Tiesības un tikai tiesības. Par rupjiem likumpārkāpumiem Ukrainā, kurus uzstājīgi neievēro

Valērijs Zorkins

Avīze “Novaja gazeta” publicēja Jeļenas Lukjanovas rakstu, kam vajadzēja pierādīt, ka Krievijai nebija tiesību pievienot Krimu. Raksts ir pārpilns ar reveransiem ASV prezidenta Baraka Obamas virzienā, kurš tiek pasludināts par mūslaiku “smalku juristu – konstitucionālistu”, un Krievijas konstitucionālās tiesas apvainojumiem (О праве налево: https://www.novayagazeta.ru/articles/2015/03/19/63473-o-prave-nalevo ).

Es nekad neatbildētu uz jebkura jurista rakstu, pat daudz profesionālāku un vairāk specializējušos konstitucionālajās tiesībās. Bet konkrētā gadījumā runa neiet par Lukjanovas rakstu, kura cenšas vienlaicīgi nosēdēt uz diviem krēsliem (pseidokomunistiskā un pseidoliberālā) un regulāri maina savu pozīciju atkarībā no konjunktūras. Runa iet burtiskā nozīmē par valsts likteni, par tās spēju izturēt pašreizējā situācijā un neiekrist ļoti lielā iekšpolitiskā eksesā, uz kuru to burtiski grūž atsevišķi mūsu sabiedrības slāņi, kuri pretendē uz elitārumu un apgaismību, kā arī šo slāni apkalpojošie juridiskie dvurušņiki. Viņi līdz bezgalībai ir gatavi apspriest procesuālos smalkumus, kurus Krievija it kā ir pārkāpusi, bet kuri nav gatavi apspriest drausmīgi rupjos pārkāpumus, ko ir veikušas viņu sirdij tīkamas personas, tai skaitā “smalkie juristi – konstitucionālisti”.

Par Krievijas likteni un tā atkarību no visa, kas saistīts ar tiesībām, es rakstu kā Krievijas pilsonis. Šis nav politisks, bet, ja gribat, filosofisks un pat eksistenciāls raksts, kurš ir veltīts vienai no traģiskākajām Krievijas vēstures lappusēm.

Sabiedrības saistelementi, varas leģitimitāte un tiesības

Gadu simtiem un pat tūkstošiem Krievijas sabiedrība bija nostiprināta ar garīgiem saistelementiem, kurus dažādos laikos sauca dažādi. Esot šādi sastiprināta, tā varēja izturēties pret tiesiskiem saistelementiem vairāk vai mazāk nevērīgi. Es neapspriedīšu, vai tas ir labi, vai nav. Tāpat es neapspriedīšu starpību starp romiešu tiesībām, kuru ietvaros juridisko formulu viltīgs samudžinājums ir sistēmveidojošais faktors, un citām pieejām, kuras noliedz šo viltīgo samudžinājumu nozīmi.

Es neesmu bezierunu piekritējs tai tradīcijai, kuru simbolizē Senā Roma ar tās juridisko pedantismu. Pie tam, šī tradīcija neapšaubāmi ir nosaucama par dižu un ir jāatzīst, ka tā radīja viduslaiku un mūsdienu Rietumus. Tomēr, atzīstot romiešu tiesību dižumu, nevar neatzīt, ka gan Senā Roma, gan tās sekotāji sevī savienoja juridisko pedantismu, kurš aizgāja līdz pat smalkai kazuistikai, ar neiedomājamu nežēlību. Pie tam tādu nežēlību, kas burtiski satrieca citas pasaules, kurās juridiskais pedantisms nebija iesakņojies, bet kuras nežēlību kaut kādā veidā spēja saturēt noteiktos rāmjos.

Ja Krievija turpinātu palikt garīgumcentrēta valsts, kurā uzsvars tiek likts uz ideoloģisko, nevis tiesisko konsensusu, kā tas bija pareizticīgajā un komunistiskajā periodā, tad juridiskai problemātikai nebūtu priekš tās tik liktenīgs raksturs. Man personiski, kurš sevi ir veltījis šai problemātikai un piedod tai izšķirošo nozīmi, tiesības tāpat būtu virsvērtība. Tomēr tad es saprastu, ka šāds personiskais vērtējums nevar tikt pielīdzināms jautājumam par to, būt vai nebūt Krievijai.

Taču, atsakoties no padomju ideoloģiskā sistēmveidošanas principa, kas bija jauna redakcija līdzīga tipa pareizticīgās vienvaldības principam, Krievija pārstāja būt pat par “nosacīti pareizticīgu” valsti. Ja nav iedeoloģisko saistelementu, tad vienīgie iespējamie sabiedrības saistelementi var būt tikai tiesiskie. Ja arī to nav, tad valsts sabrūk. Un kaut kādā ziņā tiesību problemātikas virsvērtība kā reiz ir saistīta ar neiespējamību sasaistīt sabiedrību ar kaut ko citu, izņemot tiesības.

Rietumiem šis jautājums kļuva īpaši aktuāls reliģisko karu laikā un rietumu civilizācijas pārejas periodā no reliģiskuma uz laicīgumu. Par to runājot, es, protams, domāju leģitimitāti.

Francijas monarhs varēja būt leģitīms katoļiem, jo Romas pāvests viņu svētīja un viņš tika kronēts Reimsā. Šādas leģitimitātes apstākļos tiesiskai leģitimitātei nebija izšķiroša nozīme. Bet hugenotiem Romas pāvesta svētība un kronēšana Reimsā bija antileģitimitātes pazīme. Tāpēc franču sabiedrībai, lai saglabātu vienotību, vajadzēja likt uzsvaru uz kaut ko citu kā tikai sabiedrības garīgo vienotību.

Šis cits saistelements sākumā bija absolūtā un arvien vairāk problemātiskā monarha kā augstākā suverēna autoritāte. Kas tas ir, saprot visi, kuri ir pētījuši franču un visas Eiropas absolūtismu, kura augstākā izpausme ir “saules karaļa” Ludvika XIV izteikums: “Valsts – tas esmu es”. Visi, kuri to ir pētījuši, saprot, ka panīkuma laikmeta Francijas karaļi lika uzsvaru uz absolūtismu ne jau aiz labas dzīves, bet gan tādēļ, ka reliģiskā leģitimitāte bruka un par sabiedrības saistelementu kļuva personiskā, harizmātiskā leģitimitāte. Bet tā spēj kaut ko sasaistīt tikai tad, ja monarhs ir patiešām spēcīga personība, kāds bija Ludviks XIV. Tiklīdz par absolūtisma līderi kļūst vāja personība, absolūtisms brūk.

Tomēr šāda sabrukuma katastrofa ir tikai pusbēda (kā mēs zinām no Francijas vēstures, šis sabrukums bija šausmīgs). Rodas jautājums, kā un ar ko sasaistīt sabiedrību “katastrofas otrā pusē”. Pie tam, neesot tai sabiedriskai stratifikācijai, ko piedāvāja feodālisms un neesot tām tradicionālisma bremzēm, kuras eksistēja iepriekšējā dzīvesveida ietvaros, lai kā to arī nesauktu, par sabiedrības formāciju vai kā savādāk. Uzvarējusī buržuāziskā šķira iznīcina sabiedrības tradicionālos pamatus, noņem bremzes, piedod sabiedrībai pašiznīcinošu ātrumu, rada izdaudzināto “visu kara pret visiem” garu (jeb kā to savādāk sauc – tirgus konkurences garu), iznīcina esošos kolektīvisma saistelementus.

Un tad jautājums par tiesībām iegūst pavisam citu nozīmi, nekā tas bija iepriekšējos periodos. Tad sabiedrība pa īstam līdz galam saprot, ka vai nu tā nolaidīsies līdz ārprātīgam haosam, iekritīs antisabiedriskuma bezdibenī, vai arī tā spēs sevi sasaistīt ar tiesiskuma saistelementiem. Tas tā ir tādēļ, ka citu saistelementu šādā pēcideoloģiskā situācijā vienkārši nav.

Kad Krievijas Federācija zaudēja ideoloģiskos saistelementus pārbūves laikā un pilnībā tos zaudēja pēcpadomju laikā, tai bija sevi ar kaut ko jāsasaista. Ar ko? Tikai ar tiesībām. Diemžēl mūsu tā saucamajam “apgaismotajam slānim”, kurš pārbūves sākumā spēja iegūt autoritāti sabiedrības acīs un saglabāt to pēcpadomju perioda sākumā, nebija sapratnes par pēcpadomju izaicinājuma liktenīgumu un nebija sapratnes, ka tagad var būt vai nu tikai tiesības vai arī nekas.

Turpmāk šis slānis zaudēja savu autoritāti lielā mērā tādēļ, ka neapzinājās izaicinājumu un neatbildēja tam. Tomēr tas joprojām turpina ieņemt pietiekami nopietnas pozīcijas mūsu sabiedrībā. Pie tam šo pozīciju nopietnība nekādi nav proporcionāla tā jaunajam, daudz mazākajam autoritātes līmenim. Tā kā šīs pozīcijas ir, tās jāņem vērā. Tāpēc es uzskatu par savu pienākumu atbildēt uz it kā apgaismotiem un morāliem, bet patiesībā klaji ciniskiem memorandiem, kurus paraksta gan gudri un cēlsirdīgi juristi, gan filozofi, kuri atrodas Braudera tipa starptautisku noziedznieku kalpībā. Svarīgas nav šīs personas, ne to rupori un starptautiskais atbalsts. Svarīgs ir normatīvais, morālais un pat eksistenciālais uzstādījums veselam sabiedriskam slānim, kura pozīcijas vēl joprojām ir pietiekami nopietnas, lai, gadījumā, ja tas neattaptos, Krievija tiktu strauji destabilizēta.

Tāpēc šim sabiedriskajam slānim ir jāattopas. Un es ar šo rakstu uzrunāju visu šo slāni, nevis atsevišķus tā pārstāvjus un noteiktu pozīciju translētājus.

“Apgaismotais slānis” un tā mea culpa

Vai jūs atceraties 1993.gadu, kad dēļ jūsu asinskārā un ciniskā vērtējuma, Konstitucionālā tiesa neizpildīja savu funkciju, kurai it kā vajadzēja būt jūsu iemīļoto prezidentu – harizmātiķi atbalstošai? Jūs atceraties tos saucienus “razdavitj gaģinu” (“samīt maitu”), tās nežēlīgās nošaušanas un prettiesiskās vajāšanas, tās visu veidu represijas, kuras tika vērstas pret tiem cilvēkiem, kuri nesekoja jūsu aicinājumiem? [Runa iet par Krievijas politisko krīzi 1993.gadā, kad konflikts starp Krievijas parlamentu un prezidentu Borisu Jeļcinu beidzās ar parlamenta apšaudi no tankiem gaišā dienas laikā, parlamenta bruņotu ieņemšanu un tam sekojošām represijām, kurās pēc dažādām aplēsēm gāja bojā daudzi simti vai pat tūkstotis un vairāk cilvēku.]

Un vai jūs tiešām neesat spējīgi sasaistīt savu toreizējo uzvedību ar visu to, kas tam sekoja? Jūs noteiktā veidā rīkojāties 1993.gada rudenī. Maksa par šo jūsu uzvedību bija Žirinovska triumfs un jūsu pārstāvju pilnīga sagrāve vēlēšanās, neskatoties uz to, ka jūs faktiski bijāt sagrābuši diktatoriskas pozīcijas Krievijas sabiedrībā.

Jūs tobrīd veicāt to, ko psihoanalīzē sauc par pārnešanu. Un uzlikāt vainu par šo jūsu izgāšanos uz Krieviju, paziņojot, ka “viņa ir sajukusi”. Bet patiesībā sajukāt jūs. Un ir skaidrs kāpēc. Tāpēc, ka jūs samināt tiesības. Un nosaucāt tos, kas tās aizstāvēja, tas ir glāba gan Krieviju, gan jūsu autoritāti, gan apgaismību, gan daudz ko citu, par to spēku līdzdalībniekiem, kuri grūž valsti pretī katastrofai.

Tomēr pretī klusai katastrofai valsti tolaik pagrūdāt jūs, pretī negodīgām un laupošām privatizācijām, pretī sociālām netaisnībām un nežēlībai, pretī degradācijai un asiņainiem konfliktiem. Un izdarījāt to jūs ar vienu vienīgu darbību – nepamanot drausmīgus tiesiskos pārkāpumus, ko veica Jeļcins, izdodot rīkojumu Nr.1400. Jeļcins sabradāja tiesības, bet jūs viņu atbalstījāt.

Konstitucionālās tiesas pienākums tobrīd bija tikai vienā – nekavējoties fiksēt smagos tiesiskos pārkāpumus. Rīkojums Nr.1400 pārkāpa tiesības tik rupji, vulgāri un tieši, ka, lai to fiksētu, nevajadzēja būt augsti profesionālam juristam. Pietika tikai apzināties tiesību jauno supervērtīgumu, kurš izriet no to unikālā saistelementa rakstura. Vajadzēja apzināties savu pienākumu Krievijas priekšā un atbalstīt šo supervērtību. Tas arī viss.

Vieni to izdarīja, bet citi nē. Un mēs visi izbaudījām tos rūgtos augļus, kuri izauga no jūsu svētītā prettiesiskā sējuma. Un vai tiešām kādam no jums pietiek šodien cinisma vai bezdomības, lai kaut vai postfaktum nesaprastu, ka izdarītais atrodas “mea culpa” (“mana vaina”) kategorijā?

Pārstājiet kaut vai tagad rupji un muļķīgi savu vainu uzvelt citiem, jo, turpinot ar to nodarboties, jūs un tieši jūs grūžat valsti pretī nopietniem pilsoniskiem satricinājumiem.

Bet arī tas nav viss. Jums gala beigās nāksies arī saprast, ka tieši jūs 1993.gadā ļoti lielā mērā veicinājāt to, ka ne tikai Krievijā, bet visā pasaulē tika atvērta tiesiskuma “Pandoras lāde”, no kuras izlīda visi globālās politiskās destabilizācijas dēmoni.

Nesaprotat? Nāksies paskaidrot.

Lieta tāda, ka jūsu atbalstītais Jeļcina rīkojums Nr.1400 bija pirmais rupju konstitucionālo tiesību interpretāciju (faktiski –atcelšanas) precedents vienā no pasaules atslēgvalstīm. Un ne velti šis precedents tika jūsmīgi uzņemts un atzīts par labu un taisnīgu politisko problēmu risināšanas paņēmienu gandrīz visur Rietumos. Tieši šo precedentu jūsu Rietumu domubiedri apguva un pieņēma kā jaunu un pieļaujamu normu, kuru atkarībā no lietošanas specifikas apzīmē ar “demokrātija svarīgāka par likumu” vai “taisnīgums svarīgāks par likumu”. Jebkurā gadījumā likums tika izmests no augstākās prioritātes pozīcijas.

Pēc tam šo normu aprīkoja ar dažāda veida “maigā spēka” tehnoloģijām. Ieskaitot totālu kontroli pār galvenajiem masu saziņas līdzekļiem (pirmkārt pār visur iekļūstošo televīziju), kas ļauj līdz pilsoņu – vēlētāju masām nogādāt jebkādos veidos izkropļotu “realitātes bildi”. Tas ļauj uzspiest sabiedrībai savu falsificēto notikumu gaitu, savu šo notikumu interpretāciju un savu verdiktu (tas nekas, ka klaji prettiesisku) attiecībā uz to, kas šajos notikumos ir taisnīgs un labs.

Apzinieties, ka tieši no rīkojuma Nr.1400 precedenta un jūsu attaisnojuma tā pozitīvajai dabai, neskatoties uz tā neatbilstību Konstitūcijai, vēlāk izauga daudzskaitlisko “krāsaino revolūciju” metodoloģija un tehnoloģijas. To pašu, kurās konstitucionālo normu sagraušana un nelikumīga vardarbīga leģitīmās varas gāšana, sekojot jūsu radītajam precedentam, tika pasludināta par “tautas masu taisnīgu cīņu par demokrātiskiem pārveidojumiem”. To pašu, kuru dēļ XXI gadsimta otrās desmitgades pasauli sauc par “iegrimšanu globālā haosā”.

Lieta vēl ir tāda, ka 1993.gada Krievijas precedents strauji paplašināja jau tā pietiekami plašās starptautisko tiesību interpretācijas robežas, kur arī slēpjas galvenās starptautiskās haotizācijas iespējas.

Juristi zin, ka jebkuras iedomājamas tiesiskas sistēmas likumdošanas normas nevar būt tik pilnīgas, lai precīzi ņemtu vērā katru no bezgalīgi daudzveidīgajām dzīves situācijām. Tāpēc jebkurā nacionālā tiesiskā sistēmā un starptautisko tiesību sistēmā (tāpat kā parasto tiesību tradicionālajās sistēmās) tiesību piemērotājam ir uzlikts par pienākumu precīzi tulkot tiesību normu, tas ir interpretēt to saskaņā ar tās burtu un garu. Pie tam šī precīzā tulkošana paredz (un arī tas ir tiesību piemērotāja pienākums) izskatīt ārējus apstākļus, tas ir izskatāmās tiesiskās problēmas kontekstu.

Nacionālo tiesību sistēmā (tai skaitā konstitucionālajās tiesībās) tiesisko normu – principu nesaskaņotība (un attiecīgi plašu interpretāciju iespēja) ir sastopama reti. Tieši tāpēc rīkojuma Nr.1400 precedenta izteikti nekonstitucionālā daba bija tik acīmredzama. Savukārt starptautisko tiesību sistēmā diemžēl eksistē principi, starp kuriem ir iespējamas kolīzijas.

Piemēram, starp pamatprincipiem, kuri ir iekļauti ANO Statūtos, ir iespējama kolīzija starp Principu atturēties no spēka draudiem un tā lietošanas un Principu neiejaukties lietās, kas pēc savas būtības ietilpst valsts iekšējā kompetencē, starp valsts teritoriālās vienotības Principu un tautu līdztiesības un pašnoteikšanās Principu, starp Principu risināt starptautiskos strīdus mierīgiem līdzekļiem un cilvēktiesību un pamatbrīvību cieņas Principu. Formāli šie principi ir vienādi svarīgi un neviens no tiem nav “svarīgāks”. Un te rodas iespējas radīt savstarpēji izslēdzošas interpretācijas.

Un tā kā šīm interpretācijām nav iespējams piedot tiesisko noteiktību, tie tiek aprīkoti ar nepieciešamo tēlu kompleksu caur masu saziņas līdzekļu informācijas falsifikācijām un “sakonstruētajiem” kontekstiem, kā arī no turpmākām šīs “falsificētās realitātes” interpretācijām. Pie tam šīs interpretācijas nav tiesiskas, bet gan politiskas un emocionālas: “demokrātija un tautas griba”, “taisnīgums”, “upuru ciešanas” utt.

Tas atkal attiecas uz 1993.gada notikumiem Krievijā. Savus paziņojumus par to, ka pret brīnišķīgo Jeļcinu Maskavas ielās izgāja fašisti un pieprasījumus “samīt maitu” neatceraties? Kāpēc es to visu rakstu? Tāpēc, ka tieši jūsu radītais katastrofālais precedents ļoti lielā mērā kļuva par bāzi turpmākai starptautisko tiesību “radošai attīstībai”. Gan realitātes falsifikāciju ziņā, gan interpretāciju ziņā.

Tā tas bija, piemēram, uzsākot karu Irākā bez ANO mandāta, kad augsta līmeņa ASV un Lielbritānijas pārstāvji no starptautiskās tribīnes uzrādīja falsificētus pierādījumus (kas vēlāk tika pierādīts un atzīts) tam, ka Sadamam Huseinam esot masu iznīcināšanas ieroči. Tā bija Gruzijas uzbrukuma Dienvidosetijai laikā, kad vadošie pasaules telekanāli rādīja skatītājiem Gruzijas armijas pārvietošanos, nosaucot to par “Gruzijā iebrukušās Krievijas tanku kolonu”.

Tā bija visu “arābu pavasara revolūciju” laikā. Tā bija NAATO operācijas Lībijā laikā, kad globālie masu saziņas līdzekļi uzrādīja pasaulei falsificētas fotogrāfijas un video par “Muammāra Kadafi karaspēka zvērībām pret savu tautu”. Un tā tas arī bija Ēģiptē, Tunisā, Sīrijā. Un tā tas aizgāja līdz Ukrainai 2014.gadā un līdz kliedzošajiem tiesību pārkāpumiem Kijevas “postmaidāna” varas parādīšanās un rašanās laikā, kam jūs atkal negribat dot pienākošos vērtējumu, uzvelkot pseidotiesisku masku un aizstājot tiesisku analīzi ar muļķīgu un amorālu juridisko sīkmanību.

“Maidana Ukraina” un tiesības

Uz “Maidana konfrontācijas” sākuma brīdi 2013.gada novembrī Ukrainā bija pilnībā noformēta varas sistēma pēc 2010.gada konstitūcijas (prezidentāli-parlamentāra republika). Bija visas tautas ievēlēts un starptautiskās sabiedrības atzīts prezidents Viktors Janukovičš un parlaments (Verhovnaja Rada), kā arī bija prezidenta un parlamenta likumīgi izveidota valdība.

2013.gada novembrī prezidents Janukovičs atteicās nekavējoties parakstīt Asociatīvo līgumu starp Ukrainu un Eiropas Savienību. Jau toreiz parlamentārā opozīcija frakciju “Tēvzeme” (vadītājs Arsēnijs Jaceņuks), “Ukrainas demokrātiskā alianse par reformām” (Vitālijs Kļičko) un “Brīvība” (Oļegs Tjagņiboks) personā paziņoja, ka Janukovičs ir nodevis Ukrainas jau izdarīto “Eiropas izvēli” (lai gan nekāds referendums šai sakarā nebija noticis), aicināja cilvēkus uz Kijevas Neatkarības laukumu (Maidanu) protestēt un vadīja šos protestus. Visi Rietumu masu saziņas līdzekļi un daudzi politiķi tūlīt sāka atkārtot tēzi par “Janukoviča Eiropas izvēles nodevību”.

Jau uz 2013.gada decembra sākumu maidana darbības izgāja ārpus likumības robežām. Maidanā sāka skanēt tieši aicinājumi gāzt esošo varu. Sākās vardarbīgi ekscesi attiecībā uz kārtībsargiem Kijevas ielās, ko veica nelikumīgās “maidana pašaizsardzības” vienības. Tobrīd Ukrainas varasiestādēm vajadzēja, saskaņā ar Konstitūciju un valsts likumdošanu, pārtraukt “maidana opozīcijas” darbības līdzīgi kā to dara jebkuras Rietumvalsts varasiestādes (tai skaitā “smalkā jurista” Baraka Obamas administrācija ASV) gadījumā, ja protestētāji sāk uzbrukt policijai.

Vēl jo vairāk, pēc likuma, saskaņā ar Konstitūciju, bija stingri jāpārtrauc “maidana opozīcijas” darbība 2014.gada janvārī un februārī, kad “maidana pašaizsardzības sotņas” sāka arvien vairāk pret kārtībsargiem pielietot pudeles ar degmaisījumu (“Molotova kokteiļus”), rungas, dzelzs armatūru un pēc tam arī šaujamieročus (tai skaitā – kaujas).

Tas viss tika fiksēts fotogrāfijās un videoierakstos, ko gan Krievijā, gan Ukrainā labi zin, bet kas praktiski netika iekļauti Rietumu ziņu kanālu sižetos. Šajos sižetos neiekļuva arī “pašaizsardzības sotņu” ieņemtās administratīvās ēkas Kijevas centrā. Šajos sižetos neiekļuva arī bruņotu ukraiņu maidana neonacistu lāpu gājieni pa Kijevas ielām ar aizsegtām sejām, fašistiskām emblēmām un skandējumu “moskaļus uz nažiem”.

Vai par to zināja Krievijas “apgaismotais slānis”, ar kuru es te tagad runāju? Protams, ka zināja. Daži tā pārstāvji nodrebēja aiz šausmām un nosodīja notiekošo vai no tā novērsās. Bet citi dedzīgi un skaļi atbalstīja tieši šādu “ukraiņu tautas tieksmi pēc civilizētās Eiropas”.

Vai par to zināja vadošie Rietumvalstu politiķi? Protams, ka zināja. Un aktīvi atbalstīja. Ieskaitot ASV Valsts sekretāra vietnieci Viktorijas Nulandes kundzi, kura personiski izdāļāja opozicionāriem Maidanā “cepumiņus”, un senatoru Džonu Makeinu, kurš uz maidana skatuves apkampās ar galēji labējās partijas “Brīvība” līderi Oļegu Tjagniboku.

Un šie politiķi, ieskaitot ASV prezidentu Baraku Obamu, publiski un stingri pieprasīja no Janukoviča “cienīt ukraiņu tautas izvēli” (kura, vēlreiz uzsveru, netika identificēta nekādiem likumīgiem un konstitucionāliem līdzekļiem) un (pretrunā likumam) nepieļaut kaut kādas kārtībsargu spēka darbības pret opozīciju.

Tātad “tiesiskie Rietumi” uzstājīgi un konsekventi atbalstīja politiskās cīņas Ukrainā nobīdīšanos līdz nekonstitucionālai un vardarbīgai varas sagrābšanai.

18.februārī “maidana opozīcijas” līderu Jaceņuka un Tjagneboka vadībā kaujinieku kolona tika virzīta parlamenta ieņemšanai, pieprasot nekavējoties izskatīt jautājumu par 2004.gada Konstitūcijas atjaunošanu. Šī kolona centās pārraut parlamentu sargājošo kārtībsargu ķēdi, nomētājot miliciju ar “Molotova kokteiļiem”, un pēc tam lika lietā šaujamieročus. Milicija atbildēja ar asaru gāzi, gaismu izstarojošām granātām un gumijas lodēm (kaujas munīcija specvienībai “Berkut” netika izsniegta). Pēc IeM oficiālām ziņām šai dienā milicijai bija “7 bojāgājušie, 39 ieguva šautas brūces, 35 smagā stāvoklī. Pēc medicīniskās palīdzības griezās 184 darbinieki, 159 tika hospitalizēti.”

Šajā pat dienā notika daudzskaitliska varas sagrābšana reģionos no “pašaizsardzības vienību” puses (rajona administrāciju, milicijas, slepenpolicijas ēkas), kā rezultātā jau naktī uz Kijevas Maidanu tika nosūtīts liels daudzums kaujas ieroču.

19.februārī Jaceņuks, Kļičko un Tjagniboks pieprasīja no Janukoviča “atzīt Maidanā sapulcējušās tautas gribu” un nodot varu. Nākamajā dienā, 20.februārī, pie Ukrainas prezidenta ar ultimatīvu prasību “atzīt ukraiņu tautas gribu” griezās “smalkais jurists” Baraks Obama. Un Obama nevarēja nezināt, ka protestu kulminācijas brīžos protestētāju skaits Kijevā un citos reģionos nepārsniedza pusotru miljonu cilvēku, kuri nekādi nevarēja pārstāvēt visas 45 miljonus lielās Ukrainas tautas gribu, kurai pie tam viņas “gribu” neviens konstitucionāliem līdzekļiem nemaz nejautāja.

Bet 20.februārī, kad Ukrainas prezidents izsludināja “antiteroristisko operāciju” un atļāva izsniegt “Berkutam” kaujas ieročus, “maidana konfrontācijā” iesaistījās nezināmi snaiperi no mājām apkārt Maidanam. Tā rezultātā šai dienā tika nogalināti apmēram 60 kārtībassargi un protestētāji, vairāki simti tika ievainoti.

Krievija nekavējoties pieprasīja šo notikumu starptautisku izmeklēšanu. Savukārt ASV un ES šo prasību neatbalstīja un vainoja traģēdijā Janukoviču un “Berkut”. Šādu izmeklēšanu viņi nepieprasīja arī vēlāk, kad Kijevas varasiestādes zāģēja kokus ar tur iestrēgušajām lodēm, iznīcinot iespēju noteikt šaušanas virzienu un citus pierādījumus. Viņi nepieprasīja šādu izmeklēšanu arī tad, kad Igaunijas Ārlietu ministrs Urmas Paets paziņoja, ka pēc visa spriežot “nezināmos snaiperus” noalgoja “maidana opozīcija”.

20.februāra slaktiņa izmeklēšanas vietā Polijas, Vācijas un Francijas Ārlietu ministri pieprasīja Janukovičam noslēgt “miera vienošanos” ar opozīciju kā nosacījumus paredzot “antiteroristiskās operācijas” atcelšanu, “Berkuta” un iekšējā karaspēka izvešanu no Kijevas, “pārejas valdības” veidošanas procesa sākšanu, atgriešanos pie 2004.gada konstitūcijas un pirmstermiņa prezidenta un parlamenta vēlēšanu izsludināšanu.

Naktī tika parakstīta šāda “miera vienošanās”, par kuras izpildes garantētājiem tika apstiprināti Vācijas, Francijas un Polijas Ārlietu ministri. Parakstīšanas brīdī klāt esošais Putina specpārstāvis V.Lukins šo vienošanos neparakstīja un paziņoja, ka viņš šaubās par garantijām.

Uzreiz pēc tam “Berkuta” un iekšējā karaspēka vienības, saprotot, ka Janukovičs, opozīcija un eiropiešu ministri neko negarantē, bet maidanam ir simtiem kaujas ieroču, sāka ātri pamest Kijevu. Janukovičs bēga no Kijevas, kā vēlāk noskaidrojās, tiekot apšaudīts. Bēga arī liela daļa deputātu no valdošās Reģionu partijas un komunistiem.

No rīta “maidana sotņas” ieņēma jau neapsargāto valdības kvartālu. Bet Verhovnaja Rada (parlaments) pieņēma sekojošu dekrētu: “Sakarā ar to, ka prezidents Janukovičs pašatlaidās un pameta galvaspilsētu, Rada ir spiesta paziņot par pirmstermiņa valsts vadītāja vēlēšanām.”

Pie tam parlaments pēc vienkāršotas procedūras un veicot falsificētu balsošanu ar deputātu kartiņām, kuras tika atņemtas nepiekrītošajiem deputātiem (tas ir dokumentāli fiksēts), pieņēma likumu par atgriešanos pie 2004.gada konstitūcijas. Tāpat tika pieņemts dekrēts par uguns pārtraukšanu, specvienību izvešanu no Kijevas centra un par aizliegumu spēka struktūrām pielietot šaujamieročus.

Tas ir Verhovnaja Rada, kura pēc Janukoviča padzīšanas palika vienīgais vēlētais (attiecīgi likumīgais un kaut cik leģitīmais) varas orgāns, sāka “postmaidāna” darbu ar visrupjākajiem Konstitūcijas pārkāpumiem, jo tajā pie varas nākušai opozīcijai bija tikai 150 balsis. Tas ir opozīcijai nebija ne tikai konstitucionālā vairākuma (300 balsis), bet arī vienkārša vairākuma (226 balsis).

Un tad lietā tika liktas “pārliecināšanas metodes”, izmantojot maidana kaujiniekus (tas ir dokumentēts). Nepiekrītošos deputātus “pārliecināja”, kad viņu dzīvokļos parādījās no maidana kaujiniekiem sastāvoša bruņota “apsardze”. Citi kaujinieki veidoja posteņus pie parlamenta izejām un atklāti skaidroja žurnālistiem, ka nelaiž laukā deputātus, lai viņi neaizbēgtu un pietiktu balsis lēmumu pieņemšanai. Šie žurnālisti arī novēroja, ka reizēm šī “apsardze” piekāva “ne tā balsojošos” deputātus turpat uz parlamenta sliekšņa.

Radas zālē nepiekrītošos deputātus piekāva viņu kolēģi un jaunā “apsardze”. Tāpat tika atņemtas deputātu kartiņas un tika balsots viņu vietā. Ir dokumentēti gadījumi, kad komunistu vietās sēdēja 7 – 8 cilvēki, bet protokolos izrādījās, ka ir balsojuši vairāk kā 30 Ukrainas komunistiskās partijas frakcijas deputātu.

“Jauno postmaidāna likumību” īpaši raksturo realizētā prezidenta Janukoviča impīčmenta (atcelšanas no amata) procedūra.

Pēc Ukrainas Konstitūcijas, lai prezidentu atstādinātu no amata, obligāti pirms tam ir jāizpilda sekojoši nosacījumi:
*) jābūt aizdomām par prezidenta veiktu noziegumu, ko ir noformulējuši kā pieteikumu deputātu vairākums ar vismaz 226 balsīm;
*) jāizveido parlamentārā komisija aizdomu iepriekšējai izmeklēšanai;
*) jānorīko speciāls prokurors dalībai izveidotās parlamenta komisijas izmeklēšanā;
*) jāizskata parlamentārās komisijas secinājumi Radas sēdē;
*) jāauzklausa aizdomās turamā prezidenta paskaidrojumi;
*) jāgriežas Augstākajā tiesā ar prasību dot iepriekšēju slēdzienu par prezidenta apsūdzību;
*) Augstākai tiesai ir jānodod Radai slēdziens par apsūdzībām prezidentam;
*) jāpieņem Radas dekrēts par apsūdzības uzrādīšanu prezidentam nozieguma izdarīšanā ar ne mazāk kā divām trešdaļām deputāta sastāva balsu (ne mazāk par 301);
*) jāvēršas Konstitucionālajā tiesā ar prasību dot slēdzienu “sakarā ar izmeklēšanas konstitucionālās procedūras un impīčmenta lietas izskatīšanas ievērošanu”;
*) jāsaņem Konstitucionālās tiesas slēdziens un jāizskata Radā;
*) jāiekļauj jautājuma par Prezidenta impīčmentu Verhovnās Radas dienas kārtībā, pamatojoties uz ne mazāk kā 3/4 Radas konstitucionālā sastāva (ne mazāk par 338 balsīm) lēmumu.

Veicot prezidenta V.Janukoviča atstādināšanu, neviena no augstāk minētajām Ukrainas Konstitūcijas obligātajām prasībām izpildīta netika.

Pat vairāk, veicot balsošanu par impīčmentu, nepieciešamais deputātu skaits Radas zālē arī nebija. Tobrīd zālē bija tikai 331 deputāts, no kuriem par Janukoviča atstādināšanu nobalsoja 283 cilvēki (par 55 mazāk kā prasa Konstitūcija). Attiecīgi tikai veicot prezidenta Janukoviča atstādināšanu, Ukrainas parlaments veica divpadsmit rupjus Ukrainas Konstitūcijas pārkāpumus. Lai kā arī kurš neattiektos pret Janukoviču, bet šis lēmums bija nekonstitucionāls un neleģitīms. Attiecīgi nekonstitucionāli un neleģitīmi ir turpmākie no šī lēmuma izrietošie Radas lēmumi par A.Turčinova iecelšanu par prezidenta vietas izpildītāju, par pirmstermiņa prezidenta vēlēšanu norīkošanu, par jaunu ministru iecelšanu un tā tālāk.

Tālāk 23.februārī Rada atcēla 2010.gada likumu par reģionālajām valodām. Pēc šī likuma katra valoda, kuru vairāk kā 10% iedzīvotāju uzskata par dzimto, attiecīgajā reģionā ir oficiāla kopā ar ukraiņu. Lai gan vēlāk šo Radas lēmumu neapstiprināja prezidenta p.i. A.Turčinovs, visas Ukrainā dzīvojošās tautas tobrīd saprata kāds zvans pēc viņiem zvana.

24.februārī Verhovnaja Rada ar savu dekrētu, atkal vispār neievērojot likumā noteikto parlamentāro procedūru, par “zvēresta pārkāpšanu” atlaida piecus Ukrainas Konstitucionālās tiesas tiesnešus, kuri bija ievēlēti pēc Radas kvotas. Un pie reizes pieprasīja arī atlaist tos Konstitucionālās tiesas tiesnešus, kuri tika iecelti pēc prezidenta kvotas. Līdz ar to Rada atņēma visiem jaunās Ukrainas varas orgāniem, kuri nonāca valsts vadībā bruņota apvērsuma rezultātā, vēl vienu leģitimitātes pamatu, pie tam vienu no galvenajiem: konstitucionāli – tiesisko.

Vai Rietumu politiķi un Krievijas “apgaismoto slānis”, kuri tik aktīvi atbalstīja šādu Ukrainas ceļu uz “civilizēto tautu saimi”, zināja par falsificēto Janukoviča atstādināšanas procedūru, par ar spēku falsificētajām balsošanām un mahinācijām ar deputātu kartiņām Radas zālē, par citiem Konstitūcijas un likumības pārkāpumiem postmaidana Ukrainā?

Esmu pārliecināts, ka nevarēja nezināt, jo šo notikumu liecinieki bija daudzi ukraiņu un Rietumvalstu žurnālisti. Tomēr (atkal pievēršu tam uzmanību) Rietumu masu informācijas līdzekļi šo “jaunās ukraiņu demokrātijas” tiesisko trūkumu savai auditorijai nepārraidīja. Savukārt oficiālais Eirokomisijas pārstāvis O.Baiji nākamajā dienā pēc nelikumīgā impīčmenta paziņoja, ka EK “uzstāj uz Verhovnās Radas leģitimitāti un aicina ievērot Ukrainas teritoriālo vienotību”. Un ka Radas norīkotais “prezidents Turčinovs mums ir Ukrainas prezidents”. Tālāk paziņojumi par neapšaubāmo jaunās Ukrainas varas leģitimitāti izteica visi augstākie Rietumvalstu politiķi, tai skaitā ASV.

Krievija saprata, ka Ukrainā ar solidāru vadošo Rietumvalstu atbalstu notika antikonstitucionāls militārs pučs. Tai pat laikā Krievija arī saprata, ka kā kaut kāds sarunu partneris nepieciešamajam dialogam ar Kijevu labāk ir šāda vara, nekā neierobežota maskās tērptu bruņotu nacistu ar lāpām un skandējumiem “moskaļus uz nažiem” “ielu vara”. Tāpēc pēc Ukrainā notikušajām vēlēšanām Krievija formāli atzina šajās vēlēšanās ievēlētos varas orgānus.

Tomēr uzsveru, ka Rietumvalstis (ASV, ES) pamanījās visus augstāk minētos rupjos juridiskos pārkāpumus no jaunās Ukrainas varas puses “it kā neievērot” un informatīvi safalsificēt, un pēc tam “interpretēt” kā juridiski pamatotus.

Tomēr Lukjanovas kundze, kura savā rakstā “Tiesības pa kreisi” pauž Krievijas “apgaismotā slāņa” uzskatus par Krimas pievienošanu Krievijai, šos juridiskos pārkāpumus Ukrainā nevarēja neievērot. Viņa, protams, nav praktizējošs jurists – konstitucionālists, bet viņa nav arī mežonis no džungļiem, tāpēc saprot, ka “maidana – 2014” gaitā tika pārkāptas visas tiesiskās normas, tai skaitā arī konstitucionālās. Un attiecīgi saprot, ka šie pārkāpumi ir jāiekļauj kontekstā, tiesiski apspriežot “Krimas problēmu”. Bet viņa uzvelk kārtējo pseidotiesiskuma masku …

Bet ir taču arī pašas Krimas konteksts!

Kad Verhovnaja Rada atcēla likumu par reģionālajām valodām, tas ir liedza gandrīz 2 miljoniem Krimas iedzīvotāju oficiāli izmantot dzimto valodu, pussalas krievvalodīgais iedzīvotāju vairākums bija dziļi aizvainots un sašutis. Bet vēl vairāk šis vairākums sašuta un satraucās, kad jaunās varas pārstāvji paziņoja par maidana brīvprātīgo apkopošanu un sēdināšanu ešelonos, lai “ieviestu Krimā ukraiņu kārtību”.

Satraucās arī Krievija gan par Krimas krievvalodīgo iedzīvotāju vairākumu, kam Krievijā ir senas un plašas ģimeniskas un draudzības saites, un gan jau arī par Melnās jūras flotes likteni, ko jaunās ukraiņu varas pārstāvji, viens otru mēģinot pārspēt, solījās ātri izdzīt no Sevastopoles, piedāvājot šo ļoti svarīgo jūras karabāzi jaunajiem partneriem no NATO valstīm.

Šai sakarā Krievija nevarēja neatcerēties 1970.gada ANO Ģenerālās Asamblejas deklarāciju “Par starptautisko tiesību principiem”. To pašu, kuru savā rakstā piemin Lukjanovas kundze un kurā ir teikts: “Nekas nedrīkst tikt iztulkots kā jebkuras darbības sankcionējošs vai veicinošs, kas vestu pie suverēnas un neatkarīgas valsts, kura savās darbībās ievēro tautu vienlīdzības un pašnoteikšanās principu, sadalīšanas vai tās teritoriālās nedalāmības un politiskās vienotības daļējas vai pilnīgas pārkāpšanas”.

Šai sakarā Krievija arī nevarēja neatcerēties par citu, salīdzinoši jaunu starptautisko tiesību pamatprincipu, kurš vēl nav iekļauts ANO Statūtos, bet kurš ir vispāratzīts un tiek plaši izmantots. Tas ir “Pienākuma aizstāvēt” Princips, kurš pieprasa no starptautiskās sabiedrības tiešu tādas valsts pilsoņu aizsardzību, kura rupji pārkāpj savu pilsoņu pamattiesības , ieskaitot tiesības uz dzīvību un drošību, un negrib vai nespēj pārtraukt šos tiesību pārkāpumus.

Tieši tāpēc, ka pēc jaunā valodas likuma pieņemšanas uz Krimu nosūtīt sagatavotais “bruņotais maidana desants” grasījās uzrādīt Krimā dzīvojošajiem pilsoņiem savus priekšstatus par pilsoniskumu un vienlīdzību akcijās “kas nelēkā, tas moskalis” un ar saucieniem “moskaļus uz nažiem”, kā arī ar vardarbīgām darbībām, Krievija novērsa tik rupju Krimas iedzīvotāju tiesību pārkāpumu. Un tālāk atbalstīja Krimas iedzīvotājus viņu tiesību uz pašnoteikšanos realizācijā caur referenduma rīkošanu par pussalas un Sevastopoles statusu.

Tātad Krievija attiecībā uz Krimu tikai steidzamības kārtā izlaboja tos rupjos pārkāpumus no jaunās Kijevas varas puses attiecībā pret savu iedzīvotāju tiesībām un brīvībām, kurus jūs, uzvelkot kārtējo “tiesību aizstāvja” masku un pilnā saskaņā ar ieinteresētās “pasaules sabiedrības” daļu, nevēlaties pamanīt.

Pie tam Krievija, ievedot Krimā papildus militāro kontingentu, lai novērstu “maidana desanta” parādīšanos pussalā, nepārkāpa līgumu ar Ukrainu par Melnās jūras flotes bāzi. Pēc šī līguma Krievijas kontingents Krimā nevarēja pārsniegt 25 tūkstošus cilvēku. Šis ierobežojums tika ievērots. Pēc šī līguma Krievijas armijas karavīriem bija tiesības iziet ārpus bāzēšanās vietas objektiem, ja radās nepieciešamība aizsargāt savus ģimenes locekļus. To viņi arī izdarīja.

Bet pēc Krimas referenduma izrādījās, ka Kijeva, lai ieviestu Krimā “ukraiņu kārtību”, vāc ne tikai “maidana brīvprātīgo” ešelonus, bet arī lielus militāros spēkus. Krievijai nācās, pie tam steidzamā kārtā, reaģēt (tai skaitā caur Konstitucionālo tiesu) uz jaunajiem draudiem Krimā dzīvojošajiem pilsoņiem. Šoreiz tika izskatīts un pieņemts tiesisks lēmums, pamatojoties uz šo pilsoņu likumīgu un demokrātisku gribas izpausmi. Vērtējot šos tiesiskos lēmumus, jūs pēkšņi, atšķirībā no jūsu vērtējuma Jeļcina rīkojuma Nr.1400 sakarā, nostājaties stingras juridiskas sīkumainības pozīcijās. Un liedzat Krievijas Konstitucionālai tiesai tiesības tulkot Konstitūciju un starptautisko tiesību normas saskaņā ar to garu. Un mēģināt pieķert Konstitucionālo tiesu Konstitūcijas “burta” pārkāpumos. Un pie reizes kategoriski “iznesat ārpus iekavām” augstāk minēto un ļoti svarīgo kontekstu, kuru ir jāņem vērā katram godīgam juristam – tiesību piemērotājam.

Rodas iespaids, ka tā nav tikai nekonsekvence un tiesiskais naivums. Rodas iespaids, ka jūs, attiecoties izteikti negatīvi pret pašreizējo varu un neticot savai spējai radīt līdzīgu attieksmi sabiedrībā, izrādāt uzticību ārvalstu spēkam. Un uzstājaties kā šī spēka līdzdalībnieki, uzvelkot sev dažādas liekulīgas maskas, tai skaitā tiesisko. Rodas iespaids, ka tieši tādēļ jūs piedāvājat Krievijai uz pasaules šaha dēļa spēlēt ģeopolitisko šahu pēc stingriem formāliem noteikumiem ar blēžiem, kuri nekautrējas nozagt no laukuma pāris figūras. Pie tam spēlēt šādā veidā tieši tad, kad spēles likmes cena ir Krievijas valsts eksistence. Un tieši tāpēc jūs atsakāt Krievijas Konstitucionālai tiesai tiesības interpretēt juridiskās normas saskaņā ar to burtu un garu, tai pat laikā, kad jūsu Rietumu domubiedri izmanto šo normu pilnīgi bezkaunīgu un “atsaistītu” interpretāciju.

Jūsuprāt, kā to savā rakstā pauž Lukjanovas kundze, Krievijas Konstitucionālā tiesa Krimas jautājumā interpretēja starptautisko tiesību normas un mūsu Konstitūciju nepieņemamā veidā, un tāpēc “Krima ir nepavisam mūsu”. Saskaņā ar Konstitucionālās tiesas verdiktu, mūsu interpretācija bija pamatota un pieļaujama. Un tai skaitā arī tāpēc “Krima ir pavisam mūsu”.

Noslēgumam par vēl vienu jūsu kopienas viedokli, ko publicēja Lukjanovas kundze: it kā tieši Konstitucionālā tiesa sava priekšsēdētāja vadībā iedzina Krieviju “nespējā dot novērtējumu, vadoties no tiesību gara, civilizācijas gara, kas ir būvēta uz šīm tiesībām.” Tas ir – “barbarismā”.

Pašreiz no Rietumu puses un to piekritējiem Krievijā redzam pēc vēriena neredzētu notikumu Ukrainā un tā konteksta informatīvo falsifikāciju. Mēs redzam, ka visas šo notikumu oficiālās Rietumu interpretācijas uzstājīgi un viennozīmīgi pasludina par vainīgu tikai Krieviju. Mēs dzirdam, kā ietekmīgi Rietumu politiķi atklāti paziņo, ka Krievijai ir pieteikts “aukstais karš”, kura mērķis ir “maidans” Maskavā un Krievijas valsts varas nomaiņa. Un mēs redzam kā jūs, kurš uzmanīgi “piesienoties pa sīkumiem”, kurš atklāti un izvērsti, ar to visu solidarizējaties.

Man personiski tas nozīmē, ka mūsu Krievija pārdzīvo kārtējo Rietumu (un iekšējo prorietumnieku) “civilizācijas barbaru” uzbrukumu. Šis uzbrukums pagaidām notiek postmodernisko informatīvo falsifikāciju, neslēpti nekaunīgu tiesisku interpretāciju un ekonomisko sankciju rīcības modeļos un formā. Tomēr šis uzbrukums pēc sava mēroga un nolūkiem pilnībā ir salīdzināms ar barbariskajiem Teitoņa ordeņa bruņinieku vai Napaleona armijas uzbrukumiem.

“Jauno barbaru” uzbrukums ir izziņots. Mūsu uzdevums, pat šādos apstākļos, ir visiem spēkiem aizstāvēt TIESĪBAS.

Valērijs Zorkins, Juridisko zinātņu doktors, Krievijas Federācijas Konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs
/23.03.2015/

Avots:
https://rg.ru/2015/03/23/zorkin-site.html

Informācijas aģentūra
/14.05.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Karš mēdz atnākt, kad to negaida

Jebkuras nepatikšanas parasti notiek tad, kad tās negaida. Tas attiecas arī uz karu. Iespējams, ka tas saistīts ar to, ja cilvēks no kaut kā baidās, tad zemapziņas līmenī viņš mēģina novērst šīs nepatikšanas. Bet kad atslābst un pārstāj baidīties, aizsardzība pārstāj darboties.

Jebkurā gadījumā karam ar Vāciju gatavojās visus 30-tos gadus, bet tas sākās tad, kad ne tikai to negaidīja iedzīvotāji (formāli attiecības bija normālas), bet arī Staļins sāka atslābt, jo pēc visiem aprēķiniem Hitlers uzbrukšanas brīdi 1941.gadā bija jau palaidis garām. Bija palikušas viena, divas nedēļas, kad vēl teorētiski uzbrukums bija iespējams, bet maz ticams, jo laiks militārās operācijas pabeigšanai līdz rudens lietu izskaloto ceļu periodam bija ļoti mazs. Tāpēc varēja dzīvot salīdzinoši mierīgi tālāk līdz 1942.gada aprīļa otrajai pusei – maija sākumam.

Bet Hitlers riskēja. Pirmkārt, riskēja tāpēc, ka viņa sauszemes spēku Ģenerālštābs vācu armijas spējas vērtēja pārāk optimistiski – to ietekmēja neparedzēti spožais Francijas kampaņas rezultāts. Otrkārt, un šis faktors bija galvenais lēmuma pieņemšanai, riskēja tāpēc, ka pēc viņa paša aprēķiniem uz 1942.gada beigām Anglija ar ASV palīdzību varētu palielināt militāro rūpniecību un savākt pietiekoši spēkus, lai organizētu Vācijas blokādi. Tāpat Vācijas vadība uzskatīja par simtprocentīgi reālu ASV iesaistīšanos karā Lielbritānijas pusē. Tāpēc iznīcināt PSRS militāro varenību (lai nekarotu divās frontēs) un izveidot sauszemes koridoru uz Āziju (kurš padarītu vācu-japāņu pozīcijas Eirāzijā drošas pret jūras lielvalstu uzbrukumu) bija nepieciešams līdz 1941.gada beigām.

Vispār jau Hitlers plānoja uzbrukt PSRS vēl maijā, bet viņam patraucēja neparedzēts valsts apvērsums Dienvidslāvijā un zaudējumi, ko cieta Itālija karā ar Grieķiju (Grieķijā jau tika izsēdināts britu ekspedīcijas korpuss, lai atklātu fronti pret Vāciju Balkānos). Tikai dažas nedēļas Vācijai bija vajadzīgas, lai iznīcinātu dienvidslāvu, grieķu un britu bruņotos spēkus. Tā rezultātā iebrukums tika pārcelts par mēnesi vēlāk.

Vācu ģenerāļi pēc kara apgalvoja, ka šis mēnesis bija izšķirošais, jo tieši šī mēneša pietrūka līdz rudens lietu izskaloto ceļu perioda sākumam, lai ieņemtu Maskavu. Varbūt, ka arī tā. Bet ģenerāļi gan vērtē tikai konkrēto militāro sfēru. 1941.gadā vācu virspavēlniecība bija pieļāvusi arī citas kļūdas. Šodien ir grūti pateikt, vai Reiham par izšķirošo kļuva kāda no tām vai visas kopā. Toties var nešaubīties, ka, ja tajā periodā pilnīgi nekļūdīgi rīkotos padomju virspavēlniecība, tad, ņemot vērā kopējo spēku attiecību uz 1941.gada 22.jūniju, Vācijai situācija būtu krietni sliktāka un kritiskāka.

Bet viss tas – gan kļūdas, gan nepareizs PSRS spēju novērtējums – nepiespiestu Hitleru atteikties no kara, tāpat kā draudi karot divās frontēs viņu nepiespieda atteikties no uzbrukuma Polijai, pie tam, ka pat viena Francijas armija pēc formāliem rādītājiem bija stiprāka par vācu armiju, bet savienībā ar Lielbritāniju Francija šķita neuzvarama. Hitlers nevarēja nekarot, jo pretējā gadījumā viņš būtu vienkāršs rietumu “demokrātiju” izejmateriāls cīņai ar PSRS. Bet viņš vēlējās būt vismaz līdzīgais starp līdzīgajiem un redzēja Vāciju kā Eiropas līderi. Tāpēc 1939.gadā viņš nekādā veidā nevarēja atteikties no uzbrukuma Polijai (pēc Polijas atteikšanās atļaut būvēt eksteritoriālu dzelzceļu un šoseju uz Austrumprūsiju caur Polijas koridoru un atgriezt Vācijai Dancigu). Bet 1941.gadā viņš neatteiktos no uzbrukuma PSRS, pat ja to vajadzētu veikt augustā.

Hitleram vajadzēja uzvaru. Pie tam viņam sākotnēji bija maz resursu, lai uzvarētu klasiskās stratēģijas ietvaros. Viņu varēja glābt tikai veiksmīga avantūra. Un avantūrai ir vienalga, kad sākties: maijā, jūnijā vai augustā.

Tas pats ir mūsu (Krievijas) pašreizējās attiecībās ar ASV. Par prezidentu Vašingtonā var strādāt Tramps, var strādāt Klintone vai vēl kāds. Bet jebkurš amerikāņu politiķis sastapsies ar nepieciešamību aizsargāt amerikāņu politisko hegemoniju. Tas amerikāņiem ir nepieciešams nevis dabiskā riebīguma dēļ un ne tādēļ, ka viņi ir pieraduši pelnīt uz karu rēķina (kaut gan šie faktori ietekmē, bet tie nav galvenie). ASV ir nepieciešama hegemonija, jo “zelta miljarda” ekonomiskais modelis, kura spici sastāda ASV, ir uzbūvēta uz neekvivalentām un netaisnīgām apmaiņām. ASV šādas apmaiņas var nodrošināt, tikai balstoties uz vietējām kompradoru valdībām, bet gala rezultātā uz savu militāro varenību, kas palīdz veidot un uzturēt pie varas vietējās kompradoru valdības.

Ja kaut viena valsts pasaulē atsakās pakļauties ASV un izvirza pretenziju par savu interešu sfēru, tas nozīmē, ka izveidojas kaut neliela, bet amerikāņu pasaulei alternatīva pasaule, uz kuru principā var pārnākt jebkurš. Ja Krievija šodien izglāba Asadu, tad rīt tā var izglābt jebkuru citu. Zūd bezalternatīvas pakļaušanās amerikāņu diktātam. Amerikāņu ekonomiskās intereses pārstāj būt absolūtas. ASV labā strādājošajai neekvivalento un netaisnīgo apmaiņu sistēmai rodas traucējumi, un beigās tā pārstāj strādāt pavisam. Ņemot vērā jau tā slikto Vašingtonas ekonomisko un finansiālo stāvokli, tas nozīmē nevis vienkārši krīzi, bet visspēcīgākos sociālos satricinājumus, kas draud sagraut pastāvošo amerikāņu valstiskuma modeli. “Spicie 90-tie” amerikāņu izpildījumā būs krietni graujošāki, nekā Krievijā (un kopumā postpadomju telpā).

Tieši tāpēc jebkurai amerikāņu varai, vai to pārstāvēs konservatīvie, kas cenšas saglabāt internacionālo baņķieru un transnacionālo korporāciju kundzību, kas jau sen no ASV ir izveduši ne tikai ražošanu, bet arī atrašanās mītnes, vai arī tie būs reformatori, kas cenšas atgriezt ASV rūpniecisko ražošanu, labot nobīdes tirdzniecībā, izkļūt no parādu bedres un “padarīt Ameriku atkal varenu”, tiem vienalga ir nepieciešama hegemonija. Bez militāri-politiskās hegemonijas Amerika brūk daudz ātrāk, nekā pagūst atkal kļūt varena.

Akmens uz progresa ceļa (amerikāņu hegemonijas saglabāšanai un stiprināšanai) ir Krievija. Tai ir pietiekami labas militārās spējas, finanšu-ekonomiskās intereses un politiskā griba, lai paziņotu par pretenzijām uz personisko interešu sfēru, kurā tās ietekmei ir jābūt neapstrīdamai. Līdz 90-to gadu beigām amerikāņi formāli atzina bijušās PSRS telpu par tādu Krievijas interešu sfēru. Bet 90-to beigās un 2000-šo sākumā, kad amerikāņu finanšu-ekonomiskā modeļa krīzes tuvošanās kļuva acīmredzama, bet tā agonijas paildzināšana kļuva iespējama tikai aplaupot vēl neaplaupīto Eiropu, Krieviju, Ķīnu un tā saucamos “Āzijas tīģerus”, tad šāda lietu kārtība vairāk neapmierināja ASV un tās arvien aktīvāk sāka līst Krievijas dārziņā.

Krievija sākumā koncentrējās. Tās ekonomika, finanses un bruņotie spēki bija nožēlojamā stāvoklī, tam visam bija nepieciešama atjaunošana. Vienīgais, kas ļāva Maskavai izdzīvot un atgūt lielvalsts statusu, bija valdošo elitu vienošanās. Ne velti Berezovskis, Gusinskis un Hodorkovskis bija tie daži, kurus neatbalstīja lielākā oligarhu daļa. Uz to brīdi Krievijas valdošies spēki saprata to, ko nesaprata visu pārējo bijušo savienības republiku elites. Ja nav iespēju aizsargāties no rietumiem, balstoties uz savu valsti, tie neliksies mierā, kamēr pilnībā neaplaupīs. Tāda ir rietumu ekonomiskā modeļa būtība.

Līdz noteiktam brīdim rietumi nelaupīja tos, ko atzina par “savējiem” – ES locekļus, NATO, G7 valstis. Krievijas elite 90-tajos izdarīja dažus mēģinājumus iestāties ES un/vai NATO, saņemt “savējo” statusu un tādā veidā atrisināt problēmu bez konfrontācijas. Rietumi atteica. No šī brīža kļuva skaidrs, ka vai nu tie apēdīs eliti kopā ar Krieviju, vai nu elite spēs atjaunot valsti un pasargās sevi un tautu. Krievijas elite spēja atrisināt tās priekšā stāvošo netriviālo uzdevumu, vēl jo vairāk, ka pēc 2010.gada rietumi atmeta veģetārieša ieradumus attiecībā pret “savējiem”. Rietumeiropa (vecie eiropieši) sāka aktīvi aprīt Austrumeiropu (jaunos eiropiešus), bet ASV sagatavojās pilnīgi aprīt Eiropas savienību TTIP ietvaros. Starp citu, šī iemesla dēļ Krievijas elite izrāda tādu lojalitāti attiecībā pret politisko vadību. Lai kā rietumi nedotu mājienus, ka nebūtu slikti atbrīvoties no Putina, un varētu dzīvot kā Jeļcina laikos, Krievijas miljardieri savā vairumā netic, ka viņus liks mierā. Laikam jau atsevišķi nodevēji arī ir, bet tādu elites masveida nodevību, kā pēdējos PSRS pastāvēšanas gados (kad daži nodevēji bija pat PSKP CK Politbirojā) nevar novērot.

2008.gadā Dienvidosetijā un Abhāzijā un 2014.gadā Krimā rietumi saņēma pirmos knipjus pa degunu. Pie tam, ja pirmajam tie gandrīz nepievērsa uzmanību, tad otrs izrādījās gana sāpīgs. Visbeidzot, sākot ar 2015.gadu Sīrijā, Krievija atklāti uzstājās pret rietumu plāniem un nojauca to realizāciju (ieskaitot dažas ieplānotās, bet nerealizētās Sīrijas intervences).

Tas stiprināja Krievijas pozīcijas, bet neatcēla ASV nepieciešamību vai nu iznīcināt Krieviju, vai arī novest līdz trešās pakāpes valstij. Šādā kontekstā gruzīnu, ukraiņu un Baltijas nacionālisti, kā arī moldāvu unionisti pilnīgi pareizi novērtēja rietumu nodomus. Viņi tikai nepareizi novērtēja rietumu un Krievijas spēkus. Tāpēc viņi bija pārliecināti, ka Maskava ātri padosies, un viņi būs marodieru pirmajās rindās, bet tagad izrādās, ka viņiem pirmajās rindās būs jānoliek galvas par Amerikas interesēm.

ASV un Lielbritānija kā parasti ir neveikli organizējušas provokāciju ar Skripaļiem, bet pēc tam Sīrijas Dumā. Tās ir pieradušas, ka neviens tām neiebilst, bet Krievijas iebildumus tās grasījās ignorēt, balstoties uz “starptautiskās sabiedrības viedokli”. Un te izrādījās, ka tās neatbalsta pat pašu NATO sabiedrotie.

Neizdevās pamatojoties uz provokācijām ar Skripaļiem ieviest pret Krieviju jaunu sankciju paketi un nobloķēt gāzesvadu “Ziemeļu straume – 2”. Pamatojoties uz provokācijām Dumā, sankcijas ieviesa tikai amerikāņi. Par draudiem uzbrukt (lai parādītu, ka Krievija nevar aizstāvēt savus sabiedrotos) saņēma Krievijas solījumu nogremdēt kuģus un notriekt lidmašīnas. Viņu kuģi un lidmašīnas nav ne gruzīnu, ne ukraiņu, ne Baltiešu. Viņi saprata, ka ir dilemmas priekšā. Var riskēt ar cerību, ka Krievija neīstenos savus draudus, bet, ja īstenos, tad vajadzēs vai nu norīt skaista raķešu kuģa (vai, nedod Dievs, vēl skaistākas atomzemūdenes) nogremdēšanu, vai arī uzbrukt nu jau Krievijas bruņotajiem spēkiem, tādā veidā nokļūstot atomkara perspektīvas priekšā. Viņi ir paņēmuši pauzi un domā. Varbūt, ka šoreiz vēl iziet cauri. Lai gan regulējama konflikta sākuma draudi (kurā katra puse riskē tikai ar ierobežotu kontingentu un tikai līdz zināmam spriedzes līmenim) pagaidām pastāv. Bet tāds konflikts var izbeigties parastas sadursmes rezultātā vai pārvērsties par pilna mēroga kodolkrīzi.

Bet, ja ASV nesāks karu tagad, tas nenozīmē, ka tās nesāks to vispār. Ja mēs nevaram kapitulēt un nolaisties līdz 90-to gadu nabadzībai un bezcerībai, tad viņiem ir tieši tāda pati situācija. Un daudzi viņu līderi saprot, ka pēdējo 20-30 gadu laikā ASV ir masveidā veikušas kara noziegumu un noziegumus pret cilvēci. No tiesu procesiem tās ir glābis tikai lielvalsts statuss, kura dēļ vadītājus nevar tiesāt, kamēr lielvalsts nav militāri uzvarēta. Ja šis statuss zudīs kaut vai labprātīgas kapitulācijas rezultātā, atradīsies daudzi gribētāji sodīt un pakārt amerikāņu politiķus un militāristus, kas ir vainojami masu slepkavībās Dienvidslāvijā (pēc tam Serbijā), Irākā, Lībijā, Sīrijā. Iznīcinot Miloševiču, Sadamu Huseinu un Kadafi, viņi paši ir radījuši precedentu, kā izrēķināties ar zaudējušajiem. Un tagad baidās, ka viņu radītais precedents vērsīsies pret viņiem pašiem.

Viņi nevar atļauties padoties. Viņiem ir pilnīgi nepieciešams uzvarēt Krieviju (pārāk stipru priekš viņiem militārā jomā) bez tiešām militārām darbībām. Uzvara ir jāsasniedz politiskā ceļā. Ja vecais provokāciju tips ir pārstājis darboties uz sabiedrotajiem un viņi nevēlas bez ierunām atbalstīt amerikāņu pozīciju, tas nozīmē, ka nepieciešama jauna provokācija. Sabiedrotie negrib ticēt “balto ķiveru” filmām, bet Malaizijas “Boingam” viņi toreiz noticēja. Tas nozīmē, ka, ja sarīko provokāciju ar simtiem vai tūkstošiem, bet labāk ar desmitiem tūkstošu līķu, tad sabiedrotie neuzdrīkstēsies mest aizdomu ēnu pār ASV. Ir taču skaidrs, ka ko tādu varēja sarīkot tikai “diktatoriskā Krievija”. Un atkal var spiest Eiropu ieviest ekonomiskās sankcijas.

Ja Eiropa (kaut vai Vācija) spēs izturēt spiedienu un uzstās uz pierādījumu uzrādīšanu, vai arī, ja sankcijas atkal nesniegs vajadzīgo efektu, tad karš kļūs neizbēgams. Un izšķirošs ir nākamais pusotrs gads. “Ziemeļu straume – 2” nav vienīgā ASV problēma, bet uz šodienu tā ir viņu galvenā problēma. Ja neizdosies piespiest Vāciju atteikties no projekta, tad jau pēc pusotra gada situācija ES dramatiski mainīsies. Austrumeiropas limitrofi, kas ar tranzīta blokādi (kaut vai eventuālu) ir grāvuši Vācijas-Krievijas ekonomisko sadarbību, būs politiskā izgāztuvē, bet Berlīne (Eiropas saimnieks) būs ieinteresēta attiecībām ar Krieviju un Lielās Eirāzijas projektam (kas dos tai izeju uz Ķīnas tirgu caur Krieviju) daudz vairāk, nekā attiecībām ar vājumā un nabadzībā grimstošajām ASV.

Apturēt Eiropas savienību ar Krieviju var, ja Eiropa labprātīgi izlems palikt kopā ar ASV (“Ziemeļu plūsmas – 2” blokāde būs apliecinājums tādai izvēlei), vai nu izraisot karu par Eiropu cerībā uz to, ka saistības ES un NATO ietvaros piespiedīs Eiropas eliti piekļauties amerikāņiem karā pret Krieviju.

Vašingtona mēģinās organizēt savas provokācijas cerībā atrisināt lietas bez kara, bet katra nākamā provokācija būs aizvien asiņaināka un bīstamāka, un tās attālums līdz karam būs aizvien mazāks. Un kādu reizi pasaulei var nepaveikties. Tas ir vēl jo vairāk iespējams tāpēc, ka Vašingtonā jau sen nevalda viena komanda, bet vairākas savstarpēji konkurējošas un viena otrai apzināti traucējošas komandas, kas pasliktina viņu pašu darbības kontroli. Varbūt, ka paveicas. Galvenais ir neatslābt un nedomāt, ka, ja Sīrijā uzbrukums nav veikts, tad viss ir beidzies labi.

Ienaidnieks nesnauž. Un ķīmisks lādiņš (vai pat maza atombumba) jebkurā momentā var uzsprāgt kaut kur Tbilisi, Kišiņevā, Baltijā vai Kijevā. Tāpēc, lai “starptautiskajai sabiedrībai” uzreiz būtu skaidrs, ka “vainīga Krievija”, un pārbaudīt neko nevajag – gan piesārņojums, gan līķu kaudze ir kā uz delnas, nevis tā kā ar “baltajām ķiverēm” vai Skripaļiem.

Neviens taču patiesībā nedomā, ka amerikāņi kaut kā īpaši vērtē Gribauskaiti, Porošenko, Pāvelu Filipu vai esošos gruzīnu vadītājus. Bet kur karot – Sīrijā, Ukrainā, Gruzijā vai Baltijā – viņiem ir vienalga. Galvenais, lai vietējais izejmateriāls nereflektētu.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts
/13.04.2018/

Avoti:
https://cont.ws/@ishchenko/914280
http://www.philos.lv/Citu_raksti/Kad_to_negaida.html

Informācijas aģentūra
/14.05.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Kompetenču izglītība – reformas bez vajadzības

Esmu vairākkārt kritiski izteicies par tā saucamo kompetenču pieeju mācību saturā. Kur ir problēmas sakne? Izglītības satura reformai nav pamatojuma, kāpēc tā vispār vajadzīga. Izšķirties par pārmaiņām var vienīgi, izejot no iepriekšējā mantojuma rūpīgas analīzes, precīzi izsverot, kas tajā labs, slikts, saglabājams, laukā metams un kas ieviešams kā nepieciešams jaunums. Ar pamatojumu, nevis skata pēc un pa roku galam.

Šis uzdevums ir pa spēkam tikai skolā strādājošajiem profesionāļiem, nevis svešu ideju ideologiem un skolotāja uzraugiem. Reformas parasti mēdz kāpt uz vecajiem grābekļiem. Taču šoreiz rādās vēl sliktāk: grābekļi dažkārt ārstē, bet redzams, ka tie ar nolūku kaut kur nozūmēti, lai nemaisās pa kājām un nedauza pašiem pieres.

Pieejamajos projekta aprakstos nav ne miņas no saprātīga redzējuma, kur skolas uzsākšanas vecums, bērna mācību slodzes nosacījums būtu arī zināšanu kvalitātes un psiholoģiskās harmonijas garants. Ne jausmas par to, kā izglītības pilnveidei iet dziļumā, nevis banālu frāžu spēlēs par visu ko, kā nemaz vēl nav, bet aprobēšana jau notiek pilnā sparā.

Par to arī smaida, dusmojas pedagogi un vecāki. Kas tad ir aprobēšana? Tā ir rūpīgi sagatavota, zinātniski pamatota projekta (konkrēta satura) pārbaudīšana praksē, kurai jāseko atzīšanai par labu esam vai noraidīšanai. Bet tā nenotiek. 100 pilotskolās (ir nu gan vārds kā no aviācijas patapināts!) rit mistiska aprobācija, pamēģināšana – kā nu katram sanāk, jau iepriekš zinot, ka nebūs tāda apkopota rezultāta, kas kompetenču lērumu varētu atzīt arī par nesagatavotu vai pilnīgi nederīgu.

Izskatās, ka pārmaiņas top formāli, fiktīvi un konstruējas bez jēgas, bet reformatoru tizlajā valodā žvadzinot, ka “jēgpilni”… Stūrgalvīgi mācību priekšmetu moduļi, uztiepjot, ko mācīt kopā, ko šķirti, nedomā, kā mācīt labi. Aprunājoties ar daudziem kolēģiem un bērnu vecākiem, nav izdevies uzklausīt kādu, kas ar šādu traģikomisku tukšgaitu būtu mierā. Vēl vairāk. Skolotājam kā īstenajam ekspertam pēc būtības neprasa neko un viņam nekas cits neatliek kā padoties rezignācijai – kā būs, tā būs: nav pirmā reize, kad izgriež rokas un liek gavilēt, ka tā viņa paša griba…

Būtu dabiski, ja tik lielām pārmaiņām cauri vītos nepārprotama un pamatota nepieciešamība. Jau sen bija jāizsver un jāizlemj, vai vajadzīga tik liela un tik naudīga reforma, lai uzlabojumi varētu ienākt mācību procesā dabiski, pakāpeniski un bez papildu resursiem. Bet labas evolūcijas vietā izglītībai atkal uzspiež sliktu revolūciju ar labu finansiālo apetīti, tērējot – nu jau 18,5 miljonus. Ar pilnīgi nedibinātu pamatojumu, ka 21. gadu simteņa (jau 18.gadu dzīvojam šajā gadsimtā) bērns ir nebijis fenomens, kura izglītošanai nekas vairs neder no laika pārbaudi izturējušās pedagoģiskās pieredzes. Un te uz āru izlien visnepievilcīgākais – nauda. Nauda ir, un tā jāapgūst ar visvieglākajiem līdzekļiem – arī ar pļāpāšanu. Bet gudrs saimnieks naudu iegulda precīzi apjaustā, izskaitļotā jēgā, kas ienesīgi atmaksājas, nevis pa roku galam izsvaidās… Lasot “kompetenču” tekstus, pārņem nelāgas sajūtas.

Kompetenču pieeja aprakstīta pārgudrā, samežģītā un muļķīgā, latviešu mēlei nesaprotamā hibrīdvalodā, kur mudžēt mudž no patvarīgi darinātiem vai slikti pārtulkotiem jēdzieniem. Piemēram – cieņpilns, jēgpilns, drošumspēja, iedevums, atdevums, lietpratība, pratība, izpratība, caurvijas, modulis, summatīvs, formatīvs, kognitīvs, meta kognitīvs… Lērumu vārdu veltīgi meklēt vārdnīcās, to semantiskās nozīmes tikai aptuveni jaušamas, dažādi tulkojamas un staipāmas kā košļājamā gumija. Izskatās un izklausās pēc kaut kādas dziedniecības ar apvārdotu ūdeni, pūšļošanas, šarlatānisma vai vienkārši muļķības. Bet tas nav vienīgais ļaunums. Redzams, ka, izmantojot izglītību, aktivizējas arī citi valstij un latvietībai kaitīgi centieni ar nolūku iepotēt mūsu identitātei un valsts Satversmei neatbilstošu ideoloģiju – kā globālā pilsonība, partnerattiecību dominance pār ģimenes vērtībām, nacionālās kultūras atšķaidīšana ar miglaino “daudzkultūru vidi”, dzimuma definīcijas staipīšana, tikumību saraksta mākslīga stādīšana, to izraušana no konteksta un afišēšana, kā arī citas pseidoliberālas koķetērijas ar nenobriedušiem prātiem.

Milzīgie reformas papīru blāķi ir “ciku cakām izcakoti”, nelasāmi un saprotams, ka neviens tos arī nelasīs. Programmu, standartu tiešumu nevar aizstāt ar slikti apdzejotām deklarācijām, kurās iezīmētas tādas bērna ideāla īpašības, kādu pašiem “ekspertiem” trūkst, piemēram, skolēns “pilnvērtīgi piedalās sociālajā, politiskajā, ekonomiskajā un kultūras dzīvē, ir zinātkārs, mērķtiecīgs, neatlaidīgs, ved (no krieviskā “veģot”!) sarunas, sekmīgi darbojas daudzkultūru, daudzvalodu vidē, rada inovatīvi un produktīvi, kļūdas uztver kā iespēju izaugsmei…”. Sevi cienošs bērns par tādu pieaugušo māžošanos zīmīgi pasmīnētu. Jautājums, kāpēc ražo tik uzspodrinātas deklarācijas? Nav grūti atminēt: nauda smaržo neatkarīgi no jēgas vai bezjēgas. Ja tādu un līdzīgu izklāstu lērums “kompetenču pieejas” traukam kāpj pāri malām, mācību standartu, programmu vēl nav. Tad kam tērējas naudiņa? Piedāvātajā projektā grūti saskatīt stratēģiju un taktiku. Ja kompetenču pieeju vēl varētu uzlūkot kā neveiksmīgu, murgainu taktiku, tad nekādā gadījumā par stratēģiju, kura izlec naivu aicinājumu formā, banālos sapņos pēc neaizsniedzamām tālēm. Kad šo pļāpūdeni parādīju savam bijušajam audzēknim, viņš pasmaidīja – “…gluži kā kompartijas pirmā maija aicinājumi tālajā “padomijā”…

Gluži šokē paziņojumi, ka nekas vairs nedrīkstēs būt kā agrāk… Bet nekas jauns taču nevar rasties tukšā vietā. Protama lieta, ka sākt visu no nulles daudz vieglāk, bet pedagoģijā tas nav iespējams, jo citādi esošais jāsagrauj un jānoliedz pašiem sevi. Vienalga jāķeras pie vecā stila, ka tam un tam ir jātop, uz to un to pamatojoties… Bet tā savu galvu lauzīt neviens laikam negrib. Skolotāji pēc kursu apmeklējumiem stāsta, ka nu jau reformatori jūsmo itin demagoģiski, ka īstā jauno ideju kalšana esot pašu pedagogu rokās (?!), “eksperti” tikai vadot procesu… Skaidrs. Bet vērtīga ideja maksā naudu, no kuras tās kaldinātājam netiek nekas? Piedevām viņam būs vēl lieli, lieki izdevumi, obligātus un vāji sagatavotus kvalifikācijas kursus apmeklējot. Netaisnīgi, lai neteiktu vairāk…

Jebkurā reformā galvenais resurss ir cilvēks. Un tam šajā gadījumā bija jābūt skolotājam. Bet skolotāji noveco, dabiskā paaudžu maiņa kavējas ne bez iemesla. Taisnīgas skolotāju kvalifikācijas noteikšanas nesekmīgie mēģinājumi, zemais atalgojums, nepārtrauktās, saraustītās izglītības politikas maiņas, skolotāju, bērnu tiesību un pienākumu juridiskās bāzes pretrunas, studentu līmenis pedagoģiskajās programmās skolai piesaistīt gudrus, talantīgus pedagogus līdz šim vairāk liedzis nekā sekmējis. No visa tā smagi cieš jau tā zemais skolotāja profesijas prestižs. Protams, ka to nevairo arī “pieeju” virzītāju acīmredzamā kvalifikācijas neatbilstība augstajam eksperta statusam.

Par gluži aizvainojošu kļūst reformas vadības neuzticēšanās skolas mugurkaulam – pieredzes bagātajam skolotājam. Ar īpašu aktivitāti izceļas “kompetenču” traģikomiskie centieni radīt skolotājus aģentus, līderus, kas pārveidos skolu līdz nepazīšanai. Nē, mīļā sirds! Līderis nav ieplānojams! Viņš nerodas, to nepastellē revolucionāra “aģentūra”, viņš izaug laukā no vidusmēra, no pelēcības noteiktā sevis attīstības kvalitātē, pacietīgā skolas darba laikā un telpā. Tāds ar savu Dieva doto, sevis izkopto talantu spēj aizraut audzēkņus, kuru acīs cieņa pret skolotāju un viņa personības autoritāti ir ne vien neapstrīdama, bet arī neapgāžama un negrozāma, neskatoties uz viņa trūkumiem, neskatoties uz to, ka nenovīdīgā “ekspertu” pelēcība, viduvējība viņu neņem par pilnu, grauž un dēvē par skandālistu.

Bet skolotāja autoritātes jēdzienu tāpat kā kārtības un disciplīnas problēmu vienkārši ignorē. Tas arī saprotams, citādi politikai, varai jāliecina sirdsapziņas tiesā, cik sakarīgi, politiski un juridiski piestrādāts pie tā, ka skolotāju var vienkārši pasūtīt, bet viņa pakratītā pirkstā vieglāk saskatīt vardarbību pret bērnu, nevis atbildēt uz jautājumu, kādas ir pedagoga reālās tiesības, lai garantētu izglītoties kāro audzēkņu, (ne dauzoņu) tiesības? Tā nav, ka ar autoritāti apveltītam pedagogam disciplīnas problēma neeksistē nemaz, bet grūti apstrīdēt to, ka autoritatīva skolotāja stundās var labi saklausīt mušu lidojam, bet daža laba “līdera” vadītajās “kompetenču nodarbībās” reaktīvās lidmašīnas rēkoņa nav sadzirdama. Lieki piebilst, ka jebkuras jaunās pieejas “drāmas” un “lietpratību” spēlītes nav īstenojamas bez kārtības, disciplīnas un laba, talantīga režisora – skolotāja…

Redzams, ka arī audzinātājus un audzināšanu izskauž no pedagoģijas kā sugu. Visu paveiks trafareti uzsmiņķētais “līderis”, pedagoģijai iztiekot bez pedagoģijas? Nekādā gadījumā! Jo kas ir audzināšana? Tā ir personība, tikumība, valsts, kurā arī patriotisms nav administratīvi nosakāms: tas izaug no audzināšanas konteksta, ja skolā, mājās, valstī ir paraugi, kam līdzināties. Tādi paraugi ir arī reformas voluntāro bīdītāju Zanes Oliņas un Guntara Catlaksa pašu pasludinātajā ekspertu svītā? Dibināti jāšaubās.

Ko vajadzētu saprast reformatoriem? Ka pedagoģija nav apvārdošana, kurai piešķir likuma spēku, nav metodes, stratēģijas, bet godīgas un profesionālas attieksmes pret bērnu. Tā ir mūžīga meklēšana, kur muļķīgi atkārtot vecas kļūdas un senas atskārsmes pasniegt kā atklājumus. Ka audzināšana ir sirds izglītība, nevis konstrukcijas, dzīva matērija neviltotā garā, nevis banālos saukļos un papīros. Ka pedagogs ir tas, kas gudri mācās un virtuozi māca, nevis māna sabiedrību, ka ir izgudrojis kompetenču karoti, ar kuru visu ielies katram palaidnim mutē bez pūlēm, mācīšanās un iegaumēšanas. Ka augstprātīgi pamācošie kursi neceļ skolotāja kvalifikāciju, ja lektors savu pļāpāt spēju pieskaņo savam, nevis auditorijas intelektam, savu potenci savai impotencei, nevis pedagoga kompetencei…

Akadēmiskā, augstākā un vēl augstākā izglītība, grādi nav tie, kas dzemdē pedagogu un viņa autoritāti. Diploms dod tik maz tai atskārsmei, pēc kuras tu pēkšņi zināsi īstos vārdus un radīsi sevī personības talanta augstāko izpausmi – sevis atvēršanu bērna atvēršanai, ka pieci gudri vārdi atsver tūkstoš mēles. Bērna mācīšanās motivācija (kāpēc man to vajag?) nav novazātu vārdu ietērps, bet vienkāršs un arī pilnīgi neidejisks – kāpēc man to vajag, ja man to nevajag? Cienu skolotāju. Zinu, cik viņš dara būtisku un pacieš nebūtisku. Nu būs viņam tie mērķi, uzdevumi, vīzijas, prioritātes, ja ierēdniecības iztēles nabadzībai to vajag! Un būs tie kursi, papīri, mapītes, bez kā valsts nav iemācījusies noteikt skolotāja kvalifikāciju! Un mācīsies viņš mācīt, dzīvot, nevis sadzīvot! Un pratīs pagriezt muguru viszinībai, kas uzspiež no gaisa grābtas vajadzības bez vajadzības.

Andris Upenieks, skolotājs
/26.04.2018/

Avots:
http://www.pietiek.com/raksti/reformas_vajadziba_bez_vajadzibas

Informācijas aģentūra
/14.05.2018/

Publicēts iekš Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Kad sievietes sāk valdīt…

Divtūkstošo gadu pašā sākumā Boriss Grebeņšikovs teica, ka ir iestājies Ūdensvīra laikmets, tāpēc ir neizbēgama matriarhāta restaurācija.

Vai ir vērts politiskā plānošanā ņemt vērā arī viedokli, ko izsaka nevis politologs, sociologs vai ekonomists, bet gan mags, okulto zinātņu doktors un vizionieris? Domāju, ka jā. Kurš šaubās, lai paskatās uz Rietumiem – matriarhāts tik tiešām iestājas. Sievietes pārņem varu.

Ļoti ietekmīgās valstīs par valdību vadītājiem, ministriem, mēriem arvien vairāk kļūst sievietes. Parādās arvien vairāk sieviešu – uzņēmēju, sievietes – administratores, sievietes, kuras kādu vada, visbeidzot tikai vienkārši bez iemesla uzstājīgas un bezmērķīgi mērķtiecīgas sievietes.

Priesteru kompetence pakāpeniski pāriet pie Holivudas seriāliem un blokbaksteriem un līdz ar to arī pienākums uzturēt jaunas hierarhijas, kuras pazemina vīriešus un paaugstina sievietes. Starp personāžiem arvien retāk ir priekšnieki, bet priekšnieces uz katra stūra. Stipri vīrieši izskatās mežonīgi un aprobežoti, viņu bezjēdzīgo enerģiju gudri vada pašpārliecinātas bābas un vecmāmiņas, kuras vada policijas departamentus, specvienības un pat veselus specdienestus. Pēdējā “Zvaigžņu karu” epizodē pēdējais džedajs, protams, ir meitene.

Rietumvalstīs izvērstā kampaņa pret vīriešu uzmākšanos sievietēm acīmredzot ir tikai sākums. Nākamajā etapā sievietes pieprasīs mainīties vietām – “tagad uzmāksimies mēs!” Kādam taču ir jāizrāda iniciatīva, seksu, šķiet, neviens nav atcēlis. Labāk jau tā, nekā, nekā.

Precīzi konjunktūru jūtošie “britu zinātnieki” kā ierasts nepievīla. Kaut kāds nopietns ģenētiķis no Kentas universitātes gada sākumā publicēja rakstu, kurā pierādīja, ka “vīrišķai” Y hromosomai, kura satur SRY gēnu (programma, kura reproducē cilvēku tēviņa dzimumpazīmes), evolūcijas gaitā ir jāpazūd. Un gēnu kopums, kuri “atbild” par zēnu nākšanu pasaulē, izkrīt no genoma. Faktiski tā ir delikāta (izmantojot saudzējošu inteliģentu terminoloģiju) visu mūs, stiprā dzimuma pārstāvju, pasludināšana par deģenerātiem.

Kas notiek? Kas reāli notiek? Dziedāja taču kādreiz Džeims Brauns (un meitenes viņam piedziedāja!): this is a man’s world [Šī ir vīriešu pasaule]. Jā, un vēl pavisam nesen 50 Cent dziedāja to pašu.

Šī pasaule tik tiešām ir vīriešu izdomāta un radīta. Nepilnīga, bet nu kāda ir, tāda ir. Mozus, Gautama, Šekspīrs, Ņūtons, Saladins, Žukovs, Koraļovs, Opengeimers un citi ir visa, kas ir apkārt mums un mūsos, līdzautori. Kāpēc pēkšņi šo tik ļoti vīrišķīgo pasauli pārņem sievietes? Un, pats galvenais, kādēļ?

Eksistē neafišēta (ne tie laiki!), bet pietiekami izplatīta hipotēze, ka sievietes pacelšana (kā arī ar to kopā nākoša citu nevīrišķīgu izpausmju pacelšana) ir pagrimuma simptoms.

Grūti spriest, cik lielā mērā šī hipotēze ir nepareiza. To it kā viegli varot noliegt. Tiesa gan tās piekritēji ir stūrgalvīgi un, kā viņiem šķiet, operē ar argumentiem un piemēriem.

Tā Aristotelis izskaidroja Spartas pagrimumu ar palielināto “vājā dzimuma” ietekmes pieaugumu. Nepārtraukto karu dēļ vīriešu skaits strauji samazinājās, liela daļa zemes īpašumu, un kopā ar tiem arī vara, pārgāja atraitnēm, kuras nebūt neskuma. Pat otrādi, ātri piemērojās un masveidā sāka nodarboties ar augļošanu, kas bija kaut kas neiedomājams kādreiz askētiskās tautas tikumiskai un ekonomiskai kārtībai. Sparta izbeidzās.

Kad imperatora Konstantīna māte Helēna pieņēma kristietību, tas iezīmēja pagāniskās Romas impērijas krahu. Drīz imperators pasludināja Helēnu par augustu un par valsts reliģiju noteica Jēzus Vārdu Saula atstāstā, kas noliedza imperatora kultu un attiecīgi arī viņa valsts pamatus. Roma zaudēja valdošās pilsētas statusu, Impērija aizgāja uz austrumiem, kur vēl vairākus gadsimtus agonizēja un lēnām kusa kā imitējošā “romejas” lielvalsts, laikā kad īstā Roma, Scīpiona un Cēzara Roma neatgriezeniski zuda.

Katrīnas Mediči aktīvā iejaukšanās triju savu dēlu, Francijas karaļu, politikā notika uz episko Valua dzimtas neveiksmju fona. Ar Elizabeti I beidzās Tjūdoru dinastija, un tronis pārgāja pie pēc viņas pavēles ar nāvi sodītās Marijas Stjuartes dēla. Bet karalienes Viktorijas laikā britu monarhija pilnībā zaudēja savas varas funkcijas un pārslēdzās uz rituālu un ceremoniālu pakalpojumu sniegšanu.

Tā saucamais “sieviešu sultanāts” (kurš ilga apmēram simts gadus, kad valsts pārvaldē dominēja sultānu mīļākās, sievas un mātes) daudzu vēsturnieku prāt bija lūzuma punkts un degradācijas sākums Brilijantai Portai [Osmaņu impērijai].

Astoņpadsmitais, bābu, gadsimts pie visa tā ārējā spožuma atnesa nelabojamu kaitējumu Krievijas absolūtismam. Imperatores Annas, Elizabetes un divu Katrīnu ēra izcēlās ar virkni galma apvērsumu, šļahtas uzdzīvi un favorītismu. Un ar līdz tam neiedomājamu lietu – valdnieka, pie tam divu un abu vīriešu, slepkavību, kas noveda pie monarha tēla desakralizācijas. Ja iepriekšējos gadsimtos “cari” arī gāja bojā, tad tikai juku laikos un tikai “neīsti”, ne no Rūriku vai Romanovu dzimtām (Godunovs jaunākais, Viltusdmitrijs un Viltusdmitrijs). Savukārt Pētera III un Ivana VI likvidācija bija īsta revolūcija, kas atvēra ceļu un deva metodi ne tikai Palenam, bet arī dekabristiem un pēc tam narodņikiem un boļševikiem.

Sieviešu ietekmes pastiprināšanās, protams, nav iemesls, bet tikai simptoms, dekadences manifestācija. Ne jau Aleksandra Fjodorovna sabrucināja Krievijas impēriju un ne jau Raisa Maksimovna – Padomju Savienību, bet par viņām neizbēgami atceras, runājot par Impērijas un Savienības pēdējām dienām.

Politiskā sistēma piesauc sievietes tad, kad pēc straujas izaugsmes attīstībā tiek sasniegta pēdējā, terminālā stadija. Tāpēc, lai gan ne visas valdnieces līdzinās žēlsirdīgām māsām, tomēr to valdīšanas paņēmieni un stils atgādina smagi slimā kopšanu, tukšas raizes bezcerīgā klīniskā situācijā.

Rietumos šodien matriarhālā demokrātija nomaina liberālo. Feminisms, mīkstinoties un mimikrējot, aizplūst no radikālajām sektām plašās tautas masās. Dāmu populisms šķiet ir kļuvis par visefektīvāko doktrīnu tiem, kuri tiecas pēc politiskās varas virsotnēm. Visas kārtējā Eiropas (precīzāk, Eiramerikas) “norieta” pazīmes ir kā uz delnas.

Bet ar ko nodarbojas vīrieši? Vieni steidzas izkalpoties jaunajām kundzēm un publiski paziņo kaut ko līdzīgu: “uzskatiet mani par feministu”. Citi minstinās un nogaida. Vēl citi iedzer un uzkož tik pat bezbēdīgi kā iepriekšējā Zivs ērā.

Un tikai daži izredzētie (jeb noraidītie) zin, ka panīkums vienmēr ir pirms augšupejas. Viņi neskatās krītošajam pakaļ. Viņi cenšas saprast, kas drīzumā pacelsies. Un ir aizņemti ar patiešām vīrišķīgu nodarbošanos – izgudro un konstruē jaunu realitāti, kamēr viņu līdzgaitnieces vada novecojušo. Sievietēm viņi ir nodevuši to, ko uzskata par bezjēdzīgu – savu resursu nokalpojušās un salūzušās politiskās mašīnas, kura vairs nebrauc un neved, stūri.

Neviens negrib pārņemt varu, ja nesaprot, kas tajā ir ne tā noticis. Neviens, izņemot sievietes. Un, lūk, džentalmeņi laipni dod priekšroku draudzenēm breksitā, migrantu krīzē, nestrādājošajos sociālajos liftos, iestrēgušajā mediānajā ienākumā, uzpūšamajā ekonomikā, burbuļojošajos tirgos, neiespējamajā daudzpolārumā, neierobežotajā militarizācijā…

Sievietes ir uzrāpušās uz grimstošas politiskās konstrukcijas komandtiltiņa. Vīrieši ir nokāpuši līmeni zemāk un darbojas tur. Aiz matriarhāta fasādes, tā aizmugurē un pagrīdē, viņi ir aizņemti ar spēku pārgrupēšanu un vērtību pārvērtēšanu. Viņi nākotnei veido līdz šim neiedomājamas lietas: bezcilvēku digitālo ekonomiku (kura sava bezcilvēciskuma dēļ ir tendēta uz necilvēciskumu)… inovatīvo karu ar tūkstošiem megadeath jaudu… hakeru un cita veida interneta kriminalitātes pārvēršanu par valdošo kārtu (līdzīgi kā no bandītiem un laupītājiem pirmsinterneta sabiedrībā veidojās aristokrātija un līdzīgi kā no amerikāņu “baroniem – laupītājiem” izveidojās mūsdienu kapitālistiskā elite)… reliģisku mācību, ko rada un uzspiež mākslīgais intelekts… globālo e-valsti, kura funkcionē uz totālas kontroles pamata kopā ar arvien jaunu fiktīvu brīvību masveida producēšanu…

Rītdien viss atkal būs man-made, cilvēku radīts, burtiski – vīriešu. Un tātad, ne tik daudz labi, cik negarlaicīgi.

Katrā ģimenē mēdz būt, ka kaut kādas sadzīviskas grūtības reizēm noved vīrieti strupceļā. Pastrīdējies ar sievu, bērniem, visbeidzot pats ar sevi un neko nepanācis, vīrietis aiziet uz citu istabu. Ģimenē iestājas īslaicīgs matriarhāts. Vīrs vientulībā izsmēķējis cigareti un piepumpējies trīsdesmit reizes, atnāk uz vakariņām, it kā nekas nebūtu noticis. Klasiskā kārtība atjaunojas. Un dzīve turpinās. Bet kaut kas tajā ir mainījies uz visiem laikiem.

Tas pats notiek arī planetārā mērogā. Cilvēcei ir grūtības. Mātes saimnieko. Bet tēvi atgriezīsies ar jaunu pasauli un jaunām spēļmantiņām priekš visiem.

Vladislavs Surkovs, Krievijas Federācijas prezidenta palīgs
/14.02.2018/

Avots:
http://ruspioner.ru/honest/m/single/5725

Informācijas aģentūra
/14.05.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: VLADISLAVS SURKOVS | Komentēt

Latvija ģeopolitiskajās krustcelēs 14+ laikmetā

Aprīļa sākumā Krievijas Federācijas prezidenta palīgs Vladislavs Surkovs publicēja rakstu “Jaukteņa vientulība (14+)”, kurā apgalvo, ka Krievija līdzinās Āzijas un Eiropas “jauktenim”, ka pēc 2014.gada notikumiem ir noslēdzies “Krievijas episkais ceļš uz Rietumiem” un ka Krieviju vismaz tuvāko simts gadu laikā (14+ laikmetā) sagaida ģeopolitiskā vientulība. (Raksts izlasāms te: https://infoagentura.wordpress.com/2018/04/23/jauktena-vientuliba-14/ )

Vladislavs Surkovs ir augstākā līmeņa ierēdnis, talantīgs un gudrs cilvēks, izsmalcināts estēts, labākais Krievijas sabiedrisko attiecību (PR) speciālists un viens no dēmonizētākajiem cilvēkiem Krievijā, kuru dēvē par galveno “kremļa ideologu”. Surkovs ir starp faktiskajiem Kremļa politikas noteicējiem (viņš ir tieši atbildīgs par Krievijas politiku Ukrainā). Tādēļ, ja Vladislavs Surkovs apgalvo, ka ir sācies jauns Krievijas ģeopolitikas laikmets, viņā ir vērts uzmanīgi ieklausīties ne tikai dēļ Surkova intelektuālajām spējām, bet arī tāpēc, ka viņš ir labi informēts cilvēks, kuram ir lielas iespējas pašam realizēt to, ko prognozē.

Surkova aprakstītā Krievijas ģeopolitiskā kursa maiņa nozīmē lielas globālas pārmaiņas, kas obligāti atstās ietekmi arī uz Latviju, tāpēc labāk par to zināt, pacensties saprast un mēģināt tam sagatavoties. Un tāpēc ir vērts apskatīt jautājumu par Latvijas ģeopolitiskajām izredzēm 14+ laikmetā, izmantojot Surkova argumentāciju un pieeju.

Projekta “latvieši” pirmsākumi

Ja Krievija ir Āzijas un Eiropas “jauktenis”, tad Latvija ir Krievijas un Eiropas “jauktenis” jeb “jaukteņjauktenis”. Ja Krievija nav Austrumi, tad Latvijai nepastāv izdaudzinātā ģeopolitiskā izvēle starp Rietumiem un Austrumiem, bet gan starp Rietumiem un “jaukteni” Krieviju. Ja Krievija pēdējos 400 gadus centās “iekļūt” Eiropā, tad latvieši kā tauta un Latvija kā valsts ir viena no šīs centības sekām.

Latvieši ir vēsturiski jauna tauta. Tā izveidojās Krievijas impērijā 17. – 19.gadsimtā uz baltu cilšu zemnieku (baurenu) bāzes, kurus vācieši ērtākai pārvaldībai pirms tam dažu gadsimtu laikā bija unificējuši. Kad latviešu projekts solīja izrādīties pietiekami veiksmīgs, tajā sāka iekļauties arī poļi, leiši, ebreji, zviedri, krievi, paši vācieši un citu uz Latviju atceļojošu tautību pārstāvji.

Starp vāciešiem nebija vienprātības. Vieni baurenus gribēja pārvāciskot, bet citi radīt no tiem jaunu, sev paklausīgu tautu. Krievijas impērija tolaik atradās lielā vācu birokrātijas ietekmē, tāpēc daļa Krievijas aristokrātijas centās radīt pretsvarus vāciešiem. Vienu šādu pretsvaru mēģināja izveidot arī no latviešiem.

Krišjānis Valdemārs – latviešu garīgais ciltstēvs

Latviešu projekta veiksmīgumu noteica viena cilvēka smags, nesavtīgs un pašaizliedzīgs darbs tautas labā. Latviešus, kādi tie kļuva, lielā mērā izveidoja Krišjānis Valdemārs, kurš ir uzskatāms par latviešu garīgo ciltstēvu un par ideāla latvieša prototipu. Tas labais, kas latviešos ir, nāk no un caur Krišjāni Valdemāru. Viņš iedeva latviešiem zvaigznes.

Krišjānis Valdemārs bija talantīgs, zinātkārs un ar izteiktu taisnīguma sajūtu. Krišjānis Valdemārs kopš bērnības bija liels grāmatmīlis, viņš ļoti daudz lasīja un viņa sapnis bija, lai katra latvieša mājās būtu liela personiskā bibliotēka.

Krišjāni Valdemāru, tāpat kā citus baurenus, izglītoja vāciešiem padevīgā garā, un viņš sākumā to uzņēma kā pašu par sevi saprotamu. Bet, kad Valdemārs sastapās ar daudzajām vāciešu netaisnībām pret beztiesiskajiem zemniekiem, viņš kļuva par kvēlu esošās kārtības pretinieku, kurš ir apņēmības pilns to mainīt. Šo apņēmību pamanīja un novērtēja noteiktas Krievijas aristokrātu aprindas, kuras sniedza Valdemāram palīdzīgu roku un pacēla viņu līdz ietekmīga Krievijas impērijas ierēdņa līmenim.

Daudz strādājot un izmantojot savu ietekmi, Krišjānis Valdemārs no svešuma radīja dažādu latviešu organizāciju tīklu un pirmo latviskuma propagandas mediju. Valdemāra darba augļi attīstījās, sāka dzīvot savu dzīvi un izvērtās latviešu pašapziņas, zinātkāres un enerģijas krasā pieaugumā. Krišjānis Valdemārs ticēja apgaismībai un progresam un viņš to iepotēja latviešiem. Krišjānis Valdemārs radīja apstākļus, lai var izaugt Rainis un latviešu sarkanie strēlnieki, kuri ģeopolitiskās zemestrīces laikā izglāba Krieviju, pēc tam to centās pārveidot saskaņā ar savu latvisko garu un, to darot, sastrīdējās ar krieviem. Tas notika Krievijā, kas pēc Surkova “gāja uz Eiropu”.

Projekta “Zvaigzne” krahs un lielā tīrīšana

Ja Pēteris Pirmais būtu laicīgi ieņēmis Rīgu, tad Sanktpēterburga netiktu uzcelta un Rīga kļūtu par jauno Krievijas galvaspilsētu. Glika audžumeita kļuva par Krievijas valdnieci. Ernsts Bīrons faktiski valdīja Krievijā. Rīga bija trešā industriāli attīstītākā Krievijas impērijas pilsēta. Latvijas PSR bija viena no pārtikušākajām un attīstītākajām Padomju Savienības republikām. Latvija bija Krievijas “logs uz Eiropu” un kā tāda tā proeiropeiskas paradigmas ietvaros tika dāsni finansēta un dotēta. Ja Krievija uz Eiropu vairs neiet, tad šāds “logs” kļūst nevajadzīgs.

Visas organizācijas Latvijā nosacīti var iedalīt divās lielās grupās. Pirmo pamatā ir padomju laiku iestrādnes, orientieri un kadri. To pamati pārsvarā tika likti pirmsatmodas laikā un tādā vai savādākā veidā tām aiziet kāds diedziņš uz Maskavu. Šīs organizācijas nosacīti var nosaukt par “čekistiskām”. Otrās radīja vai pamatīgi pārveidoja jaunākā Latvijas virsvara (ASV, Lielbritānija, ES, Skandināvijas valstis, NATO u.c.). Tās var nosaukt par “rietumnieciskām”. Un ir arī trešais, jaukta tipa organizāciju veids, kur mierīgi vai nemierīgi līdzās pastāv gan “čekistiskais”, gan “rietumnieciskais” organizatoriskais elements.

Padomju Savienība nesabruka pati no sevis. Padomju Savienību, realizējot projektu “Zvaigzne”, apzināti sadalīja ar mērķi “ieiet Eiropā”, lai pēc tam izspiestu no turienes amerikāņus. To piemin arī Surkovs. Šādi skatoties, Latvijas “čekistiskās” organizācijas ir tikai pirmās avangarda vienības, “izmēģinājuma partija”, kurām būtu jāseko tās Krievijas analogiem. Latviešu “čekistiskie” proeiropieši šādā skatījumā ir pirmrindnieki, izlūki, aiz kuriem stāv visas Krievijas spēks un varenība. Tā tas bija tikmēr, kamēr ceļš “uz Eiropu” bija gluds, bet viss kardināli mainās, ja Krievija atsakās no nodoma “ieiet Eiropā”. Avangarda vienības ir pamestas ienaidnieka aizmugurē un tas atklāti tiek pateikts. Viss. Tieciet galā paši. Glābjas kas un kā var. Tagad paliek tikai laika jautājums, kad “rietumnieciskās” organizācijas sāks metodiski un nežēlīgi līdz saknei iznīcināt “čekistiskās”. Latvijai un latviešiem šis process neko labu nesola.

Ko darīt?

Latvija ir saistīta ar Krieviju ciešām vēsturiskām, etniskām, organizatoriskām un ģeogrāfiskām saitēm. Viens krievus nemīlošs latviešu armijnieks izteicās, ka latvieši (un arī lietuvieši) tie paši krievi vien esot. Ne viņš to izdomāja, tā domā igauņu militāristi. Krievijā ir plaši izplatīts uzskats, ka latvieši ir pārvāciskoti krievi. Latvieši, salīdzinājumā ar krieviem, vienmēr ir jutušies moderni, attīstīti un … eiropeiski. Latvieši ir viena no “eiropas krievu” modifikācijām. Krievijas proeiropeiskā paradigmā latvieši bija sabiedrības krējums, izredzētie, elite, paraugs, kam līdzināties. Ja Krievija neiet vairs uz Eiropu un sāks dzīvot ģeopolitiskā vientulībā, tad ko darīt Latvijai un kas vispār notiks ar Latviju?

Kā ierasts, arī 14+ laikmetā Latvijai teorētiski ir trīs ģeopolitiskās orientācijas ceļi: 1. – Krievija, 2. – neatkarīga Latvija un 3. – Rietumi. Nesen latvieši bija Krievijā, tad masveidā nodeva neatkarības ideālus un tagad ir pārvērtušies par prastiem Rietumu pakalpiņiem. Kā būs tālāk? Tas var šķist paradoksāli un neticami, bet ģeopolitiskās zvaigznes stājas tā, ka Latvijai ne tikai tiek dota kārtējā vēsturiskā izdevība kļūt neatkarīgai, bet tās burtiski grūž Latviju šai virzienā.

Pirmais ģeopolitiskās orientācijas ceļš – Krievija

Teorētiski, no drošības un iedzīvotāju vismazākā sasprindzinājuma un enerģijas patēriņa skatpunkta, visoptimālākā ģeopolitiskā izvēle 14+ laikmetā varētu šķist Krievija. Mums ir daudz kas kopīgs un mūs daudz kas saista. Latvieši kā neviena cita tauta Krievijā var justies kā mājās, jo latvieši to revolūciju taisīja un jaunās, sociālistiskās Krievijas karkasu veidoja. Šis karkass stāv joprojām un līdz ārprātam kaitina jebkuru globālās kundzības kārotāju. Laiks ir pagājis, latviešu tiešā ietekme Krievijas valsts struktūrās ir minimizēta, bet sarkano latviešu veikums Krievijā ir saglabājies, dzīvo un attīstās. Tur ir jābūt patiešām nacionālistiski aklam, lai latvietis Vladimira Putina publiskajā tēlā nesaskatītu izteiktas latviskas mentalitātes pazīmes. Diez vai Putinam ir latviskas saknes. Vienkārši Ārkārtas Komiteju dibināja latvieši un, lai gan latviešu sen tur vairs gandrīz nav, latviskais gars joprojām ir dzīvs un atstāj acīmredzamus nospiedumus tās darbiniekos.

Bet… tomēr… . Latvija Krievijā jau ir bijusi un latvieši ar krieviem tur sastrīdējās. Pēc tam šis strīds turpinājās Latvijā un tas ir novedis līdz latviešu antikrieviskiem noskaņojumiem. Vairums latviešu patiešām negrib “krievu laiku” atgriešanos. Šī negribēšana ir tik izteikta un iracionāla, ka ir novedusi daudzus latviešus sava veida ārprāta akluma stāvoklī, kurā tie ir kļuvuši par padevīgiem angloamerikāņu pakalpiņiem jebkurā viņu nelietībā un kurā tie arvien vairāk nodod savus latviskos ideālus.

Kāpēc tā? Kā mēs līdz tam nonācām? Laikam “raksturu nesaderība” (tas ir – mentalitāšu nesaderība). Vienā mājā nevaram sadzīvot, tāpēc, lai nestrīdētos, labāk dzīvot katram savā. Attiecīgi atgriešanās drošajā un varbūt pat ērtajā komunālajā dzīvoklī, kura saimnieks ir lāga vīrs (un tas nekas, ka ir nācies pa reizei izkauties), latviešiem nešķiet kaut kas pozitīvs, pēc kā ir vērts tiekties. Un pat ja neoliberālo Rietumu necilvēcības piespiedīs latviešus atbēgt atpakaļ, šis diskomforts nekur nepazudīs un ar laiku sāks radīt problēmas un destrukciju.

Šai parādībai ir arī otra puse, kura arī neveicina brālīgu atkalapvienošanos. Ja pret kādu tiek izjusta nepatika, tad tas otrā izraisa līdzīgas jūtas. Ja latvieši negrib atpakaļ “krievu laikus”, tad kādēļ lai krievi gribētu atpakaļ latviešus?! Pēdējo četrdesmit un jo īpaši divdesmit gadu laikā Krievijā ir notikusi liela vilšanās latviešos. Latvieši sevi ir diskreditējuši, un mazākā mērā tas ir noticis dēļ latviešu noniecinošās attieksmes pret “krievvalodīgajiem”, bet lielākā mērā tādēļ, ka latvieši masveidā nodeva savus ideālus. Sākumā latviešu sarkano strēlnieku ideālus, bet pēc tam arī neatkarīgas Latvijas valsts un nu jau arī latviešu valodas un kultūras ideālus. Liela daļa latviešu pasaulei un pirmkārt Krievijai sevi ir uzrādījuši kā “padaļ”. Tādi nav cieņas vērti. Tādus savā mājā laist nedrīkst. Lai tad saņem, par ko cīnījās, un pilnā mērā izbauda iejūtīgo anglosakšu mentalitāti. Apmēram tā varētu raksturot noskaņojumu ne tikai Krievijas sabiedrībā, bet vismaz daļā tās valdošo aprindu.

Racionāli raugoties no Krievijas interešu viedokļa, Latvijas integrēšana Krievijā nav ieteicama un varbūt pat ir nevēlama. Tas nenozīmē, ka nevar būt sadarbība vai pat tāda vai cita veida protekcionisms, bet no Krievijas monolītuma saglabāšanas viedokļa Latvijai tur nav vietas. Tāpēc arī no savienības palaida un neatkarību iedeva. Jā, var būt kādi atsevišķi, ļoti mazvarbūtiski scenāriji, kad Krievija ir spiesta tādā vai citādā veidā īslaicīgi ienākt Latvijā, lai likvidētu patiešām nopietnu un tiešu apdraudējumu Krievijai, ja tāds te rastos, bet, kamēr Kremļa politiku noteiks Surkovam līdzīgi cilvēki, tikmēr no šādas notikumu attīstības gaitas Krievija maksimāli centīsies izvairīties un, pat ja to darīs, tad tikai pēc 08.08.08 modeļa – atnācu, izdarīju, aizgāju. Diemžēl vai par laimi, bet latvieši var necerēt uz Krievijas “okupāciju”. Tā visdrīzāk nenotiks pat tad, ja latvieši paši prasīsies okupēties.

Visbeidzot, ja pat notiek brīnums un Latvija paprasās Krievijā, kur tiek pieņemta, tad attieksme pret Latviju būs pavisam cita kā Krievijas impērijas un padomju laikā. Latvija tad vairs nebūs izredzēts un dotēts reģions, pret to formāli izturēsies kā pret citiem reģioniem, bet faktiski līdzīgi kā pret čukčām. Pret čukčām pat labāk, jo tie nav parādījuši nopietnas nodevības pazīmes.

Tāpēc ir jāsecina, ka tieša un nepārprotama Latvijas ģeopolitiskā orientācija uz Krieviju ir maz iespējama un mazvarbūtiska gan dēļ Latvijas, gan dēļ Krievijas nevēlēšanās pēc šādas orientēšanās. Paradoksāli, bet kādā no 14+ laikmeta brīžiem tieši Rietumvalstu stratēģi iespējams var izdomāt iesmērēt Latviju Krievijai, ja ne kā Trojas zirgu, tad vismaz kā antagonisku subjektu, kurš ilgstošā periodā varētu vājināt Krieviju. Ja tā notiks, tad latviešu eiroatlantisti, kas šodien kliedz par Krievijas agresiju, metīs kažokus otrādi un dziedās slavas dziesmas Krievijai, visādi mēģinot ielīst tajā pēc iespējas dziļāk.

Rietumu izvēle – nāve Latvijai un latviešiem

Ilgtermiņā vēl neiespējamāka ir Latvijas Rietumu izvēle. Jā, šodienas Latvija atrodas lielā, ja ne pilnīgā Rietumvalstu ideoloģiskā, ekonomiskā, politiskā un pat militārā pakļautībā. Jā, vairums Latvijas politiķu, inteliģence un gandrīz visa mediju vide ir deklaratīvi pilnībā prorietumnieciska. Tomēr konservatīvā Latvijas sabiedrība, lai gan negribīgi vēl pacieš šo balagānu, ir noskaņota skeptiski un tai lēni, bet pamatīgi sāk apnikt prorietumnieciskā demagoģija un t.s. “Rietumu vērtību” iedzīvināšana Latvijā. Tādēļ politiķu runas par “Rietumu izvēli” un “Latvijas piederību Rietumu civilizācijai” skan vāji, nepārliecinoši, formāli un ārišķīgi. Prorietumnieciskums šodienas Latvijā jau labu laiku ir kļuvis par deklaratīvi svarīgu konjunktūras aspektu un ķeksīša jautājumu, kurš pilnībā ir zaudējis savu saturu. Latvijas sabiedrības simpātijas Rietumi ir zaudējuši.

Ja demagoģiski izmanto Surkova analoģiju, tad var “pierādīt”, ka Latvija ir Rietumu civilizācijas daļa. Krievija taču ir Āzijas un Eiropas “jauktenis” ar nosacītajiem “50% Eiropas”, bet Latvija ir Krievijas un Eiropas “jauktenis”. Attiecīgi Latvijā ir “75% Eiropas”. Burvīgi, viss skaidrs. Uz priekšu, uz saulaino eiroatlantisko tāli. Realitāte gan ir cita.

Pirmkārt, kad runā par Rietumiem un Rietumu izvēli, ir jākonkretizē, par kuriem Rietumiem iet runa. Rietumi nebūt nav vienoti ne laikā, ne teritorijā. Piemēram, marksisms arī nāk no Rietumiem.

Latvija lielā mērā pieder klasiskajiem vācu apgaismības Rietumiem. Kanta un Šillera Rietumiem. Tam vācu Rietumu novirzienam, kurš bez kara un iebrukumiem, tikai ar ideoloģiju un gara spēku, spēja sev pakļaut Krieviju. Daļēji latvieši ir vācu apgaismotāju produkts un tāpēc var tikt pieskaitīti šim Rietumu novirzienam.

Bet vai Latvijai piedāvā izvēlēties šo radniecīgo Rietumu atzaru? Nē. Kas vispār ir noticis ar Kanta un Šillera Vāciju? Viņas gandrīz vairs nav. Tā tika iznīcināta. Kādēļ Krišjānis Valdemārs kļuva nevis par lojālu, pateicīgu latvieti, bet gan par nesamierināmu vācu baronu pretinieku? Tādēļ, ka vācieši savā vairumā bija netaisnīgi un rīkojās pretēji apgaismības principiem. Tāpēc viņi arī strauji sāka zaudēt ietekmi Krievijā. Vācieši degradējās, un vācu apgaismotāji nespēja tikt galā ar saviem primitīvākajiem tautiešiem, kuri tos pēc tam iznīcināja arī pašā Vācijā. Sākumā nāca Nīče, pēc tam Hitlers un tad apgaismības Vāciju denacifikācijas procesā cik iespējams nīdēja angloamerikāņi. Lielbritānija gandrīz tieši atbalstīja Hitleru. Vinstons Čērčils atklāti atzina, ka Lielbritānija 2.pasaules karā karoja nevis pret Hitleru, bet gan pret “Šillera Vāciju”.

Tātad, ja runā par mūsdienu Rietumiem, tad ir jāprecizē, ka pirmkārt runa iet par anglosakšu Rietumiem (eiroatlantiskajiem Rietumiem), kas sev ir pakļāvuši visus citus Rietumu novirzienus. Tā kā Latvija un latvieši ir “Šillera Vācijas” daļa, tās province, kura brīnumainā kārtā noteiktā mērā vēl ir saglabājusies, tā ir antagoniska anglosakšu Rietumiem.

Ja Rietumus nedala ģeogrāfiski, bet apskata kā vienotu veselumu, tad ir jākonstatē, ka eksistē klasiskie Rietumi, Voltēra, Ruso un Kanta Rietumi, kuri mūsdienās ir kļuvuši “nemoderni”. Un ir mutējošie, kardināli mainījušies mūsdienu Rietumi, postmoderniskie Rietumi, Nīčes un marķīza de Sada Rietumi. Homoseksuālisma normalizācija un propaganda, genderisms, sadisms, pedofilijas legalizācija un izplatīšana, neslēpta patvaļa un meli – tas viss ir postmoderniskie Rietumi. Arī šajos Rietumos konservatīvā Latvija neiederas.

Visbeidzot, noteiktas eiroatlantisko Rietumu aprindas izjūt dziļu nepatiku un piesardzību pret latviešiem kā pret sarkano strēlnieku tautiešiem un pēctečiem.

Lielbritānija un Krievija ir senas ģeopolitiskas konkurentes, kuras par globālo kundzību sāka cīnīties jau 18.gadsimtā. Šī cīņa ir izcili nežēlīga un notiek uz dzīvību un nāvi. Tā tas vismaz ir no Lielbritānijas puses, kura savus ienaidniekus mēģina iznīcināt pamatīgi un pēc iespējas uz visiem laikiem. Šīs cīņas ietvaros visa cita starpā neatkarību no Lielbritānijas ieguva Amerikas separātisti (Katrīnas II “bruņotā neitralitāte” neļāva britiem ar blokādi piebeigt ZASV). Lielbritānijai tas bija ļoti sāpīgs notikums, kura sekas tie smagi izjūt joprojām. Un, lūk, pienāk 1918.gads. Lielbritānija ar vienu šāvienu nošauj četrus zaķus uzreiz. Karā tiek uzvarēta Vācija, Austroungārija un Osmaņu impērija. Vietējās monarhijas tiek gāztas. Austroungārija un Osmaņu impērija tiek sadalīta, bet Vācija apgraizīta, aplikta ar ierobežojumiem un milzīgām reparācijām. Krievijā tiek atstādināts imperators, sākas jukas un impērija sāk sadalīties. Ļeņins līdz galam likvidē monarhiju un sākas pilsoņu karš. Krievija atrodas bezdibeņa malā, un tūlīt tiks burtiski saplosīta gabalos. Beidzot lielākais ienaidnieks cīņā par globālo kundzību tiks iznīcināts.

Un tad vispirms kļuva skaidrs, ka Padomju Krievijai tomēr ir nozīmīgi militārie resursi, kas ļauj uzvarēt pilsoņu karā un savākt kopā drūpošo impēriju. Bet pēc tam izrādās, ka šie militārie resursi kaut kādu nesaprotamu iemeslu dēļ ir līdz nāvei uzticīgi jaunajai varai. Kurš to izdarīja? Kurš maniakāli varaskārajiem britiem neļāva vienreiz un uz visiem laikiem atrisināt Krievijas jautājumu, kad šis risinājums bija tik tuvu? (Tuvāk kā pēc tam 1941. un 1996. gadā.) Tie bija latviešu sarkanie strēlnieki. Šis vēsturiskais noziegums šķiet jo lielāks, ja ņem vērā PSRS politekonomiskos sasniegumus, ilglaicīgu anglosakšu globālās varas būtisku ierobežošanu un šodienas Krievijas ārpolitiku.

To nevar piedot. Šāda tauta nav pelnījusi žēlastību. Anglosakši nevienam latvietim nekad nepiedos sarkanos strēlniekus un tas attiecas arī uz latviešu eiroatlantistiem, antikomunistiem un nacistiem. Latvieši var izpirkt savu vainu tikai nevairojoties un izdarot pašnāvību. Tas nav uzticības vai politiskās pārliecības jautājums, tas ir gēnu jautājums. Tāpēc anglosakšu Rietumos Latviju sagaida iznīcība. Tas jau notiek. Pagaidām lēnām un pakāpeniski. Sagatavošanas procesā ir ātrais scenārijs – karš ar krieviem un/vai Krieviju.

Tātad, Latvijai 14+ laikmetā nav iespējama ģeopolitiska Rietumu izvēle, jo Latvijai radniecīgie vācu apgaismotāju Rietumi vairs nepastāv, jo klasiskie Rietumi iet nebūtībā, jo šodienas anglosakšu Rietumi ir galēji perversi, jo Latvija ir antagoniska gan anglosakšu Rietumiem, gan neoliberālajiem Rietumiem, jo anglosakšu Rietumi grib iznīcināt Latviju kā nepiebeigtu “Šillera Vācijas” provinci un kā latviešu sarkano strēlnieku dzimteni. Ģeopolitiska Rietumu izvēle nav iespējama, jo tā ir Latvijas pašnāvība. Latvija Rietumvalstīm ir nepieciešama tikai kā upurējama lielgabalgaļa. Anglosakšu Rietumi pēc iespējas centīsies nepieļaut Latvijas un latviešu fizisku pastāvēšanu, jo viņi nākotnē atkal var radīt tiem problēmas, kuru risināšanai var nākties tērēt gadu desmitus vai simtus. Nekā personīga, tikai bizness.

Latvija var pastāvēt tikai esot patiesi neatkarīga

Latvijai gandrīz nav izvēles. Globālā konjunktūra to spiež mīlēt Raini. Pat pret pašu gribu. Raiņa Latviju. Krišjāņa Valdemāra Latviju. Īsti neatkarīgu Latviju. Starptautisko procesu attīstības tendence spiež Latviju kļūt reāli neatkarīgai, ja tā negrib tikt samalta lielvalstu dzirnakmeņos. Brīvība vai nāve. Neatkarība vai nāve. Patria o muerte.

Kāda būs neatkarīgā Latvija? Mežoņu nīkšana nomalē? Vai arī jēgpilna labklājība? Tas no mums atkarīgs. Ir varianti.

Vislabāk, ja mēs paši sapratīsim, ka sava valsts ir vērtība, un sāksim to reāli cienīt, būvēt un pilnveidot. Tas prasa prātu, sirdi un darbu. Un, pirmkārt, to ir jāsaprot tieši latviešiem. Paradoksāli, bet šodien latvieši ir lielākie neatkarīgas Latvijas pretinieki, pat ienaidnieki, bet “krievvalodīgo” vairums būtu par šādu Latviju, ja vien paši latvieši neizrādītos Latvijas nodevēji.

Krievi – Latvijas sabiedrotie un sargi pret pašu gribu

Etniskā naida uzkurināšanai tiek apgalvots, it kā krievi esot pret Latviju. Tā nav taisnība. Krievi bija par Latviju un krievi būtu par Latviju, ja vien runa ietu par neatkarīgu Latviju, par jaunlatviešu Latviju un kaut vai par klasisko Rietumu Latviju. Krievi labprāt iekļautos šādā Latvijā, mācītos latviešu valodu, lasītu latviešu klasiķus un darītu ko var, lai stiprinātu Latvijas valstiskumu. Bet, ja krievam šādas Latvijas vietā mēģina iesmērēt surogātu, pseidovalsti, angloamerikāņu koloniju, un tas nāk komplektā ar absurdām prasībām un visādiem speciāli krievu tracināšanai izdomātiem pazemojumiem, tad nevajag brīnīties par krievu “da pašol ti …” attieksmi. Krievi ir ar mieru kalpot Latvijai, bet viņi kategoriski negrib kļūt par angloamerikāņu pakalpiņiem, kuri akli pieļauj un aktīvi veicina dažādas netaisnības un nelietības. Tāpēc krievs no Latvijas politiskā farsa norobežojas un lūkojas, kur var – pagātnē, sev līdzās, uz Krieviju. Ne jau krievi nav pieņēmuši Latviju, latvieši negrib pieņemt krievus. Bet krievi nav pieņēmuši latviešu degradāciju un negrib degradēt viņiem līdzi. Turpinot tādā garā, latvieši var ne tikai zaudēt valsti, bet arī dzīvību.

Ir uzskats, ka krievu Latvijā it kā esot pārāk daudz. Viņi tādā skaitā apdraudot pareizo nacionālo proporciju, latvisko Latviju, latviešu valodu un kultūru. Tā nav. Ir diametrāli pretēji.

Pirmkārt, krievu valoda, kultūra un mentalitāte ir latviešiem radniecīga, tādēļ spēj to organiski papildināt un bagātināt, bet krievi tādēļ spēj organiski iekļauties latviešos. Otrkārt, krievi tā ir saikne uz visas krievvalodīgās vides lingvistisko un informatīvo bagātību. Caur krieviem tai var piekļūt. Arī spēkam. Lāčplēša lāča ausīm. Treškārt, 75% etniskās tīrības proporcija, lai gan var būt vēlama, nav panaceja un patiesība visiem gadījumiem. Sliktam dejotājam pat grīda traucē. Ja latvieši cilvēcīgi nespēj pārvaldīt sev nodotos krievus, kas iespējams ir liela dāvana, nevis apgrūtinājums, tad varbūt viņi nespēj arī izturēt valstiskuma smago nastu un tādēļ ir pelnījuši tikai svešas virsvaras un okupācijas? Pagaidām izskatās tā. Cerams, tas mainīsies, jo latviešiem vairs netiks piedāvāta pat okupācija.

Krievi neapdraud Latviju, krievi nav Latvijas problēma, krievi, pašiem nezinot un pret savu gribu, sargā Latviju un kalpo tai. Angloamerikāņi ne pārāk piesargājas no latviešiem un nerēķinās ar tiem. Viņiem ir uzskats, ka latviešu gars, latviešu sarkano strēlnieku gars jau esot miris. Toties angloamerikāņi baidās no krieviem. Tas pat rada paradoksus, kad amerikāņi bremzē latviešu nacistiski orientētās aktivitātes, lai lieki netracinātu krievus un mēģina latviešiem iestāstīt, ka jārīkojas ir lēni un pakāpenis. Ja nebūtu krievu, Latvijas un latviešu iznīcināšana noritētu pavisam citos apjomos un daudz straujāk.

Ja latviešu sarkano strēlnieku gars Latvijā vēl kaut kur ir paslēpies, tad viņu te sargā krievi. Un, ja šis gars atdzims un sevi uzrādīs, tad viņu daudzkārtīgi pastiprinās krievi. Šī kombinācija var radīt pat globāla mēroga rezonansi.

Latvijai jāatbrīvojas no eiroatlantiskās hibrīdokupācijas

14+ laikmetā nosacītās “čekistu” organizācijas ir nolemtas iznīcināšanai. Tās pilnībā centīsies aizstāt ar “rietumnieciskām” organizācijām. Kompromisu nebūs. Sarunāt nevarēs. Saudzēts neviens netiks. Veselā saprāta balsī neklausīsies. Sākumā iznīdēs “čekistu” organizācijas, pēc tam to cilvēkus un tad pilnībā ieviesīs sev nepieciešamo kārtību. Tas ir algoritms, lai bandinieks vārdā Latvija būtu gatavs mirt ģeopolitiskajā šaha partijā angloamerikāņu interešu dēļ.

Lai glābtu sevi, “čekistu” organizācijām ir aktīvi jāaizstāvas. To pilnvērtīgi var izdarīt izmantojot tikai neatkarīgas Latvijas ideju un gūstot tai reālu tautas masu atbalstu. Viss idiologēmu kopums, kas līdz šim tika izmantots pret Krieviju, ir jāpavērš pret Lielbritāniju, Skandināvijas valstīm, ASV un NATO. Ja tā netiks darīts, tad sākumā pa vienai tiks iznīcinātas “čekistu” organizācijas, bet pēc tam kara ugunīs mirs arī Latvija. Tāpēc ir jāsāk Latvijas nacionālā atbrīvošanas kustība no eiroatlantiskās hibrīdokupācijas.

Eiroatlantisti, protams, pamatoti norādīs, ka tas ir izdevīgi Krievijai. Tā tas iespējams arī ir, bet tas nav būtiski, ja esi par Latviju, nevis pret Krieviju. Eiroatlantisti par to bazūnēs uz katra stūra, mēģinot pārliecināt pilsoņu vairākumu. Lai. No tā nevajag baidīties. Nevajag baidīties būt par Latviju, kas iedomāti vai faktiski ir izdevīgi arī Krievijai. Sava valsts pirmajā vietā. Ir jāpārstāj dancot pēc anglosakšu izvirtuļu stabules, baidoties tikt sasaistītam ar Krieviju. Ja baidīsies – sasaistīs. Pamatoti vai nepamatoti. Nebūs faktu, tos izdomās. Un cilvēki ticēs, jo baidies. Būt par Latviju nenozīmē būt pret Krieviju. Un tie, kas ir pret Krieviju, visbiežāk ir arī pret Latviju. Tas visiem ir skaļi jāpastāsta.

Tomēr, lai eiroatlantistu propaganda būtu iespējami mazproduktīva, Latvija nedrīkst kļūt par Krievijas satelītvalsti un tai ir jākļūst reāli neatkarīgai. Tas nav simpātiju vai gribēšanas/negribēšanas jautājums, tā ir objektīva nepieciešamība. Katrs lieks un nevajadzīgs solis Krievijas virzienā var palielināt eiroatlantistu atbalstu latviešu vidē. Optimāla ideoloģiska konstrukcija, ar kuru ir iespējams apvienot maksimāli lielu Latvijas iedzīvotāju skaitu, lai atbrīvotos no angloamerikāņu protektorāta, kas draud iznīcināt Latviju, ir sociālistiskos principos balstīta un faktiski neatkarīga Latvijas valsts. Patiešām neatkarīga. Gan no Rietumvalstīm, gan no Krievijas. Tikai tā var saliedēt sašķelto sabiedrību.

Krieviju tas varētu apmierināt. Ja vajadzēs, Krievija palīdzēs. Nedaudz, maziem spēkiem, bet izšķiroši. Tā, kā palīdzēja Turcijas prezidentam. Rietumvalstis iebildīs. Kategoriski. Un tad sāksies Latvijas jaunāko laiku brīvības cīņas par neatkarību no eiroatlantiskajiem hibrīdokupantiem. Ar grūtībām, bet uzvara ir iespējama. Smagi, riskanti, bet cita ceļa nav. Brīvība prasa upurus un sevis noliegšanas grēki ir jāizpērk.

Tas ir visumā pozitīvais scenārijs. Ir arī citi. “Čekistu” organizācijas var nesākt aktīvi aizstāvēties. Eiroatlantisti var iegūt vairuma latviešu atbalstu. Tad latvieši turpinās izjust postmodernisko Rietumu “labumus”: Stambulas konvenciju, genderizāciju, viendzimuma laulību legalizāciju, perversu “dzimumaudzināšanu” skolās un bērnudārzos, sodu samazināšanu pedofiliem, pastiprinātu bērnu izņemšanu no ģimenēm u.c.. Tas palielinās latviešu atbalstu neatkarības ideju paudējiem un prokrieviskajiem spēkiem, kas var dot iespēju uzsākt brīvības cīņas.

Lai Latvija pastāvētu, pirmkārt ir jāizcīna neatkarība un pēc tam ir jānostiprina valstiskums, lai no ārpuses nebūtu iespējams atkal iekustināt šo mūžīgās iekšpolitiskās cīņas svārstu, kad tuvošanās Krievijai spēcina eiroatlantistu opozīciju, bet eiroatlantistu patvaļa palielina prokrieviskās tendences. Latvijai ir jābūt neatkarīgai, lai tā nepieļautu abu pušu mēģinājumus iejaukties savos iekšpolitiskajos procesos, novēršot savas teritorijas pārvēršanos par lielvaru konflikta vietu. Ja tas izdosies, Latvija būs drošībā.

Ja neatkarību neizdodas izcīnīt vai to nemaz nesāk darīt, tad Latvija var tikt nopostīta. Krievijas un Rietumvalstu cīņa Latvijas teritorijā saasināsies. Tas radīs politiskās krīzes. Iznīcinās ekonomikas atliekas. Un vienā brīdī kārtējā politiskā krīze var pāriet bruņotās sadursmēs. Tad būs karš un Latvijā akmens uz akmeņa nepaliks. Latvieši arī var nepalikt. Bet Krievija paliks.

No Rīgas līdz Pēterburgai ir kā ar roku aizsniegt, bet viss kā ierasts izšķiras Maskavā. Ja Krievija kā neieņemams cietoksnis vientuļi stāvēs savā vietā, tad arī Latvijā gan jau būs labi un kaut kā tiksim galā. Vismaz tad mūsu liktenis pirmkārt būs mūsu pašu rokās.

Latvieši bēga no ērkšķiem un pazaudēja zvaigznes. Šausmīgi garlaicīgi. Jāatgūst zvaigznes, un nākotne būs interesanta. Tad nākotne būs.

Ivars Prūsis
/01.05.2018/

Informācijas aģentūra
/07.05.2018/

 

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Jaukteņa vientulība (14+)

Mēdz būt dažādi darbi. Dažus darbus var darīt tikai esot tādā stāvoklī, kurš atšķiras no normāla. Tā informācijas industrijas proletārietis, ierindas ziņu piegādātājs, visbiežāk ir cilvēks ar nekārtīgām smadzenēm, kurš atrodas it kā drudža stāvoklī. Tas nav nekas dīvains, jo ziņu bizness pieprasa steigu: uzzināt ātrāk par visiem, visātrāk noziņot, pirmajam interpretēt.

Informētāju uzbudinājums nododas informējamajiem. Uzbudinātajiem viņu uzbudinājums bieži šķiet kā domāšanas process un aizstāj to. Tāpēc tādus ilgstošas lietošanas objektus kā “pārliecība” un “principi” no ikdienas izspiež vienreizējie “viedokļi”. No tā arī rodas nekvalitatīvas prognozes, kas tiesa gan nevienu nemulsina. Tā ir cena par ātrām un svaigām ziņām.

Maz kurš dzird mediju trokšņa nomācošo likteņa izsmējīgo klusēšanu. Maz kuru interesē, ka ir vēl arī lēnas, masīvas ziņas, kuras nāk nevis no dzīves virspuses, bet no tās dziļumiem. No turienes, kur kustas un saduras ģeopolitiskās struktūras un vēsturiskās ēras. Novēloti līdz mums nonāk arī notiekošā jēga. Bet to nekad nav par vēlu uzzināt.

Mūsu gadsimta 14. gads ir iezīmīgs ar svarīgiem un ļoti svarīgiem notikumiem, par kuriem viss ir zināms un viss ir pateikts. Tomēr būtiskākais no toreizējiem notikumiem tikai tagad parādās mums un lēna, dziļa ziņa par to tikai tagad sasniedz mūs. Šis notikums ir Krievijas episkā ceļa uz Rietumiem noslēgums, daudzkārtīgu un neveiksmīgu mēģinājumu kļūt par Rietumu civilizācijas daļu pārtraukšana, saradošanās mēģinājumu ar eiropiešu tautu “labajām ģimenēm” izbeigšana.

Sākot ar 14.gadu un tālāk plešas ilgs nenoteikts laiks, 14+ laikmets, kurā mūs sagaida simts (divsimts? trīssimts?) gadu ilga ģeopolitiskā vientulība.

Viltusdmitrija vieglprātīgi sāktā un Pētera Pirmā apņēmīgi turpinātā vesternizācija četrsimts gadu laikā tika izmēģināta visdažādākā. Ko tik Krievija nedarīja, lai kļūtu te pa Holandi, te par Franciju, te par Ameriku, te par Portugāli. Ar kādu tik galu nemēģināja iestūķēties Rietumos. Visas no turienes nākušās idejas un tur notikušos satricinājumus mūsu elite uzņēma ar milzīgu entuziasmu, daļēji varbūt ar pārlieku.

Valdnieki cītīgi precējās ar vācietēm, impērijas aristokrātija un birokrātija aktīvi tika papildināta ar “ārvalstu klaidoņiem”. Tomēr eiropieši Krievijā ātri un masveidā pārkrievojās, bet krievi nekādi nekļuva eiropeiskāki.

Krievijas armija uzvaroši un pašaizliedzīgi cīnījās visos lielākajos karos Eiropā, kura no visiem kontinentiem pēc uzkrātās karu pieredzes var tikt uzskatīta par visasiņaināko un visvairāk tendēto uz masveida vardarbību. Dižās uzvaras un lielie upuri deva valstij daudz rietumu teritoriju, bet ne draugus.

Dēļ eiropeiskām vērtībām (tolaik reliģiski – monarhiskām) Sanktpēterburga kļuva par iniciatori un garantu triju monarhiju Svētajai Savienībai. Un godprātīgi izpildīja sabiedroto pienākumu, kad vajadzēja glābt Habsburgus no ungāru sacelšanās. Bet kad pati Krievija nokļuva sarežģītā situācijā, izglābtā Austrija ne tikai nepalīdzēja, bet vērsās pret Krieviju.

Pēc tam eiropiešu vērtības mainījās uz pretējām, Parīzē un Berlīnē modē nāca Markss. Dažiem Simbirskas un Janovkas iedzīvotājiem sagribējās, lai ir kā Parīzē. Viņi baidījās atpalikt no Rietumiem, kas tolaik bija nojucis ar sociālismu. Viņi baidījās, ka pasaules revolūcija, kuru it kā vadot eiropiešu un amerikāņu strādnieki, apies viņu ūķi. Viņi centās. Bet, kad pierima šķiru cīņas vētras, ar ļoti lielām pūlēm radītā PSRS konstatēja, ka vispasaules revolūcija nenotika un Rietumu pasaule kļuva nevis strādniekzemnieciska, bet gan tieši pretēji – kapitālistiska. Un, ka nāksies rūpīgi slēpt aiz dzelzs priekškara autentiskā sociālisma pieaugošos simptomus.

Pagājušā gadsimta beigās valstij apnika būt “atsevišķi ņemtai”, tā atkal paprasījās Rietumos. Pie tam laikam kādam šķita, ka izmēram tomēr ir nozīme: Eiropā mēs nelienam iekšā, jo esam pārāk lieli, biedējoši vērienīgi. Attiecīgi ir jāsamazina teritorija, iedzīvotāji, ekonomika, armija, ambīcijas līdz kaut kādas viduvējas Eiropas valsts parametriem, un tad noteikti mūs pieņems par savējiem. Samazinājām. Sākām ticēt Haijakam tik pat stipri, cik pirms tam ticējām Marksam. Divkārt samazinājām demogrāfisko, rūpniecisko, militāro potenciālu. Šķīrāmies ar savienības republikām, sākām pat šķirties ar autonomijām… Bet arī tāda samazināta un piezemēta Krievija neierakstījās pagriezienā uz Eiropu.

Beidzot bija nolemts samazināšanu un piezemēšanu pārtraukt un pat vairāk – paziņot par savām tiesībām. Tas, kas notika 14.gadā, kļuva neizbēgams.

Pie ārējas krievu un eiropiešu kultūru modeļu līdzības, tām ir atšķirīgi softi un dažādi spraudņi. Savienoties kopējā sistēmā tām nav lemts. Šodien, kad šīs dīvainās aizdomas ir kļuvušas par acīmredzamu faktu, ir izskanējis priekšlikums, vai tik mums nemesties otrā virzienā, uz Āziju, uz Austrumiem.

Nevajag. Un, lūk, kāpēc: jo Krievija tur jau ir bijusi.

Maskavas protoimpērija tika veidota sarežģītā militāri – politiskā kovorkingā ar aziātu Ordu, ko vieni tiecas saukt par jūgu, bet citi par savienību. Jūgs vai savienība, apzināti vai neapzināti, bet Austrumu attīstības vektors tika izvēlēts un izmēģināts.

Pat pēc stāvēšanas uz Ugras Krievu Cariste turpināja pēc būtības būt daļa no Āzijas. Labprāt pievienoja Austrumu zemes. Pretendēja uz Bizantijas mantojumu, šo aziātisko Romu. Atradās milzīgā ordiskas izcelsmes augstmaņu ģimeņu ietekmē.

Maskavas aziātisma virsotne bija kasimovas hana Simeona Bekbulatoviča iecelšana par visas Krievijas valdnieku. Vēsturnieki, kuri uzskata Ivanu Bargo par kaut ko līdzīgu dīvainim Monomaha cepurē, interpretē šo “izgājienu” tikai kā viņa jokainās dabas izpausmi. Realitāte bija nopietnāka. Pēc Bargā izveidojās solīda galma partija, kura virzīja par caru Simeonu Bekbulatoviču jau pa īstaam. Borisam Godunovam nācās pieprasīt, lai viņam uzticību zvērējošie bajāri apsolītu “caru Simeonu Bekbulatoviču un viņa bērnus carošanai negribēt”. Tas ir valsts atradās tikai viena soļa attālumā no varas pārejas pie kristītu Čingizīdu dinastijas un “austrumu” attīstības paradigmas nostiprināšanas.

Tomēr ne Bekbulatovičam, ne ordas murzu pēctečiem Godunoviem nebija nākotnes. Sākās poļu – kazahu iebrukums, kurš atnesa Maskavai jaunus carus no Rietumiem. Pie visa Viltusdmitrija un poļu karaļdēla Vladislava valdīšanas īsuma (Viltusdmitrijs pirmais apbēdināja bajārus ar eiropeiskiem izgājieniem), tā bija visai simboliska. Toreizējais juku laiks drīzāk izskatās nevis pēc dinastiskas, bet gan pēc civilizācijas krīzes. Krievzeme atdalījās no Āzijas un sāka savu virzību uz Eiropu.

Un tā Krievija ir četrus gadsimtus gājusi uz Austrumiem un vēl četrus gadsimtus uz Rietumiem. Ne tur, ne tur tā arī nepalika. Abi ceļi ir noieti. Tagad būs pieprasītas trešā ceļa ideoloģijas, trešā tipa civilizācijas, trešās pasaules, trešās Romas…

Un tomēr, diez vai mēs esam trešā civilizācija. Drīzāk diviskota un divējāda. Tāda, kura ietver sevī gan Austrumus, gan Rietumus. Gan eiropeiska, gan aziātiska vienlaicīgi un no tā gan ne līdz galam aziātiska, gan ne līdz galam eiropeiska.

Mūsu kultūras un ģeopolitiskā piederība atgādina jauktā laulībā dzimuša cilvēka mainīgo identitāti. Viņam visur ir radinieki, bet nekur viņš nav mīļs. Savējais starp svešajiem un svešais starp savējiem. Visus saprotošais un neviena nesaprastais. Jauktenis, metiss, dīvainis kaut kāds.

Krievija ir Rietumu – Austrumu valsts – jauktenis. Ar tās divgalvaino valstiskumu, hibrīdo mentalitāti, starpkontinentālo teritoriju, bipolāro vēsturi tā, kā nākas īstam jauktenim, ir harizmātiska, talantīga, skaista un vientuļa.

Brīnišķīgie vārdi, ko nekad neteica Aleksandrs Trešais, “Krievijai ir tikai divi sabiedrotie, tās armija un flote”, ir šķiet vistrāpīgākā ģeopolitiskās vientulības metafora, ko sen ir pienācis laiks pieņemt kā likteni. Šādu sabiedroto sarakstu, protams, var paplašināt pēc savas gaumes: strādnieki un skolotāji, nafta un gāze, kreatīvais slānis un patriotiski noskaņoti boti, ģenerālis Sals un arhistratēgs Mihails… Būtība no tā nemainās: mēs paši sev esam sabiedrotie.

Kāda būs mūsu nākotnes vientulība? Baura nīkšana nomalē? Vai arī laimīga līdera vientulība, ko izjūt uz priekšu izrāvusies alfa – nācija, no kuras “vairās un dod tai ceļu citas tautas un valstis”? Tas no mums atkarīgs.

Vientulība nenozīmē pilnīgu izolāciju. Tāpat nav iespējama pilnīga atvērtība. Gan viens, gan otrs būtu pagātnes kļūdu atkārtošana. Nākotnei ir savas kļūdas, tāpēc tai pagātnes kļūdas nav vajadzīgas.

Krievija neapšaubāmi nodarbosies ar tirdzniecību, piesaistīs investīcijas, apmainīsies ar zināšanām, karos (arī karš taču ir komunikācijas veids), piedalīsies kolobrācijās, sastāvēs organizācijās, konkurēs un sadarbosies, izraisīs bailes un naidu, interesi, simpātijas, sajūsmu. Tikai nu bez viltus mērķiem un pašatteikšanās.

Būs grūti, ne reizi vien nāk prātā vietējās poēzijas klasika: “Apkārt tikai ērkšķi, ērkšķi, ērkšķi… b**d, un kad būs zvaigznes?!”

Būs interesanti. Un zvaigznes arī būs.

Vladislavs Surkovs, Krievijas Federācijas prezidenta palīgs
/09.04.2018/

Avots:
http://www.globalaffairs.ru/global-processes/Odinochestvo-polukrovki-14-19477

Informācijas aģentūra
/23.04.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: VLADISLAVS SURKOVS | 2 komentāri

“Skripaļu lieta” – pirmais jaunās pasaules konflikts

Tereza Meja

Kad Krievijas “draugu un partneru” specdienesti gatavoja provokāciju ar Skripaļiem, viņi vēl nezināja 1.marta Krievijas prezidenta ziņojuma Federācijas sanāksmei saturu. Pēc tam iekustināto provokācijas svārstu nemācēja, bet drīzumā arī negribēja apturēt. Tādās situācijās militāristi, diplomāti un politiķi ne uzreiz saprot, ka situācija ir kardināli mainījusies. Pat vairāk, pat saprotot, ka pasaule vairs nav tā, kura bija agrāk, noteikt notikušo izmaiņu mērogu un precīzu būtību viņi var tikai empīriskā [praktiskas pārbaudes] ceļā.

Galu galā, ko briti un amerikāņi varēja zaudēt? Ja provokācija izdodas un izdodas radīt kārtējo Krievijas – ES konfliktu ar kārtējām sankcijām un ekonomisko saišu saraušanu, tad globālisti daļēji kompensē ASV zaudējumu Tuvajos Austrumos, nostiprina savas pozīcijas Eiropā (atrodoties konfliktā ar Krieviju, ES piespiedu kārtā kļūst par Lielbritānijas un ASV partneri) un nostiprina savas pozīcijas amerikāņu politikā.

Savukārt, ja provokācija neiegūst pilnvērtīgu ES atbalstu, vismaz var novērtēt situāciju un pacensties izstrādāt jaunajai realitātei atbilstošāku stratēģiju cīņai ar Krieviju.

Eiropas kļūda

Tomēr izskatās, ka “partneri” kļūdījās. Protams, viņi iegūs otrajā variantā minēto pieredzi un zināšanas no neizdevušās provokācijas, tomēr var izrādīties, ka maksa par šīm zināšanām būs pārāk augsta. Reāli politiskie zaudējumi un prestiža zudums ievērojami pārsniegs labumu no iegūtajām zināšanām, jo, kamēr jūs neesat iesaistījies konfliktā, jūsu vājās vietas nav zināmas, bet jūsu spēku oponentiem ir tieksme pārspīlēt. Savukārt, ja jūs esat iniciējis konfliktu un zaudējāt, tad ir “jāmaksā rēķini”, pie tam ne tikai ārpolitiskie, bet arī iekšpolitiskie.

Tātad, 2018.gada 1.martā Vladimirs Putins paziņoja, ka Krievija ir kļuvusi militāri neievainojama no jebkuras valsts vai jebkuras valstu grupas [tai skaitā un pirmkārt NATO] puses. Pat vairāk, Maskava ir spējīga radīt jebkuram pretiniekam nepieņemamus zaudējumus pat neizmantojot kodolieročus. Citiem vārdiem sakot, Krievija ir ieguvusi spēju ar augstas precizitātes ieročiem dot triecienu pa amerikāņu karaspēku, administratīvi – politisko un saimniecisko infrastruktūru no droša attāluma. Nu apmēram tāpat kā ASV savulaik apšaudīja Dienvidslāviju un Irāku. Tas nozīmē, ka jebkuras citas NATO dalībvalsts [arī Latvijas] armija, salīdzinot to ar Krievijas armiju, izskatā vairāk kā atpalikusi.

2018.gada 4.martā sākās provokācija ar Skripaļiem. Starp 2018.gada 14. un 16.martu izskanēja vairāki Krievijas militāristu un diplomātu paziņojumi sakarā ar gaidāmo provokāciju ar ķīmisko ieroču pielietošanu Sīrijā. Visskarbākais no tiem bija Krievijas ģenerālštāba priekšnieka Valērija Gerasimova paziņojums, kurā viņš apsolīja tai gadījumā, ja ASV dos raķešu triecienu pa Damasku, Krievija dos atbildes triecienu ne tikai pa trieciena līdzekļiem [raķetēm], bet arī to nesējiem (ASV kuģiem un lidmašīnām).

ASV varēja tikai “norīt” šo paziņojumu un atcelt uzbrukumu, apzinoties, ka viņiem ir novilkta sarkanā līnija, vai arī tomēr noriskēt. Amerikāņi “norija”. Provokācija ar ķīmisko ieroču pielietošanu tā arī nenotika. No šī brīža jebkuri viņu draudi neko nenozīmē, ja valsts, kurai tiek draudēts, atrodas Krievijas interešu sfērā.

ES šķelšanās Krievijas jautājumā

Tad arī nejauši vai apzināti ES ļāva “noplūst” jau iepriekš sagatavotajam ES ārlietu ministru paziņojumam par Krievijas un Sīrijas nosodījumu sakarā ar tā arī nenotikušo uzbrukumu ar ķīmiskajiem ieročiem. Neskatoties uz stāstiem par to, ka ES kancelejā ir bardaks un šāda tipa dokumenti tiekot publiskoti regulāri, neviens analoģisks piemērs tā arī netika uzrādīts. Tāpēc pamatoti var uzskatīt, ka “noplūde” tika organizēta apzināti ja ne no ES vadības puses, tad kā minimums no ne mazāk ietekmīgu spēku puses.

Tā kā ķīmisko uzbrukumu Sīrijā ASV atcēla, “nejauši publicētais” ES ārlietu ministru paziņojuma projekts tā arī nekļuva par oficiālu ES paziņojumu, tomēr savu mazo tiesu provokācijas novēršanā šī publikācija deva.

Tālākā notikumu attīstība ar ES pozīciju “Skripaļa lietā” ļauj pieņemt, ka ar šo noplūdi ieinteresētie spēki pašā ES signalizē Krievijai, ka neskatoties uz stingriem vadošo politiķu paziņojumiem, ES nebūt nav konsolidēta Krievijas jautājumā un ka visstingrākos rezolūciju variantus neizdosies pieņemt. Lai gan principā tas jau tāpat bija skaidrs, jo katru gadu pret Krieviju vērsto sankciju pretinieki un piekritēji ilgi strīdas pastiprināt sankcijas vai atcelt un pēc tam nonāk līdz kompromisam saglabāt esošo lietu stāvokli (esošās sankcijas) un nepievērst uzmanību to plaši izplatītajiem pārkāpumiem no ES kompāniju puses.

Tomēr šoreiz situācija ir aizgājusi tālāk kā varēja iedomāties. 2018.gada 22.martā ES samitā Briselē jautājumam par sankciju pastiprināšanu bija jākļūst par galveno, bet tas nenotika. Pirms samita Lielbritānijas ārlietu ministrs Boriss Džonsons paziņoja, ka Viņas Augstības valdība neuzstās uz ekonomiskām sankcijām.

Tas jau bija neapšaubāms kompromiss. Pateikt pāris vārdus par satraukumu un izsūtīt divus – trīs Krievijas diplomātus (kurus pēc pāris nedēļām varēs klusiņām atgriezt atpakaļ) ES principā nav grūti. Bet uz samita beigām pat uz šo soli bija gatavas tikai 5 ES dalībvalstis. Piecas dienas pēc Briseles samita beigām gala iznākumu apkopoja Donalds Tusks. Pat uz tādu paliatīvu darbību kā dažu Krievijas diplomātu izsūtīšanu bija gatavas tikai 14 ES dalībvalstis no 28. Eiropas Savienība sašķēlās uz pusēm. Sašķēlās principiālā jautājumā. Pirmo reizi sašķēlās jautājumā par attieksmi pret Krieviju. Pirmo reizi puse Eiropas Savienības dalībvalstu noraidīja pat tikai formālu darbību, kura neietekmē ekonomisko sadarbību.

Londona no apsūdzētāja kļūst par apsūdzēto

Atgādināsim, ka pēc ES palīdzības vērsās nevis kaut kāda Igaunija vai Polija, bet vesela Lielbritānija. Tā, protams, pamet ES, bet nepamet Eiropu. No Rietumvalstu vienotības viedokļa sabiedroto attiecības ar Lielbritāniju (pat, ja tā nav ES dalībvalsts) ir svarīgākas par visu Austrumeiropas valstu atbalstīšanu. ASV, starp citu, arī neizrādīja īpašu vēlmi atbalstīt Londonu. Amerikāņi izraidīja 60 Krievijas diplomātus un slēdza vienu konsulātu, bet nekādas reālus finansu – ekonomiska rakstura soļus nespēra.

Vēl tikai dažus mēnešus atpakaļ Krievija varēja tikai priecāties par šādu iznākumu. Tā būtu bijusi neapšaubāma Krievijas diplomātiskā uzvara, jo tieši dēļ Rietumvalstu un Krievijas ekonomiskās pretstāves palielināšanas provokācija ar Skripaļiem arī tika veikta.

Tomēr šodien situācija ir mainījusies. Maskavai jau ar uzvaru “pēc punktiem” ir par maz un tā pieprasa no Lielbritānijas paskaidrojumus sakarā ar tās teritorijā indētajiem Krievijas pilsoņiem, Krievijas kompetento iestāžu pielaidi izmeklēšanai (analoģisku prasību Austroungārijas impērija savulaik izvirzīja Serbijai sakarā ar erchercoga Ferdinanda slepkavību), kā arī atceras citus slikti izmeklētos gadījumus, kad Lielbritānijas teritorijā ir gājuši bojā Krievijas opozicionāri. Krievijas opozicionāri nu sāk pēcnāvē (“posmertno”) dot labumu dzimtenei. Londona no apsūdzētāja lēnām, bet pamatīgi sāk pārvērsties par apsūdzēto.

Bez tam Krievijas Ārlietu ministrija apsolīja Londonai “Skripaļa lietā” jaunus pārsteigumus līdzīgus kā 21.marta brīfingā. Ja Krievijas Ārlietu ministrija Lielbritāniju regulāri publiski “slānīs” kā palaidnīgu skolnieku, tad par vakardien vēl skarbajiem anglosakšiem drīz atklāti ņirgāsies visa pasaule.

Tātad tā vietā lai pastiprinātu savas pozīcijas vai vismaz paliktu neitrālā stāvoklī, Londona un Vašingtona ir spiestas aizstāvēties. Abām valstīm tas nozīmē turpmāku jau tā nestabilās iekšpolitiskās situācijas destabilizāciju. ASV trampisti un antitrampisti mēģinās izmantot acīmredzami izgāzušos ķīmiskā uzbrukuma provokāciju, kura strauji pasliktināja Vašingtonas pozīcijas Sīrijā un Eiropā, katrs savās interesēs. Lielbritānijā Mejas valdība jau tā atrodas zem sitiena gan no parlamenta, gan no iekšpartijas opozīcijas un tai draud pirmstermiņa atkāpšanās.

Londona var iziet no situācijas tikai uzrādot neapšaubāmus Krievijas vainu apliecinošus pierādījumus, jo uz vārda “džentalmeņiem” sabiedrotie ticēt vairs negrib. Bet tādu pierādījumu nav un safabricēt tos esošos apstākļos ir sarežģīti. ES šķelšanās ir acīmredzama un savu pozīciju apliecinājušās valstis kā zem mikroskopa pētīs visu, ko Londona uzrādīs.

Laiks iet un līdz ar to uz priekšu virzās arī Lielbritānijas policijas izmeklēšana. Agri vai vēlu Skotlendjardai būs jāatskaitās par rezultātiem, pie tam nevis politiķu samita priekšā, bet gan Lielbritānijas tiesas priekšā.

Lielbritānijā ir precedentu tiesības. Tas nozīmē, ka, ja tiesā tikai uz Mejas pieņēmumu pamata būs iespējams apsūdzēt Krieviju, tad turpmāk tieši ar tādu pašu pamatojumu [tikai ar premjerministra publisku paziņojumu] būs iespējams uzrādīt apsūdzību jebkuram Lielbritānijas pavalstniekam, ieskaitot pašu Meju (lai tas tā notiktu, parūpēsies manīgie britu juristi). Tas ir, prettiesisks lēmums šai gadījumā draud iznīcināt visu Lielbritānijas tiesību sistēmu. Tas savukārt skars tik lielu skaitu cienījamu britu ģimeņu, ka vieglāk ir vairākkārtīgi mainīt valdības, nekā ļauties šādai avantūrai.

Secinājumi

Pirmkārt, dot spēcīgu triecienu pa Krievijas un ES ekonomisko sadarbību neizdevās. Galvenais – gāzesvadu projekti netika iesaldēti, bet laika līdz to pilnvērtīgai palaišanai ir palicis maz.

Otrkārt, Krievijas izsmejošās atbildes uz anglo – amerikāņu invektīviem, kas no Vašingtonas un Londonas prasīja stingru reakciju, kas apstiprinātu to ekskluzīvo globālo stāvokli, parādīja, ka uz šādu reakciju anglosakši vairs nav spējīgi ne kopīgi, ne atsevišķi.

Treškārt, Krievijas diplomātiskais pretuzbrukums pārsteidza Vašingtonu un Londonu nesagatavotus. Viņi neko labāku nespēja izdomāt par standarta soli izsūtīt diplomātus. Bet visus neizsūtīsi, jo tas faktiski nozīmētu diplomātisko sakaru pārtraukšanu.

Jau tagad ir skaidrs, ka Lielbritānijai (arī ASV, bet pirmkārt Lielbritānijai kā skandāla iniciatorei) ir jāmeklē veidi kā iziet no situācijas ar vismazākajiem zaudējumiem. Tomēr mēģinājumi uzreiz runāt pārāk stingrā un kategoriskā tonī, kas izraisīja adekvātu Krievijas atbildi, iedzina Viņas Augstības valdību stūrī. Tagad jebkāda pozīcijas mīkstināšana nozīmēs “sejas zaudēšanu”, jo nāksies atzīt, ka valdība maldināja gan savu parlamentu, gan Eiropas partnerus (un arī ASV nepakautrēsies pateikt, ka viņus apmānīja) apvainojot Krieviju bez pietiekama pamatojuma. Tas nozīmē kaunpilnu atkāpšanos.

Savukārt saasināt situāciju vairs nav kur. Krievija jau atklāti ņirgājas, ES ir sašķelta, bet ASV un Lielbritānijā nav vairs palicis pārāk daudz diplomātu, drīz vairs nebūs ko izsūtīt. Un ko tad? Draudēt vairs nesanāk, pašiem paliek bail.

Tādējādi jebkurā variantā vienīgā izeja Londonai ir nomainīt Mejas valdību un norakstīt neveiksmes uz Mejas nepietiekamo kompetenci. Un tieši šis risinājums sola vislielākās nepatikšanas. Lieta tāda, ka spēku samērs Lielbritānijas politikā ir tāds, ka Mejas demisijas gadījumā politiskā ietekme pieaugs tiem spēkiem, kuri vēlas šķiršanos no ES pēc stingrā scenārija (Lielbritānijā nebūt nepriecājas par to, ka Meja piekrita izmaksāt Briselei desmitiem miljardus izstāšanās maksu). Savukārt ES nebūt negrasās piekāpties un bez maksas atstāt Lielbritānijai visas ES dalībvalsts ekonomiskās priekšrocības bez ES dalībvalsts politiskajiem pienākumiem.

Tā ir cīņa par reālu naudu, par peļņu un noieta tirgiem, par ekonomisko efektivitāti. Te neviens nepiekāpsies. Skandāls solās būt zīmīgs, ilgtermiņā nozīmīgs un tādu šķelšanos “Eiropas vienotībā” radošs, ka situācija pirms Pirmā pasaules kara šķitīs tīrais sīkums. Pie tam Krievija pirmo reizi simts gados uz šādiem apstākļiem varēs noraudzīties mierīgi no malas.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, diplomāts, vēsturnieks
/27.03.2018/

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/896259

Informācijas aģentūra
/03.04.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, SKRIPAĻU LIETA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Lielbritānijas ārlietu ministra lielu problēmu risināšanas metode

Boris Džonsons

“Pieņemsim, ka jūs zaudējat strīdā. Fakti ir pilnībā pret jums un, jo vairāk cilvēki fokusējas uz to, kas reāli notiek, jo sliktāk jums. Tādos gadījumos vislabākais, ko jūs varat izdarīt, ir veikt manevru, ko viens rūdīts polittehnologs nosauca “uzmest beigtu kaķi uz galda”.

Ir labi zināms, kādu efektu izraisa “beigtais kaķis uz galda” un tas nav saistīts ar to, ka cilvēki sajutīs bailes un pretīgumu. Tā tas ir, bet tas nav svarīgi. Galvenais, ka visi sāks kliegt: “O, beigts kaķis uz galda!”

Citiem vārdiem sakot, viņi runās par beigto kaķi, tas ir par to, ko jūs gribat, lai viņi runātu, un pārstās runāt par lietām, ar kurām jums ir problēmas.“

Boris Džonsons, Lielbritānijas ārlietu ministrs
/03.03.2013/

Avoti:
https://www.telegraph.co.uk/news/worldnews/europe/eu/9906445/This-cap-on-bankers-bonuses-is-like-a-dead-cat-pure-distraction.html

Informācijas aģentūra
/03.04.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | Komentēt

Lielbritānijas eksdiplomāts: Skripaļu varēja noindēt dēļ dosjē pret Trampu

Kreigs Murejs

Sergeja Skripaļa indēšanas iemesls varētu būt viņa saistība ar kompromitējošu materiālu vākšanu pret ASV prezidentu Donaldu Trampu, paziņoja bijušais Lielbritānijas vēstnieks Uzbekistānā Kreigs Murejs (Craig Murray), 01.04.2014 ziņo RT.

Diplomāts norāda uz Skripaļa saistību ar kompāniju Orbis Intelligence, kuras darbinieks bija dosjē pret Trampu sastādītājs Kristofers Stīls (Christopher David Steele). Stīls strādāja Maskavā kā Lielbritānijas izlūkošanas aģents tai laikā, kad Skripaļs tika savervēts. Pie tam Skripaļa tiešais kurators no MI6 Pablo Millers (Pablo Miller) arī bija Orbis Intelligence darbinieks.

Kristofers Stīls ar bijušo sievu

“Man ir lielas aizdomas, ka Skripaļs bija iesaistīts dosjē sastādīšanā pret Trampu. Es atzīstu, ka tas ir nepietiekošs pierādījums, bet dosjē tika sastādīts laikā, kad Pablo Millers strādāja Orbis Intelligence. Tāpat kā Stīls, Millers bija MI6 aģents Krievijā. Bez tam viņš dzīvoja Solsberijā netālu no Skripaļa. Ja jums ir nepieciešams sastādīt dosjē, kurā jūs gribat izdomāt dažādas lietas par Donaldu Trampu un viņa saistību ar Putinam tuvām aprindām, tad jums ir nepieciešams krievu avots, kurš jums pateiks vārdus un piedos dokumentam zināmu ticamības pakāpi. Manuprāt, šāda tipa detaļas Skripaļs arī nodrošināja Stīla dosjē”, pastāstīja Kreigs Murejs.

Mureja prāt fakts, ka Skripaļs savulaik nodeva ārvalstu izlūkdienestiem Krievijas izlūku vārdus, kuri strādāja ārzemēs, liecina par to, ka viņš nav principiāls cilvēks. Un tāpēc, zinot par šī Trampa dosjē melīgumu, viņš par labu atlīdzību varēja publiski atzīties fabrikācijās.

Šai ziņā jānorāda, ka Skripaļa paziņas Lielbritānijā pēc indēšanas presei pastāstīja, ka Skripaļs pēc viņa paša vārdiem ir nodarbojies ar konsultāciju sniegšanu.

Avots:
https://rossaprimavera.ru/news/9f8ef9be

Informācijas aģentūra
/03.04.2018/

Publicēts iekš Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, SKRIPAĻU LIETA, Veids: Ziņa | Komentēt

Lielbritānijas polittehnologu kompānija iejaucās vēlēšanās Latvijā, uzkurinot starpnacionālo neiecietību un palīdzot “nacionālistu kandidātam” uzvarēt vēlēšanās

Niks Aleksanders prezentē jaunāko vēlētāju muļķošanas tehnoloģiju

Marta vidū globālos medijus satricināja skandāls ap Lielbritānijas polittehnologu kompāniju “Cambridge Analytica”, kura savu klientu uzdevumā iejaucas daudzu valstu vēlēšanu procesos visā pasaulē. Kā izrādījās Cambridge Analytica mātesuzņēmums SCL Group iejaucās arī vēlēšanās Latvijā, palīdzot savam klientam uzvarēt vēlēšanās (pēc visa spriežot šis klients visdrīzāk bija partija “Vienotība”).

Skandāls izcēlās pēc tam, kad britu 4.kanāls (Channel 4 News) publiskoja savus izmeklēšanas žurnālistikas materiālus. 4.kanāla žurnālists, uzdodoties par klientu, kurš vēlas ietekmēt vēlēšanu rezultātus Šrilankā, vairāku mēnešu garumā tikās ar Cambridge Analytica topmenedžeriem (tai skaitā ģenerāldirektoru Niku Aleksanderu) un filmēja šīs tikšanās ar slēpto kameru. Cambridge Analytica vadība visai atklāti stāstīja par savām vēlēšanu ietekmēšanas metodēm, kas ne vienmēr ir uzskatāmas par likumīgām (tika pat piedāvāts risinājums kompromitēt galveno konkurentu vēlēšanās, piesūtot tam ukraiņu meitenes).

Cambridge Analytica ģenerāldirektors Niks Aleksanders neformāli maskētajam žurnālistam pastāstīja arī sekojošo: “Mēs darām daudz vairāk. Dziļa pētniecība ir interesanta, bet tik pat efektīva var būt arī vienkārši iet pie politiķiem un piedāvāt darījumus, kas būtu neticami izdevīgi. Un to visu ierakstīt video. Šī taktika ir ļoti efektīva, nekavējoties iegūstot video pierādījumu par korupciju. Ielikt to internetā. Kāds uzdodas par nekustamo īpašumu attīstītāju… Jā, es esmu pārģērbšanās meistars.Jā, viņi piedāvās lielu naudu kandidāta kampaņas finansēšanai apmaiņā pret īpašumu, piemēram. Mēs to visu nofilmēsim, aizsegsim mūsu cilvēka seju un ievietosim internetā. Nosūtīsim kādas meitenes uz kandidātu māju. Mums tajā ir liela pieredze.”

Šī skandāla rezultātā arī noskaidrojās, ka Cambridge Analytica nelikumīgi ieguva, apstrādāja un izmantoja vairāk kā 56 miljonu Facebook lietotāju datus (tai skaitā arī t.s. “laikus”). Izmantojot šos datus Cambridge Analytica izveidoja katra lietotāja psiholoģisko portretu, kas samērā precīzi ļauj noteikt katra lietotāja gaumi visdažādākajās sfērās (tai skaitā politikā) un prognozēt katra lietotāja darbības. Izmantojot šos datus un šo tehnoloģiju Cambridge Analytica palīdzēja Donaldam Trampam uzvarēt ASV prezidenta vēlēšanās, piedāvājot katram amerikānim tieši viņam individuāli pielāgotu Trampa tēlu.

Cambridge Analytica vadība sarunās ar maskēto žurnālistu lielījās, ka tā ir bijusi iesaistīta vairāk kā 200 vēlēšanu kampaņās visā pasaulē. Starp tādām valstīm kā Argentīna, Nigērija, Kenija, Rumānija, Ukraina un Albānija sastopams arī Latvijas vārds.

Aģentūra Bloomberg par Cambridge Analytica iejaukšanos vēlēšanu procesā Latvijā raksta sekojošo: “Spriežot pēc klientu izdales materiāliem, Cambridge Analytica mātesuzņēmums SCL Group realizēja Latvijā dezinformācijas kampaņu starpetniskās spriedzes starp latviešiem un krieviem palielināšanai, vainojot krievus ekonomiskajās problēmās un tādā veidā palīdzot nacionālistu kandidātam uzvarēt.”

SCL Group (pēc “Nekā personīgi” datiem) Latvijā ir sadarbojies arī ar NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centru, Latvijas Aizsardzības akadēmiju, kā arī ar Andra Šķēles un Aināra Šlesera struktūrām.

Jebkurā gadījumā šis fakts visa cita starpā apliecina arī to, ka Latvijā starpnacionālās attiecības politiskos nolūkos tiek mākslīgi pasliktinātas un šāda tipa kampaņas tiek plānotas un realizētas ar angloamerikāņu tiešu līdzdalību.

Avoti:
https://www.bloomberg.com/news/articles/2018-03-20/cambridge-analytica-s-board-suspends-ceo-nix-pending-inquiry
https://skaties.lv/zinas/latvija/neka-personiga/skandala-iekluvusas-cambridge-analytica-mates-kompanija-scl-group-organizejusi-astonu-nedelu-kursu-nato-centra-riga/

Informācijas aģentūra
/28.03.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | Komentēt

Mēness ilūzija jeb par mūsdienu globālo mediju melīgo dabu

Tas bija sensenos padomju laikos, tad, kad tās telpas, kuras par grāmatu veikaliem sauc, vēl bija tīras un to plauktos mūsdienu izdevēju izdoto mēslu vietā cenzūras – kritiskas un atbildīgas atlases ceļā nonāca pasaules Kultūras labāko literatūras darbu izdevumi arī latviešu valodā, es tur biju pastāvīgs apmeklētājs (tagad tās grāmatu meklējumiem ir pārāk netīras vietas). Reiz, tur pavadot savas jaunības labākos brīžus (mana jaunība vispār bija laba) es tur nopirku poļu domātāja un saprātīga Cilvēka paredzējumiem spējīga rakstnieka Staņislava Lema grāmatu “Ijona Klusā zvaigžņu ceļojumi”, kurā ir atrodams arī viņa romāns “Balss no Debesīm”.

Tur grāmatas 224. lpp ir ievadam piemērots citāts: “Kā viegli uzminams, preses sleju pārplūdināšana ar aizvien nejēdzīgākiem izdomājumiem nebija nekas cits kā uzmanības novēršanas manevrs, ko bija sagudrojuši CIP veiklie speciālisti. Ja visu pasākumu noliegtu un ziņas par to atsauktu kā melīgas, turklāt vēl nopietnu laikrakstu slejās, tad tas tikai piesaistītu uzmanību un visnevēlamākā veidā uzurdītu vispārēju interesi. Bet parādīt, ka runa ir par blēņām, patiesības graudiņu noslīcināt idiotiskos “profesoram” Lazerovicam pierakstītos izdomu palos, — tas bija visai veikls gājiens, jo vairāk tāpēc, ka šo akciju varēja noslēgt ar lakonisku ziņu par prātā jukušā cilvēka pašnāvību, jo tā darīja galu visām iespējamām tenkām.”

* * *

Tajos tālajos, senajos laikos, kad mani vairāk par citu interesēja attiecības ar meitenēm, draugiem un māti, kad katras Olimpiskās spēles man vēl likās esam sporta notikums, tad radio ziņās skanošie vārdi par Auksto karu, divām nometnēm un imperiālismu (kurā vēl nebija ne smakas no šodienas smirdošā genderisma, bērnu tiesībām, bet izbraukšanas iespēja uz Īriju tad likās kā laimes kalngals, jo tur, Tur, TUR taču…) bija tikai radio runu temati, bet filmas par karu, indiāņu un bizonu apšaušanu, vai hronikās redzamā indīgo vielu izsmidzināšana virs Vjetnamas, tur napalmā degošie Cilvēki bija tikai kustīgi – emocionāli piesātināti attēli uz kino ekrāna tas, kas notika “kaut kur tur”, kas nebija “te”. Tad vēl mana pasaule dalījās “divās nometnēs”. Vienā – “tur ārā” viss notika, bet otrā – “te man apkārt” bija tikai ikdiena, viss kā vienmēr, stabili un iepriekš zināmi – mācības, mācības, pēc tam darbs, ģimene, pakāpeniska labklājība, bērni un tā uz priekšu.

Šim laikam der lūk šis citāts no tās pašas Staņislava Lema grāmatas: “Bērnībā es nopietni ticēju, ka pastāv ideālu cilvēku kategorija, pie kuras pieder vispirms zinātnieki, bet viņu vidū viscildenākiem vajadzētu būt universitāšu profesoriem, taču dzīves realitāte piespieda mani atsacīties no tik izskaistinātiem priekšstatiem.”

Tad man visa pasaule bija vienkārša: “komunisti runā komunistu runas, bet “tur” ir krāsaini žurnāliņi – pasūtāmo preču katalogi un tādi – arī ar interesantiem meiteņu plikumiem, jātiek labākā vietā pie lielākas algas, jānopērk tur tas jaunais magnetofons, uz dzimšanas dienu jādabū lasis, un, kā vienmēr – krievi “visur salīduši”.” Tad pamazām nāca Gorbačova laiki, “perestroika”, cīņas pret HES-u, metro (kuru tomēr tagad Rīgā vajagot) un “Zaļo” parādīšanās. Tad pēkšņi viss sakustējās un samainījās, politikā un pasaulē valdīja pavasara atkusnis – nebija svarīga ASV Vjetnama, jo Maskavai bija Afganistāna… Amerikāņi bija foršie cilvēki un tagad mēs kopā… Bet vispirms jāpadzen krievi… Par brīvu Latviju!

Arī tad vēl viss bija samērā vienkārši. Bija LNNK un Interfronte. Vienkāršība pazuda tajā brīdī, kad “barikāžu” laikā uz garāmbraucošo OMON-u šāva kādi līdz šim aizvien neatrastie šāvēji, kad kāds no Bastejkalna “nezin kāpēc” šāva uz Zvaigzni un Slapiņu, kad “noslīka” arī pats Podnieks, kad patriotisku jūtu pārpildīts, devos pieteikties darbā muitas dienestā un tur par lielu priekšnieku sastapu Cilvēku, kuru pazinu kā zagli un nelieti. Tad viss sāka notikt te un tagad. Tad es ļoti reāli sapratu, ka viss vienkārši – “savējie ir labie – tie tur ir sliktie” ir tikai skolas zēnu un meiteņu domāšanas līmenī, kur pasaulē notiekošā izskaidrošanai pietiek ar trim aliņiem…

Par to atkal tajā pašā grāmatā Lems raksta: “(..) – tas viss bija aizgūts no tā nožēlojamā konceptu arsenāla, kāds atradās civilizācijas rīcībā tās ierastajā tehnoloģiskajā versijā. Šīs koncepcijas, tāpat kā fantas¬tisko romānu tēmas, atspoguļoja vienīgi mūsu sabied-risko dzīvi, pie tam galvenokārt tās amerikānisko variantu, kura eksports ārpus Savienoto Valstu robe¬žām tik rosīgi bija risinājies gadsimta vidū. Tie bija vai nu modes jaunumi, vai uz spēles «Mēs viņus vai viņi mūs» dibināti sagudrojumi — (..), tās piesaistījums Zemei šaura vēsturiska laika posma spraudziņā(..)”

Tad es sāku redzēt un dzirdēt, ka tas, kas agrāk bija tikai radio runas, ir realitāte – notikumi notiek realitātē, bet tas, ko tagad par to stāsta radio un TV nebūt nav tas, kas patiesībā notiek. Tad es sapratu, ka karš starp nometnēm ir realitāte un tas notiek arī tālu ārpus ieroču un politisko runu līnijām. Tad es sapratu, ka lielām valstīm ir citi “spēles noteikumi”, citi “cīņas līdzekļi” un ne-tikumības, ne-ētikas kodekss, tās cīnās par citām “balvām”. Tad es sapratu, ka “komunisti” var būt arī kapitālisti, ka ASV sabiedrotie ir vajadzīgi tikai tāpēc, lai tos “pamestu zem riteņiem” savu mērķu sasniegšanai, ka TV visā nopietnībā nopietna kanāla ziņu raidījumā var demonstrēt “astrofiziķu novērojumus par to kā melnie caurumi dažas minūtēs aprij zvaigzni, planētas un visu citu” – to, ko nevar novērot pat teorētiski, ja iepazīstas ar uz kļūdainiem pieņēmumiem balstīto “melno caurumu” teoriju. Pie tam izmanto tos pašus videomateriālus, ar kuriem pirms dažiem gadiem ilustrēja kvazāru (radiogalaktiku) darbību. Tikai tagad to centrā esošo vizuāli nenovērojamo zvaigžņu sakopojumu vietā ir iemontēts nenovērojama objekta “novērots foto – kino attēls”. Pašlaik masu mēdiji strādā pie jaunas “zinātniski pamatotas” ilūzijas veidošanas – uztur spēka mītu par zinātnes esamību, spējību un produktīvu darbību, mītu par “dzīvi uz zinātniskiem pamatiem”.

Mēs visi zinam nemitīgu ar faktiem nekā nepierādītas “Krievijas iejaukšanās” faktisko pieminēšanu kā pierādījumu un pamatojumu citu tikpat neesošu “Krievijas grēku izgaismošanai”. Ar melu daudzkārtīgu un nemitīgu atkārtošanu, atsaukšanos uz tiem, rada patiesības ilūziju, kurā meli pārvēršas par patiesību un nekad nenotikušais sāk tikt pieņemts par reālu notikumu kādā notikumu virknē. Mēs zinam, ka “feiki” – viltus ziņas un meli ir šodienas mēdiju ikdiena – to saturs, ka pasaulē notiek pavisam citas lietas, par kurām nestāsta, bet tas, ko stāsta ir noticis pavisam citādi, citā vietā, laikā un ar citiem cilvēkiem. Mēs zinam, ka ar “mēdiju pratību” veicina ilūziju iesakņošanu apziņā. Mēs zinam, ka notiek masveida manipulācijas ar Cilvēku apziņu. Mēs zinam, ka ilūziju radīšana ir neatņemama tādu manipulāciju sastāvdaļa.

Tas, kas tagad ir saprotama ikdiena, kādreiz likās tāla eksotika. Lielām valstīm lieli mērķi, lieli resursi un lieli ieroči. Lielā ideoloģiskā karā uzvar ar lielām ilūzijām. Ilūzija ir nekad nenotikšu, nenotiekošu vai notikt nevarošu notikumu šķietama esamība vai esamības iespēja. Globālā karā uzvar Kosmiskas ilūzijas. Apziņas izziņas mērogus pārsniedzoša ilūzija tiek pieņemta kā realitāte. Tāpēc sagrauj izglītību – sašaurinot iespēju horizontu vieglāk veidot ilūzijas. Katra ilūzija sastāv no reālu parādību elementiem. Pieņemot elementus, apziņa inficējas ar ilūzijas saturu. Ilūzijā iztrūkstošās detaļas katrs piedomā pats. Ilūzijas mērķis ir piespiest ilūzijas skarto apziņu pieņemt nebijušo par notikušu, iesaistīt neesošā notikumā, vai gatavoties dalībai nereālos notikumos. Ar ilūziju radīšanu neesošu liek pieņemt par esošu, bet esošo noslēpj.

Tagad mēs zinam, ka ar masu mēdijos izplatītu viltotu foto, kino un citu dokumentu, viltus liecību, melīgu apgalvojumu palīdzību veido iluzoru, neesošu notikumu ainu – masu mediji veido iluzoru pasaules ainu, kurā nekas nav tā kā viņi to mums pasniedz. Pat ja kāda “ziņa” kādā savā daļā ir notikuma ārējai čaulai atbilstoša, tad ar tās pasniegšanas veidu, laiku un apjomu izkropļo notikuma saturu vai arī “notikums” tiek iemontēts kopumā realitāti izkropļojošā – mākslīgi veidotā – realitātei neatbilstošā notikumu ainā. Noklusējot vienu, akcentējot otru, daļēji izgaismojot citu un piemelojot kārtējo “angļu zinātnieku atklājumu”, masu mediji veido viltus ziņu uzturētu ilūziju par pasaulē notiekošo un katras valsts lomu notiekošajā. Pie tam katrs ar saviem resursiem veido savu “neatkarīgu” realitāti. Katrs kaut ko apgalvo un noliedz cita apgalvoto, bet abi kopā melo par kopīgo.

Ar to panāk to, ka arī patiesība vairs nav ticama un nav neviena ticama ziņu avota un prasība pārbaudīt informāciju ir prasība bezgalīgi klaiņot pa melīgu avotu pretrunīgajām ziņām vai tikpat bezgalīgi pārbaudīt šo ziņu kanālu uzticamību apstiprinošu vai noliedzošu avotu uzticamības apliecinājumu uzticamību.

Melīgā uz meliem maldināšanai būvētā informācijas ilūziju telpā patiesības nav – neviena ziņa apvienojumā ar citu ziņu neveido realitāti – tādā telpā tās veido ilūzijas.

Mums tagad stāsta, ka Krievija “hibrīdajā karā” darot to un atkal šito… Karā vienmēr ir vismaz divas puses, tāpēc, ja tāds karš tagad ir, tad NATO tajā tieši tāpat dara to un šito un ja jau ir tādi “Kremļa troļļi” tad ir attiecīgi “Rīgas, Viļņas, Tallinas un Berlīnes troļļi” (te atkal “labāk būt Kremļa trollim nekā Vašingtonas pamperam”). Mēs zinam, ka kara laikā pielieto viltus ziņas dezinformāciju, kara laukā izvieto viltus mērķus – būvju un iekārtu (tanku, artilēriju, lidmašīnu) maketus, bet īstos padara neredzamus. Tā ir ilūziju radīšana – ienaidniekam liek domāt to, kā patiesībā nav. Mēs zinam, ka izlūkdienesti taisa “radiospēles”, iesūta “pārbēdzējus” (Asandžus un Snoudenus) un atstāj “nozaudētus dokumentus” (čekas maisus). Mēs zinam, ka tagad radio un TV mums stāsta, ka to, ko drīkst Merkele, tas ir fui-fui-fui Putinam un tas, kas ir labi darīts, ja to dara NATO, ir slikti darīts, ja to dara Krievija. “Mūsu agresija ir likumīga pretošanās, bet viņu noziedzīgā aizstāvēšanās ir agresija.”

Man nāk prātā anekdote: “Zem kādas daudzdzīvokļu mājas balkona sapulcējies dīkdieņu pūlītis, kurš noraugās, kā kāds vīrietis uz šī balkona iekausta sievieti. Kāds jaunpienākušais ar skaļiem protestiem to mēģina apturēt, bet kad uzzin, ka iekaustītā ir iekaustītāja sievasmāte, sāk atbalstīt iekaustītāju – “re, re, šī vēl spirinās pretī”.” Tipiska aina vidē, kurā manipulē ar kritiski domātnespējīga – kompetenti “izglītota”, savtīga, aizspriedumaina un tāpēc viegli manipulējama cilvēka apziņu.

Mēs zinam, ka arī pie mums tagad notiek manipulācijas, dezinformācija un totalitāri ideoloģiskā audzināšana (it sevišķi tur, kur tādu noliedz, un, jo aktīvāk noliedz, jo spēcīgāka ir tāda totalitāri ideoloģiskā smadzeņu skalošana un zombēšana). Stāsta par “viņu sliktumu”, lai vienlaicīgi šo “sliktumu” izmantotu kā “faktu” stāstījumā par “mūsu labumu”. Caur “viņu sliktumu” nopelšanu notiek “sevis slavēšana”. Stāsta par “viltus ziņu atpazīšanu mēdijpratībā” tāpēc, lai radītu “īsto un pareizo” ziņu – uzticamo avotu esamības un tādu avotu izplatītās informācijas pārbaudāmības ilūziju.

Cilvēki visumā “it kā zin”, ka notiek tādas manipulācijas, bet maz ir to, kuri aizdomājas par šādu manipulāciju apmēriem. Cilvēki nezin un nesaprot, ka melu sistēmas (tīkla) apjomi tālu pārsniedz viņu pasaules izziņas iespēju horizontu. Aiz katra “ziņu avota” tagad stāv kāds melu ģenerators, kuru apiet nevar tāpēc, ka aiz tā ir nākošais, kuru savukārt atbalsta kāda cita kanāla ģenerētais melu tīkls. Tādā veidā melu tīkls nosedz visu izziņas iespēju horizontu.

Tagad mēs to zinam, bet agrāk Cilvēki par to tā nedomāja un to nezināja. Cilvēki zināja, ka ir “neticamības apgabali” – vietas un tēmas, apstākļi, kuros notiek maldināšana, bet nedomāja, ka maldināšana var būt tik visaptveroša un, ka kāda dezinformācijas akcija varētu būt realizēta ar tādu “ticamības pakāpi” un iesaistīto resursu apmēru kāda bija “Mēness afēra”. Toreiz Cilvēces panākumi kosmosa apgūšanā likās pašsaprotami un katrs tālākais solis tika gaidīts un apsveikts, tāpēc Cilvēka lidojums uz Mēnesi bija sengaidīts un katram neapspriežami pieņemams. Pat Minhauzens esot lidojis uz Mēnesi, par tādiem lidojumiem sarakstītas 19. un 20. gs. fantastikas grāmatas, un nevienam tad nelikās apšaubāms amerikāņu sasniegums un neradās jautājumi par tāda notikuma ticamību.

Toreiz vēl nebija visu to faktu, “faktu izskaidrojumu” un “faktu labojumu”, kuru kopums katram, kurš ir ar tiem iepazinies, šodien liek saprast – tā bija labi noorganizēta ASV sevis slavināšanas ideoloģiskā kara operācija, kurā tika pielietoti visi ilūziju radīšanas mehānismi un tehniskās iespējas, vienlaicīgi ar labi organizētiem atmaskošanas nepieļaušanas pasākumiem. Tā, piemēram, tika bloķēta lidojuma telemetrisko novērojumu iespēja, nevarēja novērot lidojuma faktisko trajektoriju, starta un nosēšanās trajektorijas. Nav novērojumu par nosēšanās faktu… Tāds lidojums būt apliecinājums tam atbilstošam zinātniskam, rūpnieciskam un tehnoloģiskam – tātad militāram potenciālam. Tas radīja ASV militārās varenības ilūziju. Tikai vēlāk kļuva redzams, ka ASV nav tādam lidojumam vajadzīgo dzinēju, raķetes, skafandru un cita tehniskā aprīkojuma. Pamazām uzkrājās sapratne, ka ar to aprīkojumu tajos apstākļos nevarēja tikt veikts tas, ko paziņoja par padarītu. Atklājās nesakritības dažādos avotos esošajā informācijā, liecībās un veiktie tehniskie novērojumi. Tagad mēs zinam – ASV astronauti nekad nav lidojuši uz Mēnesi, bet tad, kad tāds iluzors notikums tika izziņots, mums vēl nebija visa tā ilūziju atmaskojošā faktu materiāla apjoma, kāds mums ir šodien. (…)

Mainās sabiedrība, mainās Cilvēku apziņa – sajūsma un cerības nomainās ar kritisku vērtējumu, tālāku novērojumu un secinājumu uzkrāšanos, kas, augot tehniskajām iespējām un agrāko pētījumu materiālu plašākai un vispusīgākai analīzei, neizbēgami papildinās. Tas pamazām un pakāpeniski atklāj šo materiālu neatbilstību agrāk uzrādītajam “notikuma” saturam. Tas atklāj “Mēness afēras” iluzorumu, kurš tomēr tobrīd bija panācis savu mērķi – demonstrēt ASV tehnoloģiskos, rūpnieciskos un militāros – kosmiskos sasniegumus, ar kuru palīdzību ietekmēt PSRS vadību, valsts un pasaules, tai skaitā arī ASV iedzīvotājus. (…)

Kāpēc izslavētais “fokusņiks” Ilons Masks “lidošot uz Marsu”, bet negrib lidot uz Mēnesi (“Ceļš” taču ir zināms)? (…) Gatavoties jau var. Tāda gatavošanās tādu “gatavotāju” apjūsmotāju acīs padara par izcilību un piemēru visiem citiem mazāka ranga censoņiem. Tāpat kā “lidojums uz Mēnesi” mūsu paaudzei rādīja plašu nākotnes sasniegumu ainu, tāpat Ilona darbošanās šodienas jaunatnē rada iespējamo sasniegumu un perspektīvu ilūziju. Izcila datorgrafika un zemlidojumiem tirgotās biļetes rada iespaidu, ka tūlīt… nu tik būs… tūlīt tehnoloģijas… un nu tik sāksies tas, kur katrs IT speciālists… Nākotnes ilūzija.

Izglītības līmenis un darba prasmes katastrofāli krītas, trūkst pat vidējā posma speciālistu un tehniķu, lai apkalpotu agrāk uzbūvētās iekārtas, bet tirliņiem ar planšetītēm un telefoniņiem rokās iestāsta, ka nu tik būs… (Itālijā ir ministri, un tūlīt būs pavisam zaļknābīgs premjers bez augstākās izglītības…). Taisīties jau var – aizlidot nevar… Tas, kurš nevar aizlidot, nav izcilība un “lielais vīrs”. Tāpēc neviens nesaka, ka lidos uz Mēnesi, tāpēc saka, ka taisās lidot uz Marsu…

Nevar aizlidot jau tāpēc vien, ka nav tādu dzinēju – nav un viss. Pat Ilonam nav. Viņš tieši tāpat kā visi ASV lido ar Padomju dzinējiem. Toreiz āmurikāņi Padomju Savienībā nopirka licenci un pēc tās ražo dzinējus. Pašiem āmurikāņiem un arī Ilonam Maskam nav tādu konstruktoru, inženieru un speciālistu – nav tādas Zinātnes, zinātniski tehniskās Skolas, kura varētu konstruēt, izgatavot un apkalpot savu kaut vai Padomju Savienībā radītajam dzinējam līdzvērtīgu, kur nu vēl labāku. Visādi Ilons ir “ģeniāls”, visu ko uztaisa, bet, lūk, kaut ko labāku par to pašu veco padomju raķešu dzinēju uztaisīt nevar! Bet ar to uz Mēnesi Cilvēks aizlidot nevar. Mazi aparāti var, bet Cilvēks nevar. Nav tādu skafandru, kuri nodrošinātu Cilvēka dzīvi ārpus no radiācijas sargājošā Zemes magnētiskā lauka, nav tā un nav šitā – tieši tāpat kā tā visa nebija “Mēness lidojuma” laikā. Tāpēc uz Mēnesi netaisās un nelido. (…) Dzīves Ilūzija turpinās. TV seriāls – “Viņas melo labāk”.

Pauls Stelps
/27.02.2018/

Avots:
http://www.philos.lv/raksti/Meness_iluzija.html

[Visneskaidrākāsi ASV “mēness afērā” ir apstāklis, kādēļ Padomju Savienība publiski neatmaskoja ASV blefu, jo PSRS zinātnieki nopietni gatavojās lidojumam uz mēnesi un nonāca līdz slēdzienam, ka tas ar attiecīgu tehnisko nodrošinājumu nav iespējams. Viena no problēmām, ko padomju speciālistiem tā arī neizdevās atrisināt, bija lielgabarīta lidaparātu atpakaļatlidošana no Mēness uz Zemi. Citiem vārdiem sakot, pēc padomju speciālistu iestrādnēm, uz Mēnesi teorētiski cilvēks aizlidot varētu, bet atpakaļ atlidot nevarētu dēļ pārāk lieliem cilvēku transportējoša lidaparāta gabarītiem.]

Informācijas aģentūra
/28.03.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Krievu politologs: Skripaļs bija iesaistīts Lielbritānijas specdienestu gatavotajā dosjē pret Trampu

Aleksandrs Nagornijs

Skripaļu gadījums ir anglosakšu pasaules politisko intrigu izpausme, 20.03.2018 intervijā informācijas aģentūrai “Krasnaja vesna” paziņoja krievu politologs Aleksandrs Nagornijs (avīzes “Zavtra” galvenā redaktora vietnieks, Izborskas kluba dalībnieks).

“Tas viss ir cieši saistīts ar Hilarijas Klintones aliances cīņu pret Trampa grupu. Tas ir nežēlīgās ASV iekšpolitiskās cīņas turpinājums,” paskaidroja Nagornijs.

Vēl priekšvēlēšanu laikā, kad ASV prezidents bija Baraks Obama no ASV Demokrātu partijas, amerikāņu specdienesti vērsās pie MI-6 [Lielbritānijas izlūkdienests] ar lūgumu atrast “informatīvu motīvu”, kuri apstiprinātu Trampa saistību ar Krieviju [ASV specdienesti paši ir ierobežoti viena prezidenta kandidāta izspiegošanas aktivitātēs par labu citam prezidenta kandidātam, jo tā ir krimināli sodāma darbība, par ko savulaik viens ASV prezidents ir ticis atstādināts no amata (t.s. “Votergeitas skandāls”)].

Šis uzdevums tika nodots bijušajam MI-6 darbiniekam, kurš ar to vērsās pie Ukrainas SBU un Baltijas valstu specdienestiem. Viņš veica šo darbību koordināciju, bet bijušais GRU pulkvedis Sergejs Skripaļs viņu konsultēja. Visi šādā veidā savāktie materiāli tika nodoti ASV un tika izskatīti Millera komisijā [ASV specprokurora komisija Trampa saistības ar Krieviju izmeklēšanā].

Izmeklēšanas gaitā dažādu ASV specdienestu pārstāvji, kuri orientējas uz Klintoni, pieļāva virkni antikonstitucionālu darbību, kas saistīti ar e-pastu uzlaušanu, noklausīšanos utt. To visu fiksēja Tramps un viņa atbalstītāji, kuri vada šos specdienestus.

Politologs paskaidroja, ka liels cilvēku skaits, tai skaitā bijušie CIP un FIB vadītāji, piedalījās šajās darbībās un dēļ tā var tikt uzsākta viņu kriminālvajāšana. Savukārt tas var izgaismot saiti uz Lielbritānijas MI-6. Lai šo saiti pārrautu, notika atbrīvošanās no Sergeja Skripaļa, kurš varēja kļūt par ļoti svarīgu liecinieku šajā lietā.

Avots:
https://rossaprimavera.ru/news/0054b104

Informācijas aģentūra
/28.03.2018/

Publicēts iekš Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, SKRIPAĻU LIETA, Veids: Ziņa | Komentēt

Krievijas Ārlietu ministrija: T.s.”Skripaļu lietas” reālās situācijas izskaidrošanas memorands

1. Š.g.12.martā Lielbritānijas premjerministre T.Mejas k-dze, uzstājoties pārstāvju palātas sēdē, paziņoja, ka „ar augstu varbūtības pakāpi” Krievijas Federācija ir atbildīga par bijušā GRU pulkveža, dubultaģenta, S.Skripaļa un viņa meitas J.Skripaļas indēšanu š.g.4.martā Solsberijas pilsētā ar nervu – paralizējošo vielu, pēc britu klasifikācijas, A-234.

Lielbritānija publiski izvirzīja jautājumu par Krievijas daļas ķīmisko ieroču „noslēpšanu” un to „izmantošanu”. Attiecīgi runa viņiem iet par „Konvencijas par ķīmisko ieroču izstrādes, izgatavošanas, uzkrāšanas un pielietošanas aizliegumu un ķīmisko ieroču iznīcināšanu” (ĶIK, angliski – OWC) Krievijas saistību „pārkāpšanu” [konvencijas pilns teksts latviešu valodā – https://likumi.lv/doc.php?id=40203 ], tas ir par tā starptautiskā dokumenta pārkāpšanu, kurš ir viens no efektīvākajiem daudzpusējajiem līgumiem atbruņošanās un bruņojuma neizplatības sfērā, pie kā izveidošanas pirmsākumiem piedalījās arī mūsu valsts.

Tādējādi Lielbritānija izteicās ne tikai pret Krieviju, bet arī pret pašu Ķīmisko ieroču aizlieguma organizāciju (ĶIAO, angliski – OPCW) un visu to grandiozo darbu, kas ir paveikts tās ietvaros pēdējo divu desmitgažu laikā, tai skaitā arī ar Lielbritānijas līdzdalību.

Saskaņā ar ĶIK III pantu Krievijas Federācija iesniedza pilnu ziņojumu par saviem ķīmisko ieroču krājumiem. Šie dati tika rūpīgi pārbaudīti un apstiprināti no ĶIAO Tehsekretariāta inspekciju grupu puses. Fakts par Krievijas ķīmisko ieroču iznīcināšanu ir oficiāli apstiprināts no pilnvarotas starptautiskas struktūras – ĶIAO puses.

2. Dēļ izskanējušo apvainojumu nopietnības Krievijas vēstniecība Londonā š.g. 12.martā nosūtīja Forin Ofisam [Lielbritānijas Ārlietu ministrijai] notu ar lūgumu dot piekļuvi izmeklēšanas datiem, tai skaitā pie ķīmisko vielu paraugiem, uz kuriem atsaucas britu izmeklēšana, lai speciālisti to izpēta kopējas izmeklēšanas ietvaros.

Tādējādi mēs piedāvājām rīkoties ĶIK IX panta 2.punkta ietvaros. Tajā Konvencijas dalībvalstīm tiek piedāvāts noregulēt jebkuru jautājumu, kurš var izraisīt šaubas par šī starptautiskā dokumenta izpildi, savstarpējas informācijas apmaiņas un divpusēju konsultāciju ceļā. Uz šī panta pamata Krievija būtu gatava atbildēt uz Lielbritānijas lūgumu 10 dienu laikā.

Diemžēl Lielbritānijas puse atteicās no šī rīcības varianta un tā vietā, lai balstītos uz esošajām starptautisko tiesību normām, aizgāja pa jautājuma negodprātīgas politizācijas ceļu.

3. Lielbritānijas premjerministre T.Mejas k-dze piedāvāja š.g.14.martā sasaukt speciālu ANO Drošības padomes sēdi, lai apspriestu šo problēmu. Paredzot netīras spēles no Londonas puses, Krievija uzstāja, lai Drošības padomes sēde būtu atklāta.

Nav skaidrs, ko britu puse vēlējās panākt, iesniedzot šo tēmu ANO DP. Šī tēma nekādi neiekļaujas ANO DP mandātā. Acīmredzams ir tas, ka pirms ziņojuma saņemšanas no ĶIAO par Solsberijas incidenta novērtējumu (ir būtiski zināt vai tik tiešām tika pielietota nervu –paralizējoša viela; ja jā, tad kādā veidā var noteikt iespējamo himikātu izcelsmi; kādas darbības un uz kā pamata tika veiktas attiecībā pret cietušajiem utt.), jebkuras diskusijas par šo tēmu ir vienkārši bezjēdzīgas.

4. Š.g.14.martā Lielbritānijas premjerministre T.Mejas k-dze, acīmredzot mazliet atguvusies, tomēr nosūtīja vēstuli ĶIAO Tehsekretariāta ģenerāldirektoram A. Izimdži (kas tika izplatīta visu ĶIAO Izpildpadomes valstu vidū š.g.15.martā) ar priekšlikumu ĶIAO Tehsekretariātam veikt Solsberijas incidenta „britu izmeklēšanas rezultātu neatkarīgu analīzi”.

Kā izriet no Forin Ofisa š.g.18.marta preses relīzes, attīstot T.Mejas kundzes vēstulē pausto, Lielbritānijas pārstāvis ĶIAO uzaicināja ĶIAO Tehsekretariāta pārstāvjus apmeklēt Lielbritāniju, lai veiktu to secinājumu neatkarīgu analīzi, ko deva britu Portondavnas [angliski – Porton Down] m.z.p. labratorija Solsberijas incidenta sakarā. Š.g. 19.martā ĶIAO speciālisti ieradās Lielbritānijā.

Krievija sagaida no ĶIAO oficiālu un detalizētu visu notikumu izklāstu „Skripaļu lietas” sakarā. Izejam no tā, ka ĶIAO Tehsekretariāts veiks pilnvērtīgu neatkarīgu izmeklēšanu, ievērojot visas attiecīgās ĶIAO normas.

5. Krievijai parādās arvien vairāk gan tiesiskas, gan praktiskas dabas jautājumu. Mēs esam noskaņoti tos uzstājīgi noskaidrot caur ĶIAO.

Krievija paziņo, ka nav pielietojusi ķīmiskos ieročus pret Lielbritāniju. Mūsuprāt „uzbrukums” Skripaļiem, izmantojot toksiskus himikātus, būtu jāizskata kā teroristisks akts. Tā kā šajā incidentā cieta Krievijas pilsone J.Skripaļa, piedāvājam sadarboties ar britu pusi ĶIAO IX panta ietvaros.

Gribētos noskaidrot sekojošus aspektus.

Kad, kurš un kā ņēma proves no Sergeja un Jūlijas Skripaļiem? Kādā veidā tas viss tika fiksēts? Kurš var sertificēt iegūto ziņu patiesumu? Vai tika ievērotas visas ĶIAO prasības attiecībā uz pierādījumu iegūšanas darbībām (t.s.” chain of custody”)?

Ar kādas metodes palīdzību (spektrālo analīzi vai citu) britu puse tik īsā laika sprīdī spēja noteikt it kā pielietotās ķīmiskās vielas tipu (pēc Rietumu klasifikācijas „Novičok”)? Kā mēs saprotam, lai to spētu paveikt, ir nepieciešams attiecīgās vielas paraugs.

Kā šāds ātrums ir samērojams ar pašas Skotlendjardas [policijas iestāde, kam ir pakļauta visa Lielbritānijas policija] oficiālu paziņojumu, ka „attiecīgiem secinājumiem būs nepieciešami nedēļu vai pat mēnešu ilgs darbs”?

Pamatojoties uz kādiem datiem un saindēšanās pazīmēm tika ātri pieņemts lēmums ievadīt cietušajiem Skripaļiem un britu policistam antidotu [pretindi] un vai šāda operativitāte [gadījumā, ja tika ievadīts neatbilstošs antidots] neizraisīja nopietnus viņu veselības stāvokļa traucējumus un turpmāku pasliktināšanos?

Kādi tieši antidoti tika ievadīti? Pamatojoties uz kādām analīzēm tika pieņemts lēmums izmantot tieši šos preparātus?

Kā var izskaidrot nervu – paralītisko vielu palēninātu iedarbību, ja tās pēc savas būtības iedarbojas momentāni? Tiek apgalvots, ka cietušie esot saindējušies picērijā (pēc citām ziņām mašīnā, lidostā, dzīvoklī utt.). Kas tad reāli notika? Kā sanāca, ka viņus atrada pēc kaut kāda nenoteikta laika uz kaut kāda ielas soliņa?

Nepieciešams skaidrojums, kādēļ „Skripaļu lietā” pilnīgi bez pamatojuma tiek apvainota tieši Krievija, lai gan, izmantojot nosacīto Rietumvalstu nosaukumu, „Novičok” izstrādnes tika veiktas Lielbritānijā, ASV, Čehijā un Zviedrijā. Šo valstu sasniegtie rezultāti jaunu šāda tipa indvielu radīšanā ir atspoguļoti vairāk kā 200 NATO valstu atvērtos avotos.

6. Pat tīri no humāna skatu punkta Londonas rīcība izskatās vienkārši barbariska. Š.g. 4.martā Lielbritānijas teritorijā (pēc pašu britu varasiestāžu versijas) tika veikts uzbrukums ar ķīmisko vielu pielietošanu Krievijas pilsonei Jūlijai Skripaļai.

Krievijas Federācija pieprasa sniegt pilnīgu informāciju par Solsberijas incidenta izmeklēšanas gaitu attiecībā uz Krievijas pilsoni (attiecīgu notu Krievijas vēstniecība Londonā nosūtīja š.g.12.martā).

Lielbritānija pārkāpj elementārus starpvalstu saziņas noteikumus un līdz šim bez iemeslu pasakaidrošanas atsaka Krievijas oficiālajiem pārstāvjiem konsulu pieejā J.Skripaļai saskaņā ar 1963.gada Vīnes konvenciju par konsulārajiem sakariem [konvencijas pilns teksts latviešu valodā – https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/701 ]. Mēs jau ilgāk par divām nedēļām nevaram droši noteikt, kas notika ar mūsu pilsoni, un kādā stāvoklī viņa faktiski atrodas.

Krievijas Federācijas Izmeklēšanas komitejas Galvenā pārvalde īpaši svarīgās lietās š.g.16.martā ierosināja krimināllietu par Krievijas Federācijas pilsones Jūlijas Skripaļas slepkavības mēģinājumu, kurš tika veikts sabiedriski bīstamā veidā Lielbritānijas teritorijā.

Izmeklēšana tiks veikta saskaņā ar Krievijas likumdošanas un starptautisko tiesisko normu prasībām. Izmeklēšana plāno piesaistīt augsti kvalificētus ekspertus.

Izmeklētāji ir gatavi abpusējam darbam ar Lielbritānijas kompetentajām iestādēm. Ceram uz sadarbību no Lielbritānijas puses.

7. ANO DP, ĶIAO un citos starptautiskos laukumos Krievijas Federācija konsekventi un uzstājīgi iestājas par to, lai visi noziegumi ar ķīmisko vielu pielietošanu tiktu rūpīgi, vispusīgi un profesionāli izmeklēti, bet to vaininieki tiktu saukti pie atbildības.

Lai kliedētu jebkādas bažas, mēs esam gatavi uz pilnformāta un atklātu sadarbību ar Lielbritāniju gan divpusējā formātā, gan ĶIAO ietvaros, gan citu starptautisko dokumentu ietvaros, rīkojoties starptautisko tiesību ietvaros.

Krievija kā atbildīgs starptautiskās sabiedrības loceklis un kā apzinīgs ĶIAO dalībnieks nekad nerunās ultimātu valodā un neatbildēs uz neoficiāliem mutiskiem jautājumiem.

Rietumvalstu darbības ap viņu pašu safabricēto „Skripaļu lietu” ir pretrunā ne tikai starptautisko tiesību normām un vispārpieņemtajai starpvalstu attiecību praksei, bet arī vienkāršam veselajam saprātam. Mēs, protams, visu to detalizēti fiksējam, un ar laiku vainīgie neizbēgami tiks sodīti.

/21.03.2018/

Avots:
http://www.mid.ru/diverse/-/asset_publisher/zwI2FuDbhJx9/content/pamatnaa-zapiska-s-raz-asneniem-real-noj-situacii-v-t-n-dele-skripalej-

Informācijas aģentūra
/22.03.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, SKRIPAĻU LIETA, Veids: Ziņa | 1 komentārs

Vladimirs Putins, paziņojot par Krievijas jaunākajiem ieročiem, iznīcina ASV vienpolārās pasaules modeli un ASV pretraķešu aizsardzības sistēmu

Vladimirs Putins

Krievijas prezidents Vladimirs Putins 01.03.2018, uzstājoties ar ikgadējo ziņojumu “Federācijas sanāksmei”, paziņoja par vairāku jaunu stratēģisko ieroču esamību Krievijas arsenālā, kuri spēj apiet jebkuras esošas un potenciālas pretraķešu un pretgaisa aizsardzības sistēmas. Līdz ar šo paziņojumu tika pilnībā iznīcināta ASV ilgi lolotā un nesamērīgi dārgā pretraķešu aizsardzības sistēma (jo tā nu ir kļuvusi pilnībā bezjēdzīga), kā arī tika pielikts trekns punkts angloamerikāņu sapņiem par anglosaksisku vienpolāru pasaules kārtību (jo “atpalikusī” Krievija var atļauties ilgstoši atklāti konfliktēt ar vienpolārās pasaules “hegemonu” un spēja radīt ieročus, kam nav un tuvākajā laikā nebūs analogu).

1. Vladimira Putina prezentētie ieroči

Sarmat

1.1. Starpkontinentālā ballistiskā raķete “Sarmat”. Raķetes “Vojevoda”, ko amerikāņi mēdz saukt par “Satana”, pēctece. Svars vairāk kā 200 tonnas. Īss aktīvā lidojuma posms, kas to praktiski neļauj pārtvert ar pretraķešu aizsardzības sistēmām. Katra raķete var tikt aprīkota ar līdz pat 20 kodolgalviņām, kuras gaisā sadalās un katra turpina ceļu uz savu mērķi. Dēļ lielā svara var tikt izmantota atsevišķu mērķu iznīcināšanai bez papildus lādiņiem. Praktiski neierobežots lidojuma attālums dēļ kā var tikt izmantota triecienā no jebkuras puses (gan caur Ziemeļpolu, gan caur Dienvidpolu).

1.2. Mazgabarīta, zemu lidojoša un manevrējoša spārnotā raķete ar kodolenerģijas avotu. Pēc ārējiem raksturlielumiem ASV raķetes “Tomahawk” analogs, tikai ar daudzreiz lielāku lidojuma attālumu. Lidojuma attālums praktiski neierobežots. Var nest kodollādiņu. Neprognozējama lidojuma trajektorija. Zemu lidojoša, attiecīgi grūti “nopeilējama”. Spēj manevrēt, apejot savā ceļā esošos šķēršļus un pretgaisa aizsardzības sistēmu elementus.

1.3. Bezbilotu starpkontinentālās zemūdenes. “Ļoti liels” dziļums. Ātrums daudzkārtīgi pārsniedz visu esošo zemūdeņu un virsūdens peldlīdzekļu ātrumu. Zems trokšņu līmenis. Augsta manevrēt spēja. Var tikt aprīkota gan ar parastām, gan ar kodolraķetēm. Aprīkota ar mazgabarīta un lielas jaudas kodolenerģijas avotu.

1.4. Augstas precizitātes hiperskaņas ātruma aviācijas raķešu komplekss “Kinžal”. Raķetes ātrums pārsniedz skaņas ātrumu vairāk kā 10 reizes. Manevrētspēja, apejot šķēršļus un pretgaisa aizsardzības elementus. Darbības attālums vairāk kā 2000 kilometru. Var nest parastos vai kodollādiņus.

1.5. Plazmveida hiperskaņas stratēģisko raķešu komplekss “Avangards”. Spēj pārvarēt starpkontinentālus attālumus, lidojot caur troposfēru un stratosfēru ar ātrumu, kurš pārsniedz skaņas ātrumu vairāk kā 20 reizes. Tuvojoties mērķim spēj veikt dziļu manevrēšanu uz visām pusēm. Lidojuma laikā atrodas plazmas stāvoklī, saglabājot vadāmību (atgādina “ugunsbumbu”, meteorītu). Izstrādājuma temperatūra lidojuma laikā: 1600 – 2000 grādi pēc Celsija.

Kaujas lāzeru komplekss

1.6. Kaujas lāzeru komplekss. Detalizētāki raksturlielumi netiek minēti, vien uzsvērts, ka “šādu kompleksu esamība vairākkārtīgi palielina aizsardzības spējas”.

2. Vladimirs Putins: “Mūsos neviens neklausījās. Paklausieties tagad!”

Vladimirs Putins vairākkārtīgi īpaši uzsvēra, ka jaunie ieroči tika izstrādāti pašaizsardzības nolūkos pret Rietumvalstu agresīvo militāro politiku, atbildot uz ASV 2002.gada vienpusējo iziešanu no 1978.gadā noslēgtā pretraķešu aizsardzības sistēmu līguma un uz ASV izvērsto pretraķešu aizsardzības sistēmu, kura izjauc kodolīdzsvaru. To, ka Krievijai ir bažas par savu drošību dēļ Rietumvalstu militārās politikas Krievijas oficiālās amatpersonas un pats Putins izteicās regulāri, bet to, ka atbilde uz šiem draudiem būs šādu jauna tipu ieroču izstrāde Vladimirs Putins publiski paziņoja vēl 2004.gadā. Nu tas ir noticis. “Mūsos neviens neklausījās. Paklausieties tagad!”, daudznozīmīgi paziņoja Vladimirs Putins.

Lai saprastu notiekošā mērogu (gan to notikumu, kas satrauca Krieviju, gan Krievijas atbildi, kas vārda burtiskā nozīmē iznīcina Rietumvalstu globālo politekonomisko varenību), ir jāsaprot kodollīdzsvara būtība.

3. Kodollīdzsvara būtība

Katrai no divām kodollielvalstīm (ASV un Krievijai) ir tāds infrastruktūras un kodolieroču arsenāls, kurš katrai no tām ļauj pretiniekam dot iznīcinošu kodolpretuzbrukumu pēc tam, kad otra valsts pirmā ir veikusi pilna apjoma kodoluzbrukumu. Tā kā neviena no valstīm negrib tapt iznīcināta kaut vai kodolpretuzbrukuma rezultātā, kodollīdzsvars garantē, ka nebūs arī kodoluzbrukuma. Tas attiecīgi izslēdz (jeb maksimāli minimizē) intensīva kodolkara iespējamību un arī atklāta kara starp ASV un Krieviju iespējamību. Tas savukārt dod attiecīgas garantijas, ka nebūs liela mēroga pasaules kara un ka pasaulē valdīs relatīvs miers. Tiesa gan šī iemesla dēļ vadošo kodolvalstu asās domstarpības bieži tiek risinātas ar “citu rokām” un trešo pušu teritorijās, kas izvēršas dažādos lokālos militāros konfliktos un jukās.

Tā kā kodollīdzsvars ir izdevīgs visiem, kuri grib dzīvot relatīvi mierīgā pasaulē, tai skaitā abām kodollielvalstīm, tā nofiksēšanai starp PSRS un ASV tika noslēgts virkne militāru līgumu par militāro spēku līdzsvara uzturēšanu. Viens no šādiem līgumiem paredzēja kodollielvalstīm ierobežojumus veidot pretraķešu aizsardzības sistēmas, jo to esamība var daļēji vai pilnībā izjaukt kodollīdzsvaru un līdz ar to radīt apstākļus bruņošanās sacensībai un kodolkaram.

Nespeciālistiem, kuri neizprot kodollīdzsvar būtību, var šķist absurdi, ka pretraķešu aizsardzības sistēma, kura ir aizsardzības sistēma, var kādu apdraudēt (šo apstākli propagandiskos nolūkos anglo – amerikāņi arī plaši izmanto), tomēr tā tas ir. Ja kādai no kodollielvalstīm ir efektīva pretraķešu aizsardzības sistēma, kura spēj aizsargāt tās teritoriju no otras kodollielvalsts “atbildes trieciena”, tad zūd kodollīdzsvara galvenais balsts – abu pušu bailes tapt iznīcinātiem no “atbildes trieciena”. Ja vienai pusei ir šāda pretraķešu aizsardzības sistēma, tad var nebaidīties arī veikt kodoluzbrukumu, jo ir zināms, ka “atbildes trieciens” tiks neitralizēts. Šī iemesla dēļ vienas kodollielvalsts pretraķešu aizsardzības sistēmas veidošana ir tiešs un visnopietnākais apdraudējums otrai kodollielvalstij. Citiem vārdiem sakot, ASV pretraķešu aizsardzības sistēma tieši apdraud fizisku Krievijas (un arī Latvijas) eksistenci un tās veidošana ir faktiska ASV gatavošanās kaut kad nākotnē veikt kodoluzbrukumu Krievijai (kas iznīcinātu arī Latviju).

Jāprecizē, ka amerikāņu pretraķešu aizsardzības sistēma netika veidota ar mērķi aizsargāt ASV no Krievijas kodoluzbrukuma, ko tā veic pirmā (šāds mērķis ASV pretraķešu aizsardzības sistēmai nemaz netika uzstādīts dēļ savas pārliekās ambiciozitātes un nerealizējamības). ASV pretraķešu aizsardzības sistēma tika veidota ar mērķi aizsargāt ASV no Krievijas “atbildes trieciena”, kad ASV jau pirmā ir veikusi kodoluzbrukumu un iznīcinājusi lielu daļu Krievijas kodolspēku. Tas ir, ASV pretraķešu aizsardzības sistēma tika veidota gadījumam, kad ASV pirmā veic kodoluzbrukumu Krievijai.

Detalizētāk par kodollīdzsvaru: https://infoagentura.wordpress.com/2014/01/29/par-kodolierociem-kodollidzsvara-butibu-un-to-kapec-asv-nato-pretrakesu-aizsardzibas-sistema-apdraud-visu-pasauli/

4. Rezumējot

ASV pēc uzvaras t.s.”aukstajā karā” intensīvi gatavojās “piebeigt” Krieviju un daudzu gadu desmitu garumā gatavoja kodoluzbrukumu Krievijai. Lai to īstenotu tika veikta gan NATO paplašināšanās austrumu virzienā, gan izstāšanās no pretraķešu aizsardzības sistēmu līguma, gan izveidota pretraķešu aizsardzības sistēma, gan veiktas daudzas citas darbības. Nu līdz ar Vladimira Putina paziņojumu par jauno ieroču esamību visas šīs darbības ir izrādījušās pilnībā bezjēdzīgas un tajās ieguldītie gigantiskie līdzekļi ir vārda burtiskā nozīmē izsviesti vējā. Savukārt Krievija ar to ir apliecinājusi, ka, neskatoties uz daudzām iekšējām problēmām, joprojām ir vismaz otra varenākā lielvalsts pasaulē, kura ir spējīga pretstāvēt ASV ar tās sabiedrotajiem, tādējādi burtiski iznīcinot angloamerikāņu vienpolārās pasaules koncepciju, kas dēļ angloamerikāņu izteiktā neadekvātuma un bezgalās izviršanas ir ļoti laba ziņa visiem normālajiem pasaules iedzīvotājiem.

Avots:

Informācijas aģentūra
/15.03.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: VLADIMIRS PUTINS | 9 komentāri

Sadarboties ar Lielbritānijas specdienestiem ir dzīvībai bīstami (britu spiega Sergeja Skripaļa gadījums)

Sergejs Skripaļs, Boriss Berezovskis, Aleksandrs Ļitviņenko

2018.gada marta sākumā Lielbritānijā notika atgadījums, kurš kārtējo reizi visai pasaulei apliecināja, ka sadarboties ar Lielbritānijas specdienestiem ir dzīvībai bīstami.

Fakti

2018.gada 4.martā Solsberijas pilsētā (Lielbritānijā) tika saindēts Lielbritānijas pilsonis Sergejs Skripaļs un viņa meita Jūlija, kura ir Krievijas pilsone. Indēšanas faktu izdevās laicīgi atklāt un cietušajiem tika ievadīta pretinde, kas ļāva glābt to dzīvību (cietušie smagā stāvoklī tika nogādāti slimnīcā). Indēšana notika netālu no Lielbritānijas ķīmisko ieroču glabāšanas karabāzes. Pēc Lielbritānijas varasiestāžu sniegtās informācijas indēšana notika ar ķīmisko vielu, kas savulaik tika radīta Padomju Savienībā un kuras izgudrotājs pašreiz dzīvo ASV. Lielbritānijas premjerministre Terēza Meja notikušajā apvainoja Krieviju, draudot ieviest pret to papildus sankcijas, izsūtot 23 Krievijas diplomātus un draudot atņemt licenzi Krievijas TV kanālam „RussiaToday”. Pierādījumi netika uzrādīti. Diplomātiskās sadarbības mehānismi kopīgai izmeklēšanai netika izmantoti. Krievija savu vainu notikušajā noliedz, apvainojumus saucot par absurdiem.

Sergejs Skripaļs (1951, dzimis Kijevā) līdz 1999.gadam bija Krievijas militārā izlūkošanas dienesta (GRU) pulkvedis. Pēc tam līdz 2001.gadam strādāja Krievijas Ārlietu ministrijā, pasniedza Militāri – diplomātiskajā akadēmijā un nodarbojās ar privātbiznesu. 2004.gada decembrī Krievijas Federālais drošības dienests (FSB) arestēja Skripaļu par spiegošanu Lielbritānijas labā un 2006.gadā viņš Krievijā par to tika notiesāts, piespriežot 13 gadu cietumsodu. 2010.gadā Krievijas prezidents apžēloja Skripaļu un viņš tika apmainīts pret ASV noķertajiem Krievijas „nelegāļiem”. Kopš 2010.gada dzīvoja Lielbritānijā.

Kādēļ no mušas tiek uzpūsts zilonis?

Visinteresantākais Skripaļa gadījumā ir tā globāla mēroga histēriskā brēka, kas tika sacelta ap viena, nevienam nezināma cilvēka indēšanas gadījumu. Ik dienas pasaulē, tai skaitā Lielbritānijā, notiek liels daudzums noziegumu pret cilvēkiem, tai skaitā ar letālām sekām. Gadās, ka šādi noziegumi tiek veikti pret bagātiem un vareniem, tai skaitā politisku motīvu dēļ, bet tādēļ netiek radīta tik milzīga ažiotāža. Galu galā Skripaļš nav ne britu karaliskās ģimenes loceklis, ne aristokrāts, ne augsti stāvoša Lielbritānijas amatpersona. Kāpēc tāda reakcija? Tāpēc, ka Lielbritānijai ir ļoti nepieciešams atklāts konflikts ar Krieviju, kam der pilnīgi jebkāds iemesls. Tika izmantots vai visdrīzāk tika speciāli radīts gadījums ar Skripaļu, lai izraisītu šādu konfliktu.

Kādēļ Lielbritānijai nepieciešams konflikts ar Krieviju? Pirmkārt, tas ir nepieciešams Lielbritānijas premjerministrei Terezai Mejai, lai celtu savu popularitāti. Gan pašas Mejas, gan viņas partijas reitingi Lielbritānijā strauji krītas, viena politiskā neveiksme seko citai. Šādos apstākļos vecais labais „krievi nāk” sabiedrības muļķošanas paņēmiens šķiet noderīgs.

Otrkārt, tās ir gaidāmās Krievijas prezidenta vēlēšanas (paredzētas 2018.gada 18.martā) uz kurām var saasināt un intensificēt „antiputinisko” propagandu. Treškārt, tā ir atbilde uz Krievijas prezidenta Vladimira Putina uzstāšanos 01.03.2018, kurā tas prezentēja jaunākos Krievijas ieročus, kuri padara bezjēdzīgu ASV pretraķešu aizsardzības sistēmu un vārda burtiskā nozīmē iznīcina angloamerikāņu vienpolārās pasaules kārtības koncepciju. Uzsākot šādu konfliktu ir iespējams dot „atbildi” uz šādu Krievijas „nekaunību”, pie reizes izdarot to, ko sen jau ļoti, ļoti gribējās – atņemt licenzi „RussiaToday”. Visbeidzot tādā veidā iespējams iegūt papildus ietekmēšanas instrumentus uz Krievijas „biznesmeņiem”, lai tos motivētu kādām sev vēlamām darbībām pēcvēlēšanu laikā.

Rezumējot, Skripaļš izrādījās labs instruments mākslīga saspīlējuma un saasinājuma radīšanai no nekā. Veselais saprāts un loģika britus šķiet neinteresē, kas ir izskaidrojams ar Lielbritānijas valdošo aprindu nicinošo attieksmi gan pret saviem, gan visas pasaules iedzīvotājiem, kuri viņuprāt nedomās kādēļ no mušas uzpūš ziloni, bet paklausīgi „havos” angloamerikāņu mediju tiražētās puspatiesības.

Sadarboties ar Lielbritānijas specdienestiem ir dzīvībai bīstami

Tomēr neatkarīgi no tā, kurš indēja Skripaļu (pati Lielbritānija, Krievija vai kāda trešā puse), šis gadījums ir kārtējais apliecinājums tam, ka sadarboties ar Lielbritānijas specdienestiem ir dzīvībai bīstami. Jāatgādina, ka Skripaļa gadījums nav pirmais, kad Lielbritānijā mēģina nogalināt kādu britu spiegu.

2006.gadā Londonā tika nogalināts bijušais FSB darbinieks, kurš sadarbojās ar Lielbritānijas specdienestiem, Aleksandrs Ļitviņenko. Šis gadījums ļoti līdzinās Skripaļa gadījumam – arī tika izmantoti speclīdzekļi, arī gadījums bija šaubīgs un arī notikušajā kategoriskā formā tika apvainota Krievija.

Savukārt 2013.gadā Askotā (Lielbritānija) mīklainos apstākļos mira (it kā pakārās) bēdīgi slavenais oligarhs Boriss Berezovskis, kurš arī sadarbojās ar Lielbritānijas specdienestiem. Un tie ir tikai daži visskaļākie gadījumi.

Šādu britu spiegu biežo mirstību var izskaidrot gan ar ārēju nelabvēļu aktivitātēm (pirmkārt, protams, Krievijas, kā nu bez tās), gan ar pašu Lielbritānijas specdienestu darba stilu, kas, ja nepieciešams, nerada morālus un cita veida šķēršļus savējo nogalināšanai, vainu par to uzveļot saviem oponentiem, pretiniekiem un ienaidniekiem. Lai kā arī nebūtu, tas, ka sadarboties ar Lielbritānijas specdienestiem ir dzīvībai bīstami, ir fakts (jo kā minimums britu specdienesti neprot nosargāt savus „aizstāvamos” paši savā teritorijā) un Skripaļa indēšana Lielbritānijas teritorijā to kārtējo reizi apliecina.

Rezumējot, Lielbritānijas specdienesti ir vai nu diletantiski vai arī nodevīgi nelietīgi. Visdrīzāk otrais variants, jo Lielbritānija izsenis ir slavena ar savu nodevīgumu, liekulību, cinismu un izsmalcināto solījumu nepildīšanu. Angloamerikāņu kultūra (literatūra, kino) ir pārpildīta ar mākslasdarbiem, kuros tiek attainota nevainīgo vai savējo apzināta nogalināšana kaut kādu augstāku politisku motīvu vārdā. Tāda ir angloamerikāņu politiskā kultūra un pirmkārt britu kultūra, no kuras izauga amerikāņi.

Tā kā Latvija atrodas tiešā Lielbritānijas ietekmes sfērā un tā kā arī daudzi Latvijas iedzīvotāji tieši sadarbojas ar Lielbritānijas specdienestiem, viņiem un citiem „interesentiem” vajadzētu ņemt vērā ne tikai to, ka sadarboties ar Lielbritānijas specdienestiem ir dzīvībai bīstami, bet arī to, ka Lielbritānijas specstruktūras bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem organizēs jebkura sava „darbinieka”, „aģenta”, „sabiedrotā”, „drauga” utt. nogalināšanu, ja to prasīs politekonomiskā konjunktūra un tas solīs kādus politekonomiskus labumus. Tāpēc ar britiem labāk nesaistīties un jāsūta viņi ir ellē ratā, kur ir to īstā vieta.

Informācijas aģentūra
/15.03.2018/

Publicēts iekš Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, SKRIPAĻU LIETA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Reālā politika amerikāņu gaumē: Kā tapa t.s. “Putina saraksts”

Andrejs Ilarionovs, Andrejs Piontkovskis

29.01.2018. ASV prezidenta administrācija nodeva izskatīšanai Kongresam ASV Finanšu ministrijas sagatavoto „Kremļa ziņojumu”. Līdz ar to tika publiskota tā publiskā daļa (ir arī slepenā) un līdz ar to tika publiskots t.s.”Putina saraksts” (jeb „Putina draugu saraksts”), kurš sastāv no 210 Krievijas amatpersonām un biznesmeņiem, pret kuriem plānots ieviest papildus sankcijas. Šī saraksta veidošanas politiskais konteksts un sekas ir pietiekami interesanti, bet no praktiskā viedokļa un reālās politikas sapratnes skatu punkta vēl jo interesantāka ir šī saraksta rašanās aizkulises.

„Putina saraksta” veidošana tika iniciēta ar 25.07.2017 ASV Pārstāvju palātas pieņemto likumprojektu par jaunu sankciju noteikšanu pret Krieviju, Irānu un Ziemeļkoreju (ar 419 balsīm par un 3 pret). Šī likuma ietvaros ASV izpildvarai ir dots uzdevums izpildīt virkni pret attiecīgajām valstīm vērstu uzdevumu. Šī uzdevuma ietvaros ASV Finanšu ministrija sāka izstrādāt „Kremļa ziņojumu” un tā ietvaros „Putina sarakstu”.

Jānorāda, ka ASV Finanšu ministriju visa cita starpā var uzskatīt par vienu no daudzajiem ASV operatīvās darbības subjektiem (kaut kas līdzīgs Latvijas VID ar tās FPP), pie tam, pēc atsevišķu ekspertu vērtējuma, ASV Finanšu ministrija ir viena no informētākajām ASV specstruktūrām. Šī iemesla dēļ „Kremļa ziņojuma” un „Putina saraksta” izveides uzticēšana ASV Finanšu ministrijai ir loģiska.

Tomēr praksē amerikāņu ierēdņi acīmredzot nolēma netērēt pārāk daudz resursus šī uzdevuma izpildei un „Putina saraksata” izveide tika uzticēta „The Atlantic Council” pētniecības centram. Saraksta sastādīšanai tika izveidota darba grupa no Andersa Oslunda (Anders Ausland), kurš daudzus gadus konsultēja Krievijas valdību, Deniela Frida (Daniell Fried, bijušais ASV Valsts sekretāra vietnieks), kā arī diviem ASV dzīvojošiem krievu emigrantiem, kuriem faktiski arī vajadzēja sastādīt „Putina sarakstu”. Šie emigranti bija Andrejs Ilarionovs (Андрей Илларионов, bijušajais Vladimira Putina padomnieks ekonomikas jautājumos 2000. – 2005.gadā) un publicists Andrejs Piontkovskis (Андрей Пионтковский).

Krievu emigranti papildus tam, ka sarakstā iekļāva savus augsti stāvošos personiskos ienaidniekus, kuru dēļ bija spiesti pamest Krieviju, nolēma arī nopelnīt labākajās amerikāņu kapitālistiskā sapņa tradīcijās. Vajadzīgās aprindas tika informētas par saraksta sastādīšanu un to cik liela izmēra „koferītis” nepieciešams, lai tiktu „izlobēta” konkrētu personu neiekļaušana sarakstā. Un krievu oligarhu „koferīši” devās ASV virzienā pie saraksta sastādītājiem.

Viss būtu bijis labi, ja vien kāds augsti stāvošs ASV ierēdnis, iepazinies ar sastādīto sarakstu, nebūtu to pilnībā izbrāķējis. Tā kā laika veidot jaunu sarakstu vairs nebija, šis ierēdnis prasti iekļāva sarakstā augstākās Krievijas vadības amatpersonas (114 personas) un bagātākos Krievijas uzņēmējus no Forbs saraksta (96 personas). Viss. Tā tapa „Putina saraksts” (pilns saraksts te: https://edition.cnn.com/2018/01/30/politics/full-us-list-of-russian-oligarchs-with-putin-ties-intl/index.html )

Bet „The Atlantic Council” darba grupas vadītājs Anderss Oslunds presei pažēlojās par slikto ierēdni, kurš esot samainījis sarakstus (https://newtimes.ru/news/detail/144270 ).

Informācijas aģentūra
/26.02.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Par Ilmāra Rimšēviča aizturēšanas iemesliem

Piektdienas vakarā (16.02.2018) kā zibens no skaidrām debesīm Latvijas informatīvo vidi satricināja ziņa, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) ir veicis kratīšanu vienas no augstākstāvošākās un ietekmīgākās Latvijas Republikas amatpersonas un Eiropas Centrālās bankas (ECB) padomes locekļa Ilmāra Rimšēviča dzīvesvietā un darba vietā. Sestdien no rīta tika paziņots, ka Rimšēvičs ir aizturēts aizdomās par kukuļņemšanu. Tā kā šis ir ārkārtas notikums, kurš var būtiski ietekmēt Latvijas politekonomisko vidi un visus Latvijas iedzīvotājus un tā kā šo notikumu jau ir sākuši komentēt, izplatot tai skaitā arī prastas, kā minimums muļķīgas un maldinošas versijas, ir vērts apskatīt šo notikumu sīkāk.

1. Faktu uzskaitījums

1.1. A/S “Norvik banka” (septītā lielākā banka Latvijā) un tās īpašnieks Grigorijs Guseļņikovs kopš 2018.gada februāra sākuma regulāri nāca klajā ar publiskiem paziņojumiem par korupciju Latvijas finanšu sektorā, apgalvojot, ka aizturētais maksātspējas administrators Sprūds un kāda vārdā nenosaukta Latvijas finansu sistēmas augsti stāvoša amatpersona esot mēģinājuši izspiest kukuli no Guseļņikova.

1.1.1. Grigorijs Guseļņikovs ir no Krievijas 2008.gadā emigrējis banķieris, pret kuru Krievijā it kā esot vērsies Federālais drošības dienests (FSB). Guseļņikovs ir Krievijā populārās intelektuālās spēles “Kas? Kur? Kad?” dalībnieks un TV spēles “Breinring” tiesnesis, vairāku Krievijas banku (Inkombank, Guta-bank, Rosbank, Binbank, Vjatka Bank) bijušais darbinieks. 2008.gadā tika atzīts par 33.veiksmīgāko jauno cilvēku Krievijā. 2013.gadā kopā ar Lielbritānijas investīciju fondu G2 Capital Partners iegādājās A/S “Norvik Bank” kontrolpaketi pēc kā “Norvik banka” iegādājās Krievijas “Vjatka bank”. Grigorijam Guseļņikovam ir “Putina opozicionāra” slava un viņš tiek minēts kā viens no angloamerikāņu atbalstītā un virzītā Krievijas politikāņa Aleksandra Navaļnija sponsoriem.

1.1.2. Grogorijam Guseļņikovam ir noteiktas “saites” Latvijā. Guseļņikovam bija labas attiecības ar bijušo Latvijas Republikas premjerministri Laimdotu Straujumu, bet tās dēls Ģirts Straujums strādāja “Norvik bankā”. 2014.gadā interviju ar Guseļņikovu publicēja “sorosītu” žurnāls “Rīgas laiks”, bet 2017.gadā Guseļņikovs palīdzēja “sorosītam” Alvim Hermanim izrādes “Brodskis/Barišņikovs” izrādīšanā Londonā.

1.1.3. A/S “Norvik bankas” padomes priekšsēdētāja vietnieks kopš 2018.gada janvāra ir bijušais NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens, kuram pieder lobistu firma “Rasmusen global”, kura visa cita starpā aktīvi lobē Ukrainas intereses pasaulē (Rasmusens ir bijis arī oficiāls Ukrainas prezidenta Pjotra Porašenko padomnieks). A/S “Norvik banka” vadībā ir arī bijušais Vācijas Federālā izlūkdienesta vadītājs Augusts Hannings.

1.2. 2018.gada 13.februārī ASV Finanšu ministrijas Finanšu noziegumu apkarošanas institūcija (FinCEN) oficiāli publiski paziņo, ka plāno noteikt sankcijas pret Latvijas banku “ABLV” (bijusī “Aizkraukles banka”) par naudas atmazgāšanas shēmām un kukuļošanu, kas palīdzējušas Ziemeļkorejai attīstīt savu kodolraķešu programmu, un ka “ABLV” ir aizliegts veikt operācijas ar ASV dolāriem (tā kā nozīmīga “ABLV” aktīvu daļa bija dolāros, tad banka dēļ šīm sankcijām bija spiesta lūgt Latvijas bankas palīdzību, ko arī saņēma.)

1.3. 2018.gada 15.februārī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs ierosina krimināllietu pret Ilmāru Rimšēviču un uzreiz nākamajā dienā veic kratīšanu Rimšēviča darba vietā un dzīvesvietā. Tobrīd Rimšēvičs atrodas ārzemēs un, uzzinājis par notikušo, nekavējoties pats ierodas KNAB, kur tiek pratināts vairāk kā 7 stundas, pēc kā tiek aizturēts. Pēc 48 stundu aizturēšanas termiņa iztecēšanas un 100 000 eiro drošības naudas iemaksas, ko veica Rimšēviča draugs Andris Kreislers (“Velve”, būvniecība), viņš tiek atbrīvots. Aizturēts un uzreiz atbrīvots tiek arī uzņēmējs Māris Martinsons (būvniecība, mikrokredīti). Rimšēviča advokāts Saulvedis Vārpiņš vēlāk presei paziņoja, ka nopratināšanā neesot ticis uzdots neviens jautājums pēc apsūdzības būtības.

1.4. 2018.gada 18.februārī ziņu aģentūra Associated Press publicē iepriekš ņemtu interviju sēriju ar Grigoriju Guseļņikovu, kurā tas paziņo, ka Ilmārs Rimšēvičs gadiem ilgi no Latvijas bankām izspiežot kukuļus un liekot “atmazgāt” Krievijas naudu. Konkrēti “Norvik bankai” esot pieprasīts veikt 100 miljonu pārskaitījumu, no kuriem 1 miljonu tā varējusi paturēt sev. Šī ziņa momentāni tiek izplatīta visos nozīmīgākajos pasaules preses izdevumos.

1.5. 2018.gada 19.februārī tā pati ziņu aģentūra Associated Press izplata fotogrāfiju, kurā it kā Ilmārs Rimšēvičs ir redzams neformālā atmosfērā ar vairākām personām, starp kurām ir Krievijas Informāciju tehnoloģiju institūta vadītājs Dmitrijs Piļščikovs (šis institūts ir valstij piederošs un ir daļa no militārā kompleksa). Arī šī fotogrāfija tiek plaši iztiražēta visas pasaules masu medijos. Nākamajā dienā tiek publiskoti materiāli, kuri apšauba fotogrāfijas autentiskumu (tajā esot speciālu fotogrāfiju apstrādes programmu pēdas tieši Rimšēviča kakla rajonā), savukārt Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas Publisko attiecību departamenta direktors Kaspars Galkins aģentūrai “LETA” oficiāli paziņoja, ka minētā fotogrāfija nav ievietota twiterī 2010.gadā kā to varot spriest pēc redzamās informācijas, bet to esot izdarījusi “trešā puse” 2018.gada 19.februārī un ka fotogrāfija esot izplatīta izmantojot “viltus ziņu” izplatīšanas metodi, kad to dara mazpazīstamas un pat vienreiz lietojamas interneta vietnes. Galkins secina, ka šī ir “iespējams ļoti plaša informācijas operācija, lai nomelnotu Latvijas tēlu Rietumu valstīs un lai grautu sabiedrības uzticēšanos valstij. (…) Aizsardzības ministrija pieļauj, ka šis ir tikai sākums, lai no ārienes ietekmētu Latvijas iekšpolitiku un gaidāmās Saeimas vēlēšanas.”

2. Globālais konteksts

Tā kā Ilmārs Rimšēvičs ir ne tikai viena no augstāk stāvošajām Latvijas Republikas amatpersonām, bet arī Eiropas Savienības līmeņa amatpersona un tā kā notikumi ar Rimšēviču tiek manipulatīvi atspoguļoti globālā mērogā, ir jāapskata šī notikuma globālais konteksts.

2.1. Krievijas un Rietumvalstu savstarpējo attiecību ievērojama pasliktināšanās pēdējo gadu laikā

Kopš Vladimira Putina nākšanas pie varas Krievijā un jo īpaši pēdējo 10 gadu laikā pēc Putina slavenās “Minhenes runas” Krievijas un Rietumvalstu starpvalstu attiecības ir arvien vairāk pasliktinājušās un saasinājušās. Tas ir izraisījis vairākas krīzes un karus (karš Gruzijā 2009.gadā, pilsoņu karš Sīrijā sākot no 2012.gada un tam sekojošās ārvalstu militārās operācijas, Ukrainas krīze un pilsoņu karš Ukrainā). Savstarpējā neuzticība un saspīlējums arvien pieaug un pēc daudzu ekspertu domām ir sasniedzis kritiskākus apmērus nekā t.s.”aukstais karš” starp Varšavas pakta valstīm un NATO.

Par šo saasinājumu liecina ne tikai nepārspīlējot paniska histērija Rietumvalstu (un arī Latvijas) presē par Krievijas un personiski Putina “draudiem”, bet arī apstāklis, ka ASV Kongress ir oficiāli gandrīz vienbalsīgi pieņēmis likumu, ka gandrīz visi Krievijas valdības pārstāvji un prezidenta administrācijas darbinieki ir iekļaujami “melnajā sarakstā” un ka Krievija ir pielīdzināma tādām ASV un “brīvās pasaules” ienaidnieku valstīm kā Irāna un Ziemeļkoreja.

Ja Krievijai un ASV nebūtu kodolieroču, ar kuriem tās var ātri iznīcināt viena otru, tad jau sen ritētu pilna mēroga pasaules karš. Pie tam saspīlējums ir tik liels, ka abas puses (pirmkārt angloamerikāņi kā agresori) arvien vairāk tuvojas kodolkara sākšanas slieksnim.

2.2. Konservatīvo un t.s. “liberālo” politisko spēku iekšpolitiskās cīņas ievērojama saasināšanās pēdējo gadu laikā

Papildus lielajam saspīlējumam starpvalstu attiecībās, ne mazāk liels ir visu valstu iekšpolitiskās situācijas saspīlējums, kurā notiek pieaugoši arvien nežēlīgāka cīņa starp konservatīvajiem politiskajiem spēkiem un t.s.”liberālajiem” (neoliberālajiem) politiskajiem spēkiem. Šīs cīņas avangardā ir attieksme pret t.s. “seksuālajām minoritātēm”, t.s.”viendzimuma laulību” legalizācija, t.s.”juvenālā justīcija” (masveida un mazpamatota bērnu atņemšana vecākiem), bērnu tirdzniecība caur adopcijas procedūrām, atļauja viendzimuma pāriem adoptēt bērnus, t.s.”genderizācija”, antisabiedriskas skolu un bērnudārzu programmu izmaiņas, kriminālatbildības par pedofīliju sašaurināšana, samazināšana un pat atcelšana vispār un citi galēji antisabiedriski “jauninājumi”.

Krievija šai cīņā ir galvenā konservatīvo vērtību citadele, bet kā neoliberāļu citadeles var minēt Lielbritāniju un Norvēģiju, no kurām ne pārāk daudz atpaliek citas “attīstītās” Rietumvalstis.

Kā šīs cīņas spilgtākais pēdējo laiku notikums bija Donalda Trampa uzvara ASV prezidenta vēlēšanās, kurš kandidēja no Republikāņu (konservatoru) partijas un ar konservatīvu (attiecīgi puslīdz tradicionālu) politisko programmu. Nu visas pasaules neoliberāļiem papildus galvenajam “ļaundarim” Putinam ir parādījies cits savas histēriskās nepatikas izlādes objekts – Donalds Tramps. Līdzīgā kārtā neoliberāļi nomelno un arī apmelo jebkuru konservatīvo politiķi.

2.3. Krievijas prezidenta Vladimira Putina politika naudas aizplūšanas uz ārzemēm mazināšanai un emigrējušā kapitāla atgriešanai Krievijā

Dēļ pieaugošā starptautiskā saspīlējuma un dēļ nepieciešamības stiprināt Krievijas ekonomiku, Vladimirs Putins jau sen aicināja krievu oligarhus “atgriezties mājās” un atgriezt no valsts izvestos kapitālus (no Krievijas uz Rietumvalstīm kopš 1990.gadu sākuma ir aizplūdis vismaz triljons dolāru). Tādēļ Krievijas valdība ir pieņēmusi virkni šos procesus stimulējošu pasākumu, kuru vidū ir arī “kapitālu amnestija”, kas nesen tika pagarināta. Tātad, Krievija vēlas atgriezt vismaz daļu aizplūdušo līdzekļu un no tā var arī secināt, ka Krievija vadība vairs negrib, lai kapitāli no tās aizplūstu.

2.4. Krievijas realizētā politika sadarbības mazināšanai ar Krievijai izteikti naidīgām valstīm

Sev naidīgas starptautiskās situācijas apstākļos Krievija realizē vērienīgus projektus, kuru mērķis ir mazināt savu ekonomisko atkarību no sev naidīgām valstīm. Kā šādu programmu piemēru var minēt jaunu gāzesvadu izbūvi uz Eiropas Savienību (pirmkārt Vāciju), kuru rezultātā vairs nebūs nepieciešami gāzesvadi, kas iet caur tādām Krievijai naidīgām valstīm kā Ukraina un Polija. Kā citu piemēru var minēt jaunas ostas (Ustlugas) izbūve Baltijas jūras krastā, uz kuru tiek pārvirzīts viss tranzīts no Baltijas valstīm (arī Latvijas). Sak, priekš kam “barot” nelabvēļus, kuri prasa par saviem monopolpakalpojumiem nepamatoti augstu cenu un jebkurā mirklī var veikt tāda vai citāda veida sabotāžu?!

2.5. Cīņa ar korupciju Krievijā

Jau dažus gadus Krievijā ir manāmi vāji, uzmanīgi, bet nopietni signāli, ka Krievija vai nu pamazām vai arī pagaidām tikai “iesildoties” grasās sākt nopietnu un visaptverošu cīņu ar korupciju. Dažu gadu laikā par korupciju ir arestēti un notiesāti vairāki gubernatori. 2017.gadā tika arestēt un notiesāts ilgu laiku par “neaizskaramo” uzskatītais Krievijas Ekonomikas attīstības ministrs Aleksejs Uļukajevs, bet jau 2018.gadā pēc jauna gubernatora iecelšanas par korupciju un valsts līdzekļu izšķiešanu lielos apmēros tika arestēta liela daļa Dagestānas Republikas valdības.

Kā šīs cīņas ar korupciju Krievijā atspulgs iespējams ir arī bijušā Latvijas Dzelzceļa (LDz) vadītāja Uģa Magoņa gadījums, kura sievastēvs bija Krievijas dzelzceļa (RŽD) vadītājs, kurš savukārt bija spiests atkāpties no amata dažas dienas pēc sava znota aizturēšanas Latvijā.

2.5. Gaidāmās Krievijas prezidenta vēlēšanas 2018.gada 18.martā

Drīzumā ir gaidāmas Krievijas prezidenta vēlēšanas. Jebkura valsts ar demokrātiskām varas maiņas procedūrām tādos brīžos ir visvājākā, tādēļ ir loģiski, ka tās nelabvēļi, konkurenti un ienaidnieki mēģina izmantot šo vājuma mirkli. Tā tas ir arī ar Rietumvalstīm, vēl jo vairāk tādēļ, ka ASV Demokrātu partija un globālā neoliberāļu internacionāle pa visu pasauli ir izbazūnējuši, ka Krievija esot iejaukusies ASV prezidenta vēlēšanās un panākusi Donalda Trampa ievēlēšanu. Nu ir laiks iejaukties Krievijas vēlēšanās (ASV, Lielbritānija un citas Rietumvalstis to, protams, dara regulāri, bet tagad tas jau ir publiska goda saglabāšanas jautājums). Un šīs iejaukšanās pazīmes jau ir redzamas. Krievija kā valsts un Krievijas sportisti olimpiādē ir brutāli pazemoti, notiek mēģinājumi intensificēt karadarbību Ukrainā, tiek noteiktas jaunas sankcijas, notiek dažādu veidu vēršanās pret ar Krieviju saistītām biznesa struktūrām. Tuvojoties vēlēšanām šāda tipa tendences pieaugs.

3. Kādēļ aizturēja Ilmāru Rimšēviču?

Cilvēkiem, kuri kaut cik reālistiski skatās uz notikumiem Latvijā (un arī pasaulē) jautājumi par Rimšēviča iespējamo vainu nerodas, tāpēc jautājumi, “ņēma/neņēma”, “vainīgs/nevainīgs” nav pareizie (tie ir otršķirīgi dēļ savas trivialitātes.) Ar ļoti lielu varbūtību var apgalvot, ka visdrīzāk kaut kad, kaut ko ir ņēmis un visdrīzāk tādā vai citādā mērā ir vainīgs. Situācijas maksimāli pilnīgākai sapratnei pareizie jautājumi ir par kopējo situāciju, kā ir citviet, kā ir ar citiem, kurš un kāpēc vaino, kādēļ tieši tagad.

Ja šādi skatāmies, tad pirmkārt jākonstatē būtisks apstāklis, ka pret Ilmāru Rimšēviču vēršas Londonā dzīvojošs “Putina opozicionārs”, kuram savas naudas praktiski nav (viss ir pirkts par svešiem līdzekļiem) un kurš ir cieši saistīts ar NATO struktūrām (pretējā gadījumā “Norvik bankā” nestrādātu bijušais NATO ģenerālsekretārs un Vācijas izlūkdienesta priekšnieks – šādās struktūrās kā zināms bijušo nav). No augstākminētā ar lielu varbūtību varam secināt, ka Guseļņikovs tādā vai citādā mērā ir saistīts arī ar Lielbritānijas specdienestiem. Visbeidzot fakti arī liecina, ka Guseļņikovs ir vismaz deklaratīvs neoliberālis (un tādēļ arī “Putina oponents”).

Guseļņikovs apgalvo, ka Ilmārs Rimšēvičs gadiem ilgi ir licis bankām “atmazgāt” Krievijas netīro naudu. Lai gan nekādi pierādījumi šim apgalvojumam netiek doti, tas izskatās pietiekami patiess. Latvija uzreiz pēc neatkarības atgūšanas sevi pozicionēja kā “banku valsti” un to, ka šī neizdevusies stratēģija varēja izvērsties Krievijas “netīrās” naudas atmazgāšanā ir pietiekami ticami. To daļēji apstiprina arī regulāri faktiņi par vieniem vai otriem naudas “atmazgāšanas” gadījumiem. Ja skatās no Latvijas valsts viedokļa, tad šis apstāklis pats par sevi nemaz nav nekas īpašs, jo valstij tas var nest un nes zināmus labumus un ar tāda veida “biznesu” nodarbojas pietiekami daudzas šķietami respektablas pasaules valstis.

Ja pieņemam šo Guseļņikova apgalvojumu par patiesu (un viņš izskatās patiess), tad uzreiz ir arī jākonstatē, ka par šāda vēriena naudas “atmazgāšanu” ASV, Lielbritānijas un NATO specstruktūras vienkārši nevarēja nezināt. Citiem vārdiem sakot, visi zināja ar ko nodarbojas tajā skaitā arī Latvijas bankas, ko piesedza arī Rimšēvičs, bet nevienu tas neuztrauca, jo nauda gāja uz Rietumvalstīm un stiprināja to ekonomiku. Un tagad pēkšņi kāds to “pamanīja”. Tam ir jābūt nopietniem iemesliem.

Citiem vārdiem sakot, Ilmārs Rimšēvičs visticamāk visa cita starpā uzraudzīja milzīgu nelegālās naudas plūsmu kanālu (jeb analoģijās ar naftas tranzītu – trubu). Un tagad kāds šo kanālu (jeb trubu) nopietni grasās aiztaisīt ciet. Kurš un kāpēc?

No augstākminētā var pieņemt, ka Ilmārs Rimšēvičs tika aizturēts sekojošu iemeslu dēļ.

3.1. Lielbritānijas, neoliberāļu globālo struktūru un NATO struktūru uzbrukums nozīmīgam Krievijas naudas plūsmas kanālam t.s. “aukstā kara 2.0” ietvaros.

3.2. Krievijas valsts struktūru iniciēta nelegālās naudas plūsmas kanāla, kurš vairs nav nepieciešams, aizvēršana, lai minimizētu kapitāla aizplūšanas no Krievijas iespējas un vēl vienā jomā pārstātu “barot” sev naidīgu valsti. Tādējādi tiek atbalstīts arī Krievijas cīņas pret korupciju trends, kam lai gan nav izšķiroša nozīme, bet kas var būt kā papildus faktors arī attiecīgos Krievijas iekšpolitikas notikumos. Papildus šai gadījumā no svara iespējams ir arī Latvijas idiotiskā izglītības reforma, kuras ietvaros plānots līdz galam likvidēt krievu skolas, sak, “jūs likvidējat krievu skolas, bet mēs jums par to vēl vienu uzturkanālu aiztaisām ciet” (no sabiedroto puses latviešiem par šīs nelietības aktīvu vai klusējošu atbalstu plānots uzdāvināt “kompetenču izglītību”, tādējādi faktiski iznīcinot arī latviešu skolas).

3.3. Abi augstākminētie varianti kopā tādā vai citādā sadalījuma kombinācijā.

4. Ar ko tas draud Latvijai?

4.1. Ar plašu, visiem zināmu naudas atmazgāšanas “lielvalsts” slavu, kam var būt pietiekami bēdīgas ekonomiskās sekas (te jāuzsver, ka šī slava visticamāk ir pamatota un neviens Latviju īpaši neapmelo).

4.2. Pārsvarā tikai ar papildus ekonomiskām problēmām, ja šī procesa iniciatori bija Krievija vai arī, ja Krievija uzskatīja sev par faktiski izdevīgām šādas pret sevi vērstas it kā naidīgas aktivitātes (līdzīgi kā ar ekonomiskajām sankcijām, kuras vairāk stiprināja nekā vājināja Krievijas ekonomiku).

4.3. Ar Latvijas starptautiskās nozīmības mazināšanos, kas netieši tuvākā vai tālākā nākotnē var izraisīt kādus nopietnus iekšpolitiskus vai ārpolitiskus satricinājumus. (Nelegālās naudas plūsmas truba, līdzīgi kā jebkura tranzīta truba savā ziņā sargā attiecīgu teritoriju no globāliem satricinājumiem, ja visām pusēm šī truba ir nepieciešama. Ja vairs nav, tad attiecīgā teritorija kļūst mazāk vērtīga un mazāk aizsargājama vai neaizsargājama vispār. Kamēr gan Krievijai, gan Rietumiem šis kanāls bija vajadzīgs, tā esamība puslīdz droši garantēja salīdzinošu mieru un stabilitāti Latvijā. Līdz ar kanāla aizvēršanu šādas garantijas pazūd.)

4.4. Ar Krievijas – Rietumvalstu hibrīdkara saasināšanos tieši Latvijas teritorijā, ja Krievijai šis kanāls ir būtisks. Šai gadījumā iespējami ir jebkādi vispesimistiskākie notikumu attīstības scenāriji, līdz pat patiešām dramatiskām iekšpolitiskām un ārpolitiskām krīzēm un tādai vai citādai reālas karadarbības sākšanai.

Informācijas aģentūra
/21.02.2018/

Publicēts iekš Kat.: Notikumi, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Lielbritānijā un Spānijā padzīvojušas sievietes pārdomas par Stambulas konvenciju

Pēkšņi sirdī sajutu vēlmi atrast brīvu mirkli un uzrakstīt savas pārdomas par slaveno Stambulas konvenciju. Pirms sāku izklāstīt savas domas, piebildīšu, ka mans viedoklis nav vienīgais un patiesais viedoklis, tas ir tīri subjektīvs, balstīts uz personīgo pieredzi un savām dzīves atklāsmēm, dzīvojot kādu laiku “vecajās demokrātijas valstīs”.

Esmu un vienmēr būšu pret vardarbību ģimenē. Diemžēl to esmu izdzīvojusi pati kā bērns, redzot, kā sieviete tiek pakļauta fiziskai un morālai vardarbībai, taču visnotaļ brīvi par to runāju, jo pateicoties Dieva mīlestībai, esmu dziedināta no traumām, ko nesu dzīvē līdzi daudzus gadus. Liekas, kuram gan vairāk kā pašai, kas redzējusi savām acīm dažādās vardarbības formas, būt to personu lokā, kas atbalsta konvencijas nepieciešamību, taču diemžēl nē!

Stambulas konvencija publiski nerunā par tādām lietām, kas jau tagad Eiropas valstīs izskauž jēdzienu “vīrietis” un “sieviete”, ģimene kā vīrieša un sievietes Dieva priekšā noslēgta savienība u.c aspektiem, kas parastam cilvēkam no malas liekas pavisam nesvarīgi.

Kad man bija 23, piedzīvoju smagu vilšanos kādā vīriešu kārtas pārstāvī, kas kopā ar bērnības traumām, lika aizdomāties, vai nekļūt par feministi. Tobrīd tas nemaz nelikās smieklīgi, jo sāpēja sirds tā, ka maz nelikās, bija vienkārši naids pret visu vīriešu kārtas dzimumu. Diemžēl tādos momentos mēs sievietes mēdzam uzcelt sev mūri apkārt un teikt, ka spējam visu pašas. Nedarām jau to tādēļ, lai pašas sev palīdzētu, bet gan lai ieriebtu un atriebtu viņiem. Kur bijis, kur ne, vienmēr uzradīsies kāda gudra dāma, kas iedos “vērtīgos” padomus kļūt par vientuļo māmiņu un veiksmīgi nodzīvot dzīvi vienai, iegādājoties suni, lai kliedētu vientulību. Vai tas nes laimi? – atbildiet paši!

Manā dzīvē šī aizraušanās ar feminismu beidzās, kad iepazinos ar kādu “lāčplēsi”, kurš veiksmīgi ar rozēm rokās devās uzbrukumā dziļi aizvainotai, neticības pilnai jaunai sievietei. Taču ar to šis stāsts nebeidzās un tikai dzīves turpmākie gadi man ļāva iegūt atziņas par to, vai vēlētos, lai uz Stambulas konvencijas pamata tiktu veidoti valsts tiesību akti un radīta jauna sociālā iekārta.

Raugoties uz dzīvi no Latvijas skata punkta, kad esi brīvs cilvēks, viss liekas pavisam citādāks salīdzinājumā ar to, kad šādā pat pozīcijā esi ārpus savas valsts robežām un dzīvo svešatnē.

Ilūzija par to, ka tikai pie mums ir slikti un visur citur zāle ir zaļāka, sabruka mirklī, kad pārcēlos uz dzīvi Lielbritānijā, bet vēlāk arī uz Spāniju. Dažkārt var likties, ka viens piemērs nav pietiekošs, lai izdarītu secinājumus, tāpēc Dievs bija devis salīdzināšanai iespēju pabūt divās valstīs. (Atkāpei: nevēlos runāt šeit par šo valstu ekonomisko labklājību, par sociālajām garantijām un citiem labumiem, bet gan tieši par to, ko slēpj sevī Stambulas konvencija, proti, par vērtībām).

Pirmais iespaids, ko biju ieguvusi par UK vēl esot studentam, kurš tur atradās mācību braucienā un uzturējās itāļu ģimenē, bija visnotaļ rožains, salīdzinājumā ar laiku, kad pārvācos uz turieni dzīvot. Aizvedu uz turieni savas ilūzijas un naivumu cerībā, ka tur pret sievieti visi izturēsies tā, kā esam radušas pie mums – Latvijā, proti, dāvinās ziedus, atvērs durvis, kaut kur varēs izšmaukt sveikā ar žēlabainu smaidiņu un atzīšanu, ka esam taču vājais dzimums . Kādā otrajā dzīves gadā UK es sapratu, ka diemžēl tajā sabiedrībā tikai retais vietējais vīrietis, piedevām, vēl pusmūžā, zina un prot, kā izturēties pret sievieti ar cieņas pilnu attieksmi. Tāpat ātri sāku aptvert, ka sabiedrības standarti ir tādi, ka vīrietis nedrīkst izrādīt īpašāku attieksmi sievietei tikai tāpēc, ka viņa ir sieviete.

Atceros vēl daudzajās apmācībās nācās parakstīt apņemšanos neizrādīt nevienam diskrimāciju rases, dzimuma u.c. iezīmju dēļ. Jo ilgāk dzīvoju, jo skaidrāk sapratu, ka sabiedrībā valdīja liels feminisms, kur sievietei bija jākonkurē ar vīrieti kā līdzīgs ar līdzīgu, nemaz nepieļaujot domu, ka vīrietis var izmaksāt vienkārši meitenei kafiju randiņa laikā, kur nu vēl vīrs apmaksāt visus mājas rēķinus. Novēroju, ka dzīves apstākļi un sociālās garantijas vairo vientuļo māmiņu pulku, kurām bērns ir lieliska iespēja tikt pie valsts pabalstiem (atvainojos, iespējams, ka maldos un daudzas lietas ir mainījušās, bet tobrīd dikti bieži dzirdēju šo vietējo sieviešu stāstus, kuras pateicoties bērnam un vientuļās mātes statusam, bija saņēmušas valsts garantētas dzīves vietas. Lūdzu, nepadomājiet, ka es tagad saku, ka tā ir norma un tā dara visas sievietes).

Tāpat pamanīju, ka vīrieša kā ģimenes apgādnieka loma bija ļoti nosacīta. Latviešu vai krievu sieviešu sapnis, ka vīrs rūpējas par ģimeni, kamēr sieviete var aprūpēt bērnus, izrādījās tikai sapnis. Mani pārsteidza, cik ļoti sabiedrībā valdīja uzskats, ka sievietes un vīrieša dzimums bija vienlīdzīgs, līdz tādiem apmēriem, kad parastas dzimumattiecības bija pārvērstas par ātri iegūstamu preci vakarā, izdzerot dažus alus kausus. Sabiedrība, kura dzīvo paša labumam, bez atbildības un kur nu domas par ģimeni un bērniem.

Tas tad nu īsi par UK. Sapņi par paradīzi zemes virsū, kur cilvēkiem ir spēcīgas ģimeniskas vērtības un tradīcijas, beidzās, kad pārcēlos uz dzīvi Spānijā. Jau tikko atbraucot uz Spāniju, iepazinos ar vienu ukraini, kurš tur jau 20 gadus dzīvoja, un kas man teica – “zini, šajā valstī cilvēki nelabprāt veido ģimenes, precas utt”. Neticēju, jo gribēju ticēt, ka esmu nokļuvusi zemē, kur cilvēki ir dievbijīgi un katru svētdien pēc dievkalpojuma satiekas pie liela ģimenes galda, precas, rada bērnus un vecumdienas pavada kopā. To, ko ieraudzīju vēlāk manā līdz šim vēl mīļajā Spānijā, mani pavisam satricināja.

Lielās apspiestības dēļ un vīriešu dominances sabiedrībā Franko laikā dēļ Spānija bija kļuvusi par zemi, kur kā sēnes pēc lietus sievietēs dzima feminisms. Skumji bija redzēt, kā vietējie spāņu vīrieši skatījās uz iebraucējām no Krievijas un Ukrainas cerībā tur atrast kādu draudzeni, ar kuru izrādīties un sajusties kā vīrietim. Un ticiet man, es tos vīriešus pilnībā saprotu, jo kā gan var vīrietis sajusties kā vīrietis, ja viņam neļauj izpausties un atvērt sievietei durvis, parūpēties par viņu un izbaudīt priekšrocību būt vīrietim? Nezinu, kāpēc valda uzskats, ka, ja vīrietis gadījies tāds īsts namatēvs, tad jau noteikti ir varmāka? Tā ietekmē spāņu sabiedrībā aizvien mazāk cilvēki veido ģimenes, jo tas nav populāri, attīstās “brīvā kultūra”, kur to, ko spēj dabūt ģimenē, var dabūt par brīvu, neuzņemoties atbildību.

Otrs aspekts, ko ieraudzīju Spānijā, mani atstāja bez komentāriem. Stāsts ir par to, par ko nerunā mūsu sabiedrībā, bet par ko runā Stambulas konvencija. Proti, ļoti drīz pēc ierašanās Spānijā es sapratu, ka seksuālo minoritāšu jautājums Spānijā ir ļoti aktuāls. Par ko pie mums runā klusi un to dara mājās, nevienam neredzot, par to Spānijā runā visi un arī nebaidās demonstrēt gan bērnu, gan plašākas publikas priekšā. Tai pat laikā sabiedrība vairs neko nesaka un ir toleranta, jo ko gan teikt, ja skolā bērniem māca tādas lietas kā to, ka viņi paši var izvēlēties būt vai nu homoseksuāli vai heteroseksuāļi. Spilgts piemērs ir viena saruna ar savu kolēģi, kuram ģimenē bija 2 bērni (puikas) 10 un 7 gadus veci. Kādas sarunas laikā es pajokoju, sakot, ka viņam pārāk ātri vēl sūdzēties, ka algas visam nepietiek, jo, kad dēli izaugs, tad noteikti nāks pie tēta prasīt naudiņu, lai aizietu uz randiņu ar meiteni. Pēc saņemtās atbildes, kas skanēja šādi “Bet kā tu vari zināt, vai ies uz randiņu ar meiteni? Varbūt ar puiku? Paši izaugs un sapratīs, kas viņiem patīk labāk” es biju bez vārdiem, jo tikai tad es sapratu, kas notiek apkārt. Mans kolēģis nebija nekāds parasts cilvēks, bet gan pietiekami zolīds un domājošs cilvēks. Jautājums mums – vai mēs to pašu gribam?

Nemaz jau nerunāsim par baznīcu, kas man par lielu izbrīnu, sabiedrībā bija mirusi, attiecīgi arī cilvēku tiekšanās pēc garīguma bija ļoti tāli. Skaistās Lieldienu procesijas, kurās piedalās teju puse Spānijas, ir vien liela butaforija, taču ārpus tā visa, nav ne tik mums ierasto ziedu, ne šokolādes, ne palīdzēšanas uz ielas sievietei, kura stiepj 30kg lielu čemodānu pa kāpnēm utt. (Protams, ka ikvienā sabiedrībā ir izņēmuma gadījumi).

Toties, lai gan bērnu un ģimenes veidošana kļūst par nepopulāru nodarbi, sabiedrībā aizvien aktīvāk mājās tiek iegādāti sunīši, kurus meitenes var ieģērbt rozā kleitiņās un izvest pastaigāties.

Papildus minētajam es 3 gadus strādāju aci pret aci ar tūristiem no visas pasaules. Tie nebija 10 cilvēki, tie bija simtiem. Šī pieredze bija labākais lakmusa papīriņš, kas palīdzēja saprast, kā šī genderisma kultūra bija izmainījusi cilvēkus un viņu domāšanu. Diemžēl jāatzīst un daudziem tas nemaz napatīk, kad atkārtoju, bet viscieņas pilnāko attieksmi esmu saņēmusi no tūristiem no Austrumeiropas, īpaši tiem, kas prata runāt krieviski. Viņi neizturējās pret sievieti kā bezdzimuma radījumu un izrādīja cieņu tajos momentos, kad pretēji citi klienti sievieti varēja noniecināt un sabradāt ar kājām.

/19.02.2018/

Avots:
https://domat.lv/par-pasu-stambulas-konvenciju/

Informācijas aģentūra
/21.02.2018/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Sadzīve, Reģ.: GEIropa, STAMBULAS KONVENCIJA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Par “neitrālo” Stambulas konvencijas bīdīšanu (Mārča Bendika gadījums)

Mārcis Bendiks

Dēļ lielas sabiedriskās ažiotāžas un nopietniem iebildumiem pret Stambulas konvenciju, publiskajā telpā ir sastopama arī tāda argumentācija, kura it kā no vienas puses pret konvenciju ir deklaratīvi neitrāla vai pat mēreni negatīva, bet faktiski ar savu argumentāciju to atbalsta. Tā kā atklātas pretdarbības apstākļos konvencijas bīdītāji var mēģināt izmantot šādus maskētus konvencijas atbalsta mehānismus, ir vērts apskatīt sīkāk šāda tipa argumentāciju. Kā spilgtākais un uzskatāmākais šādas maskētas Stambulas konvencijas atbalstīšanas piemērs ir Mārča Bendika raksts “Stambuliskā blogosfēras kašķa sakarā” (https://www.pietiek.com/raksti/stambuliska_blogosferas_kaska_sakara ). To tad arī apskatīsim.

Daži vārdi par Mārci Bendiku

Kas ir Mārcis Bendiks? Bijušais LR premjerministra padomnieks, konsultants, PR (publisko attiecību) speciālists. Tātad cilvēks ar augstu kvalifikāciju.

Stambulas konvencijas sakarā ir būtiski, ka Mārcis Bendiks ir Andra Šķēles kā minimums bijušais padomnieks un uzticības persona. Savukārt Šķēle, spriežot pēc Jāņa Ādamsona publiski liecinātā un vairākiem citiem apstākļiem (tai skaitā ar “pedofilijas skandāla” izmeklēšanu saistītu personu neformālām liecībām), tika pieķerts homoseksuālismā – pedofilijā.

Vēl šai ziņā jāņem vērā, ka Andrim Šķēlei un viņa politekonomiskai grupai savulaik ļoti nopietnu informatīvo atbalstu (tai skaitā arī “pedofilijas skandāla” slāpēšanā) sniedza bijusī laikraksta “Diena” galvenā redaktore un Sorosa Fonda Latvija vadītāja Sarmīte Ēlerte, kuru dēļ tā mēdza dēvēt par “šķēlerti”. Citiem vārdiem sakot, eksistē zināma saistība starp t.s.”sorosītiem”, kuri dažādos veidos mēģina uzspiest Latvijas sabiedrībai Stambulas konvenciju un Andri Šķēli ar viņa grupu (AveLat grupa, Tautas partija, “Valmieras” ONG), pie kuras pamatoti var pieskaitīt arī Mārci Bendiku. Piemēram, cits Šķēles padomnieks un PR speciālists Jurģis Liepnieks, kurš visa cita starpā ir arī aktīvs marihuānas legalizācijas piekritējs, publiski ir paziņojis, ka viņš ir “sorosīts”, savukārt vairāki bijušie “Tautas partijas” biedri (Atis Pabriks, Ints Dālderis, Helēna Demakova u.c.) ir bijuši saistīti ar Sorosa finansētām organizācijām.

“Stambuliskā blogosfēras kašķa sakarā” atstāsts

Ko raksta Bendiks? Pirmkārt, viņš rakstu sāk ar to, ka apgalvo, ka pats raksts ir tapis tikai tāpat vien aiz neko darīt un ka viņu patiesībā interesē būtiskākas lietas, kā, piemēram, Vācijas jaunās koalīcijas sastādīšana. Tātad – Stambulas konvencijas jautājums pēc Bendika ir kaut kas nebūtisks.

Tālāk Bendiks pievēršas seno romiešu dzejnieka Ovīdija (43.g.p.m.ē. – 17.g.m.ē.) darba “Metamorfozas” fragmentam, mēģinot parādīt dzimuma nenoteiktības tematikas senumu (pirms tam, paņirgājoties par krieviem, Bendiks līdzīgā gaismā ātri “pieskaras” Puškina daiļradei). Pie tam Ovīdijs tiek kariķēti apsaukts par “sorosītu”, kas visa cita starpā ir ne tikai pasmiešanās par šī termina lietotājiem, bet arī “sorosītu” politekonomiskās grupas un tās izmantotās ideoloģijas pacelšana līdz Ovīdija līmenim.

Pēc tam Bendiks apgalvo, ka viņš strīdā par Stambulas konvenciju esot neitrāls: “Vēsi apskatot augšminēto dalījumu [paša Bendika definēts dalījums konvencijas piekritējos un konvencijas noliedzējos], jāatzīst, ka neesmu ne pie vieniem, ne pie otriem. Tāds tā kā stambulkonvencijas politandrogīns.” (Androgīnija – dažkārt dēvēta par seksuālo ambigvitāti, ir vīrišķības un sievišķības īpašību apvienojums. Šāda pašidentifikācijas termina izvēle arī pietiekami daudz ko liecina.)

Un tad Mārcis Bendiks pasaka galveno: “Katram kaut cik vesela saprāta apveltītam vērotājam ir skaidrs, ka nekādas konvencijas pašas par sevi neko negarantē un tukšdiršana par vardarbības novēršanu caur papīru parakstīšanu ir vismaz smieklīga. (…) Realitātē konvencijas kaut ko dod vai nedod tikai tad, ja to ieviešanai vai gluži otrādi, pretdarbībai pret tām ir pietiekoši resursi. Pirmām kārtām nauda un spēks. Vai arī droši sabiedrotie, kas kompensē resursu iztrūkumu.”

Tam seko katram latviešu karavīram un par patriotu sevi uzskatošajam saprotama un sirdij mīļa atsaukšanās uz “brīvības cīņām”, sak 1918.gadā Latvijai bija militārs spēks, bet 1945.gadā nebija, tāpat kā reāla sabiedroto atbalsta.

Šīm zaldafoniem un urāpatriotiem saldajām tēzēm seko permanentas kapitūlācijas jebkuram spēcīgam agresoram saprātīguma apliecinājums (sak, padodies, pacieties, izkalpojies): “Mūsu nācijas izdzīvošanai vissvarīgākais ir būt stiprāko sabiedroto pusē, un tādēļ ikkatra bināra izšķiršanās, kā šoreiz ir ar to nolāpīto konvenciju, ir jāizskata no šī viedokļa.” Tālāk, loģiski seko norādes uz Krievijas draudiem un “stiprāko un drošāko sabiedroto kluba” (NATO) slavinājums, norādot it kā NATO esot vienalga ratificēs Latvija Stambulas konvenciju vai nē.

Viss, Mārcis Bendiks, nostājoties deklaratīvi neitrālā “stambulkonvencijas politandrogīna” pozā, faktiski ir uzrakstījis Stambulas konvencijas ratifikācijas pamatojumu.

Kā Mārča Bendika argumentācija maldina lasītājus

1. Maldinošs ir pats uzstādījums (vienalga vai atklāti pateikts vai netieši pausts), ka Stambulas konvencija ir nesvarīga, nebūtiska, “tikai papīrs” utt., jo kā jebkurš tiesisks akts, tas visa cita starpā ir instruments noteiktu darbību īstenošanai un noteiktu apstākļu radīšanai, ko var izmantot arī pretēji sabiedrības vairākuma gribai. Pašreiz Stambulas konvencija iespējams ir “tikai papīrs”, bet, pieņemot to, radīsies papildus iespējas tajā pausto uzzstādījumu iedzīvināšanai, tai skaitā citu “tikai papīru” pieņemšanai un tā, pamazām dažu gadu laikā arī Latvijā var sākties tās genderisma ideoloģijas radītās drausmas, kuras jau ir kļuvušas par ikdienu Lielbritānijā, Norvēģijā un citās valstīs.

2. Maldinošs un iespējams pat melīgs ir apgalvojums, ka NATO ir vienalga vai Latvija ratificēs Stambulas konvenciju vai nē. Tā tas nav, jo noteicošās NATO dalībvalstis (ASV, Lielbritānija un citas) praksē ievieš genderisma ideoloģijas uzstādījumus, tai skaitā arī armijā, un NATO amatpersonas atklāti runā, ka NATO dalībvalstis apvienojot “vienotas vērtības”. Attiecīgi gan no faktiskā stāvokļa viedokļa, gan no NATO amatpersonu deklaratīvās pozīcijas viedokļa, gan no NATO nepieciešamības konsolidēt savas sabiedrības noteiktu vērtību aizstāvībai viedokļa apgalvojums, ka NATO ir vienalga vai Latvija ratificēs vai neratificēs Stambulas konvenciju, ir nepatiess. Patiesība ir tāda, ka sabiedrības genderizācija un homoseksualizācija ir pēc noklusējuma un iespējām neatņemama dalības NATO sastāvdaļa. To, ka tas tā ir apliecina arī noteicošo NATO dalībvalstu konflikts ar nepaklausīgās NATO dalībvalsts Turcijas konservatīvo prezidentu Radžepu Erdoganu, kuru ar kopīgiem ASV, Lielbritānijas un Vācijas pūliņiem tika pat mēģināts gāzt nesekmīga militāra apvērsuma rezultātā.

3. No augstāk minētā izriet, ka maldinošs ir arī netieši dotais mājiens, it kā Stambulas konvencijas iedzīvināšanai Latvijā nebūšot pietiekamu resursu. Ja ņem vērā Eiropas Savienības resursus, NATO resursus un Latvijas prorietumniecisko kolaboracionistu (pirmkārt homoseksuālistu – pedofīlu aprindu) vēlmi un gatavību ieviest jebko, ko ārvalstu saimnieki liek, droši var apgalvot, ka ar resursiem nav problēmu, ja vien ir garantēts pozitīvs rezultāts bez nozīmīgiem papildus riskiem (piemēram, Latvijas sabiedrības pārorientēšanās uz Krieviju, kura ne tikai nespiež ieviest izvirtības, bet arī tieši un atklāti aizstāv tradicionālās vērtības).

4. Visbeidzot Mārcis Bendiks atklāti un nekaunoties pauž provinciālu, mazisku, kolaboracionisku un atklāti nodevīgu pozīciju, ka ir jāpieslienas stiprākajam un nedomājot jāpilda tā pavēles. Šāda nostāja ir tik zemiska, ka to pat ir grūti komentēt. Tādēļ, ka Latvijā noteicošos lēmumus pieņem indivīdi ar tādu morāli, Latvija ir izpostīta, tās suverenitāte ir izpārdota un izdāļāta pa labi, pa kreisi, cilvēki bēg prom, sabiedrība izmirst. Nu ar to ir par maz un Bendiks & Co acīmredzot grib, lai Latvijas sabiedrība daudz ātrāk arī izvirst.

Informācijas aģentūra
/21.02.2018/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, STAMBULAS KONVENCIJA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Kā minimizēt “sorosītu” un citu ārvalstu aģentu tīklu destruktīvo ietekmi uz Latvijas Republikas politisko sistēmu

Dēļ t.s.”sorosītu” (Dž.Sorosa finansētu organizāciju pārstāvju un finansējuma saņēmēju, kā arī Dž.Sorosa izplatītās “atvērtās sabiedrības” ideoloģijas piekritēju) ilgstošas antisabiedriskās un pretvalstiskās darbības Latvijā, kas ir izraisījusi un turpina izraisīt smagas sekas (tai skaitā demogrāfisko katastrofu), un dēļ “sorosītu” plāniem intensificēt savu darbību, ar viltu uzspiežot Latvijas sabiedrībai galēji postošas un nāvējošas parādības, aktuāls ir jautājums par “sorosītu” un citu ārvalstu aģentu tīklu ietekmes minimizēšanu žurnālistikā, izglītības jomā, kultūras sfērā, valsts pārvaldē un visā Latvijas politikas sistēmā kopumā.

Lai gan t.s. “sorosīti” ir galvenā un acīmredzamākā ārzemju aģentūras politekonomiskā grupa, kura vienlaicīgi ir saistīta gan ar ASV specstruktūrām, gan ar Lielbritānijas specstruktūrām, gan ar Skandināvijas valstu specstruktūrām, tā nav vienīgā. Tomēr cīņa pret ārvalstu destruktīvo ietekmi un par Latvijas suverenitātes atlieku saglabāšanu vai pat palielināšanu ir jāsāk tieši ar cīņu pret “sorosītiem” kā pret redzamāko, lielāko un destruktīvāko ārvalstu ietekmes instrumentu uz Latvijas iekšpolitiku. Kā būtiskākās šīs cīņas elementus var minēt sekojošas darbības:

1. Visaptveroša pētījuma veikšana ar mērķi identificēt pēc iespējas visus esošos un bijušos Sorosa finansēto organizāciju dalībniekus, Sorosa finansējuma saņēmējus un Sorosa popularizētās “atvērtās sabiedrības” ideoloģijas piekritējus

1.1. Uzdevums. Izmantojot pirmkārt publiski pieejamo informāciju un iespēju robežās arī ierobežotas piekļuves informāciju, izveidot un publiskot sekojošu personu sarakstus:

1.1.1. Personas, kuras kādreiz ir ieņēmušas kādus amatus organizācijās, ko tieši ir radījis un finansējis Džordžs Soross (“Sorosa tiešās ietekmes organizācijas”, piemēram, Sorosa fonds Latvija (tagad DOTS), Sorosa laikmetīgās mākslas centrs u.c.). Pie personas jānorāda organizācija, kā arī ļoti vēlams amats un darbības laiks tajā.

1.1.2. Personas, kuras kādreiz ir ieņēmušas kādus amatus organizācijās, kuru radīšanā ir piedalījusies vismaz viena no “Sorosa tiešās ietekmes organizācijām” un/vai kuras ir saņēmušas būtisku finansu atbalstu (sākot no 3 finansējuma epizodēm un/vai vismaz 10000Eiro kopā saņemtais finansējums) no “Sorosa tiešā finansējuma organizācijām” (“Sorosa pastarpinātās ietekmes organizācijas”). Pie personas jānorāda organizācija, kā arī ļoti vēlams amats un darbības laiks tajā.

1.1.3. Personas, kuras vismaz vienu reizi ir saņēmušas “Sorosa tiešās ietekmes organizāciju” vai “Sorosa pastarpinātās ietekmes organizāciju” finansējumu. Pie personas ļoti vēlams norādīt finansētājorganizāciju, finansējuma apjomu un finansējuma mērķi.

1.1.4. Personas, kuras attiecīgajā laikā ir ieņēmušas kādus amatus tādās organizācijās, kurās vairāk kā 50% no publiski zināmajiem to dalībniekiem ir personas, kuras atbilst punktos 1.1.1, 1.1.2 vai 1.1.3 minētajām pazīmēm (“Sorosa ietekmes aģentu organizācijas”, var būt arī valsts un biznesa organizācijas). Pie personas jānorāda organizācija, kā arī ļoti vēlams amats un darbības laiks tajā.

1.1.5. Personas, kuras spriežot pēc to publiskās sabiedriskās darbības un/vai publiskajiem izteikumiem atbalsta Dž.Sorosa “atvērtās sabiedrības” ideoloģiju. Pie personas jānorāda vispārīgs tās publiskās darbības apraksts (iekļaušanas sarakstā pamatojums) un/vai publisko izteikumu citāti.

1.1.6. Apkopojošais visu iespējamo Sorosa ietekmes aģentu saraksts, kurā ir apkopotas visas personas, kuras atbilst kādai no punktos 1.1.1 – 1.1.5 minētajām pazīmēm un pretī katrai no tām ir norāde uz attiecīgo sarakstu, kurā tā iekļauta. Šāds apkopojums dos puslīdz pilnīgu ieskatu (“pilnu bildi”) par visu Sorosa ietekmes aģentu organizāciju pilnā diapazonā, sākot no tajā vairāk vai mazāk nejauši iekļuvušajām personām līdz visaktīvākajiem Sorosa ietekmes aģentiem. Šāds saraksts arī parādīs visu “Sorosa astoņkāji” un tā ietekmi uz visām Latvijas sabiedriskajām sfērām, kas dos iespēju daudz efektīvāk cīnīties pret tā antisabiedrisko ietekmi.

1.2. Uzdevuma mērķis. Pēc būtības ar ārvalstīm saistīta politisko noziedznieku organizēta grupējuma, kurš ilgstoši nodarbojas ar antisabiedriskām un pretvalstiskām aktivitātēm, izgaismošana, kas dotu iespēju efektīvāk cīnīties pret tā destrukcijām un radītu iespēju to daļēji vai pilnībā neitralizēt.

1.3. Sarakstu publiskošana. Saraksta publiskošanas un iespējams arī sabiedrības iesaistes sarakstu izveidošanā mērķiem lietderīgi būtu izveidot speciālu interneta mājaslapu (piemēram, http://www.sorositi.lv), kurā publiskot sarakstus, papildināt tos un diskutēt par tēmu.

2. Grāmatas par Sorosa organizāciju Latvijā izdošana

2.1. Iespējamie nosaukumi. “Sorosīti.” “Sorosa astoņkājis Latvijā.” Utt.

2.2. Iespējamais saturs. Īsa Džordža Sorosa biogrāfija un “Atvērtās sabiedrības fonda” vēstures apraksts. Džordža Sorosa “atvērtās sabiedrības” ideoloģijas apraksts un analīze. Par Džordža Sorosa un viņa organizāciju saistību ar ASV Demokrātu partiju un t.s.”krāsainajām revolūcijām”. Sorosa organizāciju darbības Latvijā apraksts. Visu Sorosa organizāciju uzskaitījums (pēc līdzīgiem kritērijiem kā minēts 1.punktā). Visu ar Sorosa organizācijām saistītu personu uzskaitījums (pēc līdzīgiem kritērijiem kā minēts 1.punktā).

2.3. Izplatīšana. Uzcenojums minimāls. Elektroniskā versija bez maksas internetā.

3. Likumprojekta par “ārvalstu aģentiem” (pēc ASV parauga) izstrāde, popularizēšana un pieņemšanas virzīšana Saeimā

Likumprojekta būtība – jebkāda ārvalstu organizāciju un/vai ārvalstu finansētu organizāciju iejaukšanās Latvijas politiskajā procesā ir kategoriski nepieļaujama, jo tādā veidā faktiski tiek ierobežota un/vai laupīta Latvijas suverenitāte un tas var radīt (un kā praksē ir redzams – faktiski arī rada) būtiskus draudus Latvijas sabiedrībai (tās identitātei un ilgtermiņa pastāvēšanai).

Tīri tehniski tas nozīmē, ka ir pilnībā jāaizliedz vai jāierobežo piedalīšanās politiskajā procesā organizācijām, kuras tiek finansētas no ārvalstīm, kā arī personām, kuras darbojas šādās organizācijās vai arī saņem finansējumu no šādām organizācijām. Šī uzstādījuma izpildi būtu jānodrošina attiecīgām tiesībsargājošām iestādēm (gan KNAB, gan Drošības policijai), lai gan pēc būtības Drošības policijai šādu organizāciju un personu kā minimums uzraudzību vajadzētu veikt jau tagad bez papildus mudinājumiem un likumdošanas iniciatīvām.

4. Sorosa organizāciju tīkla pielīdzināšana VDK un Sorosa ietekmes aģentu pielīdzināšana VDK aģentiem

Latvijas Republikas likumdošanas normas, vēršoties pret bijušajiem VDK darbiniekiem un aģentiem, no sabiedrības un valsts interešu viedokļa nav diez ko veiksmīgs risinājums, bet, ja jau šādi tiesiskie mehānismi pastāv, tad ir jāmēģina panākt Sorosa ietekmes aģentu (tāpat arī citu ārvalstu organizatorisko struktūru ietekmes aģentu, pirmkārt Lielbritānijā un Skandināvijas valstīs bāzēto) pielīdzināšana VDK aģentiem. “Čekas maisu” vietā ir jāizveido un jāuztur “Sorosa maisi” un citu ārvalstu organizāciju “maisi”.

Protams, juridiski šāda pielīdzināšana 1:1 nav iespējama. Sākotnēji ir jāizveido un jāpieņem 3.punktā minētais likumprojekts un tad var veikt daļēju pielīdzināšanu, nosakot kritērijus “ietekmes aģentu” noteikšanai, kura Iestāde uztur šādu sarakstu un kura Iestāde, vadoties pēc kādiem principiem veic konkrētu sarakstā (attiecīgajos “maisos”) esošo personu pielīdzināšanu “čekas aģentiem” ar visām no tā izrietošajām tiesiskajām sekām (liegums tikt ievēlētam un strādāt valsts pārvaldē).

Ja šāds tiesiskais regulējums tiek pieņemts, tad kļūst iespējams speciāli uzdot, piemēram, Drošības policijai izvērtēt 1.punkta pētījuma rezultātā sastādīto iespējamo Sorosa ietekmes aģentu sarakstu, lai par katru no sarakstā minētām personām tiktu dots slēdziens par tās pielīdzināšanu vai pagaidu nepielīdzināšanu VDK aģentiem.

Šī procesa ietvaros personu būtu iespējams izsaukt uz pārrunām, piedāvāt aprakstīt savu darbību Sorosa organizāciju tīkla uzdevumā, savus politiskos uzskatus, ārvalstu vizītes, saistību ar ārvalstu pilsoņiem utt. Tad varētu saņemt noteiktus apliecinājumus un norobežošanos no noteiktiem antisabiedriskiem uzstādījumiem, kā arī palielināt operatīvās iespējas. Utt. Tā visa rezultātā daļu Sorosa ietekmes aģentu varētu pielīdzināt VDK aģentiem, kas ievērojami pavājinātu “Sorosa astoņkāja” destruktīvo darbību iespējas Latvijā, bet attiecīgās Latvijas tiesībsargājošās iestādes varētu palielināt savu ietekmi.

Latvija tādā veidā vismaz daļēji aizsargās savu politisko vidi no ārvalstu iejaukšanās, kura šo vairāk kā divdesmit gadu laikā ir bijusi ļoti liela. (Līdzšinējā Latvijas iekšpolitiskā sistēma pēc būtības ir caurstaigājama sēta (krieviski “prohadnoj dvor”), kurā katra ārvalstu organizācija, kam “nav slinkums”, brīvi ietekmē Latvijas iekšpolitiskos lēmumus sev par labu.)

Informācijas aģentūra
/21.02.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, STAMBULAS KONVENCIJA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Kā atpazīt “sorosītu” jeb “sorosītu” pazīmes

“Sorosīti”: Vita Matīsa, Vita Tērauda, Sarmīte Ēlerte, Iveta Kažoka, Roberts Putnis, Linda Curika, Andrejs Judins, Ilze Vinķele, Pēteris Viņķelis, Inga Sprinģe, Pauls Bankovskis, Ilmārs Šlāpins, Uldis Tīrons, Nellija Tjarve, Lolita Čigāne, Pauls Raudseps, Aivars Ozoliņš, Arta Ģiga, Iluta Lāce, Kristīne Garina, Viesturs Kairišs, Alvis Hermanis, Andrejs Žagars, Roberts Ķīlis, Marija Golubeva, Ints Dālderis, Helēna Demakova, Aleksejs Loskutovs, Kristaps Petermanis, Atis Lejiņš, Valdis Liepiņš, Kārlis Streips, Guntars Catlaks, Tālis Tīsenkopfs, Klāvs Sedlenieks, Nils Melngailis, Andris Aukmanis, Valts Kalniņš, Rasma Kārkliņa, Līga Stafecka, Diāna Kurpniece, Inese Voika, Vita Brakovska, Tālivaldis Kronbergs, Baiba Rubesa, Brigita Stroda, Ieva Morica, Rasmuss Filips Geks, Raimonds Skuja, Veiko Spolītis, Daniels Pavļuts, Nils Muižnieks, Anda Rožkalne, Gunta Sloga, Ilona Kronberga, Evita Goša, Artis Pabriks, Žaneta Ozoliņa, Jānis Ikstens, Nora Ikstena, Iveta Ķelle, Jurģis Liepnieks

Tā kā jau labu laiku Latvijas publiskajā telpā tiek lietots politisks lamuvārds “sorosīts” un tā kā amerikāņu miljardiera Džordža Sorosa finansētās organizācijas arī Latvijā realizē agresīvu antisabiedrisku politiku, ir vērts noteikt “sorosītu” pazīmes to maksimāli precīzai identificēšanai.

1. Īsumā par Džordžu Sorosu

Džordžs Soross (1930) ir uz ASV emigrējis Ungārijas ebrejs, kurš savas bagātības ieguva finanšu spekulāciju rezultātā. 1967.gadā sāka strādāt brokeru kompānijā Arnhold and S. Bleichroeder par pētījumu vadītāju, 1969.gadā Soross kļūst par Arnhold and S. Bleichroeder dibinātā fonda Double Eagle pārvaldnieku, bet 1973.gadā dibina savu fondu Quantum, kura pamatā sākotnēji ir Double Eagle aktīvi (citiem vārdiem sakot, Soross “uzmeta” savus darba devējus).

Laika posmā līdz 1980.gadam Soross savā fondā veiksmīgi nodarbojas ar finanšu spekulācijām un uz 1981.gadu viņa īpašumi tiek lēsti 100 miljonu dolāru apmērā. Pēc tam nāk neveiksmes, kam 1992.gadā seko veiksmīgas spekulācijas ar sterliņmārciņu (t.s.”melnā trešdiena”), kuru rezultātā Soross esot nopelnījis apmēram miljardu dolāru un ieguva veiksmīga finansu spekulanta slavu. 2016.gadā Sorosa bagātības tika novērtētas nepilnu 25 miljardu dolāru apmērā.

Soross ir cita Austroungārijas impērijas ebreja sera Karla Poppera (1902 – 1994) politisko ideju piekritējs. Izmantojot savas bagātības, Soross sākot ar 1978.gadu visā pasaulē izveidoja organizāciju tīklu, kurš popularizē Poppera “atvērtās sabiedrības” idejas Sorosa interpretācijā (Open Society Foundations – Atvērtās sabiedrības fonds). Savu organizāciju tīkla darbībai Soross ik gadu tērē apmēram 300 miljonus dolāru.

Džordžs Soross visa cita starpā ir arī viens no ietekmīgākajiem ASV Demokrātu partijas ideologiem, sponsoriem un “pelēkajiem kardināliem”. Izmantojot savu ietekmi ASV Demokrātu partijā, Sorosa organizāciju tīkls tik cieši saplūda ar ASV ārpolitikas un izlūkdienestu struktūrām, ka ir pietiekami grūti novilkt robežu starp tām. Džordža Sorosa struktūras tiek minētas kā vienas no aktīvākajām t.s.”krāsaino revolūciju” organizētājām (Soross pat nepakautrējās izmantot “krāsaino revolūciju” tehnoloģijas pašā ASV, mēģinot panākt likumīgi ievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa nestāšanos amatā).

Lai gan Sorosa organizāciju darbības lauks ir pietiekami plašs un tajā ietilpst arī mecenātisms, to galvenais fokuss ir valsts varas ietekmēšana un valsts varas sagrābšana upurvalstīs, kādēļ Sorosa organizācijas par pretvalstisku darbību ir aizliegtas vairākās pasaules valstīs. Tā kā 2002.gadā Francijas krimināltiesa notiesāja Džordžu Sorosu par “insaidera” informācijas nelikumīgu izmantošanu 1988.gadā (šo lēmumu 2011.gadā apstiprināja ES Cilvēktiesību tiesa), Soross ir pamatoti uzskatāms par noziedznieku, bet Sorosa organizācijas par noziedznieka organizācijām. Tāpēc ir visai dīvaini klausīties kā noziedznieka organizāciju dalībnieki un noziedznieka finansēti indivīdi runā par tiesiskumu.

Tā kā Sorosa un Poppera izcelsmes vieta ir bijušās Austroungārijas teritorija, tā kā Soross savas bagātības ieguva pietiekami strauji un tā kā viņš ar globāliem mērogiem samērā maziem ieguldījumiem spēja radīt pietiekami spēcīgu organizāciju, var izteikt pieņēmumu, ka pats Soross un viņa organizāciju tīkls ir tikai kādu citu slēptāku struktūru viena no redzamajām izpausmes daļām un ka šīs struktūras varētu būt tādā vai citādā veidā saistītas ar Rotšildu klanu, Habsburgu dinastiju un bijušās Austroungārijas impērijas transformētajām struktūrām. Vēl, ņemot vērā to, ka Lielbritānija burtiski “uzdāvināja” Sorosam vismaz miljardu dolāru un dēļ tā, ka Sorosa organizāciju realizētā politika ļoti līdzinās Lielbritānijas politikai, var pamatoti pieņemt, ka Džordžs Soross ir Lielbritānijas ietekmes aģents vai arī Lielbritānijas specdienestu kontrolē esoša persona (K.Poppers nozīmīgu savas dzīves daļu pavadīja Lielbritānijā un tā darbs “Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki” ieinteresēja arī Lielbritānijas specdienestus). Bet tie ir tikai pieņēmumi, savukārt Sorosa organizāciju aktīvā destruktīvā darbība un ļoti ciešā saistība ar ASV specdienestiem un ASV Demokrātu partiju ir fakts.

2. Galvenās “sorosītu” pazīmes

“Sorosītu” var definēt kā cilvēku, kurš atbalsta Džordža Sorosa popularizēto ideoloģiju un mērķtiecīgi darbojas tās iedzīvināšanai praksē. No tā izriet, ka “sorosītam” ir divas galvenās pazīmes, pēc kuru abu esamības droši var identificēt “sorosītu”.

2.1. Džordža Sorosa radītu vai finansētu organizāciju (“Sorosa organizāciju”) esošais vai bijušais dalībnieks vai arī “Sorosa organizāciju” finansējuma (grantu) saņēmējs. Kā zināmākās un nozīmīgākās Latvijas “Sorosa organizācijas” var minēt “Sorosa fonds Latvija” (tagad “DOTS”), “Providus”, “Delna”, “Sorosa mūsdienu mākslas centrs”, “Latvijas žurnālistu asociācija”, “ Rīgas Juridiskā augstskola”, “Latvijas pilsoniskā alianse”, “Latvijas platforma attīstības sabiedrībai”, “Mozaīka”, “Latvijas cilvēktiesību centrs” u.c.

2.2. T.s. “atvērtās sabiedrības” ideoloģisko tēžu atbalstītājs (to pamatā ir sera Karla Poppera darbs “Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki” Džordža Sorosa interpretācijā).

3. “Sorosītu” pazīmes pēc ideoloģiskajiem uzskatiem un darbībām

No “atvērtās sabiedrības” ideoloģijas var izdalīt vairākas citas “sorosītu” pazīmēs:

3.1. Homoseksuālisma un citu antisabiedrisku parādību (abortu, marihuānas, prostitūcijas, radikālā feminisma, genderisma, eitanāzijas u.c.) legalizācijas un normalizācijas atbalstīšana.

3.2. Jebkuru minoritāšu “tiesību” ekskluzīviskuma (uz sabiedrības vairākuma tiesību ierobežošanas rēķina) atbalstīšana.

3.3. Neiecietība un agresija pret visu tradicionālo, normālo, normāliem ierindas cilvēkiem, tradicionālo sabiedrības vairākumu, kuri saskaņā ar K.Popperu ir “atvērtās sabiedrības” ienaidnieki.

3.4. Atbalsta tēzi, kura vienādo Padomju Savienību un komunistisko ideoloģiju ar Hitleriskās Vācijas nacismu un cietiem fašistiskajiem režīmiem.

3.5. Antikrieviskums, antipadomisms un antiputinisms.

3.6. Nepatika pret nacionālām valstīm un nacionālo valstu graušana, kas gan netraucē manipulatīvi izmantot nacionālo retoriku un nacionālās valstis savu mērķu īstenošanai (pirmkārt vēršoties pret komunistisko ideoloģiju, Padomju Savienības mantojumu un Krieviju).

4. “Sorosītu” pazīmes pēc organizatoriskās darbības un piederības

4.1. ASV Demokrātu partijas, tās ideoloģisko tēžu un organizatorisko struktūru atbalstīšana.

4.2. “Demokrātisks” pseidodemokrātiskums un antidemokrātiskums (intensīva demokrātisko mehānismu izmantošana cīņā par varu un tās noturēšanu, tai pat laikā neatbalstot šo pašu mehānismu izmantošanu pret sevi no savu oponentu puses jeb “demokrātija tikai savējiem”).

4.3. “Tiesisks” pseidotiesiskums (dubultie standarti; dubulto standartu tiesiskums kā instruments cīņā ar “atvērtās sabiedrības” ienaidniekiem; pret “atvērtās sabiedrības” ienaidniekiem viena tiesisko normu piemērošana un interpretācija, bet pret “savējiem” pavisam cita).

Vērojot “sorosītu” publisko darbību, ir jākonstatē, ka daudzi Latvijas “sorosīti” ir raksturojami nekā savādāk kā egoistiski liekuļi, kuri rīkojas pēc principa “Es esmu labs un Man ir taisnība, tikai tāpēc, ka tas esmu Es”. Citiem vārdiem sakot, daudzi “sorosīti” ir maziski un zemiski cilvēciņi ar attiecīgu rīcību, kura visuzskatāmāk izpaužas pašu publiski deklarēto principu pārkāpšanā sabiedrisko amatu un naudas sadalē.

Visbeidzot, tā kā “atvērtā sabiedrība” atbalsta visas minoritātes, tad liela daļa “sorosītu” pieder kādai no minoritātēm, no kurām īpaši izceļami ir homoseksuālisti. Citiem vārdiem sakot, daudzi “sorosīti” ir homoseksuālisti (homoseksuāla dzīvesveida piekopēji). Savukārt, dēļ daudziem homoseksuālistiem raksturīgās “vājības” uz nepilngadīgajiem, “sorosītiem” ir visai toleranta attieksme pret pedofīliju (vēl jāņem vērā, ka daļa no ietekmīgiem ASV Demokrātu partijas pārstāvjiem ir homoseksuālisti – pedofīli). Piemēram, “sorosīti” Andrejs Judins un Ilona Kronberga Latvijas Radio tiešajā ēterā pat atklāti aizstāvēja pedofīlus un aicināja noteikt tiem mazus sodus vai atcelt tos vispār.

5. Par “Sorosa organizāciju” kadru politiku un dažu Latvijas “sorosītu” saraksts

Lai gan “sorosītu” vidū ir daudz spilgtu un odiozu indivīdu, to galvenais spēks ir nevis cilvēki, bet gan organizācija, kura spēj labi atlasīt, apmācīt, motivēt, izvirzīt un reklamēt cilvēkus. Vairums “sorosītu” bez “Sorosa organizāciju” “aizmugures” ir tukša vieta. “Sorosa organizāciju” galvenais spēks ir antisabiedriskā virzienā nozombētu pelēku indivīdu masa, kura iznīcina savus oponentus ar skaitlisko un organizatorisko pārsvaru.

“Sorosa organizāciju” sistēma atlasa naivus un ar kaut ko traumētus cilvēkus, iesaista tos, tādā vai citādā veidā uzpērk, bet pēc tam plaši izreklamē un ievirza nozīmīgos amatos. Vairums “sorosītu”, ņemti katrs atsevišķi, ir cilvēciskas, intelektuālas un profesionālas niecības, bet viss “sorosītu” bars, kuru izrīko “Sorosa organizāciju” organizatoriskā sistēma, ir nopietns politiskais spēks, kurš reāli apdraud gan visu Latvijas sabiedrību, gan Latvijas valsti (precīzāk sakot, tās niecīgās valstiskuma atliekas, kuras faktiski okupētajā Latvijā vēl ir palikušas).

Kā labu “sorosītu” kvalitātes piemēru var minēt “politoloģi” Ivetu Kažoku, kura kļuva par vienu no “Sorosa organizāciju” “sejām” bez maz vai uzreiz pēc “skolas sola”. Sākotnēji pat bija žēl skatīties kā par dižu eksperti uzdota skolniecīte TV ēterā kautrīgi stostoties neveiksmīgi mēģina no sevis izspiest tukšas, šabloniskas frāzes. Toties pēc kāda laika Iveta Kažoka pierada pie “no gaisa nokritušās” nepelnītās uzmanības un pilnā mērā saslima ar “zvaigznes” sindromu, kļūstot par ambiciozu un iedomīgu maitu, kurai attiecīgu zināšanu un iemaņu trūkums nav šķērslis ar nopietnu sejas izteiksmi runāt visdažādākās muļķības. Tad, lūk, “Sorosa organizāciju” spēks ir spējā samērā ātri un viegli radīt lielu skaitu šādu “kažoku” un iekārtot “tās” vajadzīgajos amatos.

Latvijā ir liels “sorosītu” skaits, kuru visu uzskaitei ir jāveic atsevišķs, pietiekami darbietilpīgs pētījums ar operatīvā darba elementiem (šo darbu būtu ļoti svētīgi kādam nofinansēt un izdarīt), tomēr odiozākos “sorosītus” var un vajag uzskaitīt.

Lūk, daži “sorosīti”(odiozi un ne visai): Vita Matīsa, Vita Tērauda (faktiskā sākotnējo “Sorosa organizāciju” izveidotāja Latvijā), Sarmīte Ēlerte, Iveta Kažoka, Roberts Putnis, Linda Curika, Andrejs Judins, Ilze Vinķele, Pēteris Viņķelis, Inga Sprinģe, Pauls Bankovskis, Ilmārs Šlāpins, Uldis Tīrons, Nellija Tjarve, Lolita Čigāne, Pauls Raudseps, Aivars Ozoliņš, Arta Ģiga, Iluta Lāce, Kristīne Garina, Viesturs Kairišs, Alvis Hermanis, Andrejs Žagars, Roberts Ķīlis, Marija Golubeva, Ints Dālderis, Helēna Demakova, Aleksejs Loskutovs, Kristaps Petermanis, Atis Lejiņš, Valdis Liepiņš, Kārlis Streips, Guntars Catlaks, Tālis Tīsenkopfs, Klāvs Sedlenieks, Nils Melngailis, Andris Aukmanis, Valts Kalniņš, Rasma Kārkliņa, Līga Stafecka, Diāna Kurpniece, Inese Voika, Vita Brakovska, Tālivaldis Kronbergs, Baiba Rubesa, Brigita Stroda, Ieva Morica, Rasmuss Filips Geks, Raimonds Skuja, Veiko Spolītis, Daniels Pavļuts, Nils Muižnieks, Anda Rožkalne, Gunta Sloga, Ilona Kronberga, Evita Goša, Artis Pabriks, Žaneta Ozoliņa, Jānis Ikstens, Nora Ikstena, Iveta Ķelle …

Pie “sorosītiem” pamatoti var pieskaitīt arī “Šķēles puiku” un marihuānas legalizācijas aktīvistu Jurģi Liepnieku, kurš pats publiski atzīst: “Neskatoties uz to, ka man nekad nav bijis nekāds sakars ar Sorosa fondu vai kaut ko tādu (…) es esmu pilnīgs sorosīts”.

Informācijas aģentūra
/12.02.2018/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, STAMBULAS KONVENCIJA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 39 komentāri

ES Cilvēktiesību tiesa apstiprina Francijas tiesas Džordžu Sorasu notiesājošu spriedumu

Džordžs Soross Francijas tiesā

2011.gada 4.oktobrī Eiropas Savienības Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā (Francija) noraidīja Džordža Sorosa sūdzību par Francijas tiesas lēmumu, ar kuru viņš tika notiesāts par “insaidera” informācijas nelikumīgu izmantošanu, tādējādi ES Cilvēktiesību tiesa apstiprināja Francijas tiesas notiesājošo lēmumu.

1980-o gadu beigās Soross ieguldīja līdzekļus Francijas bankā Societe Generale, bet pēc tam pārdeva savas akcijas, gūstot lielu peļņu. Tad arī Francijas regulatori sāka turēt Sorosu aizdomās par “insaidera” informācijas izmantošanu.

1988.gadā finansists Žoržs Pebro ar biznesmeņu grupu plānoja iegādāties Societe Generale akciju kontrolpaketi, kas strauji palielināja to cenu. Pebro piedāvāja darījumā piedalīties arī Sorosam, kurš atteicās no darījuma, bet izmantoja šo informāciju savtīgos nolūkos.

2002.gadā Francijas tiesa atzina Džordžu Sorosu par vainīgu nelikumīgā “insaider” informācijas izmantošanā un piesprieda viņam naudassodu 2,2 miljonu eiro vērtībā. Pārsūdzības Francijas tiesās 2005. un 2006.gadā atstāja spēkā notiesājošo spriedumu, bet naudassods tika samazināts līdz 940 tūkstošiem eiro.

Pēc četriem gadiem Soross pārsūdzēja Francijas tiesas spriedumu ES Cilvēktiesību tiesā, kura atstāja spēkā notiesājošo spriedumu.

Avoti:
http://www.echr.ru/news/msg.asp?id_msg=1821
https://uk.reuters.com/article/france-soros/european-court-rejects-soros-appeal-in-socgen-case-idUKL5E7L63OT20111006

Informācijas aģentūra
/12.02.2018/

Publicēts iekš Kat.: Notikumi, Reģ.: GEIropa, Veids: Ziņa | Komentēt

Iemesli, kādēļ pacienti aptiekā var nesaņemt sev likumīgi pienākošos medikamentus, jeb e-veselības dīkstāvju iespējamie iemesli

Dēļ e-veselības darbības problēmām un dēļ tās atbalstītāju atsevišķiem manipulatīviem apgalvojumiem par e-veselības darbības it kā drošumu, zemāk tiek uzskaitīti galvenie no iespējamajiem iemesliem, kuru dēļ e-veselība var nestrādāt un pacients var nespēt saņemt sev pienākošos un nereti arī tūlīt nepieciešamos medikamentus (līdzīgu iemeslu dēļ ārsts var nespēt izrakstīt e-recepti un/vai e-slimības lapu).

1. Iespējamie medikamentu nesaņemšanas iemesli aptiekā (e-veselības gadījumā)

1.1. Aptiekā nav elektrības (attiecīgi nestrādā arī kases sistēma);
1.2. Valsts, reģionāla un/vai lokāla mēroga elektronodrošinājuma elementu dīkstāve;
1.3. Neplānota aptiekas slēgšana darba laikā (dažādu iemeslu dēļ);
1.4. Aptiekas darbinieku nespēja apkalpot pacientus (gara rinda, vienīgā tobrīd strādājošā darbinieka objektīvs vai subjektīvs darba pārtraukums u.c.);
1.5. E-veselības serveru dīkstāve (e-veselība nevienam nav pieejama);
1.6. E-veselības centrālās aplikācijas daļas dīkstāve (e-veselība nevienam nav pieejama);
1.7. E-veselības centrālās aplikācijas daļas darbības traucējums, “gļukošana” (e-veselības darbības traucējumi – daļēja, nepilnīga, izkropļota e-veselības pieejamība);
1.8. E-veselības centrālo datu pieslēgumu dīkstāve (e-veselība nevienam nav pieejama);
1.9. E-veselības centrālo datu pieslēgumu darbības traucējumi, lēndarbība (e-veselības darbības traucējumi);
1.10. Aptiekas datu pieslēguma dīkstāve (e-veselība nav pieejama vienā vai vairākās aptiekās);
1.11. Aptiekas datu pieslēguma darbības traucējumi, lēndarbība (e-veselības darbības traucējumi vienā vai vairākās aptiekās);
1.12. Aptiekas datu pārraides iekārtu bojājums vai darbības traucējumi (e-veselība nav pieejama vai tai ir darbības traucējumi vienā vai vairākās aptiekās);
1.13. Aptieku Interneta pakalpojuma sniedzēju (IPS) infrastruktūras datu pieslēgumu, datu pārraides iekārtu dīkstāve vai darbības traucējumi (e-veselība nav pieejama vai tai ir darbības traucējumi tajās aptiekās, kurām ir attiecīgā IPS datu pārraides pieslēgums);
1.14. Aptieku ķēdes centrālo datu pieslēgumu dīkstāve vai darbības traucējumi (e-veselība nav pieejama vai tai ir darbības traucējumi visas konkrētās ķēdes aptiekām);
1.15. Aptieku ķēdes centrālo serveru dīkstāve vai darbības traucējumi (e-veselība nav pieejama vai tai ir darbības traucējumi visas konkrētās ķēdes aptiekām);
1.16. Aptieku ķēdes e-veselības adaptācijas aplikācijas dīkstāve vai darbības traucējumi (e-veselība nav pilnvērtīgi pieejama vai tai ir darbības traucējumi visas konkrētās ķēdes aptiekām);
1.17. Aptiekas lokālā datortīkla elementu bojājumi (e-veselība nav pieejama konkrētā aptiekā);
1.18. Aptiekas datortehnikas bojājumi (e-veselība nav pieejama konkrētā aptiekā);
1.19. Problēmas ar aptiekas datorprogrammām, kuru rezultātā nav pieejama e-veselība vai arī tās lietošana ir apgrūtināta;
1.20. Aptiekas datoru lēndarbība (konkrētās aptiekas darbs ar e-veselību ir traucēts)
1.21. Kļūda konkrētos e-veselības ierakstos, kuru rezultātā konkrētas e-receptes nav redzamas aptiekām (problēmas izpausme atsevišķiem ierakstiem);
1.22. Kļūda vai pārpratumi ar konkrētu e-recepšu rezervācijas funkcionalitāti (problēmas izpausme atsevišķiem ierakstiem);
1.23. Patvaļīga e-receptes būtisko datu maiņa, kuru rezultātā pacients var saņemt citus medikamentus, nekā izrakstīja ārsts (problēmas izpausme atsevišķiem ierakstiem);
1.24. Programmētāju kļūda (e-veselības dīkstāve vai darbības traucējumi);
1.25. Kļūda jaunu e-veselības versiju piegādē (e-veselības dīkstāve vai darbības traucējumi);
1.26. Kļūda jaunu e-veselības adaptācijas versiju piegādē aptieku ķēdēs (e-veselības dīkstāve vai darbības traucējumi konkrētajā aptiekas ķēdē);
1.27. E-veselību apkalpojošo darbinieku kļūdaina, neprofesionāla vai apzināti ļaunprātīga rīcība (e-veselības dīkstāve vai darbības traucējumi);
1.28. E-veselību apkalpojošo darbinieku kļūdaina vai apzināti ļaunprātīga e-veselības ierakstu dzēšana vai lauku vērtību maiņa (problēmas izpausme atsevišķiem ierakstiem);
1.29. E-veselības centrālo datu pieslēgumu plānotie darbi – ISP iekārtu programmatūras versiju maiņas, iekārtu maiņas, jaunu moduļu pievienošana, kabeļdarbi utt. (e-veselības dīkstāve vai darbības traucējumi);
1.30. Aptieku ķēžu centrālo datu pieslēgumu plānotie darbi (e-veselības dīkstāve vai darbības traucējumi konkrētajā aptieku ķēdē);
1.31. Aptiekas datu pieslēguma plānotie darbi (e-veselības dīkstāve vai darbības traucējumi vienā vai vairākās aptiekās);
1.32. Datorvīrusu darbības, nesankcionētas ielaušanās sistēmā vai ārēja kiberuzbrukuma izraisīta e-veselības centrālās aplikācijas, centrālo serveru vai centrālo datu pieslēgumu dīkstāve vai darbības traucējumi (e-veselības dīkstāve vai darbības traucējumi);
1.33. Datorvīrusu darbības, nesankcionētas ielaušanās sistēmā vai ārēja kiberuzbrukuma izraisīta aptiekas ķēdes e-veselības adaptācijas aplikācijas, centrālo serveru vai centrālo datu pieslēgumu dīkstāve vai darbības traucējumi (e-veselības dīkstāve vai darbības traucējumi konkrētajā aptiekas ķēdē);
1.34. Datorvīrusu darbības, nesankcionētas ielaušanās sistēmā vai ārēja kiberuzbrukuma izraisīta konkrētas aptiekas datortehnikas vai datu pieslēguma dīkstāve vai darbības traucējumi (e-veselības dīkstāve vai darbības traucējumi konkrētā aptiekā);
1.35. Pacientam vai viņa pārstāvim nav līdzi personapliecinošs dokuments (konkrēts pacients var nesaņemt nepieciešamos medikamentus);
1.36. Pacienta pārstāvis aizmirsa e-receptes numuru (konkrēts pacients var nesaņemt nepieciešamos medikamentus);
1.37. Ārsts dēļ e-veselības darbības traucējumiem apsolīja izrakstīt e-recepti un kaut kādu iemeslu dēļ to laicīgi neizdarīja (konkrēts pacients nesaņem nepieciešamos medikamentus);
1.38. Ārsts neatbilstoši noformēja e-recepti un e-veselības sistēma to pieļāva (konkrēts pacients var nesaņemt nepieciešamos medikamentus);
1.39. Aptiekā nav nepieciešamo medikamentu (neviens konkrētā aptiekā nesaņem konkrētos medikamentus);
1.40. Aptieku ķēžu vadības rīkojumi e-veselības izmantošanas sakarā, proceduāli aizliedzot apkalpot noteiktas e-receptes (pacienti nesaņem attiecīgos medikamentus);
1.41. Veselības aprūpes sistēmas vadības organizāciju rīkojumi e-veselības izmantošanas sakarā, normatīvi aizliedzot apkalpot noteiktas e-receptes vai pieņemot lēmumu par noteiktu e-recepšu nekompensēšanu (pacienti nesaņem attiecīgos medikamentus).

2. Iespējamie medikamentu nesaņemšanas iemesli aptiekā (papīra recepšu gadījumā)

2.1. Aptiekā nav elektrības (attiecīgi nestrādā arī kases sistēma);
2.2. Valsts, reģionāla un/vai lokāla mēroga elektronodrošinājuma elementu dīkstāve;
2.3. Neplānota aptiekas slēgšana darba laikā (dažādu iemeslu dēļ);
2.4. Aptiekas darbinieku nespēja apkalpot pacientus (gara rinda, vienīgā tobrīd strādājošā darbinieka objektīvs vai subjektīvs darba pārtraukums u.c.);
2.5. Pacients vai tā pārstāvis pazaudēja papīra recepti (konkrēts pacients nesaņem nepieciešamos medikamentus, pie kā pats visbiežāk arī ir vainīgs);
2.6. Ārsts nepareizi noformēja papīra recepti (konkrēts pacients nesaņem nepieciešamos medikamentus);
2.7. Aptiekā nav nepieciešamo medikamentu (neviens konkrētā aptiekā nesaņem konkrētos medikamentus);
2.8. Aptieku ķēžu vadības rīkojumi papīra recepšu izmantošanas sakarā, proceduāli aizliedzot pieņemt noteiktas papīra receptes (pacienti nesaņem attiecīgos medikamentus);
2.9. Veselības aprūpes sistēmas vadības organizāciju rīkojumi, normatīvi aizliedzot apkalpot noteiktas receptes vai pieņemot lēmumu par noteiktu recepšu nekompensēšanu (pacienti nesaņem attiecīgos medikamentus).

3. E-veselību var nākties ieviest vēlreiz

Lai gan ir uzskats (Autoraprāt – kļūdains uzskats), ka ir tikai jāpaciešas, kamēr e-veselība tiks ieviesta un “iestrādāsies”, un tad viss būšot labi, tā tas nav un e-veselību visa cita starpā var nākties ieviest atkārtoti, piedzīvojot līdzīgas problēmas.

Lieta tāda, ka e-veselība ir programma, kuras izstrādē ir izmantotas noteiktas programmas un kura darbojas noteiktā programmu vidē. Šīm programmām ir savi ražotāji, kas ir komercorganizācijas, tām ir sava funkcionalitāte un savs dzīves cikls. Objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ (galvenokārt peļņas gūšanas nolūkā) ražotāji regulāri rada jaunas programmu versijas un jaunas programmas ar atšķirīgu (it kā labāku) funkcionalitāti. Savukārt vecās programmas pēc kāda laika vairs netiek apkalpotas. Tā rezultātā klienti, kuru aplikācijas (tādas kā e-veselība) izmanto attiecīgās programmas, ir spiesti regulāri pāriet uz jaunākajām versijām (tam, protams, ir savas, nebūt ne mazas, izmaksas).

Parasti šādas pārejas ir puslīdz vienkāršas un lietotājiem mazpamanāmas, bet nereti gadās situācijas, kad klientiem ir jāveic migrācija uz ievērojami atšķirīgu platformu, kura pilnībā nenodrošina iepriekšējo funkcionalitāti. Tad aplikācija lielā mērā ir jāizstrādā un jāievieš no jauna.

Ņemot vērā globālās IT industrijas darbības likumsakarības un Latvijas e-veselības pārraudzītāju profesionalitātes un godaprāta līmeni, ir liela varbūtība, ka e-veselību pēc kāda laika būs jāpārtaisa un jāievieš atkārtoti, piedzīvojot līdzīgas ieviešanas grūtības.

4. E-veselība rada finansu zaudējumus aptiekām

Bez ārstu, kā arī farmaceitu ievērojama ikdienas darba apgrūtinājuma, no kā cieš pacienti, e-veselība visa cita starpā rada arī finansu zaudējumus aptiekām. Papildus e-veselības ieviešanas un nepilnīgās jaunās kārtības radītajām izmaksām, dēļ tā, ka e-veselība visdažādāko iemeslu dēļ nestrādā, aptiekas nevar pārdot medikamentus un aptieku apgrozījums krītas (finansu plāni netiek izpildīti, darbinieki saņem mazākas algas, strādājot vairāk). Šis apstāklis, protams, ir tīrais sīkums, salīdzinājumā ar e-veselības ietekmi uz ārstu darbu un pacientiem, tomēr liberālā kapitālisma apstākļos tam vajadzētu būt vērā ņemamam argumentam kļūdaino lēmumu pārskatīšanai.

5. Daži aspekti, kuriem vajadzēja būt e-veselībā

5.1. Visu centrālo IT&T elementu (datu centru, datu pieslēgumu, datu pārraides iekārtu, ups, serveru) pilnīgai rezervācijai;
5.2. Vairākām e-veselības vidēm (produkcijas, rezerves kopiju, testa, mācību, izstrādes un iespējams vēl kādai citai) ar stingri reglamentētām procedūrām par izmaiņu veikšanu produkcijas vidē tādā veidā, lai nekādā gadījumā netiktu pieļauta aplikācijas dīkstāve darba laikā;
5.3. Visu aptieku un slimnīcu IT&T elementu (datu pieslēgumu, datu pārraides iekārtu, ups, datoru) pilnīgai rezervācijai;
5.4. Visu e-veselības IT&T elementu (tai skaitā aptieku un slimnīcu) pilnīgam monitoringam;
5.5. Visiem IT&T elementiem (tai skaitā e-veselības aplikācijai un tās daļām), kuri ietekmē vai var ietekmēt e-veselības darbību, vajadzēja būt noteiktiem izmērāmiem darbības kvalitātes rādītājiem, par kuru neievērošanu bija jābūt lieliem līgumsodiem, disciplināratbildībai, administratīvai atbildībai vai pat kriminālatbildībai. Šiem mērījumiem vajadzēja būt pēc iespējas automātiskiem, pieejamiem arī galvenajām lietotājgrupām (ārstiem un farmaceitiem) un to izpildi vajadzēja kontrolēt no e-veselības elementu piegādātājiem vai izstrādātājiem neatkarīgai organizācijai (lai nesanāk tā, ka paši piegādājam un paši “kontrolējam” piegādes kvalitāti);
5.6. Darbības drošuma un garantētai pacientu tiesību nodrošināšanai, kā arī mazāk sāpīgai e-veselības ieviešanai, paralēli bija jāparedz e-recepšu un e-slimības lapu kopiju (tai skaitā papīra formātā) funkcionalitāte.

6. Secinājumi par e-veselības darbības drošumu salīdzinājumā ar papīra recepšu sistēmu

Lai gan plaši ir izplatīts absolutizēts tehnomānisks uzskats, ka jaunākās tehnoloģijas it kā atvieglojot dzīvi un procesus, konkrētais piemērs ir uzskatāms apliecinājums tam, ka tas ne vienmēr tā ir un ka “jaunākās tehnoloģijas” var tieši dzīvi un procesus padarīt sarežģītākus, neērtākus un nedrošākus.

Pat nespeciālistam, virspusēji iepazīstoties ar iespējamajiem e-veselības sistēmas un papīra recepšu sistēmas nestrādāšanas iemesliem, kļūst skaidrs, ka pat profesionāli realizēta IT&T risinājuma gadījumā tas no darbības drošuma viedokļa būs nedrošāks, nekā papīra recepšu risinājums. Latvijas diletantiskā e-veselības risinājuma gadījumā tas ir daudzkārt nedrošāks par papīra recepšu sistēmu (tas attiecas arī uz pacientu personas datu drošību).

Papīra recepšu sistēma ir pilnībā decentralizēta un attiecīgi tās darbība ir atkarīga tikai no ārstu un farmaceitu lasīt/rakstītprasmes, papīra pieejamības un elektrības esamības, savukārt e-veselības sistēmas darbība papildus vēl ir atkarīga no datu pieslēgumu, datu pārraides iekārtu, datoru, centrālo serveru un korektas aplikācijas darbības. Pie tam, e-veselība ir lietošanā sarežģīta, atšķirībā no papīra receptes.

Augstākminēto objektīvo iemeslu dēļ e-veselības projektam vajadzēja būt rūpīgi pārdomātam un attiecīgi, protams, arī dārgam (iespējams pat dārgākam, kā bija ieplānots). Bet praksē izskatās, ka paredzētie līdzekļi tika izsaimniekoti, izveidojot primitīvu, prastu un nepārdomātu risinājumu, ko pēc tam direktīvi ar spēku uzspieda ārstiem un pacientiem, pasliktinot jau tā ne pārāk spožo Latvijas veselības aizsardzības sistēmu.

Ivars Prūsis
/04.02.2015/

P.S.
Par e-veselības problēmām jeb cik cilvēku dzīvības prasīs e-veselības ieviešana un ekspluatācija?! https://infoagentura.wordpress.com/2018/01/16/par-e-veselibas-problemam-jeb-cik-cilveku-dzivibas-prasis-e-veselibas-ieviesana-un-ekspluatacija/

Informācijas aģentūra
/05.02.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Homoseksuālists nogalina zīdaini, jo tas traucē “flirta sarakstei” ar vīrieti

Džeisons Redgreivs

2011.gada 17.decembrī Lielbritānijā homoseksuālists Džeisons Redgreivs (25) nogalināja savā uzraudzībā atstātu sešus mēnešus vecu zīdaini, jo bērna raudāšana traucēja viņa “flirta sarakstei” ar citu vīrieti. Redgreivs bērnu mēģināja “nomierināt” kratot un “iepļaukājot”, radot smagas galvas traumas, kuru rezultātā iestājās zīdaiņa nāve. Redgreivs bija bērna mātes Karlija Hopsones (23) “draugs”. Hopsone paskaidroja, ka bērnu atstāja ar Redgreivu, jo tas esot to pieskatījis jau iepriekš un esot “bijis labs ar viņu”. Par bērna nogalināšanu Redgreivs 2012.gadā tika notiesāts ar brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem, bet tika atbrīvots no apcietinājuma jau 2015.gadā, pēc kā uzsāka jaunas “draudzenes” meklēšanu.

Avots:
http://www.bbc.com/news/uk-england-humber-18609874
Jason Redgrave ‘killed baby Ethan Hopson for ruining his gay text chat’
https://www.dailystar.co.uk/news/latest-news/525490/baby-killer-found-on-dating-site-looking-for-love

Informācijas aģentūra
/05.02.2018/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | 3 komentāri

Publicēti pierādījumi, ka ASV apmānīja PSRS (Krieviju) par NATO nepaplašināšanos austrumu virzienā

Mihails Gorbačovs, Eduards Ševardnadze, Džordžs Bušs (vecākais), Džeimss Beikers

2017.gada decembrī Džordža Vašingtona universitātes Nacionālās drošības arhīvs (ASV) publicēja virkni atslepenotus dokumentus (tai skaitā diplomātisko sarunu stenogrammas) par Rietumvalstu – PSRS sarunām, kuri liecina, ka Rietumvalstu līderi apsolīja Padomju Savienībai nepaplašināt NATO austrumu virzienā, ja PSRS piekritīs sadalītās Vācijas (VFR un VDR) apvienošanai un apvienotās Vācijas dalībai NATO. Padomju Savienība piekrita un savas saistības izpildīja, bet Rietumvalstis savu norunu daļu rupji pārkāpa. (Pēc PSRS sadalīšanās NATO tika uzņemtas daudzas Austrumeiropas valstis, tai skaitā Latvija, ko Krievija (oficiāla PSRS mantiniece) pamatoti uztver kā nopietnu draudu un NATO valstu gatavošanos uzbrukumam Krievijai.)

Lūk, ko Vācijas Federatīvās republikas(VFR) prezidents Helmūts Kols oficiālo sarunu laikā pateica PSRS prezidentam Mihailam Gorbačovam 1990.gada 10.februārī: “Mēs uzskatām, ka NATO nav jāpaplašina savas robežas.”

Francijas prezidents Fransuā Miterāns PSRS prezidentam Mihailam Gorbačovam 1990.gada 25.maijā: “Ir svarīgi nodrošināt Padomju Savienībai nepieciešamos nosacījumus tās drošībai.”

Lielbritānijas premjerministres Margaretas Tečeres personiskais palīgs Čārlzs Pauels raksta sekojošo: “Premjerministre teica, ka nevienam nebija intereses apdraudēt Padomju Savienības drošību (…) un ka ir jāatrod risinājumi, lai Padomju Savienība būtu droša par garantijām savai drošībai.”

ASV Valsts sekretārs (Ārlietu ministrs) Džeims Beikers PSRS prezidentam Mihailam Gorbačovam 1990.gada 9.februārī: “NATO spēki ne pa collu nepavirzīsies austrumu virzienā.”

ASV valsts sekretārs (Ārlietu ministrs) Džeims Beikers PSRS Ārlietu ministram Eduardam Ševardnadzem 1990.gada 9.februārī: “Neapšaubāmi ir jābūt dzelsbetona garantijām, ka ne NATO jurisdikcija, ne alianses militārie spēki nepavirzīsies austrumu virzienā. Un tam ir jābūt izdarītam tā, ka Vācijas austrumu kaimiņi būtu apmierināti.”

Publicētie dokumenti ir viens no daudzajiem apliecinājumiem, ka ASV ir melīga valsts, kuras solījumiem nekādā gadījumā nedrīkst ticēt. Un tāpēc, ka ASV ir melīga valsts, Krievija nopietni gatavojas atvairīt gaidāmo NATO iebrukumu, un tāpēc, ka ASV ir melīga valsts, Ziemeļkoreja ir gatava ciest badu, lai tikai iegūtu kodolieročus, ar ko sevi aizsargāt no melīgās un nelietīgās ASV.

Avoti:
https://nsarchive.gwu.edu/briefing-book/russia-programs/2017-12-12/nato-expansion-what-gorbachev-heard-western-leaders-early

Informācijas aģentūra
/25.01.2018/

Publicēts iekš Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | Komentēt