Kas mūs var sagaidīt tuvākajā nākotnē (par terora aktiem Eiropā, TTIP un ASV prezidenta vēlēšanām)?

00623_trakaa_Hilarija

Tuvojas kārtējais rudens un pasaule atkal kļūst nemierīga. T.s. “civilizētās pasaules” ekonomika turpina stagnēt un ir plaši zināms, ka jauna, nepieredzēta smaguma globālā ekonomiskā krīze ir neizbēgama. Eiropu ir pārpludinājušas imigrantu masas no Āfrikas, Afganistānas, Pakistānas, Irākas un Sīrijas (galvenokārt caur Turciju un izpostīto Lībiju).

Pārtikušajās Rietumvalstīs no vienas puses turpinās izvirtīga dekadence, bet no otras puses pieņemas spēkā galēji labējās (nacistiskas/fašistiskas) organizācijas, gūstot arvien lielāku eiropiešu atbalstu. Islāmistisko organizāciju teroristi aktīvi uzbrūk eiropiešu (pirmkārt franču un vācu) mierīgajai kārtībai, bet Francijā un citās valstīs briest sociālie nemieri. Eiropas Savienība gruzd un jebkurā mirklī var uzliesmot liela mēroga Eiropas ugunsgrēks, kurš pārtikušo un globāli gana ietekmīgo Veco pasauli var ātri pārvērst par izpostītu banānu republiku.

Uz šī fona ASV “draugi un partneri” piedāvā noslēgt Eiropas Savienībai izcili “izdevīgu” tirdzniecības līgumu (TTIP), ar kuru pēc būtības ASV ekonomiski aprij ES, bet Lielbritānija oficiāli aizsāk izstāšanos no ES, kas automātiski iniciē līdzīgus procesus citās dalībvalstīs. Un tam visam pāri iet nu ļoti miermīlīgo, balto un pūkaino Rietumvalstu cīņa pret Krievijas “hibrīdagresijas” izpausmēm un pret pie visām nelaimēm personīgi vainīgo Vladimiru Putinu.

Bet ASV pilnā sparā notiek prezidenta vēlēšanu kampaņa, kurā par ASV prezidenta posteni cīnās bijušā ASV prezidenta sieva un bijusī ASV Valsts sekretāre Hilarija Klintone no Demokrātu partijas un no nekurienes iznirušais, visu ASV esteblišmentu dziļi šokējošais miljardieris Donalds Tramps no Republikāņu partijas.

Kas tad īsti notiek un ko tuvākajā laikā varam sagaidīt?

Pirmkārt, ASV un līdz ar to visa globālā pasaule ir milzīgu ekonomisko satricinājumu priekšvakarā, par kuriem runā jau sen, bet kurus līdz šim ir izdevies uz nenoteiktu laiku atlikt. Problēmas būtība ir nepieciešamībā kardināli mainīt sevi pilnībā izsmēlušo uz neierobežotu kredītu un tik pat neierobežotu patēriņu balstīto ekonomisko sistēmu, kā sekas ir straujais (pirmkārt ASV) parādu pieaugums, straujā cilvēku masu garīgā, fiziskā un psiholoģiskā degradācija un pietiekami straujais Rietumvalstu veiktspējas un ekonomiskās efektivitātes zudums.

Globālā ekonomika raustās transedentālās vai pirmsnāves konvulsijās un visuzskatāmāk tas ir redzams un sajūtams aizejošās sistēmas centrā – Amerikas Savienotajās Valstīs. ASV jau vairākus gadus dzīvo uz sava ekonomiskā kraha un bankrota sliekšņa un ir skaidrs, ka ilgi vairs tā nevar turpināties. Viena no šīs situācijas izpausmēm – ASV uzskatāmi zaudē savas globālās līderpozīcijas, ko tā bija iedomājusies ieguvusi uz mūžīgiem laikiem. Krievija un tās aizsegā arī Ķīna pilnīgi atklāti apšauba ASV vienīgā hegemona statusu, kas iedrošina nepakļauties “vecākajam brālim” arī citas valstis. Tā rezultātā no ASV rokām globālā vara burtiski slīd laukā, bet tas savukārt dod ievērojamu triecienu par tā jau novārgušo ASV ekonomiku un rada nepieciešamību ļoti būtiski samazināt ASV valsts izdevumus un iedzīvotāju dzīves līmeni, kurš dēļ nevienmērīgā sadalījuma jau tā nav pārāk augsts un ko ir grūti izdarīt, jo labi bruņotie amerikāņi ir pieraduši pie pašreizējās kārtības un kategoriski negrib to mainīt.

Amerikāņi no šīs situācijas redz vairākas izejas. Pirmā un galvenā – liela pasaules kara izraisīšana, kurā ASV vai nu vispār nepiedalās vai piedalās pietiekami minimāli. Ekonomiskā sistēma tad tiek iznīcināta, parādi norakstīti un rodas iespēja “restartēt” to pašu veco un labi pazīstamo ekonomisko modeli, saglabājot tajā neapstrīdamu savu dominanci. Šo recepti amerikāņu valdošie slāņi uzskata par drošu un pārbaudītu. Gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā ASV šādi atrisināja savas ekonomiskās problēmas uz visu citu tolaiku lielvalstu rēķina.

Problēma no vienas puses ir apstāklī, ka visi kaut cik inteliģenti cilvēki jau zin par šo anglo-amerikāņu politekonomisko “know how”, tāpēc daudzi amerikāņu draugi, sabiedrotie un pat atsevišķas marionetes nealkst šī scenārija realizāciju un sabotē to. Otra problēma ir kodolieroču un kodollīdzsvara esamībā. Tā kā uz pasaules ir divas lielvalstis ar aptuveni līdzvērtīgu kodolpotenciālu, kas to kodolkonflikta gadījumā ļauj abām pusēm iznīcināt vienai otru, liela mēroga kari starp šīm lielvalstīm nav iespējami (jo neviens negrib tapt iznīcināts). Tāpēc uzdevums ir vai nu izraisīt tādu pietiekami liela mēroga karu, kas nepāraugs kodolkarā, vai arī likvidēt kodollīdzsvaru, likvidējot otru kodollielvalsti.

Tieši ar to amerikāņi arī nodarbojas. Uzdevums minimum – izraisīt kādas reģionāla līmeņa valsts (Ukrainas, Turcijas, Rumānijas, Polijas, Vācijas, Japānas vai vienalga kuras vēl) nopietnu karu ar Krieviju, kurā amerikāņi varētu vai nu vispār nepiedalīties un atbalstīt sabiedroto tikai morāli, informatīvi un materiāli vai arī kurā to dalība būtu minimāla, lai neizraisītu kodolkaru. Tādējādi tiktu novājinātas karojošās valstis, ES un Krievija, būtu iespējams norakstīt visus parādus un restartēt ekonomiku un iespējams rastos izdevība pilnībā iznīcināt Krieviju, kas padarītu ASV par vienīgo, militāri visspēcīgāko valsti pasaulē.

Uzdevums maksimum – Krievijas iznīcināšana vai nu tieša un negaidīta uzbrukuma rezultātā vai arī pārņemot tajā varu, sadalot vairākās valstelēs un pēc tam iznīcinot šīs valsteles (šī scenārija realizācijas beigu posmā kā daļa no faktiskās Krievijas tiks pilnībā iznīcināta arī Latvija).

Tiešs kodoluzbrukums tiek plānots izejot no apsvērumiem, ka Krievijas kodolpotenciāls ir novecojis, ka Krievija tehnoloģiski arvien vairāk atpaliek no ASV, ka ASV izdodas radīt efektīvu pretgaisa aizsardzības sistēmu, kura spēs notriekt “atbildes trieciena” raķetes un ka ASV spēj tā izvietot savus kodolspēkus, ka var dot Krievijai masīvu un negaidītu kodoltriecienu, pēc kura tā vienkārši vairs nespēs dot atbildes triecienu. ASV valdības un militāristu darbības (tai skaitā arī Latvijā) liecina, ka amerikāņi nopietni gatavojas arī šādam scenārijam. Tā gadījumā Latvija kļūs par kodoltuksnesi, jo to ietekmēs gan Pleskavas apgabalā sprāgušo kodollādiņu radiācija, gan arī virs Latvijas teritorijas sprāgs gan ASV, gan Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmu notriektās kodolbumbas.

Visbeidzot nopietni tiek izskatīta iespēja izraisīt Krievijas un Ķīnas karu. Pašreiz šāda varbūtība ir maziespējama, tomēr arī tā atrisinātu anglo-amerikāņu ekonomiski-politiskās problēmas. Amerikāņi strādā arī šajā virzienā.

Otra izeja, kas nav pretrunā pirmajai un daļēji to papildina, ir Eiropas Savienības aplaupīšana. Tā kā ASV trūkst līdzekļu, tad tos kaut kur ir jāiegūst. Iegūt tos var tikai kādu aplaupot. Bet aplaupīt var tikai Krieviju, Ķīnu vai Eiropas Savienību. Tā kā ar pirmajām divām ir problēmas un tās, maigi izsakoties, netic amerikāņiem, tad atliek tikai Eiropas Savienība. To tad arī ASV mēģina panākt, piespiežot ES parakstīt Transatlantijas Tirdzniecības un Investīciju partnerību (TTIP), kas ir pilnībā izdevīga tikai ASV un tās kompānijām. Amerikāņi ES aplaupīšanā izmanto tās pašas metodes, kuras ES izmantoja, aplaupot Austrumeiropas valstis (arī Latviju). Arī tādēļ ES dalībvalstīs (pirmkārt Vācijā un Francijā) šim līgumam ir nopietna pretestība.

Vēl cits līdzekļu iegūšanas veids, kurš īslaicīgi uzlabo ASV ekonomisko situāciju, ir labvēlīga investīciju klimata radīšana Amerikā. Tā kā ASV nav labvēlīga investīciju klimata un ātri radīt to nav iespējams, amerikāņi cenšas pasliktināt investīciju klimatu visās citās valstīs. Tam tiek izmantots ļoti plašs metožu kopums starp kurām ir arī atsevišķu valstu iznīcināšana, noteiktu reģionu haotizācija un arī cīņa pret t.s. “ofšoriem”. Ja visur būs slikti un nestabili, tad visas pasaules “brīvā nauda” plūdīs tur, kur ir stabilitāte un kārtība, tas ir uz Amerikas Savienotajām Valstīm.

Visbeidzot trešā izeja ir koncentrēties uz ASV iekšējām problēmām, kardināli atrisināt tās, efektivizējot ASV ekonomiku un sabiedrisko iekārtu un caur to mainot globālo ekonomiku, saglabājot tajā pietiekami nopietnu teikšanu. Šī ir amerikāņu atkāpšanās vai pat daļēja kapitulācija. Šī scenārija gadījumā ASV oficiāli atzīs savu bankrotu, ierausies sevī un mēģinās tikt galā ar iekšējām problēmām, kuras saasinās straujā dzīves līmeņa krituma radītie iekšējie nemieri, kas var pat izraisīt ASV sabrukumu (vismaz Teksasas štata izstāšanos no ASV). Tai pat laikā ASV šādi rīkojoties “uzmetīs” visu pasauli, kam tā ir parādā (un pirmkārt Ķīnu, kura zaudēs visus gadu desmitu garumā iekrātos līdzekļus) un tas sagraus visas pasaules finanšu sistēmu. Attiecīgi dažāda mēroga reģionāli nemieri un haoss tad var notikt visā pasaulē.

Bez tam ASV redzamās ārpolitiskās aktivitātes strauja samazināšanās saasinās tos starptautiskos konfliktus, kurus amerikāņi slāpēja vai arī, kuri tika atlikti, lai kopīgi cīnītos pret ASV agresijas draudiem. Konkrēti tad pašas no sevis sāks pasliktināties Krievijas un Ķīnas savstarpējās attiecības, kas tālākā perspektīvā dos amerikāņiem iespēju izraisīt Krievijas – Ķīnas karu, izmantojot minimālus resursus un iespējams pat saglabājot savu tābrīža pozitīvo tēlu.

Šī scenārija gadījumā Latvija tādā vai citādā veidā nokļūs Krievijas, Polijas, Zviedrijas, Vācijas vai … Lielbritānijas ietekmes sfērā. Plaši ir pieņemts uzskatīt, ka visdrīzāk Krievijas, bet… krievi var arī neaplaimot latviešus ar jaunu “uzņemšanu” un atstāt savus nepateicīgos “jaunākos brāļus” kāda no savu tā brīža partneru gādībā (lai viņi čakarējas), vai kā līdz šim vispār nelikties par Latviju ne zinis.

Otrkārt, ASV pašreiz notiek prezidenta vēlēšanas. Pirmsvēlēšanu un pēcvēlēšanu laikā ASV struktūras lielā mērā ir paralizētas un mazaktīvas, darbojas situatīvi, pēc inerces un neveic nekādus būtiskus un tālredzīgus manevrus. Šajā laikā lielākā daļa ASV iekšējo spēku tiek koncentrēti priekšvēlēšanu cīņai. Paralīze sākas aptuveni ar vēlēšanu gada sākumu, oktobrī un novembrī tā sasniedz savu maksimumu, bet līdz nākamā gada martam notiek jaunās valdības un tās komandas veidošana (tiek “dalīti amati” un nosprausti kopējie un personīgie mērķi). Un tad amerikāņu struktūras atgūst savu ierasto veiktspēju un darbības stilu.

Kas pašreiz cīnās par ASV prezidenta posteni? No vienas puses Hilarija Klintone, kura ir dedzīga kara risinājuma piekritēja un kuru atbalsta attiecīgas abu ASV partiju un globālo spēku aprindas. No otras puses Donalds Tramps, kurš ir miera un ASV koncentrēšanās uz savām problēmām piekritējs.

Ja Amerikā vispār kaut kad ir bijis kaut kas labs un šis labais kaut kādā mērā ir saglabājies, tad tas pašreiz cenšas iemiesoties ASV valsts pārvaldē caur Donaldu Trampu. Tramps ir amerikāņu Putins. Hilarija Klintone savukārt ir visu ASV sliktāko un zemiskāko īpašību iemiesojums. Hilarija Klintone tās ir histērijas, agresija, necilvēcības un karš. Hilarija Klintone tas ir gandrīz vai drošs ASV gals ar lielu varbūtību, ka amerikāņi sev kapā līdzi paraus arī visu pārējo pasauli.

Kas vēl ir Hilarija Klintone? Viņa ir sava vīra Bila Klintona prezidentūras ārpolitikas kursa dedzīga piekritēja. Šis ārpolitikas kurss izveidojās pēc PSRS sabrukuma, kad ASV kļuva par vienīgo globālo lielvalsti vienpolārajā pasaulē un tas paredz klaju un atklātu ASV nerēķināšanos ne ar vienu valsti savu interešu aizstāvībā visā pasaulē. Ja kāds pretojas, tad tas nepieciešamības gadījumā tiek brutāli apspiests ar spēka palīdzību.

Klintona laikā šis ārpolitikas kurss savu epogeju sasniedza līdz ar uzbrukumu Dienvidslāvijai un kopš viņa laikiem šāda pieeja ir dziļi iesēdusies un nostiprinājusies ASV militāristu, specdienestu un Valsts departamenta ierēdņu vidū. Visi nākamie prezidenti pēc Klintona realizēja viņa laikā aizsākto ārpolitikas kursu.

Kas ir Baraks Obama? Viņš ir nemākulīgs un impotents miera un ASV koncentrēšanās uz savām problēmām piekritējs. Bet dēļ savas nespēcības no vienas puses viņš nespēja tā pa īstam realizēt savu politiku, bet no otras puses ārlietas savas prezidentūras pirmā termiņa laikā viņš uzticēja Hilarijai Klintonei, kura aplaimoja pasauli ar “arābu pavasari”, Lībijas izpostīšanu un karu Sīrijā. Hilarijas Klintones ārpolitika radīja lielu daļu to apstākļu, kuru rezultātā Eiropu pārpludināja bēgļu masas.

Baraks Obama daļēji saturēja un turpina saturēt aptrakušo amerikāņu “kara partiju”’. Ja ievēlēs Klintoni, tad bremzes “kara partijai” zudīs un pat galvenais Klintones konkurents demokrātu vidū Berni Sanders visdrīzāk nespēs apvaldīt trako Hilariju.

Viens no galvenajiem Obamas administrācijas veikumiem ir Transatlantijas Tirdzniecības un Investīciju partnerība (TTIP), noslēdzot kuru ASV ekonomiski aprīs Eiropas Savienību, tādējādi uz laiku atliekot pašas ASV krahu. Obama apsolīja sava termiņa laikā izbīdīt TTIP un patiešām centās to izdarīt, bet… radās problēmas. Francijas prezidents Fransuā Olands publiski paziņoja, ka TTIP Francijai ir nepieņemams, jo tas ievērojami ierobežos tās suverenitāti. Tāpat TTIP noslēgšanai nopietni pretojas daļa no Vācijas elites. Tā rezultātā TTIP virzība apstājās un ASV sāka realizēt plānu B: ja nav iespējams iekļaut TTIP visu Eiropas Savienību, tad ES ir jāsadala un TTIP jānoslēdz ar pēc iespējas lielāku skaitu tās pašreizējo dalībvalstu. Tādēļ notika Brexit un tādēļ amerikāņi visādi veicina gan nemierus Eiropas Savienībā, gan arī eiroskeptisku noskaņojumu pieaugumu un aktivitātes.

Tādējādi varam konstatēt, ka cilpa ap amerikāņu kaklu arvien vairāk savelkas kā rezultātā viņi sāk rīkoties arvien neadekvātāk. Tuvākais un vieglākais amerikāņu pagaidu glābiņš bija TTIP, bet tiklīdz kļuva skaidrs, ka ieplānotie TTIP termiņi un nosacījumi ir nopietni apdraudēti, ASV struktūras sāka vērsties pret TTIP bremzētājiem: tobrīd proamerikāniskā Turcija “atvēra” “bēgļu krānu”, pārpludinot ar imigrantiem ES un nopietni destabilizējot Eiropu, notika Brexits, kas ievērojami pastiprināja eiroskeptiskās tendences, ASV militāristu radītā “Islāma valsts” sāka intensīvus teroristiskus uzbrukumus Eiropai – pirmkārt Francijai un Vācijai (Bavārijai) un Francijā pēc Ukrainas receptēm tika organizētas masu nekārtības.

Pie tam tas notiek apstākļos, kad izmisušie amerikāņu sabiedrotie, kuri saprot cik smagi ASV viņus čakarē un uzmet, sāk nopietni lūkoties Krievijas virzienā. Turcijas prezidenta Erdogana piemēram, tuvākajā vai mazliet tālākā nākotnē var sekot arī Vācija, Francija vai citas valstis. Tāpēc pastiprinās dažādi uzbrukumi Krievijas sadarbības partneriem un sabiedrotajiem – Brazīlijai, Argentīnai, Dienvidāfrikas Republikai, Armēnijai, Kazakstānai, Azerbaidžānai un citiem, kā arī pašas Krievijas autoritātei (dopinga skandāls).

Tāpat jāņem vērā, ka visas šīs aktivitātes ASV struktūras veic priekšvēlēšanu laikā, kad amerikāņu valsts pārvaldē nav pieņemts spert “straujus soļus”. Ja atsevišķām darbībām, ko var izmantot TTIP izbīdīšanai, iespējams var vēl dabūt Obamas administrācijas akceptu, tad daļa no tām izskatās tiek veiktas nesankcionēti. To, ka tā tas visdrīzāk ir labi raksturo ASV militāristu izteikumi, kuri brīžiem publiski izsakās diametrāli pretēji valsts augstākajām amatpersonām, kā arī fakts, ka 50 ASV Valsts departamenta ierēdņu atļāvās vērsties ar atklātu lūgumu pie Obamas nekavējoties uzsākt iebrukumu Sīrijā, jo “tāda iespēja var vairs neatkārtoties”.

ASV “kara partija” trako un izmanto visas iespējas, lai destabilizētu situāciju. Šīs iespējas, protams, ir ierobežotas ar esošiem resursiem un pilnvarām, ko var pārkāpt tikai noteiktās robežās, bet ir labi redzams, ka tas intensīvi un plaši tiek darīts. Galvenais šo darbību mērķis – izprovocēt konfliktu ar Krieviju, kas ļautu ASV sabiedrībā uzkurināt pavisam cita līmeņa antikrievisko histēriju, kas ļautu Hilarijai Klintonei vēlēšanu cīņā garantēti izrēķināties ar Donaldu Trampu, kurš publiski iestājas par attiecību normalizāciju ar Krieviju. Bet pēc Klintones ievēlēšanas “kara partija” varētu izvērsties uz pilnu jaudu.

Kā pēdējais un visdrošākais šī virziena elements tiek gatavots jauns valsts apvērsuma mēģinājums Ukrainā ar prezidenta Porašenko nogalināšanu, pēc kā tur sāksies asiņains un vispārējs pilsoņu karš, kas var likt Krievijai iejaukties vai kurā kā ierasts var propagandiski vainot Krieviju.

Kas tā visa kontekstā var sagaidīt Latviju?

Pašreiz arī Latvijā saglabājas pietiekami augsts nopietnu incidentu rašanās risks. Līdz prezidenta vēlēšanu beigām nekādas salīdzinoši maza mēroga nekārtības mums nedraud, bet, ja ASV “kara partijai” pastāvēs iespēja realizēt kādu pietiekami liela mēroga provokāciju, kas ļautu tajā uzreiz propagandiski apvainot Krieviju, tad viņi var izdomāt to realizēt, tāpēc līdz decembrim Latvijas specdienestiem un kārtības sargiem vajadzētu būt īpaši vērīgiem un uzmanīgiem, tai skaitā un jo īpaši pret aktivitātēm, kuras nāk no sabiedroto puses.

Trampa uzvaras gadījumā daļa Latvijas politikāņu centīsies peldēt pa ģeopolitisko straumi, kas var izraisīt masveida “kažoku mešanu”. Cita daļa (antikrievi un nacisti) propagandēs no tā milzīgu traģēdiju un aicinās cilvēkus “ielās”, kas ar amerikāņu un britu “kara partijas” atbalstu var pāraugt arī nopietnākos ekscesos. Iespējams aktīvi sāks rīkoties Krievijas “maigā spēka” struktūras, lai panāktu Latvijas “ierakstīšanos” sev vēlamajā reģionālajā un globālajā ainā. Pie tam šīs darbības var nebūt prokrieviskas un var būt pietiekami patriotiskas un pat nacionālas. Krievija visdrīzāk nemaz necentīsies demontēt Latvijas valstiskumu, bet tikai racionalizēs un pragmatizēs valdošo režīmu, deaktivizējot tā antikrievisko dabu un panākot, lai Krievijas ģeopolitiskie konkurenti nesaimnieko šajā teritorijā kā pie sevis mājās. Objektīvi Krievijas interesēs ir, lai tās pierobežā valda miers un kārtība un lai robežvalstis nav rusafobiski noskaņotas un Latvijā šai ziņā Krievija iespējams sastaps nopietnu Lielbritānijas attiecīgu struktūru pretestību, kuras armijas ģenerālis pietiekami ilgi vadīja vienu no Latvijas specdienestiem.

Krievijas ietekmes pieauguma gadījumā “uz viļņa” būs Saskaņas centrs, bet, ja radīsies cits nopietns politisks spēks ar līdzīgiem politiskiem uzstādījumiem, tad arī tas domājams varēs cerēt uz Kremļa atbalstu. Protams, nepilsoņa statusu saglabāt nevarēs un krievu valodai būs jāiedod kaut kāds valstisks statuss, lai visi, kuri to vēlas, saprātīgu valsts valodas principa ierobežojumu ietvaros var brīvi lietot krievu valodu. Bet iespējams arī šīs prasības un uzdevumi nebūs prioritāri.

Ekonomiski Latvijai būs jācenšas izdzīvot saviem spēkiem. Neviens neko tāpat vien nedos, kas apstākļos, kad uz Latviju pārstās plūst ASV “rusafobiskā pasūtījuma” nauda, izraisīs nopietnas papildus ekonomiskās problēmas. Pie tam uz kaut kādu labvēlīgu un uzticības pilnu attieksmi, lai piemērotos jaunajiem globālās ekonomikas apstākļiem, Latvija un latvieši var necerēt. Viņiem neticēs un neuzticēsies un sava varēšana būs nepārtraukti jāpierāda. Daudziem Latvijas iedzīvotājiem būs patiešām beidzot jāsāk produktīvi strādāt. Grantēdājiem tā patiešām būs milzīga traģēdija. Visdrīzāk jaunajos apstākļos Latvija vairs nespēs panest arī tik lielu ierēdņu skaitu, tādēļ var notikt to ievērojama samazināšana.

Lielbritānijas ietekmes saglabāšanās / pieauguma / legalizēšanās gadījumā antikrieviskā histērija turpināsies un iespējams pat pieaugs, tāpat arī saglabāsies provokāciju radīšanas risks, tomēr nebūs nopietnu liela kara rašanās draudu. Latvija tad kļūs par nosacītu jauna tipa Lielbritānijas impērijas vienu no robežposteņiem.

Daudziem notikumu attīstības gaita Trampa uzvaras gadījumā var šķist galēji nepieņemama, bet alternatīva tai ir karš, pie tam ar lielu varbūtību ka karot nāksies arī latviešiem un ka karš būs arī Latvijas teritorijā. Negribat Trampu un negribat “Krievijas ietekmi”, tad gatavojaties tapt iesaukti jaunā leģionā karošanai “par Latviju” anglo – amerikāņu izvirtuļu interesēs svešu valstu teritorijā ar gandrīz garantētām letālām sekām gan “leģionāriem”, gan Latvijai. Latvija visdrīzāk taps iznīcināta jau šī kara sākumā, bet, ja brīnumainā kārtā tas nenotiks un ja cilvēcei par postu šajā karā uzvarēs ASV, tad Latviju pēc uzvaras iznīcinās paši anglo-amerikāņi (kā mentāli Krievijai radniecīgu teritoriju, kurā teorētiski kaut kad nākotnē un kaut kādā formā var sākt atdzimt Krievijas valstiskums).

Klintones ievēlēšanas gadījumā sāksies vēl nepieredzēta antikrieviska histērija. Kas nebūs “ar mums” (ar amerikāņiem/ar Klintoni), tie tiks pasludināti par ienaidniekiem. Notiks atklāta un pastiprināta militārās konfrontācijas kāpināšana. Tās ietvaros Latvijā var tikt izvietots ievērojams papildus militārais kontingents, pretgaisa aizsardzības sistēmas elementi vai pat kodolraķetes. Krievijas pierobežā, tās sabiedroto un partneru valstīs tiks intensīvi organizēti dažādu veidu nemieri un iekšējie militārie konflikti. Latvijā tā rezultātā var tikt organizēta vērienīga provokācija, kas ASV dod propagandisku ieganstu kāpināt konfrontāciju vai pat uzsākt karu. Var arī sākties intensīvs hibrīkarš, ko izraisīs ASV, lai vainotu tajā Krieviju, vai arī, ko organizēs Krievija kā atbildi uz ASV-Latvijas provokācijām un/vai kā simetrisku vai asimetrisku pretsitienu (piemēram, kā darbības ASV pretgaisa aizsardzības sistēmas elementu un/vai kodolraķešu izvietošanas Latvijā nepieļaušanai).

Antikrieviskās histērijas un militāro aktivitāšu aizsegā, protams, tiks ievērojami ierobežotas pilsoņu tiesības un brīvības, tiks pastiprināta cenzūra, notiks pāreja uz autoratīvāku vadības stilu, tiks ievērojami pasliktināts cilvēku dzīves līmenis (sak, pacietieties, drošība pirmajā vietā). Kamēr Klintones ASV nebūs kaut kādā formā zaudējusi karu, tikmēr globāla ekonomiskā kolapsa nebūs, bet tas, kas būs – totalitāra Amerikas iedzīvotāju, sabiedroto valstu un vasaļvalstu izdevumu krasa samazināšana, kam būs līdzīgs efekts un kā negatīvās ekonomiskās sekas daļēji slāpēs pirmskara un hibrīdkara aktivitātes. Tas viss ar lielu varbūtību izraisīs plašus nemierus, ko iespēju robežās, protams, centīsies atbalstīt arī Krievija, bet tie visnežēlīgākā kārtā tiks likvidēti. Plašas “brīvās pasaules” cilvēku masas tiks apspiestas un samītas. Lielākās daļas “brīvās pasaules” cilvēku dzīve sāks līdzināties nacistu darba nometņu vai pat koncentrācijas nometņu ieslodzīto dzīvei (ar citām metodēm efektīvi organizēt Rietumvalstu iedzīvotājus karam nemaz nav iespējams). Ja tik tālu nonāks, tad paliks tikai viens mazs solītis līdz masu genocīdam, kas nepieciešamības gadījumā tiks veikts (militāru vai ekonomisku apsvērumu dēļ).

Beigsies tas viss vai nu ar kodolkaru, vai nu ar ļoti daudzu reģionālu karu sēriju, kā rezultātā vai nu Krievija tiks tādā vai citādā veidā iznīcināta (kam sekos izcili necilvēcīga globālā diktatūra, masu genocīds iedzīvotāju skaita samazināšanai, galēja cilvēku izviršana un civilizācijas pašiznīcināšanās savstarpējos karos vai tehnogēnās katastrofās), vai arī Klintone un “kara partija” tādā vai citādā veidā tiks atstumta no varas, ko būs iespējams izdarīt vai nu iznīcinot ASV vai arī iznīcinot nozīmīgu daļu “kara partijas” pārstāvju. “Putina Krievijas” uzvaras gadījumā sāksies jauns miera laikmets, kurš sliktākā gadījumā ilgs gadus 50 – 100, kad tamlīdzīga zaraza citā veidolā sāks atdzimt atkal.

Krievijas lielākā priekšrocība un vienlaicīgi arī vājums ir apstāklī, ka tā nevēlas un tai nav izdevīgi pilnībā iznīcināt ASV (jo humānā Krievija viena pati nespēs pārvaldīt visu pasauli), kamēr ASV valdošās aprindas sev ir uzstādījušas pilnīgu Krievijas iznīcināšanas mērķi. ASV vājums ir apstāklī, ka tā, ja vēlas saglabāt savu globālo līderību, nemaz nevar neuzbrukt Krievijai. Ja ASV un Krievija mierīgi līdzās pastāv un viena otru nopietni “neaiztiek”, tad ASV ekonomiski sabruks ātrāk nekā Krievija. Tāpēc Krievija, neuzbrūkot un tikai prasmīgi aizstāvoties, garantēti uzvarēs. Tāpēc Krievija nav agresors, bet ASV, ja neatmet savu egocentrisko un iedomīgo mesiānismu, ir spiesta uzbrukt.

Un tamdēļ amerikāņi savās rindās pulcē attiecīga morālā (amoralitātes) līmeņa kadrus, tādēļ viņi tos attiecīgi motivē, kontrolē un izturas pret tiem bez sentimentiem. ASV ir Mordora, kura mēģina zem saviem karogiem sapulcēt visus globālos tumšos spēkus, tāpēc tā sludina brīvību visu veidu neliešiem un izvirtībām un plaši to propagandē.

Augstāk aprakstītais ir visnegatīvākais scenārijs, ko Klintone un amerikāņu “kara partija” maksimāli centīsies realizēt. Tas viņiem var pilnībā neizdoties, jo ne tikai Krievija var veikt smalkas darbības tā iestāšanās iespēju minimizēšanai, bet arī katras valsts (un pirmkārt amerikāņu) “miera partija” tam maksimāli pretosies. “Putina Krievija” nav viena pati par sevi, Krievija pašreiz ir cilvēces labāko un gaišāko tieksmju aizstāve, kam “visa pasaule sadodas rokās, lai palīdzētu”. “Putina Krievija”, neskatoties uz visiem tās trūkumiem, kuri ir pietiekami nopietni, ir kā pus sarūsējusi grabaža, kura nosprosto durvis, pa kurām pasaulē raujas iekšā elles spēki.

Ja Klintone uzvarēs vēlēšanās, viņas un “kara partijas” iespējas vismaz sākumā būs ierobežotas. Lai iegūtu visas Demokrātu partijas atbalstu, Klintone bija spiesta vienoties par sadarbību ar visnopietnāko savu pirmsvēlēšanu pretinieku no pašas partijas Berniju Sandersu, kurš ir gudrs un nosvērts sociālists. Tas nozīmē, ka Sanders un viņa cilvēki būs pārstāvēti Klintones valdībā, ar viņiem kaut kādā mērā būs jārēķinās un viņi daļēji ietekmēs situāciju. Tāpat gana nozīmīgs saturošais faktors ir ASV valsts struktūru varas dalījuma un institucionālās neatkarības princips, kas ir ASV demokrātijas būtība un ar kuru amerikāņi tik ļoti lepojas. Tas nozīmē, ka valsts struktūra pilda savus likumos atrunātos uzdevumus neatkarīgi no augstākstāvošo amatpersonu iegribām un pakļaujas tām tikai stingri noteiktu formālu rāmju ietvaros.

Bet… ASV atrodas pārāk lielu un neatrisināmu problēmu priekšā un Hilarija Klintone ir pārāk ambicioza, agresīva un bez pārspīlējumiem arī traka (un vēl sieviete, kuras pirmkārt vadās no emocijām), lai neņemtu vērā nekādus morālus un juridiskus šķēršļus sava politikā kursa realizēšanā. Jā, iespējams, ka Klintonei tas vismaz līdz galam neizdosies un uz to vien būs jācer, bet ģenerālais Klintones politikas virziens, ko tā visām varītēm mēģinās realizēt, būs tieši tāds. Un diemžēl ir jākonstatē, ka visdrīzāk agri vai vēlu, saskaroties ar lielāku pretestību vai mazāku, viņai tas tomēr izdosies, un tad uz pilnu gaitu sāks attīstīties apokaliptiskais scenārijs. Tādēļ Klintoni daudz lielākā mērā kā Hitleru ir nepieciešams apturēt pirms viņa ievācas Baltajā namā.

Jebkurā gadījumā nopietna pirmā Klintones valdības organizētā uzbrukuma sākums Krievijai ir sagaidāms 2018.gadā, kad Krievijā paredzētas prezidenta vēlēšanas. Šim notikumam visas anglo – amerikāņu un NATO diplomātiskās, militārās un spec struktūras nopietni gatavojas jau tagad.

Tāpēc cilvēkiem vajadzētu cerēt un darīt visu iespējamo, lai trakā Hilarija nekļūst par ASV prezidenti (lai kāds ar nebūtu Tramps, viņš ir nesalīdzināmi labāks par Klintoni), bet, ja tas tomēr notiek, tad, lai viņai rastos pēc iespējas lielākas un nepārvaramākas grūtības sava ārpolitiskā kursa realizācijā.

Informācijas aģentūra
/16.08.2016/

Posted in BĒGĻU KRĪZE, Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, TTIP (Transatlantijas tirdzniecības un investīciju partnerība), UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Par civilizācijas norieta iemesliem

00622_colapse2016.gada maijā Stambulā savu darbu beidza ANO Humanitārais samits. 177 valstu pārstāvji konstatēja migrantu un militāru konfliktu upuru, kuriem nepieciešama palīdzība, strauju pieaugumu pasaulē. Vācijas kanclere Angela Merkele paziņoja, ka nepieciešams radīt globālu palīdzības sniegšanas mehānismu, tādējādi atzīstot, ka Vācija un Eiropas Savienība netiek galā ar bēgļu plūsmu no Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikas. Par jaunajiem un no jauna uzliesmojošajiem militārajiem konfliktiem runāja lielākā daļa valstu pārstāvju no visiem kontinentiem.

Tai pat laikā ir jākonstatē, ka pasaulē karu nav kļuvis vairāk. Cilvēce karo tik pat ilgi, cik eksistē. Tikai retajai valstij ir izdevies kā Šveicei pamanīties nebūt iesaistītai militāros konfliktos vairāku paaudžu laikā. Parasti kādu karu, mazu vai lielu, asiņainu vai ne pārāk, savā teritorijā vai svešā, piedzīvo katra paaudze.

Kara priekšnojauta

Salīdzinājumā ar iepriekšējiem laikmetiem starptautiskā dzīve ir būtiski mainījusies. Gaisā burtiski virmo briesmu priekšnojauta. Par to runā un raksta dažādu sociālo grupu pārstāvji no visdažādākajām valstīm (sākot no ārēji šķietami labklājīgu valstu līderiem līdz pussabrukušu trešās pasaules valstu pārstāvjiem).

Pat pirms Pirmā un Otrā pasaules kara un abu kodolvalstu t.s. “aukstā kara” saasinājuma laikā cilvēce tik izteikti nesajuta briesmas kā tagad. Pie tam briesmu priekšnojauta nav saistīta ar iespējami gaidāmo kodolvalstu liela mēroga militāro konfliktu. Pat otrādi, cilvēkiem ir tendence pārāk zemu novērtēt šos draudus, uzskatot, ka civilizācijas iznīcināšanas risks apstādinās politiķus vai ģenerāļus. Viņi nesaprot, ka kaut kāda ieroča esamībai ir jēga tikai tad, ja esi gatavs to reāli pielietot. Šai ziņā kodolieroči ne ar ko neatšķiras, piemēram, no loka un bultām, kuri uz savu izgudrošanas brīdi arī bija masu iznīcināšanas ierocis, kurš ļauj iznīcināt no attāluma vairākus pretiniekus pirms tie paspēs pietuvoties šķēpa lidojuma vai rungas sitiena attālumā. Ņemot vērā to pirmsvēsturisko laiku cilvēces niecīgo skaitu var vēl padiskutēt, kurš ierocis cilvēces izdzīvošanai bija bīstamāks – starpkontinentālās raķetes mūsdienās vai loks un bultas daudzus tūkstošus gadus atpakaļ.

Tad no kurienes šī briesmu priekšnojauta, kura pāraug vadošo pasaules valstu līderu histērijā, kuri konstatē mūsdienu civilizācijas mehānismu neadekvātumu risināmajām problēmām un uzdevumiem?

Cīnoties ar bēgļu krīzi, ar badu un nabadzību mūsdienu cilvēce cenšas cīnīties ar sekām, atstājot bez uzmanības un pat neievērojot savu problēmu cēloņus. Tieši tāpēc problēmas pieaug jo straujāk, jo lielākus spēkus cilvēce pieliek to risināšanai.

Problēmas būtība ir kundzības formāta un veida maiņā, kas nodrošina vadošo valstu dominēšanu pār civilizācijas perifērijām.

Pirmā un otrā tipa koloniālisms: cīņa par cilvēkiem un resursiem

Savas vēstures gaitā cilvēce ir piedzīvojusi divus kundzības formātus (veidus) un pašreiz ieiet trešā kundzības formāta ērā.

Pirmais etaps ilga no vēstures sākuma laikiem līdz XVI gadsimtam, kad sākās koloniālālisma laikmets. Tad kundzība tika nodrošināta ar iekarošanas palīdzību un iekarošanas objekts bija zemes un cilvēki. Tolaik teritorijas bez cilvēkiem nebija nevienam vajadzīgas, jo tās vienkārši nebija kam apstrādāt.

No šī apstākļa izrietēja dažādas cilvēku apspiešanas formas no verdzības līdz dzimtbūšanai, kas cilvēku nesaraujami piesaistīja ražošanas līdzekļiem (pirmkārt zemei). Tāpēc, lai cik arī nesamierināmi savā starpā viduslaikos bija kristieši un musulmaņi, gan kristieši palika dzīvot musulmaņu iekarotajās teritorijās (Spānijā un Ēģiptē), gan musulmaņi dzīvoja zem kristiešu varas krusta karu laiku Palestīnā.

Tolaik varēja nogalināt vienu, tūkstoti vai pat simts tūkstošus neticīgo, bet nevarēja pilnībā iznīcināt visus iekarotās teritorijas iedzīvotājus, pretējā gadījumā iekarošana zaudēja savu jēgu un pārvērtās par ļoti dārgu un nerentablu pasākumu.

Līdz ar koloniālisma laikmeta sākšanos cilvēce ieiet otrā kundzības veida ērā, kad teritorijas ekspluatācijai saglabāt tās iedzīvotājus nebija vairs nepieciešams. Tehnoloģiju un darba ražīguma attīstība ļāva eiropiešiem apgūt milzīgas teritorijas, izmantojot salīdzinoši mazus cilvēku resursus. Pie tam šo cilvēcisko resursu bieži vien bija vienkāršāk atvest no cita kontinenta (kā nēģerus Amerikā) nekā saudzīgāk attiekties pret vietējiem iedzīvotājiem.

Šajā laikā pazūd indiāņi, kuri apdzīvoja desmitiem Karību jūras salas, strauji samazinās Dienvidamerikas indiāņu populācija, bet desmiti miljoni Ziemeļamerikas indiāņu burtiski izgaist nekurienē. Šajā pat periodā angļu mākslīgi izraisītais bads aiznes desmitiem miljonus Indijas iedzīvotāju dzīvības un uz pusi samazina Īrijas iedzīvotāju skaitu. Un šajā laikā Beļģijas karalis Leopolds II par desmit miljoniem samazināja Kongo iedzīvotāju skaitu, tādējādi nodrošinot savu pavalstnieku pārtikušu dzīvi.

Tātad, ja pirmajā kundzības etapā teritorijai un cilvēkiem iekarotāju acīs bija vienāda vērtība, tad otrajā kundzības etapā teritorijas vērtība strauji pieaug, bet cilvēku vērtība strauji krītas. Tomēr iekarotājam cilvēki vēl jo projām ir nepieciešami, lai gūtu labumu no teritorijas. Lai gan mazākos daudzumos un sliktākā kvalitāte, bet tomēr cilvēki bija vēl nepieciešami.

Un pats galvenais – lai nodrošinātu savu kundzību bija nepieciešams nodrošināt savas valsts iedzīvotāju salīdzinošu labklājību. Tādējādi cilvēcisko resursu vērtības samazināšanās kolonijās kompensējās ar cilvēciskā resursa vērtības pieaugumu metropolēs.

Mūsdienu koloniālisms: nav vajadzīgi ne resursi, ne cilvēki

Sākot ar XX gadsimta beigām ir sācies trešā kundzības formāta laikmets, kad zūd gan teritoriju, gan arī cilvēciskā resursa vērtība. Bankas ir radījušas finansu instrumentus, kuri ļauj ne tikai taisīt naudu no plika gaisa, bet to darīt pilnībā nesaistīti ar reālām vērtībām. Operācijas ar “papīra naftu”, “papīra zeltu” un citām “papīra” vērtībām jau daudzas reizes ir pārsniegušas reālo vērtību rezerves.

Pēc tā ir zudusi nepieciešamība ne tikai pēc zemes kā ražošanas līdzekļa, bet arī pēc zemes kā dabas resursu glabātuves un pēc cilvēkiem, kas šos dabas resursus iegūst.

Politisko kundzību nodrošinošie finansisti ir pilnībā atrāvušies no reālās ekonomikas. Mēs, protams, varam paprātuļot par tēmu, ka arī finanšu oligarham ir nepieciešami kalpi, ēdiena ražotāji, policisti un karavīri aizsardzībai un citi personisko labumu nodrošinātāji, kas visi ir cilvēki. Teorētiski tā tas ir, bet praktiski ekonomiskās un politiskās attīstības likumi darbojas neatkarīgi no konkrētu cilvēku vēlmēm un vajadzībām, pat ja šie cilvēki ir multimiljardieri. Ja ekonomika var iztikt bez cilvēkiem, tad cilvēks tai kļūst par lieku posmu, traucēkli, kurš samazina efektivitāti.

“Papīra” vērtību ekonomika var viegli pārvērst naudu vēl lielākā naudā ne tikai izlaižot reālu vērtību radīšanas posmu, bet pat cilvēku ar viņa vajadzībām. Protams, ideālu situāciju ar mirušu biržu [bez neviena cilvēka], kura ar bezgalīgi pieaugošu ātrumu no nekā rada arvien jaunus naudas vienību triljonus, sasniegt nav iespējams (vismaz pagaidām), bet tā kā tas ir pašreizējā ekonomiskā modeļa ideāls, tā tieksies uz to.

Tieši tāpēc tam, kas mums šķiet kā lielvalstu haotiskas, nepārdomātas un pretdabiskas darbības, modernajā politikā patiesībā ir dziļa jēga un iekšējā loģika, neatkarīgi no tā vai šīs loģikas sapratne principā ir pieejama tautas masām, vadošajiem politiķiem vai kaut vienai cilvēciskai būtnei.

Tā kā gan cilvēki, gan teritorijas vairs nav nepieciešami labklājības un kundzības nodrošināšanai, tad to saglabāšana jaunākajos konfliktos netiek uzstādīta kā mērķis. Pat otrādi, tie tiek uzskatīti par izlietojamu materiālu, kuru anihilācijas [pilnīgas iznīcināšanas] procesā tiek iegūts dubults labumus.

Pirmkārt, tādā veidā tiek iznīcināti konkurenti. Jo vairāk cilvēku, jo uz lielāku skaitu daļu ir jāsadala bagātība un kundzība. Pat visnabadzīgākajam un beztiesīgākajam indivīdam tāpat pieder daļiņa no kopējās bagātības un viņam ir sava noteikta suverenitāte (un tas nekas, ka tā ir niecīgi maza).

Otrkārt, noteiktas valsts likvidēšana (kas ir teritorijas un tās iedzīvotāju vienība) var tikt veikta tādā veidā, ka tas kaitēs ģeopolitiskam konkurentam. Tāpēc mūsdienu ģeopolitisko gigantu cīņa norit nevis par kādu politisku veidojumu saglabāšanu, bet gan par sev maksimāli izdevīgiem to pazušanas apstākļiem. Tāpēc mūsdienu konfliktos uzvar nevis tas, kurš ieņēma kādu teritoriju un pakļāva tās iedzīvotājus, bet gan tas, kurš piespieda savu ģeopolitisko konkurentu ciest zaudējumus no notikumiem, kuri norisinās trešajā valstī ar iedzīvotājiem, kuri vispār ne pie kā nav vainīgi.

Protams, šāds kundzības formāts, kurš noliedz cilvēcību un cilvēci, nevar ilgi pastāvēt. Krievija jau ir publiski paziņojusi, ka tās mērķis ir cīņa ar to (lai gan man nav pārliecība, ka viss šīs problēmas dziļums ir reāli saprasts) un atgriešanās pie pasaules kārtības, kura ir orientēta uz reālām, nevis “papīra” vērtībām.

Tomēr, kā mēs visi labi zinām [saskaņā ar K.Marksu], kamēr nav mainīta ekonomiskā bāze, tikmēr var necerēt uz politiskās virsbūves izmaiņām. Bet mūsdienu ekonomika pat globālās sistēmiskās krīzes apstākļos mainās lēni un pretrunīgi.

Tāpēc tuvākajos gados un visdrīzāk arī desmitgadēs mums būs jādzīvo tādos kundzības apstākļos, kurai cilvēka, cilvēcības un saprātīgas dzīvības esamība nav nepieciešams nosacījums. [Un tas visa cita starpā ievērojami palielina kodolkaru varbūtību.]

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/24.05.2016/

Avots:
https://cont.ws/post/278203

Informācijas aģentūra
/16.08.2016/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Kāpēc PSRS uzvarēja nacistisko Vāciju

2.pasaules kara lūzuma punkts: 1941.gada militārā parāde Maskavā

2.pasaules kara lūzuma punkts: 1941.gada militārā parāde Maskavā

1941.gads Padomju Savienībai bija visgrūtākais un viskritiskākais gads Otrajā pasaules karā. Tas bija visasiņainākais un visneprognozējamākais kara gads.

Jau kopš 1939.gada bija zināms, ka karš ir neizbēgams, tomēr PSRS centās no tā izvairīties. Cerēja uz Molotova – Rībentropa paktu, cerēja uz vāciešu bailēm no “leģendārās un neuzvaramās”, cerēja (ja nu gadījumā ienaidnieks izmisumā tomēr uzbrūk) uz tūlītēju pretuzbrukumu un kara pārnešanu Vācijas teritorijā.

Un ne jau tikai tukši cerēja – nepārtraukti dienu un nakti strādāja. Radīja jaunus tankus, lidmašīnas un artilērijas sistēmas, pārapbruņoja armiju, ielika pamatus dublējošajām rūpnīcu būvēm tālu Austrumos, līdz kurām ienaidnieks tik ātri nevarēs nokļūt, realizēja ļoti smalku diplomātisku spēli, lai kara gadījumā ar spēcīgāko Eiropas armiju nepaliktu pret to viens pret vienu bez sabiedrotajiem.

Tomēr ne visu uzspēja un ne viss izdevās. Nepietika kara tehnikas, lādiņu un pat šauteņu, tik tikko bija sākušas strādāt lielās militārās rūpnīcas, karavīri bija mazizglītoti un nepieredzējuši, virsniekiem trūka pieredzes. Tāpēc 1941.gadā PSRS izdzīvošanas izredzes karājās mata galā un tāpēc 1941.gads kļuva par vissmagāko kara gadu.

Bet kā izdevās to izturēt? Kas vēl bija bez ļoti smagā visu iedzīvotāju darba frontes aizmugurē un bez padomju konstruktoru, inženieru un rūpnīcu strādnieku negulētajām naktīm? Kas vēl bija bez ļoti sarežģītā partijas vadītāju organizatoriskā darba visos līmeņos un bez valsts vadītāja dzelžainās gribas? Kādu vēl iemeslu dēļ izdevās apturēt vācu iebrucējus? Dēļ izturības, pašuzupurēšanās un kategoriskas nevēlēšanās piekāpties ienaidniekam. Un dēļ Tēvzemes mīlestības, kas, manuprāt, bija izšķirošais faktors.

Par 1941.gadu ir radīti ļoti daudz mīti un izdomājumi, tai skaitā arī par padomju karavīriem, kuri, pametuši ieročus, tankus un lielgabalus, lielos daudzumos padevās gūstā. Tai skaitā arī par to, ka padomju karavīri karoja piespiedu kārtā. Un tai skaitā arī par to, ka uzvarēt izdevās nopludinot ienaidnieku ar saviem līķiem.

Kā katrā karā, gadījās arī tādas lietas – gan gūstā padevās, gan ieročus pameta, gan nemākulīgi gāja bojā – bet savā būtībā šo salīdzinoši mazskaitlisko parādību absolutizācija ir maldinoša un melīga.

Patiesība ir tajā, ka Padomju Savienībai uzbruka ļoti varena, precīzi noskaņota, augsti tehnoloģiska vācu militārā mašinērija, kura padomju karavīriem un virsniekiem bija pilnīgi nezināma. [Un šī mašinērija pirms tam burtiski samala miltos gan poļus, gan frančus, gan dāņus, gan norvēģus un lielā mērā arī angļus, kuri visi karoja un pretojās pietiekami kūtri un formāli. Visnopietnāk nacistiem Eiropā pretojās tikai grieķi, kuri arī tika gana ātri salauzti.] Pirmajās kara dienās un mēnešos padomju karavīri nesaprata kā darbojas vācu militārā mašinērija, kāda ir tās rīcības taktika un stratēģija. Saprast vācu nacistu militārās sistēmas darbības principus un iemācīties ar to veiksmīgi cīnīties varēja tikai karojot, samaksājot par to lielu zaudējumu cenu.

Sākumā pēc Pirmā pasaules kara vācieši mazliet baidījās no Sarkanās Armijas, bet pēc PSRS – Somijas kara viņi krita otrā galējībā. Vācijas izlūkdienesti norādīja uz pieredzējušu un lietpratīgu armijas vadības kadru trūkumu Sarkanajā Armijā. Vācijas militārais atašejs uzskatīja: lai pēc tīrīšanām padomju armijā tās vadība atgrieztos kaut vai 1933.gada līmenī, “nepieciešami vismaz 20 gadi”.

1939.gada 22.septembrī Brestā kā parādē ienāca padomju armijas mehanizētās daļas. Šajā pasākumā piedalījās arī nacistiskās Vācijas militārā vadība, konkrēti tanku blickrīga koncepcijas radītājs ģenerālis Heincs Guderians. Ko par padomju tehniku teica pats Guderians nav zināms, bet jauns vācu virsnieks, kurš redzēja parādi, izteicās par to sekojoši: “Padomes izskatījās nožēlojami. Gan automašīnas, gan tanki ir kā no pirmsplūdu laikiem. Jākonstatē ka tas viss ir nekas vairāk kā savu laiku nokalpojuši metāllūžņi.”

Tā patiesībā arī bija. Tikai vācieši neko nezināja par jaunajiem supersmagajiem tankiem, tai skaitā arī par T-34. Un viņiem nebija priekšstata kāds kaujā ir krievu karavīrs. Tāpēc vācieši nešaubījās par sava blickrīga veiksmīgumu. Un Hitlers vēl viņus mudināja: “Ja pa tādu armiju dod spēcīgu triecienu, tad tās sagrāve ir neizbēgama.”

Tomēr tas nicinājums ar kādu vācieši sākumā attiecās pret padomju karavīriem nav izskaidrojams tikai ar Sarkanās Armijas militāri – tehnisko vājumu. Kopš 1933.gada visu Vāciju sāka pārņemt fašistiski – nacistiskā ideoloģija, saskaņā ar kuru slāvi [arī latvieši] tika pieskaitīti “necilvēkiem”. Uz 1941.gadu šī ideoloģija noteica lielākās daļas nacistiskās Vācijas karavīru attieksmi pret “krieviem” (gan ierindas karavīru un virsnieku, gan arī ģenerāļu).

Tomēr pirmās kaujas lika pašiem gudrākajiem (vai vēsturi vislabāk zinošajiem) pārskatīt savus uzskatus. Oberleitinants Ērihs Mende atceras sarunu ar savu komandieri, kura notika 1941.gada 22.jūnijā pirms paša iebrukuma: “Mans komandieris bija divreiz vecāks par mani un viņš bija jau karojis ar krieviem pie Narvas 1917.gadā. “Šeit šajos milzīgajos plašumos mēs, līdzīgi kā Napaleons, atradīsim savu nāvi. Mende, atcerieties šo mirkli, jo ar to sākas esošās Vācijas gals.” ”

Ko līdzīgu, bet bez galēja pesimisma, savās atmiņās raksta 4.armijas štāba priekšnieks ģenerālis Gunters Blūmentrits: “Krievu uzvedība jau kopš pirmajām kaujām pilnībā atšķiras no poļu uzvedības un sabiedroto uzvedības, kuri tika sakauti Rietumu frontē. Pat nokļūstot ielenkumā krievi sīvi pretojas.”

Zemāk fragments no vērmahta 45-ās divīzijas 22.jūnija operatīvā ziņojuma par Brestas cietokšņa ieņemšanu. Vācu divīzijā bija 17 tūkstoši cilvēku, savukārt Brestas cietoksnī patvērās 9 tūkstoši padomju karavīru (bez kājniekiem un robežsargiem starp tiem nozīmīga daļa bija no aizmugures vienībām ar attiecīgām kaujas spējām) un 300 viņu ģimenes locekļi. Viņi tika pārsteigti pilnībā nesagatavoti, palika bez vienotas vadības, nesaprata kas notiek (vai tas ir karš vai tikai provokācija). Teorētiski šiem karavīriem nevajadzēja ilgi pretoties.

Lūk, kā viņu pretestība ir aprakstīta vācu armijas ziņojumā: “Kaujas par cietoksni ir ļoti smagas – ļoti lieli zaudējumi. (…) Tur, kur krievus izdevās izsist vai izkūpināt drīz vien parādās jauni spēki. Viņi līda laukā no pagrabiem, mājām, kanalizāciju trubām un citām pagaidu slēptuvēm, raidīja pret mums mērķtiecīgu uguni un mūsu zaudējumi nepārtraukti pieauga.”

Organizēta Brestas cietokšņa aizstāvēšana turpinājās piecas diennaktis, bet tās pēdējais aizstāvis turpināja cīnīties vairāk kā mēnesi.

Itāļu kara korespondente Kurcio Malaparte, kas pēc kara kļuva par slavenu publicisti un filozofi, kura neizmainīja savus pronacistiskos uzskatus, 1941.gadā pajautāja vācu virsniekam – tankistam par krievu karagūstekņiem. Viņš atbildēja: “Mēs gandrīz neņēmām karagūstekņus, jo krievi cīnījās līdz pēdējam karavīram. Viņi nepadevās. Viņu rūdījumu nevar salīdzināt ar mūsējo…”

Protams, tā bija ne visur un ne uzreiz. Gan padevās gūstā, gan aiz bailēm bēga prom, pametot tehniku, bet līdz brīdim, kad saprata, kas patiesībā ir fašisms. Tikai tad, kad viņi redzēja kādas zvērības veic vācu nacisti, kad viņi ieraudzīja sagrautās un sadedzinātās pilsētas un ciemus, no kuriem pāri palika tikai māju krāsnu skursteņi, kad viņi uzzināja kā ešeloniem dzen jaunatni un sievietes uz Vācijas darba nometnēm, tad viņiem kļuva neizturami domāt tikai par savas dzīvības glābšanu. Tad pavēle “Ne soli atpakaļ!”, šī “cietsirdīgā padomju totalitārās ideoloģijas izpausme”, patiesībā kļuva par precīzi formulētu tautas apzinātu izvēli cīnīties ar ienaidnieku līdz galam, lai ko arī tas nemaksātu. Un tad arī padomju karavīri vispār pārstāja domāt par atkāpšanos un ziedoja visus spēkus, lai iemācītos karot.

Lūk, bijušā 19. mehanizētā korpusa kara komisāra kara pirmajos mēnešos I.Kaļadina atmiņas. Autors stāsta par kara sākumā plaši izplatītu parādību – lidmašīnufobiju. Padomju iznīcinātāju tolaik gaisā gandrīz nebija, tāpēc nacistu asi pilnībā pārvaldīja debesis. “Vajadzēja cilvēkus mobilizēt aktīvai cīņai ar pašu spēkiem pret zemu lidojošajām vācu lidmašīnām. (…) Labu efektu deva vienību uguns no šaujamieročiem un ložmetējiem. Tieši tādā veidā 4. – 6. jūlijā mūsu vienība notrieca vairākus “meseršmitus” un “junkerus”. (…) Un pamazām lidmašīnufobija sāka iet mazumā. Kājnieki, artilēristi un pat tankisti sāka droši iesaistīties cīņā ar zemu lidojošajām nacistu lidmašīnām un ļoti bieži piespieda viņus turēties pieklājīgā augstumā.”

Līdzīgi mācījās karot ar vācu tankiem. I.Kaļadins savās atmiņās stāsta par cīņu pie ukraiņu ciema Ludvipola – Gorodiše. Tur padomju karavīri iemācījās bloķēt galveno vācu tanku vienību taktisko manevru – strauju uzbrukuma virziena maiņu.

Apmēram 20 vācu tanki, kuri lielā ātrumā devās uzbrukumā, tika sagaidīti ar prettanku ieroču pretuguni no maza attāluma. Neriskējot uzbrukt tieši, vācu tanki mainīja virzienu un mēģināja apiet šķērsli. Tomēr padomju komandieri paredzēja šādu rīcību un nacistu apejošās daļas sagaidīja padomju tanku pulka daļu prettrieciens, ko atbalstīja artilērijas brigāde.

Pēc ceturtdaļstundas kaujas laukā dega “ne viens vien desmits bruņutransportieru, motociklu un vairāki tanki, bet pretinieks tika atmests uz dienvidiem. Šī ātrā kauja vēlreiz parādīja visiem komandieriem un karavīriem, ka hitleriešu armiju ir iespējams veiksmīgi uzvarēt, ja labi sagatavojas cīņai un dziļi ierocies zemē pats un ieroc zemē materiālās daļas. Un pats galvenais ir labi atstrādāta sadarbība starp visu veidu karaspēka daļām, kuras piedalās cīņā.”

Padomju karavīriem un komandieriem ļoti daudz ko vajadzēja iemācīties – sākot no elementārām karavīru prasmēm un beidzot ar sarežģītu kaujas plānu veidošanu, ko sāka realizēt padomju ģenerāļi. Nevajadzēja mācīties tikai vienu – izturību, vīrišķību un varonību.

Aleksandra Matrosova varoņdarbu [kurš, padomju vienībai uzbrūkot, ar savu ķermeni nosedza vācu ložmetēja punktu] atkārtoja 150 Sarkanās Armijas karavīri. Simtiem padomju lidotāju pielietoja gaisa tarānu, kuru pirmo reizi izmantoja Petrs Ņesterovs. Desmitiem padomju lidotāju atkārtoja Nikolaja Gastello varoņdarbu, novirzot savas lidmašīnas uz koncentrētu ienaidnieka tehniku. Sākot ar Sevastopoles aizstāvēšanu kājnieki ar granātām sāka mesties zem tankiem.

Tik masveidīgas varonības izpausmes nebija nevienā pasaules armijā. Vācieši šādas karavīru rīcības iemeslus tā arī nesaprata.

To nesaprata arī nacistu tanku daļu ģenerālmajors Frīdrihs Vilhelms fon Mellentīns: “Var gandrīz droši apgalvot, ka neviens kulturāls Rietumu iedzīvotājs nekad nespēs saprast krievu raksturu un dvēseli. Izturība un karavīra gara stāvoklis vienmēr ir bijis viens no galvenajiem kara faktoriem un nereti savā nozīmībā tas ir izrādījies svarīgāks par skaitlisko daudzumu un bruņojumu. (…) Nekad iepriekš nevar droši prognozēt, ko darīs krievi: parasti viņi krīt no vienas galējības otrā. Krieva natūra ir tik neparasta un sarežģīta kā visa šī nesaprotamā un milzīgā valsts. (…) Gadījās ka krievu kājnieku bataljoni bija apjukuši jau pēc pirmajiem šāvieniem, bet jau nākamajā dienā šīs pašas vienības cīnījās ar fanātisku izturību. (…) Krievi kopumā neapšaubāmi ir lieliski karavīri un prasmīgas vadības gadījumā viņi ir ļoti bīstami pretinieki.”

To nesaprot arī mūsdienu vācu vēsturnieks Kristians Hancers, kurš uzrakstīja disertāciju par Brestas cietokšņa aizstāvēšanu. Viņš daļēji simpatizē krieviem, izsaka cieņu cietokšņa aizstāvju varonībai, lai gan cenšas apšaubīt oficiālo padomju vēsturisko versiju. Galvenais, ko viņš nesaprot, krievu rakstura pasaulskata pamatus.

“Kāpēc Padomju Savienībā un visā pēcpadomju telpā visi ir tā ieciklējušies uz varonību un varoņiem? Man rodas tāds iespaids, ka vārdi “varonis” un “varonība” iznirst kā Pavlova sunīšu refleksi. Tad ir jautājums, kādēļ varonība šajās valstīs [arī Latvijā] ir tik svarīga? Un kāpēc citās valstīs cilvēki uz tām pašām lietām skatās no pozīcijām “bet vai tad tas ir tik svarīgi”? Šie jautājumi ir jāuzdod, lai saprastu šīs parādības cēloņus.”

Mūsdienu vācu vēsturnieks, neskatoties uz visu savu vācu pedantismu, nesaprot vienkāršu lietu, ka krievam vairs nav svarīga paša izdzīvošana, ja ienaidnieks viņa Dzimteni draud pakļaut un iznīcināt. Tas arī notika 1941.gadā – pašaizliedzīgā krievu karavīru varonība nobremzēja PSRS strauji taranējošo vācu blickrīgu līdz to galīgi apstādināja 1945.gadā.

Jurijs Bardahčijevs
/22.06.2016/

Avots:
https://gazeta.eot.su/article/kak-vystoyali-v-1941-m

Informācijas aģentūra
/16.08.2016/

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Par sabiedrības likumu ierosināšanas iespējām

00624_referendums“Latvija ir nozagta”, tā apgalvo biedrības “Atvērtās pārvaldības partnerība Latvijā” vadītājs un Rīgas Stradiņu universitātes pasniedzējs Ivars Redisons, bet pašreiz vēl ir iespēja “atgūt Latviju”. Ivars Redisons norāda, ka oficiālajā valsts portālā www.latvija.lv/pv tagad ir iespēja parakstīties par Saeimai obligātā kārtā izskatāmiem likumprojektiem. Agrāk to varēja izdarīt tikai klātienē pie notāriem, bet tagad – neizejot no mājas, izmantojot internetbankas rekvizītus.

Likumprojektu ierosināšanas iespēju vēsture

Dibinot Latvijas valsti, Satversmē minētajai “Latvijas tautai” tika paredzētas tiesības ierosināt likumprojektus. Tam bija nepieciešams savākt 1000 notariāli apstiprinātus parakstus. Savulaik šī iespēja tika izmantota tikai daļēji, jo tiklīdz kāds sāka vākt parakstus, tā Saeima pati veica attiecīgus likuma grozījumus, bet ar laiku kļuva vienkāršāk vienoties par nepieciešamajām likumdošanas izmaiņām ar deputātiem, nekā sākt parakstu vākšanas procedūru.

1991.gadā, dibinot pēcpadomju Latvijas Republiku, 1000 parakstu likumprojekta ierosināšanai šķita par maz, tāpēc likumprojekta ierosināšanas slieksnis tika noteikts 10000 parakstu.

2012. gadā pirms un pēc referenduma par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, latviešvalodīgai publikai tika rīkotas histērijas, apgalvojot, ka 10000 parakstu par likumprojekta ierosināšanu ir pārāk mazs slieksnis un ka tas apdraudot Latvijas valsti. Aprobežotākie latvieši tam akli noticēja, nesaprotot šī argumenta absurdo un sev kaitīgo dabu.

Pēc referenduma tika ierosinātas likumdošanas izmaiņas, lai paredzētu likumprojektu ierosinātāju un viņu izmantotās aģitācijas naudas kontroli. Šīs izmaiņas tika pieņemtas 1.lasījumā, bet uz 2.lasījumu pēc piecu Saeimas deputātu (Solvitas Āboltiņas, Ilmas Čepānes, Dzintara Zaķa, Andreja Judina un Ingas Druvietes) formāla ierosinājuma juridiskā komisija kardināli mainīja likuma būtību, ievērojami paaugstinot nepieciešamo parakstu skaitu (pārejas periodā līdz 30 tūkstošiem, bet pēc tam līdz vienai desmitai daļai no vēlētājiem, kas ir apmēram 155 tūkstoši). Ivars Redisons norāda, ka šī manipulācija bija nelikumīga un ka par līdzīgām darbībām Vineta Muižniece (Tautas partija) tika notiesāta par dokumentu viltošanu.

(Te jāpiebilst, ka dokumentu viltošana Latvijas valsts pārvaldē ir izplatīta parādība, kuras galvenais iemesls ir ļoti neskaidrais un dažādi (pēc nepieciešamības) interpretējamais krimināllikuma pants par dokumentu viltošanu, kas ļauj legāli bez liekas piepūles “nesaskatīt” dokumentu viltošanas gadījumus, bet, ja nu ļoti ievajagas, ļauj arī vērsties pret “nesavējiem” un/vai nepaklausīgajiem dokumentu viltotājiem (par to vairāk te: https://infoagentura.wordpress.com/2015/05/03/latvija-var-nesoditi-viltot-dokumentus/ ).)

Pēc šīm izmaiņām likumprojektu tieša ierosināšana no sabiedrības puses kļuva ievērojami apgrūtināta kaut vai tikai dēļ praktiskās neiespējamības savākt 155 tūkstošus parakstus likumprojekta atbalstam. Ivars Redisons to sauc par “Latvijas nozagšanu” un par Satversmē paredzētās “stīgas pārraušanu”, kas saista deputātus ar sabiedrību. Ivars Redisons aicina visus, kam Latvija patiešām ir dārga, ar savu parakstu atbalstīt likumprojektu, kurš atcels to likumu, kurš 10000 parakstu vietā ieviesa 155 tūkstošu atbalstītāju slieksni. Par to var parakstīties arī caur internetu oficiālajā valsts portālā www.latvija.lv/pv, autorizējoties caur savu internetbanku. Vairāk informācijas par šo parakstu vākšanu var atrast biedrības “Atvērtās pārvaldības partnerība Latvijā” mājas lapā – www.atvertaparvaldiba.lv.

Kas ir jāizdara, lai pašreiz caur sabiedriskām aktivitātēm pieņemtu likumus?

Lai saprastu esošo situāciju, zemāk īss apraksts kā šobrīd sabiedrība var realizēt savas Satversmes 2. pantā paredzētās tiesības un tieši iniciēt likumu pieņemšanu (pilna informācija te: http://likumi.lv/doc.php?id=58065#p77&pd=1 ).

1. Jāuzraksta likumprojekts.
2. Jāiesniedz likumprojekts Centrālajā vēlēšanu komisijā (CVK). Likumprojektu ir tiesīga iesniegt partija vai ne mazāk kā desmit vēlētāju izveidota biedrība.
3. CVK izveido darba grupu, kura izskata likumprojekta kvalitāti. Ja darba grupa atbalsta likumprojekta virzību (var arī neatbalstīt), tad CVK reģistrē likumprojektu un izsludina parakstu vākšanu. Likumprojektu atbalstošie iedzīvotāji par to var parakstīties pie notāriem, pašvaldībās un portālā www.latvija.lv/pv.
4. Bez valsts līdzdalības ir jāsavāc vienas desmitās daļas vēlētāju (pašreiz apmēram 155 tūkstošu pilsoņu) parakstu likumprojekta atbalstam. Iedzīvotāju informēšanas un aģitācijas kampaņu CVK neveic, tas ir jādara likumprojekta iniciatoram. Pie tam, likumprojekta iniciatoram ir finansiāls ierobežojums aģitācijas veikšanai. Šiem mērķiem tas nedrīkst iztērēt vairāk par apmēram 70 tūkstošiem Eiro.
5. Ja tiek savākti 155 tūkstoši parakstu, tad likumprojekts tiek iesniegts Valsts Prezidentam, kurš to iesniedz izskatīšanai Saeimā.
6. Saeima izskata likumprojektu.
7. Ja Saeima noraida likumprojektu vai veic tajā izmaiņas, tad CVK rīko referendumu.
8. Ja referendumā nepieciešamais vēlētāju skaits nobalso par likumprojektu, tad Valsts Prezidents to izsludina.

No augstāk aprakstītās procedūras ir redzams, ka sabiedriskas aktivitātes un likumdošanas iniciatīvas ir ievērojami apgrūtinātas, kas Saeimu un tās vadību (frakciju vadītājus, komisiju vadību un juridisko komisiju) padara par vienīgajiem likumdošanas iniciatoriem, kas viņiem ļauj burtiski uzsist sev cenu atklāto un nelegālo sponsoru acīs, nebaidoties par neparedzētiem šķēršļiem savu nodomu realizācijā un nebaidoties tik sauktiem pie kaut jel kādas atbildības.

Ja agrāk īpaši nepopulāru plānoto lēmumu gadījumā tā pretinieki varēja izmantot “tautas faktoru”, draudot ar referendumu vai pat sākot to organizēt, tad tagad šis politiskās cīņas elements lielā mērā ir butaforizēts.

Portāls “Mana balss” – vēlētāju maldināšanas un krāpšanas instruments

Kā alternatīva reālām pilsoņu likumdošanas iniciatīvām plaši tiek popularizēts portāls “Mana balss” (https://manabalss.lv/ ), kurā it kā pietiekot savākt tikai 10000 balsu. Ivars Redisons norāda, ka tā ir vēlētāju krāpšana.

Pirmkārt, portāls “Mana balss” ir privāta interneta mājas lapa (atšķirībā no oficiālā valsts portāla http://www.latvija.lv/pv ). Otrkārt, portāla “Mana balss” rezultātiem ir tikai rekomendējošs un konsultatīvs raksturs, kas nozīmē, ka Saeima var ņemt vērā pilsoņu ierosinājumu, var to neņemt vērā, bet var to interpretēt un formulēt pilnībā pa savam. Līdzīgā kārtā jebkurš pilsonis var uzrakstīt Saeimas deputātiem vēstuli ar saviem priekšlikumiem un tie var tos izmantot, bet var arī ignorēt, kā tas jau sen un plaši tiek darīts (jo nekas par to nav, jo deputātiem nav reālas atbildības vēlētāju priekšā).

Vai ir lietderīgi ļaut sabiedrībai pieņemt likumus un ietekmēt valsts varu?

Bet tagad mazliet par lietas būtību, kas ir jautājums par demokrātijas būtību. Vai sabiedrībai ir jāļauj pieņemt likumus un būtiski ietekmēt valsts varu? Pietiekami plaši ir izplatīts uzskats, ka nē, jo sabiedrība kā minimums nav kompetenta, bet bieži vien liela sabiedrības daļa ir saucams pietiekami skarbos vārdos, kas diemžēl visbiežāk samērā precīzi raksturo realitāti.

Tāpat būtiski ir apzināties, ka neorganizētas cilvēku masas nespēj veikt neko konstruktīvu. Lai ierosinātu likumprojektu, kādam vienam cilvēkam tas vispirms ir jāuzraksta (iespējams piepalīdzot dažiem palīgiem un konsultantiem) un pēc tam darba grupai ir jāveic liels organizatorisks darbs, lai informētu cilvēkus par likumprojektu, izskaidrotu tā nepieciešamību, organizētu parakstu vākšanu un aģitāciju. Tātad, tauta nelemj, tauta neraksta likumus un vispār neko nedara tādā izpratnē, ka tagad ņems visi kopā sanāks un sāks visi uzreiz barā kaut ko darīt. Tā tas nenotiek, bet, ja notiek, tam vai nu nav konstruktīva rezultāta, vai arī tas ir sākums pavisam citai darbības un organizācijas formai.

Ar tautu un tās rīcību ir jāsaprot organizatorisku elementu izkristalizēšanos no sabiedrības vidus, organizatorisku struktūru rašanos un organizatoriskās darbības izvēršanos kā rezultātā tiek iegūts nozīmīgs neorganizēto, nekompetento, nezinošo un pasīvo cilvēku atbalsts kādai rīcībai vai organizācijai. Un tad tik tiešām “tauta lemj”, “tauta raksta”, “tauta dusmojas”, “tauta kontrolē”, “tauta soda” utt..

No valsts un sabiedrības pastāvēšanas viedokļa ir ļoti būtiski, lai no vienas puses ierēdniecība (ieskaitot deputātus un valdošo klanu pārstāvjus) izjustu nepārtrauktu nopietnu spiedienu, kurš tai neļauj novērsties no savu funkciju izpildes, neļauj valsts struktūrām ieciklēties uz sevi un neļauj tām mutēt par “struktūrām priekš sevis”. No otras puses ir kritiski būtiski, lai no sabiedrības vidus regulāri izkristalizētos organizēt spējīgi elementi ar alternatīvu skatījumu uz valsts un sabiedrības attīstību. Tas visa cita starpā ļauj nepieciešamības gadījumā mainīt sabiedrības attīstības tendences, nomainot bankrotējošās un nāvīgās paradigmas.

Visa veida reālas pilsoniskās aktivitātes un pašorganizēšanās izpausmes ir tas universālais līdzeklis un sabiedrības dzīvīguma izpausme, kas uztur sabiedrības tonusu un neļauj tai “iecementēties”.

Lieki teikt ka aprobežotiem cilvēciņiem, kuri ir uznesti varas augstumos, pirmkārt, ir nospļauties par šiem sabiedrības ilgtermiņa attīstības nosacījumiem, otrkārt, dēļ savas aprobežotības viņi to nesaprot, treškārt, viņi paniski baidās no reālas konkurences un no reālu alternatīvu esamības. Tāpēc, aizliegt, ierobežot, nepieļaut, tāpēc maldināt, slēpt un noklusēt un tāpēc 155 tūkstoši 10, 30 vai 50 tūkstošu vietā. Nu stulbi primāti… Un, protams, šāds sabiedrības dzīvīgums neapmierina kolonizatoru metrapoles (Vašingtonu, Briseli, Londonu, Stoholmu, Oslo, Berlīni), kolabracionistus un sabiedrisko interešu nodevējus, viņiem tas ir ļoti neērti, neizdevīgi un bieži vien pat bīstami. Tāpēc cīņa par reālām sabiedrības iespējām ietekmēt valsts varu, nepārspīlējot, ir nacionālo atbrīvošanās kustību un brīvības cīņu analogs.

Tiek apgalvots, ka 10000 parakstu slieksnis ir par mazu un ka tāpēc tas apdraudot valsts drošību. Sak, ar tik mazu slieksni viegli iespējams ierosināt vienalga kādas likumdošanas iniciatīvas un destabilizēt situāciju valstī. Daļēji tas tā tiešām arī ir, bet pēc būtības šādi apgalvojumi ir bezkaunīgas manipulācijas ar mazzinošām un maz saprotošām cilvēku masām. Kā tad ir patiesībā?

Pirmkārt, normāla sabiedrības attīstība prasa, lai tiktu nodrošinātas brīvības un iespējas, kuras nelabvēlīgi spēki noteiktās situācijās teorētiski var izmantot pret cilvēkiem un sabiedrisko kārtību. Jā var izveidot koncentrācijas nometni, kurā būs ievērojami ierobežotas jebkādas iespējas apdraudēt sabiedrisko kārtību, bet tā būs koncentrācijas nometne, kurā dzīvot, saglabājot cilvēcisko pašcieņu, būs gandrīz neiespējami ar visām no tā izrietošajām sekām. Tā ir “bērna izliešana kopā ar ūdeni”.

Tā kā sabiedrības attīstība prasa pieļaut šādas brīvības un iespējas, kuras teorētiski var apdraudēt sabiedrisko drošību, ir izveidotas speciālas valsts struktūras, kurām ir jāseko līdzi, lai šie draudi nerastos vispār, būtu minimāli vai arī jācīnās pret tiem pēc iestāšanās fakta. Latvijā tās ir Drošības policija, Satversmes aizsardzības birojs un citi Kantori. Ja šīs struktūras normāli strādā, tad ir pieļaujams pat 1000 parakstu slieksnis, savukārt, ja tur darbojas aprobežoti nespējnieki, tad nekādi likumi nenovērsīs nopietnus ārējus draudus.

Otrkārt, likumu ierosināšana nav vienīgā un galvenā nemieru izraisīšanas metode. No t.s. “krāsaino revolūciju”, “arāba pavasara”, Ukrainas maidanu, Francijas nemieru un citu lielu sabiedriskās kārtības traucējumu gadījumiem izriet, ka nopietni apdraudēt kārtību valstī var bez likumdošanas iniciatīvām. Pat vairāk, no vienas puses, ja nekārtības izceļas likumdošanas iniciatīvas dēļ, tad tam ir savas priekšrocības, jo ir konkrētas un izpildāmas prasības (daudzos augstāk minētajos gadījumos nekārtības tika radītas gandrīz bez jebkādām konkrētām prasībām). No otras puses, pats 155 tūkstošu ierobežojums gan vispārīgi rada neapmierinātību iedzīvotāju aktīvākajā daļā, gan arī var kalpot kā labs nekārtību izraisīšanas iemesls.

Treškārt, ja kāds ārējs spēks gribēs destabilizēt situāciju Latvijā, tad tas to samērā viegli spēs izdarīt bez likumu ierosināšanas. Pat vairāk, varam droši apgalvot, ka, ja situāciju valstī mēģinās destabilizēt ASV un/vai Lielbritānija, tad viņi izmantos savas standarta banānu republiku vadības nomaiņas metodes, kuras ir līdz absurdumam vienveidīgas (jo upuri tiek uzskatīti par idiotiem) un kurās nav paredzētas tādas smalkas lietas kā tautas likumdošanas iniciatīvas. Ja kādai lielvalstij nepieciešams panākt sev labvēlīgu Latvijas likumu pieņemšanu, tad to daudz vienkāršāk ir izdarīt nopērkot, iebiedējot vai apčakarējot deputātus, nekā caur tautas iniciatīvām, savukārt, ja nepieciešams gāzt esošo valsts varu un/vai izraisīt nekārtības, tad to labāk izdarīt ar citām metodēm.

Tā nu sanāk, ka ārējiem potenciālo nemieru izraisītājiem tautas likumdošanas iniciēšanas iespējas nav pārāk nepieciešamas, bet šīs iespējas minimizēšana šķiet kritiski svarīgi saujiņai aprobežotu, mazisku un varaskāru personāžu, kuri tādējādi cenšas nostiprināt savas monopoltiesības uz likumdošanas varu valstī.

Te ideoloģiski aptaurētā publika varētu iebilst, ka eksistē taču arī “Krievijas draudi” un ka tā it kā bija tieši Krievija, kura esot sākusi iniciēt visādus nepieņemamus referendumus un ka šie ierobežojumi bija nepieciešami, lai apgrūtinātu Krievijai tās destruktīvo darbību Latvijā. Un patiešām ir jāatzīst, ka Latvijas politiskā kursa maiņas panākšana arī caur tautas iniciētiem referendumiem saskan ar Krievijas darbības stilu. Tomēr sliekšņa paaugstināšanas pamatojums ar “Krievijas draudiem” ir no iepriekš minētās diletantu un nejēgu maldināšanas sērijas.

Pirmkārt, svarīgi ir saprast kāpēc tas atbilst Krievijas darbības stilam (kas vēl nenozīmē, ka Krievija tā dara vai darīs)? Tāpēc, ka Krievijai ļoti būtiskas ir vispārcilvēciskās vērtības un principi (jo plaši un apzināti neievērojot šos principus pati Krievija ātri vien un bez ārējas iejaukšanās sabruks). Tādēļ pilnīgi var ticēt apgalvojumiem, ka, piemēram, to vai citu e-pastu vai to vai citu telefonsarunu nelegāli ir ieguvuši un publicējuši krievi. Tāpēc Krievija cenšas cilvēkus nevis apmānīt, bet gan izskaidrot viņiem lietu būtību un pārliecināt. Šīs pieejas ietvaros Krievijas struktūras pilnīgi noteikti varētu kaut kad izdomāt pamēģināt palīdzēt ierosināt tādu likumprojektu, kurš ir pieņemams Latvijas iedzīvotāju vairākumam, bet kurš nopietni “iesit” pa Latvijas “draugu un sabiedroto” interesēm. Un tagad jautājums – bet vai Latvijai un Latvijas sabiedrībai tas maz būtu slikti? Ja Krievija, cīnoties ar amerikāņiem un britiem, atbalsta objektīvas Latvijas sabiedrības intereses, vai tad tas ir nepieņemami? Nē, tas ir labi un atbalstāmi. Slikti ir tas, ka paši latvieši neko tādu nedara.

Bet varbūt Krievija šādi var atbalstīt destruktīvu likumprojektu ierosināšanu? Tas būtu muļķīgi, jo šiem likumiem vēl nepieciešams iegūt vēlētāju vairākuma atbalstu un destruktīvu iniciatīvu gadījumā Latvijas “draugi un sabiedrotie” ar vislielāko prieku palīdzēs parādīt Krievijas agresīvi manipulējošo dabu. Viņi pat ļoti gribētu, lai Krievija rīkojas tieši šādā veidā, jo tas dotu labu un pamatotu iespēju vēl vairāk uzkurināt antikrieviskos noskaņojumus. Attiecīgi varam secināt, ka Krievija ar tautas likumdošanas iniciatīvu palīdzību Latvijā var kaitēt Rietumvalstīm tikai ar sabiedriski pozitīvām iniciatīvām (kuras rietumvalstu okupanti un to līdzskrējēji, protams, apsauks par “populistiskām”).

Otrkārt, arī Krievijas struktūrām, ja ļoti ievajagas, ir visas iespējas ierosināt sev vēlamos likumprojektus caur Saeimu, tai skaitā arī uzpērkot, iebiedējot vai apčakarējot deputātus. Latvijas deputāteļi ir pietiekami bezprincipāli, lai locītos pēc vēja un mainītu kažokus atkarībā no personiskās finansiālās un politiskās ieinteresētības.

Ivars Redisons vērš uzmanību uz klasisku deputātu kukuļošanas shēmu, kad viņi naudu atrod savu darbagaldu atvilknēs. Sākumā tāpat vien, nesaņemot pilnīgi nekādas prasības. Bet, kad nauda ir paņemta un kad pie tās tērēšanas ir pierasts, tad tiek doti mājieni, ka turpmāka naudas esamība “tumbočkā” ir tieši atkarīga no deputāta balsošanas. Un, ja nu kas, kompetentas iestādes var sākt arī interesēties no kurienes deputātam ir uzradusies “liekā nauda”. Lai gan Ivars Redisons, stāstot par Latviju apsēdušajiem astoņkājiem, runā vienskaitlī par “krievu mafiju”, no viņa teiktā un atzītā izriet, ka tā ir ar t.s. “Krievijas opozīciju” (tas ir – antiputiniskajiem spēkiem) un Ukrainas valdošajām aprindām saistīta mafija jeb, citiem vārdiem sakot, – “ukraiņu mafija”.

Treškārt, ja Krievija (vai cits ārējs spēks) tomēr izdomā izmantot sabiedrības likumdošanas iniciēšanas iespējas, tad pat 155 tūkstošu vēlētāju limits nav šķērslis. Atbalstāmu iniciatīvu un ļoti nopietna organizatoriskā darba gadījumā ir iespējams iegūt arī tik liela pilsoņu skaita aktīvu atbalstu.

Ceturtkārt, eksistē vēl citas metodes kā, izmantojot sabiedrības tiešu likumdošanas iniciatīvu noskaņojumus, ne tikai panākt savu, bet kardināli mainīt situāciju valstī. Piemēram, ja kāds spēks (kaut vai Krievijas atbalstīts), sāks veikt nopietnas sabiedrības likumdošanas iniciēšanas aktivitātes, tad valsts struktūrām ir vairākas iespējas to nepieļaut un nogriezt šādas darbības pašā saknē, neskatoties uz lielas sabiedrības daļas vai pat sabiedrības vairākuma atbalstu. Citiem vārdiem sakot, maziskie politikānīši, ja vajag, var nekaunīgi uzspļaut nozīmīgai cilvēku daļai vai pat tautas vairākumam (ko viņi regulāri patiesībā arī dara).

Parasti šādos gadījumos iespēja tiek uzskatīta par izsmeltu un tiek meklēti citi ceļi, bet var rīkoties arī savādāk. Ja mums ir pozitīva likumdošanas iniciatīva, kuru atbalsta liela vai lielākā sabiedrības daļa un kuru nekaunīgi neļauj realizēt valsts struktūru pārstāvji, tad ir iespējams turpināt organizatorisko darbu, neskatoties uz to, ka tam it kā vairs nav jēga. Ap šo aktivitāti tad ir iespējams audzēt dažādas organizatoriskas struktūras un uzsākt jaunas iniciatīvas, kuru mērķis ir pilnīga varas pārņemšana valstī, kam ir brīnišķīgs pamatojums – sliktie varas pārstāvji neļauj realizēt tautas pamattiesības un pieņemt vairākuma atbalstītus likumus.

Ja ir organizatoriskais potenciāls un vairākuma atbalsts, tad konsekventi ejot pa šo ceļu iespējams izveidot paralēlu likumdošanu un paralēlas valsts struktūras, kuras, pieņemoties spēkā, pasludinās iepriekšējo organizatorisko formu par izbeigtu un jauna valstiskā formāta nodibināšanu. Latvijā šāda situācija jau ir bijusi neilgi pirms PSRS sabrukuma, kad paralēli darbojās LPSR valstiskās struktūras un tiko izveidoto LR struktūru aizmetņi.

Maziskie un varaskārie politikāņi, protams, centīsies šādu situāciju nepieļaut un vērsīsies pret šādas akcijas organizatoriem ar visiem savā rīcībā esošajiem līdzekļiem. Un tad viss būs atkarīgs no iniciatoru organizatoriskā potenciāla, tautas atbalsta līmeņa, politikānīšu dūšas un “aizmugures”. Labākajā gadījumā sevi izsmēlusī vara vai nu būs paralizēta vai arī viņu rīkojumus vienā brīdī ierēdņi sāks sabotēt un atteikties izpildīt. Tad notiks mierīga un bezasiņu varas maiņa un 4.maija Latvijas Republika, kura par trešdaļu samazināja pašas iedzīvotāju skaitu, kā ļauns murgs tiks aizslaucīta vēstures mēslainē un tās vietā radīsies cita Latvija (tiesa gan nav garantijas, ka “jaunā Latvija” būs labāka par iepriekšējo).

Sliktākā gadījumā politikāņi dos rīkojumus par represiju sākšanu. Sākumā pret nozīmīgākajiem organizatoriem, bet, ja tas nelīdzēs, pret visu daudzskaitlisko jaunās kustības aktīvu. Tas var nonākt līdz pat “kara tiesām” un masu nošaušanām. Pretējā puse, protams, mēģinās atbildēt ar to pašu. Tad labākajā gadījumā notiks nelielas vai neilgas bruņotas sadursmes un atsevišķu atslēgpersonu iznīcināšana no vienas vai abām pusēm, kas beigsies ar bruņotu valsts apvērsumu, vecā režīma galveno figūru sodīšanu vai tiesāšanu un jaunas Latvijas rašanos.

Bruņotas cīņas sākuma sliktākā scenārija gadījumā būs pilsoņu karš, kurš var būt ilgstošs (tad Latvijā akmens uz akmeņa vairs nepaliks), bet tas var beigties arī ar ātru, nežēlīgu un asiņainu protesta kustības apspiešanu. Bet, ja protesta kustību būs atbalstījusi Krievija, tad šai gadījumā kādā no reģioniem pēkšņi nez no kurienes brīnumainā kārtā uzradīsies labi organizēti un kaujas spējīgi militāri formējumi, kuri attīrīs un pārņems kontroli pār daļu no teritorijām. Pie tam tas notiks teritorijās, kurās ir garantēts un daudzskaitlisks iedzīvotāju atbalsts šāda tipa darbībām un kur cilvēku vairākums jau sen to gaida. Tas būs Latvijas Republikas pašreizējajā teritoriālajā formātā gals, un ne jau Krievija būs šīs situācijas galvenā vaininiece.

Protams, lai rīkotos pēc tamlīdzīga scenārija, Krievijai būs nepieciešams ļoti nopietns pamats un tā būs kā atbildes reakcija uz kaut kādām Rietumvalstu darbībām. Piemēram, Krimas pievienošana Krievijai notika dēļ ASV mēģinājuma sagrābt Krievijas militārai drošībai kritiski svarīgo Sevastopoles ostu, bet brīnumainais lūzums pilsoņu karā Donbasā notika pēc tam, kad Krievijas informatīvajā telpā bija sakāpinātas kaislības, kuras spieda Putinu atklāti iebrukt visā Ukrainā vai arī draudēja nopietni apdraudēt Krievijas varasiestāžu autoritāti, kas savukārt varēja beigties ar apvērsumu Maskavā un tam sekojošo pašreizējās formas Krievijas valstiskuma krahu. Attiecīgi tāpat vien sīkumu dēļ Krievija šāda tipa aktivitātes neveiks – pārāk dārgi, pārāk bīstami un pārāk mazi ieguvumi.

Bet kāds tam ir sakars ar ierobežojumiem sabiedriskā kārtā iniciēt likumprojektus? Gandrīz nekāds, jo arī Krievijai pa lielam šie ierobežojumi ir bijuši, nebijuši. Bet tie ir ļoti būtiski Latvijas lokāla mēroga sabiedriskajām aktivitātēm un sabiedrības attīstībai. Tieši pa to arī šie ierobežojumi vissāpīgāk “sit”. Un galvenais šai situācijā nav jautājums par to mazisko un nelietīgo politikānīšu personām, kuri šauri egoistisku motīvu vadīti atļaujas veikt šādas un daudzas citas antisabiedriskas destrukcijas. Galvenais ir jautājums par Latvijas iedzīvotāju un pirmām kārtām t.s. “titulētās nācijas” saprātīgumu, enerģiskumu, rīcībspēju un adekvātumu, kuri pieļauj ka šādi maziski cilvēciņi pār viņiem valda un viņus čakarē.

Kādēļ sabiedrisko aktivitāšu ierobežošana ir nesaprātīga doma, kura samazina valsts iekšējās stabilitātes un drošības līmeni?

Likumprojektu ierosināšanas mehānisms visa cita starpā bija arī labs automātisks ventilis valstiskai sistēmai negatīvās sabiedriskās enerģijas nolaišanai. Tāpat šī iespēja bija negatīvās sabiedriskās enerģijas un sistēmai destruktīvo elementu konstruktivizēšanas instruments (t.s. “pretinieka iesaiste”).

Kāds nav apmierināts ar valstī notiekošo? Nu tad ņem un uzlabo to. Ja nu kas, vari pat uzrakstīt likumus un organizēt to pieņemšanu. Ja reāli pastāv šāda iespēja, tad daudzi neapmierinātie dēļ personiskās nespējas veikt ko tamlīdzīgu ar to vien tiks vismaz daļēji neitralizēti, bet tie, kuri izmantos šo iespēju un gūs ar to panākumus, patiesībā tikai stiprinās valstisko sistēmu, jo tādējādi gan tiks “nolaista” negatīvā enerģija, gan arī tiks pieņemti likumi, kuri mazinās tautas masu neapmierinātību.

Kā ir tagad? Saprātīgi cilvēki vienkārši norobežojas no politiskām struktūrām, jo ir plaši zināms, ka tur valda un toni nosaka vieni vienīgi “mēsli” un ka tādēļ tur neko nav iespējams panākt. Cilvēki, kuri to līdz galam vēl nesaprot vai kuri cer uz kaut kādu šo aprindu saprātīgumu un morālumu, mēģina ietekmēt situāciju arī caur demokrātiskām procedūrām un pārliecinās, ka šajā neliešu terariumā normālām, cilvēciskām metodēm izdarīt neko nav iespējams. Nereti viņu iniciatīvas tiek prasti, brutāli un nekaunīgi pārtrauktas, uzspļaujot visām deklaratīvajām, tiesiskuma un nereti arī cilvēcības normām.

Kādas tam ir sekas? Lielākā daļa iedzīvotāju šī iemesla dēļ kļūst politiski apātiski un “nelien politikā”, saprotot, ka tā ir “sūdu bedre”, kurā jebkurš tur ielīdušais neatmazgājami sasmērēsies. Šie cilvēki ieraujas sevī, koncentrējas uz personisko dzīvi un uz ar politiku mazsaistītām darbības sfērām. Maziskie politikānīši šo efektu uzskata par pozitīvu, jo tas ļauj viņiem netraucēti darīt visu, kas ienāk prātā. Tas, ko viņi neapjēdz, ka šie cilvēki, pirmkārt, nenāks briesmu brīdī aizstāvēt valstiskās struktūras un to pārstāvjus un, otrkārt, sasniedzot noteiktu neapmierinātības līmeni, viņi aktīvi var iesaistīties pretvalstiskās aktivitātēs, ja kāds tās prasmīgi organizēs.

Savukārt aktīvākā, saprātīgākā un ideoloģiski “nokaitētākā” cilvēku daļa nonāk pie vienkārša secinājuma, ka valsti vada nelieši, ka mainīt situāciju ar pilnībā legālām un tiesiskām metodēm nav iespējams un ka to var izdarīt tikai ar revolucionārām metodēm. Un viņi sāk gatavot tam augsni, gatavoties paši un gatavot cilvēkus, kas to veiks. Pie tam, tas parasti notiek klusi un nemanāmi, kas stulbajiem politikānīšiem liek domāt, ka arī šī iedzīvotāju daļa ir samierinājusies ar esošo situāciju. Tā tas var turpināties pat gadu desmitiem ilgi līdz “nobriest revolucionārā situācija” vai notiek kāda ārēja spēka iejaukšanās un tad …. stulbo politikānīšu “galvas ripo”, nereti arī burtiskā nozīmē. Un ne tikai politikānīšu…

Lai mazinātu šādu iespējamību un kontrolētu šos procesus, parasti tiek izveidoti t.s. politiskie un ideoloģiskie “getto”. Tās ir sabiedriskās un politiskās struktūras, kuru vadība ir kaut kādām saitēm saistīta ar valsti pārvaldošajiem spēkiem un tādēļ šī vadība neitralizē savu organizāciju un to dalībnieku darbību, kura var kaitēt valstij un to pārvaldošajiem spēkiem. Šie “getto” labprāt uzņem visus neapmierinātos, labprāt izmanto viņu enerģiju, bet tikai noteiktiem mērķiem un savā vadībā. Bet tā kā politiskie un ideoloģiskie “getto” akumulē (uzkrāj) neapmierināto enerģiju un tā kā “getto” vadoņiem parasti ir kaut kāds savs patstāvīguma līmenis, arī šī sistēma negarantē sabiedrisko drošību un vienā brīdī tā pat var kļūt par izšķirošo sabiedrisko nekārtību rašanās iemeslu. Kā tas var notikt labi redzams uz “Saskaņas centra” piemēra.

“Saskaņas centrs” ir politiskais un ideoloģiskais “getto”, kurā tiek dzīti visi prokrieviskie, visi krievvalodīgie un visi sociālistiskie elementi. Deklaratīvi “Saskaņas centrs” atbalsta šīs iedzīvotāju grupas, bet praktiski viņi gandrīz neko reālu nedara to interešu aizstāvības labā un pat slāpē dabiskas viņu aktivitātes. Šī iemesla dēļ var droši apgalvot, ka “Saskaņas centrs” ir viens no 4.maija Latvijas Republikas galvenajiem balstiem, bez kura šī valsts pārstās eksistēt.

Viss būtu kārtībā, bet… neapmierinātā enerģija, kura straumēm plūst “Saskaņas centra” ideoloģiskā lauka virzienā, nepārtraukti pieaug. Lai gan nebūt ne visi neapmierinātie pievienojas “Saskaņas centram”, saprotot tā sistēmisko dabu, tomēr akumulētais SC enerģijas daudzums aug. Tas no vienas puses objektīvi prasa “Saskaņas centra” vadībai veikt ar vien jaunas un arvien spēcīgākas darbības sava elektorāta deklaratīvam atbalstam (vajag sparīgāk imitēt darbību). Bet no otras puses tas pašiem SC vadoņiem liek aizdomāties kāpēc viņi atrodas politisko “atstumto” līmenī, ja viņu rīcībā ir tāds spēks. Un ja vēl no visādiem latviešvalodīgiem idiotiem un nespējniekiem personiskās sarunās nākas dzirdēt visādus apvainojumus, tad rodas personisks aizvainojums, kurš var pāraugt vēlmē parādīt pastulbajiem “tirliņiem”, “kur vēži ziemo”, jo viņi, “Saskaņas centra” vadība, patiesībā taču ir vieni no lielākajiem 4.maija Latvijas Republikas patriotiem, kuri veic smagu un nepateicīgu Latvijas vienotības un kārtības saglabāšanas darbu.

Un kādēļ pieaug SC enerģija? Dēļ latviešvalodīgo politikāņu stulbās, aprobežotās un prettautiskās politikas. Pie tam uz SC ideoloģisko lauku arvien vairāk sāk plūst arī neapmierinātie latvieši. Tā rezultātā, papildus ārēju spēku faktoram (Krievija samaksā, ASV/briti samaksā, ASV/briti, lai destabilizētu situāciju, uzbrūk, lai iznīcinātu utt.) “Saskaņas centra” vadība pati var izdomāt palaist no ķēdes līdz šim “kušinātos” un barotos “suņus” un sākt reāli cīnīties par sava elektorāta interešu aizstāvību, nonākot tiešā un atklātā konfrontācijā ar latviešvalodīgo “getto” pārvaldniekiem un līdzšinējo LR politiku. Un šī cīņa var pāraugt arī bruņotās sadursmēs, valsts apvērsuma mēģinājumos un separātiskās tendencēs.

Kas notiks, ja vienas vai otras cīņas rezultātā uzvarēs “Saskaņas centrs”? Pirmkārt SC vadība būs spiesta veikt formālas izmaiņas atbilstoši savām deklaratīvajām ideoloģiskajām tēzēm. Otrkārt, SC vadība būs spiesta reāli uzlabot sava elektorāta stāvokli. Un tā kā SC vadība nav nekādi eņģelīši un ir tik pat nelietīgi vai pat nelietīgāki par saviem latviešvalodīgajiem kolēģiem, tad to varēs izdarīt tikai uz latviešu rēķina. Tāpat SC elektorāts gribēs izlādēt savas desmitgažu laikā uzkrātās dusmas pret “titulēto nāciju”, ko dabiskā kārtā arī darīs. Tā visa rezultātā latviešu stāvoklis pasliktināsies, par ko, protams, nacistiski orientētie latvieši mēģinās kaukt kā aizkauti, bet tas viss būs pelnīti un to visu būs veicinājusi stulbo latviešvalodīgo politikāņu politika un lielākās daļas latviešu publikas atbalsts šiem politikāņiem un viņu amorālajai politikai.

Tāpēc, ja Latvijas politiskajā vidē ir saglabājies kāds kaut cik saprātīgs un rīcībspējīgs spēks, tad situācijas stabilizēšanai valstī vajadzētu gan samazināt likumprojektu ierosināšanas limitu līdz 10, 30 vai vismaz 50 tūkstošiem, atcelt nepilsoņa statusu, pieļaut normālu krievu valodas lietošanu tiem, kuri to vēlas, apvaldīt “valodas policijas” bābiešus, veikt vēl vairākas citas darbības un, protams, pieķert un sodīt vismaz dažus augstākā līmeņa korumpantus un ietekmīgāko partiju “melno kašu” turētājus. Tā kā Latvijas politiskajā vidē apgrozās pārsvarā amorāli stulbeņi, tad nekas tamlīdzīgs, protams, netiks darīts un Latvija, ar aprobežota latviešvalodīga pūļa atbalstu, turpinās savu ceļu pretī pilnīgai katastrofai.

Par daudzu latviešu morālo stāju jeb, ko sēsi, to pļausi jeb, ja Dievs kādu vēlas sodīt, tad tas viņam atņem prātu

Ivars Redisons nav krievmīlis. Sarunā ar Informācijas aģentūras pārstāvi viņš iesprauž epitetus no “asiņainais Staļins” sērijas un izmanto primitīvus antiputiniskus memus. Uz sarunubiedra aizrādījumu, ka viņš nav Putina dēmonizācijas atbalstītājs, Redisona kungs atsaucas uz konkrēti nenosauktu franču izdevuma “Putina režīmu” raksturojošo rakstu.

Sarunā ir jūtams patiess Ivara Redisona sarūgtinājums un pat izmisums par tautiešu veselo saprātu un spriestspēju. Daudzi Redisona kunga uzrunātie uzskata, ka referendumu iniciēšanas ierobežojumi ir labi un atbalstāmi. Visuzskatāmāk to raksturo šāds fenomenoloģisks gadījums. Pēc sarunas ar Ivaru Redisonu viens politiski puslīdz aktīvs latvietis, pieņemot viņa argumentus, mājās mēģināja par to pārliecināt savu kundzi, uz ko saņem kategoriskus sievas iebildumus ar tekstu, ka “tiem salašņām” nedrīkst dot iespēju ierosināt referendumus. Vot, tā!

Lūk, amorālas un stulbas personas piemērs, kura augstprātīgi daudzus līdzcilvēkus pēc dzimtās valodas principa uzskata par “salašņām” un attiecīgi pret tiem izturas, bet patiesībā ar savu nostāju veicina vairuma iedzīvotāju praktisku nolaišanu līdz “salašņu” līmenim (arī vairuma latviešu un arī pašas sevis un savu tuvinieku). Šādi stulbi indivīdi ir latviešu lielākā problēma un, ja to skaits ir pietiekami ievērojams (no vēlēšanu rezultātiem var secināt, ka tā ir), tad nez vai kas spēs glābt Latviju no tādas vai cita veida katastrofas – vai nu šie primāti ar savu glupo rīcību kolapsu izraisīs paši vai arī viņus dēļ to šaurpierības pēc pilnas programmas paizmantos gudrāki spēki un tautas, tai skaitā arī kā lielgabalgaļu un arī kā karošanai izmantojamu placdarmu.

Tāpēc Latvijas sabiedrības glābšana (ja vispār te kaut ko vēl var glābt) ir iespējama tikai koncentrēties uz vēl kaut cik spriestspējīgu un līdz galam nesamaitātu publiku, informējot, organizējot un attīstot to, kategoriski norobežojoties no visiem amorālajiem, aprobežotajiem un apmātajiem elementiem. Un nekas, ka šķiet, ka tie ir vairākumā un ka viņiem ir pārspēks. Viņi dēļ savām īpašībām jau ir nolemti. Viņus var izmantot, viņus var mēģināt pakļaut vai vadīt, dažus no viņiem kaut kādos gadījumos pat var mēģināt glābt, pēc tam, protams, pakļaujot dzelžainai disciplīnai, bet kategoriski nedrīkst izdabāt viņu maziskajai dabai un iegribām, kategoriski nedrīkst pilnībā pakļauties viņu vadībai un kategoriski nedrīkst līdzvērtīgās pozīcijās atrasties “vienā frontes pusē” ar viņiem, jo viņi dēļ sava stulbuma un neadekvātuma garantēti zaudēs. Ir jāsargājas būt ar viņiem cieši un nesaraujami saistītiem, lai “kad tā stunda nāks” “dzīvi mirušie” neparauj dzīvos sev līdzi un ir jārēķinās ar to, ka “dzīvi mirušie” jebkurā mirklī kā izsalkuši un stūrī iedzīti vampīri, lai mazliet paildzinātu savu eksistenci, var uzbrukt jebkuram dzīvajam, izsūcot no tā visus dzīvības spēkus.

Informācijas aģentūra
/16.08.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Tetovējums – ļaunu, glupu, kompleksainu cilvēku pazīme

00620_rich_11Tetovējumi mūsdienu masu subkultūrā tiek plaši izplatīti un kļūst arvien populārāki, bet informācija par tetovēšanas būtību publiskā telpā gandrīz nemaz nav pieejama, tāpēc reti kurš zin, ka tetovējums uzliek lielu papildus slogu cilvēka veselībai, var izraisīt ļoti nopietnas saslimšanas un ka pati tetovējuma esamība ir cilvēka garīgās nelīdzsvarotības un estētisko jūtu kropluma pazīme.

Tetovējuma medicīniskais vērtējums

Kas ir tetovēšana? Tā ir krāsas ievadīšana ādas apakšējos slāņos ar adatas palīdzību, kur tā paliek uz visu mūžu. Bet krāsas lielākā vai mazākā mērā ir toksiskas (indīgas) vielas. No tā arī izriet tetovējuma nozīmīgais kaitējums cilvēka veselībai un tā potenciālais dzīvības apdraudējums.

Pirmkārt, bīstams ir pats tetovēšanas process, jo tā rezultātā nozīmīgi krāsas daudzumi var nonākt asinīs un izraisīt asins saindēšanos, kam galējos gadījumos var būt pat letālas sekas. Tāpat tetovēšanas procesā var saslimt ar tādām slimībām kā hepatīts, AIDS, t.s. “venēriskajām slimībām”, tuberkulozi un pat spitālību. Šie riska faktori, lai gan ir nozīmīgi, tomēr tie ir vienreizēji un minimizējami tetovētāja pieredzes, meistarības un godprātības esamības gadījumā (bet ej nu pārbaudi to).

Otrkārt, tā kā krāsa ir lielākā vai mazākā mērā toksiska, bet jebkurā organismā notiek nepārtrauktas izmaiņas, tetovējums atstāj negatīvu iespaidu uz visu organismu (to varētu nosaukt par permanentu mikro intoksikāciju). Tas ir niecīgi krāsas daudzumi un/vai tās izraisītu iekaisumu un ilglaicīgo alerģisku reakciju produkti regulāri nonāk asinīs, tādējādi atstājot iespaidu uz aknu darbību un caur to uz visu organismu. Aknas organismā veic attīrīšanas jeb atindēšanas funkciju, bet tetovējums kļūst par nepārtrauktu papildus slogu aknām.

Atkarībā no tetovējumā izmantotās krāsas toksiskuma pakāpes, tetovējuma vietas asins cirkulācijas pakāpes, aknu stipruma un veselīguma pakāpes, organisma tekošā stāvokļa imunitātes pakāpes un citiem faktoriem tetovējums atstāj lielāku vai mazāku negatīvu iespaidu uz organismu un var kļūt par nozīmīgu slimību un organisma novājināšanas faktoru. Piemēram, zinātnieki no Kanādas savā pētījumā ir parādījuši saistību starp plaši izplatīto modi uz tetovējumiem un smagu hronisko aknu saslimšanu pieaugumu. Jebkurā gadījumā tetovējuma krāsa ir svešķermenis organismā, kurš uz to atstāj attiecīgu iespaidu.

Treškārt, tetovējumos izmantotajām krāsām ir dažāda intoksikācijas (indīguma) pakāpe plašā diapazonā (visindīgākā esot melnā krāsa), to izmantošanas kontrole praktiski gandrīz netiek veikta un nav pat īstu pētījumu par tetovējumu ilglaicīgu ietekmi uz veselību, nemaz nerunājot par konkrētu krāsu ietekmes uz veselību pētījumiem. Ja pārtikas piedevu (t.s.”e-vielas”) gadījumā ir pietiekami stingra formāla reglamentācija to nekaitīguma pārbaudē, izmantošanā un patērētāju informēšanā par izmantotajām e-vielām (lai gan šī reglamentācija ir nepilnīga un bieži tiek dažādos veidos apieta, tā tomēr ir), tad tetovējumu krāsu gadījumā nekādas tamlīdzīgas kontroles sistēmas nepastāv. Tādējādi aptetovējamajam nekas cits neatliek kā akli ticēt un paļauties uz tetovētāja un krāsu ražotāju godaprātu, kas kapitālisma apstākļos un tetovēšanas industrijas pārstāvju īpašas morālās stājas un reliģiska tipa uzskatu dēļ ir vairāk kā muļķīgi.

Rezumējot, pat labvēlīgos apstākļu sakritības gadījumos tetovējums ir laika mīna cilvēka organismā, kura jebkurā mirklī var sākt ļoti negatīvi ietekmēt tā veselības stāvokli.

Īss ieskats tetovēšanas vēsturē

Tetovējuma nosaukums caur franču valodu ir cēlies no polinēziešu valodas, kas burtiskā tulkojumā nozīmē “zīmējums uz ādas”. Tas sāka plaši izplatīties no angļu ceļotāja Džeimsa Kuka (1728 – 1779) aprakstiem. Kuks no saviem ceļojumiem visa cita starpā atveda arī pilnībā notetovētu polinēzieti, kurš tika izrādīts apgaismotajai eiropiešu publikai.

Tetovējums ir arhaisku mežoņu tautu tradīcija un pazīme. Plaši zināma un sena tetovēšanas prakse ir polinēziešu, indonežiešu un maoru vidū, un tai ir tīri reliģiska nozīme. Mežoņiem tetovējums ir atšķirības zīme, kas cilvēkus atšķir no dzīvniekiem (tiem, kuriem nav tetovējuma, tie neskaitās cilvēki). Tetovēšana bija sastopama arī senajā Ķīnā un senajā Ēģiptē. Tetovējumus savā vēsturē piemin Hērodots. Senajā Romā tetovēja vergus un karagūstekņus.

Mūsdienu izpratnē visnopietnākās tetovēšanas tradīcijas ir japāņiem. Līdz mūsu ēras 4.gadsimtam japāņu nacionālajā reliģijā sintuismā tetovēšana bija ierasta un izplatīta parādība, bet tās attīstības rezultātā japāņi no cilvēka ķermeņa kropļošanas ar tetovējumu palīdzību atteicās. Tomēr nopietnas tetovēšanas tradīcijas saglabājās japāņu sabiedrības izstumto un kriminālo elementu vidū. Sākotnēji tetovējumus izmantoja kā kauna un kriminālu elementu atpazīšanas zīmes, kas tika tetovētas redzamās vietās, bet ar laiku tetovējumi kļuva par ļoti būtisku japāņu organizētās noziedzības (t.s. jakudzu) organizatorisku un hierarhisko stāvokli apliecinošu elementu.

Līdz ar budisma attīstību Japānā un dažādu budistu sektu saplūšanu ar japāņu kriminālajiem elementiem japāniska tetovēšanas tradīcija izplatījās budisma melno sektu vidū visā budisma izplatības areālā. Tādējādi tetovēšana ieguva spēcīgu maģisko nozīmi (melnās maģijas, protams). Arī mūsdienās tetovējums ir viena no budistu melno sektu dalībnieku, jakudzu un ar tiem saistīto struktūru dalībnieku pazīmēm.

Tetovēšanas praksi izmantoja arī vācu nacisti. Elitāro SS struktūru dalībniekiem bija ietetovēta asinsgrupa. Pēc šiem tetovējumiem viņus pēc tam arī izķēra. Mūsdienu neonacistiem patīk sev tetovēt dažādu rūnu simbolus.

Jūdaismā, kristietībā un islāmā attieksme pret tetovējumiem ir kategoriski negatīva, gandrīz nemaz pēc būtības to nepaskaidrojot.

Krievijā un attiecīgi arī Latvijā tetovējumi līdz XX gadsimta sākumam bija maz izplatīti un sāka parādīties tikai jūrniekiem. Padomju laikā tetovējumi kļuva par neatņemamu kriminālās pasaules hierarhijas apzīmēšanas sastāvdaļu, plaši izplatījās cietumnieku vidū, kā arī bija populāri starp jūrniekiem un karavīriem.

Tetovējumu maģiskā nozīme

Tetovēšana papildus visam citam ir arī ļoti spēcīga un destruktīva maģiska tehnoloģija, kura atstāj stipru iespaidu uz cilvēka psihi.

Pirmkārt, šis iespaids var būt klasiski maģisks, kad aptetovētā cilvēka psihi spēcīgi ietekmē ar tetovējumu un tetovēšanas procesu saistītie reliģiska tipa rituāli un mīti. Šī ietekme balstās uz upura ticību noslēgtiem reliģiska rakstura mītiem par tetovēšanas procesa un uztetovēto simbolu slēpto un/vai pārdabisko nozīmi.

Diemžēl tikai ar to tetovējumu ietekme uz cilvēku neaprobežojas. Senajās reliģijās un maģiskajās praksēs papildus klasiskajiem maģijas elementiem mēdz izmantot papildus stimulatorus, kuri noved cilvēku transa un citu apziņu stāvokļos. Tās pārsvarā ir dažādas smaržas, pārtikas piedevas (arī zālīšu un sēņu uzlējumi) un ieelpojamas (smēķējamas) vielas, kuras rada būtiskas uztveres izmaiņas un halucinācijas. Maģiskajās praksēs šādu vielu lietošana tiek ritualizēta, estetizēta un apaudzēta ar mistiskiem mītiem, tādējādi panākot daudz spēcīgāku maģisko efektu.

Tetovējumam pēc savas ietekmes uz cilvēku psihi ir daudz spēcīgāka maģiska ietekme nekā ritualizētai haluciogēno vielu lietošanai. Ja dažādu “zālīšu” smēķēšanas efekts ir pārejošs (“dullums” samērā ātri pāriet), tad tetovējums rada nepārtrauktu efektu.

Kā tas darbojas? Ļoti vienkārši: līdzīgi kā venozi ievadāmās narkotikas, bet bez nepieciešamības tās nepārtraukti ievadīt. Pēc tam, kad tetovējums vienreiz ir izveidots, tas pēc tam atstāj nepārtrauktu ietekmi uz cilvēka psihi. Variēts te tiek ar krāsu sastāvu, tetovēšanas tehnoloģiju, tetovējuma vietu, aptetovējamā raksturu un veselības stāvokli, tetovējuma zīmējumu un mītiem. Tas viss var tikt attiecīgi ritualizēts un mitioloģizēts.

Tetovēšana ir metode, ar kuras palīdzību cilvēks tiek iedzīts nepārtrauktā, nepārejošā, neizbēgamā un viņam pilnībā neizprotamā “sāpju” stāvoklī. Tādējādi tetovējuma esamība attīsta un nostiprina cietsirdību cilvēkā.

Tāpat tetovēšana darbojas kā filtrs, kurš atsijā vājos. Jebkurš tetovējums ir nopietns cilvēka veselības slogs, bet ar speciālu metožu palīdzību iespējams panākt daudz lielāku “atsijāšanas” efektu, kad tetovējumu spēj “panest” tikai ļoti spēcīgi cilvēki (pārējie smagi saslimst un nomirst).

Rezumējot, tetovēšana ir nozīmīgs nāves kulta elements, kurš vienlaicīgi kalpo gan “nepilnvērtīgo” un vājo lēnai iznīcināšanai, gan nāves ideoloģijas adeptu kristalizācijai, konsolidācijai un norūdīšanai, tāpēc aptetovētajiem parasti ir raksturīga vesela buķete nāvīgu grēku starp kuriem smēķēšana, alkohola un narkotiku lietošana un seksuāla izlaidība ir tie mazākie.

Aptetovējamo psiholoģiskais portrets

Kādi cilvēki padodas tetovējumu (savas miesas sakropļojuma) vilinājumam? Ambiciozi un varaskāri, kā arī kompleksaini un iekšēji par sevi nepārliecināti cilvēki. Ambiciozie un varaskārie ar tetovējumu palīdzību grib nostiprināt un visai pasaulei apliecināt savu unikalitāti un īpašo stāvokli. Viņus arī pievilina slepenības un maģisko mītu migla. Viņi paniski grib būt uzvarētāji un izredzētie.

Savukārt cilvēkiem, kuriem pataloģiskā iekšējā nepilnvērtības sajūta neizpaužas agresijā uz ārpasauli un kuriem tā izpaužas “sevis nograušanā” (agresija tiek vērsta uz iekšu), tetovējums palīdz mazināt kompleksainību un nepārliecinātību par sevi. Šādiem cilvēkiem tā ir viena no kompensācijas reakcijām, kura virspusēji raugoties var pat šķist pozitīva. Bet tā tas, protams, nav, jo pamatproblēma (psihiskais defekts) netiek risināta, cenšoties tikai mainīt problēmu izpausmes virzienu (pārvērst iekšējo agresiju ārējā) un padarīt defektu par butaforizētu efektu.

Šādiem cilvēkiem ir arī tieksme uz visādiem izkropļojumiem. Tā kā viņu psihe ir traumēta un viņi nepārtraukti “sevi grauž”, traumētas mēdz būt arī estētiskās jūtas un uztvere kā rezultātā viņiem patīk kroplas formas, tēli, zīmējumi, fotoattēli, viss zemiskais utt.. Visa jaunlaiku “modernā māksla” ar tās antiestētiku ir šāda tipa cilvēku radīta priekš tāda pat tipa nelaimīgajiem. Normāliem cilvēkiem bez nopietnām psiholoģiskām problēmām postmoderniskie “smērējumi” ir nepatīkami un pat pretīgi.

Avoti:
http://www.neboleem.net/stati-o-zdorove/3558-o-tatuirovkah-s-medicinskoj-tochki-zrenija.php
http://www.ill.ru/news.art.shtml?c_article=2435
http://medportal.az/articles_7544/?lang=RU
http://ec-dejavu.ru/t/Tattoo.html
http://uniquetattoo.ru/13-prichin-ne-delat-tatuirovku
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A2%D0%B0%D1%82%D1%83%D0%B8%D1%80%D0%BE%D0%B2%D0%BA%D0%B0

Informācijas aģentūra
/23.07.2016/

Posted in Kat.: Medicīna, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 23 komentāri

Tiek gatavota globāla banku koncentrācijas nometne

00617_bkn

Iet jau otrais mēnesis, kopš izcēlās skandāls ar Panamas juridiskai firmai, kura specializējas t.s. “ofšora” kompāniju reģistrēšanu, nozagto dokumentu publiskošanu. Kopumā no Panamas firmas tika nozagti 11,5 miljoni dokumentu, kuri saturēja ziņas par “ofšora” kompāniju īpašniekiem un patiesā labuma guvējiem. Neieslīgstot detaļās, var apgalvot, ka šīs operācijas pasūtītāji un organizatori bija t.s. “naudas saimnieki” – ASV Federālās Rezervju Sistēmas akcionāri [FRS ir privāts kantoris, kurš izpilda ASV centrālās bankas funkcijas].

Galvenie operācijas izpildītāji – ASV specdienesti. Sīkākie izpildītāji visticamāk tika izmantoti “uz tumšo”. Pie tādiem var pieskaitīt Starptautisko pētnieciskās žurnālistikas konsorciju, kuru, kā izrādās, finansēja tādas iestādes kā ASV Valsts departaments, ASV Starptautiskās attīstības aģentūra, Sorosa fonds u.c.

Galvenie skandāla izraisītāju mērķi ir divi. Pirmkārt, mēģināt diskreditēt noteiktus politiķus dažādās valstīs. Otrkārt, turpināt dažus gadus atpakaļ iesākto dažādu “ofšoru” likvidāciju, lai “ofšoru” kontu un kompāniju īpašniekus iedzītu vienā gigantiskā “ofšorā” – “Amerikas Savienotajās Valstīs”.

Rietumvalstīs tiek uzsākta kampaņa cīņai ar skaidru naudu

Kad “Panamas skandāla” pirmais efekts sāka noklust, tad izkristalizējās vēl viens šī pasākuma globālais mērķis. Tā būtība ir cīņas aktivizācija ar “netīro” un “pelēko” naudu, kas sevī ietver cīņu pret terorisma finansēšanu, pret izvairīšanos no nodokļu nomaksas, korupciju, narkobiznesu, nelikumīgu ieroču tirdzniecību utt. Šī kampaņa tika aizsākta pēc 2001.gada 11.septembra, kad Vašingtona visai pasaulei paziņoja par cīņu ar starptautisko terorismu un “netīrās naudas atmazgāšanu”. Taču tolaik aizsāktās kampaņas impulss kļuva par vāju un “Panamas skandāls” to pastiprināja un iedvesa šai kampaņai jaunu dzīvību. Tāpēc “Panamas skandālu” var uzskatīt par specoperācijas “11.septembris” turpinājumu.

Par vienu no “Panamas skandāla” figurantiem kļuva Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons, bet tas viņam ne tikai netraucēja, bet pat palīdzēja turpināt gatavoties globālajam samitam cīņai ar korupciju 2016.gada maijā Londonā. Vašingtona, Londona un Brisele tuvāko mēnešu laikā bija ieplānojusi vēl ļoti daudzus citus līdzīgus pasākumus. Šajā antikorupcijas samitā paredzēja arī izskatīt “Panamas skandālu”. Tā diskusijas daļā tika izvirzīti divi jautājumi: cīņa ar “ofšoriem” un pasākumu kopums skaidras naudas apgrozības samazināšanai. Te ir jāpiebilst, ka gadu pirms šī samita turpat Londonā notika slepena tikšanās, par kuru notika informācijas noplūde. Tādējādi noskaidrojās, ka šajā tikšanās piedalījās Eiropas Centrālās bankas, Federālo rezervju sistēmas, Šveices Centrālās bankas un Dānijas Centrālās bankas pārstāvji un ka viņi runāja par skaidras naudas atcelšanu.

”Panamas skandāls” aktivizēja Rietumvalstīs jau uzsākto cīņu ar skaidru naudu. “Cīnītāju ar korupciju” loģika ir sekojoša: “ofšoru” banku konti daudzos gadījumos ir tikai sekas apstāklim, ka galvenais korupcijas instruments ir skaidra nauda, kura nonāk skopu un pērkamu ierēdņu kabatās. Ja tiks likvidēts šis instruments (skaidra nauda), tad arī zudīšot materiālais pamats “ofšoru” kontiem.

Negatīvās banku procentu likmes

Kampaņas pret skaidru naudu analīze parāda, ka tā ir labi koordinēta. Pēc finanšu krīzes 2007. – 2009.gadā pasaules banku sistēma strauji sāka tuvoties “negatīvai zonai”: daudzas centrālās bankas ieviesa negatīvas procentu likmes saviem depozītiem. Bet tagad dažās centrālajās bankās ir parādījušās negatīvās bāzes procentu likmes (procentu likmes par aktīvajām operācijām). Negatīvo procentu likmju epidēmija ir pārsviedusies uz komercbankām: daudzu komercbanku depozīta operāciju procentu likmes ir pietuvojušās nullei, bet dažām komercbankām tās iegāja “negatīvajā” zonā.

Baņķieri ir apjukuši un panikā, jo var notikt masveida klientu aiziešana uz skaidras naudas valūtu. Šī situācija pataisīja baņķierus par aktīvākajiem skaidras naudas lietošanas ierobežošanas un pat aizliegšanas lobistiem. Skaidras naudas aizliegšana nozīmē to, ka pilnīgi visi pilsoņi (fiziskās personas) pretēji to gribai nokļūs banku elektroniskajā koncentrācijas nometnē.

T.s. “naudas saimnieki” mēģina izskaitļot fizisko personu reakciju uz negatīvajiem procentiem. Viena no šādām reakcijām ir ne tikai aiziešana uz skaidru naudu, bet arī uz dārgmetāliem. Vēsture rāda, ka ārkārtas situācijās arī zelts var kļūt par apmaiņas un maksājumu instrumentu paralēli oficiālajai naudai. Varam būt droši pārliecināti, ka pēc kāda laika arī šis bēgšanas no banku elektroniskās koncentrācijas nometnes caurums tiks aiztaisīts. Tāda pieredze Rietumvalstīs jau ir: 1933.gadā ASV prezidents Franklins Rūzvelts izdeva rīkojumu par visa ASV pilsoņiem piederošā zelta konfiskāciju (aizliegums amerikāņiem būt par zelta īpašniekiem tika atcelts tikai 40 gadus vēlāk 1973.gadā).

2016.gada Davosas forums un plāni cīņai ar “skaidras naudas ļaunumu”

2016.gada Davosas ekonomiskajā forumā daudzas diskusijas, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, notika slēgtā režīmā. Tikai tagad, pateicoties dažām informācijas noplūdēm, kļūst skaidrs par ko tur aiz slēgtām durvīm tika runāts. Izrādās tika apspriests pasākumu kopums skaidras naudas samazināšanai.

Viens no foruma dalībniekiem Huw van Steenis, kurš pārstāvēja banku Morgan Stanly, publicēja savus iespaidus rakstā “Piecas lietas, ko es sapratu Davosā 2016” (https://www.weforum.org/agenda/2016/01/5-things-i-learned-at-davos-2016 ). Viņš uzsver, ka forumā daudz tika runāts par nepieciešamību “ātri pāriet uz sabiedrību bez skaidras naudas, lai Eiropā būtu iespējams ieviest vēl lielākas negatīvo procentu likmes depozītiem ar mērķi kompensēt iespējamās ilgstošās stagnācijas sekas”.

Varam secināt, ka Davosā atzina, ka arī turpmāk nepieciešams procentu likmes “vest negatīvajā zonā”. Bet to nav iespējams izdarīt, saglabājot skaidras naudas apgrozību.  Pēc J.P. Morgan baņķieru domām, samazinot skaidras naudas izmantošanas iespējas, Eiropas Centrālā banka var turpināt samazināt procentu likmes līdz mīnus 4,5%.

2016.gads sākās ar virkni skaļu banku pasaules un to kontrolē esošo masu informācijas līdzekļu paziņojumiem skaidras un bezskaidras naudas sakarā. Acīmredzot pamats šai informatīvai kampaņai tika dots Davosas slēgtajās sesijās. Par to ziņo informatīvais resurss Zerohedge, kurš apkopoja šos paziņojumus rakstā “Davosas 2016 slepenā plāna atklāšana” (http://www.zerohedge.com/news/2016-02-24/exposing-hidden-agenda-davos-2016 )

2016.gada 20.janvārī Deutsche Bank top menedžeris Džons Krians (John Cryan) paziņoja, ka skaidrai naudai ir atlicis dzīvot ne vairāk kā 10 gadus. 2016.gada 22.janvārī Norvēģijas lielākā banka DNB vērsās pie valdības ar priekšlikumu aizliegt skaidras naudas izmantošanu. 2016.gada 29.janvārī ziņu aģentūra Bloomberg publicēja redakcijas rakstu “Pietuvināsim bezskaidrās naudas nākotnes iestāšanos” (Bring On the Cashless Future). 2016.gada 4.februārī britu avīze The Financial Times publicēja redakcijas rakstu “Skaidras naudas likvidācijas priekšrocības” (The Benefits of Scrapping Cash). 2016.gada 8.februārī Harvardas universitātes goda prezidents Pīters Sends (Peter Sands) publicēja rakstu “Apgrūtināsim slikto puišu dzīvi: priekšlikums izņemt no apgrozības lielo nomināciju naudas zīmes” (Making it Harder for the Bad Guys: The Case for Eliminating High Denomination Notes).

2016.gada 15.februārī ar skaļu paziņojumu nāca klajā Eiropas Centrālās bankas prezidents Mario Dragi (Mario Draghi). Viņš paziņoja par ECB lēmumu izņemt no apgrozības 500 eiro banknotes (vislielākais eiro skaidras naudas nomināls). Pēc ECB datiem 500 eiro banknotes sastāda 30% no kopējās eiro skaidras naudas masas. Uzreiz parādījās neskaitāmi komentāri par šo paziņojumu. Lielākā daļa no tiem izteica pieņēmumu, ka šādā veidā ECB cer turpināt procentu likmju samazināšanas politiku, neskatoties uz to, ka tās jau ir negatīvas.

Nākamajā dienā (2016.gada 16.februārī) stafeti no ECB prezidenta pārņēma Harvardas universitātes profesors un bijušais ASV finansu ministrs Lari Samers (Larry Summers). Viņš laikrakstā The Washington Post publicēja rakstu “Ir pienācis laiks  nogalināt 100 dolāru banknoti” (It’s time to kill the $100 bill). Zīmīgi, ka Samersa raksts sakrita ar laiku, kad virkne ASV banķieru un finsnsu ekspertu  iniciēja diskusiju par ASV Federālās rezervju sistēmas pāriešanu uz negatīvām procentu likmēm. 2016.gada 22.februārī cits ASV banķieru rupors The New York Times publicēja redakcijas rakstu “Atteikšanās no lielo nominālu skaidras naudas palīdzēs cīņā ar noziedzību” (Getting Rid of Big Currency Notes Could Help Fight Crime).

Šādu izteikumu un publikāciju par cīņu ar skaidru naudu hroniku varētu turpināt vēl un vēl.

Elektroniskā baņķieru koncentrācijas nometne

Teik veiktas arī praktiskas darbības skaidras naudas samazināšanā un likvidēšanā. Vistālāk šai ziņā ir tikušas Zviedrija un Dānija, kurās centrālās bankas visātrāk pārgāja uz negatīvām procentu likmēm. Zviedrija ir apņēmusies piecu gadu laikā radīt bezskaidras naudas “paradīzi”. Pašreiz skaidras naudas operāciju kopapjoms Zviedrijā nepārsniedz 2% no visiem maksājumiem. Pēc Visa datiem zviedri debetkartes izmanto trīs reizes biežāk kā pārējie eiropieši. Maksājumu karšu lielā izplatība ir būtiski izmainījusi Zviedrijas biznesa pasauli: pat augļu tirgotāji, ielu muzikanti un avīžu tirgoņi pieņem samaksu ar maksājumu kartēm, izmantojot Zviedrijā ļoti populāro smartfonu pielikumu “Swish”.

Tomēr pat Zviedrijā ir gana daudz cilvēku, kuri nojauš, ka bezskaidras naudas “paradīze” patiesībā var izrādīties elle – elektroniska banku koncentrācijas nometne, kurā bankas pilnībā kontrolēs katru pilsoni un kurā par katru (gan zīdaini, gan sirmgalvi) tiks ieviesta finansu vēsture. Un katra pilsoņa novirze no “ģenerālās līnijas” var izraisīt personisko bankas kontu bloķēšanu.

Tālredzīgākie bezskaidras naudas “paradīzes” oponenti saprot, ka tas nozīmē ne tikai skaidras naudas galu, bet naudas kā tādas galu. Skaidras naudas atcelšana ļaus bankām iet dziļos mīnusos. Ar to sāksies tādu tradicionālu institucionālu investoru izmiršana kā pensiju fondi, sociālie fondi un apdrošināšanas kompānijas, kuras savu peļņu izvietoja parādzīmēs. Šie papīri tagad nesīs tikai vienus vienīgus zaudējumus. Ir prognozes, ka tuvāko 10 – 20 gadu laikā, saglabājoties esošajām procentu likmēm, lielākā daļa pensiju fondu nokusīs kā marta sniegs. Un pats galvenais, negatīvu procenta likmju gadījumā sāks “kust” arī bezskaidrā nauda. Pietiks tikai ar 20 –30 gadiem (ja izejam no šodienas tendencēm), lai no naudas vairs nekas pāri nepaliktu. Un tā tad būs pavisam cita sociāla kārtība, kuru nosacīti var nosaukt par globālu koncentrācijas nometni.

Paradoksāli, bet neskatoties uz naudas nāvi, bankas šajā jaunajā pasaules kārtībā saglabāsies. Bankas no procentu un peļņas mašīnām pārvērtīsies par organizācijām, kuras veic “kontroli un uzskaiti”.

Valentīns Katasonovs
/05.05.2016/

Avots:
http://www.fondsk.ru/pview/2016/05/05/panamskij-skandal-i-tajnyj-plan-davosa-2016-40039.html

Informācijas aģentūra
/23.07.2016/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Par valsts apvērsuma mēģinājumu Turcijā

00618_Turcija173

Uz 2016.gada 16.jūlija 8:00 valsts apvērsums Turcijā, kurš sākās iepriekšējā vakara 22:00, praktiski bija jau izgāzies. Liela armijas, policijas un specdienestu daļa saglabāja uzticību Turcijas prezidentam Redžepam Erdoganam, bet nemiernieki sāka padoties.

Tomēr ir jāvērš uzmanība uz to, ka valsts apvērsums bija labi sagatavots un tika veikts lietpratīgi un konsekventi. Uz 1:00 pučistiem izdevās pārņemt savā kontrolē visus stratēģiskos objektus Ankarā un Stambulā, tai skaitā arī valsts televīziju. Viņi kopš paša sākuma demonstrēja savu nolūku nopietnību, nebaidoties pielietot ieročus, tai skaitā arī aviāciju. Nemiernieku pusē bija armijas ģenerālštāba vadība, kas nav mazsvarīgi gan no armijas vadības viedokļa, gan no Turcijas politisko tradīciju viedokļa, kurā vēl salīdzinoši nesen konstitūcijā bija nostiprinātas armijas tiesības iejaukties politiskajos procesos.

Vienīgā nopietnā nemiernieku kļūda bija apstāklī, ka viņiem neizdevās izolēt, likvidēt vai piespiest pamest valsti Erdoganu un valdību. Tā rezultātā Turcijas leģitīmajai vadībai ar tai uzticīgo armijas daļu un pilsonisko organizāciju palīdzību izdevās mainīt situāciju sev par labu jau uz rīta pusi.

Labs puča izgāšanās indikators ir ASV Valsts departamenta reakcija. Naktī, tiekoties ar presi pēc sarunu noslēguma Maskavā, ASV Valsts sekretārs Džons Kerijs atteicās komentēt Turcijā notiekošo, aizbildinoties ar informācijas trūkumu, savukārt jau no rīta Baltais nams deklaratīvi nosodīja nemierniekus un atbalstīja Erdoganu.

Tomēr neskatoties uz to es no savas puses teiktu, ka Turcijai un Erdoganam ne tikai nekas vēl nav beidzies, bet iespējams pat nekas vēl pa īstam nav sācies. Pats labi organizēta un gandrīz izdevušās puča fakts daudz par ko liecina. Militāristiem, kuri pie Erdogana atrodas zem nepārtrauktas specdienestu uzraudzības, tomēr izdevās nonākt līdz reālai rīcībai. Vadīja puču ģenerālštābs, tātad ģenerāļi, kurus pēc vairākkārtīgām tīrīšanām bija norīkojis pats Erdogans. Viņus pilnīgi noteikti atbalstīja daļa politiķu un iedzīvotāju. Nebrīnīšos, ja izrādīsies, ka pučs ir saistīts arī ar pēdējām izmaiņām Turcijas valdošajā partijā un valdībā, kuru rezultātā valdības vadītāja posteni bija spiests pamest bijušais premjerministrs Ahmets Davutoglu.

Kopumā var piekrist apgalvojumam, ka valsts apvērsuma mēģinājums liecina par nopietnu opozīciju Erdoganam sabiedrībā un armijā. Tāpēc Turcijas līdera uzdevums ir ne tikai apspiest nemierus, bet arī neļaut puču radījušajiem iemesliem pamazām pāraugt pilsoņu karā. Bet Turcija jau labu laiku balansē uz pilsoņu kara robežas [pilsoņu karš pret kurdiem Turcijā jau norit].

Ja līdzšinējās represijas pret militāristiem nespēja novērst valsts apvērsuma mēģinājumu, tad arī jaunas represijas neko nedos un tikai kāpinās Erdogana pretinieku niknumu un cietsirdību. Vēl jo vairāk nav iespējams apspiest augošo sabiedrības neapmierinātību ar Turcijas līdera politiku, kura nostādīja Turciju ļoti sarežģītā iekšpolitiskā un ārpolitiskā situācijā.

Valsts apvērsuma mēģinājums ir destabilizējis situāciju Turcijā. Tas atstās iespaidu arī uz Turcijas ekonomiku, kura jau tā nav diez ko spīdošā stāvoklī. Savukārt ekonomiskās problēmas atstās iespaidu uz sociālo sfēru. Kārtējais dzīves līmeņa kritums izraisīs neapmierinātību ar valdību, bet Erdogana un viņa piekritēju izmantotās autoratīvās metodes nedod gandrīz nekādas kompromisa iespējas. Pie tam represijas pret pučistiem, to atbalstītājiem un aizdomās turamajiem par nepietiekamu lojalitāti režīmam novājinās armiju.

Tādējādi ir jākonstatē, ka Turcijas leģitīmās varasiestādes ar valsts apvērsuma mēģinājumu ir novājinātas, bet esošās problēmas, kuras tai skaitā arī izraisīja puču, ne tikai nekur nav pazudušas, bet ir pat saasinājušās. Pie tam šīm problēmas pārskatāmā nākotnē nav redzams risinājums. Tādējādi Turcijā ir pastiprinājušies liela mēroga pilsoņu kara sākšanās draudi.

Tās ir sliktas ziņas Krievijai [un arī Eiropas Savienībai]. Lai kāds arī nebūtu Erdogans, bet viņš ir leģitīms Turcijas vadītājs. Pie tam viņš ir spēcīgs un harizmātisks līderis, kurš spēj pieņemt stingrus un neordinārus lēmumus. Kopējās destabilizācijas Tuvajos Austrumos apstākļos, kad daudzas reģiona valstis atrodas sabrukuma vai pussabrukuma stāvoklī, vienota un puslīdz stabila Turcija (pat ja tā nav diez ko draudzīgi noskaņota) daudz lielākā mērā atbilda Krievijas interesēm kā anarhijas zona tās dienvidu pierobežā. Turcija šodien ir viens no barjeriem, kas pasargā Krieviju [un arī Eiropas Savienību] no daudzskaitliskajiem islāmistiem.

Tomēr ir jāsaprot, ka esošo situāciju nav iespējams mainīt un tuvākajā laikā Erdogana pozīcijas valsts iekšienē un ārpus tās strauji vājināsies. Tomēr tādi cilvēki kā viņš savu vājumu mēģina kompensēt ar papildus nežēlību (lai neparādītu sekotājiem savu vājumu).

Ja Erdoganam neizdosies izrauties ārpus to rīcību paradigmas, ko viņam diktē paša raksturs, tad iespējamo lēmumu koridors gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā sāks strauji samazināties, līdz samazināsies līdz vienam punktam. Šajā gadījumā pašreizējie notikumi ir uzskatāmi par Erdogana režīma agonijas sākumu.

Savukārt, ja Turcijas prezidentam izdosies pārvarēt sevi un izdosies atrast sarežģītu kompromisu spēli gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā, tad viņam ir izredzes stabilizēt situāciju valstī un pat atgriezt Turcijai ietekmīgas reģionālas līdervalsts statusu (bet bez iespējām kļūt par vienīgo reģiona līdervalsti kā to līdz šim gribēja panākt Erdogans).

Ir jābūt gataviem uz jebkuru notikumu attīstības gaitas virzienu un jācenšas pārliecināt Erdoganu meklēt kompromisus. Tomēr vienu gan var droši apgalvot: pučs uzlika treknu krustu Erdogana neoosmaņu impērijas projektam. No Erdogana pilnīgi noteikti vairs nesanāks Suleimans Lieliskais (1494-1566 ), bet viņam vēl ir krietni jānopūlas un jāpacīnās, lai no viņa neiznāktu jauns Bajazīds Straujais (1357-1403 )  [,kurš dēļ savas pārdrošības un iedomības noveda Osmaņu impēriju līdz sabrukuma slieksnim un krita gūstā, kur, izciešot visādus pazemojumus, drīzumā mira].

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/16.07.2016/

Avots:
https://cont.ws/post/320503

Informācijas aģentūra
/23.07.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Par mēdiju maldinošā satura iemesliem

00619_masu_dezinformacijas_lidzekliIr jautājums, kāpēc Latvijas presē un ziņās tiek noklusēti Lielbritānijas parlamentārās izmeklēšanas komisijas rezultāti Irākas kara izraisīšanas sakarā [kura atzina Lielbritānijas iesaistīšanos Irākas karā 2003. gadā par nepamatotu]? [Irākas kara rezultātā tika nogalināti apmēram simts Lielbritānijas karavīri, vairāki simti tūkstoši irākiešu un šis karš bija priekšnosacījums haosa radīšanai, kurā vēlāk tika izveidota DAESH (t.s.”Islāma valsts”). Irākas okupācijā piedalījās arī algotņi no Latvijas].

Pirmkārt, tāpēc, ka Latvijas masu dezinformācijas (masu apziņas manipulatori) līdzekļiem ir dots norādījums to neziņot (neaktualizēt). Apziņas manipulatoriem „informācija” nav „produkts” (darbības mērķis nav informācijas izplatīšana). Manipulatoru „produkts” ir jūsu apziņas maiņa. „Produkts” ir tās izmaiņas jūsu apziņā, kuras jums liek pieņemt par ticamām vai melīgām pienākošās ziņas. „Produkts” ir jums iepotētais pasaules uzskats – attieksme pret notiekošo.

Neviena darbība pati par sevi nav pareiza, laba vai derīga. Tā kļūs par tādu, vai par tieši pretēju, tikai noteiktu apstākļu kontekstā.

Agresora – noziedznieka darbība ir noziedzīga savā būtībā, tāpēc katra tādas darbības detaļa, tās ietvaros veikta rīcība ir noziedzīga un, kā tāda, apturama. Tādas darbības apturēšana ir katra godīga Cilvēka pienākums un tiesības, bet bezdarbība ir līdzdalība noziegumā. Upura pretošanās agresoram ir dabiska, taisnīga un tiesiski pamatota (izņemot gadījumu, kad noziedznieki izdod likumus, ar kuriem aizliedz pretoties un aizstāvēties – rakstītā likuma prioritāte pār taisnīgumu ir tiesiskuma jēdziena saturs), un, kā tāda ir apsveicama un atbalstāma.

Tādā kārtā, ja kāda acu priekšā agresors nošauj dzimtenes aizstāvi, tad tā ir slepkavība, bet novērotājs ir slepkavības liecinieks ar visām no tā izrietošajām sekām. Tāda sirdsapziņa ir netīra. Bet, ja dzimtenes aizstāvis nošauj agresoru, tad tas nav noziegums un mēs esam nevis nozieguma, bet gan varonības un pienākuma izpildes liecinieki. Mūsu sirdsapziņa ir tīra.

Divi Cilvēki, viens šāviens, viens mirušais. Kā zināt, kas tur notika un kas tajā visā esam mēs? Noskaidrojot, kurš ir agresors, bet kurš ir upuris.

Bet kā izdarīt tā, lai tajā pašā notikumā noziegumu attaisnotu vai varonību pārvērstu noziegumā? Ļoti vienkārši. Pastāstot – iestāstot – iegalvojot – liekot ticēt – redzēt agresorā varoni, bet varonī ļaundari. Lūk – jūsos ieveidotais notikumu redzējums tad arī ir Latvijas apziņas manipulatoru ražotais „produkts”, kurš jums liek „redzēt” notikumus vajadzīgajā veidā. Te „informācijas” plūsma ir instruments, ar kura palīdzību veido jūsu „redzi” un „saprašanu”.

Tāda informācija [par Lielbritānijas parlamentārās izmeklēšanas komisijas rezultātiem] nebija paredzēta Latvijā dzīvojošajiem. Šī informācija tika izplatīta tur, kur tā citiem „patērētājiem” veidoja citu pasaules ainu. (Tas jāskata kontekstā ar BREXITu.) Masu dezinformatori – manipulatori ir modernā kara līdzekļi un aktīvi piedalās šajā karā. Latvija, kā teritoriāli, tā valstiski piedalās karā kā agresora izpalīdze ar visiem saviem resursiem. Rit trešais pasaules karš. Tāpēc runā vienu, bet noklusē citu.

Otrkārt. A kuru tas vispār interesē?

Kuru interesē Gruzijas – Dienvidosetijas konflikta sakarā ES komisijas 1000 lappušu biezā pētījuma secinājumi par to, ka Gruzija veica nepamatotu un noziedzīgu agresiju un masu slepkavību, bet Krievija veica tiesiski un starptautisko saistību kārtā veiktu miera uzturēšanas akciju? Tāpat taču manipulatori kladzina par Krievijas agresivitāti!

“Un kā ar Boinga notriekšanu un „Krievijas karaspēku” Donbasā?” Kuru te interesē kaut kāda objektivitāte, izpēte un komisiju ziņojumi!? Ko vajag – to dara, bet runā, ko grib un kas ir izdevīgi, bet, kas nav izdevīgi – to noklusē.

Tie Cilvēki, kuru apziņa nav manipulatoru sačakarēta, visu redz un zin notikuma brīdī. Viņiem komisijas nav vajadzīgas. Tie, kuriem galvās sabāzti radio un TV mēsli, to nemaz negrib zināt, bet tie, kuri vienkārši dzīvo, lai ēstu un baudītu, par kaut ko tādu nekad nav interesējušies. Tie, kuri par apziņas čakarēšanu saņem algu, domā par kārtējo brīvdienu tuvumu, bet tie, kuri ir reālie agresori, visu labi zin tāpat, bez „ziņu” kanālu starpniecības – vilks vienmēr zina, ko ir ēdis!

Treškārt. Trešais (laupīšanas) pasaules karš notiek anglosakšu veidotajā un pēc viņu saprašanas globalizētajā pasaulē. Dievs ir viņu nauda, bet viņu reliģija ir naudas vairošana. Šajā pasaulē viņiem viss ir naudas vairošanas resurss. Ja caur jums var vairot naudu – izmantot jūs naudas vairošanai, tad atkarībā no izmantošanas veida jūs esat viņu sabiedrotais vai vienkārši resurss, kurš savukārt vajadzības gadījumā var kļūt par ienaidnieku. („Liekās mutes”, konkurenti un „liekēži” arī ir ienaidnieki.) Ja jums ir viņu iekārotais naudas vairošanas resurss, bet jūs to negribat atdot viņiem, tad esat viņu ienaidnieks.

Vienkārši un skaidri. Tāpēc nepakļāvīgais resurss vienmēr ir „agresors”, „prettautisks režīms” vai „asiņains, aizvācams diktators”. Tāpēc viņi vienmēr „savalda”, „atbrīvo” un „iedibina moderno demokrātiju” resursa „nelikumīgi aizņemtajā un apspiestajā teritorijā”.

Anglosakšu pasaulē ekonomika nekalpo par bāzi politikai tās darbībā iedzīvotāju labklājības celšanai. Te Politika apkalpo ekonomiku tās darbībā iedzīvotāju paverdzināšanai, aplaupīšanai un iznīcināšanai (demogrāfiskais kritums un slepkavošanas iznīcināmajās teritorijās). Te iedzīvotāji ir resurss naudas vairošanai vai līdzcilvēku paverdzināšanai un iznīcināšanai – lielgabalu gaļa – „cīnītāji par demokrātiju”, „savaldītāji” un „atbrīvotāji”. Katrs vācietis Hitlera Vācijā svēti ticēja, ka viņam ir jāatbrīvo pasaule no Aziātu ordu draudiem, asiņainās Staļina diktatūras un viņa pienākums ir attīrīt zemi no zemcilvēku – slāvu (arī latviešu, leišu, poļu un visu citu nevācu) noziedzīgās klātbūtnes un cītīgi apstrādāt tādā veidā atbrīvoto un viņam par pūlēm piešķirto auglīgo Krievijas zemi.

Un kurš īstens latvietis šodien, uz Krievijas pusi skatoties, domā ko citu? Un vai tad tas, kurš domā citu, maz ir īsts latvietis?!

Īstie vienmēr meklē, kur lielākā mārciņa, labākais kungs, baltākā maize. Īstākajiem vienmēr ašākās kājas uz pilnāko bļodu un karstākais naids uz vācieti, krievu, leiti, poli vai ko nu tur šoreiz vajag… Īstie ir „savaldītāji” un „atbrīvotāji” – „kultūras nesēji” barbaru zemēs!!!

Un kurš īstais tad grib kaut ko tādu zināt, kur viņš izrādās vairs nav „savaldītājs” un „atbrīvotājs”, bet vienkāršs laupītkārs noziedznieks – agresors un slepkava?! Neviens to negrib…

Neviens negrib dzirdēt savu netīro sirdsapziņu! Katrs grib būt pats savās acīs, savu bērnu, sievu, mīļāko un pudeles brāļu acīs tīrs un balts varonis – Cilvēces glābējs – īsts, kārtīgs Mātes Latvijas Dēls un Meita – Kārtīgs Savu Kungu Kalps!

Viņš neko negrib zināt par savu kungu nesmukumu, kurš arī viņu pašu par nozieguma līdzdalībnieku un noziedznieku (kara laupījuma cerētāju) padara.

Irākas iznīcināšana notika MONSANTO vajadzībai. Tad tika iznīcināta Irākā esošā augu sēklu banka – šķērslis ASV pasaules kundzībai pārtikas ražošanas jomā. Sīriju iznīcina Kataras – ES gāzes vada trases dēļ.

Krieviju apkaro tāpēc, ka tās saprātīgie iedzīvotāji pārtrauca ASV sākto Krievijas valstiskuma un iedzīvotāju fizisko iznīcināšanu ar mērķi piekļūt teritorijas un dabas bagātību resursiem. Par Krievijas un citu valstu un tautu iznīcināšanu un pretestību tai notiek trešais pasaules karš, kurā Latvija ir agresora – noziedznieka dalībvalsts.

Īstenie to negrib zināt un atzīt – viņi grib būt varoņi. Idiotizētos tas neinteresē. Saprātīgie to zin tāpat. Tad kam gan vajadzīgas tādas ziņas?! Nevienam. Tāpēc tādu nav!

“Antiņš”
/20.07.2016/

Avots:
http://www.philos.lv/Tresais_pasaules.html

Informācijas aģentūra
/23.07.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Mosties zeme taisnīgā

Mosties zeme taisnīgā
Cīņai nāvīgai
Ar amorāliem neliešiem
Ar pekles dēmoniem

Lai tautas dusmas godīgās
Vellus ellē triec
Rit Saules kauja kārtējā
Rit pastardienas karš

Kā absolūtus pretstatus
Mūs bezdibenis šķir
Par Dzīvību mēs cīnāmies
Par Tumsas valsti tie

Naidniekiem pretī stāsimies
Kas ļaužu garu kauj
Izvirtušiem valdniekiem
Melu meistariem

Neļausim mēs ļaundariem
Tēvzemi dubļos mīt
Ar apņēmību dzelžainu
Tumsu kliedēsim

No postamenta gāzīsim
Zelta elkus nešķīstos
Ikkatru izdzimteni mēs
Zemē iemīsim

Par Sauli visiem kopēju
Mēs cīnāmies no sirds
Par cilvēcīgu kārtību
Mēs dzīvi atdosim

Mostas zeme taisnīgā
Cīņai nāvīgai
Rit Saules kauja kārtējā
Rit pastardienas karš

/08.05.2012/

Avots:
http://ipdzeja.blogspot.com/2012/05/mosties-zeme-taisniga.html

Informācijas aģentūra
/23.07.2016/

Posted in DZEJA, Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | Komentēt

Ja brāļi mēs būsim – neuzvarami kļūsim!

Dziedam mēs par gaišo saules tāli   
Kad cilvēks cilvēkam par brāli kļūs  
Mēs tālā ceļā ejam laikiem pāri
Aust rītausma un maiņu vēji pūš   
Mēs tālā ceļā ejam laikiem pāri
Aust rītausma un maiņu vēji pūš              

Mūs nākamība nāves kaujā sauc
Pret varmākām, kas cilvēcību jauc
Ņem zobenu un bultas mērķī raidi
Ej cīnīties par visu bērnu laimi
Ņem zobenu un bultas mērķī raidi
Ej cīnīties par visu bērnu laimi

Ja ļaudis ceļas un pie prāta nāk
Tad kopā kā viens visi domāt sāk:
“Ja brāļi mēs būsim – neuzvarami kļūsim!
Ja brāļi mēs būsim – neuzvarami kļūsim!”

No malu malām tumsa virsū plūst
Prom visu slauka, dzīves spēki kūst   
Mēs gaismu degsim, tumsu kliedēsim
Cīņā sauksim, mošķus padzīsim
Mēs gaismu degsim, tumsu kliedēsim
Cīņā sauksim, mošķus padzīsim

Dziedam mēs par gaišo saules tāli           
Kad cilvēks cilvēkam par brāli kļūs  
Kas cīnīsies, tie dzīvos laikiem pāri
Taisnā cīņā rodas pilnīgs mūžs
Kas cīnīsies, tie dzīvos laikiem pāri
Taisnā cīņā rodas pilnīgs mūžs

Ja ļaudis ceļas un pie prāta nāk
Tad kopā kā viens visi domāt sāk:
“Ja brāļi mēs būsim – neuzvarami kļūsim!
Ja brāļi mēs būsim – neuzvarami kļūsim!”

/10.07.2016/

Avots:
http://ipdzeja.blogspot.com/2016/07/ja-brali-mes-busim-neuzvarami-klusim.html

Informācijas aģentūra
/23.07.2016/

Posted in DZEJA, Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | Komentēt

Lekcija: Tradicionālo (konservatīvo) vērtību krīzes būtība un izejas virzieni no tās

Šī prezentācija tika radīta 2012.gada beigās kā atbilde uz daļas latviešu konservatoru nespēcību un, manuprāt, gandrīz nesaturisku papļāpāšanu “viņķeles grāmatiņas” sakarā, ko bija iespēja pašam novērot. Domāju to viņiem nolasīt, bet tā arī nesanāca. Uzfilmēju tikai izmēģinājuma treniņlekciju, ko neskatoties uz tās apšaubāmo kvalitāti arī izlieku publiski dēļ tās aktualitātes un dēļ neoliberāļu kārtējā nopietnā mēģinājuma iedzīvināt savas destrukcijas.

1. Neoliberāļi iznīcina konservatīvos
Lib_kons
2. Galvenās pasaules problēmas
1.1. Pasaules iedzīvotāju skaita pieaugums
1.2. Progresējoša arvien lielāku tautas masu tieksme pēc super komfortablas dzīves
1.3. Pasaules un tās resursu ierobežotība
2. Neizbēgams kapitālisma krahs
3. Cilvēces tehnoloģiskā līmeņa un cilvēku attīstības līmeņa krasa neatbilstība (t.s.Pītersa antropoloģiskās «šķēres»)

3. Kapitālisma neizbēgamā kraha cēlonis
Kapitalisma_kraha_iemesli
Gaidāmo ieguvumu summa ir lielāka par pieejamo resursu summu.

Jāpaplašina sistēma un jāiegūst papildus resursi (jāiesaista tajā jauni elementi).
Ja nevar iesaistīt jaunus elementus, sistēmu iznīcina pieaugošais iekšējais spiediens.

Pasaule ir beigusies. Vairs nav kur novirzīt lieko ekspansīvo enerģiju.
Kapitālismu kā vienotu, noslēgtu sistēmu iznīcina izeju nerodošs iekšējais spiediens!

4. Iekšējā spiediena cēlonis

Tieksme iegūt pēc iespējas vairāk!
Maksimālisms. Alkatība. Egocentrisms.

5. Pītersa antropoloģiskās «šķēres»
Pitersa_sk2
6. Elišu izvēlētais risinājuma virziens

1. Apturēt cilvēces attīstību.
2. Samazināt cilvēku skaitu (tai skaitā nogalinot «liekos» visdažādākajos veidos)

Humānisma kā augstākās idejas iznīcināšana!

7. Elišu domstarpības

Kurš to veiks? Kā to veiks? Kādai sabiedriskai iekārtai jābūt pēc tam? Kāds būs spēku samērs pirms un pēc tam? Kuram būs noteicošā loma (t.s.”zelta kārts”)?

8. Neoliberālā (postmoderniskā, neofašistiskā) pasaules koncepcija

Individuāls voluntārisms un dzīves baudīšana kā virzošās vērtības
Sociālais darvinisms (dabiskā atlase; homo homini lupus princips) kā cilvēku savstarpējo attiecību norma un kā iedzīvotāju skaita regulēšanas mehānisms

Neoliberālisms + patēriņa kults

9. Neoliberālās koncepcijas ieviešanas redzamās izpausmes

Sabiedrisko aizsargmehānismu, kuri savā būtībā ir ierobežojoši, noārdīšana (brīvība no pilnvērtības, veselības, veselā saprāta utt)
Sociālo struktūru diskreditēšana un noārdīšana
Nenormālību (amoralitāte, izvirtība, vardarbība) normalizēšana un propaganda
Nauda kā VISU lietu mērs
Likumu absolutizācija un pacelšana virs morāles
– Ceļš uz totālu cilvēku kontroli («dzīve uz skatuves», čipizācija, tikai bezskaidra nauda utt.)

10. Neoliberālā koncepcija

Homoseksualitātes normalizēšana cilvēku apziņā – galvenais atslēg pagrieziena punkts , kas liecina par sabiedrības «gatavību» nākamo nenormālību līmeņu normalizācijai un neoliberālās koncepcijas ieviešanai

Gala rezultāts:
– Cilvēku «atbrīvošana» no dzimumidentitātes, dzimuminstinktu un dzimumu lomu žņaugiem.
– Mākslīga un normēta vairošanās pēc nepieciešamības

11. “Zelta milijarda” koncepcija
Zelta_milijarda_koncepcija
Pasaules iedzīvotāju skaita maksimālā norma – 3 miljardi
– Zelta miljardam – līdzšinējais Rietumu dzīves līmenis
– Kalpiem – nabadzīgs, bet kaut kāds dzīves līmenis ar ierobežojumiem tuvoties Kungu līmenim
– Mežoņiem – nekāds dzīves līmenis. Dzīve bez tehnoloģijām un ar ierobežojumiem iegūt tās.

12. Zelta miljarda koncepcija. Atklāti jautājumi.

Kāpēc miljards?! (Kāpēc ne 100 miljoni? Kāpēc ne 10 miljoni? Kāpēc ne miljons? Kāpēc ne 100 000?)
– Kurš un kādā veidā apturēs iedarbināto cilvēku iznīcināšanas mehānismu pēc «ieplānotā» cilvēku skaita (pieņemsim, 4 miljardu) iznīcināšanas?
– Vai tas subjekts to spēs?
– Vai tas subjekts maz to gribēs apturēt?

13. Gnostiskā (daudzstāvu cilvēces, kastu sistēmas) koncepcija
Gnostiska_koncepcija
14. Konstruējamo sabiedrisko koncepciju pasaules aina

Tehnoloģiski attīstītu centru (pilsētas) un galēji atpalikušu un arhaisku reģionu (lauku) pasaules koncepcija.
Konstruejamo_sabiedrisko_koncepciju_pasaule
15. Cilvēku dalījums pēc sabiedriskās orientācijas

Altruisti (apm.10%): Domā par citiem. Nejūtas labi, ja citiem ir slikti. Domā kopsakarībās, pēc būtības. Viegli mācās, viegli apgūst lietu būtību. Labsirdīgi. Izpalīdzīgi. Mēdz būt naivi.

Svārstīgie (apm.80%): Līdzinās valdošajiem, plaši izplatītajiem uzskatu un uzvedības šabloniem. Var tikt uzaudzināti un orientēti gan altruistiskā, gan egocentriskā garā. Raksturīgs noteikts altruisma/ egocentrisma līmenis.

Egocentriķi (apm.10%): Domā tikai par sevi. Iedomīgi. Nekaunīgi. Viltīgi.  Var būt ļauni un stulbi pat neskatoties uz daudzām apgūtām un iemācītām lietām.  Raksturīga mehāniska pieeja. Sociāli, emocionāli un enerģētiski vampīri; sabiedrības parazīti. Galvenās metodes: draudi, šantāža, primitīvs spēks (jūtoties personiski drošiem) vai meli, izlikšanās, liekulība (ja jūt kaut mazāko personisko apdraudējumu).

16. Egocentriski orientētu cilvēku raksturojums

– Patērē daudz, rada maz vai nemaz
– Neremdināma apetīte; jo vairāk saņem, jo vairāk vajag
– Jūt apmierinājumu no sava priviliģētā, virs citiem paaugstinātā  stāvokļa (bieži jūtas labi, ja citiem ir slikti)
– Jūtas slikti, ja visapkārt citiem ir labi

Egocentriķi rada apstākļus, kas vairo egocentriķus.

Neapvaldīta egocentriķu neremdināmā apetīte ir spējīga iznīcināt jebkuru sabiedrisko iekārtu!!!

17. Sabiedrības attīstības aksiomas

Sab_aksiomasSabiedrības izaugsmi raksturo: altruistu skaits, altruistu sabiedriskā ietekme, sabiedrības kā sistēmas altruiskuma līmenis, sabiedrības elementu (“svārstīgo”) altruiskuma līmenis. Jo vairāk altruistu, jo labāk!

– No altruistiem vislielākā mērā ir atkarīga jaunu ideju rašanās, darbības efektivitāte, labklājības pieaugums, kopējo resursu palielināšanās
– Altruistiem ir garīga, uz kopējo labklājību orientēta darbības motivācija. Altruistus demotivē viss, kas atbalsta netaisnību, egocentrismu, posta un nelaimju vairošanu.
– Egocentriķi, pārņemot vadību, rada apstākļus, kas demotivē altruistus un vairo egocentrismu, kas samazina kopējo resursu daudzumu, kas vēl vairāk demotivē altruistus, kas vēl vairāk samazina resursus (iestājas negatīvā spirāle), kas saasina egocentriķu savsatarpējo cīņu par resursiem, kas beidzas ar sistēmas attīrīšanos un atdzimšanu (ja pie teikšanas nonāk altruisti) vai arī pašiznīcināšanos.

18. Pašreiz notiekošais
Pasreiz_notiekosais

19. Vienīgā iespējamā konservatīvā koncepcija

– Lietu kārtība jānosaka altruistiem
– Visiem spēkiem sabiedrībā jāveicina altruisms («svārstīgie» jāizaudzina maksimāli altruistiski un jāorientē altruistiskā gultnē)
– Jāslāpē egocentriķi un egocentrisms
– Ar laiku jācenšas izskaust arī egocentriķus

Ideāls gala rezultāts: Visi sabiedrības locekļi ir altruisti!!!

20. Altruistisku sabiedrisko iekārtu nosaukumi

Sociālisms: Sabiedriskā iekārta, kurā lietu kārtību nosaka altruisti un kurā vairākumu mēģina padarīt maksimāli altruistiskākus.

Komunisms: Altruistu sabiedrība. Visi ir altruisti.

21. Egocentriski sabiedriskie veidojumi: Acīmredzamākie un nozīmīgākie no neredzamajiem.
Egocentriku_org

22. Iespējamais spēku samērs
Speku_samers2
23. Izredzes

Homoseksuālisti > “Normālie” egocentriķi

Homoseksuālisti:
– Daudz brīva laika
– Nav īpašas dzīves jēgas (tādēļ meklē un «piesūcas» idejām)
– Precīzi, uzcītīgi, pedantiski
– Konsekventi
– Nekas nesaista un netur (tāpēc nav nekas svēts un raksturīga īpaša nežēlība)

“Normālie” egocentriķi:
– Ideoloģiska un morāla nekonsekvence (selektīva netikumu atbalstīšana)
– Daudz laika prasa ģimene
– Ir vismaz kaut kas svēts (ģimene, radinieki, kaut kādas vērtības)

24. No kurienes viņi rodas?

No tradicionālās sabiedrības!!!
Viņi ir tradicionālās sabiedrības darbības sekas, nespējas sekas, karma.

Jāpārtrauc zāģēt zars, uz kura sēž! Jāpārtrauc spļaut akā, no kuras dzer!

Tradicionālai sabiedrībai jālabojas, vai arī no viņas radušies kropļi to aprīs un iznīcinās!

25. Vienīgā iespējamā konservatīvā koncepcija

– Lietu kārtība jānosaka altruistiem
– Visiem spēkiem sabiedrībā jāveicina altruisms («svārstīgie» jāizaudzina maksimāli altruistiski un jāorientē altruistiskā gultnē)
– Jāslāpē egocentriķi un egocentrisms

Sociālisms: Sabiedriskā iekārta, kurā lietu kārtību nosaka altruisti un kurā vairākumu mēģina padarīt maksimāli altruistiskākus.

Komunisms: Altruistu sabiedrība. Visi ir altruisti.

********************

P.S.
Lekcijā kā konservatīvā politiķa piemērs ir minēts Aivars Lembergs. Pēdējie notikumi ap Stambulas konvenciju rāda, ka šāds Lemberga vērtējums var būt arī stipri kļūdains.

Prezentācijas failu var lejupielādēt te: http://www.mediafire.com/download/dt7v3gcdjw84c36/Tradicionalas_vertibas2.ppt

Ivars Prūsis
/ 30.11.2012; 02.07.2016/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Ko darīt latviešu konservatīvajiem spēkiem izvirtību uzspiešanas sakarā?

00614_neoliberalizm-300x213Gan pasaulē, gan Latvijā turpinās nesaudzīga cīņa starp neoliberālajiem un konservatīvajiem spēkiem. Neoliberāļi pakāpeniski, metodiski un pārliecinoši ievieš visdažādākos “jauninājumus”, virzot sabiedrību pretī savam ideālajam modelim, ko nekā savādāk kā par galēju ārprātu nosaukt nevar, bet konservatori izmisīgi un visbiežāk neveiksmīgi tam pretojas. Latvijā kārtējais šīs cīņas posms notiek ap Stambulas konvenciju un tas jau kuro reizi parāda neoliberāļu pārākumu, to nospiedošu pārsvaru masu mēdijos un pārvaldes institūcijās, kā arī Latvijas konservatīvo spēku impotenci. Pie tam Latvijas neoliberāļi, sajutuši tik lielu konservatoru nespēku, kļūst īpaši nekaunīgi, gatavojoties pilnībā “izlīst no kastes” un turpināt savas destrukcijas pilnīgi atklāti un neslēpjoties. Šādos apstākļos cilvēkiem ar konservatīviem uzskatiem rodas ļeņiniskais jautājums: “Ko darīt? “ To tad arī mēģināšu noformulēt.

Esošā situācija

Lai saprastu par ko tāds “cepiens” un kādēļ ir jāizdomā, ko darīt, nepieciešams izlasīt rakstu “Stambulas konvencija – homoseksuālistu – pedofīlu aprindu kārtējais sabiedrības maitāšanas mēģinājums” (https://infoagentura.wordpress.com/2016/05/31/stambulas-konvencija-homoseksualistu-pedofilu-aprindu-kartejais-sabiedribas-maitasanas-meginajums/).

Par cilvēkiem, kuri ievieš visādas izvirtības, tur ir teikts: “darīšana mums ir ar ietekmīgu, ļoti rafinētu, agresīvu, ļaunu un galēji necilvēcīgu sociālo grupu, kuru visprecīzāk var raksturot ar terminu “homoseksuālistu – pedofīlu aprindas”. Homoseksuālistu – pedofīlu aprindu kodols un galvenais virzošais spēks ir homoseksuālisti – pedofīli un tajā ietilpst arī homoseksuālisti, visu veidu izvirtuļi (gan pataloģiskie, gan normālorientētie) un cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ apzināti atbalsta homosseksuālistu – pedofīlu centienus (gan tie, kuriem tā ir “brīvības” izpausme, gan tie, kuriem tas ir tikai bizness, darbs vai karjera, gan tie, kuriem tā šķiet politiski noderīga parādība (piemēram, kā viens no pasākumiem cilvēku skaita uz Zemes samazināšanai un/vai nepilnvērtīgu tautu iznīcināšanas instruments un/vai instruments cīņā pret ienaidniekiem vai par savu/savas grupas kundzību). Un runa te neiet par cilvēkiem, kurus izmanto “uz tumšo”, bet gan par tiem indivīdiem, kuri pietiekami labi apzinās savu darbību destruktīvo un nāvējošo dabu un kuriem tas ir vai nu vienalga vai arī kuru apzinātais mērķis ir kaitēt un iznīcināt.”

Savukārt, lai saprastu šo aprindu kaujiniecisko noskaņojumu, kurš neko labu normāliem cilvēkiem nesola, ieteicams izlasīt Ilmāra Šļāpina rakstu “Atpakaļrāpuļi” (http://www.satori.lv/raksts/11215/Ilmars_Slapins/Atpakalrapuli ). Šļāpins, protams, ne tuvu nav vilks, bet viņš nav arī sorosītu aita. Kā pustraks šakālēns, kurš meitenīgi apkalpo vilkus, viņš ir labs šīs sociālās grupas indikators.

No vienas puses Latvijā konservatoru pusē pagaidām joprojām ir lielākā daļa sabiedrības, kura ir dziļi tradicionāla un nebūt negrib “mainīt orientāciju”. No otras puses konservatori ir sašķelti, inerti, apmāti un rīcībmazspējīgi. Konservatori ir sadalīti pēc tautības, pēc reliģiskās pārliecības, pēc attieksmes pret Padomju laikiem, pēc attieksmes pret Krieviju, pēc attieksmes pret “4.maija Latviju”, pēc politbiznesa grupējumu piederības un citām pazīmēm.

Konservatoriem nav nozīmīga ārēja atbalsta (varbūt izņemot ASV Republikāņu partiju, kura sirgst ar tām pašām kaitēm, ar kurām slimo tās Latvijas un citu valstu kolēģi). Konservatoriem ir minimāla ietekme pārvaldes institūcijās. Konservatoriem ir minimāla ietekme masu mēdijos. Ilgstošas propagandas ietekmē, kuru daļēji atbalstīja un joprojām atbalsta paši konservatori, to elektorātam ir pietiekami spēcīgi traumēta apziņa, kā rezultātā ir traucēta konservatīvi noskaņoto masu racionāla spriestspēja un apgrūtināta rīcībspēja, kas ļauj tos viegli vazāt aiz deguna un brīžiem pat klaji nerēķināties ar tiem.

Pašu konservatoru struktūras ir pārpildītas ar slēptajiem neoliberāļiem, kuri aprobežotos konservatorus kā aitas dzen uz nokaušanu. Ja saprotam, ka neoliberāļu kodolu veido homoseksuālisti – pedofīli, kuri dēļ savām tieksmēm ir pieraduši pie dziļas konspirācijas un nepārtrauktas melošanas, un, ja saprotam, ka homoseksuāli sakari visa cita starpā ir arī labs filtrs un slēgtu sociālu grupu veidošanas paņēmiens, tad arī kļūst skaidrs, ka neoliberāļiem “iefiltrēties” konservatoru aprindās ir pietiekami vienkārši (tikai jāsaka, tas, ko no tevis sagaida, un jābūt uzmanīgam savu tieksmju apmierināšanā), bet konservatoriem nemanāmi iekļūt neoliberāļu grupā ir gandrīz vai neiespējami.

Visbeidzot, neoliberāļiem ir savs “sapnis”, sava vīzija, savs “projekts”, sava atbilde uz globālajām un vēsturiskajām cilvēces problēmām. Un lai gan šis “projekts” ir ļoti pretīgs, drausmīgs, necilvēcīgs, kļūdains un nepārprotami izraisīs katastrofu un civilizācijas pilnīgu sabrukumu (apokalipsi, ja gribat), tomēr viņš ir. Konservatoriem nekas tamlīdzīgs nav saskatāms. Vienīgais, ko viņi spēj, balstīties uz pašiem līdz galam nesaprotamām tradīcijām un ieradumiem, un bezspēcīgi vaimanāt par drausmīgajām izmaiņām. Jā, izmaiņas tik tiešām ir drausmīgas, bet, lai tās nepieļautu, ir jārada pieņemama alternatīva, nevis tikai jāapelē pie izmaiņu nevajadzības.

Lai kā tas varētu nepatikt konservatoriem, bet ir jākonstatē, ka ar tradicionālo sabiedrību tik tiešām ir problēmas, kuru sekas no vienas puses ir daudzu patoloģisku indivīdu rašanās, bet no otras puses pašas tradicionālās sabiedrības ievērojama novājināšanās. Jā neoliberāļi savā būtībā ir pretīgi, tāpat kā viņu nākotnes vīzijas, bet viņi ir tradicionālās sabiedrības produkts. Neoliberāļi ir tradicionālās sabiedrības nepilnību sekas, kuras, “brēcot pēc atmaksas”, mudina to pilnveidoties un novērst savus trūkumus. Tā kā tradicionālā sabiedrība pat negrasās pilnveidoties, tad neoliberāļi to pamazām vienkārši iznīcina. Diemžēl konservatori savā vairumā ir par slinku un par aprobežotu, lai domātu šādās kategorijās, kas ir galvenais to stratēģisko un nereti arī taktisko neveiksmju cēlonis.

Ko darīt? (15 “aprīļa tēzes” latviešu konservatīvajiem spēkiem)

1. Jāatbrīvojas no neoliberāļu “slēptās aģentūras” konservatīvajās organizācijās.
2. Jārada savi mēdiji un savi informācijas izplatības kanāli.
3. Kategoriski jāatsakās no jebkādas sadarbības ar izvirtību atbalstītājiem.
4. Jārada savas paralēlās organizācijas, papildus neoliberāļu kontrolētajām organizācijām.
5. Jāizstrādā savs konceptuālais sabiedrības modelis.
6. Jānodala kultūra no antikultūras, māksla no antimākslas un jāuzsāk aktīva cīņa pret antikultūru un antimākslu.
7. Jāatsakās no absolūta un beznosacījumu prorietumnieciskuma un orietēšanās uz Rietumiem.
8. Jāatsakās no antikrieviskuma un anti Krievijas retorikas.
9. Jāpārstāj nomelnot PSRS.
10. Jāpārstāj saistīt izvirtības ar marksismu.
11. Jāmobilizē krievi.
12. Jāizstrādā spēcīga konservatīvi – sociālistiskā ideoloģija kā nozīmīgākais cilvēku motivēšana un saliedēšanas elements.
13. Jāizstrādā tikumiskās cenzūras mehānismi.
14. Jānodefinē un jāparāda izvirtību pārņemtās valstis, jānorobežojas no tām un kategoriski jāatsakās no to jaunākās prakses pārņemšanas.
15. Jāveido un jāpublisko izvirtību atbalstītāju, bērnu tirgotāju un citu prominentu noziedznieku, kurus pagaidām tiesiski nav iespējams saukt pie atbildības, saraksti.

1. Jāatbrīvojas no neoliberāļu “slēptās aģentūras” konservatīvajās organizācijās.

Vispirms, kā var noteikt, ka konservatīvajās organizācijās ir ietekmīga neoliberāļu “slēptā aģentūra”. Pirmkārt, pēc fakta, ka neoliberāļi nepārtraukti gūst vienu uzvaru pēc otras. Otrkārt, pēc neadekvātām konservatīvo spēku atbildes reakcijām uz neoliberāļu draudiem. Treškārt, pēc konkrētu konservatīvo aprindu deklaratīvo pārstāvju nostājas, izteikumiem, biogrāfijas, rīcības. Ceturtkārt, pēc jau aprakstītās neoliberāļu un konservatoru būtības.

Ko dara neoliberāļu “slēptā aģentūra”? Pirmkārt, ziņo par cilvēkiem, aktivitātēm, plāniem utt. Otrkārt, tiecas nokļūt organizāciju vadībā vai ietekmēt to. Nereti neoliberāļi paši izveido konservatīva tipa organizāciju un meklē konservatīvus muļķus, kas viņu vadībā vai uzraudzībā nekaitīgi darbosies. Spējot ietekmēt konservatīvas organizācijas lēmumus, neoliberāļu “aģentūra” tiecas panākt maksimāli maigu reakciju gadījumos, kad nepieciešama stingra, kā arī maksimāli asu reakciju, kad nepieciešams rīkoties savaldīgi, apdomīgi un gudri (vai arī kad tam nav nekādas jēgas). Tāpat slēptie neoliberāļi noder gadījumos, ja nepieciešams ievilināt konservatīvās organizācijas lamatās, lai diskreditētu vai pat iznīcinātu tās (labs piemērs – 2006.gada “praida” protesta akcija).

Vēl šī “aģentūra” noder konservatoru šķelšanai, dažādu mītu radīšanai konservatoru prātos, to atraušanai no realitātes, novirzīšanai uz neproduktīviem ceļiem, pamudināšanai uz nepareizas stratēģijas, taktikas un sabiedroto izvēli un tamlīdzīgām destrukcijām. Īsāk sakot, kamēr konservatīvajās organizācijās darbosies slēpto neoliberāļu “piektā kolona”, tikmēr neoliberāļi turpinās gūt virsroku, bet konservatori neko nespēs izdarīt.

Kā atpazīt slēptu neoliberāli? Pirmkārt, jebkādu “aģentūru” var identificēt, izmantojot operatīvas metodes un teorētiskās zināšanas, kuras ierindas cilvēkiem nav pieejamas un ir grūti saprotamas. Otrkārt, pēc ļoti izteikta, pārspīlēta un brīžiem pat histēriska antikrieviskuma, antiputiniskuma un antipadomisma. Tas tā ir gan tāpēc, ka neoliberāļu galvenais globālais šķērslis ir Krievija un galvenie ienaidnieki ir krievi, gan arī tāpēc, ka Latvijā ir daudz krievu, kas ir nopietns traucēklis un drauds neoliberāļu koncepciju iedzīvināšanai, gan arī tāpēc, ka Latvija atrodas blakām Krievijai, kuras pat ļoti niecīgs atbalsts var pilnībā pārvilkt strīpu neoliberālajiem plāniem. Treškārt, pēc homoseksuālista ārējām pazīmēm (neoliberāļu organizatoriskais triecienspēks ir homoseksuālisti).

Un tagad daži piemēri. Ir tāda daudzas partijas izstaigājusi dāmīte kā Ingūna Rībena (“Saimnieks”, “Jaunais laiks”, “Vienotība”, Nacionālā apvienība”). 01.06.2016 konservatīvajā portālā http://www.aprinkis.lv tika publicēta viņas intervija ar virsrakstu “Tiek kultivēts verga domāšanas veids” (http://www.aprinkis.lv/component/k2/item/31371-inguna-ribena-tiek-kultivets-verga-domasanas-veids). Dienu iepriekš citā konservatīvā vietnē “Informācijas aģentūra” tika publicēts jau pieminētais raksts “Stambulas konvencija – homoseksuālistu – pedofīlu aprindu kārtējais sabiedrības maitāšanas mēģinājums”.

Tātad tad, kad rietumorientētie konservatīvie latvieši ir cietuši pilnīgu fiasko, kad viņiem atklāti un nekaunīgi ir iespļauts sejā, kad neoliberāļi ir praktiski parādījuši savu nospiedošo pārākumu un, kad to mēģina izmantot prokrieviskie konservatīvie latvieši, dodot rietumorientētajiem konservatīvajiem latviešiem ne tikai svaigas domas, bet arī spēcīgus argumentus cīņas turpināšanai, tad uzpeld Rībena un to nozākā, izmantojot daudzus neoliberāļu šķeltnieciskos un maldinošos mītus. Pie tam Rībena runā tā it kā rietumorientētajiem konservatīvajiem latviešiem būtu pārspēks un it kā viņi varētu kaut tūlīt iztīrīt mēdiju un valsts pārvaldes struktūras no neoliberāļiem. Rībena klaji ignorē realitāti, kura rāda, ka rietumorientētie konservatīvie latvieši ir tik nespēcīgi, ka pilnā viņu kontrolē nav pat viena spēcīga politiska partija.

Patiesībā Rībenas intervija šķel, mēģinot uzreiz pašā saknē novērst rietumorientēto un prokrievisko konservatīvo spēku apvienošanos, un cenšas atkal propagandiski apdulināt tos, kuri aiz sāpēm un šausmām varētu sākt atskurbt.

Cits piemērs. Pirms četriem gadiem neoliberāļi Latviju aplaimoja ar t.s.”viņķeles grāmatiņu”. Toreiz piedalījos nelielas konservatoru grupiņas sanāksmē, kurā mēģināja izdomāt, ko darīt. Uz sanāksmi atnāca arī Jānis Rožkalns, bijušais Helsinki-86 dalībnieks. Ja lielāko daļu sanāksmes dalībnieku zināju, tad ar Rožkalna kungu tikos pirmo reiz. Pirmkārt, pārsteidza tas, ka lielākā daļa sanāksmes dalībnieku pret viņu izturējās kā pret priekšnieku. Otrkārt, nevarēju nekonstatēt, ka Rožkalna kungs ir labs vadības un organizēšanas speciālists. Tomēr visvairāk pārsteidza Rožkalna kunga mērenas rīcības aicinājumi. Es piedāvāju organizēt lekcijas par homoseksuālisma pataloģisko dabu, jo, ja tiek uzsākti šāda veida ārprātu iedzīvināšana, tad ir spēcīgi jāsit pa pašu kodolu, bet Rožkalna kungs ieteica “būt uzmanīgam” un koncentrēties uz lekcijām par ģimeni. Nejūtot atbalstu, apklusu un tālāk tikai klausījos haotiskā papļāpāšanā par tēmu, kuras viena no “pērlēm” bija atziņa, ka “nav ļaunuma bez labuma”, jo ir taču “Ķīļa reforma”.

Neuzskatu sevi par dižu “zempaklāja spēļu” speciālistu un precīzi nezinu kā vislabāk un visgudrāk ietekmēt politiķus un ierēdņus, bet noteikti zinu, ka ir sarkanas līnijas, kuru pārkāpšanu piedot kategoriski nedrīkst un uz ko ir jāreaģē maksimāli asi (pretējā gadījumā viss uzreiz tiek zaudēts; nevar nepārtraukti atkāpties, jo tad vienā brīdī izrādās, ka bez kaujas, atdodot visu, esi padevies gūstā). “Genderizācija” ir šāda tipa sarkanā līnija, pie tam, viena no pēdējām. Pēc šīs sanāksmes guvu pārliecību, ka latviešu konservatīvie spēki ir, ļoti maigi izsakoties, nespēcīgi. Un tikai vēlāk saskāros ar Jāna Rožkalna rakstiskajiem antikrieviskajiem eposiem un tikai vēlāk no Kaspara Dimitera uzzināju, ka Jānis ik pa brīdim nāk pie viņa ar kārtējo antikrievisko domu. Pie tam, ja, runājot par izvirtībām, Rožkalna kungs ir pietiekami savaldīgs un korekts, tad, runājot par “krieviem” un Krieviju, viņš mēdz kļūt arī nesavaldīgs, kas labi parāda viņa vērtību prioritātes.

Visbeidzot, neoliberāļu “slēptās aģentūras” sakarā ir jāsaprot viena būtiska nianse. Kā jau tika minēts, neoliberāļu galvenais triecienspēks ir homoseksuālisti (cilvēki, kuri piekopj homoseksuālu dzīvesveidu) un būtiska loma to galveno struktūru veidošanā ir homoseksuāliem sakariem. Pēc kādām pazīmēm vidusmēra cilvēks nosaka varbūtējos homoseksuālistsu? Vientuļš. Nav ģimenes. Vai arī pēc atklāta homoseksuāla dzīvesveida. Bet, ja cilvēkam ir ģimene un bērni, tā vairumam cilvēku skaitās droša pazīme, ka viņš nav homoseksuālists.

Latvijā homoseksuālistu – pedofīlu aprindas bija spēcīgas jau Padomju laikā, kad par homoseksuāliem sakariem bija paredzēta kriminālatbildība, maucība oficiāli tika nosodīta un veiksmīgai karjeras veidošanai bija jābūt ģimenes cilvēkam. Kā tas bija iespējams? Vienkārši homoseksuālisti veidoja ģimenes. Tika atrasta vai nu lētticīga otra pusīte, kura neko nezināja par laulātā “otro dzīvi” vai arī homoseksuālisti precējās savā starpā (geji ar lesbietēm). Šīs otrā tipa laulības ārēji šķita pat ļoti veiksmīgas un saskanīgas, jo partneriem bija daudz mazāk ko “dalīt”. Uzdzīvei elitārie homoseksuālisti nodevās ārpus mājas – speciālos nomenklatūras tusiņos un pirtīs, konspiratīvajos kantora dzīvokļos vai arī viens pie otra. Pie tam, homoseksuālistus no zemākajiem slāņiem “savāca” čeka, iesaistīja aģentos un pēc tam nereti virzīja pa karjeras kāpnēm, tai skaitā arī partijā.

Kāpēc to ir būtiski saprast? Tāpēc, ka vairums cilvēku uzskata, ka ģimenes un bērnu esamība ir neapgāžams normālorientētības pierādījums, kas ne tuvu tā nav. Apskatīsim to pašu Šleseru. Precējies, daudz bērnu. Vairāku deklaratīvi konservatīvu partiju dibinātājs, kurš publiski pauž konservatīvus uzskatus. Bet vai daudzi zin par tā izklaidēm Maskavas geju klubos, par tā Padomju laiku nodarbošanos un saistību ar bēdīgi slaveno Birkavu?! Un to, ka viņš savu galvu reibinošo karjeru sāka norvēģu homoseksuālistiem piederošā uzņēmumā vairums cilvēku jau ir aizmirsuši. Zinot to, neizbrīna arī Šleseru pāra iesaiste bērnu adopcijas biznesā.

Cits piemērs: VVF dēls. T.s.”pedofilijas skandāla” laikā ļoti būtiska loma bija valsts prezidentei. Toreiz jau bija uzsākta izmeklēšana, pārkāpjot dažas procesuālās normas, un tās rezultāti nodoti Saeimas deputātam Ādamsonam. Tā tas tika darīts, jo neilgi pirms tam cits konstatēts pedofilijas gadījums vienkārši “pazuda” no attiecīgā rajona Rīgas kriminālpolicijas. Šoreiz policijā sākumā tika atrasts savs cilvēks, kurš, iepazīstoties ar materiāliem, uzņēmās risku, ierosināja izmeklēšanu un iniciēja operatīvās darbības, kuru rezultātā arī tika gūti pierādījumi pret prominentajiem pedofīliem. Pedofīlu apkarotāji gribēja turpināt neatkarīgu izmeklēšanu un viņiem tam bija nepieciešams, lai izmeklēšanas procesā neviens neiejaucas. Savukārt homoseksuālistu – pedofīlu aprindas apelēja pie formālajām procesuālajām normām un pieprasīja nodot izmeklēšanu prokuratūrai, kuru vadīja viņu cilvēks. Strīds aizgāja līdz Nacionālās drošības padomei un VVF, kura svārstījās. Un tad Streips publiski deva mājienu, ka vienas augstākās Latvijas amatpersonas dēls ir homoseksuālists. Mājiens tika saprasts pareizi un prezidente pievienojās homoseksuālistu – pedofīlu aprindu nostājai, kam bija izšķirošā nozīme “pedofilijas skandāla” apklusināšanā (lietu nodeva prokuratūrai, liecinieki un izmeklēšanas aktīvisti tika iebiedēti, daži nogalināti, tai skaitā IeM pulkvedis, kurš iniciēja izmeklēšanu). Pirms tam dēļ bezspēcīga izmisuma Ādamsons no Saeimas tribīnes nosauca pieķerto prominento pedofīlu vārdus. Bet VVF dēlēns dažus gadus vēlāk apprecējās, kļūstot par “ģimenes cilvēku”. Līdzīga tipa “ģimenes cilvēks” ir krievvalodīgo masu elks Ušakovs.

2. Jārada savi mēdiji un savi informācijas izplatības kanāli.

Mēdiji, komunikāciju kanāli un informācijas izplatība ir viena no svarīgākajām sabiedriskajām jomām. Bez nozīmīgiem informācijas izplatības resursiem nav iespējama veiksmīga sabiedriskā darbība, tāpēc savu mēdiju un informācijas izplatības kanālu radīšana ir galvenais konservatīvo spēku uzdevums.

Pašreiz Latvijas mēdiju vidi gandrīz pilnībā kontrolē neoliberāļi. Tie ir gan sabiedriskie mēdiji (LTV, Latvijas radio), gan privātie TV (LNT, TV3), gan avīzes/žurnāli (Diena, Ir, Rīgas Laiks), gan interneta portāli (Tvnet, Delfi, Apollo), gan sociālie tīkli (Draugiem.lv, Facebook, Spokiem.lv), gan citi informācijas izplatības resursi (LETA, Re: Baltica, satori.lv). Un pat izdevumi ar “konservatīvu piegaršu” ( Neatkarīgā Rīta Avīze, Latvijas Avīze) lielā mērā ir neoliberāli. Šādā informatīvā atmosfērā nav iespējama veiksmīga konservatīvo organizāciju darbība un ilglaicīgā perspektīvā tas var novest pie sabiedriskās apziņas pārveidošanas neoliberālā virzienā, ko varam arī novērot. Turpinoties pašreizējām tendencēm, pārskatāmā nākotnē pienāks mirklis, kad Latvijā neoliberāļi būs vairākumā un tad pilnīgi noteikti sāksies viss tas ārprāts, ko tagad var novērot Skandināvijā un citās izvirtuļvalstīs.

Ko darīt? Jāveido savi mēdiji. Jo vairāk, jo dažādāki, jo labāk. Pie tam, uzsvars mēdiju saturā ir jāliek uz informatīvo un intelektuālo bagātību (indivīdus, kuriem ir grūti izlasīt vairāk par 144 zīmēm, var arī “atdot” neoliberāļiem). Ierobežotu finansu un cilvēcisko resursu apstākļos tas var būt ļoti problemātiski, bet tāpat tas ir jādara. Pie tam, spēcīga satura radīšanai nemaz tik daudz resursus nevajag (te noteicošā ir prasme) un arī efektīvu masu komunikācijas kanālu radīšana neprasa tik lielus resursus kā tas varētu šķist. Un neoliberāļu mēdiju nospiedošais pārsvars un teju bezalternatīvisms var nāk par labu, jo normāliem cilvēkiem tie ir pamatīgi apnikuši (vienkārši citu nav). Tikai jāņem vērā ka neoliberāļu mēdiju stila un metožu tupa kopēšana nav laba ideja un ka jaunradītajiem mēdijiem (saturam) ir jābūt kvalitatīvam, pretējā gadījumā rezultāts var izpalikt.

Šī uzdevuma izpilde dod arī papildus ieguvumus, jo darbs ar informāciju bagātina cilvēkus, kas to dara, un mēdiju, propagandas, informācijas izplatības darbs papildus var kalpot kadru atlasei, apmācībai un kolektīva saliedēšanai.

3. Kategoriski jāatsakās no jebkādas sadarbības ar izvirtību atbalstītājiem.

Politika ir kompromisu māksla. Tā kā sabiedrība nav viendabīga, sabiedrības pārvaldē ir jāiet uz kompromisiem. Un jebkādā organizatoriskā struktūrā ir jāiet uz kompromisiem. Bet tam ir savas robežas.

Kā var iet uz kompromisiem ar tiem, kuri tevi grib iznīcināt?! Kā var iet uz kompromisiem ar tiem, kuri tevi visu laiku melo, mēģina apkrāpt un apmānīt? Kā var iet uz kompromisiem ar tiem, kuri grib samaitāt tavus bērnus? Kā var iet uz kompromisiem ar homoseksuālistiem – pedofīliem? Navar. Tas nav iespējams, saglabājot morālo stāju un kaut cik pieņemamu rīcībspēju. Bet rietumorientētie konservatīvie latvieši tieši to arī dara.

Neoliberāļiem Latvijā un daudzās citās valstīs ir nospiedošs organizatoriskais pārsvars, tomēr viņi pieļauj vāju un no viņiem atkarīgu konservatoru grupu eksistenci. Kāpēc? Tāpēc ka šādi konservatori viņiem ir nepieciešami. Pirmkārt, noteiktu savu darbības virzienu piesegam. Otrkārt, kā “savējie oponenti”, kuri ir ļoti nepieciešami mierīgai un pamatīgākai sabiedrības transformācijai nepieciešamajā virzienā. Šādu oponentu argumenti ir labi zināmi, viegli atspēkojami un tie parāda konservatīvi noskaņotajām ļaužu masām, ka neoliberāļiem tomēr ir taisnība. Treškārt, tie nepieciešami kā papildus drošības līdzeklis pret stihiskiem konservatīviem nemieriem. Ja sabiedrība sāk pārāk šūmēties, tad tiek “izvilkti” “savējie oponenti”, kuri to nomierina vai uzmetas par dumpja vadoņiem, kurš, protams, šī iemesla dēļ tad tiktu sagrauts. Un, ceturtkārt, šādi konservatori ir nepieciešami kā lielgabala gaļa iekarošanas (un arī aizstāvības) karos. Tā kā homoseksuālistu – pedofīlu aprindas grib ieviest savu kārtību visā pasaulē, tām ir nepieciešams militārais spēks. Un lai gan arī armijas vidē neoliberālā zaraza ir gana izplatīta (īpaši Lielbritānijā un ASV), tomēr vairums karavīru joprojām vēl ir ar konservatīviem uzskatiem. Galu, galā neies taču par sevi ļoti augstās domās esošie neoliberāļi mirt Tuvo Austrumu, Ukrainas vai Krievijas plašumos; šo lomu viņi labāk atstāj aprobežotajiem konservatīvajiem primātiem.

Tādējādi ir jākonstatē, ka neoliberāļiem ir nepieciešami konservatori, kas no vienas puses spējīgiem un saprātīgiem konservatoriem dod papildus iespējas “zempaklāja spēlītēs”, bet no otras puses tā ir viena no neoliberāļu vājajām vietām, ko var un noteikti vajag izmantot. Ja, piemēram, Latvijā visi konservatīvie spēki, neskatoties uz to organizatorisko mazspēju un mazskaitliskumu, pēkšņi kategoriski atteiksies sadarboties ar neoliberāļiem, tad neoliberālais režīms drīz vien sabruks, jo savādāk vienkārši nav iespējams pārvaldīt sabiedrības konservatīvo vairākumu un vēl jo mazāk tad ir iespējams pārvaldīt spēka struktūras (policiju, zemessardzi, armiju).

Attiecīgi, atsakoties no sadarbības ar neoliberāļiem, no vienas puses tiks panākta neoliberāļu nostājas mīkstināšana un pagaidu atkāpšanās, bet no otras puses tas dos iespēju likt pamatus no neoliberāļiem neatkarīgai un spēcīgai konservatīvai organizācijai.

“Nesadarbošanās” galvenā problēma ir apstāklī, ka šādi cilvēki var šķietami “zaudē visu”. Tā kā Latvijā nav neviena nopietna no neoliberāļiem neatkarīga mēdija, tad “nesadarbojoties” var tikt pilnībā zaudēta pieeja mēdijiem. Tāpat ir risks kļūt par “melno avi” un publisko “peramo zēnu”. Tā kā Latvijā valsts pārvaldē un korporatīvā biznesa organizācijās ir liela neoliberāļu ietekme, “nesadarbojoties” cilvēkam var rasties problēmas ar biznesu vai darba atrašanu. Visbeidzot, redzot šādu pretinieku nospiedošu pārsvaru, kaujas gars var manāmi sašļukt un šādi personiskie upuri var sākt likties lieki un nevienam nevajadzīgi. Tāpēc, jau tikai nonākot līdz šādas iespējamās situācijas apdomāšanai, cilvēki kļūst piekāpīgāki un iet uz visdažādākajiem kompromisiem. To kā reiz darīt nevajag.

Pirmkārt, ir jāsaprot, cik tad tālu šādi iziesi uz kompromisiem. Kam tad būs jānotiek, lai cilvēki nebūtu gatavi uz tādiem iet? Un, ja viņi jebkurā gadījumā būs gatavi iet uz kompromisiem, tad viņiem nekas vairs nav svēts, tad tie ir vergi, kuri paši labprātīgi dēļ lēcu viruma atsakās no cilvēcības.

Otrkārt, šāda “visa zaudēšana” tikai šķietami ir zaudēšana. Tā var arī ļoti daudz ko iegūt. Tā var attīrīties, tā var atmest visu lieko, tā var nonākt līdz jaunām idejām, risinājumiem utt. Tā ir iespēja visu sākt no jauna un radīt kaut ko principiāli jaunu vai arī ko labāku kā iepriekš.

Treškārt, “nesadarbojoties” cilvēki ar savu enerģiju pārstāj barot neoliberāļu sistēmu un neoliberāļu struktūras. Jā, katra viena šāda cilvēka zaudējums neko nenozīmē, bet ar katru nākamo šādu zaudējumu neoliberāļu struktūras un sabiedriskā sistēma kļūs vājāka. Pie tam, katrs, kurš “nesadarbojas” un aktīvi par to aģitē, var iedvesmot daudzus citus, kuri šo procesu pastiprina un tad vienā brīdī process var kļūt lavīnveidīgs.

Ko vēl nozīmē “nesadarbošanās” ar neoliberāļiem? Neticēšana viņiem, no kā izriet maksimāli kritiska neoliberāļu mēdiju, politiķu, ekspertu un to atbalstīto teoriju (tai skaitā arī vēsturisko un politisko) uztveršana. Laika trūkuma apstākļos var pat vispār atteikties no neoliberālo mēdiju lietošanas un tas nekas, ja nav redzamas alternatīvas.

“Nesadarbošanās” nozīmē arī nepievienošanos neoliberāļu iniciatīvām. Ja “neoliberālis” kaut ko piedāvā, tad tam pievienoties nedrīkst. Jā, tādu iniciatīvu var apdomāt, jā, iespējams tā izrādās vismaz daļēji saprātīga un pieņemama, bet tad ar tādu vai līdzīgu iniciatīvu jānāk klajā pašiem, akcentējot savu absolūti negatīvo nostāju pret izvirtību izplatītājiem.

Rezumējot: ir jāatsakās no jebkādas sadarbības ar izvirtību atbalstītājiem un atbrīvotos resursus, laiku, enerģiju, uzmanību ir jāvelta konservatīvu mērķu sasniegšanai, ko nav iespējams pilnvērtīgi izdarīt, ja turpina dancot neoliberāļu stabules pavadībā.

4. Jārada savas paralēlās organizācijas, papildus neoliberāļu kontrolētajām organizācijām.

Tā kā neoliberāļi Latvijā lielā mērā ir pārņēmuši mēdijus, politiskās partijas, valsts pārvaldes struktūras, mācību iestādes un citas struktūras, aktuāls ir jautājums, ko ar to darīt. Iespējas ir vairākas: 1. samierināties un iekļauties (lietot) neoliberāļu struktūras un to produktus, kritizējot tās; 2. mēģināt “atkarot” pozīcijas šajās struktūrās; 3. radīt savas paralēlās struktūras.

Pirmais variants ir pasīvs un mazproduktīvs, jo kritikas ņemšana vērā ir atkarīga tikai no neoliberāļu labās gribas, kuras tiem saprotamu iemeslu dēļ, protams, nemaz nav. Ja kritizētājiem nav alternatīvu, viņus var neņemt vērā.

Lai “atkarotu” pozīcijas, nepieciešams organizatoriskais spēks, kura latviešu konservatoriem nav. Tam ir nepieciešams kā minimums pietiekami liels daudzums spējīgu kadru, kurš noklāj galvenās valsts pārvaldes darbības jomas, ietekme mēdījos un spēcīga politiskā partija vai partijas. Arī nekā no tā konservatoriem nav. Viņu “rezervistu soliņš” ir īsāks par īsu, mēdiju vidē valda neoliberāļi un nav pat nevienas politiskās partijas, kuru pilnībā kontrolētu konservatori.

“Vienotība” ir absolūta neoliberāļu partija, “Saskaņas centrs” ir “Vienotības” analogs tikai ievīstīts krievvalodīgai publikai pieņemamā konservatīvākā iesaiņojumā, “Zaļo un Zemnieku savienība” ir slēpto homoseksuālistu pseidokonservatīva partija (“Latvijas ceļa” un “Tautas partijas” analogs), “No sirds Latvijai” ir dziļā opozīcijā un arī tās monolītiskais konservatīvisms ir apšaubāms, visbeidzot “Nacionālā apvienība” sastāv no neoliberālās (Cilinska) un konservatīvās (Lūša) daļas, kur konservatori saprotamu iemeslu dēļ ir “jaunākie brāļi”.

Tādējādi ir jākonstatē, ka pašreiz konservatoriem nav nekādu izredžu “atkarot” pozīcijas sabiedriskajās struktūrās (pat Tieslietu ministrija, kur konservatori virspusē ir salikuši savus kadrus, tikai dažu dienu laikā var atkal tik pārvērsta par vienu no neoliberālajām citadelēm). Pie tam situācija ir tik nelabvēlīga, ka laiks nāk par labu neoliberāļiem, jo to ietekme masu mēdijos un mācību iestādēs producē arvien jaunus neoliberālo ideju adeptus, kas tikai palielina jau tā nospiedošo pārākumu pār niecīgajiem konservatoru organizatoriskajiem spēkiem.

Tādējādi vienīgā reālā konservatoru iespēja mainīt situāciju sev par labu ir paralēlu organizāciju radīšana. Lielā mērā ir jārada valstiskajām struktūrām paralēlas struktūras: jāsāk ar mēdījiem, mācību iestādēm, dažādas specializācijas sabiedriskām organizācijām un plaši pārstāvētu partiju ar spēcīgu konservatīvu ideoloģiju (tradicionālu un sociālistisku).

Virspusēji raugoties, tas var šķist nereāli (kaut vai ņemot vērā jau pieminēto  konservatoru organizatorisko nespēku), bet tā nav. Sākot iet šo ceļu, konservatori pārtrauks apburto loku, kurā ar savu līdzdalību un enerģiju ir spiesti barot neoliberāļus. Tas dos papildus spēkus, rīcības brīvību un perspektīvu. Tālāk, parādoties kaut vai cerībai uz alternatīvu, konservatoriem var sākt pieplūst svaigi sabiedriskie spēki, kuri pašreiz dēļ alternatīvu neesamības ir apātiski un sevī ierāvušies. Tiesa gan ar šiem spēkiem ir jāprot apieties un, ja konservatori rādīs tādas intelektuālās spējas kā līdz šim, tad šis pieplūdums ātri vien apsīks.

Sākot projektēt paralēlās struktūras un sākot to darbu konservatori varēs iegūt praktisku pieredzi un saliedēties. Tāpat tas veiksmīgāk ļaus izstrādāt alternatīvas rīcības programmas galvenajās vai visās valsts pārvaldes struktūru jomās. Aktuāls un būtisks ir alternatīvas Latvijas Republikas likumdošanas izstrādes projekts, kurā likumdošana tiktu iztīrīta no neoliberālajiem piemaisījumiem un Latvijas Republikas suverenitāti ierobežojošām normām.

Ja šajā darbības jomā izdodas gūt ievērojamus panākumus (kurus var negūt nemākulīgas realizācijas gadījumā), tad uzreiz kļūst iespējama gan esošo sabiedrisko struktūru “atkarošana”, gan arī paralēlo struktūru iedarbināšana, novirzot uz tām sabiedrisko enerģiju, tādējādi kaut kādā mērā aizstājot esošās neoliberāļu struktūras.

Pat šāda rīcību modeļa pieņemšana, nemaz nerunājot par realizācijas sākumu, nopietni uzlabo “sarunu” pozīcijas un uzreiz var likt neoliberāļiem atkāpties, lai pārgrupētos jaunam uzbrukumam.

4.1. Svarīgākās paralēlās struktūras.

·    Analītiskais centrs;
·    Mēdiji (interneta portāls, vislatvijas avīze vai žurnāls, TV, Radio, izdevniecība, sociālie tīkli, tematiskie izdevumi, ziņu aģentūra, vienreizēji izdevumi);
·    Apmācību organizācijas;
·    Izglītošanas satura centrs;
·    Dzejas popularizēšanas biedrība;
·    Lasīšanas popularizēšanas biedrība;
·    Juridiskais birojs;
·    Operatīvās darbības centrs;
·    Reģionālo pašaizsardzības vienību apvienība;
·    Apsardzes centrs;
·    Partija;
·    Sabiedriskās izmeklēšanas centrs;
·    Valsts iestāžu alternatīvo lēmumu un dokumentu izstrādes centrs;
·    Pretenziju par valsts pārvaldi izskatīšanas centrs;
·    Personālatlases un darbiekārtošanas centrs;
·    Tautsaimniecības plānošanas centrs;
·    Propagandas aģentūra;
·    Tikumiskās cenzūras birojs;
·    Labdarības fonds;
·    Bāreņu nams;
·    Bērnu aizsardzības centrs;
·    Vecāku apvienība;
·    Jaunatnes apvienība;
·    Ģimenes atbalsta centrs;
·    Pusaudžu krīzes pārvarēšanas konsultatīvais centrs;
·    Darba patversme;
·    Tikumīga un veselīga dzīvesveida biedrība;
·    Pretalkoholisma un pretsmēķēšanas kustība;
·    Tautas sportošanas kustība;
·    Lauksaimniecības apvienība;
·    Kolektīvā saimniecība;
·    Smagās tehnikas centrs;
·    Sēklu banka;
·    Mežsaimniecības apvienība;
·    Pārtikas pārstrādātāju apvienība;
·    Mazumtirgotāju apvienība;
·    Pedagogu apvienība;
·    Automehāniķu apvienība;
·    Rakstnieku apvienība;
·    Mākslinieku apvienība;
·    Muzikantu apvienība;
·    Celtnieku apvienība;
·    Enerģētikas apvienība;
·    Zinātnieku apvienība;
·    Žurnālistu apvienība;
·    Santehniķu apvienība;
·    Elektriķu apvienība;
·    Ārstu apvienība;
·    Savstarpējās sadarbības uzņēmumu kooperatīvs;
·    Savstarpējās sadarbības uzņēmumu kooperatīva klīringa centrs;
·    Tehnoloģiskais centrs;
·    Inovāciju centrs;
·    Projektēšanas birojs;
·    Vairumtirdzniecības centrs;
·    Komunikāciju centrs;
·    Pētniecības centrs;
·    Daudzdzīvokļu namu apsaimniekošanas centrs;
·    Programmatūras izstrādes centrs;
·    Elektroierīču izstrādes centrs;
·    Tulkošanas centrs;
·    Skenēšanas centrs;
·    Bibliotēka;
·    Kultūras centrs;
·    Sporta centrs;
·    Teātris;
·    Kinostudija;
·    Kompleksās veselības pārbaudes centrs;
·    Ārvalstu informācijas apkopošanas un analīzes centrs.

5. Jāizstrādā savs sabiedrības konceptuālais modelis.

Galvenais neoliberāļu panākumu iemesls ir apstāklī, ka viņiem ir savs sabiedrības konceptuālais modelis (jeb “projekts”), kurā iekļaujas arī absolūti āčgānais un izkropļotais ģimenes jēdziens. To var nosaukt par postmodernisma “projektu”.

Kas ir “projekts”? Tas ir noteiktās filozofiskās koncepcijās un realitātē balstīts iespējamās nākotnes sabiedrības vispusīgs funkcionālais apraksts un tā pakāpeniskas iedzīvināšanas plāns (jeb “ceļa karte”). Būtiski ir saprast ka “projekts” nav tukšas un nepamatotas fantāzijas, ka tas balstās noteiktā realitātes daļā, ka tas piemērojas esošajam sabiedriskajam modelim (mūsu gadījumā – modernismam) un ka tas izmanto neatrisinātās esošā sabiedriskā modeļa problēmas, dodot uz tām savu teorētisko atbildi.

Tātad mums ir darīšana ar ļoti ļaunu spēku, kurš ir perfekti izpētījis esošo lietu kārtību (tai skaitā arī tradicionālo ģimeni), kurš ir veiksmīgi piemērojies šai lietu kārtībai, nostiprinājies šīs (modernisma) sabiedrības hierarhijas visos līmeņos, sapratis esošās lietu kārtības vājās puses un problēmas un ir izdomājis jaunu sabiedrisko kārtību pēc savas absolūti ļaunās dabas un saprašanas (Fausta Mefistofelis, izpildījis visas viņa vēlēšanās un sanesis akmeņus Fausta baznīcai, sāk atbrīvoties no muļķa Fausta un labiekārtot Fausta valstību savām mefistofeliskajām vajadzībām). Šādos apstākļos nav iespējams ilglaicīgi un veiksmīgi pretoties tādam spēkam, ja no vienas puses neparāda ieviešamā modeļa absolūti ļauno, necilvēcīgo un iznīcinošo dabu un ja nepiedāvā savu, alternatīvu sabiedrisko modeli, kurš līdzīgā kārtā ņem vērā esošās sabiedrības problēmas.

Kādēļ tiek iznīcināta ģimene? Ne jau tādēļ, ka izvirtuļi to neieredz. Jā, iespējams, ka arī neieredz, bet ne tas ir galvenais iemesls. Tas tiek darīts, jo ģimene ir ļoti liels traucēklis jaunā sabiedriskā modeļa realizācijai. Pat vairāk, ģimene ir jebkāda (arī pozitīva un laba) sabiedriskā modeļa realizācijas traucēklis.

Kā izvirtuļi pamato ģimenes iznīcināšanas nepieciešamību? Norādot uz objektīvām un reāli esošām ģimenes institūta problēmām. To ir kritiski būtiski saprast. Tātad, ģimenes sabiedriskajam institūtam ir savas objektīvas problēmas, kuras tiek izmantotas ģimenes iznīcināšanai. Nevar aizstāvēt ģimeni, neatzīstot un nemēģinot risināt šīs problēmas.

Kādas ir ģimenes problēmas? Galvenā ģimenes problēma, no kuras izriet visas citas, ir egoisms. Ģimene tiecas noslēgties sevī, ģimene tiecas domāt tikai par sevi, ģimene tiecas risināt savas iekšējās problēmas uz apkārtējās vides rēķina. Tāpēc, ja atstāj ģimeni savā vaļā, tad sabiedrība sabruks pati no sevis dēļ šīs ģimeņu maziskās destrukcijas un klanu (ietekmīgāko ģimeņu) savstarpējām cīņām un kariem.

Padomju komunisti no sirds gribēja uzlabot sabiedrību un šai ziņā izdarīja ļoti daudz. Bet tradicionālā ģimene tam pretojās. Un nav tiesa, ka komunisti gribēja iznīcināt ģimeni, viņi gribēja tikai pārvarēt tās pretestību labākas sabiedrības izveidē. Un tā arī nespēja.

Tradicionālie ģimenes cilvēki Padomju Savienībā nodarbojās ar sīkzādzībām, negribēja kalpot sabiedrībai un izmantoja katru izdevību, lai tikai pavilktu deķīti sava personīgā labuma virzienā. Tradicionālie komunisti izmira vai atmeta ar roku dēļ masu aprobežotās nepateicības, bet tradicionālo ģimenes cilvēku bari palika viens pret vienu ar rafinētajām un labi organizētajām homoseksuālistu – pedofīlu aprindām, kuri šo problēmu sāka risināt pa savam un kardināli.

Un kā vispār ir iespējams aizstāvēt ģimeni, vismaz kaut cik nesamazinot ģimenes egoismu?! Tas nav iespējams, jo no vienas puses egoisms ir tā ēsma, ar kuru neoliberāļi regulāri ievilina tradicionālās ģimenes pārstāvjus visdažādākajās lamatās, bet no otras puses tradicionālās ģimenes pārstāvji saviem potenciālajiem glābējiem jebkurā mirklī var iedurt dunci mugurā, kā viņi to izdarīja ar komunistiem. Kādam šķiet ka tā nav? Nu tad pamēģiniet sapulcēt tradicionālās ģimenes vairākumu, kuram ir nodrošināts komforts, maize un izpriecas, cīņai par savām tradicionālajām vērtībām.

Kas ir ģimenes egoisma galvenais objektīvais cēlonis? Pirmkārt, tā ir sieviete, tās mātišķais instinkts, kurš liek domāt par sevi, domājot tādējādi par saviem vēl nedzimušajiem bērniem vai augošajiem bērniem vai bērnu bērniem. Tā kā šis sievišķīgais egoisms ir dabisks, pilnībā attaisnojams un ir dzīvības procesu pamatā, ar to jebkuram konstruktīvam spēkam ir jāsamierinās, ja šis egoisms paliek mērenas normas robežās un nepāraug agresīvā egocentrismā. Šī iemesla dēļ sievietes nedrīkst būt mācītājas, nedrīkst būt vadošos amatos un nedrīkst nekontrolēti izlemt citu cilvēku (jo īpaši citu sieviešu) likteņus.

Un tieši tāpēc vīrietim ir jābūt ģimenes galvam, vīrietim ir jānodarbojas ar sabiedriskām lietām un vīrietim ir “jānoliek pie vietas” savas sievietes. Jau labi sen tradicionālā sabiedrībā valda maldīgs uzskats, ka “īsta vīrieša” pienākums ir nodrošināt savu ģimeni. Lielākā daļa, ja ne visas tradicionālo sabiedrību sievietes šādi uzskata, tāpat kā viņām ļoti patīk muļķīgais apgalvojums: “vīrs ir ģimenes galva, bet sieva ir kakls, kurš to groza”. Tā pilnīgi un noteikti nav. Vīrietis, kurš tikai nodrošina savu ģimeni un ļauj sievai sevi “grozīt” ir tikai par trešdaļu vīrietis.

Īsta vīrieša pienākums tik tiešām ir nodrošināt un aizsargāt savu ģimeni visplašākajā šī vārda nozīmē, kas ietver sevī arī sabiedrisko funkciju veikšanu. Ja katrs vīrietis tikai koncentrējas uz savu ģimeni, tad citu, gudrāku un organizētāku vīriešu grupa ļoti vienkārši var pakļaut un iznīcināt daudzos atomizētos egoistiņus – garīgi apkastrētos “zemtupeļniekus” – trešdaļvīrietīšus. Tāpēc vīrieša pienākums ir organizēties kopēju problēmu risināšanai un viņam ir jāziedo savi un savas ģimenes resursi (laiks, uzmanība, “nauda” un reizēm arī dzīvība) kopējam labumam, kas vienlaicīgi ir arī katras atsevišķas ģimenes labums. Un visām ģimenēm (visai sabiedrībai) ar pateicību ir jāpieņem šie ziedojumi un nereti arī upuri.

Ko par šādu rīcību parasti saka sievietes? “Nenodarbojies ar muļķībām”. “Nolaidies uz zemes”. “Ģimenes cilvēki šādi nerīkojas”. “Bet, kas mums no tā?” Utt. Un vai sievietēm var ieskaidrot, ka viņām te nav taisnība? Visbiežāk nevar. Pie tam sieviešu vēlmes parasti ir bezgalīgas un viņām savs vīrietis (viņa laiks un uzmanība) ir nepieciešams pilnībā tikai principa pēc (sieviete negrib dalīt savu vīrieti ne ar vienu: ne ar citu sievieti, ne ar vīrieša radiniekiem un draugiem, ne ar mistisko sabiedrisko pienākumu). Tāpēc vīrietim ir jāspēj piespiest sievieti sevi paklausīt.

Rezumējot, īsta vīrieša pienākums ir gan nodrošināt un aizsargāt savu ģimeni, gan nodarboties ar sabiedriskām lietām, gan turēt savas sievietes paklausībā.

Kā uz “turēšanu paklausībā” reaģē daudzas tradicionālās sievietes? Viņas burtiski “nograuž” (“piļij”) savus vīriešus, nereti nelietīgi izmantojot tam arī bērnus, un, ja nelīdz, “laiž pa kreisi” (mūsdienā vienkārši pamet un iekasē alimentus). Iecienīta sieviešu metode cīņā pret vīrieti ir vardarbības izprovocēšana, lai pēc tam no “upura pozīcijām” piespiestu vīrieti pildīt savu gribu vai arī iznīcinātu to. Un t.s. “normālie vīrieši” ļoti viegli iekrīt šajās lamatās un ir bezpalīdzīgi smalku sieviešu manipulāciju priekšā. Tā visa rezultātā pagātnes vīrišķīgie vīrieši jeb t.s. “vīrieši parastie” vienkārši izmirst un to vietā vairojas pavisam cita tipa vīrieši, kas liek dāmām vaimanāt par “īstu vīriešu trūkumu”. Mūsdienu problēma lielākā mērā ir sieviešu agresija pret vīriešiem, nevis vīriešu vardarbība pret sievietēm. Lai gan no otras puses, vīriešiem visplašākajā šī vārda nozīmē pēc būtības ir jāspēj tikt galā ar pilnīgi jebkuru izaicinājumu, tai skaitā gan ar jaunlaiku palaistajām dāmītēm, gan ar maskulizētiem, feminizētiem, agresīviem un visbiežāk lesbiskiem sieviešveidīgiem radījumiem.

Augstāk minēto iemeslu dēļ sieviešu emancipācija, sieviešu tiesību aizstāvība un feminisms ir viens no neoliberāļu uzbrukuma virzieniem tradicionālai sabiedrībai. Tādējādi neoliberāļi aktivizē vājāko, loģiski domāt mazspējīgāko (sievietes pirmkārt ir emocionālas) un uz egoistiskām destrukcijām orientētāko tradicionālās sabiedrības segmentu, kurš tālāk pats posta savu vidi.

Pie tam nevar nekonstatēt, ka vēl tikai dažas paaudzes iepriekš sievietes tik tiešām tika pārmērīgi apspiestas un diskriminētas un, ka vīriešu vairums, kuri to darīja, nebūt tā nerīkojās kaut kādu augstāku mērķu labad. Tāpēc burtiska atgriešanās pie arhaiskajiem modeļiem un sieviešu līdztiesības sasniegumu nonivilēšana arī nav tradicionālās sabiedrības problēmu risinājums. Starpdzimumu attiecību un ģimenes līdzsvars ir jāatjauno kaut kādiem citiem paņēmieniem, starp kuriem liela loma ir ģimenes procesu būtības izskaidrošanai (cilvēkiem ir jāpaskaidro kādēļ tieši “vīra galva ir Dievs” un kādēļ sievietei ir jāklausa vīrs, kura “galva ir Dievs”).

Pašreiz tradicionālās ģimenes aizstāvji, neoliberāļu draudu iespaidā, akcentē uzmanību uz apdraudētajām ģimenes pamatīpašībām: to, ka ģimene ir starp vienu vīrieti un vienu sievieti un ka tās mērķis ir bērnu radīšana un izaudzināšana. Citas ar ģimeni saistītās nianses paliek neapskatītas. Viens no nedaudzajiem, kurš vismaz mēģina kaut kādā mērā kompensēt šo trūkumu ir rakstnieks Pauls Stelps. Pēc Stelpa ideālā ģimenē kopā dzīvo vismaz trīs paaudzes, kas dod vislabākās iespējas bērnu audzināšanai.

Stelpa kunga redzējumu pieminu tāpēc, ka viņš, pirmkārt, vismaz mēģina iziet ārpus ierasti šaurajiem konservatoru rāmjiem un uz lietām cenšas paskatīties plašāk, un, otrkārt, tāpēc, ka arī viņa formulētais piedāvājums ir nepilnīgs un šī nepilnīguma konstatēšana palīdz saprast citas tradicionālās sabiedrības problēmas.

Tātad, ko var iebilst pret Stelpa ideālo modeli? Neko, izņemot to, ka tas ir grūti un salīdzinoši mazam cilvēku skaitam sasniedzams. Attiecīgi šī modeļa pieņemšana aktualizē jautājumu, ko darīt ar ļoti daudzajiem pārējiem cilvēkiem, kuri šai modelī visdažādāko iemeslu dēļ nespēj ierakstīties.

Kas ir nepieciešams, lai saskanīgi kopā dzīvotu trīs paaudzes? Pirmkārt, telpa jeb vieta jeb liela dzīvojamā platība (vislabāk privātmāja). Otrkārt, ļoti gudra (vieda) vecākā paaudze, kura no vienas puses savu gudrību kaut kādā mērā ir nodevusi jaunākajai, bet no otras puses spēj vienlaicīgi gan elementāri sadzīvot ar jauno paaudzi, gan arī pamācīt to. Treškārt, ir nepieciešama jaunā paaudze, kurai vismaz elementārākajā līmenī ir cieņa pret vecāko paaudzi. Mūsdienu pasaulē problēmas ir ar visiem trim punktiem, bet galvenā problēma, manuprāt, ir ar otro punktu.

Stelpa kungs, formulējot šo priekšlikumu, visdrīzāk par piemēru ņēma savu un iespējams vēl sev zināmu cilvēku pozitīvo pieredzi. Pats Stelpa kungs ir rakstnieks, filozofs un sabiedrisks darbinieks, tātad augsti attīstīts cilvēks. Šāds cilvēks tik tiešām varētu spēt veiksmīgi vadīt ģimeni, kurā dzīvo trīs un vairāk paaudzes. Bet cik tādu cilvēku Latvijā ir?! Un cik ir vecākā gadagājuma cilvēku, kuru attīstības līmenis, maigi izsakoties, varētu būt augstāks? Un te es nedomāju galējus un pataloģiskus gadījumus, bet labticīgus un pa savam godīgus “mazos cilvēkus” ar viņu aprobežotību, tumsonību un himērām. Šādiem cilvēkiem visbiežāk ir apgrūtināta spēja radīt saticīgu ģimenes gaisotni kā sekas ir neiespējamība jaunajai ģimenei dzīvot šādu vecāku vadībā un nereti arī klātbūtnē. Un praksē to mēs arī ļoti labi redzam – visu tradicionālās sabiedrības pasauli jau labu laiku ir pārņēmusi strīdu starp vecākiem un bērniem pandēmija. Īpaši te ir izceļami strīdi starp mātēm un meitām. Kurš gan nezin anekdotes par sievasmātēm un to, ka lielai daļai sievasmāšu ir tendence brutāli iejaukties jaunās ģimenes darīšanās?! Un cik gan daudz jauno ģimeņu šī iemesla dēļ ir izpostītas un cik daudz bērnu dēļ tā ir cietuši?! Tāpat plaši zināmas ir arī problēmas ar vīramātēm un viņām paklausīgajiem memmesdēliņiem.

Un ko lai dara šādos gadījumos? Ir acīmredzami, ka vienīgā izeja te ir dažādo paaudžu nošķiršana. Ja divas paaudzes nespēj sadzīvot (un visbiežāk tā ir), tad jaunākai paaudzei nepieciešama sava, atsevišķa un nošķirta dzīvesvieta. Galu galā ir ļoti būtiski, lai jau pieaugušajiem bērniem būtu iespēja dzīvot savu dzīvi un lai viņi tiktu pasargāti no brutāliem mēģinājumiem izveidot no viņiem vecāku kopijas, vecāku kalpus, vecāku negatīvo emociju izlādes objektus.

Rezumējot, jāsecina, ka, piekrītot Stelpa kunga ideālam, ka vēlams, lai ģimenē kopā dzīvo vismaz trīs paaudzes, kas saticīgas gaisotnes gadījumā dod ļoti lielu emocionālo, pedagoģisko un ekonomisko efektu (un piekrītot to pēc iespējas veicināt), ir arī jākonstatē, ka lielākajā daļā gadījumu šāds modelis nav iespējams, pirmkārt, vecākās paaudzes nesaprātīguma dēļ, un tādēļ mūsdienu sabiedrības modeļa pamatā var būt tikai ģimene šī vārda šaurākajā nozīmē – vīrs, sieva un bērni.

No augstāk minētā izriet nākamā problēma – kā nodrošināt jaunās ģimenes ar viņiem nepieciešamajiem resursiem (pirmkārt mājokli)? Šī problēma ir aktuāla arī Stelpa kunga modelī un šī problēma ir vajājusi jauno paaudzi visos laikos. Un kā šīs problēmas atspulgs ir mūžsenā tradicionālās sabiedrības problēma – tuvu radinieku cīņa par mantojumu, kas nereti pieņem drausmīgas un pretīgas formas.

Un tagad atgriezīsimies pie tradicionālās ģimenes trūkumiem, kas ir radījuši mūsdienu situāciju un nostādījuši tradicionālo ģimeni un visu cilvēci uz iznīcības sliekšņa. Kādas ir tradicionālās ģimenes saknes? Pa lielam to atspoguļo Stelpa kunga ideāls. Ģimenē visas paaudzes dzīvoja kopā, veiksmīgākās attīstījās un pārauga klanos, ciltīs, tautās, bet neveiksmīgākās izmira. Ģimeni ar stingru roku vadīja tās galva. Stingra roka nozīmēja arī vardarbību. Tādi bij laiki un savādāk nemaz nav iespējams kontrolēt un organizēt lielākus kolektīvus (ir nepieciešams kaut kāds iedarbības līdzeklis uz visiem ģimenes locekļiem – visuniversālākais no tiem ir vardarbība). Ģimenes locekļi attiecībā pret ģimeni un pret ģimenes galvu bija beztiesīgi. Viņiem bija jāpakļaujas. Pretējā gadījumā pazemojumi, sodi, izdzīšana no dzimtas vai pat nogalināšana. Pat vairāk, ģimenes locekļi tika uzskatīti par ģimenes īpašumu ar visām no tā izrietošajām sekām.

Ja ģimenes galva ir gudrs un saprātīgs, tad kopumā tiek sasniegts pozitīvs efekts. Bet, ja nē? Lai izmirst?! Bet ne jau visi izmira. Pat vairāk, nežēlīgu tirānu vadītās ģimenes, parazitējot uz citu rēķina, saglabājās labāk par gudro un saprātīgo cilvēku ģimenēm.

Un kādas bija sekas to seno ģimeņu darbībai, kuras vadīja nežēlīgi ģimenes galvas? Vardarbība, slepkavības, laupīšanas, izvarošanas, netaisnības, sakropļoti cilvēku likteņi un, pats galvenais, bērnu rašanās ar sakropļotu psihi (tas viss gan pašu ģimenes ietvaros, gan attiecībās ar citām apkārtējām ģimenēm). Un viena no šīm sakropļotās psihes izpausmēm ir homoseksualitāte. Tādā veidā tradicionālā sabiedrība pati radīja monstru, kurš to jau kuro reizi grasās iznīcināt.

Varētu šķist, ka šī pagātnes tradicionālā ģimene nav saglabājusies, bet tā tas nav. Pirmkārt, ir saglabājušās senas dzimtas, kurās valda šādi likumi un tikumi. Dažām no šīm dzimtām pieder gigantiski īpašumi un tās lielā mērā nosaka globālo politiku. Tieši šīs dzimtas ir vienas no kvēlākajām un nežēlīgākajām sociālistiskās idejas un jebkādas sociālistiskas sabiedrības ienaidniecēm. Pie tam šīm dzimtām nav nekas pret uzrīdīt neoliberālo zarazu saviem ienaidniekiem vai konkurentiem, galvenais, lai pašus neskar (to, ka šī zaraza vēlāk iznīcinās arī viņus pašus, šie idioti apjēgt nespēj). Piemērs – ASV Republikāņu partija, kura pietiekami labi sadzīvo ar neoliberāļiem un kopā ar tiem veic agresiju pret visu pārējo pasauli.

Otrkārt, pagātnes tradicionālās ģimenes principos balstās mafiozo grupējumu darbība. Treškārt, pagātnes tradicionālo ģimeņu atspulgs ir saglabājies arī mūsdienu ģimenēs.

Viens no šādiem elementiem ir uzskats, ka bērns ir ģimenes īpašums. Ja mūsdienu izvirtību laikmetā bērns ir jāizsargā no korumpētiem sociālo dienestu darbiniekiem un/vai izvirtuļiem, kuri pasludina, ka bērns ir izvirtušas sabiedrības īpašums, tad, protams, šis arhaisms nāk par labu un palīdz aizsargāt bērnu, bet bieži tam ir pavisam citas un nebūt tik pozitīvas izpausmes (“mans bērns, ko gribu, to arī ar viņu daru”).

Kāpēc sievasmātes tā jaucas savu meitu ģimenes darīšanās? Tāpēc, ka tās ir viņu meitas, tas ir, viņu īpašums. Kāpēc mātes tik bieži un tik pamatīgi sastrīdas ar meitām? Tāpēc, ka pat pieaugusi meita ir mātes īpašums, kam ir jākalpo mātes labsajūtai (tas pats attiecas uz dēliem).

Cits pagātnes ģimeņu atspulgs mūsdienu ģimenēs, kurš rada daudzas sabiedriskas problēmas, ir dalījums “savējie” – “svešie”. Pirmkārt, tas attiecas uz savas ģimenes locekļiem, pēc tam uz tuvākajiem radiniekiem un draugiem, pēc tam uz paziņām utt. “Savējos” šai modelī ir tieksme attaisnot un pacelt (visbiežāk nepamatoti), bet “svešos” vainot, nopelt, noniecināt, pazemot (arī tik pat nepamatoti). Komplektā ar egoismu un tumsonību šī tradicionālās sabiedrības iezīme var pieņemt drausmīgas formas, kuras uzskatāmi ir redzamas visās pagātnē notikušajās atsevišķu sociālo grupu vajāšanās (arī “ķeceru vajāšanās”, arī “raganu medībās”, arī ticību karos, arī ebreju grautiņos, arī etniskajās tīrīšanās un arī PSRS “stučīšanas” bumā).

Šāda tipa destrukcijas tradicionālā ģimenē joprojām ir ļoti spēcīgas un to rezultātā joprojām turpina rasties sakropļoti cilvēki, tai skaitā arī homoseksuālisti. Kādam šķiet, ka ir iespējams izglābt tradicionālo ģimeni, vismaz daļēji nesamazinot šo tradicionālās ģimenes destrukciju līmeni?! Tas nav iespējams, jo šīs iezīmes novājina tradicionālo ģimeni un rada apstākļus tās iznīcībai. Tradicionālā ģimene vai nu būs spiesta mainīties vai arī izvirtuļi to iznīcinās, kas būs šīs civilizācijas un iespējams arī cilvēces gals.

Tātad, lai glābtu tradicionālo ģimeni, tā ir jāpārveido, mazinot tās egoismu, paaugstinot tās saprātīguma un izglītotības līmeni un samazinot “savējais” – “svešais” tendenci. Citiem vārdiem sakot, katrs sabiedrības loceklis (esošais vai potenciālais ģimenes loceklis) ir jāaudzina altruistiskā un kolektīvisma garā, slāpējot egoismu.

Jums neko tas neatgādina? Ja nē, tas nekas, jums noteikti paskaidros, ka tas jau nesen ir bijis. Homoseksuāliustu – pedofīlu aprindas uz šāda tipa idejām reaģē ar runām vai histērisku kliegšanu par totalitārismu, asiņaino komunismu, padomju atliekām, Staļina represijām utt.

Atgriežoties pie ģimenes izveidošanas un ģimenes saglabāšanās objektīvajām problēmām ir jākonstatē, ka dažādu iemeslu dēļ ne visi cilvēki, kuri uzsāk ģimenes veidošanu, spēj izturēt smago ģimenes uzturēšanas procesu. Laulības dzīve un bērnu audzināšana ir pietiekami smaga un grūta nodarbe, kādēļ daudzi cilvēki to nespēj izturēt. Un ko lai ar to dara? Piespiedīsim saderību neatradušos dzīvot kopā? Ir acīm redzami, ka dēļ šīs problēmas jābūt laulības šķiršanas iespējai un ir jāzin kā rīkoties gadījumos, kad šķiramās ģimenēs aug bērni.

Ģimenes dzīve no vīra un sievas prasa spēju rast maksimāli ideālu savstarpējo saskaņu un harmoniju, spēju savstarpējās attiecībās panākt simbiozes efektu. Izveidot ģimeni un dzīvot ģimenes dzīvi ir jāprot, tam ir nepieciešamas noteiktas īpašības un zināšanas. Bet to nekur nemāca! Tas tiek izsecināts no savā ģimenē un daļēji arī sabiedrībā redzētā. Bet ko darīt, ja ģimenē un sabiedrībā ir problēmas un cilvēkiem nav bijuši pieejami saskanīgas dzīvošanas uzvedības paraugi? Tad kādam ir vismaz jāpacenšas šādiem cilvēkiem to pastāstīt, paskaidrot un varbūt pat iemācīt, kas nav viegli (jo cilvēki ir dažādi, situācijas ir dažādas un universālas metodes un formulas te visbiežāk nestrādā) un kas no paša mācītāja prasa lielu sirdsgudrību.

Ja klasiski iemācīt veidot un uzturēt ģimeni nav iespējams un attiecīgi nav iespējams tikai uz apmācīšanas rēķina palielināt veiksmīgo ģimeņu skaitu, tad ir iespējams cilvēkiem pastāstīt par galvenajiem ģimenes izveidošanas un darbības pamatprincipiem un tām darbībām un uzskatiem, kas nav savienojami ar ģimenes dzīvi. Tādējādi var panākt neveiksmīgo ģimeņu skaita samazināšanu, kuras nav izveidojušās vai ir izjukušas dēļ cilvēku nezināšanas par veiksmīgas ģimenes dzīves pamatprincipiem. Tāpat intensīvas neoliberālisma propagandas apstākļos ir būtiski paskaidrot cilvēkiem kādēļ vispār ģimene ir nepieciešama, ja jau to izveidot ir tik grūti un tas prasa tik lielus pūliņus (daudzi tādēļ nonāk līdz neoliberāļu tēzēm, ka labāk “dzīvot sev” un “baudīt dzīvi”).

Kas šīs apmācības un skaidrošana pēc būtības ir? Nekas cits kā propaganda. Ir nepieciešama visaptveroša uzlabotās tradicionālās ģimenes propaganda. Un, ja kāds to vēl nezina, tad homoseksuālistu – pedofīlu aprindas noteikti pastāstīs, ka kaut kas tamlīdzīgs jau ir bijis “nolādētajos padomju laikos”.

Tāpat ir jāparedz ko darīt ar tiem cilvēkiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ tomēr nespēj vai negrib veidot ģimeni (vecpuiši, vecmeitas, šķirteņi, atraitņi un cilvēki ar dažādām saslimšanām, tai skaitā arī homoseksuālismu). Ir skaidrs, ka neoliberālā pieeja, kad šie cilvēki ne tikai tiek vienādoti ar ģimenes cilvēkiem, bet viņiem tiek arī radītas papildus priekšrocības, kategoriski nav pieņemama un ved uz sabiedrības iznīcināšanu. Tomēr arī nerēķināties ar tiem nedrīkst un nevar. Arī te optimālā izeja izskatās ir ģimenes ideoloģiskajā un juridiskajā prioritēšanā, atstājot negribētājiem reālu iespēju neveidot ģimeni un dzīvot pēc saviem ieskatiem (protams, bez šāda dzīvesveida sabiedriskās atzīšanas, komforta un papildus tiesībām).

Šai ziņā būtiski ir atjaunot to psihiatrijas “skolu”, kura mēģināja ārstēt seksuālās pataloģijas, tai skaitā arī patoloģisko hiperseksualitāti, kas ir viens no šizofrēnijas simptomiem. To seksuālo pataloģiju slimnieku ārstēšanai, kuri nerada tiešus draudus sabiedrībai, vajadzētu būt brīvprātīgai, bet uzskaitītiem ir jābūt pēc iespējas visiem, un cilvēkiem ar seksuālām pataloģijām pilnīgi noteikti ir jābūt amatu ierobežojumiem (homoseksuālists, piemēram, pilnīgi noteikti nedrīkst būt ne audzinātājs, ne pasniedzējs, ne politiķis, ne administratīvais vadītājs, ne žurnālists).

Ģimeni ir grūti izveidot, daudz kas ir jāzin, tā prasa lielus pūliņus un enerģiju. Ģimenei ir nepieciešama dzīvesvieta, bērni prasa ļoti daudz laika, uzmanības un zināšanu. Tas viss it kā ir zināms. Bet kā cilvēku vairākums reāli to var apvieno ar lietu kārtību, kurā galvenais ir dzīties pēc “lielā rubļa”, kurā darba devējs grib, lai darbinieks strādā maksimāli ilgi un par maksimāli zemu samaksu, kurā egoisms ir nostādīts goda vietā, kurā notiek nemitīga cilvēku savstarpējā cīņa par resursiem un prestižu utt. Kā tas ir savienojams? Tas nav savienojams, tāpēc arī ģimenes izjūk, tāpēc arī ģimenēs ir visdažādākās problēmas, tāpēc arī uzaug bērni, kuri vairs nespēj un pat negrib veidot ģimenes, tāpēc daudziem bērniem psihe tiek sakropļota. Un tas viss notiek “dabiski” bez nepārtrauktas un tiešas neoliberāļu sazvērnieciskas iejaukšanās. Neoliberāļu propaganda tikai izmanto esošās tendences un ievērojami tās pasliktina, tāpēc izglābt tradicionālo ģimeni nav iespējams, saglabājot šīs tendences (pat, ja brīnumainā kārtā izdodas apklusināt neoliberāļus).

Un kā šīs tendences var mainīt? Tikai saplānojot un efektivizējot tautsaimniecību, lai tā spēj nodrošināt visas vajadzības, sadalot visus sabiedrības resursus maksimāli vienlīdzīgi un uz efektivizācijas rēķina iegūtos resursus un laiku izmantojot ģimeņu atbalstīšanai, bērnu audzināšanai (sabiedriskās vides tīrība, pulciņi utt.) un brīvā laika nodrošināšanai arī ģimenes cilvēkiem. Tas ir nekas cits kā Padomju sociālisms, kura demontāžu atbalstīja arī aprobežoto konservatīvo egoistu masas.

Tātad, lai saglabātu un izglābtu tradicionālo sabiedrību, konservatīvajiem spēkiem ir nepieciešams savs “projekts”, kurš ļoti līdzinās Padomju “projektam”. Pie tam nav obligāti un pat nav ieteicams kopēt Padomju “projektu”, jo gan laiki ir mainījušies, gan arī Padomju “projektā” bija nepilnības, kuras noveda līdz tā sabrukumam, tomēr nav iespējama konservatīva “projekta” izstrāde un veiksmīga tradicionālas sabiedrības aizsardzība savienojumā ar Padomju laiku un Padomju sistēmas nozākāšanu.

Savukārt neoliberāļi apgalvo, ka cilvēku pārveidot (uzlabot) nav iespējams (tā esot utopija), tāpēc maksimāli jāatļauj katram būt tādam, kāds viņš ir, un ir nevis jācīnās pret cilvēku trūkumiem un nepilnībām, bet jāizmanto tās savā labā. Tāpēc, nevis ģimene ir sabiedrības pamatelements, bet gan indivīds ar savām vēlmītēm, lai kādas tās arī nebūtu. Un šo indivīdu dzīves jēga ir maksimāla izvairīšanās no ciešanām un tiekšanās pēc baudām (“dzīves baudīšana” kā dzīves jēga). Tāpēc maksimāli viss ir jāatļauj, tāpēc brīvību visiem un visā. Ja tā dara, tad tas prasa maz pūliņu, neko nevajag kontrolēt, cilvēki “bauda dzīvi”, ir apmierināti un sabiedrības vadības un kontroles funkcijas prasa visminimālākos resursus.

Jums ir grūti izveidot ģimeni? Neveidojiet, tas nav nepieciešams, dzīvojiet tikai sev. Ir kaut kādas problēmas veikt konstruktīvu darbību? Nekas, gan jau arī tas nav nepieciešams un arī bez tā var iztikt.

Nevajag nodarboties ar nevajadzīgām lietām un uzspiest cilvēkiem to, ko viņi negrib. Un nevajag arī mēģināt viņus izglītot. Lai viss notiek maksimālā pašplūsmā un viss būs labi. Nevajag mēģināt mainīt cilvēkus, nevajag viņiem neko uzspiest. Lai to darītu, kādam viss ir rūpīgi jāizdomā, kas ir ilgi un grūti, kādam tas ir jādara, kas ir smagi, kādam ļoti daudz kas ir jākontrolē, kas prasa daudz resursus un var visu sabojāt. Tas viss ir ļoti dārgi, neefektīvi un pats galvenais pilnībā nevajadzīgi. Labāk no tā visa atteikties un uzdzīvot zaļi. Par to vēlāk, protams, nākas ļoti dārgi samaksāt, bet neoliberāļi saviem muļķa klausītājiem, saprotama lieta, to nepasaka.

Šīs pārdomas ne tuvu nav “projekts”, tā ir tikai ļoti virspusēja ieskice, kuras mērķis ir parādīt cilvēkiem ar konservatīvām vērtībām sava “projekta” kritisko nepieciešamību un to, ka šis “projekts” nav iespējams bez tādas vai citādas Padomju prakses pieņemšanas un izmantošanas. Tas ir galvenais iemesls kādēļ homoseksuālistu – pedofīlu aprindas tik cītīgi un tik intensīvi (gan ar histērijām, gan ar meliem) mēģina nomelnot visu, kas ir saistīts ar Padomju laikiem, jo tikai ar konservatīvo spēku nošķiršanu no Padomju prakses, neoliberāļi stratēģiskā līmenī jau uzvar.

6. Jānodala kultūra no antikultūras, māksla no antimākslas un jāuzsāk aktīva cīņa pret antikultūru un antimākslu.

Māksla (estētika) ir viens no trim vaļiem uz kuriem turas mūsdienu civilizācija. Māksla ir skaistā un prasmīgā apvienojums. Mākslai ir īpaša, netieša un dziļa iedarbība gan uz cilvēka prātu, gan uz sirdi, gan uz tā neapzināto daļu (bezapziņu).

Savukārt kultūra (kults) ir sabiedrības eksistences pamatu pamats. Nav kulta, nav sabiedrības, un, ja ir kaut kāda sabiedrība, tad tai noteikt ir kaut kāds savs kults, kurš rada savu kultūru, kura pirmkārt izpaužas mākslā.

Kultūra un māksla ir netiešs, grūti pamanāms, bet dziļš un iedarbīgs cilvēka psihes izmaiņu līdzeklis. Tā kā kultūra un māksla “runā” tēlu un simbolu valodā, tā gandrīz nepadodas pilnvērtīgai racionālai uztverei un aprakstīšanai, kādēļ visos laikos kultūra un māksla tika izmantotas cīņai pret oficiālajām varas iestādēm.

Neoliberāļi Latvijā un citur pasaulē ir gandrīz pilnībā sagrābuši mākslas un kultūras sfēru (piemēram, LR Kultūras ministriju ir apsēdusi homoseksuālistu varza ar Cilinski, Voldiņu un Putni priekšgalā). Mākslas un kultūras būtība ir pilnībā izkropļota, izmetot no tās gan skaisto, gan racionālo un aizpildot to ar kroplo, zemisko, šokējošo, nāvējošo. Caur mākslu homoseksuālistu – pedofīlu aprindas pakāpeniski, bet pamatīgi kropļo sabiedrības psihi (visneaizsargātākie šai ziņā ir bērni). Tā kā cenzūras nav, visi ierobežojumi ir atcelti un informatīvajā vidē valda galēja brīvība, ir kļuvis iespējams pārpludināt informatīvo un kultūras telpu ar visdažādākajām kroplībām, kas ir nekas cits kā antimāksla un antikultūra. (Vairāk par to rakstā “Antikultūra – civilizācijas slimība”: https://infoagentura.wordpress.com/2016/02/04/antikultura-civilizacijas-slimiba/ )

Tā kā dominēšana kultūras jomā un plaša antikultūras un antimākslas produktu izplatība ir nozīmīgs neoliberāļu stratēģiskā pārākuma iemesls, nepieciešams, pirmkārt, nošķirt mākslu no antimāklsas un kultūru no antikultūras. Ir kaut vai priekš sevis jānodefinē, kas ir kultūra un māksla, kas ir antikultūra un antimāksla un priekš sevis (savām struktūrām, saviem informatīvajiem resursiem) jāizstrādā kritēriji kā praktiski nošķirt vienu no otra.

Otrkārt, ir maksimāli jāveicina kultūra un māksla un plaši jāizplata to produkcija. Treškārt, ir jāuzsāk aktīva cīņa pret antikultūru un antimākslu publiskajā informatīvajā telpā un par valsts līdzekļiem uzturētās iestādēs. Te galvenais ir izskaidrot, ka posmoderniskajiem veidojumiem nav nekā kopēja ne ar kultūru, ne ar mākslu un parādīt postmodernisko veidojumu antihumāno, antisabiedrisko, kropļojošo un arī diletantisko raksturu.

7. Jāatsakās no absolūta un beznosacījumu prorietumnieciskuma un orietēšanās uz Rietumiem.

Viens no Latvijas nelaimju cēloņiem ir tās pēdējās divdesmitgades absolūtais un idiotiskais prorietumnieciskums. Jā, var orientēties uz rietumiem, tam ir savs pamats, bet darīt to absolūti un bez nosacījumiem ir liela muļķība un bezmugurkaulnieku pazīme.

Ko tas (absolūtais un beznosacījuma prorietumnieciskums) nozīmē? To, ka Latvija bez domāšanas pilnībā pieņem jebkādas Rietumvalstu prasības un praksi, tai skaitā sev neizdevīgu, kaitīgu un pat nāvējošu. Un to mēs praktiski varam arī novērot.

Kādas te ir alternatīvas? Pirmkārt, mērens jeb nosacījuma prorietumnieciskums, otrkārt, sava, neatkarīga politika bez kādu globālo varas centru atzīšanas, treškārt, prokrieviskums.

Ko nozīmē mērens un nosacījuma prorietumnieciskums? To, ka Latvija realizē prorietumniecisku politiku, bet ar nosacījumiem un apdomu, atstājot sev iespējas realizēt gan pilnībā patstāvīgu politiku, gan arī prokrievisku politiku. Tā kā šāda Latvijas politika ASV diplomātiem, eirobirokrātiem un skandināvu menedžeriem ir neērta un neizdevīga (viņiem nav vajadzīga neatkarīga Latvija, viņiem ir vajadzīga koloniāli atkarīga Latvija) uzsvars tiek likts uz absolūtu un beznosacījuma prorietumnieciskumu un tas tiek panākts izmantojot absolūtu un beznosacījuma antikrieviskumu.

Tas ir, lai panāktu to, ka Latvija pilnīgi un bez ierunām visos jautājumos klausa saviem Rietumvalstu saimniekiem, vispirms tiek paziņots par absolūtu un beznosacījuma antikrieviskumu. Okupācija, asiņainais padomju režīms, krievu okupanti utt. Tā kā Latvija neko no tā pilnīgi noteikti negrib ir jāatsakās no visa Padomju un no visa krieviskā (jo Krievija ir PSRS mantiniece, jo Krievijā padomiskais vēl ir ļoti spēcīgs). Orientēšanās uz Rietumiem te notiek pēc principa “mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs” (kas reālajā dzīvē, protams, ne tuvu tā nav). Tā kā iespējamie racionālas rīcības modeļi sabiedrības pārvaldē nav nemaz tik daudz, tad tikai ar Padomju – Krievijas modeļu izmantošanas izslēgšanu vien tiek panākts nekritisks prorietumnieciskums. Te jāņem arī vērā ka gan Krievijas, gan Rietumu sistēmas ir plašas un kompleksas, kas tām nodrošina papildus priekšrocības, tāpēc, pilnībā atsakoties no vienas, automātiski nonāc otras ļoti būtiskā ietekmē.

Tomēr pat pie šādiem nosacījumiem latvietī snaudošais krievs teorētiski var vēl izdomāt kaut ko savu, kas dos tam iespēju nekļūt par pilnīgu Rietumvalstu marioneti.  Lai izslēgt arī šādu variantu, tiek uzburta Krievijas draudu ilūzija un tiek paziņots, ka, ja nav vēlēšanās nonākt Krievijas ietekmē, ir tikai viena izvēle – absolūts un beznosacījuma prorietumnieciskums. Tādā veidā neatkarīgā Latvija tiek pārvērsta par pseidovalsti un Rietumvalstu koloniju.

Kādas tam ir sekas? Pirmkārt, tā ir atteikšanās no izdaudzinātās neatkarības, kuru latvieši, atdaloties no PSRS, it kā tik ļoti gribēja (nu mēs pēc fakta redzam, ka latviešu vairākumam neatkarība, prasti izsakoties, ir pie kājas). Otrkārt, no neatkarības zaudēšanas automātiski izriet ekonomiskās situācijas pasliktināšanās un dzīves līmeņa kritums, jo, ja sabiedrība pati atsakās no pašnoteikšanās, tad mierīgi tai var nedot pārāk lielu “uzturnaudu” (arī tas ir labi redzams). Treškārt, tas arī nozīmē, ka Latvijā tiks pilnībā realizēta Rietumvalstu “vērtībpolitika”, tai skaitā arī viendzimuma “laulību” legalizēšana, arī masveida bērnu izņemšanas no normālām ģimenēm, arī atteikšanās no vārdiem “māte” un “tēvs”, arī bērnu maitāšana (seksualizēšana) jau bērnudārzos, arī “genderisms” un citas izvirtības un ārprāti.

Nav iespējams saglabāt absolūtu un beznosacījuma prorietumniecisku orientāciju un atteikties no izvirtību ieviešanas. Prorietumnieciskuma ietvaros agri vai vēlu visas Rietumvalstīs izplatītās izvirtības piespiedīs ieviest. Vienīgā izeja ir atteikties no absolūtā un beznosacījuma prorietumnieciskuma par labu kā minimums mērenam un nosacījuma prorietumnieciskumam, kuru visdrīzāk nebūs iespējams realizēt kaut vai tā iemesla dēļ, ka šis virziens pašās Rietumvalstīs cieš fiasko. Optimālais variants ir atgriešanās pie neatkarības idejas un Padomju prakses izmantošana sabiedrības un valsts pārvaldē. Katastrofas un latviešu konservatīvo spēku pilnīgas sagrāves gadījumā vienīgais glābiņš no homoseksuālistu – pedofīlu aprindu ārprātīgās un galēji necilvēcīgās politikas kļūs prokrieviskums.

Pie tam ir jāņem vērā, ka neoliberāļi centīsies nepieļaut konservatoru pārorientēšanos uz mēreno rietumniecikumu vai uz reālu suverenitāti, arvien kāpinot līdz neiedomājamiem apmēriem antikrievisko histēriju. Tā rezultātā visi cilvēki un spēki, kuri kaut kādā mērā ir noskaņoti antipadomiski vai antikrieviski, tiks ierauti, neitralizēti un nereti arī iznīcināti šajā ideoloģiskajā atvarā, bet tos, ar kuriem to neizdosies izdarīt, tas tikai spēcinās. Tāpēc, lai nepieļautu izvirtību ieviešanu Latvijā, ir jāsaprot šo procesu būtība, ir jānonāk līdz reālistiskai skaidrībai par Padomju laikiem un Krieviju (jāatbrīvojas no Padomju Savienību un Krieviju nomelnojošajiem mītiem) un ir maksimāli jātiek vaļā no antikrieviskuma un antipadomiskuma destrukcijām.

8. Jāatsakās no antikrieviskuma un anti Krievijas retorikas.

Latvijā un citur pasaulē ir vērojama paradoksāla situācija, kad konservatīvie spēki publiski “rej” uz Krieviju, kura gan deklaratīvi, gan praktiski iestājas par tradicionālām vērtībām (un nemaz nevar par tām neiestāties, saglabājot sevi kā valsti). Pie tam tas notiek sinhroni un kopā ar neoliberāļiem, kuri mērķtiecīgi iznīcina konservatorus, un ar to valstu atbalstu, kurās vislielākā mērā ir ieviests neoliberālais ārprāts. Kā minimums šāda rīcība ir ļoti stulba.

Pat, ja pieņemam nepatiku pret Krieviju, tad šādā situācijā ir daudz gudrāk vienkārši paklusēt. Kādam konservatoram nepatīk “Putina režīms”, nu tad klusējiet par to līdz mirklim, kamēr šis režīms nesāks realizēt agresīvu neoliberālu ārpolitiku. Tāpat šai situācijā ir vērts paklusēt gan lai lieki neiedzīvotos nevajadzīgos ienaidniekos, gan lai saknē nenogrieztu kaut vai mazu un netiešu potenciālu atbalstu, gan lai neatbaidītu konservatīvi noskaņotus atbalstītājus, kuriem nav nepatikas pret Krieviju.

Jebkurā gadījumā konservatīvajiem spēkiem antikrieviska un anti Krievijas retorika ir neizdevīga, bet tā ir ļoti izdevīga un nepieciešama neoliberāļiem gan lai novājinātu konservatorus, gan lai vērstos pret Krieviju kā pret nozīmīgāko pasaules konservatīvisma citadeli.

9. Jāpārstāj nomelnot PSRS.

PSRS nomelnošana ir cits veids kā Latvijas konservatori zāģē zaru uz kura paši sēž un spļauj akā no kuras dzer. Var dažādi attiekties pret Padomju laikiem, var un visdrīzāk arī vajag tos laikus kritizēt, bet cilvēkam ar konservatīviem uzskatiem šī attieksme nevar būt absolūti negatīva dēļ tā ka PSRS bija pilnībā tradicionāla un konservatīva valsts.

No kurienes Latvijā ir radies konservatīvais vairākums? No Padomju laikiem. No kurienes ir cēlušies lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju (izņemot nodevīgos un zemiskos latviešu izcelsmes ārzemniekus)? No tradicionālās Padomju ģimenes. Kur izauga paši latviešu konservatori? Padomju bērnudārzos un Padomju skolās.

Tāpēc PSRS nomelnošana ir viens no neprātiem, kurš ir Latvijas konservatoru neveiksmju un impotences pamatā. Un atkal, no neoliberāļu viedokļa tā ir ideāla situācija, ja izdodas panākt konservatoru pašnorobežošanos no Padomju laikiem un ja izdodas tos izprovocēt uz nepārtrauktu un intensīvu Padomju laiku un prakses lamāšanu.

10. Jāpārstāj saistīt izvirtības ar marksismu.

Viena no latviešu konservatoru apmātajām idejām ir izvirtību izplatības saistīšana ar marksismu. Ja iepriekš apskatītie jautājumi ir gandrīz pilnībā viennozīmīgi un elementāri, tad šis jautājums ir mazliet sarežģītāks.

Vispirms, kas ir marksisms? Tā ir filozofiska, socioloģiska, vēsturiska un politiska teorija, kuras pamatā ir ebreju izcelsmes vācu filozofa Kārļa Marksa (1818 – 1883) un tā tuvāko līdzgaitnieku (vispirmām kārtām Frīdriha Engelsa (1820 – 1895), kurš pārvaldīja 20 valodas) darbi. Savukārt pats Markss bija vācu filozofa Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (1770 – 1831) sekotājs (Markss jau līdz 25 gadu vecumam bija sava laika labākais Hēgeļa filozofijas speciālists). Var pat teikt ka marksisms savā ziņā ir vienkāršots un vērtīborientēts hēgelisms.

Lai gan Markss nodarbojās arī ar praktisko politiku un centās reāli iedzīvināt savas idejas, viņam tas neizdevās un viņš izrādījās sliktāks praktiķis nekā teorētiķis. Toties izdevās tas izcilam praktiķim un ļoti labam teorētiķim (pēc profesijas juristam) Vladimiram Ļeņinam (1870 – 1924), kurš 1917.gada rudenī uz Krievijas impērijas drupām sāka likt pamatus marksismā balstītai sociālistiskai valstij. Tikai Ļeņins šo marksismu revolucionāru masām savos darbos pa savam izskaidroja, interpretēja un papildināja, tāpēc, runājot par Padomju Savienības ideoloģisko bāzi, mēdz minēt marksismu – ļeņinismu.

Lai gan Ļeņins lika teorētiskos un organizatoriskos pamatus sociālistiskai revolūcijai un lai gan Ļeņins nodibināja Padomju valsti, viņam tas dārgi maksāja un pēc viņa nāves tā veikumu mēģināja iznīcināt. To nepieļāva cits marksists un uzticams ļeņinietis Josifs Staļins (1878 – 1953), kurš gan praktiski, gan teorētiski turpināja Ļeņina iesākto, arī papildinot to. Tāpēc viskorektākais Padomju Savienības ideoloģiskās bāzes apzīmējums ir marksisms – ļeņinisms – staļinisms. Ir būtiski saprast, ka bez marksistisko ideju reālas iedzīvināšanas tradicionālajā Padomju Krievijā, Markss tā arī paliktu tikai un vienīgi utopisks filozofs.

Ja atgriežamies pie Marksa un marksisma tad ir jākonstatē, ka marksisms nebija viendabīgs, tam bija vairāki novirzieni. Pats Markss, redzot kā tiek interpretēti viņa darbi, izteicās, ka viņš nav marksists.

1930-ajos gados Vācijā radās jauns marksisma novirziens – t.s. “Frankfurtes skola”. Viens no tās pārstāvjiem, Herberts Markūze (1898 – 1979) emigrēja uz ASV, kur strādāja ASV specdienestu labā. 1955.gadā iznākušajā darbā „Eross un civilizācija” Markūze, pa savam interpretējot Marksu un Freidu, ieskicē libidozas un atklātas seksualitātes sabiedrības pamatus. Šī Markūzes vīzija kļuva par pamatu nākamajiem tradicionālās sabiedrības noārdīšanas un izvirtību izplatības pasākumiem. Bet tas ne tuvu nav ne viss marksisms, ne marksisms vispār un pat ne “Frankfurtes skola” (cits “Frankfurtes skolas” pārstāvis Ērihs Fromms apsūdzēja Markūzi nihilismā un bezatbildīgā hedonismā).

Markūzes idejas savā bruņojumā ņēma ASV specdienesti un sākumā izmantoja tās nemieru novēršanai pašā ASV, transformējot arvien pieaugošo sociālistisko kustību seksuālajā revolūcijā. Pēc tam Markūzes idejas tika izmantotas cīņai pret PSRS. Tā kā nozīmīga daļa Rietumeiropas sociālistu bija izvirtuļi, viņiem imponēja Markūzes idejas un viņi gan sāka to realizāciju savās valstīs, gan uzsāka sadarbību ar ASV specdienestiem un kapitālistiem vispār (tādējādi nododot marksisma idejisko būtību), gan arī uzsāka cīņu pret pilnībā tradicionālo Padomju Savienību, kurā izvirtību izplatīšanas mēģinājumus sākumā apturēja Ļeņins, bet pēc tam kategoriski to pārtrauca Staļins (par ko homoseksuālistu – pedofīlu aprindas Staļinu dziļi neieredz joprojām). ASV visa cita starpā panāca, ka markūziskie pseidosociālisti pamatīgi diskreditēja sociālismu Rietumeiropas valstu pilsoņu acīs.

Visbeidzot, kas vēl ir marksisms? Markss un viņa sekotāji savas teorijas uzskatīja par zinātni un objektīvām vēsturiskām un socioloģiskām likumsakarībām. Markss un Engelss, gatavojot savus darbus, izskatīja un izanalizēja ļoti lielu pirmatnējo materiālu daudzumu kādu nespēj apstrādāt daudzi mūsdienu zinātniskie institūti. Iespējams no mūsdienu skatu punkta var apšaubīt Marksa un marksistu nesatricināmo ticību humānam progresam un sociālistiskās sabiedrības rašanās neizbēgamībai (pēc fakta prakse rāda, ka ir arī citas iespējas, kuru attīstība pēc Hēgeļa beigsies ar nebūtību), tomēr tas nekādā mērā nemazina marksisma filozofisko, socioloģisko un metodoloģisko nozīmīgumu. Marksisma teorija ir joprojām nenovecojusi filozofiska un socioloģiska metodoloģija, kas cilvēkus, kuri to pārvalda un izmanto, paceļ augstākā līmenī, salīdzinājumā ar tiem, kuri to nezina vai tupi zākā. Tiesa, lai iegūtu šīs priekšrocības, ir jāizprot marksistisko atziņu būtība, nevis tikai virspusēji jāapgūst susloviskās marksistiskās dogmas.

Marksisma teorija tas ir instruments, kuru var izmantot dažādiem nolūkiem. Ar marksismu bruņojušies krievu un citu valstu komunisti veica ievērojamus sabiedriskus uzlabojumus. Bet marksismu studēja un studē arī kapitālisti, kuri izmantoja marksisma atziņas, lai, pirmkārt, nepieļautu jaunas sociālistiskas revolūcijas, un, otrkārt, lai realizētu kontrrevolūcijas, kas izdevās gan Padomju Savienībā, gan arī daudzajās ASV organizētajās “krāsainajās revolūcijās”. Tāpat marksisma atziņas izmanto arī homoseksuālistu – pedofīlu aprindas izvirtību uzspiešanai sabiedrībai. Un tas, ka konservatīvie spēki norobežojas no marksisma un neizmanto to tradicionālās sabiedrības aizstāvēšanai un tradicionālās sabiedrības problēmu risināšanai, liecina kā minimums par šo spēku mazintelektuālismu un aprobežotību.

Salīdzinājumam, marksistisko metedoloģiju neizmantojošie sabiedriskie spēki ir, tēlaini runājot, bruņojušies ar nažiem, šķēpiem un lokiem, bet marksismu izmantojošie spēki ar automātiskajiem šaujamieročiem. Tāpēc nav brīnums, ka neoliberāļi visās frontēs sakauj konservatorus, neskatoties uz viņus atbalstošo spēku skaitlisko pārsvaru.

Rezumējot ir jākonstatē sekojošais: 1. Markūzes “marksisms” ne tuvu nav marksisms, bet ir kaut kas cits; 2. Saule nav vainīga, ka tā atspīd peļķē (ne Markss ne tā teorija nav vainīga, ka to savos nelietīgajos nolūkos izmanto arī homoseksuālistu – pedofīlu aprindas); 3. Padomju Savienības marksisma versija (marksisms – ļeņinisms – staļinisms), kas kalpoja par ideoloģisko pamatu tradicionālai Padomju Savienībai, ir pilnībā tradicionāla; 4. Marksisms ir hēgelismā balstīta filozofiska, socioloģiska, vēsturiska un politiska mācība, kuras definētās likumsakarības un metodoloģija ir joprojām aktuāla un dod to zinātājiem un izmantotājiem ievērojamas salīdzinošās priekšrocības pār tiem, kuri tās nezin un neizmanto.

Tāpēc konservatīvajaiem spēkiem kā minimums vajadzētu pārstāt zākāt marksismu un norobežoties no tā vai normālas spriestspējas gadījumā vajadzētu sākt tā apgūšanu kaut vai aizsedzoties ar argumentu, ka “pretinieka izmantotie ieroči un cīņu metodes ir jāzin”. Protams, marksisms konservatoriem ir jāstudē tādēļ, ka tas paaugstinās to sabiedrisko procesu sapratnes līmeni un attiecīgi paaugstinās viņu rīcībspēju. Bet lai to izdarītu ir nepieciešams intelektuālās attīstības minimums, kurš ļauj saprast šī soļa nepieciešamību (tāpat bez šī minimuma cilvēki nemaz nespēs saprast marksisma būtību). No līdzšinējām latviešu konservatoru darbībām var secināt, ka ar to ir lielas problēmas, lai gan Baibas Rudevskas intelektuālā publicistika dod nelielu cerību, ka latviešu konservatoriem iespējams varētu parādīties arī smadzenes.

Būtu ļoti labi, ja Rudevskas kundze ar vīru atrastu laiku un pa tiešo iepazītos ar marksisma – ļeņinisma – staļinisma galvenajiem darbiem un nespriestu par marksismu pēc tendencioziem un nereti arī melīgiem aprakstiem (tai skaitā arī ne pēc tādiem kā Karla Poppera “Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki”). Lūk, marksisma iepazīšanas pamatliteratūras saraksts: F.Engelss “Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās”, V.Ļeņins “Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija”, K.Markss, F.Engelss “Komunistiskās partijas manifests”, V.Ļeņins “Jaunatnes padomju uzdevumi. 1920.gada runa 3.komunistiskās jaunatnes kongresā” (Задачи союзов молодёжи), V.Ļeņins “Marksisma trīs avoti un trīs sastāvdaļas”, V.Ļeņins “Bērnišķīgā “kreisuma” slimība komunismā” (Детская болезнь «левизны» в коммунизме), F.Engelss “Antidīrings”, V.Ļeņins “Valsts un revolūcija”, J.Staļins “Marksisms un nacionālais jautājums”, J.Staļins “Ļeņinisma jautājumi”, K.Markss “Kapitāls. 3.sējums” (“Kapitāls” ir jāsāk lasīt ar trešo sējumu, jo tas satur sākotnējās Marksa piezīmes, definīcijas un tobrīd galveno politekonomisko darbu kritiku, kas pēc tam kā gatavi un sīkāk nepaskaidroti intelektuāli produkti tika izmantoti “Kapitāla” tapšanas procesā. Bez trešā sējuma pirmos divus “Kapitāla” sējumus ir ļoti grūti saprast. Pats Markss vēlāk atzina, ka “Kapitālu” ir uzrakstījis pārāk sarežģīti un šo trūkumu pēc Marksa nāves mēģināja labot F.Engelss, publicējot sākotnējās Marksa piezīmes kā “Kapitāla” trešo sējumu.), J.Staļins “Sociālisma ekonomiskās problēmas PSR savienībā” u.c.

To līdz cik primitīvi zemiskām metodēm mēdz nolaisties antikomunisti savā analītiskajā raidījumā parāda krievu politologs Sergejs Kurginjans, kurš “pa punktiem” parāda kā antikomunists Vladimirs Žironovskis, izmantojot sabiedrības vairākuma nezināšanu, publiski un ļoti pārliecinoši izplatīja melus par Ļeņinu un viņa izteikumiem (https://eot.su/node/21473 ; http://eot-su.livejournal.com/2290125.html ).

Labs piemērs kā marksisma nezināšana vājina arī gudrus un spriestspējīgus cilvēkus ir
pati Baiba Rudevska. Rudevskas kundze ir izglītots cilvēks, acīmredzami daudz lasījusi, juriste, ar izteiktu loģisko domāšanu un spēju saprotami argumentēt savu viedokli, pie tam bez vai ar minimālu juristu vidū plaši izplatīto morālo nihilismu, bet neskatoties uz to viņa izmanto tādu ideoloģizētu un izteikti propagandisku terminu kā “totalitārisms”. Izskatās, ka ne tās grāmatas ir lasītas un par pilnu ņemtas, kādēļ nav sapratnes ne par šī termina rašanos, ne patieso ideoloģisko nozīmi un drausmīgajām sekām, kuras visa cita starpā izpaužas arī to parādību izplatībā, pret kurām Rudevskas kundze ir sākusi cīnīties.

Izmantojot “totalitārisma” jēdzienu, K.Poppers manipulatīvi un maldinoši vienādoja Padomju komunismu un Vācu nacismu, tādējādi diskreditējot cilvēku vienlīdzības ideju, kas automātiski lielā mērā attaisno nacismu un paver ceļu citām antihumānām idejām, tai skaitā arī “hedoniskajam totalitārismam”. Šo Poppera veikumu, ideoloģiski cīnoties ar PSRS, attīstīja un plaši izplatīja ASV un Lielbritānijas struktūras. Paradoksāli, bet Rudevskas kundze, neskatoties uz savu antipadomisko noskaņojumu, ir tāda pati atvērtās sabiedrības ienaidniece kā “totalitārie komunisti”, tāpēc nevajadzētu brīnīties ka “atvērtās sabiedrības” adepti pret viņu izturas tāpat vai pat vēl ļaunāk nekā pret “putinistiem”.

Vēl no Rudevskas kundzes darbiem izriet, ka viņa marksismu uzskata par kaut kādu ļaunu mācību, kura par visām varītēm grib cīnīties un tādēļ ir izdomājusi “šķiru cīņu”. Patiesībā “šķiru cīņa” jeb lielu sociālo slāņu savstarpējā cīņa ir objektīvs sociāls faktors, kura likumsakarības ir jāsaprot kaut vai tāpēc, lai spētu aizsargāties no agresīvām sociālām lielgrupām pie kādām ir pieskaitāmas arī homoseksuālistu – pedofīlu aprindas.

11. Jāmobilizē krievi.

Jau vairāk kā 20 gadus oficiozās Latvijas varasiestādes gan tieši, gan netieši, gan ar savu praktisko darbību parāda, ka to galvenā problēma ir krievi. Patiesībā krievi ir viena no lielākajām Latvijas sociālajām bagātībām, kuri tik tiešām var pārvērsties par lielu problēmu, ja tiks turpināta līdzšinējā idiotiskā nacionālā politika.

Rietumvalstu ideoloģiskās, ekonomiskās un politiskās agresijas apstākļos un neoliberāļu necilvēcību draudu kontekstā krievi ir ļoti nozīmīgs sociālais spēks, kuru aktivizējot un organizējot Latviju var pilnībā iztīrīt no neoliberālās zarazas. Krievi ir dabisks konservatoru elektorāts, prasmīgi izmantojot kuru, konservatori pietiekami īsā laikā un ar samērā minimālu resursu patēriņu var atstumt no varas pozīcijām neoliberāļus un pataisīt Latviju par vienu no tradicionālo vērtību citadelēm. Bet to ir jāprot izdarīt un tas kaut ko maksā.

Vispirms par krieviem. Latvijā ar krieviem mēdz asociēt visu t.s. “krievvalodīgos”, kas daļēji ir pamatoti, jo valodai kā vienojošam faktoram ir būtiska nozīme, bet kas lielā mērā ir maldinoši, jo Latvijas “krievvalodīgajiem” ir dažādas un nereti diametrāli pretējas mentalitātes un vērtības. Ja apskatām “krievvalodīgo” tautisko sastāvu, tad pie tiem pieder gan krievi un baltkrievi, gan ebreji un armēņi, gan arī poļi un ukraiņi. Mentalitātes tātad ir dažādas, ko īpaši labi raksturo daļa ukraiņu (galvenokārt rietumukraiņi), kuri idiotiska un suicidāla antikrieviskuma ziņā pagaidām paliek nepārspēti.

Vēl jāņem vērā, ka liela daļa “krievvalodīgo” (arī daļa krievu un baltkrievu) ir t.s. “laimes meklētāji”, kuriem “laba dzīve” ir augstākā vērtē par principiem, morāli un augstākām garīgām vērtībām. Šī daļa, lai gan var būt neapmierināta ar viskaut ko (arī ar tiesību ierobežojumiem), tā nav spējīga un pat negrib reāli cīnīties par kopējo labumu, tai skaitā tā nav gatava aizstāvēt tradicionālo sabiedrisko iekārtu. Tie ir t.s. “eiropas krievi”, kuri pēc savas vērtīborientācijas vairs nav krievi (poļi un ukraiņi ir citos laikmetos radīti “eiropas krievi”).

Attiecīgi varam secināt, ka no “krievvalodīgo” masām tradicionālas valsts aizstāvībai un radīšanai ir pulcējami vairums krievu un baltkrievu, kā arī labākā daļa no citu “krievvalodīgo” tautību pārstāvjiem (visi tie, kuri nav kļuvuši par “eiropas krieviem”).

Protams, lai mobilizētu krievus, ir jāatsakās no antikrieviskās, anti Krievijas un antipadomiskās retorikas un politikas. Tāpat struktūrām, kuras mobilizē tautas masas, ir jābūt godīgām, gudrām, pašaizliedzīgām un taisnīgām, pretējā gadījumā cilvēki vai nu vispār neatnāks vai arī ātri no tām atkritīs. Cilvēkiem ir jāredz, ka viņi veltīgi neizšķiež savu laiku un enerģiju egoistisku manipulatoru mazisko mērķīšu labā. Jo īpaši būtiski tas ir krieviem. Krievus ir ļoti grūti organizēt un mobilizēt bez sociālā taisnīguma principu reālas ievērošanas.

Neoliberāļi latviešu vidū intensīvi izplata mītu it kā krievi un Krievija ir pret Latviju un Latvijas suverenitāti, un tikai par to vien sapņo kā kārtējo reizi laupīt nabaga latviešu sūri un grūti izcīnīto brīvību. Patiesībā tā ne tuvu nav. Pirmkārt, krievi ar sapratni un cieņu izturas pret citu tautu vēlmi radīt savu valsti un dzīvot savā valstī un ir gatavi pēc iespējas tajā palīdzēt. Šī iemesla dēļ uz krieviem ļoti spēcīgu iespaidu atstāj arguments “šī ir Latvija” (tāpēc te ir jābūt tā un šitā kā latvieši uzskata par pareizu). Un šī iemesla dēļ Latvija varēja tik vienkārši izstāties no PSRS un tik daudzi Latvijas krievi atbalstīja LPSR transformāciju par Latvijas Republiku.

Otrkārt, Krievijas Federācija ne tuvu nav ieinteresēta Latvijas okupācijā. Krievijai tas nav nepieciešams, jo tā ir pārāk vāja un tai ir pārāk maz resursu, lai organizētu un uzturētu sabiedrības, kurās ir plaši un dziļi antikrieviski noskaņojumi. Kā saka “ar varu mīļš nekļūsi”, tāpēc nav prātīgi uzspiest savu draudzību un sadarbību. Tāpēc Krievija tautas, kuras nemīl krievus, atstāja savā vaļā, ļaujot tām pašām pēc saviem ieskatiem iekārtot savu dzīvi, un reaģē Krievija tikai uz tiešiem, atklātiem un nepārprotamiem uzbrukumiem.

Treškārt, augstāk minēto iemeslu dēļ ir acīmredzams, ka brīvību Latvija neizcīnīja, bet tā latviešiem tika no augšas piešķirta un tas lielā mērā notika ar Krievijas struktūru līdzdalību un plašu krievu tautas masu atbalstu.

Bet tas nenozīmē, ka Latvija nevar tikt “okupēta”. Jā, Krievijai nav izdevīgi “okupēt” vai kā savādāk pārņemt kontroli pār Latviju, jo vairākums iedzīvotāji to negrib, bet, ja Latvijas varasiestādes turpinās līdzšinējo agresīvo ārpolitiku un ļaus brīvi izmantot savu teritoriju Krievijas ienaidniekvalstu militāristiem, tad var izveidoties situācija, kad Krievija vienkārši ir spiesta tādā vai citādā veidā atrisināt problēmu, kura sāk radīt nozīmīgus draudus tās drošībai.

Jā, krievi ciena citu tautu vēlmi pēc savas valsts, bet, ja kāda tauta praktiski pierāda, ka pagaidām nav spējīga izveidot un uzturēt savu valsti vai arī ka tai valstiskums patiesībā nav nepieciešams un tas tikai bija aizsegs kaut kādu mazisku vēlmīšu apmierināšanai, tad krievi pret šādām tautām izturas labākajā gadījumā ar saprotošu vecākā brāļa pārākuma apziņu, bet sliktākajā gadījumā (ja nespējīgā tauta papildus ir arī augstprātīga un agresīva) ar nicinājumu.

Ja latvieši turpinās nodot neatkarības ideālus, aizsedzoties ar kuriem notika Latvijas izstāšanās no PSRS (tai skaitā arī latviešu valodu, kuru izspiež angļu valoda), ja latvieši turpinās atbalstīt antikrievu un anti Krievijas politiku, ja latvieši turpinās nodot pašas neatkarīgās Latvijas objektīvās intereses, ja latvieši turpinās “līst uz vēdera” amerikāņu, britu, skandināvu un citu ietekmīgu bagātnieku priekšā, ja latvieši turpinās atbalstīt deklaratīvi nacionālos, bet praktiski antilatviskos politiķus un to antilatviskās darbības, tai skaitā arī izvirtību izplatību, tad krievu pacietības mērs var būt pilns un viņi, konstatējuši ka latviešu nespēja uzturēt savu valsti ir pilnībā pierādīta, var sākt aktīvi rīkoties patstāvīgi un pa savam.

Tā kā krievi savā vairumā ir dziļi tradicionāli cilvēki un bērni viņiem ir kaut kas patiešām svēts, tad homoseksuālistu – pedofīlu aprindu realizētā politika un impotento latviešu konservatoru pasīvā piespēlēšana neoliberāļiem vienā brīdī var izraisīt krievu dumpi, kurš ņemot vērā krievu mentalitāti un vēsturisko pieredzi, latviešu vājumu, Latvijas faktiskas okupācijas un suverenitātes zaudēšanas faktu, Krievijas tuvumu un ģeopolitisko situāciju, var izrādīties arī veiksmīgs. Un tad te būs pavisam cita Latvija, kurā latvietībai pilnīgi noteikti nebūs ierādīta goda vieta.

Tāpēc nacionālistiski noskaņotajiem latviešu konservatoriem nevajadzētu gaidīt, kad krievi sāks risināt samilzušās Latvijas problēmas  un pašiem būtu pēdējais laiks sākt reāli cīnīties par savas valsts suverenitāti un uzplaukumu, kas vienlaicīgi ir arī cīņa par savu bērnu nākotni, pret sabiedrības maitāšanu un pret izvirtību uzspiešanu. Un ir pēdējais laiks šai cīņā iesaistīt krievus, kuru līdzdalība gandrīz garantēti nodrošinās konservatoru pārākumu pār neoliberāļiem. Un tādēļ neoliberāļi visām varītēm centīsies to nepieļaut, šķeļot konservatīvo vairākumu un kāpinot antikrievisko histēriju.

12. Jāizstrādā spēcīga konservatīvi – sociālistiskā ideoloģija kā nozīmīgākais cilvēku motivēšana un saliedēšanas elements.

Lai gūtu nopietnus politiskus panākumus ir jāspēj motivēt un organizēt cilvēkus konstruktīvam darbam. Universāls darba organizācijas līdzeklis ir nauda, bet, pirmkārt, tikai ar to nepietiek (tikai par naudu strādā maziski un zemiski cilvēki), otrkārt, ar idejisko darbības motivāciju ir iespējams panākt daudz labāku rezultātu. Tāpēc kritiski būtisks jebkuras politiskās darbības, kustības un partijas elements ir ideoloģija, kura apvieno un saliedē cilvēkus un motivē tos noteiktai rīcībai. Un tāpēc latviešu konservatīvajiem spēkiem, lai nepieļautu izvirtību ieviešanu un izplatību, ir nepieciešama spēcīga ideoloģija, kura var būt tikai konservatīvi – sociālistiska.

12.1 Latvijas konservatīvi – sociālistisko ideoloģisko tēžu uzmetums.

Ģimene ir savienība starp vienu vīrieti un vienu sievieti (ideāli līdz mūža galam), kuras mērķis ir bērnu radīšana, izaudzināšana un vēlāka bērnu ģimeņu atbalstīšana.

Ģimene ir viens no sabiedrības pamatelementiem, bez kura nav iespējama sabiedrības pastāvēšana, tāpēc ģimenes atbalstīšana ir viena no svarīgākajām valsts funkcijām.

Ģimenes jēdziens ir konstants un nemainīgs. Jebkādi mēģinājumi mainīt ģimenes un tās mērķu sapratni vai arī ģimenes definīciju ir tīši vai netīši mēģinājumi iznīcināt ģimeni un līdz ar to arī sabiedrību kā tādu.

Ģimene nav noreducējama līdz cilvēku kopdzīvei un kopsaimniekošanai ar savstarpējās palīdzības un vēlmju apmierināšanas mērķi. Ģimene nav noreducējama līdz pastāvīgām seksuālām attiecībām un hedoniskai kopdzīvei. Ģimene ir kaut kas daudz vairāk, ko droši un nepārprotami apliecina bērnu radīšana un izaudzināšana. Tāpēc par ģimeni nevar tikt uzskatīta arī savienība starp 1 vīrieti un 1 sievieti, kuras mērķis nav bērnu radīšana un izaudzināšana.

Valsts mērķis ir radīt labvēlīgu vidi valsts iedzīvotāju ģimenēm un izaudzināt pēc iespējas fiziski un garīgi veselus, altruistiskus, mērķtiecīgus, gudrus un tikumīgi orientētus bērnus.

Valstij ir jānodrošina tikumiska audzināšana bērnudārzos, skolās un citās mācību iestādēs, kā arī tikumiska informatīvā vide, kurā netikumiska informācija, netikumiski rīcības modeļi, netikumiski un neestētiski tēli nav plaši izplatīti un ir grūti pieejami vai nav pieejami vispār.

Tikumība no vienas puses nozīmē tiklību, altruismu, iecietību, iejūtību, labsirdību un sapratni pret apkārtējiem, bet no otras puses neiecietību pret ļaunu, zemisku, egocentrisku, netiklu rīcību un cilvēkiem, kuri tā regulāri izturas.

Pirms laulībām un pirms bērna piedzimšanas nākamajiem vecākiem jāiziet obligāti bezmaksas laulības dzīves un bērnu audzināšanas pamatprincipu informatīvie kursi.

Izglītība un medicīnas aizsardzība ģimenēm ir prioritāra un bezmaksas (par valsts līdzekļiem).

Valsts uzdevums ir tāda tautsaimniecības plānošana, lai nodrošinātu visu iedzīvotāju pamatvajadzības (tīrs dzeramais ūdens, nekaitīga pārtika, apģērbs, dzīvesvieta, estētiska un veselībai nekaitīga apkārtējā vide, sabiedriski lietderīgs darbs, pārvietošanās iespējas, izglītības iespējas, brīvais laiks tikumiskai pašattīstībai), lai
atvieglotu ģimenēm bērnu audzināšanas procesu un lai tiktu pēc iespējas izaudzināti fiziski un garīgi veseli, altruistiski, mērķtiecīgi, gudri un tikumīgi orientēti bērni.

Lai nodrošinātu pēc iespējas drošāku sabiedrības pastāvēšanu, mazatkarīgu no ārējām izmaiņām, valsts tautsaimniecībai ir jābūt maksimāli autarķiskai, lai kritiskās situācijās būtu iespējama sabiedrības pašnodrošināšanās ar pārtikas, energoresursu, tehnisko ierīču, celtniecības materiālu un informācijas minimumu.

Homoseksuālisms ir slimība (reproduktīvās funkcijas traucējums) un antisociāla parādība, kuras izpausmes pēc iespējas ir jāierobežo. Par homoseksuālistu pirmkārt ir uzskatāms cilvēks, kurš piekopj homoseksuālu dzīvesveidu. Ar homoseksuālismu, satirismu, nimfomāniju un citām seksuālām pataloģijām slimiem cilvēkiem ir jābūt profesionāliem ierobežojumiem (tie nedrīkst būt administratīvie vadītāji, žurnālisti, audzinātāji, skolotāji, mācītāji, izglītības satura radītāji, tiesneši, prokurori, policisti, deputāti, virsnieki).

Latvijā kā otrā līmeņa valsts valoda jāievieš krievu valoda un kā otrā līmeņa pašvaldību valodas attiecīgajās pašvaldībās jāievieš latgaļu un krievu valodas. Tāpat ir jālikvidē nepilsoņa statuss.

Valsts likumiem ir jābūt vienkārši un skaidri formulētiem, tā, lai tos uzreiz pēc izlasīšanas (bez papildus uzziņām un precedentu meklējumiem) varētu saprast jebkurš izglītots vidusmēra cilvēks.

Latvijas iedzīvotāji elektroniskā un/vai rakstiskā formā ir jāinformē par visām likumdošanas izmaiņām, vienkāršiem vārdiem izskaidrojot izmaiņu nepieciešamību un būtību.

Par nozīmīgākajām likumdošanas izmaiņām ir jārīko valsts vai pašvaldību referendumi. Sarežģītos jautājumos, ja ir bažas par iedzīvotāju nekompetenci, ir jārīko konsultatīvie referendumi. Var noteikt speciālus referendumu datumus vienreiz vai divreiz gadā (piemēram, gada beigās un gada vidū).

Viss balsošanas un balsu skaitīšanas process ir jāfilmē un jātranslē internetā, ļaujot jebkuram saglabāt videokopijas, un jāsaglabā videoieraksti vismaz 20 gadus.

Par neattaisnotu nepiedalīšanos referendumā – administratīvs sods. Tāpat administratīvs sods jāparedz par pierādītu melošanu, smēķēšanu publiskā vietā, atrašanos alkohola un citu narkotisko vielu reibumā publiskā vietā, laulības pārkāpšanu un homoseksuāliem sakariem.
 
Visiem tiesu spriedumiem ir jābūt internetā publiski pieejamiem. Visas tiesas sēdes ir jāfilmē un nofilmētie materiāli jāsaglabā vismaz 20 gadus.

Jānosaka pilnīgs alkoholisku dzērienu un cigarešu reklāmas aizliegums. Alkoholiskos dzērienus un cigaretes speciālos veikalos jāatļauj iegādāties tikai pilngadīgiem vīriešiem, uzrādot pasi un reģistrējot pircēja pirkuma faktu.

Jānodefinē un jāievieš likumdošanā nacionāla uzņēmuma termins (nacionāls uzņēmums – uzņēmums, kurš ir reģistrēts Latvijā un kura īpašnieki ir dzimuši Latvijas pilsoņi vai Latvijas pilsoņi, kuri tādi ir ne mazāk kā 20 gadus, vai citi nacionāli uzņēmumi). Atkarībā no tautsaimniecības vajadzībām ir jāatbalsta attiecīgas nozares nacionālie uzņēmumi. Nacionālo masu mēdiju un citu stratēģisko uzņēmumu īpašnieki var būt tikai nacionālie uzņēmumi.

Pēc nepieciešamības jārealizē valsts infrastruktūras izbūves un uzturēšanas, izglītības, nacionālās programmatūras izstrādes un vides sakopšanas programmas, kuru ietvaros ir jārada valstij piederoši stratēģiskie uzņēmumi.

Jāpārskata starptautiskie līgumi un Latvijas dalība dažādās starptautiskās organizācijās un savienībās. Jādenuncē tie līgumi vai līgumu punkti, kuri no morālā viedokļa vai politekonomisko interešu viedokļa ir nepieņemami un/vai kuri ievērojami ierobežo Latvijas suverenitāti, un jāizstājas no attiecīgām savienībām un aliansēm.

Jāpāriet uz mažoritāru vēlēšanu sistēmu, kas dos iespēju arī radīt deputātu atsaukšanas mehānismus.

Visai latviešu un ārvalstu klasiskai literatūrai ir jābūt nopērkamai papīra formātā (valsts grāmatnīcās vai pēc valsts pasūtījuma) un tai ir jābūt bezmaksas pieejamai elektroniskā formātā. Bezmaksas elektroniskā formātā ir jābūt pieejamām visām iepriekšējo gadu mācību grāmatām.

Ir kategoriski nepieņemama masveida bērnu izņemšana no ģimenes. Bērna izņemšana no ģimenes ir galējs risinājums nopietnu noziegumu pret bērnu gadījumā. Valsts iestāžu uzdevums ir maksimāli palīdzēt ģimenei un izglītot to, nevis sakropļot bērnu likteņus, laupot tiem ģimeni, maznozīmīgu, otršķirīgu vai ne kritiski nopietnu vecāku pārkāpumu (vai tikai aizdomu par to) gadījumā.

Jāaizliedz vai ievērojami jāapgrūtina Latvijas bērnu adopcija uz ārzemēm.

Jāparedz administratīvā un kriminālatbildība par nepamatotu vai mazpamatotu bērnu izņemšanu no ģimenes, audžuģimenes vai aizbildņu ģimenes un cietsirdīgu (vai vienaldzīgu un formālu ar negatīvām sekām) izturēšanos pret bērniem no ierēdņu puses.

Jāpalielina sodi par smagiem noziegumiem pret bērniem un jāprioritizē to izmeklēšana. Ievērojami jāpastiprina pedofilijas izmeklēšanas pasākumi un cīņa pret pedofīlu noziedzīgiem grupējumiem.

Jāizveido pastiprināta sociālo dienestu un citu ierēdņu lēmumu, finansiālās un personiskās neieinteresētības un morālās tīrības kontrole, kuri ir tiesīgi pieņemt lēmumus par bērnu izņemšanu no ģimenes.

Jāievieš vēlēts bērnu tiesībsarga amats pašvaldībās ar likumdošanā garantētu finansējuma minimumu tā darbībai un katrs bērnu izņemšanas no ģimenes gadījums personiski ir jāapstiprina arī pašvaldības vadītājam.

Jāpastiprina ārpusģimenes aprūpes iestāžu kontroli un to darbībai ir jāpiesaista labākie valsts pedagoģijas speciālisti un mācību spēki.

12.2. Kādēļ ģimene?

Viena no ģimenes kropļošanas un iznīcināšanas ideoloģiju pamatatziņām ir uzskats, ka bērnu izaudzināšanai nav obligāti nepieciešami to vecāki un pat ne radinieki un ka to var izdarīt jebkurš. Tas ir, bērnam nav nepieciešami vecāki, bet ir nepieciešami aprūpētāji. Un patiesi, daudzus bērnus, kuriem nav vecāku, ir izaudzinājuši sveši cilvēki. Tātad galvenā ir aprūpēšanas funkcija un tās veicēji. Attiecīgi var nodefinēt, kādam ir jābūt aprūpētājam un to ir iespējams kontrolēt. Tālāk, spēlējoties ar precedentiem, formulējumiem un aprakstiem, ir iespējams nonākt līdz secinājumiem, ka aprūpētājs var būt viens pats, ka viņi var būt vairāki (arī vairāk kā divi), ka nav būtiska aprūpētāja seksuālā orientācija, ka nav būtiskas aprūpētāju savstarpējās attiecības, ja tie ir vairāki, utt. Nu i viss, jaunās neoliberālās “ģimenes” modelis ir ieskicēts.

Ja teorētiski izaudzināt bērnus var arī aprūpētāji, tad to radīšanai vecāki tomēr ir nepieciešami (lai gan arī šo aksiomu neoliberāļi sāk jau apšaubīt). Tomēr būtiski ir, lai bērni tiktu izaudzināti pēc iespējas labāki. Tam ir nepieciešams, lai vecāku starpā būtu saskaņa, lai tie būtu fiziski un garīgi veseli un lai vecāki audzinātu savus bioloģiskos bērnus. T.s.”asinsbalss” ir spēcīgs papildus faktors, kurš dod iespēju vecākiem daudz lielākā mērā izjust un saprast savus bērnus un uzturēt audzināšanai nepieciešamo garīgo saiti starp vecākiem un bērniem. Protams, “asinsbalss” nav panaceja un tās iedarbība nav absolūta. Tāds izcils pedagogs kā, piemēram, A.Makarenko, organizējot aprūpi, visdrīzāk spētu izaudzināt labākus bērnus nekā daudzi vidusmēra bioloģiskie vecāki. Bet cik tādu makarenko vispār ir, vai viņiem kāds ļauj izvērst savu pedagoģisko darbību un kāds tam vispār ir sakars ar tiem amorālajiem sociālajiem konstruktiem, ko grib likt ģimenes vietā?

Ir acīmredzams, ka neoliberāļi neuzstāda sev par mērķi pēc iespējas labāku bērnu izaudzināšanu, pat otrādi. Neoliberāļi lej krokodila asaras par reālām tradicionālās sabiedrības problēmām, muļķojot aprobežotu un bezspēcīgu publiku, lai tā aizsegā radītu sabiedrisko kārtību, kura ir ievērojami sliktāka par tradicionālo sabiedrību.

Rezumējot, viens no galvenajiem ģimenes bezalternatīvisma faktoriem ir apstāklis, ka ģimenē tiek radīti un audzināti savi bioloģiskie bērni, kas dod iespēju plašām ļaužu masām izaudzināt labākus bērnus nekā tad, ja bērnus audzina sveši cilvēki. Bet ir arī citi faktori.

Ģimene un savu bioloģisko bērnu radīšana un audzināšana ir viens no pozitīviem un konstruktīviem egoisma izmantošanas veidiem. Caur saviem bērniem vecākiem ir iespēja turpināt, saglabāt un pilnveidot sevi. Bērni vecākiem dod dzīves jēgu. Ģimene un bērni ir viena no augstākajām radošuma izpausmēm, kas ir pieejama katram cilvēkam. Rūpes par bērniem ir viens no konstruktīvākajiem sabiedrības saliedēšanas veidiem.

Ģimene ir arī kā dabīgs filtrs, kurš atsijā daļu no tiem cilvēkiem, kuri nav piemēroti bērnu audzināšanai. Ģimenes nodibināšanai, vīrietim un sievietei ir jāizveido cieši saliedēts un saskaņots divu cilvēku kolektīvs. Ne visi to spēj. Bet, ja nespēj, tad ir liela varbūtība, ka šādi cilvēki nav piemēroti arī bērnu audzināšanai. Tas pats attiecas uz cilvēkiem ar reproduktīvās sistēmas traucējumiem (arī homoseksuālistiem). Ja cilvēkam ir kāda no šādām saslimšanām, tad viņš nav piemērots ne bērnu radīšanai, ne audzināšanai. Šiem cilvēkiem ir pamatīgi jāstrādā ar sevi un jāārstējas, un savas radošās spējas (ja tāds ir) tie var izpaust sabiedriskajā darbībā un kalpošanā citiem.

Neoliberāļi to visu nonivelē. Viņi paceļ normas līmenī dažādas novirzes un pataloģijas, pilnībā izkropļo ģimenes jēdziena būtību un tā visa rezultātā rada apstākļus, kad ne tikai ir ievērojami apgrūtināta pēc iespējas labāku bērnu radīšana, bet arī izveido apstākļus, kad tiek veicināta pēc iespējas sliktāku bērnu izaudzināšana.

13. Jāizstrādā tikumiskās cenzūras mehānismi.

Tā kā galvenais neoliberālās zarazas izplatīšanās avots ir masu mēdiji, tad tās apturēšanai ir vai nu vispār jāpārstāj ikdienā translēt neoliberāls saturs, vai arī jārada vismaz daži valsts mēroga masu mēdiji, kuri ir brīvi no neoliberālā kontenta. Lai to izdarītu, ir jāizstrādā teorētisks mēdiju satura kvalitātes vadības jeb tikumiskās cenzūras mehānisms, kurš pirmajā izdevīgajā gadījumā ir jāpielieto un turpmāk jāpilnveido.

Pirmkārt, teorētiski ir jābūt skaidram un nodefinētam, kādam mēdiju saturam vajadzētu būt. Noteikti izglītojošam, informatīvam, redzesloku paplašinošam, saprotamam, patiesam, informatīvi bagātam, attīstošam, noderīgam, interesantam un estētiskam.

Otrkārt, ir jānodefinē, kāds kontents mēdījos kategoriski nav pieļaujams un/vai ir nevēlams. Te ir jāmin neestētiski un sakropļoti tēli, agresīva un apdullinoša mūzika. Maziskuma, neveselīga dzīvesveida, zemiskuma, noziegumu, pataloģiju, nāves kulta un attiecīgu rīcības modeļu (tai skaitā alkoholisma, smēķēšanas, narkotiku lietošanas, seksuālu ainu, pornogrāfijas, vardarbības, slepkavību utt.) slavēšana, estetizācija, popularizēšana un veicināšana. Vēl ir jāmin realitātei neatbilstošs saturs, no ticamības viedokļa apšaubāmi materiāli un teorijas utt.

Treškārt, ja informatīvos nolūkos nepieļaujamais/nevēlamais saturs tiek publiskots, tad kādos apjomos un pie kādiem nosacījumiem. Acīmredzami, ka minimālās devās un komplektā ar pozitīvu saturu, kurš ietekmes ziņā “pārmāc” negatīvo. Tas var būt arī materiāls ar paskaidrojumiem par nevēlamā satura kaitīgo un/vai nāvīgo dabu un tā izplatības sekām.

Ceturtkārt, ir jābūt skaidram un pietiekami precīzi aprakstītam kādā veidā praktiski notiks potenciālā mēdiju satura kontrole un novērtēšana. Daļēji to var izdarīt ar personālatlases palīdzību (šī ir galvenā neoliberālās cenzūras metode) un instrukcijām, bet ar to ir stipri par maz, jo īpaši tādēļ, ka ir pietiekami daudz neviennozīmīga satura, kura potenciālo kaitējumu un ieguvumus ir jānovērtē augstākās klases ideoloģijas speciālistiem (tupi nocenzēt šādus materiālus nozīmē padarīt saturu neinteresantu un laupīt kontentam informatīvo bagātību). Tātad ir jābūt arī cenzoru komitejai.

Ja ir cenzoru komiteja, tad ir jāsaprot, pēc kāda modeļa tā strādās. Pirmais modelis: visi vai daļa materiālu pēc kaut kādiem vienkārši nosakāmiem kritērijiem tiek nodoti cenzoriem, kuri tos kaut kādā laika posmā izskata, koriģē, ja nepieciešams, un dod savus slēdzienus (ar pamatojumiem). Šī modeļa gadījumā ir pietiekami droši, ka nepieņemamais saturs netiks publiskots, bet tas prasa laiku un lieku resursu patēriņu.

Otrais modelis: cenzori novērtē jau publicēto saturu vai arī materiālus, par kuriem tiem prasa konsultācijas. Ja ir publicēts neatbilstošs saturs, tad tas tiek izņemts un notiek individuāls darbs ar tā autoru. Šī modeļa gadījumā tiek ietaupīts laiks un resursi, bet nav pilnībā garantēta “ētera tīrība”. Trešais modelis ir abu iepriekš minēto modeļu kombinācija dažādās proporcijās.

Piektkārt, cenzoru komiteja arī ir jākontrolē.

Viss iepriekš minētais ir jāizstrādā tīri praktiskām vajadzībām. Ja to neizdara un paļaujas tikai uz personisko “sajūtu”, tad pat viens cilvēks ātri vien nonāk pretrunās pats ar saviem lēmumiem un saturs kļūst nebaudāmi daudzšķautnains, neadekvāts un pretrunīgs. Tā kā mēdīju satura vadību var veikt tikai vairāku cilvēku kolektīvs, kurā katram ir savas pieļaujamā “sajūtas”, tad šī problēma parādās gandrīz uzreiz.

14. Jānodefinē un jāparāda izvirtību pārņemtās valstis, jānorobežojas no tām un kategoriski jāatsakās no to jaunākās prakses pārņemšanas.

Tā kā daudzās pasaules valstīs izvirtības jau ir guvušas plašu izplatību, ir jāapkopo, jāsistematizē un jāpublisko informāciju par to. Pirmkārt, tas nepieciešams cilvēku aizsardzībai, lai viņi zin ar ko var būt darīšana šajās valstīs un ar šo valstu pārstāvjiem. Otrkārt, lai zinātu, kas jau tuvākā laikā var sagaidīt Latviju, ja izvirtību izplatība netiks apturēta vai vismaz ievērojami bremzēta. Treškārt, lai norobežotos no šīm valstīm un nepieņemtu nekādu jaunāko šo valstu praksi.

Manuprāt, pašreiz galvenās izvirtībvalstis ir Norvēģija, Nīderlande, Lielbritānija, Kanāda, ASV (atsevišķi štati un federālās varasiestādes), Austrālija, Zviedrija, Dānija. Ceļā uz to un tuvu tam atrodas Francija, Vācija, Izraēla. Savs, pietiekami baiss ceļš, ar nozīmīgu necilvēcību elementu, ir Turcijai, Pakistānai, Katarai, Saūdu Arābijai, Taizemei, Malaizijai.

Ideālā gadījumā šādiem sarakstiem vajadzētu būt pamatotiem ar konkrētiem rādītājiem un/vai statistikas datiem (piemēram, viendzimuma “laulību” legalizācijas fakts, “piekrišanas vecums”, sodi par pedofīliju, pedofilijas statistika, adopcijas noteikumi, “naida runas” ieviešana, no ģimenēm izņemto bērnu īpatsvars, vardarbība ģimenē, vardarbība pret sievietēm, homoseksuālistu īpatsvars, homoseksuālisti vadošos amatos, pedofilijas skandālu esamība, mēdiju saturs, izglītības iestāžu saturs, prostitūcijas legalizācijas fakts, genderizācijas elementi utt.).

15. Jāveido un jāpublisko izvirtību atbalstītāju, bērnu tirgotāju un citu prominentu noziedznieku, kurus pagaidām nav iespējams saukt pie atbildības, saraksti.

Jāveido saraksti. Pamatoti un argumentēti. Gan savām vajadzībām, gan publiskošanai. Mazu resursu un vājuma apstākļos tas ir labs iedarbības līdzeklis, sākot no banālas iebiedēšanas un beidzot ar cilvēku informēšanu par amorāliem indivīdiem, kuriem nedrīkst ticēt.

Jāapkopo un jāpublisko politiķu balsošanas rezultāti, izteikumi, lēmumus un likumprojektus sagatavojušās un apstiprinājušās personas utt. Regulāri jāveic publisko personu un vadošo ierēdņu aptaujas un jāpublisko to rezultāti. Ir jāatjauno vismaz kaut kāda politiķu un ierēdņu personiskās atbildības sajūta, lai antisabiedriskas darbības vismaz netiktu veiktas tik atklāti un nekaunīgi.

Kontrmodernisma “projekts” (reliģiskie fundamentālisti, islāmisti, DAESH, neopagāni u.c. arhaiskie “atgriešanās pagātnē” sabiedriskie strāvojumi)

Mēģinot cilvēkiem uzspiest izvirtības un veicinot to plašu izplatību, automātiski sabiedrībā tiek pastiprināti arī pretēji spēki, kuriem izvirtības ir nepieņemamas. Lai nerastos nopietni konflikti ar šādi pastiprinātiem izvirtību pretiniekiem, kas var stipri  apdraudēt postmoderniskā sabiedrības modeļa iedzīvināšanu, neoliberāļi ir izveidojuši un atbalsta arī citu, diametrāli pretēju “projektu”, kurš deklaratīvi iestājas par tradicionālo sabiedrību, bet faktiski to arhaizē, izkropļo, padara par rīcībmazspējīgu un plašām ļaužu masām nepievilcīgu. Šo “projektu” mēdz saukt par kontrmodernisma “projektu”.

Kontrmodernisma “projekta” būtība ir atgriešanās pagātnē – pēc iespējas arhaiskākā, primitīvākā, tālākā. Kontrmodernisma “projekta” ietvaros tiek izmantotas visas reliģijas un reliģiski strāvojumi (visvairāk islāms), tos primitivizējot, burtiskojot un egocentrējot. Ja galējo izvirtuļu postmodernisma “projekts” ir augsti tehnoloģizēts, tad kontrmodernisma “projektam” ir jārada tumsonīgu un primitīvām tehnoloģijām bruņotu mežoņu masas, kuras tehnoloģizētajiem izvirtuļiem neko nespēj padarīt un kalpo tiem kā savas kārtības bezalternatīvisma apliecinājums, lēts darbaspēks un “svaigas asinis”.

Neoliberāļi pasauli virza uz izvirtuļu postmoderniskās “pilsētas” un tradicionālo mežoņu “lauku” koncepcijas iedzīvināšanu. Nepatīk izvirtības un homoseksuālisti? Labi, tad laipni lūgti uz DAESH (t.s. “Islāma valsts”) tipa mežoņu teritorijām.

Vairāk par ASV lomu kontrmodernisko spēku radīšanā un par postmodernisma un kontrmodernisma “projektiem” var izlasīt S.Kurginjana grāmatā “Politiskais cunami”, kurā viņš pierāda un parāda ASV lomu t.s.”arābu pavasara” organizēšanā (http://www.kurginyan.ru/book.shtml?id=18 )

Vēl jāpiemin, ka neoliberāļiem kontrmoderniskie spēki ir ideāls propogandiskais sabiedrotais. Piemēram, ja autors neuzrakstītu šo nodaļu, tad neoliberāļi, neiedziļinoties augstākminētajos apgalvojumos, varētu vienkārši paziņotu, ka autors un cilvēki ar līdzīgiem uzskatiem ir DAESH teroristiem līdzīgi fundamentālisti. Ļoti ērti, vienkārši un efektīvi.

Tātad, lai vieglāk uzveiktu savus potenciālos pretiniekus, neoliberāļi tradicionālās sabiedrības ideoloģiskajā laukā rada “savējos ienaidniekus”, kurus atbalsta un plaši reklamē. Kā šādas saiknes piemēri ir minami DAESH, kuru faktiski izveidoja ASV militāristi. 2008.gada ASV prezidenta vēlēšanu kandidāts no Republikāņu partijas Džons Makeins pat nepakautrējās 2013.gadā fotografēties ar DAESH vadoņiem (lūk, bildes: https://infoagentura.files.wordpress.com/2015/07/00512_makkeins_islamavalsts.jpg ; https://infoagentura.files.wordpress.com/2015/07/00512_makeins_albagdi.jpg ). Cits piemērs – krievu okultais fašists, pseidopareizticīgais un kontrmodernists Aleksandrs Dugins, kurš ir gana cieši saistīts ar vienu no ietekmīgākajiem ASV ideologiem Zbigņevu Bžezinski, kas visa cita starpā savulaik aktīvi organizēja islāmistu teroristu kustību, cīņai pret PSRS Afganistānā (lūk, bilde: http://ic.pics.livejournal.com/sasha_bogdanov/8603983/362323/362323_original.jpg ; un, lūk, apraksti: http://eot.su/node/17822 ; http://eot.su/sites/default/files/books/SiD.pdf ).

Savukārt Latvijā plaši tiek izplatītas neopagānu un folkloristu kustības. Lielākā daļa cilvēku, kuri tajās ir iesaistīti, protams, pat neapjauš kādi ir šo kustību patiesie mērķi un ka šos procesus to augstākajā līmenī vada homoseksuālistu – pedofīlu aprindas. Latvijā šīs kustības pagaidām ir salīdzinoši miermīlīgas, lai gan ir vērojams gan kaujiniecisks kāpinājums (Skyforger, Vilki u.c.), gan neopagānu tuvcīņas apmācību skolas, gan arī atsevišķi specvienību karavīri, kuri pēkšņi sevī ir atklājuši neopagānisko “serdi”. Tā ka viss notiek un, ja globālajiem neoliberāļu spēkiem ievajadzēsies, tad arī Latvijā atradīsies idioti, kuri to pārvērtīs arhaizētā “tuksnesī”, par kādu ir pārvērstas plašas Irākas un Lībijas teritorijas un par kādu cenšas pārvērst Ukrainas plašumus.

Ivars Prūsis
/30.06.2016/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Stambulas konvencija – homoseksuālistu – pedofīlu aprindu kārtējais sabiedrības maitāšanas mēģinājums

00611_SK_pride

Vispirms par pašu “Stambulas konvenciju” jeb par “Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”. Konvencija tika pieņemta 11.05.2011 Eiropas Padomes (EP) sēdē bez balsošanas. Konvencijas formālais mērķis ir cēls – cīņa pret vardarbību pret sievieti, tomēr faktiski konvencijā ir iestrādāti juridiski mehānismi, kuri ļauj pilnībā izkropļot un iznīcināt ģimenes sabiedrisko institūtu. Konvencijas pilns teksts un tās atbalstītāju (Labklājības Ministrijas) sagatavotie materiāli pieejami te: http://www.lm.gov.lv/news/id/7115 ; http://www.coe.int/en/web/conventions/full-list/-/conventions/treaty/210

Ko patiesībā paredz Stambulas konvencija

1. Konvencija ir balstīta radikālā feminisma idejās par šķiru cīņu

Konvencijas Preambulā teikts: “atzīstot to, ka vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes un ir apgrūtināta sieviešu pilnīga attīstība.” Tādējādi ne tikai tiek noliegta vīriešu loma laulībā, ģimenē un bērnu audzināšanā, bet arī tiek ieviesta visu vīriešu vainas prezumpcija. Visā konvencijas tekstā dominē uzskats par vīrieti kā varmāku un par sievieti kā upuri.

Konvencija ļoti plaši runā par “dzimumu vai dzimuma lomu stereotipiem”, tos neatšifrējot. “Lai novērstu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, nepieciešamas tālejošas izmaiņas visas sabiedrības attieksmē, atteikšanās no dzimumu stereotipiem un izpratnes veidošana.[11.panta skaidrojums]” … “minēto pienākumu pamatā ir projekta autoru pārliecība par to, ka pašreizējos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļus bieži vien ietekmē aizspriedumi, dzimumu stereotipi un dzimumu diskriminējošas paražas vai tradīcijas. Tāpēc Konvencijas dalībvalstīm jāveic pasākumi, kas nepieciešami, lai veicinātu izmaiņas domāšanā un attieksmē.[ 12.panta skaidrojums]

Kā liecina Labklājības ministrijas skaidrojošajā vārdnīca [http://www.lm.gov.lv/text/220 ] dzimumu līdztiesības jomā, dzimumsociālās / dzimumu lomas ir tradicionāli pieņemtas lomas, kas izveidojušās socializācijas (audzināšanas, mediju, citu faktoru ietekmēs) rezultātā, bet kurām nav rodams objektīvs pamatojums, tomēr rezultātā tās ierobežo cilvēku uzvedību un arī viņu labklājību un labsajūtu. Dzimumu lomu piemēri ir vīrietis – ģimenes apgādnieks vai sieviete – mājsaimniece.

Ņemot vērā, ka tieši bērna piedzimšanas un zīdaiņa periodā izteikti ir vērojama minēto dzimuma lomu realizācija, var secināt, ka Konvencija savā būtībā vēršas pret mātišķības un tēvišķības izpausmēm, kas šajā periodā ir tik nozīmīgas bērna pilnvērtīgai psihoemocionālai attīstībai, nodarot potenciālo kaitējumu bērnu psihei.

2. Konvencija paredz sociālā dzimuma jeb gender jēdziena ieviešanu

p.: “ar terminu „sociālais dzimums” (dzimte) tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem;”

Konvencija no vienas puses atzīst, ka dzimumiem piemīt specifiskas dzimuma izpausmes jeb dzimumsocialitāte, taču tai pat laikā vēršas pret to kā pret izskaužamiem stereotipiem.

Sociālā dzimuma jeb gender terminoloģijas ieviešana ir radikālā feminisma un LGBT lobija darbība – gender neitrāla politika, izvairīšanās no jēdzienu “māte” un “tēvs” lietošanas, genderneitrālu ģērbtuvju, dušu un tualešu ieviešana, izglītības programmās ar dzimumu robežu nojaukšanu u.c.

3. Konvencija palielina administratīvo slogu un mazina valstu pašnoteikšanos

Katrai dalībvalstij būs jāatskaitās par Konvencijas ieviešanu neatkarīgai ekspertu grupai GREVIO [http://www.coe.int/en/web/istanbul-convention/members], kas sastāv no dzimtes (gender) studiju un cilvēktiesību aktīvistēm (šobrīd tajā ir 10 sievietes, trīs no kurām piedalījās Konvencijas izstrādes ad-hoc grupā). Kā arī tiks veidota dalībvalstu komiteja.

Papildus valstu gatavotajiem ziņojumiem, GREVIO pieprasīs informāciju arī no NVO. Ja saņemtā informācija būs nepietiekama vai ja būs nepieciešama tūlītēja uzmanība kādam jautājumam, GREVIO brauks uz minēto valsti klātienes vizītē. Tas nozīmē, ka šāda kontrole līdzināsies oficiāli pieļautam mobingam.

GREVIO locekļiem, pildot savus pienākumus, tiek piešķirtas īpašas privilēģijas un imunitāte: imunitāte pret aizturēšanu vai apcietināšanu, personiskās bagāžas konfiscēšanu, pret jebkādiem tiesas procesiem, t.sk., pret tiesas procesiem, kuri saistīti ar visu, ko viņi teikuši, rakstījuši vai darījuši, pildot savus pienākumus, pat ja minētās personas šos pienākumus vairs nepilda. Attiecībā uz muitas un valūtas kontroli piešķir tādus pašus atvieglojumus kā ārvalstu valdību pārstāvjiem, kas īslaicīgi pilda dienesta pienākumus.

4. Konvencija nosaka, ka pilnīga dzimumu līdztiesība ir galvenais stūrakmens, lai risinātu vardarbības problēmas

Pēc 2014.gadā Eiropas Pamattiesību aģentūras veiktā pētījuma [http://fra.europa.eu/en/publications-and-resources/data-and-maps/survey-data-explorer-violence-against-women-survey] datiem ir skaidri redzams, ka valstis, kurās ir visaugstākie vardarbības rādītāji ir tieši tās valstis, kurās ilgtermiņā ir realizētas dzimumu līdztiesības programmas – Dānija (52%), Somija (47%), Zviedrija (46%), Nīderlande (45%), Francija (44%), Lielbritānija (44%), Latvija (39%).

Pēc pētījuma datiem, nevis ziņojumu policijā datiem, piemēram, Dānijā no vardarbības ir cietušas 52% sieviešu.

Šie dati apstrīd Konvencijas pamatapgalvojumu, ka, dzimumu līdztiesības ieviešana būtiski samazinās vardarbības pret sievietēm rādītājus. Pretējā gadījumā pētījuma dati par vardarbības pret sievietēm līmeni Ziemeļvalstīs būtu viszemākie.

5. Konvencija padara vīriešus par vainīgiem

Preambula: “atzīstot to, ka vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes un ir apgrūtināta sieviešu pilnīga attīstība.”

Lai teiktu, ka tieši sievietes visvairāk cieš no vardarbības, ir jābūt veiktiem pētījumiem par vardarbību ģimenē pret abiem dzimumiem, lai dati būtu salīdzināmi. Konvencijas pieņemšanas ES līmenī diskursā tiek izmantots Eiropas Pamattiesību aģentūras 2014.gadā veiktais pētījums, kas analizē vardarbību tikai sieviešu vidū. [http://fra.europa.eu/en/publications-and-resources/data-and-maps/survey-data-explorer-violence-against-women-survey ] Pētījums neanalizē vardarbības izplatību vīriešu vidū.

Savukārt, Lielbritānijā veiktais pētījums parāda, ka 40% no visiem vardarbības gadījumiem upuris ir vīrietis [http://www.parity-uk.org/briefing.php ].

Satversmes 92.pants nosaka, ka “Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu”. Konvencija neievēro elementāras procesuālas garantijas, kas demokrātiskā tiesiskā valstī piemīt aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem.

6. Konvencija definē “neaizsargātās personas”, kurām ir lielākas priekšrocības attiecībā pret, piemēram, sievieti, kura nav grūtniece un kurai nav mazu bērnu

p. skaidrojums: “Šajā Konvencijā par neaizsargātām tiek atzītas šādas personas: sievietes grūtniecības stāvoklī un sievietes, kam ir mazi bērni, personas ar invaliditāti, tostarp personas ar garīgiem vai kognitīviem traucējumiem, personas no laukiem vai attāliem rajoniem, narkotisko un psihotropo vielu lietotāji, prostitūtas, personas, kuras pieder nacionālajām vai etniskajām minoritātēm, migranti, tostarp nereģistrēti migranti un bēgļi, geji, lesbietes, biseksuālas personas un transpersonas, kā arī personas, kas inficētas ar HIV, bezpajumtnieki, bērni un gados veci cilvēki.”

Sievietei, kurai nav mazu bērnu, kura nav stāvoklī, kura nav lezbiete un kura nav prostitūta, Konvencijas izpratnē ir paredzams zemāks aizsardzības līmenis.

7. Konvencija neparedz kompleksus pasākumus vardarbības ģimenē samazināšanai

Konvencijas izpratnē aizsargājamas ir tikai sievietes un meitenes, taču vardarbība skar arī vīriešus un zēnus. Konvencija atzīst, ka vīrieši un zēni ir pakļauti vardarbībai, taču nepiedāvā kompleksus risinājumus, kas palīdzētu mazināt vai novērst vardarbības rašanos un sekas.

Vardarbība ģimenē ir kompleksa problēma, kas jārisina ar visiem ģimenes locekļiem pēc faktiskā problēmas stāvokļa, nevis prezumējot, ka galvenais varmāka ir vīrietis.

8. Konvencija paredz nopietnu ilgtermiņa iejaukšanos izglītības saturā

14 pants: “Konvencijas dalībvalstis attiecīgos gadījumus veic vajadzīgos pasākumus, lai visu izglītības līmeņu mācību programmās iekļautu mācību vielu par tādiem jautājumiem kā sieviešu un vīriešu līdztiesība, tādas dzimumu sociālās (gender) lomas, kas nav padarītas par stereotipiem, savstarpējā cieņa, nevardarbīga konfliktu atrisināšana savstarpējās attiecībās, ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm un tiesības uz personas integritāti, un lai šī mācību viela būtu pielāgota audzēkņu spēju attīstības līmenim.”

“…izglītojošiem pasākumiem, kas notiek ārpus formālās izglītības sistēmas, un šādas vietas ir, piemēram, kopienas vai reliģiskās izglītības iestādes, pasākumi, projekti un institūcijas, kuru pamatā ir sociālā pedagoģija, un citi izglītojoši pasākumi, ko piedāvā kopienas grupas un citas organizācijas (piemēram, skauti un gaidas, vasaras nometnes, ārpusskolas nodarbības c.).” [14.panta skaidrojums]

ANO “Vispārējā cilvēktiesību deklarācijas 26.pants 3.daļa nosaka “Vecākiem ir pirmtiesības izvēlēties, kāda veida izglītību iegūs viņu bērni.” Konvencijas izstrādes gaitā nav notikušas diskusijas dalībvalstu iekšienē, īpaši attiecībā uz vecāku viedokļa noskaidrošanu.

Jau šobrīd zēnu augstākās izglītības apguves rādītāji salīdzinot ar meitenēm ir ārkārtīgi zemi. Tieši zēni ir tie, kuri visvairāk priekšlaicīgi pamet skolu. [http://www.economist.com/news/international/21645759-boys-are-being-outclassed-girls-both-school-and-university-and-gap ] Ja pret zēniem tiks vērsts radikālā feminisma mobings, liekot viņiem justies vainīgiem par potenciāli iespējamo vadarbību, tas atstās negatīvas un neizdzēšanas sekas zēnu psihē un mazinās viņu pašvērtību.

***

Lūk, juridisko zinātņu doktores Baibas Rudevskas LR Tieslietu Ministrijai sagatavotā Stambulas konvencijas juridiskā analīze: https://www.tm.gov.lv/files/l1_MjAxNi9UTWluZl8yNTA0MTZfU3RhbWJ1bGtvbnZfZG9rLnBkZg/2016/TMinf_250416_Stambulkonv_dok.pdf

Un, lūk, Baibas Rudevskas raksts par viendzimuma pāru kopdzīves regulējumu: https://infoagentura.wordpress.com/2015/03/06/viendzimuma-paru-kopdzives-regulejuma-tiesibpolitiska-problematika/

Vēl jāpiebilst, ka pievienošanās konvencijai nav obligāta un realizēt pasākumus vardarbības pret sievietēm vai pret cilvēkiem novēršanai var arī nepievienojoties tai.

Par homoseksuālistu – pedofīlu aprindām

12.02.2016 raidījumā “Aktuāla diskusija” “Nacionālās apvienības” biedrs un Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks nosauca šo konvenciju par vājprātu. Norobežojoties no Iesalnieka kunga nacionālistiska tipa izteikumiem, ir jāatzīst, ka šī ir viena no situācijai adekvātākajām nostājām, bet arī tā ir par maigu un nedod pilnu priekšstatu ar ko tad patiesībā cilvēkiem ir darīšana. Un darīšana mums ir ar ietekmīgu, ļoti rafinētu, agresīvu, ļaunu un galēji necilvēcīgu sociālo grupu, kuru visprecīzāk var raksturot ar terminu “homoseksuālistu – pedofīlu aprindas”.

Homoseksuālistu – pedofīlu aprindu kodols un galvenais virzošais spēks ir homoseksuālisti – pedofīli un tajā ietilpst arī homoseksuālisti, visu veidu izvirtuļi (gan pataloģiskie, gan normālorientētie) un cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ apzināti atbalsta homosseksuālistu – pedofīlu centienus (gan tie, kuriem tā ir “brīvības” izpausme, gan tie, kuriem tas ir tikai bizness, darbs vai karjera, gan tie, kuriem tā šķiet politiski noderīga parādība (piemēram, kā viens no pasākumiem cilvēku skaita uz Zemes samazināšanai un/vai nepilnvērtīgu tautu iznīcināšanas instruments un/vai instruments cīņā pret ienaidniekiem vai par savu/savas grupas kundzību). Un runa te neiet par cilvēkiem, kurus izmanto “uz tumšo”, bet gan par tiem indivīdiem, kuri pietiekami labi apzinās savu darbību destruktīvo un nāvējošo dabu un kuriem tas ir vai nu vienalga vai arī kuru apzinātais mērķis ir kaitēt un iznīcināt.

Neapskatot sīkāk homoseksuālistu – pedofīlu lielās ietekmes vēsturiskos iemeslus, kas ir ļoti plašs temats, ir jākonstatē, ka homoseksuālistu – pedofīlu psiholoģiskais portrets (aprakstīts specializētajā literatūrā) ļoti līdzinās daudzu mūsdienu politiķu psiholoģiskajam portretam (nav pilnīgi nekā svēta, viegli un pārliecinoši melo, nekautrējoties pat uzstājīgi noliegt acīmredzamas lietas, un ir nelīdzsvaroti).

Tāpat ir jākonstatē, ka homoseksuālisti – pedofīli dēļ normālas sabiedrības galējā nosodījuma ir pieraduši pie dziļas konspirācijas savu pataloģisko iegribu realizēšanā, kas rada papildus labvēlīgus apstākļus šādiem indivīdiem attiecīgās darbības jomās (tai skaitā arī politikā).

To, ka Rietumvalstu (un ne tikai) pārvaldes institūcijās pietiekami liela teikšana ir homoseksuālistiem – pedofīliem liecina gan daudzie pedofīlijas skandāli, kuros ir iesaistītas prominentas personas, kuras paliek nesodītas, gan fakts, ka sabiedrībā tiek plaši izplatītas un legalizētas visdažādākās perversijas, gan arī pārvaldes institūciju realizētā politika. Ļoti labi un plaši homoseksuālistus – pedofīlus un to pārvaldītu valsti grāmatā “Troļļu zemes princis” aprakstīja latviešu žurnāliste Rita Broka, kura pati personiski saskārās ar šo parādību (https://infoagentura.wordpress.com/2014/11/27/par-norvegijas-pedofilijas-tradicijam-cietusas-latvietes-stasts/ ).

Grāmatas pēcvārdā klīniskā psiholoģe un tiesu psiholoģijas eksperte Ilzes Veitnere raksta: “Ar spožām aktiera dotībām apveltīts pieaugušais panāk apkārtējo cilvēku uzticību, nodrošina sev neviena netraucētu pieeju mazajam bērnam. Precīzi izskaitļojot riska faktorus, pedofils uzbrūk ar pārmetumiem sievai, kaimiņiem, kuriem varētu rasties aizdomas (uzbrukums – labākā aizsardzība). Pamazām pedofils nonāk pat līdz acīmredzamu faktu noliegumam, apvainojot apkārtējos cilvēkus samaitātībā, sliktās domās utt. Kad vairs nav ko zaudēt, tad pedofils uzliesmo dusmās, kļūst agresīvs, neaprēķināms, sāk atklāti draudēt, šantažēt, nonāk pat līdz slepkavības mēģinājumam. Visbeidzot pedofils liek lietā savus ģimenes locekļus, savus domubiedrus, sabiedrībā ietekmīgus cilvēkus, kuri spēj ietekmēt pat tiesu varu.”

Ko grib homoseksuālisti – pedofīli? Labi dzīvot, droši apmierināt savas pataloģiskās vēlmes un būt atdzītiem. Tā kā neviens normāls cilvēks un neviena normāla sabiedrība to nepieļaus un kā minimums uz ilgu laiku “iesēdinās” katru pieķerto homoseksuālistu – pedofīlu, tad vienīgais, kas atliek, ir iznīcināt normālo sabiedrību jeb transformēt to, pārveidojot par amorālu indivīdu kopumu. Ar to tad jau labu laiku pietiekami aktīvi arī nodarbojas homoseksuālistu – pedofīlu aprindas.

Tā kā pedofīlija ir viens no galējākajiem un necilvēcīgākajiem noziegumiem pret cilvēku un cilvēcību, tad cilvēku un sabiedrības maitāšana tika sākta ar “mazākiem grēkiem” (laulību pārkāpumu attaisnošana, partneru maiņa, gadījuma sakari utt.). Pēc tam sākās homoseksuālisma attaisnošana, veicināšana un normalizēšana, paralēli samazinot t.s. “piekrišanas vecumu”. Nu Rietumvalstu deģenerācija ir sasniegusi tādus apmērus, ka ir sācies pedofīlijas attaisnošanas process, kura viena no būtiskām sastāvdaļām ir t.s. “genderisma” uzspiešana sabiedrībai.

Galvenie homoseksuālistu – pedofīlu sabiedrotie un atbalstītāji ir homoseksuālisti (cilvēki, kuri piekopj homoseksuālu dzīvesveidu). Ne visi homoseksuālisti ir pedofīli, bet homoseksuālismam un pedofīlijai ir līdzīgs psiholoģiskais cēlonis, līdzcēlonis vai efekts (spēcīga psiholoģiska trauma (bieži vien bērnībā piedzīvota seksuālā vardarbība), kas cilvēku atstāj bez orientieriem un morāli – ētiskās “koordinātu sistēmas”). Citiem vārdiem sakot, homoseksuālisms un pedofīlija var būt vienas un tās pašas psihiskas saslimšanas dažādi simptomi, kuri var izpausties atsevišķi (tikai homoseksuāls dzīvesveids), secīgi (homoseksuālisms, kurš progresē arī pedofīlijā) vai arī abi kopā.

Dēļ homoseksuālistu un pedofīlu psiholoģiskās tuvības un līdzīgām vērtībām (hedonisms, “dzīves baudīšana”, pataloģisku vēlmju apmierināšana) pat tie homoseksuālisti, kuri nav pedofīli ir tendēti “saprast” savus slimības brāļus un ir pret tiem iecietīgi.

Tāpat homoseksuālisms ir viena no pietiekami drošām pedofīlu pazīmēm (pēc principa ne visi homoseksuālisti ir pedofīli, bet gandrīz visi pedofīli ir arī homoseksuālisti).

Savukārt starp homoseksuālistu galvenajiem sabiedrotajiem ir minami arī normālorientētie izvirtuļi (vispirmām kārtām ļoti vieglas uzvedības dāmītes), kurus ar homoseksuālistiem (un caur tiem arī ar homoseksuālistiem – pedofīliem) saista hedonisma un “dzīves baudīšanas” kopējās vērtības, izmantojot kuras normālorientētie izvirtuļi tiek iesaistīti kopējās organizatoriskās struktūrās.

Homoseksuālistu – pedofīlu aprindu realizētā politika

Homoseksuālistu – pedofīlu aprindas nav lokāls, bet gan globāls spēks. Mūsdienās ārēji noteicošā homoseksuālistu – pedofīlu aprindu organizācija ir ASV Demokrātu partija, kura, izmantojot ASV valsts resursus, uzspiež savu ideoloģiju un vērtības visai pasaulei.

ASV Demokrātu partijas realizētais konceptuālais modelis ir aprakstīts Francisa Fukujamas 1992.gadā izdotajā grāmatā “Vēstures beigas” (Francis Fukuyama “The End of History and the Last Man”: http://www.social-sciences-and-humanities.com/PDF/The-End-of-History-and-the-Last-Man-.pdf ). Ideja sekojoša: lai panāktu, ka pasaulē vairs nav karu (tās arī ir “vēstures beigas”), nepieciešams radīt apstākļus, kad cilvēkiem nav par ko karot un viņi nav spējīgi karot, kas savukārt nozīmē, ka nepieciešams maksimāli nonivilēt pilnīgi visas vērtības (visu reliģiju, visu nāciju, visu sociālo grupu un visas cilvēciskās vērtības) un pašus cilvēkus pataisīt par vājiem un stulbiem divkājainiem lopiņiem, kuriem ir tikai prastas primitīvas vēlmītes (pierīties, pakaifot, paseksot utt.). Tādēļ arī ir nepieciešams iznīcināt visas sociālās saites, tai skaitā arī ģimenes saites, kuras ir vienas no spēcīgākajām. Un tādēļ šauru likuma rāmju ietvaros ir arī jālegalizē un jāatļauj pēc iespējas visas cilvēku vājības, kas tos spiež pretoties pārvaldes struktūrām.

Šādu atomizētu, stulbu un izvirtušu pūli tad ir iespējams pārvaldīt ar ļoti minimālu piepūli un līdzekļiem, jo tas nav spējīgs uz nekādu patstāvīgu konstruktīvu darbību un ir pilnībā atkarīga no saviem saimniekiem. Šī iemesla dēļ arī vajadzētu iestāties bezkaru laikmetam (kas pat šai teorētiskajā modelī, protams, nav iespējams), jo nebūs vairs nepieciešamība nevienu apspiest, tādēļ, ka visi būs tādā kondīcijā, ka tāpat vien paklausīs pat visabsurdākajām prasībām. Un pārvaldīs šo pūli homoseksuālistu – pedofīlu aprindas, kuras pilnīgi netraucēti un atklāti varēs nodoties arī savām pataloģiskajām iegribām.

Šīs koncepcijas ietvaros mēģina legalizēt arī t.s. “viendzimuma laulības”, maksimāli diskreditēt ģimeni, izņemt pēc iespējas vairāk bērnu no ģimenēm, attīstīt t.s. “audžuģimenes” (kas dod iespēju bērnu bez ierobežojumiem “mētāt” no vienas audžuģimenes uz citu), maksimāli atvieglot laulību šķiršanu, izņemt no mācību programmām materiālus, kuri veicina stipru ģimeni un ieviest tādus, kas to noliedz vai izkropļo, ieviest maksimāli agru (jau no bērnudārza) “seksuālo apmācību”, lai kropļotu bērnu psihi un padarītu tos par vieglākiem pedofīlu upuriem, utt.. Un šīs koncepcijas ietvaros tiek virzīta arī t.s. “gendera” jeb sociālā dzimuma juridiska nostiprināšana.

“Genderisma” realizācijas sekas

Tajā pašā raidījumā (12.02.2016 “Aktuāla diskusija”), runājot par “genderisma” realizācijas sekām, kuras jau var novērot, piemēram, Austrālijā, raidījuma dalībnieki nevarēja noturēt smieklus, runājot par sabiedriskajām tualetēm un dušām “genderizējamā” sabiedrībā. Tas tiešām var šķist smieklīgi, bet tas liecina, ka cilvēki patiesībā līdz galam neapzinās ar cik drausmīgu un necilvēcīgu parādību mums patiesībā ir darīšana.

Vispirms par “genderismu”. “Genders” jeb “sociālais dzimums” ir mākslīgs papildus termins, ar kuru no vienas puses “papildina” dzimumu, bet no otras puses de facto mēģina aizstāt to. “Genders” ir tas, “kā cilvēks jūtas” un to var mainīt. Iespējamie “genderi” joprojām precīzi nav noteikti, bet pēc Ņujorkas likumdevēkju definīcijas tādu ir 31 (bi-gendered, cross-dresser, drag king, drag queen (pie šī “gendera” piederēja t.s “Končita Vurts”), femme queen, female-to-male, ftm, gender bender, genderqueer, male-to-female, mtf, non-op, hijra, pangender, transexual/transsexual, trans person, woman, man, butch, two-spirit, trans, agender, third sex, gender fluid, non-binary transgender, androgyne, gender gifted, gender blender, femme, person of transgender experience, androgynos).

Ja fiziskais dzimums ir stingri noteikts un precīzi nosakāms, tad “genders” ir pilnībā virtuāla parādība, ko nekādi nevar objektīvi konstatēt un ko pie tam vēl var brīvi papildināt un mainīt. Šī iemesla dēļ visas juridiskās, kultūras, pedagoģiskās, sadzīves un citas normas, kurās figurē dzimums, tiek izjauktas un tās vai nu ievērojami zaudē savu racionāli – konstruktīvo nozīmi vai arī vispār tiek iznīcinātas. Pēc būtības “genderisma” realizācija ir esošās sabiedrības iznīcināšana vai ievērojama sakropļošana.

Piemēram, tās pašas sabiedriskās tualetes un dušas. Pēc “genderisma” juridiskas nostiprināšanas, piemēram, skolās meiteņu tualetēs droši varēs iet vīrieši, kuri būs reģistrējuši sevi kā sievišķīgu “genderu” (un otrādi). Un ne tikai tualetēs, arī ģērbtuvēs un dušās.

Ja, piemēram, vīrietis, kuram uzmācas kāds pidarasts, sadod viņam “pa purnu”, tad viņš var iedzīvoties nepatikšanās, ja izrādās, ka pidarastam ir sievišķīgs “genders”, jo tā juridiski būs vardarbība pret sievieti. Vīrieši ar sievišķīgajiem “genderiem” varēs pretendēt uz visām sieviešu priekšrocībām, kas visa cita starpā devalvēs tās un padarīs par bezjēdzīgām. Raugoties no šāda skatu punkta “genderisma” realizācija un attiecīgi arī “Konvencija par vardarbības pret sievietēm novēršanu” reāli mazinās sieviešu aizsargātību, kas labi ir redzams uz Skandināvu valstu piemēra, kur “genderisms” ir jau pietiekami lielā mērā iedzīvināts un kur vardarbības pret sievietēm rādītāji ir augstākie Eiropā.

Tā kā “genderi” gribēs, lai pret tiem izturas ar cieņu un lai pret viņiem izturas kā pret attiecīgajiem “genderiem” (vīrietis ar sievišķīgu “genderu” var, piemēram, pieprasīt, lai to uzrunā kā sievieti), tad līdz ar “genderizāciju” nāk arī represijas un sodi pret tiem, kuri negribēz atzīt šo ārprātīgo “tiesības”.

Visbeidzot “genderisma” realizācija radīs tādu sajukumu likumu interpretācijā, sadzīvē un cilvēku apziņā, ka ievērojami apgrūtinās vai padarīs par neiespējamu dzimumnoziegumu (pirmkārt pedofīlijas) konstatēšanu un vainīgo saukšanas pie atbildības, un, visdrīzāk, šī vispārējā sajukuma aizsegā tie kā tādi tiks atcelti (uz to lietas tiek virzītas caur t.s. “bērnu kompetences” koncepcijām, kuru galamērķi ir paziņot, ka bērns ir “kompetents” un ka ir pieļaujama pieaugušā seksuālas attiecības ar bērnu, ja bērns tam “piekrīt” (jo bērns esot “kompetents” “piekrist”)).

Tomēr visdrausmīgākās “genderisma” realizācijas sekas būs bērnu un jauniešu masveida psihes sakropļošana, jo tiks mainīta skolu un bērnudārzu programmas. Un tas neizpaudīsies tikai kā mācību materiālu un vielas pārveidošana, bet arī kā audzināšanas pamatprincipu maiņa un valstiski atbalstīta propaganda. Piemēram, ja kāds puika bērnudārzā teiks, ka viņš ir puika, vai meitene, ka viņa ir meitene (vai arī vienkārši bērni uzvedīsies atbilstoši savam dzimumam), pedagogs – “genderizētājs” var sākt to apšaubīt vai pat mēģināt pārliecināt par pretējo. Attiecīgi “genderizācijas” pieļaušana ir nekas cits kā savu bērnu un mazbērnu nodošana homoseksuālistu – pedofīlu pārziņā un audzināšanā, kuri tos “audzinās” saskaņā ar savām pataloģiskajām “vērtībām”. Tā visa sekas būs psihiski slimu un nelīdzsvarotu cilvēku krass pieaugums.

Tādējādi “genderisms” pilnībā iznīcinās vai sakropļos visas gadu tūkstošu gaitā izstrādātās morāles un uzvedības normas, kuras pašreiz regulē cilvēku darbību daudz lielākā mērā nekā rakstītie likumi. Lai apjēgtu šādas katastrofas sekas, vajag iedomāties situāciju, kad dzīvi (tai skaitā visas cilvēku savstarpējās attiecības līdz vissīkākajām detaļām) regulē tikai un vienīgi rakstītie likumi un līgumi un ka ārpus tiem cilvēks nezin, ko darīt, un neprot uzvesties.

Visbeidzot genderisma realizācija ir sabiedrības ārprāta rādītājs. Ja genderisms ir realizēts vai sabiedrība ir gatava pieļaut tā realizāciju, tas nozīmē, ka sabiedrības ārprāta līmenis ir sasniedzis tādu kondīciju, ka tajā var ieviest vēl ārprātīgākas un absurdākas lietas, starp kurām zoofīlija un nekrofilija ir tās nevainīgākās.

Stambulas konvencijas atbalstītāji Latvijā

Inga Sprinģe

Inga Sprinģe (Re: Baltica)

Mēģinājumu pievienot Latviju “Stambulas konvencijai” ietvaros 2015.gada otrajā pusē sākās ar primitīviem un intensīviem informatīviem uzbrukumiem cilvēkiem, kuri aizstāv tikumību, un caur tiem arī pašai tikumībai. To veica  Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs Re: Baltica, kuru finansē Sorosa Fonds Latvija, ASV vēstniecība Rīgā, Nīderlandes Karaliste, Norvēģijas vēstniecība, Polijas Republikas vēstniecība Rīgā. Konkrētais izpildītājs – ASV mācījusies žurnāliste Inga Sprinģe, kura nepakautrējās savos rakstos radīt iespaidu, ka Norvēģijā plaši izplatītās pedofīlās tradīcijas esot mīts un tikumības aizstāvjus saistīja ar Krieviju (“Putina bērni”, “Tikumības sardze”, “Mīts nr. 1: PVO māca bērnudārzniekus masturbēt”, “Mīts nr. 2: Norvēģi – pedofili”, “Mīta anatomija: Kā rodas un izplatās mīti”). Kopā ar Sprinģes publikācijām internetā tika izplatīts mems “tikumisti – putinisti” (https://uzhosnah.wordpress.com/2015/12/11/vai-tikumisti-ir-putinisti/ ), kam stulblatviešu prātos vajadzēja pilnībā neitralizēt jebkādus tikumības aizstāvības mēģinājumus, tai skaitā arī pretošanos Stambulas konvencijas pieņemšanai. Šo sagatavoto propagandisko fonu un “argumentus”, virzot Stambulas konvencijas apstiprināšanu, izmantoja Labklājības Ministrs Jānis Reirs (Vienotība), paziņojot, ka Stambulas konvencijas pretinieku argumenti ir “Krievijas propaganda”.

Atis Lejiņš ("Vienotība")

Atis Lejiņš (“Vienotība”)

Kā īpaši bīstams un nelietīgs Stambulas konvencijas un visa veidu izvirtību atbalstītājs un attaisnotājs ir jāmin Vienotības deputāts Atis Lejiņš. Lūk, viņa pārdomas par tēmu: http://www.vienotiba.lv/jaunumi/blogi/klusais-arprats-ar-socialo-dzimumu/ . Savukārt partija “Vienotība”, spriežot pēc tās biedru sastāva, balsojumiem, izteikumiem un realizētās politikas ir saucama nekā savādāk kā par “pidarastu partija”. Pēc būtības “Vienotība” ir ASV Demokrātu partijas filiāle Latvijā.

Stambulas konvenciju atbalstīja šādi indivīdi: Jānis Reirs (Labklājības ministrs, Vienotība), Agnese Gaile (LM Sociālās politikas plānošanas un attīstības departamenta vecākā eksperte), Viktorija Boļšakova (LM referente), Iļja Marija Boļšakovs (Viktorijas Boļšakovas vīrs, http://www.satori.lv publicists), Ilze Viņķele (Vienotība), Lolita Čigāne (Vienotība), Dace Kavasa (European Gender Equality Institute), Kristaps Petermanis (“profesionāli veicinu dzimumu līdztiesību ES kandidātvalstīs”), Klāvs Sedlenieks (lektors Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas studiju nodaļā), Aivita Putniņa (sociālatropoloģe LU), Roberts Ķīlis (sociālantropologs), Ivars Neiders (Rīgas Stradiņa universitātes docents, lasa lekcijas par bioētikas un pētniecības ētikas problēmām), Ivars Austers (LU Profesors, Psiholoģijas nodaļas vadītājs, doktora grādu ieguvis 2001.gadā Stokholmas Universitātē), Vents Sīlis (Rīgas Stradiņa universitātes docents, pēta cilvēku uzvedību un attiecības medicīnas un humanitāro zinātņu krustcelēs, http://www.satori.lv publicists), Juris Pūce (partijas “Latvijas attīstībai” valdes priekšsēdētājs), Jana Simanovska (dr.sc.ing., Ekodizaina kompetences centrs, “Vecāku forums” un “Cenzūrai NĒ!” izveidotāja), Kārlis Streips (latviešu izcelsmes amerikānis), Juris Kaža, Linda Curika (“Providus”, NATO Stratēģiskās komunikācijas centra eksperte sabiedrisko attiecību jautājumos), Sandra Veinberga (latviešu izcelsmes zviedriete), Kristīne Dupate (SIA “Kvalitātes un projektu vadība” pētniece, Mozaīkas valdes locekle), Gundars Rēders (LTV žurnālists), Aivars Ozoliņš (“Ir” un http://www.tvnet.lv publicists), Māris Zanders (“Diena” un http://www.satori.lv publicists), Pauls Bankovskis, (“Rīgas laiks” un http://www.satori.lv publicists), Anda Burve – Rozīte (“Mythology, Ancient Greek philosophy, Frankfurt School, Post-structuralism, classics of Russian Literature, Proto-Renaissance painting”), Augusts Brigmanis (Zaļo un Zemnieku Savienības frakcijas vadītājs), Māris Kučinskis (Zaļo un Zemnieku Savienība, bijušais “Tautas partijas” frakcijas vadītājs, kurš tika uzskatīts par pieķertā prominentā pedofīla “labo roku”), Solvita Āboltiņa (Vienotība), Iveta Ķelle („Papardes zieds” valdes priekšsēdētāja), Juris Cālītis, Iluta Lāce (Resursu centra sievietēm “Marta” vadītāja), Edīte Kalniņa (Eiropas Sieviešu lobija Valdes locekle), Ilmārs Šlāpins (“Rīgas laiks” un http://www.satori.lv galvenais redaktors), Dace Rezeberga (Rīgas Dzemdību nama galvenā ārste), Kristīne Krūma (Juridisko zinātņu doktore), Edgars Rinkēvičs (“Vienotība”, LR Ārlietu ministrs, bijušais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs), Artis Pabriks (“Vienotība”, agrāk “Tautas partija”).

Un, lūk, pseidokristieši, kuri nepakautrējās publiski atbalstīt Stambulas konvenciju: Dace Balode (Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne), Varis Bitenieks (Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas mācītājs Latvijā), Klāvs Bērziņš (Rīgas Evaņģēliskās draudzes mācītājs), Laima Geikina (Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesore), Ieva Graufelde (Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas Eiropas prāveste), Ilze Jansone (Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes vadošā pētniece),  Jāna Jēruma-Grīnberga (Rīgas Sv Pestītāja Anglikāņu draudzes mācītāja), Irma Kalniņa (Sv Pestītāja Anglikāņu draudzes Aizgādne), Rudīte Losāne (Latviešu luterāņu sieviešu teoloģu apvienības prezidente), Guntars Rēboks (Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas mācītājs Latvijā), Markus Šohs (Schoch) (Vācu evaņġeliski-luteriskā baznīca Latvijā), Valdis Tēraudkalns (Latvijas Bībeles biedrība), Mārtiņš Urdze (Latvijas ev.lut. baznīcas mācītājs), Kārlis Žols (Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas prāvesta vietas izpildītājs Latvijā).

Un tālāk var aplūkot augstāk minēto indivīdu fotogrāfijas – daudzos gadījumos tās runā pašas par sevi.

Jānis Reirs (Labklājības ministrs, „Vienotība”)

Jānis Reirs (Labklājības ministrs, „Vienotība”)

Agnese Gaile (LM Sociālās politikas plānošanas un attīstības departamenta vecākā eksperte)

Agnese Gaile (LM Sociālās politikas plānošanas un attīstības departamenta vecākā eksperte)

Viktorija Boļšakova (LM referente)

Viktorija Boļšakova (LM referente)

Iļja Marija Boļšakovs (Viktorijas Boļšakovas vīrs, www.satori.lv publicists)

Iļja Marija Boļšakovs (Viktorijas Boļšakovas vīrs, http://www.satori.lv publicists)

Ilze Viņķele ("Vienotība")

Ilze Viņķele (“Vienotība”)

Lolita Čigāne ("Vienotība")

Lolita Čigāne (“Vienotība”)

Dace Kavasa (European Gender Equality Institute)

Dace Kavasa (European Gender Equality Institute)

Kristaps Petermanis (“profesionāli veicinu dzimumu līdztiesību ES kandidātvalstīs”)

Kristaps Petermanis (“profesionāli veicinu dzimumu līdztiesību ES kandidātvalstīs”)

Klāvs Sedlenieks (lektors Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas studiju nodaļā)

Klāvs Sedlenieks (lektors Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas studiju nodaļā)

Aivita Putniņa (sociālatropoloģe LU)

Aivita Putniņa (sociālatropoloģe LU)

Roberts Ķīlis (sociālantropologs)

Roberts Ķīlis (sociālantropologs)

Ivars Neiders (Rīgas Stradiņa universitātes docents, lasa lekcijas par bioētikas un pētniecības ētikas problēmām)

Ivars Neiders (Rīgas Stradiņa universitātes docents, lasa lekcijas par bioētikas un pētniecības ētikas problēmām)

Ivars Austers (LU Profesors, Psiholoģijas nodaļas vadītājs, doktora grādu ieguvis 2001.gadā Stokholmas Universitātē)

Ivars Austers (LU Profesors, Psiholoģijas nodaļas vadītājs, doktora grādu ieguvis 2001.gadā Stokholmas Universitātē)

Vents Sīlis (Rīgas Stradiņa universitātes docents, pēta cilvēku uzvedību un attiecības medicīnas un humanitāro zinātņu krustcelēs, www.satori.lv publicists)

Vents Sīlis (Rīgas Stradiņa universitātes docents, pēta cilvēku uzvedību un attiecības medicīnas un humanitāro zinātņu krustcelēs, http://www.satori.lv publicists)

Juris Pūce (partijas “Latvijas attīstībai” valdes priekšsēdētājs)

Juris Pūce (partijas “Latvijas attīstībai” valdes priekšsēdētājs)

Jana Simanovska (dr.sc.ing., Ekodizaina kompetences centrs, “Vecāku forums” un “Cenzūrai NĒ!” izveidotāja)

Jana Simanovska (dr.sc.ing., Ekodizaina kompetences centrs, “Vecāku forums” un “Cenzūrai NĒ!” izveidotāja)

Kārlis Streips (latviešu izcelsmes amerikānis)

Kārlis Streips (latviešu izcelsmes amerikānis)

Juris Kaža

Juris Kaža

Linda Curika (“Providus”, NATO Stratēģiskās komunikācijas centra eksperte sabiedrisko attiecību jautājumos)

Linda Curika (“Providus”, NATO Stratēģiskās komunikācijas centra eksperte sabiedrisko attiecību jautājumos)

Sandra Veinberga (latviešu izcelsmes zviedriete)

Sandra Veinberga (latviešu izcelsmes zviedriete)

Kristīne Dupate (SIA "Kvalitātes un projektu vadība" pētniece, Mozaīkas valdes locekle)

Kristīne Dupate (SIA “Kvalitātes un projektu vadība” pētniece, Mozaīkas valdes locekle)

Gundars Rēders (LTV žurnālists)

Gundars Rēders (LTV žurnālists)

Aivars Ozoliņš (“Ir” un www.tvnet.lv publicists)

Aivars Ozoliņš (“Ir” un http://www.tvnet.lv publicists)

Māris Zanders (“Diena” un www.satori.lv publicists)

Māris Zanders (“Diena” un http://www.satori.lv publicists)

Pauls Bankovskis, (“Rīgas laiks” un www.satori.lv publicists)

Pauls Bankovskis, (“Rīgas laiks” un http://www.satori.lv publicists)

), Anda Burve – Rozīte (“Mythology, Ancient Greek philosophy, Frankfurt School, Post-structuralism, classics of Russian Literature, Proto-Renaissance painting”)

), Anda Burve – Rozīte (“Mythology, Ancient Greek philosophy, Frankfurt School, Post-structuralism, classics of Russian Literature, Proto-Renaissance painting”)

Augusts Brigmanis (Zaļo un Zemnieku Savienības frakcijas vadītājs)

Augusts Brigmanis (Zaļo un Zemnieku Savienības frakcijas vadītājs)

Māris Kučinskis (Zaļo un Zemnieku Savienība, bijušais “Tautas partijas” frakcijas vadītājs, kurš tika uzskatīts par pieķertā prominentā pedofīla “labo roku”)

Māris Kučinskis (Zaļo un Zemnieku Savienība, bijušais “Tautas partijas” frakcijas vadītājs, kurš tika uzskatīts par pieķertā prominentā pedofīla “labo roku”)

Solvita Āboltiņa (Vienotība)

Solvita Āboltiņa (Vienotība)

Iveta Ķelle („Papardes zieds” valdes priekšsēdētāja)

Iveta Ķelle („Papardes zieds” valdes priekšsēdētāja)

Juris Cālītis

Juris Cālītis

Iluta Lāce (Resursu centra sievietēm “Marta” vadītāja)

Iluta Lāce (Resursu centra sievietēm “Marta” vadītāja)

Edīte Kalniņa (Eiropas Sieviešu lobija Valdes locekle)

Edīte Kalniņa (Eiropas Sieviešu lobija Valdes locekle)

Ilmārs Šlāpins (“Rīgas laiks” un www.satori.lv galvenais redaktors)

Ilmārs Šlāpins (“Rīgas laiks” un http://www.satori.lv galvenais redaktors)

Dace Rezeberga (Rīgas Dzemdību nama galvenā ārste) un Kristīne Krūma (Juridisko zinātņu doktore)

Dace Rezeberga (Rīgas Dzemdību nama galvenā ārste) un Kristīne Krūma (Juridisko zinātņu doktore)

Edgars Rinkēvičs (“Vienotība”, LR Ārlietu ministrs, bijušais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs)

Edgars Rinkēvičs (“Vienotība”, LR Ārlietu ministrs, bijušais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs)

Artis Pabriks (“Vienotība”, agrāk “Tautas partija”)

Artis Pabriks (“Vienotība”, agrāk “Tautas partija”)

Dace Balode (Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne)

Dace Balode (Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne)

Varis Bitenieks (Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas mācītājs Latvijā)

Varis Bitenieks (Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas mācītājs Latvijā)

Klāvs Bērziņš (Rīgas Evaņģēliskās draudzes mācītājs)

Klāvs Bērziņš (Rīgas Evaņģēliskās draudzes mācītājs)

Laima Geikina (Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesore)

Laima Geikina (Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesore)

Ieva Graufelde (Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas Eiropas prāveste)

Ieva Graufelde (Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas Eiropas prāveste)

Ilze Jansone (Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes vadošā pētniece)

Ilze Jansone (Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes vadošā pētniece)

Jāna Jēruma-Grīnberga (Rīgas Sv Pestītāja Anglikāņu draudzes mācītāja)

Jāna Jēruma-Grīnberga (Rīgas Sv Pestītāja Anglikāņu draudzes mācītāja)

Irma Kalniņa (Sv Pestītāja Anglikāņu draudzes Aizgādne)

Irma Kalniņa (Sv Pestītāja Anglikāņu draudzes Aizgādne)

Irma Kalniņa un Hilarija Klintone

Irma Kalniņa un Hilarija Klintone

Rudīte Losāne (Latviešu luterāņu sieviešu teoloģu apvienības prezidente)

Rudīte Losāne (Latviešu luterāņu sieviešu teoloģu apvienības prezidente)

Guntars Rēboks (Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas mācītājs Latvijā)

Guntars Rēboks (Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas mācītājs Latvijā)

Markus Šohs (Schoch) (Vācu evaņġeliski-luteriskā baznīca Latvijā)

Markus Šohs (Schoch) (Vācu evaņġeliski-luteriskā baznīca Latvijā)

Valdis Tēraudkalns (Latvijas Bībeles biedrība)

Valdis Tēraudkalns (Latvijas Bībeles biedrība)

Mārtiņš Urdze (Latvijas ev.lut. baznīcas mācītājs)

Mārtiņš Urdze (Latvijas ev.lut. baznīcas mācītājs)

Kārlis Žols (Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas prāvesta vietas izpildītājs Latvijā)

Kārlis Žols (Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas prāvesta vietas izpildītājs Latvijā)

Tāpat jāpiemin, ka Stambulas konvenciju pēc būtības atbalstīja arī Ventspils mērs Aivars Lembergs, kuram ir konservatīva un prokrieviski orientēta cilvēka slava. Ņemot vērā, ka Lembergs pilnīgi noteikti nav muļķis, ka viņš ir Padomju kaluma (tātad augstas klases) propogandas speciālists, tas ka Stambulas konvencijas sakarā Lembergs prasti izsakoties “tēlo muļķi” un lavierē, tomēr pēc būtības atbalstot šo ārprātu, ir nopietns pamats gana drūmām pārdomām.

Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece

Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece

Līdzīgi kā Lembergs, neveikli lavierējot, Stambulas konvenciju atbalstīja Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, kas nav nekāds brīnums, redzot tās antilatvisko un pilnībā proamerikānisko darbošanos Latvijas politikā (ieskaitot sunisko pieglaimošanos amerikāņiem, tai skaitā arī runājot ar tiem angliski, kas šāda līmeņa amatpersonai normālā valstī ir kauns un negods).

Par tikumību un Krievijas propagandu

Viens no galvenajiem dažādu izvirtību ieviesēju un popularizētāju argumentiem, ar kuru tie mēģina neitralizēt tos, kuri viņiem iebilst, ir “Krievijas ietekmes” un “Krievijas propagandas” arguments. Šāda pieeja ir absurda un stulba, bet tā par daudz ko liecina. Pirmkārt, tā liecina par izvirtības atbalstošu indivīdu vērtībām, tāpēc ir vērts apskatīt sīkāk kāpēc izvirtuļiem nepatīk “Putina Krievija”. Otrkārt, tas liecina par izvirtības veicinošo struktūru metodēm, kuras savā būtībā ir primitīvas. Treškārt, tas liecina par daudzu Latvijas iedzīvotāju apziņas stāvokli, veselo saprātu un rīcībspēju. Visbeidzot, tas daudz ko liecina arī par izvirtību pretinieku apziņas stāvokli, veselo saprātu un rīcībspēju. Citiem vārdiem sakot, ja izvirtību pretinieki savā vairumā nebūtu tik “cietpauraini” un aprobežoti, tad izvirtību ieviesējiem nekas nesanāktu un netiktu runāts ne par Stambulas konvenciju, ne par “viendzimuma laulībām” ne par daudziem citiem absurdiem un ārprātiem, un tad, patiesībā, dzīve Latvijā būtu pavisam cita – tad Latvija nebūtu zaudējusi trašdaļu iedzīvotāju un valsts nebūtu tādos apmēros izlaupīta.

Kāpēc tad ir absurdi saistīt tikumību un tikumības aizstāvjus ar Krieviju? Tāpēc, ka tikumība ir vērtība pati par sevi, pie tam, pati lielākā no vērtībām. Tas nozīmē, ka nav tik būtiski, kura cita valsts ir tikumīga, kura cita valsts izmanto tikumību kaut kādu savu mērķu sasniegšanai, jo tas nekādi nemaina faktu, ka tikumība ir vērtība un ka pašu valstij ir jābūt tikumīgai. Patiesībā neviena sociāla grupa (un arī valsts) nevar pastāvēt bez tikumības, izņemot parazītiskas laupītāju sociālās grupas, kuras dzīvo uz citu rēķina. Bet parazīti spēj izdzīvot tik ilgi, kamēr ir uz kā rēķina dzīvot. Kad parazīti nobeidz savu “donoru”, viņi arī mirst, ja neatrod citu.

Attiecīgi, ko nozīmē tikumības un tikumības aizstāvju saistīšana ar Krieviju? Ar to pēc būtības tiek paziņots, ka Krievija ir vai nu laba (jo tikumīga), vai nu cenšas būt laba (cenšas uzturēt tikumisku kārtību) vai arī dara vismaz kaut ko labu (vismaz kaut kādu iemeslu dēļ aizstāv tikumību). Tā kā šādas asociācijas rada cilvēki, daudzi no kuriem ir saucami nekā savādāk kā par rusafobiem un antikrieviem, tad tas pēc būtības ir absurds. Un tad ir jautājums, kāpēc viņi tā dara, uz ko viņi cer un vai viņi patiešām ir tik stulbi? Diemžēl viņi nav tik stulbi, vienkārši viņi savus oponentus (patiesībā visu sabiedrību) uzskata ne tikai par stulbiem, bet par pilnīgiem, galīgiem un nelabojamiem idiotiem, kurus var vazāt aiz deguna ar pietiekami primitīvām propagandiskām konstrukcijām. Un, lai kā gribētos pret šādu uzskatu iebilst, bet diemžēl realitāte pēc fakta rāda, ka vismaz kaut kur un kaut kādā mērā tā tas ir.

Ko vajadzētu darīt saprātīgam cilvēkam, kurš iestājas pret izvirtībām, un pret kuru izmanto šādu pieeju? Viņam ir jāpieņem šī asociācija un jāizmanto tā savā labā. “Ak, tad es esmu “tikumists – putinists”?! Vispār jau man nav nekāda saistība ar Krieviju un Putinu, un par Krieviju man ir tāds un tāds viedoklis, bet, ja “Putina Krievija” ir tikumīga, tad man nav nekas pret “Putina Krieviju”, un, ja “Putina Krievija” vienalga kādu iemeslu dēļ atbalsta tikumību, tad es šajā konkrētajā lietā atbalstu “Putina Krieviju”.” Viss. Tā un nekā savādāk, pretējā gadījumā, ja cilvēki sāk taisnoties, norobežojoties no “Putina Krievijas, kura atbalsta tikumību”, viņi norobežojas arī no pašas tikumības un parāda visiem, ka ir aprobežoti stulbeņi.

Jā, var būt cilvēki, kuriem nepatīk PSRS, krievi un  Krievija, var būt cilvēki, kuri sevi uzskata par nacionālistiem, Latvijas patriotiem un kuri Krievijā saskata draudus, bet, ja šie cilvēki rīkojas pēc principa “ka tik ne tā kā Krievijā”, “viss kā ir Krievijā, viss, kas ir saistīts ar Krieviju, ir slikti”, “ka tik kaitēt Krievijai”, tad šādi cilvēki ir vai nu stulbeņi vai nelieši vai arī abi kopā. Citu variantu nav.

Nav iespējams saprātīgs Latvijas patriots ar cilvēcīgu morālo stāju, kurš neatzīst, ka pašreizējā Krievijā ir vismaz kaut kas labs, ko no tās varētu pamācīties arī Latvija, ka Putins ir labs savas valsts prezidents un ka ir iespējama situācija, ka tiem, kuri tev nepatīk, var būt kaut kādos jautājumos arī taisnība. Nav iespējams saprātīgs Latvijas patriots ar cilvēcīgu morālo stāju, kurš neatzīst, ka tikumība ir pamatīpašība, kura nepieciešama spēcīgas sabiedrības izveidošanai un attiecīgi arī spēcīgas valsts izveidošanai. Nav iespējams saprātīgs Latvijas patriots ar cilvēcīgu morālo stāju, kurš neatzīs, ka pašreiz Latvijas sabiedrību visvairāk apdraud no Rietumvalstīm nākošas parādības – izvirtību propaganda, Rietumvalstu korporāciju plēsonīgā daba, Rietumvalstu juridiskās normas u.c. . Pie tam, šo un citu acīmredzamu lietu atzīšana nekādā mērā neprasa atteikties no patriotisma un Latvijas neatkarības idejas, un pat ne no dažādiem vēsturiskajiem mītiem (“okupācijas”, “mežonīgās Krievijas”, “civilizētās Anglijas”, “civilizētās ASV” utt.).

Un kā vispār normāls un saprātīgs cilvēks var atbalstīt valsti (ASV), kuras prezidents publiski nepārtraukti apliecina, ka viens no viņa galvenajiem prezidentūras uzdevumiem ir viendzimuma “laulību” legalizācija (kas tika izdarīts; ASV nu ir legalizētas viendzimuma “laulības”), tai pat laikā neatbalstīt un klaji noliegt valsti (Krieviju), kuras vadītājs publiski apliecina, ka viņš iestājas par tikumiskām vērtībām. Pat, ja šķiet, ka tie ir tikai deklaratīvie viedokļi, kuri atšķiras no realitātes, pat tad nevar kaut vai deklaratīvi nepievienoties šādai nostājai un nekritizēt pretēju deklaratīvo nostāju.

Tāpēc, piemēram, cilvēki, kuri pēdējā laikā ir izdevuši manifestu, kurā nav ne vārda par ASV nelietīgo politiku, ko tā realizē arī Latvijā, bet ir teksts “šobrīd un tuvākajā nākotnē nav steidzamāku uzdevumu kā (…) stiprināt savu gatavību aizstāvēties pret augošo Krievijas agresiju”, ir vai nu pilnīgi stulbi vai arī bezprincipāli nelieši. (http://www.nacionalisti.lv/raksts/1256/militarisms-drosiba/tevijas-sargu-manifests/
)

Homoseksuālistu – pedofīlu aprindas – visniknākie Krievijas ienaidnieki

Tiem, kuriem ir dārga Latvija un kuri kaut kādu iemeslu dēļ nemīl krievus un Krieviju, vajadzētu saprast vienu ļoti vienkāršu un acīmredzamu lietu: visniknākie un vishistēriskākie Krievijas ienaidnieki ir homoseksuālistu – pedofīlu aprindu pārstāvji un tam ir savi objektīvi iemesli.

Pirmkārt, tā ir dēļ esošās Krievijas sabiedrības nospiedošā vairākuma nepārprotamas un pārliecinātas tradicionalitātes. Otrkārt, dēļ krievu mesiāniskās mentalitātes, kuras galvenā sastāvdaļa ir cīņa pret ļaunumu. Treškārt, dēļ krievu tieksmes “neķeckāties” ar acīmredzamiem neliešiem (Krievijā pieķerts pedofīls var arī nenodzīvot līdz tiesai). Šo iemeslu dēļ homoseksuālistiem – pedofīliem un citiem izvirtuļiem dzīve Krievijā ir vairāk kā nekomfortabla. Un tāpēc lielākā daļa t.s.”Krievijas opozīcijas” ir homoseksuālistu – pedofīlu aprindu pārstāvji. Un tieši tāpēc izteikts antikrieviskums ir viena no homoseksuālistu – pedofīlu aprindu pazīmēm pēc kā tos var pazīt (ne visi antikrievi ir homoseksuālistu – pedofīlu aprindu pārstāvji, bet visi homoseksuālistu – pedofīlu aprindu pārstāvji ir antikrievi).

Saprotot to, vajadzētu uzdot sev jautājumu: “Vai es dēļ Latvijas un dēļ savas tādas un tādes nepatikas pret krieviem/Krieviju, esmu gatavs cīnīties pret krieviem/Krieviju plecu pie pleca arī ar homoseksuālistiem – pedofīliem?” Tas nav triviāls jautājums, jo homoseksuālistu – pedofīlu aprindas pašreiz ir viens no nozīmīgākajiem spēkiem Rietumvalstīs, tai skaitā arī Latvijā. Tātad, krievus nemīlošie konservatīvie latvieši (arī zemessargi, NBS karavīri un citi), vai jūs esat gatavi cīnīties (un mirt) par homoseksuālistu – pedofīlu vērtībām un homoseksuālistu – pedofīlu vadībā? Un ja atbilde ir jā un cilvēks iekšēji ir gatavs kaut kādā jautājumā sadarboties ar homoseksuālistu – pedofīlu, tad kas viņš patiesībā ir?!

Žoržs Dantess un viņa "audžutēvs" un piegulētājs barons Lui Jakobs Teodors van Gekerns (Nīderlandes vēstnieks Krievijā)

Žoržs Dantess un viņa “audžutēvs” un piegulētājs barons Lui Jakobs Teodors van Gekerns (Nīderlandes vēstnieks Krievijā)

Krievijā, atšķirībā no Latvijas, lielākā daļa cilvēku kategoriski tam nav gatavi, un tas neskatoties uz to, ka homoseksuālistu – pedofīlu aprindu mēģinājumiem iekarot vai pakļaut Krieviju ir gana sena vēsture. Visuzskatāmāk to raksturo fakts, ka izcilo krievu dzejnieku Aleksandru Puškinu, kurš bija uzticīgs imperatoram Nikolajam I un kurš publiski un asi kritizēja Krievijas ierēdņus par klaji pretvalstisku darbību, 1837.gadā nogalināja homoseksuālists Žoržs Dantess (1812 – 1892) – Nīderlandes vēstnieka Krievijā, barona Lui Jakoba Teodora van Gekerna (1792 – 1884) “audžudēls” un piegulētājs. Uz to brīdi Krievijas impērija bija pasaules varenākā valsts, bet jau 1853.gadā sākās Krimas karš, ar kura zaudējumu sākās impērijas noriets. Gan pats Krimas karš, gan zaudējums tajā, gan pēcākās katastrofālās sekas bija saistītas arī ar homoseksuālistu – pedofīlu destruktīvo un pretvalstisko darbību.

Uz XX gadsimta sākumu Krievijas impērija bija jau pietiekami nolaistā stāvoklī un liela daļa Krievijas aristokrātu bija galēji izvirtusi. Šī iemesla dēļ Lielbritānijai un citiem ārējiem spēkiem 1917.gada februārī pietiekami viegli izdevās gāzt imperatoru Nikolaju II, kuru nodeva visi, tai skaitā arī nākamie “baltās” pretboļševiku kustības dalībnieki. Savukārt Ļeņina sociālistisko revolūciju (1917.gada oktobrī) atbalstīja patriotiskā Krievijas aristokrātu daļa, kura iekļāvās Sarkanajā armijā un lielā mērā noteica tās panākumus. “Balto” pusē pret “sarkanajiem” karoja izvirtuļi un nelieši, kuri pēc zaudējuma tika vai nu iznīcināti vai arī bija spiesti emigrēt (daļa no baltemigrantiem pēc tam aktīvi atbalstīja Hitlera iebrukumu PSRS).

Liene Liepiņa

Liene Liepiņa

Šī “sarkano” uzvara ir ļoti būtiska, jo tās rezultātā Krievijas teritorijā izveidojās spēcīgs tradicionālās un tikumiskās vērtībās balstīts režīms, kurš lielā mērā bija attīrīts no izvirtuļiem un neliešiem (ne pilnībā, protams). Šis režīms un šī valstiskā iekārta arī radīja tos cilvēkus, tradicionālo vērtību cilvēkus, kurus tik ļoti stipri neieredz homoseksuālistu – pedofīlu aprindas un, pie kuriem, starp citu, tiek pieskaitīti arī lielākā daļa latviešu. Piemēram, latviešu izcelsmes vāciete, caurkritusī Saeimas deputāte no “Vienotības” Liene Liepiņa (Paula Kļaviņa meita, dzimusi un uzaugusi Rietumvācijā, Zviedrijas pilsone) nekautrējas atklāti stāstīt, ka ir labi, ja Padomju Latvijā uzaugušie cilvēki (tas ir – lielākā daļa Latvijas iedzīvotāji) nevairojas. Artis Pabriks twiterī izteicās politkorektāk: “Jandāliņš ap Stambulas konvenciju norāda cik daudz Latvijā vēl padomisku cilvēku ar padomiski autoritāru domāšanu”.

Tieši šie cilvēki, kuri Krievijā joprojām ir vairāk kā 90%, arī ir galvenais “Putina režīma” balsts, tieši dēļ šiem cilvēkiem Krievijā nav iespējama nekāda atklāta politika, kura ir pretrunā tradicionālām un tikumiskām vērtībām un tieši šos cilvēkus gatavojas iznīcināt Rietumsvalstu homoseksuālistu – pedofīlu aprindas, kuru instruments ir NATO militārais bloks. Tāpēc latviešiem, jo īpaši konservatīvajiem latviešiem, kuri lamā Krieviju un darbojas NATO struktūrās, būtu pēdējais laiks saprast, ka viņi kalpo homoseksuālistu – pedofīlu aprindām, ka ar vārdu salikumu “Rietumu vērtības” tiek saprastas homoseksuālistu – pedofīlu vērtības un ka viņus pašus (dēļ pašu tradicionalitātes) un viņu bērnus sagaida visai bēdīgs liktenis.

Latvija ir totāli izlaupīta, Latvija ir zaudējusi trešdaļu savus iedzīvotājus, latvieši masveidā emigrē, Latvijas lauki ir izmiruši, Latvijas meži ir izcirsti, Latvijas rūpniecība un lauksaimniecība ir iznīcināta, nozīmīgākie Latvijas resursi pieder ārvalstniekiem, tiek iepludināti imigranti, plaši tiek propagandētas visādas izvirtības, alkohols, cigaretes, narkotikas, ir krasi kritusies pārtikas kvalitāte un tās standarti arvien tiek pazemināti, gan informatīvi, gan juridiski tiek grauts ģimenes sabiedriskais institūts, ir ievērojami pazemināti reālās izglītības standarti ar tendenci tos pazemināt vēl un vēl, no ģimenēm tiek nepamatoti izņemti bērni, Latvijas bāreņi un vecākiem atņemtie bērni caur adopcijas procedūrām tiek pārdoti uz ārzemēm un var tikai minēt kādas šausmas piedzīvo daudzi no tiem, kuri paliek Latvijā, pedofīlijā pieķertās augstākās amatpersonas palika nesodītas, … un tagad tiek likti pamati Latvijas “genderizācijai”. Tad nu ir jautājums, ko vēl ir jāizdara homoseksuālistu – pedofīlu aprindām, lai latviešu vīrieši, policisti, zemessargi, karavīri, tēvijas sargi un citi pagaidām vēl normālorientētie cilvēki beidzot ķertos pie ieročiem (vai nu vismaz sāktu kaut cik nopietnu pretestību)?!

P.S.
Pret Stambulas konvencijas ratifikāciju Saeimā portālā “Mana balss” var parakstīties te: http://manabalss.lv/par-stambulas-konvencijas-neratificesanu-latvija-republikas-12-saeima/show
P.S.2
Lūk, raksts par arī homoseksuālistu – pedofīlu aprindu izmantotajām propagandas metodēm: https://infoagentura.wordpress.com/par-propagandu/ https://infoagentura.wordpress.com/2014/01/29/perversiju-legalizacijas-tehnologija-overtona-logs-socialo-izmainu-modelis/
P.S.3
Cits homoseksuālistu – pedofīlu aprindas raksturojošs saraksts: https://infoagentura.wordpress.com/2013/09/18/par-zanetas-jaunzemes-grendes-atlaisanu/

Avoti:
http://asociacijagimene.lv/stambulas-konvencijas-problemjautajumi/
https://www.tm.gov.lv/lv/aktualitates/tm-informacija-presei/juridiska-analize-par-stambulas-konvencijas-iespejamo-ietekmi-uz-latvijas-tiesibu-sistemu
https://www.tm.gov.lv/files/l1_MjAxNi9UTWluZl8yNTA0MTZfU3RhbWJ1bGtvbnZfZG9rLnBkZg/2016/TMinf_250416_Stambulkonv_dok.pdf
https://infoagentura.wordpress.com/2014/11/27/par-norvegijas-pedofilijas-tradicijam-cietusas-latvietes-stasts/
https://infoagentura.wordpress.com/2015/12/20/par-tuvajiem-austrumiem-islama-pasauli-turciju-un-nepieciesamibu-necilvecibas-draudu-iespaida-visiem-cilvekiem-apvienoties/
http://www.nyc.gov/html/cchr/downloads/pdf/publications/GenderID_Card2015.pdf

Informācijas aģentūra
/31.05.2016/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 5 komentāri

Homoseksuāla dzīvesveida popularizēšana neatbilst tikumības jēdzienam

Baiba Rudevska

Baiba Rudevska

Ar 2015.g. 18. jūnija likumu Izglītības likums tika papildināts ar 10.1 pantu šādā redakcijā:

„(1) Izglītības sistēma nodrošina izglītojamā tikumisko audzināšanu, kas atbilst Latvijas Republikas Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām, īpaši tādām kā laulība un ģimene.

(2) Izglītības iestāde, izņemot augstskolas, aizsargā izglītojamo no tādas informācijas un metodēm izglītības un audzināšanas procesā, kas neatbilst šā likuma mērķī ietvertajai izglītojamā tikumiskās attīstības nodrošināšanai.”

Šī norma vēl projekta stadijā izraisīja skaļus protestus no zināmu ideoloģisku lobiju un nevalstisko organizāciju puses. Praktiski visas šīs organizācijas sludina t.s. LGBT ideoloģiju, kuras pamatpostulātus var rezumēt šādi: homoseksuāli akti ir mAristorāli labi un līdzvērtīgi vīrieša un sievietes laulībai; vēl jo vairāk – cilvēki, kuri tos piekopj, veido īpašu sabiedrības grupu jeb šķiru – t.s. “gejus”, “seksuālās minoritātes”, “LGBT personas”, “LGBTQI… personas” utt.

Par savu uzbrukumu mērķi šo lobiju un organizāciju pārstāvji ir izvēlējušies tieši vārdu “tikumība”. Viņuprāt, neesot iespējams skaidri definēt, kas ir tikumība; ko vispār šis vārds nozīmējot; kā vispār varot uzspiest visai sabiedrībai kaut kādu vienveidīgu tikumības izpratni, u.tml. Piedāvāto grozījumu pretinieki nemitīgi deklarē, ka “tikumība” esot kaut kas pilnīgi subjektīvs, iracionāls, nedefinējams, no dažu aprobežotu ļautiņu reliģiskās pārliecības izrietošs, – tātad, viņuprāt, likumā neko tādu nemaz nedrīkstēja rakstīt. (Tas, ka vārds “tikumība” jau ir ierakstīts Satversmes 116. pantā, šos pretiniekus nez kāpēc nemulsina.)

Šī atzinuma mērķis ir sniegt atbildi uz Latvijas Cilvēktiesību centra sniegto atzinumu (bez datuma, uz 8 lpp.), kurā šī organizācija apgalvo, ka “Latvijā nav tiesiska attaisnojuma no izglītības materiāliem izslēgt dažādu seksuālo orientāciju un viendzimuma attiecību minēšanu kā netikumisku”. Šāds apgalvojums ir pilnīgi aplams. Turpmāk sekos dažas tēzes, kurās autore īsumā pamatos, kādēļ pozitīva priekšstata apzināta radīšana skolēnos par homoseksuālo dzīvesveidu būtu klajā pretrunā ar Izglītības likuma 10.1 pantu.

1. Latvija pieder pie Rietumu civilizācijas un neapšaubāmi orientējas uz Rietumu pasaules vērtībām – taču LGBT ideoloģijai ne tikai nav nekāda sakara ar šīm vērtībām, bet tā pret tām ir atklāti naidīga.

Latvijas Cilvēktiesību centrs sava atzinuma sākumā pareizi raksta, ka Latvija pieder pie Rietumu pasaules kultūrvēsturiskās telpas, – taču vienlaikus parāda pilnīgu izpratnes trūkumu par šīs kultūrvēsturiskās telpas saturu un pamatprincipiem. No Latvijas Cilvēktiesību centra atzinuma var saprast, ka tas uzskata par “Rietumu vērtībām” visu, kas vien pašreizējā vēsturiskajā laikmetā tiek faktiski pieņemts Rietumos (t.i., vienā vai vairākās Rietumu valstīs). Taču šāds uzskats ir pilnīgi aplams: pēc šādas loģikas mums būtu jāatzīst, ka arī Ādolfa Hitlera nacionālsociālisms reiz ir piederējis pie “Rietumu vērtībām” – jo tas taču arī nāca no Rietumiem!

Šādas Latvijas Cilvēktiesību centra maldīgas attieksmes iemesls diemžēl ir pārāk labi zināms. Ļoti līdzīgu fenomenu aizpagājušā gadsimta misionāri un ceļotāji ne vienu reiz vien vēroja pie pirmatnējām Okeānijas un Tālo Ziemeļu ciltīm: daudzi no šiem iezemiešiem domāja, ka, pārņemot atsevišķus eiropiešu ieradumus – teiksim, alkohola lietošanu – viņi kļūs “kā baltie cilvēki” visos aspektos. Šiem nabaga cilvēkiem neienāca prātā, ka eiropiešu plašajām zināšanām un prasmēm nebija nekāda sakara ar alkoholu; gluži otrādi – alkohols ir tas, kas šo zināšanu un prasmju realizāciju tikai kavē. Diemžēl arī šodien dažās Austrumeiropas valstīs ir politiķi un sabiedriskie darbinieki, kuri nacionālās mazvērtības kompleksa ietekmē cenšas nekritiski pārņemt visu, ko redz Rietumos, nemaz neizvērtējot, cik tas viss patiešām atspoguļo Rietumu vērtības.

Īstenībā Rietumu civilizācija – kas pēdējo tūkstoš gadu laikā ir bijusi tālu priekšā visām pārējām gan zinātniski tehniskā progresa, gan filozofiskās domas ziņā –, ir radusies, harmoniski saplūstot trim lielām kultūrām: Grieķijai ar tās filozofiju, Romai ar tās tiesisko un pilsonisko kārtību, un kristīgajai (vai, vēl precīzāk izsakoties, judeokristīgajai) domai ar tās izpratni par cilvēku kā pēc Dieva līdzības radītu būtni. Ģeogrāfiski izplešoties, šī civilizācija uzņēma sevī dažādas vietējās kultūras – Tuvo Austrumu, indiešu, ģermāņu, ķeltu, baltu, slāvu, utt. – vienlaicīgi tās pārveidojot, “pārkausējot” un tādējādi radot dažādas lokālās identitātes.

Vienkāršoti sakot, galīgi izveidojusies klasiskā Rietumu domāšanas paradigma balstās uz septiņiem “pīlāriem”, kuru unikālais kopsavilkums rada Satversmes preambulā minētās “kristīgās vērtības”. Šie pīlāri ir: (1) panteisma noliegums un Radības ontoloģiskais labums; (2) transcendents racionālisms; (3) transcendents humānisms; (4) ētisks objektīvisms; (5) lineāra laika uztvere; (6) garīgās un laicīgās jomas nošķiršana; (7) Svētās Trīsvienības ideja un no tās izrietošās sekas.[1] Rietumu civilizācija – tā ir Atēnu demokrātija, Romas impērija, agrie un vēlie Viduslaiki, Renesanse, Reformācija, Apgaismības laikmets, 19.gs. industriālā revolūcija, 20.gs. starptautiski tiesiskā iekārta. Rietumi – tie ir Platons un Aristotelis, Vergīlijs un Cicerons, Kārlis Lielais un Hildegarde fon Bingena, Svētais Augustīns un Svētais Akvīnas Toms, Leonardo da Vinči un Koperniks, Luters un Kalvīns, Mikelandželo un Rembrandts, Mocarts un Bēthovens, Kants un Gēte, Pastērs un Einšteins, Rainis un Zenta Mauriņa…

Taču Latvijas Cilvēktiesību centra proponētajai LGBT ideoloģijai nav absolūti nekāda sakara ar visu iepriekšminēto. Sāksim jau ar to, ka neviens no tikko minētajiem Rietumu civilizācijas dižgariem pat prāta aptumsuma brīdī nevarētu iedomāties, ka homoseksuālas dzimumattiecības ir kaut kas tāds, ar ko būtu jālepojas pārējo cilvēku priekšā un kas būtu pielīdzinams vīrieša un sievietes laulībai. LGBT ideoloģijas pirmsākumi, salīdzinot ar visas Rietumu pasaules vēsturi, ir ļoti neseni: tie ir meklējami 20.gs. vidū, Frankfurtes kritiskās teorijas skolas ietvaros. Pirmo “stūrakmeni” šajā ziņā ielika Herberts Markūze (Herbert Marcuse, 1898-1979), kurš savā darbā “Eross un civilizācija” sapludināja kopā Kārļa Marksa un Zigmunda Freida idejas. Markūze uzbūra, kā viņš pats rakstīja, “nerepresīvas sabiedrības” tēlu, kurā pilnīgi brīva un atraisīta dzimumtieksmes apmierināšana atbrīvošot cilvēkus no civilizācijas uzliktajiem žņaugiem un beidzot padarīšot viņus laimīgus.[2] Visi Frankfurtes skolas domātāji pret Rietumu civilizācijas mantojumu bija noskaņoti naidīgi un noliedzoši. Piemēram, jau 1919.g. viens no Frankfurtes skolas dibinātājiem, Ģērģs (Georgs) Lukāčs (György Lukacs, izglītības ministrs Bēlas Kuna vadītajā Ungārijas Padomju Republikā), jautāja: “Kurš mūs atpestīs no Rietumu civilizācijas?[3]

LGBT ideoloģija ir acīmredzami nesavienojama ar Rietumu civilizācijas vērtībām jau tādēļ vien, ka tā balstās uz aplamu un melīgu antropoloģiju, t.i., aplamu un melīgu priekšstatu par cilvēku kā būtni. Rietumu pasaule ir praktiski vienmēr uzlūkojusi cilvēku kā integrālu būtni, kurai piemīt noteikta daba (gan fiziskajā, gan garīgajā aspektā), kura tiecas uz noteiktu mērķi un piepildījumu, un – galvenais – kurai ir noteikta vieta pasaules iekārtā. Šo pieeju sauc par integrālo humānismu. [5] Savukārt LGBT ideoloģija šo integrālo humānismu radikāli noliedz. Šīs noliegums izpaužas vismaz trijos aspektos:

(1) izdomājot atsevišķu “LGBT personu” kategoriju, tā reducē cilvēka personu līdz viņa dzimumtieksmju un seksuālo aktu kopumam, – taču īstenībā cilvēks ir kaut kas daudz, daudz vairāk; šāda reducēšana ir krasā pretrunā ar elementāro cilvēka cieņu;[6]

(2) tā dialektiski pretnostata šo “LGBT personu” kategoriju visai pārējai sabiedrībai kā “revolucionāro šķiru”, kurai cīņā jāiekaro sev hegemonija (tieši tāpat, kā nacisti darīja ar “āriešu rasi” un komunisti ar “proletariātu”);

(3) tā noliedz vīrieša un sievietes dabisko seksuālo komplementaritāti jeb savstarpējās papildināšanas principu, kas nodrošina visas cilvēces turpināšanos un harmonisku attīstību.[7]

Rezumējot jāsaka, ka attiecība starp Rietumu civilizāciju un LGBT ideoloģiju ir tāda pati, kā attiecība starp cilvēku – vēža slimnieku un ļaundabīgo audzēju, no kura viņš cieš. Neviens saprātīgs cilvēks neidentificēs slimnieku ar potenciāli letālo audzēju; tieši tāpat arī ir aplami identificēt Rietumu civilizāciju ar kādu no ideoloģiskajām slimībām, kas tās iekšienē plosās tagad vai plosījās pagātnē – vienalga, vai tas būtu vācu nacisms vai LGBT ideoloģija.

2. LGBT ideoloģija ir absolūti nesavienojama nedz ar Satversmē garantētajām pamattiesībām, nedz ar tās 1. pantā nostiprināto demokrātiskas valsts virsprincipu.

Latvijas Cilvēktiesību centrs savā atzinumā raksta, ka starp vispāratzīto cilvēktiesību normām nav hierarhijas. Tas ir pilnīgi pareizi, taču šī atziņa īstenībā vēršas pret pašu šīs organizācijas nostāju mūs interesējošajā jautājumā! Jā, patiešām – starp cilvēktiesību normām nav hierarhijas, taču LGBT ideoloģija (lai cik tā necenstos piesegties ar “cilvēktiesību” piesaukšanu) ir krasi naidīga pret lielu daļu no Satversmē un starptautiskajos līgumos atzītajām klasiskajām cilvēktiesībām.

LGBT ideoloģija ir nesavienojama ar Satversmes 1. pantu vispirms jau tāpēc, ka, kā autore jau teica, cilvēka persona tiek reducēta līdz viņa dzimumtieksmju un seksuālo aktu kopumam. Tas ir klajā pretunā ar cilvēka cieņu, kas savukārt ir jebkuras demokrātiskas valsts un demokrātiskas sabiedrības pamatu pamats.

Vēl jo vairāk, prakse rāda, ka absolūti visās valstīs, kurās LGBT ideoloģijas elementi kļūst par tiesību sistēmas sastāvdaļu, līdz ar to krasi pazeminās brīvības un demokrātijas līmenis sabiedrībā un tiek ierobežotas citu cilvēku klasiskās pamatbrīvības (vārda, reliģijas, sirdsapziņas brīvība u.c.). Visas tās Rietumu valstis (bez izņēmuma!), kuru tiesību sistēmās ir izdevies iesakņoties LGBT ideoloģijai, ātri vien nonāk pie tā, ka jebkāda homoseksuālās uzvedības kritika – un bieži vien arī pašas LGBT ideoloģijas kritika – tiek atzīta par prettiesisku un sodīta. „Viendzimuma partnerattiecību“ institūta ieviešana nekad nenāk viena pati: lai neviens neuzdrošinātos kritizēt tā pamatā esošās idejas, tiek pieņemti arī attiecīgi grozījumi krimināllikumos. Pat ja „homofobu“ neizdodas formāli notiesāt un galu galā viņš tiek attaisnots, faktiski viņš tik un tā tiek sodīts: ar patvaļīgiem arestiem, ar naudas un veselības zaudēšanu gadiem ilgās tiesu prāvās, ar uzņēmuma izputināšanu u.tml. Tiek izdarīts arvien lielāks un lielāks spiediens uz bērnu vecākiem, kuri nevēlas atzīt homoseksuālo uzvedību par normālu un vēlas nodrošināt saviem bērniem attiecīgu audzināšanu. Tiem, kuri uzdrošinās kritizēt homoseksuālismu, bieži vien draud atlaišana no darba. Tādas organizācijas, kā, piemēram, “The Christian Institute”[8], “Alliance Defending Freedom”[9], “LifeSiteNews”[10] un “Observatory on Intolerance and Discrimination Against Christians in Europe”[11] savās mājas lapās pastāvīgi publicē jaunākos datus par to, kā cilvēki tiek vajāti par atteikšanos atbalstīt LGBT ideoloģiju. Šī atzinuma autores 2015.g. februārī žurnālā “Jurista vārds” publicētajā rakstā “Viendzimuma pāru kopdzīves regulējuma tiesībpolitiskā problemātika” ir minēti vairāki ļoti tipiski šādas vajāšanas piemēri.[12] Pavisam svaigs un nesens piemērs: pirms nedēļas Parīzes pirmās instances tiesa (Tribunal de Grande Instance) atzina par vainīgu krimināllietā un notiesāja franču politiķi Kristīnu Butēnu (Christine Boutin) par to, ka viņa bija publiski nosaukusi homoseksuālismu (kā parādību) par “negantību” (kā to, starp citu, sauc arī Bībele).[13]

Vēlreiz un vēlreiz jāpasvītro: nav nevienas Rietumu valsts, kur valstiski atzīta LGBT ideoloģija spētu mierīgi sadzīvot ar klasiskajām cilvēktiesībām. Līdz ar to nav nekāda pamata domāt, ka Latvija šajā ziņā būtu izņēmums. Ja mēs savā tiesību sistēmā iepludināsim šo totalitāro ideoloģiju, tad katru reizi, kad tiks piesauktas t.s. “seksuālo minoritāšu tiesības”, par tukšiem un nedzīviem paliks Satversmes 99. pants (tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību), 100. pants (tiesības uz vārda brīvību), 103. pants (pulcēšanās brīvība) un 110. pants (vecāku tiesības). Pēc autores domām, tas ir pilnīgi pietiekams, lai atzītu LGBT ideoloģijas krasu nesavienojamību ar Satversmes 1. panta pamatnormu un nepieļautu tās ieplūšanu mūsu tiesību sistēmā.

3. “Seksuālās orientācijas” jeb “dzimumorientācijas” termins būtībā nav juridisks termins, jo tā saturs un tvērums nekur nav skaidri definēti. Tas ir tīri ideoloģisks termins.

Lai gan Eiropas Savienības tiesību aktos un dažādu valstu likumos dažkārt tiek lietots termins “seksuālā orientācija” (jeb “dzimumorientācija”), to nevar atzīt par juridisku terminu vārda tiešajā nozīmē, jo tas nekur nav skaidri un nepārprotami definēts. Tas pats sakāms par terminiem “gejs”, “lesbiete”, “LGBT persona” u.tml. Visi šie termini ir ārkārtīgi izplūduši un neskaidri, jo tie var apzīmēt trīs pilnīgi dažādas realitātes: (a) noteiktu tieksmi jeb noslieci, (b) noteiktu uzvedību jeb dzīvesveidu, (c) noteiktu sabiedriski politisku ideoloģiju. Nekad nav pilnīgi skaidrs, kurā nozīmē noteiktajā brīdī šie jēdzieni tiek lietoti. Vai, piemēram, cietumā sēdošs vīrietis, kurš, neraugoties uz savu ierasto tieksmi pret sievietēm, sāk stāties miesīgos sakaros ar tā paša dzimuma kameras biedriem, ir “LGBT persona” ar atsevišķu “seksuālo orientāciju” vai nav? Un no otras puses, vai par “LGBT personu” var nosaukt cilvēku, kuru māc tieksme pret tā paša dzimuma personām, bet kurš homoseksuālu dzīvesveidu nepiekopj un principā iestājas pret to? Jāsecina, ka visa šī terminoloģija ir nevis juridiska, bet tīri ideoloģiska.[14]

4. Nekādas Latvijai saistošas starptautisko tiesību normas un pat ne ECT judikatūra neuzliek Latvijai pienākumu juridiski atzīt viena dzimuma pāru kopdzīvi.

Sāksim ar to, ka lielākā daļa no Latvijas Cilvēktiesību centra minētajiem dokumentiem (dažādas rekomendācijas, rezolūcijas, vadlīnijas u.tml.) nesatur nekādas dalībvalstīm saistošas starptautisko tiesību normas. Lai izvairītos no pārpratumiem (tīšiem vai netīšiem), jāatgādina, ka starptautiski tiesiskās saistības valstīm var rasties tikai no šādiem avotiem:

1. konkrētās valsts ratificētajiem starptautiskajie līgumiem (divpusējiem un daudzpusējiem);
2. starptautisko tiesību paražām un vispārējiem principiem;
3.  ius cogens;
4. ANO Drošības padomes lēmumiem saskaņā ar ANO Statūtiem;
5. Starptautisko tiesu un šķīrējtiesu nolēmumiem, bet ar šādiem nosacījumiem: a) valsts attiecīgajā starptautiskajā līgumā ir akceptējusi konkrētās tiesas jurisdikciju; b) tiesa ir lēmusi vai spriedusi savu pilnvaru robežās (tātad nav rīkojusies ultra vires); c) ja līgums īpaši neparedz pretējo, tad nolēmums saista tikai to valsti, pret kuru tas ir pieņemts (inter partes, nevis erga omnes).

Atgādināsim arī to, ka Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pašreizējā redakcija („Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības“) pilnībā atbilst spēkā esošo starptautisko cilvēktiesību līgumu un deklarāciju normām. ANO Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas[15] 16. pants nosaka:

„1. Vīriešiem un sievietēm, kas sasnieguši pilngadību, ir tiesības bez jebkādiem ar rasi, tautību vai reliģisko pārliecību saistītiem ierobežojumiem stāties laulībā un dibināt ģimeni. Viņiem ir vienlīdzīgas tiesības, stājoties laulībā, laulības laikā un šķirot laulību.
2. Laulību var slēgt tikai ar abu nākamo laulāto brīvu un pilnīgu piekrišanu.
3. Ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, un tai ir tiesības uz sabiedrības un valsts aizsardzību.“

Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām[16] 23. pants nosaka:

„1. Ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, un tai ir tiesības baudīt sabiedrības un valsts aizsardzību.
2.Vīriešiem un sievietēm, kas sasnieguši laulības vecumu, ir tiesības stāties laulībā un tiesības nodibināt ģimeni. [..]“

Arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 12. pants nosaka: „Laulības vecumu sasniegušiem vīriešiem un sievietēm ir tiesības stāties laulībā un dibināt ģimeni saskaņā ar valsts iekšējām likumu normām, kas nosaka šo tiesību izmantošanas kārtību.“

Minēto pantu struktūra un saturs – un virpirms jau saikļa “un” lietošana nepārprotami rāda, ka „ģimenes nodibināšana“ to izpratnē ir tieši saistīta ar vīrieša un sievietes laulību. Tādēļ ir aplams Latvijas Cilvēktiesību centra apgalvojums, ka “laulības un ģimenes jēdzieni ir nošķirami”.

Tālāk autore vēlas pievērst uzmanību visu iepriekš citēto normu redakcijai, kas acīmredzami atšķiras no pārējām cilvēktiesību normām. Ja pārējās cilvēktiesību normas ir izteiktas formā „ikvienam ir tiesības…“ vai „nevienu nedrīkst…“, tad mūsu uzmanības lokā esošās normas lieto pavisam citu valodu: „vīriešiem un sievietēm…“ Kādēļ tā? – Tādēļ, ka šīm normām ir atšķirīgs primārais subjekts. Visu pārējo pamattiesību primārais subjekts ir indivīds, savukārt tiesības stāties laulībā un nodibināt ģimeni pēc savas būtības nav individuālas: tās piemīt nevis „ikvienam“, bet – ievērojot dzimumu dabisko komplementaritāti – „vīriešiem un sievietēm“. Citiem vārdiem sakot, to primārais subjekts ir vīrieša un sievietes pāris.[17] Jāsaka, ka pat ECT, kuras pēdējo gadu judikatūrā ir vērojama nekritiska LGBT ideoloģijas postulātu pieņemšana un piemērošana, savā spriedumā lietā Schalk un Kopf pret Austriju bija spiesta atzīt, ka šo normu nekādi nevar interpretēt kā pamatu „viendzimuma laulības“ institūta uzspiešanai Konvencijas dalībvalstīm.[18]

Runājot par ECT, lai cik tās pašreizējā judikatūra nebūtu labvēlīga LGBT ideologu tēzēm, no tās tik un tā nav iespējams izrietināt nekādu pienākumu Latvijai juridiski atzīt viendzimuma pāru attiecības un izveidot šim nolūkam kaut kādus īpašus tiesību institūtus. 2013.g. 7. novembrī ECT Lielā palāta pasludināja spriedumu lietā Vallianatos un citi pret Grieķiju, kurā deklarēja, ka: a) Eiropas Cilvēktiesību konvencija neuzliek valstīm pienākumu ieviest neprecētu pāru kopdzīves regulējumu, taču b) ja valsts tomēr nolemj to ieviest, tad tā nav tiesīga noteikt to tikai attiecībā uz dažādu dzimumu pāriem; šādas „reģistrētas partnerattiecības” ir jānosaka arī viendzimuma pāriem; pretējā gadījumā ir konstatējams konvencijas 14. panta pārkāpums kopsakarā ar 8. pantu (diskriminācija, īstenojot tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību).[19] Uz Latviju šis spriedums nekādi nevar attiekties, jo Latvijā vispār nepastāv nekāds neprecētu pāru kopdzīves regulējums.

Savukārt 2015.g. 21. jūlijā ECT pasludināja spriedumu lietā Oliari un citi pret Itāliju, kurā nosprieda, ka sūdzības iesniedzēju – homoseksuāla dzīvesveida piekopēju – nespēja jebkādā veidā formalizēt savas attiecības Itālijas tiesību sistēmā pārkāpa viņu tiesības, kas garantētas Konvencijas 8. pantā. Tomēr – pat ja pieņem, ka šis spriedums patiešām ir taisīts ECT pilnvaru robežās un nav ultra vires –, arī tad šo spriedumu nekādi nevar attiecināt uz Latviju, jo tā motivācijas “stūrakmens” ir tas, ka Itālijas Konstitucionālā tiesa bija vairākkārt aicinājusi likumdevēju ieviest viendzimuma pāru kopdzīves regulējumu, un ka pēc pēdējiem sabiedriskās domas aptaujām, itāļu vairākums atbalstīja šāda regulējuma ieviešanu.[20] Latvijas gadījumā ne pirmais, ne otrais apstāklis nepastāv.

5. Nepastāv nekādas “cilvēktiesības” uz svešu bērnu indoktrināciju; gluži otrādi: vecākiem ir starptautiskajos līgumos nostiprinātas tiesības uz to, lai bērnu izglītības gaitā tiktu ievērota viņu reliģiskā un filozofiskā pārliecība.

Šeit mēs nonākam pie paša galvenā jautājuma, un proti: par kādām cilvēktiesībām vispār var būt runa Izglītības likuma 10.1 panta kontekstā? Latvijas Cilvēktiesību centra minētais ECT spriedums lietā Alekseyev pret Krieviju vispār nekādi nav attiecināms uz mūsu aplūkojamo gadījumu: šajā lietā ECT konstatēja pieteicēja pulcēšanās brīvības pārkāpumu tādēļ, ka Krievijas iestādes bija aizliegušas viņa plānotās “geju praida” demonstrācijas un piketus. Tātad šajā lietā sūdzības iesniedzējam tika liegts publiskajā telpā paust zināmus uzskatus, uz ko viņam principā bija tiesības saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 11. (un 10.) pantu. Taču Izglītības likuma 10.1 pants skar tikai attiecības izglītības iestāžu iekšienē, un nepastāv nekādas “cilvēktiesības” tikt klāt svešiem bērniem, lai sludinātu viņiem kaut kādas idejas vai sniegtu viņiem kaut kādu informāciju. Saskaņā ar Konvencijas Pirmā protokola 2. panta pirmo teikumu un Satversmes 112. panta pirmo teikumu, ikvienam ir tiesības uz izglītību (vai arī “Nevienam nedrīkst liegt tiesības uz izglītību”, kā teikts Pirmā protokola 2. pantā), taču vienīgais šo tiesību subjekts ir pats izglītojamais (skolēns), nevis skolotājs vai skola. Valsts vai pašvaldības skola un tās darbinieki valsts vārdā nodrošina izglītojamajam viņa tiesības uz izglītību; viņiem nav nekādu subjektīvu tiesību no savas puses skolēnam kaut ko mācīt. Tāpat arī nekādām organizācijām (t.sk. LGBT ideoloģiju sludinošajām) nav un nevar būt nekādas “tiesības” uz pieeju mācību iestādēm, lai tur bērniem kaut ko mācītu vai stāstītu.

Ja skolotājiem un organizācijām nekādu tamlīdzīgu tiesību nav, tad vecākiem (vai personām, kas tos atvieto: aizbildņiem utt.) gan ir starptautiski atzītas un nostiprinātas tiesības uz to, lai viņu bērna izglītošanas procesā tiktu ievērota viņu (vecāku) reliģiskā un filozofiskā pārliecība. Latvijas Cilvēktiesību centrs dīvainā kārtā ir aizmirsis pieminēt šīs cilvēktiesību normas, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 2. panta otro teikumu:

“Veicot funkcijas, kuras tā uzņemas attiecībā uz izglītību un mācībām, valsts ievēro vecāku tiesības nodrošināt saviem bērniem tādu izglītību un mācības, kas ir saskaņā ar viņu reliģisko pārliecību un filozofiskajiem uzskatiem.”

Arī Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 18. panta ceturtā daļa nosaka:

“Šā pakta dalībvalstis apņemās cienīt vecāku un attiecīgos gadījumos likumīgo aizbildņu brīvību nodrošināt savu bērnu reliģisko un tikumisko audzināšanu saskaņā ar savu pārliecību.”

Arī Satversmes 110. pants daudz lakoniskākā formā uzliek valstij pienākumu garantēt “vecāku [..] tiesības”. Jāsecina, ka Izglītības likuma 10.1 panta saturs pilnībā ievēro un nodrošina vecāku tiesības uz to, lai viņu bērniem skolā bez viņu ziņas netiktu mācītas viņu ētiskajai pārliecībai pretējas lietas.

6. ‘Tikumības” jēdziens nav nekas neskaidrs, subjektīvs vai izplūdis; gluži otrādi, atšķirībā no ideoloģiskā “seksuālās orientācijas” jēdziena, tas ir pietiekami konkrēts un viegli apzināms.

Izglītības likuma 10.1 panta pretinieki nemitīgi deklarē, ka “tikumība” esot kaut kas pilnīgi subjektīvs, iracionāls un nedefinējams (neraugoties uz to, ka, kā autore jau teica, vārds “tikumība” jau ir lietots Satversmes 116. pantā).

Īstenībā “tikuma” un “tikumības” jēdzieni nav nedz iracionāli, nedz kaut kādos subjektīvos reliģiskos ticējumos sakņoti. Gluži otrādi – tiem nav tieša sakara nedz ar kaut kādu konkrētu reliģiju, nedz ar reliģiju vispār. Jebkurš ar veselo saprātu apveltīts cilvēks – neatkarīgi no tā, vai viņš ir kristietis, budists, dievturis, ateists, agnostiķis, utt. – ir spējīgs šos jēdzienus racionāli aptvert un izprast.

Vēl jo vairāk, mums tagad nav jāizgudro nekas jauns: par “tikuma” jēdzienu jau ļoti sen ir rakstījuši sengrieķu filozofi Platons un Aristotelis, romiešu domātājs un valstsvīrs Cicerons, agrīnās kristīgās baznīcas tēvs Svētais Augustīns un daudzi citi autori. Būtībā viņi visu nepieciešamo jau ir pateikuši. Diemžēl mūsu valstī kvalitatīva vispārējā klasiskā izglītība nav pieejama, un diez vai ir daudz tādu mūsdienu latviešu, kuri vidusskolas ietvaros būtu studējuši šo autoru svarīgākos darbus. Bet žēl gan: ja tā būtu, tad man, iespējams, šis atzinums nemaz nebūtu jāraksta.

Mums, latviešiem, tikumības definēšanas uzdevums ir atvieglots jau ar to, ka mūsu valodā vārds “tikumība” ir tieši atvasināts no vārda “tikums”. Tikumība ir tāds personas vai sabiedrības stāvoklis, kurā tiek aizsargāti un celti godā tikumi: gan indivīda līmenī, gan kolektīvā līmenī (ģimene, skola, darbavieta, pilsēta, valsts, visa Eiropa, utt.).

Bet kas tad ir “tikums”? Lai to izskaidrotu, sāksim ar vienu atziņu, kas ir tik acīmredzama, ka mēs to parasti neatskārstam, un proti: katrs cilvēks grib būt laimīgs. Mēs varam būt ļoti dažādi, un mūsu izpratne par laimes sasniegšanas ceļiem arī var būt dažāda, – taču katrs no mums vienmēr grib sasniegt laimes stāvokli un tajā palikt. “Laime” nozīmē – “subjektīvi justies un objektīvi būt harmonijā pašam ar sevi un piepildīt savu dabisko sūtību šajā pasaulē”.

Tagad iedomāsimies mūsu dzīvi. Mēs darām dažnedažādas lietas: ēdam, dzeram, guļam, strādājam, precamies un audzinām bērnus, kontaktējamies ar draugiem, nokļūstam dažādās konfliktsituācijās, utt. Mūsu dzīves pieredze mums rāda, ka visās šajās darbībās pastāv galējības, kas vienmēr ir kaitīgas. Pat ja pirmajā brīdī šāda galējība cilvēkam var sagādāt baudu, ilgtermiņā tā viņu vienmēr sagrauj un padara nelaimīgu. Piemēram, cilvēkam ir obligāti jāēd, – taču gan pārēšanās, gan pārlieka badošanās ir kaitīga un draud priekšlaicīgi novest viņu kapā.

Jau minētais Aristotelis nāca pie secinājuma, ka kaut kur pa vidu starp šīm kaitīgajām galējībām atrodas zelta vidusceļš, kura ievērošana var padarīt cilvēku laimīgu. Šis zelta vidusceļš būtībā ir tas pats, kas tikums. Piemēram, drosmes tikums ir zelta vidusceļš starp diviem pretējiem netikumiem: gļēvumu un pārgalvību. Devības tikums ir zelta vidusceļš starp skopumu un izšķērdību. Pašapziņas tikums ir zelta vidusceļš starp mazvērtības kultivēšanu un lepnību (uzpūtību). Aristotelis piebilst, ka katrs no tikumiem izpaužas “pareizā laikā, par pareizu lietu, pret pareizajiem cilvēkiem, pareizam mērķim un ar pareiziem līdzekļiem.”[21]

Viss nupat teiktais nebūt nav teorētiska spriedelēšana: par tā pareizību katrs no mums var viegli pārliecināties, vērojot savu paša un citu cilvēku dzīvi. Paraudzīsimies, piemēram, uz devības tikumu. Skopulis zaudē draugus, dreb par savu mantu, un beidzot viņa iekrājumus “apēd” inflācija. Izšķērdīgais notriec naudu spēļu automātos un noved postā sevi un ģimeni. Bet devīgam cilvēkam vairumā gadījumu būs gan draugi, gan manta, gan dvēseles miers.

Tikumi ir ļoti dažādi. Gan Platons, gan Aristotelis runā par četriem klasiskajiem pamattikumiem jeb kardinālajiem tikumiem, kas ir šādi: 1) apdomība, tas ir, spēja valdīt savu rīcību ar saprātu, tiecoties uz saprātīgiem mērķiem ar samērīgiem līdzekļiem ; 2) taisnīgums, tas ir, spēja dot katram to, kas viņam pēc dabas pienākas ; 3) drosme, tas ir, spēja rīkoties par spīti dzīves sāpēm un grūtībām, un 4) mērenība, tas ir, spēja samērīgi lietot šīs pasaules labumus tā, lai tas būtu sev un citiem par labu. Citi autori šim sarakstam pieliek klāt arī citus tikumus.

Ir svarīgi saprast, ka tikums ir tāda nostāja, kuras ievērošana vispirms ir paša cilvēka interesēs. Pat ja mēs uz brīdi aizmirsīsim par līdzcilvēkiem un iedomāsimies pilnīgi izolētu indivīdu – kā Robinsonu Krūzo uz neapdzīvotas salas okeāna vidū –, mēs redzēsim, ka arī tad tikumu ievērošana nāks viņam tikai par labu, bet neievērošana (tas ir, netikums) – tikai par ļaunu. Tā pat ar lielu varbūtības pakāpi var maksāt viņam dzīvību. Rīkojoties gļēvi vai slinki, viņš riskē nedabūt sev iztiku un mirt bada nāvē; rīkojoties pārgalvīgi – iet bojā, krītot no klints vai iekļūstot haizivs rīklē, utt. Taču cilvēks, kā zināms, ir sabiedriska būtne, un tieši sabiedrībā tikumi iegūst īpašu nozīmi. Tikums vienmēr ir arī līdzcilvēku interesēs, savukārt netikums nodara kaitējumu arī viņiem.

Tā nu mēs nonākam pie “tikuma” un “netikuma” jēdziena definīcijas. Atbilde tagad ir skaidra: tikums ir tāds uzvedības princips, kura ievērošana nes labus augļus un iedibina harmoniju cilvēkā un sabiedrībā. Netikums savukārt ir uzvedības princips, kas cilvēkam un sabiedrībai kaitē, neļaujot tiem sasniegt harmonisku sevis piepildījumu un ilgtermiņā liek tiem justies un būt nelaimīgiem. Un tikumība, ir tāds personas vai sabiedrības stāvoklis, kurā tikumi tiek aizsargāti un celti godā.

Atliek jautājums: kā lai mēs katrā konkrētā gadījumā zinām, kāds uzvedības princips nes labus augļus, bet kāds padara cilvēkus nelaimīgus? Ļoti vienkārši: pētot un analizējot reālās dzīves datus! Lai saprastu, vai homoseksuālais dzīvesveids ir tikumīgs vai ne, paraudzīsimies, kādus augļus tas nes atsevišķām personām un visai sabiedrībai.

7. Homoseksuālā uzvedība ir veselībai bīstama, tādēļ valstij ir tiesības un pienākums iespēju robežās sargāt nepilngadīgos no šīs uzvedības propagandas – tieši tāpat, kā tā nepieļauj alkohola, narkotiku, smēķēšanas un vardarbības reklāmu.

Pat ja homoseksuālā uzvedība šodien vairs netiek oficiāli atzīta par „slimību“ vai „patoloģiju“, homoseksuālais dzīvesveids tik un tā ir katastrofiski bīstams to cilvēku veselībai (un dažkārt pat dzīvībai), kuri to piekopj. Tas nav kaut kāds vienkāršs „ļauno un tumsonīgo homofobu“ pieņēmums, kā to, iespējams, centīsies apgalvot Latvijas Cilvēktiesību centrs, – tie ir autoritatīvos avotos publicēti un attiecīgi pārbaudāmi medicīniski dati. Aplūkosim dažus no mums pieejamajiem datiem.

Slimību kontroles un novēršanas centri (Centers for Disease Control and Prevention jeb CDC) ir ASV federālo valsts iestāžu kopums, kas atrodas Atlantā (Džordžijas štatā) un, cita starpā, nodarbojas ar infekcijas slimību izplatības novērošanu. Pēc pēdējiem CDC datiem, kas ir publicēti 2014. gada novembrī, vīriešu dzimuma homoseksuāļu ir mazāk par 4% no visiem ASV vīriešiem, – taču viņi ir veseli 59% no visiem ar HIV vīrusu inficētajiem, un veseli 66% no visiem pēdējā gada laikā reģistrētajiem jaunajiem inficēšanās gadījumiem. CDC pētnieki ir aprēķinājuši, ka varbūtība, ka homoseksuālis inficēsies ar HIV vīrusu, ir 44 reizes lielāka, nekā pārējiem vīriešiem![22] Paši CDC savā faktu lapā secina: „Visu rasu vīrieši – geji un biseksuāļi – kuri CDC novērošanas sistēmās tiek dēvēti par ‚vīriešiem, kuri stājas dzimumsakaros ar vīriešiem‘ (MSM) – turpina būt HIV vīrusa vissmagāk skartā riska grupa. Jaunākie CDC dati rāda, ka laikā no 2008. līdz 2010. gadam jauno inficēšanās gadījumu skaits MSM starpā ir pieaudzis par 12%, un pat vēl vairāk starp gados jaunākajiem MSM“.[23]

Citās valstīs situācija ir līdzīga.[24] Krievijā 2011. gadā diagnosticēto HIV gadījumu skaits vīriešu dzimuma homoseksuāļu starpā bija 15,2 reizes lielāks par vidējo skaitli visas valsts mērogā (3826,5 gadījumi no 100 000).[25] Šā iemesla dēļ daudzās valstīs homoseksuāļiem nav atļauts būt par asins donoriem.

Gan CDC, gan cita statistika rāda, ka homoseksuālā dzīvesveida piekopēji daudz biežāk par pārējiem inficējas ar seksuāli transmisīvajām slimībām[26], tādām kā sifiliss un gonoreja[27], kā arī A un B vīrushepatīts.[28]

LGBT ideologi parasti iebilst, ka šo problēmu varot novērst, „apmācot cilvēkus pareizi lietot prezervatīvus“. Taču AIDS epidēmija ilgst jau vairāk nekā trīsdesmit gadus. Tas ir veselas paaudzes garums: epidēmijas sākumā piedzimušie tagad ir pieauguši, apprecējušies un tagad paši laiž skolās savus bērnus. Visu šo laiku homoseksuāļi tiek aktīvi aicināti lietot prezervatīvus, – un tomēr HIV/AIDS un citu iepriekš minēto seksuāli transmisīvo slimību sērga viņu vidū turpina plosīties un prasa aizvien jaunus upurus. Tātad, ja jau prezervatīvi trīsdesmit gadu laikā šo problēmu nav atrisinājuši, tad nav pamata domāt, ka tie jebkad to atrisinās.

Tikpat drūma ir korelācija starp homoseksuālo uzvedību un ļaundabīgajiem audzējiem (saskaņā ar veco sakāmvārdu: „Dievs piedod vienmēr, cilvēki – dažreiz, daba – nekad“). Cilvēka organisms tīri anatomiski nav piemērots viendzimuma dzimumsakariem, un par šīs patiesības neievērošanu bieži vien nākas maksāt pārāk dārgu un traģisku cenu: pēc to pašu CDC datiem, homoseksuāls dzīvesveids vīriešu starpā ir saistīts ar paaugstinātu tūpļa un taisnās zarnas vēža risku.[29]

(Protams, Latvijas Cilvēktiesību centrs var reaģēt uz visiem šiem objektīvajiem faktiem ar skaļu sūdzēšanos par „homofobiju“, „neiecietību“ u.tml. Diemžēl uz HIV vīrusu, uz citu bīstamu slimību baciļiem un uz vēža šūnām šie saucieni nekādi neiedarbojas.)

Visbeidzot, homoseksuāls dzīvesveids ir bieži vien saistīts ar nopietniem garīgās veselības traucējumiem: pašnāvības, depresija, baiļu sindroms, utt.[30] LGBT ideologi to parasti nenoliedz, taču viņi mēdz atbildēt, ka šo problēmu cēlonis esot nevis homoseksuālais dzīvesveids pats par sevi, bet gan sabiedrības nosodošā attieksme pret homoseksuāļiem. Tomēr autores rīcībā esošie dati atspoguļo Lielbritānijā un Nīderlandē veiktos pētījumus[31], un šīs valstis pēdējos divdesmit gadus LGBT ideoloģijas ziņā ir bijušas avangardā. Jebkāda publiski pausta nosodoša attieksme pret homoseksuālu uzvedību šajās valstīs tiek konsekventi sodīta un apkarota, – taču garīgās veselības problēmas tas nekādi nav atrisinājis.

Tātad homoseksuāls dzīvesveids ir objektīvi kaitīgs un bīstams – tātad neapšaubāmi netikumīgs – un līdz ar to valstij ir pilnīgas leģitīmas tiesības ierobežot tā propagandu nepilngadīgajiem, – tieši tāpat, kā tā to dara attiecībā uz citiem bīstamiem uzvedības modeļiem: smēķēšanu, alkohola un narkotisko vielu lietošanu, azartspēlēm u.tml. Piemēram, pirms apmēram gada Saeima pieņēma vairākus grozījumus likumā „Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu”[32], nolūkā mazināt cita kaitīga un kancerogēna uzvedības modeļa – smēķēšanas – nodarīto ļaunumu; šis likums satur normas, kuru mērķis ir iespēju robežās pasargāt nepilngadīgos no smēķēšanas attēlošanas pozitīvā gaismā.[33] Alkoholisko dzērienu aprites likuma 10. un 11. pants uzliek vairākus stingrus aizliegumus, lai nepilngadīgie nesaņemtu tādu informāciju, kas varētu radīt viņos pozitīvu priekšstatu par alkoholisko dzērienu lietošanu.[34] Šādos apstākļos būtu absurdi apkarot dažādu kaitīgu dzīvesveidu jeb uzvedības modeļu reklamēšanu bērniem – un vienlaikus kaut kādu miglainu ideoloģisku iemeslu dēļ tomēr izdarīt izņēmumu pret vienu no šiem dzīvesveidiem, kas ir tikpat bīstams (ja ne bīstamāks) kā pārējie.

Visbeidzot jāatgādina tas, ko autore jau teica par LGBT ideoloģijas postošo ietekmi uz citu cilvēku klasisko cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu tajās valstīs, kurās šī ideoloģija ir iesakņojusies. Tas ir papildus arguments par labu tam, lai nepieļautu šīs ideoloģijas ienākšanu valsts un pašvaldību skolās.

Skaidrojumi:
 [1] Rudevskis J. “Kristīgās vērtības” Latvijas Republikas Satversmes preambulā: Rietumu civilizācijas septiņi pīlāri. Tiesību efektivitāte postmodernā sabiedrībā. Latvijas Universitātes 73. zinātniskās konferences rakstu krājums, Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2015, 380.-386.lpp.
[2] Marcuse, H. Eros and Civilization: A Philosophical Inquiry into Freud. Boston: Beacon Press, 1971.
[3] Rockmore, T. Lukacs Today: Essays in Marxist Philosophy, New York: Springer Science & Business Media, 1988, p.18.
[4] Skat. Gramsci, A. Selections from the Prison Notebooks, London: ElecBook, 1999, pp.592, 648, 765 et seq.
[5] Maritain, J. Humanisme intégral. Paris: Editions Aubier, 2000.
[6] Rudevska, B. Viendzimuma pāru kopdzīves regulējuma tiesībpolitiskā problemātika. Jurista Vārds, Nr. 8 (860), 24.2.2015.
[7] Turpat.
[8] http://www.christian.org.uk.
[9] http://www.adflegal.org.
[10] https://www.lifesitenews.com.
[11] http://www.intoleranceagainstchristians.eu.
[12] Rudevska, B., op.cit.
[13] http://www.liberation.fr/france/2015/12/18/christine-boutin-condamnee-a-5000-euros-d-amende-pour-avoir-qualifie-l-homosexualite-d-abomination_1421721
[14] Rudevska B., op.cit.
[15] Pieņemta un pasludināta ar ANO Ģenerālasamblejas 1948.g. 10. decembra rezolūciju.
[16] Pieņemts 1966.g. 16. decembrī; spēkā no 1976.g. 23. marta; Latvija pievienojusies 1992.g. 24. martā.
[17] Rudevska, B., op.cit.
[18] Schalk and Kopf v. Austria, no. 30141/04, §§ 54-64, 24 June 2010.
[19] Vallianatos and Others v. Greece [GC], nos. 29381/09 and 32684/09, §§ 70-92, 7 November 2013.
[20] Oliari and Others v. Italy, nos. 18766/11, 36030/11, §§ 180-182, 21 July 2015.
[21] Aristotle. Nicomachean Ethics, ed. by Roger Crisp, Cambridge: Cambridge University Press, 2000, p.30.
[22] CDC Fact Sheet “HIV among Gay and Bisexual Men”, November 2014. Pieejama: http://www.cdc.gov/nchhstp/newsroom/docs/factsheets/cdc-msm-508.pdf
[23] Sk. turpat.
[24] Baral S., Sifakis F., Cleghorn F., Beyrer C. Elevated Risk for HIV Infection among Men Who Have Sex With Men in Low- and Middle-Income Countries, 2000-2006: a Systematic Review. 2007 PLoS Med 4(12): e339.
[25] Информационный бюллетень “ВИЧ-инфекция”, No. 36 (2012). Pieejams : http://www.hivrussia.ru/files/bul_36.pdf.
[26] Fluker J.L. A 10-year study of Homosexually Transmitted Infection. British Journal of Venereal Diseases, 1976, Vol. 52, pp. 155-160; Fluker J.L., Cross C. Homosexuality and Sexually Transmitted Diseases. British Journal of Hospital Medicine, 1981, Vol. 26, pp. 265-269; Handsfield H.H. Sexually Transmitted Diseases in Homosexual Men. American Journal of Public Health, 1981, no. 71, pp. 989-990. Sk. arī: Laumann E.O., Gagnon J.H., Michael R.T., Michaels S. The Social Organization of Sexuality. Chicago: The University of Chicago Press, 1994.
[27] Sexually Transmitted Diseases Surveillance 2012. Division of STD Prevention, January 2014. http://www.cdc.gov/std/stats12/surv2012.pdf. Sk. arī: Vincelette J. et al., Predicators of Chlamydial Infection and Gonorrhea Among Patients Seen by Private Practitioners. Canadian Medical Association Journal, 1995, Vol. 144, pp. 713-721; Gonorrhea Among Men Who Have Sex with Men – Selected Sexually Transmitted Diseases Clinics, 1993-1996, MMWR Weekly, September 26, 1997, Vol. 46(38), pp. 889-892.
[28] Health Professionals Should not Miss an Opportunity to Vaccinate Men Who Have Sex with Men Against Hepatitis A and Hepatitis B, Centers for Disease Control and Prevention, National Center for Infectious Diseases (March 3, 2003).
[29] HPV and Men – CDC Fact Sheet. Pieejama: http://www.cdc.gov/std/hpv/STDFact-HPV-and-men.htm. Sk. arī: Chin-Hong P.V., Palefsky J.M. Natural History and Clinical Management of Anal Human Papillomavirus Disease in Men and Women Infected with Human Immunodeficiency Virus. Clinical Infectious Diseases, 2002, Vol. 35, no. 9, pp. 1127-1134.
[30] Mental Disorders, Suicide, and Deliberate Self-Harm in Lesbian, Gay and Bisexual People: a Systematic Review (2012). National Institute for Mental Health in England. Pieejams: http://www.mindout.org.uk/wp-content/uploads/2012/06/self-harm-in-lesbian-gay-and-bisexual-people.pdf; Phelan J.E., Whitehead N., Sutton P.M. What Research Shows: NARTH’s Response to the APA Claims on Homosexuality. Journal of Human Sexuality, 2009, Vol. 1, pp. 9-39; King M., McKeown E. Mental Health and Social Wellbeing of Gay Men, Lesbians, and Bisexuals in England and Wales. London: Mind, 2003; Hall J. Lesbians Recovering from Alcoholic Problems: and Ethnographic Study of Health Care Expectations. Nursing Research, 1994, Vol. 43, pp. 238-244; Sandfort Th.G.M. et al. Same-Sex Sexual Behaviour and Psychiatric Disorders: Findings from the Netherlands Mental Health Survey and Incidence Study. Achives of General Psychiatry, 2001, Vol.  58, pp. 85-91; De Graaf R., Sandfort Th.G.M., Ten Have M. Suicidality and Sexual Orientation: Differences Between Men and Women in a General Population-Based Sample from the Netherlands. Archives of Sexual Behavior, Vol. 35 (June 2006), pp. 253-262.
[31] Sk. visus iepriekšējā zemsvītras atsaucē citētos avotus.
[32] 2014.g. 30. oktobra grozījumi likumā “Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu”. Pieejami: http://likumi.lv/doc.php?id=270337.
[33] 1996.g. 18. decembra likums “Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu”. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=41774.
[34] 2004.g. 22. aprīļa Alkoholisko dzērienu aprites likums. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=88009.

Baiba Rudevska, juridisko zinātņu doktore
/22.12.2015/

Avots:
http://asociacijagimene.lv/baiba-rudevska-homoseseksuala-dzivesveida-popularizesanas-neatbilstibu-tikumibas-jedzienam/

Informācijas aģentūra
/31.05.2016/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Par ģimenes sagraušanu

00612_Same-Gender-AdoptionMūsdienu pasaulē ir samērā liels starptautiski atzīmējamo dienu skaits. Pašlaik gadā ir 44 starptautiski atzīmējamās dienas. Tādu iepriecinājumu sniedz internets. Tajā ir publicēts starptautiski atzīmējamo dienu saraksts dažādās valodās.

Starptautiski atzīmējamās dienas ir ļoti jauns kultūras fenomens. Cilvēces vēsturē tas radās tikai pēc II Pasaules kara, kad 1945.gada 26.jūnijā izveidoja ANO. Starptautiski atzīmējamās dienas nosaka ANO Ģenerālā asambleja. Nosaka arī UNESCO. Tāpēc 44 dienām nākas pieskaitīt vēl vismaz 10 dienas.

Protams, uz Zemes atzīmējamās dienas bija arī agrāk. Taču tās vienmēr attiecās tikai uz valsti. Neattiecās uz civilizāciju, kontinentu, planētu. Attiecās vienīgi uz kādu valsti. Piemēram, varēja regulāri svinēt valsts dibināšanas gadadienu. Valsts svētki varēja būt karaļa, cara, imperatora dzimšanas diena. Valstī varēja katru gadu atcerēties uzvaras leģendārās kaujās, aizstāvot dzimteni. Īpašs atzīmējamo dienu komplekts mēdza būt reliģiskie svētki. Tā kā reliģija vairākām valstīm kopīga, kopīgi bija arī reliģiskie svētki.

ANO ir planetāra organizācija. Tā savā darbībā orientējās uz visu cilvēci. Tās mērķis ir risināt Zemes iedzīvotāju problēmas.

Organizācijas mērķis ir ietekmējis starptautiski atzīmējamo dienu izvēli. Šo dienu izvēli ir nosacījušas planētas problēmas. Katra atzīmējamā diena ir vienota ar konkrētu problēmu. Starptautiski atzīmējamo dienu saraksts faktiski ir planetāri globālo problēmu saraksts. Tas liecina par planetāri globālo problēmu tematiku, rašanās laiku un aktualitāti. Saraksts atspoguļo cilvēces problemātisko virzību no XX gadsimta vidus līdz šodienai.

Kā zināms, XX gadsimta vidū cilvēcei sākās ārkārtīgi grūti laiki. 60.gados sākās unikālā demogrāfiskā pāreja. Tā cilvēci piespieda tikties ar pagātnē ne ar ko nesalīdzināmiem pārbaudījumiem, izaicinājumiem, draudiem. Nenormāli strauji pieauga „krāsaino” rasu dzimstība. Tas izraisīja badu, bezdarbu, nabadzību, migrāciju. Turpretī „baltās” eiropeīdu rases dzimstība samazinājās, nāvīgi apdraudot rases nākotni. „Baltajiem” fatāli zuda griba aizsargāties pret demogrāfisko apdraudējumu. Pašaizsardzības vietā negaidīti uzplauka sociālais trulums un iracionālisms. „Balto” cilvēku sociāli apātiskā un nesaprātīgā darbība arvien vairāk un vairāk sāka liecināt, ka viņi paši sevi dzen postā un paši veicina savu sabrukumu.

Tā teikt, pirmsnāves agonijā XX gs. nogalē eiropeīdu aprindās iekaisa divas kaislības. Pirmkārt, alkātība. Otrkārt, dzīrošana.

Rietumeiropā, ASV 70.gadu beigās alkātības apsēstie pilnīgi zaudēja mēra sajūtu peļņas jautājumos. Viņi izraisīja finansiālās kroplības un kapitālisma krīzi. Viņi izjauca politiski sistēmisko un finansiāli ekonomisko kārtību uz Zemes. 80.gadu vidū viņiem talkā nāca Austrumeiropas „sarkanā” elite. Tā bija ne mazāk alkātības apsēsta kā Rietumeiropas, ASV alkātības apsēstie. „Sarkanā”elite pati sagrāva sociālisma sistēmu. Rezultātā uz planētas sākās ģeopolitiskais haoss.

Savukārt dzīrotāji XX gs. nogalē bezprātīgi nodevās dzīves baudīšanai, atmeta rūpes par attīstību, progresu, rītdienas uzdevumiem un pienākumiem. Dzīrotāji sāka dzīvot atbilstoši drausmīgajam principam „Dzīres mēra laikā”. Savu bezprātīgo baudu ideoloģiskajam attaisnojumam viņi izdomāja speciālu mācību. To nosauca par postmodernismu. Reāli tiekamies ar eiropeīdu civilizācijas suicīda argumentāciju. Šī mācība pamato viendienīšu viendienīgo orģiju fizioloģisko, psiholoģisko, morālo, estētisko, sociālo, filosofisko, politisko jēgu. Tagad šo mācību atbalsta un tās izplatību mērķtiecīgi veicina arī alkātības apsēstie gan Rietumos, gan bijušajā „sarkanajā” Austrumeiropā. Tas viņiem ir ļoti izdevīgi. Pat ļoti ļoti izdevīgi. Patiesībā daudz izdevīgāk nekā postmodernisma tiešajiem autoriem – akadēmiskajai inteliģencei ar viendienīšu dzīrēs nodzerto prātu.

Starptautiski atzīmējamo dienu saraksts ir savdabīgs cilvēces visjaunāko laiku rūpju un nedienu spogulis. Sarakstā ir ūdens diena, pārtikas diena, cilvēktiesību diena, migrantu diena, nabadzības izskaušanas diena, ceļu satiksmes upuru diena, invalīdu diena, pašnāvību novēršanas diena, spīdzināšanas upuru atbalsta diena, bēgļu diena, rasu diskriminācijas likvidēšanas diena, labdarības diena, diena bez tabakas, pretnarkomānijas diena, garīgās veselības diena. Atsevišķas atzīmējamas dienas ir veltītas slimību (vēža, tuberkulozes, hepatīta, diabēta, AIDS) izplatības ierobežošanai. UNESCO nosacīto atzīmējamo dienu sarakstā, piemēram, ir radio diena, muzeju diena, teātru diena, grāmatu un autortiesību diena.

Pret starptautiski atzīmējamajām dienām katra valsts var izturēties atbilstoši savām vajadzībām. Visu nosaka attiecīgās dienas atzīmēšanas politiskā, ideoloģiskā un cita veida aktualitāte dotajā valstī.

Tā, piemēram, 16.novembris ir Starptautiskā iecietības diena. ANO Ģenerālā asambleja šo dienu izsludināja 1997.gadā. Runa ir galvenokārt par rasu, etnisko, reliģisko iecietību. Latvijā šo dienu pirmajos gados atzīmēja tikai MKC (Multikulturālisma centrs – privāta zinātniskā iestāde). Latvijas valdošā kliķe, partijas, sabiedriskās organizācijas, pašvaldības par šo dienu ilgu laiku neizrādīja nekādu interesi. Acīmredzot tāpēc, ka šī diena bija veltīta iecietībai pret latviešiem kaitīgajiem „krieviem”, „žīdiem” un pārējiem cittautiešiem. Praktiski pret pusi no Satversmē fiksētās „Latvijas tautas”.

Latvija rezervēti ir izturējusies ne tikai pret Starptautisko iecietības dienu. No 1994.gada saskaņā ar ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju katru gadu 15.maijā cilvēce atzīmē Starptautisko ģimenes dienu. Latvijā šo dienu atzīmē no 2008.gada (tas atkal ir uzzināts internetā).

Starptautiskā ģimenes diena arī ir savdabīgs spogulis. Tas atspoguļo planetāri globālās problēmas ģimenes līmenī.

Lieta ir tā, ka katru gadu ANO formulē noteiktu tēmu. Tai ierosina pievērst īpašu uzmanību ģimenes dienas pasākumos. Tēma ir vienota ar aktuālu problēmu ģimenes pastāvēšanā. Līdz šim ir pievērsta uzmanība, piemēram, ģimenēm kā nabadzības upuriem, ģimenēm bez sava mājokļa, slimību ietekmei uz ģimenēm, ģimenei un invalīdiem, ģimenei un darbam, tēva, mātes un bērnu lomai ģimenē, migrācijas ietekmei uz ģimeni, maznodrošinātajām ģimenēm. 2016.gadā ANO ieteica tēmu „Ģimene: veselīgs dzīves veids un stabila nākotne”.

Šogad Latvijā ģimenes dienu atzīmēja dīvainā veidā. Tā vien liekas, ka tika noorganizēta speciāla akcija, lai mūsu sabiedrībā par ģimeni nostiprinātu kādam relatīvi globālam politiskajam un ekonomiskajam spēkam izdevīgu priekšstatu. Domājams, akcija tika vadīta no viena centra. Tika savlaicīgi noorganizēts, lai par akciju sinhroni vēstītu Latvijas visi masu komunikācijas līdzekļi.

Ar mediju palīdzību Latvijas sabiedrībā tika radīts priekšstats, ka pie mums ģimenes dienā pats galvenais bija Klāva Sedlenieka viedoklis par ģimeni. Informācijas aģentūra „Leta”, interneta Rīgas ziņu portāli, dažādi saiti, galvaspilsētas un provinces prese izplatīja iepriekš speciāli sagatavotu materiālu. Tas sākās ar šādiem vārdiem: „Svētdiena, 15. maijs, ir Starptautiskā ģimenes diena. Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes Komunikācijas studiju katedras docents, antropologs un maģistra studiju programmas Sociālā antropoloģija vadītājs Klāvs Sedlenieks aktualizē diskusiju par to, kas mūsdienās ir ģimene, uzsverot, ka tā var būt ļoti dažāda un nav vienas pareizās vai nepareizās ģimenes formas vai tml. Turklāt būtu neapdomīgi dzīvot 21. gadsimtā un sagaidīt, ka ģimene ir tāda pati, kāda tā bija raksturīga, piemēram, 19. gadsimtā”.

Speciāli sagatavotajā materiālā citētie un turpmākie teikumi atstāj ļoti nepatīkamu iespaidu. Viss liecina, ka tiekamies ar galantu (izmeklēti pieklājīgu, smalku un laipnu) ģimenes sagraušanu. Nekādā ziņā nevar būt runa par ģimenes „stabilo nākotni”. ANO ieteiktā tēma ir riebīgi izkropļota un pasniegta postmodernistiskās perversijas pretdabiskajā skatījumā.

K.Sedlenieks saka: „Būtu ārkārtīgi grūti pateikt, ka ir kaut kāda viena ģimenes forma un noteiktas lomas, kas šajā ģimenē ir īstās, jo tur ir ārkārtīgi lielas dažādības. [..] Citā situācijā, kas, starp citu, ir mūsdienu globalizētajā pasaulē, kur pastāv brīvais tirgus, kur liels uzsvars ir uz cilvēka brīvu pārvietošanos, uz viņa karjeru dažādās vietās, nevis atrašanos un darbu visu laiku vienā un tajā pašā vietā, rodas nepieciešamība pārvietoties, un ar to ir saistīts uzskats un nepieciešamība, ka arī ģimenes ir daudz elastīgākas, nekā tas bija pasaulē, kura bija daudz mazāk mobila”. Žurnālisti K.Sedlenieka izteikumus atstāstīja šādi: „Viņa ieskatā, visizplatītākā ģimenes forma, iespējams, ir tā sauktā nukleārā ģimene, kurā ir divi pieauguši vecāki un viens vai vairāki nepieauguši jauni cilvēki, kas var būt vai arī nebūt pieaugušo atvases. Antropologs atzīmēja, ka arī tas, cik ilgi un kādā kompozīcijā šī ģimene kopā turas, var būt dažādi”.

Kā redzam, „aktualizētajā diskusijā” (!?) ģimenei nav nekādas vērtības. Ģimenes vietā ir kaut kāds sociālais mīkstmiesis (molusks). Nav ne „pareizas” ģimenes, ne „nepareizas” ģimenes. Mūsu gadsimtā ģimene nevarot būt līdzīga ģimenei iepriekšējos gadsimtos. Mūsdienu ģimenē viss esot sajaucies – nav „noteiktas lomas, kas šajā ģimenē ir īstās”. Tātad ģimenē vairs neeksistē ne mātes loma, ne tēva loma, ne bērnu loma. Neviena loma neesot „īstā”. Savukārt „globalizētajā pasaulē” (!?) sakarā ar darbu, pārvietošanos, karjeru, „brīvo tirgu” (!?) ģimene vispār zaudējot jēgu – „ģimenes ir daudz elastīgākas (!?), nekā tas bija pasaulē (!?)”. Turklāt ģimenes sastāvs – „kompozīcija”(!?) – arī esot kļuvis nenoteikts: „[..] divi pieauguši vecāki un viens vai vairāki nepieauguši jauni cilvēki, kas var būt vai arī nebūt pieaugušo atvases”.

Tātad mani pieaugušie dēli vairs neietilpst manā ģimenē! Tātad mana ģimene nav līdzīga manu senču ģimenēm! Tātad esmu mūsu ģimenē spēlējis „neīstu” lomu!

No vienas puses ir skaidrs, ka tiekamies ar kaut kādu smieklīgu murgojumu, plānprātiņa vieplību, debila jaunekļa idiotiju, deģenerāta vīziju. Kā parasti tādās reizēs, murgojumu, vieplību, idiotiju, vīziju papildina terminoloģiskais rēbuss.

Mīklaina un nesaprotama ir svešvārda „nukleārs” lietošana. Ar šo svešvārdu apzīmē kaut ko tādu, kas ir saistīts ar atoma kodolu un atoma kodola procesiem. Tātad ar attiecīgās parādības noteiktu kodolu, stabilu substanci, to, kas ir pamatā un patstāvīgais. Viņa gaišības Sedlenieka kunga/jaunkunga (?) izpratnē ģimene nav kodols, bet sociālais mīkstmiesis (molusks). Tāpēc nevar būt metaforiskais atvasinājums „nukleārā ģimene”. Viņa gaišības Sedlenieka kunga/jaunkunga izpratnē ģimene nekādā gadījumā nav sociālais kodols, kas ģimene ir garīgi normālo cilvēku izpratnē.

No otras puses ir labi zināms smieklīgu murgojumu, plānprātiņa vieplību, debila jaunekļa idiotiju, deģenerāta vīziju ideoloģiskais  uzdevums. Nevar būt ne mazāko šaubu, ka šogad Starptautiskajā ģimenes dienā ir ticis izvirzīts ideoloģiskais uzdevums latviešu sabiedrībā par ģimeni nostiprināt postmodernistiski perverso priekšstatu. Noorganizēts ir nepārprotams uzbrukums ģimenes institūtam, vēloties to pēc iespējas ātrāk sagraut latviešu dzīvē.

Neapšaubāmi, tāds uzbrukums nav vērsts tikai pret latviešiem. „Balto” populācijas alkātīgi apsēstie stratēģi un ideologi kopā ar postmodernisma pielūdzējiem vēlas sagraut ģimeni visās zemēs. Alkātības apmierināšanā ģimene ir primārā. Ja tiek sagrauta ģimene, tad pārējo sociālo elementu sagraušana vairs nesagādā lielas pūles.

Ģimene ir cilvēka sociālās dzīves pamatinstitūts. Ģimene nav ierindas institūts – viens no institūtiem. Ģimene ir pamatinstitūts. Cilvēkam ģimene ir pats galvenais, pats svarīgākais, pats dārgākais un pats mīļākais institūts. Bez ģimenes cilvēks nevar dzīvot. Dzīve bez ģimenes nav cilvēciski pilnvērtīga dzīve. Ģimene ir cilvēka socializācijas galvenā pakāpe. To, ko cilvēkam dod ģimene, nevar dot neviens cits. Tie, kuri kontrolē ģimeni, kontrolē arī visu pārējo cilvēku esamībā. Tie, kuri cilvēkam atņem ģimeni, faktiski cilvēkam atņem viņa eksistenciālos pamatus. Ģimene ir cilvēces vērtību glabātāja, sargātāja un turpinātāja. Ģimene ir kultūras pārmantojamības platforma, stabilitātes un attīstības faktors.

Taču ģimene ir ne tikai cilvēka sociālās dzīves pamatinstitūts. Ģimene ir arī sabiedrības sociālās dzīves pamatinstitūts. Ģimene ir sociālās morāles avots, sociālās cieņas, sociālās integrācijas un sociālās solidaritātes avots. Ja stabila ir ģimene, tad stabila ir arī sabiedrība un valsts. Ģimene ir sabiedrības un valsts kritērijs. Stāvoklis ģimenē raksturo stāvokli sabiedrībā un valstī. Sabiedrību un valsti atsedz sabiedrības un valsts attieksme pret ģimeni.

Uz planētas ir kolektīvs ļauns spēks, kas vēlas sagraut ģimeni. Šis kolektīvais ļaunais spēks ļoti labi apzinās ģimenes kolosālo sūtību. Sagraujot ģimeni, tiek sagrauta arī valsts. Tā vairs nav spējīga sevi aizstāvēt. Valsts zaudē suverenitāti. Nacionālās bagātības nonāk citu rokās. Sagraujot ģimeni, viegli ir kontrolēt un pārvaldīt visu cilvēci. Visus pārvērst par savu preču un pakalpojumu pircējiem, kredītu ņēmējiem, amorāliem un paklausīgiem radījumiem visos jautājumos.

Kolektīvais ļaunais spēks ir izvēlējies viltīgu un iemidzinošu pieeju savas postmodernistiskās ideoloģijas propagandā. Šī pieeja ir sastopama arī mūsu docenta-gaišreģa tumšredzībā.

Postmodernistiskajā idiotijā ļoti izplatīts ir plurālisms kā metodoloģiskais princips. Respektīvi, katru parādību atspoguļot saskaņā ar tēzi „viss plūst un mainās”. Cilvēku apziņā tiek iezombēts, ka viņu dzīvē nekas nav stabils, patstāvīgs un pastāvīgs. Neviena dzīves forma un vērtība nav stabila, patstāvīga un pastāvīga. Kā redzam, arī ģimene nav stabila, patstāvīga un pastāvīga izpausme. Ģimenē nekas nav konstants – nemainīgs. Ģimenē nekas nav vērtīgs un svēts. Ģimenē „viss plūst un mainās”. Tāpēc nav vērts domāt par ģimenes veidošanu, laulībām, bērnu dzemdēšanu. Ja iegribēsies bērnus, tad varēs viegli sameklēt tādus, kuri var „arī nebūt pieaugušo atvases”.

Arturs Priedītis
/28.05.2016 /

Avots:
http://blog.artursprieditis.lv/?p=2894

Informācijas aģentūra
/31.05.2016/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Kurš ir labāks ASV prezidenta kandidāts – Hilarija Klintone vai Donalds Tramps?

00610_1452349882_usa

Liela daļa Krievijas ekspertu, novērotāju un pat ierindas pilsoņu, kam ASV priekšvēlēšanu kampaņa izsauc ne mazāku interesi kā Olipiāde vai pasaules čempionāts futbolā, pašreizējā ASV priekšvēlēšanu kampaņā simpatizē Donaldam Trampam, un tas ir loģiski.

Pirmkārt, Hilarija Klintone ir ļoti nepatīkama dāma visās nozīmēs. Otrkārt, ir plaši zināma viņas līdz galējībām naidīgā attieksme pret Krieviju. Treškārt, Tramps demonstratīvi uzstājas pret tradicionālo amerikāņu eliti. Kurš gan vispār pasaulē mīl tradicionālo amerikāņu eliti?! Īsāk sakot Krievijā skatītāju simpātijas ir pilnībā Donalda Trampa pusē.

Tālāk ir jāatzīst, ka Donalds Tramps var Amerikai kļūt par labāku prezidentu nekā Hilarija Klintone. Vismaz viņš ir republikānis un tas dod iespēju. Demokrātu partijas kandidāta uzvara savukārt garantēti paātrinātos tempos turpinās līdzšinējo ASV kursu uz vispasaules hegemonijas zaudēšanu.

Krievijas iedzīvotāji, kuri simpatizē Trampam, cer, ka viņš būs arī labākais ASV prezidents priekš Krievijas, bet tas jau ir problemātisks apgalvojums. Es šādas cerības uzskatu par nepamatotām un, ja Krievijas iedzīvotāji varētu balsot ASV vēlēšanās, tad viennozīmīgi savu balsi atdotu bijušajai valsts sekretārei un 42-ā ASV prezidenta sievai [tas ir Hilarijai Klintonei]. Un darītu es tā sekojošu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, vēsturiski republikāņu politika vienmēr ir bijusi daudz elastīgāka un mazāk dogmatiska. Pat Reigans, kurš pasludināja PSRS par “ļaunuma impēriju”, ātri saprata kādas priekšrocības Vašingtonai sola Gorbačova “izlādes”versija, un kļuva par Padomju Savienības labāko draugu. Viņa pēcnācējs, republikānis Džordžs Bušs – vecākais vispār aktīvi aģitēja pret PSRS sadalīšanos. Viņš pat speciāli savulaik iebrauca Kijevā, lai pārliecinātu pēc suverentitātes alkstošo ukraiņu eliti palikt PSRS sastāvā, jo tā tai būs labāka dzīvošana.

Ne Reigans, ne Bušs – vecākais nebija altruisti. Vienkārši viņi domāja mazāk tieši kā demokrāti un zināja, ka ne vienmēr tiešākais ceļš uz mērķi ir tas īsākais. Netiešo darbību teorijas ietvaros viņi centās nožņaugt PSRS savos apkampienos, un viņiem tas gandrīz vai izdevās. Pie tam PSRS sabrukums viņiem īstenībā nebija vajadzīgs. Viņi tikai gribēja pārvērst visu PSRS par savu jaunāko partneri, kurš ASV hegemonijas uzturēšanai dara netīro darbu ne sliktāk par Eiropas Savienību.

Tā bija eleganta specoperācija, kurai vajadzēja novest pie pilnīgas ASV uzvaras ar minimālu amerikāņu resursu patēriņu. PSRS sabrukums šo specoperāciju apgrūtināja, bet neatcēla, vienkārši tagad apkampienos jāžņaudz bija jau Krievija.

Un tad atnāca demokrāti Klintonu famīlijas veidolā un visu sabojāja. Viņi kā sunīši metās iezīmēt par savām ārišķīgi it kā svarīgas, bet stratēģiski nesvarīgas teritorijas (to pašu Dienvidslāviju). Pie reizes arī pēcpadomju telpā arvien pamanāmāk sāka realizēt Krievijas “saturēšanas” politiku.

Maskava kļuva uzmanīga, bet sākotnēji pret ASV lojālā Krievijas sabiedriskā doma mainīja savus uzskatus uz diametrāli pretējiem. Izdevība tika palaista garām un ASV uzsāka nokausējošu sacensību par savas vispasaules hegemonijas saglabāšanu, kas uz doto brīdi ir izstiepusi tās kaujas ierindu un apēdusi gandrīz visus brīvos resursus, bet Krievijai tas ļāva sakoncentrēties, konsolidēties un pāriet pretuzbrukumā.

Baraka Obamas administrācija deklaratīvi saprata reformu nepieciešamību. Nobela miera prēmijas laureāts patiešām mēģināja saraut saites ar nolādēto pagātni un atcelt militāro aktivitāti visā pasaulē, izvairīties no konfrontācijas ar Krieviju un Ķīnu un sakoncentrēties uz ASV iekšpolitisko problēmu risināšanu. Obamam tas neizdevās vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, viņš pats personīgi izrādījās negatavs būt par prezidentu. Obama vairāk teica kvēlas runas, nekā realizēja pats savas idejas.

Otrkārt, slikti orientējoties ārpolitikā, viņš centās koncentrēt savu uzmanību uz iekšpolitiskām reformām (kuras ir nepieciešamas, bet nepietiekamas), atdodot ārpolitiku to cilvēku rokās, kuri realizēja globālo “peškrijību” pretēji ASV stratēģiskajām interesēm pie Klintona.

Treškārt, uz Obamas prezidentūras sākuma laiku ASV jau bija ļoti tālu aizgājusi,  realizējot visu savu potenciālo ārpolitisko oponentu apspiešanas koncepciju. Amerikāņi tik ilgi pielūdza taktiku “visu iekarot un neko nepazaudēt”, ka bez vienotas un dzelžainas vadošās rokas, kura realizē alternatīvu vispusīgu koncepciju, ne politiķi, ne diplomāti, ne militāristi nebija spējīgi izrauties no apburtā loka, kurā jaunos lēmumus neizbēgami diktēja iepriekšējie lēmumi un to sekas.

Tā rezultātā Obama kļuva tās pašas Klintona laiku ārpolitikas ķīlnieks, kura ASV ir nāvējoša un kuru realizēja sākumā pats Klintons un pēc tam arī Buša – jaunākā republikāņu administrācija. Buša – jaunākā laikā Vašingtonas nespēja apspiest visus savus oponentus ar spēku kļuva skaidri acīmredzama, bet arī viņam nebija pietiekami daudz pieredzes un gribas, lai mainītu ASV valsts “kuģa” virzienu. Pie tam lielu daļu Buša – jaunākā valdīšanas laiku ASV atradās eiforijas stāvoklī dēļ savām formālajām ārpolitiskajām uzvarām (Irāka, Afganistāna) un valsts mašinērijas kustība pēc inerces nevienu nesatrauca izņemot mazskaitliskus speciālistus.

Kopumā Klintonu radītā ASV ārpolitikas paradigma, kura kā galvenā noturējās sešus prezidenta termiņus trīs prezidentu laikā, neļāva ASV piebeigt PSRS/Krieviju visefektīvāk un ar vismazāko resursu patēriņu. Tas savukārt noveda pie tā, ka pati ASV “pārpūlējās” un amerikāņu resursu bāze kļuva neatbilstoša globālās dominēšanas uzdevumiem.

Pašreiz ASV elites atkal ir izvēles priekšā. Var tupi turpināt jau iesākto spēka spiediena politiku, cerot, ka pretinieks salūzīs agrāk, nekā beigsies ASV spēki. Principā pašreiz tā ir cerība uz brīnumu kāds bija 1917.gada apvērsums Krievijā, kurš reāli pārtrauca Krievijas dalību Pirmajā pasaules karā un atlika Vācijas krahu uz pusotra gadu. Šīs pieejas piekritēja ir Hilarija Klintone.

Krievija saprot ko un kā darīs Klintone. Krievija saprot, ka tai būs darīšana ar histērijām, spiediena mēģinājumiem, atklātām rupjībām un gandrīz neslēptiem kara draudiem. Bet Krievija arī saprot, ka ne jau Hilarija Klintone būs tā, kura lems par kodolpogas nospiešanu. Cilvēki, kuri to lems, ir daudz līdzsvarotāki.

Īsāk sakot, Klintones personā Krievijai ir darīšana ar ļoti nepatīkamu, bet prognozējamu pretinieku, kurš turpinās vest ASV pa tai nāvējošo resursu izšķiešanas ceļu.

Donalds Tramps nav Bušs – jaunākais. Tramps ir visu spēcīgāko republikāņu partijas īpašību iemiesojums. Viņš ne mazākā mērā kā Hilarija ir apgrūtināts ar morāles normām, bet viņš ir daudz elastīgāks un redz citus ASV problēmu risināšanas ceļus kā tikai tiešs spiediens. Vispirmām kārtām Tramps saprot, ka bez ASV ekonomikas un finansu sistēmas stabilizēšanas visas amerikāņu pretenzijas uz vispasaules hegemoniju ir nekas vairāk kā tukšas cerības un bez tā ASV riskē ātri pārvērsties par “Augšvoltu ar raķetēm”.

Pie tam ir jāsaprot, ka Tramps nav vienpatis. Viņš, protams, iestājas pret tradicionālo republikāņu esteblišmentu, bet tas nenozīmē, ka viņu neatbalsta ietekmīgas aizkulišu aprindas, kuras ir sapratušas “klintonu politikas” nāvējošo dabu un vēlas pamēģināt lietām pieiet radošāk. Bez ļoti spēcīga atbalsta, vēl jo vairāk ņemot vērā ASV masu saziņas līdzekļu augsto kontrolējamības līmeni no partijas elišu puses, Tramps vienkārši nebūtu ieguvis tribīni. Un tad visu viņa milijardu nepietiktu nopietnai kampaņai. Var pieņemt, ka Tramps mēģinās piedāvāt ASV kaut ko līdzīgu tai politikai, kuru Putins realizēja Krievijā.

Pirmkārt, tas ir pieņemams ārpolitisks kompromiss. ASV samazina aktivitāti galvenajos konfliktu laukumos pie nosacījuma, ka spēj “saglabāt seju”. Otrkārt, koncentrēšanās uz iekšpolitiskām problēmām. Tas ir, stingras reformas, kuras vedīs uz sāpīgu, bet strauju finansu un ekonomiskās sistēmas atjaunošanos, tai skaitā arī uz ārpasaules rēķina (Tramps jau ir pieļāvis ASV defolta iespējamību).

Treškārt, spēle uz atlikušo lielo globālo spēlētāju pretrunām, kurus ASV aktivitātes samazināšanās apstākļos būs daudz vieglāk sarīdīt vienam pret otru, jo dēļ nepieciešamības aizsargāties no kopējā ienaidnieka zuduma, saasināsies to savstarpējās pretrunas.

ASV pašreiz atrodas ļoti smagā stāvoklī. Nekur nav teikts, ka Trampa reformas glābs Ameriku. Nekur nav teikts, ka Trampam ļaus tās realizēt. Jebkurā gadījumā Tramps tā ir ASV iespēja uz atdzimšanu, pēc kā arī varēs atgriezties pie agresīvas ārpolitikas labvēlīgākos apstākļos.

Savukārt Hilarija Klintone ir garantēts Vašingtonas ceļš uz bezdibeni. Pēc Hilarijas nekāds Tramps ASV vairs nespēs glābt.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/19.05.2016/

Avots:
http://cont.ws/post/274347

[Pie raksta jāpiebilst, ka autora nostāja no morālā viedokļa “nav laba”, kas ir jāņem vērā vērtējot gan šo, gan citus viņa darbus, jo īpaši tos, kur viņš mēģina runāt par vērtībām un ideoloģiju. Tai pat laikā autors ir kompetents diplomāts, ļoti labs Ukrainas situācijas pārzinātājs un cilvēks, kurš labi spēj saprātīgiem nezinātājiem saprotamā formā izklāstīt vēsturiskās, diplomātiskās un politiskās problēmas. Autors ir no cinisku tehnokrātu aprindām, kuri kompetentas un stingras vadības uzraudzībā spēj dot ievērojamu labumu sabiedrībai, bet atstāti bez uzraudzības vai pakļauti vājai un nekompetentai vadībai smalki realizē savas egoistiskās intereses uz apkārtējo rēķina.]

Informācijas aģentūra
/22.05.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

NATO sper vēl vienu soli tuvāk trešajam pasaules karam

00608_1024px-thumbnail

2016.gada 12.maijā Deveselu karabāzē Rumānijā tika izvietotas pirmās 24 ASV pretgaisa aizsardzības sistēmas (PAS) raķetes. 2016.gada 13.maijā Redzikovas karabāzē Polijā tika uzsākta otra šīs sistēmas elementa būvniecība. Tai pat dienā Krievijas prezidents Vladimirs Putins sanāksmē par militārās rūpniecības mobilizācijas gatavību paziņoja, ka ASV neizdosies apmānīt Krieviju ar paziņojumiem par šīs sistēmas aizsardzības raksturu un ka faktiski runa iet par daļas ASV kodolpotenciāla iznešanu uz perifēriju (Austrumeiropas valstīm). Putins apsolīja, ka Krievija adekvāti reaģēs uz jaunajiem draudiem tās drošībai.

Uzreiz pēc Vladimira Putina paziņojuma ASV un NATO sākās histērija par Krievijas it kā neadekvāto (kā viņi apgalvo) reakciju uz “nekaitīgo” alianses darbību. Tad cik “nekaitīgas” Krievijas drošībai ir šīs jaunās ASV PAS karabāzes?

Daudzu gadu prakse liecina, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins nesteidzas ar stingriem paziņojumiem. Šis paziņojums bija ļoti stingrs. Runājot par nepieciešamību “novērst draudus Krievijas Federācijas nacionālai drošībai” Putins maksimāli skaidri lika saprast, ka, atļaujot savā teritorijā izvietot ASV PAS elementus, attiecīgo Austrumeiropas valstu valdības pārvērš savas valstis par potenciāliem Krievijas triecienu mērķiem.

Vēl jāuzsver, ka dienu pirms Rumānijas karabāzes atklāšanas (11.maijā) Krievijas Ārlietu ministrijas Ieroču kontroles un neizplatīšanas jautājumu departamenta direktors Mihails Uļjanovs paziņoja, ka ASV pārkāpj 1987.gada līgumu par vidējo un mazo attālumu raķešu likvidāciju.

Kāpēc tad Krievijas vadība ir tik satraukta un kāpēc Maskavas paziņojums par “draudu novēršanu” radīja NATO tādu histēriju? [Nezinātājiem un nespeciālistiem, lai labāk saprastu kaislības ap ASV pretgaisa aizsardzības sistēmu, ieteicams izlasīt arī rakstu par kodollīdzsvara būtību: https://infoagentura.wordpress.com/2014/01/29/par-kodolierociem-kodollidzsvara-butibu-un-to-kapec-asv-nato-pretrakesu-aizsardzibas-sistema-apdraud-visu-pasauli/ ]

Sistēmas “Idžis” zemes kompleksi, kas ir ASV PAS Eiropā pamatbāze, rada Krievijai divējādus draudus.

Pēc līguma par stratēģisko uzbrukuma ieroču samazināšanu noslēgšanas 1991.gadā ASV un Krievija samazināja savu kodollādiņu skaitu no vairākiem desmitiem tūkstošu (katrai pusei) līdz 6 – 7 tūkstošiem katrai. Formāli Krievijai pašreiz ir 7300 kodollādiņu. Tomēr katru lādiņu vēl līdz mērķim ir jānogādā. Pašreiz Krievijas bruņotajiem spēkiem ir 526 izvērsti kodollādiņu nesēji, kuri ir aprīkoti ar 1735 kodollādiņiem. Ja pieskaitām rezerves, tad nesēju skaits var tikt palielināts līdz 877 un to kodollādiņi līdz 3200. Pie tam puse no izvērstajām kodolraķetēm ir uz stratēģiskās aviācijas lidmašīnām un atomzemūdenēm.

Tālāk ir jāsaprot, ka gadījumā, ja pretinieks dos negaidītu atbruņojošu triecienu, tad ne katra lidmašīna uzspēs pacelties gaisā, ne katra gaisā pacēlusies lidmašīna uzspēs aizlidot līdz raķešu palaišanas rajonam un ne katra zemūdene paspēs aizpeldēt līdz kaujas patrulēšanas rajoniem. Un tās zemūdenes, kuras jau atrodas kaujas patrulēšanas rajonos, ASV Jūras spēki pacentīsies iznīcināt vēl pirms formālās karadarbības sākuma. Pašreiz Krievijai ir tikai desmit zemūdenes ar ballistiskajām raķetēm, tāpēc to neitralizācija ASV Jūras spēkiem nevajadzētu būt pārāk sarežģītam uzdevumam.

Tādējādi garantēti ASV teritoriju spēj apdraudēt tikai no zemes palaižamās starpkontinentālās ballistiskās raķetes. Tieši šīs raķetes arī ir galvenais ASV PAS mērķis, kuru maksimāla pietuvināšana Krievijas robežām ļaus pārtvert starpkontinentālās raķetes to visvājākajā brīdī – ieskriešanās trajektorijā. [Formāli ASV līdz šim apgalvoja, ka tās PAS ir vērsta pret stipri teorētiskajiem Irānas kodolprogrammas iespējamajiem draudiem. Pēc Irānas kodolproblēmas noregulēšanas, kuru akceptēja arī pati ASV, šis formālais piesegiemesls ir kļuvis acīmredzami neaktuāls un pilnībā nederīgs.]

Pašreiz Krievijai ir apmēram 300 starpkontinentālās kodolraķetes. Protams, 24 Rumānijā izvietotās PAS ir pilnīgi nepietiekamas, lai paglābtu ASV no atbildes trieciena, tomēr ASV negrasās aprobežoties tikai ar vienu PAS bāzi un pēc sistēmas pilnīgas palaišanas un notestēšanas raķešu skaitu būs pietiekami vienkārši palielināt.

Iepriekš jau tika vērsta uzmanība uz Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumu, ka PAS raķešu izvietošana Rumānijā ir līguma par vidējo un mazo attālumu raķešu likvidāciju pārkāpums. Lieta tāda, ka izvēršamā sistēma “Idžis” ir universāla un spēj vadīt gan pretgaisa aizsardzības raķešu palaišanu, gan arī uzbrukuma kodolraķešu “Tomogavk” palaišanu.

Te ir jāatgādina, ka tad, kad “Tomogavki” (kopā ar no bruņojuma jau noņemtajām “Peršing” raķetēm”) 1980-ajos gados bija izvērsti Rietumeiropā, to mērķa sasniegšanas laiks līdz PSRS Eiropas daļai (Ukrainai, Baltkrievijai, Baltijai un  Krievijai līdz Urāliem) bija 5 – 8 minūtes. Viegli ir izrēķināt, ka, ja “Tomogavki” tiks izvietoti Rumānijā un Polijā, kas ir tūkstoti – pusotru kilometru tuvāk, tad to mērķa sasniegšanas laiks samazināsies. Šai gadījumā laiks situācijas novērtēšanai un nolūku precizēšanai praktiski neatliek un viss, ko var kvalificēt kā kodoluzbrukumu Krievijai [arī pārpratumu un tehnisku kļūmju gadījumā] nekavējoties izraisa starpkontinentālo raķešu palaišanu, jo pretējā gadījumā ir liela varbūtība, ka tās tiks iznīcinātas uz zemes savās bāzes vietās.

Pēc kodollādiņu samazināšanas (saskaņā ar līguma par stratēģisko uzbrukuma ieroču samazināšanu) ir maz cerību, ka pēc pirmā atbruņojošā trieciena spēs saglabāties pietiekams kodolraķešu daudzums, lai dotu atbildes triecienu.  Tas savukārt paaugstina pašreizējo kodolkonfrontāciju līdz 1980-o gadu līmenim, kad tas bija visaugstākais ASV un PSRS vēsturē (izņemot divas kritiskākās nedēļas t.s.”Karību krīzes” laikā 1962.gadā). To laiku krīzi izprovocēja ASV vidējas darbības rādiusa raķešu “Jupiter” izvietošana Turcijas teritorijā.

Globālais militāri – politiskais saspīlējums arvien pieaug

Mūsdienu starptautiskā situācija ir daudz sprādzienbīstamāka nekā tā bija iepriekš. ASV joprojām negrib atzīt savas vienpersoniskās globālās hegemonijas galu un jau pietiekami atklāti liek uzsvaru uz savas globālās līderības saglabāšanu ar militāriem līdzekļiem. ASV izraisītie militārie konflikti nepārtraukti to noved līdz tiešai konfrontācijai ar Krieviju, pie tam bruņotos spēkus abas puses izmanto, lai pastiprinātu savus diplomātiskos argumentus. Tieši Krievijas demonstratīvā gatavība nosegt Sīrijas debesis ar savu PAS “lietussargu” no jebkādiem uzbrukumiem apstādināja jau sagatavoto Rietumvalstu iebrukumu Sīrijā pēc Lībijas scenārija. Tāpat nav noslēpums, ka ASV un Krievijas militārie konsultanti konsultē abas Ukrainas pilsoņu karā iesaistītās puses (Kijevu un Donbasu). Galu galā uzbrukumu Krievijas lidmašīnai Sīrijas teritorijā veica NATO valsts Turcija, kura pēc tam vēl vairākas nedēļas draudēja ar savas armijas sauszemes iebrukumu Sīrijā, kas neizbēgami izraisītu Turcijas militāru sadursmi ar Krievijas armiju.

Īsāk sakot pasaule atrodas neatslābstošu (pat pieaugošu) militāru draudu stāvoklī. Pie tam vēl tad, kad iespēja izvietot ASV PAS Eiropā tika apspriesta tikai teorētiskā līmenī, Krievijas militārie speciālisti uzsvēra, ka vienīgais drošais līdzeklis kā novērst ASV PAS radītos draudus Krievijai, ir dot preventīvu triecienu ar raķešu kompleksu “Iskander” (tagad arī “Kalibr”) gadījumā, ja politiskā vadība nonāk līdz secinājumam par karadarbības sākuma neizbēgamību.

PAS kompleksu iznīcināšana ar ļoti precīziem nekodolieročiem nav obligāts priekšnosacījums kodolkara ar ASV sākumam, lai gan praktiski garantēti izraisīs militāru konfrontāciju ar valsti, pa kuru tiks dots trieciens.

Tomēr apstāklis, ka desmiti potenciālu kodollādiņu nesēji ar minimālu mērķa sasniegšanas laiku tiek pietuvināti Krievijas robežām no Maskavas puses var tikt novērtēts kā ļoti būtisks Krievijas valsts un sabiedrības pastāvēšanas apdraudējums. Šai gadījumā esošā Krievijas militārā doktrīna paredz iespēju pielietot kodolieročus arī tad, ja pret Krieviju kodolieroči nav vēl pielietoti.

Doktrīnā runa iet par situāciju, kad pret Krieviju tiek realizēta agresija. Tomēr mūsdienu pasaulē agresijas un valsts pastāvēšanas apdraudējuma termini ir pietiekami stiepjami jēdzieni. Pēdējo gadu desmitu laikā mēs esam redzējuši daudzas valstis, kuras ir tikušas faktiski iznīcinātas bez kara pieteikuma, tāpēc noteikt to smalko robežu, kura atdala kara stāvokli no miera stāvokļa bieži vien ir praktiski neiespējami. Pašreiz jau pat speciālisti sāk putroties esošās starptautiskās situācijas vērtējumā (mēs atrodamies vai nu pirmskara stāvoklī, vai nu trešais pasaules karš jau rit pilnā sparā, vai arī ir jau sācies ceturtais pasaules karš).

Šādā situācijā, jo tuvāk viens otram atrodas galveno ģeopolitisko spēku stratēģiskie militārie spēki, jo mazāk laika lēmuma pieņemšanai atliek valstu politiskai vadībai un tādējādi ievērojami palielinās varbūtība, ka globāls militārs konflikts var sākties automātiski pēc kāda no iepriekš sagatavotajiem scenārijiem, kad militāristi vienkārši izpilda sliktākajiem gadījumiem sagatavotās instrukcijas.

Jebkuras valsts Ģenerālštābs vadās no apsvēruma, ka jebkādi nesaprotami pretinieka nolūki ir jāuztver kā agresija (pretējā gadījumā var nokavēt ar reakciju), un tas savukārt garantēti ievelk cīņai gatavos militāristus, kuri ir atstāti bez politiķu un diplomātu pieskatīšanas, liktenīgo gājienu neizbēgamības apburtā loka atvarā.

Tieši tāpēc ASV un NATO tik histēriski reaģēja uz Putina paziņojumu. Viņi cerēja, ka nostādot Krieviju netiešu, bet nepārprotamu militāru draudu priekšā, piespiedīs to atkāpties. Putins savukārt pieņēma piedāvājumu paaugstināt likmes un tagad jau Vašingtonai ir jāizlemj vai ir vērts riskēt ar nekontrolējama kodolkara sākuma varbūtību vai arī visas pasaules acu priekšā tomēr jāatkāpjas no Krievijas pierobežas.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/16.05.2016/

Avots:
http://cont.ws/post/271748

Informācijas aģentūra
/17.05.2016/
https://infoagentura.wordpress.com/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 3 komentāri

WIR – Šveices alternatīvā nauda (īpaši aktuāla ekonomisko krīžu apstākļos)

00609_wir_bank_hauptsitz_basel_2011-copyEiropas centrā jau vairāk kā 80 gadus tiek realizēts projekts, kurš potenciāli apdraud augļotāju (baņķieru) varu pār pasauli. To realizē viena Šveices banka, kuras ofiss atrodads Cīrihē stundas brauciena attālumā no Starptautisko norēķinu bankas (Bāzzele) ofisa, kas ir mūsdienu lielākās valstu daļas banku centrālais štābs.

Runa iet par WIR projektu (pilnais nosaukums – Wirtschaftsring-Genossenschaft; abriviatūra cēlusies no vācu vārda “Wirtschaftsring” (ekonomiskais cikls) un vācu valodas vārda “mēs”). WIR var uzskatīt par ekonomiskā kolektīvisma un kooperācijas simbolu. WIR ir bankas nosaukums Cīrihē (http://www.wir.ch/) un par WIR sauc naudas vienību, ko izdod šī banka.

WIR projekts tika sākts 1934.gadā pēc uzņēmēju Vernera Cimermaņa (Werner Zimmerman) un Pola Enca (Paul Enz) iniciatīvas. Radās projekts ne uz līdzenas vietas. 1931.gadā kaimiņu Vācijā Valters fon Ecdorfs aizsāka Vācijas ekonomikas atjaunošanas projektu “Notgiralgeld” (kooperatīvs “Genossenschaft Deutsche Ausgleichskasse”), kurā tika izmantota bezskaidra reģionālā nauda. Šis projekts aptvēra 45 Vācijas rajonus. Kad 1934.gadā pie varas Vācijā nokļuva nacisti, viņi aizliedza šo projektu, pamatojoties uz likumu cīņai ar ļaunprātībām bezskaidru norēķinu maksājumos.

Pirmie WIR projekta dalībnieki bija septiņas ne pārāk lielas Šveices kompānijas, kuras radīja kooperatīvu “WIR Economic Circle Cooperative”. Darbības sākuma periods sakrita ar smagajiem t.s. “Lielās depresijas” ekonomiskās krīzes apstākļiem, kad Rietumvalstu pasaule burtiski smaka nost dēļ naudas trūkuma. Darbības sākums izrādījās ļoti veiksmīgs: uz 1935.gadu projekta dalībnieku skaits pārsniedza 1000 kompānijas.

Speciālisti apgalvo, ka projekta idejiskais pamats tika ņemts no tobrīd slavenā ekonomista un uzņēmēja Silvio Gesela (Silvio Gesell) darbiem, kurš piedāvāja ieviest apgrozībā reģionālā līmenī naudu, kura būtu brīva no procentu maksājumiem. Pirmkārt, šādas naudas esamība ļautu aizpildīt parasto (oficiālo) naudas līdzekļu deficītu. Otrkārt, dēļ negatīvā procenta šādai naudai ir lielāks apgrozības ātrums, kas palīdz ātrāk “izvilkt” ekonomiku no krīzes vai depresijas.

Šī “brīvā nauda” tika izmēģināta Vācijā, Austrijā un citās Eiropas valstīs, kā arī ārpus Eiropas. Tomēr Vācijā pie varas nonākušais Ādolfs Hitlers izbeidza šāda veida eksperimentus, jo tie apdraudēja banku monopolu emitēt naudu. Tomēr tieši Vācijā Gesela idejas tika uztvertas vispozitīvāk un literatūrā Gesela naudas sistēmu mēdz vēl saukt par “vācu ekonomisko modeli”. Mūsdienās zināmākā Gesela “brīvās naudas” propagandiste ir Margarita Kenedija (Margrit Kennedy), slavenās brošūras “Nauda bez inflācijas un procentiem” autore (grāmata ir pieejama arī latviešu valodā un arī elektroniski: http://egleskoks.lv/wp-content/uploads/2011/12/Nauda_bez_inflacijas_un_procentiem.pdf ).

WIR projekts ir bartera operāciju kombinācija starp projektā iesaistītajiem uzņēmumiem. Bartera operāciju uzskaiti un daudzpusēju klīringu veic speciāla banka ar nosaukumu WIR. Operāciju uzskaite un norēķini tiek veikti ar speciālas naudas vienības palīdzību, kuru arī sauc par WIR. WIR nauda eksistē tikai bezskaidrā veidā un ir apgrozībā tikai WIR kooperatīva iekšienē. WIR nauda var tikt izmantota ne tikai kā uzskaites (vērtības noteikšanas) līdzeklis un ne tikai kā apmaiņas līdzeklis, bet arī kooperatīva biedru kreditēšanai. Tāpēc WIR projektu vēl mēdz saukt par savstarpējās kreditēšanas sabiedrību.

WIR projekts ir viens no lielākajiem pasaules alternatīvās naudas izmantošanas projektiem, kurš veiksmīgi darbojas jau pietiekami ilgu laiku (vairāk kā 80 gadus). Atšķirībā no daudzām citām alternatīvās naudas realizācijas iniciatīvām, kuras saskaras ar varasiestāžu pretestību, WIR projekts tika legalizēts tā realizēšanas sākumā. Vispirms tika izveidots kooperatīvs. Pēc tam tika radīts klīringa centrs, kurš drīz vien tika pārveidots par komercbanku, kura saņēma no Šveices nacionālās bankas licenzi kredīta – depozītu operāciju veikšanai. Pēc tam oficiāli tika atzīta WIR nauda, kura ir apgrozībā paralēli Šveices frankam. WIR attiecība pret Šveices franku ir 1:1. WIR banka veic operācijas divās valūtās, gan savā iekšējā naudas vienībā, gan arī Šveices frankos. WIR nauda netiek konvertēta ne Šveices frankos, ne kādā citā valūtā.

WIR bankai ir sešas reģionālās nodaļas. Pašreiz bankas klienti ir 62 tūkstoši kooperatīva dalībnieku, kas galvenokārt ir Šveices mazais un vidējais bizness (kopumā tā ir ceturtdaļa no visām Šveices kompānijām).

WIR projekta sociālo nozīmi ir grūti pārvērtēt, jo WIR kooperatīva dalībnieki nodrošina ar darbu divas trešdaļas no visiem nodarbinātajiem Šveices ekonomikā. WIR valūtas gada apgrozījums ir ekvivalents apmēram 2 miljardiem Šveices franku, kam nāk klāt WIR bankas apgrozījums Šveices frankos, kurš pārsniedz WIR naudas kopapjomu apmēram 2 – 3 reizes. WIR valūtā tiek izdoti kredīti, kuru kopsumma ir 1 miljards. WIR bankas darbības rādītāji pieaug, kad Šveices ekonomika un banku sistēma atrodas krīzes stāvoklī [tas ir WIR sistēma jeb alternatīvās naudas sistēma stabilizē valsts ekonomiku].

WIR bankas naudu reizēm vēl mēdz saukt arī par “brīvo naudu”, lai gan tas nav diez ko korekti. Laika periodā no 1936.gada līdz 1948.gadam tik tiešām WIR bija negatīvs procents, pēc tam kādu laiku bija nulles procents, bet kopš 1952.gada banka kredītiem un depozītiem sāka rēķināt nelielus procentus WIR naudā. Lai gan pašreiz šie procenti ir 1% robežās gadā, daudzi uzskata to par nopietnu atkāpi no sākotnējā projekta, kuru 1934.gadā bija iecerējuši tā dibinātāji. Jo īpaši aktuāls šis jautājums kļūst pašreiz, kad Šveicē dažas bankas pāriet uz nulles vai pat negatīviem procentiem  (vismaz attiecībā uz depozītiem). WIR projekta aizstāvji šai sakarā saka, ka banka aprēķina nevis procentu, bet gan komisiju, kura sedz bankas darbības izdevumus.

WIR valūta ir pilnībā nosegta ar kooperatīva dalībnieku preču krājumiem, tāpēc WIR alternatīvai naudai ir pilnīgs nodrošinājums. Nekāda inflācija WIR naudai pašos pamatos nav iespējama.

Pašreiz pasaulē ir apmēram 5 tūkstoši alternatīvo maksājumu un norēķinu sistēmas. Īpaši daudz to ir Eiropā un ASV. Pēdējā laikā jaunas šādas sistēmas parādās Brazīlijā, DĀR, Japānā, Jaunzēlandē. Neskatoties uz lielu daudzumu alternatīvās naudas projektu, Šveices WIR projekts ir īpašs. Tā veiksme tiek saistīta no vienas puses ar Šveices sabiedrības ļoti augsto pašorganizācijas līmeni un no otras puses ar Šveices valsts iestāžu nostājai nepadoties globālajiem finanšu lieloligarhiem un nemēģināt likt šķēršļus alternatīvās naudas sistēmas darbībai.

Pašreiz pasaule atrodas uz otrā pasaules finanšu krīzes viļņa sliekšņa [pirmais bija 2008.gadā]. Tiek veikti preventīvu mēru pieņemšanas mēģinājumi, lai mīkstinātu gaidāmo finanšu cunami. Viens no šādu preventīvu pasākumu virzieniem ir alternatīvās naudas sistēmas izveidošana pašvaldību, reģionu un nacionālajā līmenī.

Valentīns Katasonovs, ekonomikas zinātņu doktors
/27.03.2016/

Avots:
http://www.fondsk.ru/news/2016/03/27/wir-shvejcarskaja-alternativa-dengam-mirovyh-rostovschikov-39338.html

[Ja Latvijas valdošās aprindas nebūtu tik stulbas, pērkamas, antitautiskas un amorālas, ja Latvijā teikšana nebūtu Rietumvalstu izvirtušo agresoru atbalstītajiem stulblatviešiem un ļaunlatviešiem, tad arī Latvijā tiktu realizēts kaut cik vērienīgs alternatīvās naudas projekts, bet dēļ lielai daļai latviešu raksturīgā veselo saprātu aptumšojošā antikrieviskuma un antipadomisma ir maz cerību, ka šāda tipa konstruktīvas darbības šai teritorijā tuvākajā laikā varētu tikt īstenotas (Lembergs Ventspilī spēra soli šai virzienā un nobijās iet tālāk (varbūt pat pamatoti)); vidējais latviešu mietpilsonis izskatās spēj tikai nobalsot par latviešvalodīgajiem politklauniem, kuri NATO pseidogarantiju aizsegā tupi aprej Krieviju un nepārtraukti suniski padevīgi pielaizās anglosakšu un skandināvu saimniekiem.]

Informācijas aģentūra
/17.05.2016/
https://infoagentura.wordpress.com/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Kāpēc ASV nodod Ukrainu?

Hilarija Klintone un Viktorija Nulande

Šonedēļ [2016.gada aprīļa beigas] trīs dienu ilgā vizītē Kijevā ieradās ASV valsts sekretāra palīdze Eiropas un Eirāzijas jautājumos Viktorija Nulande. Kā ziņo ukraiņu laikraksts “Apostrof”, kurš atsaucas uz diplomātiskiem avotiem, Nulande uzstājīgi rekomendēja Ukrainas valdībai pieņemt mērus t.s. ”Minskas vienošanos” izpildē, tas ir, līdz maija vidum pieņemt likumu par vēlēšanām Donbasā. [Minskas vienošanās ir Vācijas, Krievijas, Francijas un Ukrainas diplomātiska vienošanās Ukrainas krīzes noregulēšanai, kuras paredz Donbasa palikšanu Ukrainas sastāvā pie nosacījuma, ka tiek veiktas izmaiņas Ukrainas konstitūcijā, paredzot Donbasa reģionam īpašu statusu un autonomiju, kā arī Donbasa nemiernieku amnestiju.]

Vizītes laikā Viktorija Nulande paziņoja: “[ASV] Valsts departaments uzstāj, ka Ukrainai ir jāveic izmaiņas Konstitūcijā, paredzot okupētajām Doņeckas un Luganskas apgabalu teritorijām “īpašu statusu”, tur vistuvākajā laikā jānotiek vēlēšanām un nepieciešams nodrošināt kaujinieku amnestiju. Ja Ukraina nodemonstrēs savu labo gribu Minskas vienošanos implementēšanā un pieņems likumu par vēlēšanām maijā, tad jūnijā sankcijas pret Krieviju tiks pagarinātas par deviņiem mēnešiem līdz 2017.gada janvārim. Pie tam vēlēšanām Donbasā jānotiek jau jūlijā, bet smago bruņojumu neviens neatvilks. To turpinās novērot speciāla OSCE (ОБСЕ) misija. (…) Minskas vienošanās ir jāizpilda līdz 2016.gada beigām un tām nav alternatīvu. Lai gan “Minska” ir slikta, tomēr Ukraina kā valsts piekrita šīs vienošanās nosacījumiem.” Gadījumā, ja šī rekomendācija netiks izpildīta dotajā laikā, tad pēc Nulandes teiktā Eiropas Savienība atteiksies pagarināt sankcijas pret Krieviju, jo atzīs, ka Minskas vienošanās netiek izpildītas Ukrainas varasiestāžu vainas dēļ.

Pēc Viktorijas Nulandes vizītes Ukrainas Ārlietu ministrs Pāvels Kļimkins paziņoja: “Mēs esam noskaņoti uz pilnīgu Minskas vienošanos izpildi“.

Rietumvalstis cīnās ar Krieviju. Ukraina ir tikai viens no šīs cīņas instrumentiem [Latvija, piemēram, ir cits ASV hibrīdkara pret Krieviju instrumentiņš]. Instrumentu var izmantot, izmest, salauzt, atlikt. Tas nenozīmē, ka Rietumvalstis ir atteikušās no savu mērķu sasniegšanas, tāpēc Krievijas nosodīšana jebkurā jautājumā ir loģiska, jo cīņa turpinās (kā zināms pat pie tā, ka aborigēni apēda Kuku arī vainīga ir Krievija).

ASV valsts pārvaldes aparātā nestrādā bērni. Jau sen ir skaidrs, ka Ukrainas pašreizējais režīms nav saglabājams un ka Ukrainas valsts nav glābjama. Tieši tāpēc Rietumvalstis pārstāja finansēt Ukrainu. Ja viņi gribētu to saglabāt un izglābt, tad piepildītu to ar naudu, ieročiem, padomniekiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Ukrainas uzturēšana kaut cik nedalāmā stāvoklī ir daudz lētāks pasākums nekā tās pašas Grieķijas atbalstīšana. Grieķijai gada laikā iedeva tik daudz, cik Ukrainai pietiktu gadiem desmit. Bet Ukrainai naudu Rietumvalstis nedod.

Rietumvalstis negrasās atbalstīt Ukrainu, tomēr ASV ir sava interese. 2016.gada novembrī ASV ir paredzētas prezidenta vēlēšanas. Ja Kijevas režīms pilnībā sabruks ātrāk par prezidenta vēlēšanām, tad tas atstās ļoti negatīvu iespaidu uz ASV Demokrātu partijas kandidātu. Tad Hilarija Klintone zaudēs iespēju kļūt par ASV prezidenti, jo Republikāņu partija to uzreiz izmantos. Pie tam Ukrainas krīze tika radīta balstoties uz Klintones un viņas cilvēku atbalstīto ideoloģiju. Un tā pati Viktorija Nulande plāno pie Klintones kļūt par ASV Valsts sekretāri.

Pēc tam, kad Ukrainas prezidents Pjotrs Porašenko “aizvāca” [no premjerministra amata] Arsēniju Jaceņuku, Ukrainas valsts struktūra zaudēja savu pēdējo līdzsvarojošo balstu, jo pirms tam uz premjerministru bija sakoncentrējies viss tautas naids par dramatisko dzīves līmeņa kritumu, kas pēc būtības ir nacionālā katastrofa. Pie tam Ukrainas finansu plūsma tika sadalīta starp Porošenko un Jaceņuku, tādējādi problēmas ar oligarhu sabiedrību tika sadalītas starp viņiem.

Tagad pēc Jaceņuka aiziešanas [un Porašenko cilvēka norīkošanas par Ukrainas premjerministru] Porašenko ir kļuvis par vienīgo sabiedrības naida mērķi. Un tagad Porašenko arī viens pats kontrolē visas finansu plūsmas, tādējādi kļūstot par visu Ukrainas oligarhu potenciālo konkurentu. Porašeno tagad ir vienīgais Ukrainas balsts, kurš atrodas zem nepārtrauktiem “sitieniem”. Tas nozīmē, ka Ukrainas valstiskā konstrukcija var sabrukt jebkurā mirklī – pēc stundas, nedēļas, mēneša, pus gada.

Amerikāņus neapmierina šāda nestabilitāte. Viņiem ir droši jāzin, ka Ukrainas valsts struktūra izturēs vismaz līdz novembrim – decembrim, bet vēl labāk, līdz 2017.gada janvārim – februārim – martam. Lai Ukraina nesabruktu ātrāk, amerikāņi brauc un saka Porašenko pilnīgi pareizu lietu: “Tev ir jāizpilda “Minska””.

Kas ir paredzēts Minskas vienošanās? Izmaiņas Ukrainas konstitūcijā, federalizācija, pilnvaru nodošana reģioniem (Ukrainā to sauc par valdības decentralizāciju). Šai gadījumā Ukrainas prezidenta amata nozīme strauji samazinās. Tas ir tikai tagad Porošenko spēj izdarīt visu, “Minskas” izpildes gadījumā pilnvaras no viņa “aizies”. Attiecīgi tiks noņemts saspīlējums, kurš ir vērsts personīgi pret Porašenko. Pat vairāk, visas oligarhiskās grupas, kuras pašreiz apvienojas, lai uzbruktu Porošenko, sāks nodarboties ar reģionu kontroles pārņemšanu, cīnoties viens ar otru, un Porošenko daļai no viņiem kļūs par pagaidu sabiedroto, nevis par visu oligarhu kopēju ienaidnieku. Tādējādi Ukrainas valsts konstrukcija iegūs zināmu stabilitāti un ASV atrisinās savu problēmu – pašreizējais Ukrainas režīms spēs “izvilkt” līdz ziemai.

Vai Ukrainas režīms un valsts eksistēs pēc tam, amerikāņus ne pārāk uztrauc. Ukraina kā instruments ir izrādījies nederīgs cīņā ar Krieviju un to vienkārši izmet. Bet izmest grib tā, lai tas neuzkrīt uz kājas un nesalauž pirkstus. Pašreiz Minskas vienošanās izpilde objektīvi sakrīt ar ASV interesēm: tas noņem uzmanību no Porašenko figūras un piedod režīmam noteiktu stabilitāti uz amerikāņiem nepieciešamo laika posmu. Pēc tam, neatkarīgi no tā tiks veiktas reformas vai netiks, režīms tāpat sabruks. Un, ja notiks federalizācija, tas piebeigs Ukrainu kā valsti. Amerikāņi to ļoti labi saprot, bet tas notiks pēc tam, kad viņiem tas vairs nebūs interesanti. Tad ASV būs jauns prezidents un tā būs viņa administrācijas problēma, kam tās risināšanai būs četri gadi.

Bet Ukrainā ir pietiekami daudz politisko spēku, kuri nav ieinteresēti Minskas vienošanos izpildē. Daži objektīvu iemeslu dēļ: viņi cer izvairīties no federalizācijas un saglabāt Ukrainu kā valsti, un nekas, ka tas nemaz nav iespējams. Citi subjektīvu iemeslu dēļ: viņi uzskata, ka Minskas vienošanos izpilde būs kapitulācija “vatņiku”, “kolorādu”, “separātistu”, Krievijas un Putina priekšā. Viņi ir pietiekami ietekmīgi, lai bloķētu konstitucionālo reformu. Līdz šim viņiem tas ir izdevies, lai gan ASV, protams, izdarīs uz viņiem spiedienu.

Un arī Porašenko nav ieinteresēts “Minskas” realizācijā. Ne tādēļ viņš kļuva par prezidentu, lai pēc tam atdotu pilnvaras un finansu plūsmu kontroli uz reģioniem. Tieši to Nulande mēģina piespiest viņu izdarīt. Porošenko ir pilnīgi vienalga kas notiek ar Donbasa nemierniekiem, vai būs viņiem tur vēlēšanas, vai nebūs; viņam galvenais, lai Ukrainas finansu plūsmu vadītu tieši viņš, bet Minskas vienošanās to neparedz. Tāpēc Porašenko nav ieinteresēts Minskas vienošanos izpildē.

Nulande mēģinās piespiest visus sadzīvot, iebiedējot. Nulandes problēma ir pietiekamu argumentu trūkumā. Visi baidās, ka amerikāņi varētu organizēt kārtējo valsts apvērsumu vai arī atsūtīt killerus. Bet pašreiz amerikāņi Ukrainā ir ieinteresēti stabilitātē kā minimums līdz 2017.gada ziemai. Attiecīgi ar valsts apvērsumu Porašenko nenobiedēsi. Var, protams, viņu nobiedēt ar killeriem, bet Porašenko nav tomēr tik liels muļķis, lai nesaprastu, ka, ja viņu nogalinās, tad jauns prezidents ir jāievēl un to vēl ir jāleģetimizē, tāpēc tas praktiski izjauc Ukrainas valstiskās sistēmas stabilitāti. Attiecīgi Niulandei nav pēdējā argumenta. Agrāk viss bija vienkārši un skaidri – ja neizpildīsi, ņemsim un piebeigsim. Tagad, kad Nulande saka: “Ak neizpildīsiet?”, viņas ukraiņu partneri ar nekaunīgu smaidu sejā prasa: “Un ko tālāk?”. Un viņai uz to vairs nav ko atbildēt.

Tāpēc ASV pašreiz atrodas pietiekami sarežģītā situācijā un nebūt nav garantēts, ka ukraiņu politiķi pildīs Nulandes prasības. Katrā gadījumā ir labi redzams kāda Kijevā izcēlās histērija līdz pat tam, ka nopietni masu informācijas līdzekļi un nozīmīga politiķu daļa apgalvo, ka “ASV nodeva Ukrainu” un ka tagad “karosim vieni paši”.

Rietumvalstīm ir skaidrs, ka Ukraina sabruks un sadalīsies, un ka tas notiks jau tuvākajā laikā. Eiropai tas vispār ir vienalga, jo eiropiešu politiķi nemaz necer, ka Ukraina spēs “izvilkt” līdz viņu vēlēšanām. Tas, protams, no viņu viedokļa būtu ļoti labi, bet viņi uz to nepaļaujas. Amerikāņi mēģina saglabāt režīmu līdz savām vēlēšanām. Uzreiz pēc tam, kad tiks paziņots jaunais ASV prezidents, viņiem kļūs vienaldzīgs Ukrainas liktenis. Tāpēc Rietumvalstis saprot, ka no Ukrainas būs jāaiziet un sāk darīt to jau tagad, pārstājot atbalstīt Ukrainu. Viss, Ukrainas projekts ir slēgts, un tas notika jau vismaz pus gadu atpakaļ. Bet savu aiziešanu Rietumvalstīm ir jāpaskaidro saviem iedzīvotājiem, jo cilvēkiem dažus gadus cītīgi mēģināja iestāstīt, ka Ukraina ir jauna, plaukstoša demokrātija, kura ar lielām grūtībām atkaujas no ļaunās krievu Mordoras.

Tagad Rietumvalstu iedzīvotājiem ir jāpaskaidro, kāpēc šo jauno demokrātiju atdeva apēšanai ļaunajai Mordorai. Un pašreiz tiek skaidrots, ka šī demokrātija pati patiesībā izrādījās par Mordoru – lidmašīnu notrieca, cilvēkus Odesā sadedzināja un vispār tur ir nacisti. Rietumvalstu pilsoņus ļoti uzmanīgi vedina uz domu: “pie velna to Ukrainu”. Un tai brīdī, kad Rietumvalstu politiķi līdz galam saraus saites ar Kijevu, iedzīvotāji teiks: “pilnīgi pareizi, tā arī jādara, kāpēc vispār mēs tur ielīdām”.

Krievija savukārt pašreiz nevar pilnvērtīgi nodarboties ar Ukrainu, jo viņai tam nepietiek resursu bāzes. Protams, Krievija noteikti nodarbosies ar Ukrainu, bet tas ir pietiekami dārgs projekts, tāpēc nav garantēts, ka tas tiks realizēts uzreiz un ātri. Jau ir pagājuši divi gadi, bet problēmas Krimā vēl joprojām nav atrisinātas. Bet Ukrainā ir divdesmit šādu “krimu”, dažas 2-3 reizes lielākas un dažas ar daudz nopietnākām problēmām. Tie paši Dņepropetrovskas, Zaparožjas, Harkovas un Odesas apgabali ir bijušie industriālie reģioni, kuru rūpniecība Krievijai vairs nav nepieciešama, jo tā tika nodublēta pašā Krievijas teritorijā. Un ja šie apgabali nokļūst Krievijas ietekmes zonā, tad rodas jautājums, kur strādās šo reģionu iedzīvotāji, ja atjaunot viņu rūpnieciskos uzņēmumus ne tikai nav nepieciešams, bet pat ir kaitīgi. Šī ir sarežģīta problēma.

Runāt par šo problēmu terminos “pameta”/ “nepameta” ir nolaisties līdz Parubija un viņam līdzīgu kadru līmenim. Viņi uzskatīja, ka ASV viņus “nepametīs”, jo Ukrainai pašai par sevi ir kaut kāda ļoti augsta vērtība. Bet tas vai cilvēks spēj pacelt smagu svarubumbu ir atkarīgs ne tikai no viņa vēlēšanās to darīt, bet arī no viņa iespējām. Ukraina līdzinās svarubumbai, kuru vēl ilgi vajadzēs pielabot dēļ šī projekta lielās dārdzības. Pie tam Ukrainas svarubumbas likteni būs jāsaskaņo ar ES, tai skaitā arī dēļ eiropiešu finansu līdzdalības teritorijas atjaunošanā.

Pagaidām Krievija pieturas pie pozīcijas: paņēmāt šo smago svarubumbu, nu tad arī mocieties un stiepiet. Šī pozīcija var mainīties tikai tad, ja Ukraina nolaidīsies līdz t.s. “mahnovšinas” [daudzu anarhistu bandu] līmenim. Tad radīsies akūta nepieciešamība atjaunot kārtību Ukrainas teritorijā. Un atkal, tā pirmkārt būs Eiropas problēma, jo tādējādi tiks pārrauti tradicionālie ceļi starp Eiropu un Krieviju. Krievijai tas radīs nepatikšanas, bet Eiropai tas būs kā naža pielikšana pie rīkles. Tāpēc Krievija var ieņemt nogaidošu pozīciju un pagaidīt, ko šai sakarā teiks eiropiešu “draugi”.

Politikā valsts interešu aizsardzība nav aprakstāma ar morāles normām, jaukām atmiņām un radnieciskām jūtām. Politika ir ļoti racionāla un bieži vien ciniska. Es nedomāju, ka vairums Krievijā būtu ieinteresēti, lai Krievijas valsts sabrūk dēļ “pārpūles”, mēģinot glābt ukraiņu brāļus.

Krievija pēdējo divu gadu laikā (un pat vēl agrāk pirms gāztais Ukrainas prezidents Janukovičs pārorientējās uz Eiroasociācijas līgumu) ieņēma minimizētu izdevumu pozīciju. Ja Rietumvalstis gribēja ar Ukrainas krīzi dot triecienu pa Krieviju, tad pagaidām viņi ir sāpīgi iesituši tikai paši sev. Protams, Krievija arī cieš zaudējumus, bet Rietumvalstīm šie zaudējumi ir ievērojami lielāki. Un tā kā Krievija ar Rietumvalstīm atrodas ģeopolitiskās cīņas stāvoklī, Krieviju apmierina situācija, kurā Rietumvalstis cieš lielākus zaudējumus nekā Krievija, jo tādējādi pretinieks ātrāk izlieto savu resursu bāzi.

Tāpēc situācija Ukrainā un Krievijas pozīcija šai sakarā būs atkarīga no daudziem ekonomiskiem, finansu, politiskiem un ģeopolitiskiem faktoriem. Ir skaidrs, ka agri vai vēlu Krievija pārņems kontroli pār Ukrainas teritoriju, un ne obligāti tieši, var arī netieši. Un ir skaidrs, ka uz to brīdi vēl atlikušos Ukrainas iedzīvotājus Krievijai arī nāksies glābt. Bet apgalvot, ka tas notiks tuvākajā laikā, manuprāt, ir pārāk drosmīgi.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/30.04.2016/

Avots:
https://cont.ws/post/260368

Informācijas aģentūra
/06.05.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Antikrieviskums kā Baltijas valstu bizness

00606_24LMPKrievijas Ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs nesen (2016.gada aprīlī) intervijā zviedru laikrakstam Dagens Nyheter (http://fokus.dn.se/lavrov/ ) nosauca Lietuvu par visrusofobiskāko (antikrieviskāko) NATO valsti. Tas ir skarbs paziņojums, jo īpaši, ja ņem vērā, ka NATO pēc sava sastāva atšķiras no ES. Piemēram, NATO dalībvalsts ir arī Turcija, kura notrieca Sīrijā Krievijas lidmašīnu un atbalsta visradikālākos ukraiņu nacionālistus, kuri ir paziņojuši par saviem plāniem iebrukt Krimā un veikt tur etniskas tīrīšanas. Tādējādi no Lavrova paziņojuma izriet, ka Lietuva ir sliktāka par Turciju, ar kuru nesen Krievija bija uz kara sākšanas sliekšņa.

Es vēl pagājušajā [2015.] gadā rakstīju, ka Baltijas valstu politika, kura ir vērsta uz politiskā saspīlējuma un militāro draudu radīšanu Krievijas pierobežā, vispirmām kārtām apdraud pašu šo valstu eksistenci (“Krievija var būt spiesta okupēt Baltijas valstis”: https://infoagentura.wordpress.com/2015/05/03/krievija-var-but-spiesta-okupet-baltijas-valstis/ ). Toreiz Baltijas valstu “patrioti” (un, kas interesanti, viņu Krievijas kolēģi) apvainoja mani Krievijas preventīvas agresijas pret mazajiem un miermīlīgajiem baltiešiem veicināšanā. Patiesībā es tikai konstatēju sen zināmu maksimu: ja ar kādu lielvalsti robežojas maza provokatorvalstiņa, kura cenšas “ievilkt” to militārā konfliktā, tad agri vai vēlu situācija kļūs nekontrolējama.

Tāpat nevienam nav noslēpums, ka jebkuras normālas valsts armijas Ģenerālštābam ir jāizstrādā rīcības plāni iespējamā pretinieka militāro spēku iznīcināšanai, kuri ir sakoncentrēti valsts robežu tuvumā. Baltieši kopumā un konkrēti arī Lietuva ļoti aktīvi cīnās par to, lai viņu teritorijā tiktu izvietoti nozīmīgi NATO (pirmkārt ASV) militārie spēki, kuri ir vērsti pret Krieviju. Šādas rīcības iemesls ir Baltijas valstu armiju nespēja aizsargāt savu valstu teritoriju konflikta gadījumā ar Krieviju.

Tomēr, jo NATO militārais grupējums Baltijā būs vājāks, jo ir mazāka varbūtība, ka radīsies konflikts ar Krieviju. Paši baltieši kļūst drosmīgi tikai tad, kad var paslēpties aiz amerikāņu muguras. Nebūs ASV karaspēka un Baltijas republikas pieklusinās savu agresīvo retoriku, baidoties saniknot Krieviju.

Savukārt Krievija baltiešu nedraudzīgās politikas dēļ bija spiesta savā teritorijā izbūvēt aizvietojošu infrastruktūru (tai skaitā arī ostas). Jau tagad 70 – 80% tranzīta caur Baltijas valstīm iet caur Ustjlugu (Усть-Луг). Vēl pāris gadi un caur turieni ies viss Krievijas tranzīts.

Ja Krievija iekaros Baltiju, tad vajadzēs atgriezt kravas pārvadājumus caur Rīgu, atstājot Ustjlugu bez darba, tad nāksies atjaunot RAFu, VEFu utt. Un te, pirmkārt, rodas jautājums, kāpēc vispār tas būtu jādara? Otrkārt, ko šajā gadījumā darīt ar jau uzceltajiem saviem uzņēmumiem? Tā ka par “Krievijas agresiju” baltieši var tikai sapņot.

Agrāk (vēl PSRS laikos) viņi jokoja, ka pieteiks karu Zviedrijai, un tūlīt pat padosies gūstā. Pašreiz “padoties gūstā” Krievijai ir Baltijas valstu bez maz vai vienīgā iespēja paglābties no ekonomiskās un nacionālās katastrofas. Tiesa gan Lietuvā, Latvijā un Igaunijā uzskata, ka ir vēl cita iespēja – nepieciešams, izmantojot iespējamās Krievijas agresijas argumentu, panākt, lai viņu teritorijā tiktu izvietots pēc iespējas lielāks NATO militārais kontingents, un lai NATO par to maksā.  Karabāzes teritorijas īre – tā ir nauda, kompensācija par ekoloģisko kaitējumu – arī nauda, poligona un citas infrastruktūras izmantošana – atkal nauda. Tā visa ir nauda caurajos Baltijas valstu budžetos. Bet vēl taču ir darba vietas karabāzēs: kādam taču būs jāmazgā grīdas, netīrās zeķes un jāgatavo ēst. Tam klāt nāk izklaides industrija ap karabāzi sākot no suvenīriem un beidzot ar bordeļiem, un karavīru atpūta jūras piekrastē.

Kopumā baltieši sev pieprasīja no 5 līdz 7 NATO brigādēm un jau svētlaimē iedomājās kā pār viņiem līst zelta lietus. Bet nekā. ASV uzreiz paziņoja, ka viņu militārā štāba aprēķini rāda, ka, ja pat Baltijas valstīs izvieto ceturtdaļu no NATO militārajiem spēkiem Eiropā, pat tad reģionu neizdosies noturēt tieša militāra konflikta ar Krieviju gadījumā (tāda vienkārši ir Baltijas reģiona ģeogrāfiskā novietojuma īpatnība). Tāpēc ne par kādām septiņām, piecām vai pat trijām brigādēm runa nevar iet.  Labākajā gadījumā NATO apsolīja reģionā izvietot vienu brigādi un to pašu uz rotācijas principa, kas nozīmē, ka daži bataljoni atrodas uz vietas, bet divas trešdaļas no brigādes atrodas savā patstāvīgajā dislokācijas vietā Eiropā un tiek nosūtīti uz reģionu rotācijas kārtībā.

Pie tam, ja baltieši grib, lai viņus apsargā amerikāņi ne tikai kā visspēcīgākie, bet arī kā visbagātākie, tad ASV šo godpilno pienākumu grib uzticēt vāciešiem, kurus, pirmkārt, ja nu kas, nav žēl, bet, otrkārt, kuri par sevi maksās paši.

Protams, ne šādu pieeju gaidīja baltieši. Bet viņi savā starpā uzsāka sīvu cīņu par tiesībām izvietot savā teritorijā rotējošā NATO kontingenta infrastruktūru. Bataljoni nāks un ies, bet štābs un virtuve paliks. To darbiniekiem būs arī kaut kur jādzīvo, tāpēc, lūk, arī karabāze un, lūk, arī nauda par to. Bet karabāze būs tikai viena, nevis piecas – septiņas kā sākotnēji tika domāts. Visiem nepietiks. Tāpēc aplaimota tiks tikai viena Baltijas valsts.

Igauņi, cīņā par NATO karabāzi, uzsver, ka viņi ir pirmie uz frontes līnijas. Latvieši akcentē savu ģeogrāfisko stāvokli, jo Latvija sadala Baltiju divās daļās. Lietuvieši savukārt vērš uzmanību, ka viņi ir koridors uz Kaļiņingradu. Un viņi visi mēģina viens otru pārspļaut primitīvā rusafobismā un antikrieviskumā. Rusafobija (antikrieviskums) ir galvenais baltiešu arguments cīņā par karabāzi un ar to saistīto naudu.

Vienā Padomju laiku multfilmā meitenīte apsolīja “lielu un saldu konfekti” tam, kurš viņu vislabāk paslavēs. Pašreiz Baltijā saņemt “konfekti” NATO karabāzes izskatā cer tie, kuri visskaļāk nolamās Krieviju. Spriežot pēc Lavrova paziņojuma, lietuviešiem pašreiz ir izdevies apsteigt savus konkurentus zemiskumā. Bet nekas vēl nav zaudēts, igauņi un latvieši gan jau tik vienkārši nepadosies –  NATO karabāzes izvietošana savā teritorijā ir iespēja iegūt reālu naudu, tāpēc par to notiks sīvas cīņas.

Tiem, kas to dara, tas ir tikai bizness, bet apstāklis, ka teritorijas, kurā tiks izvietota karabāze, iedzīvotāji kļūs par iespējamā atbildes trieciena mērķi, viņiem ir tikai nenozīmīgs blakus efekts. Galu galā neatkarības un dalības ES laikā Baltijas valstis ir pazaudējušas trešdaļu savu iedzīvotāju. Tāpēc Baltijas valstu valdošās aprindas cenšas pārdot pagaidām vēl atlikušos avansā, kamēr par tiem vēl kaut ko var iegūt.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/30.04.2016/

Avots:
https://cont.ws/post/259981

Informācijas aģentūra
/02.05.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 2 komentāri

Hilarija Klintone – nesavaldīga maita

00604_Hilarija_Klintone

Iespējams nākamā ASV prezidente

Tā kā ASV pašreiz notiek abu partiju prezidenta kandidātu priekšvēlēšanas, tad ir vērst apskatīties uz vienu no galvenajām kandidātēm uz ASV prezidenta amatu – Hilariju Klintoni no Demokrātiskās partijas.

Jau kādu laiku visai pasaulei ir labi redzams, ka ASV vārda burtiskā nozīmē ir sajukusi prātā. Tas, ka Hilarija Klintone ne tikai joprojām paliek prezidenta amata kandidāte, bet ir pat viena no vadošajām kandidātēm, kuru atbalsta gan amerikāņu lielkorporācijas, gan Demokrātiskās partijas funkcionāri, gan ASV elite kopumā, ir kārtējais amerikāņu ārprāta apliecinājums jeb tā ir viena no daudzajām ASV degradācijas pazīme.

Runājot par Klintoni, neņemsim vērā Demokrātu partijas standarta programatoriskās nostādnes par visādu amorālību legalizāciju (kas ir cita ASV ārprāta un degradācijas pazīme), jo tā ir partija. Tāpat atstāsim bez ievērības e-pastu skandālu, kam ir plaša rezonanse ASV, jo jebkuram domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka amerikāņiem pēc būtības ir uzspļaut likumam un, ja vien ir tāda iespēja, viņi tos nepildīs. Nu nav tur nekas īpašs un Klintone šai ziņā ne ar ko neatšķiras no citiem ASV (un ne tikai) politiķiem. Nesāksim moralizēt arī par to, ka Klintone, kā izrādās, sit savu vīru – bijušo ASV prezidentu Bilu Klintonu. Tā kā Demokrātu partijai ir pavisam izkropļota sapratne par ģimeni, tad tas nav tas trakākais, Klintone vismaz ir precējusies ar vīrieti. Visbeidzot atstāsim bez ievērības arī apstākli, ka Klintone ir lielkorporācijas Monsanto lobiste, kas ne tikai cenšas monopolizēt visu sēklu tirgu pasaulē un attiecīgi arī visu lauksaimniecības industriju, bet arī vārda burtiskā nozīmē indē cilvēkus ar Roundup un pret Roundup izturīgu ģenētiski modificētu organismu produkciju (galvenie cietēji no tā ir ASV iedzīvotāji, bet Monsanto savu nelietīgo darbību cenšas izplatīt pa visu pasauli, tam izmantojot ASV valsts struktūras).

Ja ASV būtu kaut cik normāla valsts, tad Hilarijai Klintonei vajadzēja pazust no ASV politiskās skatuves drīz pēc tam, kad tika publiskots video, kurā viņa par Muamāra Kadafi nogalināšanu izsakās sekojoši: “Mēs atnācām, mēs ieraudzījām, viņš nomira”, pēc tam sākot nievājoši smieties.

Jāatgādina, ka pēc ASV, Francijas, Lielbritānijas un virknes arābu monarhiju specoperācijas, ko vadīja personiski Hilarija Klintone, ilggadīgais Lībijas vadītājs Muamārs Kadafi, kura laikā Lībija piedzīvoja nepieredzētu uzplaukumu, tika sagūstīts, spīdzināts un necilvēcīgi nogalināts bez maz vai tiešā ēterā, pēc kā notika publiska izņirgāšanās TV kameru priekšā par Kadafi mirstīgajām atliekām.

Par ko liecina attiecīgais video? Pirmkārt par to, ka Hilarija Klintone ir atsaldēta maita un morāla krople, kurai ir svešas pat viselementārākās ētikas un cilvēcības normas. Jau tas vien, ka specoperāciju, kuru vadīja Klintone, beidzās ar tik necilvēcīgu Kadafi nogalināšanu, jau daudz ko liecina, bet publiskotais video pilnībā likvidē jebkuras šaubas par Klintones necilvēcīgo (ja gribat – dēmonisko) dabu.

Bet arī tas vēl nav viss. Anglosakši savā būtībā ir ļoti auksti racionāli cilvēki, kuriem morāle, sirdsapaziņa, iejūtība un tamlīdzīgas cilvēcības izpausmes šķiet tādi lieki un bieži vien traucējoši sentimenti. Auksts racio pāri visam, tāds ir anglosakšu politiskais kredo. Tāpēc viena no cienītākajām anglosakšu īpašībām ir savaldība un gribasspēks. Ar auksto racionālo prātu paceļamies virs subjektīvā, saprotam, kas patiešām ir pareizi, tad ar gribasspēku savaldām sevi tā realizācijai un pēc tam ar dzelžainu gribu piespiežam to izpildīt citus, lūk, anglosakšu impēriju veiksmes formula.

No video ir redzams, ka Hilarija Klintone ir ne tikai maita, ar ko anglosakšu elitei nekad nav bijis problēmu, bet viņa ir nesavaldīga maita, kura nevalda pār sevi un “nerubij fišku”, kā viņas līmeņa cilvēks drīkst uzvesties un kā (tikai no racionālā viedokļa) kategoriski uzvesties nedrīkst. Klintone racionāli – lietišķi nepasaka standarta frāzes par “demokrātijas” aizsardzību, cīņu pret “terorismu” vai, ja gribas būt atklātākai, par ASV interešu aizsardzību. Tā vietā Klintone kā maza meitene hihina par cilvēka nogalināšanu demonstrējot savu nesavaldību un infantilismu, kas ņemot vērā tās morālo stāju un vecumu, izskatās vairāk kā pretīgi (un tas, ka tik daudzi ierindas amerikāņi atbalsta tādu pretekli kā Klintone, ir vēl cita ASV degradācijas pazīme).

Visbeidzot katrs pats var padomāt, ar ko pasaulei draud apstāklis, ka varenākās (vai otras varenākās) valsts vadītājs, kā rīcībā ir masu iznīcināšanas ieroči, tai skaitā kodolieroči, ir infantils un nesavaldīgs maita?! Un latviešvalodīgie idioti vēl histēriski kliedz par Krievijas draudiem!

Informācijas aģentūra
/07.03.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Poltava (poēma par ukraini Ivanu Mazepu)

Pēteris I, Kārlis XII, Ivans Mazepa, Vasīlijs Kočubejs

Pēteris I, Kārlis XII, Ivans Mazepa, Vasīlijs Kočubejs

1828.gadā Aleksandrs Puškins uzrakstīja vēsturiskos faktos balstītu poēmu Poltava, kura papildus pagātnes notikumiem ļoti labi parāda arī daļas ukraiņu psiholoģisko portretu – tās daļas, kura pašreiz ir pie varas Ukrainā, izlaupa, izvaro un iznīcina to (ir arī cita ukraiņu daļa – diametrāli pretēja). To, ka tā ir, labi saprot arī Vācijas un ES funkcionāri, kuri laikā, kad tiek uzņemti miljoni arābu, afrikāņu un indusu bēgļu (un “bēgļu”), ukraiņus pie sevis nepieņem un tos, kuri prasa politisko patvērumu Vācijā, vienkārši izraida. Šo apstākli der ņemt vērā arī tiem latviešvalodīgajiem plānprātiņiem, kuri piesakās “krāsaino” bēgļu vietā uzņemt “nekrāsainos” ukraiņus (jo īpaši tādēļ, ka drīz var izveidoties situācija, ka tik tiešām no Ukrainas sāks plūst miljoniem bēgļu). Ir tāda paruna – “kur bijis hohols [ukrainis], tur ebrejam nav ko darīt”, un tai ir zināms pamats, par ko liecina vienkārši prātam neaptveramie korupcijas apmēri Ukrainā, ko pat nevar noliegt amerikāņi, kuri tik cītīgi mēģina pucēt un spodrināt Ukrainas necilvēcīgo režīmu, lai to izmantotu cīņai pret Krieviju. Arī Latvijā ir atzīmējušies kriminālie elementi no Ukrainas, kuri arī te mēģina ievazāt savas atsaldētās tradīcijas.

Poltava tiek uzskatīta par vissagatavotāko (no vēsturiskā viedokļa) Puškina poēmu. Tās sižeta tapšanā Puškins izmantoja sekojošus darbus: D.Banskijs-Kamenskijs “Mazās Krievijas vēsture” (1822), I.Goļikovs “Pētera Lielā veikumi” (1788), “Pētera Lielā žurnāls jeb diendienu piezīmes” (1770), D.Buturlins “Krievu XVIII gadsimta karagājienu vēsture” (1820), Voltēra vēsturiskie apcerējumi “Kārļa XII darbība” un “Krievija Pētera Lielā laikā”.

Zemāk tiek publicēta pati poēma, kvadrātiekavās [X] ir atzīmētas vietas, kuras ir komentējis pats Aleksandrs Puškins (skat. Poēmas beigās), apaļajās iekavās (X) ir atzīmētas vietas, kuras ir komentējusi Puškina kopoto rakstu (izdoti Padomju laikā) redakcija, savukārt ar strīpiņām -X- ir atzīmēti Informācijas aģentūras komentāri. Atdzejoja Andrejs Kurcijs.

Poltava

1. dziedājums

Liels Kočubejs[1] -1- un daudzināts.
Tā pļavas nespēj aptvert prāti,
Tur zirgu daudz tam audzināts,
Tie klejo brīvi, nesargāti.
Ap Poltavu -2- tam māju daudz,[2]
Tām apkārt zaļo dārzi koši,
Un mantu viņam kaudzēm krauts,
Gan ādas, atlass, sudrabs ļauts
Tur apskatei vai noslēgts droši.
Un tomēr Kočubeja gods
Nav garkrēpjaino zirgu bari,
Ne zelts, kas Krimas ordas dots
Kā mesls, ne dzimtie ciemi arī —
Vien savu meitu daiļāko
Ar lepnumu viņš uzlūko.[3]

Var teikt — nav otras Poltavā
Kā Marija tik skaistas, maigas,
Tā zied kā puķe birztalā,
Ko veldzējušas ēnas svaigas.
Kā kalnu apse Kijevā
Tā slaida. Kustības un gaita
Kā gulbim klusos ūdeņos,
Kas aizpeld, ieviļņojis tos,
Un tad kā stirnai strauji raita.
Kā baltas putas krūtis tai,
Ap augsto pieri daiļajai
Kā mākons tumšo cirtu kārta,
Kā zvaigznes viņai acis spīd
Un mute tā kā roze sārta.
Un ne vien skaistums viņā mīt
(Šis mirkļa zieds!), bet daudzinātu
To ļaudis visur cienīt prot:
Dzird tautā viņu slavējot
Kā tiklu jaunavu ar prātu.
Gan Ukraina -3- tai precniekus,
Gan visa Krievu zeme sūta,
Bet Marija gan bēg, gan klus,
Šķiet, sievas gods tik važas būtu,
Tā visus noraida — turklāt
Pats hetmans liek to bildināt. [4]

Mazepa -4- vecs. Māc viņu arī
Gan rūpes, pūliņi, gan kari,
Bet jūtas viņā verd un kvēl,
Viņš sirdī spirgts un mīlā cēls.

Ik mirkli jauna sirds bez mitas
Te kvēl, te dziest. Un mīla, šķiet,
Ar katru dienu nāk un iet,
Ar katru dienu jūtas citas.
Bet ne tik viegli, ne tūlīt
Un ne tik strauji, liesmas sitot,
Var mīla vecā sirdī līt,
Kas sastingusi, gadiem ritot.
Un spraigi pamazītēm tā
Tik iekvēlojas kaislībā,
Bet vēlīns karstums nedziest steidzot,
Tas sirdi atstās, dzīvi beidzot.

Ne stirna plok pie ieža sienas,
Kad dzirdams ērgļa lidiens zems:
Tur līgava klīst augas dienas,
Ar bailēm gaida, ko tai lems.

Un māte pienāk, dusmu šalti
Un uztraukuma trīsas valdot,
Tai roku satvērusi, čukst:
«Kāds nešķīsts vecis! Tādu kaunu
Vai paciest var? . . . Nē! Grēku ļauno
Tam nespēt, kamēr sirds mums pukst.
Būt tēva, gudra drauga lomā
Tam klātos savai krustmeitai -5-.. .
Kāds neprāts! Būt par vīru tai
Viņš dzīves novakarā domā!»
Sirds nodreb Marijai. Tūlīt
Tai līķa bālums seju klāja,
Kā nedzīva prom meiča gāja,
Uz kāpnēm bij tai jāpakrīt.

Tā atjēdzās, bet tad no jauna
Jau acis aizvēra aiz kauna.
Ne vārda neteica. Tai klāt
Tēvs, māte nāca nomierināt
Un bailes, bēdas gaisināt,
Un tumšās domas izklīdināt. ..
Viss velti! Divas dienas tā
Tik, klusu raudot, vaidēja,
Ne ēda vairs, ne dzēra viņa,
Kā ēna dilst, bez miega klīst:
Kad trešā ausma sāka svīst,
Bij tukša viņas istabiņa.

Neviens gan nezināja, kā
Tai naktī nozudusi tā,
Tik zvejnieks dzirdējis bij dunu
Un kazaka un sievas runu,
Vien čukstus. Ritā astoņus
Tur rasā jauta pakavus.

Ne tikai matu gaišums maigs
Un jauneklīgā pūka pirmā,
Bet arī vīra stingrais vaigs
Un sejas rētas, galva sirmā
Spēj skaistumu ap sevi dvest
Un kaislas ilgas sirdī mest.

Un drīz vien Kočubeja dzirdi
Jau liktenīgā ziņa skar:
Tā kaunu, godu aizmirst var,
Tā ļaundarim dod savu sirdi!
Kāds pazemojums! Māte, tēvs
Vai tādām baumām noticēs?
Un tad nu viņu šaubas risa,
Baigs atklājās tiem pārkāpums,
Bij skaidra meitas gaita visa
Un viņas dvēsles noziegums.
Nu sāka saprast, kāpēc spīvi
Tā noraidīja sievas dzīvi
Ar ģimenības saistekļiem
Un slepus asras birdināja,
Un sveicināta piecniekiem
Tik lepni klusot garām gāja;
Kādēļ pie galda to arvien
Tik hetmans runām valdzināja,
Kad dzīres sirdis līksmināja,
Kad vīns pār kausu malām skrien;
Kādēļ tā dziesmas skandināja,
Ko kādreiz sacerējis tas, [5]
Kad bijis nabags vēl un mazs,
Kad to vēl tautā nezināja;
Kādēļ tik aizrautīgi prot
Tā jātniekrindas apjūsmot
Un kara taures dzird ar prieku,
Kad pulki, zizli ieraugot,
Sveic Mazkrievijas -6- valdinieku . . [6]

Gan Kočubejs ir dižciltīgs,
Tam draugu pulks ir uzticīgs,
Viņš nomazgāt var savu kaunu,
Celt Poltavu uz dumpi jaunu
Un pēkšņi pilī ielauzties,
Kā tēvs viņš var tam atriebties, ‘
Triekt dunci ļaundarī uz vietas,
Ar stingru roku nodurot…
Bet citu nodomu viņš rod,
Trauc Kočubeju citas lietas.

Bij toreiz vēl tas juku laiks -7-,
Kad, Krievu zemi atjaunojot
Un cīņā spēkus izveidojot,
To veda cara ģēnijs spraigs.
Bargs skolotājs tai nolēmis bija,
Lai gūtu slavu. Nebij nieks,
Kad asiņaini pārbaudīja
To dažkārt zviedru bruņinieks (1).
Bet, pārcietusi ilgo sodu
Un likteņtriecienus ar godu,
Spirgst Krievzeme. Smags āmurs maļ
Tik stiklu — tēraudu tas kaļ.

Un Kārlis -8-, velti slavēts senis,
Slīd pārdroši, kur bezdibenis.
Uz sirmo Maskavu viņš trauc
Kā negaiss, krievu rindas šķiezdams,
Tā, putekļus pa gaisu griezdams,
Vējš stepē zāli liec un jauc.
To ceļu mina viņš, kur gāja
Nesen jauns naidnieks varenīgs (2),
Ar neslavu kas sevi klāja,
Kam gājiens šis bij liktenīgs.[7]

Sen Ukrainā bij nemierīgi,
Naids gruzdēja tur nemitīgi -9-.
Un senatnības draugu bars
Jau cerēja, ka sāksies karš,
Jau cēlās balsis uzpūtīgi,
Lai hetmans viņiem brīvi dod;
Tie, Kārli gaidot vieglprātīgi,
Jau liecās, viņu sveicinot.
Ap hetmani bij dumpja dima.
«Ir laiks!» dažs sauca nemierīgs.
Bet vecais hetmans neaprima
Vēl Pēterim būt paklausīgs.
Ar bardzību, kas prasa biju,
Rāms valdīja viņš Mazkrieviju,
Pret baumām likās nedzirdīgs
Un dzīroja it vienaldzīgs.

«Ko hetmans?» jaunie atkārtoja,
«Viņš noguris, viņš pārāk vecs;
Ar gadiem darbos gājis bojā
Tam senais cīņas karstums rets.
Kāpēc ar roku nogurušo
Joprojām varas zizli nest?
Pret Maskavu mums apnikušo
Laiks tagad karapulkus vest!
Ja būtu vecais Dorošenko [8]
Vai Samoilovičs, jaunākais, [9]
Vai mūsu Paļejs [10], Gordejenko [11]
Mums kara vadons augstākais,
Tad tālā trimdā sniegos velti
Mirt kazakiem vis nenāktos,
Tad skumjā Mazkrievija zeltu,
Tai pulks pēc pulka brīvotos.» [12]

Tā savā patvaļībā kvēli
Kurn jaunie Mazkrievijas dēli,
Tvīkst pārmaiņas prāts alkanais,
Un aizmirsts gūsts ir sensenais,
Un Bogdans, viņa sasniegumi,
Tā svētie kari, nolīgumi (3)
Un senču laikmets slavenais.
Bet vecums staigā apdomīgi
Un aizdomīgi novēro,
Ko var un kas nav izdevīgi,
Tik pēkšņi neizšķir viņš to.
Kas jūras dzelmē nokāpt spētu,
Kad viss ar biezu ledu klāts?
Kā gan lai pārbaudītājs prāts
Mums dvēsles dzīles izzīlētu,
Kur mājo viltus. Domas tur,
Ko noslāpētas kaisles kur,
Snauž dziļi, dziļi nekustīgi,
Un seno dienu nodoms tur
Var būt, ka nobriest vientulīgi.
Kas zin? Jo hetmans zemiskāks
Un viltū sirds tam melīgāka,
Jo lielāka tam mānīt māka
Un ļaudīm šķiet viņš vienkāršāks.
Kā spēj viņš patvaldīgā dabā
Sev pievilkt sirdis, iztulkot!
Viņš loka prātus savā labā,
Un to, ko slēpj, viņš atklāt prot.
Ar kādu viltu pieglaimīgi
Viņš, labsirdīgi dzīrojot,
Māk veču starpā iztapīgi
Par senām dienām pasērot!
Viņš slavē brīvi patvaļīgam,
Peļ valdību viņš nemierīgam;
Ar izmisušo asras liet
Viņš māk. Ar muļķi runāt iet!
Tik nedaudziem varbūt būs zināms,
Ka gars tam miera nepazīst,
Ka, negodam un godam minams,
Viņš savus ienaidniekus nīst;
Ka nav nekādu pārestību
Viņš aizmirsis, kamēr vien dzīvs,
Un nodomus ar ļaunu gribu
Jau cieši vijis vecis dīvs.
Nē, nava viņam svētu jūtu,
Viņš aizmirst labdarību gūtu,
Viņš mīlestības nepazīst,
Kā ūdeni viņš asins lietu,
Viņš nievā brīvestības lietu,
Viņš — gars, bez dzimtenes kas klīst.

Jau sen kāds nodoms baigs un nīstams,
Ko ļauna piesardzība sedz,
Briest veča dvēselē. Bet bīstams
Un naidīgs skats tam cauri redz.

«Ne tevi, ļauno postītāju!»
Teic Kočubejs un dusmās tvīkst,
«Es pažēlošu tavu māju,
Kur gūstā mana meita nīkst;
Tu nesadegsi ugunsgrēkā,
No kazakzobena un spēka
Tev nekrist. Nelietim cits mērs!
Drīz tevi cara bendes tvers,
Tad tu pie moku rata lūgsies,
Kad asinis no brūcēm sūksies,
To stundu nolādēt tev gan,
Kad meitu kristīji tu man
Un lepnās dzīrēs piepildīto
Tev goda kausu devu dzert,
To nakti, mūsu balodīti
Kad, vecais vanags, trauci tvert! …»

Nav sens tas laiks — ar Kočubeju
Mazepa labprāt draudzējās,
Kā sālī, maizē laipnu seju
Tie savās jūtās dalījās.
Caur ugunim tie kaujai pretī
Viens otram blakus mēdza jāt
Un klusu vienatnē nereti
It visu kopā pārrunāt —
Tad Kočubejam atturīgais
Šis hetmans, alkās nesātīgais,
Sirds noslēpumu sāka paust;
Par nākamajām pārvērtībām,
Par sarunām un vardarbībām
Jau tumšās runās ļāva jaust.
Bij Kočubejs tam uzticīgi
Ar visu sirdi atdevies,
Bet rūgtā naidā neprātīgi
Tik vienai dziņai pakļāvies
Viņš tagad; vienu domu lolo,
To dienu, nakti atminas:
Vai dzīvi beigs uz moku sola,
Vai meitas kaunu atriebs tas.

Bet naidu, atriebties kas ēdas,
Viņš dziļi sirdi noslēpt prot:
«Viņš tagad nevarīgās bēdās
Par kapu tikai domājot.
Mazepam ļauna nevēlēdams,
Viņš tikai meitu vainojot,
It visu viņai piedot spēdams:
Lai dievam viņa atbildot,
Ka kaunā iegāzusi dzimtu,
It visu aizmirsdama, tā.»

Bet ērgļa skatu neaprimtu
Viņš meklē saimē savējā
Sev sabiedrotos nelokāmus,
Ar drošu sirdi, nepērkamus.

Ar sievu viss sen pārrunāts.[13]
Un dziļā klusībā tiek krāts
Viss, bargai sūdzībai ko zina;
Un sievas nepacietīgs prāts,
Kas sievišķīga naida māts,
Vēl nikno vīru pamudina.
Pat miegā, pusnakts klusībā
Kā slepens gars čukst ausī tā
Par atriebi ar pārmetumu,
Raud asaras, cer panākumu
Un prasa, lai tai nozvērot, —
Un baigu zvērestu viņš dod.

Ir trieciens apsvērts. Viss būs labi.
Jo draugos Iskra [14]  , pārdrošnieks.
«Mēs viņu veiksim,» domā abi,
«Drīz kritīs mūsu ienaidnieks.
Bet, kas ar kvēli varonīgu
Un tautas lietas valdzināts,
Pret ļaundari tik visspēcīgu
Spēs Pēterim, kas maldināts,
Sniegt apsūdzību bezbailīgu?»

Starp poltaviešu kazakiem,
Ko nelaimīgā nicināja,
Bij kāds, no gadiem agrīniem
Kas viņu kaisli dievināja.
Vai vakars dziest, vai ataust rīts,
Kur dzimtās zemes upe stīdz,
Kur ķiršu dārzi ēnas vija,
Viņš mēdza gaidīt Mariju,
Daudz veltu gaidu, ciešanu
Par īsa mirkļa prieku bija;
To, bezcerīgi mīlējot,
Ar lūgšanos viņš nevajāja:
Kā noraidīts lai dzīvot prot?
Kad precinieki bildināja,
Prom vientulīgs un skumjš no tiem
Viņš gāja, atstātais un drūmais.
Bet, pēkšņi kad starp kazakiem
Bij atklājies tās negods kļūmais
Un nežēlīgi vēl turklāt
Par viņu tenkoja un smēja, —
Pret Mariju arvien vēl spēja
Tas senās jūtas saglabāt.
Bet, ja kur, nejauši tam dzirdot,
Mazepas vārds bij izrunāts,
Viņš novērsās ar mokām sirdī
Un nobālēja sāpināts.

***

Kad mēness spīd un zvaigznes māj,
Kas gan tik vēlu naktī jāj?
Kam pieder zirgs, kas neaprimdams
Skrien, stepju bezgalībā grimdams?

Uz ziemeļiem prom kazaks trauc,
Laiks atpūtai nav viņam ļauts
Ne klajā laukā, birzes galā,
Ne pārceļoties upes malā.

Kā stikls viņa duncis spīd,
Par somu domā viņš ikbrīd.
Tā žvadz. Zirgs nepaklupdams raitu
Steidz, krēpes plandot, savu gaitu.

Zelts skanīgs noder vēstnesim,
Par prieku duncis jauneklim,
Un žiglais zirgs — par prieku arī,
Tik cepuri tam neaizskari!

Par cepuri viņš dod labprāt
Ir zirgu, naudu, dunci klāt,
Bet atdos to viņš tik ar kauju
Un tik pret savu galvu strauju.

Kam cepure visdārga tam?
Tur apsūdzība kazakam
Pret ļauno hetmani ir šūta,
Ko caram Kočubejs nu sūta.

Mazepa, vētru nejaušot,
Nekādas briesmas nemanot,
Veic tālāk savu nodevību:
Tam pilnvarotais jezuīts,[15]
Kas dumpot kūda tautas gribu,
Nāk grīļu troni apsolīt.
Nakts tumsā, kā vien zagļiem klājas,
Tie tagad slepu sarunājas,
Par nodevību apspriežas;
Tie uzsaukumiem vārdus kārto,[16]
Par cara galvu tirgojas,
Jau vasaļus viens otram pārdod.
Uz pili šaubīgs ubags bārs
Nāk slepeni, diezin kam rada,
Un Orļiks [17]  , darbīgs sekretārs,
To atved un to projām vada.
Visnotaļ slepus indi jauc
Tā kalpi, visur izsūtīti:
Pie Donas kazakos vieš spīti,
Bulavins [18]  tos uz dumpi sauc,
Jau ordām iedveš dumpja garu;
Jau sāk pa Dņepras aizkrāci
Celt cīņai nemiernieku baru
Pret patvaldīgo Pēteri.
Mazepa vēro modru stāju:
Uz visām malām vēstis trauc.
Pret Maskavu Bahčisaraju
Viņš draudot viltīgs cīņā sauc (4).
Tam poļu karalis vērš ausi,
Turks Očakovā labvēlīgs,
Pat Kārlis, cars. Vairs nesnauž gausi
Mazepas prāts tik divkosīgs;
Lai roka triecienam ir droša,
Viņš domās visu pārliek vēl;
Tā ļaunā griba negurstoša
Kā kaisle noziedzīga kvēl.

Bet kā viņš uztraucās un rāvās
It kā no bargas pērkongrāvas,
Kad paši krievi [19] pēkšņi tam,
Šim lielam krievu naidniekam,
To apsūdzību priekšā klāja —
Raksts Poltavā bija gatavots —
Un viņu, kaut gan pelnīts sods,
Kā cietušo vēl labināja;
Jo kara rūpju māktais cars,
Kam derdza ļaunu tenku gars,
Vis neievēro jauno ziņu,
Bet Jūdasu grib mierināt,
Ar skaļu sodu naida miņu
Uz ilgiem laikiem klusināt.

Pie cara, skumdams liekulīgi,
Mazepa griežas pazemīgi:
«Zin dievs un ļaudis redz, ka viņš
Divdesmit gadus, nabadziņš,
Jau caram kalpo uzticīgi;
Un apdāvināts bagātīgi -10-
Un brīnišķīgi augstu celts …
Kāds naida aklums, neprātība! . . .
Šķiet, kapa malā nodevība
Tam tagad būtu pūliņš velts,.
Lai aptumšotu labo slavu.
Vai viņš gan balstīt Staņislavu [20]
Nav īgni atteicies? Un kas
Ukrainas kroni noraidījis?
Kā klājas, caram pavēstījis
Viņš visas slēpās sarunas.
Un vai pret dumpotāju hanu [21]
Un Caregradas dižsultānu
Viņš nebij kurls un nedzirdīgs?
Vienmēr viņš caram uzticīgs
Ar savu zobenu un spalvu,
Par caru spējīgs galvu dot;
Bet tagad — ienaidnieki prot
Gāzt negodu pār viņa galvu!
Un kas tie? Iskra, Kočubejs,
Kas ilgi bijuši tam draugi! . . .»
Un saltā bezkaunībā, raugi,
Tam, kas vēl draugs bij nesenējs,
Nu nāvi prasa nodevējs.. [22]

Kā nāvi? … veci nelokāmais!
Kā meitu tavas rokas skauj?
Bet aukstās pārdomās viņš ļauj,
Lai sirdī pārmetums rimst rāmais.
Viņš lemj: «Kāpēc, kas to lai zin,
Pret pārspēku stāj neprātīgais?
Viņš pats, šis lepnis uzpūtīgais,
Viņš pats pret sevi cirvi trin.
Kurp steidzas, acis cieti vēris?
Kur cietu pamatu sev tvēris?
Vai viņš? … Bet meitas mīla gan
Vairs neglābs tēva galvu sirmo,
Jo hetmans ieņem vietu pirmo,
Ja ne — tad būtu jāmirst man.»

Ai Marija, kaut apzinātu
Tu — čerkasmeilu krāšņais zieds,
Cik baigem pūķim mīļu prātu
Pie savām krūtīm glāstus sniedz!
Ar kādu neizprastu varu
Šis izvirtulis, niknu garu,
Tev pratis mīļi tuvoties?
Kam esi lemta ziedoties?
Vai viņa kuplie, sirmie mati
Vai dziļās grumbas, viņa skati,
Kas acu iedobumos spīd,
Vai runa, kurā viltus vīd,
Tev dārgāka par visu šķita?
No tēva, mātes novērsies;
Kad apmātības stunda sita,
Par viņa gultu izšķīries.
Ar savām acīm nekaunīgām
Ir vecis tevi piebūris,
Ar klusām runām izveicīgām
Tev sirdsapziņu izdzēsis;
Pēc viņa lielā godbijībā
Tev sniedzas skatiens apstulbots,
Tu lolo viņu aizgrābtībā,
Tavs kauna traips — tev liekas gods,
Par to tu tagad apskurbusi
Kā neprātīga lepojies —
Tu zemu kritusi paties
Un esi godu zaudējusi…

Kas negods, tenkas Marijai?
Tā ļaužu runas aizmirsusi,
Kad lepnā veča galva klusi
Pie kājām noslīgusi tai,
Kad hetmans aizmirstas ar viņu,
Klus dzīves trokšņa bangojums,
Un drošo domu noslēpums
Tiek biklai meičai ļauts ar ziņu.
Tā, senās dienas aizmirstot,
Tik vienas bēdas sirdi rod,
Kā mākonis tās pāri klājas,
Par tēvu, māti domājot, —
Kā viņiem noskumušiem klājas;
Caur asarām tā vēro tos,
Bez bērnu glāsta pamestos,
Un šķiet, tie pārmest nenostājas .
Ai, ja tik zinātu tā vien,
Ko zin jau visa Mazkrievija!
Bet baigais noslēpums arvien
Vēl nezināms tik viņai bija.

2. dziedājums

Mazepa drūmīgs. Maldās tas
Pa domām nežēlīgām, baigām.
Un Marija ar acīm maigām
Uz savu vīru lūkojas.
Un, apskāvusi viņa ceļus,
Tā mīlas vārdus atkārto.
Bet velti. Melnās domas ceļas,
Pat mīla nemierina to.
Viņš nabadzīti nevērīgi
Ar saltu skatu uzlūko,
Uz pārmetumu laipnāko
Viņš atbild, klusot izklaidīgi.
Un aizvainota, izbrīnā,
It kā bez elpas, ceļas tā
Un runā īgni, nevaldīgi:

Ak hetman! Tevi dievinot,
Virs zemes visu aizmirst spēju,
Tik vienu prātā paturēju —
Tā tava mīla. Un par to
Tad bija laime jāziedo.
Bet tomēr žēl nekā man nava.
Bij klusums baigs — vēl zini gan
Tai naktī, kad es kļuvu tava,
Tad mīlu zvērēji tu man,
Kāpēc vairs nemīli tu mani?

Mazepa

Draugs, taisnīgai tev vajag būt!
Lai neprātīgie murgi zūd,
Tu aizdomās tik sirdi māni:
Nē, dvēselē tev kaisle tvan,
Tā aizsedz, aizmiglo tev garu.
Es tevi mīlu, tici man,
Par slavu vairāk un par varu.

Marija

Nav taisnība. Tu mani krāp.
Cik sen, kad bijām nešķirami,
Bet nu tu vairies, tas man sāp,
Tev mani glāsti apnīkami;
Nu apspriedēs tev dienas skrien.
Tu dzīro, brauc, es atbīdīta,
Viens paliec naktī tu arvien,
Prom ubags — trauc pie jezuīta.
Un mana mīla lēnīgā —
Tik salti uzņemta ir viņa.
Uz veselību dzēri — jā —
Tu kņazei Duļskai. Jauna ziņa:
Kas ir šī Duļska?

Mazepa

Vai tad tu
Jau greizsirdīga? Es lai gaidu
Vēl savos gados viltus smaidu
Un patmīlīgu skaistumu?
Un vai man, vecim sirmu galvu,
Kā jauneklim būs nopūsties,
Sev važas uzņemties par balvu
Un sievas vilt, un izlikties?

Marija

Nē, lai ir atbilde cik barga,
Teic skaidri, tieši, nevairies!

Mazepa

Man, Marij, tava dvēsle dārga,
Es teikšu visu: uzklausies.

Sens nodoms virza mūsu prātus,
Darbs tagad pilnā rosībā,
Laiks izdevīgs mums tagad klātu,
Sit cīņas stunda varenā.
Bez mīļās brīvības un slavas
Gan aizbildnībai Varšavā
Mēs ilgi liecām galvas savas,
Gan patvaldībai Maskavā.
Valsts patstāvību dot Ukrainai
Klāt tagad laiks — sen nodomāts, –
Un cīņu karogs asiņainais
Pret Pēteri jau vaļā klāts.
Viss gatavs. Pārrunas rit straujas.
No karaļiem man vēstis nes;
Un drīz jau jukās, niknās kaujās
Var būt, ka tronī kāpšu es.
Daudz uzticamu draugu zinu.
Vai kņazi Duļsku lai tev minu?
Tad — jezuīts un ubags. Tiem
Mans nodoms darbos jāpārrada,
Caur viņu rokām šurpu vada
Man vēstules no karaļiem.
Lūk, svarīga tev atzīšanās!
Vai pietiek tev? Vai šaubīšanās
Ir kliedēta?

Marija

Mans mīļais! Rau,
Es redzu, dzimtai zemei jau
Tu valdinieks. Kā galvu sirmo
Cels kronis cariskais!

Mazepa

Bet klau!
Vēl viss nav paveikts. Vētra virmos,
Kā zināt var, kas sagaida?

Marija

Ar tevi baiļu nepazītu —
Tu esi varens! Zinu — jā,
Tev jāvalda.

Mazepa

Bet ja es krītu? …

Marija

Ar tevi mirtu, ja tas tā.
Kā dzīvot gan bez tevis spētu?
Tu celsies godā varenā.

Mazepa

Tev mīļš es?

Marija

Kā lai nemīlētu?

Mazepa

Tad saki: tēvs vai laulāts draugs
Tev dārgāks liekas?

Marija

Mīļais draugs,
Kāpēc tāds jautājums? Par jaunu
Tas mani satrauc lieks un velts,
Es tēvam, mātei, sirds kaut smeldz,
Jau esmu kļuvusi par kaunu
(Šo baigo domu sirds man jūt!),
Es tēva atstumta varbūt —
Un kādēļ gan?

Mazepa

Tad es tev dārgāks
Par tēvu? Klusē tu …

Marija

Dievs bargais!

Mazepa

Nu atbildi!

Marija

Tu pats jel spried.

Mazepa

Tad uzklausies! Ja bojā iet
Vai man, vai viņam vajadzētu
Un tu kā soģis būtu mums,
Kāds būtu tad tavs nolēmums
Un kuru tad tu aizstāvētu?

Marija

Ai, diezgan! Sirdi nemoki!
Tu kārdinātājs …

Mazepa

Atbildi!

Marija

Tu bāls, un tava runa barga …
Jel nedusmo! It visu, dārgais,
Tev gribu upurēt paties;
Bet drausmie vārdi man kā biedi.
Nu pietiek . ..

Mazepa

Tagad, Marij, viedi
Un, ko man teici, atceries!

***

Pār Ukrainu silst nakts. Viss kluss.
Tik dzidra debess! Zvaigznes spožas,
Un, savā snaudā grimis, dus
Un mosties negrib gaiss. Tik možas
Dreb klusu sidrabpapeles.
Spīd mēness rāms no augšienes,
Pār Belocerkovu tas zaigo
Un hetmaņdārzu lapotnes
Un veco pili apmirdz baigo.
Viss kluss, tik kluss un mierā tīts;
Bet pilī sačukstas kā bažās:
Tur kādā tornī sasaistīts
Sēž dziļās pārdomās, kalts važās,
Pie šaurā loga Kočubejs,
Drūms raugās debesīs tā sejs.

Rit nāves sods. Bet ne ar šausmām
Viņš kavējas pie soda drausmā;
Nē, dzīve viņu nesauc vairs!
Kas nāve? sapnis ilgotais.
Drīz guls viņš šķirstā asiņainā.
Māc miegs. Bet taisnais dievs! bez vainas
Būs ļaundarim pie kājām krist
Kā kustonim, bez runām liekām;
Pats cars to ļāvis mocīt, sist.
Un kam gan? — Cara ienaidniekam;
Nu zudīs dzīvība un gods,
Un biedrus gaida briesmīgs sods;
Tie lāstus dvesīs domās savās,
Kad tu pie bendes bluķa ej
Un ienaidnieks par tevi smej;
Un jāgrimst būs tev nāves skavās,
Kad nav nevienam uzticēts
Pret ļaundari tavs ienaids svēts! …

Un Poltavu viņš atmin savu
Un draugu pulku parasto,
Un seno bagātību, slavu,
Un dziesmu meitas dziedāto,
To māju atmin, kur bij dzimis,
Kur darbs un miegs bij netraucēts,
Un visu, dzīvē neaprimis
Ko baudījis, kas upurēts —
Kādēļ?
Žvadz slēdznis sarūsējis,
Rīb skarbi bulta. Pamodies
Lemj nelaimīgais: «Ieradies!
Lūk, priesteris; jau apmeklējis.
Viņš asiņainā gaitā šķiet
Mans vadons, grēku līdzinātājs,
Mans dvēsles skumju dziedinātājs,
Kas krustā sistā pēdās iet;
Tā asinis un miesu svētu
Viņš atnes man, lai stiprinos,
Lai droši nāvi pieņemt spētu
Un nemirstībai svaidītos!»

Un sirdi satriektu un žēlās
Jau vēlas nelaimīgais vīrs,
Lai dieva priekšā lūgsnās kvēlās
Tas, grēkus sūdzot, kļūtu tīrs.
Bet nevis svēto vientuļnieku —
Viņš mata citu viesi lieku:
Ir ļaunais Orļiks ieradies,
Un, pretīgumā mokoties,
Tam notiesātais rūgti jautā:
«Tu, cietsirdīgais, šeit! Kāpēc
Mans miers Mazepas iztraucēts
Šai naktī pēdējā man ļautā?»

Orļiks

Tev jāatbild vēl, Kočubej!

Kočubejs

Es atbildēju jau, nu ej!
Ļauj mieru man!

Orļiks

Vēl atzīšanos
Pans hetmans pieprasa.

Kočubejs

Par ko?
Sen atzinis es visu to,
Ko gribējāt; Ka vārdos manos
Tik meli vien. Es viltīgs virs
Un sūdzētājs, bet hetmans tīrs.
Kas vēl jums vajadzīgs?

Orļiks

Mēs zinām,
Bez mēra bagāts biji tu;
Daudz ir tev mantu apraktu,
Dzird Dikaņkā [23] par tām sen minam.
Rīt nāves sodam jānotiek.
Tavs īpašums, kā likums liek,
Tad pāries viss uz kara kasi,
Tādēļ tev pavēlu un prasu:
Kur slēpi mantu aprakto?
Tavs pienākums man sacīt to.

Kočubejs

Jūs nemaldāties vis. Pārlieku
Trīs mantas darīja man prieku.
Mans pirmais dārgums bij — mans gods;
To ņēma bende spīdzinot.
Un otrs, kas vairs rodams nava, —
Bij mīļās meitas labā slava.
Šo mantu visudārgāko —
Mazepa nozaga man to.
Bet trešo — turu saglabātu;
Mans pēdējs dārgums — atriebties;
Lai to no manis pieņem dievs.

Orļiks

Met, veci, prom reiz blēņu prātu!
Vēl šodien, dzīvi atstājot,
Tev nopietni viss jāapskata.
Ko joko? Atbildi man dod,
Ja nevēlies vēl moku rata!
Kur liki naudu?

Kočubejs

Nelieti,
Laiks nejēdzīgai taujai beigties!
Ļauj gulties šķirstā. Uzgaidi!
Mazepam līdz tad vari steigties
Un manu mantojumu lēst,
Un saviem asiņainiem pirkstiem
Lauzt pagrabdurvis vaļā, plēst,
Likt mājām brukt zem uguns dzirkstīm
Jums mana meita līdzi ies;
Tā visu parādīs un klāstīs,
Par mantu apslēpto jums stāstīs;
Bet tagad lūdzu — redz to dievs, —
Lai brīdi mani mierā liktu.

Orļiks

Kur slēpi naudu? Uzrādi!
Tev netīk? Kur tā — pasaki,
Vai arī tauja beigsies slikti.
Tu liedzies vietu uzrādīt?
Tu klusē? — Bende, šurp tūlīt! [24]

Un bende nāk . . .
Ak, nakts šī drausmā!
Bet kur gan hetmans, ļaundars kur?
Kurp bēg no sirdsapziņas šausmās,
Kas to kā čūska dzeļ un dur?
Pie meičas istabiņā klusā,
Kur guļ tā svētlaimīgā dusā
Un neziņā vēl sapņot drīkst,
Mazepam smagi galva slīgst
Kā klusās, nomokošās domās.
Tā dvēseli salts drūmums nomāc,
Un tumšāks aizēnojas sejs:
«Mirs neprātīgais Kočubejs.
To nevar glābt.» Jo vairāk tiecas
Pēc mērķa hetmans, vairāk jūt,
Ka stingrākam tam vajag būt,
Lai viņa priekšā zemāk liecas
Tā ienaidnieki. Jā, paties,
Tā apsūdzētājs bojā ies
Un mirs … Bet, gulētāju skatot,
«Ak dievs!» teic hetmans, postu matot.
«Kas tālāk gan ir sagaidāms,
Kad skars to liktenīgā ziņa?
Vēl tagad mierīga ir viņa.
Nekas vairs nebūs noslēpjams,
Kad kara āva, smagi krītot,
Ar lielu troksni nodārdēs
Pa visu Ukrainu un rītu
Ikviens par nāvi stāstīt spēs! …
Ak, redzu es, ja liktens kādam
Ir lēmis dienas vētrainas,
Tad aukā vienam jāstāv tādam
Un nav pie sievas jāturas.
Vai līdz ar zirgu apdomīgi
Ir iejūgt stirnu bailīgo?
Ak, aizrāvos es neprātīgi —
Un nu man jāmaksā par to . ..
It viss, kas nepērkams par naudu,
Kas dzīvi padara par baudu,
Tas viss man viņas dāvināts. —
Man, drūmam vecim, kļūst vai baigi! —
Kāds trieciens viņai sagādāts!»
Un vēro viņš: tur gultā maigi
Miers jauneklīgais, saldais gūts.
Tā ieaijāta sapnī liegā,
Un lūpas pavērtas; un miegā
Tai brīvi elpo jaunā krūts.
Bet rītu, rītu … Nodrebēdams
Mazepa viņu vērot beidz
Un pieceļas, cik klusu spēdams,
Uz vientulīgo dārzu steidz.

Pār Ukrainu silst nakts. Viss kluss.
Tik dzidra debess! Zvaigznes spožas.
Un, savā snaudā grimis, dus
Un mosties negrib gaiss. Tik možas
Dreb klusu sidrabpapeles.
Bet drūmas domas sirdī nes
Mazepa. Zvaigznes pusnakts birga
Kā soģa acis pretī mirgo
Un it kā izsmejot tam māj.
Un papeles, kas rindā stāj,
Tās, klusu galvas locīdamas,
Kā tiesneši stāv runādamas;
Un pusnakts tumsā siltais gaiss
Kā drausmīgs cietums nospiež baiss.

Te pēkšņi… kliedziens sadzirdams,
Kas nāk no pils kā vaidēdams.
Tas skan pēc ļauna murgojuma;
Vai brēca pūce, zvērs, ko beidz,
Vai mokās cilvēks, kas lai teic? —
Vienalga, sava uztraukuma
Mazepa nespēj pārvarēt;
Uz žēlo vaidu atbildēt
Viņš steidz ar citu izsaucienu,
Ko trakā līksmē viņš arvienu
Bij radis kaujas laukos saukt,
Ar Zabelu un Gamaleju (5),
Un ar šo pašu… Kočubeju
Kad kara liesmās mēdza traukt.

Jau ausmas gaiši sārtais zieds
Pie debess malas augšup sniedz,
Mirdz lauki, pakalni un lejas,
Un birztalas. Rau, upe zib.
Možs rīta troksnis pretī smejas,
No gultas celties cilvēks grib.

Vēl elpo Marija tik saldi,
To klusu aijā sapņu maldi,
Caur snaudu spēj tā pamanīt —
Kāds ienāk, tai pie kājām skaras.
Tā pamostas, bet jau tūlīt
Tai smaidot acis cieti darās,
Jo rīta saule gaiši spīd.
Kā ilgās Marija stiepj rokas
Un čukst kā saldās mīlas mokās:
«Mazepa, tu?» … Bet, ak, tobrīd
Tai atbild cita balss, tik sēra,
Ak dievs! Un nodrebot tā vēro —
Tās priekšā māte …

Māte

Klusu ciet!
Mūs nenodod! Tad klausies, vied!
Šurp iezagos ar piesardzību,
Lai gauži lūgtu tēva dēļ.
Jau šodien sods. Tu viena vēl
Spēj remdēt viņu negantību.
Glāb tēvu, glāb!

Meita (šausmās)

Kāds tēvs? — jel teic!
Teic man, kāds sods!

Māte

Vai tu arvienu
To nezini? Nē, katru dienu
Tu esi pilī; pienākums
Tev zināt, bargs cik hetmans mums,
Kā savus naidniekus viņš soda,
Ka cars to uzklausa, ceļ godā,
Bet nu es redzu, saprotu,
Tu atstum dzimtu nelaimīgo,
Es tevi gultā atrodu,
Kad rīko sodu nežēlīgo,
Kad spriedums tiek jau nolasīts
Un tēvam bendes cirvis trīts,
Mēs viena otrai svešas šeitan .. .
Ak Marij, mana mīļā meita,
Jel atjēdzies un trauc tūlīt,
Glāb tēvu, ej to atpestīt:
Tavs skatiens ļaunās rokas baidīs,
Tu vari cirvi novērst vēl.
Steidz, lūdzies — hetmans nenoraidīs,
Tu godu, dzimtu viņa dēļ
Un dievu aizmirsi…

Meita

Kas moka?
Mazepa … Tēvs … Sods. Ceļus loka
Šeit māte, šajā pili nāk —
Nē, vai man prāts jau apmulst sāk,
Vai tie ir sapņi? …

Māte

Dieva roka!
Nē, nē! Tie sapņi, murgi nav.
Vai tiešām nezini tu jau,
Ka tēvs tavs, atriebības alkdams
Par meitas godu zaudēto
Un hetmani gāzt postā salkdams,
Ir caram apsūdzējis to;
Ka bendes rokās asiņainās
Viņš atzinies ir visās vainās
Kā apmelotājs bezkaunīgs;
Ka viņš, tik taisns un drošsirdīgs,
Ir nodots ienaidnieka varā;
Ka kara tiesā, vīru barā,
Ja žēlīgs dievs to nesargās
Ar savu visvareno roku,
Vēl šodien nomirs viņš pilns moku;
Bet tagad tas vēl mitinās
Šeit, ieslēgts tornī.

Meita

Dievs, jel sargi!
Jau šodien! … Nelaimīgais tēvs!

Un tā kā mirējs meiča vārgi
Uz gultas saļimst izbailēs.

Ņirb cepures, un piķi zviļņo.
Rīb bungas. Joņo serdjuki [25] .
Jau pulkos stājas kazaki,
Verd pūlis. Sirdis straujāk viļņo.
Kā čūskas aste vizuļots,
Pilns ļaužu, ceļš drīz sakustējās.
Kur laukā redzams ešafots,
Tur bende staigāja un smējās,
Kā laupījumu sagaidot;
Te, baltās rokās satverot,
Viņš smago cirvi vicināja,
Te jautro pūli smīdināja.
Dūc runas, šalko. Sievas spiedz,
Skan lamas, smiekli, kurni, rājiens
Viss apklusa. Tik zirgu jājiens
Bij dzirdams drausmā klusumā.
Ar serdjukiem, it stingru stāju,
Ar priekšniekiem tur garām jāja
Pats hetmans melnī varenā,
Bet tur pa ceļu kādi rati,
Lūk, brauca. Pretī cēlās skati,
Turp uztraukts katram vērsās sejs.
Šis zemes lietām tāls jau kļuvis
Un ticībā sev spēku guvis,
Sēž ratos taisnais Kočubejs,
Ar viņu Iskra vienaldzīgais,
Kā upurjēriņš paklausīgais.
Tad rati apstājās. Un klau!
Skan koris lūgsnu pērkondārdiem,
Un vīrakdūmi ceļas jau:
Lūdz tauta klusot līdz bez vārdiem
Par dvēsles mieru cietējiem
Un tie par saviem naidniekiem.
Iet. Uzkāpa. Kur nāves vieta,
Met krustus Kočubejs un gulst.
It kā pie kapa ļaudis mulst.
Tad nozibēja cirvja pieta
Un pirmā galva atšķēlās.
Lauks nopūtās. Vēl bende plāja,
Un otra galva mirkšķināja
Jau plakstus, zālē aizvēlās —
Un ļaunā priekā, ļauniem skatiem
Tās bende paņēma aiz matiem
Un rokā, spraigi izstieptā,
Pār pūli gaisā kratīja.

Sods izpildīts. It bezrūpīgi
Iet mājup ļaudis izklīstot,
Par dienas darbiem savstarpīgi
It bezbēdīgi runājot.
Kad laukums apklusis jau bija,
Tur divas sievas pamanīja
Pār raibo ceļu pārskrejot,
Tik nogurušas, elsojot,
Un likās, ka uz soda vietu
Tās abas izmisušas skrietu.
«Par vēlu!» sacīja kāds tām,
Ar pirkstu rādot, pamazām
Kur laukā ārda ešafotu,
Pops melnā rizā lūgsnu teic
Un ozolšķirstu aiznaglotu
Celt ratos kazaki jau steidz.

Pa priekšu pulkam bruņotam
Mazepa bargi projām jāja
No soda vietas. Sirds vai stāja
Kā tukšumā, kā briesmās tam.
Neviens pie viņa nepiejāja,
Viņš nerunāja it neko,
Tik dzina zirgu putaino.
Un, tiklīdz savā māja nācis,
«Kur Marija?» Mazepa teic,
Bet ļaudis nedrošs baiļums mācis . ..
Tad viņš pie Marijas jau steidz.
Kad ieiet — istabiņa maigā
Ir tukša. Viss tur skumīgs šķiet.
Un apjucis viņš dārzā staigā,
Ap plašo dīķi vērot iet;
Ne krūmos, ne ap kluso namu
Viņš nevar pēdas ieraudzīt.
Tā prom! — Un kalpus uzticamus
Viņš sauc. Klāt serdjuki tūlīt.
Tie steidzas. Dzird jau zirgu krākas,
Jau traka vajāšana sākas,
Uz visām pusēm, kā arvien,
Jāj, cik vien spēj, cik zirgi skrien .. .

Skrien stundas, pagājībā dodas,
Bet Marija vairs neierodas.
Nav dzirdējis neviens nekā,
Kāpēc un kā tā aizbēgusi.
Mēms hetmans sāpju stingumā,
Dreb saime, bailēs apklususi.
Mazepa savās istabās
Pilns sīva naida ieslēdzās.
Pie gultas pusnakts tumsā vēlu
Viņš sēdēja ar skatu kvēlu
Un baigu sāpju nomocīts.
Kad kalpu bari izsūtītie
Bij atpakaļ, jau ausa rīts.
Bij stīvi zirgi pārmocītie
Un jostas, segli, iemaukti
Ar putu kārtu aptraipīti
Un asinīs, un saraustīti. —
Bet nenāca neviena vēsts
Par nelaimīgo meiču. Dzēsts
Bij viņas mūžs un viņas pēdas,
Kā tukša skaņa zuda tās.
Un trimdā nabadzība, bēdas
Ar viņas māti satikās.

3. dziedājums

Pat dvēsles dziļās ciešanās
Traukt tālāk domās pārdrošās
Mazepa tomēr neapstāja.
Viņš spītīgs, viņa nodoms briest:
Ar lepno zviedru Kārli spriest
Viņš nepārtraukti turpināja.
Lai labāk spētu maldināt
Ap sevi acis aizdomīgās,
Viņš ārstus lika aicināt,
Vaid, lūdzas sāpēs liekulīgās
Pēc palīdzības vajadzīgās.
Viņš karu, darbu vājināts.
Lūk, slimības un sāpes viņu
Pie nāves gultas, nabadziņu,
Jau piekaļot. Un viņam prāts
Drīz atstāt zemes niecīgumu,
Viņš vēlas svēto aizlūgumu,
Šķiet, nāvei paredzēts viss tiek,
Un sauc viņš garīdznieku pirmo
Un galvu viltīgo un sirmo
Ar svēto eļļu svaidīt liek.

Iet dienas. Maskava patiesi
Pie sevis velti gaida viesi;
Kur kara pēdas sensenās,
Tā zviedriem bēres gatavoja;
Te pēkšņi Kārlis pagriezās,
Uz Ukrainu viņš aizsiroja.

Klāt laiks! Mazepa, viltinieks,
Trauc augšā. Cietējs vārgais, vārais,
Vēl vakar mirējs, dzīvei lieks,
Pie kapa malas stājies bārais, —
Nu Pēterim viņš ienaidnieks
Ir varens. Acīm zibsnot stingri,
Viņš pulku priekšā stājas vingri,
Ceļ zobenu un māj, un sauc,
Uz Desnu mundri zirgā trauc.
Tā kardināls, ko dzīve lieca,
Kas bija viltus vijējs ļauns,
Kad pāvesttiāru tam sniedza,
Uz vietas kļuva spirgts un jauns (6).

Vēsts putna spārniem aizlidoja,
Un Ukrainu tā saviļņoja:
«Viņš pārbēdzējs, viņš nodevis,
Pie Kārļa kājām nolicis
Tas varas zizli.» Liesma kvēlo,
Un asiņaina gaisma aust
Uz brāļu karu.
Kas spēj tēlot,
Kas cara dusmas vārdos paust? [26]
Jau lāstiem baznīcvelves pildās,
Mazepas attēls saplosīts,
Un radā trokšņainā un ķildās
Cits hetmanis jau izraudzīts.
No tuksnesīgās Jeņisejas
Uz mājām Iskras, Kočubeja
Reiz notiesātās dzimtas sauc.
Nu Pēteris tām līdzi sēro
Un, labinādams tās bez mēra,
Ar mantu, godu apbērt trauc;
Uz Ukrainu no trimdas vēlās
Pie cara steidzas Paļejs kvēlais,
Viņš sens Mazepas ienaidnieks.
Dreb dumpinieku bars jau bārais,
Jau bendēts Čečels [27] cīņu kārais,
Un atamans krīt aizkrācnieks (7).
Un tu, kas kara slavu guvi
Un kroņa vietā vairogu,
Jau tava diena ir tik tuvu —
Tu tālē redzi Poltavu.

Turp arī cars ar karadraudzi
Trauc projām vētras ātrumā —
Jau pretinieku pulki daudzi
Viens otru ielenc klajumā.
Tā cīkstonis, kas cietis kaujā,
Ar pretinieku cīņā straujā
Stāj beidzot, asins reibināts,
Un bargs un naidīgs viņa prāts.
Bet nevis Narvas bēgļu baru -11-  —
Redz tagad Kārlis īgnu garu
Ne mākoņus, kas klīst un jūk,
Bet pulkus saliedētus, spožus
Un paklausīgus, ašus, možus.
Stāv durkļu rinda, nesabrūk.

Un lēma viņš: būs kauja rīt.
Dziļš miegs pār zviedriem grimst ar dusu,
Tik kādā teltī pamanīt
Var sarunu kā čukstus klusu.

«Nē, Orļik, nu man saprotams,
Mēs pārsteigušies — zīmes rāda:
Viss mūsu nodoms nopeļams,
Tur nebūs labuma nekāda.
Mans mērķis zaudēts. Atzīstos.
Ko darīt? Kļūda nozīmīga:
Es šajā Kārlī maldījos.
Viņš zēns, kam sirds ir varonīga,
Un vienu otru kauju dot
Tam, protams, netrūkst apķērības;
Pie ienaidnieka palīksmot [28]
Viņš jāj, par bumbu smiet tam gribas, [29]
Tāpat kā krievu strēlnieks, prot
Viņš pretiniekam pielavīties,
Kā šodien, sargu nošaujot,
Un smagām brūcēm apmainīties; [30]
Bet neba viņam cīņā iet
Ar milzeni un patvaldnieku.
Viņš likteni kā pulku, šķiet,
Grib virzīt, bungojot pārlieku.
Viņš nepacietīgs, iedomīgs,
Akls vieglprātis un stūrgalvīgs,
Pats nezin, kādai laimei ļaujas;
Un jaunos spēkus pretniekam
Vēl novērtē pēc senas kaujas,
Drīz vien būs ragi jālauž tam.
Sev, vecim, kauns man atgādināt,
Ka kareivīgais staigulis
Bij spējis mani apžilbināt,
Kā jaunu meitu apmājis
Ar mirkļa uzvarām.»

Orļiks

Lai kauju
Vēl sagaidām. Vēl laiks ir mums
Ar Pēteri sākt nāves pļauju —
Vēl atgūstams ir pametums:
Kad dosim triecienu tam strauju,
Viņš izlīgumam sniegs mums sauju.

Mazepa

Nē, jau par vēlu. Krievu cars
Un es — mēs naidā nelokāmi.
Sen izšķīries ir nemaināmi
Mans liktenis. Un sen mans gars
Kā slēptu liesmu naidu sarga:
Pie Azovas ar caru bargo
Reiz naktī mītnē, atminos,
Mēs dzīrojām. Un, pilnos kausus
Kad, runām verdot, dzērām sausus,
Es teicu vārdus pārdrošos.
Klus apmulsuši viesi jaunie —
Cars satumst, kausu neizdzer,
Tam draudot zibsnī skati ļaunie.
Viņš manas sirmās ūsas tver —
Tad, valdot dusmas bezspēcīgi,
Mans zvērests bija — atriebt tam-
To nesu es, kā pacietīgi
Nes māte bērnu. Nodomam
Klāt laiks. Un piemiņu tam dodu,
No manis to lai uzglabā!
Es caram Pēterim par sodu,
Es ērkšķis viņa vainagā.
Pat pilsētas viņš upurētu
Un dzīves stundas labākās,
Lai manas ūsas plūkāt spētu
Kā toreiz dienās senajās.
Bet nav vēl jāizmist mums garā …
Kam jābēg — rīts būs nolēmējs.

Un apklust, acis cieti dara
Tad krievu cara nodevējs.

Kvēl austrumi jau, ausmas skarti.
Pa klajumu no pakalniem
Dārd lielgabali. Dūmi sārti
Kāpj augšup lokiem sarkaniem
Pret rīta stariem austošiem.
Jau kaujas pulki rindā stājas,
No krūmiem strēlnieki sāk šaut,
Svilpj lodes, bumbas ritinājās;
Un saltie durkļi stingst un draud.
Jau, uzveikusi daudzās kaujās,
Caur vaļņu guni zviedri raujas.
Trauc jātniekpulki viļņojot.
Tiem kājinieki sekodami
Ar savu smagmi nelokāmi
Nāk, viņu brāzmu stiprinot.
Dārd kaujas vieta liktenīgā,
Un šur un tur jau liesmo tā.
Bet kara laime patvaļīgā
Nāk redzami mums palīgā.
Tur pulkus sit ar ložu lietu,
Krīt pīšļos rindas sajauktas:
Jau Rozens zaudē cīņas vietu,
Un Šlipenbahs jau padodas (8);
Mēs laužam zviedru pretestību,
Tumst viņu karogs izslavēts,
Ar kara dieva labvēlību
Ik mūsu solis atzīmēts.

Tad spalgi, iedvesmotā garā,
Sauc Pēteris. Tā balsī spars.
«Nu kaujā! Dieva vārdā!» Cars
No telts ar saviem draugiem barā
Nāk svinīgi, un gaišais skats
Tam staro. Viņa sejs ir drausmīgs.
Tik straujš ir viņš, tik skaists un šausmīgs,
Viņš it kā dievu pērkons pats.
Ved viņam zirgu apseglotu.
Tas dedzīgs, mierīgs, uzticams,
Jau kaujas liesmas nojauzdams,
Dreb, šķielē skatu satrakotu
Un kaujas birgā aizjoņo
Par jātnieku lepns vareno.

Klāt pusdiena. Gaiss kvēlo klusu,
Kā arājs kauja ietur dusu.
Šur tur kāds kazaks draiskuļo,
Un pulki rindas sakārto.
Pat mūzika ir apklususi.
Un lielgabalu rēciens baiss
Pa pakalniem rimst badīgais.
Un tad gar visu debess pusi
Skaļš urā karalauku klāj:
Tur Pēteris gar pulkiem jāj.

Un auļodams viņš varens bija
Un priecīgs, stalts kā kaujas gars,
Viņš acīm karalauku rija,
Aiz viņa sekoja viss bars,
Tā ligzdā audzinātā saime —
Kaut mainīga ir zemes laime
Valsts darbā, karā — visi tie
Tam biedri, dēli labākie:
Tur Šeremetjevs dižciltīgais,
Briss, Bours un Repņins (9), svītas prieks,
Tad laimes bērns jāj bezdzimtīgais,
Puspatvaldīgais valdinieks (10).

Un zviedru pulkiem kareivīgiem,
Gar viņu rindām zilajām,
Ar saviem kalpiem uzticīgiem
Bāls, ievainots, uz nestāvām
Kā cietējs Kārlis parādījās.
Un vadoņi tam gāja līdz.
Viņš kluss un domīgs izskatījās,
Un viņa skatu satraukto
Bij skāris apjukums bez mēra,
Un likās — kauju ilgoto
Viņš it kā apmulsumā vēro …
Tad pēkšņi, vārgi pamājot,
Lai uzbrūk krieviem, zīmi dod.

Un klajumā, ko dūmi klāja,
Pret zviedru pulkiem krievi gāja:
Poltavas lielā kauja klāt!
Un uguni zem ložu lietus
Kā dzīva siena stāv uz vietas,
Kur krīt — steidz jauni spēki stāt
Ar durkjiem. Brāžas jātnieki
Kā mākoņi; žvadz iemaukti,
Un zobeni sāk šķindēt; tur
Ar visu spēku cērt un dur.
Pār līķu kaudzēm jaunu kaudzi
Klāj kārtām lielgabali daudzi,
Un bumbu čuguns dragā, sit,
Čūkst asinīs, pa zemi rit.
Krievs, zviedris — kapā, cērt un šķaida.
Rīb bungu dārdi, kliedz un vaida,
Zviedz zirgi, lielgabali grauj,
Un nāve, elle visu skauj.

Stāv vadoņi. Un kaujas rosmi
Tie novērtē ar skatu drosmu.
Un miera pilni brāzmainās
Šīs cīņas maiņu kustībās
Gan veiksmi jauš, gan sekmes vājas,
Ar pavadoņiem sarunājas.
Bet kas gan cara tuvumā
Tas vīrs, kam mati sirmojoši?
To divi kazaki tur droši,
Un viņš sirds rosmes kvēlumā
Ar lietpratību kauju vēro,
Kā varonis tās gaitu mēro.
Nē, zirgā tam vairs nesēsties!
Viņš cietis trimdu nepārtrauktu
Un kazaki, ja Paļejs sauktu,
No visām pusēm nesaskries!
Bet ko gan skats tam iekvēlojās,
Ko dusmās tumši aizmiglojās
Tam vecā seja grumbainā?
Kas gan to spēja satraukt tā?
Vai kaujas birgā uzzināja
Mazepu viņš un apkaunots
Pats savus gadus nicināja
Šis vīrs, vecs, vārgs un atbruņots?

Mazepa, dziļās domās grimis,
Uz kauju raugās neaprimis
Starp dumpīgajiem kazakiem
Un priekšniekiem, un serdjukiem ..
Pēkšņs šāviens. Vecis atskatījās:
Vēl Vainarovska (11) musketam
No stobra dūmi augšup vijās.
Bij šāviens tēmēts kazakam,
Kas turpat ļima nespēcīgi,
Bet zirgs, viss putās, putekļos,
Brīvs tagad trauca mežonīgi
Un zuda kaujas uguņos.
Pret hetmani bij kazaks jājis
Caur kauju, zibot zobenam,
Nikns neprāts bija acīs tam.
Un hetmans, viņam tuvāk stājis,
Tam jautāja. Bet nomirdams
Tas vērsa skatus draudēdams
Pret Krievu zemes ienaidnieku,
Drūms bālums steidza seju klāt,
Un vārdu «Marija» — tik liegu
Viņš tikko spēja izrunāt.

Bet uzvarā jau kauja tiecas.
Urā! Mēs laužam, zviedri liecas.
Ai, slavas bridis! slavas skats!
Vēl trieciens, vēl — bēg naidnieks pats. [31]
Un pakaļ jātnieki tam jāja,
Lūst durot, cērtot šķēpi tiem —
Ar kritušajiem stepi klāja
Tur kā ar melniem siseņiem.

Lepns dzīro Pēteris. Tik prieku,
Tik slavu skats tam izstaro,
Skaists viņa dzīru galds pārlieku:
Kad karapulki uzlīksmo,
Viņš teltī vadoņiem liek ienākt,
Kā savējo, tā svešo sauc,
Tur dižos gūstekņus viņš cienā,
Par saviem skolotājiem ļauts
Tam pilnu kausu celt šai dienā.

Bet kur pats pirmais viesis mīt,
Mums karu mācīt izredzētais,
Ko bargi prata savaldīt
Pie Poltavas tā uzvarētājs?
Un kur Mazepa? Vai tad jau
Prom bēdzis Jūdass baiļu mokās?
Kam viesu vidū Kārļa nav?
Kam nodevējs nav bendes rokās?[32]

Kur stepē tālu kails ir viss,
Ar karali tur hetmans traucas.
Tie bēg. Tos liktens saistījis.
Un briesmas, kas ar naidu jaucas,
Vēl Kārlim jaunus spēkus dod,
Un, smago brūci aizmirstot,
Viņš skumji joņo visā sparā.
Viņš steidzas projām, krievu dzīts,
Un kalpi uzticamie barā
Spēj tikko sekot viņam līdz.

Ar asu skatu novērodams,
Kur stepju plašums saraucas,
Trauc hetmans, līdz tam aizjoņodams.
Tiem priekšā ciems … Ko pēkšņi tas
Mazepu it kā izbiedēja,
Ka ciemam garām, cik vien spēja,
Viņš savam zirgam lika skriet?
Vai pagalms, kas jau atstāts šķiet,
Un nams ar dārzu vientulīgu,
Un durvis vaļā aizmirstās
Tam kādu stāstu sensenīgu
No jauna rosa atmiņās?
Tu nevainību izpostīji!
Vai pazinis šo mītni biji,
Šo māju, kurā plauka prieks,
Kur vīna sakarsētu prātu,
Kad laimē ģimenē bij klātu,
Tur tērzēji kā tuvinieks?
Lūk, telpa, eņģelis kur mita!
To aizvedi tu arīdzan.
Bij nakts. Pār dārzu ēnas krita .. .
Vai pazini? … Jā gan, jā gan!

Nakts ēnas apņem stepi klusu.
Kur krastos zilā Dņepra plūst,
Tur krievu ienaidnieki dusu
Starp klintīm īsu brīdi gūst.
Vēl varoni glābj ilūzija,
Viņš aizmirst kauju zaudēto.
Bet hetmanim bij jāmurgo,
Un tumšais gars tam satraukts bija.
Nakts mieru pēkšņi traucējot,
Kāds viņu sauc. Viņš celties tiecas:
Rau, kāds, ar pirkstu padraudot,
Pār viņu klusu, klusu liecas,
Tam kā zem cirvja nodrebot.. .
Redz — matu pīnēm izirušām
Un acīm dziļi iegrimušām,
Kas atspīd vaiga bālumā,
Stāv skrandās mēness gālumā …
«Tu, Marij? . .. Jeb tas sapnis bija?»

Marija

Draugs, klusāk, klusāk! .. . Tagadīt
Tik acis cieti aizdarīja
Tēvs, māte … Var mūs pamanīt.

Mazepa

Ak Marij, nabadzīte mana!
Jel atjēdzies! Kas tevi māc?

Marija

Jel klausies: viltus nav tiem gana!
Un vai gan stāsts nav smieklīgs šāds?
Man māte klusu pavēstīja,
Ka miris, nabadziņš, mans tēvs,
Kā noslēpumu parādīja
Man sirmu galvu. — Žēlīgs dievs!
No ļaunām runām aizbēgt spēja
Kaut būtu mums! Tik padomā:
Ne cilvēkam tā piederēja,
Bet vilkam … Redzi, kāda tā!
Vai viņa mani mānīt spētu!
Tai kauns nav mani nomocīt?
Un kāpēc gan? Lai nedrīkstētu
Es tevi bēgot pavadīt!
Vai tiešām?

Rūgtām bēdām vaigā
To uzklausīja mīlnieks baigais.
Bet, domu brāzmai ļaudamās,
Vēl viņa stāstīt nerimās:

Marija

Tur bija lauks … kā dzīru klaigā …
Tumšs pūlis … miesas dzisušas .. .
Uz svētkiem bij man jāsteidzas …
Kur biji tu? . . . Bez tevis viena
Kāpēc es naktī klīstu gan?
Lai mājup steidzam. Grimst jau diena …
Ak, redzu, mana galva san
Ar savu tukšo domu ritu —
Es tevi pieņēmu par citu.
Ej, veci ļaunais! Liekas man,
Tev smējās skats. Tu esi šausmīgs.
Viņš ir tik jauks. Tev vaigs ir drausmīgs.
No viņa acīm mīla plūst,
Un viņa runa ir tik maiga!
Kā kalnu sniegi — ūsu zaiga,
Bet, lūk, uz tavām asins žūst! . ..

Un mežonīgi viņa brēca
Un it kā stirna satrauktā
Tad pēkšņi saslējās un lēca,
Un zuda pusnakts tumsībā.

Jau ēnas rēnas. Rīts jau sārts.
Deg kazakiem jau uguns sārts:
Tie kviešu viru darināja;
Un zviedru eskorts pasteidzies
Pie Dņepras zirgus dzirdināja.
«Oho!» teic Kārlis pamodies.
«Mazepa, celies! Sākas ausma.»
Bet hetmans sen jau neguļ vairs.
Smeldz viņa sirdī nāves jausma,
Smok krūtīs nospiestajās gaiss.
Un klusēdams viņš seglo zirgu
Un zviedru bēglim līdzi jāj,
Un skats tam drausmīgu met mirgu,
Kad dzimtā zeme jāatstāj.

***

Jau gadsimts prom — kur palikusi
Tā vīru draudze varenā,
Tik stipra gribas kaislībā?
Tās paaudze ir aizgrimusi
Ar asins pēdām iemītām,
Ar nedienām un uzvarām.
Poltavas varoni! Tu vienīgs,
Kam ziemeļzemes ietvaros
Ir piemineklis uzcelts cienīgs
Valsts dzīvē, kara likteņos.
Kur vējdzirnavu virkne senā (12)
Kā žogs ap klusiem Benderiem
Un apkārt stepē nelīdzenā
Gans vēršus ragainos kur dzenā
Ap kauju vietu pauguriem,
Tur vēl no sensenīgās mājas
Trīs kāpnes dziļi zemē jauš,
Tās pamazām ar sūnām klājas —
Par zviedru karali tās pauž.
Tur trakais varonis ar sparu
Viens kalpu vidū cīnījās
Pret uzbrucēju turku baru
Ar zobenu — un padevās.
Un velti skumīgs ceļnieks ietu
Tur hetmanim rast kapa vietu:
Mazepa sen jau aizmirsts tiek.
Tik katru gadu vienu dienu
Par viņu lāstiem vēl arvienu
Pa dievanamu dārdēt liek.
Bet vieta tā ir palikusi,
Kur dusa diviem mocekļiem,
Kur senie kapi ticīgiem;
Tos baznīca ir pieņēmusi.[33]
Dikaņkā ozoli vēl zeļ,
Ko viņu draugi stādījuši,
No aizmirstības senčus ceļ
Tie mazdēliem, kas palikuši.
Bet meita ļaundare .. . Par viņu
Un viņas ciešanām nav ziņu.
Tās gals un liktens bēdīgais,
Ko aizklāj dziļas tumsas meti,
Nav izzināms. Un tikai reti,
Akls ukrainiešu dziedātājs
Kad ciema ļaudīm vienaldzīgi
Par hetmani sāk skandināt,
Ir grēcinieci nevērīgi
Min jaunām meitām vēl turklāt.

Aleksandra Puškina piezīmes

[1] Vasīlijs Leontjevičš Kočubejs, ģenerālsekretārs, viens no tagadējo grāfu priekštečiem.

[2] Ārpilsētas mājas.

[3] Kočubejam bija vairākas meitas. Viena no tām bija precējusies ar Obidovski, Mazepas krustdēlu. Tai par kuru iet runa poēmā [tai, kurai poēmā ir dots vārds Marija] bija vārds Matrjona [Puškins negribēja izmantot īsto vārdu dēļ neskanības un nelāgām asociācijām, tāpēc izvēlējās vārdu Marija, melnrakstos vēl figurē vārds Natālija].

[4] Mazepa tiešām bija lūdzis savas krustmeitas roku, taču viņam atteica.

[5] Teikās tiek minētas vairākas dziesmas, kmo it kā sacerējis Mazepa; tās saglabājušās tautas atmiņās līdz pat mūsu dienām. Arī Kjočubejs savā ziņojumā caram stāsta par kādu patriotisku dziedājumu itin kā Mazepas sacerētu. Tas nozīmīgs ne tikai vēsturiskā ziņā.

[6] Hetmaņa varas zīmes – tērps un zizlis.

[7] Skatīt Bairona sacerējumu “Mazepa”.

[8] Dorošenko – viens no senās Mazkrievijas varoņiem, nesamierināms krievu caru virskundzības ienaidnieks.

[9] Grigorijs Samoilovičs, hetmaņa dēls, Pētera Pirmā valdīšanas laikā izsūtīts trimdā uz Sibīriju.

[10] Simeons Paļejs, Fastovas pulkvedis, slavens jātnieks. Pēc Mazepas sūdzības (par patvarīgiem uzbrukumiem kaimiņu zemēm) izsūtīts trimdā uz Jeņiseisku. Kad noskaidrojās, ka Mazepa ir nodevējs, tad arī Paļejs, sens Mazepas ienaidnieks, tika atsaukts no trimdas un piedalījās Poltavas kaujā.

[11] Kostja Gordejenko, Aizkrāces kazaku nometnes atamans. Vēlāk nostājās Kārļa XII pusē. Saņemts gūstā un 1708.gadā sodīts ar nāvi.

[12] 20000 kazaku bija nosūtīti uz Vidzemi

[13] Mazepa kādā vēstulē pārmet Kočubejam, ka viņu ietekmējot (valdot) tā sieva, kas esot lepna un augstprātīga.

[14] Iskra, Poltavas pulkvedis, Kočubeja biedrs, viņa nodoma un likteņa līdzgaitnieks.

[15] Jezuīts Zaļenskis, kņaziene Duļska un kāds bulgāru arhibīskaps, no savas tēvzemes padzīts, – tie bija Mazepas galvenie aģenti viņa nodevībā. Arhibīskaps bieži, pārģērbies par ubagu, gāja no Polijas uz Ukrainu un atpakaļ.

[16] Tā dēvēja hetmaņu manifestus

[17] Filips Orļiks, ģenerālrakstvedis, Mazepas rokaspuisis; pēc pēdējā nāves (1710) saņēma no Kārļa Divpadsmitā tukšo Mazkrievijas hetmaņa titulu. Vēlāk pārgāja musulmaņu ticībā un mira Benderos 1736.gadā.

[18] Bulavins, Donas kazaks, ap to pašu laiku sacēla dumpi.

[19] Slepenais sekretārs Šafirovs un grāfs Golovkins. Tie bija Mazepas draugi un labvēļi. Patiesībā uz viņiem gulstas atbildība par to, ka sūdzētāji tika notiesāti, šausmīgi spīdzināti un sodīti ar nāvi.

[20] 1705.gadā. Skatīt piezīmes Bantiša – Kamenska “Mazkrievijas vēsturē”.

[21] Neveiksmīga karagājiena laikā prêt Krimu Kazi – Girejs piedāvāja viņam apvienoties un kopīgi uzbrukt krievu karaspēkam.

[22] Savās vēstulēs viņš sūrojās, ka nepatieso apsūdzību rakstītāji esot spīdzināti pārāk viegli, un neatlaidīgi prasīja tiem nāves sodu, salīdzinādams sevi ar Suzannu, ko vecie ļaunprātīgi apmelojuši, bet grāfu Golovkinu viņš pielīdzināja pravietim Danielam.

[23] Kočubeja sādža.

[24] Jau notiesāts uz nāvi Kočubejs hetmaņa nometnē tika spīdzināts. No nelaimīgā atbildēm redzams, ka viņam taujāts, kur viņš apslēpis vērtslietas.

[25] Karaspēks, kurš atradās pašu hetmaņu apgādībā.

[26] Ārkārtējie soļi, ko Pēteris spēra ar viņam parasto ātrumu un apņēmību, noturēja Ukrainu paklausībā Krievijai.

“1708.gada 7.novembrī pēc valdnieka pavēles kazaki saskaņā ar ierašām, brīvi balsojot, par hetmani ievēlēja Starodubskas pulkvedi Ivanu Skoropadski. 8.novembrī Gluhovā atbrauca Kijevas, Čerņigovas un Perejaslavas arhibīskapi. Bet 9.novembrī šie arhibīskapi Maepu jau publiski nolādēja; tajā pašā dienā nodevēja Mazepas tēlu (lelli) iznesa ārā, norāva tam tērpu (kas tēlam bija uzģērbta līdz ar lentu), tad tēlu meta bendes rokās; bende piesēja tam virvi un vilka tēlu pa ielu un laukumu līdz karātavām, pēc tam pakāra. Turpat Gluhovā sodīja ar nāvi Čečeli un citus nodevējus …” (Pētera Lielā Žurnāls)

[27]  Čečels izmisīgi cīnījās Baturinā prêt kņaza Menšikova pulkiem.

[28] Uz Drēzdeni pie karaļa Augusta. Skatīt Voltaire. Histoire de Charles XII.

[29] “Vai, jūsu augstība! Bumba!…” – “Kāds gan sakars bumbai ar vēstuli, ko tev diktēju? Raksti! “ Tas noticies daudz vēlāk.

[30] Naktī Kārlis pats izlūkojis mūsējo [krievu] nometni un uzgrūdies kazakiem, kas sēdējuši pie ugunskura. Viņš jājis tiem tieši virsū un vienu pats savām rokām nošāvis. Kazaki izšāvuši uz viņu trīs šāvienus un smagi ievainojuši kājā.

[31] Pateicoties kņaza Menšikova lieliskajām pavēlēm un rīcībai, galvenās kaujas iznākums bija izšķirts jau agrāk. Tā nevilkās ne divi stundas. Jo (kā sacīts Pētera Lielā Žurnālā) neuzvaramie kungi zviedri drīz parādīja savu mugurpusi, un visa ienaidnieka armija tika no mūsu [Krievijas] karaspēka pilnīgi apgāzta.

[32] “Maskavas imperators lielajā priekā, ko viņš nemaz nemēģināja slēpt, kara laukā sagaidīja gūstekņus, ko bariem veda viņam klāt, un ik brīdi taujāja: “Bet kur tad mans brālis Kārlis? …” … Tad pacēlis vīna kausu viņš uzsauca: “Uz to skolotāju veselību, kas iemācīja man kara mākslu!” Renšilds vaicīja, kam viņš veltīj šo augsto pagodinājumu. “Jums, kungi, zviedru ģenerāļi, “ cars atbildēja. “Tādā gadījumā, jūsu augstība,” grāfs sacīja, “jūs esat ļoti nepateicīgs, ja tik ļauni izdarījāties ar saviem skolotājiem.” [Puškins šo citātu ielika franču valodā, visdrīzāk ņēma no Voltēra darba]

[33] Iskras un Kočubeja līķi ar nocirstām galvām tika atdoti radiniekiem un apbedīti Kijevas klosterī.

A.Puškina kopoto rakstu redakcijas piezīmes

(1) Kārlis Divpadsmitais

(2) Domāts Napaleons un viņa karagājiens uz Maskavu.

(3) Domāta Bogdana Hmeļņicka cīņa pret Poliju, prêt tās tieksmēm valdīt Ukrainā, un Perejaslavas Rada 1654.gadā, kad Ukrainu uzņēma Krievijas pavalstniecībā.

(4) Tajā laikā tika gatavots Krimas tatātu karagājiens pret Maskavu; šajā sakarā notika Mazepas sarunas ar hanu Devletu – Gireju.

(5) Stepans Zabela un G. Gamalejs – ukraiņu pulkveži, Mazepas piekritēji. 1687.gadā tie kopā ar V.Kočubeju, Mazepu un vēl pieciem viņa piekritējiem iesniedza Golicinam denunciāciju pret hetmani Samoiloviču, pēc tam tas tika atcelts un viņa vietā ievēlēja Mazepu. Tas pēc ievēlēšanas savus piekritējus paaugstināja dienesta pakāpēs.

(6) Domāts kardināls Mantalto (1521-1590). Pēc pāvesta Grigora trīspadsmitā nāves 1585.gada konklāvā, ievēlot jauno pāvestu, balsis dalījušās, tāpēc kompromisa nolūkā nolemts ievēlēt pašu vecāko un slimīgāko kardinālu, kura valdīšanas laiks nevarētu būt ilgs. Tādā kārtā ievēlēts kardināls Montalto (ar pāvesta vārdu Siksts Piektais). Taču jau nākamajā mirklī pēc ievēlēšanas viņš aizmetis prom kruķus, izslējies taisns, spēcīgā balsī nodziedājis pateicības himnu un savā valdīšanas laikā rīkojies ļoti enerģiski.

(7) Domāts Gordejenko.

(8) Poltavas kaujas sākumā zviedri uzbruka vāji nocietinātam krievu karaspēka sektoram. Triecienu ievadīja ģenerāļi Šlipenbahs un Rozens. Taču spēcīgi pretuzbrukumi flangos Šlipenbaha pulkus nogrieza, un viņš bija spiests padoties. Rozens, kura pulkus tāpat spieda no abiem spārniem, atkāpās līdz savai aizsardzības līnijai, tomēr beidzot bija spiests kapitulēt.

(9) Šeremetjevs – feldmaršals, komandēja krievu armijas centru; Briss – komandēja artilēriju; Bours – stājās ievainotā Renes vietā un komandēja labo spārnu; viņš arī bija tas, kurš vadīja kauju, kas noslēdzās ar Šlipenbaha un Rozena saņemšanu gūstā; kņazs Repņins atradās Pētera tuvumā.

(10) Domāts kņazs Menšikovs, viņš komandēja kreiso spārnu; kreisā spārna pulki veica galveno Poltavas kaujas uzdevumu.

(11) Mazepas krustdēls, zviedru armijas pulkvedis; Riļejeva poēmas “Vainarovskis” varonis.

(12) Domāta Moldāvija. Kārlis Divpadsmitais pēc sakāves pie Poltavas bēga uz Turciju un tika internēts Benderos. Pēc miera noslēgšanas ar Krieviju Turcijas valdība Kārlim lika priekšā atstāt viņu teritoriju. Kārlis pretojās, tika atbruņots un kādu laiku atradās apcietinājumā. Vēlāk viņš tomēr aizbrauca no Turcijas un atgriezās Zviedrijā (1714.gada novembrī).

Informācijas aģentūras redakcijas piezīmes

-1- Vasīlijs Kočubejs (1640-1708) – Zaparožjas kazaku ģenerālrakstvedis un ģenerāltiesnesis, hetmana Ivana Mazepas līdzgaitnieks, viens no bagātākajiem tā laika Mazkrievijas augstmaņiem. Precējies ar bagāta un autoratīva kazaku pulkveža Fjodora Žučenko meitu, ģimenē 7 bērni, divi dēli un piecas meitas, tai skaitā Matrjona (poēmā Marija) Kočubeja, kura 1704.gadā 16 gadu vecumā ielaidās dēkā ar savu krusttēvu Ivanu Mazepu. 1707. un 1708.gadā Kočubejs uzrakstīja trīs sūdzības Krievijas caram Pēterim I par Ivana Mazepas plānoto nodevību. Cars nenoticēja, uzskatot, ka viņa draugs un līdzgaitnieks tiek apmelots. Kočubejs tika sagūstīts, spīdzināts (mēģinot noskaidrot, kur viņš ir noslēpis savas bagātības) un sodīts ar nāvi. Pēc Mazepas nodevības Pēteris I publiski nožēloja savu kļūdu un atgrieza Kočubeja ģimenei visus īpašumus.

-2- Poltava – apdzīvota vieta Austrumukrainā, pašreiz pilsēta ar apm.300 tūkstošiem iedzīvotāju un apgabala centrs.

-3- Vārds “ukraina” (u kraja) sākotnēji nozīmēja nomali, pierobežu, bet par ukraiņiem sauca robežsargus. Šī tradīcija Krievijas impērijā bija saglabājusies līdz pat tās sabrukumam 20.gadsimtā un izpaudās kā kazaku izmitināšana uz dzīvi impērijas pierobežās.

-4- Ivans Mazepa (1639-1709) – Zaparožjas kazaku hetmans, no 1687.gada labā krasta (Krievijas), bet kopš 1704.gada visu Zaparožjas kazaku hetmans, Kriervijas cara Pētera I uzticības persona, viens no bagātākajiem tā laika Krievijas impērijas augstmaņiem. 1706.gadā, kad Krievija Ziemeļu karā cieta nozīmīgus zaudējumus, palika bez sabiedrotajiem un turpināja karu ar Zviedriju viena pati, uzsāka slepenas sarunbas ar Zviedrijas karali Kārli XII par pāreju viņa pusē, ko arī izdarīja 1708.gadā. Pēc Zviedru armijas sagrāves pie Poltavas 1709.gadā kopā ar Kārli XII aizbēga uz Osmaņu impēriju, kur arī mira.

-5- Ivans Mazepa bija Matrjonas (poēmā Marijas) Kočubejas krusttēvs. Pēc pareizticīgo tradīcijas krusttēva un krustmeitas laulība vai sakars skaitās kā asinsgrēks (incests).

-6- Mazkrievija – Ukrainas nosaukums Krievijas impērijas laikā (ukraiņi attiecīgi tika saukti par malorosiem jeb burtiskā tulkojumā par “mazkrieviem”).

-7- Ziemeļu karš (1700 –1721) starp Zviedriju no vienas puses un Dāniju, Saksoniju, Poliju un Krieviju no otras puses (dažādos kara posmos tajā pret Zviedriju piedalījās arī Hanovera, Holande, Prūsija, savukārt Zviedrijas pusē Lielbritānija un Osmaņu impērija). Kara sākumā Zviedrija guva panākumus un sakāva visus savus pretiniekus. Uz 1706. gadu karš turpinājās tikai starp Zviedriju un Krieviju, un zviedru ekspansija tika apturēta pēc to sagrāves 1709.gadā Poltavas kaujā.

-8- Kārlis XII (1682-1718) – Zviedrijas karalis no 1697. gada (15 gadu vecuma), pulkvedis, kurš lielāko daļu savas dzīves pavadīja kara laukā, karojot dažādās Eiropas daļās.

-9- kopš Krievija atkal pievienoja sev Ukrainas teritoriju (no Polijas) tajā ir spēcīgi antikrieviski un prokrieviski noskaņojumi, kas ik pa brīdim izvēršas pilsoņu karā. Pēc Bogdana Hmeļņicka (1595-1657) nāves, pateicoties kuram Mazkrievija atdalījās no to terorizējošas Polijas un pievienojās Krievijai, izcēlās pilsoņu karš starp prokrieviskajiem un propoliskajiem kazakiem un karš starp Krievijas impēriju un Polijas impēriju, kurš beidzās ar pašreizējās Ukrainas teritorijas sadalīšanu krievu un poļu daļā ar Dņepras upi kā robežu. 1704.gadā Ivans Mazepa, izmantojot kreisā krasta (Polijas) kazaku sacelšanos pret Poliju un Zviedrijas iebrukumu Polijā, de facto apvienoja sadalīto Mazkrieviju. De jure tam nepiekrita Pēteris I, jo Polija tobrīd bija Krievijas sabiedrotā cīņā pret Zviedriju, aizbildinoties, ka tādējādi tikšot pārkāpts 1686.gada “mūžīgā miera” līgums ar Poliju. 1706.gadā pēc tam, kad Saksonijas un Polijas karaļa Augusta karaspēks tika sakauts un viņš bija spiests atteikties no Polijas troņa par labu prozviedriskam karalim, Polija bija ieinteresēta apvienotajā Mazkrievijā, lai tādējādi atdalītu no Krievijas tās kontrolēto Ukrainas daļu.

-10- Ivans Mazepa bija viens no bagātākajiem tā laika Krievijas augstmaņiem, ko viņš panāca izmantojot, tai skaitā ļaunprātīgi un pret apkārtējiem cietsirdīgi, Pētera I uzticību un labvēlību. Līdzīgā kārtā savas milzīgās bagātības ieguva arī Kočubejs. Mazepas – Kočubeja un vispār ukraiņu varasvīru savstarpējie konflikti ir savā maziskumā, zemiskumā un cietsirdībā līdzīgu neliešu konflikti.

-11- Kaujā pie Narvas Ziemeļu kara sākumā (1700.gadā) Zviedrija sagrāva Krievijas armiju, kas Krieviju nostādīja katastrofālā situācijā. Pēc Narvas kaujas Krievijas cars Pēteris I mobilizēja visus resursus armijas atjaunošanai un reformēšanai, tai skaitā pārkausēja lielgabalos baznīcu zvanus, kas reliģiozajā Krievijā bija vairāk kā drosmīgs solis.

Informācijas aģentūra
/07.03.2016/

Posted in DZEJA, Kat.: Kultūra, Reģ.: Krievija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Pareizticīgo un katoļu baznīcas vienojas tradicionālo vērtību aizsardzībai

00602_inx960x640

Sociālistiskās Kubas galvaspilsētas Havannas lidostā 12.02.2016 notika vēsturiska Krievijas pareizticīgo patriarha Kirila un Romas katoļu pāvesta Franciska I tikšanās. Šī ir pirmā abu kristiešu baznīcu vadītāju tikšanās kopš to dibināšanas jeb pēc kristiešu sadalīšanās katoļos un pareizticīgajos. Tikšanās iemesls – saspīlētā starptautiskā situācija (kas var pāraugt lielā pasaules karā, tai skaitā arī kodolkarā) un kristiešu vajāšanas pasaulē, kas pieņemas spēkā (piemēram, Irākā pēc ASV iebrukuma kristiešu skaits ir samazinājies no 2,5 miljoniem cilvēku līdz 150 tūkstošiem).

Tikšanās laikā patriarhs un pāvests parakstīja kopēju paziņojumu, kurā visa cita starpā nofiksēja vienotu pareizticīgo un katoļu kristiešu sapratni par ģimeni, kas stipri atšķiras no tās sapratnes, kuru visai pasaulei mēģina uzspiest izvirtuļi ar ASV, Lielbritāniju un Nīderlandi priekšgalā, un ko ir pieņēmušas daudzas t.s.”protestantu” draudzes, tādējādi apliecinot savu pseidokristietīgo, antikristietīgo un arī antisabiedrisko dabu.

Kopējā pareizticīgo un Romas katoļu baznīcu paziņojumā ir teikts sekojošais:

“19. Ģimene ir dabisks cilvēka un sabiedrības dzīves centrs. Mēs esam norūpējušies par ģimenes krīzi daudzās valstīs. Pareizticīgie un katoļi, kuriem ir vieni un tie paši priekšstati par ģimeni, ir aicināti liecināt par ģimeni kā ceļu uz svētumu, kas ir laulāto uzticība viens otram, to gatavība bērnu radīšanai un audzināšanai, starppaaudžu solidaritāte un cieņa pret nevarīgajiem.

20. Ģimenes pamats ir laulība kā brīvā mīlestībā un uzticībā balstīta savienība starp vīrieti un sievieti. Mīlestība nostiprina viņu savienību, māca pieņemt vienam otru kā dāvanu. Laulība tā ir mīlestības un uzticības skola. Mēs nožēlojam, ka citas kopā dzīvošanas formas tiek pielīdzinātas šai savienībai, bet svētās bībeliskās tradīcijas priekšstati par mātišķumu un tēvišķumu kā par īpašu vīriešu un sieviešu aicinājumu tiek stumti laukā no sabiedriskās apziņas.“

Viss pareizticīgo patriarha un Romas katoļu pāvesta kopējā paziņojuma teksts pieejams te: http://www.patriarchia.ru/db/text/4372074.html ; http://en.radiovaticana.va/news/2016/02/12/joint_declaration_of_pope_francis_and_patriarch_kirill/1208117

Avoti:
http://www.patriarchia.ru/db/text/4373006.html
http://en.radiovaticana.va/news/2016/02/15/popes_meeting_patriarch_common_concern_destiny_mankind/1208753
http://en.radiovaticana.va/news/2016/02/12/joint_declaration_of_pope_francis_and_patriarch_kirill/1208117
http://www.patriarchia.ru/db/text/4372074.html

Informācijas aģentūra
/26.02.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Par ES un Krievijas sadarbības perspektīvām un Austrumeiropas pseidovalstu pašnāvniecisko politiku

00600_ru-ger-eu

Kā ne reizi vien vēsturē ir bijis, atslēgas no Eiropas, un līdz ar to arī atslēgas no globālā konflikta pārtraukšanas, atrodas Berlīnē un Parīzē.

Agrāk tā saucamajos “trakajos deviņdesmitajos” gados [1990-ie] Krievijas toreizējā prezidenta Borisa Jeļcina komanda izdarīja vairākus mēģinājumus integrēt Krieviju Rietumvalstu struktūrās (ES un NATO). Toreiz, aizsedzoties ar vairākām atrunām, Maskavai tika atteikts. Neoficiāli un īpaši to neslēpjot, Rietumvalstu politiķi toreiz paskaidroja, ka “Krievija ir pārāk liela” Rietumvalstu struktūrām. Vašingtona un Brisele bažījās, ka, kļūstot par ES un NATO dalībvalsti, Krievija spēs bloķēt dažus lēmumus, kuri formāli tika pieņemti pēc konsensusa principa un vispār varēs apšaubīt ASV līderību šajās struktūrās.

Manuprāt, šīs bažas bija nepamatotas un cilvēki, kuri tās pauda, bija vienkārši muļķi, bet Rietumvalstu atteikums integrēt savās struktūrās Krieviju pašām Rietumvalstīm bija postošs. Tāpēc labi, ka atteica.

Praktiski uzņemšanas ES un NATO process ir saistīts ar tik lielu nosacījumu skaitu, prasa atbilstību tik daudziem patvaļīgi nosakāmiem kritērijiem un pievienošanos simtiem jau darbībā esošiem noteikumiem un reglamentiem, ka Maskava tikai uzsākot pārrunas jau ciestu ievērojamus ārpolitiskus, iekšpolitiskus un ekonomiskus zaudējumus, kā arī nopietni iedragātu savu drošību.

Attiecīgu standartu pieņemšana dotu Krievijai tādu ekonomisko triecienu, tai skaitā arī pa militārās rūpniecības kompleksu, ka uz šodienu pat atomieroču esamība (ja tie vēl atrastos Krievijas kontrolē) neglābtu Krieviju no puskolonijas statusa, ko var salīdzināt ar Bulgāriju, Rumāniju vai Baltijas pseidovalstīm.

Pie tam Krievijas balss NATO vai ES būtu ar tik pat lielu svaru kā, piemēram, Igaunijas balss, tādējādi kopējam Baltijas – Melnās jūras pseidovalstu blokam, kurš ASV interesēs bloķē Krievijas – Vācijas sadarbību, būtu ievērojams pārsvars pār Maskavu. Un arī t.s. “trešā energopakete” [kad uzņēmumiem, kas pārdod dabasgāzi un elektroenerģiju, nedrīkst piederēt to pārvades infrastruktūra] kā ES dalībvalstij būtu jāimplementē un būtu jādara vēl daudzas citas muļķības kopā ar Rietumvalstu “draugiem un partneriem’, tādējādi, kompromitējot sevi un ar pašu rokām iznīcinot savus potenciālos sabiedrotos. Rezumējot, šai gadījumā nebūtu ne Eirāzijas savienības ne Šanhajas sadarbības organizācijas, bet tā vietā Krievija būtu viens no desmit savā beztiesiskumā līdzīgajiem ASV vasaļiem.

Bet par laimi Rietumvalstis palaida garām šo izdevību un pašas atteicās no iespējas bez maksas (Krievija bija gatava par to pati samaksāt) iegūt to, ko pēdējo piecpadsmit gadu laikā cenšas panākt vaiga sviedros, ar asinīm un sakoncentrējot visus spēkus, tādējādi ievērojami “pārpūloties”.

Jaunās ES dalībvalstis – galvenā Eiropas Savienības problēma un slogs

Ja ASV vēl ir kādas ilūzijas par iespēju uzvarēt Krieviju, tad ES kā minimums jau divus gadus saprot, ka ir pārvērtusies no mednieka, kurš cer dalīt laupījumu, par medījumu, kuru dalīs. Un te izrādās, ka Eiropas Savienību apgrūtina nevis Krievija, kura it kā varētu “iedragāt eiropeisko un transatlantisko vienotību”, bet gan tā pati “jaunā” (Austrumeiropas) pseidovalstu Eiropa, kuru iekļāva Eiropas Savienībā sākot ar 2004.gadu.

Tieši pa Vācijas, Austrijas un Itālijas austrumu robežu Eiropa ir sadalīta “vecajā Eiropā”, kura vēl joprojām ir gatava (lai gan ar grūtībām) mainīt draugus savu interešu aizsardzības vārdā, un “jaunajā Eiropā”, kura atrodas stiprā ASV ideoloģiskajā un militāri – politiskā ietekmē un runā par kaut kādām īpašām “demokrātiskām” vērtībām (pat neskatoties uz to, ka vairumā šo valstu no demokrātijas nav ne miņas).

“Jauneiropiešu” valstīs ir sastopami arī adekvāti politiķi, piemēram, Čehijas prezidenti Vaclavs Klauss un Milošs Zemans, Slovākijas ekspremjers Vladimirs Mečjars vai pašreizējais Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans, bet tur nav adekvātas politikas. “Eiroatlantiskie” spēki ar ASV atbalstu tur tāpat lēni, bet droši realizē savu, redzot savu valstu misiju tikai tajā, lai tās būtu kā daļa no “sanitārā koridora”, kurš atdala Krieviju no “vecās Eiropas”.

Principā tāda “jauneiropiešu” pieeja nav pārsteidzoša, jo ne uz to iestāšanās mirkli ES, ne patreiz neviena no šīm valstīm (varbūt izņemot Čehiju) neatbilda pat visminimālākajām Eiropas Savienības prasībām. “Jauneiropiešu” valstis kļuva par blēdīgas shēmas objektiem, kuras ietvaros “vecā Eiropa” atbrīvoja “jauneiropiešus” no pašu ekonomikas, izņemot tūrisma un pakalpojumu sfēru, bet iedzīvotāju pirktspēja tika uzturēta ar tās pašas “vecās Eiropas” un SVF kredītu palīdzību. Tādējādi “jauneiropieši” ņēma kredītus no “vecās Eiropas”, lai atdotu šo naudu par tās precēm, paliekot viņiem vēl parādā.

Tādā sistēmā “jaunā Eiropa” varēja cerēt uz kaut vai ārišķīgu politisko līdztiesību tikai balstoties uz ASV atbalstu. Tieši tāpēc “jauneiropieši” ir proamerikāniskāki nekā ASV Valsts departaments, Kongress un CIP kopā ņemti.

Kura Eiropas Savienības daļa Krievijai ir būtiskāka

Ir pilnīgi skaidrs, ka ar pašreizējo “jauno Eiropu” Krievijai nav bijusi, nav un nevar būt nekāda saskaņa. Šīs valstis dzīvo no svešām “podačkām” (ubagdāvanām), kuras politkorekti sauc par kredītiem, attiecīgi tām nav pašām savu ekonomisko interešu. “Podačkas” tām ir garantētas tikmēr, kamēr tās kustas ASV ārpolitikas trajektorijā, attiecīgi šo valstu politiskā neatkarība ir neiespējama.

Ar “veco Eiropu” ir sarežģītāk. Ilgu laiku arī tā bija apmierināta ar ASV dominēšanu. Neko nemaksājošā atteikšanās no pašiem savas ārpolitikas nodrošināja ASV militāri – politisko lietussargu. Pie tam ASV, kā tīģeris ar šakāļiem, regulāri dalījās ar eiropiešiem savā laupījumā, un pat atdeva viņiem koloniālajā verdzībā Austrumeiropu, apmaiņā pret amerikāņu dominēšanu austrumeiropiešu militāri – politiskajā sfērā.

Tomēr sākot no 2008.gada krīzes (bet patiesībā agrāk) kļuva acīmredzams, ka ASV kļūst arvien vājāka un vienkārši vairs nav spējīga viena pati uz saviem pleciem iznest vispasaules dominēšanas smagumu.

Sākumā amerikāņi centās piespiest Eiropu ievērojami palielināt militāros budžetus (un saskārās tieši ar “veceiropiešu” pretestību). Pēc tam centās pārlikt uz ES militārās klātbūtnes smagumu atsevišķos planētas reģionos. Ātri vien noskaidrojās, ka eiropiešu armijas tika veidotas vadoties no tā, ka tām būs tikai jāpalīdz nodrošināt ASV armijas darbība un ka tās patstāvīgi ne uz ko nav spējīgas (pat nodrošināt okupācijas režīmu Afganistānā).

Visbeidzot ASV galīgi “pārpūlējās” cīņā ar Krieviju, Ķīnu un virkni citu mazāku valstu. Kļuva skaidrs, ka ASV turpmāk nespēs pastāvēt, ja neveiks “vecās Eiropas” aplaupīšanu, ko plānots izdarīt pēc tās pašas shēmas, pēc kuras “vecā Eiropa” aplaupīja “jauno Eiropu”.

Citos laikos “vecā Eiropa” šādā situācijā vienkārši pārietu zem Krievijas militāri – politiskā lietussarga un ar to arī beigtos amerikāņu vispasaules hegemonijas vēsture. Tomēr uz 2010.gadu ASV bija trīs drošas ietekmes sviras, kuras bloķē Eiropas patstāvību. Pirmkārt, tās ir suniski paklausīgās Austrumeiropas pseidovalstis [tai skaitā Latvija]. Otrkārt, tā ir uz Vašingtonu orientētā Briseles eirobirokrātija, kuras darbība objektīvi ir pretrunā visu Eiropas Savienības dalībvalstu interesēm, kas pilnībā apmierina ASV. Treškārt tā ir pēdējos 25 gados izaugusī eiropiešu nacionālo politiķu plejāde, kas ir uzaudzināta eiroatlantiskās solidaritātes garā, kas bez nosacījumiem pieņem amerikāņu globālās līderības koncepciju un kas visa cita starpā ir uzsēdināta arī uz kompromata [kompromitējošu materiālu] āķa.

[Šai pārvaldes shēmā labi iederas arī politiķi ar homoseksuāli – pedofīlām nosliecēm, jo tos ir visvienkāršāk šantažēt un šiem deģenerātiem nav pilnīgi nekādu morālu ierobežojumu, tāpēc nav jābrīnās, ka gan Latvijā, gan citur pasaulē homoseksuālisti –pedofīli ieņem vadošos politiskos amatus un ka viņi tiecas legalizēt savas “vājības”.]

Tā rezultātā visi Krievijas mēģinājumi “aizklauvēties” līdz eiropiešu elitei ar piedāvājumiem, kas atbilst gan ES, gan Krievijas stratēģiskajām interesēm, izrādās veltīgi. Eiropa šādos gadījumos nāk pretī precīzi tik ilgi, cik ASV nesāk “raustīt” savus specdiedziņus.

Tomēr pēdējos gados, jo īpaši pēc Sīrijas un Ukrainas krīzēm, ASV autoritāte vairākas reizes tika nopietni iedragāta, bet to vienpersoniskās dominēšanas koncepcija no Krievijas puses tika sagrauta, kas atgrieza Krimu, neskatoties uz Vašingtonas histēriju, un mierīgi dara Tuvajos Austrumos to, ko uzskata par lietderīgu.

Ukrainas un Sīrijas krīžu ievilkšanās garumā (jeb Rietumvalstu blickrīga izgāšanās) ne tikai liedz Eiropai saņemt uzvarējušās puses trofejus, ar ko tā cerēja segt savus zaudējumus, bet nostādīja to katastrofālā situācijā (ES izputinošās sankcijas pret Krieviju un Krievijas pretsankcijas, problēmas ar energoresursu transportēšanu caur Ukrainu, bēgļu plūsma no Tuvajiem Austrumiem, kas ir pārpildīta ar teroristiem). Un tam klāt nāk Vašingtonas plāni nogriezt Eiropu no Tuvo Austrumu un Krievijas energoresursiem un piespiest Eiropas Savienības valstis pirkt trīs reizes dārgākos ASV energoresursus.

Ass Parīze – Berlīne – Maskava

Eiropas Savienība ir nostādīta izvēles priekšā: vai nu mirt vai arī iet savienībā ar Krieviju. “Jaunā Eiropa” [tai skaitā Latvijas nacionālidioti] (izņemot vēl cīnošos Ungāriju) prognozējami izvēlas nāvi ASV vadībā. “Vecā Eiropa” elišu līmenī bija gatava sekot “jauneiropiešiem”, bet tad izrādījās, ka šo valstu elišu proamerikāniskajam konsensusam nepiekrīt plašas iedzīvotāju masas.

Gan Francijā un Vācijā, gan Grieķijā un Itālijā arvien lielāku vēlētāju atbalstu iegūst politiķi, kuri ir noskaņoti izteikti antiamerikāniski un atklāti piedāvā sadarbību ar Krieviju kā eiroatlantiskās solidaritātes alternatīvu.

Tā rezultātā Eiropa ir sadalījusies trijās daļās. Franču – vācu kodols, kam pieslienas Itālija, Grieķija un kam tiecas tuvoties Ungārija un Spānija. Šis ES valstu segments ir gatavs sadarboties ar Krieviju, bet pagaidām neredz kā to izdarīt, neizjaucot Eiropas Savienību.

Austrumeiropas pseidovalstu perifērija, kā arī Skandināvijas valstis un Beniluksa valstis [Beļģija, Nīderlande, Luksenburga] ir orientētas uz ASV un ir gatavas mirt, bet nenodot eiroatlantisko solidaritāti.

Visbeidzot Lielbritānija, kā arī Dānija, pēc visa spriežot ir zaudējušas cerību, ka ES jebkura iznākuma gadījumā (lai arī kura globālā koncepcija uzvar) izdosies saglabāt un pakāpeniski gatavojas izstāties no brūkošās eiropeiskās struktūras.

Kā redzam tikai franču – vāciešu kodols un uz to orientētās valstis ir interesantas no Krievijas eiropeiskās politikas skatu punkta.

Pie tam ir jāņem vērā, ka Eiropas Savienības vienotības saglabāšana vairs nav iespējama, bet, ja nu brīnumainā kārtā ES tomēr nesabruks, tad tā pastāvēs tikai zem amerikāņu protektorāta un uz rusafobiskiem pamatprincipiem. Tai pat laikā ass Parīze – Berlīne – Maskava veidošanās (ar valstīm, kuras orientējas uz Parīzi un Berlīni) automātiski atrisina Austrumeiropas pseidovalstu problēmu. Šai gadījumā Austrumeiropas pakpseidovalstis vairs nav kam uzturēt (ASV nekad neplānoja uzņemties šo godpilno pienākumu), attiecīgi tās tādā vai šitādā formā (pa labam vai nē) tomēr nonāks jaunā bloka ietekmes sfērā.

Attiecīgi kā tas jau ne reizi pasaules vēsturē ir bijis, atslēgas no Eiropas, bet līdz ar to arī atslēgas no globālā konflikta pārtraukšanas, atrodas Berlīnē un Parīzē. Atšķirībā no iepriekšējiem vēstures periodiem pēc šīm atslēgām ir jādodas nevis armiju sastāvā, bet tās var iegūt, izmantojot politiskos un diplomātiskos līdzekļus.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/14.12.2015/

Avots:
http://cont.ws/post/163722

Informācijas aģentūra
/26.02.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 1 komentārs

Par vīna un “kulturālās iedzeršanas” kaitīgumu

Fjodors Uglovs

Fjodors Uglovs

Pirmkārt jākonstatē, ka neviens no “kulturālās” vīna iedzeršanas piekritējiem nepasaka, ko patiesībā tas nozīmē. Ko lai saprot ar terminu “kulturāla iedzeršana”? Kā vispār savienot kopā divus tik pretrunīgus un vienu otru izslēdzošus vārdus kā alkohols un kultūra?

Varbūt ar “kulturālu” vīna iedzeršanu šie cilvēki saprot atmosfēru, kurā notiek vīna norīšana, ievadīšana organismā? Vai tas ir skaisti servēts galds, laba uzkoda, labi ģērbti ļaudis, kuri dzer tikai augstākās klases [dārgākos] konjakus, liķierus, burgundiešu vīnu vai kizmauri? Tā laikam arī daudzuprāt ir “kulturāla iedzeršana”?

Kā rāda Pasaules Veselības organizācijas (WHO) publicētie zinātniskie pētījumi, šāda “kulturāla iedzeršana” ne tikai nemazina alkoholisma izplatīšanās risku, bet tieši otrādi veicina žūpības un hroniska alkoholisma izplatīšanos visā pasaulē. Pēc WHO datiem t.s. “menedžeru alkoholisms” (tas ir darījuma cilvēku un pārvaldes darbinieku alkoholisms) visā pasaulē ieņem pirmās vietas.

Tāpēc, ja terminā “kulturāla iedzeršana” tiek iekļauta atmosfēra, tad kā mēs redzam, tas neiztur nekādu kritiku, jo no tā tikai vēl vairāk attīstās žūpība un alkoholisms.

Bet varbūt “kulturālas” vīna iedzeršanas piekritēji ar to domā, ka pēc kaut kādas vīna devas ieņemšanas cilvēki kļūst kulturālāki, gudrāki, interesantāki un viņu sarunas kļūst saturīgākas un ar lielāku jēgu? Vai tas notiek pēc “mazu”, “mērenu” vai lielu dozu ieņemšanas “kulturālas iedzeršanas” propagandisti klusē.

Apskatīsim šādu uzskatu no zinātniskā viedokļa. Nobela prēmijas laureāta Ivana Pavlova skola ir pierādījusi, ka pēc pirmās, vismazākās alkohola devas ieņemšanas galvas smadzenēs tiek paralizēti tie smadzeņu apgabali, kuros atrodas audzināšanas, tātad kultūras, elementi. Tad par kādu vīna dzeršanas kultūru vispār var runāt, ja jau pēc pirmās glāzītes smadzenēs pazūd tas, kas ir iegūts audzināšanas rezultātā, attiecīgi pazūd tā pati cilvēka uzvedības kultūra, traucējot augstākās smadzeņu funkcijas (asociācijas), aizstājot tās ar zemākām asociāciju formām.

Šīs zemākās asociāciju formas uzrodas prātā nelaikā un ir noturīgas. Šai ziņā šīs asociācijas atgādina tīri patoloģisku procesu. Cilvēka asociāciju kvalitātes izmaiņas pēc alkohola ieņemšanas izskaidro iedzērušo domu piedauzību, tieksmi uz stereotipiem, triviāliem izteikumiem un primitīvām vārdu spēlēm. Tie ir zinātniskie dati par cilvēka neiro – psiholoģisko stāvokli, kad viņš ir ieņēmis “mērenu” alkohola devu. Un kur te ir kultūra?! No augstāk teiktā ir skaidrs, ka cilvēka domās un rīcībā, kurš ir ieņēmis pat tikai “mazu” alkohola devu, nav nekādas kultūras.

Domāju nav nepieciešams te dot zinātniskos datus par to cilvēku stāvokli, kuri ir pieņēmuši lielas alkohola devas. Viņu domāšanā un rīcībā mēs atradīsim vēl mazāk ko tādu, kas liecinātu par kultūru.

***

Cik enerģiski daži cīnās par “kulturālu” un “mērenu” iedzeršanu, tik pat enerģiski tie noliedz pilnīgu alkohola ražošanas un pārdošanas aizliegumu.

Pasaules Veselības organizācija pēc 100 gadiem, izpētot cīņas ar alkoholismu pieredzi, ir atzinusi, ka alkoholisma izplatība regulējas ar cenām uz alkoholiskiem dzērieniem un ka visi pretalkoholisma propagandas veidi bez likumdošanas ierobežojumiem ir neefektīvi.

Man kā ārstam īpaši smagi un sāpīgi ir dzirdēt par “mērenām” alkohola dozām un “kulturālu” iedzeršanu, jo bieži nākas saskarties ar traģēdijām, kuru cēlonis ir “kulturāla iedzeršana” un “mērena” alkohola deva. Par šādām traģēdijām ir plaši zināms, bet neviens ar tām nesaskaras tik tieši un cieši kā ārsti.

Kāpēc tad cilvēki, kuri cīnās pret alkoholismu, bet pieļauj “mērenu iedzeršanu”, nemēģina radīt cilvēciskas saziņas kultūru bez alkohola indes lietošanas? Jo, ja jau cilvēks runā par alkoholismu kā par nelaimi, tad viņa vienīgajam uzdevumam vajadzētu būt radīt cilvēkos neiecietību un pretīgumu pret alkoholu, nevis pierakstīt alkoholam kaut kādas “kulturālas” īpašības, kuras tam nepiemīt un būt nemaz nevar.

Zīmīgi, ka tie, kuri Krievijā cīnās pret “sauso likumu”, savā argumentācijā neizmanto statistiskos datus un zinātniskos faktus, bet apelē tikai ar patvaļīgiem apgalvojumiem: “vairāk”, “biežāk” utt. [Krievijā ir spēcīga pretalkoholisma kustība, kuras rīcībā ir PSRS 1985. – 1988.gada “sausā likuma” (būtiski alkohola ražošanas un izplatības aizliegumi) statistikas dati, kas liecina, ka šajā laika periodā ievērojami samazinājās alkohola patēriņš, ievērojami samazinājās iedzīvotāju mirstība un ievērojami pieauga dzimstība.]

Tomēr pati Krievijas tautas tieksme pēc skaidras (no alkohola pilnība brīvas dzīves), veselīgas un progresīvas dzīves ir neizbēgama, jo pati dzīve, pats dzīvības process, lai kādus šķēršļus tā ceļā arī neliek, iet pa labā un patiesības ceļu. Lūk, kāpēc, neskatoties uz daudzu [gandrīz visu] masu saziņas līdzekļu propagandēto “mēreno iedzeršanu”, Krievijā arvien stiprāka kļūst kustība par pilnīgu atteikšanos no alkohola lietošanas.

***

Meli: vīns noņem sasprindzinājumu

Patiesība: vīns rada ilūziju, ka tiek noņemts sasprindzinājums. Patiesībā sasprindzinājums smadzenēs un visā organismā saglabājas un, kad beigsies skurbums, sasprindzinājums kļūst vēl lielāks. Bet tam klāt nāk vēl gribasspēka atslābums un nespēks.

Meli: vīns ir jālieto “jautra prāta” radīšanai

Patiesība: jautrība un smiekli ir ļoti svarīgi elementi cilvēka dzīvē. Tie ļauj smadzenēm atpūsties, novirza domas no ikdienas rūpēm, tādējādi stiprinot nervu sistēmu un sagatavojot to izturēt jaunas potenciālās grūtības un rūpes. Tomēr jautrība un smiekli cilvēkam nāk par labu tikai tajā gadījumā, ja tie rodas cilvēkam “skaidrā prātā”. Alkoholu lietojošam cilvēkam zinātniskā un vienkārši saprātīgā alkoholiska reibuma sapratnē jautrība un smiekli nemaz nevar būt.

Alkoholu iedzērušo cilvēku “jautrība” ir nekas cits kā cilvēka uzbudinājums narkozes ietekmē [alkoholam piemīt narkozes īpašības un to galējos gadījumos mēdz izmantot kā narkozi]. Tā ir pirmā narkozes iedarbības stadija, uzbudinājuma stadija, ko mēs, ķirurgi, novērojam katru dienu, kad dodam slimniekiem citus narkotiskus līdzekļus (ēteri, hloroformu, morfiju u.c.), kuri savā iedarbībā līdzinās alkoholam un tieši tāpat kā alkohols ir klasificēti kā narkotiskas vielas.

Šai uzbudinājuma stadijai nav nekā kopīga ar jautrību un pēc tās cilvēka nervu sistēma nav atpūtusies. Tieši otrādi, atpūtas vietā iestājas nomāktība ar visām tās sekām (galvassāpes, apātija, nespēks, nevēlēšanās kaut ko darīt utt.), kas nav raksturīgi īstas jautrības (skaidrā apziņā) gadījumā.

Tāpēc alkohols ir nevis jautrības draugs, bet gan ienaidnieks. Alkohols iznīcina to laiku, ko cilvēks sev ir atvēlējis jautrībai un atpūtai. Tā vietā cilvēks iegūst galvassāpes un nespēku. Tieši tāpat alkohols darbojas arī noguruma gadījumā. Brīvdienas cilvēkam ir dotas, lai viņš fiziski un garīgi atpūstos un ar jauniem spēkiem, ar paaugstinātu strādātgribu ķertos atkal pēc atpūtas pie darba.

Savukārt brīvdienās lietotais alkohols atņem cilvēkam normālu atpūtu. Cilvēkam rodas tikai atpūtas ilūzija, bet patiesībā viss nogurums ir ne tikai saglabājies, bet pat vēl vairāk uzkrājies un tieši tāpēc pirmdiena kļūst par “grūtu dienu”, jo dēļ alkohola nekāda atpūta patiesībā tā arī nav sanākusi.

Arī citos gadījumos alkohols darbojas kā ļauns melis, kurš tikai rada labā ilūziju, bet īstenībā dara ļaunu, tāpēc alkohols ir varens ierocis to cilvēku rokās, kuri, aizsedzoties ar viltus rūpēm par cilvēkiem, patiesībā vēlas degradēt un iznīcināt tautu, sabiedrību, valsti.

Fjodors Uglovs (1904-2008), akadēmiķis, ķirurgs, kurš pēdējo operāciju veica neilgi pirms savas 100 gadu jubilejas, viens no autoratīvākajiem Krievijas pretalkoholisma kustības līderiem, cilvēks, kurš savā mūža vispār nelietoja alkoholiskus dzērienus
Fragments no grāmatas F.Uglova grāmatas “Pašnāvnieki” (Самоубийцы)
/1995/

Avots:
http://www.km.ru/zdorove/2016/02/13/zdorove/771433-zhit-trezvo-ili-pit-kulturno
http://www.uglov.tvereza.info/knihi/

Informācijas aģentūra
/26.02.2016/

Posted in Kat.: Medicīna, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt