Austrums un Rietums (Andreja Pumpura Krievijas un Rietumvalstu salīdzinājums dzejā)

Andrejs Pumpurs

Divi dievu dēli dzīvo,
Ļoti diži, vareni, –
Bet viens otru tie maz mīļo
Kā jau gari slaveni.

Zem’ un debesi tie šķīra,
Savā starpā izdalīj’:
Pirmo pusi Austrums ņēma,
Otro Rietums paturēj’.

Austrums sauli kaldināja,
Tīra zelta, dimanta,
Un to augšām ripināja,
Lai spīd debess velvē tā.

Rietums zemē viņu vilka,
Nogremdēja jūriņā;
Pusi laika tumsā lika
Saules, zemes mūžiņā.

Austrums tautas audzināja
Pirmradības šūpulī,
Laimīgas tās daudzināja
Drīz pa visu pasauli.

Rietums viņām samaisīja
Pirmo mātes valodu;
Aiz to tautas sataisīja
Savā starpā ienaidu.

Austrums deva dieva dēlus
Tautām līdz kā vadoņus;
No šiem redzam vēlāk cēlus,
Dižu tautu varoņus …

Austrums laida brīvas tautas
Saules zemi piepildīt;
Tiesības tām bija ļautas
Pašām sevi pārvaldīt.

Rietums viņas sagaidīja,
Ķēdes rokās turēdams;
Verdzībā tās ieslodzīja,
Dzimtus laikus ievezdams …

Arī mūsu latvju tauta
Cietusi no Rietuma;
Kamēr laimīgi tā glābta
Vēl nesen no Austruma.

Un tā vēl šo baltu dien
Rietums spītē Austrumam.
Latvieši, lai to arvienu
Sevišķi ievērojam!

Andrejs Pumpurs, latviešu nacionālā eposa “Lāčplēsis” autors
/1889/

Informācijas aģentūra
/27.06.2017/

Publicēts iekš DZEJA, Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Pasaka par zelta zivtiņu

Reiz dzīvoja nabadzīgs zvejnieks ar sievu. Viņiem bija maza velēnu būdiņa jūras krastā. Zvejnieks jūrā ar tīklu zvejoja zivis, bet viņa sieva mājās vērpa kodaļu. Un tā viņi saticīgi bija nodzīvojuši trīsdesmit trīs gadus.

Kādu dienu zvejnieks kā ierasts aizgāja uz jūru zvejot. Met tīklu pirmo reizi un izvelk tikai jūras zāles. Met tīklu otro reizi un izvelk tikai dūņas. Met tīklu trešo reizi un izvelk mazu zelta zivtiņu.

Zvejniekam par brīnumu zelta zivtiņa sāk runāt cilvēka balsī un lūgties: “Palaid mani vaļā, veco vīr! Par to samaksāšu Tev labi. Izpildīšu jebkuru Tavu vēlēšanos.” Zvejnieks nobijās no runājošas zivs, palaida to vaļā un teica: “Dzīvo vesela, neko man nevajag, viss nepieciešamais man jau ir.”

Zvejnieks, pārnācis mājās, izstāsta sievai par runājošo zivi, viņas solījumu un kā palaida to vaļā. Bet sieva saka: „Tu gan, vecais, esi muļķis. Ir jāņem viss, ko tev dod un ko var paņemt. Ja ne par sevi, tad par saimniecību un mani būtu padomājis, un paprasījis vismaz jaunu sili vecās sasistās siles vietā.

Zvejnieks nopūšas, dodas uz jūru un sauc: “Zelta zivtiņa, palīdzi lūdzu!” Zelta zivtiņa parādās un jautā: “Kā varu palīdzēt Tev, labo cilvēk?” Zvejnieks skumīgi paklanās zivtiņai un saka: “Atvaino, lūdzu, bet mana sieva baras, jo neko Tev nepaprasīju. Saka, ka vismaz jaunu sili vajadzēja prasīt mūsu sasistās vietā. “ Uz to zivtiņa atbild: “Nebēdā, labo cilvēk, būs Tavai sievai jauna sile.”

Pārnāk zvejnieks mājās un redz sievu pie jaunas siles, bet viņa ar to nav mierā un neganti baras: “Tu gan, vecais, esi muļķis! Nu iedeva zivtele sili, bet no tās mazs labums. Ja var prasīt, jāprasa pēc iespējas vairāk. Vajadzēja prasīt jaunu māju. Ej pie zivteles un saki, lai gādā māju.“

Zvejnieks atkal iet uz jūru un sauc: „Zelta zivtiņa, palīdzi lūdzu!“ Zelta zivtiņa parādās un jautā: „Kā varu palīdzēt Tev, labo cilvēk?“ Zvejnieks paklanās un saka: „Atvaino vēlreiz, bet mana sieva vēl negantāk baras. Nevajag viņai vairs sili, bet jaunu māju velēnu būdas vietā.“ Uz to zivtiņa atbild: Nebēdā, labo cilvēk, būs Tavai sievai jauna māja.“

Pārnāk zvejnieks mājās un redz lepnu ēku savas vecās velēnu būdas vietā. Sieva sēž pie mājas un pikti saka: „Tu, vecais, esi muļķis un nejēga! Viss Tev jāsaka priekšā, neko pats nespēj izdomāt! Tev tāda veiksme iekrita rokās, bet Tu paprasīji kaut kādu būdu. Ej ātri atpakaļ un prasi, ka gribam būt kungi ar neskaitāmiem kalpiem.“

Debesis apmācas un vējš pieņemas spēkā. Zvejnieks sauc: „Zelta zivtiņa, palīdzi lūdzu!“ Zelta zivtiņa parādās un jautā: „Kā varu palīdzēt Tev, labo cilvēk?“ Zvejnieks nošļucis paklanās un saka: „Nedusmo, lūdzu, zivtiņa mīļā! Mana vecā ir kā bez prāta. Nu ar māju viņai ir par maz, tagad viņa grib būt par kundzi ar neskaitāmiem kalpiem.“ Zivtiņa atbild: Nebēdā, labo cilvēk, būs Tava sieva kundze.“

Pārnāk zvejnieks mājās un redz dižu muižu. Viņa sieva lepni ģērbta, ar dārgām rotām izrīko kalpus, sit tos un rausta aiz matiem. „Esi sveicināta, cienījamā kundze!“, saka zvejnieks. „Vai viss ir kā gribēji un vai esi apmierināta?“ Vecā neganti uzkliedz vīram un liek to dzīt projām mēzt staļļus.

Pēc nedēļas sieva liek atvest zvejnieku un pavēl: „Nekavējoties ej pie zivs un saki, ka man jākļūst par varenu karalieni.“ Uz to zvejnieks atbild: “Prātu esi izkūkojusi?! Kas gan Tu par karalieni?! Vien izsmiekls visai pasaulei būsi.“ Sieva sadusmojas un sit vīram pļauku: „Kā Tu, plikadīda, uzdrošinies tik necienīgi runāt ar mani, dižo kundzi! Tūlīt pat ej pie zivs prasīt, ko saku.“

Zvejnieks bezspēcībā noplāta rokas un dodas pie zivtiņas. Jūrā ir vētra. Zvejnieks sauc: „Zelta zivtiņa, palīdzi lūdzu!“ Zelta zivtiņa parādās un jautā: „Kā varu palīdzēt Tev, labo cilvēk?“ Zvejnieks izmisis paklanās un saka: „Mana vecā ir pavisam sajēgu zaudējusi. Tagad viņa grib kļūt par karalieni.“ Zelta zivtiņa pašūpo galvu un saka: „Ja Tu to vēlies, tad, lai notiek tā, labo cilvēk. Tava sieva būs karaliene.“

Pārnāk zvejnieks mājās un redz karaļpili, bet savu sievu tronī ar kroni galvā sēžam. Rit greznas svinības un galminieki ar karalieni bezjēdzīgi izklaidējas un rij. Zemīgi paklanījies, zvejnieks saka: „Esi sveicināta, karaliene bargā! Kā redzu, beidzot Tev ir darīts pa prātam.“ Sieva pat skatienu uz viņu neuzmet un ar nicīgu kustību liek dzīt ārā no pils. Tūlīt pat sardze, augstmaņi un galminieki, viens otru grūstīdami, dzen zvejnieku prom, bet vienkāršo ļaužu bars par viņu nievājoši smejas.

Paiet viena nedēļa, pēc tam otra un sieva liek uzmeklēt savu vīru un nogādāt pilī. „Pavēlu Tev – tūlīt pat ej pie zivs un saki, ka man jābūt visu jūru un okeānu pavēlniecei un ka zelta zivtiņai ir jābūt man vienmēr pie rokas un jākalpo tikai man.“

Zvejnieks neuzdrošinās neko iebilst un pavisam sašļucis velkas uz jūras pusi. Jūrā plosās stipra vētra ar augstiem viļņiem. Zvejnieks sauc: „Zelta zivtiņa, palīdzi lūdzu!“ Zelta zivtiņa parādās un jautā: „Kā varu palīdzēt Tev, labo cilvēk?„ Zvejnieks plāta rokas un saka: „Vairs nezinu, ko ar manu veco lai dara. Tagad viņa grib būt visu jūru un okeānu pavēlniece un lai Tu viņai kalpo.“

Zelta zivtiņa domīgi paskatās uz zvejnieku un neko nesaka. Vētra norimst un zelta zivtiņa aizpeld. Zvejnieks ilgi gaida zelta zivtiņas atbildi, bet nesagaidījis dodas uz māju pusi. Atnācis mājās, zvejnieks apmierināts pie sevis labsirdīgi pasmaida. Pils vietā tagad atkal ir vecā velēnu būda, bet būdas priekšā pie sasistas siles sēž zvejnieka sieva.

Avots:
https://ipizdevnieciba.wordpress.com/2017/05/30/gramata-pasaka-par-zelta-zivtinu-isbn-978-9934-8265-4-2/

Informācijas aģentūra
/27.06.2017/

Publicēts iekš Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

Migrantu plūdi tuvākajā laikā var iznīcināt Eiropas Savienību

Horvātijas prezidente Kolinda Grabara – Kitaroviča maijā piedalījās starptautiskā konferencē GLOBSEC 2017, kura notika Bratislavā (Slovākijā). Slovāku žurnālisti sagribēja nointervēt Horvātijas prezidenti un viņa tiem neatteica. Dēļ šīs apstākļu sakritības politisko procesu sekotājiem izdevās uzzināt daudz ko jaunu un interesantu.

[Kolinda Grabara – Kitaroviča: “Mēs nevaram apstādināt migrāciju, tā eksistēja vienmēr, bet šodien tai ir daudz lielāki mērogi. Dēļ sociālajiem tīkliem cilvēki visā pasaulē redz, kur vislabāk dzīvo, un dodas uz turieni. Saskaņā ar pētījumiem uz Eiropu tuvāko gadu laikā var doties līdz pat 200 miljoniem bēgļu. Mums nav iespēju pieņemt viņus visus.”]

Intervijā visa cita starpā Horvātijas prezidente atzina, ka Eiropas Savienība nevar ne apstādināt migrantu ieplūšanas procesu un nevar arī uzņemt visus migrantus. Pēc Grabaras – Kitarovičas kundzes vērtējuma tuvāko gadu laikā Eiropas Savienībā ieplūdīs orientējoši 200 milijoni imigrantu. Te ir jāuzsver, ka Horvātijas prezidente runāja par gadiem nevis gadu desmitiem, attiecīgi šis skaits pēc viņas prognozes ir jāsasniedz ne vēlāk kā 2026.gadā.

Tas nozīmē, ka tuvāko deviņu gadu laikā Eiropas Savienībai būs ik gadus jāuzņem 22 miljonus migrantu un šī termiņa beigās ES iedzīvotāju kopējam skaitam ir jāpalielinās par trešdaļu. Un tā kā pēc Kolindas Grabaras – Kitarovičas ziņām lielākā daļa bēgļu ir vīrieši vecumā no 16 līdz 18 gadiem bez ģimenēm, tad demogrāfiskai situācijai Eiropas Savienībā arī ir dramatiski jāizmainās.

Lai saprastu par ko iet runa, ir jāzin, ka ceturtajā gadsimtā “lielās tautu staigāšanas” laikā, kuras rezultātā tika iznīcināta Romas impērija, uz dzīvi Eiropā simtpiecdesmit gadu laikā pārcēlās kopsummā apmēram 1,5 – 2 miljoni cilvēku, kas sastādīja 2 – 4% no toreizējā Romas impērijas iedzīvotāju kopējā skaita. Horvātijas prezidente stāsta par 40% no eiropiešu kopskaita migrantu ieceļošanu desmit gadu laikā. Tā pat vairs nav sociālā katastrofa. Milzīgā Tungūzu meteorīta nokrišana uz Eiropas Savienības visapdzīvotākajiem apvidiem radītu daudzkārt mazāku kaitējumu.

Un ja pat Grabaras – Kitarovičas kundze kļūdījās, pārteicās vai apzināti pārspīlēja un runa neiet par divsimts, bet, piemēram, “tikai” par divdesmit miljoniem migrantu, tad Eiropas Savienībai no tā nebūs vieglāk. Vienkārši šausmīgu un tūlītēju beigu gadījumā tad būs šausmas, kurām nav redzamas beigas.

To, ka tas tā ir apliecina gadu atpakaļ Eiropas Savienības migrantu krīze, kura iznīcināja eiropeisko vienotību un ļoti nopietni iedragāja ES pamatus. Toreiz pirms gada Eiropas Savienībā gada laikā ieplūda apmēram miljons imigrantu, bet situācija sāk kļūt nekontrolējama jau tad, kad migrantu kopskaits sasniedza pusmiljonu. Ja Eiropas Savienībai būtu jāuzņem pat ne divdesmit, bet “tikai” divi miljoni imigrantu desmit gadu laikā, tad Lielās tautu staigāšanas sekas tāpat liksies tīrās bērnu rotaļas.

Tomēr ir pamats uzskatīt, ka, ja arī Horvātijas prezidenta pārspīlēja gaidāmo bēgļu kopskaitu, tad maksimums tikai divas – trīs reizes, nevis desmit reizes. Sīrijā pirms pilsoņu kara dzīvoja gandrīz 23 miljoni cilvēku. Tagad tur dzīvo mazāk par 18 miljoniem. Nogalināto skaits tiek lēsts apmēram 200 – 300 tūkstoši. Visi pārējie ir bēgļi. Lībijā pirms katastrofas dzīvoja vairāk kā piecarpus miljoni cilvēku. Pašreiz Lībija ir sagrauta daudz lielākā mērā kā Sīrija un cerības uz normālas dzīves atjaunošanu tur ir daudzkārt mazākas.

Ukraina trīs gadu laikā pēc valsts apvērsuma un valstiskuma sagrāves ir pazaudējusi piecpadsmit miljonus cilvēku, no kuriem tikai pieci miljoni cilvēku (Krimas un DTR/LTR iedzīvotāji) palika savās dzīvesvietās. Pārējie kļuva par migrantiem, pārsvarā ekonomiskajiem migrantiem.

Ja Sīrijas krīzes noregulēšana dod cerības, ka iedzīvotāju bēgšana no šīs valsts drīzumā beigsies, tad Lībijā līdz tam vēl ir tālu, bet Ukrainā pats sliktākais nemaz vēl nav sācies un Ukraina spēj uzģenerēt vēl apmēram 10 miljonu lielu migrantu plūsmu. Bet vēl ir gabalos saraustītā un pilsoņu kara plosītā Irāka. Ir permanentā (nepārtraukta) kara pārņemtā Afganistāna . Un ir melnā Āfrika, no kuras puses valstu iedzīvotāji ir gatavi bēgt no savas valsts gandrīz pilnā sastāvā (lai gan ne visiem izdodas realizēt šo sapni).

Attiecīgi, ja pat tikai virspusēji novērtē globālās migrācijas potenciālu, tad iegūstam vairāk kā 100 miljonus. Latīņameriku, no kuras tauta bēg uz ASV, mēs šajos aprēķinos neieskaitām. Šiem simts (vai divsimts pēc Horvātijas prezidentes vērtējuma) miljoniem cilvēku visērtāk ir migrēt tieši uz Eiropu, nevis ASV, Austrāliju, Kanādu vai Jaunzēlandi. Un viņi uz turieni arī bēgs.

Lieta tāda, ka cilvēki bēg no kolapsējošām valstīm un sagrautām sabiedrībām mazākā mērā tāpēc, ka tur var nogalināt, un pavisam ne tāpēc, ka “slinki un negrib strādāt”. Bēg pārsvarā tie, kuriem dzimtenes kolapsējošā ekonomikā nav darba. Tas ļoti uzskatāmi ir redzams uz Ukrainas piemēra, kuras ekonomisko migrantu skaits trīs gadu laikā visos virzienos ir pieaudzis trīs reizes. Pie tam, kā pareizi uzsvēra Horvātijas prezidente, pārsvarā bēg jaunatne, kura neredz sev mājās nekādas perspektīvas. Cilvēki bēg no turienes, kur never iegūt iztikai, uz turieni, kur pagaidām vēl tāda iespēja pastāv.

Man nav nekāda pamata uzskatīt, ka Lībijas, Sīrijas, Irākas, Afganistānas, Somālijas, Dienvidsudānas, Ukrainas un citu sagrauto vai brūkošo valstu ekonomikas tuvāko gadu laikā spēs atjaunoties. Visdrīzāk tieši otrādi, globālās sistēmiskās krīzes apstākļos situācija tikai turpinās pasliktināties.

Pie tam daudzmiljonu migrantu pūļi, kuri bēg uz salīdzinoši labklājīgām valstīm, rada kritisku noslodzi ne tikai sociālajai sfērai, bet pirmkārt tieši ekonomikai, stimulējot arvien jaunu un jaunu ekonomiku sagraušanu un jaunu migrantu miljonu rašanos no vakardienas salīdzinoši labklājīgajām valstīm.

Krievija, protams, var priecāties par eiropiešu problēmām un var teikt: “Paši vainīgi, nevajadzēja nodarboties ar “demokrātijas” un eiropeisko vērtību virzīšanu pasaulē, tad lībieši un sīrieši mierīgi dzīvotu pie sevis mājās”. Tomēr mūsdienu pasaule ir pārāk šaura, trausla un savstarpēji cieši saistīta.

Desmiti miljoni vai pat miljoni bēgļu iznīcinās eiropeisko stabilitāti un viņi tur neatradīs sagaidāmo labklājību. Un tad nav jābūt īpaši zinošam un tālredzīgam, lai secinātu, uz kurieni šīs migrantu masas dosies tālāk, ja Ziemeļos un Rietumos ir okeāns, no Dienvidiem viņi ir ieradušies, bet Austrumos ir Krievija.

Un te ir laiks gūt rūgtu apmierinājumu no PSRS sabrukuma. Šī divdesmit gadus atpakaļ notikusī ģeopolitiskā katastrofa papildus milzīgiem zaudējumiem ielenca Krieviju ar bufervalstu joslu, kuru vidū ir arī Eiropas Savienībā iekļuvušie mūsu bijušie vienlāgernieki. Tagad tieši viņi uzņems un jau uzņem sevī pirmos migrācijas viļņu sitienus, dodot Krievijai atelpas un sagatavošanās laiku.

Austrumeiropieši, ieskaitot baltiešus, pietiekami veiksmīgi pretojas āfro – aziātu valstu migrantu iekļūšanai savā teritorijā un tai pat laikā noņem no Krievijas daļu no Ukrainas ekonomiskās migrācijas sloga. Migrācija no Vidusāzijas ir kontrolējama, pie tam šīs valstis pašas kalpo kā drošs vairogs no afgāņu un citu centrāl – dienvidāzijas valstu migrantiem.

Bet tas viss neturpināsies mūžīgi. Rietumeiropa viena pati neslīks migrantu plūdos, tā salauzīs Austrumeiropu un piespiedīs “vienlīdzīgi sadalīt” migrantu slodzi starp visām ES dalībvalstīm. Un tā kā Austrumeiropas valstis gan ekonomiski, gan politiski ir daudz vājākas par Rietumeiropas valstīm, tas gandrīz momentāni destabilizēs situāciju tajās. Un tā jau ir robeža ar Krieviju.

Ja situāciju Vidusāzijā iespējams stabilizēt ar Eirāzijas ekonomiskās savienības un Kolektīvās drošības līguma organizācijas mehānismiem, tad Rietumos Krievijai šādu mehānismu nav. Tūkstošiem kilometru robeža ar Ukrainu un Baltkrieviju ir praktiski atvērta jebkurā vietā (ieplānoto sienu Ukraina tā arī neuzcēla). Un to kā notiek migrantu ierašanās varēja redzēt pagājušajā gadā Ungārijā, Serbijā un Maķedonijā, kad tūkstošiem cilvēku intensīvi šturmēja inženiertehniskās būves, kuras apsargāja daudz skaitliski policisti.

Šodien Horvātijas prezidente vairs ne uz ko necer un runā par to, ka Eiropas Savienībai ir jārisina bēgļu problēmas viņu mītneszemē. Vajag nevis uzņemt migrantus pie sevis, bet gan jācenšas tos pārliecināt palikt pie sevis mājās. Visdrīzāk tas ir vienīgais efektīvais līdzeklis kā apstādināt migrantu plūdus (nepielietos taču pret viņiem ložmetējus).

Tā kā Krievijai migrantu potenciālais drauda avots ir nevis Āfrika, bet gan Eiropas Savienība (Krievija saņems otro, pēceiropiešu migrantu vilni), tad ir jāpalīdz Austrumeiropas antimigrācijas buferim iegūt pietiekami lielu stabilitāti, lai tas spētu izturēt migrantu uzplūdus. Gala rezultātā migrācijas kanālam “Rietumeiropa – Austrumeiropa – Krievija” ir jākļūst migrantiem ievērojami sarežģītākam kā kanāls “Rietumeiropa – ASV/Kanāda”.

Ir acīmredzams, ka daudzmiljonu migrantu vilni, kurš jau ir iesācis savu kustību, vairs nevar pagriezt atpakaļ. Šo plūsmu var tikai novirzīt līdzīgi kā agrāk Austrumroma (Bizantija) pārvirzīja “lielās tautu staigāšanas” plūsmu uz Rietumromu. Pēc simts gadiem Rietumroma gāja bojā, bet Bizantija turpināja pastāvēt vēl tūkstots gadus un gāja bojā pavisam citu iemeslu dēļ.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs un diplomāts, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/01.06.2017/

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/629963
http://www.teraz.sk/zahranicie/chorvatska-prezidentka-do-europy-bude/262042-clanok.html

Informācijas aģentūra
/11.06.2017/

Publicēts iekš BĒGĻU KRĪZE, Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 3 komentāri

Vladimirs Putins par kodoluzbrukuma draudiem Krievijai: “Pasaules sabiedrība dzīvo neziņā par to, kas notiek”

Vladimirs Putins

Krievijas prezidents Vladimirs Putins 01.06.2017 Santktpēterburgā, tiekoties ar pasaules informācijas aģentūru vadītājiem, pateica sekojošo: “(..) Tiek veidoti pretraķešu aizsardzības sistēmas elementi, kas mūs ļoti uztrauc un mēs nepārtraukti par to runājam desmit gadus. Tas iznīcina globālo stratēģisko spēku līdzsvaru. Jūs visi te esat pieauguši cilvēki, jūs visi esat pieredzējuši, jau desmitiem gadu strādājat informācijas sfērā, bet jūs visi klusējat par to. Pasaule klusē, it kā nekas nenotiktu. Mūs neviens nedzird jeb dzird, bet tālāk netranslē. Un pasaules sabiedrība dzīvo neziņā par to, kas notiek. Bet notiek ļoti nopietns un ļoti satraucošs process.

Aļaskā un tagad Dienvidkorejā rodas pretraķešu aizsardzības sistēmas elementi. Un ko, mums uz to vienkārši ir jānoskatās, tāpat kā uz to, kas notiek Krievijas robežu Rietumu pusē?! Nu nē taču. Mēs domājam, kā mums atbildēt uz šiem izaicinājumiem. Tas mums ir izaicinājums.”

Lai saprastu, kas tika pateikts, pirmkārt ir jāsaprot, ka Putina minētie “stratēģiskie spēki” pirmkārt ir kodolspēki, attiecīgi “globālais stratēģisko spēku līdzsvars” ir t.s. “kodollīdzsvars”.

Kodollīdzsvara būtība ir sekojoša: katrai valstij (ASV un Krievijai) ir tāds infrastruktūras un kodolieroču arsenāls, kurš katrai no tām ļauj pretiniekam dot iznīcinošu kodolpretuzbrukumu pēc tam, kad otra valsts pirmā ir veikusi pilna apjoma kodoluzbrukumu. Tā kā neviena no valstīm negrib tapt iznīcināta kaut vai kodolpretuzbrukuma rezultātā, kodollīdzsvars garantē, ka nebūs arī kodoluzbrukuma. Tas attiecīgi izslēdz (jeb maksimāli minimizē) intensīva kodolkara iespējamību un arī atklāta kara starp ASV un Krieviju iespējamību. Tas savukārt dod attiecīgas garantijas, ka nebūs liela mēroga pasaules kara un ka pasaulē valdīs relatīvs miers. Tiesa gan šī iemesla dēļ vadošo kodolvalstu asās domstarpības bieži tiek risinātas ar “citu rokām” un trešo pušu teritorijās, kas izvēršas dažādos lokālos militāros konfliktos un jukās.

Tā kā kodollīdzsvars ir izdevīgs visiem, kuri grib dzīvot relatīvi mierīgā pasaulē, tai skaitā abām kodollielvalstīm, tā nofiksēšanai starp PSRS un ASV tika noslēgts virkne militāru līgumu par militāro spēku līdzsvara uzturēšanu. Viens no šādiem līgumiem paredzēja kodollielvalstīm ierobežojumus veidot pretraķešu aizsardzības sistēmas, jo to esamība var daļēji vai pilnībā izjaukt kodollīdzsvaru un līdz ar to radīt apstākļus bruņošanās sacensībai un kodolkaram.

Lielākai daļai sabiedrības, kura neizprot kodollīdzsvar būtību, var šķist absurdi, ka pretraķešu aizsardzības sistēma, kura ir aizsardzības sistēma, var kādu apdraudēt (šo apstākli propagandiskos nolūkos anglo – amerikāņi arī plaši izmanto), tomēr tā tas ir. Ja kādai no kodollielvalstīm ir efektīva pretraķešu aizsardzības sistēma, kura spēj aizsargāt tās teritoriju no otras kodollielvalsts “atbildes trieciena”, tad zūd kodollīdzsvara galvenais balsts – abu pušu bailes tapt iznīcinātiem no “atbildes trieciena”. Ja vienai pusei ir šāda pretraķešu aizsardzības sistēma, tad var nebaidīties arī veikt kodoluzbrukumu, jo ir zināms, ka “atbildes trieciens” tiks neitralizēts. Šī iemesla dēļ vienas kodollielvalsts pretraķešu aizsardzības sistēmas veidošana ir tiešs un visnopietnākais apdraudējums otrai kodollielvalstij.

Citiem vārdiem sakot, ja ASV veido visaptverošu pretraķešu aizsardzības sistēmu, tad tas ir tiešs Krievijas apdraudējums un tas nozīmē, ka ASV gatavojas kaut kad nākotnē veikt kodoluzbrukumu Krievijai. Tāpēc arī Krievijas prezidents saka: “Un ko, mums uz to vienkārši ir jānoskatās?! (…) Nu nē taču. Mēs domājam, kā mums atbildēt uz šiem izaicinājumiem.” Tas ir, Krievija attiecīgi veiks pretpasākumus, kuri tādā vai citādā veidā neitralizēs vai apies ASV pretraķešu aizsardzības sistēmu vai arī padarīs to bezjēdzīgu. Un Krievija to darīs par katru cenu, jo tas ir Krievijas un vairuma Krievijas iedzīvotāju fiziskas izdzīvošanas jautājums.

ASV šādu pretraķešu aizsardzības sistēmu oficiāli un atklāti sāka veidot sākot no Džordža Buša (jaunākā) administrācijas laikiem, kad ASV vienpusējā kārtā izstājās no līguma par pretraķešu aizsardzības sistēmas ierobežojumiem. Krievijas amatpersonas nepārtraukti publiski izsaka par šo faktu un par pašas pretraķešu aizsardzības sistēmas veidošanu savu “visdziļāko satraukumu”, bet tas nekādi neietekmē ASV nostāju un politiku. Šis apstāklis arī ir galvenais Krievijas un ASV attiecību straujā saasinājuma cēlonis, jo dēļ tā, ka ASV atklāti gatavojas veikt kodoluzbrukumu Krievijai, Krievijas amatpersonas arī vairs īpaši necenšas tēlot draudzību.

Kādēļ ASV sāka veidot pretraķešu aizsardzības sistēmu?

Dēļ šķietamā Krievijas vājuma. Pēc PSRS sabrukuma un 1990.-1998.gadu jukām Krievijā ASV šķita ka Krievija kā globāla lielvalsts ir norakstāma un attiecīgi var jau atklāti gatavoties “izņemt kodoldzeloni” no piebeidzamā pretinieka. Krievijas ekonomika un rūpniecība bija sagrauta, jaunu kodolieroču ražošanas iespējas gandrīz likvidētas, esošo kodolieroču kopapjoms saskaņā ar abpusēju līgumu tika samazināts, dēļ politekonomiskajām jukām esošo kodolieroču un infrastruktūras uzturēšana nenotika pienācīgā apmērā, kas deva cerības, ka pietiekami liela daļa palikušo kodolieroču ir lietošanai nederīgi.

Šādos apstākļos pretraķešu aizsardzības sistēmas veidošana šķita tālredzīgs un efektīvs solis pilnīgai un neatgriezeniskai Krievijas pakļaušanai, jo kopējais kodollādiņu skaits, pret kuriem jāveido sistēma, bija ievērojami samazinājies, ar tendenci laika gaitā samazināties vēl un vēl. Tādējādi pamatoti varēja cerēt, ka izdosies izveidot pretraķešu aizsardzības sistēmu, kura spēs garantēti un pilnībā bloķēt potenciālo “atbildes triecienu”, ja vispār juku pārņemtā Krievija saglabātu spējas tādu dot.

Un pēc tam, kad šāda pretraķešu aizsardzības sistēma būtu izveidota, tad ASV ar sabiedrotajiem jau varētu uzstādīt Krievijai jebkādas kategoriskas un ultimatīvas prasības, tai skaitā labprātīgi atteikties no kodolieročiem un veikt pašsadalīšanos. Ultimātu neizpildes gadījumā varētu draudēt ar kodoluzbrukumu, bet, ja draudi netiktu ņemti vērā, tad varētu arī šādu kodoluzbrukumu veikt. Angloamerikāņiem šai ziņā nav nekādu morāla rakstura ierobežojumu (ASV ir vienīgā pasaules valsts, kura ir pielietojusi kodolieročus, tai skaitā pret lielu daudzumu civilpersonu, joprojām lepojoties ar to, un ir nopietni gatavojusies veikt PSRS lielpilsētu (tai skaitā Rīgas) kodolbombardēšanu, kad Padomju Savienībai kodolieroču vēl nebija).

Jāatzīmē, ka virkne autoratīvu Krievijas ekspertu uzskata, ka angloamerikāņi, ja tiem radīsies iespēja nesodīti dot kodoltriecienu pa Krieviju, noteikti to darīs un nelīdzēs nekādas Krievijas piekāpšanās. Tas ir, ja Krievija izpildīs pilnīgi visas, pat visabsurdākās angloamerikāņu prasības, viņi pašās beigās tāpat veiks Krievijas teritorijas kodolbombardēšanu. Tas, lai citi baidītos, un neviens vairs, nekad vairs neiedomātos apšaubīt angloamerikāņu globālās kundzības ambīcijas.

ASV – Krievijas militāra konflikta sekas Latvijai

Vispirms jānorāda, ka, neskatoties uz lielas daļas latviešu antikrievisko dabu, no angloamerikāņu skatu punkta visi latvieši ir “krievi” un Latvijas teritorija ir atšķēlusies Krievijas teritorija. Izejot no tā latviešus un Latviju angloamerikāņu stratēģisko plānu realizācijas gadījumā sagaida tāds pats liktenis kā krievus un Krieviju. Starpība tikai tāda, ka latviešus angloamerikāņi uzskata par “noderīgiem idiotiem”, kurus var veiksmīgi izmantot cīņai pret Krieviju. Šī iemesla dēļ latvieši var necerēt uz kaut kādu angloamerikāņu žēlastību vai saudzīgu attieksmi pret sevi. Angloamerikāņi latviešus pilnīgi noteikti kā lielgabalgaļu dzīs kaujā uz pilnīgu iznīcināšanu.

Angloamerikāņiem Latvija ir pretiniekam atņemts placdarms un bāzes vieta. Miera laikā – informatīvā, diplomātiskā un “maigā spēka” kara vešanai pret Krieviju. Reāla kara gadījumam – bāzes vieta karaspēka koncentrācijai (gan sauszemes karaspēka, gan flotes, gan gaisa un raķešu spēku). Šādas izmantošanas liels trūkums ir Baltijas reģiona militārā ievainojamība, tāpēc šādi tas var tikt izmantots tikai noteiktu stratēģiju un taktiku gadījumā.

Vēl Latvija ir NATO dalībvalsts, kura robežojas ar Krieviju, kas ļauj to izmantot dažādās politiskās un diplomātiskās spēlēs, izmantojot to kā attiecību saasināšanas vai pat kara iemeslu. Šī iemesla dēļ sabiedrotajiem var būt izdevīgi veikt Latvijas teritorijā dažādas provokācijas, kurās apvainot Krieviju. Visbeidzot viens no ilgtermiņa kara pret Krieviju elementiem ir pilnīga haosa izraisīšana valstīs, kas robežojas ar Krieviju, jo haoss kaimiņvalstī dabiski tieksies izplatīties arī uz Krieviju, destabilizējot to un saistot tās resursus (šis scenārijs tiek realizēts Ukrainā). Tas attiecas arī uz Latviju un šī iemesla dēļ sabiedrotajiem var būt izdevīgi pilnībā iznīcināt Latvijas valsts pārvaldes struktūras un/vai pat izraisīt Latvijā pilsoņu karu.

ASV – Krievijas kodolkara gadījumā visa Latvija sadegs kodolliesmās jau pirmo kara stundu laikā. Pirmkārt Krieviju iznīcinošie kodollādiņi neizbēgami atstās nāvējošu ietekmi arī uz Latviju. Otrkārt, arī Latvijas teritorijā kritīs abu pušu pretraķešu aizsardzības sistēmu notriektās kodolraķetes. Treškārt, Krievija var dot militārus triecienus pa NATO objektiem Latvijā. Kodoluzbrukuma Krievijai gadījumā tie var būt arī kodoltriecieni. Ceturtkārt, Krievija var dot preventīvus militārus triecienus pa NATO objektiem Latvijā, ja tai ir droši zināms par neizbēgamu uzbrukumu (šāda varbūtība ir salīdzinoši maza, bet tomēr pastāv). Ja NATO Latvijā būs izvietojusi kodolieročus, tad tie var būt kodoltriecieni vai to rezultātā var notikt kodolsprādzieni.

Viens no labākajiem ASV – Krievijas militārā konflikta iznākumiem Latvijas iedzīvotājiem ir pēkšņi no rīta konstatēt Krievijas tankus Rīgas ielās. Šāds variants teorētiski ir iespējams, ja ASV – Krievijas militārs konflikts izceļas citā pasaules malā, Krievija nolemj preventīvi neitralizēt NATO grupējumu Baltijā un tas neizraisa kodolkonfliktu. Tiesa gan šāda militāra konflikta scenārija varbūtība ir ļoti niecīga.

Daudz kas no augstāk minētā tik pat lielā mērā attiecas arī uz citām angloamerikāņu Austrumeiropas vasaļvalstīm, jo īpaši tādām kā Rumānija un Polija, kuras jau ir piekritušas savā teritorijā izvietot ASV pretraķešu aizsardzības sistēmas raķetes, kuras salīdzinoši vienkārši ir transformējamas uzbrukuma raķetēs.

Vladimira Putina izteikuma “skaidrojošais tulkojums” no diplomātu valodas

“ASV gatavojas kodoluzbrukumam Krievijai, kas mūs ļoti uztrauc un mēs nepārtraukti par to runājam desmit gadus. ASV pretraķešu aizsardzības sistēma iznīcina kodollīdzsvaru. Jūs visi te esat pieauguši cilvēki, jūs visi esat pieredzējuši, jau desmitiem gadu strādājat informācijas sfērā, tāpēc jūs visi saprotat, ka tas ir ceļš uz intensīvu un izmisīgu bruņošanās sacensību, krasu starptautiskās situācijas saasinājumu un uz kodolkaru, bet jūs visi nezin kāpēc klusējat par to, lai gan jūsu pienākums ir kliegt par to uz visiem stūriem, mēģinot vest neprāšus pie saprašanas.

Pasaule klusē, it kā nekas nenotiktu, lai gan tā strauji tiek virzīta uz bezdibeni. Mūs neviens nedzird jeb dzird, bet tālāk netranslē. Un pasaules sabiedrība dzīvo svētlaimīgā neziņā par to, kas notiek. Bet notiek ļoti nopietns un ļoti satraucošs process, kurš var izraisīt lielus globālus satricinājumus un kodolkaru.

Aļaskā un tagad Dienvidkorejā rodas pretraķešu aizsardzības sistēmas elementi. Un ko, mums uz to vienkārši ir jānoskatās, tāpat kā uz to, kas notiek Krievijas robežu Rietumu pusē?! Mums ir mierīgi jāgaida, kad ASV būs pilnībā sagatavojusies kodoluzbrukumam Krievijai?! Nu nē taču. Mēs nesēdēsim rokas klēpī salikuši un negaidīsim, kamēr mūs visus iznīcinās kā Ziemeļamerikas indiāņus. Mēs domājam, kā mums atbildēt uz šiem izaicinājumiem. Mēs domājam kā novērst radušos draudus Krievijas fiziskai pastāvēšanai. Mēs domājam kā atbildēt agresoram, mēs domājam kā apiet viņa aizsarg sistēmas un kā sevi drošāk un efektīvāk pasargāt. Tas mums ir izaicinājums. Kā redzams poļu, franču, vāciešu un “citu zviedru” bēdīgo pieredzi amerikāņu partneri negrib ņemt vērā. Mēs negribam atkal to uzskatāmi pierādīt, bet, ja būs nepieciešams, mēs to izdarīsim.”

Avots:

Informācijas aģentūra
/11.06.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Oriģinālziņa, W: VLADIMIRS PUTINS | 9 komentāri

Krievijas prezidents publiski atzīst, ka lasa ASV specdienestu slepenos ziņojumus

Sanktpēterburgas ekonomiskā foruma diskusiju laikā Krievijas prezidents Vladimirs Putins publiski atzina, ka viņš lasa visu ASV specdienestu slepenos ziņojumus. Šī atziņa tika pateikta pusjoka formā domu apmaiņas laikā ar diskusijas vadītāju, ASV telekompānijas NBC News blondo zvaigzni Meginu Kelliju par “krievu hakeru” iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanās.

“Megina Kellija: Visas 17 ASV izlūkošanas aģentūras ir izdarījušas secinājumus, ka Krievija ir iejaukusies ASV prezidenta vēlēšanās. Vai tām visām nav taisnība?

Vladimirs Putins: Jūs esat lasījusi šos ziņojumus?

Megina Kellija (apjukusi): Publisko sabiedrisko versiju, kura nav slepena, es lasīju.

Vladimirs Putins (ironiski): Publisko sabiedrisko, tātad nekādu versiju. Es lasīju šos ziņojumus [zāle smejas]. Pat šajos ziņojumos nav nekas konkrēts. Dodiet adreses, “javkas” [saziņas atslēgvārdi], uzvārdus. Kur tas viss ir?

(…)

Megina Kellija: Tur ir simtiem faktu pret Krieviju. IP adreses, pirkstu nospiedumi…

Vladimirs Putins: Kādi pirkstu nospiedumi? Pasakiet vēl nagu un ragu nospiedumi. Kam tie pirkstu nospiedumi pieder? Bet IP adreses vispār var izdomāt. Ziniet cik daudz tagad ir IT speciālistu. Viņi uztaisīs tā, ka no Jūsu mājas datora, Jūsu bērni to izdarīja. Viņi var noorganizēt tā, ka Jūsu trīsgadīgā meitiņa to izdarīja. IP adreses nav nekāds pierādījums.”

Avots:

Informācijas aģentūra
/11.06.2017/

Publicēts iekš Kat.: Specdienesti, Reģ.: Krievija, Veids: Ziņa, W: VLADIMIRS PUTINS | Komentēt

ASV varasiestādēm nevar uzticēt slepenu informāciju

Terēza Meja un Donalds Tramps NATO samita 2017 laikā

Pēdējā mēneša laikā notika virkne notikumu, kuri nepārprotami liecina, ka Amerikas Savienoto Valstu varasiestādēm nedrīkst uzticēt slepenu informāciju un ka jebkurai sabiedroto valstij, kura amerikāņiem dod piekļuvi saviem noslēpumiem, ir jārēķinās, ka tie ar lielu varbūtību var ne tikai tapt nodoti trešām personām, bet arī parādīties presē.

Jaunākais skandāls sākās dēļ ASV iekšpolitiskās cīņas turpinājuma un antikrievisko noskaņu uzkurināšanas. Pēc ASV prezidenta Donalda Trampa un Krievijas Ārlietu ministra Sergeja Lavrova tikšanās, ASV publiskajā telpā plaši un intensīvi tika izplatīts apgalvojums, ka ASV prezidents it kā esot nodevis Krievijas Ārlietu ministram sevišķi slepenu informāciju. Drīz vien presē tika konkretizēts, ka tā ir Izraēlas specdienestu amerikāņu kolēģiem sniegta informācija par DAESH plānotu teroristisku aktu, ko sniedza DAESH rindās iefiltrēts izraēliešu slepenais aģents.

Lai gan ar slepenas informācijas nopludināšanu presē acīmredzami tika cerēts dot kārtējo informatīvo triecienu pa Donalda Trampa popularitāti, faktiski kā ierasts Demokrātu partijas atbalstītāji parādīja savu antivalstisko (antiamerikānisko) un nihilistisko dabu.

Pirmkārt, ASV prezidents ir tiesīgs atslepenot gandrīz jebkuru slepenu informāciju vai, ja ir tāda politiska nepieciešamība, nodot to citu valstu attiecīgu iestāžu pārstāvjiem. Viens no iemesliem, kādēļ valsts vadītāji regulāri tiekas, ir apstāklis, ka viņi visa cita starpā apmainās ar slepenu informāciju. Tāpēc, pat ja ir taisnība, ka Tramps Lavrovam nodeva slepenu informāciju, tad tas nav nekas īpašs un tas minimāli apdraud informācijas pamatavotu, jo informācija tika nodota slepenības režīmā.

Otrkārt, tieši tie ASV valsts pārvaldes darbinieki, kuri informēja presi par šo gadījumu, ļoti rupji pārkāpa likumu, kā rezultātā slepena informācija kļuva publiski zināma, kas savukārt var būtiski apdraudēt informācijas pamatavotu (šiem informācijas nopludinātājiem pēc būtības pienākas liels cietumsods). Publikācija presē pievērsa šim apstāklim visas pasaules uzmanību, bet konkretizētās detaļas var DAESH dot iespēju vai nu atrast izraēliešu aģentu vai arī sašaurināt aizdomās turamo loku. Pie tam, šai gadījumā līdzatbildīgs par notikušo ir medijs, kurš pirmais izplatīja šo informāciju.

Apmēram šajā pat laikā ASV prese pamanījās publicēt fotogrāfiju, kura satur ASV Aizsardzības ministra Džeimsa Matisa personiskā mobilā tālruņa numuru.

Visbeidzot kronis visam ir Lielbritānijas slepenās informācijas par Mančesteras terora aktu, ko tā sniedza ASV kolēģiem, parādīšanās amerikāņu presē. Šis atgadījums bija nopietnu nesaskaņu iemesls starp ASV prezidentu Donaldu Trapmu un Lielbritānijas premjerministri Terezu Meju NATO samita laikā, par ko ASV bija spiesta pat oficiāli atvainoties (amerikāņi parasti tā nedara un atklāti spļauj visiem virsū bez jebkādas atvainošanās).

Tagad par ASV slepenas informācijas noplūdēm var sacerēt arī anekdotes: “Britu valdības pārstāvis: “Amerikāņi atsakās publicēt mūsu sniegto informāciju.”
Kolēģis: “Pamēģini to noslepenot un nodot ASV prezidenta administrācijai.” ”

No šiem un citiem gadījumiem ir acīmredzams, ka ASV valsts pārvaldes iestādēm ir ļoti nopietnas problēmas ar noslēpumu glabāšanu un ka tajās strādā pietiekami daudz kadru, kuri apzināti un nekaunīgi pļāpā pa labi un pa kreisi, zinot, ka viņiem par to tāpat nekas nebūs. Un nav brīnums, ka tā, jo, ja jau Hilarija Klintone drīkst nevērīgi apieties ar valsts noslēpuma objektiem un viņai par to nekas nav, lai gan nu visa pasaule zin, ka viņa atklāti uzspļāva virsū visiem drošības nosacījumiem (iespējams pat apzināti nopludināja slepenu informāciju), tad kādēļ gan lai tā nedarītu arī viņas domubiedri. Un viņi to dara un darīs vēl un vēl. Tas visiem ir jāņem vērā.

Bet Donaldam Trampam, ja viņš grib šo lietu pārtraukt, ir kārtīgi jāķeras klāt šīm klintonoīdu midzenim un jāsāk nežēlīgi sēdināt par katru šādu gadījumu. Un ideoloģiskai ASV labās noslēpumu glabāšanas un principiālas likumības slavas atjaunošanai, protams, ir jāiesēdina arī Hilarija Klintone.

Informācijas aģentūra
/01.06.2017/

Publicēts iekš Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Kad un kāpēc ASV Demokrātu partija radīja mītu par “krievu hakeriem”

Sets Ričš (Seth Rich)

16.05.2017 ASV telekanāls Fox News pārraidīja sižetu, kurā tiek apgalvots, ka “krievu hakeri” nav vainojami ASV Demokrātu partijas e-pastu nesankcionētā iegūšanā un ka šos e-pastus publiskošanai nodeva bijušais Demokrātiskās partijas nacionālās komitejas darbinieks Sets Ričš (Seth Rich), kurš neilgi pirms e-pastu publiskošanas tika mīklainos apstākļos nogalināts.

Informācija par to, ka Sets Ričš nevis “krievu hakeri” varētu būt Wikileaks informators un ka viņš tādēļ ir ticis nogalināts, pasaules medijos parādījās vēl ASV priekšvēlēšanu laikā, tomēr tagad ir noskaidroti papildus apstākļi, kas to apstiprina. Pēc FoxNews avota tiesībsargājošajās iestādēs sniegtajām ziņām, Seta Riča datorā izmeklētāji atrada publiskotās Demokrātu partijas funkcionāru vēstules.

Sets Ričš tika nogalināts 2016.gada 10.jūlijā Vašingtonā, divas nedēļas pirms Demokrātu partijas vēstuļu publicēšanas internetā. Viņš tika nošauts ar šāvieniem mugurā, ejot mājās no kroga. Uzreiz tika apgalvots, ka tā esot bijusi laupīšana, tomēr Ričam nekas netika nolaupīts (pie upura tika atrasts pulkstenis, telefons un maks).

Riča radinieki lietas papildus izmeklēšanai noalgoja privātdetektīvu (bijušo policistu) Rodu Vīleru, kurš Fox News ēterā pateica sekojošo: “Katru reizi, kad es mēģināju runāt ar policiju par slepkavības iespējamo saistību ar Wikileaks publikācijām, ar mani kategoriski par to atteicās runāt. Teica, ka ar šādiem jautājumiem jāgriežas pie FIB (Federālais izmeklēšanas birojs). Bet tas, kas nav skaidrs, ja jau šī bija parasta slepkavība, mēģinot veikt laupīšanu, tad kāpēc lieta ir nodota FIB [FIB tiek nodotas tikai plaša ģeogrāfiskā mēroga vai īpaši svarīgas lietas].

Un vēl viens būtisks apstāklis. Kad es pirmo reizi šīs lietas sakarā sazinājos ar policiju, par to kaut kādā veidā uzzināja …. Demokrātu partijā un pēc tam viens augsti stāvošs Demokrātu partijas pārstāvis zvanīja nogalinātā vecākiem un interesējās, ko es tur okšķerēju. Un tagad izrēķiniet cik ir 2×2.”

Vēl jānorāda, ka savulaik (2016.gada augustā) intervijā Nīderlandes TV kanālam Džulians Asanžs deva tiešu mājienu, ka Sets Ričš ir Wikileaks informators:

“Džulians Asanžs: Tagad parunāsim par riskiem. 27 gadus vecu puisi, Demokrātiskās partijas darbinieku, nezināmu iemeslu dēļ nogalina ielas vidū Vašingtonā.

Intervētājs: “Tā taču bija laupīšana.”

Džulians Asanžs: “Nē, tam nav apstiprinājuma.”

Intervētājs: “Ko Jūs ar to gribat pateikt?”

Džulians Asanžs: “Es ar to gribu pateikt, ka mūsu [Wikileaks] avoti ļoti riskē.” “

Lai saprastu “krievu hakeru” rašanās mīta tehnoloģisko pusi, jāatgādina, ka ASV prezidenta vēlēšanas būtiski ietekmēja trīs e-pastu noplūdes lietas. Hilarijas Klintones e-pastu noplūde vēl pirms aktīvas priekšvēlēšanu kampaņās sākuma, ASV Demokrātu partijas vadības e-pastu noplūdes un Demokrātu partijas funkcionāra, bijušā Bila Klintona administrācijas vadītāja un Hilarijas Klintones priekšvēlēšanu štāba vadītāja Džona Padestas e-pastu noplūde. Lai gan visas šīs noplūdes radīja milzīgu sabiedrisko rezonansi un parādīja ASV Demokrātu partijas patieso dēmonisko seju, kā lūzuma punkts bija tieši Demokrātu partijas e-pastu noplūde.

Pēc Hilarijas Klintones e-pastu noplūdes, milzīgā skandāla un ierosinātās izmeklēšanas par neatbilstošu apiešanos ar valsts noslēpuma objektiem, Demokrātu partijai tika dots nozīmīgs ideoloģisks trieciens, tomēr tā spēja no šī nepatīkamā incidenta atgūties, jo īpaši pēc tam, kad, pateicoties bijušajam FIB vadītājam Džeimsam Komijam, izdevās pārtraukt lietu pret Hilariju Klintoni (kā nesen noskaidrojās, viņš uz ierindas FIB darbiniekiem izdarīja spiedienu).

2016.gada jūlijā Hilarijas Klintones izredzes kļūt par ASV prezidenti bija pietiekami labas un tad 22.07.2017 Wikileaks publicēja ASV Demokrātu partijas funkcionāru e-pastus, kas visai pasaulei parādīja kā ASV Demokrātu partijas vadība visādi bremzēja Klintones konkurentu Berniju Sandersu par labu Klintonei. Labticīgiem amerikāņiem tas bija milzīgs šoks, jo iekšējās partijas priekšvēlēšanu laikā Demokrātu partijas vadībai vajadzēja būt neitrālai un vienādi atbalstīt visus kandidātus (tas ir, bija jāatļauj partijas biedriem un atbalstītājiem brīvi un demokrātiski izteikt savu gribu).

Līdz ar šo noplūdi tika parādīta gan Demokrātu partijas, gan arī visas ASV vēlēšanu sistēmas tendenciozā un nedemokrātiskā daba. Šīs noplūdes rezultātā Demokrātu partija tika nozīmīgi diskreditēta savu vēlētāju acīs, daļu no kuriem tai tā arī neizdevās atgūt. Un tieši pēc šo e-pastu noplūdes, kad Klintones izredzes tapt ievēlētai atkal būtiski tika apšaubītas, tika radīts mīts par “krievu hakeriem”. Pirmie šo mītu savā atskaitē izteica ar Demokrātu partiju saistīts IT drošības uzņēmums CrowdStrike, kurš savu apgalvojumu apstiprināšanai nedeva nekādus pierādījumus. Tagad jau ir pietiekami droši zināms, ka Demokrātu partijas e-pastus Wikileaks nodeva nevis “krievu hakeri”, bet gan Demokrātu partijas darbinieks Sets Ričs.

Vēl jānorāda, ka kopš t.s.”aukstā kara” laikiem t.s.”krievu draudi” ir gandrīz vai ideāls ASV sabiedrību uzbudinošs un motivējošs “pr arguments”, kuru var brīvi lietot gan vietā, gan pilnīgi nevietā, jo ir liela iespējamība panākt vajadzīgo rezultātu un ir maza iespējamība, ka tas izraisīs kādas negatīvas sekas tā lietotājam. “Krievu draudu” arguments ASV politikā ir t.s. ”zaudējumu izslēdzošs variants” (var iegūt daudz vai visu ar minimāliem riskiem vai vispār bez riskiem). Šī iemesla dēļ arī ir loģiski, ka Hilarijas Klintones priekšvēlēšanu štābs, apstākļos, kad šķiet jau viss ir zaudēts, izmantoja tieši “krievu draudu” argumentu un uz līdzenas vietas izdomā “krievu hakerus”. Tāpēc visa turpmākā Klintones priekšvēlēšanu kampaņa balstījās uz pretdarbību “Krievijas draudiem”, bet visas turpmākās noplūdes un apstākļi, kuri traucēja Klintonei, tika saistīti ar “krievu hakeriem”. No Demokrātu partijas ideologu viedokļa tas ir loģiski, bet cilvēki, kuri tam tic, parāda savu aprobežotību un stulbumu. Un vistraģiskākais šai lietā ir fakts, ka liela daļa (gandrīz puse) varenākās vai otras varenākās pasaules lielvalsts iedzīvotāji ir tādi politiskie idioti, kuri tic tik primitīvām un nekvalitatīvām manipulācijām.

Avoti:
https://wikileaks.org/dnc-emails/
http://www.tvc.ru/channel/brand/id/29/show/episodes/episode_id/49897
https://en.wikipedia.org/wiki/Murder_of_Seth_Rich
https://en.wikipedia.org/wiki/Democratic_National_Committee_cyber_attacks
http://inosmi.ru/social/20160812/237527641.html

Informācijas aģentūra
/01.06.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Mančesteras terorakts – Lielbritānijas antiKadafi politikas sekas

Salamans Abedi, Ramadans Abedi

22.05.2017 Mančesteras (Lielbritānija) stadionā, amerikāņu dziedātājas Arianas Grandes koncerta laikā nogranda sprādziens, kurā gāja bojā 22 cilvēki, tai skaitā 12 bērni, kuru koncertā bija daudz (ievainoti vairāk kā 100 cilvēku). Atbildību par terorakatu uzņēmās teroristiskā organizācija DAESH (t.s.”Islāma valsts”), bet to izpildīja terorists – pašnāvnieks, 22 gadus vecais Lībijas imigrantu dēls un Lielbritānijas pilsonis Salamans Abedi.

Zīmīgi, ka Salamana Abedi tēvs Ramadans Abedi ir ar teroristiskām organizācijām saistīts bijušais Muammāra Kadafi laiku Lībijas specdienestu darbinieks, kurš Kadafi laikā tika iekļauts teroristu sarakstā (par sadarbību ar “Lībijas Islāma kaujas grupu”) un kuram Lielbritānija deva politisko patvērumu. Pēc bēgšanas no Kadafi režīma, Ramadans Abedi sākumā apmetās Londonā, bet pēc tam pārcēlās uz dzīvi Mančesterā, kur arī piedzima nākamais terorists – pašnāvnieks Salamans.

Islāma terorisma Lielbritānijā sakarā vēl jāpiemin, ka Lielbritānija ir viena no visstraujāk islamizētajām valstīm Eiropā. Pēc ASV analītiskā centra Gatestone datiem kopš 2001.gaada tikai Londonā vien ir slēgtas 500 kristiešu baznīcas, bet ir atvērtas 423 mošejas. Katrs sestais Mančesteras iedzīvotājs ir musulmanis. Ramadans Abedi bija Mančesteras centrālās mošejas muedzins (iekšā saucējs). Mančesteras centrālā Mošeja atrodas bijušajā kristiešu baznīcā, kura tika slēgta un pēc tam pārdota arābu investoriem. Tiek prognozēts, ka uz 2020. gadu Lielbritānijā musulmaņi būs vairākumā.

Mančesteras terorakts pasaulei atklāj vēl vienu Lielbritānijas sabiedrības deģenerācijas un lielas daļas britu debīlisma pazīmi. Pietiek tikai virspusēji iepazīties ar Arianas Grandes repertuāru, lai normāls cilvēks konstatētu, ka šāds “kontents” bērniem kategoriski nav rādāms. Tomēr tieši bērni un pusaudži ir galvenā Arianas Grandes mērķauditorija un arī tās koncertu apmeklēja liels skaits bērnu (ir ziņas, ka koncertu apmeklēja pat astoņgadīgas (!) meitenes). Daudziem bērniem koncerta apmeklējums bija vecāku (!) dāvana. Tur ir jābūt patiešām prātiņu izkūkojušiem, lai bērniem atļautu apmeklēt tādu atsaldētu pasākumu kā Arianas Grandes koncerts. Lielbritānijā kā redzams šāds debīlisms ir plaši izplatīta parādība.

Avots:

Informācijas aģentūra
/01.06.2017/

Publicēts iekš Kat.: Notikumi, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

NATO kārtējo reizi nodemonstrē savas patiesās vērtības – homoseksuālistu vērtības

26.05.2017 Briselē NATO jaunā centrālā ofisa ēkas atklāšanā, visai pasaulei tika simboliski nodemonstrētas NATO patiesās vērtības, kuras ir homoseksuālistu vērtības un, spriežot pēc citām alianses dalībvalstu darbībām, arī homoseksuālistu – pedofīlu vērtības.

No NATO samita jauno ofisu ieradās atklāt NATO dalībvalstu līderi, daļa no kuriem bija ieradušies ar sievām. Kamēr NATO dalībvalstu līderiem bija viena programma, viņu sievām – cita, tai skaitā arī oficiālā fotogrāfēšanās.

Šoreiz pie dalībvalstu līderu sievām tika pieskaitīts arī Luksemburgas premjerministra oficiāli reģistrētais piegulētājs, kam tika arī ļauts fotografēties kopā ar valstu līderu sievām. Diemžēl neviena no sievietēm neuztvēra šo soli kā spļāvienu sejā sev personiski un visai savu valstu normālu cilvēku sabiedrībai (pirmkārt ģimeniskām sievietēm) un neviena demonstratīvi neatteicās piedalīties šajā apkaunojošajā fotosesijā. Šķiet tā to neuztvēra arī nevienas valsts vadītājs, tai skaitā konservatīvās Amerikas ievēlētais Donalds Tramps. Vienīgi Turcijas prezidenta Radžepa Erdogana sieva Emine Gulbarana Erdogana izrādīja acīmredzamas neapmierinātības pazīmes dēļ šīs uzspiestās nenormālības.

Šis simboliskais NATO vadības solis kārtējo reizi apliecina, ka NATO ir pirmkārt homoseksuālistu intereses aizstāvoša militāra organizācija, ar kuras palīdzību homoseksuālisti visai pasaulei ar militāra spēka palīdzību cenšas uzspiest savas pseidovērtības. To ir jāņem vērā arī Latvijas normālorientētajiem politiķiem, ierēdņiem, karavīriem un policistiem, jo homoseksuālistu agresīvajos plānos viņiem ir atvēlēta lielgabalgaļas loma, ar kuru pēc tam nepieciešamības gadījumā dažādos izsmalcinātos veidos var izrēķināties.

Avoti:
http://indianexpress.com/article/world/this-photo-of-the-first-spouses-at-nato-summit-is-making-waves-gauthier-destenay-xavier-bettel-4676049/
http://mashable.com/2017/05/26/luxembourg-first-husband-gautheir-destenay-joins-spouse-dinner-nato-summit/#SMMsAa0Mqmqo

Informācijas aģentūra
/01.06.2017/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reģ.: GEIropa, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Par Ziemeļkoreju – valsti ar vienu no spēcīgākajām armijām pasaulē

Dēļ pēdējā laikā aktualizētās Korjeas krīzes, kura draud pāraugt karā, kurš var izvērsties arī kodolkarā, ir vērts iepazīties ar vispārīgu informāciju par Ziemeļkoreju. Tā kā Ziemeļkoreja ir viena no visvairāk dēmonizētajām un visvairāk apmelotajām pasaules valstīm, Rietumvalstu, tai skaitā Latvijas, iedzīvotājiem nav puslīdz patiesa priekšstata par Ziemeļkoreju un attiecīgi viņi nav spējīgi novērtēt potenciālā kara ar Ziemeļkoreju sekas. Ar šo rakstu tiek mēģināts kaut vai nedaudz labot šo nebūšanu.

1. Vispārīga informācija

Ziemeļkoreja jeb Korejas Tautas Demokrātiskā Republika (KTDR) ir valsts Korejas pussalā, kurai ir sauszemes robežas ar Ķīnu un Krieviju un jūras robežas Japānas jūrā, Dzeltenajā jūrā un Korejas līcī. KTDR aizņem 120 540 kvadrātkilometrus lielu platību, kas salīdzinoši ir apmēram puse no Lielbritānijas platības, un Ziemeļkorejā dzīvo apmēram 25 miljoni cilvēku (99% korejiešu un aptuveni 100 tūkstoši japāņu), kas salīdzinoši sastāda aptuveni 40% no Lielbritānijas iedzīvotāju skaita.

Korejas pussalā ir divas valstis (Ziemeļkoreja un Dienvidkoreja), katra no kurām formāli sevi uzskata par vienīgo likumīgo korejiešu valsti, kura pretendē uz visu Korejas pussalas teritoriju. Dienvidkorejas jeb Korejas Republikas platība ir 100 210 kvadrātkilometri ar iedzīvotāju skaitu 50,62 miljoni cilvēku.

Ziemeļkorejas galvaspilsēta ir Phenjana ar 4,1 miljonu iedzīvotāju, Dienvidkorejas galvaspilsēta ir Seula ar apmēram 10 miljoniem iedzīvotāju. Abu koreju naudas vienība ir vona (attiecīgi ziemeļkorejas vona un dienvidkorejas vona). Ziemeļkorejas IKP pēc ANO datiem esot 16,2 miljardi dolāru, kas ir stipri apšaubāms cipars, savukārt Dienvidkorejas IKP ir 1,457 triljoni dolāru (Ziemeļkorejas reālais IKP visdrīzāk ir līdzvērtīgs Dienvidkorejas IKP).

Ziemeļkorejas pašreizējais vadītājs ir Kims Čonins (1984), ilggadīgā Ziemeļkorejas dibinātāja un vadītāja Kimer Sena (1912 – 1994) mazdēls un iepriekšējā Ziemeļkorejas vadītāja Kim Čenira (1941 – 2011) dēls. Dienvidkoreju ilgus gadus pēc būtības diktatoriskām metodēm vadīja ģenerālis Paks Čonhi (1917 – 1979), bet 2017.gadā tieši pirms Korejas konflikta kārtējā saasinājuma no prezidenta amata tika atstādināta viņa meita Paka Kinhje (1952).

2. Īss ieskats Korejas vēsturē

Leģendas vēsta par spēcīgas valsts (senās Čosonas jeb Kočosonas) esamību Korejas pussalā vēl 2.gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, bet tam nav citu apstiprinājumu. Toties ir zināms, ka Kočosona tiek minēta III – IV gadsimta pirms mūsu ēras avotos un ka 108.gadā pirms mūsu ēras to pakļāva ķīniešu Haņ impērija.

Līdz pirmā gadu tūkstoša sākumam Korejas pussalā bija trīs valstis. Ap 3. gadsimtu Mahana, Činhana un Pjenhana, bet vēlāk Silla, Pekče un Kogurjē. 676.gadā Sillas karaļvalsts pakļāva Pekče un Kogurjē un Korejas pussalā atkal izveidojās vienota valsts. Šajā laikā Korejā sāka izplatīties budisms. 9.gadsimtā vienotā valsts atkal sadalījās trīs daļās, bet 918.gadā Korejā atkal radās vienota valsts, šoreiz ar nosaukumu Korjē, kas ir saīsinājums no Kogurjē un no kura ir cēlies nosaukums Koreja. Korjē laikā budisms izplatījās visā Korejas teritorijā.

13.gadsimtā Kogurjē valsts bija spiesta kļūt par Mongoļu impērijas vasaļvalsti, bet sākoties jukām Mongoļu impērijā Kogurjē no tās atkrita. 14.gadsimta beigās Kogurjē valdnieks iesaistījās Ķīnas valdnieku savstarpējās cīņās, ko izmantoja viņa ģenerālis un sievastēvs, kurš gāza valdnieku, pārdēvēja valsti par Čosonu, pārcēla tās galvaspilsētu uz Hansonu (Seulu) un kā oficiālo “reliģiju” ieviesa konfuciānismu.

Vienota Čosonas valsts pastāvēja līdz pat 19.gadsimta beigām, kad to okupēja un anektēja Japāna. XV gadsimtā Čosonas valstī tika izveidots korejiešu alfabēts. 16.gadsimta beigās Čosona piedzīvoja intensīvus un postošus japāņu sirojumuzbrukumus, bet 17.gadsimta sākumā Čosona kļuva par Ķīnas impērijas vasaļvalsti.

1873.gadā Čosonā notika valsts apvērsums, ko nolēma izmantot Japāna, lai noslēgtu ar Čosonu vienpusēji izdevīgu starpvalstu līgumu, kādu pašai Japānai 1854.gadā uzspieda ASV. 1875.gadā tas izdevās un pēc tam līdzīgi līgumi tika noslēgti ar Eiropas lielvalstīm.

1893.gadā Čosonā sākās revolūcija un valdnieks nemieru apspiešanai lūdza palīdzību Ķīnai, kura nosūtīja savu karaspēku. Savukārt Japāna nosūtīja savu karaspēku kā rezultātā divus gadus ilga Japānas – Ķīnas karš, kurš lielā mērā noritēja Korejas teritorijā un kā rezultātā Čosona kļuva par faktisku Japānas protektorātvalsti.

Pēc 1904. – 1905. gada Krievijas – Japānas kara Čosona sākumā oficiāli kļuva par Japānas protektorātvalsti, bet 1910.gadā Japāna anektēja Čosonas teritoriju. Turpmāk vairāku gadu desmitu garumā Japāna realizēja Korejā nežēlīgas ekspluatācijas, nacionālās apspiešanas un asimilācijas politiku, kādēļ korejieši, jo īpaši ziemeļkorejieši ļoti “mīl” japāņus.

Pēc Japānas zaudējuma 2.pasaules karā Koreju atbrīvoja PSRS un ASV armijas un sadalīja valsti divās okupācijas zonās. Sākotnēji bija paredzēts izveidot vienotu Koreju, bet Rietumvalstu sabiedrotie, uzsākot t.s. “auksto karu”, atbalstīja Korejas Republikas pasludināšanu savā ietekmes zonā 1948.gada 15.augustā. Atbildot uz to Padomju ietekmes zonā 1948.gada 9.septembrī tika pasludināta Korejas Tautas Demokrātiskā Republika. (Būtisks apstāklis: liela daļa Japānas okupācijas varasiestāžu ierēdņu Dienvidkorejā netika nomainīti un palika savās vietās, bet Ziemeļkorejā tika veikta totāla “tīrīšana”.) Padomju karaspēks no Korejas tika izvests 1948.gadā, bet ASV karaspēks 1949.gadā.

1950.gadā pēc daudzskaitliskiem sīkiem militāriem incidentiem abu Koreju starpā (Ziemeļkoreja reģistrēja vairāk kā 2500 sīkus uzbrukumus no Dienvidkorejas puses) sākās pilna mēroga karš (Ziemeļkoreja iebruka Dienvidkorejā), kurš ilga trīs gadus un kuram bija raksturīga izcila nežēlība no abu Koreju karotāju puses un no ASV puses, kura nešķirojot intensīvi bombardēja visu pēc kārtas (sīkāk par Korejas karu var lasīt šeit: https://infoagentura.wordpress.com/2015/03/06/korejas-krize-kars-auksta-kara-sakums-austrumazija/ ). Ziemeļkoreju karā neformāli atbalstīja Ķīna, kuras karavīri (apm.700 000) karoja kā Ziemeļkorejas armijas karavīri, bet netiešu atbalstu (ekonomisko, ieroču piegādes un militāro konsultantu) sniedza Padomju Savienība. Korejas kara notikumi vēlāk kļuva par PSRS un Ķīnas nopietnu domstarpību iemeslu. Korejas karā gāja bojā aptuveni 1,3 miljoni korejiešu un abas Korejas bija pilnībā nopostītas un novārdzinātas.

Pēc kara Ziemeļkoreja ieviesa plānveida ekonomiku un, vadoties no PSRS parauga, uzsāka strauju valsts infrastruktūras un tautsaimniecības atjaunošanu. Reaģējot uz Ziemeļkorejas straujajiem ekonomiskajiem panākumiem, Dienvidkorejas ģenerālis Paks Čonhi (ar ASV konsultantu līdzdalību) sakoncentrēja varu savās rokās un ieviesa arī Dienvidkorejā modificētu, kapitālismam pielāgotu plānveida ekonomikas modeli, kurš lielā mērā tur turpina funkcionēt joprojām. Tā radās izslavētais un plaši reklamētais Dienvidkorejas ekonomiskais brīnums.

3. Ziemeļkorejas politiskā iekārta

Ziemeļkorejas politiskā iekārta ir vienpartiju sociālistiska republika. Valdošā partija – Korejas darba partija (KDP). Ekonomiskais modelis – jaukta tipa (ir gan valsts, gan privātie uzņēmumi).

Valdošā ideoloģija – čučhe (burtiskā tulkojumā “balstīšanās uz saviem spēkiem”), kas tika izstrādāta, lai uzsvērtu Ziemeļkorejas patstāvību no staļinisma un maoisma. Pirmo reizi čučhe tika pieminēta Kimer Sena 1955.gada runā “Par dogmatisma un formālisma izskaušanu ideoloģiskā darbā un čučhe radīšanu”.  Šajā runā Kimer Sens uzsver, ka revolūcijas veiksmei papildus marksisma – ļeņinisma, PSKP vēstures un Ķīnas revolūcijas pieredzes studēšanai, liela uzmanība ir jāpievērš Korejas vēsturei un Korejas tautas tradīcijām. Būtisks čučhe uzstādījums ir atteikšanās no vispasaules revolūcijas teorijas un attiecīgi arī no revolūcijas eksporta.

Nozīmīgākās Ziemeļkorejas valsts pārvaldes institūcijas ir: 1) Augstākā tautas sapulce (687 deputāti, ievēlēti uz 5 gadiem, vēlēšanu tiesības no 17 gadiem); 2) Augstākās tautas sapulces prezidijs; 3) Ministru kabinets (ieceļ Augstākā tautas sapulce); 4) Valsts aizsardzības komiteja (hierarhiski augstākā Ziemeļkorejas valsts varas institūcija); 5) Tiesu vara (pagastu tiesas, reģionālās tiesas un Centrālā tiesa); 6) Pašvaldības (vietējās tautas sapulces un tautas komitejas).

Valsts aizsardzības komitejas pirmais priekšsēdētājs, Korejas darba partijas vadītājs un KTDR armijas virspavēlnieks ir Ziemeļkorejas dibinātāja Kimer Sena mazdēls Kims Čonins, kurš ir mācījies Šveicē (International School of Berne) un individuālā kārtā mācījies Kimer Sena universitātē un Kimer Sena militārajā universitātē.

Ziemeļkorejā ir obligāta bezmaksas 11 gadu izglītība. Ir 150 augstskolas. Ir valsts veselības aizsardzības sistēma. Ir vairāk kā 2400 slimnīcu un 5600 poliklīniku. Veselības aizsardzībai tiek tērēts aptuveni 3% no valsts ieņēmumiem.

Ziemeļkoreja ir ideoloģizēta valsts, kuras lielākā daļa iedzīvotāju patiešām tic valsts ideoloģijai. Pie tam, lai gan Rietumvalstu propaganda liek noprast, ka ziemeļkorejieši dzīvo “kā mucā” un neko nezin par ārpasaulē notiekošo, tā nav taisnība. Ziemeļkorejas iedzīvotāji saņem pietiekami kvalitatīvu informāciju par pasaulē notiekošo (noteikti kvalitatīvāku nekā Latvijas mediju patērētāji), protams, pasniegtu no valdošās ideoloģijas skatu punkta, bet tā tas tiek darīts arī t.s. “brīvajā pasaulē”.

Ziemeļkorejā brīvi pieejams ir savs interneta analogs, kurš nav pieslēgts globālajam internetam, kā arī atsevišķās interneta kafejnīcās ir arī globālais internets. Ir savi mobilie sakari. Ierindas ziemeļkorejiešiem ārvalstu mediju produkciju lietot ir aizliegts un par to pienākas cietumsods, tiesa gan analoģisks sods pienākas dienvidkorejiešiem par Ziemeļkorejas mediju produkcijas lietošanu.

Ziemeļkoreja veic aktīvu, uz ārvalstīm orientētu propagandisku darbu, izdod laikrakstus un grāmatas sešās lielākajās pasaules valodās, raida (tai skaitā izmantojot satelītus) ārvalstu publikai paredzētus radio un TV raidījumus, kā arī izvieto materiālus globālajā internetā (visvairāk – youtube).

Kā labu Ziemeļkorejas propagandas piemēru var minēt gan iekšējām, gan ārējām vajadzībām radīto dokumentālo filmu “Mūsdienu propaganda” (2012):

Kimer Sena un Kim Čenira darbi internetā krievu valodā:  http://publ.lib.ru/ARCHIVES/K/KIM_Ir_Sen/_Kim_Ir_Sen.html  ;
http://publ.lib.ru/ARCHIVES/K/KIM_Chen_Ir/_Kim_Chen_Ir.html

4. Ziemeļkorejas armija

Ziemeļkorejai ir 4. vai 5. skaitliski lielākā armija pasaulē un bez pārspīlējumiem var apgalvot, ka Ziemeļkorejai ir arī viena no spēcīgākajām armijām pasaulē. Ziemeļkorejas armijā ir 1,115 miljonu karavīru un 7,7 miljoni rezervistu, no kuriem 6,6 milijoni ir Strādnieku – zemnieku sarkanās gvardes (zemessardzes) dalībnieki. Sauszemes spēkos ir apmēram 1 miljonu karavīru (to starpā 87 000 “specnazs”), jūras spēkos 60 000 karavīru un gaisa spēkos 110 000 karavīru (to starpā 7000 “specnazs”).

Ziemeļkorejā ir obligāts militārais dienests sākot no 17 gadiem un dienesta ilgums sauszemes spēkos ir 5 – 12 gadi, gaisa spēkos 3 – 4 gadi, bet jūras spēkos 5 – 10 gadi. Ziemeļkorejā neeksistē civilās būvorganizācijas un visas ēkas būvē armija.

Ziemeļkorejas armijai ir apmēram 4000 tanki, 2500 bruņutransportieri, vairāk kā 10000 dažāda tipa artilērijas vienības, vairāk kā 500 dažāda tipa karakuģu, apmēram 1000 dažāda tipa kara lidmašīnu, vairāk kā 500 helihopteru, vairāki desmit raķešu “zeme – zeme” palaišanas ierīces. Ziemeļkorejai ir kodolieroči. Ziemeļkoreja ir nosūtījusi savus militāros konsultantus uz 12 Āfrikas valstīm.

Īpaša loma Ziemeļkorejas armijā ir speciālām izlūkošanas- diversiju vienībām, kuras ir sakoncentrētas skaitliski lielās vienībās, un to izmantošanā Ziemeļkorejai ir savs, unikāls stils.

Ar lielu daļu ieroču Ziemeļkoreja sevi nodrošina pati. Armijas vajadzībām Ziemeļkoreja tērē apmēram 27% no saviem ienākumiem. Ziemeļkorejas militārā doktrīna ir aktīvā aizsardzība.

Kā būtisks Ziemeļkorejas armiju un sabiedrību raksturojošs apstāklis jāmin korejiešiem piemītošais konfuciāniskais darba tikums, kurš Korejā vispār un jo īpaši Ziemeļkorejā tuvojas maksimāli iespējamām robežām. Tas izpaužas cilvēku pilnīgā, pašaizzliedzīgā pašatdevē veicot savus pienākumus. Tā rezultātā, korejieši un jo īpaši ziemeļkorejieši, strādā burtiski gandrīz kā roboti. Rezultāta sasniegšanai tiek upurēts viss, tai skaitā brīvais laiks un nakts miers. Piemēram, pirms svinīgām militārām parādēm ziemeļkorejieši nepārtraukti trenējas diennaktīm no vietas (Ziemeļkorejas armijai ir savs unikāls militāro parāžu solis, kuru ir grūti sinhroni izpildīt).

Cits būtisks apstāklis – Ziemeļkorejas armijā un sabiedrībā kopumā ir ļoti augsts kaujasgars, kas nozīmē, ka armija karos “no sirds” ar maksimālu pašatdevi, jo īpaši ārējas agresijas gadījumā.

Pēc daļas militāro ekspertu aplēsēm Ziemeļkorejas armija ir spējīga salīdzinoši īsā laika posmā sagraut Dienvidkorejas armiju un pārņemt savā kontrolē tās teritoriju. Salīdzinājumam Dienvidkorejas armijā ir 655 000 karavīru (rezervisti – 4,2 miljoni) ar obligātā militārā dienesta ilgumu 21 mēnesis, bet Japānai (127 miljoni iedzīvotāju uz nepilniem 378 tūkstošiem kvadrātkilometru) vispār nav savas armijas un ir tikai zemessardze.

5. Ārpolitika

Ziemeļkorejai ir diplomātiskas attiecības ar 161 pasaules valsti, bet nav diplomātisko attiecību ar 31 valsti, to skaitā ASV un Japānu.

Salīdzinoši labas attiecības Ziemeļkorejai ir ar Ķīnu un Krieviju, ko reizēm Rietumvalstu propagandisti izmanto, lai radītu iespaidu, ka Ķīna un Krievija ir vainojamas Ziemeļkorejā notiekošajā, kas neatbilst patiesībai.

Ziemeļkoreja labprāt uztur labas attiecības ar Ķīnu un Krieviju, sadarbojas ar tām un izmanto visas to sniegtās iespējas, tai pat laikā Ziemeļkorejai ir pietiekami stingra sapratne par savām nacionālajām interesēm un sava veida mesiānistiska pārākuma sajūta pār visu pasauli, tai skaitā pār saviem lielākajiem draugiem un partneriem (viena no pēdējām sociālisma citadelēm, ļaunuma pārņemtās pasaules ielenktā labo tikumu saliņa). Šī iemesla dēļ pat Ķīna un Krievija nespēj ietekmēt Ziemeļkoreju jautājumos, kurus tā uzskata sev par vitāli svarīgiem, un konkrēti kodolprogrammas un ballistisko raķešu programmu attīstības jomā. (Jau vairākus gadus gan Ķīna, gan Krievija cenšas panākt Ziemeļkorejas kodolprogrammas pārtraukšanu, kura tām abām ir neizdevīga, bet bez panākumiem.)

Visievērojamāko atbalstu Ziemeļkoreja saņem no Ķīnas, kura iegulda Ziemeļkorejā lielus līdzekļus, bet tas to nepadara par Ķīnas marioneti. Ķīna savukārt Ziemeļkoreju uzskata par savas militārās aizsardzības sistēmas priekšposteni un uzbrukums Ziemeļkorejai pēc būtības tiks traktēts kā uzbrukums Ķīnai ar attiecīgu reakciju.

6. ASV – Ziemeļkorejas saspīlējuma iemesli

Notikumiem mēdz būt vienkārši, viegli saskatāmi un acīmredzami iemesli, bet reizēm sarežģītu un daudzslāņainu procesu gadījumā notikumi ceļas summējoties daudziem iemesliem, daži no kuriem atrodas sabiedrības uzmanības “virspusē”, bet daži ir grūtāk saskatāmi. Tā tas bieži ir ar nozīmīgākajiem politiskajiem notikumiem un visdrīzāk tā tas ir arī ar jaunāko Korejas krīzi.

Var izdalīt sekojošus 2017.gada ASV – Ziemeļkorejas attiecību saasinājuma iemeslus:
*) ASV iekšējās problēmas un nepieciešamība pēc jebkāda kara; *) ASV iekšējā cīņa par varu; *) jaunā ASV prezidenta Donalda Trampa apsolītā antiĶīnas politikas realizācija; *) jaunā ASV prezidenta Donalda Trampa valsts pārvaldes un ārpolitikas stils (politika kā šovs, prezidents kā šovmens); *) ASV Republikāņu partijas klasiskais un ierastais ārpolitikas stils, veicot tiešus un atklātus militārus iebrukumus; *) ASV stratēģiskie plāni izveidot pret Ķīnu un Krieviju vērstu pretraķešu aizsardzības sistēmu, kura var izjaukt kodollīdzsvaru; *) ASV autoritātes atjaunošana Klusā okeāna reģionā un savu sabiedroto (pirmkārt Japānas un Dienvidkorejas) saukšana pie kārtības; *) apstākļu radīšana ASV “vadāmā haosa” tehnoloģiju realizācijai t.s. ”pasaules darbnīcas” reģionā *) stratēģisku apstākļu radīšana ASV Demokrātu partijas “vēstures beigu” koncepcijas (autors – japānis Fukujama) realizācijai, kādēļ nepieciešams iznīcināt sociālistisko un attīstīties spējīgo Ziemeļkoreju

6.1. ASV iekšējās problēmas un nepieciešamība pēc jebkāda kara

ASV sabiedrībā un ekonomikā ir uzkrājušās milzu problēmas, kuru rezultātā strauji krītas ASV iedzīvotāju kvalitāte un strauji samazinās ekonomiskie rādītāji. ASV ir nepieciešamas nopietnas iekšpolitiskās reformas, kuras daudziem būs sāpīgas un kuras jau ir stipri nokavētas. Tā rezultātā ASV riskē viena vai otra iemesla dēļ (ekonomiskās lejupslīdes vai reformu rezultātā radīto juku dēļ) noslīdēt no vadošās pasaules valsts pozīcijām uz 3. – 5. ietekmīgākās pasaules valsts pozīcijām, kas neizbēgami radīs graujošu ietekmi uz ASV iekšpolitisko un ārpolitisko situāciju. Šāda tipa problēmas ASV līdz šim ir risinājusi uz citu valstu aplaupīšanas rēķina, izraisot dažādās pasaules malās dažāda mēroga jukas un karus, no kā guva sev politiskos labumus un ekonomiskos resursus savu problēmu pārvarēšanai. Tā kā angloamerikāņi neizceļas ar īpašu gudrību un izdomas bagātību, arī līdzšinējās problēmas ASV plāno risināt līdzīgā veidā, tikai nu vairs nav atlikušas valstis, ar kurām viegli un bez sāpīgām sekām varētu karot, un pašreiz visa pasaule jau ir pietiekami labi informēta par angloamerikāņu problēmu risināšanas metodoloģiju.

6.2. ASV iekšējā cīņa par varu

ASV sabiedrība un elite ir sašķelta divās nesamierināmās daļās un šī sašķeltība ir salīdzināma ar to šķelšanos, kāds ASV bija 19.gadsimta vidū, kura rezultātā izcēlās asiņains pilsoņu karš. Šādos apstākļos jaunajam ASV prezidentam Donaldam Trampam un viņa apkārtnei viena no galvenajām valsts pārvaldes problēmām ir vispār noturēties pie varas (šādā sašķeltā stāvoklī ASV rīcībspēja ir ievērojami apgrūtināta un tā nav spējīga realizēt puslīdz adekvātu iekšpolitiku un ārpolitiku). Lai to nodrošinātu nepieciešams gan novērst ASV sabiedrības uzmanību no iekšpolitiskām batālijām, konsolidēt savus atbalstītājus, vismaz daļēji vājināt savu politisko pretinieku argumentācijas spēku un rast vismaz pagaidu, situatīvu atbalstu daļā politisko pretinieku. Attiecību saspīlējums ar Ziemeļkoreju ļoti labi veic visus šos uzdevumus.

6.3. Jaunā ASV prezidenta Donalda Trampa apsolītā antiĶīnas politikas realizācija

Viens no jaunievēlētā prezidenta Donalda Trampa priekšvēlēšanu solījumiem bija vērsties pret Ķīnu, kas apdraud ASV pilsoņu ekonomisko labklājību. Tā kā Ziemeļkoreja atrodas Ķīnas ietekmes zonā un ir Ķīnas aizsardzības sistēmas priekšpostenis, tad ar draudiem vērsties pret Ziemeļkoreju tiek draudēts Ķīnai un tas notiek laikā kad tuvojas kārtējais Ķīnas vadības atskaitīšanās par paveikto laiks un iespējamo kadru pārmaiņu valsts vadībā laiks. Tādējādi attiecību saspīlējums ar Ziemeļkoreju ir Donalda Trampa administrācijas mēģinājums izpildīt vienu no saviem priekšvēlēšanu solījumiem (tiesa gan balansējot uz cita priekšvēlēšanu solījuma (neiebrukt citās valstīs) klajas neizpildes rēķina).

6.4. Jaunā ASV prezidenta Donalda Trampa valsts pārvaldes un ārpolitikas stils (politika kā šovs, prezidents kā šovmens)

Jaunievēlētajam ASV prezidentam Donaldam Trampam ir savs uzvedības stils, pateicoties kuram viņš ir guvis panākumus, un pateicoties kuram viņš tika ievēlēts par ASV prezidentu. Šo stilu varētu raksturot ar vārdu “šovs” vai “šovmens” un tā būtība ir no visa taisīt šovu un pašam nepārtraukti būt par šovmenu. To, ka tas tā ir labi apliecināja Trampa prezidentūras pirmās simts dienas un to pierāda arī attiecību saasinājums ar Ziemeļkoreju.

Nevarētu teikt, ka Donalds Tramps šai ziņā ir kaut kas unikāls. ASV politika vispār jau sen ir pārvērtusies par šovu, bet ASV prezidenti par šovmeņiem un Baraks Obama šai ziņā līdz šim demonstrēja vislielākos šovmeņa panākumus, tomēr Donalds Tramps atšķiras no sava priekšgājēja ne tikai ar to, ka viņš amerikāņu un pasaules publikai demonstrē konservatīvu šovu, bet arī ar to, ka dara to pilnīgi atklāti, nemaz neslēpjot šova elementus un nekaunoties no šovmeņa (āksta) tēla.

Saprotot to, ka jaunākās Ziemeļkorejas krīzes izraisīšanā liela nozīme ir šāda tipa šova nepieciešamībai, varētu nesatraukties, jo šovs kā virtuāla parādība var arī tāds palikt, tomēr tā tas līdz galam nav. Pat, ja saspīlējums ir radies kā šovs un ar mērķi taisīt šovu, tas var samērā viegli pāraugt reālā militārā konfrontācijā.

6.5. ASV Republikāņu partijas klasiskais un ierastais ārpolitikas stils, veicot tiešus un atklātus militārus iebrukumus

ASV divpartiju politiskajā sistēmā katrai partijai ir raksturīgs savs uzvedības un realizējamās politikas stils. Šie stili nav akmenī iecirsti un mēdz arī mainīties, bet pa lielam pietiekami droši var prognozēt kāda veida politiku realizēs viena vai otra partija. Tas attiecas arī uz ārpolitiku un metodēm ar kādām amerikāņi iejaucas citu valstu iekšējās lietās. ASV Demokrātu partijai ir tieksme izmantot netiešas metodes un likt uzsvaru uz t.s. “maigo varu”, realizējot upurvalstīs dažāda veida iekšējās nebūšanas un valsts apvērsumus, savukārt ASV Republikāņu partijai ir tieksme rīkoties stingri, tieši un atklāti, realizējot tiešas un atklātas militāras kampaņas. No šāda skatu punkta raugoties ASV – Ziemeļkorejas saspīlējums ir klasiskas ASV Republikāņu partijas politiskās metodoloģijas rezultāts un šis konflikts patiešām var izvērsties īstā karā.

6.6. ASV stratēģiskie plāni izveidot pret Ķīnu un Krieviju vērstu pretraķešu aizsardzības sistēmu, kura var izjaukt kodollīdzsvaru

Lai ko arī neteiktu ASV politiķi, bet apgalvojums, ka Ziemeļkoreja apdraudot ASV ir smieklīgs un pa lielam arī nepatiess. Toties ir divas valstis, kuras ASV uzskata par saviem stratēģiskiem pretiniekiem un pret kurām realizē dažāda veida pasākumus. Šīs valstis ir Krievija ar Ķīnu (pirmkārt Krievija) un galvenais to ASV apdraudēšanas veids ir kodolieroči (t.s. “kodoltriāde” – kodolraķetes, kodolkuģi un zemūdenes un ar kodollādiņiem bruņotā stratēģiskā aviācija). Galvenais amerikāņu izvēlētais stratēģiskais aizsardzības veids pret šiem potenciālajiem draudiem ir pretraķešu aizsardzības sistēmas izveidošana, kura ļaus notriekt visu vai lielāko daļu no …… atbildes trieciena kodolraķetēm. Tas ir, ASV veido pretraķešu aizsardzības sistēmu nevis tādēļ, lai izslēgtu kodoluzbrukuma iespējas (tas pagaidām tehniski nemaz nav iespējams), bet gan, lai aizsargātos no atbildes kodoluzbrukuma, kuru ir izraisījis ASV veikts kodoluzbrukums. Šāda veida plāni un darbības, protams, ievērojami saasina starptautisko saspīlējumu, kas ir labi redzams, un izraisa potenciālo upurvalstu atbildes bruņošanos un gatavošanos liela mēroga karam, kas arī ir novērojams.

Šīs ASV militārās stratēģijas ietvaros konflikta saasināšana ar Ziemeļkoreju ir ļoti labs formāls iemesls pretraķešu aizsardzības sistēmas radīšanai ASV rietumu piekrastes nosegšanai. Ja Eiropā veidotajai pretraķešu aizsardzības sistēmai nav nekāda sakarīga pamatojuma un ir skaidrs, ka tas tiek veidots augstāk minēto iemeslu dēļ, gatavojoties kaut kad nākotnē veikt kodoluzbrukumu Krievijai, tad Ziemeļkorejas kodolraķešu potenciālais apdraudējums ir lai gan nepārliecinošs, tomēr vismaz daļēji reāls pamatojums. Tāpēc attiecību saasināšana ar Ziemeļkoreju visa cita starpā ļauj paātrinātā kārtā attīstīt ASV pretraķešu aizsardzības sistēmu.

6.7. ASV autoritātes atjaunošana Klusā okeāna reģionā un savu sabiedroto (pirmkārt Japānas un Dienvidkorejas) saukšana pie kārtības

Viena no ASV ārpolitikas problēmām ir katastrofāls autoritātes zudums. Ja morālās autoritātes ASV sen vairs nav un visa pasaule zin, ka amerikāņi ir rafinēti un egocentriski meļi, kuriem nedrīkst uzticēties, tad pēdējā laikā no ASV arvien vairāk sāk nebaidīties un atklāti nepakļauties kategoriskām ASV rekomendācijām. Šie procesi notiek arī Klusā okeāna reģionā un uzskatāmākā to izpausme ir Filipīnu prezidenta uzdrīkstēšanās publiski nosaukt ASV prezidentu par “kuces dēlu” un ASV galvenā reģionālā sabiedrotā (Japānas) pietiekami atklātā tuvināšanās Krievijai. Aktivizējot Korejas krīzi ASV “noliek pie vietas” savus divus galvenos sabiedrotos reģionā (Japānu un Dienvidkoreju) un caur to parāda citām reģiona valstīm “kurš mājā ir saimnieks”.

Kā jau tika minēts Ziemeļkorejai ir viena no spēcīgākajām armijām pasaulē un tā ir spējīga samērā īsā laika posmā iekarot gan Dienvidkoreju, gan arī Japānu, kurai pēc Otrā pasaules kara ir aizliegts uzturēt savu armiju. Abu šo valstu galvenais drošības garants ir ASV armija. Ja amerikāņi pēkšņi izdomā aiziet vai sāk vilcināties ar savu saistību izpildi, tad tas gan Dienvidkorejas, gan Japānas politiķus pietiekami lielā mērā satrauc. Šis ir viens drošs paņēmiens kā amerikāņi var piespiest Dienvidkoreju un Japānu piespiest pildīt savu gribu, bet ir arī cits.

Kā jau tika minēts, Ziemeļkorejas militārā doktrīna ir aktīvā aizsardzība, kas nozīmē, ka uzbrukuma vai droši zināmu uzbrukuma plānu gadījumā Ziemeļkoreja centīsies karadarbību pārnest uz pretinieka teritoriju. Tas nozīmē, ka ASV uzbrukuma gadījumā Ziemeļkoreja centīsies dot atbildes triecienus. Ja ASV ir tālu un līdz ASV Ziemeļkorejai iespējams ir “rokas pa īsām”, tad galvenie ASV sabiedrotie, kuru teritorijās atrodas ASV karabāzes, ir tuvu un blakām. Tas nozīmē, ka ASV uzbrukuma gadījumā pietiekami droši var apgalvot, ka Ziemeļkoreja mēģinās uzbrukt Dienvidkorejai un Japānai. Tas savukārt nozīmē, ka ar draudiem dot militāru triecienu pa Ziemeļkoreju, mazākā mērā tiek biedēta Ziemeļkoreja, kura tam ir gatava un nepārtraukti gatavojas šādai notikumu attīstībai, bet lielākā mērā tādā veidā tiek šantažētas Dienvidkoreja un Japāna.

Nesen ASV ģenerālis publiski atzina, ka uzbrukuma Ziemeļkorejai gadījumā ies bojā miljoni cilvēku un ir skaidrs, ka liela daļa šo upuru būs no Dienvidkorejas un Japānas puses. Pie tam, kas ir ļoti būtiski, šāda kara gadījumā var tikt iznīcinātas Dienvidkorejas un Japānas rūpniecības, kas aizņem pietiekami nozīmīgu daļu globālā tirgus un kas ir konkurents Eiropas un ASV rūpniecībai. Ļoti iespējams, ka tieši Dienvidkorejas un Japānas rūpniecības iznīcināšana ir viens no Korejas krīzes iemesliem un tas ļoti labi sasaucas ar Donalda Trampa pasludināto ASV ekonomikas un rūpniecības atjaunošanas politiku.

6.8. Apstākļu radīšana ASV “vadāmā haosa” tehnoloģiju realizācijai t.s. ”pasaules darbnīcas” reģionā

Viena no ASV ilgtermiņa attīstības stratēģijām, kuru dedzīgi atbalsta un realizē ASV Demokrātu partija (bet kuru atbalsta arī daudzi republikāņi), ir haosa radīšana nozīmīgos pasaules reģionos, lai resursi no šiem un citiem apdraudētiem reģioniem pārplūstu uz ASV. Tas ir, tā kā ASV nespēj uzlabot savu ekonomisko stāvokli, tad, lai saglabātu globālās līderpozīcijas, ASV ievērojami pasliktina citu valstu politekonomisko situāciju, daudzas no tām burtiski iznīcinot un “iedzenot” viduslaikos (tādējādi daļa konkurentu tiek iznīcināta, daļa novārdzināta, bet daļa iebiedēti). Tas tiek realizēts ar t.s. “vadāmā haosa” tehnoloģiju palīdzību, bet, lai šīs tehnoloģijas vispār sāktu izmantot, kaut kādā veidā vispirms ir jāiznīcina adekvātas sabiedriskās organizācijas mehānismi, ko atsevišķos gadījumos var izdarīt tikai organizējot karu vai arī veicot atklātu militāru iebrukumu.

Tā kā gan Dienvidkoreja, gan Japāna, gan Ziemeļkoreja, gan Ķīna ir augsti tehnoloģizētas un labi organizētas valstis, “vadāmā haosa” tehnoloģiju izmantošanai pret tām sākotnēji ir jāiznīcina to sabiedriskā organizētība, ko var izdarīt tikai ar lielu karu šajā reģionā. Un tā kā šis reģions tiek dēvēts par “pasaules darbnīcu”, jo tajā saražo lielāko daļu pasaulē lietoto preču, tad šī reģiona haotizācija vienlaicīgi haotizēs arī visu pārējo pasauli (nebūs vairs pieejamas ierastās preces par samērā lētu naudu), kā arī dos iespēju atjauno pašmāju rūpniecību (būs labs iemesls un nebūs konkurentu), kas atkal, labi saskan ar Donalda Trampa pasludināto ASV ekonomikas un rūpniecības atjaunošanas politiku.

6.9. Stratēģisku apstākļu radīšana ASV Demokrātu partijas “vēstures beigu” koncepcijas (autors – japānis Fukujama) realizācijai, kādēļ nepieciešams iznīcināt sociālistisko un attīstīties spējīgo Ziemeļkoreju

Galvenā ASV Demokrātu partijas ilgtermiņa globālās attīstības koncepcija ir japāņa Fransisa Fukujamas “Vēstures beigu” koncepcija. Saskaņā ar šo koncepciju, lai pasaulē vairs nebūtu karu, ir jālikvidē karu rašanās cēlonis, kas ir dažādie uzskati, attiecīgi ir jāiznīcina pilnīgi visas ideoloģijas un ideoloģija kā tāda un jānonivelē pilnīgi visas vērtības (arī un pirmām kārtām ģimenes vērtības). Tad cilvēki no vienas puses pārvērtīsies pelēkā bezgribas substancē, kura ir ļoti viegli vadāma un ar kuru var darīt pilnīgi jebko (pat burtiski dzīt uz nokaušanu), bet no otras puses tad vairs nebūs iemesla savstarpējiem strīdiem un kariem. Tās tad būs vēstures beigas.

Šādā vēstures beigu stāvoklī visa cita starpā varēs arī viegli apstādināt tehnisko progresu, kurš tik ļoti satrauc Rietumvalstu valdošās aprindas, un pavērst sabiedrības attīstību atpakaļ (radīt “jaunos viduslaikus”). Bet … tehniskais progress tad ir jāapstādina pilnīgi visā pasaulē, jo nevar būt tā, ka visur tehniskais progress tiek apstādināts, bet kaut kādā organizatoriski nodalītā Ziemeļkorejā, Kubā vai kur citur saglabājas augsti tehnoloģizēta un pie tam vēl sociālistiska sabiedrība, kurā turpinās tehniskais progress vai kurā nepieciešamības gadījumā tas var tikt viegli atjaunots. Attiecīgi no šīs un šāda veida globālo koncepciju skatu punkta burtiska Ziemeļkorejas iznīcināšana tuvāko desmitgažu laikā ir neizbēgama (tas ir, šīs koncepcijas iedzīvinātāji par katru cenu to centīsies izdarīt).

Un te ir jāpiemin viena būtiska un ļoti interesanta nianse. No ASV Demokrātu partijas un “vēstures beigu” koncepcijas realizācijas skatu punkta Ziemeļkoreja Amerikas Savienotajām Valstīm noteiktā ziņā ir bīstamāks pretinieks nekā Ķīna un Krievija, tāpēc arī ASV Demokrātu partija kategoriski uzstāj, ka pa priekšu ir “jātiek galā” ar Krieviju, pēc kā var “ķerties klāt” Ķīnai, savukārt Ziemeļkoreja ir jāiznīcina pēdējā. Tas var šķist absurdi, bet tā tas ir, neskatoties uz to, ka Krievija ir vienīgā valsts pasaulē, kuras kodolarsenāls ir līdzvērtīgs vai pat pārāks par ASV kodolarsenālu, bet Ķīna ir iedzīvotājiem bagāta lielvalsts nu jau ar pirmo pasaules ekonomiku un tā turpina attīstīties, pilnveidojot arī savas militārās tehnoloģijas un tuvojoties ASV un Krievijas bruņoto spēku līmenim.

Pirmkārt, ir jāņem vērā, ka, kamēr eksistē Krievija, Ķīna un esošās starptautisko tiesību normas, tikmēr ASV nav iespējams nesodīti pielietot kodolieročus totālai pretinieka iznīcināšanai. Tas ir, var biedēt ar to un iespējams var daļēji, it kā “netīšām” tos nelielā daudzumā pielietot, bet apzināta, atklāta un pilnīga kodolieroču pielietošana nav iespējama, bet bez tā Ziemeļkoreju atklātā karā pilnībā uzvarēt nav iespējams, nenesot nopietnus zaudējumus.

Otrkārt, Krievija un daļēji arī Ķīna ir pietiekami deideoloģizētas valstis, kas nozīmē, ka tās ir iespējams salīdzinoši vienkārši iznīcināt “no iekšienes”. Šī ir iecienīta ASV Demokrātu partijas darbības metode, kurā tā ir sasniegusi noteiktu pilnību. Pie tam šī ir salīdzinoši droša metode, jo neveiksmes gadījumā maz kas tiek zaudēts, pretinieks paliek neiznīcināts, bet pašiem netiek nodarīts ievērojams kaitējums. Tāpat jāņem vērā, ka neveiksme atklātā vai slēptā karā pret Krieviju vai Ķīnu pilnībā neiznīcina autoritāti, jo tās ir spēkos līdzvērtīgas lielvalstis.

Treškārt, Ziemeļkoreja ir stipri ideoloģizēta valsts, kas ir pilnīgs pretstats ASV Demokrātu partijai un tam sabiedrības ideālam, ko viņi mēģina realizēt gan ASV, gan visā pasaulē. Tas nozīmē, ka Ziemeļkoreja var nodarīt ASV Demokrātu partijai nozīmīgus ideoloģiskus zaudējumus vai pat ideoloģiski uzvarēt to, kas izpaustos ne tikai kā daļas Demokrātu partijas apspiesto spēku nostāšanās Ziemeļkorejas pusē, bet arī kā jebkādu ideoloģisku spēku, kurus tik cītīgi apkaro Demokrātu partija, ievērojama pieņemšanās spēkā.

Ceturtkārt, Ziemeļkoreja ir maza valsts. Ziemeļkoreja ir “mazs cinītis”, kurš var apgāzt “lielu vezumu”. Neuzstājot uz attiecīgām pasaulskata un labdabības asociācijām, ASV pašreiz ir impotents gigants uz māla kājām, kurš ir salīdzināms ar antīko laiku Persijas impēriju, bet Ziemeļkoreja ir spēcīga un pašpietiekama valsts, kura pēc sava kaujasgara līdzinās antīkai Grieķijai. Ja ASV nopietni uzbruks Ziemeļkorejai, tad ir pietiekami liela varbūtība, ka šo karu ASV zaudēs un ka tas tai radīs visnopietnākās sekas, līdz pat ASV sabrukumam.

Saasinoties attiecībām ar ASV, Ziemeļkoreja paziņoja, ka agresijas pret to gadījumā agresori pretī saņems “totālu karu”. Kas ir “totāls karš”? Tas ir karš uz pilnīgu pretinieka iznīcināšanu par katru cenu (ideja vienkārša, ja pretinieks grib iznīcināt mūs, tad mēs maksimāli mēģināsim iznīcināt pretinieku). Totāls Ziemeļkorejas karš nozīmē ne tikai iebrukumu Dienvidkorejā un Japānā, ne tikai visa veida raķešu, tai skaitā kodolraķešu, pielietošanu pret agresoru (tai skaitā pret ASV teritoriju), bet arī vērienīgu diversiju un teroristisku karu. Tā kā Ziemeļkorejas armija gadu desmitiem ir pievērsusi pastiprinātu uzmanību diversiju kara tehnikas izstrādei un liela skaita diversantu apmācībai, var droši prognozēt, ka ASV, nopietna uzbrukuma Ziemeļkorejai gadījumā, visā pasaulē pret sevi saņems tik vērienīgu teroristisku aktivitāti, ka musulmaņu terorisms liksies nevainīgas mazu bērneļu rotaļas.

Vēl, reaģējot uz paziņojumiem par ASV flotes nosūtīšanu uz Japānas jūru, kas ir viens no reālas militāras agresijas priekšvēstnešiem, Ziemeļkoreja paziņoja, ka nepieciešamības gadījumā iznīcinās savai piekrastei tuvumā esošos ASV karakuģus. Var pret šāda veida paziņojumiem izturēties skeptiski, bet ir pamats uzskatīt, ka šis paziņojums nav blefs un tukša plātīšanās un ka tam ir nopietns pamats, kas nozīmē, ka ASV kara flotei karš ar Ziemeļkoreju var nest vai nu nopietnus zaudējumus vai pat tā var tikt pilnībā sagrauta (visi uz Ziemeļkoreju nosūtītie amerikāņu kuģi var tikt iznīcināti).

Tā visa rezultātā var izveidoties situācija, kad ASV, uzbrūkot Ziemeļkorejai, negūst militāru uzvaru, cieš smagus teritoriālus zaudējumus (daļas vai visas Dienvidkorejas teritorijas zaudējums), cieš ļoti ievērojamus dzīvā spēka zaudējumus (tūkstošiem vai pat desmitiem tūkstošu nogalinātu ASV karavīru), cieš ļoti ievērojamus kara tehnikas zaudējumus (nogremdēti karakuģi, tai skaitā tādi, kuri līdz šim skaitījās nenogremdējami, notriektas lidmašīnas), kā arī cieš ievērojamus zaudējumus visā pasaulē (tai skaitā ASV teritorijā) no Ziemeļkorejas diversantu armijas darbības. Tikai tiešie zaudējumi šai gadījumā ir tik lieli, ka to sekas priekš ASV ir grūti prognozējamas, bet vislielākais zaudējums būs pilnīgs ASV autoritātes zudums, jo, ja globāla lielvalsts zaudē karu “pundurvalstij”, tad šāda valsts momentāni pārstāj būt ne tikai par globālu lielvalsti, bet arī par lielvalsti vispār.

Ņemot vērā visu augstāk minēto, Donalda Trampa administrācija, uzsākot Korejas krīzes eskalāciju, no vienas puses dara no demokrātu stratēģijas viedokļa kaut ko drausmīgu (mēģina sākt karu, kam ASV var nebūt gatava un kurā ASV var piedzīvot katastrofālu zaudējumu), bet no otras puses iebilst pret šīm darbībām ir ļoti grūti, jo Ziemeļkoreja patiešām ir viens no bīstamākajiem Demokrātu partijas ideoloģiskajiem ienaidniekiem, kurš to koncepcijas iedzīvināšanai ir jāiznīcina, un iespējams tas var izdoties jau tagad (ir lielas cerības un kārdinājums tam ticēt). Tādējādi Donalds Tramps, saasinot attiecības ar Ziemeļkoreju, vienlaicīgi atbruņo savus politiskos konkurentus, padara tos par daļējiem, situatīviem sabiedrotajiem un ved ASV pa ceļu, kurš to var novājināt vai pat novest līdz lielākai katastrofai, kāda savulaik tika piedzīvota dēļ Vjetnamas avantūras.

7. Vai Ziemeļkoreja apdraud pasauli?

ASV, eskalējot Korejas krīzi, apgalvo, ka Ziemeļkoreja apdraudot pasauli. Lai gan tie ir acīmredzami agresora savu upuri nomelnojoši paziņojumi, ir vērts apskatīt sīkāk šādu apgalvojumu loģiku.

Vispirms jānorāda, ka Ziemeļkoreja nerada nekādus tūlītējus militārus draudus ne ASV, ne tās sabiedrotajiem – Japānai un Dienvidkorejai, un Ziemeļkorejas militarizācijai un agresīvai retorikai ir pirmkārt pašaizsardzības nozīme. Un tieši pašaizsardzības dēļ gan Ziemeļkoreja, gan virkne citu valstu (Indija, Pakistāna, Izraēla, Saūdu Arābija, Irāna u.c.) vēlas iegūt atomieročus, jo atomieroču esamība ir samērā droša garantija, ka pret valsti netiks vērsts tiešs militārs uzbrukums.

Apstākļus, kuros daudzas valstis izvēlas šādu pašaizsardzības taktiku, radīja tieši amerikāņi veicot virkni nelikumīgu militāru iebrukumu vairākās valstīs (Irākā, Dienvidslāvijā, Lībijā) un faktiski apliecinot, ka visdrošākās starptautisko tiesību normas ir spēka un spēcīgākā tiesības.

Būtisks Ziemeļkorejas ideoloģijas čučhe uzstādījums ir orientēšanās uz sevi un ārējas agresijas nepieņemamība, tāpēc droši var apgalvot, ka Ziemeļkoreja, ja to liks mierā, nevienam neuzbruks, par ko liecina arī apstāklis, ka vairāk kā 50 gadu garumā Ziemeļkoreja ir nodzīvojusi kā ielenktā cietoksnī un nav uzbrukusi nevienai valstij. Šādi Ziemeļkoreja var nodzīvot vēl gadu desmitus un simtus. Pie tam esošajā pasaulē otrā un zemāka līmeņa valstīm atklāti uzbrukt kādai kaimiņvalstij līdzinās pašnāvībai, tāpēc tas visa cita starpā ir neracionāli un galēji neizdevīgi.

Pavisam cita lieta ir ASV, kura ir XX gadsimta otras puses un XXI gadsimta agresīvākā valsts un kura nepārtraukti kādam uzbrūk un nepārtraukti ar kādu karo. Pēc ASV raķešu triecieniem pa Sīriju nu var arī teikt, ka ASV prezidents Donalds Tramps apdraud mieru pasaulē lielākā mērā nekā Ziemeļkorejas vadītājs Kims Čonins, jo Tramps ir devis pavēli uzbrukt ārvalstij, kura to neapdraud, bet Čonins šādu pavēli nav devis.

Kāda ir ASV pārstāvju loģika, kad viņi paziņo, ka, piemēram, Ziemeļkoreja apdraudot ASV? Ar tādu loģiku  var tik pat labi paziņot, ka, piemēram, Krievija apdraud ASV vai ka Ķīna apdraud ASV vai ka Irāna apdraud ASV utt. Arī šādi amerikāņi regulāri izsakās.

Tāda veida angloamerikāņu paziņojumi balstās uz faktu, ka kādai valstij ir kaut vai teorētiskas iespējas nodarīt ASV (vai vienalga kam) puslīdz ievērojamu kaitējumu (reizēm fakta vietā var būt izdomājumi kā tas bija Irākas gadījumā) un uz pieņēmumu, ka iespējams kaut kad nezin kad nākotnē šajā valstī pie varas var nākt vadītājs, kurš var dot attiecīgu pavēli. Tas ir, šie paziņojumi ir teorētisku, mazvarbūtisku pieņēmumu produkts.

Tādā veidā domājot, tik tiešām Ziemeļkorejas kodolprogramma rada draudus ASV, bet vēl lielāks apdraudējums ASV ir Ķīna un Krievija. (Šādi raugoties Krievija pati par sevi ASV pastāvēšanai ir superdrauds un amerikāņi tāpēc realizē attiecīgu politiku pret Krieviju.) Sekojot šai loģikai ASV neapdraud tikai valstis, kuras tā ir daļēji vai pilnībā pakļāvusi vai arī pilnībā nevarīgas valstis.

Interesanti, ka šo loģiku attiecībā pret sevi amerikāņi nepielieto, jo gan Krievija, gan Ķīna arī šādām acīm varētu paskatīties uz ASV un tam būtu daudz lielāks pamats, jo ASV nepārtraukti kādam uzbrūk un tāpēc, ka ASV ir gan reāli pielietojusi kodolieročus, gan arī nopietni tos gatavojusies pielietot pret PSRS laikā, kad Padomju Savienībai vēl kodolieroču nebija. Visdrīzāk amerikāņi par to neaizdomājas, jo Amerikā redziet esot “attīstīta demokrātija”, kas izslēdzot neadekvātu personāžu nākšanas pie varas (realitāte gan rāda ko citu), bet citās valstī (skat. amerikāņu sastādīto sarakstu ar “nedemokrātiskām” valstīm) tā neesot. Kā rāda vēsture, paškritika nav angloamerikāņu stiprā puse un viņi pat negrasās to attīstīt, par ko agri vai vēlu dabūs ļoti dārgi samaksāt.

Tomēr, vispusīgam apskatam, ir jānorāda uz apstākļiem pie kuriem Ziemeļkoreja tik tiešām var apdraudēt pasauli. Tiesa gan šiem apstākļiem ir mazs vai pilnīgi nekāds sakars ar pašreizējajiem ASV agresīvajiem centieniem un nolūkiem un tie nekādi nevar attaisnot tagadējo amerikāņu agresīvo politiku Korejā.

Kā jau tika minēts korejieši vispār un jo īpaši ziemeļkorejieši ir ļoti uzcītīgi, nesalīdzināmi uzcītīgāki par vairumu vai pat visām citām tautām. Šai uzcītībai ir pozitīvā puse, piemēram, darba tikums un attiecīgs darba ražīgums, ko visa pasaule bauda, lietojot Dienvidkorejā saražotās lētās un pietiekami kvalitatīvās preces. Bet tam ir arī ēnu puse, jo tik pat uzcītīgi korejieši var būt dažādās destrukcijās. Piemēram, kara gadījumā korejieši ir izcili nežēlīgi, daudz nežēlīgāki par amerikāņiem. Tāpēc, ja kaut kādu iemeslu dēļ korejiešiem vai ziemeļkorejiešiem rastos iespēja nodibināt savu globālu pasaules kārtību, tad tā būtu daudz nežēlīgāka pasaules kārtība, nekā pašreizējā angloamerikāņu pasaules kārtība. Ja angloamerikāņi savā atsaldētībā vēl tikai turpina virzīties uz totāla miljardu cilvēku genocīda realizācijas pusi, tad korejiešiem visdrīzāk līdzīgā situācijā šāds stāvoklis tiktu sasniegts samērā ātri.

Vai var rasties apstākļi, kuros korejieši rada savu globālo kārtību? Jā, var. Šāda iespēja ir tīri teorētiska, bet viņa ir. Pie pašreizējā globālo spēku samēra nevienai no Korejām nav reālu iespēju uzspiest savu gribu un kārtību pat kaimiņvalstīm, nerunājot nemaz par visu pasauli. Un tā tas arī paliks pat tad, ja globālo spēku samērs ievērojami mainīsies vienalga kurai lielvalstij par labu. Ja summārie globālie spēki paliks līdzšinējā apjomā vai pat būs dažas reizes zemāki, tad Koreja nevar pretendēt uz globālu kundzību, attiecīgi šai gadījumā neviena no Korejām (arī ne Ziemeļkoreja) tad nevar nevienu reāli apdraudēt.

Pavisam cita lieta, ja notiek kaut kādas globālas kataklizmas, kuras neskar vai minimāli skar Koreju (Ziemeļkoreju) un kuru rezultātā ne tikai kardināli mainās globālais spēku samērs, bet arī dramatiski samazinās to kopējais apjoms. Piemēram, notiek vienalga kāds konflikts (piemēram, kodolkarš) starp vadošajām lielvalstīm, kura rezultātā ASV, Eiropa, Krievija un Ķīna ir nopostītas, bet Koreja paliek salīdzinoši neskarta. Vai arī notiek attiecīga dabas katastrofa, kas noposta lielvalstis, bet kas mazāk skar Koreju. Vai arī notiek kaut kādi politiskie procesi (jau pieminētās ASV Demokrātu partijas koncepcijas realizācija vai tamlīdzīgas parādības), kuru rezultātā visas pasaules valstis tiek vai nu nopostītas vai arī tajās iestājas tehnoloģiskā stagnācija. Šādos apstākļos Koreja (un pirmkārt tieši Ziemeļkoreja ar tās sociālistisko, mobilizējošo sabiedrisko iekārtu) tik tiešām var reāli pretendēt uz globālo kundzību (savulaik pēc teritorijas līdzvērtīgās Lielbritānija, Portugāle un Nīderlande pakļāva un pārvaldīja milzīgas teritorijas) un šādos apstākļos kodolieroču un ballistisko raķešu esamība tās arsenālā tik tiešām var radīt reālus draudus visai pasaulei.

Tomēr šāda tipa prātuļojumi nekādi nevar būt par iemeslu, lai tagad iebruktu Ziemeļkorejā, jo šāda veida mistiski draudi ir stipri teorētiski, šādi pasauli “apdraud” ne tikai Ziemeļkoreja (arī paši amerikāņi un viņu sabiedrotie) un, izskatot nopietni šāda tipa “draudus”, ir jāpievērš uzmanība nevis dažādu anklāvu likvidācijai, bet gan globālās kārtības noturēšanai, lai nevienam no tādiem anklāviem nerastos iespēja pretendēt uz globālu kundzību.

8. ASV – Ziemeļkorejas militārā konflikta sekas

Vispirms jānorāda, ka iespējams jaunā Korejas krīze ir tikai “šovs” un ka tādēļ tā neizvērtīsies nopietnā un vērienīgā karā. Visdrīzāk tā to uztver pats Donalds Tramps un visdrīzāk uz to cer gan Ziemeļkoreja, gan visas reģiona valstis. Šī iemesla dēļ pat butaforiska ASV uzbrukuma Ziemeļkorejai gadījumā (salīdzināma ar ASV raķešu triecienu pa lidlauku Sīrijā, kurš nākamajā dienā turpināja funkcionēt) Ziemeļkoreja vai nu neatbildēs vispār vai arī atbildēs līdzvērtīgi butaforiski. Tas dod cerības.

Tomēr, pat, ja Donalds Tramps grib tikai “taisīt šovu”, viņš samērā ātri var pārstāt kontrolēt notikumu attīstības gaitu un tad “šovs” var pārvērsties īstā un pietiekami drausmīgā karā. Kādas var būt ASV uzbrukuma Ziemeļkorejai sekas?

*) Ziemeļkorejas raķešu (tai skaitā kodolraķešu) trieciens pa Dienvidkoreju, Japānu un iespējams arī pa ASV.
*) Ziemeļkorejas iebrukums Dienvidkorejā un iespējams arī Japānā.
*) Nopietni ASV armijas militārie zaudējumi (dzīvā spēka un militārās tehnikas).
*) Pret ASV un Japānu vērsta vērienīga Ziemeļkorejas diversiju un teroristiskā aktivitāte.
*) Nopietni Dienvidkorejas militārie, dzīvā spēka un infrastruktūras zaudējumi, kas arī nozīmē, ka tiks ievērojami samazināti vai vispār pārtraukti Dienvidkorejas ražošanas apjomi.
*) Iespējami nopietni Japānas dzīvā spēka un infrastruktūras zaudējumi, kas var ievērojami samazināt arī Japānas ražošanas apjomus.
*) Ķīna dēļ neizbēgamas tāda vai citāda veida iesaistes karā var samazināt savus ražošanas apjomus.
*) Dēļ karadarbības var tikt ievērojami samazinātas vai vispār pārtrauktas jebkādu preču piegādes no šī reģiona, kas ir apjoma ziņā lielākais preču ražošanas reģions pasaulē un tāpēc tiek dēvēts par “pasaules darbnīcu”.
*) Gan ražošanas apjomu samazinājuma dēļ, gan piegādes traucējumu dēļ var rasties attiecīgu preču deficīts pasaules tirgū un straujš cenu kāpums.
*) Preču trūkuma dēļ un/vai ASV militārās veiksmes trūkuma dēļ un/vai paša kara kā tāda dēļ var rasties nopietna vispasaules ekonomiskā krīze un iespējams pat esošās globālās tautsaimniecības sistēmas sabrukums.
*) Ķīnas neformāla iesaistīšanās karā, atbalstot Ziemeļkoreju gan ekonomiski, gan ar militāro tehniku, gan arī ar karavīriem, bet pašai tieši karā neiesaistoties.
*) Ķīnas formāla iesaistīšanās karā, kas nozīmē, ka sāksies atklāt ASV – Ķīnas karš. Šai gadījumā Krievija būs spiesta izpildīt savas militāro sabiedroto saistības pret Ķīnu, ko tā neapšaubāmi arī darīs. Šai gadījumā ir liela iespēja, ka karš izvēršas trešajā pasaules karā un ka tas būs intensīvs kodolkarš.

Kā redzams ASV – Ziemeļkorejas kara sekas var būt visai pasaulei pietiekami postošas un kā viens samērā drošs šī kara rezultāts ir nopietna daudzu preču (pirmkārt sadzīves elektronikas) ražošanas un piegādes traucēšana, kas novedīs pie to straujas cenu celšanās un deficīta, attiecīgi ASV – Ziemeļkorejas kara gadījumā lētas un visiem pieejamās elektrotehnikas un “dajebkas, ražots Ķīnā” laikmets var beigties.

Informācijas aģentūra
/17.05.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Āzija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 5 komentāri

Par Donalda Trampa pirmajiem prezidentūras mēnešiem

Donalds Tramps, Pāvels Kļimkins

Ir pagājuši vairāki mēneši pēc jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa stāšanās amatā, tāpēc var izdarīt pirmos secinājumus par viņa prezidentūru.

Pirmkārt ir jākonstatē, ka neskatoties uz daudzu cilvēku pamatoto vilšanos jaunajā ASV prezidentā, Donalds Tramps ir daudzkārt labāks ASV prezidents nekā Hilarija Klintone. Un tā tas ir ne tikai Krievijai, ne tikai Latvijai, bet arī amerikāņiem un visai pasaulei. Donalda Trampa realizētā politika rāda, ka viņš negrasās pašreiz turpināt asu un atklātu konfrontāciju ar Krieviju, kas nozīmē, ka ļoti varbūtiska intensīva kodolkara draudi (kas būtu aktuāli Klintones valdīšanas gadījumā) uz noteiktu laiku tiek atlikti.

Latvijas iedzīvotājiem un latviešiem ir jāsaka liels paldies Donaldam Trampam par to, ka viņš Baltiju, bez pārspīlējumiem, ir “aizmirsis”, kas nozīmē, ka Latvijas iedzīvotājiem uz kādu laiku atliekas tā burvīgā perspektīva kļūt par iebrukuma placdarma Krievijā un lielvalstu karadarbības vietas iedzīvotājiem.

Tālāk ir jāuzteic Donalds Tramps par centību pildīt savus priekšvēlēšanu solījumus. Neskatoties uz to, ka ir solījumi, kurus viņš jau paspēja pārkāpt, uz citu politiķu fona Tramps joprojām vēl izskatās samērā godīgs.

ASV valdošo aprindu šķelšanās

Lai precīzi raksturotu Donalda Trampa pirmos prezidentūras mēnešus un prognozētu kā tā attīstīsies, ir jākonstatē fakts, ka ASV valdošajās aprindās ir notikusi nepieredzēti dziļa šķelšanās, kā rezultātā joprojām norit asa cīņa starp abām ASV valdošo aprindu pusēm, kura paralizē visu ASV pārvaldes aparātu, tai skaitā arī ASV prezidenta rīcībspēju. Pirmie Trampa prezidentūras mēneši rāda, ka Tramps savās darbībās ir būtiski ierobežots, tādēļ viņš pat gribēdams nav spējīgs realizēt daudzas iniciatīvas. Tāpat pirmie prezidentūras mēneši rāda, ka Donaldam Trampam būs īpaši jāpiedomā un politiski “jālavierē”, lai viņu neatstādina no amata. Pagaidām ar grūtībām Tramps iztur milzīgo spiedienu, bet nav zināms cik ilgam laikam viņa pietiks.

Lielo mediju manipulāciju un melu atmaskošana

Kā nozīmīgs Donalda Trampa nopelns pasaules labā ir jāmin viņa cīņa ar lielo ziņu kanālu (pirmkārt CNN) manipulācijām un viltus ziņām. Turpinot priekšvēlēšanu laikā iesākto virzienu, Donalds Tramps turpina cīnīties ar negodīgajiem mediju gigantiem un informē visu pasauli, ka ASV mediji ir tendenciozi un melīgi. Vērīgi amerikāņu mediju produkcijas patērētāji to zināja jau tāpat, bet tagad par šo faktu tika informētas plašas tautas masas un to paveica tāda autoratīva globāla amatpersona kā Amerikas Savienoto Valstu prezidents.

Homoseksualizācijas apturēšana un mēģinājumi uzsākt reālu cīņu pret bērnu seksuālas izmantošanas tīkliem

Cits nozīmīgs Donalda Trampa solis ir Baraka Obamas administrācijas realizētās globālās homoseksualizācijas politikas pārtraukšana. Simboliski tas izpaudās kā speciālas izvirtību normalizācijai veltītas Baltā nama mājaslapas sadaļas aizvākšana uzreiz pēc Trampa stāšanās amatā. Ļoti konkrēti tas izpaudās jaunā Tielietu ministra un galvenā prokurora Džefa Sešona darbībās, kurš inicializēja izmeklēšanas sākšanu bērnu seksuālās izmantošanas lietās ( tai skaitā t.s. “picageitas” lietā) un kā rezultātā tika veiktas vērienīgas masveida aizdomās turamo pedofīlu aizturēšanas. Zīmīgi, ka drīz pēc aktīvu izmeklēšanas darbību sākšanas pret homoseksuālistu – pedofīlu tīklu, sākās dažāda veida politiski uzbrukumi Sešonam un pieprasījumi atbrīvot viņu no ieņemamā amata (galvenais formālais iemesls kā ierasts – “Krievijas ietekme”). Šie mēģinājumi turpinās joprojām, kas apliecina gan to, ka Sešons ir uz patreizā ceļa, gan arī to, ka Baraka Obamas administrācija piesedza pedofīlu tīklus.

Diemžēl ar to arī Donalds Tramps aprobežojās un pat nemēģināja spert soli, bez kura reāli nav iespējams “Ameriku atkal padarīt dižu”: viņš pat nemēģināja atcelt Baraka Obamas tiesību aktu mantojumu, kurš legalizēja t.s. viendzimuma “laulības” un viņš nevērsās pret t.s. genderizācijas ārprātu. Šī bezdarbība iespējams ir saistīta ar iepriekš minētajām Trampa ierobežotajām iespējām, bet tam par iemeslu var būt arī Trampa nesapratne par šo jautājumu kritisko nozīmīgumu un nevēlēšanās tos risināt. Jebkurā gadījumā gan ASV, gan visai pasaulei tā var izrādīties viena vējā palaista izdevība atgriezties pie normālas un dabiskas lietu kārtības.

Apjomīgo starptautisko tirdzniecības līgumu virzības apturēšana

Viens no Trampa priekšvēlēšanu solījumiem, ko viņš gandrīz uzreiz arī izpildīja, bija apturēt viņaprāt amerikāņiem neizdevīgo starptautisko līgumu virzību (TTIP ar Eiropas Savienību, kurš lielā mērā bija “iestrēdzis” dēļ daļas eiropiešu nozīmīgiem iebildumiem un TPP ar Klusā okeāna reģiona valstīm, kurš bija jau parakstīts un kuru atlika tikai apstiprināt, ieviest un izmantot). Donalds Tramps ātri un noteikti atcēla šo Obamas administrācijas izloloto amerikāniskās globalizācijas virzienu, par ko viņam paldies.

“Obama care” atcelšanas izgāšanās

Kā nozīmīgu Donalda Trampa neveiksmi ir jāmin citu Baraka Obamas lolojumu – veselības apdrošināšanas sistēmas “Obama care” atcelšanas izgāšanos. Neiedziļinoties detaļās par paša “Obama care” labdabību Amerikai un cik reāli pamatota bija Trampa vēlme to atcelt, ir jākonstatē, ka Donalds Tramps no vienas puses kategoriski paziņoja un apsolīja atcelt “Obama care”, tālāk viņš veica enerģiskas darbības, lai realizētu šo solījumu un beigās viņam tas nesanāca, jo neizdevās iegūt paša partijas biedru atbalstu. Tā ir liela neveiksme, kura liecina par būtiskiem veiktspējas un rīcības plānošanas trūkumiem.

Dīvainības ar imigrācijas ierobežojumiem

Nozīmīgs Donalda Trampa pirmsvēlēšanu solījums bija imigrācijas ierobežošana. Šo solījumu viņš mēģināja sākt pildīt gandrīz uzreiz pēc stāšanās amatā, tomēr tas notika visai dīvaini.

Vispirms jāmin, ka Trampa pretinieki pret šīm aktivitātēm ļoti skaļi un intensīvi protestēja un tas tika izvēlēts par vienu no Trampa iekšpolitiskās un ārpolitiskās diskreditācijas instrumentiem, bet tas nav nekas īpašs, jo tie ir politiskie pretinieki. Viņiem pat izdevās tiesā atcelt Trampa rīkojumu, kas ir būtiska Trampa neveiksme.

Tomēr arī paša Trampa sākotnējās darbība izskatījās pietiekami dīvaini, jo no tām nekļuva skaidrs ko un kāpēc viņš ar to gribēja panākt. Pirmkārt jāmin, ka tas bija pagaidu pasākums līdz jaunas kārtības ieviešanai. Tas ir, Tramps tik ļoti steidzās kaut ko sāk darīt šajā jautājumā, ka atteicās pagaidīt dažus mēnešus, kamēr tiks veikta jaunās kārtības izstrāde un ieviešana. Viņš tā vietā “satracināja” publiku un “norāva” “stopkrānu”.

Deklaratīvi tika apgalvots, ka redziet Amerikā iekļūst nelojāli imigranti (pirmkārt musulmaņu), kuri apdraud ASV iekšējo drošību un tāpēc ne tikai vajag padarīt stingrāku ieceļotāju pārbaudi, bet apturēt ieceļošanu no noteiktām valstīm tagad un tūlīt (pārtraukt vīzu izsniegšanu), uzspļaujot tam, ka cilvēki nav par to informēti un ka viņi pamatoti rēķinājās ar iepriekšējo kārtību. Tas tika izdarīts un izcēlās ilgstošs iekšpolitisks un starptautisks skandāls.

Tomēr praktiski izrādījās, ka no daļas valstu ieceļošana tika apturēta, bet citu daļu tas neskāra, un šo valstu saraksts izskatījās dīvaini. Vīzu izsniegšana tika apturēta ieceļotājiem no Sīrijas, Irākas, Irānas (!), Jemenas, Lībijas, Somālijas un Sudānas, bet ieceļotāji no tādām musulmaņu valstīm ar dziļām teroristiskām tradīcijām kā Saūdu Arābija, Pakistāna un Afganistāna varēja turpināt iebraukt Amerikā kā līdz šim (jāatgādina ka tieši Saūdu Arābijas pilsoņi realizēja 11.septembra terora aktu).

Īsāk sakot, pirmie Donalda Trampa pasākumi imigrācijas ierobežošanai izsauca pietiekami daudz neskaidrību, kas radīja iespaidu, ka jaunā ASV prezidenta deklaratīvie paziņojumi šajā jautājumā atšķiras no tā, ko viņš patiesībā grib ar to panākt, kas, protams, nevieš uzticību.

AntiIrānas politika

Jau priekšvēlēšanu laikā Donalds Tramps kritizēja iepriekšējās ASV administrācijas politiku Irānas jautājumā (Irānas kodolprogrammas darījumu). Šī nostāja sakrīt ar Izraēlas nostāju un pēc daudzu politisko ekspertu domām Donalds Tramps lielā mērā ir Izraēlas amerikāņu prezidents un realizēs Izraēlai izdevīgu ASV ārpolitiku. Kā viens no galvenajiem šādiem politiskajiem virzieniem ir antiIrānas politika, kas var izvērties pat ASV iebrukumā Irānā.

Par to, ka jaunā Donalda Trampa administrācija vienu brīdi kā reālu ārpolitisko virzienu izskatīja militāru uzbrukumu Irānai, liecina virknes jaunās administrācijas amatpersonu pret Irānu vērsti skaļi paziņojumi, pats skaļākās un nepatiesākais no kuriem bija, ka Irāna it kā esot terorismu finansējošā valsts numur viens.

Šis apgalvojums pirmkārt ir stipri apšaubāms un otrkārt tas ir patiesībai neatbilstošs. Apšaubāms tādā ziņā, ka Irānas Islāma revolūcijas sargi nevar tikt uzskatīti par teroristisku organizāciju, jo tad par teroristiskām organizācijām ir jāuzskata arī, piemēram, Lielbritānijas specvienības, kuras visa cita starpā pietiekami regulāri veic slepenu teroristisku aktivitāti (pārsvarā Āfrikā, bet, ja vajag, jebkurā pasaules valstī, piemēram, Kalnu Karabahas krīze un armēņu – azerbaidžāņu karš sākās pēc britu specvienības veiktas masveida civiliedzīvotāju slepkavības).

Tomēr, pat pieņemot šo nepatieso loģiku, Irāna nevar būt terorisma finansētājs Nr.1, jo šo godpilno vietu jau ilgu laiku ieņem uzticīga ASV sabiedrotā valsts Saūdu Arābija. Visdrīzāk šo agresīvo amerikāņu paziņojumu informatīvais segums ir ziņas, kuru pirmavots ir Saūdu  Arābija, kas pietiekami nesekmīgi Jemenā un arī savā teritorijā karo ar Irānas atbalstītajiem šiītu husītiem. Pēc šādas loģikas ar Irānu kā terorisma atbalstītāj valsti ir jāsacenšas daudzām citām valstīm, tai skaitā arī Krievijai, kura atbalsta Donbasa brīvības cīnītājus. Atšķirībā no Klintones atbalstītājiem, Donalda Trampa administrācija līdz šādiem secinājumiem pamatoti nonākt nevēlas, bet līdz ar to šāda tipa paziņojumi izskatās ļoti dīvaini un pavisam neloģiski.

Īsti nav skaidrs, kas notika, bet pēc neilgas karojošas antiIrānas retorikas, Donalda Trampa administrācija nomierinājās un šo tēmu vairs neskāra. Vai nu tā bija kāda nepieredzējušu cilvēku kļūda, kuri tika skaidrībā ar situāciju un saprata kā viņus “vazā aiz deguna” vai arī plāni mainījās, tai skaitā arī tādēļ, ka tika uzskatāmi izskaidrots, ka amerikāņiem uzbrukt Irānai neļaus ne Krievija, ne Ķīna un ka Izraēlai ar savu stulbo antiIrānas apsēstību ir “jāpasēž pie ratiem”.

Krievijas ietekmes epopeja

Kā neatņemama Donalda Trampa prezidentūras sastāvdaļa kā rādās būs epopeja ap Krievijas ietekmi uz ASV prezidenta vēlēšanām un Krievijas ietekmi uz Donalda Trampa administrācijas pārstāvjiem vai pat pašu Trampu. Tās ir pietiekami absurdas un lielā mērā arī nepatiesas politiskās spekulācijas, bet tām kā izrādās ir gana liela ietekme, tāpēc visdrīzāk tās vēl ilgi nerims.

Ameriku ir pārņēmis jauns “raganu medību” vājprāts, kurš daļēji ir salīdzināms ar t.s.”makartismu”, kad plaši un bieži vien bez pamatojuma tika vajāti komunisti un tie, kurus kāds vienkārši pasludināja par komunistiem. Amerikā tagad visur intensīvi tiek meklētas “krievu pēdas”, kuras rēgojas malu malās. Trampa pretinieki ar prieku uzkurina šo ārprātu, neskatoties uz to, ka tas nopietni traumē ierindas amerikāņu apziņu un ievērojami kaitē ASV starptautiskajam prestižam. “Krievijas ietekme” ir tas universālais brīnumlīdzeklis, ar kuru Trampa oponenti pārsvarā cenšas nonivelēt jebkuru viņa iniciatīvu un panākt sev nevēlamo Trampa administrācijas pārstāvju atkāpšanos no amata.

Tas rada Donaldam Trampam pietiekami būtiskus savas politikas realizācijas ierobežojumus, ko visticamāk arī cenšas panākt šīs kampaņas uzturētāji, un tas visa cita starpā ir kārtējais apliecinājums, ka ASV sabiedrībai ir pietiekami nopietnas spriestspējas problēmas. Šī iemesla dēļ Donaldam Trampam būs ļoti grūti, ja ne neiespējami, “padarīt Ameriku atkal dižu”, pirms tam nopietni neuzlabojot ievērojamas sabiedrības daļas veselo saprātu.

Raķešu trieciens pa Sīriju

“Krievijas ietekmes” epopejas kontekstā ir jāskata Donalda Trampa dotā pavēle veikt raķešu uzbrukumus Sīrijas lidostai. Šo notikumu var apskatīt no vairākiem skatu punktiem, kurus var noreducēt līdz diviem. Vienā gadījumā ir jākonstatē vai jāpieņem, ka Donalds Tramps, viņa administrācija un viņa meita Ivanka ir aprobežoti mietpilsonīši, kurus ir viegli maldināt. Tas ir labākais secinājums, kurš nāk prātā, uzzinot, ka reaģējot uz falsifikācijās bieži pieķerto un Lielbritānijas valdības atklāti finansēto t.s. “balto kasku” pietiekami neprofesionāli izveidoto ķīmisko ieroču uzbrukuma seku simulācijas video, Donalds Tramps pietiekami rupji pārkāpa ASV konstitūciju, par ko visa cita starpā var tikt atstādināts no amata, un deva pavēli veikt raķešu triecienu pa Sīriju, kurš no militārā viedokļa absolūti neko nedeva un tikai apkaunoja ASV bruņotos spēkus (objekts netika iznīcināts un jau nākamajā dienā atsāka savu darbību, daļa raķešu pa ceļam “pazuda”, bet daļa ievērojami novirzījās no uzdotajiem mērķiem).

Tomēr, ņemot vērā iepriekš minēto ASV valdošo aprindu sašķeltību, uzkurināmo antikrievisko histēriju un ļoti būtiskos ierobežojumus Donalda Trampa administrācijai realizēt jebkādu politiku, uz šo raķešu triecienu var paraudzīties no Trampa administrācijas iekšpolitisko problēmu risināšanas skatu punkta. Pēc būtības šis raķešu trieciens netika dots pa Sīriju, bet gan pa Trampa iekšpolitiskajiem pretiniekiem un situācijas pikantums ir apstāklī, ka šo militāro akciju sagatavoja Baraka Obamas administrācijas laikā un to visdrīzāk piespēlēja Trampam ar Demokrātu partiju saistītas aprindas. Cerības acīmredzot tika liktas uz mazatgriezenisku ASV – Krievijas attiecību krasu saasinājumu, militāra konflikta eskalāciju, Trampa piespiešanu pārkāpt savus priekšvēlēšanu solījumus un daļas Trampa vēlētāju nostādīšanu pret to, kā arī formāla iemesla radīšanu Trampa atstādināšanai no amata.

Tomēr faktiski sanāca tieši pretēji. Tramps brīdināja Krieviju par plānoto uzbrukumu un konflikta eskalācija nesekoja. Kaut kādu iemeslu dēļ (ražošanas brāķa vai ārējas iedarbības rezultātā) liela daļa raķešu nesasniedza mērķi, par ko Krievijas ģenerāļi gandrīz neslēpti sajūsminājās. Jau nākamajā dienā lidlauks atsāka savu darbību. Formāls iemesls atstādināšanai tika dots, bet tā izmantošana prasa pārāk lielu uzdrīkstēšanos, Trampa oponentu konsolidāciju un tas ievērojami vājinās visus nākamos ASV prezidentus (līdzīgi pirms Trampa ir rīkojušies citi prezidenti un Trampa atstādināšana šī iemesla dēļ lielā mērā laupīs nākamajiem prezidentiem šādas rīcības iespēju). Bet pats galvenais, ka pēc raķešu trieciena pa Sīriju Trampa oponentiem lielā mērā tika laupīts “Krievijas ietekmes” arguments, jo kāda gan te var būt “Krievijas ietekme”, ja tiek raidītas raķetes pret lidlauku, kuru izmanto arī Krievijas militārpersonas. Pie tam daļa Trampa oponentu bija tik stāvā sajūsmā par šo soli, ka kļuva par situatīviem vai pat ilgāka termiņa tā sabiedrotajiem, tādējādi vājinot opozīciju. Sausajā atlikumā paliek lieli Donalda Trampa iekšpolitiskie ieguvumi ar minimāliem zaudējumiem.

FIB direktora Džeimsa Komija atlaišana

Plašu rezonansi izraisīja Trampa lēmums atbrīvot no ieņemamā amata Federālā Izmeklēšanas Biroja direktoru Džeimsu Komiju. Formāli Trampam tiek pārmests, ka viņš tādējādi mēģinot ietekmēt Krievijas iejaukšanās ASV vēlēšanās izmeklēšanu. Faktiski ASV Demokrātu partija, kuras prezidents arī iecēla Komiju amatā, vienkārši aizstāv savu cilvēku, kurš acīmredzot turpināja pildīt Demokrātu partijas uzstādījumus. Komija aizstāvībai pat tika pielietota tāda metode kā viņa publiska lamāšana. Tas ir, ik pa brīdim kāds no Demokrātu partijas pārstāvjiem nāca klajā ar pret Džeimsu Komiju vērstiem paziņojumiem. Neilgi pirms Komija atlaišanas to izdarīja pati Hilarija Klintone, publiski paziņojot, ka zaudēja prezidenta vēlēšanās dēļ Krievijas iejaukšanās un dēļ Džeimsa Komija, kurš neilgi pirms vēlēšanām atkārtoti ierosināja e-pastu lietu pret Klintoni (šādu manipulāciju mērķis ir ar viltu “iesmērēt” savu cilvēku pretiniekiem).

Informācija, kura ir tapusi zināma pēc Komija atlaišanas gan liecina, ka viss bija savādāk. Pēc Tieslietu ministra Džefa Sešona sniegtajām ziņām tieši Komijs savulaik esot izdarījis spiedienu uz FIB darbiniekiem, lai tie pārtrauc e-pastu lietu, tādējādi izpestot Hilariju Klintoni no garantēta cietumssoda. Šis apstāklis arī bija galvenais formālais iemesls kādēļ, kā atlaišanas vēstulē izteicās Tramps, Komijs esot zaudējis viņa uzticību.

Ņemot vērā to, ka Džefs Sešons personīgi uzrauga, lai pienācīgi virzītos izmeklēšanas par bērnu seksuālu izmantošanu, kuras līdz šim netika izmeklētas, var pieņemt, ka konflikts ar Komiju ir radies arī šo jauno izmeklēšanu sakarā (Komijs visdrīzāk ne pārāk aktīvi atbalstīja šīs izmeklēšanas un iespējams pat mēreni pretdarbojās tām). Tāpat no augstāk minētā var pieņemt, ka Džeimsam Komijam bija būtiska nozīme visu Demokrātu partijas pastrādāto nelikumību piesegšanā, ieskaitot Demokrātu partijas augstāko funkcionāru pedofīlos noziegumus, par kuriem sabiedrība uzzināja pateicoties t.s.”picageitas” skandālam.

Lai kā arī nebūtu, Komija atlaišanas fakts un Trampa cilvēka kļūšana par FIB direktoru ievērojami nostiprinās Donalda Trampa iekšpolitiskās pozīcijas.

Ukraina

Interesants ir Donalda Trampa ārpolitikas virziens Ukrainā. Arī Ukrainu Tramps ir “aizmirsis”, ko Ukrainas politikuariums uztver kā drausmīgu traģēdiju, bet ukraiņu politikāņu intensīvo atbalstu Hilarijai Klintonei un nekaunīgos izlēcienus Trampa virzienā priekšvēlēšanu laikā jaunais ASV prezidents kā rādās atceras pietiekami labi.

Ukraina, kura sevi ir pasludinājusi par Rietumu kara pret Krieviju priekšposteni, kādēļ Rietumiem ir dāsni jāuztur ukraiņu varoņi, no Donalda Trampa administrācijas līdz neilgam laikam neizpelnījās gandrīz nekādu uzmanību. ASV palīdzības programmas Ukrainai tika samazinātas, kredīti netika doti, bet ukraiņu politikāņi, nespējot panākt audienci pie Trampa, burtiski “medīja” viņu starptautisko pasākumu kuluāros, nekaunoties pat uzkrītoši gaidīt pie tualetes (J.Timošenko).

Nesen beidzot piepildījās ukraiņu politikāņu pēdējo laiku lielākā cerība, Donalds Tramps aplaimoja Ukrainas ārlietu ministru Pāvelu Kļimkinu un pieņēma to pie sevis Baltajā namā. Trampa un Kļimkina tikšanās notika tajā pašā dienā, kad Tramps pie sevis uzņēma Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu. Ja Lavrovam Tramps izrādīja normālu, cieņpilnas attieksmi, tad apgalvot, ka Kļimkins un līdz ar viņu arī visa nacistiskā Ukraina tika pazemoti, ir nepateikt neko.

Kļimkina saruna ar Trampu ilga 6 minūtes, Tramps neatbildēja ne uz vienu viņa jautājumu, Tramps runāja ar Kļimkinu sēžot pie galda, lai veiktu protokola fotogrāfēšanos, Kļimkins bija spiests pats aiziet galda otrā pusē, Trampam pat nepieceļoties kājās (fotogrāfija sanāca graujoša – pašpārliecinātais Tramps sēž pie sava galda, bet Kļimkins kā skolaspuika stāv blakus) un vienīgais, ko Kļimkins spēja pateikt pēc tikšanās, ka, lai to nodrošinātu, lobistiem neesot ticis maksāts (kas visdrīzāk nozīmē, ka par šo publisko pazemojumu Ukraina vēl labi samaksāja).

Ukrainas prezidents Pjotrs Porašenko pēc šīs vizītes esot ticies ar savām uzticības personām un apspriedis virkni būtisku jautājumu, to starpā arī – kurā valstī prasīt politisko patvērumu. Izvēle esot kritusi par labu Baltkrievijai.

No augstāk minētā var secināt, ka situācija Ukrainā turpinās ievērojami pasliktināties, kas Eiropas Savienībai (pirmkārt Polijai un Vācijai) var dot dramatisku ukraiņu nelegālo imigrantu pieaugumu, starp kuriem nozīmīga daļa būs bruņoti, ar napaleoniskām ambīcijām un karadarbības pieredzi. Šie ukraiņu migrantu plūdi draud arī Latvijai un ir viens no tuvākajiem reālajiem un visnopietnākajiem Latvijas drošības apdraudējumiem (ukraiņu migrantu ordas samērā īsā laika posmā var aizslaucīt trauslās Latvijas valstiskuma atliekas un iznīcināt tās līdzīgi kā viņi iznīcināja paši savu valstiskumu).

Korejas krīze

Pēdējā  Donalda Trampa ārpolitikas aktivitāte, kura ilgāku laiku jau nenorimst, ir Ziemeļokrejas problēmas risināšana. Pilna Korejas krīzes analīze ir lasāma te https://infoagentura.wordpress.com/2017/05/17/par-ziemelkoreju-valsti-ar-vienu-no-specigakajam-armijam-pasaule/

Īsumā rezumējot ir jānorāda, ka Ziemeļkorejas epopeja visdrīzāk ir Trampa stilā ieturēts šovs, kura mērķis ir mazākā mērā atrisināt Ziemeļkorejas kodolbruņošanās problēmu (lai gan tāds mērķis, protams, arī ir), bet lielākā mērā izdarīt spiedienu uz Ķīnu, Japānu, Dienvidkoreju un caur tām uz visām Klusā reģiona valstīm, lai tās pieņem ASV uzstādītos politekonomiskos un militāros nosacījumus. Papildus konflikta ar Ziemeļkoreju eskalācijai ir arī iekšpolitiskās konsolidācijas uzdevumi, apmierinot ASV “kara partijas” vēlmi pēc agresīvas retorikas un agresīvas rīcības.

Šis šovs visdrīzāk aprobežosies ar kaujiniecisku retoriku, “ieroču žvadzināšanu” un iespējamas arī butaforiskām militārām akcijām, bet ir jānorāda, ka dažādu iemeslu dēļ, kuri var nebūt atkarīgi no Donalda Trampa un viņa administrācijas gribas un plāniem, šis šovs var pāraugt īstā karā, kas uz reģionu, ASV un visu pasauli var atstāt pat ļoti postošu ietekmi.

***

Nobeigumam video ar Donalda Trampa prezidentūras pirmo 100 dienu kopsavilkumu 2 minūtēs (Trampa administrācijas un NewYork Times versijas):

Informācijas aģentūra
/17.05.2017/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par ASV-Latvijas sadarbības līgumu aizsardzības jomā: tas ir Latvijas pieņemšanas – nodošanas akts

Jūlija Stepaņenko

Vēl pirms gada – 2016.gada pavasarī ar skandalozajiem grozījumiem Krimināllikumā Latvijas sabiedrībai tika dots skaidrs signāls, ka valsts vara savu drošību agresīvi sargās ne tikai no ārējā ienaidnieka, bet arī no saviem iedzīvotājiem[1]. Šajā pavasarī noskaņojums jau ir kļuvis daudz draudošāks – sākusies nepārprotama gatavošanās lieliem un ilglaicīgiem ģeopolitiskiem notikumiem, un valsts ir ķērusies pie aktīvas militārās eskalācijas.

Vēsture atkārtojas

Pēdējā laikā ir radusies sajūta, it kā mēs dzīvotu jaunajos Ulmaņlaikos – kara priekšvakarā. Arī tagad tāpat kā 1939.gadā visus jautājumus izlemj valdība; arī tagad valsts vara cīnās ar baumotājiem un varas kritizētājiem; arī tagad valsts varēs īstenot uzņēmumu ārkārtēju uzraudzību[2]; arī tagad nenorimst runas par ģeopolitisko situāciju un kara draudiem; arī tagad krasi palielinām finansējumu aizsardzībai, arī tagad – meklējam sabiedrotos, kurus aicināt savā zemē ar ieročiem. Ne velti, runājot par šo līgumu, prātā nāk 1939.gada rudens, kad PSRS slēdza starptautiskās palīdzības paktus ar Baltijas valstīm – Igauniju, Latviju un Lietuvu.

Un gluži kā šodien vadošie politiķi runā par preventīvu bruņošanos, arī toreiz 1939.gada 9.oktobrī Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters paskaidrojumā presei[3] par noslēgto paktu teica šādi: “Savstarpējas palīdzības principam ir zināma preventīva nozīme un uz ārieni tiek parādīts, ka kara atvairīšanā abām valstīm ir līdzīgas intereses”.

Vai tik lielas pūles – viena zaķīša dēļ?

Pamazām tiekam iesaistīti bīstamā spēlē, kurā mums ieguvumu nebūs. Ja Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs 2017.gada ārpolitikas debatēs sacīja, ka, neskatoties uz daudzajiem sabiedrotajiem, par savu attīstību un drošību mums ir jārūpējas arī pašiem un Latvija nedrīkst sēdēt klusi malā “kā zaķītis zem eglītes, kamēr apkārt staigā baisais vilks”, tad jāsaka, ka šī brīža situācijā, kad uz mežu ar savu tehniku un ieročiem ir ieradušies lielie vilka mednieki un meža cirtēji, ne par zaķīša pašsajūtu, ne eglēm neviens vairs neinteresēsies.

Viss notiks pēc svešiem spēles noteikumiem. Kam pakļaujas ASV karavīri, kuriem šogad tiek nodrošināts juridisks spilvens netraucētai dzīvei un brīvai darbībai Latvijā?

Vai Latvijas suverenitāte ir mazāk vērta?

2017.gada 10.janvārī Latvijas valdība atbalstīja Latvijas Republikas valdības un Amerikas Savienoto Valstu valdības līgumu par sadarbību aizsardzības jomā jeb ASV bruņoto spēku īpašo statusu Latvijas valstī. 12.janvārī starpvaldību līgumu parakstīja Latvijas aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un ASV vēstniece Latvijā Nensija Bikofa Petita, bet 2017.gada 16.martā Saeimas deputāti to ratificēja – ar 73 balsīm “par” un vienu, manu, balsi “pret”.[4]

Līguma teksts pašlaik ir brīvi pieejams jebkuram, kurš ir pietiekami cītīgs, lai to sameklētu[5], un es šaubos, ka tikai man vienīgajai ir radies priekšstats, ka Latvija un tās iedzīvotāji, pildot līgumā noteiktās saistības, varētu tikt diskriminēti dažādos veidos.

Valdības vietā man būtu kauns šādu līgumu parakstīt un piedāvāt parlamentam ratificēšanai, kaut vai tāpēc, ka, izlasot līdzīgu līgumu Lietuvā, kuru šā gada 17. janvārī parakstījušas Lietuvas un ASV valdības[6], es redzu tajā atšķirības no Latvijas Saeimai piedāvātās redakcijas. Tā, piemēram, attiecībā uz ASV bruņoto spēku izvietošanu savā teritorijā Lietuvas-ASV līguma III panta 1.punktā ir iekļauta atruna, ka “ASV spēki, ASV līgumdarba izpildītāji, apgādājamie u.c. var izmantot saskaņotos objektus un teritorijas saskaņā ar noslēgto līgumu un pilnībā cienot Lietuvas suverenitāti un Lietuvas likumu prasības”. Atrodiet, lūdzu, ko tamlīdzīgu Latvijas līgumā! Latvijas–ASV līguma attiecīgajā panta punktā šāda precizējuma nav.

Varbūt ir vērts pajautāt ASV augstākām amatpersonām – vai mūsu suverenitāte, salīdzinot ar Lietuvu, nav vērā ņemama? Un kādēļ? Vai arī Latvijas valdība nemaz nav parūpējusies par šādas atrunas iekļaušanu Latvijai piedāvātajā tekstā?

Vai tiem, kas cietuši no ASV militārpersonas darbības, ir mazāk tiesību?

Debatēs tā arī palika neatbildēti jautājumi par potenciālo cietušo tiesībām: ja Latvijas iedzīvotājam gadās tā nelaime ciest no ASV militārpersonas darbības, cietušā tiesības saņemt atbilstošu kompensāciju būs atkarīgas tikai un vienīgi no politiskās gribas.
Latvijas valsts šajā līgumā ir izmantojusi “savas suverēnās izvēles tiesības atteikties no primārajām tiesībām realizēt kriminālo jurisdikciju”, izņēmuma gadījumā rezervējot sev laika termiņā ierobežotas tiesības (21 diena) Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrai atsaukt šo atteikšanos (līguma XII panta 1.punkts).

Reālajā dzīvē tas varētu būt gadījums, kad jūsu ģimenes automašīnā, pārkāpjot ceļu satiksmes noteikumus, ietriecas ASV militārpersonas vadīts transportlīdzeklis un pēc avārijas ne tikai nav vairs lietojama jūsu automašīna, bet arī jūsu līdzbraucēji guvuši traumas, kas viņiem atstās negatīvas sekas uz visu atlikušo dzīvi.

Jūs, protams, varat paļauties uz jaunajā ASV-Latvijas sadarbības līgumā paredzēto izņēmuma gadījumu un cerēt, ka jūsu kā cietušā tiesības būs pienācīgi respektētas. Godīgi sakot, nav gan nekāda racionāla pamata uzticēties tam, ka politiski nozīmīgas būs tieši jūsu ciešanas.

Toreiz, kad 2015.gada 11.jūlijā Priekuļu novadā ASV karavīra izraisītajā avārijā cieta Latvijas autorallija pilots[7], spēkā bija 2004.gada līgums par NATO karaspēka statusu, saskaņā ar kuru Latvijai bija tiesības saukt ārvalstu karavīrus pie atbildības par noziegumiem, kas pastrādāti Latvijas teritorijā.

Tomēr arī šādā it kā tiesiski labvēlīgākā situācijā, un, pat neskatoties uz to, ka lietā tika veiktas visas nepieciešamās ekspertīzes, cietušā tēvs joprojām nevar īstenot savas pamattiesības uz taisnīgu tiesu, iesniedzot civilprasību par kompensācijas piedziņu ASV tiesā, jo lietas materiālus no ASV puses saņemt nav izdevies, turklāt pašam vainīgajam ASV karavīram Latvijas valsti pēc notikušā steidzami un bez šķēršļiem bija atļauts pamest. [8]

Upurējam par daudz

Lai arī tieši kriminālā jurisdikcija raisīja visvairāk jautājumu arī koalīcijas deputātu vidū, manuprāt, līgums paredz nozīmīgas arī cita veida atkāpšanās no Latvijā spēkā esošām tiesībām un likumiem.

Мēs upurējam drošību uz ceļa, jo īpašajiem ASV transportlīdzekļiem nav nepieciešama Eiropas drošības sertifikācija (IX pants). Mēs ļaujam pārbūvēt mūsu objektus, bet neuzstājam uz Latvijas būvnormatīvu prioritāti šajā darbā (XXV pants). Mēs garantējam ASV kontingentam drošību un aizsardzību no Latvijas iedzīvotājiem bez atsauces uz attiecīgo Latvijas likumdošanu, tai skaitā tiesībām pielietot ieroci vai spēku (VI pants par garantijām un pilnvarojumu ASV spēku, līgumdarbu izpildītāju, apgādājamo un materiāltehnisko līdzekļu aizsargāšanai, drošībai un aizsardzībai).

Visbeidzot, mēs labprātīgi atsakāmies no saprātīga strīdus risināšanas mehānisma, jo ar visām domstarpībām, kas būs radušās, Latvija nedrīkstēs vērsties nevienā tiesā vai institūcijā. Līgums nosaka: “Domstarpības un citus jautājumus, kuri nodoti apspriešanai saskaņā ar šo līgumu, nenodod izskatīšanai valsts tiesās vai starptautiskajās tiesā, tribunālā vai līdzīgajā institūcijā, ne arī izšķiršanai kādai trešais personai.” (XXIX panta 6.punkts.)

Kā mēs varam atrisināt iespējamo strīdu ar ciemiņu, ja mums ir pilna sēta ar viņa kara tehniku, turklāt mēs pat nezināsim, kādu, jo nekādas kontroles pār to mums nebūs? Citas valsts karaspēks mūsu zemē dzīvos pēc saviem likumiem. Tās pat nav kara bāzes, tās ir valstis valstī. Tas nav līgums. Kā saka tauta, tas ir valsts pieņemšanas-nodošanas akts.

Atšķirībā no Latvijas Lietuvas Konstitūcijā ir pants (137.pants), kurš nosaka: “Lietuvas Republikas teritorijā nevar atrasties masu iznīcināšanas ieroči un ārvalstu kara bāzes.”[9] Tieši uz šo pantu norādīja seši Lietuvas Neatkarības deklarācijas parakstītāji, iesniedzot Lietuvas Seimā aicinājumu nesteigties ar līguma ratificēšanu un nodot līguma izvērtēšanu Konstitucionālajā tiesā, kā arī organizēt tautas nobalsošanu par šo līgumu.[10] Diemžēl arī Lietuvā līgums 2017.gada 14.februāri tika ratificēts steigā, informatīvajā klusumā un atšķirībā no Latvijas – pilnīgā vienprātībā.

Cerībā nezaudēt pašu dārgāko

Tagad mums atliek vienīgi cerēt, ka paļaušanās uz to, ka citas valsts karavīri un darbinieki zinās, pratīs, darīs labāk, nekā nosaka mūsu likumi un kārtība, noslēgtais līgums neizvērtīsies par lielām un ilgstošām galvassāpēm Latvijas iedzīvotājiem.
Jācer, ka kaut kur virs Latvijas negadīsies tādi incidenti, kā Vācijā, kad no debesīm Hohenfelsas militārā bāzē krita ASV militārā tehnika par jautrību pašiem amerikāņu karavīriem.[11]

Jācer, ka Latvijā neatkārtosies Japānas salas Okinavas liktenis, kurā jau kopš Otrā pasaules kara beigām ir izvietotas ASV militārās kara bāzes. Vietējie iedzīvotāji līdz pat šim brīdim cieš no dažāda veida ASV karavīru darbībām: uz dzīvojamām mājām krītošas lidmašīnas un kara tehnika; neuzmanīga apiešanās ar sprāgstvielām; nogalināšana aiz neuzmanības; zvērīgas slepkavības un izvarošanas. Pastrādāto noziegumu saraksts ir ļoti garš, un tajos gadu gaitā ir gājuši bojā vairāki simti vietējo iedzīvotāju[12].

Neskatoties uz ASV militāro spēku atvainošanos un apņemšanos strādāt pie karavīru disciplīnas, noziegumi turpinās un joprojām izraisa apjomīgus vietējo iedzīvotāju protestus.[13] Arī pavisam nesen, 2016.gada jūnijā, kad kārtējo reizi bija izvarota un zvērīgi nogalināta kāda jauna japāņu sieviete, Okinavas salas galvaspilsētas ielās izgāja 65 000 tās iedzīvotāju.[14],[15]

Upurējot savu iedzīvotāju drošību un vieglprātīgi noniecinot tiesiskumu globālo interešu vārdā, mēs zaudējam pašu dārgāko – savu iedzīvotāju uzticību un neatkarību. Ar katru šādu līgumu valsts atdod daļu savas suverenitātes. Cik daudz neatkarības Latvijai vēl atlicis valsts simtgades priekšvakarā? Vai ir atlicis vēl vispār?

Ja mums ir tik ļoti nepieciešama aizsardzība, tad nedrīkstam aizmirst par pašcieņu un nevajag kopā ar cepuri noņemt arī galvu – tieši tāpat kā mūsu valsts un tās suverenitāte tā mums ir tikai viena.

Atsauces:
[1] http://www.saeima.lv/lv/aktualitates/saeimas-zinas/24475-deputati-virza-kriminallikuma-izmainas-kas-laus-versties-pret-hibridkara-raditiem-apdraudejumiem
[2] http://www.saeima.lv/lv/aktualitates/saeimas-zinas/25716-nosaka-ierobezojumus-nacionalajai-drosibai-nozimigam-komercsabiedribam
[3] http://old.historia.lv/alfabets/M/mu/munters/prese/1939.10.09.htm
[4] http://saeima.lv/lv/aktualitates/saeimas-zinas/25686-saeima-ratifice-latvijas-un-asv-ligumu-par-sadarbibu-aizsardzibas-joma ;
[5] http://titania.saeima.lv/LIVS12/saeimalivs12.nsf/0/DD698F03F15A222DC22580AA003A1200?OpenDocument  ;
[6] https://www.e-tar.lt/portal/lt/legalAct/fe1769b0032511e78034be159a964f47 ;
[7] http://www.delfi.lv/news/national/criminal/avariju-kura-pern-cieta-autorallija-pilots-grjazins-izraisijis-asv-karavirs.d?id=47501253
[8] http://www.lsm.lv/lv/raksts/latvija/zinas/asv-un-britu-karaviri-pec-iespejamiem-noziegumiem-pamet-valsti–vinu-lietu-izmeklesana-bremzejas.a209823/
[9] http://www3.lrs.lt/home/Konstitucija/Konstitucija.htm
[10] http://www.ekspertai.eu/signatarai-kreipesi-i-seima-del-lietuvos-ir-jav-vyriausybiu-susitarimo-konstitucingumo
[11] http://www.dailymail.co.uk/news/article-3552267/Not-Humvee-withstand-dropped-hundreds-feet-earth-Army-destroys-three-vehicles-parachutes-fail-training-mission.html
[12] http://www.uchinanchu.org/history/list_of_crimes.htm
[13] https://www.theguardian.com/world/2016/jun/19/thousands-protest-at-us-bases-on-okinawa-after-japanese-womans
[14] http://www.japantimes.co.jp/opinion/2016/05/23/editorials/another-heinous-crime-okinawa/#.WNim3G-GOUk
[15] http://apjjf.org/2016/11/Takazato.html

Jūlija Stepaņenko, Saeimas deputāte
/28.03.2017/

Avots:
http://julijastepanenko.lv/cepuri-asv-sabiedroto-prieksa-nonenemam/

Informācijas aģentūra
/17.05.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Krišjānis Valdemārs: Mācaities latviešu jaunekļi cik vien iespējat krieviski

Krišjānis Valdemārs

Mācaities latviešu jaunekļi cik vien iespējat krieviski un, ja tas ir izdarāms, arī vāciski. Šī mācīšanās, šī svešu valodu saprašana nevienu nepiespiež atšķirties no savas latviešu tautas, it īpaši tad ne, ja jūs nekad neaizmirst nevien sveštautu, bet arī latviešu laikrakstus, grāmatas un avīzes iegūt un lasīt, jo literatūras ražojumi jūs arvienu savienos ar pašu tautu un viņas vajadzībām.

Karstas jūtas par tautas labklāšanu jums nezudīs vis, bet dažu reizi vēl pieaugs, kad dzīves apstākļu dēļ jums gadīsies gandrīz ikvien krieviski vai vāciski runāt un ar šo tautu locekļiem sastapties. Piemēru mēs varam redzēt pie mūsu Baltijas vāciešiem, no kuriem daudzi Pēterburgā un visā Krievijā, kara- un civildienestā stāvēdami un augstas vietas ieņemdami, Baltijas vāciešiem ir vairāk labumu atnesuši nekā tie, kas mājā palikdami, tikai vāciski vien runāja, bet ievērojamu dzīves stāvokli ieņemt neiespēja.

Latvija atrodas vidū starp lielo Krieviju un arī, pēc ļaužu skaita ņemot, diezgan lielo Vāciju. Tad nu tiem viegli var izdoties caur labām skolām un pie diezgan svabadiem dzīves apstākļiem iemācīties abas valodas, un tādā vīzē palikt par bagātākiem un tikt par derīgiem vidutājiem starp abām šīm lielajām tautām, kurām uz priekšdienām v. t. j. pr. vēl daudz vairāk vidutāju būs vajadzīgs nekā līdz šim.

Jau mūsu dienās mēs redzam, cik labi latviešiem veicas vidutāju stāvoklī. “Pēterburgas Avīžu” laikā sāku klaušināt un pēc tiešām pārliecinājos, ka Pēterburgā pie it visiem ārzemju sūtņiem stāv dienastā latvieši: daždažādos amatos; pat pie Turcijas, Brazilijas, Bavārijas un Spānijas sūtņiem. Laikam tagad, pēc 25 gadiem būs tāpat. Visi šie latvieši prot latviski, vāciski un krieviski, daži arī vēl citas valodas. Krieviski jau latvietis var vieglāki iemācīties nekā vācietis, un šī vieglākā iemācīšanās ir latviešu tautai īpašīgs labums, kas vēl vairāk parādīs savu spēku nekā līdz šim, ja tikai to ievērosim.

Zināms, šo labumu varēs sasniegt tikai maza tautas daļa, tikai tie, kas iespēj iemācīties vairāk valodas. Bet šī daļa, caur caurim ņemot, taps turīga, un latviešu dzīvi dažā ziņā stipri varēs stutēt. Tādas stutes (kuru spēku tautai mums neder ne par daudz uzslavēt, nedz arī par daudz nicināt) latviešu tautai laikam drīz pienāks labi lielā skaitā no pārvācotiem latviešiem pilsētās un uz laukiem, — ja tikai tiem atvēlam tikpat lielas tiesības, kā pie citām tautām bauda tie, kas prot vairāk valodas, runāt pēc apstākļiem vienā vai otrā valodā.

Pieminēju Pēterburgas sūtņus. Bet varu arī uzrādīt, ka visās lielās Pēterburgas viesnīcās sulaiņi, šveicari un citi ierēdņi pa lielākai daļai ir latvieši (daži ar itin lielām ienākšanām), lai gan Pēterburgā dzīvo tikai 4—5000 latviešu un desmit reiz vairāk vāciešu, 3—4 reiz vairāk igauņu. Arī tēlegrafu, pastu un dzelzceļu iestādēs visā Krievijā atrodas tik daudz latviešu, ka jābrīnās. Skaidri redzams, ka latviešiem arī vairāk saprašanas dzīvē labi izdodas; tie arī iespēj viegli piemācīties vēl kādu jaunu valodu klāt pie savām jau pazīstamām trim valodām (latviešu, vācu
un krievu valodām).

Arvienu ar valodām jau tā iet, ka pie 2—3 valodām, ja vajadzīgs, vēl var piemācīties citas valodas klāt. To ar prieku redzam pie latviešiem arī uz jūrniecības lauka, kur daudz valodas cik necik saprast, ir tik pat derīgi, ka pie Pēterburgas sūtņiem un lielajās viesnīcās, tēlegrafu, pastnamu un dzelzceļu valdēs.

Tā nu redzam, ka tai latviešu tautas daļai, kurai ir iespējams vairāk valodas iemācīties, liktenis ir novēlējis svarīgus, laicīgai labklāšanai ļoti derīgus uzdevumus nākošiem laikiem. Šos uzdevumus izpildot, latviešu tauta nezaudēs savu nākamību, jo lielāka
tautas daļa paliks gadu simteņiem pie savas mātes valodas, latviešu apkārtnē dzīvodama, kur svešā valoda nav vajadzīga un tādēļ drīz atkal taptu aizcirsta, ja arī to iemācītos.

Krišjānis Valdemārs, latviešu ekonomists, publicists un politiķis, ietekmīgs Krievijas impērijas ierēdnis, viens no jaunlatviešu kustības aizsācējiem, jūrskolu dibinātājs
/1886/

Informācijas aģentūra
/17.05.2017/

Publicēts iekš Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

Piemērs kā portāls Apollo-tvnet debilizē savus lasītājus

Vienu no neskaitāmiem mediju tendenciozitātes un savu lasītāju muļķošanas piemēriem 15.05.2017 nodemonstrēja interneta portāls Apollo – tvnet. Šis piemērs savā nacistiskajā būtībā ir tik pretīgs un uzskatāms, ka tas tiek īpaši publiskots.

Portāls Apollo – tvnet tiešraides rakstā par Krievijas un Latvijas hokejkomandu spēli atļāvās uzrakstīt sekojošo: “Pasaules čempionāta (PČ) grupas turnīra sesto spēli šobrīd Ķelnē (Vācija) aizvada Latvijas nacionālā hokeja komanda, kas A apakšgrupas mačā spēkiem mērojas ar Vācijas speciālista Oļega Znaroka un latvieša Harija Vītoliņa vadīto Krievijas valstsvienību.”

Tātad abi ilggadīgie un izcilus panākumus sasniegušie Rīgas Dinamo un “Latvijas nacionālās hokeja komandas” spēlētāji, kolēģi un draugi – krievs Oļegs Znaroks un latvietis Harijs Vītoliņš ir nodēvēti attiecīgi par “Vācijas speciālistu” un “latvieti”.

Oļegs Znaroks tik tiešām ir vairākus gadus spēlējis Vācijas komandās, bet apsaukt vienu no Latvijas hokeja leģendām par “Vācijas speciālistu” tas ir izcilas tumsonības un/vai stulba un primitīva nacisma pazīme.

Savulaik “Latvijas nacionālā hokeja komanda” vairākus gadus nekādi nevarēja iekļūt A grupā un tas ar lielām grūtībām izdevās pēc tam, kad “Vācijas speciālists” Oļegs Znaroks, nodemonstrējot īstu krievu cīņassparu, neilgi pirms spēles beigām burtiski iestūma ripu Šveices izlases vārtos, kas deva “Latvijas nacionālai hokeja komandai” tik ļoti nepieciešamo uzvaru ar rezultātu 2:1 un ceļazīmi uz A grupu, kuru “Latvijas nacionālā hokeja komanda” kopš tā laika nav pametusi.

Ja šo pretīgo nacistisko Apollo – tvnet izlēcienu atbalsta liela daļa “Latvijas nacionālās hokeja komandas” līdzjutēju, tad būtu tikai godīgi “Latvijas nacionālai hokeja komandai” atbrīvoties no “Vācijas speciālista” mantojuma un parādīt “īsti latvisku” raksturu, iekļūstot vēlreiz A grupā patstāvīgi bez krievu atbalsta, lai viņu nopelni Latvijas labā nav tik zemiski jāmaskē ar “Vācijas speciālista” birku.

Informācijas aģentūra
/17.05.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | 13 komentāri

Ecce homo! Dictum de omni et nullo (jeb ironiska eseja par dažiem Latvijas idiotizētājiem)

Šajā esejā ir gods godbijīgi tuvoties latīņu valodas mīluļiem. Viņu darbības vērtība ir nosaukta latīņu valodā. Tāpēc latīņu valodas sprēgāšana ir obligāti jāņem vērā. To nedrīkst ignorēt. Obligāti nedrīkst būt nevērīga izturēšanās pret latīņu valodu. Nedrīkst nevēlēties zināt un savu iespēju robežās nelietot latīņu valodu. Tas nav pieļaujams. Tāpēc esejas autoram un esejas lasītājiem ir jāpārceļās uz latīņu valodas pasauli. Lūdzu, ievērosim: nevis uz latīnismu pasauli, bet uz latīņu valodas pasauli! Praktiski tas nozīmē pārcelšanos uz divvalodas pasauli – latīņu valodas pasauli + latviešu valodas pasauli.

Domāju, tas nesagādās lielas grūtības. Latviešiem vēsturiski tradicionāli (vācu, krievu, amerikāņu laikos) ir intīmas attiecības ar divvalodību, un latvieši mīl latīņu valodu. Jau Švaukstam krievu cara laikos izspruka šis tas latīnisks. Pēc komunistu jūga transformācijas vietējo izdzimteņu jūgā latvieši tūlīt pārgāja ne tikai uz angļu valdu, bet arī uz latīņu valodu un savus dzīves stāstus nekavējoties ierāmēja latīņu valodā. Latvieši vārdu „autobiogrāfija” aizstāja ar „kurkuli” – Curriculum vitae.

Vispār pie mums latīņu valodas klātbūtne ir stabila. Sākot ar valdību. Latviešu valdība ciena latīņu valodu. Tiesa, visbiežāk latīnismu veidā un pilnīgi aplamā veidā. Bet tas nekas! Ja, piemēram, premjers nesaka „indicatio”, bet pilnīgi nevietā saka „indikācijas”, tad tautai vienalga ir patīkama viņa siltumizturīgā attieksme pret latīņu valodu. Arī šīs esejas viens no galvenajiem varoņiem, latīņu valodas mīluļiem, ir valdībai pieslīpēts cilvēks. Viņš kādu laiku bija ekonomikas ministrs, kā arī izglītības un zinātnes ministrs.

Bet tagad, lūdzu, vispirms nedaudz pavingrināsimies. Pēc dažiem vingrinājumiem pārcelšanās uz divvalodības pasauli ritēs bez kašķīgas aizķēršanās.

Tūlīt nepieciešams paskaidrot sekojošo. Esejā divvalodības pasaule gurkstēs divējādi: 1) pēc vārdiem latviešu valodā iekavās sekos tulkojums latīņu valodā un 2) pēc vārdiem latīņu valodā iekavās sekos tulkojums latviešu valodā.

Jā! Piedodiet! Būs (jau bija!) arī trešais variants. Tautā plaši lietotie latīņu vārdi netiks tulkoti latviešu valodā, lai tādējādi nevienu neaizvainotu (tas jau attiecās uz „kurkuli”). Latvieši ir lingvistiski ļoti smalkjūtīga, ļoti talantīga un ļoti toleranta tauta. Tādas omulīgas īpašības sāka spilgti izpausties pēc latviešu nonākšanas vispirms Krievijas un vēlāk PSRS pakļautībā. Kā zināms, joprojām gandrīz visi prot krievu valodu, vajadzības un nevajadzības gadījumos smalkjūtīgi tūlīt pāriet uz krievu valodu, un gandrīz visi aizmuguriski (ne tikai) lamā cilvēkus, kuriem krievu valoda ir dzimtā valoda.

Un tagad daži vingrinājumi. Tajos izmantosim esejas virsrakstu.

Visticamākais, daudzi esejas lasītāji visai drīz gribēs iesaukties „Ecce homo!” (kāds cilvēks!). Tas notiks pēc tam, kad viņi pārliecināsies par esejas galveno varoņu cēlajām īpašībām un atcerēsies spārnoto tirādi „Amicus Plato, sed magis amica est veritas” (Platons ir draugs, bet patiesība ir vēl lielāks draugs).

Esejas galvenajiem varoņiem patiesība ir dārgāka par visu. Viņiem „voluntas populi suprema lex” (tautas griba ir augstākais likums). To viņi apliecina neviltoti un vaļsirdīgi (bona fide). Viņi „ad rem” (pēc būtības) rūpējās tikai par Latvijas „commune bonum” (vispārējo labumu). Viņi rosās „pro bono publico” (sabiedrības labā). To viņi nedara skata pēc (pro forma). Dara pie pilnas sajēgas (compos mentis). Dara nevis bezizejas stāvoklī (circulus vitiosus) un darba dēļ (ex officio). Viņi to dara savas labvēlības, bet nevis sava amata pienākuma dēļ (ex gratia). Nekādā gadījumā viņi to nedara „non compos mentis” (neesot pie pilna prāta). Viņi visu cenšās darīt „ex catthedra” (autoritatīvi) un reizē ar apziņu „errare humanum est” (maldīties ir cilvēciski).

Virsrakstā vārdi „dictum de omni et nullo” (burtiski: teikts par visu un neko) arī var būt aktuāli. „De facto” var atklāties esejas galveno varoņu „errata” (kļūdu saraksts). Esejas beigās (finis) lasītāji var sūdzēties par „argumentum ad hominem”; proti, latīņu valodas mīluļu darbība balstās uz pierādījumu, kas orientēts uz pārliecināmā cilvēka jūtām, nevis balstīts uz pierādāmās tēzes loģisko pamatošanu vai atspēkošanu. Citiem vārdiem sakot, „ecce homo” darbībā ir vienīgi ūdens („aqua”). Būtu labāk, ja tautu iepriecinātu vismaz ar „aqua vitae” (burtiski: dzīvības ūdeni – degvīnu). „Aqua” viņi varēja „habeas tibi” (paturēt pie sevis), bet tautu iepriecināt ar „aqua vitae”.

Tagad „ex voto” (saskaņā ar solījumu) pievērsīsimies stāstījumam par latīņu valodas mīluļu darbību. Tās vērtība, kā jau norādīju, ir nosaukta latīņu valodā. Stāstījums notiks „festina lente” (burtiski: steidzies lēnām) un bez „factum notarium” (vispārzināmiem faktiem).

Tie mūsu vērīgie tautieši, kuri jūt līdzi valdošās kliķes intelektuālajai traģēdijai, noteikti būs pamanījuši domnīcu vārdā „Certus”.  Portālā „Delfi” šis „Certus” bieži par sevi atgādina. Tad, lūk, šis „Certus” ir esejas galveno varoņu, latīņu valodas mīluļu, mājvieta jeb domnīca, kā viņi paši sevi identificē internetā.

Latīņu valodā „certus” nozīmē „uzticams”, „neapšaubāms”. Tā šo vārdu tulko citās valstīs. Turpretī mūsu „certusieši”, lai atšķirtos no „orbis terrarum” (zemeslodes) iedzīvotājiem, „pleno iure” (ar pilnām tiesībām) tulko doto vārdu šādi: „drošs, stingrs, apņēmīgs, noteikts”.

Atšķirība ir pamatīga, bet „pax vobiccum”! Tā saka (miers ar jums!), kad ir bezcerīgi kaut ko kādam pierādīt. Domāju, „pax vobiccum” attiecās arī uz mūsu dārgajiem „certusiešiem”. Kā nekā viņi ir no LR valdošās kliķes aizgalda. Tajā viss vienmēr ir pareizi un neeksistē vārdi „Tas ir nepareizi!” (id parum certum est) vai „Tas ir pierādīts noziegums!” (crimen certum).

Bet tagad „satis verborum” (pietiek runāt) un lasītājiem dosim iespēju priecīgi iesaukties „Ecce homo!”. Tas var notikt, lasot iegravēto „certusiešu” mājas lapā.

Par „Certus” misiju ir teikts: „Ekonomiskā izaugsme ir risinājums, lai samazinātu nabadzību, uzlabotu veselības aprūpi un izglītību, kā arī lai apturētu iedzīvotāju skaita samazināšanos. To var sasniegt privātā, akadēmiskā un publiskā sektora* stratēģiskas sadarbības (!?) rezultātā. CERTUS ir platforma (!?) šādas sadarbības nodrošināšanai (!?)”.

Tātad mūsu zemē viss uzplauks ar darbu un centību (opera et studio). „Certusiešu” labie nodomi (pia desideria) var iepriecināt katru, kurš uzbudināti domā par dzimteni (pro patria).  Viss būs atkarīgs no ekonomikas. Tā ir iespaidīga atziņa. Markss var atdusēties ar smaidu. Viņam nekad netrūks mācekļu. Materiālisma vienpusībā ieskābēti indivīdi vienmēr izsmidzinās trulu aprobežotību, nespējot fiksēt primāro cilvēku esamībā.

Mājas lapā „nec plus ultra” (pats labākais) ir „nobile” (cēlais) paskaidrojums: „CERTUS ir Latvijā pirmā domnīca, kas veidota ar 100 % privātā finansējuma palīdzību un apvieno teju visas vadošās Latvijas tautsaimniecības nozares — farmācijas, IT, kokrūpniecības, finanšu, lauksaimniecības un citas”.

Iesaucos, ceru, kopā ar daudziem lasītājiem „Ecce homo!”. Neticami! Kādi godīgi cilvēki! Tas nevar būt! Vai tiešām tā ir „nuda veritas” (kaila patiesība)? Vai tiešām „certusieši” to apgalvo pēc pašu ierosmes (motu proprio)?

Protams, protams, pie mums „nil admirari” ( ne par ko nav jābrīnās)! Tomēr nav skaidrs (non liquet), vai atsacīšanās no līdzdalības valsts budžeta un ārzemju fondu naudas sadalē nav meli. Pie mums veikli eksperti, domnīcu domātāji, stratēģiju stratēģi sadala miljonus. Vai tiešām „certusieši” ir brīvprātīgi atsacījušies no zagšanas – mūsu nacionālās kaislības? Vai tiešām viņu naudiņa ir 100% pašu un draugu cepurē samesta naudiņa? Vai kāds tam ir spējīgs ticēt Latvijas noziegumu brīvības paradīzē, kurā pat „Latvijas māte” (godīgā savas domnīcas eksperte VVF) tika pieķērta patīkamā noziegumā vējiem izpūstajā Liepājā?

Nekādi nav iespējams, ka „certusiešu” vadonis, viņu sauc Vjačeslavs Dombrovskis, ir „rara avis” (reti sastopams cilvēks). Viņš rušinās valdošās kliķes aizgaldā kopā ar citiem vienotās vienotības rukšķētājiem. Aizgaldā nav vietas izņēmumiem. Tajā neviens (nemo) nedrīkst nezagt. Tajā neviens nekustās „ad honores” (goda dēļ) un „gratis” (par velti). Tajā pat tāds process kā „ad patres” (burtiski: pie tēviem doties, t..i., nomirt) notiek negodīgi (mala fide). Atkal nākas atsaukties uz godīgo VVF un viņas „mens rea” (rīcības noziedzīgumu) ar septiņvietīgo kapavietu. Valdošās kliķes aizgaldā  valda princips „qualis rex, talis grex” (kāds kungs, tādi kalpi). Tāpat valda princips „similis simili gaudet” (tāds tādu atrod). Kā tas konkrēti izpaužās, gudrais lasītājs sapratīs (sapienti sat).

Publiskajā telpā visbiežāk grozās divi „certusieši”: Dr. Vjačeslavs Dombrovskis un Dr. Daunis Auers. Viņu kompetences kalns acīmredzot ir tik augsts, ka no tā var pamācīt „visas vadošās Latvijas tautsaimniecības nozares — farmācijas, IT, kokrūpniecības, finanšu, lauksaimniecības un citas”. Par to nav jābrīnās. Jau Pietuku Krustiņš lielījās par tautas talantīgumu uz „visām pusēm”.

Pie „un citas” pieder izglītība. Par izglītību visbiežāk raksta Auera kungs. Taču arī Dombrovska kungam izglītība „volens nolens” (gribot negribot) ir pazīstama nozare. Kā nekā viņš tika iestumts izglītības un zinātnes ministra tronī no 2013.gada 2.maija līdz 2014.gada 22.janvārim.

Pie mums „factum notorium” (vispārzināms fakts) ir tas, ka ministrs ir „politiska persona” un var nebūt lietas kursā par ministrijas darbu. Taču drošiem pats liktenis palīdz (fortes fortuna adiuvat). Tāpēc nesen Vjačeslava kungs „Delfos” latviešiem deva vērtīgus padomus izglītības nozarē (parasti viņš dod padomus ekonomikā u.c. nozarēs).

Viņa padomi izglītībā ir spējīgi kā pilieni izdobt akmeni (gutta cavat lapidem). Citādi nemaz nedrīkstētu būt. Viņa darbība viņa paša ieskatā ir „certus” – „droša, stingra, apņēmīga, noteikta”. Nekādā ziņā tā nav gara nabadzības apliecinājums (testimonium paupertatis).

Ne no kā nekas nerodās (de nihilo nihil). Vjačeslava kungā noteikti ir „causa causarum” (pirmcēlonis). Bez tā nevar ģenerēt valstiskus padomus izglītībā. Tāds pirmcēlonis var būt fakts, ka viņš pats ir gājis skolā un skolā novērojis izglītības funkcionēšanu. Šie novērojumi ir palikuši atmiņā „ad vitam aeternam” (uz mūžu mūžiem). Tāpēc viņa „certusiskajā” domāšanā „punctum saliens” (svarīgs punkts) ir pamācības izglītībā.

Dr.V.Dombrovskis „Delfos” raksta: „Tikko izskanēja ziņas, ka Ungārijas valdība vēlas izmest no valsts vienu no mūsu reģiona spēcīgākām augstskolām – Centrālās Eiropas Universitāti (Central European University). Lietuvas amatpersonas zibenīgi reaģē un saka: nāciet pie mums! No Latvijas amatpersonām un politiķiem – kapu klusums”.

Paldies Dievam! Lieliski, ka kapu klusums! „Certusiskais” domātājs grib valdībai (respektīvi, nācijai, tautai, valstij) iesmērēt „cūku” (krieviem ir nežēlīgs teiciens “svinju podstaviļi” (cūku iesmērēja)). Neslēpšu: viņa tricinošā muļķība bija galvenais iemesls tērēt laiku šīs esejas sagatavošanai. Pie mums muļķību netrūkst. Ne visām muļķībām ir vajadzīgs (un praktiski iespējams) pievērst kritisku uzmanību. Taču īpaši oriģinālas muļķības nedrīkst atstāt bez kritiskas uzmanības.

Kas ir „Central European University”? Kas tā ir par augstskolu, kuru ungāri grib izmest no valsts? Kāpēc mums jāsavāc tas, kas citiem nav derīgs? Izmet atkritumus. Kāpēc latviešiem var noderēt atkritumi? Kāpēc kungs pārmet Latvijas amatpersonām un politiķiem atkritumu nesavākšanu?

Ar tik tikko minēto universitātes nosaukumu (hoc titulo) Ungārijā darbojās Džordža Sorosa 1991.gadā dibināta izglītības iestāde. Esmu pārliecināts (certum mihi est), ka ar šo paskaidrojumu pilnīgi pietiek. Plašāki komentāri nav vajadzīgi – sapienti sat. Sorosa graujošā darbība visiem ir apnikusi ne tikai ASV un Rietumeiropā, bet arī Austrumeiropā. Soross un viņa „universitātes” apraud nacionālo neatkarību, nacionālo identitāti, masveidā veicina cilvēku garīgo pagrimumu. To beidzot atklāti atzīst krievu, baltkrievu, poļu, ungāru, bulgāru, serbu, slovāku, horvātu, čehu politiķi bijušajās sociālisma zemēs, kuras Sorosam izdevies sagandēt visvairāk ar neoliberālisma, globālisma, postmodernisma, homoseksuālisma, genderisma, politkorektuma, viedokļu plurālisma, seksuālo minoritāšu, migrantu atbalstīšanas indi. Soross ar finansu mahinācijās iegūtajiem miljoniem Austrumeiropā veiksmīgi uzbūvēja vietējo iedzīvotāju (īpaši jauniešu) degradācijas un deģenerācijas koncentrācijas nometnes.

Tas attiecās arī uz Latviju. Pie mums Sorosam vienmēr pašaizliedzīgi ir palīdzējuši t.s. trimdas latvieši. No viņiem divas Vitas un Andris ir bijuši īpaši centīgi savas tautas degradācijā un deģenerācijā. Latvijā ir ievazāts tāds pagrimums, no kura atbrīvoties ir iespējams tikai vairāku paaudžu laikā. Turklāt nevis dabiskā ceļā, bet perfekti izplānotas un sistemātiski realizētas ideoloģiskās kontrdarbības rezultātā. Ne visai ticu, ka Vitas un viņu pēcnācēji Andris un Guntars ir spējīgi adekvāti novērtēt Sorosa kolosālo ieguldījumu eiropeīdu pagrimumā. Bet kas attiecās uz mūsu dārgo „Certus” vadoni, tad viņa žēlošanās par „kapu klusumu” ir pelnījusi kategorisku nosodījumu.

Dombrovska kunga tekstu „Delfos” publicēja 2017.gada 4.aprīlī. Datums ir svarīgs, jo tajā laikā jau bija plaši izvērsusies starptautiskā kustība „Stop Operation Soros” un ārzemēs enerģiski pulsēja „desorosizācija”. Nav ticams, ka Vjačeslava kungs pirms 4.aprīļa par to neko nebija dzirdējis. Noteikti bija dzirdējis. Un ja bija dzirdējis, tad 4.aprīlī kādam pārmest „kapu klusumu” ir kodīga nelietība.

Viņa rīcības vērtējumā ir iespējami divi varianti: 1) tiekamies ar gara nabadzības apliecinājumu (testimonium paupertatis) jeb 2) tiekamies ar rafinētu nelieti, kurš apzināti vēlas turpināt Latvijas sabiedrības pagrimumu, ko noteikti turpinātu pie mums ievazātā Sorosa finansētā „augstskola”.

Priekšroku dodu „testimonium paupertatis” Kā nekā cilvēks ir no valdošās kliķes aizgalda, kurā dominē viens variants – „testimonium paupertatis”. Pie tam ir jāņem vērā psiholoģiskās nianses.

Ne reti gara nabadzība neapzināti izprovicē rafinētu nelietību. Muļķis var nesaprast, ka ir pastrādājis rafinētu nelietību. Gara nabadzībā intelektuālais process nav pakļauts stingrai morālajai kontrolei. Gara nabadzība producē visdažādākos risinājumus, kuri normāliem cilvēkiem nav pieņemami un tajā skaitā asociējās ar rafinētu nelietību. Id est (proti), no muļķa var visu kaut ko sagaidīt un pret muļķa izdarībām nav ieteicams izturēties tāpat kā pret garīgi pilnvērtīga cilvēka izdarībām. Izdarības var izskatīties identiskas, taču psihiskā izcelsme tām ir dažāda. Viena izcelsme ir muļķa izdarībām, pilnīgi cita izcelsme ir garīgi pilnvērtīga cilvēka izdarībām.

„Certusiešu” otrs aktīvists nav no mūsu planētas. Daunis Auers ir no citas planētas. Pašlaik viņš viesojas Latvijā un uz mūsu dzīvi lūkojās no savas planētas redzesloka.

Ar Latvijas realitāti viņa skatījumam nav nekādas saistības. Tas ir „a priori” skatījums. Viņa konceptuālisms Latvijai pilnīgi neder. Tāpēc „per se” (pats par sevi) pēc būtības atturēsimies vērtēt viņa ieguldījumu „certusiešu” reputācijas spodrināšanā. Viņa ieguldījumu Latvijas iemītnieki nevar objektīvi novērtēt. To var izdarīt vienīgi Auera kunga dzimtās planētas brāļi un māsas. Tomēr „paucis verbis” (dažos vārdos) kopaina ir jāieskicē.

Arī Dombrovska kungs nevērtē Auera kunga tekstus. Ja vērtētu, tad neļautu tos publicēt. Tekstiem ir anekdotiska reputācija. Auera kungs uzjautrina Latvijas nāciju un latviešu tautu.

Iespējams, Dombrovska kungam ir bail sacīt (horribile dictu) kolēģim taisnību. Auera kungs raksta par augstāko izglītību. Par tās vietējo līmeni bijušais ministrs Dombrovskis var kaut ko atcerēties un tāpēc it kā būtu spējīgs koriģēt Dauna kunga „lapsus calami” (burtiski: spalvas kļūdu). Diemžēl tas nenotiek. Varbūt iemesls ir bijušā ministra „lapsus memoriae” (atmiņas trūkums)?

Zinātņu doktors D.Auers „litteratim” (burtiski) raksta sekojošo: „Latvijas augstākās izglītības eksporta nozarei (!?) ir liels izaugsmes potenciāls (!?).[..] Ņemot vērā jau esošos panākumus (!?), kā arī nākotnes perspektīvas (!?), augstākās izglītības eksports būtu jāizdala kā atsevišķa nozare, bet tās pārraudzība jānodod Ekonomikas ministrijai (!?). Augstākās izglītības eksporta uzplaukums (!?) ne tikai pozitīvi ietekmēs Latvijas augstskolu studiju un pētniecības kapacitāti (!?) un Pārdaugavas kā dinamiska rajona – Rīgas kampusa – attīstību (!?). Tas varētu samazināt vai ar laiku pat pavērst atpakaļgaitā (!?) jaunu un talantīgu Latvijas studentu aizplūšanu uz ārzemju universitātēm (!?). Attīstot augstākās izglītības eksportu kā patstāvīgu nozari (!?), ir iespējams ne tikai veiksmīgi papildināt valsts budžetu (!?), bet arī celt mūsu izglītības sistēmas kvalitāti (!?). Šādu iespēju nevajadzētu laist garām (!?)”.

Ne visai pieklājīgi piekasīties citas planētas „magister dixit” (burtiski: skolotāju teiktajam). Taču „post hominum memoriam” (kopš neatminamiem laikiem) uz Zemes eksistē tendence norādīt terminoloģiskās un satura nepilnības. Bez tā nav iespējams ceļš „per aspera ad astra” (caur ērkšķiem uz zvaigznēm). Tāda attieksme ir uz Zemes.

Iepriekš teiktais par Dauna kunga lūkošanos no savas planētas redzesloka tomēr ne līdz galam atbilst patiesībai. Viņš jau ir manāmi adaptējies mūsu intelektuālajā vidē. Tas pārsteidzoši atspoguļojas citētajā fragmentā.

Uzskatu, ka terminoloģiskā oga „izglītības eksports” ir tāds pats vulgārisms kā, piemēram, „kultūras industrija”. Tādi mežonīgi, rupji un reizē frivoli (vieglprātīgi) jēdzieni var rasties vienīgi kultūras pagrimuma periodā, kad pret kultūru masveidā sāk necienīgi izturēties un vispār cilvēku sirdīs nekas vairs nav svēts. Šajā gadījumā nav svēts tāds kultūras segments kā izglītība.

Dauna kungs tēlo augstākās izglītības eksporta fanu. Taču šo lomu viņš tēlo slikti. Viņš nav pratis noklusēt galvenos momentus. Tāpēc blēšana par minēto eksportu ir anekdotiski smieklīga. Citātā tas viskutelīgāk attiecās uz „izglītības sistēmas kvalitāti”, „pētniecības kapacitāti”, „jaunu un talantīgu Latvijas studentu aizplūšanu uz ārzemju universitātēm”.

Lasot Vjačeslava kunga akceptēto Dauna kunga tekstu, „volens nolens” nāk prātā skumji jautājumi.

Kā nav kauns „certusiešiem” blēt par kaut kādu „izglītības eksportu”, ja pašmāju jaunieši bēg no šīs izglītības?

Kā nav kauns blēt, labi zinot par ārprātu izglītības sistēmā? Ārprātīgā kņada ap pedagogu augstskolu nav vienīgais piemērs. To papildina 2017.gada 12 aprīlī medijos rezumētais: „Latvijas vidusskolu izglītības kvalitāte ir ārkārtīgi zema”.

Kā nav kauns blēt par augstāko izglītību, labi zinot par zinātnes likvidēšanas solīdo apjomu Latvijā? Vai tiešām abi zinātņu doktori ir tik apdauzīti, ka neizprot zinātnes organisko nepieciešamību augstākajā izglītībā? Uz Zemes izdevušās valstīs augstākā izglītība ir koncentrēta universitātēs, un augstākā izglītība bez zinātnes nepastāv.

Ko nozīmē „veiksmīgi papildināt valsts budžetu”? Vai kungi patiešām nezina par izglītības komerciālizācijas milzīgo kaitīgumu izglītībai?

Ko nozīmē prieks par „Pārdaugavas kā dinamiska rajona – Rīgas kampusa – attīstību”? Uz Zemes ir pretēji. Universitāšu kampusi bēg no „dinamiskiem rajoniem”. Zinātne un studēšana nav savienojama ar urbānisku vidi. Zinātnei un studēšanai ir vajadzīgs miers un klusums, bet nevis „dinamisko rajonu” mūžīgā kņada un mūžīgais troksnis. Un vispār urbānisms jau sen ir arhaisms. Urbānisms kā sabiedriskās domas strāvojums jau sen nav modē. Tagad neviens sevi cienošs inteliģents cilvēks pilsētas kultūru neuztver kā civilizācijas augstāko sasniegumu. Kā to var nezināt XXI gadsimtā?

Un ko nozīmē izglītības nodošana Ekonomikas ministrijai? Kāpēc ne Iekšlietu ministrijai vai Aizsardzības ministrijai? Kas vispār notiek tādu cilvēku smadzenēs, kuri iesaka izglītības administrēšanu nodot Ekonomikas ministrijai? Vai kungi nezina, ka pie mums augstākā izglītība jau sen ir izdevīgs bizness bez Ekonomikas ministrijas „jumta”? Vai kungi nezina, ka šis bizness nodrošina bakalaura un maģistra papīra saņemšanu bez nevienas grāmatas atvēršanas? Bet varbūt „certus” vietā mums ir darīšana ar „debilitas”, kas no šīs domnīcas „ad oculum” (acīm redzami) ir gatava plūst „ad infinitum” (līdz bezgalībai)?

Arturs Priedītis
/17.04.2017/

Avots:
http://blog.artursprieditis.lv/?p=3370

Informācijas aģentūra
/17.05.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Secinājumi RPIVA likvidēšanas sakarā

28.03.2017 Latvijas Republikas valdība pieņēma lēmumu par Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (RPIVA) likvidāciju, pievienojot to Latvijas Universitātei. Šāds lēmums tika pieņemts neskatoties uz RPIVA vadības, RPIVA kolektīva, RPIVA studentu, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA), Tiesībsarga, daudzu nozares ekspertu iebildumiem un vairākām protesta akcijām. Epopeja ap RPIVA likvidāciju uzskatāmi parāda gan Latvijas sabiedrības bēdīgo stāvokli, gan arī apliecina, ka Latvijas Republika ir koloniāli atkarīga pseidovalsts, kurā valdošais kolobracionistu mazākums atklāti un nekaunīgi spļauj virsū sabiedrības vairākumam, tai skaitā arī tādai sakrālai sabiedrības daļai kā skolotājiem (šai gadījumā – nākamajām skolotājām un bērnudārzu audzinātājām).

Faktu uzskaite

* lēmums par RPIVA likvidāciju tika izstrādāts un virzīts sasteigti, nepiesaistot RPIVA vadību un ignorējot gan RPIVA vadības, gan studentu viedokli;
* formālie RPIVA likvidācijas iemesli: augstskolu optimizācija, līdzekļu taupīšana un studiju kvalitātes paaugstināšana;
* pēc RPIVA likvidācijas realizētāja Kārļa Šadurska (Vienotība) teiktā Latvijā tiekot sagatavots pārāk daudz pedagogu un tie neatbilstot plānotās kompetenču izglītības prasībām;
* RPIVA vadība, RPIVA kolektīvs un RPIVA studenti kategoriski iebilda pret RPIVA likvidāciju;
* RPIVA pēc vairākiem starptautiski atzītiem rādītājiem ir augstāks kvalitatīvais līmenis nekā Latvijas Universitātei, tai skaitā finanšu rādītāju un administratīvā aparāta izmantošanas efektivitātes ziņā;
* RPIVA savas darbības laikā ir uzkrājusi “liekus” naudas līdzekļus;
* publiskā telpā izskanēja apgalvojums, ka RPIVA likvidācija ir saistīta ar Latvijas Universitātes finanšu problēmām un ka RPIVA likvidācijas patiesais iemesls ir “Latvijas Universitātes glābšana”;
* RPIVA vadība publiski paziņoja, ka RPIVA kolektīvam un studentiem ir bažas, ka līdz ar pievienošanu Latvijas Universitātei, pasliktināsies studiju kvalitāte;
* RPIVA likvidatori apsolīja, ka līdz 2020.gadam netiks likvidēta neviena cita augstskola, ka RPIVA studentu studiju maksas nemainīšoties un ka viņu studiju kvalitāte nepazemināšoties;
* RPIVA likvidācijas pretinieki sarīkoja vairākas protesta akcijas, kuras Latvijas politiskās apātijas apstākļos pulcēja salīdzinoši lielu dalībnieku skaitu;
* RPIVA likvidācijas pretinieki paziņoja, ka RPIVA likvidācija ir nedemokrātiska un prettiesiska (viens no protesta akciju saukļiem: “Par tiesisku un demokrātisku Latviju”);
* laikā, kad RPIVA kolektīvs un studenti cīnījās par augstskolas saglabāšanu, tai skaitā organizējot protesta akcijas, pie RPIVA parādījās t.s.”virinātājs”, kurš demonstratīvi šokēja RPIVA studentes;
* par Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāni 2015.gadā tika ievēlēta Malgožata Raščevska, kura fakultātes attīstības programmā runāja par “jaunu skolu”, “jauna veida augstāko izglītību LU” un “jaunāko audzināšanas paņēmienu ieviešanu skolā”;
* Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītājs ir Ivars Austers, kurš publiski iestājas par Stambulas konvenciju un t.s.”genderizācijas” normu ieviešanu;
* aktīvi RPIVA likvidāciju atbalstīja un virzīja Latvijas Universitātes prorektore Ina Druviete no partijas “Vienotība”;
* par RPIVA likvidāciju iestājās gandrīz visa Latvijas Republikas valdība, izņemot Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Kasparu Gerhardu no NA/TB-LNNK (RPIVA likvidāciju atbalstīja Kārlis Šadurskis (Vienotība), Māris Kučinskis (ZZS), Jānis Reirs (Vienotība), Dace Melbārde (NA/TB-LNNK), Arvils Ašeradens (Vienotība), Anda Čakša (bezpartejiska, ZZS virzīta), Uldis Augulis (ZZS), Dana Reizniece-Ozola (ZZS) un arī Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis (ZZS)).

Acīmredzamie secinājumi

1. Izglītības un zinātnes ministrija, partija “Vienotība”, Latvijas Universitātes vadība un Latvijas Republikas valdība atklāti, klaji un nekaunīgi ignorēja RPIVA vadības, pedagogu un studentu argumentēto un pamatoto viedokli.

2. Izglītības un zinātnes ministrija, partija “Vienotība” un Latvijas Republikas valdība ar savu reālo rīcību visiem uzskatāmi parādīja, ka kvalitatīvs darbs nevienam nav vajadzīgs un ka tas netiek atbalstīts, jo tika likvidēta finansiāli, organizatoriski un akadēmiski veiksmīga augstskola, ar kuras darbu ir ļoti apmierināti arī tās produktu patērētāji – studenti, par labu iestādei, kura šajos rādītājos, maigi izsakoties, atpaliek. Citiem vārdiem sakot, visiem tika uzskatāmi parādīts, ka valdošās aprindas atbalsta haltūristus un “blatņikus”. Pēc kā tāda, protams, top skaidrs, ka visas runas par “veiksmes stāstiem” un Latvijas attīstību ir tukša ideoloģiska pļāpāšana muļķa vēlētāju “acu aizmālēšanai” (šis apstāklis ir izgaismojies jau sen, bet RPIVA likvidācija ir kārtējais tā faktoloģisks apstiprinājums).

3. Nekāda sakarīga, pārdomāta un sabiedrības interesēm atbilstoša augstskolu reorganizāciju un optimizācijas plāna nemaz nav, bet ir vai nu tikai egocentriskas refleksijas šauru grupu interešu apmierināšanai vai arī eksistē tāds plāns, kurš dēļ tā izteikti antisabiedriskā rakstura ir nepubliskojams un tādēļ turams stingrā slepenībā.

4. Pilnīgi nevajadzīgi “uz līdzenas vietas” tika papildus destabilizēta Latvijas iekšpolitiskā situācija un nozīmīgi grauta ticība Latvijas valstij ļoti ievērojamā un ļoti nozīmīgā Latvijas un latviešu sabiedrības daļā. Un tas tika izdarīts situācijā, kad Rietumvalstu (un arī Latvijas) antiKrievijas hibrīdkara propaganda apgalvo, ka Krievija apdraudot Latviju. Interesanti, ka šo lieko destabilizējošo soli atbalsta arī LR Aizsardzības ministrs. No tā var secināt, ka vai nu nozīmīga Latvijas Republikas valdības daļa, ieskaitot Aizsardzības ministru Raimondu Bergmani, ir tiešie vai netiešie “Krievijas aģenti”, kuri veikli veic visdažādākās iekšpolitiskās diversijas, un NATO struktūras ir vārguļi, kuri nespēj ar to tikt galā, vai arī RPIVA likvidācija atbilst kaut kādām būtiskām Rietumvalstu un NATO politiskajām pamatnostādnēm, kuru dēļ ir pieļaujami upurēt iekšpolitisko stabilitāti. Cietiem vārdiem sakot, RPIVA likvidācija ir kārtējais uzskatāmais apliecinājums, ka Rietumvalstu un NATO viena no galvenajām reālajām vērtībām ir homoseksuālistu – pedofīlu aprindu tiesību aizsardzība un to, ka Latvijas ierēdņi un Latvijas karavīri reāli aizstāv vispirmām kārtām homoseksuālistu – pedofīlu aprindu intereses (pārējais – kā sanāk).

Jo vairāk pedagogu, jo labāk

Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis (Vienotība) vienā no savām publiskās uzstāšanās reizēm apgalvoja, ka Latvijā tiekot sagatavots pārāk daudz pedagogu, tāpēc pedagogu sagatavošanas joma esot jāoptimizē, tādējādi arī ietaupot līdzekļus.

Neapskatot visu šo apgalvojumu kopumā, ir jānorāda, ka apgalvojums, ka valstī ir pārāk daudz pedagogu pats par sevi ir izteikti antivalstisks un prettautisks. Valstī nevar būt par daudz pedagogu, jo pedagoģija ir viena no svarīgākajām jomām, kuru ideālā gadījumā ir jāpārvalda katram sabiedrības loceklim. Pedagoģija nav tikai profesija, pedagoģija tās ir zināšanas un iemaņas, kuras ir nepieciešamas nākamajām mammām un tētiem, vecmammām un vectētiem, kā arī krustmātēm, krustēviem, onkuļiem un tantēm. Pedagoģijas studenti ir ne tikai nākamie skolotāji, bet arī nākamie vecāki, galvenokārt nākamās mammas, tāpēc, jo lielāks būs pedagoģijas studentu skaits (puslīdz kvalitatīva apmācības procesa gadījumā), jo labvēlīgāku ietekmi tas atstāj uz valsts un sabiedrības ilgtermiņa attīstību. Jo īpaši būtiski tas ir Latvijas gadījumā, kura ir maza valsts (attiecīgi ļoti būtiska ir cilvēciskā kvalitāte) un kura piedzīvo demogrāfisko katastrofu. No šāda viedokļa skatoties, Kārļa Šadurska izteikums ir visa cita starpā arī amorāla tumsonība.

RPIVA likvidācija: homoseksuālistu – pedofīlu aprindu vispārējas “genderizācijas” mēģinājuma sākums

Lai saprastu patiesos RPIVA likvidēšanas iemeslus, šis fakts ir jāapskata citu globālo un lokālo notikumu un tendenču kontekstā. Gan pasaulē, gan arī Latvijā jau labu laiku norit homoseksuālisma normalizācijas process. Šis process vairs nav klasiska homoseksuālistu aizsardzība no tumsonīgā vairākuma agresīvajiem uzbrukumiem, bet gan konsolidētā homoseksuālisma atbalstītāju mazākuma izsmalcināta agresija pret sabiedrības vairākumu.

Šīs homoseksuālistu agresijas ietvaros sabiedrības vairākumam dažādos veidos mēģina uzspiest homoseksuālisma normāluma akceptēšanu (homoseksuālisms nekādi nevar būt norma, jo tā ir novirze, tas ir noteikta cilvēka funkcijas disfunkcija, un pat, ja ar šo disfunkciju var sadzīvot, tā ir un paliek disfunkcija). Tā ietvaros mēģina panākt viendzimuma “laulību” legalizāciju, bērnu adopcijas atļaušanu viendzimuma pāriem, īpašu homoseksuālistu aizsardzību un īpašu attieksmi pret homoseksuālistiem, paceļot tos virs pārējiem sabiedrības locekļiem, kā arī cenšas ieviest bērnu “seksuālo izglītošanu” jau kopš bērnudārza, kurā visa cita starpā ir jāapgūst homoseksuālisma normāluma mācība. Kā viens no šo un citu homoseksuālistu aizstāvju mērķu sasniegšanas līdzekļiem ir t.s. “genderizācija”, kas paredz jaunas kategorijas “loma” (gender) ieviešanu papildus dzimumam un faktisku dzimuma aizstāšanu ar to. “Genderizācijas” drausmīgās sekas ir grūti aprakstīt, bet viennozīmīgi šo normu ieviešana sagraus pilnīgi visu esošo sabiedrisko kārtību un visa cita starpā tas ved arī pie faktiskas pedofilijas legalizācijas.

Šī iemesla dēļ un arī tādēļ, ka homoseksuālisms un pedofīlja ir radniecīgas, grūti nošķiramas parādības, cilvēkus jeb subjektu kopumu, kuri vēlas panākt homoseksuālisma normalizāciju, var nosaukt par homoseksuālistu – pedofīlu aprindām (ne visi viņi ir pedofīli un pat ne homoseksuālisti, bet visi apzināti kaut kādu savu iemeslu dēļ vēlas panākt homoseksuālisma normalizāciju ar visām drausmīgajām sekām, kas no tā izriet). Citiem vārdiem sakot, homoseksuālistu – pedofīlu aprindu kodolu veido homoseksuālisti – pedofīli, kuru tuvākie sabiedrotie ir homoseksuālisti, kuru tuvākie sabiedrotie savukārt ir vieglas seksuālas uzvedības ļaudis, kurus visus kopā un pa daļām visdažādākos veidos mēģina atbalstīt, stiprināt un izmantot dažādi politekonomiskie un reliģiskie spēki.

Ļoti būtisks homoseksuālisma normalizācijas un “genderizācijas” ieviešanas traucēklis ir klasiskā pedagoģija, cilvēki, kuri to ir apguvuši (skolotāji un bērnudārza audzinātājas), iestādes, kuras to izmanto (skolas un bērnudārzi) un mācību iestādes, kuras to māca. Uzbrukumu šai klasiskās pedagoģijas sistēmai ir loģiski sākt ar uzbrukumu pedagogu sagatavošanas mācību iestādēm, pēc kā var iznīcināt klasisko pedagoģiju skolās un bērnudārzos. Tā kā RPIVA ir vadošā pedagogu sagatavošanas mācību iestāde un to var uzskatīt par sava veida klasiskās pedagoģijas bastionu, tad “genderizācijas” praktisku ieviešanu ir loģiski sākt ar RPIVA likvidāciju. Konkrētā gadījumā RPIVA pievienošana Latvijas Universitātei ir tikai pirmais solis, kam sekos reāla RPIVA mācību satura revīzija, strauji vai pakāpeniski izmetot no mācību satura klasisko pedagoģiju (ja vajadzēs, kopā ar pasniedzējiem, kuri tam pretosies) un aizstājot to ar “jaunāko zinātnisko atklājumu” “genderpedagoģiju”. To, ka visdrīzāk tas notiks tieši šādi un ka šis ir galvenais RPIVA likvidācijas iemesls, apstiprina Ivara Austera un Malgožatas Raščevskas darbošanās Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē.

Pēc tam, kad Latvijas Universitātes “genderizētāji” būs “sagremojuši” RPIVA mantojumu, sāksies tāda vai cita veida citu Latvijas augstskolu, kurās māca klasisko pedagoģiju, iznīcināšana, kam sekos jau pilnīgi atklāta “genderizācijas” normu ieviešana, tai skaitā skolu un bērnudārzu mācību programmās. Ja tas notiks, tad tas būs garantēts Latvijas sabiedrības un latviešu gals.

Subjekti, kuri veicināja RPIVA likvidāciju

* partija “Vienotība”;
* Latvijas Universitātes vadība;
* homoseksuālistu – pedofīlu aprindas (sīkāk par šīm aprindām var lasīt te: https://infoagentura.wordpress.com/2016/05/31/stambulas-konvencija-homoseksualistu-pedofilu-aprindu-kartejais-sabiedribas-maitasanas-meginajums/ );
* “poļi” (subjekts, kurš sastāv no cilvēkiem ar etnisko poļu saknēm, kuri tādā vai citādā mērā atbalsta Lielpolijas idejas; kā šo aprindu zināmākais un simboliskākais pārstāvis ir minams ASV Demokrātu partijas ideologs, poļu izcelsmes katolizēts ebrejs Zbigņevs Bžezinskis; šis subjekts ir viens no galvenajiem pašreizējās Ukrainas krīzes un Austrumeiropas destabilizācijas vaininiekiem; šim subjektam ir raksturīgs izteikts antikrieviskums un dziļš naids pret Krieviju);
* Lielbritānijas, Norvēģijas un Zviedrijas specdienesti.

RPIVA tika likvidēta pēc Latvijas Policijas akadēmijas (LPA) likvidācijas scenārija

Ļoti būtiski ir fiksēt, ka RPIVA tiek likvidēta gandrīz tieši tādā pašā veidā, kā tika likvidēta Latvijas Policijas akadēmija. LPA arī likvidēja partijas “Vienotība” pārstāve (Linda Abumeri, toreiz Mūrniece). Kā galvenais LPA likvidācijas pamatojums tika minēta optimizācija un līdzekļu ietaupīšana, LPA likvidācija notika, pievienojot to arī Latvijas Universitātei, un arī toreiz tika solīts, ka izglītības kvalitāte necietīšot. Šodien ir redzams, ka LPA likvidācijas sakarā dotie solījumi netika pildīti, attiecīgi ir pamats apšaubīt tos solījumus, kuri tiek doti pašreiz RPIVA likvidācijas sakarā.

Vēl ir būtiski konstatēt, ka LPA likvidāciju veicināja gandrīz tie paši subjekti, kuri pašreiz veicina RPIVA likvidāciju, no kā savukārt var secināt, ka noteikti subjekti nodarbojas ar apzinātu antisabiedrisko darbību un kaitniecību un ka tiek vests slepens karš pret Latvijas sabiedrību. Tas, ka pirmā tika likvidēta LPA, nopietni traumējot LR Iekšlietu sistēmu, ir loģiski, jo policija, ja tā godprātīgi pilda savus pienākumus, var ievērojami traucēt daudzām antisabiedriskām destrukcijām. LPA tika likvidēta, lai “atraisītu” antisociālajiem elementiem rokas. Kad tas ir izdarīts un kad ir nostiprināts Iekšlietu sistēmas ierobežotas rīcībspējas stāvoklis, var ķerties arī pie citu būtisku sabiedrisko institūtu iznīcināšanas. Kā ir labi redzams, likvidatori “nestaigā” “riņķī apkārt” un dod triecienu “pašā sirdī”, uzbrūkot pedagogu sagatavošanas sistēmai un konkrēti RPIVA.

Dots devējam atdodas: Kārlis Šadurskis sākumā likvidēja “krievu skolas”, tagad Kārlis Šadurskis likvidē latviešu skolas

RPIVA likvidācija izgaismoja un padarīja Latvijas un latviešu publikai plaši pieejamu citu zīmīgu apstākli. Viena no dzīves likumsakarībām vēsta, ka indivīds, kurš ir veicis antisociālas darbības pret vienu sabiedrisko grupu, noteikti to veiks arī pret citu sabiedrisko grupu, ja tas būs iespējams. Šī iemesla dēļ ir plaši izplatīta prakse norobežoties no nodevējiem vai pat sodīt tos, pat ja konkrētā indivīda nodevība ir bijusi pašam izdevīga. Šī iemesla dēļ saprātīgi ir norobežoties no jebkura indivīda, kurš ir veicis kādu antisabiedrisku rīcību, pat, ja tā ir bijusi vērsta pret kādu pašam nevēlamu cilvēku vai sociālo grupu.

Daudzi latvieši ir antikrieviski noskaņoti un šajās noskaņās viņi aktīvi atbalstīja vai palika pozitīvi neitrāli Kārļa Šadurska realizētajai “krievu skolu” latviskošanas politikai, kas izsauca plašus protestus cittautiešu vidū. Kārlis Šadurskis toreiz parādīja “stingru nacionālo nostāju” un palika pie sava, neskatoties uz pamatotajiem protestētāju iebildumiem, un daudzi latvieši viņu tajā atbalstīja. Šis atbalsts izpaudās arī kā balsošana par partiju “Vienotība”, kā plusiņa ievilkšana Kārlim Šadurskim vai tā nesvītrošana un lielā mērā pateicoties šim atbalstam Kārlis Šadurskis atkal kļuva par Izglītības un zinātnes ministru.

Tagad, kad “krievu skolas” vairs tikai formāli ir krievu un kad globālajiem valsts politikas pasūtītājiem ir pavisam citi mērķi, Kārlis Šadurskis rāda “stingru nacionālo nostāju” un likvidē jau latviešu skolas – RPIVA kā vienu no būtiskākajām latviešu skolām, bet ne tikai. Tas ir sava veida “paldies” latviešiem par viņu atbalstu un godīga samaksa par latviešu morālo stāju un politisko tālredzību. Dots devējam atdodas!

Lai cik nepatīkami vairumam latviešu tas nebūtu, bet šis apstāklis ir jāapzinās, lai gūtu no tā mācību, kuras ietvaros ir kardināli jāpārskata sava attieksme pret oficiozo Latvijas varasiestāžu propagandēto nacionālo un ārpolitisko nostāju. Ja nozīmīgs latviešu skaits neveiks šādu savu uzskatu pārskatīšanu, tad Latvijas sabiedrība nav glābjama un nākamo gadu laikā to sagaida visai drūmas perspektīvas.

RPIVA likvidācija: jauna iespēja Latvijas sabiedrībai beidzot sākt mosties

RPIVA likvidācija no vienas puses ir drausmīgu procesu sākums Latvijā, no citas puses RPIVA likvidācija ir loģiska Latvijas sabiedrības nespēka un koloniālās atkarības (nu jau arī okupācijas) sekas, tai pat laikā RPIVA likvidācija ir arī kārtējā izdevība Latvijas sabiedrībai beidzot saskatīt, kuri ir patiesie Latvijas sabiedrības ienaidnieki, lai uzsāktu nacionālās atbrīvošanas kustību. Tā ir iespēja, kura var tikt izmantota, bet kura var arī tikt palaista vējā kā līdz šim ir noticis ar daudzām citām iespējām.

No “Vienotības” puses šādi likvidēt RPIVA bija ļoti liela muļķība, jo teorētiski tas var izraisīt tik lielu sabiedrisko viļņošanos, ka tā var aizslaucīt “vēstures mēslainē” ne tikai partiju “Vienotība”, bet arī visu Latvijas proeiropeisko orientāciju. “Vienotības” funkcionāri savukārt acīmredzot par to vai nu neaizdomājas vispār vai arī uzskata šādu iespēju par stipri teorētisku un mazvarbūtisku. Citiem vārdiem sakot, “Vienotība” ir tik pašpārliecināta un tik pārliecināta par Latvijas sabiedrības bezspēcību savu varas tehnoloģiju un propagandas priekšā, ka neuzskata par vajadzīgu izvairīties no tik atklātām un tiešām destrukcijām. “Vienotība” ir norakstījusi latviešus līdzīgi kā angļi simtgadu kara laikā norakstīja frančus, saņemot Žannu Darku, un “Vienotība” nicina lielāko daļu latviešus līdzīgi kā padomju iedzīvotājus nicināja vācu nacisti, veicot pret tiem neiedomājamas nežēlības, saņemot 9.maiju. RPIVA likvidēšanas procesam ir visi priekšnosacījumi, lai tas varētu izvērsties par “Vienotības” un visas proeiropeiskās kustības apokalipsi.

Likvidējot RPIVA, notiek vēršanās pret svētākajām jebkuras sabiedrības grupām – pret Sievietēm (ar lielo burtu), pret Skolotājām (ar lielo burtu) un attiecīgi arī pret bērniem (ar RPIVA likvidāciju tiek reāli apdraudēti visi nākamie Latvijas bērni). Tā kā RPIVA sagatavoja skolotājas un bērnudārza audzinātājas, darot to pietiekami apzinīgi, tad gan RPIVA kolektīvā, gan RPIVA studējošo vidū ir pietiekami augsta savas misijas apziņa, kas ir ļoti būtisks priekšnosacījums veiksmīgai darba organizācijai un veiksmīgu sabiedrisko struktūru radīšanai. To, ka tas tā ir apliecināja arī RPIVA kolektīva un studentu vienotā, konsolidētā nostāja, iestājoties pret RPIVA likvidāciju. Savukārt RPIVA darbības jomai un personālsastāva cilvēciskajām īpašībām piemīt tik milzīgs potenciāls, ka tas, pilnībā izmantots, spēj atmodināt daudzus apātiskos, vienaldzīgos un pat veiksminiekus, kuriem “mēra laikā” klājas ciešami vai pat labi.

Lai izveidotos spēcīga sabiedriskā kustība, tai ir nepieciešams spējīgs organizatoriskais kodols, atbalsta sociālā bāze un spēcīga ideoloģija. Viss tas RPIVA ir pietiekami attīstītu aizmetņu formā, kuriem nepieciešamas tikai nelielas transformācijas. Ja RPIVA kolektīvs, studenti un absolventi līdz galam saprastu briesmu līmeni, kas apdraud gan viņu profesiju, gan bērnus, gan visu Latvijas sabiedrību (tai skaitā arī katru no viņiem pašiem individuāli), un apzinātos savas lielās iespējas šo procesu apstādināšanā, tad viņiem būtu reālas iespējas ap sevi konsolidēt vairumu augstskolu, vairumu pedagogu un vairumu bērnu vecāku un ar šādu spēku Latvijā varētu veikt vērienīgas pozitīvas pārmaiņas, apstādinot ielaistos, sabiedrību nogalinošos procesus un ievērojami uzlabojot visiem Latvijas iedzīvotājiem dzīves kvalitāti.

Viena no RPIVA pēdējās protesta akcijas organizētājām Delfi TV apņēmīgi paziņoja, ka, ja valdība pieņems lēmumu par RPIVA likvidāciju, tad tās nebūšot beigas, bet tikai sākums. Ja šis solījums tik tiešām tiks reāli izpildīts un ja RPIVA vadība, kolektīvs un studenti nevis nokārs galviņas, samierināsies ar likteni un “ies pa mājām”, bet sāks nopietnu un bezkompromisa pretestību, tad drīz vien viņu virzienā sāks plūst visu ar pašreizējo prettautisko politiku neapmierināto, cerības zaudējušo iedzīvotāju enerģija. Ja RPIVA vadība, kolektīvs un studenti uzsāks nopietnu pretestību, tad viņiem ir reālas iespējas iegūt daudz lielāku sabiedrisko enerģiju kā visām Saeimā esošajām partijām kopā ņemot. RPIVA vadība, kolektīvs un studenti var radīt īstu Atmodu.

Vai latviešu vīrieši ir stulbi, impotenti lupatas?!

Latvijas valsts un sabiedrība ir izvarota. Latvija ir zaudējusi savu suverenitāti (neatkarību), Latvija ir zaudējusi vismaz ceturtdaļu savu iedzīvotāju un turpina zaudēt vēl un vēl, Latvijas meži ir izcirsti, Latvijas tautsaimniecība ir sagrauta un atrodas panīkušā stāvoklī, Latvijā tiek slēgtas skolas, Latvijas lauki ir izpostīti un iztukšoti, Latvijas publiskajā telpā valda mazintelektuālisms un plaši tiek izplatītas dažādas izvirtības, Latvijas bērni tiek pārdoti uz ārzemēm caur adopcijas procedūrām, lielākā daļa Latvijas īpašumu pieder ārvalstniekiem, Latviešu valodu pakāpeniski, bet pamatīgi kropļo un izspiež angļu valoda, Latvijas politiķi ir mazkompetenti un nekautrējas atklāti spļaut virsū sabiedrības vairākumam, Latvijā ir ievests ārvalstu karaspēks, Latviju kā upurjēru intensīvi gatavo karam ar Krieviju, Latvijas iedzīvotāji nejūtas droši, lai laistu pasaulē bērnus, Latvija izmirst un izvirst.

To visu pieļāva un turpina pieļaut visi Latvijas iedzīvotāji. To visu pieļāva un turpina pieļaut latviešu vīrieši. Daudzām latviešu sievietēm ir uzskats, ka Latvijā nav īstu vīriešu, bet ir pārsvarā tikai mīkstmieši, memļaki un lupatas. Spriežot pēc Latvijas katastrofālās situācijas fakta, viņām ir taisnība. Latvijā notiek drausmu lietas, bet latviešu vīrieši neliekas par to ne zinis, izliekas to nemanām un ieņem komformistisku nekā nedarīšanas pozīciju. Un arī tagad, kad nākamās skolotājas un bērnudārzu audzinātājas sauca pēc palīdzības, latviešu vīrieši palika impotenti vienaldzīgi pametot šīs Sievietes, šīs savu bērnu audzinātājas un skolotājas cīnāmies par kopējo lietu vienas pašas. Latviešu vīrieši izrādījās pārāk aprobežoti un stulbi, lai saprastu par ko ir runa, un pārāk nespēcīgi, lai spētu būtiski ietekmēt situāciju, tāpēc viņi līdzinās lupatām, kuras katrs, kam nav slinkums, var paizmantot pēc savas patikas.

Latviešu vīrieši visu to pieļauj, dzīvojot personiski ērā letarģiskā miega apmātības stāvoklī. Latviešu vīrieši pieļauj, ka divi pedofilijā pieķerti bijušie premjerministri netiek nekādi sodīti, latviešu vīrieši pieļauj, ka viņus komandē atklātais homoseksuālists Rinkevičs un dēļ sava stulbuma latviešu vīrieši padodas melīgajai, naidu uzkurinošai Lielbritānijas antiKrievijas propagandai, kura informatīvi apstrādā un sagatavo nākamo lielgabalgaļu karam par homoseksuālistu – pedofīlu neapstrīdamu globālo kundzību.

Latviešu vīrieši nav spējīgi reāli aizstāvēt savu valsti, ko daudzi no viņiem kompensē ar trulu naidu pret kaimiņiem, butaforiskām darbības imitācijām un dalību nacistiska tipa lāpu gājienos un pasākumos. Tā vietā, lai būtu par vīriešiem un rīkotos kā vīrieši, latviešu memļaki sievišķīgi plāta rokas bezspēcībā (sak, ko nu es tur varu padarīt), nodarbojas ar visādām otršķirīgām, nevajadzīgām vai pat kaitīgām figņām un kā aitu bars paklausīgi un mierīgi ļauj dzīt sevi un visu Latvijas sabiedrību uz nokaušanu.

Tas viss attiecas arī uz karavīriem un zemessargiem, arī uz kārtības sargiem, arī uz ierēdņiem, arī uz IT&T speciālistiem, arī uz robežsargiem un ari uz Drošības policijas, SAB un MIDD darbiniekiem – viņi visi pēc fakta uzrāda stulbu, impotentu lupatu pazīmes. RPIVA spēks un milzīgais potenciāls ir arī apstāklī, ka RPIVA Sievietes var pamodināt latviešu vīriešveidīgajos mīkstmiešos dziļi snaudošo vīrišķību un iedvesmot tos rīkoties beidzot kā vīriešiem pienākas, sākot reāli aizstāvēt savu valsti, savas Sievietes, savas ģimenes un savus bērnus no ārvalstu un izvirtuļu izsmalcinātās agresijas.

Informācijas aģentūra
/03.04.2017/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 5 komentāri

Latvijas Universitāte – ļaunuma perēklis, kurš nogalina Latvijas sabiedrību

Sakarā ar RPIVA likvidāciju, pievienojot to LU, kļūst aktuāls jautājums par Latvijas Universitātes patieso lomu Latvijā notiekošajos destruktīvajos procesos. RPIVA likvidācija uzskatāmi parādīja, ka Latvijas Universitāte ir nozīmīgs ļaunuma perēklis, kurš indē un nogalina Latvijas sabiedrību. Un tā tas ir jau sen, vienīgi līdz šim Latvijas Universitātes antisabiedriskā darbošanās nebija tik izteikta, bet līdz ar Latvijas valstiskuma reālu likvidēšanu un Latvijas sabiedrības straujo novājināšanos Latvijas Universitātes nāvējošā daba kļūst arvien acīmredzamāka. Latvijas Universitāte kā ļaundabīgs audzējs pirms donororganisma (un attiecīgi arī savas) nāves izsūc no tā visus resursus, sagādājot tam ciešanas un pilnībā uzrādot sevi.

Vēsturiski Latvijas Universitāte kļuva par antisociālu elementu patvēruma un koncentrācijas vietu sākot ar Latvijas valsts dibināšanu, kad Kārļa Ulmaņa valdība pārveidoja izcilā latviešu ķīmiķa Paula Valdēna vadīto Rīgas Politehnisko institūtu par Latvijas Universitāti. Šo sāpīgo faktu savulaik konstatēja Rainis un nosauca Latvijas Universitāti par “reakcijas stipro pili”. To laiku inteliģentu valodā tas ir liels apvainojums (“reakcija” ir viss tas, kas ir pret humānu progresu, attiecīgi “reakcija” ir saistāma ar nāvi, ar nāves procesiem, ar likvidēšanu, ar sabiedrībai nepieciešamu institūtu un parādību likvidēšanu).

Padomju vara saglabāja Latvijas Universitāti, pārdēvējot to par Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāti. Kā rāda tālākā notikumu attīstība, Padomju laikā Latvijas Universitāte saglabāja savu antisabiedrisko būtību, kura tolaik galvenokārt izpaudās kā antipadomiska, un indēja gan Latvijas PSR sabiedrību, gan visas Padomju valsts sabiedrību. Tikai tas tika darīts pietiekami klusi un slēpti. To, ka tas tā ir, labi parādīja pēcpadomju laiki (4.maija Latvijas laiki), kad kļuva redzams ka nozīmīga daļa slēpto Padomju valsts grāvēju tika izaudzināti Latvijas Universitātes dzīlēs. Šie kadri sagrāba varu 4.maija Latvijas Republikā, pie kuras joprojām izmisīgi turas, un plaši izvērsa savu antisabiedrisko darbību, kas izpaudās neciešamu dzīves apstākļu radīšanā lielai daļai Latvijas iedzīvotāju, kuri nīka, iznīka vai arī devās ekonomisko bēgļu gaitās uz ārzemēm. Šo kadru darbības rezultātā Latvijā radās politekonomiskā un demogrāfiskā katastrofa, kas burtiski nogalina Latvijas sabiedrību.

4.maija Latvijas Republikas mitoloģija apgalvo, ka Padomju laikā “Maskava” visu stingri kontrolēja un uzraudzīja, bet tas līdz galam neatbilst patiesībai. Pienācīga kontrole un uzraudzība no “centra” bija tikai daļai sfēru, bet pārējās vietējā vara varēja pietiekami brīvi darīt ko grib, ja vien tas neizvērtās atklātā antipadomiskā darbībā un rupjās antisociālās izpausmēs. Sfēras, kuras “Maskava” praktiski gandrīz nekontrolēja bija latviešu valoda, literatūra, vēsture, māksla un arī … jurisprudence. Šajās sfērās vietējā, nacionālā vara varēja izpausties pilnā mērā, ko tā arī darīja, un tagad ir labi redzams šīs darbošanās rezultāts. No šīm sfērām nāk nozīmīga daļa Padomju valsts grāvēju, kuri ir tieši atbildīgi arī par katastrofālo situāciju Latvijas Republikā un kā šo procesu flagmanis ir Latvijas Universitāte.

Nevar teikt, ka Latvijas Universitātes destruktīvā darbība palika pilnībā nepamanīta. Visdrīzāk šo destrukciju sapratnes vai intuitīvas uztveres rezultātā radās Latvijas Universitāti sadalošie procesi, kad Latvijas Universitātes vadībai tika atņemtas nozīmīgas fakultātes. T.s. “ulmaņlaikā” šādi no Latvijas Universitātes atdalīja lauksaimniecības sfēru, nodibinot Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju (tagadējo Latvijas Lauksaimniecības universitāti). Padomju laikā no Latvijas Universitātes atdalīja medicīnas sfēru, nodibinot Rīgas Medicīnas institūtu (tagadējo Rīgas Stradiņa universitāti), bet 4.maija Latvijas Republikas laikā tas izpaudās kā dažādu augstskolu rašanās bums, kura ietvaros radās arī tādas sabiedriski ļoti būtiskas mācību iestādes kā Latvijas Policijas akadēmija (LPA) un Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija (RPIVA).

Apskatot 4.maija Latvijas Republikas laikus, kad Latvijas Universitātes antisabiedriskā daba kļūst aizvien acīmredzamāka, vispirms ir jāmin Latvijas Policijas akadēmijas likvidēšana, kas ir viens no lielākajiem noziegumiem pret Latvijas sabiedrību. LPA likvidēšanas formālie argumenti bija augstskolu optimizācija, līdzekļu taupīšana un studējošo kvalitatīvas sagatavošanas saglabāšana. Uz LPA pievienošanas rēķina tika pastiprināta tai skaitā arī Latvijas Universitāte un LU Juridiskā fakultāte bija viens no nozīmīgākajiem šīs destrukcijas lobijiem. LPA likvidācija tika pabeigta 2010.gadā. 2017.gadā Iekšlietu ministrija (IeM) ir oficiāli atzinusi, ka policisti augstākās izglītības mācību iestādēs netiek pienācīgi sagatavoti.

Ko tas reāli nozīmē? To, ka Latvijas Universitātes darbību rezultātā tika nopietni traumēta Latvijas Republikas Iekšlietu sistēma, pavājinot tās izmeklēšanas un noziegumu atklāšanas spējas. Pie tam šī destrukcijas materializācijai ir tendence ar laiku pieaugt (kamēr strādā “vecie kadri”, sistēma vēl turas kaut kādos rāmjos, bet līdz ar jauno, tai skaitā LU kadru pieplūdumu, sistēmas veiktspēja ievērojami krītas). Bet Iekšlietu sistēmas traumēšana un veiktspējas zudums nozīmē noziedzības pieaugumu, tai skaitā rafinētās noziedzības, tai skaitā korupcijas, tai skaitā seksuālo noziegumu (pirmkārt pedofilijas) utt. un galējā beigu fāzē tas var novest pie Iekšlietu sistēmas sabrukuma, kā izpausme ir pilnīgs haoss, sīku bandu kundzība, visu karš pret visiem un kas var fiziski iznīcināt visu Latvijas sabiedrību (tai skaitā akadēmiskos idiotus no Latvijas Universitātes).

Šodien ir labi redzams, ka LPA likvidēšanas procesā deklaratīvi paustie mērķi netika sasniegti. Studiju kvalitāte kritās un līdzekļi ietaupīti netika, jo Latvijas Universitāte pa šo laiku iedzīvojās tādos parādos, ka tās glābšanai ievajadzējās likvidēt citu sabiedriski ļoti nozīmīgu mācību iestādi. Papildus citām antisabiedriskām un destruktīvām izpausmēm Latvijas Universitāte uzrāda arī melnā cauruma pazīmes, kurš ir spējīgs “aprīt” un iznīcināt bezgalīgi lielu resursu daudzumu.

Pie Latvijas Universitātes antisabiedriskajiem, antitautiskajiem un arī antilatviskajiem nopelniem ir jāpieskaita visa pašreizējā 4.maija Latvijas Republikas likumdošana, kura ir neskaidra, samudžināta, netaisnīga, ar daudzkāršas saprašanas un interpretēšanas iespējām (apzināti atstātiem “beckdoriem” priekš savējiem juristiem) un tās praktiska piemērošana, kura ir izraisījusi pašreizējo politekonomisko un demogrāfisko katastrofu.

Kā pašreiz galvenā Latvijas Universitātes destruktīvo pamatnostādņu realizētāja Latvijas valsts pārvaldē ir jāmin partijas “Vienotība” galvenā “pelēkā kardināle” un ar Latvijas Universitāti cieši saistītā Solvita Āboltiņa. Par visām cūcībām un antisabiedriskajām lietām, kuras realizē Āboltiņa, lielā mērā ir atbildīga arī Latvijas Universitāte.

Vēl Latvijas Universitātes sakarā ir jāmin Administratīvo tiesību ieviešana Latvijā un šī procesa mentāli blondais simbols Jautrīte Briede. Administratīvās tiesības Latvijas izpildījumā deva papildus iespējas valsts struktūru patvaļas tiesiskai nostiprināšanai kā drausmīgākā izpausme ir patvaļīgas bērnu izlaupīšanas no ģimenēm tiesiska legalizācija.

Kopš seniem laikiem cilvēki ir novērojuši un sapratuši vienu sabiedrisku likumsakarību – ļaunums iznīcina pats sevi (ļaunums “apēd” pats sevi, čūska pati sāk “ēst” savu asti). Šī likumsakarība attiecas arī uz Latvijas Universitāti.

Latvijas Universitātes apmācību un mācību procesa organizācijas kvalitāte pietiekami strauji krītas. Iedomīgie LU mācībspēki ar izredzētības sindromu arvien vairāk izlaižas, negrib strādāt, haltūrē, bet viņu privilēģiju un materiālā nodrošinājuma “apetītei” ir tendence pieaug. Tas viss Latvijas Universitāti padara arī par ļoti neefektīvu un smagnēju veidojumu. Tam klāt nāk modernās “slimības” – izlaistā un mazzinošā jaunatne un “klientu orientētība” kā izdabāšana to iegribām. Latvijas Universitāte kā prātu izkūkojis marazmātiķis devās šo reformu virzienā. LU Juridiskā fakultāte jau pietiekami atklāti sāk atteikties no objektīvas atlases un kā būtisku uzņemšanas kritēriju izmanto reflektantu vecākus (reflektantiem, kuriem vecāki ir noteikta līmeņa juristi, ir nopietnas priekšrocības uzņemšanai LU Juridiskajā fakultātē). Visbeidzot tieši Latvijas Universitāte savas nevīžības un slinkuma dēļ nopietni apsprieda iespēju legalizēt un uzsākt apmācības angļu valodā pretēji sakralizētajam vienas valsts valodas principam.

Pēdējā Latvijas Universitātes antisabiedriskā destrukcija ir RPIVA likvidēšana pēc tā paša scenārija, pēc kura tika likvidēta Latvijas Policijas akadēmija. Šī ir Latvijas sabiedrībai daudz bīstamāks un nāvīgāks notikums, jo RPIVA likvidēšana ir ne tikai vienas augstskolas likvidēšana, tā ir ne tikai LU finanšu melnā cauruma īslaicīga aizlāpīšana, bet tas ir arī klasiskās pedagoģijas likvidācijas mēģinājums. Tas nozīmē, ka Latvijas sabiedrība labākajā gadījumā var palikt bez pedagogiem (attiecīgi jaunā paaudze lielākā mērā augs savā vaļā kā mazi un pastulbi mežonēni), bet sliktākajā gadījumā klasiskā pedagoģija tiks aizstāta ar tolerantu kompetenču genderpedagoģiju, kad jauno paaudzi ne tikai izlaidīs kā mežonēnus, bet arī mācīs dažāda veida izvirtības un legāli homoseksuālistiem – pedofīliem dos piekļuvi bērniem.

Latvijas Universitātē šī “jaunā” pedagoģijas virziena “celmlauži” ir latviešvalodīgā poliete Malgožata Raščevska (LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne) un Zviedrijā mācījies profesors Ivars Austers, bet aktīvu atbalstu šai procesā sniedz cita “Vienotības” politiķe un Latvijas Universitātes prorektore Ina Druviete.

Gan Latvijas Universitāte, gan partija “Vienotība” ir sasniegušas tādu destrukcijas līmeni, ka tās var pamatoti raksturot kā maitas, sprāgoņas vai zombijus (dzīvos miroņus). Šo organizāciju bēdīgais liktenis jau ir pietiekami skaidri saskatāms. Atklāts paliek jautājums par Latvijas sabiedrību un citām organizācijām, kurās vēl ir kādas dzīvības pazīmes. “Maitām” parasti ir vampīriskas tieksmes. Sava miršanas un sadalīšanās procesa paildzināšanai “zombiji” instinktīvi uzbrūk dzīvajiem un mēģina izsūkt no tiem visas dzīvības sulas. Tā LU izrīkojās ar LPA, tā LU izrīkojās ar RPIVA un tā garantēti LU centīsies izrīkoties arī ar citām augstskolām – Liepājas universitāti, Daugavpils Universitāti, Vidzemes augstskolu, Latvijas Jūras akadēmiju utt. Kad visi būs ”aprīti”, LU tā mēģinās izrīkoties pat ar Latvijas Nacionālāo aizsardzības akadēmiju, Rīgas Stradiņa universitāti, Latvijas Lauksaimniecības universitāti, Jāzepa Vītola mūzikas akadēmiju un arī ar Rīgas Tehnisko universitāti.

LU deģenerāti savās destrukcijās neapstāsies. Velti ir apelēt pie viņu veselā saprāta, jo tāda pēc būtības tiem nav. Viņus var tikai nolikt pie vietas. Vai nu Latvijas Universitāte un ar to saistīties politekeonomiskie grupējumi iznīcinās Latvijas sabiedrību (un sevi kopā ar to) vai arī Latvijas sabiedrība atradīs sevī spēkus, lai vispirms novērstos no tiem, pēc tam neitralizētu tos un visbeidzot, ja pietiks spēka un saprašanas, maksimāli attīrītu gan Latvijas Universitāti, gan Latvijas sabiedrību no šādiem antisabiedriskiem elementiem. Ja Latvijas sabiedrība, ja Latvijas valsts, ja latvieši grib izdzīvot, viņiem tas agri vai vēlu būs jāizdara. Labāk agrāk, jo vēlāk var būt jau par vēlu.

Informācijas aģentūra
/03.04.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Partijas “Vienotība” politisko noziegumu saraksta pret Latvijas sabiedrību izveidošanas aicinājums

Sakarā ar RPIVA likvidāciju, kas ir viens no lielākajiem noziegumiem pret Latvijas sabiedrību, Informācijas aģentūra aicina visus, kam nav vienaldzīgs Latvijas sabiedrības liktenis, un visus, kas tajā ir ieinteresēti, izveidot partijas “Vienotība” politisko noziegumu pret Latvijas sabiedrību sarakstu. Ieinteresētās personas savas sarakstu versijas var sūtīt uz e-pastu inform.agentura@gmail.com vai arī publiskot savos informācijas izplatības kanālos.

Partijas “Vienotība” politisko noziegumu pret Latvijas sabiedrību saraksta pirmā, sākotnējā versija, kura laika gaitā tiks papildināta:

*Latvijas bērnu adopcijas uz ārzemēm procesa izveide (galvenā atbildīgā: Solvita Āboltiņa (Mellupe); sekas – Latvijas bērnu pārdošanas caur adopcijas procedūrām legalizācija, nepamatotas bērnu izņemšanas no ģimenēm tendences pastiprināšanās (lai varētu nopelnīt pārdodot izņemtos bērnus caur adopcijas procedūrām));
*Latvijas Policijas akadēmijas (LPA) likvidēšana (galvenā atbildīgā: Linda Abumeri (Mūrniece); sekas – Iekšlietu sistēmas traumēšana, izmeklēšanu kvalitātes krass kritums, reālās noziedzības, jo īpaši rafinētās noziedzības, pieaugums, nākotnē iespējams pilnīgs Iekšlietu sistēmas sabrukums ar milzīgiem civiliedzīvotāju upuriem);
*Latvijas Hipotēku un zemes bankas likvidācija (galvenais atbildīgais: Valdis Dombrovskis; sekas – veiksmīgas bankas likvidācija, bankas, kura simbolizē Latvijas valsti un valstiskumu likvidācija, drošākās Latvijas bankas likvidācija, nozīmīga papildus instrumenta valsts ekonomikas stimulēšanai zudums);
*”Viņķeles grāmatiņas” un attiecīgu metodisko norādījumu izdošana (galvenā atbildīgā: Ilze Viņķele; tiešas acīmredzami negatīvas sekas izpalika, bet konkrētais gadījums ir uzskatāms par sākuma mēģinājumu uzsākt “genderizācijas” normu ieviešanu pēc skandināvu parauga un kā neveiksmes iemesli tika ņemti vērā turpmākām darbībām, tai skaitā Stambulas konvencijas realizācijas plāna izstrādei, kura ietvaros visticamāk arī tika likvidēta RPIVA);
* bankas “Citadele” valsts daļu pārdošana (galvenais atbildīgais: Valdis Dombrovskis; sekas – kopējie ekonomiskie zaudējumi, pēdējās puslīdz drošās bankas zudums, nozīmīga papildus instrumenta valsts ekonomikas stimulēšanai zudums)
*agresīva, netaisnīga un Latvijas sabiedrības interesēm neatbilstoša ārpolitika attiecībā pret Krieviju (pēdējais galvenais atbildīgais: Edgars Rinkēvičs; ievērojami ekonomiskie zaudējumi, militārs saspīlējums, kara draudi, Latvija kā Krievijas “atbildes treiciena” un preventīva “pašaizsardzības trieciena” militārs mērķis, degradējoša, iedzīvotāju veselo saprātu iznīcinoša, antikrieviska hibrīdkara propaganda);
*Stambulas konvencijas parakstīšana (galvenais atbildīgais: Jānis Reirs; sekas – “genderizācijas” juridisko normu ieviešana likumdošanā, kas paver ceļu plašai un obligātai bērnu maitāšanai un dod iespēju homoseksuālistiem – pedofīliem legāli piekļūt bērniem, nozīmīgs Latvijas suverenitātes ierobežojums, ārējā kontrole pār “genderizācijas” normu izpildi);
*pedofīlu aizstāves Ilonas Kronbergas norīkošana par Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāju (galvenais atbildīgais: Jānis Reirs; sekas – bērnu un ģimeņu apdraudētības līmeņa no ierēdņu patvaļas pieaugums);
*Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (RPIVA) likvidēšana (galvenais atbildīgais: Kārlis Šadurskis; sekas – ticības sagraušana Latvijas tiesiskumam un taisnīgumam nozīmīgā iedzīvotāju daļā, finansiāli un organizatoriski veiksmīgas augstskolas zudums, klasiskās pedagoģijas likvidācijas sākums, tolerantas kompetenču genderpedagoģijas ieviešanas sākums kā gala rezultāts būs faktiska izglītošanas un audzināšanas pārtraukšana, legalizēta bērnu maitāšana un iespējas došana homoseksuālistiem – pedofīliem legāli piekļūt bērniem).

Informācijas aģentūra
/03.04.2017/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 4 komentāri

Krievijas vēstniecību autoatbildētājs

2017.gada 1.aprīlī Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālā informācijas izplatības kanālā tika publiskots ārvalstu diplomātisko misiju (vēstniecību) autoatbildētāja teksts. Publiskotais teksts ir krievu un angļu valodās un tā saturs ir sekojošs:

“Labdien! Jūs esat piezvanījis Krievijas vēstniecībai. Ja Jūs vēlaties pasūtīt Krievijas diplomāta zvanu Jūsu politiskajiem konkurentiem, tad nospiediet “1”, lai izmantotu “krievu hakeru” pakalpojumus, nospiediet “2”, jautājumā par iejaukšanos vēlēšanās nospiediet “3” un gaidiet vēlēšanu kampaņas sākumu. Vēršam Jūsu uzmanību, ka pakalpojumu kvalitātes uzlabošanas nolūkos visas sarunas tiek ierakstītas.” Angļu valodas teksts sākas ar frāzi: “Your call is very important to us…”

Avots:

Informācijas aģentūra
/03.04.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Parodija | Komentēt

Tolerantā kompetenču izglītība

Informācijas aģentūra
/20.03.2017/

Publicēts iekš Kat.: Izglītība, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Parodija | Komentēt

Donalda Trampa popularitāte pieaug uz lielāko ASV mediju antitrampiskas histērijas fona

Jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa reitingi turpina augt uz Hilarijas Klintones un citu ASV Demokrātu partijas pārstāvju reitingu krituma fona, apgalvo Suffolk University (Bostona) pētniecības centrs (pētījums tika veikts 2017.gada marta sākumā).

Suffolk University veiktās aptaujas dati liecina, ka tikai 36% amerikāņu uzticas “demokrātu” (ASV Demokrātu partijas pārstāvju) darbībām, savukārt uzticību ASV prezidentam Donaldam Trampam izteica 47% aptaujāto. Emerson College Pollster (Bostona) pirmā semestra pētījuma dati (pētījums veikts februāra sākumā) uzrāda līdzīgu rezultātu: 49% respondentu apliecināja uzticību Donaldam Trampam, bet 53% aptaujāto uzskata, ka ASV medijiem nedrīkst ticēt.

Jāatgādina, ka šādi Donalda Trampa pieaugošie reitingi ir uz ilgstošas ASV lielāko mediju izteikti tendenciozas, histēriskas un pat melīgas antitrampiskas redakcionālās politikas fona.

Avoti:
http://rossaprimavera.ru/news/donald-tramp-stanovitsya-vse-populyarnee-v-ssha
http://www.suffolk.edu/news/71077.php#.WM58wWd8vDc
http://media.wix.com/ugd/3bebb2_ad9933217cc64d9c9fdf4e34a27756c1.pdf

Informācijas aģentūra
/20.03.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | Komentēt

Lielbritānijas specdienesti priekšvēlēšanu laikā esot noklausījušies Donalda Trampa ofisu

Endrjū Napolitano

14.03.2017 TV kompānijas Fox news vecākais analītiķis un bijušais tiesnesis Endrjū Napolitano (Andrew Napolitano) paziņoja, ka pēc 3 specdienestu avotu ziņām, Lielbritānijas specdienesti priekšvēlēšanu laikā ir noklausījušies Donalda Trampa ofisu Trump Towerā un tas tika izdarīts pēc ASV prezidenta Baraka Obamas lūguma.

Tai pat dienā šos apvainojumus atkārtoja Baltā nama preses sekretārs Šons Spaisers. Savukārt pats Donalds Tramps publiski apvainoja Baraku Obamu, ka tas ir devis rīkojumu noklausīties viņa ofisu priekšvēlēšanu laikā. Gan Baraks Obama, gan Lielbritānijas Valdības elektroniskās drošības aģentūra (GCHQ), kuras pamatfunkcija ir elektroniskā izlūkošana, šos apvainojumus noliedz.

Jāatgādina, ka ASV pēc Votergeitas skandāla, kad 1974.gadā no amata tika atstādināts prezidents Ričards Niksons par ASV Demokrātu partijas kandidāta priekšvēlēšanu štāba noklausīšanos, šāda tipa apvainojumi tiek uztverti ļoti nopietni. Šī apstākļa kontekstā ir loģiski, ka prezidents Obama nedeva noklausīšanās rīkojumu ASV specdienestiem, jo tas varētu izraisīt līdzīgas sekas, bet gan lūdza palīdzību vistuvākās ārvalsts dienestiem.

Zīmīgi, ka gan šī, gan cita publiskotā informācija liecina, ka ASV prezidenta vēlēšanu iznākumu centās ietekmēt ne tikai Krievija un tās mistiskie hakeri, bet arī citas valstis, tai skaitā un pirmām kārtām Lielbritānija.

Avoti:
http://www.breitbart.com/video/2017/03/14/judge-napolitano-three-intel-sources-say-obama-looked-to-brit-agency-to-spy-on-trump/

http://rossaprimavera.ru/news/sky-news-britanskie-specsluzhby-v-yarosti-ot-obvineniy-trampa-v-ih
https://ria.ru/world/20170317/1490274130.html

Informācijas aģentūra
/20.03.2017/

Publicēts iekš Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | Komentēt

Valsts iekšējās drošības stiprināšanai jāatjauno Policijas akadēmija

Pēdējo mēnešu laikā Latvijas publiskajā telpā ir pastiprinājusies Valsts policijas darbības kritika, kam ir daļēji objektīvs, bet daļēji subjektīvs un visdrīzāk arī apzināti destruktīvs un kaitniecisks raksturs. Tā rezultātā publiskajā telpā ir arī konstatēts, ka Valsts policijas nepietiekamā kvalitatīvā darbība lielā mērā ir dēļ apstākļa, ka policijai “neļauj strādāt” un šai ziņā kā galvenie vainīgie policijas “saturēšanā” tiek minēta prokuratūra, likumdevēji un politiķi.

Likumdevēji pieņem tādus likumus, kuri faktiski dekriminalizē daļu noziegumu, atstāj tajos “caurumus” un dažādas interpretēšanas iespējas, un formulē tos tik samudžināti un nesaprotami, ka rafinētos noziedzniekus praktiski nav iespējams saukt pie tiesiskas atbildības. Prokuratūra piemēro šos likumus sabiedrībai visneizdevīgākā kārtā, nonivilējot godprātīgo policistu darbu un maksimāli demotivējot Iekšlietu sistēmā strādājošos (“policija ķer noziedzniekus, prokuratūra tos atbrīvo”), bet politiķi nedod finansējumu, deformē un ārda Iekšlietu sistēmas struktūru, atbrīvojas no sev nepaklausīgajiem kadriem un to vietā norīko sev paklausīgākos.

Kā vienas šādas politiķu kaitniecības un Latvijas Iekšlietu sistēmas graušanas piemēru var minēt Latvijas Policijas akadēmijas (LPA) likvidāciju, kura specializējās augsti kvalificētu Iekšlietu sistēmas kadru sagatavošanā. Var strīdēties par LPA dotās izglītības kvalitāti un tās atbilstību Iekšlietu sistēmas prasībām gan to visideālākajā veidolā, gan piezemēti – praktiskā veidolā, bet tas, ka līdz ar Latvijas Policijas akadēmijas likvidāciju Latvijas Iekšlietu sistēma palika bez jebkādas specializētas augsti kvalificētu kadru sagatavošanas mācību iestādes, ir fakts. LPA likvidāciju var tēlaini salīdzināt ar Iekšlietu sistēmas smadzeņu amputāciju.

Nu šo baiso faktu oficiāli ir atzinusi arī Iekšlietu ministrija. Neatkarīgās Rīta Avīzes rakstā par šo tēmu (09.03.2017) ir teikts: “Vecākie virsnieki otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību ar kvalifikāciju – juriskonsults – līdz šim varēja iegūt RSU studiju programmā Tiesību zinātne. Diemžēl šī studiju programma nesniedza visas policijas darbā nepieciešamās specializētās zināšanas, jo to neļāva noteiktais standarts, atzīst IeM, piebilstot, ka publiskajā telpā vairākkārt pamatoti izskanējusi kritika par pirmstiesas izmeklēšanas kvalitātes nepietiekamību. Tas zināmā mērā ir saistāms ar izmeklētāju (pamatā vecāko virsnieku) nepietiekamajām profesionālajām zināšanām, arī nenokomplektēto amatu vietu dēļ.”

Diemžēl problēmas atzīšanai nesekoja vienīgā loģiski pareizā rīcība – atjaunot Policijas akadēmiju ar vienalga kādu nosaukumu, bet tā vietā policistu ar augstāko izglītību sagatavošanu plānots uzticēt mācību iestādei (Rīgas Stradiņa universitātei), kurai ir arī tāda slava (neslava), kas ir kategoriski nesavienojama ar policijas pamatbūtību (policistu sagatavošanas nodošana RSU ir salīdzināma ar policistu apmācības organizēšanas uzticēšanu pedofīliem).

Problēmas būtība

Lai saprastu Policijas akadēmijas likvidēšanas un nepieciešamās atjaunošanas problemātiku, pirmkārt ir jāsaprot tas, ko iznīcināja un ko vēlējās iznīcināt, likvidējot LPA. Tālāk ir jāsaprot t.s. “outsorsinga” jeb ārpakalpojumu pieejas problemātika un to, ka šī pieeja lielākajā daļā gadījumu ir kategoriski nepieņemama un nepieļaujama valsts drošības iestādēm. Ja tas top, skaidrs, tad kļūst acīmredzams, ka vienīgais problēmas risinājums ir atjaunot Policijas akadēmiju, radot to pilnīgi no jauna vai arī kā bāzi izmantojot Valsts policijas koledžu (VPK).

Kas bija Latvijas Policijas akadēmija?

Latvijas Policijas akadēmija bija specializēta mācību iestāde, kura deva augstāko izglītību Iekšlietu sistēmas darbiniekiem. LPA tika dibināta 1991.gadā un tās personālsastāvā pārsvarā bija kadri no PSRS Iekšlietu sistēmas, kura pēc saviem kvalitatīvajiem rādītājiem bija viena no labākajām pasaulē. Attiecīgi Latvijas Policijas akadēmija bija vienlaicīgi gan institūcija, kura būtiski ietekmēja Latvijas Iekšlietu sistēmas stratēģisko attīstību, PSRS Iekšlietu sistēmas tradīciju mantiniece, Latvijas Iekšlietu sistēmas “kadru kalve” un Iekšlietu sistēmas teorētisko zināšanu (cilvēku, informācijas, metožu) koncentrācijas un attīstības vieta. Un līdz ar to LPA bija arī ļoti nozīmīga pārpolitiska spēka mītnes vieta (cits, līdzīga veids spēks ir koncentrējies Latvijas Universitātē, kuru Rainis savulaik nosauca par “reakcijas stipro pili”, bet vēl cits – RSU).

Kādēļ tika likvidēta Latvijas Policijas akadēmija? Formāli, lai ietaupītu līdzekļus, optimizētu augstskolas un pastiprinātu divas citas augstākās izglītības mācību iestādes (LU un RSU). LPA likvidāciju vēl var apskatīt arī pārpolitisko spēku cīņas kontekstā, kurā LPA intelektuāļu grupējums tika sagrauts, kā rezultātā to bāzesvieta tika likvidēta un pievienota konkurentiem (ienaidniekiem).

Būtiska nozīme Latvijas Policijas akadēmijas likvidācijā ir t.s. ”cīņai ar padomju atliekām”, kuras ietvaros paredzēts iznīcināt pilnīgi visu Padomju Savienības atstāto mantojumu, tai skaitā arī lielāko daļu Latvijas iedzīvotāju un arī lielāko daļu latviešu. Šajā kontekstā visu, kas kaut kādā mērā ir saistīts ar padomju laikiem, histēriski nomelno un pasludina par ļaunuma iemiesojumu. Šīs pieejas ietvaros arī no Padomju Savienības mantotā Iekšlietu sistēma tiek pasludināta par nekam nederīgu, kura ir pilnībā jānojauc un jāveido no jauna. Šādas pieejas ietvaros arī tika likvidēta LPA, kam loģiski ir jāseko tāda vai cita veida visas Latvijas Iekšlietu sistēmas sagraušanai. Tā kā Padomju Savienības Iekšlietu sistēma bija ģeniāli pārdomāta un ar milzīgu izturības rezervi, tā vēl joprojām turpina pietiekami labi pildīt savas pamatfunkcijas, lai gan sabrukuma pazīmes jau ir redzamas. Kā galvenie “cīņas ar padomju atliekām” sponsori un veicinātāji jāmin ārvalstu, pirmkārt Lielbritānijas, Zviedrijas un Norvēģijas, specdienesti un to vietējā aģentūra.

Cits ļoti nozīmīgs faktors Latvijas Policijas akadēmijas likvidēšanā ir dažādu organizētu noziedzīgu grupu (ONG), kuras kapitālisma apstākļos piedzīvoja nepieredzētu uzplaukumu, vēlme vājināt Iekšlietu sistēmu tik lielā mērā, lai tā nebūtu spējīga traucēt to darbībai un saukt ONG dalībniekus pie tiesiskas atbildības. Tieši ONG interesēm visvairāk atbilda LPA likvidācija, saglabājot puslīdz funkcionējošu Iekšlietu sistēmu kārtības uzturēšanai uz ielām. Likvidējot LPA un veicot vēl virkni citu destruktīvu darbību, Latvijas Iekšlietu sistēma gandrīz pilnībā tika “atbrīvota” no spējas un gribas cīnīties ar organizēto noziedzību, kura Latvijā tagad plaukst un zeļ, lēni, bet pamatīgi iznīcinot Latvijas sabiedrību.

Dēļ Latvijas Policijas akadēmijas likvidācijas kļuva iespējama Valsts Policijas “pārprofilēšana” uz kārtības nodrošināšanu ielās (patrulēšanu), atstājot novārtā operatīvo darbu un noziegumu izmeklēšanu. Esam pat nonākuši tik tālu, ka nopietni tiek izskatīti priekšlikumi mainīt kriminālizmeklēšanas sistēmu, dodot legālas iespējas vispār atteikties no kriminālizmeklēšanas veikšanas. Tas ir, tā vietā, lai risinātu ar kriminālizmeklēšanu saistītas problēmas, ir rasts “out of box thinking” risinājums legāli pārstāt veikt kriminālizmeklēšanas. Ja šādas vēsmas gūs virzību, tad Valsts policija un/vai prokuratūra brīvi varēs izvēlēties, kuras krimināllietas izmeklēt, bet kuras nē. Burvīgs, noziedzniekiem draudzīgs un korupcijas riskus ievērojami pastiprinošs risinājums.

Visbeidzot, LPA likvidācija, ir saistīta arī ar noteikta sociālā slāņa napoleoniskām ambīcijām, nepamatotu vēlmi ieņemt neapstrīdami vadošo lomu sabiedrībā un attiecīgas valsts uzbūves koncepcijas realizāciju. Runa ir par juristiem, kuru vairumam to specifiskās domāšanas ievirzes dēļ ir noteiktas kopīgas iezīmes.

Latvijā ir saģenerēts tik daudz juristeļu, ka tos nav kur likt, un tos mēģina “bāzt” visos iespējamajos “caurumos”. Visu valsts pārvaldi mēģina noreducēt līdz juridiskam darbam, kas ir absurds gan no organizatoriskā, gan racionālā, gan arī cilvēciskā un morāli-ētiskā skatu punkta. Šādas koncepcijas ietvaros Iekšlietu sistēmā ir jāstrādā juristiem un tā kā juristus gatavo visi, kam nav slinkums, nav nepieciešama vēl kaut kāda specializēta mācību iestāde, kura gatavos kaut kādus speciālus šaurprofila juristus. Tāpēc LPA tika likvidēta, bet tās studenti pārcelti uz LU un RSU juridiskajām programmām. Tas, ko šie sabiedriskās drošības jautājumu analfabēti ar juridiskajiem diplomu neapjēdz, ka Iekšlietu sistēma ir daudz kas vairāk nekā tikai juridisks darbs un pat savā augstākā vadības līmenī Iekšlietu sistēmā nodarbinātajiem ir jābūt daudz plašākām kompetencēm un spējām kā prastiem juristeļiem (pat ja tie ir elitārie un pārgudrie LU juristi). No šāda skatu punkta raugoties, LPA likvidācija bija juristu kā šķiras atbrīvošanās no iestādes, kura rada kvalificētākus konkurentus, lai varētu brīvi aizpildīt to nišu.

Būtisks LPA likvidācijas apstāklis ir tā subjekta (intelektuāļu grupējuma) kvalitāte un rīcībspēja, kurš nodrošināja LPA darbību. Ja LPA likvidācijā izšķirošie nebija iekšējā organizatoriskā un intelektuālā nespēka iemesli (bet gan oponentu pārspēks), tad bijušajiem LPA akadēmiskajiem kadriem noteikti būtu vajadzējis turpināt aktīvi strādāt, gatavojot jauno maiņu un veicinot to apstākļu iestāšanos, kuri novestu pie Iekšlietu sistēmas atjaunošanas pienācīgā veidolā. Šai gadījumā Policijas akadēmijas atjaunošana, lai kā arī tā nenotiktu, un visas Iekšlietu sistēmas atdzimšana ir pietiekami reāla. Savukārt, ja LPA likvidācija kļuva iespējama arī dēļ to veidojošā subjekta netālredzības un impotences, tad atjaunošanas process prasīs daudz vairāk laika un intelektuālo piepūli, ar mazākām garantijām sasniegt pienācīgu kvalitatīvu rezultātu, bet arī šai gadījumā tas noteikti ir jādara.

Kāpēc policistu augstākās izglītības mācību iestādei ir jāatrodas tiešā Iekšlietu ministrijas pārvaldībā?

Konstatējot problēmu, ka Latvijā policisti nevar iegūt pienācīgu augstāko izglītību, var izdalīt vairākus šīs problēmas iespējamos risinājumus: 1) specializētas mācību iestādes izveidošana IeM pārvaldībā; 2) specializētas mācību iestādes izveidošana IZM pārvaldībā; 3) privātas specializētas mācību iestādes izveidošana; 4) specializētu mācību programmu izveide kādā no esošajām augstskolām; 5) problēmas nerisināšana, meklējot ārēji smukus un puslīdz pieklājīgus argumentus problēmas noliegšanai vai tās nerisināšanas pamatošanai. Vienīgais pieņemamais risinājums, kurš dod vismaz cerību kaut kad un vismaz kaut kādā mērā atrisināt problēmu, ir specializētas mācību iestādes izveidošana IeM pārvaldībā. Citi risinājumi ir vai nu ļoti mazproduktīvi, bezjēdzīgi vai arī piesegs kaitnieciskai darbībai esošās Iekšlietu sistēmas piebeigšanai.

Specializēta privāta vai IZM pārziņā esoša policistu augstskola būtu pieņemama, ja runa ietu par esošu, tradīcijām bagātu mācību iestādi, kura kā gaismas pils stikla kalnā paceļas virs sistēmas, kuru tā apkalpo un vada. Šai gadījumā nodalītībai no sistēmas ir savas priekšrocības. Tā kā Latvijas Policijas akadēmija ir likvidēta, tad jāatjauno tā ir Iekšlietu sistēmas iekšienē ar attiecīgu pakļautību. Vēl kā pieņemams risinājums būtu līdzīga profila iestādes izveidošana privātā kārtā neatkarīgi no IeM struktūrām, bet tā ir pavisam cita veida darbība, kuras galvenais pamatojuma arguments ir atziņa, ka esošā Iekšlietu sistēma vairs nav glābjama un ka paralēli tai ir jāsāk veidot jauna, alternatīva Iekšlietu sistēma. Iespējams tas arī būs jādara, bet pagaidām vai paralēli tam ir maksimāli jācenšas izglābt darbojošos Iekšlietu sistēmu, aktivizējot tās reģenerācijas procesus, jo Iekšlietu sistēmas sabrukuma sekas būs drausmīgas gan visai sabiedrībai kopumā, gan katram tās loceklim individuāli neatkarīgi no viņa sabiedriskā statusa un materiālā nodrošinājuma līmeņa.

Resursu patēriņa un efektivitātes ziņā šķietami pievilcīgs policistu augstākās izglītības nodrošināšanas risinājums ir specializētas programmas izveidošana kādā no esošām augstskolām. Priekš kam radīt jaunu augstskolu, ja ir daudz esošo?! Galvenais precīzi nodefinēt prasības un kontrolēt to gala izpildi, kas neprasa daudz resursu. Visu pārējo “melno darbu” izdarīs attiecīgā pakalpojuma sniedzējs. Tā ir “outsoursing” jeb ārpakalpojumu pieeja, kam noteiktās situācijās ir savi plusi. Bet tā ir arī sliņķu un nespējnieku pieeja, kuri, no vienas puses, ņemot ārpakalpojumu, atzīstas savā nevarēšanā, bet no otras puses zaudē kompetenci tai sfērā, kuru “outsourcē”.

Kādas ir “outsourcinga” (ārpakalpojumu) priekšrocības? “Outsourcējot” kādu organizācijas darbības jomu, tās vadība (menedžments) atbrīvo vietu savā apziņā un laiku, lai koncentrētos uz organizācijas pamatdarbības virzieniem. Pie tam, pozitīvs efekts tiek panākts tikai tad, ja organizācija spēj izkontrolēt ārpakalpojuma sniedzēju un ja organizācijas vadībai ir iespējas un spējas koncentrēties uz pamatdarbības virzieniem.

Tomēr jākonstatē, ka jau labu laiku “outsoursings” ir kļuvis par modes lietu un tas tiek pozicionēts kā brīnumlīdzeklis pret jebkurām organizatoriskām problēmām. Šādas ārpakalpojumu idejas izplatības iemesli ir gan atsevišķu spēku destruktīvā darbībā, kura ir vērsta pret saviem ienaidniekiem, pretiniekiem vai konkurentiem (“outsorsings” ir labs viltus līdzeklis kā nemanāmi iznīcināt vai nopietni traumēt jebkuru organizāciju), gan consulting (konsultantu) kompāniju, kuras ir galvenās ārpakalpojumu propagandētājas, mārketinga un sava biznesa stimulēšanas aktivitātēs, gan arī cilvēkiem piemītošajā dabiskajā slinkumā un bezatbildības tieksmēs (priekš kam menedžmentam censties vadīt kādu jomu un atbildēt par tajā sastrādāto, ja var to “izmest” ārpakalpojumos un “dzīvot mierīgi”). Apsēstība ar ārpakalpojumiem ir aizgājusi tik tālu, ka “outsourcēt” sāk pat t.s.”pamatbizensu” (pamatnodarbošanos) un to sāk piemērot arī organizācijām, kurām piemērot to kategoriski nedrīkst (piemēram, valsts drošības iestādēm).

Tātad, nenoliedzot pozitīvos ārpakalpojuma aspektus un to, ka atsevišķos gadījumos šī pieeja ir veiksmīgi izmantojama, ir jākonstatē, ka “outsorcings” ir organizācijas vadības nespējas organizēt pilna apjoma darbības ciklu pienācīgā kvalitātē un šī problēma tiek kompensēta sašaurinot un “apgraizot” organizāciju, nodot daļu tās funkciju citu organizāciju rīcībā. Teorētiski vienmēr ir iespējams organizēt darbu tā, lai pati organizācija spētu sevi nodrošināt ar visu savai darbībai nepieciešamo. Tas ir pirmkārt organizācijas vadības spēju un gribas jautājums, kā arī daļēji pieejamo resursu jautājums. Jebkurā gadījumā kompetenta vadība vienmēr ir spējīga rast optimālu ārpakalpojumu un “pamatbiznesa” attiecību (nekompetenta vadība “pavelkas” uz consalting kompāniju ārpakalpojumu lohotroniem).

Kādēļ valsts drošības iestādēs ārpakalpojumu pieeja ir principiāli nepieņemama? Dēļ tiešas kontroles trūkuma gan pār darbības procesu, gan pār tās rezultātu, gan pār personālu, gan pār ierobežotas piekļuves informāciju, kā arī dēļ nepieciešamības nodrošināt pielaidi ierobežotas pieejas resursiem. Citiem vārdiem sakot Iekšlietu sistēmai ir jābūt pilnībā monolītam un integrētam vienam veselumam, nevis dažādu organizāciju un ārpakalpojumu sniedzēju “šļurai”. Ja tā nav, tad Iekšlietu sistēma nespēj pildīt savas funkcijas. Iekšlietu sistēmai ir jābūt kā monolītai klintij, kuras esamība tādā stāvoklī vien nodrošina sabiedriskās kārtības minimumu.

Personāla un kadru sagatavošanas jautājums ir viens no jebkuras organizācijas pamatjautājumiem, kurš tieši ietekmē organizācijas darbības kvalitāti un tas jo īpaši attiecas uz Iekšlietu sistēmu, tāpēc “outsourcēt” un “atdot uz āru” policistu izglītošanu ir pilnīgs neprāts, kurš robežojas ar noziedzīgu nolaidību un apzinātu kaitniecību, kas visnopietnākā kārtā apdraud gan Latvijas sabiedrības iekšējo drošību, gan arī Latvijas valsts pastāvēšanu kā tādu.

Par Policijas akadēmijas atjaunošanas perspektīvām

Kas traucē atjaunot Policijas akadēmiju? Pirmkārt ar Iekšlietu sistēmu saistīto cilvēku sapratnes, līdzekļu, kadru un gribas trūkums, kuru uztur un veicina spēki, kas vēlas iznīcināt esošo Iekšlietu sistēmu vai arī uzturēt to pašreizējajā ierobežotas rīcībspējas stāvoklī. Principā, ja atbildīgās amatpersonas saprot problēmas būtību un pieņem lēmumu rīkoties, tad tām teorētiski ir visas iespējas pietiekami lielā mērā atjaunot Policijas akadēmiju uz Valsts policijas koledžas bāzes. Pie tam izdarīt to var klusi un nemanāmi. Lielā mērā to pat uz “savu galvu” varētu paveikt arī VPK vadība, ja vien stipri sagribētu.

Policijas akadēmijas atjaunošanu nevēlas pieļaut: 1) ārvalstu specdienesti un to vietējā aģentūra (pirmkārt Lielbritānijas, Zviedrijas un Norvēģijas, bet iespējams arī citu valstu); 2) organizētas noziedzīgas grupas (ONG) starp kurām ir izdalāmas politisko varu sagrābušās ONG, politisko varu būtiski ietekmējošās ONG un homoseksuālistu – pedofīlu ONG; 3) pārpolitiskais subjekts, kura bāzes vieta ir Latvijas Universitāte (un visdrīzāk tās Juridiskā fakultāte); 4) politisko un reliģisko ekstrēmistu grupas, kuras par vienu no saviem galvenajiem mērķiem stāda “cīņu ar padomju atliekām”. Šie spēki visticamāk dažādos veidos mēģinās traucēt atjaunot Policijas akadēmiju, lai gan daļu no tiem iespējams saukt pie veselā saprāta, ar daļu var “sarunāt”, bet daļu var sarīdīt savā starpā.

Kā būtisks moments ir jāmin apstāklis, ka līdz ar LPA likvidāciju virkne tās kvalitatīvo īpašību ir zudušas neatgriezeniski, tāpēc atjaunojot Policijas akadēmiju pilnā apjomā nav ne iespējams, ne arī lietderīgi. Šī iemesla dēļ būtisks ir jautājums par tiem pamatprincipiem, balstoties kuros ir jāveic daļējā atjaunošana. Šai ziņā ļoti būtiski ir paņemt pēc iespējas lielākā apjomā pozitīvo Padomju Savienības Iekšlietu sistēmas pieredzi, kuras viens no pamatbalstiem bija Iekšlietu sistēmā nodarbināto idejiskā darbības motivācija un attiecīga kadru politika.  Vēl jāņem vērā, ka Padomju Savienības Iekšlietu un Valsts drošības sistēmu mācību iestādēm bija ļoti augsts kvalitatīvais līmenis, kurš ne tuvu nav salīdzināms ne ar pašreizējajiem Latvijas analogiem, ne ar tām informatīvajām pabirām, ar kurām Latvijas struktūras un pavalstniekus “baro” pašreizējie “partneri un sabiedrotie”, tāpēc to laiku materiāli un zināšanas, kuras nav zudušas un ir pieejamas, jācenšas maksimāli saglabāt, pielietot un attīstīt.

Kas notiks, ja Policijas akadēmija netiks atjaunota? Tad Iekšlietu sistēmā turpināsies stagnējoša lejupslīde, kuru pastiprinās veco kadru nomaiņa ar jaunajiem VPK zaldafoniski orientētajiem kadriem vai LU-RSU-utt. nihilistiskajiem un mazkompetentajiem pārgudreļiem, kas agri vai vēlu novedīs līdz pilnīgam Iekšlietu sistēmas sabrukumam, kurš vienlaicīgi būs arī Latvijas valsts sabrukums un iespējams arī Latvijas sabiedrības gals. Katram, kurš, vienalga kādu iemeslu dēļ, grib dzīvot šajā teritorijā ilgāk par 5 – 10 – 15 gadiem un kurš grib, lai te būtu dzīvošanai kaut cik ciešami apstākļi un kārtība gan pašam, gan bērniem un mazbērniem, ir jāveicina Latvijas Iekšlietu sistēmas stabilitāte un rīcībspēja, kuras ilgtermiņa nodrošināšana ir tieši atkarīga no Policijas akadēmijas atjaunošanas maksimāli tuvu Padomju Savienības Iekšlietu sistēmas mācību iestāžu standartiem.

Informācijas aģentūra
/15.03.2017/

Publicēts iekš Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Par angloamerikāņu slepenajām IT tehnoloģijām pasaules iedzīvotāju, biznesa un valsts struktūru izspiegošanai

2017.gada 7.martā portāls Wikileaks publicēja kārtējo ASV specdienestu slepeno dokumentu paketi (apm.8000 failus ar dokumentiem), atklājot kā ASV (un patiesībā arī Lielbritānijas) specdienesti izspiego visu pasauli (tai skaitā arī biznesa un valsts struktūras). Wikileaks publicēja līdz šim lielāko slepeno dokumentu daudzumu, kuros detalizēti ir aprakstītas ASV specdienestu augsti tehnoloģizētās spiegošanas metodes.

Būtiskākie un skandalozākie fakti

1. CIP (Centrālā izlūkošanas pārvalde) ir liels daudzums gatavu IT instrumentu, lai uzlauztu Apple un Android ierīces, kā arī datorus, kuri strādā ar Windows, Mac OS un Linux operētājsistēmām. Tagad pat viseksotiskāko operētājsistēmu lietotājiem ir jāapzinās, ka CIP jau sen ir izgatavojuši “atslēgas” piekļuvei viņu sistēmām. Amerikāņu specdienestu kiberkramplauži jau sen spēj piekļūt visai nepieciešamajai informācijai, tai skaitā arī iekārtu ģeolokācijas (atrašanās vietas) datiem, atmiņas saturam, kā arī datu plūsmai, kas iziet caur iekārtas audiosistēmu un mikrofonu. Daļā gadījumu tas tiek panākts izmantojot t.s. ”nulles dienas caurumus”, par kuriem nezin pat attiecīgo produktu izstrādātāji.

Īpaši būtiska nianse, ka CIP spēj attālināti izslēgt jebkuru ierīci, kuras darbina augstāk minētās nedrošās operētājsistēmas, par ko ir ļoti nopietni jāuztraucas struktūrām, kuru darbība ir atkarīga no to elektronisko sistēmu darbaspējas, atbildīgajiem par kritiski svarīgas infrastruktūras darbību, kuras būtiskajiem elementiem ir attālinātas vadības funkcionalitāte, kā arī valsts drošības iestādēm, jo tādā veidā ir iespējams ļoti viegli un nemanāmi izprovocēt dažāda veida un mēroga tehnoloģiskās kataklizmas. Visdrošākā aizsardzība pret šādām diversijām ir neaprīkot kritiski svarīgos infrastruktūras elementus ar attālinātas vadības funkcionalitāti un vispār tos nepieslēgt tīklam (šādas ierīces arī nedrīkst saturēt bezvadu funkcionalitāti un tām ir jāatrodas radioviļņus slāpējošās telpās).

2. CIP spēj izmantot t.s. “gudros televizorus” (smart TV), lai noklausītos un novērotu to lietotājus. Šajos televizoros ir gan mikrofons, gan TV kamera, kas dod ļoti plašas izspiegošanas iespējas un ļauj viegli savākt kompromitējošu video un audio ierakstus no dārgām viesnīcām un privātmāju guļamistabām. Nezināmu iemeslu dēļ CIP un viņu kolēģiem no britu MI5 visvairāk ir iepatikušies kompānijas Samsung “gudrie televizori”. Visa cita starpā šos “gudros televizorus” ir bezjēdzīgi izslēgt, jo to mikrofons turpina darboties jebkurā gadījumā.  Šis ir zīmīgs fakts, kurš liecina arī par angloamerikāņu stratēģisko virzību Orvela antiutopijas “1984” iedzīvināšanai.

3. Visi daudzo un dažādo sistēmu uzlaušanas rīki brīvi un nekontrolēti cirkulē angloamerikāņu specstruktūru vidē un tiek arī nodoti privātiem apakšuzņēmējiem, kuri veic kādu no CIP uzdevumiem. Vienā šāda tipa privātā kompānijā savulaik strādāja arī Edvards Snoudens, kuram bija piekļuve lielam daudzumam slepenu ASV specdienestu dokumentu un kurš tos brīvi paņēma un nodeva publiskošanai. Tas nozīmē, ka augstākminēto kiberieroču “noplūdes” iespējamība ir vairāk kā liela un ka šie ieroči var nokļūt arī teroristisku organizāciju rīcībā. To, ka šī kiberieroču izplatība netiek droši kontrolēta, liecina arī konkrēto (Wikileaks publiskoto) slepeno dokumentu “noplūde”.

No tā izriet, ka pat tām biznesa un valsts struktūrām (piemēram, Latvijas), kuras tic ASV un Lielbritānijas specdienestu godaprātam (kas, protams, ir naiva muļķība), ir jāpieņem preventīvi drošības mēri, lai pašā saknē izslēgtu šādu kiberieroču pielietošanu pret sevi, jo tie ar lielu varbūtību var nonākt pavisam nedraudzīgu un pavisam negodprātīgu organizāciju un personu rīcībā. Šo kiberieroču nepietiekami kontrolēta izplatība nopietni apdraud visas kaut cik tehnoloģizētas pasaules valstis un šis apdraudējums pēc iespējamajām sekām ir nedaudz zemāks par kodolieroču un bioloģisko ieroču izplatību.

4. Īpaši satraucoša ir CIP programma mūsdienu automašīnu un medicīnisko iekārtu uzlaušanai. Izmantojot attālinātu piekļuvi mūsdienu automašīnu vai slimnīcas dzīvību nodrošinošās aparatūras vadības blokiem, CIP var viegli veikt slepenas politiskās slepkavības, kuras praktiski gandrīz nebūs atšķiramas no nelaimes gadījumiem. No šī fakta, citu faktu un pazīmju kopsakarā, var pietiekami droši secināt, ka angloamerikāņiem ir arī iespējas piekļūt noteiktu “jaunākās paaudzes” lidmašīnu modeļu vadības sistēmām un ka tādā veidā ir iespējams izraisīt arī aviokatastrofas.

5. Daudzu lietotāju iecienītās lietotāj programmas, tādas kā Telegram Messenger un Whats up, kuras līdz šim skaitījās no nesankcionētas piekļuves drošas, izrādās ir pilnībā bezspēcīgas amerikāņu kiberkramplaužu priekšā, kuri prot piekļūt to datiem pirmsšifrēšanas fāzē.

6. CIP aktīvi cīnās ar antivīrusu izstrādes kompānijām, lai to produkti netraucētu spiegprogrammu darbībām. Šī CIP darbības virziena detaļas pagaidām netika publiskotas, bet tas visticamāk drīzumā tiks izdarīts, jo pagaidām Wikileaks ir publicējusi tikai mazu daļu no tai pieejamajiem dokumentiem.

7. CIP pēc pašu veiktās kiberielaušanās bieži vien atstāj viltus pēdas, kuras norāda uz kādu no hakeru grupām. CIP ir uzskaitīti un reģistrēti visu hakera grupu “rokraksti” un tai ir speciāla programma, kura ģenerē vajadzīgās grupas “pēdas”. Šī ir ļoti būtiska informācija dēļ ASV Demokrātu partijas un tās atbalstītāju radītās histērijas ap mistisko “krievu hakeru” iejaukšanos ASV vēlēšanās un dēļ vairākiem citiem politiskā līmenī paceltiem kiberielaušanās gadījumiem, kuros tiek vainoti “krievu”, “ķīniešu” un citu angloamerikāņiem tobrīd neērtu valstu hakeri.

8. ASV eksistē slepena struktūra, kura ir specializējusies uz kiberielaušanos veikšanu un vismaz viena nozīmīga šīs struktūras bāzes vieta atrodas Frankfurtē (Vācija). Vācijas prokuratūra drīzumā pēc dokumentu publicēšanas sāka interesēties par tās darbību dēļ iespējamajiem Vācijas likumdošanas pārkāpumiem un Vācijas pilsoņu izspiegošanas. Te jāņem vērā arī tuvojošās vēlēšanas Vācijā uz kuru rezultātu šis fakts un darbības ap to var atstāt būtisku ietekmi. Vēl aģentūra Reuters izplatīja ziņu, ka amerikāņu kiberdrošības speciālisti no Wikileaks publiskotajiem dokumentiem identificēja vienu vīrusu, kura palaišanā līdz šim tika vainoti “krievu” vai “ķīniešu” hakeri. Tagad izrādās, ka tas ir CIP produkts.

Secinājumi

Ko no tā var secināt? To, ka mūsdienās reāli ir iespējama cilvēku totāla izspiegošana un to intensīvi mēģina īstenot dzīvē ASV un visticamāk arī Lielbritānijas specdienesti (kas gan nenozīmē, ka līdzīgā garā labprāt nestrādātu arī citu valstu specstruktūras).

No tā izriet, ka jebkuram cilvēkam, jebkuram pilsonim, jebkuram ierēdnim, jebkuram policistam, jebkuram IT&T speciālistam ir pirmkārt jāņem vērā, ka eksistē šādas iespējas un otrkārt, jācenšas slāpēt šo iespēju paplašināšanos, lai tās neapdraudētu cilvēku tiesības uz personisko dzīvi. Tas nozīmē, ka visas šīs tehnoloģijas vismaz pašam personiski ir jālieto ar mēru un ir jāatstāj iespēja jebkurā mirklī no tām atteikties.

Tā kā liela daļa sabiedrības jau ir neapdomīgi “pavilkusies” uz ārišķīgi spožajām, bezjēdzīgajām un apstulbinošajām tehnoloģiskajām “spēļmantiņām”, tad jāpievēršas “veclaicīgām” un “konservatīvām” tehnoloģijām. Vidē, kurā cilvēks atrodas, ir maksimāli jāminimizē elektroierīču skaits, jo īpaši tādu, kurām ir bezvadu funkcionalitāte (jo to attālināti ir viegli ieslēgt bez lietotāja ziņas) vai kuras ir pieslēgtas tīklam. Ir jālieto veci mobilie telefoni un tikai zvanīšanai un kontaktiem. Mobilie telefoni un portatīvie datori, kad tie netiek lietoti, ir jāatstāj nomaļās telpās. Tīklam pieslēgtas elektroierīces, kad tās nav nepieciešamas, ir jāatslēdz no elektrības. Mobilo telefonu ik pa laikam ir ieteicams “aizmirst” un doties savās darīšanās bez telefona. Svarīgu un personisku sarunu gadījumā jācenšas, lai tuvumā nebūtu neviena mobilā telefona, portatīvā datora, WiFi raidītāja vai kādas citas ar mikrofonu vai kameru aprīkotas elektroierīces. Ikdienas plāni ir jāraksta papīra piezīmju grāmatiņās ar roku un daļa no tā ar saīsinājumiem vai virspusēju, pašam labi saprotamu šifru. Jālieto vecas automašīnas, kurās nav vai ir pēc iespējas mazāks elektronizācijas līmenis.

Jāsargājas no visu veidu “gudrajām” ierīcēm, sākot no “smartfoniem”, “gudrajiem TV”, “gudrajiem auto” un beidzot ar “gudrajām mājām”, jo tās ir lohiem domātas augsti tehnoloģizētas stikla krellītes, kas ļauj tos ērti un viegli kontrolēt. Mājās jātur skaidras naudas rezerves, jācenšas minimizēt norēķina karšu lietošanu un regulāri jāiepērkas, izmantojot skaidru naudu. Principiāli jācenšas nelietot ID kartes, mākoņtipa pakalpojumus, pašapkalpošanās punktus (piemēram, pašapkalpošanās kases veikalos) un to izstrādātāju produktus, kuri neadekvāti mēģina iegūt nozīmīgu personisko informāciju (piemēram, e-pasta pakalpojuma sniedzējus, kuri obligāti pieprasa uzrādīt mobilā tālruņa numuru). Kategoriski nedrīkst sākt lietot valsts struktūru izveidoto oficiālo e-pastu, ko daļai iedzīvotāju plāno uzspiest obligātā kārtā, jo līdz ar oficiālā e-pasta esamību cilvēks kļūst juridiski momentāni sasniedzams neatkarīgi no tā fiziskās atrašanās vietas, kas valsts struktūrām paver plašas iespējas ievērojami samazināt iedzīvotāju pamatbrīvības.

Biznesa un valsts struktūrām ir nopietni jāpārskata līdzšinējā drošības politika. Šai ziņā pirmkārt ir jākonstatē, ka Datu centri, kuri līdz šim tika pozicionēti kā droši, faktiski ir pilnībā ievainojami no CIP izstrādāto kiberieroču puses un tā tas ir arī tādēļ, ka šo Datu centru drošības standartus lielā mērā izstrādāja pašas angloamerikāņu struktūras. Attiecīgi šādiem Datu centriem uzticēties nevar un tajos ir izvietojama tikai nekritiska infrastruktūra.

Valsts struktūrām ir jāveido savi Datu centri, kuros fiziskā drošība tiktu nodrošināta atbilstoši arī Padomju Savienības militārajiem standartiem. Šādos Datu centros ir jābūt ierobežotai radiosignāla izplatībai, tajā esošās iekārtas nedrīkst būt aprīkotas ar bezvadu datu pārraides funkcionalitāti, kamerām un mikrofoniem, kā arī pēc iespējas tās nedrīkst būt pieslēgtas tīklam.

Kritiski būtiskas iekārtas, kuru neatņemama funkcionēšanas sastāvdaļa ir tīkla pieslēgums, ir jāaprīko ar drošu programmatūru, kas pašreiz ir gandrīz neizpildāms uzdevums, jo nav zināms, kura programmatūra var tikt uzskatīta par pilnībā drošu. Tāpēc valsts drošības iestāžu viens no tuvākajiem galvenajiem uzdevumiem ir uzsākt pašiem savas šāda tipa programmatūru paketes izstrādi. Tā ietvaros ir jāizstrādā arī sava vietējā ražojuma operētājsistēma un galvenās lietojumprogrammas.

Kā izstrādes programmēšanas valodu ieteicams izvēlēties Pascal, Modula vai Oberon, kas ir lietošanā vienkāršas, efektīvas un drošas, bet kā izstrādes valodu kategoriski nedrīkst izvēlēties C++, jo tajā sākotnēji ir iebūvēti “caurumi” un tā ir mākslīgi padarīta sarežģīta, lai maksimāli apgrūtinātu “caurumu” atrašanu programmās, kuras ir radītas ar C++.

Vietējās programmatūras izstrādes mērķim ir vērts izveidot speciālu, valstij pilnībā piederošu IT izstrādes uzņēmumu. Ar šādi radītu programmatūru pēc tam ir jāaprīko vai nu visas valsts iestādes vai arī no sabiedriskās drošības viedokļa būtiskākās struktūras, pirmkārt, Iekšlietu ministrijas pārraudzībā esošās. Tas ir jādara ne tikai, lai stiprinātu valsts iekšējo drošību, bet tas saprātīgas realizācijas gadījumā var dot arī milzīgu ekonomiskā, intelektuālā un pat patriotiskā pacēluma efektu, tāpēc šī mērķa īstenošanai sākotnēji nav jāžēlo ne organizatoriskie, ne finanšu resursi.

Avoti:
https://wikileaks.org/ciav7p1/


Informācijas aģentūra
/15.03.2017/

Publicēts iekš Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Kanibālisma propaganda: CNN pārraida kā tās reportieris apēd cilvēka smadzenes

ASV Demokrātu partijas galvenais globālās propagandas rupors CNN starp sev raksturīgajiem antitrampiskiem un antiputiniskiem sižetiem 2017.gada janvāra beigās pārraidīja materiālu, kurā CNN reportieris Reza Aslans kameru priekšā ēda cilvēka smadzenes un pēc tam atstāstīja savas izjūtas. Šis pretīgais un normāliem cilvēkiem neiedomājamais materiāls tika pārraidīts jaunajā CNN šovā “Believer”, kurš bija veltīts hinduistu kanibālu sektai Aghora no Indijas. Zīmīgi, ka papildus CNN radītai publicitātei un negatīvo atsauksmju publicitātei, informācija par šo drausmīgo materiālu tika plaši izplatīta jauniešu auditorijai tuvā “pozitīvā pofigisma” stilā. Kā šīs jauniešiem domātās propagandas paveidu var minēt Kanādā bāzētā Youtube kanāla “InformOverload” sižetu “CNN Reporter Eats Human Brains On TV”

Jāatgādina un jābrīdina, ka kanibālisma propaganda Rietumu pasaulē jau labu laiku tiek veikta un tas tiek darīts pēc tās pašas metodoloģijas, izmantojot kuru tika normalizēts homoseksuālisms un izmantojot kuru pašreiz mēģina normalizēt izvarošanas un pedofīliju. Šī metodoloģija plašākai publikai ir pazīstama kā t.s.”overtona logi” (lūk “overtona logu” metodes apraksts: https://infoagentura.wordpress.com/2014/01/29/perversiju-legalizacijas-tehnologija-overtona-logs-socialo-izmainu-modelis/ )

Tāpat jāatgādina, ka kanibālisma propaganda ir saistīta ar daļas Rietumvalstu valdošo slāņu aizraušanos kā minimums ar kanibālisma ideju. Kā nepārprotamu vienu šādu personāžu var minēt ilggadīgo ASV valsts pārvaldes augstākā līmeņa ierēdni, vienu no ASV Demokrātu partijas līderiem, Hilarijas Klintones priekšvēlēšanu kampaņas vadītāju, homoseksuālistu – pedofīlu Džonu Podestu, kura publiskotie e-pasti atklāja ne tikai viņa homoseksuāli-pedofīlo dabu, bet arī aizraušanos ar sātaniska un kanibāliska tipa idejām (sarakste ar Marinu Abramovič par “spirit cooking”). Podesta pat nepakautrējās savā darba vietā Hilarijas Klintones priekšvēlēšanu štābā izkārt gleznu ar tiešiem un nepārprotamiem kanibāliskiem skatiem (http://www.forbiddennews.info/art-depicting-cannibalism-found-in-podestas-campaign-office/ ).

Tā kā kanibālisma propaganda ir viens no aktuālajiem Rietumu pasaules “trendiem”, tad jāņem vērā, ka to mēģinās ievazāt arī Latvijā, kas jau sāk notikt, tāpēc ir pēc iespējas ātrāk kategoriski jānovēršas no visām šāda tipa parādībām, valstīm, politiskajiem spēkiem un indivīdiem, kuri to tieši vai netieši atbalsta.

Kanibālisma propagandas tendence visa cita starpā arī liecina, ka tie argumenti, kuri tika pausti, iestājoties pret homoseksuālisma normalizāciju, jo tai sekos daudzu citu galēji antisabiedrisku parādību attaisnošana, ir izrādījušies patiesi. Tā kā Latvijā homoseksuālisma normalizācija līdz galam vēl nav notikusi, tas ir kārtējais nopietnais arguments to apturēt un nostiprināt likumdošanā un sabiedriskajā apziņā homoseksuālisma un citu psihiska rakstura noviržu devianto un antisabiedrisko dabu.

Visbeidzot ir jāatceras un jāņem vērā, ka ASV Demokrātu partija un tās atbalstītāji ir ne tikai homoseksuālistu atbalstītāji, ne tikai homoseksuālistu-pedofīlu atbalstītāji, bet arī faktiski kanibālisma atbalstītāji. Dedzīgākie ASV Demokrātu partijas pārstāvji un atbalstītāji ir Podestam līdzīgi galēji antisociāli elementi, kuru viena no pazīmēm ir dedzīgs un agresīvs antiputinisms un antitrampisms, jo sabiedriskās pārvaldes koncepcijas, ko izmanto Putins un ko mēģina sākt izmantot Tramps, izslēdz iespēju šiem personāžiem legalizēt savas galēji necilvēcīgās tieksmes.

Avoti:
http://www.dailymail.co.uk/news/article-4296404/CNN-presenter-Reza-Aslan-eats-HUMAN-BRAIN.html

Informācijas aģentūra
/15.03.2017/

Publicēts iekš Kat.: Notikumi, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt