Par Ziemeļkoreju – valsti ar vienu no spēcīgākajām armijām pasaulē

Dēļ pēdējā laikā aktualizētās Korjeas krīzes, kura draud pāraugt karā, kurš var izvērsties arī kodolkarā, ir vērts iepazīties ar vispārīgu informāciju par Ziemeļkoreju. Tā kā Ziemeļkoreja ir viena no visvairāk dēmonizētajām un visvairāk apmelotajām pasaules valstīm, Rietumvalstu, tai skaitā Latvijas, iedzīvotājiem nav puslīdz patiesa priekšstata par Ziemeļkoreju un attiecīgi viņi nav spējīgi novērtēt potenciālā kara ar Ziemeļkoreju sekas. Ar šo rakstu tiek mēģināts kaut vai nedaudz labot šo nebūšanu.

1. Vispārīga informācija

Ziemeļkoreja jeb Korejas Tautas Demokrātiskā Republika (KTDR) ir valsts Korejas pussalā, kurai ir sauszemes robežas ar Ķīnu un Krieviju un jūras robežas Japānas jūrā, Dzeltenajā jūrā un Korejas līcī. KTDR aizņem 120 540 kvadrātkilometrus lielu platību, kas salīdzinoši ir apmēram puse no Lielbritānijas platības, un Ziemeļkorejā dzīvo apmēram 25 miljoni cilvēku (99% korejiešu un aptuveni 100 tūkstoši japāņu), kas salīdzinoši sastāda aptuveni 40% no Lielbritānijas iedzīvotāju skaita.

Korejas pussalā ir divas valstis (Ziemeļkoreja un Dienvidkoreja), katra no kurām formāli sevi uzskata par vienīgo likumīgo korejiešu valsti, kura pretendē uz visu Korejas pussalas teritoriju. Dienvidkorejas jeb Korejas Republikas platība ir 100 210 kvadrātkilometri ar iedzīvotāju skaitu 50,62 miljoni cilvēku.

Ziemeļkorejas galvaspilsēta ir Phenjana ar 4,1 miljonu iedzīvotāju, Dienvidkorejas galvaspilsēta ir Seula ar apmēram 10 miljoniem iedzīvotāju. Abu koreju naudas vienība ir vona (attiecīgi ziemeļkorejas vona un dienvidkorejas vona). Ziemeļkorejas IKP pēc ANO datiem esot 16,2 miljardi dolāru, kas ir stipri apšaubāms cipars, savukārt Dienvidkorejas IKP ir 1,457 triljoni dolāru (Ziemeļkorejas reālais IKP visdrīzāk ir līdzvērtīgs Dienvidkorejas IKP).

Ziemeļkorejas pašreizējais vadītājs ir Kims Čonins (1984), ilggadīgā Ziemeļkorejas dibinātāja un vadītāja Kimer Sena (1912 – 1994) mazdēls un iepriekšējā Ziemeļkorejas vadītāja Kim Čenira (1941 – 2011) dēls. Dienvidkoreju ilgus gadus pēc būtības diktatoriskām metodēm vadīja ģenerālis Paks Čonhi (1917 – 1979), bet 2017.gadā tieši pirms Korejas konflikta kārtējā saasinājuma no prezidenta amata tika atstādināta viņa meita Paka Kinhje (1952).

2. Īss ieskats Korejas vēsturē

Leģendas vēsta par spēcīgas valsts (senās Čosonas jeb Kočosonas) esamību Korejas pussalā vēl 2.gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, bet tam nav citu apstiprinājumu. Toties ir zināms, ka Kočosona tiek minēta III – IV gadsimta pirms mūsu ēras avotos un ka 108.gadā pirms mūsu ēras to pakļāva ķīniešu Haņ impērija.

Līdz pirmā gadu tūkstoša sākumam Korejas pussalā bija trīs valstis. Ap 3. gadsimtu Mahana, Činhana un Pjenhana, bet vēlāk Silla, Pekče un Kogurjē. 676.gadā Sillas karaļvalsts pakļāva Pekče un Kogurjē un Korejas pussalā atkal izveidojās vienota valsts. Šajā laikā Korejā sāka izplatīties budisms. 9.gadsimtā vienotā valsts atkal sadalījās trīs daļās, bet 918.gadā Korejā atkal radās vienota valsts, šoreiz ar nosaukumu Korjē, kas ir saīsinājums no Kogurjē un no kura ir cēlies nosaukums Koreja. Korjē laikā budisms izplatījās visā Korejas teritorijā.

13.gadsimtā Kogurjē valsts bija spiesta kļūt par Mongoļu impērijas vasaļvalsti, bet sākoties jukām Mongoļu impērijā Kogurjē no tās atkrita. 14.gadsimta beigās Kogurjē valdnieks iesaistījās Ķīnas valdnieku savstarpējās cīņās, ko izmantoja viņa ģenerālis un sievastēvs, kurš gāza valdnieku, pārdēvēja valsti par Čosonu, pārcēla tās galvaspilsētu uz Hansonu (Seulu) un kā oficiālo “reliģiju” ieviesa konfuciānismu.

Vienota Čosonas valsts pastāvēja līdz pat 19.gadsimta beigām, kad to okupēja un anektēja Japāna. XV gadsimtā Čosonas valstī tika izveidots korejiešu alfabēts. 16.gadsimta beigās Čosona piedzīvoja intensīvus un postošus japāņu sirojumuzbrukumus, bet 17.gadsimta sākumā Čosona kļuva par Ķīnas impērijas vasaļvalsti.

1873.gadā Čosonā notika valsts apvērsums, ko nolēma izmantot Japāna, lai noslēgtu ar Čosonu vienpusēji izdevīgu starpvalstu līgumu, kādu pašai Japānai 1854.gadā uzspieda ASV. 1875.gadā tas izdevās un pēc tam līdzīgi līgumi tika noslēgti ar Eiropas lielvalstīm.

1893.gadā Čosonā sākās revolūcija un valdnieks nemieru apspiešanai lūdza palīdzību Ķīnai, kura nosūtīja savu karaspēku. Savukārt Japāna nosūtīja savu karaspēku kā rezultātā divus gadus ilga Japānas – Ķīnas karš, kurš lielā mērā noritēja Korejas teritorijā un kā rezultātā Čosona kļuva par faktisku Japānas protektorātvalsti.

Pēc 1904. – 1905. gada Krievijas – Japānas kara Čosona sākumā oficiāli kļuva par Japānas protektorātvalsti, bet 1910.gadā Japāna anektēja Čosonas teritoriju. Turpmāk vairāku gadu desmitu garumā Japāna realizēja Korejā nežēlīgas ekspluatācijas, nacionālās apspiešanas un asimilācijas politiku, kādēļ korejieši, jo īpaši ziemeļkorejieši ļoti “mīl” japāņus.

Pēc Japānas zaudējuma 2.pasaules karā Koreju atbrīvoja PSRS un ASV armijas un sadalīja valsti divās okupācijas zonās. Sākotnēji bija paredzēts izveidot vienotu Koreju, bet Rietumvalstu sabiedrotie, uzsākot t.s. “auksto karu”, atbalstīja Korejas Republikas pasludināšanu savā ietekmes zonā 1948.gada 15.augustā. Atbildot uz to Padomju ietekmes zonā 1948.gada 9.septembrī tika pasludināta Korejas Tautas Demokrātiskā Republika. (Būtisks apstāklis: liela daļa Japānas okupācijas varasiestāžu ierēdņu Dienvidkorejā netika nomainīti un palika savās vietās, bet Ziemeļkorejā tika veikta totāla “tīrīšana”.) Padomju karaspēks no Korejas tika izvests 1948.gadā, bet ASV karaspēks 1949.gadā.

1950.gadā pēc daudzskaitliskiem sīkiem militāriem incidentiem abu Koreju starpā (Ziemeļkoreja reģistrēja vairāk kā 2500 sīkus uzbrukumus no Dienvidkorejas puses) sākās pilna mēroga karš (Ziemeļkoreja iebruka Dienvidkorejā), kurš ilga trīs gadus un kuram bija raksturīga izcila nežēlība no abu Koreju karotāju puses un no ASV puses, kura nešķirojot intensīvi bombardēja visu pēc kārtas (sīkāk par Korejas karu var lasīt šeit: https://infoagentura.wordpress.com/2015/03/06/korejas-krize-kars-auksta-kara-sakums-austrumazija/ ). Ziemeļkoreju karā neformāli atbalstīja Ķīna, kuras karavīri (apm.700 000) karoja kā Ziemeļkorejas armijas karavīri, bet netiešu atbalstu (ekonomisko, ieroču piegādes un militāro konsultantu) sniedza Padomju Savienība. Korejas kara notikumi vēlāk kļuva par PSRS un Ķīnas nopietnu domstarpību iemeslu. Korejas karā gāja bojā aptuveni 1,3 miljoni korejiešu un abas Korejas bija pilnībā nopostītas un novārdzinātas.

Pēc kara Ziemeļkoreja ieviesa plānveida ekonomiku un, vadoties no PSRS parauga, uzsāka strauju valsts infrastruktūras un tautsaimniecības atjaunošanu. Reaģējot uz Ziemeļkorejas straujajiem ekonomiskajiem panākumiem, Dienvidkorejas ģenerālis Paks Čonhi (ar ASV konsultantu līdzdalību) sakoncentrēja varu savās rokās un ieviesa arī Dienvidkorejā modificētu, kapitālismam pielāgotu plānveida ekonomikas modeli, kurš lielā mērā tur turpina funkcionēt joprojām. Tā radās izslavētais un plaši reklamētais Dienvidkorejas ekonomiskais brīnums.

3. Ziemeļkorejas politiskā iekārta

Ziemeļkorejas politiskā iekārta ir vienpartiju sociālistiska republika. Valdošā partija – Korejas darba partija (KDP). Ekonomiskais modelis – jaukta tipa (ir gan valsts, gan privātie uzņēmumi).

Valdošā ideoloģija – čučhe (burtiskā tulkojumā “balstīšanās uz saviem spēkiem”), kas tika izstrādāta, lai uzsvērtu Ziemeļkorejas patstāvību no staļinisma un maoisma. Pirmo reizi čučhe tika pieminēta Kimer Sena 1955.gada runā “Par dogmatisma un formālisma izskaušanu ideoloģiskā darbā un čučhe radīšanu”.  Šajā runā Kimer Sens uzsver, ka revolūcijas veiksmei papildus marksisma – ļeņinisma, PSKP vēstures un Ķīnas revolūcijas pieredzes studēšanai, liela uzmanība ir jāpievērš Korejas vēsturei un Korejas tautas tradīcijām. Būtisks čučhe uzstādījums ir atteikšanās no vispasaules revolūcijas teorijas un attiecīgi arī no revolūcijas eksporta.

Nozīmīgākās Ziemeļkorejas valsts pārvaldes institūcijas ir: 1) Augstākā tautas sapulce (687 deputāti, ievēlēti uz 5 gadiem, vēlēšanu tiesības no 17 gadiem); 2) Augstākās tautas sapulces prezidijs; 3) Ministru kabinets (ieceļ Augstākā tautas sapulce); 4) Valsts aizsardzības komiteja (hierarhiski augstākā Ziemeļkorejas valsts varas institūcija); 5) Tiesu vara (pagastu tiesas, reģionālās tiesas un Centrālā tiesa); 6) Pašvaldības (vietējās tautas sapulces un tautas komitejas).

Valsts aizsardzības komitejas pirmais priekšsēdētājs, Korejas darba partijas vadītājs un KTDR armijas virspavēlnieks ir Ziemeļkorejas dibinātāja Kimer Sena mazdēls Kims Čonins, kurš ir mācījies Šveicē (International School of Berne) un individuālā kārtā mācījies Kimer Sena universitātē un Kimer Sena militārajā universitātē.

Ziemeļkorejā ir obligāta bezmaksas 11 gadu izglītība. Ir 150 augstskolas. Ir valsts veselības aizsardzības sistēma. Ir vairāk kā 2400 slimnīcu un 5600 poliklīniku. Veselības aizsardzībai tiek tērēts aptuveni 3% no valsts ieņēmumiem.

Ziemeļkoreja ir ideoloģizēta valsts, kuras lielākā daļa iedzīvotāju patiešām tic valsts ideoloģijai. Pie tam, lai gan Rietumvalstu propaganda liek noprast, ka ziemeļkorejieši dzīvo “kā mucā” un neko nezin par ārpasaulē notiekošo, tā nav taisnība. Ziemeļkorejas iedzīvotāji saņem pietiekami kvalitatīvu informāciju par pasaulē notiekošo (noteikti kvalitatīvāku nekā Latvijas mediju patērētāji), protams, pasniegtu no valdošās ideoloģijas skatu punkta, bet tā tas tiek darīts arī t.s. “brīvajā pasaulē”.

Ziemeļkorejā brīvi pieejams ir savs interneta analogs, kurš nav pieslēgts globālajam internetam, kā arī atsevišķās interneta kafejnīcās ir arī globālais internets. Ir savi mobilie sakari. Ierindas ziemeļkorejiešiem ārvalstu mediju produkciju lietot ir aizliegts un par to pienākas cietumsods, tiesa gan analoģisks sods pienākas dienvidkorejiešiem par Ziemeļkorejas mediju produkcijas lietošanu.

Ziemeļkoreja veic aktīvu, uz ārvalstīm orientētu propagandisku darbu, izdod laikrakstus un grāmatas sešās lielākajās pasaules valodās, raida (tai skaitā izmantojot satelītus) ārvalstu publikai paredzētus radio un TV raidījumus, kā arī izvieto materiālus globālajā internetā (visvairāk – youtube).

Kā labu Ziemeļkorejas propagandas piemēru var minēt gan iekšējām, gan ārējām vajadzībām radīto dokumentālo filmu “Mūsdienu propaganda” (2012):

Kimer Sena un Kim Čenira darbi internetā krievu valodā:  http://publ.lib.ru/ARCHIVES/K/KIM_Ir_Sen/_Kim_Ir_Sen.html  ;
http://publ.lib.ru/ARCHIVES/K/KIM_Chen_Ir/_Kim_Chen_Ir.html

4. Ziemeļkorejas armija

Ziemeļkorejai ir 4. vai 5. skaitliski lielākā armija pasaulē un bez pārspīlējumiem var apgalvot, ka Ziemeļkorejai ir arī viena no spēcīgākajām armijām pasaulē. Ziemeļkorejas armijā ir 1,115 miljonu karavīru un 7,7 miljoni rezervistu, no kuriem 6,6 milijoni ir Strādnieku – zemnieku sarkanās gvardes (zemessardzes) dalībnieki. Sauszemes spēkos ir apmēram 1 miljonu karavīru (to starpā 87 000 “specnazs”), jūras spēkos 60 000 karavīru un gaisa spēkos 110 000 karavīru (to starpā 7000 “specnazs”).

Ziemeļkorejā ir obligāts militārais dienests sākot no 17 gadiem un dienesta ilgums sauszemes spēkos ir 5 – 12 gadi, gaisa spēkos 3 – 4 gadi, bet jūras spēkos 5 – 10 gadi. Ziemeļkorejā neeksistē civilās būvorganizācijas un visas ēkas būvē armija.

Ziemeļkorejas armijai ir apmēram 4000 tanki, 2500 bruņutransportieri, vairāk kā 10000 dažāda tipa artilērijas vienības, vairāk kā 500 dažāda tipa karakuģu, apmēram 1000 dažāda tipa kara lidmašīnu, vairāk kā 500 helihopteru, vairāki desmit raķešu “zeme – zeme” palaišanas ierīces. Ziemeļkorejai ir kodolieroči. Ziemeļkoreja ir nosūtījusi savus militāros konsultantus uz 12 Āfrikas valstīm.

Īpaša loma Ziemeļkorejas armijā ir speciālām izlūkošanas- diversiju vienībām, kuras ir sakoncentrētas skaitliski lielās vienībās, un to izmantošanā Ziemeļkorejai ir savs, unikāls stils.

Ar lielu daļu ieroču Ziemeļkoreja sevi nodrošina pati. Armijas vajadzībām Ziemeļkoreja tērē apmēram 27% no saviem ienākumiem. Ziemeļkorejas militārā doktrīna ir aktīvā aizsardzība.

Kā būtisks Ziemeļkorejas armiju un sabiedrību raksturojošs apstāklis jāmin korejiešiem piemītošais konfuciāniskais darba tikums, kurš Korejā vispār un jo īpaši Ziemeļkorejā tuvojas maksimāli iespējamām robežām. Tas izpaužas cilvēku pilnīgā, pašaizzliedzīgā pašatdevē veicot savus pienākumus. Tā rezultātā, korejieši un jo īpaši ziemeļkorejieši, strādā burtiski gandrīz kā roboti. Rezultāta sasniegšanai tiek upurēts viss, tai skaitā brīvais laiks un nakts miers. Piemēram, pirms svinīgām militārām parādēm ziemeļkorejieši nepārtraukti trenējas diennaktīm no vietas (Ziemeļkorejas armijai ir savs unikāls militāro parāžu solis, kuru ir grūti sinhroni izpildīt).

Cits būtisks apstāklis – Ziemeļkorejas armijā un sabiedrībā kopumā ir ļoti augsts kaujasgars, kas nozīmē, ka armija karos “no sirds” ar maksimālu pašatdevi, jo īpaši ārējas agresijas gadījumā.

Pēc daļas militāro ekspertu aplēsēm Ziemeļkorejas armija ir spējīga salīdzinoši īsā laika posmā sagraut Dienvidkorejas armiju un pārņemt savā kontrolē tās teritoriju. Salīdzinājumam Dienvidkorejas armijā ir 655 000 karavīru (rezervisti – 4,2 miljoni) ar obligātā militārā dienesta ilgumu 21 mēnesis, bet Japānai (127 miljoni iedzīvotāju uz nepilniem 378 tūkstošiem kvadrātkilometru) vispār nav savas armijas un ir tikai zemessardze.

5. Ārpolitika

Ziemeļkorejai ir diplomātiskas attiecības ar 161 pasaules valsti, bet nav diplomātisko attiecību ar 31 valsti, to skaitā ASV un Japānu.

Salīdzinoši labas attiecības Ziemeļkorejai ir ar Ķīnu un Krieviju, ko reizēm Rietumvalstu propagandisti izmanto, lai radītu iespaidu, ka Ķīna un Krievija ir vainojamas Ziemeļkorejā notiekošajā, kas neatbilst patiesībai.

Ziemeļkoreja labprāt uztur labas attiecības ar Ķīnu un Krieviju, sadarbojas ar tām un izmanto visas to sniegtās iespējas, tai pat laikā Ziemeļkorejai ir pietiekami stingra sapratne par savām nacionālajām interesēm un sava veida mesiānistiska pārākuma sajūta pār visu pasauli, tai skaitā pār saviem lielākajiem draugiem un partneriem (viena no pēdējām sociālisma citadelēm, ļaunuma pārņemtās pasaules ielenktā labo tikumu saliņa). Šī iemesla dēļ pat Ķīna un Krievija nespēj ietekmēt Ziemeļkoreju jautājumos, kurus tā uzskata sev par vitāli svarīgiem, un konkrēti kodolprogrammas un ballistisko raķešu programmu attīstības jomā. (Jau vairākus gadus gan Ķīna, gan Krievija cenšas panākt Ziemeļkorejas kodolprogrammas pārtraukšanu, kura tām abām ir neizdevīga, bet bez panākumiem.)

Visievērojamāko atbalstu Ziemeļkoreja saņem no Ķīnas, kura iegulda Ziemeļkorejā lielus līdzekļus, bet tas to nepadara par Ķīnas marioneti. Ķīna savukārt Ziemeļkoreju uzskata par savas militārās aizsardzības sistēmas priekšposteni un uzbrukums Ziemeļkorejai pēc būtības tiks traktēts kā uzbrukums Ķīnai ar attiecīgu reakciju.

6. ASV – Ziemeļkorejas saspīlējuma iemesli

Notikumiem mēdz būt vienkārši, viegli saskatāmi un acīmredzami iemesli, bet reizēm sarežģītu un daudzslāņainu procesu gadījumā notikumi ceļas summējoties daudziem iemesliem, daži no kuriem atrodas sabiedrības uzmanības “virspusē”, bet daži ir grūtāk saskatāmi. Tā tas bieži ir ar nozīmīgākajiem politiskajiem notikumiem un visdrīzāk tā tas ir arī ar jaunāko Korejas krīzi.

Var izdalīt sekojošus 2017.gada ASV – Ziemeļkorejas attiecību saasinājuma iemeslus:
*) ASV iekšējās problēmas un nepieciešamība pēc jebkāda kara; *) ASV iekšējā cīņa par varu; *) jaunā ASV prezidenta Donalda Trampa apsolītā antiĶīnas politikas realizācija; *) jaunā ASV prezidenta Donalda Trampa valsts pārvaldes un ārpolitikas stils (politika kā šovs, prezidents kā šovmens); *) ASV Republikāņu partijas klasiskais un ierastais ārpolitikas stils, veicot tiešus un atklātus militārus iebrukumus; *) ASV stratēģiskie plāni izveidot pret Ķīnu un Krieviju vērstu pretraķešu aizsardzības sistēmu, kura var izjaukt kodollīdzsvaru; *) ASV autoritātes atjaunošana Klusā okeāna reģionā un savu sabiedroto (pirmkārt Japānas un Dienvidkorejas) saukšana pie kārtības; *) apstākļu radīšana ASV “vadāmā haosa” tehnoloģiju realizācijai t.s. ”pasaules darbnīcas” reģionā *) stratēģisku apstākļu radīšana ASV Demokrātu partijas “vēstures beigu” koncepcijas (autors – japānis Fukujama) realizācijai, kādēļ nepieciešams iznīcināt sociālistisko un attīstīties spējīgo Ziemeļkoreju

6.1. ASV iekšējās problēmas un nepieciešamība pēc jebkāda kara

ASV sabiedrībā un ekonomikā ir uzkrājušās milzu problēmas, kuru rezultātā strauji krītas ASV iedzīvotāju kvalitāte un strauji samazinās ekonomiskie rādītāji. ASV ir nepieciešamas nopietnas iekšpolitiskās reformas, kuras daudziem būs sāpīgas un kuras jau ir stipri nokavētas. Tā rezultātā ASV riskē viena vai otra iemesla dēļ (ekonomiskās lejupslīdes vai reformu rezultātā radīto juku dēļ) noslīdēt no vadošās pasaules valsts pozīcijām uz 3. – 5. ietekmīgākās pasaules valsts pozīcijām, kas neizbēgami radīs graujošu ietekmi uz ASV iekšpolitisko un ārpolitisko situāciju. Šāda tipa problēmas ASV līdz šim ir risinājusi uz citu valstu aplaupīšanas rēķina, izraisot dažādās pasaules malās dažāda mēroga jukas un karus, no kā guva sev politiskos labumus un ekonomiskos resursus savu problēmu pārvarēšanai. Tā kā angloamerikāņi neizceļas ar īpašu gudrību un izdomas bagātību, arī līdzšinējās problēmas ASV plāno risināt līdzīgā veidā, tikai nu vairs nav atlikušas valstis, ar kurām viegli un bez sāpīgām sekām varētu karot, un pašreiz visa pasaule jau ir pietiekami labi informēta par angloamerikāņu problēmu risināšanas metodoloģiju.

6.2. ASV iekšējā cīņa par varu

ASV sabiedrība un elite ir sašķelta divās nesamierināmās daļās un šī sašķeltība ir salīdzināma ar to šķelšanos, kāds ASV bija 19.gadsimta vidū, kura rezultātā izcēlās asiņains pilsoņu karš. Šādos apstākļos jaunajam ASV prezidentam Donaldam Trampam un viņa apkārtnei viena no galvenajām valsts pārvaldes problēmām ir vispār noturēties pie varas (šādā sašķeltā stāvoklī ASV rīcībspēja ir ievērojami apgrūtināta un tā nav spējīga realizēt puslīdz adekvātu iekšpolitiku un ārpolitiku). Lai to nodrošinātu nepieciešams gan novērst ASV sabiedrības uzmanību no iekšpolitiskām batālijām, konsolidēt savus atbalstītājus, vismaz daļēji vājināt savu politisko pretinieku argumentācijas spēku un rast vismaz pagaidu, situatīvu atbalstu daļā politisko pretinieku. Attiecību saspīlējums ar Ziemeļkoreju ļoti labi veic visus šos uzdevumus.

6.3. Jaunā ASV prezidenta Donalda Trampa apsolītā antiĶīnas politikas realizācija

Viens no jaunievēlētā prezidenta Donalda Trampa priekšvēlēšanu solījumiem bija vērsties pret Ķīnu, kas apdraud ASV pilsoņu ekonomisko labklājību. Tā kā Ziemeļkoreja atrodas Ķīnas ietekmes zonā un ir Ķīnas aizsardzības sistēmas priekšpostenis, tad ar draudiem vērsties pret Ziemeļkoreju tiek draudēts Ķīnai un tas notiek laikā kad tuvojas kārtējais Ķīnas vadības atskaitīšanās par paveikto laiks un iespējamo kadru pārmaiņu valsts vadībā laiks. Tādējādi attiecību saspīlējums ar Ziemeļkoreju ir Donalda Trampa administrācijas mēģinājums izpildīt vienu no saviem priekšvēlēšanu solījumiem (tiesa gan balansējot uz cita priekšvēlēšanu solījuma (neiebrukt citās valstīs) klajas neizpildes rēķina).

6.4. Jaunā ASV prezidenta Donalda Trampa valsts pārvaldes un ārpolitikas stils (politika kā šovs, prezidents kā šovmens)

Jaunievēlētajam ASV prezidentam Donaldam Trampam ir savs uzvedības stils, pateicoties kuram viņš ir guvis panākumus, un pateicoties kuram viņš tika ievēlēts par ASV prezidentu. Šo stilu varētu raksturot ar vārdu “šovs” vai “šovmens” un tā būtība ir no visa taisīt šovu un pašam nepārtraukti būt par šovmenu. To, ka tas tā ir labi apliecināja Trampa prezidentūras pirmās simts dienas un to pierāda arī attiecību saasinājums ar Ziemeļkoreju.

Nevarētu teikt, ka Donalds Tramps šai ziņā ir kaut kas unikāls. ASV politika vispār jau sen ir pārvērtusies par šovu, bet ASV prezidenti par šovmeņiem un Baraks Obama šai ziņā līdz šim demonstrēja vislielākos šovmeņa panākumus, tomēr Donalds Tramps atšķiras no sava priekšgājēja ne tikai ar to, ka viņš amerikāņu un pasaules publikai demonstrē konservatīvu šovu, bet arī ar to, ka dara to pilnīgi atklāti, nemaz neslēpjot šova elementus un nekaunoties no šovmeņa (āksta) tēla.

Saprotot to, ka jaunākās Ziemeļkorejas krīzes izraisīšanā liela nozīme ir šāda tipa šova nepieciešamībai, varētu nesatraukties, jo šovs kā virtuāla parādība var arī tāds palikt, tomēr tā tas līdz galam nav. Pat, ja saspīlējums ir radies kā šovs un ar mērķi taisīt šovu, tas var samērā viegli pāraugt reālā militārā konfrontācijā.

6.5. ASV Republikāņu partijas klasiskais un ierastais ārpolitikas stils, veicot tiešus un atklātus militārus iebrukumus

ASV divpartiju politiskajā sistēmā katrai partijai ir raksturīgs savs uzvedības un realizējamās politikas stils. Šie stili nav akmenī iecirsti un mēdz arī mainīties, bet pa lielam pietiekami droši var prognozēt kāda veida politiku realizēs viena vai otra partija. Tas attiecas arī uz ārpolitiku un metodēm ar kādām amerikāņi iejaucas citu valstu iekšējās lietās. ASV Demokrātu partijai ir tieksme izmantot netiešas metodes un likt uzsvaru uz t.s. “maigo varu”, realizējot upurvalstīs dažāda veida iekšējās nebūšanas un valsts apvērsumus, savukārt ASV Republikāņu partijai ir tieksme rīkoties stingri, tieši un atklāti, realizējot tiešas un atklātas militāras kampaņas. No šāda skatu punkta raugoties ASV – Ziemeļkorejas saspīlējums ir klasiskas ASV Republikāņu partijas politiskās metodoloģijas rezultāts un šis konflikts patiešām var izvērsties īstā karā.

6.6. ASV stratēģiskie plāni izveidot pret Ķīnu un Krieviju vērstu pretraķešu aizsardzības sistēmu, kura var izjaukt kodollīdzsvaru

Lai ko arī neteiktu ASV politiķi, bet apgalvojums, ka Ziemeļkoreja apdraudot ASV ir smieklīgs un pa lielam arī nepatiess. Toties ir divas valstis, kuras ASV uzskata par saviem stratēģiskiem pretiniekiem un pret kurām realizē dažāda veida pasākumus. Šīs valstis ir Krievija ar Ķīnu (pirmkārt Krievija) un galvenais to ASV apdraudēšanas veids ir kodolieroči (t.s. “kodoltriāde” – kodolraķetes, kodolkuģi un zemūdenes un ar kodollādiņiem bruņotā stratēģiskā aviācija). Galvenais amerikāņu izvēlētais stratēģiskais aizsardzības veids pret šiem potenciālajiem draudiem ir pretraķešu aizsardzības sistēmas izveidošana, kura ļaus notriekt visu vai lielāko daļu no …… atbildes trieciena kodolraķetēm. Tas ir, ASV veido pretraķešu aizsardzības sistēmu nevis tādēļ, lai izslēgtu kodoluzbrukuma iespējas (tas pagaidām tehniski nemaz nav iespējams), bet gan, lai aizsargātos no atbildes kodoluzbrukuma, kuru ir izraisījis ASV veikts kodoluzbrukums. Šāda veida plāni un darbības, protams, ievērojami saasina starptautisko saspīlējumu, kas ir labi redzams, un izraisa potenciālo upurvalstu atbildes bruņošanos un gatavošanos liela mēroga karam, kas arī ir novērojams.

Šīs ASV militārās stratēģijas ietvaros konflikta saasināšana ar Ziemeļkoreju ir ļoti labs formāls iemesls pretraķešu aizsardzības sistēmas radīšanai ASV rietumu piekrastes nosegšanai. Ja Eiropā veidotajai pretraķešu aizsardzības sistēmai nav nekāda sakarīga pamatojuma un ir skaidrs, ka tas tiek veidots augstāk minēto iemeslu dēļ, gatavojoties kaut kad nākotnē veikt kodoluzbrukumu Krievijai, tad Ziemeļkorejas kodolraķešu potenciālais apdraudējums ir lai gan nepārliecinošs, tomēr vismaz daļēji reāls pamatojums. Tāpēc attiecību saasināšana ar Ziemeļkoreju visa cita starpā ļauj paātrinātā kārtā attīstīt ASV pretraķešu aizsardzības sistēmu.

6.7. ASV autoritātes atjaunošana Klusā okeāna reģionā un savu sabiedroto (pirmkārt Japānas un Dienvidkorejas) saukšana pie kārtības

Viena no ASV ārpolitikas problēmām ir katastrofāls autoritātes zudums. Ja morālās autoritātes ASV sen vairs nav un visa pasaule zin, ka amerikāņi ir rafinēti un egocentriski meļi, kuriem nedrīkst uzticēties, tad pēdējā laikā no ASV arvien vairāk sāk nebaidīties un atklāti nepakļauties kategoriskām ASV rekomendācijām. Šie procesi notiek arī Klusā okeāna reģionā un uzskatāmākā to izpausme ir Filipīnu prezidenta uzdrīkstēšanās publiski nosaukt ASV prezidentu par “kuces dēlu” un ASV galvenā reģionālā sabiedrotā (Japānas) pietiekami atklātā tuvināšanās Krievijai. Aktivizējot Korejas krīzi ASV “noliek pie vietas” savus divus galvenos sabiedrotos reģionā (Japānu un Dienvidkoreju) un caur to parāda citām reģiona valstīm “kurš mājā ir saimnieks”.

Kā jau tika minēts Ziemeļkorejai ir viena no spēcīgākajām armijām pasaulē un tā ir spējīga samērā īsā laika posmā iekarot gan Dienvidkoreju, gan arī Japānu, kurai pēc Otrā pasaules kara ir aizliegts uzturēt savu armiju. Abu šo valstu galvenais drošības garants ir ASV armija. Ja amerikāņi pēkšņi izdomā aiziet vai sāk vilcināties ar savu saistību izpildi, tad tas gan Dienvidkorejas, gan Japānas politiķus pietiekami lielā mērā satrauc. Šis ir viens drošs paņēmiens kā amerikāņi var piespiest Dienvidkoreju un Japānu piespiest pildīt savu gribu, bet ir arī cits.

Kā jau tika minēts, Ziemeļkorejas militārā doktrīna ir aktīvā aizsardzība, kas nozīmē, ka uzbrukuma vai droši zināmu uzbrukuma plānu gadījumā Ziemeļkoreja centīsies karadarbību pārnest uz pretinieka teritoriju. Tas nozīmē, ka ASV uzbrukuma gadījumā Ziemeļkoreja centīsies dot atbildes triecienus. Ja ASV ir tālu un līdz ASV Ziemeļkorejai iespējams ir “rokas pa īsām”, tad galvenie ASV sabiedrotie, kuru teritorijās atrodas ASV karabāzes, ir tuvu un blakām. Tas nozīmē, ka ASV uzbrukuma gadījumā pietiekami droši var apgalvot, ka Ziemeļkoreja mēģinās uzbrukt Dienvidkorejai un Japānai. Tas savukārt nozīmē, ka ar draudiem dot militāru triecienu pa Ziemeļkoreju, mazākā mērā tiek biedēta Ziemeļkoreja, kura tam ir gatava un nepārtraukti gatavojas šādai notikumu attīstībai, bet lielākā mērā tādā veidā tiek šantažētas Dienvidkoreja un Japāna.

Nesen ASV ģenerālis publiski atzina, ka uzbrukuma Ziemeļkorejai gadījumā ies bojā miljoni cilvēku un ir skaidrs, ka liela daļa šo upuru būs no Dienvidkorejas un Japānas puses. Pie tam, kas ir ļoti būtiski, šāda kara gadījumā var tikt iznīcinātas Dienvidkorejas un Japānas rūpniecības, kas aizņem pietiekami nozīmīgu daļu globālā tirgus un kas ir konkurents Eiropas un ASV rūpniecībai. Ļoti iespējams, ka tieši Dienvidkorejas un Japānas rūpniecības iznīcināšana ir viens no Korejas krīzes iemesliem un tas ļoti labi sasaucas ar Donalda Trampa pasludināto ASV ekonomikas un rūpniecības atjaunošanas politiku.

6.8. Apstākļu radīšana ASV “vadāmā haosa” tehnoloģiju realizācijai t.s. ”pasaules darbnīcas” reģionā

Viena no ASV ilgtermiņa attīstības stratēģijām, kuru dedzīgi atbalsta un realizē ASV Demokrātu partija (bet kuru atbalsta arī daudzi republikāņi), ir haosa radīšana nozīmīgos pasaules reģionos, lai resursi no šiem un citiem apdraudētiem reģioniem pārplūstu uz ASV. Tas ir, tā kā ASV nespēj uzlabot savu ekonomisko stāvokli, tad, lai saglabātu globālās līderpozīcijas, ASV ievērojami pasliktina citu valstu politekonomisko situāciju, daudzas no tām burtiski iznīcinot un “iedzenot” viduslaikos (tādējādi daļa konkurentu tiek iznīcināta, daļa novārdzināta, bet daļa iebiedēti). Tas tiek realizēts ar t.s. “vadāmā haosa” tehnoloģiju palīdzību, bet, lai šīs tehnoloģijas vispār sāktu izmantot, kaut kādā veidā vispirms ir jāiznīcina adekvātas sabiedriskās organizācijas mehānismi, ko atsevišķos gadījumos var izdarīt tikai organizējot karu vai arī veicot atklātu militāru iebrukumu.

Tā kā gan Dienvidkoreja, gan Japāna, gan Ziemeļkoreja, gan Ķīna ir augsti tehnoloģizētas un labi organizētas valstis, “vadāmā haosa” tehnoloģiju izmantošanai pret tām sākotnēji ir jāiznīcina to sabiedriskā organizētība, ko var izdarīt tikai ar lielu karu šajā reģionā. Un tā kā šis reģions tiek dēvēts par “pasaules darbnīcu”, jo tajā saražo lielāko daļu pasaulē lietoto preču, tad šī reģiona haotizācija vienlaicīgi haotizēs arī visu pārējo pasauli (nebūs vairs pieejamas ierastās preces par samērā lētu naudu), kā arī dos iespēju atjauno pašmāju rūpniecību (būs labs iemesls un nebūs konkurentu), kas atkal, labi saskan ar Donalda Trampa pasludināto ASV ekonomikas un rūpniecības atjaunošanas politiku.

6.9. Stratēģisku apstākļu radīšana ASV Demokrātu partijas “vēstures beigu” koncepcijas (autors – japānis Fukujama) realizācijai, kādēļ nepieciešams iznīcināt sociālistisko un attīstīties spējīgo Ziemeļkoreju

Galvenā ASV Demokrātu partijas ilgtermiņa globālās attīstības koncepcija ir japāņa Fransisa Fukujamas “Vēstures beigu” koncepcija. Saskaņā ar šo koncepciju, lai pasaulē vairs nebūtu karu, ir jālikvidē karu rašanās cēlonis, kas ir dažādie uzskati, attiecīgi ir jāiznīcina pilnīgi visas ideoloģijas un ideoloģija kā tāda un jānonivelē pilnīgi visas vērtības (arī un pirmām kārtām ģimenes vērtības). Tad cilvēki no vienas puses pārvērtīsies pelēkā bezgribas substancē, kura ir ļoti viegli vadāma un ar kuru var darīt pilnīgi jebko (pat burtiski dzīt uz nokaušanu), bet no otras puses tad vairs nebūs iemesla savstarpējiem strīdiem un kariem. Tās tad būs vēstures beigas.

Šādā vēstures beigu stāvoklī visa cita starpā varēs arī viegli apstādināt tehnisko progresu, kurš tik ļoti satrauc Rietumvalstu valdošās aprindas, un pavērst sabiedrības attīstību atpakaļ (radīt “jaunos viduslaikus”). Bet … tehniskais progress tad ir jāapstādina pilnīgi visā pasaulē, jo nevar būt tā, ka visur tehniskais progress tiek apstādināts, bet kaut kādā organizatoriski nodalītā Ziemeļkorejā, Kubā vai kur citur saglabājas augsti tehnoloģizēta un pie tam vēl sociālistiska sabiedrība, kurā turpinās tehniskais progress vai kurā nepieciešamības gadījumā tas var tikt viegli atjaunots. Attiecīgi no šīs un šāda veida globālo koncepciju skatu punkta burtiska Ziemeļkorejas iznīcināšana tuvāko desmitgažu laikā ir neizbēgama (tas ir, šīs koncepcijas iedzīvinātāji par katru cenu to centīsies izdarīt).

Un te ir jāpiemin viena būtiska un ļoti interesanta nianse. No ASV Demokrātu partijas un “vēstures beigu” koncepcijas realizācijas skatu punkta Ziemeļkoreja Amerikas Savienotajām Valstīm noteiktā ziņā ir bīstamāks pretinieks nekā Ķīna un Krievija, tāpēc arī ASV Demokrātu partija kategoriski uzstāj, ka pa priekšu ir “jātiek galā” ar Krieviju, pēc kā var “ķerties klāt” Ķīnai, savukārt Ziemeļkoreja ir jāiznīcina pēdējā. Tas var šķist absurdi, bet tā tas ir, neskatoties uz to, ka Krievija ir vienīgā valsts pasaulē, kuras kodolarsenāls ir līdzvērtīgs vai pat pārāks par ASV kodolarsenālu, bet Ķīna ir iedzīvotājiem bagāta lielvalsts nu jau ar pirmo pasaules ekonomiku un tā turpina attīstīties, pilnveidojot arī savas militārās tehnoloģijas un tuvojoties ASV un Krievijas bruņoto spēku līmenim.

Pirmkārt, ir jāņem vērā, ka, kamēr eksistē Krievija, Ķīna un esošās starptautisko tiesību normas, tikmēr ASV nav iespējams nesodīti pielietot kodolieročus totālai pretinieka iznīcināšanai. Tas ir, var biedēt ar to un iespējams var daļēji, it kā “netīšām” tos nelielā daudzumā pielietot, bet apzināta, atklāta un pilnīga kodolieroču pielietošana nav iespējama, bet bez tā Ziemeļkoreju atklātā karā pilnībā uzvarēt nav iespējams, nenesot nopietnus zaudējumus.

Otrkārt, Krievija un daļēji arī Ķīna ir pietiekami deideoloģizētas valstis, kas nozīmē, ka tās ir iespējams salīdzinoši vienkārši iznīcināt “no iekšienes”. Šī ir iecienīta ASV Demokrātu partijas darbības metode, kurā tā ir sasniegusi noteiktu pilnību. Pie tam šī ir salīdzinoši droša metode, jo neveiksmes gadījumā maz kas tiek zaudēts, pretinieks paliek neiznīcināts, bet pašiem netiek nodarīts ievērojams kaitējums. Tāpat jāņem vērā, ka neveiksme atklātā vai slēptā karā pret Krieviju vai Ķīnu pilnībā neiznīcina autoritāti, jo tās ir spēkos līdzvērtīgas lielvalstis.

Treškārt, Ziemeļkoreja ir stipri ideoloģizēta valsts, kas ir pilnīgs pretstats ASV Demokrātu partijai un tam sabiedrības ideālam, ko viņi mēģina realizēt gan ASV, gan visā pasaulē. Tas nozīmē, ka Ziemeļkoreja var nodarīt ASV Demokrātu partijai nozīmīgus ideoloģiskus zaudējumus vai pat ideoloģiski uzvarēt to, kas izpaustos ne tikai kā daļas Demokrātu partijas apspiesto spēku nostāšanās Ziemeļkorejas pusē, bet arī kā jebkādu ideoloģisku spēku, kurus tik cītīgi apkaro Demokrātu partija, ievērojama pieņemšanās spēkā.

Ceturtkārt, Ziemeļkoreja ir maza valsts. Ziemeļkoreja ir “mazs cinītis”, kurš var apgāzt “lielu vezumu”. Neuzstājot uz attiecīgām pasaulskata un labdabības asociācijām, ASV pašreiz ir impotents gigants uz māla kājām, kurš ir salīdzināms ar antīko laiku Persijas impēriju, bet Ziemeļkoreja ir spēcīga un pašpietiekama valsts, kura pēc sava kaujasgara līdzinās antīkai Grieķijai. Ja ASV nopietni uzbruks Ziemeļkorejai, tad ir pietiekami liela varbūtība, ka šo karu ASV zaudēs un ka tas tai radīs visnopietnākās sekas, līdz pat ASV sabrukumam.

Saasinoties attiecībām ar ASV, Ziemeļkoreja paziņoja, ka agresijas pret to gadījumā agresori pretī saņems “totālu karu”. Kas ir “totāls karš”? Tas ir karš uz pilnīgu pretinieka iznīcināšanu par katru cenu (ideja vienkārša, ja pretinieks grib iznīcināt mūs, tad mēs maksimāli mēģināsim iznīcināt pretinieku). Totāls Ziemeļkorejas karš nozīmē ne tikai iebrukumu Dienvidkorejā un Japānā, ne tikai visa veida raķešu, tai skaitā kodolraķešu, pielietošanu pret agresoru (tai skaitā pret ASV teritoriju), bet arī vērienīgu diversiju un teroristisku karu. Tā kā Ziemeļkorejas armija gadu desmitiem ir pievērsusi pastiprinātu uzmanību diversiju kara tehnikas izstrādei un liela skaita diversantu apmācībai, var droši prognozēt, ka ASV, nopietna uzbrukuma Ziemeļkorejai gadījumā, visā pasaulē pret sevi saņems tik vērienīgu teroristisku aktivitāti, ka musulmaņu terorisms liksies nevainīgas mazu bērneļu rotaļas.

Vēl, reaģējot uz paziņojumiem par ASV flotes nosūtīšanu uz Japānas jūru, kas ir viens no reālas militāras agresijas priekšvēstnešiem, Ziemeļkoreja paziņoja, ka nepieciešamības gadījumā iznīcinās savai piekrastei tuvumā esošos ASV karakuģus. Var pret šāda veida paziņojumiem izturēties skeptiski, bet ir pamats uzskatīt, ka šis paziņojums nav blefs un tukša plātīšanās un ka tam ir nopietns pamats, kas nozīmē, ka ASV kara flotei karš ar Ziemeļkoreju var nest vai nu nopietnus zaudējumus vai pat tā var tikt pilnībā sagrauta (visi uz Ziemeļkoreju nosūtītie amerikāņu kuģi var tikt iznīcināti).

Tā visa rezultātā var izveidoties situācija, kad ASV, uzbrūkot Ziemeļkorejai, negūst militāru uzvaru, cieš smagus teritoriālus zaudējumus (daļas vai visas Dienvidkorejas teritorijas zaudējums), cieš ļoti ievērojamus dzīvā spēka zaudējumus (tūkstošiem vai pat desmitiem tūkstošu nogalinātu ASV karavīru), cieš ļoti ievērojamus kara tehnikas zaudējumus (nogremdēti karakuģi, tai skaitā tādi, kuri līdz šim skaitījās nenogremdējami, notriektas lidmašīnas), kā arī cieš ievērojamus zaudējumus visā pasaulē (tai skaitā ASV teritorijā) no Ziemeļkorejas diversantu armijas darbības. Tikai tiešie zaudējumi šai gadījumā ir tik lieli, ka to sekas priekš ASV ir grūti prognozējamas, bet vislielākais zaudējums būs pilnīgs ASV autoritātes zudums, jo, ja globāla lielvalsts zaudē karu “pundurvalstij”, tad šāda valsts momentāni pārstāj būt ne tikai par globālu lielvalsti, bet arī par lielvalsti vispār.

Ņemot vērā visu augstāk minēto, Donalda Trampa administrācija, uzsākot Korejas krīzes eskalāciju, no vienas puses dara no demokrātu stratēģijas viedokļa kaut ko drausmīgu (mēģina sākt karu, kam ASV var nebūt gatava un kurā ASV var piedzīvot katastrofālu zaudējumu), bet no otras puses iebilst pret šīm darbībām ir ļoti grūti, jo Ziemeļkoreja patiešām ir viens no bīstamākajiem Demokrātu partijas ideoloģiskajiem ienaidniekiem, kurš to koncepcijas iedzīvināšanai ir jāiznīcina, un iespējams tas var izdoties jau tagad (ir lielas cerības un kārdinājums tam ticēt). Tādējādi Donalds Tramps, saasinot attiecības ar Ziemeļkoreju, vienlaicīgi atbruņo savus politiskos konkurentus, padara tos par daļējiem, situatīviem sabiedrotajiem un ved ASV pa ceļu, kurš to var novājināt vai pat novest līdz lielākai katastrofai, kāda savulaik tika piedzīvota dēļ Vjetnamas avantūras.

7. Vai Ziemeļkoreja apdraud pasauli?

ASV, eskalējot Korejas krīzi, apgalvo, ka Ziemeļkoreja apdraudot pasauli. Lai gan tie ir acīmredzami agresora savu upuri nomelnojoši paziņojumi, ir vērts apskatīt sīkāk šādu apgalvojumu loģiku.

Vispirms jānorāda, ka Ziemeļkoreja nerada nekādus tūlītējus militārus draudus ne ASV, ne tās sabiedrotajiem – Japānai un Dienvidkorejai, un Ziemeļkorejas militarizācijai un agresīvai retorikai ir pirmkārt pašaizsardzības nozīme. Un tieši pašaizsardzības dēļ gan Ziemeļkoreja, gan virkne citu valstu (Indija, Pakistāna, Izraēla, Saūdu Arābija, Irāna u.c.) vēlas iegūt atomieročus, jo atomieroču esamība ir samērā droša garantija, ka pret valsti netiks vērsts tiešs militārs uzbrukums.

Apstākļus, kuros daudzas valstis izvēlas šādu pašaizsardzības taktiku, radīja tieši amerikāņi veicot virkni nelikumīgu militāru iebrukumu vairākās valstīs (Irākā, Dienvidslāvijā, Lībijā) un faktiski apliecinot, ka visdrošākās starptautisko tiesību normas ir spēka un spēcīgākā tiesības.

Būtisks Ziemeļkorejas ideoloģijas čučhe uzstādījums ir orientēšanās uz sevi un ārējas agresijas nepieņemamība, tāpēc droši var apgalvot, ka Ziemeļkoreja, ja to liks mierā, nevienam neuzbruks, par ko liecina arī apstāklis, ka vairāk kā 50 gadu garumā Ziemeļkoreja ir nodzīvojusi kā ielenktā cietoksnī un nav uzbrukusi nevienai valstij. Šādi Ziemeļkoreja var nodzīvot vēl gadu desmitus un simtus. Pie tam esošajā pasaulē otrā un zemāka līmeņa valstīm atklāti uzbrukt kādai kaimiņvalstij līdzinās pašnāvībai, tāpēc tas visa cita starpā ir neracionāli un galēji neizdevīgi.

Pavisam cita lieta ir ASV, kura ir XX gadsimta otras puses un XXI gadsimta agresīvākā valsts un kura nepārtraukti kādam uzbrūk un nepārtraukti ar kādu karo. Pēc ASV raķešu triecieniem pa Sīriju nu var arī teikt, ka ASV prezidents Donalds Tramps apdraud mieru pasaulē lielākā mērā nekā Ziemeļkorejas vadītājs Kims Čonins, jo Tramps ir devis pavēli uzbrukt ārvalstij, kura to neapdraud, bet Čonins šādu pavēli nav devis.

Kāda ir ASV pārstāvju loģika, kad viņi paziņo, ka, piemēram, Ziemeļkoreja apdraudot ASV? Ar tādu loģiku  var tik pat labi paziņot, ka, piemēram, Krievija apdraud ASV vai ka Ķīna apdraud ASV vai ka Irāna apdraud ASV utt. Arī šādi amerikāņi regulāri izsakās.

Tāda veida angloamerikāņu paziņojumi balstās uz faktu, ka kādai valstij ir kaut vai teorētiskas iespējas nodarīt ASV (vai vienalga kam) puslīdz ievērojamu kaitējumu (reizēm fakta vietā var būt izdomājumi kā tas bija Irākas gadījumā) un uz pieņēmumu, ka iespējams kaut kad nezin kad nākotnē šajā valstī pie varas var nākt vadītājs, kurš var dot attiecīgu pavēli. Tas ir, šie paziņojumi ir teorētisku, mazvarbūtisku pieņēmumu produkts.

Tādā veidā domājot, tik tiešām Ziemeļkorejas kodolprogramma rada draudus ASV, bet vēl lielāks apdraudējums ASV ir Ķīna un Krievija. (Šādi raugoties Krievija pati par sevi ASV pastāvēšanai ir superdrauds un amerikāņi tāpēc realizē attiecīgu politiku pret Krieviju.) Sekojot šai loģikai ASV neapdraud tikai valstis, kuras tā ir daļēji vai pilnībā pakļāvusi vai arī pilnībā nevarīgas valstis.

Interesanti, ka šo loģiku attiecībā pret sevi amerikāņi nepielieto, jo gan Krievija, gan Ķīna arī šādām acīm varētu paskatīties uz ASV un tam būtu daudz lielāks pamats, jo ASV nepārtraukti kādam uzbrūk un tāpēc, ka ASV ir gan reāli pielietojusi kodolieročus, gan arī nopietni tos gatavojusies pielietot pret PSRS laikā, kad Padomju Savienībai vēl kodolieroču nebija. Visdrīzāk amerikāņi par to neaizdomājas, jo Amerikā redziet esot “attīstīta demokrātija”, kas izslēdzot neadekvātu personāžu nākšanas pie varas (realitāte gan rāda ko citu), bet citās valstī (skat. amerikāņu sastādīto sarakstu ar “nedemokrātiskām” valstīm) tā neesot. Kā rāda vēsture, paškritika nav angloamerikāņu stiprā puse un viņi pat negrasās to attīstīt, par ko agri vai vēlu dabūs ļoti dārgi samaksāt.

Tomēr, vispusīgam apskatam, ir jānorāda uz apstākļiem pie kuriem Ziemeļkoreja tik tiešām var apdraudēt pasauli. Tiesa gan šiem apstākļiem ir mazs vai pilnīgi nekāds sakars ar pašreizējajiem ASV agresīvajiem centieniem un nolūkiem un tie nekādi nevar attaisnot tagadējo amerikāņu agresīvo politiku Korejā.

Kā jau tika minēts korejieši vispār un jo īpaši ziemeļkorejieši ir ļoti uzcītīgi, nesalīdzināmi uzcītīgāki par vairumu vai pat visām citām tautām. Šai uzcītībai ir pozitīvā puse, piemēram, darba tikums un attiecīgs darba ražīgums, ko visa pasaule bauda, lietojot Dienvidkorejā saražotās lētās un pietiekami kvalitatīvās preces. Bet tam ir arī ēnu puse, jo tik pat uzcītīgi korejieši var būt dažādās destrukcijās. Piemēram, kara gadījumā korejieši ir izcili nežēlīgi, daudz nežēlīgāki par amerikāņiem. Tāpēc, ja kaut kādu iemeslu dēļ korejiešiem vai ziemeļkorejiešiem rastos iespēja nodibināt savu globālu pasaules kārtību, tad tā būtu daudz nežēlīgāka pasaules kārtība, nekā pašreizējā angloamerikāņu pasaules kārtība. Ja angloamerikāņi savā atsaldētībā vēl tikai turpina virzīties uz totāla miljardu cilvēku genocīda realizācijas pusi, tad korejiešiem visdrīzāk līdzīgā situācijā šāds stāvoklis tiktu sasniegts samērā ātri.

Vai var rasties apstākļi, kuros korejieši rada savu globālo kārtību? Jā, var. Šāda iespēja ir tīri teorētiska, bet viņa ir. Pie pašreizējā globālo spēku samēra nevienai no Korejām nav reālu iespēju uzspiest savu gribu un kārtību pat kaimiņvalstīm, nerunājot nemaz par visu pasauli. Un tā tas arī paliks pat tad, ja globālo spēku samērs ievērojami mainīsies vienalga kurai lielvalstij par labu. Ja summārie globālie spēki paliks līdzšinējā apjomā vai pat būs dažas reizes zemāki, tad Koreja nevar pretendēt uz globālu kundzību, attiecīgi šai gadījumā neviena no Korejām (arī ne Ziemeļkoreja) tad nevar nevienu reāli apdraudēt.

Pavisam cita lieta, ja notiek kaut kādas globālas kataklizmas, kuras neskar vai minimāli skar Koreju (Ziemeļkoreju) un kuru rezultātā ne tikai kardināli mainās globālais spēku samērs, bet arī dramatiski samazinās to kopējais apjoms. Piemēram, notiek vienalga kāds konflikts (piemēram, kodolkarš) starp vadošajām lielvalstīm, kura rezultātā ASV, Eiropa, Krievija un Ķīna ir nopostītas, bet Koreja paliek salīdzinoši neskarta. Vai arī notiek attiecīga dabas katastrofa, kas noposta lielvalstis, bet kas mazāk skar Koreju. Vai arī notiek kaut kādi politiskie procesi (jau pieminētās ASV Demokrātu partijas koncepcijas realizācija vai tamlīdzīgas parādības), kuru rezultātā visas pasaules valstis tiek vai nu nopostītas vai arī tajās iestājas tehnoloģiskā stagnācija. Šādos apstākļos Koreja (un pirmkārt tieši Ziemeļkoreja ar tās sociālistisko, mobilizējošo sabiedrisko iekārtu) tik tiešām var reāli pretendēt uz globālo kundzību (savulaik pēc teritorijas līdzvērtīgās Lielbritānija, Portugāle un Nīderlande pakļāva un pārvaldīja milzīgas teritorijas) un šādos apstākļos kodolieroču un ballistisko raķešu esamība tās arsenālā tik tiešām var radīt reālus draudus visai pasaulei.

Tomēr šāda tipa prātuļojumi nekādi nevar būt par iemeslu, lai tagad iebruktu Ziemeļkorejā, jo šāda veida mistiski draudi ir stipri teorētiski, šādi pasauli “apdraud” ne tikai Ziemeļkoreja (arī paši amerikāņi un viņu sabiedrotie) un, izskatot nopietni šāda tipa “draudus”, ir jāpievērš uzmanība nevis dažādu anklāvu likvidācijai, bet gan globālās kārtības noturēšanai, lai nevienam no tādiem anklāviem nerastos iespēja pretendēt uz globālu kundzību.

8. ASV – Ziemeļkorejas militārā konflikta sekas

Vispirms jānorāda, ka iespējams jaunā Korejas krīze ir tikai “šovs” un ka tādēļ tā neizvērtīsies nopietnā un vērienīgā karā. Visdrīzāk tā to uztver pats Donalds Tramps un visdrīzāk uz to cer gan Ziemeļkoreja, gan visas reģiona valstis. Šī iemesla dēļ pat butaforiska ASV uzbrukuma Ziemeļkorejai gadījumā (salīdzināma ar ASV raķešu triecienu pa lidlauku Sīrijā, kurš nākamajā dienā turpināja funkcionēt) Ziemeļkoreja vai nu neatbildēs vispār vai arī atbildēs līdzvērtīgi butaforiski. Tas dod cerības.

Tomēr, pat, ja Donalds Tramps grib tikai “taisīt šovu”, viņš samērā ātri var pārstāt kontrolēt notikumu attīstības gaitu un tad “šovs” var pārvērsties īstā un pietiekami drausmīgā karā. Kādas var būt ASV uzbrukuma Ziemeļkorejai sekas?

*) Ziemeļkorejas raķešu (tai skaitā kodolraķešu) trieciens pa Dienvidkoreju, Japānu un iespējams arī pa ASV.
*) Ziemeļkorejas iebrukums Dienvidkorejā un iespējams arī Japānā.
*) Nopietni ASV armijas militārie zaudējumi (dzīvā spēka un militārās tehnikas).
*) Pret ASV un Japānu vērsta vērienīga Ziemeļkorejas diversiju un teroristiskā aktivitāte.
*) Nopietni Dienvidkorejas militārie, dzīvā spēka un infrastruktūras zaudējumi, kas arī nozīmē, ka tiks ievērojami samazināti vai vispār pārtraukti Dienvidkorejas ražošanas apjomi.
*) Iespējami nopietni Japānas dzīvā spēka un infrastruktūras zaudējumi, kas var ievērojami samazināt arī Japānas ražošanas apjomus.
*) Ķīna dēļ neizbēgamas tāda vai citāda veida iesaistes karā var samazināt savus ražošanas apjomus.
*) Dēļ karadarbības var tikt ievērojami samazinātas vai vispār pārtrauktas jebkādu preču piegādes no šī reģiona, kas ir apjoma ziņā lielākais preču ražošanas reģions pasaulē un tāpēc tiek dēvēts par “pasaules darbnīcu”.
*) Gan ražošanas apjomu samazinājuma dēļ, gan piegādes traucējumu dēļ var rasties attiecīgu preču deficīts pasaules tirgū un straujš cenu kāpums.
*) Preču trūkuma dēļ un/vai ASV militārās veiksmes trūkuma dēļ un/vai paša kara kā tāda dēļ var rasties nopietna vispasaules ekonomiskā krīze un iespējams pat esošās globālās tautsaimniecības sistēmas sabrukums.
*) Ķīnas neformāla iesaistīšanās karā, atbalstot Ziemeļkoreju gan ekonomiski, gan ar militāro tehniku, gan arī ar karavīriem, bet pašai tieši karā neiesaistoties.
*) Ķīnas formāla iesaistīšanās karā, kas nozīmē, ka sāksies atklāt ASV – Ķīnas karš. Šai gadījumā Krievija būs spiesta izpildīt savas militāro sabiedroto saistības pret Ķīnu, ko tā neapšaubāmi arī darīs. Šai gadījumā ir liela iespēja, ka karš izvēršas trešajā pasaules karā un ka tas būs intensīvs kodolkarš.

Kā redzams ASV – Ziemeļkorejas kara sekas var būt visai pasaulei pietiekami postošas un kā viens samērā drošs šī kara rezultāts ir nopietna daudzu preču (pirmkārt sadzīves elektronikas) ražošanas un piegādes traucēšana, kas novedīs pie to straujas cenu celšanās un deficīta, attiecīgi ASV – Ziemeļkorejas kara gadījumā lētas un visiem pieejamās elektrotehnikas un “dajebkas, ražots Ķīnā” laikmets var beigties.

Informācijas aģentūra
/17.05.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Āzija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 5 komentāri

Par Donalda Trampa pirmajiem prezidentūras mēnešiem

Donalds Tramps, Pāvels Kļimkins

Ir pagājuši vairāki mēneši pēc jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa stāšanās amatā, tāpēc var izdarīt pirmos secinājumus par viņa prezidentūru.

Pirmkārt ir jākonstatē, ka neskatoties uz daudzu cilvēku pamatoto vilšanos jaunajā ASV prezidentā, Donalds Tramps ir daudzkārt labāks ASV prezidents nekā Hilarija Klintone. Un tā tas ir ne tikai Krievijai, ne tikai Latvijai, bet arī amerikāņiem un visai pasaulei. Donalda Trampa realizētā politika rāda, ka viņš negrasās pašreiz turpināt asu un atklātu konfrontāciju ar Krieviju, kas nozīmē, ka ļoti varbūtiska intensīva kodolkara draudi (kas būtu aktuāli Klintones valdīšanas gadījumā) uz noteiktu laiku tiek atlikti.

Latvijas iedzīvotājiem un latviešiem ir jāsaka liels paldies Donaldam Trampam par to, ka viņš Baltiju, bez pārspīlējumiem, ir “aizmirsis”, kas nozīmē, ka Latvijas iedzīvotājiem uz kādu laiku atliekas tā burvīgā perspektīva kļūt par iebrukuma placdarma Krievijā un lielvalstu karadarbības vietas iedzīvotājiem.

Tālāk ir jāuzteic Donalds Tramps par centību pildīt savus priekšvēlēšanu solījumus. Neskatoties uz to, ka ir solījumi, kurus viņš jau paspēja pārkāpt, uz citu politiķu fona Tramps joprojām vēl izskatās samērā godīgs.

ASV valdošo aprindu šķelšanās

Lai precīzi raksturotu Donalda Trampa pirmos prezidentūras mēnešus un prognozētu kā tā attīstīsies, ir jākonstatē fakts, ka ASV valdošajās aprindās ir notikusi nepieredzēti dziļa šķelšanās, kā rezultātā joprojām norit asa cīņa starp abām ASV valdošo aprindu pusēm, kura paralizē visu ASV pārvaldes aparātu, tai skaitā arī ASV prezidenta rīcībspēju. Pirmie Trampa prezidentūras mēneši rāda, ka Tramps savās darbībās ir būtiski ierobežots, tādēļ viņš pat gribēdams nav spējīgs realizēt daudzas iniciatīvas. Tāpat pirmie prezidentūras mēneši rāda, ka Donaldam Trampam būs īpaši jāpiedomā un politiski “jālavierē”, lai viņu neatstādina no amata. Pagaidām ar grūtībām Tramps iztur milzīgo spiedienu, bet nav zināms cik ilgam laikam viņa pietiks.

Lielo mediju manipulāciju un melu atmaskošana

Kā nozīmīgs Donalda Trampa nopelns pasaules labā ir jāmin viņa cīņa ar lielo ziņu kanālu (pirmkārt CNN) manipulācijām un viltus ziņām. Turpinot priekšvēlēšanu laikā iesākto virzienu, Donalds Tramps turpina cīnīties ar negodīgajiem mediju gigantiem un informē visu pasauli, ka ASV mediji ir tendenciozi un melīgi. Vērīgi amerikāņu mediju produkcijas patērētāji to zināja jau tāpat, bet tagad par šo faktu tika informētas plašas tautas masas un to paveica tāda autoratīva globāla amatpersona kā Amerikas Savienoto Valstu prezidents.

Homoseksualizācijas apturēšana un mēģinājumi uzsākt reālu cīņu pret bērnu seksuālas izmantošanas tīkliem

Cits nozīmīgs Donalda Trampa solis ir Baraka Obamas administrācijas realizētās globālās homoseksualizācijas politikas pārtraukšana. Simboliski tas izpaudās kā speciālas izvirtību normalizācijai veltītas Baltā nama mājaslapas sadaļas aizvākšana uzreiz pēc Trampa stāšanās amatā. Ļoti konkrēti tas izpaudās jaunā Tielietu ministra un galvenā prokurora Džefa Sešona darbībās, kurš inicializēja izmeklēšanas sākšanu bērnu seksuālās izmantošanas lietās ( tai skaitā t.s. “picageitas” lietā) un kā rezultātā tika veiktas vērienīgas masveida aizdomās turamo pedofīlu aizturēšanas. Zīmīgi, ka drīz pēc aktīvu izmeklēšanas darbību sākšanas pret homoseksuālistu – pedofīlu tīklu, sākās dažāda veida politiski uzbrukumi Sešonam un pieprasījumi atbrīvot viņu no ieņemamā amata (galvenais formālais iemesls kā ierasts – “Krievijas ietekme”). Šie mēģinājumi turpinās joprojām, kas apliecina gan to, ka Sešons ir uz patreizā ceļa, gan arī to, ka Baraka Obamas administrācija piesedza pedofīlu tīklus.

Diemžēl ar to arī Donalds Tramps aprobežojās un pat nemēģināja spert soli, bez kura reāli nav iespējams “Ameriku atkal padarīt dižu”: viņš pat nemēģināja atcelt Baraka Obamas tiesību aktu mantojumu, kurš legalizēja t.s. viendzimuma “laulības” un viņš nevērsās pret t.s. genderizācijas ārprātu. Šī bezdarbība iespējams ir saistīta ar iepriekš minētajām Trampa ierobežotajām iespējām, bet tam par iemeslu var būt arī Trampa nesapratne par šo jautājumu kritisko nozīmīgumu un nevēlēšanās tos risināt. Jebkurā gadījumā gan ASV, gan visai pasaulei tā var izrādīties viena vējā palaista izdevība atgriezties pie normālas un dabiskas lietu kārtības.

Apjomīgo starptautisko tirdzniecības līgumu virzības apturēšana

Viens no Trampa priekšvēlēšanu solījumiem, ko viņš gandrīz uzreiz arī izpildīja, bija apturēt viņaprāt amerikāņiem neizdevīgo starptautisko līgumu virzību (TTIP ar Eiropas Savienību, kurš lielā mērā bija “iestrēdzis” dēļ daļas eiropiešu nozīmīgiem iebildumiem un TPP ar Klusā okeāna reģiona valstīm, kurš bija jau parakstīts un kuru atlika tikai apstiprināt, ieviest un izmantot). Donalds Tramps ātri un noteikti atcēla šo Obamas administrācijas izloloto amerikāniskās globalizācijas virzienu, par ko viņam paldies.

“Obama care” atcelšanas izgāšanās

Kā nozīmīgu Donalda Trampa neveiksmi ir jāmin citu Baraka Obamas lolojumu – veselības apdrošināšanas sistēmas “Obama care” atcelšanas izgāšanos. Neiedziļinoties detaļās par paša “Obama care” labdabību Amerikai un cik reāli pamatota bija Trampa vēlme to atcelt, ir jākonstatē, ka Donalds Tramps no vienas puses kategoriski paziņoja un apsolīja atcelt “Obama care”, tālāk viņš veica enerģiskas darbības, lai realizētu šo solījumu un beigās viņam tas nesanāca, jo neizdevās iegūt paša partijas biedru atbalstu. Tā ir liela neveiksme, kura liecina par būtiskiem veiktspējas un rīcības plānošanas trūkumiem.

Dīvainības ar imigrācijas ierobežojumiem

Nozīmīgs Donalda Trampa pirmsvēlēšanu solījums bija imigrācijas ierobežošana. Šo solījumu viņš mēģināja sākt pildīt gandrīz uzreiz pēc stāšanās amatā, tomēr tas notika visai dīvaini.

Vispirms jāmin, ka Trampa pretinieki pret šīm aktivitātēm ļoti skaļi un intensīvi protestēja un tas tika izvēlēts par vienu no Trampa iekšpolitiskās un ārpolitiskās diskreditācijas instrumentiem, bet tas nav nekas īpašs, jo tie ir politiskie pretinieki. Viņiem pat izdevās tiesā atcelt Trampa rīkojumu, kas ir būtiska Trampa neveiksme.

Tomēr arī paša Trampa sākotnējās darbība izskatījās pietiekami dīvaini, jo no tām nekļuva skaidrs ko un kāpēc viņš ar to gribēja panākt. Pirmkārt jāmin, ka tas bija pagaidu pasākums līdz jaunas kārtības ieviešanai. Tas ir, Tramps tik ļoti steidzās kaut ko sāk darīt šajā jautājumā, ka atteicās pagaidīt dažus mēnešus, kamēr tiks veikta jaunās kārtības izstrāde un ieviešana. Viņš tā vietā “satracināja” publiku un “norāva” “stopkrānu”.

Deklaratīvi tika apgalvots, ka redziet Amerikā iekļūst nelojāli imigranti (pirmkārt musulmaņu), kuri apdraud ASV iekšējo drošību un tāpēc ne tikai vajag padarīt stingrāku ieceļotāju pārbaudi, bet apturēt ieceļošanu no noteiktām valstīm tagad un tūlīt (pārtraukt vīzu izsniegšanu), uzspļaujot tam, ka cilvēki nav par to informēti un ka viņi pamatoti rēķinājās ar iepriekšējo kārtību. Tas tika izdarīts un izcēlās ilgstošs iekšpolitisks un starptautisks skandāls.

Tomēr praktiski izrādījās, ka no daļas valstu ieceļošana tika apturēta, bet citu daļu tas neskāra, un šo valstu saraksts izskatījās dīvaini. Vīzu izsniegšana tika apturēta ieceļotājiem no Sīrijas, Irākas, Irānas (!), Jemenas, Lībijas, Somālijas un Sudānas, bet ieceļotāji no tādām musulmaņu valstīm ar dziļām teroristiskām tradīcijām kā Saūdu Arābija, Pakistāna un Afganistāna varēja turpināt iebraukt Amerikā kā līdz šim (jāatgādina ka tieši Saūdu Arābijas pilsoņi realizēja 11.septembra terora aktu).

Īsāk sakot, pirmie Donalda Trampa pasākumi imigrācijas ierobežošanai izsauca pietiekami daudz neskaidrību, kas radīja iespaidu, ka jaunā ASV prezidenta deklaratīvie paziņojumi šajā jautājumā atšķiras no tā, ko viņš patiesībā grib ar to panākt, kas, protams, nevieš uzticību.

AntiIrānas politika

Jau priekšvēlēšanu laikā Donalds Tramps kritizēja iepriekšējās ASV administrācijas politiku Irānas jautājumā (Irānas kodolprogrammas darījumu). Šī nostāja sakrīt ar Izraēlas nostāju un pēc daudzu politisko ekspertu domām Donalds Tramps lielā mērā ir Izraēlas amerikāņu prezidents un realizēs Izraēlai izdevīgu ASV ārpolitiku. Kā viens no galvenajiem šādiem politiskajiem virzieniem ir antiIrānas politika, kas var izvērties pat ASV iebrukumā Irānā.

Par to, ka jaunā Donalda Trampa administrācija vienu brīdi kā reālu ārpolitisko virzienu izskatīja militāru uzbrukumu Irānai, liecina virknes jaunās administrācijas amatpersonu pret Irānu vērsti skaļi paziņojumi, pats skaļākās un nepatiesākais no kuriem bija, ka Irāna it kā esot terorismu finansējošā valsts numur viens.

Šis apgalvojums pirmkārt ir stipri apšaubāms un otrkārt tas ir patiesībai neatbilstošs. Apšaubāms tādā ziņā, ka Irānas Islāma revolūcijas sargi nevar tikt uzskatīti par teroristisku organizāciju, jo tad par teroristiskām organizācijām ir jāuzskata arī, piemēram, Lielbritānijas specvienības, kuras visa cita starpā pietiekami regulāri veic slepenu teroristisku aktivitāti (pārsvarā Āfrikā, bet, ja vajag, jebkurā pasaules valstī, piemēram, Kalnu Karabahas krīze un armēņu – azerbaidžāņu karš sākās pēc britu specvienības veiktas masveida civiliedzīvotāju slepkavības).

Tomēr, pat pieņemot šo nepatieso loģiku, Irāna nevar būt terorisma finansētājs Nr.1, jo šo godpilno vietu jau ilgu laiku ieņem uzticīga ASV sabiedrotā valsts Saūdu Arābija. Visdrīzāk šo agresīvo amerikāņu paziņojumu informatīvais segums ir ziņas, kuru pirmavots ir Saūdu  Arābija, kas pietiekami nesekmīgi Jemenā un arī savā teritorijā karo ar Irānas atbalstītajiem šiītu husītiem. Pēc šādas loģikas ar Irānu kā terorisma atbalstītāj valsti ir jāsacenšas daudzām citām valstīm, tai skaitā arī Krievijai, kura atbalsta Donbasa brīvības cīnītājus. Atšķirībā no Klintones atbalstītājiem, Donalda Trampa administrācija līdz šādiem secinājumiem pamatoti nonākt nevēlas, bet līdz ar to šāda tipa paziņojumi izskatās ļoti dīvaini un pavisam neloģiski.

Īsti nav skaidrs, kas notika, bet pēc neilgas karojošas antiIrānas retorikas, Donalda Trampa administrācija nomierinājās un šo tēmu vairs neskāra. Vai nu tā bija kāda nepieredzējušu cilvēku kļūda, kuri tika skaidrībā ar situāciju un saprata kā viņus “vazā aiz deguna” vai arī plāni mainījās, tai skaitā arī tādēļ, ka tika uzskatāmi izskaidrots, ka amerikāņiem uzbrukt Irānai neļaus ne Krievija, ne Ķīna un ka Izraēlai ar savu stulbo antiIrānas apsēstību ir “jāpasēž pie ratiem”.

Krievijas ietekmes epopeja

Kā neatņemama Donalda Trampa prezidentūras sastāvdaļa kā rādās būs epopeja ap Krievijas ietekmi uz ASV prezidenta vēlēšanām un Krievijas ietekmi uz Donalda Trampa administrācijas pārstāvjiem vai pat pašu Trampu. Tās ir pietiekami absurdas un lielā mērā arī nepatiesas politiskās spekulācijas, bet tām kā izrādās ir gana liela ietekme, tāpēc visdrīzāk tās vēl ilgi nerims.

Ameriku ir pārņēmis jauns “raganu medību” vājprāts, kurš daļēji ir salīdzināms ar t.s.”makartismu”, kad plaši un bieži vien bez pamatojuma tika vajāti komunisti un tie, kurus kāds vienkārši pasludināja par komunistiem. Amerikā tagad visur intensīvi tiek meklētas “krievu pēdas”, kuras rēgojas malu malās. Trampa pretinieki ar prieku uzkurina šo ārprātu, neskatoties uz to, ka tas nopietni traumē ierindas amerikāņu apziņu un ievērojami kaitē ASV starptautiskajam prestižam. “Krievijas ietekme” ir tas universālais brīnumlīdzeklis, ar kuru Trampa oponenti pārsvarā cenšas nonivelēt jebkuru viņa iniciatīvu un panākt sev nevēlamo Trampa administrācijas pārstāvju atkāpšanos no amata.

Tas rada Donaldam Trampam pietiekami būtiskus savas politikas realizācijas ierobežojumus, ko visticamāk arī cenšas panākt šīs kampaņas uzturētāji, un tas visa cita starpā ir kārtējais apliecinājums, ka ASV sabiedrībai ir pietiekami nopietnas spriestspējas problēmas. Šī iemesla dēļ Donaldam Trampam būs ļoti grūti, ja ne neiespējami, “padarīt Ameriku atkal dižu”, pirms tam nopietni neuzlabojot ievērojamas sabiedrības daļas veselo saprātu.

Raķešu trieciens pa Sīriju

“Krievijas ietekmes” epopejas kontekstā ir jāskata Donalda Trampa dotā pavēle veikt raķešu uzbrukumus Sīrijas lidostai. Šo notikumu var apskatīt no vairākiem skatu punktiem, kurus var noreducēt līdz diviem. Vienā gadījumā ir jākonstatē vai jāpieņem, ka Donalds Tramps, viņa administrācija un viņa meita Ivanka ir aprobežoti mietpilsonīši, kurus ir viegli maldināt. Tas ir labākais secinājums, kurš nāk prātā, uzzinot, ka reaģējot uz falsifikācijās bieži pieķerto un Lielbritānijas valdības atklāti finansēto t.s. “balto kasku” pietiekami neprofesionāli izveidoto ķīmisko ieroču uzbrukuma seku simulācijas video, Donalds Tramps pietiekami rupji pārkāpa ASV konstitūciju, par ko visa cita starpā var tikt atstādināts no amata, un deva pavēli veikt raķešu triecienu pa Sīriju, kurš no militārā viedokļa absolūti neko nedeva un tikai apkaunoja ASV bruņotos spēkus (objekts netika iznīcināts un jau nākamajā dienā atsāka savu darbību, daļa raķešu pa ceļam “pazuda”, bet daļa ievērojami novirzījās no uzdotajiem mērķiem).

Tomēr, ņemot vērā iepriekš minēto ASV valdošo aprindu sašķeltību, uzkurināmo antikrievisko histēriju un ļoti būtiskos ierobežojumus Donalda Trampa administrācijai realizēt jebkādu politiku, uz šo raķešu triecienu var paraudzīties no Trampa administrācijas iekšpolitisko problēmu risināšanas skatu punkta. Pēc būtības šis raķešu trieciens netika dots pa Sīriju, bet gan pa Trampa iekšpolitiskajiem pretiniekiem un situācijas pikantums ir apstāklī, ka šo militāro akciju sagatavoja Baraka Obamas administrācijas laikā un to visdrīzāk piespēlēja Trampam ar Demokrātu partiju saistītas aprindas. Cerības acīmredzot tika liktas uz mazatgriezenisku ASV – Krievijas attiecību krasu saasinājumu, militāra konflikta eskalāciju, Trampa piespiešanu pārkāpt savus priekšvēlēšanu solījumus un daļas Trampa vēlētāju nostādīšanu pret to, kā arī formāla iemesla radīšanu Trampa atstādināšanai no amata.

Tomēr faktiski sanāca tieši pretēji. Tramps brīdināja Krieviju par plānoto uzbrukumu un konflikta eskalācija nesekoja. Kaut kādu iemeslu dēļ (ražošanas brāķa vai ārējas iedarbības rezultātā) liela daļa raķešu nesasniedza mērķi, par ko Krievijas ģenerāļi gandrīz neslēpti sajūsminājās. Jau nākamajā dienā lidlauks atsāka savu darbību. Formāls iemesls atstādināšanai tika dots, bet tā izmantošana prasa pārāk lielu uzdrīkstēšanos, Trampa oponentu konsolidāciju un tas ievērojami vājinās visus nākamos ASV prezidentus (līdzīgi pirms Trampa ir rīkojušies citi prezidenti un Trampa atstādināšana šī iemesla dēļ lielā mērā laupīs nākamajiem prezidentiem šādas rīcības iespēju). Bet pats galvenais, ka pēc raķešu trieciena pa Sīriju Trampa oponentiem lielā mērā tika laupīts “Krievijas ietekmes” arguments, jo kāda gan te var būt “Krievijas ietekme”, ja tiek raidītas raķetes pret lidlauku, kuru izmanto arī Krievijas militārpersonas. Pie tam daļa Trampa oponentu bija tik stāvā sajūsmā par šo soli, ka kļuva par situatīviem vai pat ilgāka termiņa tā sabiedrotajiem, tādējādi vājinot opozīciju. Sausajā atlikumā paliek lieli Donalda Trampa iekšpolitiskie ieguvumi ar minimāliem zaudējumiem.

FIB direktora Džeimsa Komija atlaišana

Plašu rezonansi izraisīja Trampa lēmums atbrīvot no ieņemamā amata Federālā Izmeklēšanas Biroja direktoru Džeimsu Komiju. Formāli Trampam tiek pārmests, ka viņš tādējādi mēģinot ietekmēt Krievijas iejaukšanās ASV vēlēšanās izmeklēšanu. Faktiski ASV Demokrātu partija, kuras prezidents arī iecēla Komiju amatā, vienkārši aizstāv savu cilvēku, kurš acīmredzot turpināja pildīt Demokrātu partijas uzstādījumus. Komija aizstāvībai pat tika pielietota tāda metode kā viņa publiska lamāšana. Tas ir, ik pa brīdim kāds no Demokrātu partijas pārstāvjiem nāca klajā ar pret Džeimsu Komiju vērstiem paziņojumiem. Neilgi pirms Komija atlaišanas to izdarīja pati Hilarija Klintone, publiski paziņojot, ka zaudēja prezidenta vēlēšanās dēļ Krievijas iejaukšanās un dēļ Džeimsa Komija, kurš neilgi pirms vēlēšanām atkārtoti ierosināja e-pastu lietu pret Klintoni (šādu manipulāciju mērķis ir ar viltu “iesmērēt” savu cilvēku pretiniekiem).

Informācija, kura ir tapusi zināma pēc Komija atlaišanas gan liecina, ka viss bija savādāk. Pēc Tieslietu ministra Džefa Sešona sniegtajām ziņām tieši Komijs savulaik esot izdarījis spiedienu uz FIB darbiniekiem, lai tie pārtrauc e-pastu lietu, tādējādi izpestot Hilariju Klintoni no garantēta cietumssoda. Šis apstāklis arī bija galvenais formālais iemesls kādēļ, kā atlaišanas vēstulē izteicās Tramps, Komijs esot zaudējis viņa uzticību.

Ņemot vērā to, ka Džefs Sešons personīgi uzrauga, lai pienācīgi virzītos izmeklēšanas par bērnu seksuālu izmantošanu, kuras līdz šim netika izmeklētas, var pieņemt, ka konflikts ar Komiju ir radies arī šo jauno izmeklēšanu sakarā (Komijs visdrīzāk ne pārāk aktīvi atbalstīja šīs izmeklēšanas un iespējams pat mēreni pretdarbojās tām). Tāpat no augstāk minētā var pieņemt, ka Džeimsam Komijam bija būtiska nozīme visu Demokrātu partijas pastrādāto nelikumību piesegšanā, ieskaitot Demokrātu partijas augstāko funkcionāru pedofīlos noziegumus, par kuriem sabiedrība uzzināja pateicoties t.s.”picageitas” skandālam.

Lai kā arī nebūtu, Komija atlaišanas fakts un Trampa cilvēka kļūšana par FIB direktoru ievērojami nostiprinās Donalda Trampa iekšpolitiskās pozīcijas.

Ukraina

Interesants ir Donalda Trampa ārpolitikas virziens Ukrainā. Arī Ukrainu Tramps ir “aizmirsis”, ko Ukrainas politikuariums uztver kā drausmīgu traģēdiju, bet ukraiņu politikāņu intensīvo atbalstu Hilarijai Klintonei un nekaunīgos izlēcienus Trampa virzienā priekšvēlēšanu laikā jaunais ASV prezidents kā rādās atceras pietiekami labi.

Ukraina, kura sevi ir pasludinājusi par Rietumu kara pret Krieviju priekšposteni, kādēļ Rietumiem ir dāsni jāuztur ukraiņu varoņi, no Donalda Trampa administrācijas līdz neilgam laikam neizpelnījās gandrīz nekādu uzmanību. ASV palīdzības programmas Ukrainai tika samazinātas, kredīti netika doti, bet ukraiņu politikāņi, nespējot panākt audienci pie Trampa, burtiski “medīja” viņu starptautisko pasākumu kuluāros, nekaunoties pat uzkrītoši gaidīt pie tualetes (J.Timošenko).

Nesen beidzot piepildījās ukraiņu politikāņu pēdējo laiku lielākā cerība, Donalds Tramps aplaimoja Ukrainas ārlietu ministru Pāvelu Kļimkinu un pieņēma to pie sevis Baltajā namā. Trampa un Kļimkina tikšanās notika tajā pašā dienā, kad Tramps pie sevis uzņēma Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu. Ja Lavrovam Tramps izrādīja normālu, cieņpilnas attieksmi, tad apgalvot, ka Kļimkins un līdz ar viņu arī visa nacistiskā Ukraina tika pazemoti, ir nepateikt neko.

Kļimkina saruna ar Trampu ilga 6 minūtes, Tramps neatbildēja ne uz vienu viņa jautājumu, Tramps runāja ar Kļimkinu sēžot pie galda, lai veiktu protokola fotogrāfēšanos, Kļimkins bija spiests pats aiziet galda otrā pusē, Trampam pat nepieceļoties kājās (fotogrāfija sanāca graujoša – pašpārliecinātais Tramps sēž pie sava galda, bet Kļimkins kā skolaspuika stāv blakus) un vienīgais, ko Kļimkins spēja pateikt pēc tikšanās, ka, lai to nodrošinātu, lobistiem neesot ticis maksāts (kas visdrīzāk nozīmē, ka par šo publisko pazemojumu Ukraina vēl labi samaksāja).

Ukrainas prezidents Pjotrs Porašenko pēc šīs vizītes esot ticies ar savām uzticības personām un apspriedis virkni būtisku jautājumu, to starpā arī – kurā valstī prasīt politisko patvērumu. Izvēle esot kritusi par labu Baltkrievijai.

No augstāk minētā var secināt, ka situācija Ukrainā turpinās ievērojami pasliktināties, kas Eiropas Savienībai (pirmkārt Polijai un Vācijai) var dot dramatisku ukraiņu nelegālo imigrantu pieaugumu, starp kuriem nozīmīga daļa būs bruņoti, ar napaleoniskām ambīcijām un karadarbības pieredzi. Šie ukraiņu migrantu plūdi draud arī Latvijai un ir viens no tuvākajiem reālajiem un visnopietnākajiem Latvijas drošības apdraudējumiem (ukraiņu migrantu ordas samērā īsā laika posmā var aizslaucīt trauslās Latvijas valstiskuma atliekas un iznīcināt tās līdzīgi kā viņi iznīcināja paši savu valstiskumu).

Korejas krīze

Pēdējā  Donalda Trampa ārpolitikas aktivitāte, kura ilgāku laiku jau nenorimst, ir Ziemeļokrejas problēmas risināšana. Pilna Korejas krīzes analīze ir lasāma te https://infoagentura.wordpress.com/2017/05/17/par-ziemelkoreju-valsti-ar-vienu-no-specigakajam-armijam-pasaule/

Īsumā rezumējot ir jānorāda, ka Ziemeļkorejas epopeja visdrīzāk ir Trampa stilā ieturēts šovs, kura mērķis ir mazākā mērā atrisināt Ziemeļkorejas kodolbruņošanās problēmu (lai gan tāds mērķis, protams, arī ir), bet lielākā mērā izdarīt spiedienu uz Ķīnu, Japānu, Dienvidkoreju un caur tām uz visām Klusā reģiona valstīm, lai tās pieņem ASV uzstādītos politekonomiskos un militāros nosacījumus. Papildus konflikta ar Ziemeļkoreju eskalācijai ir arī iekšpolitiskās konsolidācijas uzdevumi, apmierinot ASV “kara partijas” vēlmi pēc agresīvas retorikas un agresīvas rīcības.

Šis šovs visdrīzāk aprobežosies ar kaujiniecisku retoriku, “ieroču žvadzināšanu” un iespējamas arī butaforiskām militārām akcijām, bet ir jānorāda, ka dažādu iemeslu dēļ, kuri var nebūt atkarīgi no Donalda Trampa un viņa administrācijas gribas un plāniem, šis šovs var pāraugt īstā karā, kas uz reģionu, ASV un visu pasauli var atstāt pat ļoti postošu ietekmi.

***

Nobeigumam video ar Donalda Trampa prezidentūras pirmo 100 dienu kopsavilkumu 2 minūtēs (Trampa administrācijas un NewYork Times versijas):

Informācijas aģentūra
/17.05.2017/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par ASV-Latvijas sadarbības līgumu aizsardzības jomā: tas ir Latvijas pieņemšanas – nodošanas akts

Jūlija Stepaņenko

Vēl pirms gada – 2016.gada pavasarī ar skandalozajiem grozījumiem Krimināllikumā Latvijas sabiedrībai tika dots skaidrs signāls, ka valsts vara savu drošību agresīvi sargās ne tikai no ārējā ienaidnieka, bet arī no saviem iedzīvotājiem[1]. Šajā pavasarī noskaņojums jau ir kļuvis daudz draudošāks – sākusies nepārprotama gatavošanās lieliem un ilglaicīgiem ģeopolitiskiem notikumiem, un valsts ir ķērusies pie aktīvas militārās eskalācijas.

Vēsture atkārtojas

Pēdējā laikā ir radusies sajūta, it kā mēs dzīvotu jaunajos Ulmaņlaikos – kara priekšvakarā. Arī tagad tāpat kā 1939.gadā visus jautājumus izlemj valdība; arī tagad valsts vara cīnās ar baumotājiem un varas kritizētājiem; arī tagad valsts varēs īstenot uzņēmumu ārkārtēju uzraudzību[2]; arī tagad nenorimst runas par ģeopolitisko situāciju un kara draudiem; arī tagad krasi palielinām finansējumu aizsardzībai, arī tagad – meklējam sabiedrotos, kurus aicināt savā zemē ar ieročiem. Ne velti, runājot par šo līgumu, prātā nāk 1939.gada rudens, kad PSRS slēdza starptautiskās palīdzības paktus ar Baltijas valstīm – Igauniju, Latviju un Lietuvu.

Un gluži kā šodien vadošie politiķi runā par preventīvu bruņošanos, arī toreiz 1939.gada 9.oktobrī Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters paskaidrojumā presei[3] par noslēgto paktu teica šādi: “Savstarpējas palīdzības principam ir zināma preventīva nozīme un uz ārieni tiek parādīts, ka kara atvairīšanā abām valstīm ir līdzīgas intereses”.

Vai tik lielas pūles – viena zaķīša dēļ?

Pamazām tiekam iesaistīti bīstamā spēlē, kurā mums ieguvumu nebūs. Ja Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs 2017.gada ārpolitikas debatēs sacīja, ka, neskatoties uz daudzajiem sabiedrotajiem, par savu attīstību un drošību mums ir jārūpējas arī pašiem un Latvija nedrīkst sēdēt klusi malā “kā zaķītis zem eglītes, kamēr apkārt staigā baisais vilks”, tad jāsaka, ka šī brīža situācijā, kad uz mežu ar savu tehniku un ieročiem ir ieradušies lielie vilka mednieki un meža cirtēji, ne par zaķīša pašsajūtu, ne eglēm neviens vairs neinteresēsies.

Viss notiks pēc svešiem spēles noteikumiem. Kam pakļaujas ASV karavīri, kuriem šogad tiek nodrošināts juridisks spilvens netraucētai dzīvei un brīvai darbībai Latvijā?

Vai Latvijas suverenitāte ir mazāk vērta?

2017.gada 10.janvārī Latvijas valdība atbalstīja Latvijas Republikas valdības un Amerikas Savienoto Valstu valdības līgumu par sadarbību aizsardzības jomā jeb ASV bruņoto spēku īpašo statusu Latvijas valstī. 12.janvārī starpvaldību līgumu parakstīja Latvijas aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un ASV vēstniece Latvijā Nensija Bikofa Petita, bet 2017.gada 16.martā Saeimas deputāti to ratificēja – ar 73 balsīm “par” un vienu, manu, balsi “pret”.[4]

Līguma teksts pašlaik ir brīvi pieejams jebkuram, kurš ir pietiekami cītīgs, lai to sameklētu[5], un es šaubos, ka tikai man vienīgajai ir radies priekšstats, ka Latvija un tās iedzīvotāji, pildot līgumā noteiktās saistības, varētu tikt diskriminēti dažādos veidos.

Valdības vietā man būtu kauns šādu līgumu parakstīt un piedāvāt parlamentam ratificēšanai, kaut vai tāpēc, ka, izlasot līdzīgu līgumu Lietuvā, kuru šā gada 17. janvārī parakstījušas Lietuvas un ASV valdības[6], es redzu tajā atšķirības no Latvijas Saeimai piedāvātās redakcijas. Tā, piemēram, attiecībā uz ASV bruņoto spēku izvietošanu savā teritorijā Lietuvas-ASV līguma III panta 1.punktā ir iekļauta atruna, ka “ASV spēki, ASV līgumdarba izpildītāji, apgādājamie u.c. var izmantot saskaņotos objektus un teritorijas saskaņā ar noslēgto līgumu un pilnībā cienot Lietuvas suverenitāti un Lietuvas likumu prasības”. Atrodiet, lūdzu, ko tamlīdzīgu Latvijas līgumā! Latvijas–ASV līguma attiecīgajā panta punktā šāda precizējuma nav.

Varbūt ir vērts pajautāt ASV augstākām amatpersonām – vai mūsu suverenitāte, salīdzinot ar Lietuvu, nav vērā ņemama? Un kādēļ? Vai arī Latvijas valdība nemaz nav parūpējusies par šādas atrunas iekļaušanu Latvijai piedāvātajā tekstā?

Vai tiem, kas cietuši no ASV militārpersonas darbības, ir mazāk tiesību?

Debatēs tā arī palika neatbildēti jautājumi par potenciālo cietušo tiesībām: ja Latvijas iedzīvotājam gadās tā nelaime ciest no ASV militārpersonas darbības, cietušā tiesības saņemt atbilstošu kompensāciju būs atkarīgas tikai un vienīgi no politiskās gribas.
Latvijas valsts šajā līgumā ir izmantojusi “savas suverēnās izvēles tiesības atteikties no primārajām tiesībām realizēt kriminālo jurisdikciju”, izņēmuma gadījumā rezervējot sev laika termiņā ierobežotas tiesības (21 diena) Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrai atsaukt šo atteikšanos (līguma XII panta 1.punkts).

Reālajā dzīvē tas varētu būt gadījums, kad jūsu ģimenes automašīnā, pārkāpjot ceļu satiksmes noteikumus, ietriecas ASV militārpersonas vadīts transportlīdzeklis un pēc avārijas ne tikai nav vairs lietojama jūsu automašīna, bet arī jūsu līdzbraucēji guvuši traumas, kas viņiem atstās negatīvas sekas uz visu atlikušo dzīvi.

Jūs, protams, varat paļauties uz jaunajā ASV-Latvijas sadarbības līgumā paredzēto izņēmuma gadījumu un cerēt, ka jūsu kā cietušā tiesības būs pienācīgi respektētas. Godīgi sakot, nav gan nekāda racionāla pamata uzticēties tam, ka politiski nozīmīgas būs tieši jūsu ciešanas.

Toreiz, kad 2015.gada 11.jūlijā Priekuļu novadā ASV karavīra izraisītajā avārijā cieta Latvijas autorallija pilots[7], spēkā bija 2004.gada līgums par NATO karaspēka statusu, saskaņā ar kuru Latvijai bija tiesības saukt ārvalstu karavīrus pie atbildības par noziegumiem, kas pastrādāti Latvijas teritorijā.

Tomēr arī šādā it kā tiesiski labvēlīgākā situācijā, un, pat neskatoties uz to, ka lietā tika veiktas visas nepieciešamās ekspertīzes, cietušā tēvs joprojām nevar īstenot savas pamattiesības uz taisnīgu tiesu, iesniedzot civilprasību par kompensācijas piedziņu ASV tiesā, jo lietas materiālus no ASV puses saņemt nav izdevies, turklāt pašam vainīgajam ASV karavīram Latvijas valsti pēc notikušā steidzami un bez šķēršļiem bija atļauts pamest. [8]

Upurējam par daudz

Lai arī tieši kriminālā jurisdikcija raisīja visvairāk jautājumu arī koalīcijas deputātu vidū, manuprāt, līgums paredz nozīmīgas arī cita veida atkāpšanās no Latvijā spēkā esošām tiesībām un likumiem.

Мēs upurējam drošību uz ceļa, jo īpašajiem ASV transportlīdzekļiem nav nepieciešama Eiropas drošības sertifikācija (IX pants). Mēs ļaujam pārbūvēt mūsu objektus, bet neuzstājam uz Latvijas būvnormatīvu prioritāti šajā darbā (XXV pants). Mēs garantējam ASV kontingentam drošību un aizsardzību no Latvijas iedzīvotājiem bez atsauces uz attiecīgo Latvijas likumdošanu, tai skaitā tiesībām pielietot ieroci vai spēku (VI pants par garantijām un pilnvarojumu ASV spēku, līgumdarbu izpildītāju, apgādājamo un materiāltehnisko līdzekļu aizsargāšanai, drošībai un aizsardzībai).

Visbeidzot, mēs labprātīgi atsakāmies no saprātīga strīdus risināšanas mehānisma, jo ar visām domstarpībām, kas būs radušās, Latvija nedrīkstēs vērsties nevienā tiesā vai institūcijā. Līgums nosaka: “Domstarpības un citus jautājumus, kuri nodoti apspriešanai saskaņā ar šo līgumu, nenodod izskatīšanai valsts tiesās vai starptautiskajās tiesā, tribunālā vai līdzīgajā institūcijā, ne arī izšķiršanai kādai trešais personai.” (XXIX panta 6.punkts.)

Kā mēs varam atrisināt iespējamo strīdu ar ciemiņu, ja mums ir pilna sēta ar viņa kara tehniku, turklāt mēs pat nezināsim, kādu, jo nekādas kontroles pār to mums nebūs? Citas valsts karaspēks mūsu zemē dzīvos pēc saviem likumiem. Tās pat nav kara bāzes, tās ir valstis valstī. Tas nav līgums. Kā saka tauta, tas ir valsts pieņemšanas-nodošanas akts.

Atšķirībā no Latvijas Lietuvas Konstitūcijā ir pants (137.pants), kurš nosaka: “Lietuvas Republikas teritorijā nevar atrasties masu iznīcināšanas ieroči un ārvalstu kara bāzes.”[9] Tieši uz šo pantu norādīja seši Lietuvas Neatkarības deklarācijas parakstītāji, iesniedzot Lietuvas Seimā aicinājumu nesteigties ar līguma ratificēšanu un nodot līguma izvērtēšanu Konstitucionālajā tiesā, kā arī organizēt tautas nobalsošanu par šo līgumu.[10] Diemžēl arī Lietuvā līgums 2017.gada 14.februāri tika ratificēts steigā, informatīvajā klusumā un atšķirībā no Latvijas – pilnīgā vienprātībā.

Cerībā nezaudēt pašu dārgāko

Tagad mums atliek vienīgi cerēt, ka paļaušanās uz to, ka citas valsts karavīri un darbinieki zinās, pratīs, darīs labāk, nekā nosaka mūsu likumi un kārtība, noslēgtais līgums neizvērtīsies par lielām un ilgstošām galvassāpēm Latvijas iedzīvotājiem.
Jācer, ka kaut kur virs Latvijas negadīsies tādi incidenti, kā Vācijā, kad no debesīm Hohenfelsas militārā bāzē krita ASV militārā tehnika par jautrību pašiem amerikāņu karavīriem.[11]

Jācer, ka Latvijā neatkārtosies Japānas salas Okinavas liktenis, kurā jau kopš Otrā pasaules kara beigām ir izvietotas ASV militārās kara bāzes. Vietējie iedzīvotāji līdz pat šim brīdim cieš no dažāda veida ASV karavīru darbībām: uz dzīvojamām mājām krītošas lidmašīnas un kara tehnika; neuzmanīga apiešanās ar sprāgstvielām; nogalināšana aiz neuzmanības; zvērīgas slepkavības un izvarošanas. Pastrādāto noziegumu saraksts ir ļoti garš, un tajos gadu gaitā ir gājuši bojā vairāki simti vietējo iedzīvotāju[12].

Neskatoties uz ASV militāro spēku atvainošanos un apņemšanos strādāt pie karavīru disciplīnas, noziegumi turpinās un joprojām izraisa apjomīgus vietējo iedzīvotāju protestus.[13] Arī pavisam nesen, 2016.gada jūnijā, kad kārtējo reizi bija izvarota un zvērīgi nogalināta kāda jauna japāņu sieviete, Okinavas salas galvaspilsētas ielās izgāja 65 000 tās iedzīvotāju.[14],[15]

Upurējot savu iedzīvotāju drošību un vieglprātīgi noniecinot tiesiskumu globālo interešu vārdā, mēs zaudējam pašu dārgāko – savu iedzīvotāju uzticību un neatkarību. Ar katru šādu līgumu valsts atdod daļu savas suverenitātes. Cik daudz neatkarības Latvijai vēl atlicis valsts simtgades priekšvakarā? Vai ir atlicis vēl vispār?

Ja mums ir tik ļoti nepieciešama aizsardzība, tad nedrīkstam aizmirst par pašcieņu un nevajag kopā ar cepuri noņemt arī galvu – tieši tāpat kā mūsu valsts un tās suverenitāte tā mums ir tikai viena.

Atsauces:
[1] http://www.saeima.lv/lv/aktualitates/saeimas-zinas/24475-deputati-virza-kriminallikuma-izmainas-kas-laus-versties-pret-hibridkara-raditiem-apdraudejumiem
[2] http://www.saeima.lv/lv/aktualitates/saeimas-zinas/25716-nosaka-ierobezojumus-nacionalajai-drosibai-nozimigam-komercsabiedribam
[3] http://old.historia.lv/alfabets/M/mu/munters/prese/1939.10.09.htm
[4] http://saeima.lv/lv/aktualitates/saeimas-zinas/25686-saeima-ratifice-latvijas-un-asv-ligumu-par-sadarbibu-aizsardzibas-joma ;
[5] http://titania.saeima.lv/LIVS12/saeimalivs12.nsf/0/DD698F03F15A222DC22580AA003A1200?OpenDocument  ;
[6] https://www.e-tar.lt/portal/lt/legalAct/fe1769b0032511e78034be159a964f47 ;
[7] http://www.delfi.lv/news/national/criminal/avariju-kura-pern-cieta-autorallija-pilots-grjazins-izraisijis-asv-karavirs.d?id=47501253
[8] http://www.lsm.lv/lv/raksts/latvija/zinas/asv-un-britu-karaviri-pec-iespejamiem-noziegumiem-pamet-valsti–vinu-lietu-izmeklesana-bremzejas.a209823/
[9] http://www3.lrs.lt/home/Konstitucija/Konstitucija.htm
[10] http://www.ekspertai.eu/signatarai-kreipesi-i-seima-del-lietuvos-ir-jav-vyriausybiu-susitarimo-konstitucingumo
[11] http://www.dailymail.co.uk/news/article-3552267/Not-Humvee-withstand-dropped-hundreds-feet-earth-Army-destroys-three-vehicles-parachutes-fail-training-mission.html
[12] http://www.uchinanchu.org/history/list_of_crimes.htm
[13] https://www.theguardian.com/world/2016/jun/19/thousands-protest-at-us-bases-on-okinawa-after-japanese-womans
[14] http://www.japantimes.co.jp/opinion/2016/05/23/editorials/another-heinous-crime-okinawa/#.WNim3G-GOUk
[15] http://apjjf.org/2016/11/Takazato.html

Jūlija Stepaņenko, Saeimas deputāte
/28.03.2017/

Avots:
http://julijastepanenko.lv/cepuri-asv-sabiedroto-prieksa-nonenemam/

Informācijas aģentūra
/17.05.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Krišjānis Valdemārs: Mācaities latviešu jaunekļi cik vien iespējat krieviski

Krišjānis Valdemārs

Mācaities latviešu jaunekļi cik vien iespējat krieviski un, ja tas ir izdarāms, arī vāciski. Šī mācīšanās, šī svešu valodu saprašana nevienu nepiespiež atšķirties no savas latviešu tautas, it īpaši tad ne, ja jūs nekad neaizmirst nevien sveštautu, bet arī latviešu laikrakstus, grāmatas un avīzes iegūt un lasīt, jo literatūras ražojumi jūs arvienu savienos ar pašu tautu un viņas vajadzībām.

Karstas jūtas par tautas labklāšanu jums nezudīs vis, bet dažu reizi vēl pieaugs, kad dzīves apstākļu dēļ jums gadīsies gandrīz ikvien krieviski vai vāciski runāt un ar šo tautu locekļiem sastapties. Piemēru mēs varam redzēt pie mūsu Baltijas vāciešiem, no kuriem daudzi Pēterburgā un visā Krievijā, kara- un civildienestā stāvēdami un augstas vietas ieņemdami, Baltijas vāciešiem ir vairāk labumu atnesuši nekā tie, kas mājā palikdami, tikai vāciski vien runāja, bet ievērojamu dzīves stāvokli ieņemt neiespēja.

Latvija atrodas vidū starp lielo Krieviju un arī, pēc ļaužu skaita ņemot, diezgan lielo Vāciju. Tad nu tiem viegli var izdoties caur labām skolām un pie diezgan svabadiem dzīves apstākļiem iemācīties abas valodas, un tādā vīzē palikt par bagātākiem un tikt par derīgiem vidutājiem starp abām šīm lielajām tautām, kurām uz priekšdienām v. t. j. pr. vēl daudz vairāk vidutāju būs vajadzīgs nekā līdz šim.

Jau mūsu dienās mēs redzam, cik labi latviešiem veicas vidutāju stāvoklī. “Pēterburgas Avīžu” laikā sāku klaušināt un pēc tiešām pārliecinājos, ka Pēterburgā pie it visiem ārzemju sūtņiem stāv dienastā latvieši: daždažādos amatos; pat pie Turcijas, Brazilijas, Bavārijas un Spānijas sūtņiem. Laikam tagad, pēc 25 gadiem būs tāpat. Visi šie latvieši prot latviski, vāciski un krieviski, daži arī vēl citas valodas. Krieviski jau latvietis var vieglāki iemācīties nekā vācietis, un šī vieglākā iemācīšanās ir latviešu tautai īpašīgs labums, kas vēl vairāk parādīs savu spēku nekā līdz šim, ja tikai to ievērosim.

Zināms, šo labumu varēs sasniegt tikai maza tautas daļa, tikai tie, kas iespēj iemācīties vairāk valodas. Bet šī daļa, caur caurim ņemot, taps turīga, un latviešu dzīvi dažā ziņā stipri varēs stutēt. Tādas stutes (kuru spēku tautai mums neder ne par daudz uzslavēt, nedz arī par daudz nicināt) latviešu tautai laikam drīz pienāks labi lielā skaitā no pārvācotiem latviešiem pilsētās un uz laukiem, — ja tikai tiem atvēlam tikpat lielas tiesības, kā pie citām tautām bauda tie, kas prot vairāk valodas, runāt pēc apstākļiem vienā vai otrā valodā.

Pieminēju Pēterburgas sūtņus. Bet varu arī uzrādīt, ka visās lielās Pēterburgas viesnīcās sulaiņi, šveicari un citi ierēdņi pa lielākai daļai ir latvieši (daži ar itin lielām ienākšanām), lai gan Pēterburgā dzīvo tikai 4—5000 latviešu un desmit reiz vairāk vāciešu, 3—4 reiz vairāk igauņu. Arī tēlegrafu, pastu un dzelzceļu iestādēs visā Krievijā atrodas tik daudz latviešu, ka jābrīnās. Skaidri redzams, ka latviešiem arī vairāk saprašanas dzīvē labi izdodas; tie arī iespēj viegli piemācīties vēl kādu jaunu valodu klāt pie savām jau pazīstamām trim valodām (latviešu, vācu
un krievu valodām).

Arvienu ar valodām jau tā iet, ka pie 2—3 valodām, ja vajadzīgs, vēl var piemācīties citas valodas klāt. To ar prieku redzam pie latviešiem arī uz jūrniecības lauka, kur daudz valodas cik necik saprast, ir tik pat derīgi, ka pie Pēterburgas sūtņiem un lielajās viesnīcās, tēlegrafu, pastnamu un dzelzceļu valdēs.

Tā nu redzam, ka tai latviešu tautas daļai, kurai ir iespējams vairāk valodas iemācīties, liktenis ir novēlējis svarīgus, laicīgai labklāšanai ļoti derīgus uzdevumus nākošiem laikiem. Šos uzdevumus izpildot, latviešu tauta nezaudēs savu nākamību, jo lielāka
tautas daļa paliks gadu simteņiem pie savas mātes valodas, latviešu apkārtnē dzīvodama, kur svešā valoda nav vajadzīga un tādēļ drīz atkal taptu aizcirsta, ja arī to iemācītos.

Krišjānis Valdemārs, latviešu ekonomists, publicists un politiķis, ietekmīgs Krievijas impērijas ierēdnis, viens no jaunlatviešu kustības aizsācējiem, jūrskolu dibinātājs
/1886/

Informācijas aģentūra
/17.05.2017/

Publicēts iekš Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

Piemērs kā portāls Apollo-tvnet debilizē savus lasītājus

Vienu no neskaitāmiem mediju tendenciozitātes un savu lasītāju muļķošanas piemēriem 15.05.2017 nodemonstrēja interneta portāls Apollo – tvnet. Šis piemērs savā nacistiskajā būtībā ir tik pretīgs un uzskatāms, ka tas tiek īpaši publiskots.

Portāls Apollo – tvnet tiešraides rakstā par Krievijas un Latvijas hokejkomandu spēli atļāvās uzrakstīt sekojošo: “Pasaules čempionāta (PČ) grupas turnīra sesto spēli šobrīd Ķelnē (Vācija) aizvada Latvijas nacionālā hokeja komanda, kas A apakšgrupas mačā spēkiem mērojas ar Vācijas speciālista Oļega Znaroka un latvieša Harija Vītoliņa vadīto Krievijas valstsvienību.”

Tātad abi ilggadīgie un izcilus panākumus sasniegušie Rīgas Dinamo un “Latvijas nacionālās hokeja komandas” spēlētāji, kolēģi un draugi – krievs Oļegs Znaroks un latvietis Harijs Vītoliņš ir nodēvēti attiecīgi par “Vācijas speciālistu” un “latvieti”.

Oļegs Znaroks tik tiešām ir vairākus gadus spēlējis Vācijas komandās, bet apsaukt vienu no Latvijas hokeja leģendām par “Vācijas speciālistu” tas ir izcilas tumsonības un/vai stulba un primitīva nacisma pazīme.

Savulaik “Latvijas nacionālā hokeja komanda” vairākus gadus nekādi nevarēja iekļūt A grupā un tas ar lielām grūtībām izdevās pēc tam, kad “Vācijas speciālists” Oļegs Znaroks, nodemonstrējot īstu krievu cīņassparu, neilgi pirms spēles beigām burtiski iestūma ripu Šveices izlases vārtos, kas deva “Latvijas nacionālai hokeja komandai” tik ļoti nepieciešamo uzvaru ar rezultātu 2:1 un ceļazīmi uz A grupu, kuru “Latvijas nacionālā hokeja komanda” kopš tā laika nav pametusi.

Ja šo pretīgo nacistisko Apollo – tvnet izlēcienu atbalsta liela daļa “Latvijas nacionālās hokeja komandas” līdzjutēju, tad būtu tikai godīgi “Latvijas nacionālai hokeja komandai” atbrīvoties no “Vācijas speciālista” mantojuma un parādīt “īsti latvisku” raksturu, iekļūstot vēlreiz A grupā patstāvīgi bez krievu atbalsta, lai viņu nopelni Latvijas labā nav tik zemiski jāmaskē ar “Vācijas speciālista” birku.

Informācijas aģentūra
/17.05.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | 11 komentāri

Ecce homo! Dictum de omni et nullo (jeb ironiska eseja par dažiem Latvijas idiotizētājiem)

Šajā esejā ir gods godbijīgi tuvoties latīņu valodas mīluļiem. Viņu darbības vērtība ir nosaukta latīņu valodā. Tāpēc latīņu valodas sprēgāšana ir obligāti jāņem vērā. To nedrīkst ignorēt. Obligāti nedrīkst būt nevērīga izturēšanās pret latīņu valodu. Nedrīkst nevēlēties zināt un savu iespēju robežās nelietot latīņu valodu. Tas nav pieļaujams. Tāpēc esejas autoram un esejas lasītājiem ir jāpārceļās uz latīņu valodas pasauli. Lūdzu, ievērosim: nevis uz latīnismu pasauli, bet uz latīņu valodas pasauli! Praktiski tas nozīmē pārcelšanos uz divvalodas pasauli – latīņu valodas pasauli + latviešu valodas pasauli.

Domāju, tas nesagādās lielas grūtības. Latviešiem vēsturiski tradicionāli (vācu, krievu, amerikāņu laikos) ir intīmas attiecības ar divvalodību, un latvieši mīl latīņu valodu. Jau Švaukstam krievu cara laikos izspruka šis tas latīnisks. Pēc komunistu jūga transformācijas vietējo izdzimteņu jūgā latvieši tūlīt pārgāja ne tikai uz angļu valdu, bet arī uz latīņu valodu un savus dzīves stāstus nekavējoties ierāmēja latīņu valodā. Latvieši vārdu „autobiogrāfija” aizstāja ar „kurkuli” – Curriculum vitae.

Vispār pie mums latīņu valodas klātbūtne ir stabila. Sākot ar valdību. Latviešu valdība ciena latīņu valodu. Tiesa, visbiežāk latīnismu veidā un pilnīgi aplamā veidā. Bet tas nekas! Ja, piemēram, premjers nesaka „indicatio”, bet pilnīgi nevietā saka „indikācijas”, tad tautai vienalga ir patīkama viņa siltumizturīgā attieksme pret latīņu valodu. Arī šīs esejas viens no galvenajiem varoņiem, latīņu valodas mīluļiem, ir valdībai pieslīpēts cilvēks. Viņš kādu laiku bija ekonomikas ministrs, kā arī izglītības un zinātnes ministrs.

Bet tagad, lūdzu, vispirms nedaudz pavingrināsimies. Pēc dažiem vingrinājumiem pārcelšanās uz divvalodības pasauli ritēs bez kašķīgas aizķēršanās.

Tūlīt nepieciešams paskaidrot sekojošo. Esejā divvalodības pasaule gurkstēs divējādi: 1) pēc vārdiem latviešu valodā iekavās sekos tulkojums latīņu valodā un 2) pēc vārdiem latīņu valodā iekavās sekos tulkojums latviešu valodā.

Jā! Piedodiet! Būs (jau bija!) arī trešais variants. Tautā plaši lietotie latīņu vārdi netiks tulkoti latviešu valodā, lai tādējādi nevienu neaizvainotu (tas jau attiecās uz „kurkuli”). Latvieši ir lingvistiski ļoti smalkjūtīga, ļoti talantīga un ļoti toleranta tauta. Tādas omulīgas īpašības sāka spilgti izpausties pēc latviešu nonākšanas vispirms Krievijas un vēlāk PSRS pakļautībā. Kā zināms, joprojām gandrīz visi prot krievu valodu, vajadzības un nevajadzības gadījumos smalkjūtīgi tūlīt pāriet uz krievu valodu, un gandrīz visi aizmuguriski (ne tikai) lamā cilvēkus, kuriem krievu valoda ir dzimtā valoda.

Un tagad daži vingrinājumi. Tajos izmantosim esejas virsrakstu.

Visticamākais, daudzi esejas lasītāji visai drīz gribēs iesaukties „Ecce homo!” (kāds cilvēks!). Tas notiks pēc tam, kad viņi pārliecināsies par esejas galveno varoņu cēlajām īpašībām un atcerēsies spārnoto tirādi „Amicus Plato, sed magis amica est veritas” (Platons ir draugs, bet patiesība ir vēl lielāks draugs).

Esejas galvenajiem varoņiem patiesība ir dārgāka par visu. Viņiem „voluntas populi suprema lex” (tautas griba ir augstākais likums). To viņi apliecina neviltoti un vaļsirdīgi (bona fide). Viņi „ad rem” (pēc būtības) rūpējās tikai par Latvijas „commune bonum” (vispārējo labumu). Viņi rosās „pro bono publico” (sabiedrības labā). To viņi nedara skata pēc (pro forma). Dara pie pilnas sajēgas (compos mentis). Dara nevis bezizejas stāvoklī (circulus vitiosus) un darba dēļ (ex officio). Viņi to dara savas labvēlības, bet nevis sava amata pienākuma dēļ (ex gratia). Nekādā gadījumā viņi to nedara „non compos mentis” (neesot pie pilna prāta). Viņi visu cenšās darīt „ex catthedra” (autoritatīvi) un reizē ar apziņu „errare humanum est” (maldīties ir cilvēciski).

Virsrakstā vārdi „dictum de omni et nullo” (burtiski: teikts par visu un neko) arī var būt aktuāli. „De facto” var atklāties esejas galveno varoņu „errata” (kļūdu saraksts). Esejas beigās (finis) lasītāji var sūdzēties par „argumentum ad hominem”; proti, latīņu valodas mīluļu darbība balstās uz pierādījumu, kas orientēts uz pārliecināmā cilvēka jūtām, nevis balstīts uz pierādāmās tēzes loģisko pamatošanu vai atspēkošanu. Citiem vārdiem sakot, „ecce homo” darbībā ir vienīgi ūdens („aqua”). Būtu labāk, ja tautu iepriecinātu vismaz ar „aqua vitae” (burtiski: dzīvības ūdeni – degvīnu). „Aqua” viņi varēja „habeas tibi” (paturēt pie sevis), bet tautu iepriecināt ar „aqua vitae”.

Tagad „ex voto” (saskaņā ar solījumu) pievērsīsimies stāstījumam par latīņu valodas mīluļu darbību. Tās vērtība, kā jau norādīju, ir nosaukta latīņu valodā. Stāstījums notiks „festina lente” (burtiski: steidzies lēnām) un bez „factum notarium” (vispārzināmiem faktiem).

Tie mūsu vērīgie tautieši, kuri jūt līdzi valdošās kliķes intelektuālajai traģēdijai, noteikti būs pamanījuši domnīcu vārdā „Certus”.  Portālā „Delfi” šis „Certus” bieži par sevi atgādina. Tad, lūk, šis „Certus” ir esejas galveno varoņu, latīņu valodas mīluļu, mājvieta jeb domnīca, kā viņi paši sevi identificē internetā.

Latīņu valodā „certus” nozīmē „uzticams”, „neapšaubāms”. Tā šo vārdu tulko citās valstīs. Turpretī mūsu „certusieši”, lai atšķirtos no „orbis terrarum” (zemeslodes) iedzīvotājiem, „pleno iure” (ar pilnām tiesībām) tulko doto vārdu šādi: „drošs, stingrs, apņēmīgs, noteikts”.

Atšķirība ir pamatīga, bet „pax vobiccum”! Tā saka (miers ar jums!), kad ir bezcerīgi kaut ko kādam pierādīt. Domāju, „pax vobiccum” attiecās arī uz mūsu dārgajiem „certusiešiem”. Kā nekā viņi ir no LR valdošās kliķes aizgalda. Tajā viss vienmēr ir pareizi un neeksistē vārdi „Tas ir nepareizi!” (id parum certum est) vai „Tas ir pierādīts noziegums!” (crimen certum).

Bet tagad „satis verborum” (pietiek runāt) un lasītājiem dosim iespēju priecīgi iesaukties „Ecce homo!”. Tas var notikt, lasot iegravēto „certusiešu” mājas lapā.

Par „Certus” misiju ir teikts: „Ekonomiskā izaugsme ir risinājums, lai samazinātu nabadzību, uzlabotu veselības aprūpi un izglītību, kā arī lai apturētu iedzīvotāju skaita samazināšanos. To var sasniegt privātā, akadēmiskā un publiskā sektora* stratēģiskas sadarbības (!?) rezultātā. CERTUS ir platforma (!?) šādas sadarbības nodrošināšanai (!?)”.

Tātad mūsu zemē viss uzplauks ar darbu un centību (opera et studio). „Certusiešu” labie nodomi (pia desideria) var iepriecināt katru, kurš uzbudināti domā par dzimteni (pro patria).  Viss būs atkarīgs no ekonomikas. Tā ir iespaidīga atziņa. Markss var atdusēties ar smaidu. Viņam nekad netrūks mācekļu. Materiālisma vienpusībā ieskābēti indivīdi vienmēr izsmidzinās trulu aprobežotību, nespējot fiksēt primāro cilvēku esamībā.

Mājas lapā „nec plus ultra” (pats labākais) ir „nobile” (cēlais) paskaidrojums: „CERTUS ir Latvijā pirmā domnīca, kas veidota ar 100 % privātā finansējuma palīdzību un apvieno teju visas vadošās Latvijas tautsaimniecības nozares — farmācijas, IT, kokrūpniecības, finanšu, lauksaimniecības un citas”.

Iesaucos, ceru, kopā ar daudziem lasītājiem „Ecce homo!”. Neticami! Kādi godīgi cilvēki! Tas nevar būt! Vai tiešām tā ir „nuda veritas” (kaila patiesība)? Vai tiešām „certusieši” to apgalvo pēc pašu ierosmes (motu proprio)?

Protams, protams, pie mums „nil admirari” ( ne par ko nav jābrīnās)! Tomēr nav skaidrs (non liquet), vai atsacīšanās no līdzdalības valsts budžeta un ārzemju fondu naudas sadalē nav meli. Pie mums veikli eksperti, domnīcu domātāji, stratēģiju stratēģi sadala miljonus. Vai tiešām „certusieši” ir brīvprātīgi atsacījušies no zagšanas – mūsu nacionālās kaislības? Vai tiešām viņu naudiņa ir 100% pašu un draugu cepurē samesta naudiņa? Vai kāds tam ir spējīgs ticēt Latvijas noziegumu brīvības paradīzē, kurā pat „Latvijas māte” (godīgā savas domnīcas eksperte VVF) tika pieķērta patīkamā noziegumā vējiem izpūstajā Liepājā?

Nekādi nav iespējams, ka „certusiešu” vadonis, viņu sauc Vjačeslavs Dombrovskis, ir „rara avis” (reti sastopams cilvēks). Viņš rušinās valdošās kliķes aizgaldā kopā ar citiem vienotās vienotības rukšķētājiem. Aizgaldā nav vietas izņēmumiem. Tajā neviens (nemo) nedrīkst nezagt. Tajā neviens nekustās „ad honores” (goda dēļ) un „gratis” (par velti). Tajā pat tāds process kā „ad patres” (burtiski: pie tēviem doties, t..i., nomirt) notiek negodīgi (mala fide). Atkal nākas atsaukties uz godīgo VVF un viņas „mens rea” (rīcības noziedzīgumu) ar septiņvietīgo kapavietu. Valdošās kliķes aizgaldā  valda princips „qualis rex, talis grex” (kāds kungs, tādi kalpi). Tāpat valda princips „similis simili gaudet” (tāds tādu atrod). Kā tas konkrēti izpaužās, gudrais lasītājs sapratīs (sapienti sat).

Publiskajā telpā visbiežāk grozās divi „certusieši”: Dr. Vjačeslavs Dombrovskis un Dr. Daunis Auers. Viņu kompetences kalns acīmredzot ir tik augsts, ka no tā var pamācīt „visas vadošās Latvijas tautsaimniecības nozares — farmācijas, IT, kokrūpniecības, finanšu, lauksaimniecības un citas”. Par to nav jābrīnās. Jau Pietuku Krustiņš lielījās par tautas talantīgumu uz „visām pusēm”.

Pie „un citas” pieder izglītība. Par izglītību visbiežāk raksta Auera kungs. Taču arī Dombrovska kungam izglītība „volens nolens” (gribot negribot) ir pazīstama nozare. Kā nekā viņš tika iestumts izglītības un zinātnes ministra tronī no 2013.gada 2.maija līdz 2014.gada 22.janvārim.

Pie mums „factum notorium” (vispārzināms fakts) ir tas, ka ministrs ir „politiska persona” un var nebūt lietas kursā par ministrijas darbu. Taču drošiem pats liktenis palīdz (fortes fortuna adiuvat). Tāpēc nesen Vjačeslava kungs „Delfos” latviešiem deva vērtīgus padomus izglītības nozarē (parasti viņš dod padomus ekonomikā u.c. nozarēs).

Viņa padomi izglītībā ir spējīgi kā pilieni izdobt akmeni (gutta cavat lapidem). Citādi nemaz nedrīkstētu būt. Viņa darbība viņa paša ieskatā ir „certus” – „droša, stingra, apņēmīga, noteikta”. Nekādā ziņā tā nav gara nabadzības apliecinājums (testimonium paupertatis).

Ne no kā nekas nerodās (de nihilo nihil). Vjačeslava kungā noteikti ir „causa causarum” (pirmcēlonis). Bez tā nevar ģenerēt valstiskus padomus izglītībā. Tāds pirmcēlonis var būt fakts, ka viņš pats ir gājis skolā un skolā novērojis izglītības funkcionēšanu. Šie novērojumi ir palikuši atmiņā „ad vitam aeternam” (uz mūžu mūžiem). Tāpēc viņa „certusiskajā” domāšanā „punctum saliens” (svarīgs punkts) ir pamācības izglītībā.

Dr.V.Dombrovskis „Delfos” raksta: „Tikko izskanēja ziņas, ka Ungārijas valdība vēlas izmest no valsts vienu no mūsu reģiona spēcīgākām augstskolām – Centrālās Eiropas Universitāti (Central European University). Lietuvas amatpersonas zibenīgi reaģē un saka: nāciet pie mums! No Latvijas amatpersonām un politiķiem – kapu klusums”.

Paldies Dievam! Lieliski, ka kapu klusums! „Certusiskais” domātājs grib valdībai (respektīvi, nācijai, tautai, valstij) iesmērēt „cūku” (krieviem ir nežēlīgs teiciens “svinju podstaviļi” (cūku iesmērēja)). Neslēpšu: viņa tricinošā muļķība bija galvenais iemesls tērēt laiku šīs esejas sagatavošanai. Pie mums muļķību netrūkst. Ne visām muļķībām ir vajadzīgs (un praktiski iespējams) pievērst kritisku uzmanību. Taču īpaši oriģinālas muļķības nedrīkst atstāt bez kritiskas uzmanības.

Kas ir „Central European University”? Kas tā ir par augstskolu, kuru ungāri grib izmest no valsts? Kāpēc mums jāsavāc tas, kas citiem nav derīgs? Izmet atkritumus. Kāpēc latviešiem var noderēt atkritumi? Kāpēc kungs pārmet Latvijas amatpersonām un politiķiem atkritumu nesavākšanu?

Ar tik tikko minēto universitātes nosaukumu (hoc titulo) Ungārijā darbojās Džordža Sorosa 1991.gadā dibināta izglītības iestāde. Esmu pārliecināts (certum mihi est), ka ar šo paskaidrojumu pilnīgi pietiek. Plašāki komentāri nav vajadzīgi – sapienti sat. Sorosa graujošā darbība visiem ir apnikusi ne tikai ASV un Rietumeiropā, bet arī Austrumeiropā. Soross un viņa „universitātes” apraud nacionālo neatkarību, nacionālo identitāti, masveidā veicina cilvēku garīgo pagrimumu. To beidzot atklāti atzīst krievu, baltkrievu, poļu, ungāru, bulgāru, serbu, slovāku, horvātu, čehu politiķi bijušajās sociālisma zemēs, kuras Sorosam izdevies sagandēt visvairāk ar neoliberālisma, globālisma, postmodernisma, homoseksuālisma, genderisma, politkorektuma, viedokļu plurālisma, seksuālo minoritāšu, migrantu atbalstīšanas indi. Soross ar finansu mahinācijās iegūtajiem miljoniem Austrumeiropā veiksmīgi uzbūvēja vietējo iedzīvotāju (īpaši jauniešu) degradācijas un deģenerācijas koncentrācijas nometnes.

Tas attiecās arī uz Latviju. Pie mums Sorosam vienmēr pašaizliedzīgi ir palīdzējuši t.s. trimdas latvieši. No viņiem divas Vitas un Andris ir bijuši īpaši centīgi savas tautas degradācijā un deģenerācijā. Latvijā ir ievazāts tāds pagrimums, no kura atbrīvoties ir iespējams tikai vairāku paaudžu laikā. Turklāt nevis dabiskā ceļā, bet perfekti izplānotas un sistemātiski realizētas ideoloģiskās kontrdarbības rezultātā. Ne visai ticu, ka Vitas un viņu pēcnācēji Andris un Guntars ir spējīgi adekvāti novērtēt Sorosa kolosālo ieguldījumu eiropeīdu pagrimumā. Bet kas attiecās uz mūsu dārgo „Certus” vadoni, tad viņa žēlošanās par „kapu klusumu” ir pelnījusi kategorisku nosodījumu.

Dombrovska kunga tekstu „Delfos” publicēja 2017.gada 4.aprīlī. Datums ir svarīgs, jo tajā laikā jau bija plaši izvērsusies starptautiskā kustība „Stop Operation Soros” un ārzemēs enerģiski pulsēja „desorosizācija”. Nav ticams, ka Vjačeslava kungs pirms 4.aprīļa par to neko nebija dzirdējis. Noteikti bija dzirdējis. Un ja bija dzirdējis, tad 4.aprīlī kādam pārmest „kapu klusumu” ir kodīga nelietība.

Viņa rīcības vērtējumā ir iespējami divi varianti: 1) tiekamies ar gara nabadzības apliecinājumu (testimonium paupertatis) jeb 2) tiekamies ar rafinētu nelieti, kurš apzināti vēlas turpināt Latvijas sabiedrības pagrimumu, ko noteikti turpinātu pie mums ievazātā Sorosa finansētā „augstskola”.

Priekšroku dodu „testimonium paupertatis” Kā nekā cilvēks ir no valdošās kliķes aizgalda, kurā dominē viens variants – „testimonium paupertatis”. Pie tam ir jāņem vērā psiholoģiskās nianses.

Ne reti gara nabadzība neapzināti izprovicē rafinētu nelietību. Muļķis var nesaprast, ka ir pastrādājis rafinētu nelietību. Gara nabadzībā intelektuālais process nav pakļauts stingrai morālajai kontrolei. Gara nabadzība producē visdažādākos risinājumus, kuri normāliem cilvēkiem nav pieņemami un tajā skaitā asociējās ar rafinētu nelietību. Id est (proti), no muļķa var visu kaut ko sagaidīt un pret muļķa izdarībām nav ieteicams izturēties tāpat kā pret garīgi pilnvērtīga cilvēka izdarībām. Izdarības var izskatīties identiskas, taču psihiskā izcelsme tām ir dažāda. Viena izcelsme ir muļķa izdarībām, pilnīgi cita izcelsme ir garīgi pilnvērtīga cilvēka izdarībām.

„Certusiešu” otrs aktīvists nav no mūsu planētas. Daunis Auers ir no citas planētas. Pašlaik viņš viesojas Latvijā un uz mūsu dzīvi lūkojās no savas planētas redzesloka.

Ar Latvijas realitāti viņa skatījumam nav nekādas saistības. Tas ir „a priori” skatījums. Viņa konceptuālisms Latvijai pilnīgi neder. Tāpēc „per se” (pats par sevi) pēc būtības atturēsimies vērtēt viņa ieguldījumu „certusiešu” reputācijas spodrināšanā. Viņa ieguldījumu Latvijas iemītnieki nevar objektīvi novērtēt. To var izdarīt vienīgi Auera kunga dzimtās planētas brāļi un māsas. Tomēr „paucis verbis” (dažos vārdos) kopaina ir jāieskicē.

Arī Dombrovska kungs nevērtē Auera kunga tekstus. Ja vērtētu, tad neļautu tos publicēt. Tekstiem ir anekdotiska reputācija. Auera kungs uzjautrina Latvijas nāciju un latviešu tautu.

Iespējams, Dombrovska kungam ir bail sacīt (horribile dictu) kolēģim taisnību. Auera kungs raksta par augstāko izglītību. Par tās vietējo līmeni bijušais ministrs Dombrovskis var kaut ko atcerēties un tāpēc it kā būtu spējīgs koriģēt Dauna kunga „lapsus calami” (burtiski: spalvas kļūdu). Diemžēl tas nenotiek. Varbūt iemesls ir bijušā ministra „lapsus memoriae” (atmiņas trūkums)?

Zinātņu doktors D.Auers „litteratim” (burtiski) raksta sekojošo: „Latvijas augstākās izglītības eksporta nozarei (!?) ir liels izaugsmes potenciāls (!?).[..] Ņemot vērā jau esošos panākumus (!?), kā arī nākotnes perspektīvas (!?), augstākās izglītības eksports būtu jāizdala kā atsevišķa nozare, bet tās pārraudzība jānodod Ekonomikas ministrijai (!?). Augstākās izglītības eksporta uzplaukums (!?) ne tikai pozitīvi ietekmēs Latvijas augstskolu studiju un pētniecības kapacitāti (!?) un Pārdaugavas kā dinamiska rajona – Rīgas kampusa – attīstību (!?). Tas varētu samazināt vai ar laiku pat pavērst atpakaļgaitā (!?) jaunu un talantīgu Latvijas studentu aizplūšanu uz ārzemju universitātēm (!?). Attīstot augstākās izglītības eksportu kā patstāvīgu nozari (!?), ir iespējams ne tikai veiksmīgi papildināt valsts budžetu (!?), bet arī celt mūsu izglītības sistēmas kvalitāti (!?). Šādu iespēju nevajadzētu laist garām (!?)”.

Ne visai pieklājīgi piekasīties citas planētas „magister dixit” (burtiski: skolotāju teiktajam). Taču „post hominum memoriam” (kopš neatminamiem laikiem) uz Zemes eksistē tendence norādīt terminoloģiskās un satura nepilnības. Bez tā nav iespējams ceļš „per aspera ad astra” (caur ērkšķiem uz zvaigznēm). Tāda attieksme ir uz Zemes.

Iepriekš teiktais par Dauna kunga lūkošanos no savas planētas redzesloka tomēr ne līdz galam atbilst patiesībai. Viņš jau ir manāmi adaptējies mūsu intelektuālajā vidē. Tas pārsteidzoši atspoguļojas citētajā fragmentā.

Uzskatu, ka terminoloģiskā oga „izglītības eksports” ir tāds pats vulgārisms kā, piemēram, „kultūras industrija”. Tādi mežonīgi, rupji un reizē frivoli (vieglprātīgi) jēdzieni var rasties vienīgi kultūras pagrimuma periodā, kad pret kultūru masveidā sāk necienīgi izturēties un vispār cilvēku sirdīs nekas vairs nav svēts. Šajā gadījumā nav svēts tāds kultūras segments kā izglītība.

Dauna kungs tēlo augstākās izglītības eksporta fanu. Taču šo lomu viņš tēlo slikti. Viņš nav pratis noklusēt galvenos momentus. Tāpēc blēšana par minēto eksportu ir anekdotiski smieklīga. Citātā tas viskutelīgāk attiecās uz „izglītības sistēmas kvalitāti”, „pētniecības kapacitāti”, „jaunu un talantīgu Latvijas studentu aizplūšanu uz ārzemju universitātēm”.

Lasot Vjačeslava kunga akceptēto Dauna kunga tekstu, „volens nolens” nāk prātā skumji jautājumi.

Kā nav kauns „certusiešiem” blēt par kaut kādu „izglītības eksportu”, ja pašmāju jaunieši bēg no šīs izglītības?

Kā nav kauns blēt, labi zinot par ārprātu izglītības sistēmā? Ārprātīgā kņada ap pedagogu augstskolu nav vienīgais piemērs. To papildina 2017.gada 12 aprīlī medijos rezumētais: „Latvijas vidusskolu izglītības kvalitāte ir ārkārtīgi zema”.

Kā nav kauns blēt par augstāko izglītību, labi zinot par zinātnes likvidēšanas solīdo apjomu Latvijā? Vai tiešām abi zinātņu doktori ir tik apdauzīti, ka neizprot zinātnes organisko nepieciešamību augstākajā izglītībā? Uz Zemes izdevušās valstīs augstākā izglītība ir koncentrēta universitātēs, un augstākā izglītība bez zinātnes nepastāv.

Ko nozīmē „veiksmīgi papildināt valsts budžetu”? Vai kungi patiešām nezina par izglītības komerciālizācijas milzīgo kaitīgumu izglītībai?

Ko nozīmē prieks par „Pārdaugavas kā dinamiska rajona – Rīgas kampusa – attīstību”? Uz Zemes ir pretēji. Universitāšu kampusi bēg no „dinamiskiem rajoniem”. Zinātne un studēšana nav savienojama ar urbānisku vidi. Zinātnei un studēšanai ir vajadzīgs miers un klusums, bet nevis „dinamisko rajonu” mūžīgā kņada un mūžīgais troksnis. Un vispār urbānisms jau sen ir arhaisms. Urbānisms kā sabiedriskās domas strāvojums jau sen nav modē. Tagad neviens sevi cienošs inteliģents cilvēks pilsētas kultūru neuztver kā civilizācijas augstāko sasniegumu. Kā to var nezināt XXI gadsimtā?

Un ko nozīmē izglītības nodošana Ekonomikas ministrijai? Kāpēc ne Iekšlietu ministrijai vai Aizsardzības ministrijai? Kas vispār notiek tādu cilvēku smadzenēs, kuri iesaka izglītības administrēšanu nodot Ekonomikas ministrijai? Vai kungi nezina, ka pie mums augstākā izglītība jau sen ir izdevīgs bizness bez Ekonomikas ministrijas „jumta”? Vai kungi nezina, ka šis bizness nodrošina bakalaura un maģistra papīra saņemšanu bez nevienas grāmatas atvēršanas? Bet varbūt „certus” vietā mums ir darīšana ar „debilitas”, kas no šīs domnīcas „ad oculum” (acīm redzami) ir gatava plūst „ad infinitum” (līdz bezgalībai)?

Arturs Priedītis
/17.04.2017/

Avots:
http://blog.artursprieditis.lv/?p=3370

Informācijas aģentūra
/17.05.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Secinājumi RPIVA likvidēšanas sakarā

28.03.2017 Latvijas Republikas valdība pieņēma lēmumu par Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (RPIVA) likvidāciju, pievienojot to Latvijas Universitātei. Šāds lēmums tika pieņemts neskatoties uz RPIVA vadības, RPIVA kolektīva, RPIVA studentu, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA), Tiesībsarga, daudzu nozares ekspertu iebildumiem un vairākām protesta akcijām. Epopeja ap RPIVA likvidāciju uzskatāmi parāda gan Latvijas sabiedrības bēdīgo stāvokli, gan arī apliecina, ka Latvijas Republika ir koloniāli atkarīga pseidovalsts, kurā valdošais kolobracionistu mazākums atklāti un nekaunīgi spļauj virsū sabiedrības vairākumam, tai skaitā arī tādai sakrālai sabiedrības daļai kā skolotājiem (šai gadījumā – nākamajām skolotājām un bērnudārzu audzinātājām).

Faktu uzskaite

* lēmums par RPIVA likvidāciju tika izstrādāts un virzīts sasteigti, nepiesaistot RPIVA vadību un ignorējot gan RPIVA vadības, gan studentu viedokli;
* formālie RPIVA likvidācijas iemesli: augstskolu optimizācija, līdzekļu taupīšana un studiju kvalitātes paaugstināšana;
* pēc RPIVA likvidācijas realizētāja Kārļa Šadurska (Vienotība) teiktā Latvijā tiekot sagatavots pārāk daudz pedagogu un tie neatbilstot plānotās kompetenču izglītības prasībām;
* RPIVA vadība, RPIVA kolektīvs un RPIVA studenti kategoriski iebilda pret RPIVA likvidāciju;
* RPIVA pēc vairākiem starptautiski atzītiem rādītājiem ir augstāks kvalitatīvais līmenis nekā Latvijas Universitātei, tai skaitā finanšu rādītāju un administratīvā aparāta izmantošanas efektivitātes ziņā;
* RPIVA savas darbības laikā ir uzkrājusi “liekus” naudas līdzekļus;
* publiskā telpā izskanēja apgalvojums, ka RPIVA likvidācija ir saistīta ar Latvijas Universitātes finanšu problēmām un ka RPIVA likvidācijas patiesais iemesls ir “Latvijas Universitātes glābšana”;
* RPIVA vadība publiski paziņoja, ka RPIVA kolektīvam un studentiem ir bažas, ka līdz ar pievienošanu Latvijas Universitātei, pasliktināsies studiju kvalitāte;
* RPIVA likvidatori apsolīja, ka līdz 2020.gadam netiks likvidēta neviena cita augstskola, ka RPIVA studentu studiju maksas nemainīšoties un ka viņu studiju kvalitāte nepazemināšoties;
* RPIVA likvidācijas pretinieki sarīkoja vairākas protesta akcijas, kuras Latvijas politiskās apātijas apstākļos pulcēja salīdzinoši lielu dalībnieku skaitu;
* RPIVA likvidācijas pretinieki paziņoja, ka RPIVA likvidācija ir nedemokrātiska un prettiesiska (viens no protesta akciju saukļiem: “Par tiesisku un demokrātisku Latviju”);
* laikā, kad RPIVA kolektīvs un studenti cīnījās par augstskolas saglabāšanu, tai skaitā organizējot protesta akcijas, pie RPIVA parādījās t.s.”virinātājs”, kurš demonstratīvi šokēja RPIVA studentes;
* par Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāni 2015.gadā tika ievēlēta Malgožata Raščevska, kura fakultātes attīstības programmā runāja par “jaunu skolu”, “jauna veida augstāko izglītību LU” un “jaunāko audzināšanas paņēmienu ieviešanu skolā”;
* Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītājs ir Ivars Austers, kurš publiski iestājas par Stambulas konvenciju un t.s.”genderizācijas” normu ieviešanu;
* aktīvi RPIVA likvidāciju atbalstīja un virzīja Latvijas Universitātes prorektore Ina Druviete no partijas “Vienotība”;
* par RPIVA likvidāciju iestājās gandrīz visa Latvijas Republikas valdība, izņemot Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Kasparu Gerhardu no NA/TB-LNNK (RPIVA likvidāciju atbalstīja Kārlis Šadurskis (Vienotība), Māris Kučinskis (ZZS), Jānis Reirs (Vienotība), Dace Melbārde (NA/TB-LNNK), Arvils Ašeradens (Vienotība), Anda Čakša (bezpartejiska, ZZS virzīta), Uldis Augulis (ZZS), Dana Reizniece-Ozola (ZZS) un arī Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis (ZZS)).

Acīmredzamie secinājumi

1. Izglītības un zinātnes ministrija, partija “Vienotība”, Latvijas Universitātes vadība un Latvijas Republikas valdība atklāti, klaji un nekaunīgi ignorēja RPIVA vadības, pedagogu un studentu argumentēto un pamatoto viedokli.

2. Izglītības un zinātnes ministrija, partija “Vienotība” un Latvijas Republikas valdība ar savu reālo rīcību visiem uzskatāmi parādīja, ka kvalitatīvs darbs nevienam nav vajadzīgs un ka tas netiek atbalstīts, jo tika likvidēta finansiāli, organizatoriski un akadēmiski veiksmīga augstskola, ar kuras darbu ir ļoti apmierināti arī tās produktu patērētāji – studenti, par labu iestādei, kura šajos rādītājos, maigi izsakoties, atpaliek. Citiem vārdiem sakot, visiem tika uzskatāmi parādīts, ka valdošās aprindas atbalsta haltūristus un “blatņikus”. Pēc kā tāda, protams, top skaidrs, ka visas runas par “veiksmes stāstiem” un Latvijas attīstību ir tukša ideoloģiska pļāpāšana muļķa vēlētāju “acu aizmālēšanai” (šis apstāklis ir izgaismojies jau sen, bet RPIVA likvidācija ir kārtējais tā faktoloģisks apstiprinājums).

3. Nekāda sakarīga, pārdomāta un sabiedrības interesēm atbilstoša augstskolu reorganizāciju un optimizācijas plāna nemaz nav, bet ir vai nu tikai egocentriskas refleksijas šauru grupu interešu apmierināšanai vai arī eksistē tāds plāns, kurš dēļ tā izteikti antisabiedriskā rakstura ir nepubliskojams un tādēļ turams stingrā slepenībā.

4. Pilnīgi nevajadzīgi “uz līdzenas vietas” tika papildus destabilizēta Latvijas iekšpolitiskā situācija un nozīmīgi grauta ticība Latvijas valstij ļoti ievērojamā un ļoti nozīmīgā Latvijas un latviešu sabiedrības daļā. Un tas tika izdarīts situācijā, kad Rietumvalstu (un arī Latvijas) antiKrievijas hibrīdkara propaganda apgalvo, ka Krievija apdraudot Latviju. Interesanti, ka šo lieko destabilizējošo soli atbalsta arī LR Aizsardzības ministrs. No tā var secināt, ka vai nu nozīmīga Latvijas Republikas valdības daļa, ieskaitot Aizsardzības ministru Raimondu Bergmani, ir tiešie vai netiešie “Krievijas aģenti”, kuri veikli veic visdažādākās iekšpolitiskās diversijas, un NATO struktūras ir vārguļi, kuri nespēj ar to tikt galā, vai arī RPIVA likvidācija atbilst kaut kādām būtiskām Rietumvalstu un NATO politiskajām pamatnostādnēm, kuru dēļ ir pieļaujami upurēt iekšpolitisko stabilitāti. Cietiem vārdiem sakot, RPIVA likvidācija ir kārtējais uzskatāmais apliecinājums, ka Rietumvalstu un NATO viena no galvenajām reālajām vērtībām ir homoseksuālistu – pedofīlu aprindu tiesību aizsardzība un to, ka Latvijas ierēdņi un Latvijas karavīri reāli aizstāv vispirmām kārtām homoseksuālistu – pedofīlu aprindu intereses (pārējais – kā sanāk).

Jo vairāk pedagogu, jo labāk

Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis (Vienotība) vienā no savām publiskās uzstāšanās reizēm apgalvoja, ka Latvijā tiekot sagatavots pārāk daudz pedagogu, tāpēc pedagogu sagatavošanas joma esot jāoptimizē, tādējādi arī ietaupot līdzekļus.

Neapskatot visu šo apgalvojumu kopumā, ir jānorāda, ka apgalvojums, ka valstī ir pārāk daudz pedagogu pats par sevi ir izteikti antivalstisks un prettautisks. Valstī nevar būt par daudz pedagogu, jo pedagoģija ir viena no svarīgākajām jomām, kuru ideālā gadījumā ir jāpārvalda katram sabiedrības loceklim. Pedagoģija nav tikai profesija, pedagoģija tās ir zināšanas un iemaņas, kuras ir nepieciešamas nākamajām mammām un tētiem, vecmammām un vectētiem, kā arī krustmātēm, krustēviem, onkuļiem un tantēm. Pedagoģijas studenti ir ne tikai nākamie skolotāji, bet arī nākamie vecāki, galvenokārt nākamās mammas, tāpēc, jo lielāks būs pedagoģijas studentu skaits (puslīdz kvalitatīva apmācības procesa gadījumā), jo labvēlīgāku ietekmi tas atstāj uz valsts un sabiedrības ilgtermiņa attīstību. Jo īpaši būtiski tas ir Latvijas gadījumā, kura ir maza valsts (attiecīgi ļoti būtiska ir cilvēciskā kvalitāte) un kura piedzīvo demogrāfisko katastrofu. No šāda viedokļa skatoties, Kārļa Šadurska izteikums ir visa cita starpā arī amorāla tumsonība.

RPIVA likvidācija: homoseksuālistu – pedofīlu aprindu vispārējas “genderizācijas” mēģinājuma sākums

Lai saprastu patiesos RPIVA likvidēšanas iemeslus, šis fakts ir jāapskata citu globālo un lokālo notikumu un tendenču kontekstā. Gan pasaulē, gan arī Latvijā jau labu laiku norit homoseksuālisma normalizācijas process. Šis process vairs nav klasiska homoseksuālistu aizsardzība no tumsonīgā vairākuma agresīvajiem uzbrukumiem, bet gan konsolidētā homoseksuālisma atbalstītāju mazākuma izsmalcināta agresija pret sabiedrības vairākumu.

Šīs homoseksuālistu agresijas ietvaros sabiedrības vairākumam dažādos veidos mēģina uzspiest homoseksuālisma normāluma akceptēšanu (homoseksuālisms nekādi nevar būt norma, jo tā ir novirze, tas ir noteikta cilvēka funkcijas disfunkcija, un pat, ja ar šo disfunkciju var sadzīvot, tā ir un paliek disfunkcija). Tā ietvaros mēģina panākt viendzimuma “laulību” legalizāciju, bērnu adopcijas atļaušanu viendzimuma pāriem, īpašu homoseksuālistu aizsardzību un īpašu attieksmi pret homoseksuālistiem, paceļot tos virs pārējiem sabiedrības locekļiem, kā arī cenšas ieviest bērnu “seksuālo izglītošanu” jau kopš bērnudārza, kurā visa cita starpā ir jāapgūst homoseksuālisma normāluma mācība. Kā viens no šo un citu homoseksuālistu aizstāvju mērķu sasniegšanas līdzekļiem ir t.s. “genderizācija”, kas paredz jaunas kategorijas “loma” (gender) ieviešanu papildus dzimumam un faktisku dzimuma aizstāšanu ar to. “Genderizācijas” drausmīgās sekas ir grūti aprakstīt, bet viennozīmīgi šo normu ieviešana sagraus pilnīgi visu esošo sabiedrisko kārtību un visa cita starpā tas ved arī pie faktiskas pedofilijas legalizācijas.

Šī iemesla dēļ un arī tādēļ, ka homoseksuālisms un pedofīlja ir radniecīgas, grūti nošķiramas parādības, cilvēkus jeb subjektu kopumu, kuri vēlas panākt homoseksuālisma normalizāciju, var nosaukt par homoseksuālistu – pedofīlu aprindām (ne visi viņi ir pedofīli un pat ne homoseksuālisti, bet visi apzināti kaut kādu savu iemeslu dēļ vēlas panākt homoseksuālisma normalizāciju ar visām drausmīgajām sekām, kas no tā izriet). Citiem vārdiem sakot, homoseksuālistu – pedofīlu aprindu kodolu veido homoseksuālisti – pedofīli, kuru tuvākie sabiedrotie ir homoseksuālisti, kuru tuvākie sabiedrotie savukārt ir vieglas seksuālas uzvedības ļaudis, kurus visus kopā un pa daļām visdažādākos veidos mēģina atbalstīt, stiprināt un izmantot dažādi politekonomiskie un reliģiskie spēki.

Ļoti būtisks homoseksuālisma normalizācijas un “genderizācijas” ieviešanas traucēklis ir klasiskā pedagoģija, cilvēki, kuri to ir apguvuši (skolotāji un bērnudārza audzinātājas), iestādes, kuras to izmanto (skolas un bērnudārzi) un mācību iestādes, kuras to māca. Uzbrukumu šai klasiskās pedagoģijas sistēmai ir loģiski sākt ar uzbrukumu pedagogu sagatavošanas mācību iestādēm, pēc kā var iznīcināt klasisko pedagoģiju skolās un bērnudārzos. Tā kā RPIVA ir vadošā pedagogu sagatavošanas mācību iestāde un to var uzskatīt par sava veida klasiskās pedagoģijas bastionu, tad “genderizācijas” praktisku ieviešanu ir loģiski sākt ar RPIVA likvidāciju. Konkrētā gadījumā RPIVA pievienošana Latvijas Universitātei ir tikai pirmais solis, kam sekos reāla RPIVA mācību satura revīzija, strauji vai pakāpeniski izmetot no mācību satura klasisko pedagoģiju (ja vajadzēs, kopā ar pasniedzējiem, kuri tam pretosies) un aizstājot to ar “jaunāko zinātnisko atklājumu” “genderpedagoģiju”. To, ka visdrīzāk tas notiks tieši šādi un ka šis ir galvenais RPIVA likvidācijas iemesls, apstiprina Ivara Austera un Malgožatas Raščevskas darbošanās Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē.

Pēc tam, kad Latvijas Universitātes “genderizētāji” būs “sagremojuši” RPIVA mantojumu, sāksies tāda vai cita veida citu Latvijas augstskolu, kurās māca klasisko pedagoģiju, iznīcināšana, kam sekos jau pilnīgi atklāta “genderizācijas” normu ieviešana, tai skaitā skolu un bērnudārzu mācību programmās. Ja tas notiks, tad tas būs garantēts Latvijas sabiedrības un latviešu gals.

Subjekti, kuri veicināja RPIVA likvidāciju

* partija “Vienotība”;
* Latvijas Universitātes vadība;
* homoseksuālistu – pedofīlu aprindas (sīkāk par šīm aprindām var lasīt te: https://infoagentura.wordpress.com/2016/05/31/stambulas-konvencija-homoseksualistu-pedofilu-aprindu-kartejais-sabiedribas-maitasanas-meginajums/ );
* “poļi” (subjekts, kurš sastāv no cilvēkiem ar etnisko poļu saknēm, kuri tādā vai citādā mērā atbalsta Lielpolijas idejas; kā šo aprindu zināmākais un simboliskākais pārstāvis ir minams ASV Demokrātu partijas ideologs, poļu izcelsmes katolizēts ebrejs Zbigņevs Bžezinskis; šis subjekts ir viens no galvenajiem pašreizējās Ukrainas krīzes un Austrumeiropas destabilizācijas vaininiekiem; šim subjektam ir raksturīgs izteikts antikrieviskums un dziļš naids pret Krieviju);
* Lielbritānijas, Norvēģijas un Zviedrijas specdienesti.

RPIVA tika likvidēta pēc Latvijas Policijas akadēmijas (LPA) likvidācijas scenārija

Ļoti būtiski ir fiksēt, ka RPIVA tiek likvidēta gandrīz tieši tādā pašā veidā, kā tika likvidēta Latvijas Policijas akadēmija. LPA arī likvidēja partijas “Vienotība” pārstāve (Linda Abumeri, toreiz Mūrniece). Kā galvenais LPA likvidācijas pamatojums tika minēta optimizācija un līdzekļu ietaupīšana, LPA likvidācija notika, pievienojot to arī Latvijas Universitātei, un arī toreiz tika solīts, ka izglītības kvalitāte necietīšot. Šodien ir redzams, ka LPA likvidācijas sakarā dotie solījumi netika pildīti, attiecīgi ir pamats apšaubīt tos solījumus, kuri tiek doti pašreiz RPIVA likvidācijas sakarā.

Vēl ir būtiski konstatēt, ka LPA likvidāciju veicināja gandrīz tie paši subjekti, kuri pašreiz veicina RPIVA likvidāciju, no kā savukārt var secināt, ka noteikti subjekti nodarbojas ar apzinātu antisabiedrisko darbību un kaitniecību un ka tiek vests slepens karš pret Latvijas sabiedrību. Tas, ka pirmā tika likvidēta LPA, nopietni traumējot LR Iekšlietu sistēmu, ir loģiski, jo policija, ja tā godprātīgi pilda savus pienākumus, var ievērojami traucēt daudzām antisabiedriskām destrukcijām. LPA tika likvidēta, lai “atraisītu” antisociālajiem elementiem rokas. Kad tas ir izdarīts un kad ir nostiprināts Iekšlietu sistēmas ierobežotas rīcībspējas stāvoklis, var ķerties arī pie citu būtisku sabiedrisko institūtu iznīcināšanas. Kā ir labi redzams, likvidatori “nestaigā” “riņķī apkārt” un dod triecienu “pašā sirdī”, uzbrūkot pedagogu sagatavošanas sistēmai un konkrēti RPIVA.

Dots devējam atdodas: Kārlis Šadurskis sākumā likvidēja “krievu skolas”, tagad Kārlis Šadurskis likvidē latviešu skolas

RPIVA likvidācija izgaismoja un padarīja Latvijas un latviešu publikai plaši pieejamu citu zīmīgu apstākli. Viena no dzīves likumsakarībām vēsta, ka indivīds, kurš ir veicis antisociālas darbības pret vienu sabiedrisko grupu, noteikti to veiks arī pret citu sabiedrisko grupu, ja tas būs iespējams. Šī iemesla dēļ ir plaši izplatīta prakse norobežoties no nodevējiem vai pat sodīt tos, pat ja konkrētā indivīda nodevība ir bijusi pašam izdevīga. Šī iemesla dēļ saprātīgi ir norobežoties no jebkura indivīda, kurš ir veicis kādu antisabiedrisku rīcību, pat, ja tā ir bijusi vērsta pret kādu pašam nevēlamu cilvēku vai sociālo grupu.

Daudzi latvieši ir antikrieviski noskaņoti un šajās noskaņās viņi aktīvi atbalstīja vai palika pozitīvi neitrāli Kārļa Šadurska realizētajai “krievu skolu” latviskošanas politikai, kas izsauca plašus protestus cittautiešu vidū. Kārlis Šadurskis toreiz parādīja “stingru nacionālo nostāju” un palika pie sava, neskatoties uz pamatotajiem protestētāju iebildumiem, un daudzi latvieši viņu tajā atbalstīja. Šis atbalsts izpaudās arī kā balsošana par partiju “Vienotība”, kā plusiņa ievilkšana Kārlim Šadurskim vai tā nesvītrošana un lielā mērā pateicoties šim atbalstam Kārlis Šadurskis atkal kļuva par Izglītības un zinātnes ministru.

Tagad, kad “krievu skolas” vairs tikai formāli ir krievu un kad globālajiem valsts politikas pasūtītājiem ir pavisam citi mērķi, Kārlis Šadurskis rāda “stingru nacionālo nostāju” un likvidē jau latviešu skolas – RPIVA kā vienu no būtiskākajām latviešu skolām, bet ne tikai. Tas ir sava veida “paldies” latviešiem par viņu atbalstu un godīga samaksa par latviešu morālo stāju un politisko tālredzību. Dots devējam atdodas!

Lai cik nepatīkami vairumam latviešu tas nebūtu, bet šis apstāklis ir jāapzinās, lai gūtu no tā mācību, kuras ietvaros ir kardināli jāpārskata sava attieksme pret oficiozo Latvijas varasiestāžu propagandēto nacionālo un ārpolitisko nostāju. Ja nozīmīgs latviešu skaits neveiks šādu savu uzskatu pārskatīšanu, tad Latvijas sabiedrība nav glābjama un nākamo gadu laikā to sagaida visai drūmas perspektīvas.

RPIVA likvidācija: jauna iespēja Latvijas sabiedrībai beidzot sākt mosties

RPIVA likvidācija no vienas puses ir drausmīgu procesu sākums Latvijā, no citas puses RPIVA likvidācija ir loģiska Latvijas sabiedrības nespēka un koloniālās atkarības (nu jau arī okupācijas) sekas, tai pat laikā RPIVA likvidācija ir arī kārtējā izdevība Latvijas sabiedrībai beidzot saskatīt, kuri ir patiesie Latvijas sabiedrības ienaidnieki, lai uzsāktu nacionālās atbrīvošanas kustību. Tā ir iespēja, kura var tikt izmantota, bet kura var arī tikt palaista vējā kā līdz šim ir noticis ar daudzām citām iespējām.

No “Vienotības” puses šādi likvidēt RPIVA bija ļoti liela muļķība, jo teorētiski tas var izraisīt tik lielu sabiedrisko viļņošanos, ka tā var aizslaucīt “vēstures mēslainē” ne tikai partiju “Vienotība”, bet arī visu Latvijas proeiropeisko orientāciju. “Vienotības” funkcionāri savukārt acīmredzot par to vai nu neaizdomājas vispār vai arī uzskata šādu iespēju par stipri teorētisku un mazvarbūtisku. Citiem vārdiem sakot, “Vienotība” ir tik pašpārliecināta un tik pārliecināta par Latvijas sabiedrības bezspēcību savu varas tehnoloģiju un propagandas priekšā, ka neuzskata par vajadzīgu izvairīties no tik atklātām un tiešām destrukcijām. “Vienotība” ir norakstījusi latviešus līdzīgi kā angļi simtgadu kara laikā norakstīja frančus, saņemot Žannu Darku, un “Vienotība” nicina lielāko daļu latviešus līdzīgi kā padomju iedzīvotājus nicināja vācu nacisti, veicot pret tiem neiedomājamas nežēlības, saņemot 9.maiju. RPIVA likvidēšanas procesam ir visi priekšnosacījumi, lai tas varētu izvērsties par “Vienotības” un visas proeiropeiskās kustības apokalipsi.

Likvidējot RPIVA, notiek vēršanās pret svētākajām jebkuras sabiedrības grupām – pret Sievietēm (ar lielo burtu), pret Skolotājām (ar lielo burtu) un attiecīgi arī pret bērniem (ar RPIVA likvidāciju tiek reāli apdraudēti visi nākamie Latvijas bērni). Tā kā RPIVA sagatavoja skolotājas un bērnudārza audzinātājas, darot to pietiekami apzinīgi, tad gan RPIVA kolektīvā, gan RPIVA studējošo vidū ir pietiekami augsta savas misijas apziņa, kas ir ļoti būtisks priekšnosacījums veiksmīgai darba organizācijai un veiksmīgu sabiedrisko struktūru radīšanai. To, ka tas tā ir apliecināja arī RPIVA kolektīva un studentu vienotā, konsolidētā nostāja, iestājoties pret RPIVA likvidāciju. Savukārt RPIVA darbības jomai un personālsastāva cilvēciskajām īpašībām piemīt tik milzīgs potenciāls, ka tas, pilnībā izmantots, spēj atmodināt daudzus apātiskos, vienaldzīgos un pat veiksminiekus, kuriem “mēra laikā” klājas ciešami vai pat labi.

Lai izveidotos spēcīga sabiedriskā kustība, tai ir nepieciešams spējīgs organizatoriskais kodols, atbalsta sociālā bāze un spēcīga ideoloģija. Viss tas RPIVA ir pietiekami attīstītu aizmetņu formā, kuriem nepieciešamas tikai nelielas transformācijas. Ja RPIVA kolektīvs, studenti un absolventi līdz galam saprastu briesmu līmeni, kas apdraud gan viņu profesiju, gan bērnus, gan visu Latvijas sabiedrību (tai skaitā arī katru no viņiem pašiem individuāli), un apzinātos savas lielās iespējas šo procesu apstādināšanā, tad viņiem būtu reālas iespējas ap sevi konsolidēt vairumu augstskolu, vairumu pedagogu un vairumu bērnu vecāku un ar šādu spēku Latvijā varētu veikt vērienīgas pozitīvas pārmaiņas, apstādinot ielaistos, sabiedrību nogalinošos procesus un ievērojami uzlabojot visiem Latvijas iedzīvotājiem dzīves kvalitāti.

Viena no RPIVA pēdējās protesta akcijas organizētājām Delfi TV apņēmīgi paziņoja, ka, ja valdība pieņems lēmumu par RPIVA likvidāciju, tad tās nebūšot beigas, bet tikai sākums. Ja šis solījums tik tiešām tiks reāli izpildīts un ja RPIVA vadība, kolektīvs un studenti nevis nokārs galviņas, samierināsies ar likteni un “ies pa mājām”, bet sāks nopietnu un bezkompromisa pretestību, tad drīz vien viņu virzienā sāks plūst visu ar pašreizējo prettautisko politiku neapmierināto, cerības zaudējušo iedzīvotāju enerģija. Ja RPIVA vadība, kolektīvs un studenti uzsāks nopietnu pretestību, tad viņiem ir reālas iespējas iegūt daudz lielāku sabiedrisko enerģiju kā visām Saeimā esošajām partijām kopā ņemot. RPIVA vadība, kolektīvs un studenti var radīt īstu Atmodu.

Vai latviešu vīrieši ir stulbi, impotenti lupatas?!

Latvijas valsts un sabiedrība ir izvarota. Latvija ir zaudējusi savu suverenitāti (neatkarību), Latvija ir zaudējusi vismaz ceturtdaļu savu iedzīvotāju un turpina zaudēt vēl un vēl, Latvijas meži ir izcirsti, Latvijas tautsaimniecība ir sagrauta un atrodas panīkušā stāvoklī, Latvijā tiek slēgtas skolas, Latvijas lauki ir izpostīti un iztukšoti, Latvijas publiskajā telpā valda mazintelektuālisms un plaši tiek izplatītas dažādas izvirtības, Latvijas bērni tiek pārdoti uz ārzemēm caur adopcijas procedūrām, lielākā daļa Latvijas īpašumu pieder ārvalstniekiem, Latviešu valodu pakāpeniski, bet pamatīgi kropļo un izspiež angļu valoda, Latvijas politiķi ir mazkompetenti un nekautrējas atklāti spļaut virsū sabiedrības vairākumam, Latvijā ir ievests ārvalstu karaspēks, Latviju kā upurjēru intensīvi gatavo karam ar Krieviju, Latvijas iedzīvotāji nejūtas droši, lai laistu pasaulē bērnus, Latvija izmirst un izvirst.

To visu pieļāva un turpina pieļaut visi Latvijas iedzīvotāji. To visu pieļāva un turpina pieļaut latviešu vīrieši. Daudzām latviešu sievietēm ir uzskats, ka Latvijā nav īstu vīriešu, bet ir pārsvarā tikai mīkstmieši, memļaki un lupatas. Spriežot pēc Latvijas katastrofālās situācijas fakta, viņām ir taisnība. Latvijā notiek drausmu lietas, bet latviešu vīrieši neliekas par to ne zinis, izliekas to nemanām un ieņem komformistisku nekā nedarīšanas pozīciju. Un arī tagad, kad nākamās skolotājas un bērnudārzu audzinātājas sauca pēc palīdzības, latviešu vīrieši palika impotenti vienaldzīgi pametot šīs Sievietes, šīs savu bērnu audzinātājas un skolotājas cīnāmies par kopējo lietu vienas pašas. Latviešu vīrieši izrādījās pārāk aprobežoti un stulbi, lai saprastu par ko ir runa, un pārāk nespēcīgi, lai spētu būtiski ietekmēt situāciju, tāpēc viņi līdzinās lupatām, kuras katrs, kam nav slinkums, var paizmantot pēc savas patikas.

Latviešu vīrieši visu to pieļauj, dzīvojot personiski ērā letarģiskā miega apmātības stāvoklī. Latviešu vīrieši pieļauj, ka divi pedofilijā pieķerti bijušie premjerministri netiek nekādi sodīti, latviešu vīrieši pieļauj, ka viņus komandē atklātais homoseksuālists Rinkevičs un dēļ sava stulbuma latviešu vīrieši padodas melīgajai, naidu uzkurinošai Lielbritānijas antiKrievijas propagandai, kura informatīvi apstrādā un sagatavo nākamo lielgabalgaļu karam par homoseksuālistu – pedofīlu neapstrīdamu globālo kundzību.

Latviešu vīrieši nav spējīgi reāli aizstāvēt savu valsti, ko daudzi no viņiem kompensē ar trulu naidu pret kaimiņiem, butaforiskām darbības imitācijām un dalību nacistiska tipa lāpu gājienos un pasākumos. Tā vietā, lai būtu par vīriešiem un rīkotos kā vīrieši, latviešu memļaki sievišķīgi plāta rokas bezspēcībā (sak, ko nu es tur varu padarīt), nodarbojas ar visādām otršķirīgām, nevajadzīgām vai pat kaitīgām figņām un kā aitu bars paklausīgi un mierīgi ļauj dzīt sevi un visu Latvijas sabiedrību uz nokaušanu.

Tas viss attiecas arī uz karavīriem un zemessargiem, arī uz kārtības sargiem, arī uz ierēdņiem, arī uz IT&T speciālistiem, arī uz robežsargiem un ari uz Drošības policijas, SAB un MIDD darbiniekiem – viņi visi pēc fakta uzrāda stulbu, impotentu lupatu pazīmes. RPIVA spēks un milzīgais potenciāls ir arī apstāklī, ka RPIVA Sievietes var pamodināt latviešu vīriešveidīgajos mīkstmiešos dziļi snaudošo vīrišķību un iedvesmot tos rīkoties beidzot kā vīriešiem pienākas, sākot reāli aizstāvēt savu valsti, savas Sievietes, savas ģimenes un savus bērnus no ārvalstu un izvirtuļu izsmalcinātās agresijas.

Informācijas aģentūra
/03.04.2017/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 5 komentāri

Latvijas Universitāte – ļaunuma perēklis, kurš nogalina Latvijas sabiedrību

Sakarā ar RPIVA likvidāciju, pievienojot to LU, kļūst aktuāls jautājums par Latvijas Universitātes patieso lomu Latvijā notiekošajos destruktīvajos procesos. RPIVA likvidācija uzskatāmi parādīja, ka Latvijas Universitāte ir nozīmīgs ļaunuma perēklis, kurš indē un nogalina Latvijas sabiedrību. Un tā tas ir jau sen, vienīgi līdz šim Latvijas Universitātes antisabiedriskā darbošanās nebija tik izteikta, bet līdz ar Latvijas valstiskuma reālu likvidēšanu un Latvijas sabiedrības straujo novājināšanos Latvijas Universitātes nāvējošā daba kļūst arvien acīmredzamāka. Latvijas Universitāte kā ļaundabīgs audzējs pirms donororganisma (un attiecīgi arī savas) nāves izsūc no tā visus resursus, sagādājot tam ciešanas un pilnībā uzrādot sevi.

Vēsturiski Latvijas Universitāte kļuva par antisociālu elementu patvēruma un koncentrācijas vietu sākot ar Latvijas valsts dibināšanu, kad Kārļa Ulmaņa valdība pārveidoja izcilā latviešu ķīmiķa Paula Valdēna vadīto Rīgas Politehnisko institūtu par Latvijas Universitāti. Šo sāpīgo faktu savulaik konstatēja Rainis un nosauca Latvijas Universitāti par “reakcijas stipro pili”. To laiku inteliģentu valodā tas ir liels apvainojums (“reakcija” ir viss tas, kas ir pret humānu progresu, attiecīgi “reakcija” ir saistāma ar nāvi, ar nāves procesiem, ar likvidēšanu, ar sabiedrībai nepieciešamu institūtu un parādību likvidēšanu).

Padomju vara saglabāja Latvijas Universitāti, pārdēvējot to par Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāti. Kā rāda tālākā notikumu attīstība, Padomju laikā Latvijas Universitāte saglabāja savu antisabiedrisko būtību, kura tolaik galvenokārt izpaudās kā antipadomiska, un indēja gan Latvijas PSR sabiedrību, gan visas Padomju valsts sabiedrību. Tikai tas tika darīts pietiekami klusi un slēpti. To, ka tas tā ir, labi parādīja pēcpadomju laiki (4.maija Latvijas laiki), kad kļuva redzams ka nozīmīga daļa slēpto Padomju valsts grāvēju tika izaudzināti Latvijas Universitātes dzīlēs. Šie kadri sagrāba varu 4.maija Latvijas Republikā, pie kuras joprojām izmisīgi turas, un plaši izvērsa savu antisabiedrisko darbību, kas izpaudās neciešamu dzīves apstākļu radīšanā lielai daļai Latvijas iedzīvotāju, kuri nīka, iznīka vai arī devās ekonomisko bēgļu gaitās uz ārzemēm. Šo kadru darbības rezultātā Latvijā radās politekonomiskā un demogrāfiskā katastrofa, kas burtiski nogalina Latvijas sabiedrību.

4.maija Latvijas Republikas mitoloģija apgalvo, ka Padomju laikā “Maskava” visu stingri kontrolēja un uzraudzīja, bet tas līdz galam neatbilst patiesībai. Pienācīga kontrole un uzraudzība no “centra” bija tikai daļai sfēru, bet pārējās vietējā vara varēja pietiekami brīvi darīt ko grib, ja vien tas neizvērtās atklātā antipadomiskā darbībā un rupjās antisociālās izpausmēs. Sfēras, kuras “Maskava” praktiski gandrīz nekontrolēja bija latviešu valoda, literatūra, vēsture, māksla un arī … jurisprudence. Šajās sfērās vietējā, nacionālā vara varēja izpausties pilnā mērā, ko tā arī darīja, un tagad ir labi redzams šīs darbošanās rezultāts. No šīm sfērām nāk nozīmīga daļa Padomju valsts grāvēju, kuri ir tieši atbildīgi arī par katastrofālo situāciju Latvijas Republikā un kā šo procesu flagmanis ir Latvijas Universitāte.

Nevar teikt, ka Latvijas Universitātes destruktīvā darbība palika pilnībā nepamanīta. Visdrīzāk šo destrukciju sapratnes vai intuitīvas uztveres rezultātā radās Latvijas Universitāti sadalošie procesi, kad Latvijas Universitātes vadībai tika atņemtas nozīmīgas fakultātes. T.s. “ulmaņlaikā” šādi no Latvijas Universitātes atdalīja lauksaimniecības sfēru, nodibinot Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju (tagadējo Latvijas Lauksaimniecības universitāti). Padomju laikā no Latvijas Universitātes atdalīja medicīnas sfēru, nodibinot Rīgas Medicīnas institūtu (tagadējo Rīgas Stradiņa universitāti), bet 4.maija Latvijas Republikas laikā tas izpaudās kā dažādu augstskolu rašanās bums, kura ietvaros radās arī tādas sabiedriski ļoti būtiskas mācību iestādes kā Latvijas Policijas akadēmija (LPA) un Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija (RPIVA).

Apskatot 4.maija Latvijas Republikas laikus, kad Latvijas Universitātes antisabiedriskā daba kļūst aizvien acīmredzamāka, vispirms ir jāmin Latvijas Policijas akadēmijas likvidēšana, kas ir viens no lielākajiem noziegumiem pret Latvijas sabiedrību. LPA likvidēšanas formālie argumenti bija augstskolu optimizācija, līdzekļu taupīšana un studējošo kvalitatīvas sagatavošanas saglabāšana. Uz LPA pievienošanas rēķina tika pastiprināta tai skaitā arī Latvijas Universitāte un LU Juridiskā fakultāte bija viens no nozīmīgākajiem šīs destrukcijas lobijiem. LPA likvidācija tika pabeigta 2010.gadā. 2017.gadā Iekšlietu ministrija (IeM) ir oficiāli atzinusi, ka policisti augstākās izglītības mācību iestādēs netiek pienācīgi sagatavoti.

Ko tas reāli nozīmē? To, ka Latvijas Universitātes darbību rezultātā tika nopietni traumēta Latvijas Republikas Iekšlietu sistēma, pavājinot tās izmeklēšanas un noziegumu atklāšanas spējas. Pie tam šī destrukcijas materializācijai ir tendence ar laiku pieaugt (kamēr strādā “vecie kadri”, sistēma vēl turas kaut kādos rāmjos, bet līdz ar jauno, tai skaitā LU kadru pieplūdumu, sistēmas veiktspēja ievērojami krītas). Bet Iekšlietu sistēmas traumēšana un veiktspējas zudums nozīmē noziedzības pieaugumu, tai skaitā rafinētās noziedzības, tai skaitā korupcijas, tai skaitā seksuālo noziegumu (pirmkārt pedofilijas) utt. un galējā beigu fāzē tas var novest pie Iekšlietu sistēmas sabrukuma, kā izpausme ir pilnīgs haoss, sīku bandu kundzība, visu karš pret visiem un kas var fiziski iznīcināt visu Latvijas sabiedrību (tai skaitā akadēmiskos idiotus no Latvijas Universitātes).

Šodien ir labi redzams, ka LPA likvidēšanas procesā deklaratīvi paustie mērķi netika sasniegti. Studiju kvalitāte kritās un līdzekļi ietaupīti netika, jo Latvijas Universitāte pa šo laiku iedzīvojās tādos parādos, ka tās glābšanai ievajadzējās likvidēt citu sabiedriski ļoti nozīmīgu mācību iestādi. Papildus citām antisabiedriskām un destruktīvām izpausmēm Latvijas Universitāte uzrāda arī melnā cauruma pazīmes, kurš ir spējīgs “aprīt” un iznīcināt bezgalīgi lielu resursu daudzumu.

Pie Latvijas Universitātes antisabiedriskajiem, antitautiskajiem un arī antilatviskajiem nopelniem ir jāpieskaita visa pašreizējā 4.maija Latvijas Republikas likumdošana, kura ir neskaidra, samudžināta, netaisnīga, ar daudzkāršas saprašanas un interpretēšanas iespējām (apzināti atstātiem “beckdoriem” priekš savējiem juristiem) un tās praktiska piemērošana, kura ir izraisījusi pašreizējo politekonomisko un demogrāfisko katastrofu.

Kā pašreiz galvenā Latvijas Universitātes destruktīvo pamatnostādņu realizētāja Latvijas valsts pārvaldē ir jāmin partijas “Vienotība” galvenā “pelēkā kardināle” un ar Latvijas Universitāti cieši saistītā Solvita Āboltiņa. Par visām cūcībām un antisabiedriskajām lietām, kuras realizē Āboltiņa, lielā mērā ir atbildīga arī Latvijas Universitāte.

Vēl Latvijas Universitātes sakarā ir jāmin Administratīvo tiesību ieviešana Latvijā un šī procesa mentāli blondais simbols Jautrīte Briede. Administratīvās tiesības Latvijas izpildījumā deva papildus iespējas valsts struktūru patvaļas tiesiskai nostiprināšanai kā drausmīgākā izpausme ir patvaļīgas bērnu izlaupīšanas no ģimenēm tiesiska legalizācija.

Kopš seniem laikiem cilvēki ir novērojuši un sapratuši vienu sabiedrisku likumsakarību – ļaunums iznīcina pats sevi (ļaunums “apēd” pats sevi, čūska pati sāk “ēst” savu asti). Šī likumsakarība attiecas arī uz Latvijas Universitāti.

Latvijas Universitātes apmācību un mācību procesa organizācijas kvalitāte pietiekami strauji krītas. Iedomīgie LU mācībspēki ar izredzētības sindromu arvien vairāk izlaižas, negrib strādāt, haltūrē, bet viņu privilēģiju un materiālā nodrošinājuma “apetītei” ir tendence pieaug. Tas viss Latvijas Universitāti padara arī par ļoti neefektīvu un smagnēju veidojumu. Tam klāt nāk modernās “slimības” – izlaistā un mazzinošā jaunatne un “klientu orientētība” kā izdabāšana to iegribām. Latvijas Universitāte kā prātu izkūkojis marazmātiķis devās šo reformu virzienā. LU Juridiskā fakultāte jau pietiekami atklāti sāk atteikties no objektīvas atlases un kā būtisku uzņemšanas kritēriju izmanto reflektantu vecākus (reflektantiem, kuriem vecāki ir noteikta līmeņa juristi, ir nopietnas priekšrocības uzņemšanai LU Juridiskajā fakultātē). Visbeidzot tieši Latvijas Universitāte savas nevīžības un slinkuma dēļ nopietni apsprieda iespēju legalizēt un uzsākt apmācības angļu valodā pretēji sakralizētajam vienas valsts valodas principam.

Pēdējā Latvijas Universitātes antisabiedriskā destrukcija ir RPIVA likvidēšana pēc tā paša scenārija, pēc kura tika likvidēta Latvijas Policijas akadēmija. Šī ir Latvijas sabiedrībai daudz bīstamāks un nāvīgāks notikums, jo RPIVA likvidēšana ir ne tikai vienas augstskolas likvidēšana, tā ir ne tikai LU finanšu melnā cauruma īslaicīga aizlāpīšana, bet tas ir arī klasiskās pedagoģijas likvidācijas mēģinājums. Tas nozīmē, ka Latvijas sabiedrība labākajā gadījumā var palikt bez pedagogiem (attiecīgi jaunā paaudze lielākā mērā augs savā vaļā kā mazi un pastulbi mežonēni), bet sliktākajā gadījumā klasiskā pedagoģija tiks aizstāta ar tolerantu kompetenču genderpedagoģiju, kad jauno paaudzi ne tikai izlaidīs kā mežonēnus, bet arī mācīs dažāda veida izvirtības un legāli homoseksuālistiem – pedofīliem dos piekļuvi bērniem.

Latvijas Universitātē šī “jaunā” pedagoģijas virziena “celmlauži” ir latviešvalodīgā poliete Malgožata Raščevska (LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne) un Zviedrijā mācījies profesors Ivars Austers, bet aktīvu atbalstu šai procesā sniedz cita “Vienotības” politiķe un Latvijas Universitātes prorektore Ina Druviete.

Gan Latvijas Universitāte, gan partija “Vienotība” ir sasniegušas tādu destrukcijas līmeni, ka tās var pamatoti raksturot kā maitas, sprāgoņas vai zombijus (dzīvos miroņus). Šo organizāciju bēdīgais liktenis jau ir pietiekami skaidri saskatāms. Atklāts paliek jautājums par Latvijas sabiedrību un citām organizācijām, kurās vēl ir kādas dzīvības pazīmes. “Maitām” parasti ir vampīriskas tieksmes. Sava miršanas un sadalīšanās procesa paildzināšanai “zombiji” instinktīvi uzbrūk dzīvajiem un mēģina izsūkt no tiem visas dzīvības sulas. Tā LU izrīkojās ar LPA, tā LU izrīkojās ar RPIVA un tā garantēti LU centīsies izrīkoties arī ar citām augstskolām – Liepājas universitāti, Daugavpils Universitāti, Vidzemes augstskolu, Latvijas Jūras akadēmiju utt. Kad visi būs ”aprīti”, LU tā mēģinās izrīkoties pat ar Latvijas Nacionālāo aizsardzības akadēmiju, Rīgas Stradiņa universitāti, Latvijas Lauksaimniecības universitāti, Jāzepa Vītola mūzikas akadēmiju un arī ar Rīgas Tehnisko universitāti.

LU deģenerāti savās destrukcijās neapstāsies. Velti ir apelēt pie viņu veselā saprāta, jo tāda pēc būtības tiem nav. Viņus var tikai nolikt pie vietas. Vai nu Latvijas Universitāte un ar to saistīties politekeonomiskie grupējumi iznīcinās Latvijas sabiedrību (un sevi kopā ar to) vai arī Latvijas sabiedrība atradīs sevī spēkus, lai vispirms novērstos no tiem, pēc tam neitralizētu tos un visbeidzot, ja pietiks spēka un saprašanas, maksimāli attīrītu gan Latvijas Universitāti, gan Latvijas sabiedrību no šādiem antisabiedriskiem elementiem. Ja Latvijas sabiedrība, ja Latvijas valsts, ja latvieši grib izdzīvot, viņiem tas agri vai vēlu būs jāizdara. Labāk agrāk, jo vēlāk var būt jau par vēlu.

Informācijas aģentūra
/03.04.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Partijas “Vienotība” politisko noziegumu saraksta pret Latvijas sabiedrību izveidošanas aicinājums

Sakarā ar RPIVA likvidāciju, kas ir viens no lielākajiem noziegumiem pret Latvijas sabiedrību, Informācijas aģentūra aicina visus, kam nav vienaldzīgs Latvijas sabiedrības liktenis, un visus, kas tajā ir ieinteresēti, izveidot partijas “Vienotība” politisko noziegumu pret Latvijas sabiedrību sarakstu. Ieinteresētās personas savas sarakstu versijas var sūtīt uz e-pastu inform.agentura@gmail.com vai arī publiskot savos informācijas izplatības kanālos.

Partijas “Vienotība” politisko noziegumu pret Latvijas sabiedrību saraksta pirmā, sākotnējā versija, kura laika gaitā tiks papildināta:

*Latvijas bērnu adopcijas uz ārzemēm procesa izveide (galvenā atbildīgā: Solvita Āboltiņa (Mellupe); sekas – Latvijas bērnu pārdošanas caur adopcijas procedūrām legalizācija, nepamatotas bērnu izņemšanas no ģimenēm tendences pastiprināšanās (lai varētu nopelnīt pārdodot izņemtos bērnus caur adopcijas procedūrām));
*Latvijas Policijas akadēmijas (LPA) likvidēšana (galvenā atbildīgā: Linda Abumeri (Mūrniece); sekas – Iekšlietu sistēmas traumēšana, izmeklēšanu kvalitātes krass kritums, reālās noziedzības, jo īpaši rafinētās noziedzības, pieaugums, nākotnē iespējams pilnīgs Iekšlietu sistēmas sabrukums ar milzīgiem civiliedzīvotāju upuriem);
*Latvijas Hipotēku un zemes bankas likvidācija (galvenais atbildīgais: Valdis Dombrovskis; sekas – veiksmīgas bankas likvidācija, bankas, kura simbolizē Latvijas valsti un valstiskumu likvidācija, drošākās Latvijas bankas likvidācija, nozīmīga papildus instrumenta valsts ekonomikas stimulēšanai zudums);
*”Viņķeles grāmatiņas” un attiecīgu metodisko norādījumu izdošana (galvenā atbildīgā: Ilze Viņķele; tiešas acīmredzami negatīvas sekas izpalika, bet konkrētais gadījums ir uzskatāms par sākuma mēģinājumu uzsākt “genderizācijas” normu ieviešanu pēc skandināvu parauga un kā neveiksmes iemesli tika ņemti vērā turpmākām darbībām, tai skaitā Stambulas konvencijas realizācijas plāna izstrādei, kura ietvaros visticamāk arī tika likvidēta RPIVA);
* bankas “Citadele” valsts daļu pārdošana (galvenais atbildīgais: Valdis Dombrovskis; sekas – kopējie ekonomiskie zaudējumi, pēdējās puslīdz drošās bankas zudums, nozīmīga papildus instrumenta valsts ekonomikas stimulēšanai zudums)
*agresīva, netaisnīga un Latvijas sabiedrības interesēm neatbilstoša ārpolitika attiecībā pret Krieviju (pēdējais galvenais atbildīgais: Edgars Rinkēvičs; ievērojami ekonomiskie zaudējumi, militārs saspīlējums, kara draudi, Latvija kā Krievijas “atbildes treiciena” un preventīva “pašaizsardzības trieciena” militārs mērķis, degradējoša, iedzīvotāju veselo saprātu iznīcinoša, antikrieviska hibrīdkara propaganda);
*Stambulas konvencijas parakstīšana (galvenais atbildīgais: Jānis Reirs; sekas – “genderizācijas” juridisko normu ieviešana likumdošanā, kas paver ceļu plašai un obligātai bērnu maitāšanai un dod iespēju homoseksuālistiem – pedofīliem legāli piekļūt bērniem, nozīmīgs Latvijas suverenitātes ierobežojums, ārējā kontrole pār “genderizācijas” normu izpildi);
*pedofīlu aizstāves Ilonas Kronbergas norīkošana par Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāju (galvenais atbildīgais: Jānis Reirs; sekas – bērnu un ģimeņu apdraudētības līmeņa no ierēdņu patvaļas pieaugums);
*Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (RPIVA) likvidēšana (galvenais atbildīgais: Kārlis Šadurskis; sekas – ticības sagraušana Latvijas tiesiskumam un taisnīgumam nozīmīgā iedzīvotāju daļā, finansiāli un organizatoriski veiksmīgas augstskolas zudums, klasiskās pedagoģijas likvidācijas sākums, tolerantas kompetenču genderpedagoģijas ieviešanas sākums kā gala rezultāts būs faktiska izglītošanas un audzināšanas pārtraukšana, legalizēta bērnu maitāšana un iespējas došana homoseksuālistiem – pedofīliem legāli piekļūt bērniem).

Informācijas aģentūra
/03.04.2017/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 4 komentāri

Krievijas vēstniecību autoatbildētājs

2017.gada 1.aprīlī Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālā informācijas izplatības kanālā tika publiskots ārvalstu diplomātisko misiju (vēstniecību) autoatbildētāja teksts. Publiskotais teksts ir krievu un angļu valodās un tā saturs ir sekojošs:

“Labdien! Jūs esat piezvanījis Krievijas vēstniecībai. Ja Jūs vēlaties pasūtīt Krievijas diplomāta zvanu Jūsu politiskajiem konkurentiem, tad nospiediet “1”, lai izmantotu “krievu hakeru” pakalpojumus, nospiediet “2”, jautājumā par iejaukšanos vēlēšanās nospiediet “3” un gaidiet vēlēšanu kampaņas sākumu. Vēršam Jūsu uzmanību, ka pakalpojumu kvalitātes uzlabošanas nolūkos visas sarunas tiek ierakstītas.” Angļu valodas teksts sākas ar frāzi: “Your call is very important to us…”

Avots:

Informācijas aģentūra
/03.04.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Parodija | Komentēt

Tolerantā kompetenču izglītība

Informācijas aģentūra
/20.03.2017/

Publicēts iekš Kat.: Izglītība, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Parodija | Komentēt

Donalda Trampa popularitāte pieaug uz lielāko ASV mediju antitrampiskas histērijas fona

Jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa reitingi turpina augt uz Hilarijas Klintones un citu ASV Demokrātu partijas pārstāvju reitingu krituma fona, apgalvo Suffolk University (Bostona) pētniecības centrs (pētījums tika veikts 2017.gada marta sākumā).

Suffolk University veiktās aptaujas dati liecina, ka tikai 36% amerikāņu uzticas “demokrātu” (ASV Demokrātu partijas pārstāvju) darbībām, savukārt uzticību ASV prezidentam Donaldam Trampam izteica 47% aptaujāto. Emerson College Pollster (Bostona) pirmā semestra pētījuma dati (pētījums veikts februāra sākumā) uzrāda līdzīgu rezultātu: 49% respondentu apliecināja uzticību Donaldam Trampam, bet 53% aptaujāto uzskata, ka ASV medijiem nedrīkst ticēt.

Jāatgādina, ka šādi Donalda Trampa pieaugošie reitingi ir uz ilgstošas ASV lielāko mediju izteikti tendenciozas, histēriskas un pat melīgas antitrampiskas redakcionālās politikas fona.

Avoti:
http://rossaprimavera.ru/news/donald-tramp-stanovitsya-vse-populyarnee-v-ssha
http://www.suffolk.edu/news/71077.php#.WM58wWd8vDc
http://media.wix.com/ugd/3bebb2_ad9933217cc64d9c9fdf4e34a27756c1.pdf

Informācijas aģentūra
/20.03.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | Komentēt

Lielbritānijas specdienesti priekšvēlēšanu laikā esot noklausījušies Donalda Trampa ofisu

Endrjū Napolitano

14.03.2017 TV kompānijas Fox news vecākais analītiķis un bijušais tiesnesis Endrjū Napolitano (Andrew Napolitano) paziņoja, ka pēc 3 specdienestu avotu ziņām, Lielbritānijas specdienesti priekšvēlēšanu laikā ir noklausījušies Donalda Trampa ofisu Trump Towerā un tas tika izdarīts pēc ASV prezidenta Baraka Obamas lūguma.

Tai pat dienā šos apvainojumus atkārtoja Baltā nama preses sekretārs Šons Spaisers. Savukārt pats Donalds Tramps publiski apvainoja Baraku Obamu, ka tas ir devis rīkojumu noklausīties viņa ofisu priekšvēlēšanu laikā. Gan Baraks Obama, gan Lielbritānijas Valdības elektroniskās drošības aģentūra (GCHQ), kuras pamatfunkcija ir elektroniskā izlūkošana, šos apvainojumus noliedz.

Jāatgādina, ka ASV pēc Votergeitas skandāla, kad 1974.gadā no amata tika atstādināts prezidents Ričards Niksons par ASV Demokrātu partijas kandidāta priekšvēlēšanu štāba noklausīšanos, šāda tipa apvainojumi tiek uztverti ļoti nopietni. Šī apstākļa kontekstā ir loģiski, ka prezidents Obama nedeva noklausīšanās rīkojumu ASV specdienestiem, jo tas varētu izraisīt līdzīgas sekas, bet gan lūdza palīdzību vistuvākās ārvalsts dienestiem.

Zīmīgi, ka gan šī, gan cita publiskotā informācija liecina, ka ASV prezidenta vēlēšanu iznākumu centās ietekmēt ne tikai Krievija un tās mistiskie hakeri, bet arī citas valstis, tai skaitā un pirmām kārtām Lielbritānija.

Avoti:
http://www.breitbart.com/video/2017/03/14/judge-napolitano-three-intel-sources-say-obama-looked-to-brit-agency-to-spy-on-trump/

http://rossaprimavera.ru/news/sky-news-britanskie-specsluzhby-v-yarosti-ot-obvineniy-trampa-v-ih
https://ria.ru/world/20170317/1490274130.html

Informācijas aģentūra
/20.03.2017/

Publicēts iekš Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | Komentēt

Valsts iekšējās drošības stiprināšanai jāatjauno Policijas akadēmija

Pēdējo mēnešu laikā Latvijas publiskajā telpā ir pastiprinājusies Valsts policijas darbības kritika, kam ir daļēji objektīvs, bet daļēji subjektīvs un visdrīzāk arī apzināti destruktīvs un kaitniecisks raksturs. Tā rezultātā publiskajā telpā ir arī konstatēts, ka Valsts policijas nepietiekamā kvalitatīvā darbība lielā mērā ir dēļ apstākļa, ka policijai “neļauj strādāt” un šai ziņā kā galvenie vainīgie policijas “saturēšanā” tiek minēta prokuratūra, likumdevēji un politiķi.

Likumdevēji pieņem tādus likumus, kuri faktiski dekriminalizē daļu noziegumu, atstāj tajos “caurumus” un dažādas interpretēšanas iespējas, un formulē tos tik samudžināti un nesaprotami, ka rafinētos noziedzniekus praktiski nav iespējams saukt pie tiesiskas atbildības. Prokuratūra piemēro šos likumus sabiedrībai visneizdevīgākā kārtā, nonivilējot godprātīgo policistu darbu un maksimāli demotivējot Iekšlietu sistēmā strādājošos (“policija ķer noziedzniekus, prokuratūra tos atbrīvo”), bet politiķi nedod finansējumu, deformē un ārda Iekšlietu sistēmas struktūru, atbrīvojas no sev nepaklausīgajiem kadriem un to vietā norīko sev paklausīgākos.

Kā vienas šādas politiķu kaitniecības un Latvijas Iekšlietu sistēmas graušanas piemēru var minēt Latvijas Policijas akadēmijas (LPA) likvidāciju, kura specializējās augsti kvalificētu Iekšlietu sistēmas kadru sagatavošanā. Var strīdēties par LPA dotās izglītības kvalitāti un tās atbilstību Iekšlietu sistēmas prasībām gan to visideālākajā veidolā, gan piezemēti – praktiskā veidolā, bet tas, ka līdz ar Latvijas Policijas akadēmijas likvidāciju Latvijas Iekšlietu sistēma palika bez jebkādas specializētas augsti kvalificētu kadru sagatavošanas mācību iestādes, ir fakts. LPA likvidāciju var tēlaini salīdzināt ar Iekšlietu sistēmas smadzeņu amputāciju.

Nu šo baiso faktu oficiāli ir atzinusi arī Iekšlietu ministrija. Neatkarīgās Rīta Avīzes rakstā par šo tēmu (09.03.2017) ir teikts: “Vecākie virsnieki otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību ar kvalifikāciju – juriskonsults – līdz šim varēja iegūt RSU studiju programmā Tiesību zinātne. Diemžēl šī studiju programma nesniedza visas policijas darbā nepieciešamās specializētās zināšanas, jo to neļāva noteiktais standarts, atzīst IeM, piebilstot, ka publiskajā telpā vairākkārt pamatoti izskanējusi kritika par pirmstiesas izmeklēšanas kvalitātes nepietiekamību. Tas zināmā mērā ir saistāms ar izmeklētāju (pamatā vecāko virsnieku) nepietiekamajām profesionālajām zināšanām, arī nenokomplektēto amatu vietu dēļ.”

Diemžēl problēmas atzīšanai nesekoja vienīgā loģiski pareizā rīcība – atjaunot Policijas akadēmiju ar vienalga kādu nosaukumu, bet tā vietā policistu ar augstāko izglītību sagatavošanu plānots uzticēt mācību iestādei (Rīgas Stradiņa universitātei), kurai ir arī tāda slava (neslava), kas ir kategoriski nesavienojama ar policijas pamatbūtību (policistu sagatavošanas nodošana RSU ir salīdzināma ar policistu apmācības organizēšanas uzticēšanu pedofīliem).

Problēmas būtība

Lai saprastu Policijas akadēmijas likvidēšanas un nepieciešamās atjaunošanas problemātiku, pirmkārt ir jāsaprot tas, ko iznīcināja un ko vēlējās iznīcināt, likvidējot LPA. Tālāk ir jāsaprot t.s. “outsorsinga” jeb ārpakalpojumu pieejas problemātika un to, ka šī pieeja lielākajā daļā gadījumu ir kategoriski nepieņemama un nepieļaujama valsts drošības iestādēm. Ja tas top, skaidrs, tad kļūst acīmredzams, ka vienīgais problēmas risinājums ir atjaunot Policijas akadēmiju, radot to pilnīgi no jauna vai arī kā bāzi izmantojot Valsts policijas koledžu (VPK).

Kas bija Latvijas Policijas akadēmija?

Latvijas Policijas akadēmija bija specializēta mācību iestāde, kura deva augstāko izglītību Iekšlietu sistēmas darbiniekiem. LPA tika dibināta 1991.gadā un tās personālsastāvā pārsvarā bija kadri no PSRS Iekšlietu sistēmas, kura pēc saviem kvalitatīvajiem rādītājiem bija viena no labākajām pasaulē. Attiecīgi Latvijas Policijas akadēmija bija vienlaicīgi gan institūcija, kura būtiski ietekmēja Latvijas Iekšlietu sistēmas stratēģisko attīstību, PSRS Iekšlietu sistēmas tradīciju mantiniece, Latvijas Iekšlietu sistēmas “kadru kalve” un Iekšlietu sistēmas teorētisko zināšanu (cilvēku, informācijas, metožu) koncentrācijas un attīstības vieta. Un līdz ar to LPA bija arī ļoti nozīmīga pārpolitiska spēka mītnes vieta (cits, līdzīga veids spēks ir koncentrējies Latvijas Universitātē, kuru Rainis savulaik nosauca par “reakcijas stipro pili”, bet vēl cits – RSU).

Kādēļ tika likvidēta Latvijas Policijas akadēmija? Formāli, lai ietaupītu līdzekļus, optimizētu augstskolas un pastiprinātu divas citas augstākās izglītības mācību iestādes (LU un RSU). LPA likvidāciju vēl var apskatīt arī pārpolitisko spēku cīņas kontekstā, kurā LPA intelektuāļu grupējums tika sagrauts, kā rezultātā to bāzesvieta tika likvidēta un pievienota konkurentiem (ienaidniekiem).

Būtiska nozīme Latvijas Policijas akadēmijas likvidācijā ir t.s. ”cīņai ar padomju atliekām”, kuras ietvaros paredzēts iznīcināt pilnīgi visu Padomju Savienības atstāto mantojumu, tai skaitā arī lielāko daļu Latvijas iedzīvotāju un arī lielāko daļu latviešu. Šajā kontekstā visu, kas kaut kādā mērā ir saistīts ar padomju laikiem, histēriski nomelno un pasludina par ļaunuma iemiesojumu. Šīs pieejas ietvaros arī no Padomju Savienības mantotā Iekšlietu sistēma tiek pasludināta par nekam nederīgu, kura ir pilnībā jānojauc un jāveido no jauna. Šādas pieejas ietvaros arī tika likvidēta LPA, kam loģiski ir jāseko tāda vai cita veida visas Latvijas Iekšlietu sistēmas sagraušanai. Tā kā Padomju Savienības Iekšlietu sistēma bija ģeniāli pārdomāta un ar milzīgu izturības rezervi, tā vēl joprojām turpina pietiekami labi pildīt savas pamatfunkcijas, lai gan sabrukuma pazīmes jau ir redzamas. Kā galvenie “cīņas ar padomju atliekām” sponsori un veicinātāji jāmin ārvalstu, pirmkārt Lielbritānijas, Zviedrijas un Norvēģijas, specdienesti un to vietējā aģentūra.

Cits ļoti nozīmīgs faktors Latvijas Policijas akadēmijas likvidēšanā ir dažādu organizētu noziedzīgu grupu (ONG), kuras kapitālisma apstākļos piedzīvoja nepieredzētu uzplaukumu, vēlme vājināt Iekšlietu sistēmu tik lielā mērā, lai tā nebūtu spējīga traucēt to darbībai un saukt ONG dalībniekus pie tiesiskas atbildības. Tieši ONG interesēm visvairāk atbilda LPA likvidācija, saglabājot puslīdz funkcionējošu Iekšlietu sistēmu kārtības uzturēšanai uz ielām. Likvidējot LPA un veicot vēl virkni citu destruktīvu darbību, Latvijas Iekšlietu sistēma gandrīz pilnībā tika “atbrīvota” no spējas un gribas cīnīties ar organizēto noziedzību, kura Latvijā tagad plaukst un zeļ, lēni, bet pamatīgi iznīcinot Latvijas sabiedrību.

Dēļ Latvijas Policijas akadēmijas likvidācijas kļuva iespējama Valsts Policijas “pārprofilēšana” uz kārtības nodrošināšanu ielās (patrulēšanu), atstājot novārtā operatīvo darbu un noziegumu izmeklēšanu. Esam pat nonākuši tik tālu, ka nopietni tiek izskatīti priekšlikumi mainīt kriminālizmeklēšanas sistēmu, dodot legālas iespējas vispār atteikties no kriminālizmeklēšanas veikšanas. Tas ir, tā vietā, lai risinātu ar kriminālizmeklēšanu saistītas problēmas, ir rasts “out of box thinking” risinājums legāli pārstāt veikt kriminālizmeklēšanas. Ja šādas vēsmas gūs virzību, tad Valsts policija un/vai prokuratūra brīvi varēs izvēlēties, kuras krimināllietas izmeklēt, bet kuras nē. Burvīgs, noziedzniekiem draudzīgs un korupcijas riskus ievērojami pastiprinošs risinājums.

Visbeidzot, LPA likvidācija, ir saistīta arī ar noteikta sociālā slāņa napoleoniskām ambīcijām, nepamatotu vēlmi ieņemt neapstrīdami vadošo lomu sabiedrībā un attiecīgas valsts uzbūves koncepcijas realizāciju. Runa ir par juristiem, kuru vairumam to specifiskās domāšanas ievirzes dēļ ir noteiktas kopīgas iezīmes.

Latvijā ir saģenerēts tik daudz juristeļu, ka tos nav kur likt, un tos mēģina “bāzt” visos iespējamajos “caurumos”. Visu valsts pārvaldi mēģina noreducēt līdz juridiskam darbam, kas ir absurds gan no organizatoriskā, gan racionālā, gan arī cilvēciskā un morāli-ētiskā skatu punkta. Šādas koncepcijas ietvaros Iekšlietu sistēmā ir jāstrādā juristiem un tā kā juristus gatavo visi, kam nav slinkums, nav nepieciešama vēl kaut kāda specializēta mācību iestāde, kura gatavos kaut kādus speciālus šaurprofila juristus. Tāpēc LPA tika likvidēta, bet tās studenti pārcelti uz LU un RSU juridiskajām programmām. Tas, ko šie sabiedriskās drošības jautājumu analfabēti ar juridiskajiem diplomu neapjēdz, ka Iekšlietu sistēma ir daudz kas vairāk nekā tikai juridisks darbs un pat savā augstākā vadības līmenī Iekšlietu sistēmā nodarbinātajiem ir jābūt daudz plašākām kompetencēm un spējām kā prastiem juristeļiem (pat ja tie ir elitārie un pārgudrie LU juristi). No šāda skatu punkta raugoties, LPA likvidācija bija juristu kā šķiras atbrīvošanās no iestādes, kura rada kvalificētākus konkurentus, lai varētu brīvi aizpildīt to nišu.

Būtisks LPA likvidācijas apstāklis ir tā subjekta (intelektuāļu grupējuma) kvalitāte un rīcībspēja, kurš nodrošināja LPA darbību. Ja LPA likvidācijā izšķirošie nebija iekšējā organizatoriskā un intelektuālā nespēka iemesli (bet gan oponentu pārspēks), tad bijušajiem LPA akadēmiskajiem kadriem noteikti būtu vajadzējis turpināt aktīvi strādāt, gatavojot jauno maiņu un veicinot to apstākļu iestāšanos, kuri novestu pie Iekšlietu sistēmas atjaunošanas pienācīgā veidolā. Šai gadījumā Policijas akadēmijas atjaunošana, lai kā arī tā nenotiktu, un visas Iekšlietu sistēmas atdzimšana ir pietiekami reāla. Savukārt, ja LPA likvidācija kļuva iespējama arī dēļ to veidojošā subjekta netālredzības un impotences, tad atjaunošanas process prasīs daudz vairāk laika un intelektuālo piepūli, ar mazākām garantijām sasniegt pienācīgu kvalitatīvu rezultātu, bet arī šai gadījumā tas noteikti ir jādara.

Kāpēc policistu augstākās izglītības mācību iestādei ir jāatrodas tiešā Iekšlietu ministrijas pārvaldībā?

Konstatējot problēmu, ka Latvijā policisti nevar iegūt pienācīgu augstāko izglītību, var izdalīt vairākus šīs problēmas iespējamos risinājumus: 1) specializētas mācību iestādes izveidošana IeM pārvaldībā; 2) specializētas mācību iestādes izveidošana IZM pārvaldībā; 3) privātas specializētas mācību iestādes izveidošana; 4) specializētu mācību programmu izveide kādā no esošajām augstskolām; 5) problēmas nerisināšana, meklējot ārēji smukus un puslīdz pieklājīgus argumentus problēmas noliegšanai vai tās nerisināšanas pamatošanai. Vienīgais pieņemamais risinājums, kurš dod vismaz cerību kaut kad un vismaz kaut kādā mērā atrisināt problēmu, ir specializētas mācību iestādes izveidošana IeM pārvaldībā. Citi risinājumi ir vai nu ļoti mazproduktīvi, bezjēdzīgi vai arī piesegs kaitnieciskai darbībai esošās Iekšlietu sistēmas piebeigšanai.

Specializēta privāta vai IZM pārziņā esoša policistu augstskola būtu pieņemama, ja runa ietu par esošu, tradīcijām bagātu mācību iestādi, kura kā gaismas pils stikla kalnā paceļas virs sistēmas, kuru tā apkalpo un vada. Šai gadījumā nodalītībai no sistēmas ir savas priekšrocības. Tā kā Latvijas Policijas akadēmija ir likvidēta, tad jāatjauno tā ir Iekšlietu sistēmas iekšienē ar attiecīgu pakļautību. Vēl kā pieņemams risinājums būtu līdzīga profila iestādes izveidošana privātā kārtā neatkarīgi no IeM struktūrām, bet tā ir pavisam cita veida darbība, kuras galvenais pamatojuma arguments ir atziņa, ka esošā Iekšlietu sistēma vairs nav glābjama un ka paralēli tai ir jāsāk veidot jauna, alternatīva Iekšlietu sistēma. Iespējams tas arī būs jādara, bet pagaidām vai paralēli tam ir maksimāli jācenšas izglābt darbojošos Iekšlietu sistēmu, aktivizējot tās reģenerācijas procesus, jo Iekšlietu sistēmas sabrukuma sekas būs drausmīgas gan visai sabiedrībai kopumā, gan katram tās loceklim individuāli neatkarīgi no viņa sabiedriskā statusa un materiālā nodrošinājuma līmeņa.

Resursu patēriņa un efektivitātes ziņā šķietami pievilcīgs policistu augstākās izglītības nodrošināšanas risinājums ir specializētas programmas izveidošana kādā no esošām augstskolām. Priekš kam radīt jaunu augstskolu, ja ir daudz esošo?! Galvenais precīzi nodefinēt prasības un kontrolēt to gala izpildi, kas neprasa daudz resursu. Visu pārējo “melno darbu” izdarīs attiecīgā pakalpojuma sniedzējs. Tā ir “outsoursing” jeb ārpakalpojumu pieeja, kam noteiktās situācijās ir savi plusi. Bet tā ir arī sliņķu un nespējnieku pieeja, kuri, no vienas puses, ņemot ārpakalpojumu, atzīstas savā nevarēšanā, bet no otras puses zaudē kompetenci tai sfērā, kuru “outsourcē”.

Kādas ir “outsourcinga” (ārpakalpojumu) priekšrocības? “Outsourcējot” kādu organizācijas darbības jomu, tās vadība (menedžments) atbrīvo vietu savā apziņā un laiku, lai koncentrētos uz organizācijas pamatdarbības virzieniem. Pie tam, pozitīvs efekts tiek panākts tikai tad, ja organizācija spēj izkontrolēt ārpakalpojuma sniedzēju un ja organizācijas vadībai ir iespējas un spējas koncentrēties uz pamatdarbības virzieniem.

Tomēr jākonstatē, ka jau labu laiku “outsoursings” ir kļuvis par modes lietu un tas tiek pozicionēts kā brīnumlīdzeklis pret jebkurām organizatoriskām problēmām. Šādas ārpakalpojumu idejas izplatības iemesli ir gan atsevišķu spēku destruktīvā darbībā, kura ir vērsta pret saviem ienaidniekiem, pretiniekiem vai konkurentiem (“outsorsings” ir labs viltus līdzeklis kā nemanāmi iznīcināt vai nopietni traumēt jebkuru organizāciju), gan consulting (konsultantu) kompāniju, kuras ir galvenās ārpakalpojumu propagandētājas, mārketinga un sava biznesa stimulēšanas aktivitātēs, gan arī cilvēkiem piemītošajā dabiskajā slinkumā un bezatbildības tieksmēs (priekš kam menedžmentam censties vadīt kādu jomu un atbildēt par tajā sastrādāto, ja var to “izmest” ārpakalpojumos un “dzīvot mierīgi”). Apsēstība ar ārpakalpojumiem ir aizgājusi tik tālu, ka “outsourcēt” sāk pat t.s.”pamatbizensu” (pamatnodarbošanos) un to sāk piemērot arī organizācijām, kurām piemērot to kategoriski nedrīkst (piemēram, valsts drošības iestādēm).

Tātad, nenoliedzot pozitīvos ārpakalpojuma aspektus un to, ka atsevišķos gadījumos šī pieeja ir veiksmīgi izmantojama, ir jākonstatē, ka “outsorcings” ir organizācijas vadības nespējas organizēt pilna apjoma darbības ciklu pienācīgā kvalitātē un šī problēma tiek kompensēta sašaurinot un “apgraizot” organizāciju, nodot daļu tās funkciju citu organizāciju rīcībā. Teorētiski vienmēr ir iespējams organizēt darbu tā, lai pati organizācija spētu sevi nodrošināt ar visu savai darbībai nepieciešamo. Tas ir pirmkārt organizācijas vadības spēju un gribas jautājums, kā arī daļēji pieejamo resursu jautājums. Jebkurā gadījumā kompetenta vadība vienmēr ir spējīga rast optimālu ārpakalpojumu un “pamatbiznesa” attiecību (nekompetenta vadība “pavelkas” uz consalting kompāniju ārpakalpojumu lohotroniem).

Kādēļ valsts drošības iestādēs ārpakalpojumu pieeja ir principiāli nepieņemama? Dēļ tiešas kontroles trūkuma gan pār darbības procesu, gan pār tās rezultātu, gan pār personālu, gan pār ierobežotas piekļuves informāciju, kā arī dēļ nepieciešamības nodrošināt pielaidi ierobežotas pieejas resursiem. Citiem vārdiem sakot Iekšlietu sistēmai ir jābūt pilnībā monolītam un integrētam vienam veselumam, nevis dažādu organizāciju un ārpakalpojumu sniedzēju “šļurai”. Ja tā nav, tad Iekšlietu sistēma nespēj pildīt savas funkcijas. Iekšlietu sistēmai ir jābūt kā monolītai klintij, kuras esamība tādā stāvoklī vien nodrošina sabiedriskās kārtības minimumu.

Personāla un kadru sagatavošanas jautājums ir viens no jebkuras organizācijas pamatjautājumiem, kurš tieši ietekmē organizācijas darbības kvalitāti un tas jo īpaši attiecas uz Iekšlietu sistēmu, tāpēc “outsourcēt” un “atdot uz āru” policistu izglītošanu ir pilnīgs neprāts, kurš robežojas ar noziedzīgu nolaidību un apzinātu kaitniecību, kas visnopietnākā kārtā apdraud gan Latvijas sabiedrības iekšējo drošību, gan arī Latvijas valsts pastāvēšanu kā tādu.

Par Policijas akadēmijas atjaunošanas perspektīvām

Kas traucē atjaunot Policijas akadēmiju? Pirmkārt ar Iekšlietu sistēmu saistīto cilvēku sapratnes, līdzekļu, kadru un gribas trūkums, kuru uztur un veicina spēki, kas vēlas iznīcināt esošo Iekšlietu sistēmu vai arī uzturēt to pašreizējajā ierobežotas rīcībspējas stāvoklī. Principā, ja atbildīgās amatpersonas saprot problēmas būtību un pieņem lēmumu rīkoties, tad tām teorētiski ir visas iespējas pietiekami lielā mērā atjaunot Policijas akadēmiju uz Valsts policijas koledžas bāzes. Pie tam izdarīt to var klusi un nemanāmi. Lielā mērā to pat uz “savu galvu” varētu paveikt arī VPK vadība, ja vien stipri sagribētu.

Policijas akadēmijas atjaunošanu nevēlas pieļaut: 1) ārvalstu specdienesti un to vietējā aģentūra (pirmkārt Lielbritānijas, Zviedrijas un Norvēģijas, bet iespējams arī citu valstu); 2) organizētas noziedzīgas grupas (ONG) starp kurām ir izdalāmas politisko varu sagrābušās ONG, politisko varu būtiski ietekmējošās ONG un homoseksuālistu – pedofīlu ONG; 3) pārpolitiskais subjekts, kura bāzes vieta ir Latvijas Universitāte (un visdrīzāk tās Juridiskā fakultāte); 4) politisko un reliģisko ekstrēmistu grupas, kuras par vienu no saviem galvenajiem mērķiem stāda “cīņu ar padomju atliekām”. Šie spēki visticamāk dažādos veidos mēģinās traucēt atjaunot Policijas akadēmiju, lai gan daļu no tiem iespējams saukt pie veselā saprāta, ar daļu var “sarunāt”, bet daļu var sarīdīt savā starpā.

Kā būtisks moments ir jāmin apstāklis, ka līdz ar LPA likvidāciju virkne tās kvalitatīvo īpašību ir zudušas neatgriezeniski, tāpēc atjaunojot Policijas akadēmiju pilnā apjomā nav ne iespējams, ne arī lietderīgi. Šī iemesla dēļ būtisks ir jautājums par tiem pamatprincipiem, balstoties kuros ir jāveic daļējā atjaunošana. Šai ziņā ļoti būtiski ir paņemt pēc iespējas lielākā apjomā pozitīvo Padomju Savienības Iekšlietu sistēmas pieredzi, kuras viens no pamatbalstiem bija Iekšlietu sistēmā nodarbināto idejiskā darbības motivācija un attiecīga kadru politika.  Vēl jāņem vērā, ka Padomju Savienības Iekšlietu un Valsts drošības sistēmu mācību iestādēm bija ļoti augsts kvalitatīvais līmenis, kurš ne tuvu nav salīdzināms ne ar pašreizējajiem Latvijas analogiem, ne ar tām informatīvajām pabirām, ar kurām Latvijas struktūras un pavalstniekus “baro” pašreizējie “partneri un sabiedrotie”, tāpēc to laiku materiāli un zināšanas, kuras nav zudušas un ir pieejamas, jācenšas maksimāli saglabāt, pielietot un attīstīt.

Kas notiks, ja Policijas akadēmija netiks atjaunota? Tad Iekšlietu sistēmā turpināsies stagnējoša lejupslīde, kuru pastiprinās veco kadru nomaiņa ar jaunajiem VPK zaldafoniski orientētajiem kadriem vai LU-RSU-utt. nihilistiskajiem un mazkompetentajiem pārgudreļiem, kas agri vai vēlu novedīs līdz pilnīgam Iekšlietu sistēmas sabrukumam, kurš vienlaicīgi būs arī Latvijas valsts sabrukums un iespējams arī Latvijas sabiedrības gals. Katram, kurš, vienalga kādu iemeslu dēļ, grib dzīvot šajā teritorijā ilgāk par 5 – 10 – 15 gadiem un kurš grib, lai te būtu dzīvošanai kaut cik ciešami apstākļi un kārtība gan pašam, gan bērniem un mazbērniem, ir jāveicina Latvijas Iekšlietu sistēmas stabilitāte un rīcībspēja, kuras ilgtermiņa nodrošināšana ir tieši atkarīga no Policijas akadēmijas atjaunošanas maksimāli tuvu Padomju Savienības Iekšlietu sistēmas mācību iestāžu standartiem.

Informācijas aģentūra
/15.03.2017/

Publicēts iekš Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Par angloamerikāņu slepenajām IT tehnoloģijām pasaules iedzīvotāju, biznesa un valsts struktūru izspiegošanai

2017.gada 7.martā portāls Wikileaks publicēja kārtējo ASV specdienestu slepeno dokumentu paketi (apm.8000 failus ar dokumentiem), atklājot kā ASV (un patiesībā arī Lielbritānijas) specdienesti izspiego visu pasauli (tai skaitā arī biznesa un valsts struktūras). Wikileaks publicēja līdz šim lielāko slepeno dokumentu daudzumu, kuros detalizēti ir aprakstītas ASV specdienestu augsti tehnoloģizētās spiegošanas metodes.

Būtiskākie un skandalozākie fakti

1. CIP (Centrālā izlūkošanas pārvalde) ir liels daudzums gatavu IT instrumentu, lai uzlauztu Apple un Android ierīces, kā arī datorus, kuri strādā ar Windows, Mac OS un Linux operētājsistēmām. Tagad pat viseksotiskāko operētājsistēmu lietotājiem ir jāapzinās, ka CIP jau sen ir izgatavojuši “atslēgas” piekļuvei viņu sistēmām. Amerikāņu specdienestu kiberkramplauži jau sen spēj piekļūt visai nepieciešamajai informācijai, tai skaitā arī iekārtu ģeolokācijas (atrašanās vietas) datiem, atmiņas saturam, kā arī datu plūsmai, kas iziet caur iekārtas audiosistēmu un mikrofonu. Daļā gadījumu tas tiek panākts izmantojot t.s. ”nulles dienas caurumus”, par kuriem nezin pat attiecīgo produktu izstrādātāji.

Īpaši būtiska nianse, ka CIP spēj attālināti izslēgt jebkuru ierīci, kuras darbina augstāk minētās nedrošās operētājsistēmas, par ko ir ļoti nopietni jāuztraucas struktūrām, kuru darbība ir atkarīga no to elektronisko sistēmu darbaspējas, atbildīgajiem par kritiski svarīgas infrastruktūras darbību, kuras būtiskajiem elementiem ir attālinātas vadības funkcionalitāte, kā arī valsts drošības iestādēm, jo tādā veidā ir iespējams ļoti viegli un nemanāmi izprovocēt dažāda veida un mēroga tehnoloģiskās kataklizmas. Visdrošākā aizsardzība pret šādām diversijām ir neaprīkot kritiski svarīgos infrastruktūras elementus ar attālinātas vadības funkcionalitāti un vispār tos nepieslēgt tīklam (šādas ierīces arī nedrīkst saturēt bezvadu funkcionalitāti un tām ir jāatrodas radioviļņus slāpējošās telpās).

2. CIP spēj izmantot t.s. “gudros televizorus” (smart TV), lai noklausītos un novērotu to lietotājus. Šajos televizoros ir gan mikrofons, gan TV kamera, kas dod ļoti plašas izspiegošanas iespējas un ļauj viegli savākt kompromitējošu video un audio ierakstus no dārgām viesnīcām un privātmāju guļamistabām. Nezināmu iemeslu dēļ CIP un viņu kolēģiem no britu MI5 visvairāk ir iepatikušies kompānijas Samsung “gudrie televizori”. Visa cita starpā šos “gudros televizorus” ir bezjēdzīgi izslēgt, jo to mikrofons turpina darboties jebkurā gadījumā.  Šis ir zīmīgs fakts, kurš liecina arī par angloamerikāņu stratēģisko virzību Orvela antiutopijas “1984” iedzīvināšanai.

3. Visi daudzo un dažādo sistēmu uzlaušanas rīki brīvi un nekontrolēti cirkulē angloamerikāņu specstruktūru vidē un tiek arī nodoti privātiem apakšuzņēmējiem, kuri veic kādu no CIP uzdevumiem. Vienā šāda tipa privātā kompānijā savulaik strādāja arī Edvards Snoudens, kuram bija piekļuve lielam daudzumam slepenu ASV specdienestu dokumentu un kurš tos brīvi paņēma un nodeva publiskošanai. Tas nozīmē, ka augstākminēto kiberieroču “noplūdes” iespējamība ir vairāk kā liela un ka šie ieroči var nokļūt arī teroristisku organizāciju rīcībā. To, ka šī kiberieroču izplatība netiek droši kontrolēta, liecina arī konkrēto (Wikileaks publiskoto) slepeno dokumentu “noplūde”.

No tā izriet, ka pat tām biznesa un valsts struktūrām (piemēram, Latvijas), kuras tic ASV un Lielbritānijas specdienestu godaprātam (kas, protams, ir naiva muļķība), ir jāpieņem preventīvi drošības mēri, lai pašā saknē izslēgtu šādu kiberieroču pielietošanu pret sevi, jo tie ar lielu varbūtību var nonākt pavisam nedraudzīgu un pavisam negodprātīgu organizāciju un personu rīcībā. Šo kiberieroču nepietiekami kontrolēta izplatība nopietni apdraud visas kaut cik tehnoloģizētas pasaules valstis un šis apdraudējums pēc iespējamajām sekām ir nedaudz zemāks par kodolieroču un bioloģisko ieroču izplatību.

4. Īpaši satraucoša ir CIP programma mūsdienu automašīnu un medicīnisko iekārtu uzlaušanai. Izmantojot attālinātu piekļuvi mūsdienu automašīnu vai slimnīcas dzīvību nodrošinošās aparatūras vadības blokiem, CIP var viegli veikt slepenas politiskās slepkavības, kuras praktiski gandrīz nebūs atšķiramas no nelaimes gadījumiem. No šī fakta, citu faktu un pazīmju kopsakarā, var pietiekami droši secināt, ka angloamerikāņiem ir arī iespējas piekļūt noteiktu “jaunākās paaudzes” lidmašīnu modeļu vadības sistēmām un ka tādā veidā ir iespējams izraisīt arī aviokatastrofas.

5. Daudzu lietotāju iecienītās lietotāj programmas, tādas kā Telegram Messenger un Whats up, kuras līdz šim skaitījās no nesankcionētas piekļuves drošas, izrādās ir pilnībā bezspēcīgas amerikāņu kiberkramplaužu priekšā, kuri prot piekļūt to datiem pirmsšifrēšanas fāzē.

6. CIP aktīvi cīnās ar antivīrusu izstrādes kompānijām, lai to produkti netraucētu spiegprogrammu darbībām. Šī CIP darbības virziena detaļas pagaidām netika publiskotas, bet tas visticamāk drīzumā tiks izdarīts, jo pagaidām Wikileaks ir publicējusi tikai mazu daļu no tai pieejamajiem dokumentiem.

7. CIP pēc pašu veiktās kiberielaušanās bieži vien atstāj viltus pēdas, kuras norāda uz kādu no hakeru grupām. CIP ir uzskaitīti un reģistrēti visu hakera grupu “rokraksti” un tai ir speciāla programma, kura ģenerē vajadzīgās grupas “pēdas”. Šī ir ļoti būtiska informācija dēļ ASV Demokrātu partijas un tās atbalstītāju radītās histērijas ap mistisko “krievu hakeru” iejaukšanos ASV vēlēšanās un dēļ vairākiem citiem politiskā līmenī paceltiem kiberielaušanās gadījumiem, kuros tiek vainoti “krievu”, “ķīniešu” un citu angloamerikāņiem tobrīd neērtu valstu hakeri.

8. ASV eksistē slepena struktūra, kura ir specializējusies uz kiberielaušanos veikšanu un vismaz viena nozīmīga šīs struktūras bāzes vieta atrodas Frankfurtē (Vācija). Vācijas prokuratūra drīzumā pēc dokumentu publicēšanas sāka interesēties par tās darbību dēļ iespējamajiem Vācijas likumdošanas pārkāpumiem un Vācijas pilsoņu izspiegošanas. Te jāņem vērā arī tuvojošās vēlēšanas Vācijā uz kuru rezultātu šis fakts un darbības ap to var atstāt būtisku ietekmi. Vēl aģentūra Reuters izplatīja ziņu, ka amerikāņu kiberdrošības speciālisti no Wikileaks publiskotajiem dokumentiem identificēja vienu vīrusu, kura palaišanā līdz šim tika vainoti “krievu” vai “ķīniešu” hakeri. Tagad izrādās, ka tas ir CIP produkts.

Secinājumi

Ko no tā var secināt? To, ka mūsdienās reāli ir iespējama cilvēku totāla izspiegošana un to intensīvi mēģina īstenot dzīvē ASV un visticamāk arī Lielbritānijas specdienesti (kas gan nenozīmē, ka līdzīgā garā labprāt nestrādātu arī citu valstu specstruktūras).

No tā izriet, ka jebkuram cilvēkam, jebkuram pilsonim, jebkuram ierēdnim, jebkuram policistam, jebkuram IT&T speciālistam ir pirmkārt jāņem vērā, ka eksistē šādas iespējas un otrkārt, jācenšas slāpēt šo iespēju paplašināšanos, lai tās neapdraudētu cilvēku tiesības uz personisko dzīvi. Tas nozīmē, ka visas šīs tehnoloģijas vismaz pašam personiski ir jālieto ar mēru un ir jāatstāj iespēja jebkurā mirklī no tām atteikties.

Tā kā liela daļa sabiedrības jau ir neapdomīgi “pavilkusies” uz ārišķīgi spožajām, bezjēdzīgajām un apstulbinošajām tehnoloģiskajām “spēļmantiņām”, tad jāpievēršas “veclaicīgām” un “konservatīvām” tehnoloģijām. Vidē, kurā cilvēks atrodas, ir maksimāli jāminimizē elektroierīču skaits, jo īpaši tādu, kurām ir bezvadu funkcionalitāte (jo to attālināti ir viegli ieslēgt bez lietotāja ziņas) vai kuras ir pieslēgtas tīklam. Ir jālieto veci mobilie telefoni un tikai zvanīšanai un kontaktiem. Mobilie telefoni un portatīvie datori, kad tie netiek lietoti, ir jāatstāj nomaļās telpās. Tīklam pieslēgtas elektroierīces, kad tās nav nepieciešamas, ir jāatslēdz no elektrības. Mobilo telefonu ik pa laikam ir ieteicams “aizmirst” un doties savās darīšanās bez telefona. Svarīgu un personisku sarunu gadījumā jācenšas, lai tuvumā nebūtu neviena mobilā telefona, portatīvā datora, WiFi raidītāja vai kādas citas ar mikrofonu vai kameru aprīkotas elektroierīces. Ikdienas plāni ir jāraksta papīra piezīmju grāmatiņās ar roku un daļa no tā ar saīsinājumiem vai virspusēju, pašam labi saprotamu šifru. Jālieto vecas automašīnas, kurās nav vai ir pēc iespējas mazāks elektronizācijas līmenis.

Jāsargājas no visu veidu “gudrajām” ierīcēm, sākot no “smartfoniem”, “gudrajiem TV”, “gudrajiem auto” un beidzot ar “gudrajām mājām”, jo tās ir lohiem domātas augsti tehnoloģizētas stikla krellītes, kas ļauj tos ērti un viegli kontrolēt. Mājās jātur skaidras naudas rezerves, jācenšas minimizēt norēķina karšu lietošanu un regulāri jāiepērkas, izmantojot skaidru naudu. Principiāli jācenšas nelietot ID kartes, mākoņtipa pakalpojumus, pašapkalpošanās punktus (piemēram, pašapkalpošanās kases veikalos) un to izstrādātāju produktus, kuri neadekvāti mēģina iegūt nozīmīgu personisko informāciju (piemēram, e-pasta pakalpojuma sniedzējus, kuri obligāti pieprasa uzrādīt mobilā tālruņa numuru). Kategoriski nedrīkst sākt lietot valsts struktūru izveidoto oficiālo e-pastu, ko daļai iedzīvotāju plāno uzspiest obligātā kārtā, jo līdz ar oficiālā e-pasta esamību cilvēks kļūst juridiski momentāni sasniedzams neatkarīgi no tā fiziskās atrašanās vietas, kas valsts struktūrām paver plašas iespējas ievērojami samazināt iedzīvotāju pamatbrīvības.

Biznesa un valsts struktūrām ir nopietni jāpārskata līdzšinējā drošības politika. Šai ziņā pirmkārt ir jākonstatē, ka Datu centri, kuri līdz šim tika pozicionēti kā droši, faktiski ir pilnībā ievainojami no CIP izstrādāto kiberieroču puses un tā tas ir arī tādēļ, ka šo Datu centru drošības standartus lielā mērā izstrādāja pašas angloamerikāņu struktūras. Attiecīgi šādiem Datu centriem uzticēties nevar un tajos ir izvietojama tikai nekritiska infrastruktūra.

Valsts struktūrām ir jāveido savi Datu centri, kuros fiziskā drošība tiktu nodrošināta atbilstoši arī Padomju Savienības militārajiem standartiem. Šādos Datu centros ir jābūt ierobežotai radiosignāla izplatībai, tajā esošās iekārtas nedrīkst būt aprīkotas ar bezvadu datu pārraides funkcionalitāti, kamerām un mikrofoniem, kā arī pēc iespējas tās nedrīkst būt pieslēgtas tīklam.

Kritiski būtiskas iekārtas, kuru neatņemama funkcionēšanas sastāvdaļa ir tīkla pieslēgums, ir jāaprīko ar drošu programmatūru, kas pašreiz ir gandrīz neizpildāms uzdevums, jo nav zināms, kura programmatūra var tikt uzskatīta par pilnībā drošu. Tāpēc valsts drošības iestāžu viens no tuvākajiem galvenajiem uzdevumiem ir uzsākt pašiem savas šāda tipa programmatūru paketes izstrādi. Tā ietvaros ir jāizstrādā arī sava vietējā ražojuma operētājsistēma un galvenās lietojumprogrammas.

Kā izstrādes programmēšanas valodu ieteicams izvēlēties Pascal, Modula vai Oberon, kas ir lietošanā vienkāršas, efektīvas un drošas, bet kā izstrādes valodu kategoriski nedrīkst izvēlēties C++, jo tajā sākotnēji ir iebūvēti “caurumi” un tā ir mākslīgi padarīta sarežģīta, lai maksimāli apgrūtinātu “caurumu” atrašanu programmās, kuras ir radītas ar C++.

Vietējās programmatūras izstrādes mērķim ir vērts izveidot speciālu, valstij pilnībā piederošu IT izstrādes uzņēmumu. Ar šādi radītu programmatūru pēc tam ir jāaprīko vai nu visas valsts iestādes vai arī no sabiedriskās drošības viedokļa būtiskākās struktūras, pirmkārt, Iekšlietu ministrijas pārraudzībā esošās. Tas ir jādara ne tikai, lai stiprinātu valsts iekšējo drošību, bet tas saprātīgas realizācijas gadījumā var dot arī milzīgu ekonomiskā, intelektuālā un pat patriotiskā pacēluma efektu, tāpēc šī mērķa īstenošanai sākotnēji nav jāžēlo ne organizatoriskie, ne finanšu resursi.

Avoti:
https://wikileaks.org/ciav7p1/


Informācijas aģentūra
/15.03.2017/

Publicēts iekš Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Kanibālisma propaganda: CNN pārraida kā tās reportieris apēd cilvēka smadzenes

ASV Demokrātu partijas galvenais globālās propagandas rupors CNN starp sev raksturīgajiem antitrampiskiem un antiputiniskiem sižetiem 2017.gada janvāra beigās pārraidīja materiālu, kurā CNN reportieris Reza Aslans kameru priekšā ēda cilvēka smadzenes un pēc tam atstāstīja savas izjūtas. Šis pretīgais un normāliem cilvēkiem neiedomājamais materiāls tika pārraidīts jaunajā CNN šovā “Believer”, kurš bija veltīts hinduistu kanibālu sektai Aghora no Indijas. Zīmīgi, ka papildus CNN radītai publicitātei un negatīvo atsauksmju publicitātei, informācija par šo drausmīgo materiālu tika plaši izplatīta jauniešu auditorijai tuvā “pozitīvā pofigisma” stilā. Kā šīs jauniešiem domātās propagandas paveidu var minēt Kanādā bāzētā Youtube kanāla “InformOverload” sižetu “CNN Reporter Eats Human Brains On TV”

Jāatgādina un jābrīdina, ka kanibālisma propaganda Rietumu pasaulē jau labu laiku tiek veikta un tas tiek darīts pēc tās pašas metodoloģijas, izmantojot kuru tika normalizēts homoseksuālisms un izmantojot kuru pašreiz mēģina normalizēt izvarošanas un pedofīliju. Šī metodoloģija plašākai publikai ir pazīstama kā t.s.”overtona logi” (lūk “overtona logu” metodes apraksts: https://infoagentura.wordpress.com/2014/01/29/perversiju-legalizacijas-tehnologija-overtona-logs-socialo-izmainu-modelis/ )

Tāpat jāatgādina, ka kanibālisma propaganda ir saistīta ar daļas Rietumvalstu valdošo slāņu aizraušanos kā minimums ar kanibālisma ideju. Kā nepārprotamu vienu šādu personāžu var minēt ilggadīgo ASV valsts pārvaldes augstākā līmeņa ierēdni, vienu no ASV Demokrātu partijas līderiem, Hilarijas Klintones priekšvēlēšanu kampaņas vadītāju, homoseksuālistu – pedofīlu Džonu Podestu, kura publiskotie e-pasti atklāja ne tikai viņa homoseksuāli-pedofīlo dabu, bet arī aizraušanos ar sātaniska un kanibāliska tipa idejām (sarakste ar Marinu Abramovič par “spirit cooking”). Podesta pat nepakautrējās savā darba vietā Hilarijas Klintones priekšvēlēšanu štābā izkārt gleznu ar tiešiem un nepārprotamiem kanibāliskiem skatiem (http://www.forbiddennews.info/art-depicting-cannibalism-found-in-podestas-campaign-office/ ).

Tā kā kanibālisma propaganda ir viens no aktuālajiem Rietumu pasaules “trendiem”, tad jāņem vērā, ka to mēģinās ievazāt arī Latvijā, kas jau sāk notikt, tāpēc ir pēc iespējas ātrāk kategoriski jānovēršas no visām šāda tipa parādībām, valstīm, politiskajiem spēkiem un indivīdiem, kuri to tieši vai netieši atbalsta.

Kanibālisma propagandas tendence visa cita starpā arī liecina, ka tie argumenti, kuri tika pausti, iestājoties pret homoseksuālisma normalizāciju, jo tai sekos daudzu citu galēji antisabiedrisku parādību attaisnošana, ir izrādījušies patiesi. Tā kā Latvijā homoseksuālisma normalizācija līdz galam vēl nav notikusi, tas ir kārtējais nopietnais arguments to apturēt un nostiprināt likumdošanā un sabiedriskajā apziņā homoseksuālisma un citu psihiska rakstura noviržu devianto un antisabiedrisko dabu.

Visbeidzot ir jāatceras un jāņem vērā, ka ASV Demokrātu partija un tās atbalstītāji ir ne tikai homoseksuālistu atbalstītāji, ne tikai homoseksuālistu-pedofīlu atbalstītāji, bet arī faktiski kanibālisma atbalstītāji. Dedzīgākie ASV Demokrātu partijas pārstāvji un atbalstītāji ir Podestam līdzīgi galēji antisociāli elementi, kuru viena no pazīmēm ir dedzīgs un agresīvs antiputinisms un antitrampisms, jo sabiedriskās pārvaldes koncepcijas, ko izmanto Putins un ko mēģina sākt izmantot Tramps, izslēdz iespēju šiem personāžiem legalizēt savas galēji necilvēcīgās tieksmes.

Avoti:
http://www.dailymail.co.uk/news/article-4296404/CNN-presenter-Reza-Aslan-eats-HUMAN-BRAIN.html

Informācijas aģentūra
/15.03.2017/

Publicēts iekš Kat.: Notikumi, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Advokāts: bērnu aizsardzības mehānismu pārvērš par bērnu izņemšanas no ģimenēm mehānismu

Oļegs Barsukovs

Ierēdņi pieļauj noziegumus, kuri tiek pastrādāti bērnu aizsardzības sfērā, paziņoja Sanktpēterburgas advokātu palātas loceklis Oļegs Barsukovs, 27.02.2017 uzstājoties Krievijas Sabiedriskajā palātā (Общественная палата / Public chamber) par tēmu “Bērnu izņemšana no ģimenes”.

Oļegs Barsukovs apgalvo, ka amatpersonu noziegumi (dokumentu viltošana, piespiešana dot liecības, pierādījumu falsifikācijas, ļaunprātīga dienesta stāvokļa izmantošana un ļaunprātīga savu pilnvaru pārsniegšana utt.) bērnu tiesību aizsardzības sfērā nav nejauši atsevišķi gadījumi un ka tiem ir sistēmisks raksturs. Tas ir, šie noziegumi tiek pastrādāti regulāri un tas tiek veikts izmantojot starpiestāžu sadarbības mehānismus un ar augstākā līmeņa vadītāju atbalstu.

Advokāts uzsvēta, ka galvenais t.s. “juvenālo tehnoloģiju” (kuru ietvaros ir iespējama salīdzinoši vienkārša bērnu izņemšana no ģimenes) sabiedriskais apdraudējums mazākā mērā ir šīs sfēras korupcija un atsevišķu ierēdņu materiālo vērtību iegūšana, cik fundamentāla un nesamierināma naida sēšana sabiedrībā, radot “visu naida pret visiem” stāvokli.

Lai gan advokāts Oļegs Barsukovs runā par situāciju Krievijā, šī problēmā līdzīgā vai pat ievērojami lielākā mērā ir attiecināma arī uz Latviju.

Avots:
http://rossaprimavera.ru/news/advokat-chinovniki-ispolzuyut-voprosy-zashchity-prav-detey-dlya

Informācijas aģentūra
/15.03.2017/

Publicēts iekš !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Klīniskais psihologs: bērna šķiršana no vecākiem rada visspēcīgāko psiholoģisko traumu bērnam

Žanna Tačmamedova

Vissmagāko psiholoģisko traumu rada bērna šķiršana no vecākiem, paziņoja klīniskā psiholoģe, Krievijas federālās iestādes “Roskomnadzor” eksperte, Krievijas Sabiedriskās palātas (Общественная палата / Public chamber) locekļa palīdze Žanna Tačmamedova (Жанна Тачмамедова), 27.02.2017 uzstājoties Krievijas Sabiedriskajā palātā par tēmu “Bērnu izņemšana no ģimenes”.

Runājot par psiholoģisko vardarbību bieži tiek aizmirsts, ka tieši šķiršana no vecākiem rada milzīgu kaitējumu bērna psihei, teica psiholoģe. Žanna Tačmamedova pastāstīja, ka, jo jaunāks bērns, jo lielākas negatīvās sekas tā psihiskai attīstībai rada šķiršana no vecākiem. Līdz 4 gadu vecumam bērns to nespēj ne saprast, ne tikt galā ar šo situāciju. Šādā vecumā bērns nespēj dzīvot bez mātes un tās zaudējums pat apdraud viņa dzīvību.

Bērniem, kuri ir vardarbīgi šķirti no vecākiem, attīstās depresija, prāta atpalicība, fiziskās attīstības aizture. Bieži sākas regress – bērni, kuri ir iemācījušies staigāt un runāt, zaudē šīs iemaņas.

Pēc psiholoģes teiktā, pavisam maziem bērnu grupā līdz gada vecumam šķiršana no vecākiem rada strauju mirstības pieaugumu. 37% bērnu līdz gada vecumam, kuri tika šķirti no vecākiem, nomira, lai gan bērnunamos ir labi fiziskās uzturēšanās apstākļi, tai pat laikā šīs vecuma grupas mirstības līmenis ģimenēs ir 2%.

Žanna Tačmamedova uzsvēra, ka sociālie darbinieki bieži mēdz teikt: lai labāk bērns pāris mēnešus padzīvo bērnunamā, bet māte “paskraida” un pameklē dokumentus. Viņi nesaprot, ka pat neilga šķiršana no mātes tik mazam bērnam rada būtisku kaitējumu. Pēc sabiedriskās bērnu aizsardzības organizācijas “Viskrievijas vecāku pretestība” novērojumiem, bērni līdz 4 gadu vecumam, kuri ir izņemti no ģimenēm, saslimst.

Tačmamedova pastāstīja par amerikāņu psihologu pētījumu saskaņā ar kuru, bērniem, kuri ir zaudējuši vecākus, rodas dažāda veida saslimšanas. Pie tam, saskaņā ar šo pētījumu, pat viena vecāka nāve mazgadīgam bērnam, nerada tik lielu kaitējumu veselībai kā šķiršana no vecākiem.

Bērnu ievietošana audžuģimenēs neatrisina šo problēmu, uzsvēra psiholoģe, jo pat tiem no bioloģiskajām ģimenēm šķirtajiem bērniem, kuri ir pieņemti jaunajās ģimenēs uz visiem laikiem, 4 reizes vairāk ir novērojams uzmanības deficīta sindroms un hiperaktivitāte. Bet pašreiz Krievijā tiek ieviestas t.s. “fostera ģimenes”, kurās bērni tiek ievietoti uz laiku un no kurām bērni var tikt nepārtraukti “mētāti” no vienas “fostera ģimenes” uz citu, radot tiem vēl papildus nestabilitātes sajūtu un psiholoģiskās traumas. Bērniem, kuri ir uzauguši “fostera ģimenēs” ir novērots vairāk psiholoģisko traumu nekā bērniem, kuri ir uzauguši bērnunamos. No “fosteru ģimenēs” uzaugušajiem bērniem procentuāli lielāku īpatsvaru sastāda noziedznieki. (Latvijā “fostera ģimeņu” analogs ir audžuģimenes.)

“Šī sistēma ir jāapstādina, jo tā ir drausmīga”, secina psiholoģe.

Jāatgādina, ka Krievijā līdzīgi kā visā pēcpadomju telpā (arī Latvijā), mēģina ieviest t.s.”juvenālās tehnoloģijas”, kuru ietvaros tiek radītas salīdzinoši vienkāršas iespējas nesodīti izlaupīt bērnus no ģimenēm. Krievijā šī prakse saskārās ar nozīmīgu sabiedrisko pretestību, kuras ietvaros 2013.gadā tika nodibināta arī sabiedriskā bērnu aizsardzības organizācija “Viskrievijas vecāku pretestība”, kura sabiedriskā kārtā palīdz vecākiem, kuri ir kļuvuši par ierēdņu agresijas upuriem.

Savukārt 2017.gada 1.janvārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins paziņoja, ka esošā Krievijas bērnu tiesību aizsardzības sistēma ir neapmierinoša un uzdeva Darba un sociālās aizsardzības ministrijai, Sabiedriskajai palātai un pilnvarotajam bērnu tiesību aizsardzības jomā izvērtēt situāciju bērnu aizsardzības jomā un dot priekšlikumus tās uzlabošanai. Pie tam Putins uzsvēra, ka izstrādājot priekšlikumus ir nevis jāmēģina neapdomīgi kopēt Rietumvalstu pieredzi, kura nav tā labākā, bet jāizdomā vislabākais un visoptimālākais risinājums pašiem.

Avots:
http://rossaprimavera.ru/news/ekspert-psiholog-samaya-zhestokaya-travma-razluchenie-rebenka-s

Informācijas aģentūra
/15.03.2017/

Publicēts iekš !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Medicīna, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par RPIVA pievienošanas LU iemesliem jeb kurš un kāpēc mēģina piebeigt klasisko skolas un pirmskolas pedagoģiju Latvijā

Ivars Austers, Malgožata Raščevska, Indriķis Muižnieks, Ina Druviete, Kārlis Šadurskis

Ivars Austers, Malgožata Raščevska, Indriķis Muižnieks, Ina Druviete, Kārlis Šadurskis

Negatīvu sabiedrisko rezonansi Latvijā ir guvusi iecere pievienot Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju (RPIVA) Latvijas Universitātei. Lai kādi arī nebūtu deklaratīvie šīs ieceres iemesli, ir pamats uzskatīt, ka tas ir mēģinājums likvidēt līdzšinējo pirmskolas (bērnudārzu) un skolas pedagoģisko praksi.

Vispirms, kas ir RPIVA? Tā ir vadošā pirmskolas un skolas mācību iestāžu pedagogu sagatavošanas vieta ar senām tradīcijām. Lai gan RPIVA ir daudz ko atmetusi no pozitīvās padomju pedagoģijas prakses un tā līdzīgi visām pēcpadomju sfērām atrodas mazperspektīvas stagnācijas stāvoklī, pats klasiskās pedagoģijas pamats RPIVA ir saglabāts. Un pats galvenais, RPIVA klasiskā pedagoģija pat šādā formātā nonāk krasā pretrunā ar mūsdienās plaši popularizēto perverso (seksualizēto, genderizēto, homoseksualizēto, visatļautību veicinošo) “pedagoģiju”.

Kādā politiskajā fonā ir ieplānota un notiek RPIVA pievienošana LU? Tas notiek laikā, kad globālā līmenī daudzās valstīs mēģina normalizēt homoseksuālismu, mēģina ieviest t.s.”gendera” jēdzienu, lai ar to aizstātu dzimumu, mēģina uzsākt bērnu agrīnu seksualizāciju jau kopš bērnudārza, atļauj viendzimuma pāriem adoptēt bērnus, notiek vēršanās pret ģimenes sabiedrisko institūtu, mēģina pēc iespējas lielākos apmēros izņemt bērnus no bioloģiskajām ģimenēm. Pirmrindnieki šo nenormālību ieviešanā ir skandināvi – Norvēģija un Zviedrija, bet galvenie globālie sponsori – Lielbritānijas varas struktūras un ASV Demokrātu partija. Latvijā visasākā cīņa šai laukā izvērtās ap t.s.”viņķeles grāmatiņu” un Stambulas konvenciju, kura paredz “genderizācijas” normu ieviešanu nacionālajā likumdošanā.

No šī politiskā konteksta skatu punkta raugoties, RPIVA ar savu klasisko pedagoģiju (pat tās nepilnīgajā apjomā) ir ļoti būtisks traucēklis Latvijas bērnu un sabiedrības maitāšanā. Lai Latvijā varētu veikt ‘”veiksmīgas” genderizācijas reformas, vispirms ir jālikvidē klasiskā pedagoģiskā prakse un attiecīgi arī RPIVA kā tās galvenā organizatoriskā struktūra.

RPIVA pievienošana LU līdzinās cita veida ļoti būtiskas Latvijas sabiedriskās iestādes pievienošanai LU, kā rezultātā tā pēc būtības tika likvidēta. Runa ir par Policijas akadēmiju, kura specializējās augsti kvalificētu kadru sagatavošanā Iekšlietu sistēmas struktūrām. Tagad Policijas akadēmijas vairs nav, bet tās vietā ir no jauna izveidota Valsts policijas koledža, kurā gatavo patruļdienesta funkciju veicējus, bet kur netiek dotas augsti kvalificētas zināšanas, tai skaitā izmeklētājiem nepieciešamās iemaņas (bet kvalificēta un veiktspējīga izmeklētāju institūcija ir viens no galvenajiem sabiedriskās drošības nodrošināšanas priekšnosacījumiem).

Dēļ Policijas akadēmijas likvidēšanas un dēļ vairākiem citiem faktoriem pašreiz Latvijā ir izveidojusies situācija, kad Iekšlietu sistēmas struktūras nav spējīgas pienācīgi pildīt savas funkcijas noziegumu izmeklēšanā, jo īpaši sarežģītu un komplicētu noziegumu gadījumā (korupcija, organizētā noziedzība, cilvēku (tai skaitā bērnu) tirdzniecība, seksuālie noziegumi). Katastrofāli trūkst izmeklētāju un esošajiem burtiski neļauj strādāt. Ir pamats uzskatīt, ka ar RPIVA pievienošanu LU ir vēlēšanās panākt līdzīgu destruktīvu rezultātu pirmsskolas un skolas pedagoģijas sfērā.

Par to, ka RPIVA pedagoģiskās prakses pastāvēšana ar pievienošanu LU ir būtiski apdraudēta, liecina vairāk kā dīvaina Latvijas Universitātes kadru politika.

Jāsāk ar konstatāciju, ka Latvijas Universitātē ir Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte. Tā kā tā pa lielam dublējas ar RPIVA pamatspecializāciju, no organizatoriskā viedokļa ir loģiski, ka šīs divas struktūras LU ietvaros tiks apvienotas un daļa darbinieku atlaisti. Apvienotas tiks attiecīgi arī metodes un te tad kļūst ļoti būtiski kādu “skolu” pārstāv katra no struktūrām un kurš tad gala beigās būs “liekais”.

Un te sākas pats drausmīgākais. LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē ir Psiholoģijas nodaļa, kuru vada Zviedrijā doktora grādu ieguvušais profesors Ivars Austers, kurš ir bēdīgi slavens ar savu izteikti antisociālo orientāciju un kurš bija viens no Stambulas konvencijas aktīviem atbalstītājiem. Ivara Austera politizētā pseidopsiholoģija un RPIVA psiholoģija un  pedagoģija ir savstarpēji nesavienojamas un viena otru izslēdzošas lietas, tāpēc rodas jautājums, kurš apvienošanas rezultātā gūs virsroku – Austera skandināviskā genderizēšanas pieeja vai normālu cilvēku pedagoģija. Diemžēl jau tagad var droši pateikt, ka pēc RPIVA un LU apvienošanas, klasiskā pedagoģija tādā vai citādā veidā tiks atmesta, bet darbinieki, kuri negribēs pieņemt “jaunākos zinātniskos atklājumus”, tiks vienkārši atlaisti.

Ivara Austera strādāšana Latvijas Universitātē pats par sevi ir Latvijas Universitāti, Latviju un Latvijas sabiedrību dziļi apkaunojošs fakts, bet var iebilst ka Austers ir tikai vienas nodaļas vadītājs, kuram nav attiecīgas lēmējtiesības.

2015.gadā par LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāni kļuva Malgožata Raščevska. Interesanti, ka iepriekš viņa bija Psiholoģijas nodaļas vadītāja un ka tieši viņas laikā savu darbu LU sāka Austers. Attiecīgi var pieņemt, ka Austers ir Raščevskas cilvēks, bet, ja tā, tad tas par viņas pašas godaprātu un profesionalitāti neko labu neliecina. Par to, ka Raščevska ir genderizācijas piekritēja netieši liecina viņas izstrādātā pirmsievēlēšanas fakultātes vadības programma 2016.-2020.gadam (http://www.ppmf.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/ppmf/2016/zinas_2016/PPMF-attistibas-programma_2016-2020__prof-M-Rascevka.pdf). Tajā Raščevska runā par “jaunu skolu”, “jauna veida augstāko izglītību LU” un “jaunāko audzināšanas paņēmienu ieviešanu skolā”. Pret to nebūtu nekas iebilstams, ja vien ar šo “jauno” nevarētu saprast arī bērnu un sabiedrības maitāšanas metodes un ja vien Ivars Austers atklāti par to neiestātos.

Visbeidzot, Malgožatu Raščevsku dekānes amatā kāds atbalstīja un iecēla un tam nevar nebūt sakars ar pašas Latvijas Universitātes vadību. Te mēs nonākam līdz 2015.gadā ievēlētajam jaunajam Latvijas Universitātes rektoram Indriķim Muižniekam un Inai Druvietei no partijas “Vienotība”, kura ir Latvijas Universitātes prorektore humanitāro un izglītības zinātņu jomā, kā arī te ir jāfiksē, ka pašreizējais Izglītības un zinātnes ministrs ir Kārlis Šadurskis no partijas “Vienotība”, kuram ir pieredze un nopelni Latvijas izglītības sistēmas graušanā.

(Interesanta ir Muižnieka un Druvietes argumentācija, mēģinot slāpēt neapmierinātos ar RPIVA likvidāciju. Viņi visnekaunīgākā kārtā apelē pie “domāšanas par valsti”. Tas ir, klajas antivalstiskas un antisabiedriskas darbības tiek piesegtas ar skaļiem, pafosa pilniem un savā būtībā trukšiem (butaforiskiem) patriotisma aicinājumiem un saukļiem. Diemžēl jākonstatē, ka šī ir ierasta valdošo aprindu un konkrēti “Vienotības” prakse un ar to Latvija ir novesta līdz tai demogrāfiskai un politekonomiskai katastrofai, kurā patreiz atrodamies un kura arvien progresē.)

Vēl jāatgādina, ka Policijas akadēmijas pievienošana LU un pēcāka likvidācija bija iespējama dēļ Lindas Mūrnieces (tagad Abumeri) no partijas “Vienotība” iniciatīvas. Tāpat jānorāda, ka šāda tipa stratēģiskas darbības ar nozīmīgām ilgtermiņa sekām nenotiek tāpatvien uzreiz un ka pirms to veikšanas tiek “sagatavots laukums”, kā ietvaros notiek gan traucējošu personu “noņemšana” no atslēgamatiem, gan, kas ir būtiskāk, “savējo” “pareizo” cilvēku “iebīdīšana” galvenajos atslēgamatos. RPIVA plānotās likvidācija gadījumā tas kā reiz tika izdarīts “kā pēc mācību grāmatas”.

Kurš un kāpēc grib likvidēt RPIVA?

Var dažādi apskatīt jautājumu, kurš un kāpēc grib pievienot RPIVA LU un kurš grib RPIVA likvidāciju un šādi redzējumi pa savam var būt patiesi, bet visplašākā un visprecīzākā atbilde uz šo jautājumu ir: RPIVA vēlas likvidēt sociālais slānis un politekonomisko grupu kopa, kuru var nosaukt par “homoseksuālistu-pedofīlu aprindām” un tā mērķis ir likvidēt klasisko pedagoģiju, lai tās vietā ieviestu “genderpedagoģiju” un lai varētu nodrošināt homoseksuālistiem-pedofīliem daudz brīvāku pieeju pēc iespējas lielākam bērnu skaitam Latvijā ar pēc iespējas garantētu nesodāmību (tai skaitā morālu).

“Homoseksuālistu – pedofīlu aprindu kodols un galvenais virzošais spēks ir homoseksuālisti – pedofīli un tajā ietilpst arī homoseksuālisti, visu veidu izvirtuļi (gan pataloģiskie, gan normālorientētie) un cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ apzināti atbalsta homosseksuālistu – pedofīlu centienus (gan tie, kuriem tā ir “brīvības” izpausme, gan tie, kuriem tas ir tikai bizness, darbs vai karjera, gan tie, kuriem tā šķiet politiski noderīga parādība (piemēram, kā viens no pasākumiem cilvēku skaita uz Zemes samazināšanai un/vai nepilnvērtīgu tautu iznīcināšanas instruments un/vai instruments cīņā pret ienaidniekiem vai par savu/savas grupas kundzību)). Un runa te neiet par cilvēkiem, kurus izmanto “uz tumšo”, bet gan par tiem indivīdiem, kuri pietiekami labi apzinās savu darbību destruktīvo un nāvējošo dabu un kuriem tas ir vai nu vienalga vai arī kuru apzinātais mērķis ir kaitēt un iznīcināt.” (https://infoagentura.wordpress.com/2016/05/31/stambulas-konvencija-homoseksualistu-pedofilu-aprindu-kartejais-sabiedribas-maitasanas-meginajums/ )

Latvijā bērnu aizsardzības jomā ir pietiekami traģiska situācija, par ko liecina gan fakts, ka savulaik pieķertie augsta līmeņa homoseksuālisti-pedofīli palika nesodīti, gan apstāklis, ka Latvijas bērni tiek masveidā legāli pārdoti uz ārzemēm caur adopcijas procedūrām, gan Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas visai dīvainā darbošanās un tas, ka par šīs struktūras vadītāju ir iecelta bijusī Solvitas Āboltiņas (Vienotība) padomniece Ilona Kronberga, kura nekautrējas atklāti aizstāvēt pedofīlus, gan arī virkne citu notikumu, no kuriem pēdējais skaļākais gadījums ir saistīts ar Daugavpils olimpisko centru un tā valdes locekli Uldi Pastaru, tomēr Latvijas sabiedrības vairākums joprojām ir konservatīvs un tradicionāls un tas tā ir lielā mērā arī pateicoties klasiskās pedagoģijas praksei, kura Latvijā joprojām ir dzīva un pietiekami ietekmīga. Tieši tāpēc homoseksuālistu-pedofīlu aprindas nu mēģina ar to izrēķināties un tajā tās saņem atbalstu no attiecīgām ārvalstu aprindām un to struktūrām (Norvēģijas, Zviedrijas, Lielbritānijas, ASV Demokrātu partijas atbalstītājiem un struktūrām u.c.).

Ko darīt?

Plašākā nozīmē jautājums “Ko darīt?” ir apskatīts rakstā “Ko darīt latviešu konservatīvajiem spēkiem izvirtību uzspiešanas sakarā?” (https://infoagentura.wordpress.com/2016/07/01/ko-darit-latviesu-konservativajiem-spekiem-izvirtibu-uzspiesanas-sakara/ ), to noteikti katram interesentam un katram, kurš personiski saskaras ar dažādām šāda tipa procesu izpausmēm, vajadzētu izlasīt.

Konkrētās RPIVA problemātikas sakarā, ir jārīkojas apmēram sekojoši:
1. Maksimāli jācenšas nepieļaut RPIVA pievienošanu LU.
2. Papildus citām darbībām ir arī “jātaisa troksnis” (jo lielāks, jo labāk) un jāprotestē (jo vairāk, jo labāk) pret RPIVA pievienošanu LU, izmantojot tai skaitā vai iespējams arī pirmām kārtām šāda tipa visu sabiedrību uzrunājošu un maksimāli motivējošu argumentāciju.
3. Ja neizdodas novērst RPIVA un LU apvienošanu, tad maksimāli jācenšas izspiest no LU tur iesēdušos “genderizētājus” ar Austeru priekšgalā (tas būs grūti, ja ne neiespējami izdarāms, tāpēc nevajadzētu pieļaut, ka līdz tam tiek nonākts).
4. Jāmēģina maksimāli mobilizēt sabiedrība gan cīņai par RPIVA, gan cīņai pret homoseksuālistu- pedofīlu aprindām un to realizēto politiku. Jācenšas visos veidos uzrunāt ierindas karavīrus, policistus, ierēdņus, ārstus un citus sabiedrības locekļus, norādot, ka ar RPIVA likvidāciju tuvāko gadu laikā viņu bērni var tikt pakļauti obligātai un valstiski atbalstītai maitāšanai un ka viņu bērni var kļūt par daudz vieglāku upuri oficiāli legalizētiem dzimumnoziedzniekiem. Vai tiešām Latvijas sabiedrības vairākums ir ar mieru pakļauties, strādāt un aizstāvēt tādu valstisku sistēmu, kuras bērnudārzos uzsāk “seksuālo audzināšanu”, likvidē dzimumu, aizstājot to ar brīvi izvēlamu un maināmu seksuālo izvirtību sarakstu, ļauj bērnam “izvēlēties dzimumu”, stingri iestājas par visa veidu izvirtuļu tiesībām uz normālu cilvēku rēķina, iestājas par viendzimuma “laulībām” un tiesībām tiem adoptēt bērnus kopā ar masveida bērnu izņemšanu no bioloģiskām ģimenēm utt.? Atbilde ir nē, tāpēc pēc plašas šāda veida komunikācijas uzsākšanas, RPIVA likvidētāji vai nu būs spiesti atkāpties un piekāpties vai arī tiks radīti apstākļi, kad šo ieceri atbalstošie politiskie spēki un personālijas ātri un strauji tiks aizslaucīti t.s. “politiskajā mēslainē”.
5. RPIVA darbiniekiem un atbalstītājiem nevajag vairīties no politiska rakstura darbībām, jo šai fāzē apolitiskums vairs nepalīdzēs un sevi var aizstāvēt tikai, ja ir politiskā “aizmugure” vai arī, ja tiek izmantotas politiskas metodes. Tas nozīmē, ka ir jāmeklē atbalsts politiskās aprindās (ko var būt grūti izdarīt dēļ Latvijas politisko aprindu specifiskās dabas) un/vai “jāiet politikā”.
6. Ja RPIVA tomēr tiek likvidēta, maksimāli ir jācenšas saglabāt metodoloģija un organizatoriskā struktūra, transformējoties un mainot savu darbības formu. Nekādā gadījumā nedrīkst atmest ar roku, padoties, samierināties un neko nedarīt. Jāveido jaunas struktūras un organizācijas (iespējams arī uz šo jautājumu specializējusies partija) – tas ir Latvijas sabiedrības pastāvēšanas pamatjautājums.
7. Visbeidzot Latvijas sabiedrībai ir beidzot jāsaprot cik liels ļaunums patiesībā ir gan partija “Vienotība” ar tās satelītiem un koalīcijas partneriem, gan visa eiropeiskā orientācija (vismaz pašreizējā mūsdienu veidolā) un visam šim ārprātam ir pēdējais laiks pateikt ļoti stingru un kategorisku nē.

Informācijas aģentūra
/03.03.2017/

Publicēts iekš !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

Kā Ilona Kronberga, Andrejs Judins un Artūrs Utināns aizstāvēja pedofīlus Latvijas Radio tiešajā ēterā

Ilona Kronberga, Artūrs Utināns, Andrejs Judins

Ilona Kronberga, Artūrs Utināns, Andrejs Judins

Normālus cilvēkus šokējošs raidījums tika pārraidīts Latvijas Radio 1 ēterā 2015.gada 29.jūlijā. Raidījums bija veltīts dzimumnoziegumiem un tajā vairāki sabiedrībā zināmi cilvēki, kuri tiek pozicionēti kā eksperti, tieši aizstāvēja pedofīlus, aicinot nepiemērot tiem bargus sodus. Raidījums bija šokējošs un pretīgs savā saldināti glumīgajā tolerantumā, cenšoties izteikties politkoreki, lai tik “neaizvainotu” pedofīlus un ar atklātu un nekaunīgu pedofīlu aizstāvēšanu no daļas raidījuma dalībnieku puses. Latvijas sabiedrībai vistraģiskākais, ka viena no šādām pseidoekspertēm, kurai pedofīlu “tiesības” ir svarīgākas par sabiedrības tiesībām sevi aizsargāt un upuru nepieciešamību apzināties, ka viņiem nodarītā necilvēcība ir bargi atmaksāta, nu ir kļuvusi par Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāju (tā ir Ilona Kronberga). No Kronbergas izteikumiem un arī darbības izriet, ka drīzāk nevis viņa mēģinās aizsargāt bērnus, bet, ka bērni būs daudz cītīgāk jāaizsargā no viņas vadītās iestādes un struktūrām, kuras tā mēģina koordinēt.

Probācija – labākais cietums ir cietums cilvēkā pašā: 29.07.2015 raidījuma “Krustpunktā” stenogramma

Raidījuma dalībnieki: Mihails Papsujevičs (Valsts Probācijas dienesta vadītājs), Sanita Jakuševa (Valsts Probācijas dienesta speciāliste), Iluta Lāce (Resursu centra “Marta” vadītāja), Andrejs Judins (Saeimas Juridiskās komisijas deputāts, krimināltiesību eksperts, partijas “Vienotība” valdes loceklis), Artūrs Utināns (Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts), Ilona Kronberga (sabiedriskās politikas centra Providus pētniece, juriste, bijusī Solvitas Āboltiņas (“Vienotība”) padomniece un nākamā Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja). [Kvadrātiekavās [] Informācijas aģentūras komentārs.]

Raidījuma audio ieraksts pieejams te: http://lr1.lsm.lv/lv/lr/arhivs/?__uri=lv/lr/arhivs/&adv=1&channel=1&d=29&d2=29&keyword=&m=7&m2=7&y=2015&y2=2015&page=1  ; http://www.mediafire.com/file/j12zy93ru1ovt21/Pedofilu_aizstavesana_LR1_etera_75294.mp3

Raidījuma vadītājs: Labdien! Šodien runa ir par dzimumnoziegumiem. Sākās tas viss ļoti plaši sabiedrībā ar Liepājas stāstu un Liepājas meitenītes stāstu un diemžēl patiesībā ir jāsaka, ka tas viss bija sācies vēl daudz agrāk, tikai tas troksnis sākās, tad, kad tas sākās. Mēs tomēr šo troksni uzturam un labi vien ir, ka tādas lietas pārāk mazu uzmanību nekad nebūs pelnījušas. Ko mēs redzam? Mēs šodien redzam Liepājā stāsts joprojām nerimstas. Vakar Latvijas Televīzijā pat redzējām sarunu ar cilvēkiem, kuri ir apsūdzētie šai lietā, kuri saka, ka to, ko ir sacījuši tiesā, tā nav domājuši. Vainu savu viņi patiesībā un pēc būtības, kā viņi saka, neatzīst – advokāte esot viņus pierunājusi atzīties, jo tad būšot mazāks sods. Šodien ir lasāmas ziņas, ka viņi no šīs advokātes ir atteikušies. Tāpat šodien ir vēl viena ziņa no Dobeles rajona tiesas, kura tieši šodien plāno skatīt krimināllietu, kurā vīrietis ir apsūdzēts par mazgadīgas pameitas izvarošanu. Šajā gadījumā apsūdzētais noliedz, ka būtu apmierinājis savu dzimumtieksmi. Ir rakstīts, ka viņš ir draudējis pretošanās gadījumā. Šodien tiesas sēde. Un šodien Krustpunktā par to visu plašāk.

Mēģinot saprast, cik iedarbīga ir tāda lieta kā probācija seksuālus noziegumus pastrādājušajiem, cenšoties viņus atgriezt normālā dzīvē, par ko liecina statistika un kas notiek ar cietušo prātos un kas notiek noziedznieku prātos vai apsūdzēto prātos. Mums šodien pie mikrofona Valsts probācijas dienesta vadītājs Mihails Papsujevičs (…) un arī Valsts aprobācijas dienesta speciāliste Sanita Jakuševa. Sanitai pievienosies resursa centra “Marta” vadītāja Iluta Lāce (…) un arī Andrejs Judins, Saeimas Juridiskās komisijas deputāts un arī krimināltiesību eksperts [partija “Vienotība”]. Pie klausules pa tālruni mūs arī klausās un sarunā iesaistīsies neklātienē Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts, Rīgas stradiņu universitātes pārstāvis Artūrs Utināns (…) un sarunai beigās pievienosies arī sabiedriskās politikas centra Providus pētniece, juriste Ilona Kronberga.

Sāksim mēs ar šīsdienas ziņām, kuras mēs tikko dzirdējām, izstāstījām. Tie ir atkal jaunumi, kuri kaut ko nozīmē gan vieniem, gan otriem, gan visai sabiedrībai kopumā. Resursa centra “Marta” vadītājai vaicāsim vai dzirdot par šiem notikumiem uzreiz divās ar dzimumnoziegumiem saistītās lietās, ja šie cilvēki, kuri ir apsūdzēti, un kuri joprojām gaida kādi būs tiesas lēmumi galīgi un augstāku instanču, ja viņi to nav paveikuši, kā viņi to saka, tad savādi izklausās, ka viņi ir atzinušies, bet, ja viņi ir to darījuši, tad cik tāda noliegšana ir pamatota ar argumentu ka “mums visiem ģimenē bija labas attiecības”, cik tas viss ir ticami, skatoties no to cilvēku acīm, ar kuriem jūs strādājat un kuri ir cietušie?

Iluta Lāce (Resursu centra “Marta” vadītāja): Man svarīgi pateikt tikai, ka cietušajiem tā teikt ļoti, ļoti svarīgi saprast, ka viņi nav vainīgi, jo šajos noiziegumos, kas ir izdarīti pret viņiem, viņi paši vaino sevi un domā, ka viņi kaut kādā veidā ir nopelnījuši šāda veida izturēšanos pret viņiem. Maziem bērniem šie noziegumi vēl nav izprotami un ļoti svarīgi ir noteikt, kas ir kas, kas ir noziegums un kas nav noziegums, un ir svarīgi, lai atbildīgās personas par noziegumu, proti, noziedznieki, tiek saukti pie atbildības, kad viņi saņem pienācīgus, atbilstošus sodus, stingrus, noteiktus sodus un ka tas palīdz tam cilvēkam, kas ir cietis. Šajā gadījumā, protams, man ir grūti komentēt, bet ir skaidrs, es domāju man pievienosies daudzi citi eksperti, par to, ka personas, kuras izdara šādus noziegumus, nekādā veidā nesajūtas, ka viņas būtu atbildīgas vai vainīgas, jo bieži vien, un tas, ko mēs redzam sabiedrībā, vardarbība ir diezgan normalizēta, un par šādiem noziegumiem principā ir, kā mēs redzam, diezgan maigi šie sodi. [Citiem vārdiem sakot, eksperte I.Lāce caur glumā politkorektuma “puķēm” apliecina, ka upuriem ir ļoti būtiski, lai dzimumnoziedznieki saņemtu maksimāli bargus sodus, un ka dzimumnoziedznieki, konkrēti, pedofīli, ir ļoti grūti labojami vai pat nelabojami.]

Raidījuma vadītājs: Cilvēks, kurš nejūtas vainīgs, kā jūs teicāt, cik lielu ne-darbu viņš ir pastrādājis ar to cilvēku uz visu mūžu?

Iluta Lāce (Resursu centra “Marta” vadītāja): Šim cilvēkam, ko viņš ir… personām, pret kurām viņi ir veikuši šīs darbības, šis nodarījums paliek uz visu mūžu, un ir ļoti svarīgi, lai tas cilvēks, kurš ir cietis, kaut ko dara ar šo savu pārdzīvojumu un traumu, jo, ja tā trauma netiek pārstrādāta, tad tas aiziet tālāk, ietekmē viņa dzīvi gan veidojot attiecības, gan, ja ģimenē parādās bērni, tad tas ietekmē arī bērnu dzīves. Mums, piemēram, ir gadījumi, kur, ja mammas ir bijušas izvarotas bērnībā un viņām ir meitas un viņas ir vērsušās pēc palīdzības un viņām neviens nav ticējis un viņām šī trauma nav bijusi pārstrādāta, tad vēlāk dzīvē ir tā, ka viņām pašām ir savas meitas nereti viņas griežas “Martā”, kad jau meitas ir izvarotas un viņām ir ļoti sāpīga pieredze. Vai arī vienkārši bērni, kas ir cietuši no netiklām darbībām, ir bijuši izvaroti vai kaut kādā veidā seksuāli izmantoti, griežas pie mums, kad jau ir krietni pieaugušā vecumā un stāsta par nodarīto. [Te I.Lāce nepasaka galveno, ka seksuāla vardarbība pret bērnu spēj pilnībā sagraut veidojošos bērna personību un pilnībā to dezorentēt uz visu mūžu. Šīs dezorientācijas sekas var būt uz sevi vērsta, kad cilvēks vainos sevi, bet tās rezultātā cilvēkam var arī pilnībā zust jebkādi morāli – ētiskie orientieri un šāds cilvēks sāks līdzināties varmākam. Tieši šīs drausmīgās ietekmes uz bērnu dēļ seksuāla vardarbība pret bērniem ir pielīdzināma vai stādāma tuvu bērna nogalināšanai, jo palīdzēt bērnam pārvarēt šādi gūtas traumas ir ļoti grūti vai pat gandrīz neiespējami un viens no obligātiem priekšnosacījumiem, lai bērns spētu pārvarēt tādas traumas, ir maksimāli bargi sodi varmākām, kas to izdarīja.]

Raidījuma vadītājs: Jūs pieminējāt sava sacītā sākuma pusē, ka ir ļoti svarīgi cietušajam zināt, kas notiek ar to, kurš ir paveicis šo noziegumu ar viņiem. Un te mēs varam vērsties pie Probācijas dienesta, jo te ir runa par vienu būtisku daļa tajā posmā, kas notiek pēc tam. Cilvēkam ir tiesas un kāds īsumā ir process, kas ar viņu notiek?

Mihails Papsujevičs (Valsts Probācijas dienesta vadītājs): Jā, nu te ir divas daļas. Pirmkārt lielākajā daļā gadījumu, ja mēs runājam par dzimumnoziedzniekiem, pirmais un pamatā tiek piespriesta tomēr brīvības atņemšana. Proporcionāli, ja mēs skatāmies, cik tad nonāk Probācijas dienesta redzeslokā no tiem, kas atrodas ieslodzījumā, tad atšķirība ir viens pret četri. Tātad lielākā daļa tomēr nonāk ieslodzījumā. Līdz zināmam laikam pastāvēja arī tāda iespēja, ka pēc brīvības atņemšanas persona varēja nonākt sabiedrībā bez jebkādiem papildsodiem. Kopš 2011.gada 1.oktobra faktiski visos pantos, kas ir tieši dzimumnoziegumi, ir paredzēts papildus sods probācijas uzraudzība. Bez tam Probācijas dienests arī nosacītas notiesāšanas ietvaros un pirmstermiņa atbrīvošanas ietvaros, kad cilvēku izlaiž mazliet ātrāk no brīvības atņemšanas soda izciešanas, faktiski strādā identiski tāpat kā papildsoda probācijas uzraudzība ietvaros.

Pirmā lieta, ko mēs darām un kas ir ārkārtīgi būtiski priekš mums, lai saprastu, kas ir mūsu priekšā un saprastu, kas ir jādara ar šo cilvēku. Tālāk tas ir novērtēt recedīva [nozieguma atkārtošanas] varbūtību un arī faktorus, kas konkrētajā gadījumā to ir ietekmējis, tieši recidīva izdarīšanu (ja tas ir bijis). Mūsu gadījumā mēs vienmēr runājam faktiski par klientiem jeb personām, kurām tas jau ir bijis, jo probācija strādā tikai ar tiem dzimumnoziedzniekiem, kuri ir notiesāti un līdz ar to visos šajos gadījumos vismaz viens gadījums pierādīts tiesā būs bijis. Un tālāk, kad mēs esam novērtējuši šos riskus, no tā mēs arī skatāmies, cik daudz būtu jāstrādā ar šo dzimumnoziedznieku, jo viena lieta ir tāda, kas šobrīd varbūt rada tādu priekšstatu, ka visi dzimumnoziedznieki ir rūdīti recidīvisti un to atkārtos. Patiesībā statistiski tā ir mazākā daļa. (…) Latvijā veiktais pētījums liecina, ka tie ir 4%, citās valstīs piecu gadu laikā pēc soda izciešanas tie ir 10%. Un atkal, šeit mēs nevaram visus dzimumnoziedzniekus salikt vienā maisā un pateikt recidīvs ir šāds. Tas ir kopējais recidīvs par visiem. Tālāk tur ir dalījums. Pieņemsim izvarotāji, kas ir izvarojuši savus upurus, recidivē biežāk, tur ir līdz 30%. Incesta gadījumi, kas ir lielākā daļa, incesta un paziņu izdarītie dzimumnoziegumi, piekļūstot upurim ģimenē vai pazīstamam upurim, tur šis recidīvs vienmēr ir krietni mazāks un ļoti pat mazs. Un ārvalstu pētījumi liecina, ka piecu gadu laikā tas ir 1 – 2%, ļoti neliels. Tāpēc visus nevaram likt vienā maisā, jo sevišķi, ja runājam par izvarotājiem vai tādiem dzimumnoziedzniekiem, kuri izmanto nejaušus upurus, kuri piekļūst nevis ģimenē, bet nejauši izvēlas upuri uz lielas. Šeit tas recidīvs vienmēr būs lielāks un arī upuru skaits parasti ir lielāks.

Raidījuma vadītājs: Kas ir tieši tas, kas notiek Probācijas dienestā. Ļoti dažādi tie gadījumi var būt, bet pēc būtības mērķis jūsu?

Mihails Papsujevičs (Valsts Probācijas dienesta vadītājs): Mūsu mērķis ir iemācīt, faktiski apzinoties, ka dzimumnoziegumam ir divas būtiskas komponentes. Viena ir apmierināt savas seksuālās tieksmes, otra ir vardarbības tieksmes. Mūsu uzdevums ir palīdzēt šim cilvēkam caur dažādām terapētiskām metodēm iemācīties likt sev robežas, jo labākais cietums, kas pasargās upurus un sabiedrību kopumā, ir cietums viņš pašā. Tā ir pirmā lieta. Tas par ko jau tika runāts, ka viņi atzīst, ka gadījums ir bijis, bet neatzīst, ka ir izdarījuši noziegumu. Tātad strādāt ar noliegumu. Kad noliegums ir pārvarēts, tad strādājam pie tā kā tev uzbūvēt savas barjeras (iekšējās, psiholoģiskās), lai tu to neizdarītu. Par šiem jautājumiem detaļās mana kolēģe Sanita pastāstīs.

Raidījuma vadītājs: Šo visu klausās arī Artūrs Utināns Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts. Labdien vēlreiz. Mēs dzirdējām ka Papsujeviča kungs sacīja, ka mērķis ir panākt, lai šis cilvēks ar to savu …, latviski sakot, novirzi varētu tikt galā, to ierobežot un nelaist tālāk sabiedrībā. Kā jūs kā speciālists atbildētu uz vienkāršu jautājumu, vai tas ir iespējams?

Artūrs Utināns (Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts): Jā, protams, ka tas ir iespējams un ne tikai iespējams, bet tas ir obligāti nepieciešams, tāpēc, ka dzimumnoziedzniekiem ir daudz dažādu veidu problēmas. Vienas no tām risinās vieglāk, citas grūtāk. Piemēram, tie, kas ir vairāk vērsti uz bērniem, viņiem ir kauna un sociālās trauksmes problēma izveidot attiecības ar pieaugušu partneri. Ja tas ir tā saucamais regresīvais pedofīls, tad tas var stāties attiecībās gan ar bērnu, gan ar pieaugušajiem. Izvarotājiem ir problēmas pašpārliecinātības ziņā un dusmu kontrolē. Šiem cilvēkiem ir daudz dažādu veidu domāšanas kļūdas, sākot ar sliktām empātijas iemaņām, dažādas atkarības, teiksim no alkohola, un daudzi izdarītie noziegumi ir arī alkohola ietekmes laikā, un visas šīs problēmas ir iespējams ārstēt. Un ne tikai ir iespējams ārstēt, bet viņas ir jāārstē, lai samazinātu šo recidīvu nākotnē.

Raidījuma vadītājs: Jā, tātad Jūs esat cilvēks, kurš redz tos notiesātos un to kā viņi pēc tam ir labojušies.

Artūrs Utināns (Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts): Visvairāk šos cilvēkus satiek Probācijas dienesta darbinieki, piemēram, Sanita Jakuševa, kas piedalās šai pārrunā, un tāpatās arī daudzi citi Probācijas dienesta darbinieki. Pie psihoterapeitiem šobrīd vairāk atnāk tādi, kuri ir pirmstiesas procesā. Tagad nereti advokāts rekomendē aiziet, kas uzlabo to pašu tiesas procesu, dzimumnoziedznieks ir gatavāks saprast sava nodarījuma sekas, viņš jau sāk attīstīt empātijas iemaņas, viņam nav vairs tāds noliegums, ka bērnam nekas netika pāri nodarīts, ka tas bija vienkārši sekss. Viņš sāk saprast dažādas īstermiņa un ilgtermiņa sekas bērnam. Un arī, kā mēs tagad zinām, uz šo upuri – bērnu, tas iedarbojas daudz labāk, ja tiesas procesā pedofīls atzīst, ka viņš ir vainīgais, nevis tas upuris ir vainīgais. Piemēram, tagad Liepājas gadījumā ir viens piemērs, kad nu tad viņš teiks, ka mēs neko neizdarījām un viņš tur visu izdomāja, kas savukārt pieliek vēl papildus traumu šim bērnam.

Raidījuma vadītājs: Jā, šajā gadījumā bērns ir ārzemēs, bet viņa vecāki ir iepazīstināti ar to, kā visas lietas notiek. Tik tālu uz brītiņu paldies Utināna kungam. Jūs arī pieminējāt Jakuševas kundzi no Probācijas dienesta. Kas ir tas Jūsu lauciņš Probācijas dienestā tieši attiecībā, ja runājam par dzimumnoziedzniekiem.

Sanita Jakuševa (Valsts Probācijas dienesta speciāliste): Es vadu probācijas programmu dzimumnoziedzniekiem, sociālās uzvedības korekcijas programmu, kas ir kā jau Mihails teica kā tiesas uzliktais pienākums vai arī probācijas uzraudzības ietvaros speciālisti pieņem lēmumu, kad šī programma būtu ieteicama tieši šim klientam.

Raidījuma vadītājs: Cik daudz ir šo cilvēku? Jums noteikti ir sava statistika gada laikā, jūs viņus satiekat jaunus. Kā mēs varētu saprast šo apjomu?

Mihails Papsujevičs (Valsts Probācijas dienesta vadītājs): Es varu nokomentēt par statistiku. Tad kopā uz doto momentu mums ir 105 un tas skaitlis katru gadu ir ļoti līdzīgs, kas ir Probācijas dienestā, kuri ir notiesāti par dzimumnoziegumiem. Bet ir jāsaprot, ka mēs savā darbā, ja, piemēram, aktuālais noziegums ir zādzība, bet kaut kad vēsturē mēs redzam, ka viņš ir izdarījis dzimumnoziegumu, tad pieeja darbā būs kā ar dzimumnoziedznieku, neatkarīgi no tā, kāds ir pēdējais noziedzīgais nodarījums. Tam apakšā ir dziļa pētniecība, ka tā tas darbs būtu jāorganizē.

Raidījuma vadītājs: Tad jājautā atkal par šo pētniecību, ko mēs vispār esam sapratuši par tām galvenajām tendencēm, ņemot vērā ka šie noziegumi turpinās un tur aiziet līdz dažādām sabiedrības nesaprašanām par tiesas procesiem kā šajā gadījumā. Kas ir tās lietas, ko jūs no savas puses redzat, ko jūs pētījumos varbūt esat secinājuši, kas ir jādara, lai pēc iespējas mazāk būtu šādu lietu, jo jūs redzat statistiku, kuri cilvēki, ko izdara, kāpēc izdara un kādi ir šie atkārtošanas mēģinājumi (zinātniski droši vien recidīvi). Ko saka pētījumi?

Mihails Papsujevičs (Valsts Probācijas dienesta vadītājs): Ja atļausiet, atkal es nokomentēšu. Tā pamatlieta ir tāda, ka pēdējos gados ir pievērsta uzmanība dažādu institūciju redzeslokā un tas, kas mums visiem ir ļoti labi jāapzinās, ka lielākā daļa no tiem dzimumnoziedzniekiem, un to rāda pētījumi, sistēmā nonāk pirmo reizi. Ja mēs skatāmies uz grupu, kuru mēs pētījām pagāšgad, 406 personas, kuras kaut kādā veidā ir bijušas saistītas ar Probācijas dienestu, kopš mēs esam sākuši strādāt, 95% līdz tam dzimumnoziegumu nav izdarījuši, 57% no viņiem pirms tam vispār nav bijuši nekādu institūciju, soda izpildes vai policijas redzeslokā ne par administratīvajiem pārkāpumiem, ne par kādu likumspārkāpumu. Līdz ar to vienmēr saglabāsies daļa, kura nonāks sodu izpildes sistēmā pirmo reizi. Tā ir liela daļa.

Otra daļa, kas ir būtiska manā skatījumā, jo profesionālāki kļūst darbinieki dažādos līmeņos, atpazīstot iespējamos vardarbības gadījumus uz bērnu, skola, pedagogi, medicīnas personāls, sociālie dienesti, bāriņtiesa, jo izglītotāki un saprotošāki par šiem jautājumiem, ka tie nav jānoklusē, jo lielāku to latento daļu mēs izceļam ārā un novedam līdz tiesai un jācer ka līdz sekmīgam rezultātam, līdz spriedumam, kas stājas spēkā, pēc tam lai var tālāk ar šo cilvēku strādāt. Par nelaimi tā daļa… mēs nekad nevarēsim … pat nevaram nonākt līdz tādai situācijai, kad dzimumnoziegumi nebūs vispār. Bet var strādāt efektīvāk.

Raidījuma vadītājs: Jūs strādājat ar šiem cilvēkiem, Jakuševas kundze, un noteikti varat redzēt tos apstākļus, kuru dēļ viņi vairāk vai mazāk (varbūt ir kaut kādi vienojoši elementi) nonāk līdz tam dzimumnoziegumam, kuri pēc tam jums probācijas laikā ir jārisina, jo bez cēloņiem droši vien ar sekām arī nevar cīnīties. Ko Jūs esat redzējuši, pētot cilvēkus?

Sanita Jakuševa (Valsts Probācijas dienesta speciāliste): Protams, Jums ir pilnīga taisnība, visam tam, šim likumpārkāpumam, ir kaut kādi cēloņi kā jūs sakāt, ir kaut kas pamatā. Un bieži vien tam pamatā ir tas, ko jau minēja Utināna kungs, šīs te domāšanas kļūdas vai uzskati, kuri ir izveidojušies tieši šī cilvēka pieredzes dzīves laikā. Tas, ko minēja arī kolēģe, stāstot par cietušajiem, tā arī ir viena grupa, kuri ir savā bērnībā piedzīvojuši līdzīgus notikumus un ir izdarījuši secinājumus, par ko arī ļoti labi pastāstīja kolēģe, ka, tad, kad ar mani to ir darījuši, nevienam nekas slikts par to nebija. Līdz ar to rodas priekšstats, ka darīt šādas lietas ar bērniem ir droši. (Tie ir bijušie upuri). Jā. Un  tā arī ir tikai viena daļa no stāsta par upuriem. Tad ir arī citas domāšanas kļūdas. Tad ir pieņemsim … nezinu … kad atriebība tā varētu būt kaut kāda … tās varētu būt kaut kādas nepiepildītas vajadzības emocionālas, arī tas, ko minēja Utināna kungs, šī identificēšanās ar bērniem neprasme vai neveiksme, veidojot attiecības ar cilvēkiem līdzīga vecuma.

Raidījuma vadītājs: Viens ir šī domāšanas kļūda, ko Jūs teicāt, un citi apstākļi. Noteikti tā ir arī sociālā vide, kurā cilvēks aug, kas viņam varbūt pieļauj viena veida domas, kādas būtu nepieļaujamas, augot citā sociālā vidē. Ko viņi domā attiecībā uz likumdošanu? Tajā brīdī tas vispār kaut ko nozīmē? Soda bardzība sagaidāmā, tai skaitā.

Sanita Jakuševa (Valsts Probācijas dienesta speciāliste): Es domāju, ka tajā brīdī, nozieguma izdarīšanas brīdī tam nav nozīmes, jo tajā brīdī ir cits mērķis šim cilvēkam. Viņam ir svarīgi apmierināt savas šīs te vajadzības kādas nu kuram ir un diez vai tajā brīdī cilvēks domā… tas, kas notiek, liecina par to, ka nedomā tajā brīdī cilvēki par to, ka būs šis te sods. Var domāt pirms tam, var domāt pēc tam, bet tieši pašā nozieguma izdarīšanas brīdī diez vai.

Raidījuma vadītājs: Lūk kā! Te mēs varam vērsties pie Judina kunga. Šobrīd diezgan skarbas tās diskusijas sabiedrībā ir par sodu, pieminot dažāda veida kastrācijas, pieminot vēl dažādus citus soda mērus. Ir arī varbūt tādi mērenāki priekšlikumi, kuri varbūt pat ir apspriežami attiecībā uz noilgumu. Varbūt iepriekš ir apspriežami, es neesmu speciālists, jautājums drīzāk ir jums, no šeit dzirdētā, ne tikai kā krimināltiesību ekspertam, bet arī likumdevēju pārstāvim, vai jūs redzat, ka šī visa diskusija varētu likt kaut ko mainīt likumdošanā. Varbūt ne tikai sodu likumdošanā, bet kāda vispār ir kārtība attiecībā uz darbu ar cilvēkiem, kuri jau ir izdarījuši vai potenciāli var izdarīt dzimumnoziegumus.

Andrejs Judins (Saeimas Juridiskās komisijas deputāts, krimināltiesību eksperts, partijas “Vienotība” valdes loceklis): Mēs tūlīt diskutēsim Tieslietu ministrijā (un arī citi klātesošie). Runājot par nozieguma būtību, ir jāsaprot, ka lēmumu par nozieguma izdarīšanu cilvēks pieņem galvā un tad ir jāstrādā ar galvu. Un, kad runā par kastrāciju, tad cilvēki vienkārši mēģina radīt ilūziju, ka teiksim ar soda bardzību var radikāli problēmu atrisināt, bet tas nav iespējams. Jo redziet, ir pilnīga taisnība tas, ko mēs dzirdējām, ka noziedznieks netur rokās krimināllikumu, izdarot noziegumu, viņš neskatās, o, septiņi gadi, tad nedarīšu. Tā nav. Un tie, kas apgalvo, davai ierakstīsim tagad nevis septiņus gadus, bet desmit, nevis desmit, bet piecpadsmit, būtībā viņi maldina sabiedrību [patiesībā, šo sakot, sabiedrību nekaunīgi maldina pats Judins], jo problēma būtu gadījumā, ja tiesa paņēma likumu, maksimālais sods ir tāds, piespriež maksimālo, bet tas nav pietiekams. (…)

Redziet, tie, kuri izdara noziegumu, viņi sevi attaisno. Ne tikai par dzimumnoziegumiem. Ja cilvēks izdara noziegumu, viņš pārmet kaut ko upurim, viņš ir pārliecināts, ka viņam ir tiesības tā rīkoties, viņam ir … tā ir tā filozofija, skaidrojums. Un, ja mēs piespriedīsim sodu, pats par sevi sods, teiksim izolācija no sabiedrības, neko nemainīs [mainīs, jo noziedznieks būs izolēts no sabiedrības un sabiedrība būs uz to brīdi pasargāta]. Viņš var atsēdēt cietumā gadu, desmit vai divdesmit gadus, bet, ja galvā ir problēma, tad, ja ar to nestrādā, pēc soda izciešanas viņš atkal izdarīs noziegumu. [Tā ir universāla noziedznieku problēma, tādēļ izolācija no sabiedrības ir jāapvieno ar pāraudzināšanas darbu un pēcāku uzraudzību – dzimumnoziedznieku gadījumā sodiem jābūt maksimāli bargiem, bet uzraudzībai jābūt uz visu mūžu.]

Un to, ko mēs dzirdējām no probācijas, nu lieta ir kāda, varbūt ir sarežģīti izklausās, bet pēc būtības tas, ko dara probācija, tas ir ļoti pareizi. Viņi mēģina saprast, kur ir cilvēka problēma. Viņi mēģina cilvēkam parādīt, ka jums ir problēma, ka jums ir vajadzības, kuras jūs apmierināt, nodarot citiem pāri. Tā nedrīkst dzīvot. Un, protams, ka es arī dzirdēju, ka daži uzskata, ka, ko tad probācija var izdarīt, ko jūs tur gribat runāt ar tiem noziedzniekiem. Lieta ir kāda, ja viņi strādā pareizi, tad ir rezultāts [ļoti apšaubāms apgalvojums, jo pedofīli savā būtībā ir galēji amorālas personas, kam nav nekas svēts un kuriem ir tendence un spējas uz absolūtu melošanu], bet mēs par to rezultātu neuzzināsim, jo neviens neziņos.

Jautājums ir kāds, bijušie dzimumnoziedznieki, kas neizdarīs noziegumu, par to neziņos sabiedrībai. Bet, protams, būs informācija par recidīvu, un tad stāstīs, ka probācija tur strādāja, strādāja, rezultāta nav. [Lai konstatētu recidīvu, ir efektīvi jāstrādā izmeklēšanas instancēm ar ko ir nopietnas problēmas, un tā kā pedofilija noteiktās tās izpausmēs ir grūti atklājama, var būt situācija, kad noziedznieks mācās no savām neveiksmēm, ir uzmanīgāks un tādēļ netiek pieķerts.] Protams, ka var būt arī kāda kļūda, kāda nepilnība, bet virziens pēc būtības ir pareizs. Un tie, kas apgalvo, ka mēs varam izārstēt problēmu ar brīvības atņemšanu vai izolāciju, nu viņi būtībā nedomā par sabiedrības drošību [vitālas sabiedrības drošības intereses kā reiz klaji ignorē Judins, atbalstot sabiedriski ļoti bīstamu noziedznieku maigu sodīšanu un komfortablu dzīves apstākļu nodrošināšanu tiem], jo pēc tiem gadiem viņš var izdarīt jaunu noziegumu, ja mēs nestrādāsim ar šo cilvēku.

Raidījuma vadītājs: Bet, ja runā par brīvības atņemšanu uz ilgu laiku, kas dod gandarījumu savā ziņā upurim, tad, kā kolēģe teica, tas ir ļoti svarīgi, tai pašā laikā strādā ar viņu arī probācija. [Loģiska un pareiza nostāja, ko Judins un citi pedofīlu aizstāvji klaji ignorē.]

Andrejs Judins (Saeimas Juridiskās komisijas deputāts, krimināltiesību eksperts, partijas “Vienotība” valdes loceklis): Jautājums ir kāds, jāpadomā kāda ir mūsu prioritāte – gandarījums vai drošība [primitīvas manipulācijas mēģinājums no Judina puses, radot pseidoizvēli, kur tās nav – ar lieliem cietumsodiem ir vienlaicīgi iespējams panākt gan gandarījumu, gan sabiedrisko drošību, gan var “strādāt ar noziedznieku” pie kā tik kvēli apelē Judins]. Kas mums ir svarīgi, lai brīdī… Pilnīgi pareizi, abas lietas ir svarīgas… Protams, ka nepareizi, tā teikt, nepiemērot sodu vai piemērot mazu sodu, jo nekas, ar viņu probācija pastrādās, piespiedu darbu viņš tur izpildīs un viss būs kārtībā. Varbūt arī nebūs kārtībā. Tāpēc brīvības atņemšana ir vajadzīga, bet tā vajadzīga, lai probācijas cilvēki varētu strādāt ar personu… Nu teiksim tā, pati par sevi brīvības atņemšana nevar atrisināt problēmu, bet izolācija, protams, mums garantē, ka piecus gadus vai desmit viņš nebūs bīstams sabiedrībai (tas ir labi), gandarījums cietušajam tas arī ir svarīgi, bet vissvarīgākais, manuprāt, ka strādājot ar cilvēku mēs varam novērst jaunu noziegumu. Tad nebūs upuru. [Visdrīzāk jūtot klātesošo un pat raidījuma vadītāja neizpratni, Judins mazliet “atkāpjas” un izmanto smalkāku manipulācijas metodi, atzīstot oponentu argumentus un ar slaveno “bet” netieši atgriežas pie pseidoizvēles, noslēdzot to visu ar apgalvojumu, ka mīkstinot sodus un mistiski “strādājot ar noziedzniekiem” tiks sasniegta nerealizējama utopija. Tādā veidā visa cita starpā Judins klaji izvairās no tiešas atbildes uz jautājumu par to, ka viņa tik ļoti aizstāvēto “darbu ar noziedznieku” var bez problēmām veiksmīgi apvienot ar stingriem un ilgiem cietumsodiem.]

Raidījuma vadītājs: Pajautāsim arī Artūram Utinānam, kā Jūs redzat šo sodu, soda bardzību un tā saikni ar to, ko uztver, ko domā potenciālais nozieguma izdarītājs un citā gadījumā kāds, kurš jau ir izdarījis noziegumu un var pārdomāt savu dzīvi?

Artūrs Utināns (Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts): Jā. Viena lieta, kuru minēja Sanita Jakuševa, kad noziedznieks nedomā nozieguma brīdī par to, ko viņš nodarījis, tad var piebilst, ka viņam ir tāda domāšanas kļūda, ka viņš ir nenotverams, ka viņu nenotvers, un viņš tur padraudēs vai uzpirks ar konfektēm un neviens to neuzzinās. Zināmā mērā ieslodzījums cietumā it kā atdzesē un parāda cilvēkam, ka viņš ir notverams. Bet tā dažas domāšanas mainās arī ieslodzījuma dēļ. Bet savukārt citas domāšanas kļūdas un emociju apvaldīšanas grūtības savukārt nemainās. Cilvēkam kautrīgums nepāriet, vienalga vai viņš sēdēs piecus vai piecpadsmit gadus. Ja viņš nemāk ar agresiju apieties, un kur to agresiju likt, tad tā arī nepāriet, bet ilgākos cietuma gados tā tieši vairāk pieaug. Un tad vēl tur ir nodokļu maksātāju nauda virsū, kamēr viņš atrodas cietumā. [Utināns tā aizrāvās ar pedofīlu attaisnošanu, ka sāka izmantot argumentāciju, kurā viņš nevar tikt uzskatīts par ekspertu, sakot to, ko vajadzētu teikt Judinam, bet vēlme par katru cenu iestāties par pedofīliem acīmredzot bija tik liela, ka šī rupjā kļūda paspruka pašam īsti nemanot.] Tāpēc skaidrs, ka domāšana viņiem ir jāmaina un man patika Norvēģijas pieeja šajā gadījumā, ka šīs socpsiholoģiskās rehabilitācijas iziet dzimumnoziedznieks jebkurā gadījumā, nevis tā kā pie mums Latvijā, ja dzimumnoziedznieks izcieš pilnu šo laiku, tad viņam nav jāiet uz Probācijas dienestu, bet Norvēģijā ir tā, ka jebkurā gadījumā cilvēkam ir jāpierāda, ka viņš ar sevi ir kaut ko darījis, ka viņa domāšana ir mainījusies un ka viņš varēs integrēties sabiedrībā. [Atsaukšanās tieši uz Norvēģijas pieredzi arī ir gana zīmīgs fakts, jo Norvēģija ir valsts ar milzīgām pedofilijas problēmām un Norvēģijā no valsts struktūru puses pedofīliem ir radīti ļoti ērti un komfortabli dzīves apstākļi.]

Raidījuma vadītājs: Un ja nē? Ja nepierāda?

Artūrs Utināns (Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts): Tad viņam pagarina šo cietumsodu. Un manā skatījumā tas ir, tam jāiet paralēli – ieslodzījums ar šīm psihologu, medicīniskajām ārstniecības metodēm.

Raidījuma vadītājs: Paldies, Utināna kungs. Atkal pa tālruni no citām Latvijas ārēm mēs pavaicāsim Lāces kundzei kā Jūs redzat to soda bardzības stāstu un to ko mēs šeit dzirdējām, ka patiesībā varbūt tas dod gandarījumu, bet neko īsti vai diezgan maz ko atrisina.

Iluta Lāce (Resursu centra “Marta” vadītāja): Es domāju, ka tas, kas tika pieminēts, ka ir jābūt šai soda bardzībai kopā ar šīm sociālās korekcijas programmām. Tas ir, protams, ļoti atbalstāma lieta. Un nepārtraukti šiem dzimumnoziedzniekiem, kas ir bijuši … tiešām veikuši šīs noziedzīgās darbības, nu viņiem ir jābūt sabiedrības kontrolē, lai nodrošinātu šo te drošību. Jāraugās, lai viņi nestrādātu izglītības institūcijās, lai nebūtu tādās vietās kur ir bērni pieejami [lai nebūtu tāda situācija kā ar Daugavpils olimpisko centru] un arī tas, ko mēs saredzam un mēs gribētu, lai šādos noziegumos nebūtu nosacīto sodu, un arī, lai nebūtu arī noilgums šādiem noziegumiem, lai cilvēks jebkurā brīdī, kad viņš savā dzīvē ir gatavs par to runāt un stāstīt, lai viņš varētu vērsties… jo mums ir bijuši gadījumi, kur upuris redz, kad tagad tiek veidota jauna ģimene un jaunas meitenītes tiks pakļautas tam pašam, ko tā sieviete ir piedzīvojusi savā bērnībā, un tas ir motivators, lai viņa vērstos, piemēram, Martā, un kaut ko stāstītu par savu pieredzi. … Mēs dzirdējām dažādas metodes, kas tiek pielietotas, un, ja tu vēl esi mazgadīgais un tu vēl īsti nesaproti un šeit ir arī ka netiklas darbības, kas tiek izdarītas ar mazgadīgo, daudzas lietas, ko vēl tas bērns nav spējīgs saprast, kas ar viņu notiek. Tas arī atstāj iespaidu. Un ja vēl tev nav iespēju ne arvienu runāt un tev nav šī te atbalstošā attieksme un tas nāk no ļoti tuviem cilvēkiem vai radinieku loka, tas atstāj lielu ietekmi.

Raidījuma vadītājs: (…) Mēs dzirdējām šeit vairākus viedokļus un pavisam skaidri arī redzam, ka ir jau komentāri par to. Probācijas dienesta vadītājs Papsujeviča kungs cēla roku, dzirdot ka mēs runājam par šiem sodiem. Tika pieminēts arī Probācijas dienests. Utināna kungs sacīja, ka … vai tiešām tā ir, ka izcieš bargu sodu, un šis cilvēks nesatiek Probācijas dienestu?

Mihails Papsujevičs (Valsts Probācijas dienesta vadītājs): Es minēju to iepriekš, ka tas bija līdz 2011.gada 11.oktobrim. Kopš šī brīža visi noziedzīgi nodarījumi, kas izdarīti sākot ar 2011.gada 11.oktobri, probācijas uzraudzība ir obligāts papildsods par četriem dzimumnoziegumu pantiem. Tas ir 159., 160., izvarošana, vardarbīga dzimumtieksmes apmierināšana, un vēl divi nākamie, tai skaitā netiklās darbības. Līdz ar to tur nav stāsts par to, ka var piemērot vai nepiemērot, bet viņš vienmēr tiks piemērots. Un tas nozīmē, ka pat izciešot, no šī brīža, pilnu brīvības atņemšanas sodu, sekos probācijas uzraudzība.

Raidījuma vadītājs: Jebkurā gadījumā dzimumnoziedznieks, neatkarīgi no tā, pat, ja viņš ir paveicis jaunu noziegumu, kurš nav dzimumnoziegums, pēc soda izciešanas satiek jūs Probācijas dienestā?

Mihails Papsujevičs (Valsts Probācijas dienesta vadītājs): Nē. Ja viņa aktuālā sodāmība nav dzimumnoziegums, tad probācijas uzraudzība nav obligāta, tas gan.

Raidījuma vadītājs: Labdien! Esat sazvanījuši raidījumu “Krustpunktā”.

Zvanītājs1 (kundze): Labdien! Man arī būtu viedoklis par izvarotājiem. Es uzskatu, ka izvarotājiem ir jāpiespriež maksimālais cietumsods, jāatceļ noilgums vispār. Pat, piemēram, pirms 50 gadiem izdarītie noziegumi ir jāsoda, jo izvarotāji turpina ņirgāties par upuriem gan fiziskā, gan amorālā veidā. Atceļot noilgumu, upuri gūtu gandarījumu par sagandēto, salauzto dzīvi. Tādu upuru Latvijā ir vairāk nekā pieņemts uzskatīt. Upuriem tiek iedvests, ka upuris pats vainīgs, ka nav ļāvis sevi seksuāli izmantot.

Raidījuma vadītājs: Paldies par Jūsus zvanu. Judina kungs.

Andrejs Judins (Saeimas Juridiskās komisijas deputāts, krimināltiesību eksperts, partijas “Vienotība” valdes loceklis): Runa ir par likumdošanas jautājumiem. Pirmkārt par to nosacīto notiesāšanu, kas izskanēja. Mēs pagājušā gadā grozījām likumu un aizliedzām piemērot nosacītu notiesāšanu, ja ir seksuālā vardarbība. Tas ir aizliegts. Runājot par grozījumiem likumā, es domāju ka mūsu problēma, tas ir probācijas, ka mēs strādājam ar cilvēku, kamēr viņš izcieš sodu, bet es domāju būtu pareizi paredzēt uzraudzību nevis kā sodu, bet kā uzraudzību, kā kontroli pār cilvēku arī pēc soda izciešanas, nu lai viņš būtu redzeslokā. Nesauksim to par sodu, bet, lai būtu pamats kontrolēt, ko viņš dara. Bet kur ir viena liela problēma, piemēram, runājot par Liepājas noziegumu, piesprieda piespiedu darbu, bet tur ir problēma, ka paņēma nepareizo pantu. Pantā ir rakstīts 15 gadu sods un nav piespiedu darba. Ja piemēro nepareizo pantu, notiesā pēc nepareizā panta, tad sods sanāk arī nepareizs. Principā ļoti svarīgi, lai prokuratūra strādā pareizi. [Šeit Judins pilnīgi pareizi izpļāpājas un norāda uz tiesnešu un prokuroru neapzinātu vai bieži vien apzinātu (koruptīvi motivētu) nekompetenci, kas ir izplatīta parādība Latvijas (un ne tikai) tieslietu sistēmā.]

Raidījuma vadītājs: Nākamais zvans. Labdien!

Zvanītājs2 (pavecs kungs): Es par to izvarošanu gribu pastāstīt. Te man dzīvesvietā 21 gada vecumā iesēdās par maza bērna izvarošanu, nosēdēja pirmo šito sodu, gadu nodzīvoja brīvībā, atkal izvaroja bērnu un atkal cietumā. Viņš kaut kur 3 reizes sēdēja cietumā par izvarošanu. Nosēd ssvu laiku, gadu nodzīvo brīvībā un atkal cietumā. Un viņam tagad ir kaut kur 60 gadi. Un no 21 gadu vecuma viņš sēdēja par izvarošanu cietumā.

Raidījuma vadītājs: Tāds klausītāja viedoklis. Lūdzu, esat sazvanījuši raidījumu “Krustpunktā”.

Zvanītājs3 (kundze): Mans komentārs ir tāds, ka visus gan vecākos, gan jaunākos noziedzniekus kastrēt un kastrēt. Un tikai tā. Kas ar to būs līdzēts? Viņi baidīsies. Tās ir manas domas. Baidīsies un viņi nedarīs. Tie, kas ir jaunāki, viens no otra viņi pārņem, jo viņi klausās, viņi taču redz, visu dzird ko vecākie runā. Un jaunie iet līdz. Un nekad tas loks nebeigsies, nekad.

Raidījuma vadītājs: Paldies par zvanu. Lūk, mums arī raksta Ata, viņa uzskata, ka šādi cilvēki ir jāoperē. Tas ir līdzīgs viedoklis, jo tā ir viņasprāt psihiska slimība un ķīmiski ar medikamentiem, kā viņa raksta, kastrācija ir iespējama. Viņa saka, ka nevārētu probācījā strādāt ar šādu objektu. Mēs dzirdējām jau iepriekš viedokļus par šo. Kā Jūs to redzat?

Andrejs Judins (Saeimas Juridiskās komisijas deputāts, krimināltiesību eksperts, partijas “Vienotība” valdes loceklis): Jā, bet par to ķīmisko kastrāciju mēs runājām pirms trim gadiem un es domāju pirmkārt pareizi būtu nosaukt šo instrumentu pareizi. Tā nav kastrācija, tā ir terapija, antiandrogēnu medikamentu lietošana. Bet jautājums ir kāds. Ja cilvēks lieto zāles, ir jāņem vērā, ka ir arī citas zāles, kas neitralizē šīs zāles. Ja mēs gribam cilvēkam nodrošināt alibi, mēs varam viņam piedāvāt šīs tabletes, bet mēs nevarēsim izkontrolēt, ko viņš lietos, lai neitralizētu. Bet tur arī ir blakus parādības, ja cilvēks lieto attiecīgas zāles un tas negarantē. Manuprāt, mēs varētu, ja probācija uzskata, ka ir spējīga kā papildlīdzekli to piemērot, to var uzsākt, bet stāstīt sabiedrībai, ka ir tāds brīnumlīdzeklis, ka mēs varam paņemt tableti un atrisināt, tā nav taisnība. Ja kāds domā, ka varbūt to vajadzētu risināt ķirurģiski, tad ir jāņem vērā, ka mēs varam vienu operāciju izdarīt un pēc tam cilvēkam maksāt miljonus par to, ko mēs izdarījām.

Raidījuma vadītājs: Mums ir iespēja pajautāt arī mediķa viedokli. Jūs gan vairāk esat … ar psihoterapiju darbojaties, bet gan jau tur arī medikamenti nav sveši. Utināna kungs, ko jūs varētu teikt cilvēkiem, kuri piesauc dažāda veida kastrāciju.

Artūrs Utināns (Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts): Nu tātad jāatgādina, ka mēs esam Eiropas Savienībā un uz mums attiecas cilvēktiesības un arī uz noziedzniekiem un dzimumnoziedzniekiem attiecas cilvēktiesības un pēc cilvēktiesībām katrs cilvēks var ar savu ķermeni izrīkoties kā viņš vēlas, bet uzspiest kaut ko izdarīt, vienalga kastrācija vai aborts vai vēl kaut ko, nedrīkst.

Raidījuma vadītājs: Bet ir tāds spiediens no daudzu sabiedrības locekļu puses. Ko Jūs šiem cilvēkiem varat pateikt? Cik var noprast, viņi kļūdās jūsuprāt.

Artūrs Utināns (Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts): Tā ir tāda sabiedrības intuitīvā morāle, kas pielīdzina viduslaiku metodēm, kā, piemēram, zaglim nocirta roku. Tā var pielīdzināt to fizisko, to ķirurģisko kastrāciju. Kas attiecas uz ķīmisko kastrāciju, šo antiandrogēnu preparātu lietošanu, viņu darbība beidzās tikko cilvēks pārstāj šos medikamentus lietot. Tie ir depo preparāti, kas darbojas uz mēnesi, trim mēnešiem vai sešiem mēnešiem un attiecīgi cilvēks, šis dzimumnoziedznieks var jebkurā brīdī no viņiem atteikties dažādu blakusefektu dēļ, piemēram, aug krūtis kā sievietei vai parādās ostiropoze, kauli tiek izskaloti un paliek trausli, parādās dažādas apātijas un dzīves jēgas iztrūkuma problēmas un vēl daudz, daudz citu medicīnisku komplikāciju uz kā pamata kā rāda, piemēram, tā pati Norvēģijas pieredze, apmēram iztur divus gadus šādu ķīmisko kastrāciju tā saucamo, un pēc tam dzimumnoziedznieks no viņas vienkārši atsakās.

Raidījuma vadītājs: Šeit mēs faktiski saprotam to, ko tas nozīmē dzimumnoziedzniekam, bet mums savā ziņā jāstrādā pie sabiedrības prāta, ja tā var teikt dakterēšanas, jo mums Edijs arī raksta: “Kāpēc, kāpēc nevar ķīmiski kastrēt?”. Viņam ir līdzība: “Aborti taču ir atļauti, bet šis nē.” Cilvēku prātos tā loģika ir samērā tieša. Kā Jūs to izstāstītu cilvēkiem, kuri klausās. Joprojām tā loģika šādi darbojas.

Artūrs Utināns (Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts): Nu ķīmiskā kastrācija kaut kādā ziņā ir brīvprātīga. Tātad, ja dzimumnoziedznieks piekrīt šai metodei, un kādu brīdi viņš viņu izmanto. Pēc tam viņš atkal pārdomā un no viņas atsakās. Tas ir arī viss. Vienkārši Tās citas metodes, kas ir apļi un psihoterapētiskās metodes ir efektīvākas, jo tas nav kaut kāds sods. Tie cilvēki, kas saka, ka visi nobīsies, viņi savā fantāzijā iedomājas, ka tas ir kaut kas šausmīgi briesmīgs, ko visi izdzirdot dzimumnoziedznieki sāk trīcēt bailēs un tagad pārdomās. Bet tas tā nav. Tā ir parasta injekcija un tas ir arī viss. Un viņš kādu brīdi šai injekcijai piekrīt un pēc tam atsakās. Neviens bailēs no tā nedreb.

Raidījuma vadītājs: Paldies. Tā Rīgas stradiņu universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts Artūrs Utināns nedaudz mazliet nomierinot tos prātus, kuri uzskata, ka ķīmiskā kastrācija ir brīnumlīdzeklis un tad nu ar to būs līdzēts. Paldies Utināna kungam. Judina kungs.

Andrejs Judins (Saeimas Juridiskās komisijas deputāts, krimināltiesību eksperts, partijas “Vienotība” valdes loceklis): Jā, faktiski jau izstāstīts. Es varu vēlreiz atkārtot, ja piemēro šo instrumentu, to piemēro ar personas piekrišanu un cilvēks var pārdomāt un pēc kāda laika pateikt, es negribu vairs.

Raidījuma vadītājs: Un tā vietā viņam kas?

Andrejs Judins (Saeimas Juridiskās komisijas deputāts, krimināltiesību eksperts, partijas “Vienotība” valdes loceklis): Tad nekas. Nu ko, ja viņš atsakās.

Raidījuma vadītājs: Tas ir, viņš izvēlas tā kā soda veidu sev?

Andrejs Judins (Saeimas Juridiskās komisijas deputāts, krimināltiesību eksperts, partijas “Vienotība” valdes loceklis): Tas nav sods. Manuprāt, tas ir blakus instruments, ko var izmantot, nu teiksim tā. Ja situācija, ka cilvēks saprot, ka viņam ir problēma, ka ir brīži, kad viņš nevar savaldīt un nevar kontrolēt sevi, viņš grib atbrīvoties un risināt problēmu, tad papildus visām tām lietām, ko dara probācija, tad varētu būt attiecīga medikamentu piemērošana, bet tas nav brīnumlīdzeklis. Jo cilvēki, viņi nu tā, pievērš uzmanību vārdam kastrācija un domā, nu jā, ja ir kastrācija, tad tas ir neatgriezeniski. Tas ir atgriezeniski. To uz laiku var ierobežot, pēc kāda laika viss atgriežas. Tur tā problēma.

Raidījuma vadītājs: Jā. Te arī raksta Dace: “Nesaprotu kāpēc cilvēki ļaunumu grib atdarīt ar ļaunumu. Viņasprāt uzraudzība un audzinošs darbs ir tas, kas jādara, tam jāvelta daudz vairāk laika un līdzekļi”. Te mēs pie Probācijas dienesta varam vērsties un vaicāt, kas notiek tad, ja cilvēks sajūt, ka ļaunumu atdara tikai ar ļaunumu?

Sanita Jakuševa (Valsts Probācijas dienesta speciāliste): Manuprāt, tas varētu vēl vairāk likt dzimumnoziedzniekam aiziet ēnā. Viņš sajustu šīs te sabiedrības daļas atstumtību un aizietu ēnā, bet tas nebūt neliecina par to, ka viņš pārstātu domāt, fantazēt par dzimumnoziegumiem, pārstātu to darīt. Bet es domāju, ka šie noziegumi… šos noziegumus tad būtu krietni grūtāk atklāt. [Pedofīli jau tā ir ēnā, jau tā sajūt un apzinās sabiedrības atstumtību un tur viņiem arī ir jāpaliek. Panāk, lai pedofīli nebūtu “ēnā” nozīmē legalizēt pedofīliju, kas ir to sapnis un ko tie cītīgi mēģina realizēt, bet kas sabiedrībai nozīmē garantētu bojāeju. Dēļ šīs “atstumtības” šos noziegumus tik tiešām ir grūti atklāt, tādēļ pieķertie pedofīli ir tikai aisberga virsotne, bet risinājums te nevar būt “atēnošana”, jo tas līdzinās slimības ārstēšanai, izdarot pašnāvību.] Un, runājot par šo te kastrāciju, te ļoti daudz kas jau bija minēts, bet, ja teiksim cilvēka motīvs veikt seksuālu likumpārkāpumu ir nenodrošinātas emocionālas vajadzības, tad diez vai kastrācija to atrisinās, un es domāju, ka kastrācijas gadījumā šādam cilvēkam noziegumi kļūtu vēl vardarbīgāki

Mihails Papsujevičs (Valsts Probācijas dienesta vadītājs): Jā, tas ir, es vēl tikai mazliet papildināšu, jo tas ir viens no faktoriem, seksuālā tieksme jeb dziņa. Kad runājam par dzimumnoziegumu, nevajag aizmirst to, ko saka Sanita, par šo te vardarbīgo tieksmju apmierināšanu. Un to kastrācija, ķīmiska, ķirurģiska, to neietekmē. Ja mēs atkal skatāmies no pētījumiem un uz recidīviem, tad recidīvs dzimumnoziegumu gadījumā tieši dzimumnozieguma recidīvs, vienmēr un visās pasaules valstīs, kur tas ir pētīts, ir mazāks nekā cita vardarbīga noziedzīga nodarījuma izdarīšana (slepkavība, miesas bojājumu nodarīšana un tā tālāk). Tad jādomā ir arī par šīm lietām.

Raidījuma vadītājs: Mums cilvēki viens pēc otra raksta ļoti bargus soda veidus, fiziskus soda veidus, es pat varētu necitēt un varbūt te rodas iespaids, ka mēs šeit kādu aizstāvam, kādu, kurš ir pārkāpis likumu [tā arī ir, viss raidījums ir viena vienīga pedofīlu aizstāvēšana un uztraukšanās par to labsajūtu, un raidījuma dalībnieki pat baidās lietot “nepareizus”, nepolitkorektus vārdus, lai tik pedofīli netiktu aizvainoti un tas, neskatoties uz to, ka pedofilija ir viens no necilvēcīgākajiem noziegumiem kāds var būt]. No vienas puses var saprast, no otras puses šī ļaunuma atdarīšana ar ļaunumu. Kā Jūs redzat, strādājot tieši ar upuriem, kur ir tā robeža, kad sabiedrība jūtas un upuris sapratis, ka, jā, noziedznieks ir nolikts pie vietas pareizā veidā un tai pašā laikā mēs tomēr esam civilizētā sabiedrībā?

Iluta Lāce (Resursu centra “Marta” vadītāja): Svarīgi upurim redzēt, ka noziedznieks saņem sodu par nodarīto, ka viņš uzņemas un saņem savu vainu un tad tas paņem nost upurim šo te vainas sajūtu un viņš saprot, ka viņš ar šo sajūtu, to, ka viņš ir tāds, kāds viņš ir, vai kā viņš ir uzvedies nekādā veidā nav izraisījis to, ka pret viņu šādi var citi cilvēki izturēties. Un tas ir ļoti, ļoti svarīgs aspekts un tāpēc ir svarīgi, kad ir soda mēri, kad ir šīs te sociālās korekcijas programmas, kad ir, kad tiek veidota šī te empātijas spēja dzimumnoziedzniekiem un kad viņi spēj saprast, ko viņi ir nodarījuši tam cilvēkam, kuru viņi ir izmantojuši, lai apmierinātu savas tieksmes un vajadzības.

Andrejs Judins (Saeimas Juridiskās komisijas deputāts, krimināltiesību eksperts, partijas “Vienotība” valdes loceklis): Es domāju, ka šajā studijā neviens nav pret sodīšanu [visa raidījuma gaita gan liecina pretējo], bet sods pats par sevi neko neatrisina [atkal kārtējā maldināšana – sods pats par sevi daudz ko spēj atrisināt, lai gan ne visu un lai gan reizēm ar blaknēm] un mēs te runājam par to kā nodrošināt rezultātu, lai nebūtu tā, ka mums ir gandarījums brīdī, kad mēs lasām spriedumu un dzirdam ka jā, viņš ir sodīts ļoti nopietni, bet pēc kāda laika, varbūt pēc ilga laika, viņš izdara jaunu noziegumu. Mēs tiešām runājam par soda samērību [un Judins cītīgi aizstāv nesamērīgi maigus sodus pedofīliem].

Man gribētos pievērst uzmanību vēl vienai problēmai. Šodien mēs runājam par cilvēkiem, kas jau ir institūciju redzeslokā. Viņi kaut ko izdarīja, bet policija atklāja noziegumu, tiesa notiesāja, lieta bija izmeklēta, probācija strādā. Bet tas notiek pēc pieciem vai desmit gadiem, bet dažreiz varbūt vispār nenotiek. Un te ir liels jautājums ko mēs varam darīt, lai tie noziegumi vispār nenotiktu vai, ja darbības tādas notika, tad kā reaģēt laikus. Un es domāju, ka ļoti svarīgi, lai bāriņtiesa, skola, cilvēki, kas strādā ar bērniem, tam pievērstu uzmanību. Starp citu, arī sabiedrība. Tagad mēs runājam par tiem pedofīliem, bet ir kaimiņi, ir cilvēki, kas redz. Aizdomas ir. Ko dara kaimiņi? Viņi apspriež to virtuvē un, ja tas ir viss, tad būtībā viņi savu pilsonisko pienākumu nepilda. Ir jāziņo bāriņtiesai. Jā, tās ir aizdomas, bet, lai pārbauda, jo tad var palīdzēt bērnam laikus, nevis tā ka viņš izaug ar visām savām traumām, nodzīvoja un tagad viņam sāp, un visu mūžu sāpēs. [Pareizi vārdi, kuri praksē var izvērsties agresijā pret nevainīgām ģimenēm un bērniem, ar kuriem ģimenē pa lielam viss ir kārtībā. Gadījumā, ja institūcijas, kurām tiek ziņots ir korumpētas un ir iesaistītas naudas pelnīšanā uz bērnu rēķina, tad jebkurš ziņojums var kalpot par iemeslu, lai izņemtu bērnu no ģimenes, un tad nevis tiktu veiktas reālas pārbaudes, bet tiktu “saformēti dokumenti” tā, lai padarītu ģimeni par vainīgu neatkarīgi no faktiskajiem apstākļiem].

Tātad principā visai sabiedrībai ir jārunā ne tikai par soda bardzību, bet par ikviena cilvēka atbildību. [Vēl jānorāda, ka Judins te izmanto kārtējo manipulācijas metodi, uzveļot atbildību sabiedrībai, kura arī šī raidījuma laikā parādīja, ka nepiekrīt Judina amorālai un antisociālai tēzei par maigajiem sodiem pedofīliem. Judins pēc būtības saka: “Ak tad nepiekrītat man, nu tad jūs paši esat pie visa vainīgi”.]

Raidījuma vadītājs: Paldies Judina kungs. (…) Mums pie klausules šo raidījumu arī klausījās Ilona Kroinberga, Providus pētniece, juriste. Labdien! (…) Kas ir jūsu secinājums? Mūsu raidījuma laikā, piemēram, ļoti skaļi izkristalizējas sabiedrības neizpratne par … nevis neizpratne, bet sava veida sapratne tā kā cilvēki domā kas tad notiek ar to sodīšanu un pēc tam tādu cilvēcīgu vai kā daudzi saka pārāk cilvēcīgu apiešanos ar šo dzimumnoziedznieku.

Ilona Kronberga (sabiedriskās politikas centra Providus pētniece, juriste, bijusī Solvitas Āboltiņas (“Vienotība”) padomniece un nākamā Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja): Nu pirmām kārtām mani ļoti uzrunāja tas, ko Utināna kungs teica ēterā. Es gribu, gan neesot psihoterapēte, ne psiholoģe esot, bet juriste, tomēr vērst uz tādu korelāciju. Ja mēs runājam par to, ka mums dzimumnoziedzniekiem ir domāšanas kļūdas, kuras noved arī pie šī noziedzīgā nodarījuma, tad domāšanas kļūdas, par cik dzimumnoziedznieki ir mūsu sabiedrības daļa, lai kā mēs to nevēlētos, ir arī sabiedrībā. [Atkal vaina par atsevišķu sabiedrības indivīdu rīcību tiek novelta uz visu sabiedrību un tas iet komplektā ar to metožu noliegšanu (bargiem sodiem), kas ļauj sabiedrībai sevi attīrīt, laboties un aizsargāt sevi.]

Un šīs domāšanas kļūdas bāzējas bailēs un nezināšanā. Par cik šīs bailes ir un nezināšana ir, tiek meklēti viegli un varbūt ļoti spilgti iztēlē radīti risinājumi, kuri ar savu rezultātu faktiski nenovedīs pie tā, kas ir sabiedrības drošība, kas ir atsevišķa cilvēka, indivīda drošība. Un šeit es gribu vērst uzmanību pirmāmkārtām, ka mums ir vēlreiz jārunā par bērnu tiesībām, par cietušā tiesībām, nevis par sodiem un sodīšanu. Par cietušā tiesībām. [Ar šo tekstu Kromberga parāda, ka viņa ir vai nu klaji nekompetenta persona vai arī viņa ir neliete, kura nekaunīgi maldina sabiedrību, jo pat no šī raidījuma gaitā izskanējušā ir skaidrs, ka, lai realizētu bērna tiesības, ir obligāti “jārunā” par sodiem un sodīšanu, jo upuriem no psiholoģiskā viedokļa tas ir kritiski būtiski.]

Un mums ir otra lieta, par kuru jārunā, tā ir prevencijas sitēma, ko mēs kā sabiedrība varam te un tagad un rīt darīt, lai šādi noziedzīgi nodarījumi nenotiktu vai, ja viņi notiek, lai mēs par viņiem pēc iespējas savlaicīgāk uzzinām. [Šis apgalvojums ir teorētiski pareizs, bet ir jābūt uzmanīgam ar tā realizāciju praksē, jo citu, bēdīgi slavenu valstu pieredze rāda, ka, aizsedzoties ar prevencijas sistēmu, tiek ieviesti organizatoriski mehānismi, kuri rada pedofīliem labvēlīgus apstākļus. Kā viens no šādiem “preventīviem” pasākumiem ir bērnu “izglītošana”, kas reāli izpaužas kā to maitāšana, bērnu nevainības likvidācija, uzdevuma atvieglošana pedofīliem panākt bērna dabīgās pretestības pārvarēšanu un pamanāmu upura psiholoģisku efektu novēršanu, kā arī argumenta došana pedofīlu attaisnošanai, ka “viņš pats piekrita”. Šajā konkrētajā izteikumā Kromberga nerunā tieši par šādu prevenciju, bet, ņemot vērā to, ka Kromberga cītīgi aizstāv maigus sodus pedofīliem un pat izsakās par brīvības atņemšanas sodu atcelšanu, ir ļoti uzmanīgi jāvērtē Krombergas darbība, jo ir liels risks, ka viņa varētu atbalstīt vai nākt klajā ar šāda tipa antisabiedrisku pseidoprevencijas aktivitāšu priekšlikumiem].

Un šeit es gribu vērst uzmanību uz krimināllikuma 22.pantu 2.daļu, es saprotu, ka daudzi no klausītājiem nav juristi, bet šeit ir ļoti vienkārša lieta, jo šeit ir iepriekš neapsolīta slēpšana vai neziņošana par noziedzīgu nodarījumu. Un tātad šis pats 22.pants noteic, ka par neziņošanu neatbild noziedzīgu nodarījumu izdarījušās personas saderinātais, laulātais, vecāki, bērni, brāļi, māsas, vecvecāki, mazmazbērni un tā tālāk. (…) Kā arī tā persona, kura ar noziedzīgu nodarījumu izdarījušo personu dzīvo kopā un kurai ar to ir kopīga saimniecība. Par kaimiņiem šeit nekas nav teikts, bet kaimiņi nav arī tie, kuri izdara pret bērniem dzimumnoziegumus. Lielākā daļa dzimumnoziegumu pret bērniem un to arī parāda Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas 2014.gada pārskats, kur ir fiziska vardarbība, kur ir vardarbība saistīta ar dzimumneaizskaramības pārkāpumiem, viņi tomēr notiek ģimenē lielākoties. [Un te Kronberga par galveno vaininieci pasludina ģimeni un dod teorētisko pamatojumu ģimenes kontroles un iejaukšanās ģimenē pastiprināšanai. Te jānorāda, ka pret šāda veida datiem, uz ko atsaucas Kronberga, ir jāraugās ļoti kritiski, jo tie mēdz būt nepilnīgi un tajos ir tendence pārspīlēt ģimenes vainu. Piesaucot šādus datus, uzmanība tiek novērsta no bērnu apdraudējumiem ārpus ģimenes, kas ir vairāk kā nozīmīgi un par kuru reālo apjomu ar Kronbergu un līdzīgu uzskatu paudējiem var pamatoti pastrīdēties. Visbeidzot jānorāda, ka nekontrolēta iejaukšanās ģimenē un bērnu izņemšana no ģimenēm ne tikai rada ļoti nopietnas traumas bērniem, bet pie noteiktiem apstākļiem atbilst arī pedofīlu ONG (organizētu noziedzīgu grupu) interesēm, jo tādā veidā var samērā viegli un droši nodrošināt piekļuvi bērniem.] Un tad es domāju, ka šis ir tas viens, kas krimināllikuma patstāvīgajā darba grupā tiks skatīts.

Tālāk es gribu teikt sekojošo, ka, manuprāt, ļoti mēs riskējam saņemt ne to rezultātu, ko mēs vēlamies, ja mēs kultivējam viedokli par to, ka personu, kura kādam ir nodarījusi pāri, var vienkārši samaksāt ar savu brīvības ierobežojumu, proti, atsēdot cietumā fiziski to laiku. Kaut vai divdesmit gadu, vienalga, var kaut ko līdzēt tam, kas ir nodarīts ar cietušo. Šī ir ilūzija. Cietušajam nepalīdzēs tas, ka būs vainas sajūta vai kaut kas tam, kurš šo noziedzīgo nodarījumu izdarīja. [Te Kronberga līdzīgi kā Judins ignorē apstākli, ka atsēdēšana izolē varmāku, pasargājot sabiedrību uz attiecīgo laikaposmu un ir kā biedinājums citiem, kā arī to, ka cietušajam ir kritiski būtiski, lai varmāka saņem sodu. Kronbergas agresīvi pašpārliecinātā tonī pauž aplamu un klaji antisabiedrisku viedokli.] Cietušajam ir vajadzīga profesionāla palīdzība, viņam ir vajadzīgs atbalsts, gan te, gan tagad uzreiz. [Te Kronberga līdzīgi Judinam manipulē un rada pseidoizvēli, it kā būtu jāizvēlas cietumsods vai palīdzība cietušajam. Nav jāizvēlas, jāsniedz abi.]

Tas, ka cilvēki tiešām mums atsēž šo laiku un atsēž pa tukšo, mēs par to maksājam no mūsu nodokļu maksātāju naudas, par kuru mēs varētu palīdzēt cietušajam. Un tas būtu, manuprāt, daudz efektīvāk. [Te sākas vaimanas par trūkstošajiem līdzekļiem. Ja nepieciešams, līdzekļus var atrast gan pedofīlu ieslodzīšanai, gan palīdzības sniegšanai cietušajiem, kaut vai uz valsts finansējuma NVO rēķina, bet, ja ļoti gribas taupīt līdzekļus, atslogojot ieslodzījuma vietu budžetu, tad daudz pieņemamāks un efektīvāks līdzeklis ir nāvessoda atjaunošana un tā piemērošana arī pret daļu no dzimumnoziedzniekiem.]

Un līdz ar to mums ir jāmaina šī postsociālistiskā domāšana [tas ir, jāmaina normāla cilvēciska domāšana uz domāšanu, kura ir vērsta uz pedofīlu tiesību aizsardzību kā tas ir Kronbergai, Judinam un Utinānam], kad cietumsods tā ir tikai soda forma. Ja mums nav vajadzīgs, lai cilvēks būtu iespundēts [ir vajadzīgs, lai pedofīli būtu iespundēti, jo tādā veidā sabiedrība tiek pasargāta no šādiem antisociāliem un ļoti grūti labojamiem elementiem] un mēs varam to panākt vēl efektīvāk un ar citiem līdzekļiem [nevar panākt, tas ir gandrīz neiespējami], es teikšu, ka cietumā ir pat atrasties kaitīgi [un te Kronberga nonākt līdz absurdam apgalvojumam, kuru konsekventi turpinot, cietumi ir vispār jālikvidē un noziedzniekus vispār nedrīkst sodīt ar brīvības atņemšanu ].

Ja mēs gribam cilvēkam iemācīt dzīvot sabiedrībā, mēs cilvēku nevaram ielikt cietumā un gaidīt, ka viņš iemācīsies vadīt sevi sabiedrībā. Mums viņam ir jāmāca dzīvot sabiedrībā. [Nobeigumā Kromberga vispretīgākajā veidā iestājas par pedofīlu “tiesībām”, ignorējot sabiedrības tiesības dzīvot drošā vidē un aizsargāt sevi no antisociāliem elementiem. Ja kāds ir izdarījis galēji antisabiedrisku noziegumu, starp kuriem ir arī pedofilija, tad galvenais un primārais uzdevums ir izolēt šo personu, lai tā neapdraud citus, un kā zemāka līmeņa paralēls uzdevums var tik stādīts darbs ar šo personu, lai tā kaut kad iespējams varētu dzīvot sabiedrībā (ja Kronberga un viņai līdzīgie tik ļoti grib labot pedofīlus, lai viņi to dara arī tikai sabiedriskā kārtā). Primārais ir izolācija, jo tas droši garantē, ka sabiedrība uz attiecīgu laiku tiks pasargāta, bet dažāda veida terapijas negarantē pilnīgi neko, visnopietnākā kārtā apdraudot sabiedrību un tā, kā jau tika minēts, ir klaja ņirgāšanās par upuriem.]

Īss ieskats pedofilijas problemātikā

Pirmkārt, jānorāda, ka pedofilija ir viens no pretīgākajiem, drausmīgākajiem un necilvēcīgākajiem noziegumiem. Ir dažādi pedofilijas skatījumi un veidi, bet kā visbīstamākie un necilvēcīgākie ir jāizdala dzimumnoziegumi pret mazgadīgajiem un jebkādi vardarbīgi dzimumnoziegumi pret nepilngadīgajiem. Dēļ tā ka šie noziegumi tiek pastrādāti pret bērniem, kuri savā būtībā ir nevainīgi, kuri ir neaizsargāti un kuri ir sabiedrības nākotne, un dēļ tā, ka to rezultātā bērnam tiek nodarīts ļoti smagas un bieži vien neatgriezeniskas psihiskas traumas, kuras var burtiski iznīcināt veidojošos bērna personību un iznīcināt tā morāli-ētiskos orientierus, šie noziegumi ir pielīdzināmi slepkavībai un to veicējiem pēc būtības pienākas nāvessods. Šī iemesla dēļ daudzu tautu tradīcijās ir pieņemts nogalināt pieķertus pedofīlus un šī iemesla dēļ upuru vecākiem, kuri nav zaudējuši cilvēcību, ir tieksme atriebt bērniem nodarīto, nogalinot varmākas. Šāda pieeja pēc būtības ir pareiza un pie noteiktiem apstākļiem atbalstāma, bet tai ir virkne tehniska rakstura trūkumu, kādēļ oficiāla nāvessoda noteikšana par pedofīliju nav vēlama un optimālāks mūsdienu risinājums ir aizstāt to ar ilgiem cietumsodiem (no desmit gadiem līdz mūža ieslodzījumam).

Tālāk jānorāda, ka vairāku iemeslu dēļ pedofilijas gadījumi ir grūti atklājami un eksistē ļoti augsts t.s. “latentās” (nezināmās, neatklātās) pedofilijas līmenis. Šis apstāklis, kopā ar faktu, ka pedofīli labi saprot un apzinās savu galēji antisociālo dabu un to, ka viņi nekad nevarēs pretendēt uz savu kaislību atzīšanu normālā sabiedrībā, rada apstākļus pedofīlu ONG (organizētu noziedzīgu grupu) darbībai. Pedofīlu ONG ir vienas no visbīstamākajām ja ne pašas bīstamākās no visām ONG un tām ir tendence “iesūkties” varas struktūrās un pārņemt sabiedrības politisko varu. Sabiedrībās, kurās tas notiek, sāk strauji attīstīties visu veidu izvirtības un sabiedrībā sākas pietiekami strauja degradācija un lejupslīde (tas tā notiek gan tādēļ, ka pedofīli ir indivīdi, kuriem nekas nav svēts un nekāda darbība nav nepieņemama, gan arī tādēļ, ka pedofīliem interesē tikai savu tieksmju nesodīta apmierināšana un visu pārējo tie pakārto šim mērķim un citas lietas atstāj novārtā).

Dēļ pedofilijas latentās dabas un dēļ pedofīlu ONG paaugstinātās bīstamības, ir pamatota nepieciešamība samazināt tās latentuma līmeni, bet ir jāuzsver, ka tas ir ļoti grūts uzdevums, ko pilnībā atrisināt nav iespējams. Tā vietā lai pilnveidotu sabiedrības pārvaldi un pastiprinātu izmeklēšanas iestāžu iespējas, mūsdienās daudzviet praktiski tiek realizēts ārprātīgs “out of box thinking” risinājums novērst pedofilijas latentumu, uzsākot faktisku pedofilijas legalizēšanu, kas pilnībā saskan ar pedofīlu ONG stratēģisko virsmērķi. Politisko varu pārņēmušas pedofīlu ONG maksimāli cenšas dekriminalizēt pedofīliju, maksimāli mēģina apgrūtināt pedofilijas gadījumu izmeklēšanu un notiesāšanas iespējamību, kā arī intensīvi dažādos veidos attaisno pedofīliju sabiedrības acīs. Šādi drausmīgi sabiedriskās degradācijas procesi nevar beigties nekā savādāk kā ar sabiedrības pašiznīcināšanos tādā vai citādā formā.

Ļoti būtiski ir zināt pedofīlu pazīmes un psiholoģisko portretu (te jāuzsver, ka šīm pazīmēm ir tikai aptuveni orientējošs raksturs un galīgam slēdzienam ir nepieciešams faktoloģisks apstiprinājums). Daļa pedofīlu mēdz būt klusi, mierīgi, sevī ierāvušies, “maigi”, bet citi ir nervozi un histēriski, kuri mēdz “kasīties” par jebkuru sīkumu. Pedofīli ir pataloģiski meļi, viņiem ir pataloģiska tieksme pēc komforta un viņiem ir raksturīgs izteikts un neadekvāts formālisms.

Pedofīliem nav nekādu morāla rakstura pašierobežojumu, vienīgais, kas viņus ierobežo, savdabīga pašsaglabāšanās tieksme, kura dēļ pedofīlu neadekvātuma ir grūti prognozējama. Viņi parasti vai nu klusiņām “stāv maliņā” vai arī, ja tiek tieši aizskarti, kļūst agresīvi un pilnībā neadekvāti. Dēļ savas klusās dabas un savrupības, pedofīlus parasti nenovērtē (neņem par pilnu) un viņiem ir dabiska spēja “iefiltrēties” gandrīz jebkādās organizatoriskās struktūrās.

Tā kā pedofīliem nav morāla rakstura pašierobežojumu, viņiem parasti piemīt arī virkne citu deviantu īpašību, tai skaitā homoseksuālisms. Tā kā homoseksuālismam un pedofilijai ir līdzīgas dabas cēloņi un tās ir līdzīgas dabas deviantas novirzes, pedofilija ir grūti nodalāma no homoseksuālisma un iet “roku rokā” ar to. Šī iemesla dēļ homoseksualitāte ir viena no pedofīlu pazīmēm un šī iemesla dēļ pedofilijas legalizācija sākās ar homoseksuālisma normalizāciju. Arī organizatoriski pedofīlu ONG vistuvākie sabiedrotie un galvenā sociālā atbalsta bāze ir homoseksuālisti un citas personas ar deviantām psiholoģiskām novirzēm (nākamā tuvākā pedofīlu sabiedroto sociālā grupa ir vieglas uzvedības dāmītes).

Vēl pedofīliem, tāpat kā homoseksuālistiem ir izteikta t.s. “out of box thinkig” domāšana, kura izriet no morālo robežu neesamības un kas nereti izpaužas arī veselam cilvēkam pilnībā nepieņemamos un pat neiedomājamos risinājumos.

Īss kopsavilkums par 29.07.2015 raidījumu “Krustpunktā”

Viss raidījums pēc būtības bija viena liela pedofilijas attaisnošanas akcija, kuras mērķis bija “tradicionālajiem muļķiem” iepotēt nepatiesu atziņu, ka noziegumu apjoms nav atkarīgs no soda bardzības, attiecinot to tieši uz pedofīliem.

Viss raidījums bija viena liela preteklība, kuru par tādu padarīja raidījuma dalībnieku izmantotā valoda, kura dēļ savas tolerantās “apkastrētības” nesaturēja nekādus lingvistiskus pedofilijas nosodījuma elementus. Viss raidījums bija ieturēts tolerances pret pedofīliem garā un grozījās pārsvarā ap to, ka ir jāievēro pedofīlu tiesības un tas radīja vairāk kā pretīgu sajūtu un sapratni, ka šī problēma ir jārisina kardinālām metodēm.

Raidījumā bija viena kaut cik adekvāta dalībniece (Iluta Lāce), kura vismaz pateica, ka no upuru viedokļa ir kritiski būtiski, lai varmākas saņem bargu sodu, kam pretī bija trīs atklāti un nekaunīgi pedofīlu aizstāvji (Judins, Utināns un Kronberga), kuriem neuzdrošinājās iebilst citi raidījuma dalībnieki, lai gan šī trijotne runāja absolūtas un no morālā viedokļa pilnīgi nepieņemamas muļķības. Pedofīlu aizstāvjiem uzmanīgi, ieplānotā scenārija ietvaros piespēlēja arī raidījuma vadītājs.

Interesanta bija Judina un Utināna nostāja ķīmiskās kastrācijas jautājumā, atklājot šīs metodes neefektivitāti un ne izmantojamību. No vienas puses varētu domāt, ka ķīmiskā kastrācija pedofīliem ir pat izdevīga, bet, ja saprotam, ka pedofīliem ir nepieciešams maksimāls komforts un ka ķīmiskās kastrācijas preparātiem ir dažādas nepatīkamas blaknes, tad kļūst skaidrs kādēļ pedofīlu tiesību aizstāvji iebilst (konkrētā gadījumā konstruktīvi un pieņemami) pret šīs metodes izmantošanu.

Un tagad par galveno. Vai soda bardzība ietekmē pastrādāto noziegumu apjomu? Jā, ietekmē un tas ir labi zināms kopš sirmas senatnes. Ar sodu bardzību nevar pilnībā novērst noziegumus, sodu bardzībai ir negatīvas blakusparādības, bet viennozīmīgi sodu bardzība samazina pastrādāto noziegumu daudzumu līdz noteiktam līmenim un notur to tajā. Šī iemesla dēļ pat tolerantētās sabiedrībās slepkavas joprojām liek cietumā. Tāpēc tikai šī iemesla dēļ sodiem par pedofīliju ir jābūt un tiem ir jābūt maksimāli bargiem. Cits iemesls bargu sodu nepieciešamībai ir varmākas izolācija no sabiedrības, kā arī nepieciešamība upurim zināt, ka pedofīls ir saņēmis bargu sodu. Upurim ir kritiski būtiski to zināt, jo tas ir viens no obligātiem psihiskās rehabilitācijas elementiem bez kura upuris var pats pēcāk kļūt par varmāku.  Un šis apstāklis visa cita starpā ir iekšējās sabiedriskās drošības jautājums.

Raidījumā tika apgalvots, ka “labākais cietums ir cietums cilvēkā pašā”, kam teorētiski var piekrist, bet ir pamats apšaubīt šāda “iekšējā cietuma” izveidošanas plašu iespējamību. No vienas puses šāda tipa sociālās korekcijas programmas var realizēt paralēli bargiem cietumsodiem. Viens otru neizslēdz, bet tikai papildina. No otras puses ir jāapzinās, ka pedofīli ir indivīdi ar pataloģiskām melošanas un apkārtējo maldināšanas spējām un indivīdi bez morāli –ētiskiem orientieriem, tāpēc rodas jautājums, kādā veidā tiks noteikts un kontrolēts, ka pedofīla “domāšanas kļūdas” nu ir izlabotas un ka viņš “spēj sevi savaldīt”. Pašreiz izskatās, ka ar pedofīlu vienkārši parunā, dod aizpildīt standartizētus, primitīvus, viegli apejamus testiņus un vienkārši tic uz vārda. Šāda pieeja nav “cietuma radīšana cilvēkā”, šāda pieeja ir soda profanācija un drīzāk izskatās, ka tā ir pedofīlu rehabilitācijas programma pēc “traumas”, kas tika gūta pieķerot, un pedofīlu apmācības programma, lai samazinātu tā atkārtotas pieķeršanas risku.

Interesanti, ka raidījumā izskanēja reliģiska tipa argumentācija, ka “ļaunumu nedrīkst atmaksāt ar ļaunumu” un ka šāda tipa argumentāciju pilnā nopietnībā izmantoja arī juriste Kronberga, kas ir vairāk kā dīvaini, jo klasiskajā jurisprudencē tas skaitās nepieņemami un ir viena no nekompetences pazīmēm. Pats šis reliģiskais apgalvojums ir no konteksta izrauta smalka manipulācija. Pirmkārt ir jāsaprot par kādu ļaunumu iet runa, jo ļaunumi ir dažādi. Ir grēki un mazi grēciņi un ir absolūts ļaunums. Tad, lūk, pedofilija pieder pie absolūta ļaunuma kategorijām (tāda ļaunuma, kurš garantēti iznīcinās sabiedrību), bet cīņā ar absolūtu ļaunumu ir pieļaujamas daudzas atkāpes no ikdienišķajām morāles normām (cīņā pret absolūtu ļaunumu ir piedodami mazi grēciņi un pat atsevišķi grēki).

Kam visizdevīgākā ir “ļaunuma neatmaksāšanas ar ļaunumu” koncepcija? Tieši ļaundariem, jo tad viņi mierīgāk un nesodītāk var veikt savas ļaundarības un pēc tam teikt, “nevajag ļaunumu atmaksāt ar ļaunumu”. Vajag. Ļaunums ir jāsoda, ļaunums ir jāierobežo, pret ļaunumu ir jācīnās, tikai tas ir jādara uzmanīgi, lai cīņā pret ļaunumu izmantotu adekvātas metodes un lai šīs cīņas karstumā pats nepārvērstos par ļaundari. Kad sabiedrība izmisīgi cīnās ar absolūtu ļaunumu, tā var nonākt līdz stadijai, kad tiek pārkāptas adekvātuma robežas un tad ļaunums pārņem to. Šādā attīstības stadijā sodi kļūst neadekvāti bargi, paši ļaundari sāk patvaļīgi visus sodīt par visniecīgākajiem pārkāpumiem un tad tik tiešām kļūst aktuāls sauklis “ļaunumu neatdarīt ar ļaunumu”.

Vēl apgalvojumam “ļaunumu neatdarīt ar ļaunumu” ir individuālās aizsardzības, brīdinājuma un konstruktīvas orientēšanas raksturs, kura mērķis ir pasargāt cilvēku no sīkumainām un bezjēdzīgām atriebībām, koncentrējot cilvēka enerģiju uz pozitīvi konstruktīvu darbību. Tā mērķis ir arī brīdināt, lai cilvēks neiekrīt ļaunuma lamatās un, cīnoties pret ļaunumu, pats nekļūst par ļaundari. Un atkal, tā nav absolūta patiesība un tas neattiecas uz absolūtu ļaunumu. Jebkurš, kurš samierinās ar absolūtu ļaunumu, nepretojas tam vai sadarbojas ar to, tiks garantēti visnežēlīgākā kārtā par to sodīts un to tieksies izdarīt pirmkārt pats absolūtais ļaunums. To, ka tas tā ir, labi parāda arī Latvijas pēdējo desmitgažu pieredze. Latviju jau vairāk kā divdesmit gadus pārvalda ārvalstu specdienestu atbalstītas pedofīlu ONG un Latvijas iedzīvotāji ar to samierinās, par ko pedofīli viņus visdažādākos veidos arī soda. Un turpinās nepārtraukti sodīt vēl un vēl līdz sabiedrība vairs ar to nesamierināsies vai arī līdz sabiedriskā degradācija sasniegs pilnīga sabrukuma un pašiznīcināšanas stadiju.

Visbeidzot jāpiemin pedofīlu aizstāvju uzsvērto seksuālo vardarbību ģimenēs, uzmanības akcentēšanu uz “sabiedrības atbildību” un aicinājumu sabiedrībai pastiprināti “stučīt”. Tik tiešām pastāv seksuālās vardarbības problēma ģimenē, tā ir grūti identificējama un risināma un tur tik tiešām ir nepieciešama sabiedrības modrās acs palīdzība, bet šī objektīvā un ļoti sāpīgā problēma, kura ir jārisina un kuru var risināt tikai ar metodisku ikdienas darbu, tiek mākslīgi izvirzīta priekšplānā un padarīta par galveno, ignorējot virkni citus būtiskus faktorus.

Pirmkārt, ir jāsaprot vardarbības ģimenē apjoms. Saskaņā ar virkni uzticamu ārvalstu pētījumu aptuvenais vardarbības ģimenē apjoms ir zem 10%, no kura seksuālā vardarbība ir ap 1% (šo ciparu apstiprina arī atsevišķu Rietumvalstu pētījumi, kuri uzrāda 25% vardarbības ģimenē apjomu, bet šie 25% ir vidējais rādītājs no aptuveni 10% tradicionālo ģimeņu vardarbības un 33% viendzimuma pāru “ģimeņu” vardarbības). Šo apjomu ir būtiski saprast, lai dēļ tā ka atsevišķās ģimenēs ir vardarbība, nenotiktu vēršanās pret lielāko daļu ģimenēm, kurās vardarbības nav. Kā reiz to arī vēlas panākt pedofīlu ONG, jo tādā veidā tās gan grauj ģimenes institūciju, kas vairumā gadījumu reāli aizsargā bērnus, gan pelna naudu (“sociālie pakalpojumi”, bērnu pārdošana caur adopcijas procedūrām utt.), gan nodrošina piekļuvi bērniem savu devianto tieksmju apmierināšanai.

Otrkārt, ir jāsaprot pilna bērnu apdraudējuma aina. Jā, viens no draudu avotiem ir ģimenē un tuvākais ģimenes loks, bet tik pat nozīmīgi, ja ne nozīmīgāki ir ārējie apdraudējumi, no kuriem visnopietnākos draudus rada pedofīlu ONG. Aizsedzoties ar statistisko datu trūkumu, šis ļoti nopietnais draudu segments tiek vispār ignorēts.

Treškārt, nepilngadīgos būtiski apdraud pati “bērnu aizsardzības” sistēma, kurā ir integrēti pedofīlu ONG dalībnieki. Tas ir jāņem vērā, lai ierobežotu latento pedofīlu un bērnu tirgotāju iespējas veikt birokrātisku agresiju pret ģimenēm, kurās bērns netiek pakļauts vardarbībai, tādējādi izglābjot neskaitāmas ģimenes un bērnus. Šī iemesla dēļ “bērnu aizsardzības” sistēma ir nopietni jāreformē, radot to ierēdņu kontroles mehānismus, kuriem ir tiesības iejaukties ģimenē un izņemt bērnus no ģimenēm. Pedofīlu aizstāvji šo apstākli ignorē, jo viņus neinteresē reāla cīņa pret vardarbību ģimenē, viņus interesē maksimāla ģimenes institūcijas nomelnošana un iespēja izņemt no ģimenēm pēc iespējas lielāku bērnu skaitu. Spriežot pēc pēdējā laika notikumiem un izteikumiem, Kronberga kā VBTAI vadītāja ir sākusi šāda uzstādījuma realizāciju, tāpēc, tiem, kuriem Latvijas sabiedrības un Latvijas bērnu liktenis ir dārgs, vajadzētu visa cita starpā arī pielikt pūles, lai VBTAI vadītāja amatu neieņem tik atklāta un agresīva pedofīlu aizstāve.

Daudz kas no augstāk minētā it kā ir pietiekami vispārzināms un sapratnei gana vienkāršs, tāpēc rodas jautājums, kāpēc Ilona Kronberga, Andrejs Judins un Artūrs Utināns ignorē ābeces patiesības un tik klaji iestājas par pedofīlu tiesībām. Atbilde ir pietiekami acīmredzama. Viņu teiktais liek pamatoti šo trijotni turēt aizdomās par dalību pedofīlu ONG, bet no viņu saistību ķēdes iespējams ātri un viegli nonākt līdz politiskajam spēkam, kuram pašreiz ir vadošā loma pedofīlu interešu lobēšanā Latvijā. Šis spēks ir partija “Vienotība”, kurš nepārtraukti ar savu destruktīvo un antisabiedrisko darbību apliecina, ka tas tā ir. Atklāts paliek jautājums, cik ilgi Latvijas iedzīvotāji to vēl pacietīs un vai Latvijas iedzīvotājiem pietiks veselā saprāta laicīgi saskatīt un adekvāti novērtēt organizētu pedofīlu noziedzīgu grupu dalībniekus no citām partijām (ZZS, NA, SC utt.) un organizācijām.

Avoti:
http://lr1.lsm.lv/lv/lr/arhivs/?__uri=lv/lr/arhivs/&adv=1&channel=1&d=29&d2=29&keyword=&m=7&m2=7&y=2015&y2=2015&page=1

Informācijas aģentūra
/03.03.2017/

Publicēts iekš !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Kādēļ Ziemeļvalstu attīstības modelis ir kategoriski nepieņemams Latvijai

00678_636

Tā kā arī Latvijā pietiekami plaši ir izplatīts mīts par Ziemeļvalstu attīstības modeli kā par kaut ko progresīvu un pozitīvu un tā kā sabiedrībā ļoti plaši ir izplatīti maldi, ka ekonomiskā labklājība un maksimāli komfortabli dzīves apstākļi ir galvenais orientieris, pēc kura jāvadās gan atsevišķiem cilvēkiem, gan visai sabiedrībai kopumā, tiek dots īss ieskats šajā problemātikā.

Sākumā jākonstatē, ka Ziemeļvalstīs ir sociālistiski orientēta sabiedriskā iekārta, tai pat laikā ir jānorāda, ka tai ir visai specifiskas iezīmes. Viena no tādām – pietiekami izteikts un radikāls nacionālisms, tāpēc, ņemot vērā Ziemeļvalstu vēsturi, tur valdošā sabiedriskā iekārta drīzāk būtu saucama par nacionālsociālistisku. Šāds apzīmējums nav tikai teorētiska terminu spēle, bet tam ir arī nopietns faktoloģiskais pamats (daļa vācu nacistu patvērumu guva Ziemeļvalstīs un daļa nacistu bagātību tika pārvietotas uz Ziemeļvalstīm, pirmkārt Zviedriju, un Zviedrija savu ekonomiskās labklājības bāzi izveidoja Otrā pasaules kara laikā, sadarbojoties ar visām karojošajām pusēm, tai skaitā un pirmkārt ar nacistisko Vāciju).

Tālāk jānorāda, ka mūsdienu Ziemeļvalstu modelis sevī ietver arī toleranci pret visa veida kroplībām (tai skaitā homoseksuālistiem-pedofīliem) un valsts struktūru veiktu un atbalstītu bērnu maitāšanu jau kopš bērnudārza, tāpēc mūsdienās katrs, kurš aktīvi iestājas par Ziemeļvalstu modeli un Ziemeļvalstu pieredzes pārņemšanu, nepārprotami un kategoriski nenorobežojoties no tur valstiski atbalstītajiem deviantajiem procesiem, var pamatoti tikt pieskaitīts homoseksuālistu-pedofīlu aprindām.

Visbeidzot ir jānorāda, ka cilvēkam un sabiedrībai nevar būt virsmērķis ekonomiskā labklājība un komfortabla dzīve. Nē, protams, tāds virsmērķis var būt, bet tas nozīmē, ka virsmērķa kā tāda nav un ka šāds subjekts (cilvēks, organizācija, sabiedrība) neizbēgami ir nolemti degradācijai un iznīcībai. Ja, piemēram, skolotājus, ārstus, policistus, karavīrus u.c. cilvēkus Latvijā interesē tikai lielākas algas un komfortablāka dzīve, tad ar šādiem cilvēkiem “ir cauri”. Tas ir tikai laika, globālo un politisko apstākļu sakritības un tehnikas jautājums. Kāpēc? Tāpēc, ka šādi cilvēki ir “krituši”, tāpēc, ka šādi cilvēki nav ne uz ko spējīgi ārpus ekonomiskās paradigmas, tāpēc, ka šādus cilvēkus var viegli muļķot, tāpēc, ka šādus cilvēkus ir viegli ekonomiski motivēt veikt jebkādas darbības (tai skaitā amorālas, neracionālas un pašiznīcinošas), tāpēc, ka šādus cilvēkus ir viegli ievilināt lamatās, par ēsmu izmantojot ekonomisko motivāciju, tāpēc, ka šādiem cilvēkiem ir tāda psiholoģiskā uzbūve un vērtīborientācija, ko mēdz arī vēl saukt par “vergu mentalitāti”.

No tā izriet, ka ekonomiskā labklājība un komfortabla dzīve nekādi nevar tikt pasludināta par sabiedrisko virsmērķi (ja vien tādā veidā nav iecerēts iznīcināt attiecīgo sabiedrību). Ekonomika var būt līdzeklis, ekonomiskā labklājība var būt kā balva, bet tas nevar būt kā virsmērķis. Ekonomika vienmēr ir pakārtota kādam augstākam mērķim, no kura izriet sabiedriskās iekārtas modelim.

Ziemeļvalstu gadījumā šis sabiedriskās iekārtas modelis ir agresīvs neoliberālisms ar vācu nacisma saknēm un šī iemesla dēļ tas Latvijai ir kategoriski nepieņems. Un ne tikai tāpēc, ka tas ir izteikti antihumāns, bet arī tāpēc, ka šī modeļa ietvaros lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju un arī latvieši ir iznīcināšanai paredzēti “necilvēki”, par ko noteiktas aprindas pat nekautrējas runāt publiski.

Informācijas aģentūra
/03.03.2017/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 5 komentāri

Portāls Apollo.tvnet sāk Latvijā propagandēt kanibālismu

00676_kanibalisma_propaganda_apollo

Šokējošs skats 24.02.2017 pavērās interneta portāla Apollo.tvnet apmeklētājiem, starp kuriem var būt arī nepilngadīgas personas. Portāla galvenajā lapā bija redzama ziņa ar virsrakstu “Pētnieks: Kanibālisms ir dabiska parādība” un to ilustrējoša bilde, kurā uz šķīvja ir attēlota jaunieša galva. Pats raksts ir amerikāņu zoologa grāmatas, kurā tās autors stāsta par kanibālisma dabisko dabu, netiešā reklāma.

Pirmkārt šāda tipa materiālu parādīšanās populārā portālā, kuru apmeklē daudz nepilngadīgo, ir kategoriski nepieņemami no morāli – ētiskā un valsts iekšējās drošības viedokļa. Diemžēl arī Latvijā, tāpat kā visā Rietumu pasaulē, amorāla visatļautība mediju vidē ir sasniegusi milzu apmērus un turpina pieaugt. Latvijā šai ziņā īpaši izceļas portāli Apollo.tvnet, Tvnet un jauniešu sociālais tīkls Spokiem.lv, kuros regulāri tiek publicēti pietiekami daudz amorālu un izteikti neestētisku materiālu un kurus tādēļ vajadzētu vai nu aizliegt vai arī ierobežot nepilngadīgu personu piekļuvi šiem resursiem.

Otrkārt, kanibālisma propaganda Rietumu pasaulē jau labu laiku tiek veikta un tas tiek darīts pēc tās pašas metodoloģijas, izmantojot kuru tika normalizēts homoseksuālisms un izmantojot kuru pašreiz mēģina normalizēt izvarošanas un pedofīliju. Šī metodoloģija plašākai publikai ir pazīstama kā t.s.”overtona logi” (lūk “overtona logu” metodes apraksts: https://infoagentura.wordpress.com/2014/01/29/perversiju-legalizacijas-tehnologija-overtona-logs-socialo-izmainu-modelis/ )

Treškārt, kanibālisma propaganda ir saistīta ar daļas Rietumvalstu valdošo slāņu aizraušanos kā minimums ar kanibālisma ideju. Kā nepārprotamu vienu šādu personāžu var minēt ilggadīgo ASV valsts pārvaldes augstākā līmeņa ierēdni, vienu no ASV Demokrātu partijas līderiem, Hilarijas Klintones priekšvēlēšanu kampaņas vadītāju, homoseksuālistu – pedofīlu Džonu Podestu, kura publiskotie e-pasti atklāja ne tikai viņa homoseksuāli-pedofīlo dabu, bet arī aizraušanos ar sātaniska un kanibāliska tipa idejām (sarakste ar Marinu Abramovič par “spirit cooking”). Podesta pat nepakautrējās savā darba vietā Hilarijas Klintones priekšvēlēšanu štābā izkārt gleznu ar tiešiem un nepārprotamiem kanibāliskiem skatiem (http://www.forbiddennews.info/art-depicting-cannibalism-found-in-podestas-campaign-office/ ). Šai ziņā visiem der atcerēties, ka daļa no dedzīgajiem ASV Demokrātu partijas (un Hilarijas Klintones) piekritējiem un kvēliem antiputinistiem un antitrampistiem ir Podestam līdzīgi personāži (antiputinisms un antitrampisms ir viena no pazīmēm kā atpazīt šādus galējus antisociālus elementus).

Visbeidzot, pašreiz notiekošais pedofilijas, izvarošanu un nu arī kanibālisma normalizācijas mēģinājums apliecina, ka tie argumenti, kuri tika pausti, iestājoties pret homoseksuālisma normalizāciju, jo tai sekos daudzu citu galēji antisabiedrisku parādību attaisnošana, ir izrādījušies patiesi. Tā kā Latvijā homoseksuālisma normalizācija līdz galam vēl nav notikusi, tas ir kārtējais nopietnais arguments to apturēt un nostiprināt likumdošanā un sabiedriskajā apziņā homoseksuālisma un citu psihiska rakstura noviržu devianto un antisabiedrisko dabu.

Informācijas aģentūra
/03.03.2017/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

ASV varasiestādes veic izmeklēšanu t.s. ”picageitas” pedofīlu tīkla lietā

00674_fbi-raids-adoption-agency-child-sex-trafficking-15217

ASV Federālais izmeklēšanas birojs (FIB) 2017.gada februārī ir aizturējis vairāk kā 500 personas visā valsts teritorijā (to skaitā arī policistus un ierēdņus) un veicis reidu adopcijas aģentūrā European Adoption Consultants, Inc.(Ohaijo) t.s.”picageitas” pedofīlu tīkla lietā. Kratīšana ir notikusi arī aģentūras dibinātāja mājās. FIB savas darbības nekomentē.

Par kratīšanu adopcijas aģentūrā ziņoja vietējie mediji, kuri fiksēja kā FIB darbinieki iznes kastes no European Adoption Consultants ēkas. Pēc interneta ziņu izdevuma Neon Nettle ziņotā, atsaucoties uz saviem avotiem FIB, šīs darbības notiek pēc ASV Valsts departamenta rīkojuma (ordera).

Jāatgādina, ka t.s.”picageitas” skandāls izcēlās neilgi pirms ASV prezidenta vēlēšanām (2016.gada novembra sākumā) un tā pamatā ir ilggadīga ASV valsts pārvaldes augstākā līmeņa ierēdņa un Hilarijas Klintones priekšvēlēšanu kampaņas vadītāja Džona Padestas no ASV Demokrātu partijas publiskotie e-pasti, kurus publicēja WikiLeaks. No šiem e-pastiem varēja izsecināt, ka Džons Padesta un vairākas augsti stāvošas ASV amatpersonas ir homoseksuālisti – pedofīli ar sātaniskām un kanibāliskām nosliecēm, kuras e-pasta sarakstēs apsprieda savas kaislības, aizstājot atsevišķus atslēgvārdus ar piesegvārdiem (hotdogs=zēns, pica=meitene, siers=maza meitene, makaroni=mazs zēns utt.). Kā uzskatāmu šādas sarakstes piemēru var minēt, tekstu ar kuru savu vēstuli Džonam Padestam beidz miljardieris Herberts Sandlers: “(…) P.S. Domā man labāk spēlēt domino ar sieru nevis ar makaroniem?” (https://wikileaks.org/podesta-emails/emailid/30613). Vai, piemēram, kad bijušais ASV speciālais pārstāvis klimata izmaiņu sakarā Tods Sterns rakstīja Džonam Padestam cik ļoti tas viņam pietrūkst, viņš savu mīļvēstuli beidza sekojoši: “(…) Es sapņoju par Tavu Havaju hotdogu.”(https://wikileaks.org/podesta-emails/emailid/30231).

“Picageitas” skandāls ASV guva ļoti plašu rezonansi (caur sociālajiem tīkliem) un tas turpināja šokēt ASV un pasaules sabiedrību arī pēc vēlēšanām. Aizgāja pat tik tālu, ka ASV populārais sociālais tīkls Reddit tieši un atklāti pārkāpa ASV deklarēti cienīto vārda brīvības principu un sāka dzēst ziņojumus par “picageitu”, bet Hilarija Klintone nāca klajā ar paziņojumu, ka viņa vēlēšanas esot zaudējusi dēļ “viltus ziņām” (fake news), dodot mājienu, ka “picageita” it kā esot safabricējums. Tai pat laikā aktīvisti, kurus šokēja “picageitas” materiāli, pieprasīja ASV varasiestādēm veikt izmeklēšanu un pārbaudīt šo ziņu patiesumu. Beidzot šāda izmeklēšana ir uzsākta.

“Picageitas” izmeklēšana sākās uzreiz pēc Džefa Sešona apstiprināšanas ASV Tieslietu departamenta vadītāja un ASV ģenerālprokurora amatā. Viņš esot devis stingrus norādījumus uzsākt cīņu ar cilvēku tirdzniecību un bērnu seksuālu izmantošanu. Šo aktivitāšu ietvaros ASV prezidents Donalds Tramps arī parakstīja rīkojumu, dodot FIB papildus pilnvaras cīņai ar cilvēku tirdzniecību.

Avoti:
http://www.neonnettle.com/features/730-pizzagate-fbi-raids-ohio-adoption-agency-in-huge-child-sex-trafficking-sting
http://www.neonnettle.com/news/1895-pizzagate-arrests-fbi-arrest-hundreds-in-child-sex-trafficking-sting
http://www.neonnettle.com/news/1898-pizzagate-high-level-pedophile-ring-arrests-to-begin-within-hours-
http://www.neonnettle.com/features/722-trump-signs-executive-order-giving-fbi-more-power-for-human-trafficking-offences
http://rossaprimavera.ru/news/piccageyt-fbr-provelo-reyd-v-agentstve-usynovleniya-v-svyazi-s

Informācijas aģentūra
/21.02.2017/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | 4 komentāri

Mediju maldināšanas (melošanas) piemērs: terorisma termina neatbilstoša lietošana

00675_terrorists_in_ukraine_2235405Visā pasaulē, tai skaitā Latvijā, ir strauji kritusies uzticība masu medijiem, par ko jau tiek plaši runāts un par ko skaļi lej krokodila asaras arī žurnaļugas un politikāņi, kuri paši regulāri rada priekšnosacījumus, lai viņiem spriestspējīgi cilvēki vairs neticētu. Sabiedrības neuzticības medijiem tendence bija vērojama jau sen, bet tā kļuva īpaši izteikta pēc 2014.gada Ukrainas krīzes, ko tie paši žurnaļugas un politikāņi saista ar mistiskās “Krievijas propagandas” veiksmīgo darbību, nepaskaidrojot kādā veidā mazskaitliskie (daži) Krievijas mediji spēj pārspēt skaita un auditorijas ziņā milzīgos ASV, Lielbritānijas, Vācijas un citu Rietumvalstu mediju gigantus. Atbilde ir acīmredzama un vienkārša: Krievijas mediju ziņojumi ir ievērojami kvalitatīvāki un atbilstošāki realitātei, bet Rietumvalstu mediji ir tā aizrāvušies ar savas auditorijas maldināšanu un muļķošanu, ka ir zaudējuši jebkādu mēra sajūtu.

Ir daudz paņēmieni kā mediji var maldināt cilvēkus. Viens no tiem ir neatbilstoša terminu lietošana. Kā uzskatāmu un bieži izmantotu šādas maldināšanas piemēru var minēt terorisma terminu kopu (termini “terorisms”, “terorists”, “teroristiska organizācija” u.c.).

Īsumā par terorismu

Termina terorisms pamatā ir latīņu vārdi “terror” (bailes, šausmas, draudi) un “terrere” (iebiedēt) un to sāka lietot Lielās Franču revolūcijas 1793. – 1794.gada represiju laikā, kuras paši to veicēji nosauca par “la Terreur” un kuru laikā t.s. “žirondisti” un “jakobīņi” izrēķinājās ar tiem, kurus pieskaitīja revolūcijas ienaidniekiem.

Terorisms tas ir vardarbīgu metožu kopums, kuru izmantošanas mērķis ir iebiedēšana un kuras tiek izmantotas politisku mērķu sasniegšanai.

Tā kā politiski mērķi var būt dažādi (gan cēli, gan zemiski) un tā kā valstis ir politiskas struktūras, nepastāv viennozīmīgas un plaši atzītas terorisma definīcijas. No vienas puses pastāv objektīva problēma nošķirt brīvības cīnītājus ar cēliem ideāliem, kuri izmanto kādu no teroristiskām metodēm cīņai pret netaisnīgu un varmācīgu režīmu, no antisabiedriskām grupām un politiskām kustībām, kuras cīņai pret pastāvošo valsts varu izmanto teroru. No otras puses pastāv objektīva problēma nošķirt varmācīgu režīmu, kurš brutāli apspiež un terorizē sabiedrību, kam nekas nav svēts un kas savas varas noturēšanai ir gatavs izmantot jebkurus līdzekļus, no klasiskas valsts struktūrām, kuras aizsargājas no un cīnās ar antisociālām un ekstrēmistiskām grupām. Visbeidzot, tā kā ir dažādas valstis, katrai valstij ir savas intereses, kuras nonāk pretrunās ar citu valstu interesēm, tad valstis savstarpējā cīņā vienai pret otru izmanto gan teroristiskās metodes, gan antisociālus elementus, kuri mēdz izmantot teroristiskas metodes.

Tā visa rezultātā pieņemtās terorisma definīcijas ir tik izplūdušas, ka tās ir grūti korekti izmantot, un nereti tās tiek izmantotas politiskās manipulācijās ar sabiedrisko apziņu. Var arī teikt, ka pastāv dažādi skatījumi uz terorismu, kuri no vienas puses var būt pietiekami atšķirīgi un pat pretrunīgi, bet no otras puses katrs no tiem var būt savā ziņā korekts un termina terorisms apjoms ir atkarīgs no tā izejas pamatpunkta, no kura tiek skatīta terorisma problemātika. Tomēr, neskatoties uz to, ir iespējams puslīdz vienkārši noteikt kas ir terorisms, lai tas būtu saprotams vidusmēra cilvēkam, tāpēc mediju (un ne tikai) nekorektā terorisma termina lietošana ir nopietns un neattaisnojams pārkāpums pret sabiedrību, veselo saprātu un ētikas pamatprincipiem.

Terorisma vispusīgs apskats

Kā jau tika minēts, terorisms ir vardarbīgu metožu kopums, kuru izmantošanas mērķis ir iebiedēšana un kuras tiek izmantotas politisku mērķu sasniegšanai.

Kas var izmantot teroristiskas metodes? Atsevišķi indivīdi, noteiktu sociālu slāņu organizācijas un valsts struktūras.

Kāpēc var rasties nepieciešamība iebiedēt? Lai samazinātu vai likvidētu iebiedēšanas objekta pretestību, lai to apspiestu, lai sagrautu upura organizatoriskās struktūras un lai izraisītu haosu.

Ko var mēģināt iebiedēt, izmantojot teroristiskas metodes? Kādu atsevišķu personu, noteiktu sociālo grupu un sabiedrību kopumā. Šai ziņā īpaši izdalāma ir valsts struktūrās nodarbināto iebiedēšana, jo tādā veidā var mēģināt iebiedēt gan ierēdņu sociālo grupu, gan sabiedrību, gan graut valsts struktūras, kuru sabrukums rada un vairo haosu un kas savukārt vēl vairāk iebiedē un dezorganizē sabiedrību. Šī iemesla dēļ daudzās valstīs (tai skaitā PSRS un Krievijā) vardarbīga vēršanās pret valsts varas pārstāvjiem var tikt kvalificēta kā teroristiska darbība. Šāda pieeja ir korekta tikai tad, ja teroristisko metožu izmantotājs sev stāda teroristiskus (iebiedēšanas) mērķus un ja attiecīgā valsts pati plaši neizmanto teroristiskās metodes. Un tieši tāpēc šādas pieejas vispārināšana ir nekorekta, jo, kā jau tika minēts, mēdz būt dažādas valstis.

Kā var mēģināt iebiedēt? Veicot vardarbības aktus pret cilvēkiem, bojājot vai iznīcinot mantu, infrastruktūras objektus, sakrālas un mākslinieciskas vērtības, atklāti publiski draudot to izdarīt. Kādi var būt vardarbīgi akti pret cilvēkiem? Nogalināšana, smagu miesas bojājumu izdarīšana, sakropļošana, izvarošana, spīdzināšana. Tas var tikt vērsts pret vienu cilvēku vai pret cilvēku grupu. Tas var tikt vērsts pret konkrētiem cilvēkiem pēc kaut kādām pazīmēm (pret karavīriem, policistiem, ierēdņiem, kādas tautības pārstāvjiem utt.) vai pret jebkuru sabiedrības locekli, kurš atrodas noteiktā laikā noteiktā vietā (sprādzieni utt.).

Terorisms – karadarbības metode un viens no karadarbības veidiem

Saprotot, ka terorisms ir iebiedēšana, lai samazinātu vai likvidētu iebiedējamā pretestību, lai to apspiestu, lai sagrautu iebiedējamā organizatoriskās struktūras un lai izraisītu haosu, kļūst skaidrs, ka terorisms un teroristiskās metodes ir kara sastāvdaļa un karadarbības ietvaros teroristiskās metodes ir grūti nodalīt no citām kara metodēm. Grūti, bet var. Kā? Nošķirot taisnīgus karus no netaisnīgiem un nosacīti pieņemamas kara metodes (karš savā būtībā ir nepieņemams) no kategoriski nepieņemamām kara metodēm, ko var izdarīt apskatot karu no morāli – ētiskā skatu punkta.

Pirmkārt, kari ir dažādi. Ir iebrukuma karš (karš svešā teritorijā) un ir aizstāvēšanās karš (karš pret iebrucēju savā teritorijā). Tāpat karš var būt izprovocēts un uzspiests. Vēl ir pilsoņu karš un vienas teritorijas iedzīvotāju karš vienam pret otru. Visbeidzot karš var būt taisnīgs un netaisnīgs, cilvēcisku un humānu virsmērķu vadīts vai egoistisku, necilvēcisku virsmērķu vadīts.

Otrkārt karā var izmantot dažādas metodes, kuras nodara dažādus zaudējumus. Var izmantot metodes, kuru rezultātā karš tiek pārtraukts (piemēram, personas, kura ir sakoncentrējusi visu varu savās rokās, kura izraisīja karu un grib tā turpināšanu, neitralizēšana), bet var izmantot metodes, kuru rezultātā pretinieka sabiedrība tiek pilnībā iznīcināta (piemēram, masīva atombombardēšana). Rezultāts viens un tas pats, bet sabiedrisko zaudējumu starpība milzīga.

Par nosacīti pieņemamu (taisnīgu) karu var uzskatīt aizstāvēšanās karu, kura mērķis ir saglabāt vai izveidot humānu sabiedrisko iekārtu, kā arī iebrukuma karu, kura mērķis ir likvidēt antihumānu sabiedrisko iekārtu, aizstājot to ar cilvēcisku. Pie šādiem pieņemamiem iebrukuma kariem ir pieskaitāms iebrukums, vajājot iebrucēju, iebrukums, lai glābtu upurvalsts civiliedzīvotājus no varasiestāžu realizējama genocīda un preventīvs iebrukums, lai novērstu sagatavotu un nenovēršamu uzbrukumu.

Tā kā viens no kara veidiem ir informatīvais karš, kura mērķis ir maksimāli dēmonizēt ienaidnieku un sevi parādīt pēc iespējas labākā gaismā, kā arī tādēļ ka viena no vadības metodēm ir maldināt savus padotos, lai sevi padoto acīs parādītu pēc iespējas labākā gaismā, bieži vien ir grūti noteikt, kura no karojošām pusēm reāli vadās no humānisma virsmērķa, bet kura nē, jo jebkurš agresors cenšas dēmonizēt savu upuri, nomelnojot to un bieži vien arī apmelojot. Attiecīgi abas karojošās puses sevi tiecas pasludināt par taisnības iemiesojumiem un izšķirošais arguments taisnīguma mērauklā kļūst nevis pats taisnīgums, bet gan militārais spēks (pēc principa “uzvarētājus nesoda”), kā rezultātā agresoriem un teroristisku metožu izmantotājiem ir iespējas ar viltu un spēku uzspiest citiem melus par savu noziedzīgo karu taisnīgumu (un attiecīgu teroristisko metožu izmantošanas pieļaujamību).

Lai gan iepriekš minētā iemesla dēļ ir grūti noteikt, kura no karojošām pusēm vadās no humānistiska virsmērķa un kuras puses dalība karā ir nosacīti pieņemama (taisnīga), to tomēr ir iespējams izdarīt analizējot karā izmantotās metodes un to apjomu. Struktūras, kuras vadās no humānisma kā virsmērķa, maksimāli centīsies neizmantot tādas karošanas metodes, kuru rezultātā cieš nevainīgi cilvēki un pirmkārt sievietes un bērni. Šādas struktūras maksimāli centīsies karot tā, lai pretinieka civiliedzīvotāju zaudējumi būtu pēc iespējas mazāki. Un šādas struktūras nekad apzināti neplānos un nerealizēs uzbrukumus, kuru mērķis ir civiliedzīvotāji, zinot un apzinoties, ka tie ir civiliedzīvotāji. Savukārt struktūras, kurām humānisms ir vienaldzīgs vai pat nepieņemams, nevainīgu cilvēku upuriem labākajā gadījumā nepievērsīs nekādu uzmanību, bet sliktākajā gadījumā pēc iespējas mēģinās pilnībā iznīcināt visu pretinieka sabiedrību (ieskaitot sievietes un bērnus). Šādām atsaldētām struktūrām un indivīdiem mērķis attaisno pilnīgi jebkurus līdzekļus un kā uzskatāms piemērs te kalpo vācu nacisti (kā arī 2.pasaules kara beigu Drēzdenes bombardēšana un atombumbu uzmešana Hirosimai un Nagasaki).

Attieksme pret civiliedzīvotājiem, tai skaitā pretinieka, arī ir tas galvenais un universālais kritērijs, pēc kura var atšķirt teroristiskas metodes no “pieņemamām” kara vešanas metodēm, pēc tā var atšķirt karavīrus, diversantus un brīvības cīnītājus no teroristiem. Teroristi karo ar visu sabiedrību kopumā un vēršas pret sevi aizsargāt nespējīgajiem, bet karavīri karo pret pretinieka karavīriem, policistiem, politiķiem un varbūt vēl pret ierēdņiem. Citiem vārdiem sakot, teroristi ir cilvēces atkritumi, kuriem pilnīgi nekas nav svēts, bet karavīriem ir vismaz kaut kādas cilvēciskas morālās normas.

No augstāk minētā izriet terorisma definīcija, kura no vienas puses nepārklāj visu iespējamo teroristisko darbību kopu, bet izdala no tās teroristiskās darbības daļu, kura ir acīmredzama, neapstrīdama un nepārprotama un kura attiecīgi ļauj korekti un droši noteikt, kurš nepārprotami ir terorists.

Terorisms ir indivīda vai organizētas grupas politiski vai ekonomiski motivēts sabiedrības iebiedēšanas mēģinājums, veicot vienu vai vairākus publiskus vardarbības aktus (nogalināšanu, sakropļošanu, spridzināšanu, izvarošanu, spīdzināšanu) pret vienu vai vairākiem civiliedzīvotājiem, kuri nevar tieši ietekmēt valsts struktūru darbību, vai arī apzināti nopietni bojājot vai iznīcinot tos sabiedriskās infrastruktūras objektus (dzīvojamās mājas, katlumājas, bērnudārzus, skolas, slimnīcas, ūdenstilpnes, ūdens attīrīšanas iekārtas, elektrostacijas utt.), kuri kalpo tikai civiliedzīvotāju vajadzībām.   

No augstāk minētā var izsecināt un uzskaitīt galvenās teroristiskās metodes:
masveida civiliedzīvotāju nogalināšana vai sakropļošana, spridzināšana publiskās vietās ar mērķi nogalināt pēc iespējas vairāk cilvēku, civilo infrastruktūras objektu spridzināšana vai savādāka to darbības pārtraukšana, dzeramā ūdens piesārņošana vai indēšana, pārtikas indēšana, apkārtējās vides piesārņošana, padarot to veselībai un dzīvībai bīstamu (ķīmiskās katastrofas, radiācija), plūdu izraisīšana, bojājot vai iznīcinot dambjus un aizsprostus, elektropadeves pārtraukšana civilajiem objektiem, ūdenspadeves pārtraukšana civilajiem objektiem, sakrālu objektu iznīcināšana, nopietna bojāšana vai apgānīšana, sakrālu (simbolisku) personu nogalināšana vai sakropļošana.

Kā Latvijas (un ne tikai) mediji “zāģē zaru uz kura sēž”

Ukrainas krīzes sakarā Latvijas mediji t.s.”prokrieviskos nemierniekus” mēdz saukt par teroristiem. Tā tas tiek darīts visdrīzāk tādēļ, ka šādu terminoloģiju lieto pretējā karojošā puse (Kijevas varasiestādes), tādēļ, ka tā ir iespēja parādīt savu antikrievisko nostāju, tādēļ, ka tā dara arī citu Rietumvalstu mediji. Un tādā veidā Latvijas mediji “rok sev bedri” un “zāģē zaru uz kura sēž”.

Ko redz Latvijas mediju patērētājs no pašu Latvijas mediju ziņotā par Ukrainu? Viņš redz, ka tur notiek karadarbība. Viņš redz karu. Jā, Latvijas mediji visādi mēģina parādīt, ka tas ir netaisnīgs karš, kurā “agresīvā Krievija” ir iebrukusi “miermīlīgajā Ukrainā” (kas arī ir nepatiesība), bet tas ir karš, kurā karo un to dara karavīri. Un uz kādām atziņām Latvijas mediju patērētāju vedina fakts, ka Latvijas mediji pretinieka karavīrus sauc par teroristiem? Viena daļa tam nekritiski notic un viņiem sāk veidoties acociācija karavīrs = terorists. Šiem cilvēkiem var rasties viņiem pašiem neizprotama nepatika pret jebkādiem karavīriem (tai skaitā Latvijas). Attiecīgi Latvijas mediji tādā veidā daļas sabiedrības acīs smalki diskreditē karavīrus kā tādus.

Cita daļa tam nenotic (jo ir acīmredzams, ka tā nav) un izdara secinājumu, ka mediji sniedz realitātei neatbilstošu informāciju. Šis secinājums var būt “pozitīvs” un “negatīvs”. “Pozitīvais” secinājums: notiek informatīvais karš un “savējie” mediji karo pret “nesavējajiem”, saucot ienaidnieka karavīrus par teroristiem. Sak, nu i labi, karš, ir karš. “Negatīvais” secinājums: mediji sniedz realitātei neatbilstošu informāciju. Jebkurā gadījumā abas šīs grupas konstatē, ka mediji maldina, attiecīgi to uzticība medijiem tiek iedragāta. Attiecīgi šajās abās grupās rodas dabisks pieprasījums pēc realitātei atbilstošām ziņām, tāpēc nevajadzētu brīnīties, ka pat tie, kuri ir izdarījuši “pozitīvu” secinājumu, savu iespēju un saprašanas robežās tiecas meklēt citus ziņu avotus, tai skaitā un iespējams pat pirmkārt pretinieka nometnē.

Mūsdienu Ukraina – valsts, kura izmanto teroristiskas metodes

Kāds var iebilst un pajautāt, kā var pateikt, ka “prokrieviskie kaujinieki” nav teroristi? Vienkārši. Viņi nav veikuši teroristiskus aktus augstāk minētajā sapratnē (par to nav droši ticamu ziņu). Pie tam, viņi deklaratīvi apgalvo, ka karo savā reģionā pret iebrucējiem, kuri grib viņiem uzspiest tiem svešas vērtības un kārtību un aicina jebkuru interesentu atbraukt uz vietas pārliecināties, ka tas ir tieši tā. Šo deklarāciju līdz šim nav izdevies droši un pārliecinoši “apgāzt”. Tāpat ir acīmredzams fakts, ka karš Austrumukrainā sākās pēc nemieriem Kijevā, kad no varas tika atstādināts iepriekšējais Ukrainas prezidents. “Prokrieviskie kaujinieki” apgalvo, ka viņi neatzīst pašreizējo Kijevas vadību, jo tā pie varas nokļuva nelikumīga valsts apvērsuma rezultātā. Tādējādi nav iespējams saglabāt puslīdz pieņemamu objektivitāti, kas ir obligāta klasisko mediju pazīme, un vienpusēji pasludināt “prokrieviskos kaujiniekus” par teroristiem. Viņi ir klasiski brīvības cīnītāji, kuriem iespējams “nav taisnība” un kuri saņem atbalstu no ārvalstīm, bet arī Kijevas varasiestādes saņem atbalstu no ārvalstīm.

Donbasa nemierniekus par teroristiem sāka saukt jaunās (pēcapvērsuma) Kijevas varasiestādes, kad visā valstī notiekošo nemieru gaitā Doņeckā un Luganskā tika ieņemtas vietējās administrācijas ēkas un tur sāka veidoties pašpasludinātas varasiestādes. Pie tam jāņem vērā, ka pirms tam vietējo administrāciju ēkas ieņēma nemiernieki Rietumukrainā (Galīcijā) un Kijevā un tieši viņu darbību rezultātā tika atstādināts prezidents un radās Ukrainas krīze. Nevar taču saglabāt puslīdz pieņemamu objektivitāti un neņemt vērā, ka Ukrainā vieni nemiernieki sāka karot pret citiem nemierniekiem (var simpatizēt kādai no pusēm, bet nevar noliegt šo faktu).

Sākumā nemierus Donbasā mēģināja novērst citiem līdzekļiem, tai skaitā uzpērkot vadoņus, bet, kad tas neizdevās, Ukrainas prezidenta pienākumu izpildītājs Aleksandrs Turčinovs izsludināja tā saucamo “antiteroristisko operāciju” (ATO) un deva pavēli armijai apspiest nemierus. Termins terorisms te tika lietots neveikli atdarinot Krievijas “antiteroristisko operāciju” Čečenijā (pret Krieviju Ičkērijas varasiestādes patiešām veica virkni nopietnu teroristisku aktu) un sausi juridiski un nekorekti, izmantojot no notikumu konteksta atrautu terorisma sapratni, kad par terorismu uzskata bruņotu vēršanos pret valsts varas pārstāvjiem.

Sākumā ATO pavēle netika izpildīta, jo jaunās Ukrainas varasiestādes līdz galam nekontrolēja situāciju valstī un armijā, bet, kad to sāka mēģināt pildīt, tad tas notika visai dīvaini. Tā vietā, lai profesionāli lokalizētu un neitralizētu bruņotos grupējumus (kas sākuma stadijā bija iespējams, jo bruņotas vienības bija salīdzinoši mazskaitliskas un sadrumstalotas), Ukrainas armija uzsāka klasisku karu (ar frontes līniju) un nezin kāpēc sāka ar artilēriju apšaudīt civilos objektus, nogalinot civiliedzīvotājus. Tā kā reiz ir teroristiskas metodes pazīme un šo darbību rezultātā pieauga jau tā lielais atbalsts nemierniekiem no iedzīvotāju puses. Turpmākā kara gaita parādīja un pierādīja, ka tieši Kijevas varasiestādes izmanto teroristiskas metodes (tai skaitā neatļautu ieroču izmantošanu), ko Donbasa un Krievijas izmeklētāji cītīgi fiksē, lai pēc tam oficiāli notiesātu vismaz daļu kara noziedznieku.

Ir daudz pazīmju, liecību un faktu par teroristisko metožu izmantošanu no Kijevas varasiestāžu puses, bet kā pašus uzskatāmākos un neapstrīdamākos var minēt sekojošus: – sadistiska politiski aktīvu un neapbruņotu civiliedzīvotāju (tai skaitā sieviešu) nogalināšana (sadedzināšana) Odesā, ko Ukrainas televīzijas tiešā ētera studijā sapulcējusies publika apsveica ar aplausiem un ovācijām;  – pašu Ukrainas varasiestāžu pārstāvju un to atbalstītāju publiski izteikumi, kuros viņi aicina izmantot teroristiskas metodes cīņā pret saviem politiskajiem un ekonomiskajiem oponentiem (to skaitā tieši publiski aicinājumi nogalināt); – ūdens padeves pārtraukšana Krimai, atstājot nozīmīgu Krimas civiliedzīvotāju daļu bez ūdens; – augstsprieguma elektrolīniju uzspridzināšana, atstājot visus Krimas civiliedzīvotājus un lielu daļu Dienvidukrainas civiliedzīvotāju bez elektrības (vainīgais izrādījās viens no ukraiņu nacionālistu kaujiniekiem, kurš savu vainu nenoliedza, stāstīja to ar lepnumu un netika saukts pie atbildības); – dzelzceļa sliežu demontāža un bloķēšana uz Donbasu, pārtraucot ogļu piegādi Ukrainas TEC, kā rezultātā nozīmīga Ukrainas civiliedzīvotāju daļa var palikt bez elektrības (un atkal vainīgi ir bruņoti ukraiņu nacionālistu grupējumi, kuri savas darbības veic atklāti un kuri par to netiek saukti pie atbildības).

Nobeigumam

Latvijas mediji un politiķi, atbalstot pašreizējās Ukrainas varasiestādes ir “iekrituši” pēc pilnas programmas un paši savām rokām ir izveidojuši situāciju, kura būtiski palielina draudus Latvijas pastāvēšanai.

Pirmkārt, ieņemot tik tupi idiotiski vienpusēju pozīciju, Latvijas mediji, politiķi un varasiestādes ievērojami padziļināja šķelšanos Latvijas sabiedrībā, padarīja esošās pretrunas asākas un atstāja sevi bez manevrēšanas iespējām.

Otrkārt, kā jau tika minēts, Latvijas mediji, apzināti vai neapzināti nekritiski izmantojot vienas karojošās puses informatīvā kara materiālus, diskreditē sevi un uzskatāmi apliecina, ka mediju ziņotajam ticēt nedrīkst.

Treškārt, kā jau tika minēts, Latvijas mediji, nepatiesi atspoguļojot notikumus Austrumukrainā (un ne tikai) un neatbilstoši lietojot terorisma terminus, daļas sabiedrības apziņā diskreditē karavīrus kā tādus un jebkādas brīvības cīņas kā tādas (arī tās, kuru rezultātā izveidojās Latvijas valsts, jo, konsekventi pielietojot mediju izmantoto mērauklu, Latvijas Republiku aizstāvējušie karavīri arī var tikt pasludināti par teroristiem, kuri patraucēja Pāvelam Bermontam atjaunot likumīgo aristokrātisko varu Krievijas impērijā).

Ceturtkārt, atbalstot pašreizējās Ukrainas varasiestādes, Latvijas valsts faktiski atbalsta valsti, organizācijas un cilvēkus, kuri attaisno teroristisko metožu izmantošanu un izmanto tās savu politisko un ekonomisko mērķu sasniegšanai. No tā izriet vairāki būtiski kaitējumi Latvijas valstij un sabiedrībai. Pirmkārt, tādā veidā tiek grauts Latvijas prestižs (gan ārpolitiskais, gan iekšpolitiskais, kas ir daudzkārt būtiskāk). Otrkārt, paši Latvijas politiķi, varasiestādes un atsevišķas sabiedriskās grupas šādi var “inficēties” un sākt vadīties pēc negatīva piemēra, kas var ļoti ātri un ievērojami pasliktināt situāciju Latvijā (šāda tipa radikālas antikrieviskas rīcības aicinājumi ik pa brīdim publiski tiek pausti). Treškārt, šāda atbalsta rezultātā Latvijas teritorijā un Latvijas varasiestādēs ieplūst ukraiņu teroristi, kas arī destabilizē situāciju valstī un kas pie noteiktiem apstākļiem var to īsā laika posmā burtiski “uzspridzināt”.

Piektkārt, visa augstākminētā rezultātā veidojas t.s. “negatīvā atlase”, kad sākumā valdošo politisko spēku struktūrās, valsts iestādēs un tām pietuvinātās organizācijās iekļūst un koncentrējas kadri, kuri atbalsta teroristisko metožu izmantošanu, ir gatavi samierināties ar tām vai arī nav spējīgi tās saskatīt, bet pēc tam attiecīgas politikas rezultātā mainās šādu politisko spēku sabiedriskā bāze (t.s. ”atbalsta bāze”). Ja šādam politiskam spēkam nav kādi spēcīgi saturošie rāmji vai spēcīgs sabiedriskais pretspēks (-i), tad tas tiecas apmierināt savas vajadzības uz visas sabiedrības rēķina. Un tā kā šādu cilvēku vēlmes savā būtībā ir neapmierināmas, tie vārda burtiskā nozīmē “apēd” visus sabiedrības resursus un sāk “ēst” pašu sabiedrību, kas visiem uzskatāmi izpaužas kā tās panīkums, pagrimums un degradācija, savā pēdējā agonijas fāzē nonākot līdz sabiedrisko un valstisko struktūru sabrukuma stāvoklim, pilsoņu kara stāvoklim un/vai “visu kara pret visiem” stāvoklim.

Lai gan šīs problēmas ir attiecināmas uz daudzām valstīm, tomēr Latvija ir to valstu starpā, kam tās ir īpaši kritiskas. Par ko un ar ko domā Latvijas mediji un politiķi, darot to, ko viņi dara, nav zināms, bet kā rāda viņu rīcība, domāts netiek par Latvijas sabiedrību, domāts netiek par Latvijas valsti un domāts netiek ar galvu.

Informācijas aģentūra
/21.02.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Latvijas iekšējās drošības galvenais drauds – tādu izmeklētāju trūkums, kuri prot veikt izmeklēšanu un kuriem prokurori un tiešā priekšniecība to ļauj darīt

Klementijs Rancāns

Klementijs Rancāns

Jau pirms vairākiem gadiem rakstīju, ka noziegumu atklāšanā un izmeklēšanā un iztiesāšanā valda liela apjoma haoss, nenoteiktība un neskaidrības. 2016.gada februāra raidījumā “Tieša runa” sarunās apstiprinājās, ka tā pati situācija no gada uz gadu, desmitiem gadu nemainās vai mainās nenozīmīgi. Diemžēl raidījumā neizskanēja praktiski neviens kaut cik vērā ņemams viedoklis, kas un kā jādara, lai sakārtotu sistēmu. Tika runāts par izmeklēšanas problēmām, bet nedzirdējām atbildi vai ierosinājumus, kas nopietni jādara, lai policijā nodrošinātu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanas kvalitāti, novērstu korupciju.

Par katastrofālu stāvokli izmeklēšanā un iztiesāšanā jau 25 gadus notiek viena un tā pati gaušanās, augstākās amatpersonas par patiesām problēmām nopietni nerunā un nevēlas runāt, kamēr parādīsies politiskā griba kārtot lietas, kā pienākas, un tiks noteikts ar likumu, kas un kā jāreformē (reformai līdzekļi nav jāmeklē, tikai jāpārdala).

Bieži vien var sastapties ar izteicieniem, ka dažāda ranga priekšnieki vienkārši neļauj labi strādāt. Tam ir dažādi pamatoti iemesli, tajā skaitā tas, ka priekšnieki iejaucas svarīgākās lietās un nosaka ar likumu piešķirto „procesa virzību”.

Kā var runāt par kvalitāti, ja faktiski izmeklētāju institūts kā tāds neeksistē. Kā tā, jocīgs secinājums, jautās – kas tad izmeklē lietas vai, kā to sauc tagad, – kas izmeklē procesus, ja nav izmeklētāju. Atbildu, izmeklētāji nav izmeklētāji, bet tikai procesa virzītāji: ja vienlaicīgi vienā lietā ir daudz par daudz „procesa virzītāju”, grūti izvērtēt, kurš „šuva mēteli”, kurš „pogas”, tātad tā nav izmeklēšana. Izmeklēšana kā tāda ir sagrauta – padarīta par vadāmu un manipulējamu, sadrumstalota, bezatbildīga.

Izmeklēšanā valda shēma: „izmeklētājs” jau ierosinātu kriminālizmeklēšanu vai reģistrētu materiālu (atvainojos – procesu; process pošol) no policijas priekšnieka saņem ar rezolūciju un norādījumiem, ko un kā darīt.

Raidījumā tika izteikts, ka nav kvalificētu izmeklētāju. Linda Mūrniece esot likvidējusi Policijas akadēmiju. Arī par prokuroriem saka to pašu, ka nav kadru, kas var izmeklēt svarīgas lietas. Pagājuši 25 gadi, un „nav” kvalificētu kadru? Un vēl 25 gadus nebūs kvalificētu izmeklētāju un prokuroru, kamēr Krimināllikums un Kriminālprocesa likums būs tāds, kādu, manuprāt, uzrakstīja advokāti, tiesneši un prokurori savām vajadzībām un būs vadāmi izmeklētāji.

Savulaik es kā prokurors publicēju masu medijos rakstu, ka minētajos likumos daudz tulkojamu pantu „pēc vajadzības”, vairāk nekā vajag, bet vai šādus iebildumus kāds klausīs? Advokāte V. Jēkabsone gan kaut ko līdzīgu presē atbildēja, ka Civilprocesa likums, ko viņa gatavoja, ir pieņemts un prokuroram tas jāpilda bez iebildēm.
Protams, ir atšķirīgi priekšnieki un atšķirīgas priekšnieku rezolūcijas un norādījumi. Un vai masu medijos esiet dzirdējuši izmeklētāja vai prokurora komentārus izmeklējamās lietās? Krimināllietas, it kā piesardzīgi, komentē vienīgi visaugstāko iestāžu amatpersonas. Tā nav iejaukšanās izmeklēšanā? Kas viņiem dod tiesības izteikties krimināllietās. Protams, ka aicinājums uz patstāvību, lai nepieļautu sakārtot izmeklēšanu, tiks traktēts kā atgriešanās pie vecās kārtības.

Nav šaubu, Latvijā izmeklētājam likumā noteikts „strebt putru”, kaut ko un kaut kā sadarīt un pusizmeklētu lietu sūtīt prokuroram kriminālvajāšanas uzsākšanai (vārds kriminālvajāšana gan ir juridiski nekorekts, nejēdzīgs, jo vajāšana attiecas uz pakaļdzīšanos, arī uz dzīvniekiem, cilvēkus nevajā, noziegumu izdarītājiem uzrāda vai ceļ apsūdzību).

Ko prokuroram iesākt ar lietu (procesu), ja izmeklēšana nav pabeigta, daudz kas jānoskaidro un īsā termiņā – 10 dienās jāizlemj celt apsūdzību vai lietu atdot atpakaļ. Bet kā var atdot atpakaļ, ja tu to pats uzraudzīji? 10 dienu laikā liela darba apjoma dēļ citās lietās nav iespējams ar jaunu lietu iepazīties. Nokavēja 10 dienas, lai ar šo lietu dara, kā grib, un prokurors aizdomās turētajam uzrāda pagaidu apsūdzību (dežurapsūdzību) un sāk dīdīt izmeklētāju – atnes to, padod to, izdari šo un to. Nepildīt prokurora pieprasījumus nevar, bet tas ārkārtīgi traumē un sarausta izmeklētāju darbu, viņam nāk virsū rezolūcijas, norādījumi un noteikumi jaunās lietās.

Prokuratūrai (un policijas priekšniekiem) jāpārtrauc izmeklēšanas uzraudzība un iejaukšanās izmeklēšanā izmeklēšanas gaitā. Likums nosaka, ka izmeklētāja tiešais priekšnieks ir izmeklēšanas iestādes vai tās struktūrvienības vadītājs vai viņa vietnieks, kuram uzdots kontrolēt konkrētā kriminālprocesa veikšanu izmeklēšanas laikā. Ai, ai, kā tā var runāt, sāks kliegt pretī augstie priekšnieki – izmeklētājs un prokurors ir nevainojami patstāvīgs. Tās ir aplamības un ne vairāk, par ko var pārliecināties tikai izlasot likumu.

Lai nebūtu tikai vārdi, cik aplami ir Kriminālprocesa likuma nosacījumi par policijas priekšnieku un prokuratūras ietekmi uz izmeklēšanu, šeit pilnā apmērā citēju Kriminālprocesa likuma (KPL) pantus.

Policijas priekšnieka tiesības: 26.pants. Pilnvaras veikt kriminālprocesu 2) Konkrētajā kriminālprocesā pilnvaras ir:1) procesa virzītājam; 2) izmeklēšanas grupas dalībniekam;3) uzraugošajam prokuroram;

31.pants. Izmeklētāja tiešais priekšnieks (1) Izmeklētāja tiešais priekšnieks ir izmeklēšanas iestādes vai tās struktūrvienības vadītājs vai viņa vietnieks, kuram saskaņā ar pienākumu sadali vai individuālu rīkojumu uzdots kontrolēt konkrētā kriminālprocesa veikšanu izmeklēšanas laikā.

(3) Izmeklētāja tiešajam priekšniekam ir tiesības:1) iepazīties ar viņam pakļautās amatpersonas lietvedībā esošā kriminālprocesa materiāliem; 2) pieņemt procesam nozīmīgus organizatoriskos lēmumus, tas ir, noteikt kritērijus kriminālprocesu sadalei, nodot kriminālprocesu citam procesa virzītājam, izveidot izmeklēšanas grupu, savas kompetences ietvaros pārņemt kriminālprocesa vadīšanu; 3) piedalīties tajās procesuālajās darbībās, ko veic procesa virzītājs vai izmeklēšanas grupas dalībnieks;4) veikt izmeklēšanas darbību, par to iepriekš informējot procesa virzītāju;
5) atcelt savā pakļautībā esošo amatpersonu nepamatoti un nelikumīgi pieņemtos lēmumus.

Izmeklētājam jādod iespēja ne tikai lemt patstāvīgi, bez norādījumiem, bet arī izmeklēt lietu līdz galam, pabeigt izmeklēšanu, tikai tad nosūtīt prokuroram, nevis sūtīt „jēlvielu” vai „izstrādājumu”.Par kādu izmeklētāju te var runāt, ja tāda nav, bet ir „norādījumu pildītājs un grāmatvedis”. Nedaudz pārspīlets izteikums, bet tam ir pamats.

Šodienas izmeklēšanas procesā pienākumu sadales kārtība (bezatbildība) drīzāk apmierina daudzus – daļēji arī pašus darbiniekus, arī tos, kuri nevēlas, lai labi un atbildīgi strādātu policija, un arī priekšniekus, bet sevišķi par to priecājas apsūdzētie un tiesājamie, viņu advokāti un tiesneši, jo ir plaša iespējas manipulēt, sagrozīt procesus, vilcināt un radīt pat haotiskas situācijas. Tā jau ir valsts drošības sastāvdaļa.

Secinājums. Izmeklētāji ir jānorobežo ne tikai no policijas iestādes priekšnieka, ja tā drīkst teikt, jāatbrīvo no iespējamiem interešu konfliktiem, no izmeklēšanas uzraudzības, lai būtu brīvi nervi organizēt policijas iestādes darbu.

Visās policijās ir jāatjauno izmeklētāju institūts ar tā patstāvību, neatkarību, tā pārraudzību nododot iekšlietu ministram.

No teiktā redzam, ka izmeklētājs un prokurors atkarīgi viens no otra, dīda viens otru. Prokurors, saņēmis vāji izmeklētas lietas, spiests tās stipri „lāpīt” un ar ielāpiem un šaubu ēnā sūtīt uz tiesu (maize advokātiem!). Tiesām arī ir procesā (izskatīšanai) atrodas daudz procesu (lietu) un tiesnesis, saņēmis lietu no prokurora, nepaspēj iepazīties ar to, lai pieņemtu kvalificētu lēmumu un lietu noliek plauktā. Nu nāk šai lietai izskatīšanas laiks vai iepazīšanās laiks ar to, bet termiņš jau pagājis liels, tiesnesis vairs nevar to atdot atpakaļ prokuroram. Ko atliek darīt? Iztiesāt un attaisnot vai tiesājamajam noteikt sodu, kas sabiedrībā rada izbrīnu, kā jau teica arī TV „Tiešā runa” raidījumā, lai apsūdzētais (tiesājamais) nesūdzētos ECT.Vai prokurors izteiks tiesai protestu par paša vāji izmeklētu lietu? Nē. Krieviski to saka – visā šajā procesā ir „panibratstvo” vai – visi atkarīgi vien no otra.

Par piemēru, strādājot Rīgas tiesas apgabala prokuratūrā man tika uzdots izmeklēt noziedzīga nodarījuma faktu (procesu) no A līdz Z, divu trīs nedēļu laikā. Izmeklēju un nosūtīju Vidzemes rajona tiesai, bet man pašam bija šaubas par šīs lietas izmeklēšanas kvalitāti, jo bija dots ļoti īss laiks, citas lietas dzen arī. Tiesas dienā satiekoties ar tiesnesi, viņai saku, ka man tā lieta tāda pašķidra izdevās vai citādi, kā uz to skatās tiesnese. Tiesnese: ko jūs, prokurora k-gs, es savā tiesneses praksē vēl neesmu sastapusi tik labā kvalitātē izmeklētu lietu, tā apmēram. Man bija šoks, kodu lūpā, klusēju un domāju – kāds izmeklēšanas līmenis ir rajonos!?

Starp citu, savā prokurora praksē no simtiem saņemto krimināllietu pilnīgi kvalitatīvas bija retums. Neskaitāmi daudzās lietās bija jālabo nesamērojami lielas nepilnības, jāliek ielāps uz ielāpa, jāaicina „izmeklētāji” izlasīt, iztulkot rokrakstu hieroglifus, bet nereti lietā nevarēja izprast, kurš ir „galvenais” izmeklētājs, jo lietā neskaitāms daudzums „procesa virzītāju”- izmeklētāju un nevarēja izprast, kam prasīt atbildību, kuram likt labot lietas materiālus, tulkot dokumentu rokrakstus, lai glābtos no brāķa un varētu noteikt apsūdzības saturu. Bija vairāki gadījumi, ka tiesneši prokuroram lika publiski lasīt lietas lapas, tulkot puslatviski rakstītas liecības utt. Vienkārši bija kauns.

Lai strādātu profesionāli, vispirms vajadzīga personīgā atbildība, kas veidojas no neatkarības, patstāvības un pareizas darba organizācijas. Tas, lūk, ir siets, kas izsijā no policijas, prokuratūras vai tiesas vājos un nespējīgos strādāt šajās iestādēs.
Cilvēku dabā ir arī vēl viena „vājība”, kas notur tajā vai citā darbā, kā turēšanās jau ierastajā vidē, kolektīvā, kur jau rasts gandarījums, jau ir iestrādes, apmierinoša darba organizācija. Arī drošības sajūta par pastāvīgu darbu nav mazsvarīga.
Tādēļ viedoklis, ka mazās algas dēļ policijā strādā vājākie, spējīgākie aiziet uz komercfirmām, ir aplams, šie runātāji maldina. Izņēmumi nekur, nekad nav izslēdzami. Ja kāds meklē labāku vietu un atrod, aiziet tik un tā.

Kamēr blakus likumam būs pielīdzināta prokurora un policijas priekšnieka norādījumu sistēma, nekādas patstāvības un kvalitātes prokuratūrā un policijā nebūs, un ne tikai, personāls pie šīs sistēmas kārtības jūtas nospiests, iespējams, palaikam izjūt pazemojumu un, motivējot savu aiziešanu no amata ar mazu algu, atstāj policiju un labāk brauc lasīt sēnes uz Īriju, nevis karo ar priekšnieku norādījumiem.

Arī tie ir lieli maldi, ka, ja palielinātu algu, kukuļus policija vai tiesneši neņemtu vai mazinātu. Varbūt, ka kādam tas nostrādā. Algas policijā ir jāpalielina, ne mazāk kā 80% no prokurora algas. Arī tas ir drošības jautājums.

Par kukuļošanu ir cita saruna, un tās sašaurināšana lielā mērā atkarīga no policijas iestādes vadības. Vispirms atņemot iespējas priekšniekiem manipulēt ar izmeklēšanu, un otrs – godīgi un atbildīgi pildīt savus priekšnieka amata pienākumus. Priekšniekus jāatbrīvo no tēvišķīgās gādības par sevišķi svarīgām un nesvarīgām lietām, kas jau atrodas pie izmeklētāja, ja izmeklētājs neprasa padomu kā izlemt… Un vai tad mēs nezinām, ka „apetīte rodas ēdot” un, jo lielāka alga, jo jādod lielāki kukuļi.

Arī tiesnešu gaušanās, ka nepietiekamas algas apdraud tiesnešu spriedumu kvalitāti, valsts drošību un… iespējama kukuļošana, neiztur kritiku, ja neteikt, ka ir bezkaunība. Otrādi, kādreiz kad Vaira Vīķe-Freiberga nosodīja korupciju tiesās, viņu tiesneši gandrīz “noēda” par to, sak, liec galdā pierādījumus. NRA arī bija raksts ar nosaukumu – “Korupcija tiesās – drauds valsts drošībai”.

Izmeklētāja vai prokurora pilna patstāvība un daudz precīzāka, bez divdomībām un zīlēšanas, likumdošana būtu ļoti bīstama kukuļņēmējiem un devējiem, valsts un pašvaldību mantas izlaupītājiem un prihvatizētājiem, kontrabandistiem..

Vai tikai tas nav galvenais iemesls nolaidībai, korupcijai? Neticu, ka attiecīgām amatpersonām, likumdevējiem trūkst kvalitātes vai lietas izpratnes. Piemēru varētu minēt no Valsts kontroles nosūtīto materiālu par naudas un mantas izsaimniekošanu kādā pašvaldības domē, kur kādas Valsts policijas pārvaldes priekšnieks paziņo, ka, lai ierosinātu par saimnieciska rakstura izlaupīšanas faktu krimināllietu (procesu?), viņam tas jāsaskaņo ar attiecīgu ģenerālprokuratūras prokuroru. Valsts kontroles materiāli ap 40-50 lapām tika norakstīti, izsaimniekotās naudas daudzi tūkstoši likumīgi palika tās saņēmēju, izsaimniekotāju rīcībā, kur caurkritis baņķieris no pašvaldības kā galvotājas parāda atmaksai vienojās pārvērtēt jau tolaik tuvu miljonam vērtu īpašumu uz 150 000 latu, kas šodienas cenās jau vērtējams vairākus miljonus, un ieguva to īpašumu.

Prokuroram piešķirtas tiesības uzraudzīt izmeklēšanu, bet ko tas nozīmē? Viņam jāskatās izmeklētājam uz pirkstiem, ko dara, ko raksta? Ja uzraudzību ievēro, izmeklētājs jau nav vairs izmeklētājs, bet bikstāma amatpersona. Izmeklēšanas priekšniekam, kā teikts minētajā likumā, arī līdzīgas tiesības ir bikstīt izmeklētāju. Arī pēc amata nav izmeklētājs, bet amata nosaukums ir kriminālinspektors vai inspektors, kurš pakļauts kriminālpolicijas priekšniekam.

Arī prokurori ne tikai ir izmeklēšanas procesa uzraugi, bet nepamatoti pārvērsti par izmeklētājiem, kaut sabiedrībai tiek iegalvots, ka prokuratūra izmeklēšanu neveic.

Kaut likums teorētiski tā arī paredz, bet praksē, kā jau manījām par izmeklēšanas stadiju sadali, prokurors spiests atkārtot vai turpināt daudzas izmeklēšanas darbības. Viens piemērs: vai apsūdzības lēmums sagatavošana, uzrādīšana un apsūdzētā nopratināšana ir vai nav izmeklēšana? Tutklāt prokurors izdara daudz citu izmeklēšanas darbību, pratina lieciniekus, cietušos, sastāda daudzus lēmumus utt.

Manuprāt, neviens nenoliegs, ka izmeklēšanas darbs jānorobežo arī no prokurora uzraudzības un lietu (procesu) policijas izmeklētājam jādod izmeklēt pilnībā, lai uzraugošais prokurors vienīgi izpildītu pārbaudes funkcijas, bez izmeklēšanas darbībām.

Lūk, prokurora tiesības: 37.pants. Izmeklēšanu uzraugošais prokurors (1) Prokurors, kuram saskaņā ar prokuratūras iestādē noteikto pienākumu sadali (???) vai rīkojumu konkrētajā kriminālprocesā jāveic izmeklēšanas uzraudzība (???), ir uzraugošais prokurors.

(2) Uzraugošajam prokuroram izmeklēšanas laikā ir pienākums: 1) dot norādījumus (???) par procesa veida izvēli, izmeklēšanas virzienu un izmeklēšanas darbību veikšanu, ja procesa virzītājs nenodrošina mērķtiecīgu izmeklēšanu un pieļauj neattaisnotu iejaukšanos personas dzīvē vai vilcināšanos; 2) pieprasīt, lai izmeklētāja tiešais priekšnieks nomaina procesa virzītāju, izdara izmaiņas izmeklēšanas grupā, ja netiek izpildīti dotie norādījumi (???) vai ir pieļauti procesuālie pārkāpumi, kas apdraud kriminālprocesa norisi.

Prokurors savā darbībā ir it kā patstāvīgs, bet, kā „svarīgu personu” lieta, tā tava patstāvība beidzas. Ar to saskāros ne reizi vien, kad man tika doti norādījumi, kas saimnieciskajās un dažādu „bosu” lietās jādara (tā saucamajos kriminālnoziegumos gan netraucēja neviens). Analizējot dotos norādījumus „no augšas”, prokuroru konsīlijā tā arī nevarējām atšifrēt, ko nozīmē šie norādījumi, kā tos izpildīt. Kā atsāku izmeklēšanu, tā no jauna lietu paņem „uz augšu” pārbaudei, atkal pavadraksts ar „norādījumiem”.

Starp citu, mēs ar vienu deputātu sarunājām, lai viņš uzraksta lietā par manu darbu sūdzību, ka vilcinu lietu vai tml., lai man ļautu to virzīt uz tiesu. Triks neizdevās. Tad lietu pa kluso iedevu vienam sevišķi svarīgu lietu prokuroram izvērtēt, ko darīt tālāk, sakot, ka man uzlikti „bremžu kluči”. Prokurors lietu atdeva un paskaidroja, ka lieta pilnībā izmeklēta, jāsastāda apsūdzības raksts un jāsūta uz tiesu. Nekas nesanāca, jo man tika paziņots, ka bez norādījumu izpildes es lietu nosūtīt uz tiesu nevarēšu , zīmogu lietas nosūtīšanai uz tiesu nedabūšu utt. No šīs lietas izmeklēšanas atteicos, un lieta tika pārkvalificēta jau bez minēto norādījumu izpildīšanas, un tiesāja pēc panta, kuram jau bija iestājies noilgums.

Turklāt Krimināllikumā ir „izcirsts robs” – likvidēts pants par amatpersonu (ir kaut kādu publisku personu atbildība) kriminālatbildību par valsts vai pašvaldību īpašuma izlaupīšanu un naudas piesavināšanos, naudas izsniegšanu bez likumiska pamata un nodrošinājuma citām personām, izšķērdēšanu, tai skaitā parakstot nelikumīgus koleģiālus lēmumus, kas dod tiesības nelikumīgi izsniegt naudu, sadalīt pārpalikušos budžeta līdzekļus, piešķirt tiesības uz nekustamo valsts vai pašvaldību mantu.

Uz Valsts kontrolieres Ingūnas Sudrabas lūgumu prokuratūrai ierosināt paraugprāvu par pārpalikušā iestādes budžeta sadali prēmijās, lasi: izsaimniekošanu, prokuratūra (vārdu nesaukšu) atbildēja, ka nav tāda likuma, kas aizliedz dalīt šo naudu.

Šoks! Bet uztraukumam nav pamata, teiktu ģenerālprokurors E. Kalnmeiers kā par VIDa izmeklētājiem, kuriem miljoni krājas zem mirušas mātes gultas. Bet vai ir likums, kas atļauj piesavināties iestādes naudu? Tā ir tīri prettiesiska piesavināšanās, izsaimniekošana. Te nu, atvainojos, jāsaka – tāda ir kriminālā Latvija.

Un kāda var būt cīņa pret kontrabandu, kad kontrabandas kvalifikācijas sastāvs Krimināllikumā nedod iespējas par šo nodarījumu noteikt atbildīgās personas, subjektu, kurš saucamas pie kriminālatbildības. Neticami? Palasiet kontrabandas Krimināllikuma pantu, pilnīgi anonīms pants:

190.pants. Kontrabanda. (1) Par muitošanai pakļauto preču vai citu vērtību ievešanu Latvijas Republikas muitas teritorijā vai izvešanu no tās, apejot muitas kontroli vai noslēpjot tās no šādas kontroles, vai nedeklarējot, vai izmantojot viltotus muitas vai citus dokumentus, vai citādā nelikumīgā veidā (kontrabanda), ja tā izdarīta ievērojamā apmērā, — soda ar ….  Sakiet, kur šeit ir atbildīgā persona? Nav.

Mēs prokuratūras darba kabinetā bijām divi. Kolēģis kvalificējās kontrabandas lietās, izgāja apmācību tajās. Bija smagi noskatīties, kā viņš mocījās ar daudziem sējumiem kontrabandas lietās, lai atrastu vainīgo, kam celt apsūdzību, mēģinājām izlobīt, bet neizdevās. Kas tālāk, tāpat skaidrs.

Kontrabandisti un automašīnu zagļi sadala pienākumus tā, lai atsevišķa subjekta darbība neveidotu nozieguma sastāvu, bet visu tīklu neizpauž. Te jautājums likumu grozījumu „meistariem” un to ierosinātājiem. Izmeklētājs un prokurors jo sevišķi plāta rokas bezspēcībā, ko saukt pie kriminālatbildības – šoferis „nekā nezina”, plombas kārtībā, dispečers – mēs neko neiekrāvām, krāvēji – ko lika, to iekrāvām, īpašnieks – devu rīkojumu iekraut un vest makaronus kastes, bet ne narkotikas, alkoholu vai cigaretes utt.

Der atcerēties bezatbildības vai ar tīšu nolūku rīcības piemēru TV raidījumā “Mūsu cilvēks” 2001.gada 16.janvāra “Panorāmā”. Prokurors Guntis Akmeņkalns sacīja, ka Mottes darījumu lietā nosūtītas uz tiesu 3 lietas (civilprasības) un paskatīsies, kā šīs lietas ies caur tiesu (kauns, ka tā spiests runāt ģenerālprokuratūras prokurors, bet neko darīt, tāda ir esošā kriminālatbildības sistēma), tad lems jautājumu par lietu ierosināšanu vai neierosināšanu par citiem faktiem. To pašu klāstīja J.Maizīša kungs, manuprāt, 2000.gada decembrī kādā TV raidījumā.  Par Krimināllikuma ačgārnībām un aplamībām arī kādreiz rakstīju Latvijas Vēstnesī, un tomēr šādas aplamības joprojām pastāv. Tālāk katrs var pats palasīt Krimināllikuma pantus. Izrakstu publicēju nesaīsināti.

Kārtējo anonīmais pants, lai neviens izmeklētājs nevarētu noskaidrot, kā un kas ir kas šajā pantā noskaidrojams, līdzīgi kā kontrabandas gadījumā: 318.pants. Dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana  (1) Par valsts amatpersonas izdarītām tīšām darbībām, ļaunprātīgi izmantojot dienesta stāvokli, ja šīs darbības radījušas būtisku kaitējumu valsts varai vai pārvaldības kārtībai vai ar likumu aizsargātām personas interesēm, – soda ar …

Lasi, tulko un brīnies par panta saturu un piemēro pēc sava prāta un subjektīvās saprašanas, kuras darbības neizpildīšana, par kādu kaitējumu ir runa, kas ir būtisks kaitējums utt., kas advokātiem dod pamatojumu runāt tiesu procesos no rīta līdz vakaram, gadiem ilgi, kā tas ir arī ar “populāro” Ventspils mēra tiesas procesu.

Arī šis pants tāds pat: 319.pants. Valsts amatpersonas bezdarbība  (1) Par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, tas ir, ja valsts amatpersona tīši vai aiz nolaidības neizdara darbības, kuras tai pēc likuma vai uzlikta uzdevuma jāizdara, lai novērstu kaitējumu valsts varai vai pārvaldības kārtībai vai ar likumu aizsargātām personas interesēm, un ja ar to valsts varai, pārvaldības kārtībai vai ar likumu aizsargātām personas interesēm radīts būtisks kaitējums, — soda ar …

Arī anonīms pants, tulko un piemēro “pēc vajadzības”: 325.pants. Valsts amatpersonai noteikto ierobežojumu pārkāpšana  (1) Par valsts amatpersonai likumā noteikto ierobežojumu vai aizliegumu pārkāpšanu, ja ar to radīts būtisks kaitējums valsts vai sabiedrības interesēm vai ar likumu aizsargātām personas interesēm, —soda ar …

Liekas, cits likums jau dos norādi, kas ir finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšana un kāda par to sekos atbildība: Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likums (http://likumi.lv/doc.php?id=36190 ). 1. pants. Likuma mērķis Šā likuma mērķis ir panākt, lai publiskas personas finanšu līdzekļi un manta tiktu izmantota likumīgi un atbilstoši iedzīvotāju interesēm, novērst to izšķērdēšanu un nelietderīgu izmantošanu, kā arī ierobežot valsts amatpersonu korupciju … (lasi un brīnies: KORUPCIJA IR ATĻAUTA, tikai tā jāierobežo).

15. pants. Atbildība par šā likuma noteikumu izpildi (lasi: noteikta pilnīga bezatbildība). (1) Personas, kuras pārkāpušas šā likuma 2.—12.panta noteikumus, saucamas pie likumā noteiktās atbildības. (kādā likumā????) Ja minētos noteikumus pārkāpusi koleģiāla institūcija, saucot pie atbildības šīs institūcijas locekļus, ņem vērā attiecīgā likuma noteikumus ( ņēma vērā un kas????) par koleģiālas institūcijas locekļu atbildību.(2) Ja šā likuma pārkāpumus konstatējusi Valsts kontrole, veicot revīziju, revidējamā vienība vai tās augstāka iestāde vai amatpersona piecu mēnešu laikā pēc tam, kad stājies spēkā Valsts kontroles lēmums par revīzijas ziņojuma apstiprināšanu, informē Valsts kontroli ( šausmas, kāds sods, šoks ???) par šā panta pirmajā daļā minēto personu atbildības izvērtēšanas rezultātiem.

Vai atradāt atbildi, kāda seko atbildība pēc šī likuma? Lai papildinātu teikto, man jāpiemin viens spilgts piemērs, kādi likumi top mūsu likumu “laboratorijās”.

Savulaik kādā iestādē bija jurista nodaļas vadītāja konkurss, tajā piedalījos, un man bija uzdevums izlasīt un pārstrādāt šīs iestādes darbības likumprojektu. Pilnībā pārstrādāju un iesniedzu, konkursu izturēju, varēju stāties amatā, bet pa kluso iestādes vadība pateica: likumprojektu es esot izstrādājis ideālu, bet iestādei tāds neder, vajag tādu likumu, lai varētu (tiešus vārdus neatceros) to tulkot “pēc vajadzības”. Ar to mana sadarbība šajā iestādē beidzās, jo nevarēju pieņemt amatu un sniegt juridiskus atzinumus “pēc vajadzības”.

Kādreiz bija nepieciešamība pavērtēt vienus VIDa “metodiskos norādījumus”, kuru izpilde bija nevis metodika, bet tie klientiem komersantiem bija jāievēro. Pirmais – divi nesavienojami termini – metodika un norādījumi. Bet, lasot tos, varēja “nolauzt kaklu”, kā par trīs miljonu lietu kādreiz teica Jānis Skrastiņš. Jā, kaklu lauza nevis trīs miljoni, bet tas, kā tiesās kvalificē pierādījumus un to pietiekamību vai vērtējot pēc “tiesāšanās kā ķēķa” principiem.

Policijā ir arī vēl viens ļaunums, lielas aplamības ar izdienas pensijām. Pensijas būtu jāpiešķir kārtības policijai, kas strādā „uz ielas”, un operatīvajam sastāvam ar ārstu komisijas atzinumu par darba spēju amatā samazināšanos. Aplamība piešķirt tiem, kuri visu mūžu sēž kabinetos un knābā datora klaviatūras burtus.

Jāpārdomā izdienas pensijas priekšniekiem, kuri, sasniedzot izdienas gadus, sēž amatā un vairākus gadus nav ieinteresēti „plēsties”, nopietni strādāt, kad otrs rekvizīts – izdienas likumā noteiktais vecums vēl nav sasniegts. Ir jāizlemj – kā pienāk izdienas pensijas stāžs – prom bez ierunām vai jānosaka citi atlaišanas kritēriji – ar darba spēju zaudēšanu, ko nosaka medicīnas komisija, nevis 50 gadu vecumā.

Un kāds sakars ar izdienas pensiju zemesgrāmatu tiesnešiem un tiesnešiem kā tādiem, kuriem Augstākajā tiesā tiek atļauts strādāt pat līdz 75 gadiem? Un prokuroriem, kuri caurmērā strādā kabinetā no-līdz, dažam veicas ne reizi neiziet uz notikuma vietu. Tas ir ārkārtīgi negodīgi pret visām citām profesijām, tajā skaitā pret ārstiem, skolotājiem. Pat izskatās, ka visiem valsts un pašvaldības amatos strādājošiem jānosaka izdienas pensija – nosakot stāžu un darba spējas strādāt amatā, profesijā.

Mēs zinām pat izteikumus – tikai neizdarīt noziegumu, man uz visu, kas notiek, nospļauties (protams, ne visi „spļaudās”), ja kas, man jau ir izdienai nepieciešamais stāžs, iešu izdienas pensijā un strādāšu citur vēl 15 – 20 gadus, saņemšu pensiju un algu.

Šī raksta autoram ir 35 gadu darba prakse iekšlietu iestādēs un prokuratūrā, kas dod tiesības izteikt viedokli, kā labot vai „salabot” šīs iestādes. Policijai ar likumu jānosaka bezmaksas braukšana sabiedriskajā transportā (arī vilcienos), bet tikai pilnā formas apģērbā. Tas patiesi arī ir valsts drošības jautājums. Nav šaubu, līdz ar šādu lēmumu vai katrā tramvajā, autobusā pastāvīgi pārvietosies kāds policijas darbinieks formas apģērbā (operatīvajam sastāvam jāizsniedz noteikta parauga brīvbiļetes), jo brauc uz darbu, no darba, uz otro darbu un visur citur vēlēsies braukt par brīvu, bet tad, ja gadās, palīdzēs transporta darbiniekiem, pasažieriem apdraudējuma gadījumos.

Policijā nepieciešams ieviest tikai kvalifikācijas pakāpes kā prokuratūrā, nevis pakāpes, kas sasaistītas ar amatu. Amata pakāpes ir policijas nelaime un milzīga kļūda, notiek dzīšanās pēc amatiem un pakāpēm, un darbs tad jau otrā vietā.
Augstākie priekšnieki ir sakārtojuši struktūras tā, lai viņiem būtu lielāki štati, kas nodrošina augstāku dienesta pakāpi un lielāku algu un daudz, daudz priekšnieku amatu. Notiek milzīga cīņa par amatiem un amata pakāpēm starp darbiniekiem, vēlme vienam otru izstumt, „nostučīt”, lai tiktu pie augstāka amata, kas dod augstāku pakāpi un algas pielikumu – cīņa par algu un par prestižu.

Policijas teritoriālo darbinieku skaits ir krasi jāpalielina uz eksteritoriālo Rīgas Galvenās policijas pārvaldes un tā saucamās Valsts policijas štatu (mistisks nosaukums, kura policija nav valsts?) un priekšnieku, kabinetā strādājošo rēķina, kabinetu darbinieku un priekšnieku skaitu samazinot vismaz par 50%, ne mazāk.

Klementijs Rancāns, pensionēts prokurors
/26.02.2016/

Avoti:
http://pietiek.com/raksti/kriminala_latvija_pardomas_pec_tv_raidijuma_tiesa_runa_par_arkartas_situaciju_tiesibsargajosas_iestades

Informācijas aģentūra
/16.02.2017/

Publicēts iekš Kat.: Specdienesti, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri