Nodotā Ukraina

Uz jautājumu par Krimas atzīšanu ASV prezidents Donalds Tramps atbildēja: “Paskatīsimies”. Un piebilda, ka ir jāpaskatās, ko var piedāvāt Krievija.

Nez vai Krievija kaut ko piedāvās. Maskavai, protams, ir svarīgs Krimas kā Krievijas sastāvdaļas starptautiskās atzīšanas fakts. Tā atzīšana no ASV kā svarīga starptautiskā spēlētāja puses, citus pamudinātu uz analoģiskām darbībām. Tomēr tā ir atzīšana tikai no vienas, un tas nekas ka ļoti ietekmīgas, valsts puses. Pilnīgs starptautiski tiesiskās leģitimizācijas process šai gadījumā tāpat ieilgtu uz desmitgadēm. Daudz svarīgāk Krievijai ir līdz galam noregulēt Krimas jautājumu ar Ukrainu, jo, ja nav valsts, kura apstrīd suverenitāti pār šo teritoriju, tad nav arī starptautiski – tiesiskās problēmas. Bet, ja tāda valsts ir, tad pat, ja visa pasaule atzīst Krimu par Krievijas teritoriju, problēma tomēr paliek.

Sapratnei. ASV neatzina Baltijas republiku iekļaušanos PSRS sastāvā, tomēr tas nevienam netraucēja, jo nebija citu atzītu starptautisko tiesību subjektu, kuri pretendētu uz suverenitāti pār šīm teritorijām. Tāpēc, neatzīstot iekļaušanās faktu, PSRS robežas, ieskaitot Baltijas republikas, ASV atzina, un šī tēma nebija sarunu priekšmets starp Maskavu un Vašingtonu. Visiem bija skaidrs, ka tirgus šai gadījumā ir nevietā. No otras puses ASV atzina Kuriļu salas par piederošām Padomju Savienībai. Tomēr fakts, ka Japāna neatzīst Krievijas suverenitāti pār Dienvidkurilu grēdu, traucē Krievijai un ir regulāru starptautisku konsultāciju priekšmets jau pēdējos 73 gadus. Un ASV aktīvi izmanto teritorijas apstrīdēšanas faktu savās interesēs. Līdzīgi ASV savās interesēs izmanto teritoriālus strīdus starp Vjetnamu un Ķīnu; Filipīnām, Vjetnamu un Ķīnu; Japānu un Ķīnu; Japānu un Dienvidkoreju utt.

Tāpēc iespēja, ka ASV vienpusējā kārtā atzīs Krimu par Krievijas sastāvdaļu, līdz galam nenoregulēs problēmu, neliegs ASV pēc tam vēlāk atgriezties pie šīs problēmas un attiecīgi šis jautājums nav nekādu nopietnu piekāpšanos vērts. Bezmaksas lai atzīst. Bet bez maksas nez vai viņi sagribēs. Tramps ir noskaņots saņemt par bojātu preci lielu naudu.

Esmu pārliecināts, ka neskatoties uz klajo Ukrainas politiķu un diplomātiskā korpusa neprofesionalitāti, viņi ļoti labi saprot šo situāciju. Un neskatoties uz to ir histērijā un stāsta par kārtējo Rietumvalstu nodevību. Un, lai cik dīvaini tas arī neizklausītos, viņiem ir taisnība. Rietumvalstis tik tiešām Ukrainu ir nodevušas un nemaz neslēpj to.

Trapa “paskatīsimies” attiecībā uz Krimu Kijevai ir kas sliktāks nekā “Ziemeļu plūsma – 2” Merķeles izpildījumā. Protams, reālie zaudējumi (ne tikai finansiālie, bet arī politiskie) no jaunā gāzesvada Ukrainai būs milzīgi un to apkopošana vēl ir tikai priekšā, bet ar Krimu viss jau ir noticis. Tomēr Vācijas atbalsts gāzesvada būvniecībai ir bijis vienmēr un tas ir izskaidrojams. Tiešs gāzesvads ir izdevīgs Vācijas ekonomikai, vācu biznesam un tas strauji paaugstinās Vācijas kā Eiropas līdera statusu, jo ļaus tai kļūt par galveno Eiropas gāzes “habu” (sadales punktu), ļaus pārņemt kontroli pār ES enerģētiku un līdz ar to arī visu ES ekonomiku. Tāpēc Vācijas nostāja, lai gan kaitina Kijevu, tomēr ir saprotama un izskaidrojama – savs krekls tomēr ir tuvāks.

Savukārt Krimas atzīšanas/neatzīšanas jautājums ir tīri politisks. Iekšējo konfliktu Ukrainā, kurš izsauca ārējas sekas, kuru rezultātā Krima tika zaudēta, izprovocēja ASV un tās Rietumeiropas sabiedrotie. Pie tam Kijevai ne tikai tika apsolīts militāri – politisks, diplomātisks un finansu – ekonomisks atbalsts, bet ASV un ES garantēja, ka neviens jautājums, kurš skar Ukrainu, netiks izlemts bez Ukrainas līdzdalības. Faktiski Rietumvalstis apsolīja pārrunās aizstāvēt to pozīciju, kuru noformulēs Ukraina.

Nu, Ukrainas pozīcija ir ļoti labi zināma: atgriezt Krimu, piespiest atgriezties Donbasu, atvainoties par visu, samaksāt kompensācijas, gāzes cenu samazināt līdz gandrīz par velti, gāzes tranzīta cenas pacelt līdz debesīm, garantēt tādu gāzes tranzīta apjomu, kādu Ukraina spēj pieņemt un apsolīt nākotnē momentāni izpildīt jebkuru Kijevas vēlmi, līdz kam tā vēl nav aizdomājusies, bet noteikti aizdomāsies. Neskatoties uz šo prasību absurdumu, ASV un ES ilgu laiku tās tik tiešām atbalstīja un pat ieviesa sankcijas, pieprasot apmierināt Ukrainas prasības. 2014. – 2015.gadā Krievijai lika noprast, ka, protams, kontribūcija, reparācija un bezmaksas gāze Ukrainai ir tikai sarunu pozīcijas, kuras pārrunu laikā tiks nivelētas, bet Krimas un Donbasa sakarā kompromisi nevar būt – Maskavai tās ir jāatgriež un pēc tam ilgi jānožēlo grēki par savu agresivitāti.

Satraucoši zvaniņi Kijevā sāka zvanīt jau sen. Sākumā Eiropa kaut kā zaudēja interesi apspriest Ukrainas problēmas Normandijas formātā (ar Kijevas līdzdalību), bet Parīzes un Berlīnes vadība sāka regulāri lidot uz separātiskām pārrunām te uz Pēterpili, te uz Maskavu un te uz Sočiem. Pēc tam Ukrainas līderus pārstāja pieņemt ASV (izņemot maksas fotosesijas), toties Tramps sāka runāt par nepieciešamību pa tiešo runāt ar Putinu par visu problēmu noregulēšanu, kuras konfrontē Krieviju un ASV; attiecīgi arī par Ukrainas krīzi un Krimas statusu.

Tiešas Vašingtonas (Parīzes, Berlīnes) sarunas ar Maskavu par Ukrainas problemātiku nozīmē tikai vienu – šīs krīzes noregulēšana notiks uz Ukrainas rēķina. Jā, Rietumvalstis gatavojas vēl patirgoties par to, kuram kāds pīrāga gabals pienākas un kādā pasaules reģionā tās gribētu saņemt Maskavas atbildes piekāpšanos. Stratēģiskos jautājumos (Ukraina, Sīrija, Ziemeļkoreja, neformālā savienība ar Ķīnu un Irānu) Krievija nepiekāpsies un Rietumvalstīm nav argumentu, lai piespiestu Krieviju pārskatīt savu pozīciju.

Kaut kādas kompensācijas par sīkumiem (pieeja tirgiem, cenas un tarifi) iespējams arī izdosies izkaulēt (kompromisiem ir nepieciešama abpusēja piekāpšanās), tomēr ir skaidrs, ka Krievija šodien vairs nav gatava uz tāda apmēra piekāpšanos, kādu tā piedāvāja 2013.gadā (trīspusējs sarunu formāts Krievija/Ukraina/Eiropas Savienība) vai arī 2014. – 2015.gadā, kad runa gāja par Ukrainas federalizāciju (faktiski konfederāciju ar Donbasu un bet bez Krimas) kā pārejas statusu, kas pēc tam dotu iespējas pašnoteikties autonomajām teritorijām. Krievija viennozīmīgi ir uzvarējusi Ukrainas un Sīrijas krīzēs un tāpēc nav nekāda pamata pārskatīt piecus gadus ilgušās cīņas rezultātus.

Tātad Rietumvalstis grasās tirgoties ar Krieviju par attiecību normalizāciju, ieņemot acīmredzami vāju pozīciju. Ukraina pie sarunu galda nemaz netiek pieaicināta, lai gan arī tās liktenis šais sarunās tiks izlemts. Kijevā šai ziņā pilnīgi pareizi novērtē situāciju: par savām kļūdām un noziegumiem Rietumvalstis grib samaksāt ar Kijevas režīma likteni. Vairs nepastāv jautājums par to, vai Ukraina tiks nodota. Ukraina jau ir nodota. Tagad paliek tikai jautājums, vai Rietumvalstīm par Ukrainu izdosies izkaulēt kaut kādu kompensāciju un, ja jā, tad cik lielu.

Pagaidām Maskavas pozīcija ir tāda, ka Rietumvalstīm vēl ir jāpiemaksā, lai vismaz daļēji kompensētu savas iejaukšanās sekas. Pie tam šāda pozīcija ir līdzīga gan Sīrijas, gan Ukrainas jautājumā. Tātad Briselei un Vašingtonai piedāvā tirgoties nevis par kompensācijām no Maskavas puses, bet gan par atlaidēm no kompensācijām, kuras ir jāmaksā Rietumvalstīm.

Bet Kijevai no tā ir ne silts, ne auksts, jo tā ir padota uz galda un to piedāvā apēst. Šādā situācijā visai Ukrainas politiskajai elitei (neatkarīgi no tā vai konkrētais politiķis atbalsta Porošenko vai uzstājas pret to) ir pilnīgi vienalga, kurš samaksās par to ballīti, kurā Ukraina piedalīsies kā ēdamais.

Raustīties jau ir par vēlu. Ne 2014.gadā un pat ne 2012.gadā, bet vēl 2005.gadā es publisko diskusiju laikā ar Juščenko nacionālistiem – “patriotiem” teicu, ka vāja, otršķirīga valsts, kura cenšas ielīst cīņā starp lielvalstīm, vēl jo vairāk, ja tā cenšas izraisīt krīzi lielvalstu attiecībās, kļūs par šīs krīzes pirmo upuri. Tā tas ir tāpēc, ka pieaugušie un spēcīgie tāpat gala beigās salīgs mieru, jo konfrontācija tām ir neizdevīga. Bet, kad viņi sāks meklēt vainīgos radušajās problēmās, viņi atcerēsies par nīkulīgo provokatoru, kurš centās uzvarēt konfliktu atrodoties svešā pajūgā un kurš nekam citam, kā tikai būt par marodieri, neder. Pirmkārt no viņa arī centīsies iekasēt visus konflikta laikā radušos zaudējumus.

Tomēr Ukrainas politiķi uzskatīja, ka viņi ir visgudrākie un ka darbs par policajiem pie kārtējā okupanta var ne tikai viņus padarīt bagātus, bet arī ievest globālās politikas augstākajās aprindās. Tagad viņiem ir iespēja atcerēties kā tie paši eiro-amerikāņi desmitiem tūkstošos izdeva viņu priekštečus – policajus Padomju Savienībai, tāpēc ka nevienam negribējās bojāt attiecības ar lielvalsti dēļ amorāliem indivīdiem. Tāds materiāls uz politiskā paneļa vienmēr ir bijies pieejams lielā daudzumā.

Visinteresantākais ka pat sapratuši, ka ārējie labdari, bez kuriem viņi nevar pastāvēt, tos ir pārdevuši un nodevuši, viņi joprojām ved iekšējās cīņas par Kijevas troni. Pie tam šīs cīņas ir uz dzīvību un nāvi. Atziņas apguve, ka par visu atbild pēdējais bandas atamans, pat ja viņš ir bijis labāks par saviem priekšgājējiem, tiem stāv priekšā. Tas ir nemainīgs politikas likums. Par nāvēm un sagrāvi kādam būs jāatbild. Atbild zaudējusī valsts. Bet personiski tie politiķi, kuri to vada brīdī, kad tiek parakstīta pilnīga un bezierunu kapitulācija, pat ja šo kapitulāciju viņu vietā paraksta trešās puses.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts
/03.07.2018/

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/993471

Informācijas aģentūra
/20.07.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Kā bez kaujas var iznīcināt armiju (Ukrainas piemērs)

Armija – tā ir ne tikai karavīri (iesauktie, mobilizētie vai caur kontraktu algotie), ne tikai virsnieki un ģenerāļi, kuri ir pabeiguši skolas un akadēmijas, ne tikai bruņojums un tehnika, ne tikai apgādes dienesti un štābi. Pirmkārt armija tā ir tradīcija.

Ne velti vienas armijas tradicionāli ir tikušas uzskatītas par spēcīgiem pretiniekiem, bet citas līdzīgi bruņotas un līdzīgā skaitliskā sastāvā – par vājiem pretiniekiem. Piemēram, 1940. – 1941.gadā Lielbritānijas armija, kura gan skaitliski, gan bruņojuma ziņā bija pieckārt mazāka par Itālijas armiju, sagrāva to Lībijā un Ēģiptē un nostādīja uz iznīcināšanas sliekšņa. Bet tad Hitlers nosūtīja uz Āfriku Rommelu un tas (ar vācu divīzijām) vēl divus gadus dzenāja pa tuksnesi trīs un četras reizes skaitliski pārākos angļus.

Zaudējot tradīciju, armija momentāni zaudē kaujas spējas. Tā, piemēram, uzreiz visu acu priekšā sabruka “ukrainizētie” Pagaidu valdības korpusi, kuri sastāvēja no bijušās cara armijas vienībām. Pēc tam ne tikai Direktorija, bet arī getmans Skoropadskis (kurš pats bija viena šāda korpusa komandieris) vairs nespēja biezi apdzīvotajā Ukrainā savervēt savas varas aizstāvjus. Cilvēki gāja pie jebkura: baltajiem, sarkanajiem, baķkām – atamaniem, tikai ne pie ukrainizētajām daļām. Savukārt tās vienības, kuras tomēr izdevās izveidot, atzīmējās nevis ar uzvarām pilsoņu kara frontēs (Deņikina viegli bruņotie kazaki tos bez pūlēm no Kijevas padzina), bet ar to, ka uz viņu rēķina ir apmēram 70% no ebreju grautiņiem pilsoņu kara laiku Ukrainā. Šāda reputācija bija tik plaši zināma, ka Francijas tiesa uz tās pamata attaisnoja Petļuras slepkavu Samuilu Švarcburdu, kurš tādā veidā atriebās par saviem nogalinātajiem radiniekiem. Un te ir jānorāda, ka Petļuras gaidamahos sastāvēja tie paši cilvēki, kuri 1.Pasaules kara laikā varonīgi cīnījās cariskās Krievijas armijas sastāvā. “Tikai” tradīcijas zaudēšana vakardienas varoņus pārvērta par salašņām, kuri ir sliktāki par bandītiem. Bandītu baķkas pārsvarā bija bijušie petļuraviešu virsnieki, kuri aizgāja no tā ar visām savām vienībām, jo pat viņiem Petļuras “armijas” morālā degradācija šķita pārmērīga.

Tādējādi varam droši apgalvot, ka tradīcijas atcelšana iznīcinās jebkuru armiju daudz drošāk nekā visnežēlīgākais ienaidnieks. Šī aksioma ir labi zināma kopš seniem laikiem. Tāpēc visi armijas komandieri, valstsvīri un sabiedrības centās darīt visu, lai viņu bruņotie spēki tiktu veidoti uz patiešām dižas un senas tradīcijas, sargāja atmiņu par priekšteču uzvarām un tiecās pavairot to slavu.

Ir tomēr viena unikāla valsts, kura cenšas labiekārtoties par spīti visai pasaules praksei. Šī valsts ir gandrīz jau izzudusi no pasaules politiskās kartes, to gandrīz vairs neievēro bijušie sabiedrotie, bet agrāk tik labvēlīgi noskaņotie Rietumu kaimiņi tagad cītīgi gatavojas savā starpā sadalīt tās teritoriju. Neskatoties uz to šī valsts ar lielu neatlaidību turpina mēģinājumus pielietot cilvēces pieredzi, tikai otrādi. Šī valsts ir Ukraina.

Nav Ukrainas valstij lielāka ienaidnieka kā tās vadība. Ienaidnieki, spiegi, diversanti un kaitnieki vienkārši nenoticētu, ka ir iespējams iznīcināt sava valstiskuma bāzes elementus tik atklāti, tieši, pārliecināti un nesodīti. Ukrainas vadītāji savukārt dara visu iespējamo, lai pat ar ārēju atbalstu un vislabvēlīgākajos apstākļos nebūtu vairs iespējams glābt Ukrainas valstiskumu.

Pēc tam, kad tika iznīcināta ekonomika, finanses, izglītība, veselības aizsardzība, komunālā sfēra, kā arī sāka nopietni irt valsts birokrātija un tiesībsargājošās struktūras, par vienīgo Ukrainu cementējošo spēku kļuva armija. Jā, tā nespēj atvairīt ārējus uzbrukumus pat no daudzkārt vājākiem pretiniekiem. Jā, tā nav pat spējīga uzvarēt pilsoņu karā Donbasā. Bet tas ir vienīgais valsts institūts, kura lietderību neapšauba vairums iedzīvotāju (šo apstākli nevajag jaukt ar šīs institūcijas efektivitāti, kuras, protams, nav un kura nav gaidāma), kurš darbojas visas valsts teritorijā un apvieno savās rindās karavīrus no visiem valsts reģioniem bez izņēmuma.

Dažas desmitgades ilgusī armijas īpašumu un budžeta izzagšana, protams, nostādīja Ukrainas armiju grūtā stāvoklī. Ļoti spēcīgu sitienu par tās morāles pamatiem deva pilsoņu karš, kurā armija cīnās pret savu tautu (un tas nekas, ka tā ir tikai daļa no tautas) un kura gaitā tās profesionālais sastāvs lielā mērā ir nomainījies uz bezprincipiāliem algotņiem, kuri atnāca dienēt, lai nopelnītu iztiku.

Neskatoties uz to, tradīcija, kura Ukrainas armijas daļu vēsturi balsta uz to Padomju analogiem ar to slavenajām uzvarām, saglabājās tās nosaukumos un simbolos. Saglabājās un noturēja šo pussabrukušo, pusizzagto, gandrīz pašu valsts pilnībā nobeigto armiju pie pēdējās robežas. Debaļcevas operācijas ietvaros 2015.gada janvārī – februārī šī armija pat nodemonstrēja zināmu sīkstumu aizsardzībā, kurš jau iepriekš bija nolemts neveiksmei dēļ neadekvātās un zaglīgās vadības. Interesanti, ka šādi aizsargājoties viņi balstījās krievu – padomju tradīcijā “stāvēt uz nāvi”.

Šīs armijas desantnieki, lai gan ne reizi nav lekuši ar izpletni, tomēr atcerējās Vasīliju Margelovu, lepojās ar zilajām beretēm un devīzi “Neviens izņemot mūs!”. Tieši tāpat jūras kājnieki, kuri nekad nebija bijuši tālās ekspedīcijās, dzīvoja no savu vienību dižās pagātnes atmiņām. Visa armija dzīvoja no pagātnes. Bez pagātnes tā pārstātu būt armija un pārvērstos par to, kas tā patiesībā ir, par bruņotu salašņu baru.

Pirmo reizi pa pagātni “iesita” ar jauno formastērpu, kuram nebija nekas kopējs ar esošo armijas tradīciju. Par problēmas asumu, par to, ka to intuitīvā līmenī sajuta “apakšas”, pie pilnīgas “augšu” vienaldzības, liecina tā cīņa, ko uzsāka gaisa un jūras desantnieki, lai saglabātu savas devīzes, emblēmas un berešu krāsas. Bet tā vēl ir tikai pusbēda. Formu krāsas maina gandrīz visi. Daudzas armijas pāriet no uzplečiem uz zīmotnēm un atpakaļ, regulāri iznes atšķirības zīmes uz piedurknes un/vai galvas piederuma. Gadās, ka arī berešu krāsa mainās. Nāk jaunas paaudzes un pamazām pie tā pierod.

Bet nevar pierast pie tradīcijas neesamības. Ja jau saskaņā ar oficiālo Ukrainas vēsturnieku pausto Ukraina eksistē vairākus tūkstošus gadu un visu šo laiku bija nozīmīga militāra lielvalsts, kura cīnījās par savu neatkarību, tad kur ir šo uzvaru pēdas? Bet, ja, kā atceras vecākā paaudze tagadējo karavīru ģimenēs, Ukraina cīnījās ar ārējo ienaidnieku vienā ierindā ar citām PSRS republikām, tad kāpēc tiek iznīcinātas šo slaveno darbu pēdas?

Otrajā etapā kā reiz tika “sists” pa kara vēsturi un armijas tradīciju. Atkopjoties no šoka pēc publicētā Krievijas prezidenta rīkojuma par goda nosaukumu piešķiršanu 11 armijas vienībām [daļa nosaukumu acīmredzot bija līdzīgi Ukrainas armijas daļu nosaukumiem], Ukrainas ģenerālštāba priekšnieks Muženko pieprasīja no saviem padotajiem visīsākajā laikā pabeigt armijas “dekomunizāciju”. Savas darbības viņš pamatoja ar likumu, kurš aizliedz komunistisko un nacistisko simboliku.

Tiesa gan ar nacistisko simboliku Ukrainas armijā necīnās, pat paskaidro (Vjatrovičs), ka tā nemaz nav nacistiska, bet gan nacionāli ukrainistiska. Toties ar komunistisku simboliku saprot visu, kas ienāk prātā – ne tikai Padomju valsts simboliku (kura, lai gan pati par sevi nav komunistiska, tomēr pieder valstij, kuru vadīja komunistiskā partija), bet pat Krievijas impērijas simboliku (ne tikai georgija lentītes, anderejeva karogus un pieminekļus Katrīnai II, bet pat Puškina pieminekļus un ģeogrāfiskos nosaukumus, kuri ir saistīti ar Krievijas cariem un viņiem uzticami kalpojušajiem getmaniem). Tagad pat klusībā sāk “dekomunizēt” Bogdanu Hmeļņicki [1595-1657; neatkarības cīņu no Polijas – Lietuvas impērijas aizsācējs, pirmās neatkarīgās Ukrainas dibinātājs, cīnoties pret Polijas – Lietuvas impēriju, lūdza Krievijas caru pieņemt savā kontrolē esošās zemes cara pavalstniecībā, kas arī tika izdarīts].

Laikā kad Krievijas armija sev atgriež gan vēsturiskos padomju, gan arī impērijas laiku nosaukumus, Ukrainas armiju pilnībā attīra no jebkādas padomju vai Krievijas pagātnes. Ne pārāk saprātīgi politiķi un servili ģenerāļi domā, ka tādā veidā viņi sarauj saikni ar Krieviju. Patiesībā viņi saplosa gabalos paši savas armijas tradīciju, tādējādi pilnībā iznīcinot armijas lepnuma paliekas un pārvēršot pēdējo puslīdz saglabājušos valsts institūtu par bruņotu margināļu baru, kurš alkst tikai laupījumu un pašapliecināšanos uz savas valsts neapbruņoto pilsoņu rēķina, un kurš nekam citam nav derīgs. Atceļot armijas tradīciju Ukrainas ģenerālštābs faktiski ir atcēlis arī Ukrainas armiju.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts
/04.07.2018/

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/994595

Informācijas aģentūra
/20.07.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Par cilvēku zombēšanas un apziņas vadības tehnoloģijām

Cilvēks tā ir iekārtots, ka viņam ir nepieciešama ticība brīnumam, tai pat laikā daudzi grib, lai šis brīnums būtu racionāls. Viņi ticību Dievam uzskata par kaut ko apkaunojošu un atpalikušu, tai pat laikā ar prieku tic citplanētiešiem, visvareniem repteolīdiem, Rotšildu – Rokfelleru slepenajai pasaules valdībai kopš faraonu laikiem utt.

Viena no populārām sabiedriski – politiskām ticībām ir ticība t.s.”zombēšanai”. Tās adepti atrodas kognitīvās disonanses stāvoklī, jo no vienas puses tic, ka ir iespējams nozombēt kaimiņu tautas, savukārt viņu pašu tautu nozombēt nav iespējams. No otras puses šādam adeptam regulāri šķiet, ka nozombēta ir arī lielākā daļa viņa paša tautas pārstāvju (izņemot šauru domubiedru sektu, pie kuras viņš pieder). Un tikai tieši viņš personīgi (un iespējams vēl daži izredzētie) pretojas sabiedrību zombējošās propagandas mašinērijai. Sanāk, ka visnoturīgākie pret zombēšanu (pēc viņu domām) ir pirmie zombēšanas objekti. Šī loģiskā pretruna netraucē viņiem cīnīties ar zombēšanu vienmēr un visur.

Patiesībā zombēšanas tehnoloģija ir tikai viena no daudzām informācijas tehnoloģijām. Tā pārsvarā tiek izmantota, lai iedarbotos uz marginālajiem sabiedrības slāņiem ar mērķi radīt bāzi noteiktām idejām. Polittehnologi to ir aizņēmušies no totalitārajām sektām. Lai gūtu panākumus zombēšanā, cilvēku nepieciešams pilnībā iegremdēt informācijas vidē, kurā ir pilnīga pārliecība par kaut kādu virsideju. Noteiktā vidē autoratīvam informācijas avotam nepārtraukti ir jāatkārto viena un tā pati ideja, kura šajā vidē tiek uzskatīta par virsideju. Saprātīgākie no šādiem “guru” cenšas dažādot savu piedāvājumu uz tā rēķina, ka pie vienas un tās pašas domas mēģina novest pa dažādiem ceļiem. Tomēr prātojumu ķēde nav pārāk gudra un par ticamību un loģiskumu neviens īpaši neuztraucas. Piemēram, Putinu var lamāt par tādu pat darbību, par kādu slavē Si Dziņpinu, bet Maskavas un Vašingtonas vienādās reakcijas uz vienu un to pašu ierosinātāju var pasniegt kā apkaunojošu Krievijai un uzvarošu priekš ASV.

Zombēšanas upuriem ir pilnīgi vienalga cik lielā mērā viņu guru pasaule atbilst reālajai pasaulei. Viņi visbiežāk ir intelektuāli nepietiekami, tādēļ tiem ir nepieciešama visvienkāršāko procesu autoratīva “izskaidrošana”. Guru autoritāte ir neapstrīdama, jo, ja viņš ir kļūdījies (nerunājot nemaz par meliem), tad kā lai tālāk maz dzīvo bez pamācošās vadības. Tomēr zombisektās ir arī pietiekami apgaismoti personāži. Parasti tās ir vājas un infantilas personas, kam dzīvē ir nepieciešams kāds noteicējs (mamma, sieva, priekšnieks, ar lielāku gribu apveltīts biedrs). Tomēr ideālu viņi atrod tieši zombisektu guru personās, kuras vienmēr ir gatavas dot vienkāršas atbildes uz visiem jautājumiem (sākot ar sadzīvi un beidzot ar pasaules uzbūvi).

Šādas sektas kalpo kā bāze dažāda veida krāsainajiem apvērsumiem, jo tās ir ļoti viegli izvest ielās zem jebkādiem karogiem un ar jebkādām prasībām, zem kurām parakstīsies guru. Bet zombisektu guru nekad nav nesavtīgi un maksā ļoti lēti. Tomēr zombisektas eksistē ne tikai politikā. Pat vairāk, galvenais zombēšanas bizness kā reiz notiek ārpus politiskās sfēras.

Tomēr, kā jau tika minēts, zombēšana ir viena no daudzām politiskām tehnoloģijām, kura tiek izmantota, lai veidotu bāzi noteiktai virsidejai. Visi šie infantilie intelektuāļi un deintelektualizētie margināļi veido pietiekami aktīvu un kliedzīgu baru, radot iespaidu, ka noteikta ideja tik tiešām sabiedrībai ir nozīmīga. Tā tiek radīti apstākļi, lai ievirzītu tēmu politiskajā apritē.

Tomēr tālāk zombēšanas tehnoloģija ir bezspēcīga. Nākamajā etapā “pārdodamā” ideja kļūst par publisku diskusiju objektu. Kliedzošie un tumsonīgie adepti, kuri redz ienaidnieku jebkurā cilvēkā, kuram nav tādi pat uzskati kā viņam, nav spējīgi diskutēt. Pat vairāk, viņiem piemītošā maniere apvainot politiskos oponentus novērš adekvātās masas no viņu aizstāvētās doktrīnas. Savukārt guru savā būtībā nevar “nolaisties” līdz kaut kādām diskusijām, jo guru ir nekļūdīgs, viņš ir augstāks par ierindas cilvēku pūli, viņš nestrīdas, viņš tikai māca. Ja pieņem, ka guru var ar kādu strīdēties, tad šis cilvēks ir līdzīgs guru un attiecīgi pats var būt guru. Bet divi guru šajā pasaulē nemaz nevar būt. Attiecīgi guru var tikai norādīt savu piekritēju pūlim uz kārtējo “zaimotāju”, kurš apšauba guru nekļūdīgumu. Un tālāk jau pūlim ir jāvajā nelietis, kurš ir apgānījis “svētumu”.

Ar šādām metodēm ir viegli aizsargāt sektu no alternatīvu ideju kārdinājuma, bet tās neļauj aktīvi paplašināt piekritēju skaitu (ja nu vienīgi ir izdevies sev pakļaut valsts pārvaldes aparātu un pret saviem oponentiem izmantot rupju spēku). Tieši tāpēc zombēšanas tehnoloģija ir un paliek viena no vienkāršākajām politiskajām tehnoloģijām un tai nav atvēlēta būtiska loma nopietnās kampaņās. Vienīgais, kam tā ir derīga, bagātu stulbeņu, kuriem pieder mediju resursi, apkrāpšana provinciālās vēlēšanās no negodprātīgu un mazkvalificētu (vai pat arī viltvārdīgu) “piāristu” puses. Šādos gadījumos cilvēkam banāli par lielu naudu pārdod to, kas viņam jau ir. Ja viņa resurss ir pietiekams uzvarai, tad viņš uzvar, bet, ja nē, tad viņu sāk mierināt, ka viņš ieņēma “3. vietu no 12 kandidātiem” un kā lielu noslēpumu pasaka, ka pirmās divas vietas ieņēmušie pārstāv “dažādus Kremļa torņus”. Tieši par iespēju pierakstīt mītiskajam Kremlim iespēju atbalstīt neierobežotu skaitu kandidātu, “piāra” [sabiedrisko attiecību] sfēras afēristiem patīk “daudztorņu” teorija [noteiktās Krievijas aprindās populāra teorija un uz tās bāzes izveidojies “slengs”, kura būtība ir dažādu savstarpēji naidīgu spēku (“torņu”) esamībā Krievijas vadības struktūrās (“Kremlī”)].

Patiesībā nacionālo politisko projektu radīšanā svarīga loma ir nevis zombēšanai, bet gan daudz smalkākajai un sarežģītākajai apziņas vadības tehnoloģijai. Šo tehnoloģiju salīdzināšana līdzinās neveiklu pirmo mēģinājumu sākt slidot un daiļslidošanas čempiona uzstāšanās salīdzināšanai.

Zombēšanas tehnoloģiju var viegli un ātri apgūt un efektīvi pielietot arī parasts cilvēks. Tam tikai ir nepieciešams noteikts nekaunības līmenis. Tur nav nekas sarežģīts, lai nepārtraukti iedvestu psihiski nepilnvērtīgajiem sektantiem domu par savu dižumu. Vienkārši, kā ne katrs ies ar lauzni uz lielceļu laupīt (arī ļoti vienkārša tehnoloģija), tā arī ne katrs sadūšosies veikt psiholoģisko vardarbību pār mazāk attīstītajiem ar mērķi iegūt netaisnīgu personisko labumu.

Savukārt apziņas vadības tehnoloģija savos ausgtākajos līmeņos nevar tikt vienkārši iemācīta. Tā ir kā šaha lielmeistaru meistarība vai kā dižo karavadoņu izstrādātās militārās operācijas, kurās precīzā zinātne (kuru ir iespējams iemācīties) ir sajaukta ar augstāko mākslu, kurai nepieciešams iedzimts talants vai pat ģenialitāte.

Kā viss dižais šī tehnoloģija pirmajā acu uzmetienā izskatās vienkārša. Nepieciešams tikai balstīties uz absolūti patiesām un viegli pārbaudāmām ziņām un notikumiem. Savukārt masu piesaistīšanas savai idejai efekts tiek panākts pateicoties traktējumiem. Neviena ziņa nenonāk apritē tīrā veidā. Jau pirmajā ziņas nokļūšanas ziņu lentē etapā, kad tās teksts ir maksimāli informatīvs un neitrāls, nepieciešamo emocionālo nokrāsu var panākt ar virsraksta un izvēlēto terminu palīdzību (piemēram, izlūks vai spiegs – nozīme viena un tā pati, bet emocionālā nokrāsa dažāda). [Latvijas mediju vidē šāda tipa manipulācijas notiek daudz rupjāk un neprofesionālāk.] Tālāk apspriežot ziņu parādās ekspertu viedokļi un reportieri sāk vākt papildus informāciju. Visu to laiku, kamēr ziņa atrodas apgrozībā (sākot no pirmajām stundām un līdz vairākiem gadiem), tā apaug ar traktējumiem, viedokļiem, paskaidrojumiem, diskusijām, kas ir izklāstīti noteiktos terminos un kam ir noteikta emocionāla ietekme. Tā rezultātā ap ziņu tiek ģenerēts informatīvi – emocionālais lauks, kurš tieši ietekmē ziņu uzņemošā cilvēka psihi. Balstoties uz šādi uztverto, cilvēks formē savu attieksmi pret viņam zināmajiem aktuālās politikas personāžiem un notikumiem.

Tālāk ir jāsaprot, ka mūsdienu informatīvā vide ik sekundi ģenerē tūkstošiem ziņu. No tām atlasīt vajadzīgās un neitralizēt kaitīgās nespēj neviens (neviena vara). Tā tas ir arī tāpēc, ka iedzīvotāju pieejamība visam globālās informācijas masīvam ir nepieciešama gan no valsts kā informatīvi – politiskas sistēmas veiksmīguma, gan arī no tās vienkāršas izdzīvošanas viedokļa.

“No Kremļa” dot norādījumus ekspertu, komentētāju un žurnālistu armijai ir bezjēdzīgi un kontrproduktīvi. Tāda veida reakcija vienmēr būs ievērojami kavēta. Tas ir pasūtījuma traktējumi un komentāri būs neefektīvi. Tie izskaidros vakardienu sabiedrībai, kura jau ir iesoļojusi rītdienā.

Tāpat ir jāsaprot, ka sabiedrība sastāv nebūt ne no standarta vienībām un subgrupām. Tās atšķiras pēc izglītības līmeņa, intelekta, pieredzes, realitātes uztveres, interesēm utt. Katrai unikālai grupai, katrai unikālai vienībai ir nepieciešama sava attiecīgā traktējuma noformēšana. Attiecīgi ir skaidrs, ka centralizēti apstiprināt un noformēt miljoniem informācijas risinājumu dienā fiziski nav iespējams, bet globālu informācijas projektu gadījumā runa var iet pat par desmitiem vai simtiem miljonu informācijas risinājumu.

Visbeidzot pats svarīgākais. Nepieciešams ne tikai pieturēties pie sākotnējā fakta formālā patiesuma, bet arī nepārtraukti ir jāatrodas sabiedrības labā un sliktā, patiesā un melu sapratnes epicentrā. Lielas sabiedriskās grupas, kad tās tiek informatīvi ietekmētas, intuitīvi sajūt melus. Tās reti kad ir spējīgas noformulēt savu patiesības sapratni, bet melus tieši sajūt un neatbalsta vairs melojošos politiķus. [Šo problēmu var būt kārdinājums risināt nedodot izvēli un panākot, kad melo visi, kas īslaicīgi dod vēlamo rezultātu, bet rada nopietnas un tālejošas sekas – pilnīgu uzticības zudumu, sabiedrisko struktūru sairumu, sabiedriskās apziņas deģenerāciju.]

Tādējādi efektīvai propagandai, formējot sabiedrības priekšstatus par labo un ļauno, pašai ir jābalstās uz jau iepriekš sabiedrībā noformētajiem priekšstatiem par labo un ļauno. Tā nedrīkst nonākt ar tiem pretrunā un tai tie ir jāattīsta pat tajos gadījumos, kad gala mērķis ir mainīt šos priekšstatus uz diametrāli pretējiem.

Kā redzams, lai realizētu šādu stratēģiju, ir nepieciešama sistēma, kura balstās nevis tradicionālajā vadības metodikā (tiešā ietekme – atpakaļsaite), kuras vispārināta izpausme ir ziņojums par problēmu – norādījums – atskaite par izpildi, bet gan apsteidzošajos impulsos.

Šai gadījumā vara, kura atbild par informācijas politiku, savāc nevis visu informāciju (kuru pat savācot nav iespējams visu apstrādāt), bet tikai kritiski svarīgos elementus, kuri ļauj apsteidzošā režīmā prognozēt informācijas lauka attīstību. Citiem vārdiem sakot, vara šodien savāc un strādā ar potenciālo aizparīdienas informācijas analīzi ar jau gataviem un noteiktiem darbības virzieniem. Pie tam šī aizparīdienas informācija netiek radīta pēc pasūtījuma, bet to iniciatīvā kārtā dara cilvēki, kuri ir tendēti uz tieši tādu politiskās analīzes sfēru. Atpakaļ arī netiek sūtīti norādījumi, bet gan nenoformēti impulsi. Dažu vadošo politiķu un mediju figūru uzstāšanās paziņojumi, rīcība rada sava veida trendu uz ko pārējie orientējas nevis tādēļ, ka tā ir “pavēlēts”, bet gan tāpēc, ka šos cilvēkus vairāk klausās, lasa, skatās. Tas ir viņiem ir lielāka informatīvā kapitalizācija un pārējie, orientējoties uz viņiem, cenšas paaugstināt savu kapitalizāciju.

Te mums ir darīšana ar procesiem, kuriem ir ļoti smalki regulēšanas mehānismi un kurus nevar vadīt ar tradicionālām birokrātiskām rīkojumu metodēm. Faktiski sabiedrībā tiek iemontēts pašregulējošs mehānisms, kurš neļauj tai iziet ārpus patriotiska un valstiska ideoloģiskā lauka (tai skaitā arī no merkantilu interešu un pašsaglabāšanās tendenču skatu punkta). Varas uzdevums (kā politiskās, tā informācijas) ir saprātīgi izmantot šo trendu (Ukraina ir šādas nesaprātīgas izmantošanas piemērs), kā arī laicīgi fiksēt un novērst mēģinājumus iejaukties nacionālajā informācijas vidē ar mērķi to pārformatēt. Jo arī ārējā propaganda spēj sasniegt augstāko efektivitāti tikai ieviešot svešā informācijas telpā savas “jēgas” (vērtības).

Lai efektīvi manevrētu šajā informācijas okeānā, ir jājūt tās tautas dvēsele, ar kuru strādā, burtiski ir jābūt tās daļai, kura ir apzinājusies sevi un savas intereses un tagad to mēģina iedvest visam organismam.

Mēs katru dienu redzam apziņas vadības sistēmas pielāgošanas darbu. Pat vairāk, katrs savā līmenī mēs piedalāmies šajā darbā, jo sistēmas efektivitātei nepieciešama maksimāla visu iesaiste. Bet nav iespējams uzrakstīt mācību grāmatu darbam ar šādu sistēmu līdzīgi kā nav iespējams uzrakstīt mācību grāmatu kā radīt māksliniecisku šedevru. Mācību grāmatas par mākslinieciskiem stiliem un māksliniecisko meistarību izdot var – tādu ir daudz. Samērā viegli var izdot grāmatu par politoloģiju vai informācijas politiku. Visu laiku un tautu kara akadēmijās ir radīts daudz mācību līdzekļu par tobrīd aktuālajām stratēģijām un stratēģiskās meistarības pamatiem. Bet neviena no šīm grāmatām nevar iemācīt uzvaras izjūtu, kura ir tikai patiešām dižiem karavadoņiem, prasmi pareizi novērtēt situāciju un pieņemt vienīgo pareizo lēmumu vienīgajā pareizajā laika momentā. Tieši tāpat nav iespējams iemācīt informācijas darba augstākās mākslas formas. Ar to piedzimst. Esošo meistarību pilnveidot var, bet to iegūt, ja tas nav dots no dzimšanas, nevar.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/06.07.2018/

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/996872

Informācijas aģentūra
/20.07.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Latvijas interneta mediju vides attīstības tendenču analīze

Jau labu laiku gan mediju vidē vispār, gan konkrēti interneta mediju vidē notiek negatīvas tendences, par kuru vienu no pēdējiem robežnotikumiem var uzskatīt TVNET acīmredzamās neveiksmes 2018.gadā un portāla ilggadīgās galvenās redaktores atlaišanu. TVNET, lai gan pilnībā pārņēma (“aprija”) vienu no diviem saviem galvenajiem konkurentiem – Apollo, tomēr strauji zaudēja auditoriju un uzrādīja lielus finanšu zaudējumus.

TVNET neveiksmes iemesli ir izpētes vērti, tomēr tas ir tikai spilgts gadījums, kurš raksturo visas interneta mediju vides problēmas. Tā kā mediju vide, tai skaitā interneta mediju vide, pilda nozīmīgas sabiedriskas funkcijas un no tās ir atkarīgas gan visas sabiedrības attīstības tendences, gan valsts kā tādas stiprums un pat pastāvēšana, tad nepieciešams saprast šajā sfērā notiekošos negatīvos procesus, lai būtu iespēja tos mazināt, pārvarēt un vērst par labu. To arī mēģināšu izdarīt.

1. Īss Latvijas interneta mediju uzskaitījums

Pie Latvijas interneta medijiem var pieskaitīt faktisku monopolstāvokli ieguvušo ziņu aģentūru LETA, kuras ziņas pēc tam koriģētā vai nekoriģētā veidā tiek pārpublicētas, nozīmīgākie interneta portāli (Delfi.lv, TVNET (tvnet un apollo)), drukāto preses izdevumu interneta portāli (Kas jauns (jauns.lv), LA (la.lv), NRA (nra.lv), Diena (diena.lv)), Latvijas sabiedriskā medija interneta portāls LSM.lv, TV3 portāls skaties.lv, sociālie tīkli Draugiem.lv un Spokiem.lv, kā arī e-pastu platforma Inbox.lv.

No starptautiskajiem resursiem, kuri ir iespiedušies Latvijas informatīvajā telpā var minēt Google (tai skaitā Youtube), Facebook, Twitter, Instagram, Odnoklasniki, VKontakte, Kinozal, kā arī BBC, CNN, Reuters u.c..

Šo uzskaitījumu varētu papildināt un izvērst, bet virspusējam priekšstatam pietiks.

2. “Entertaiment industrijas” objektīvās problēmas

Vispirms jākonstatē, ka vienam no mediju vides problēmu cēloņiem ir globāls (starptautisks) raksturs un tas ir raksturīgs visai t.s. “entertaiment” (izklaides) industrijai. Pie izklaides industrijas, tās plašākajā sapratnē, pieder viss tas, kas attiecas uz cilvēku brīvā laika aizpildīšanu un ko cilvēki paši brīvi izvēlas. Pie tās pieder gan mediji (avīzes, žurnāli), gan interneta mediji, gan grāmatizdevniecība, gan sociālie tīkli, gan TV, gan mūzikas industrija, gan kinoindustrija, gan teātris un māksla, gan citas uz cilvēku brīvo laiku pretendējošas sfēras. Šāda “entertaiment industrijas” sapratne parāda tās galveno problēmu – cilvēku brīvā laika un apziņas apjoma ierobežotību, ko nekādi nav iespējams novērst.

Cilvēkam ir tik daudz brīvā laika, cik viņam ir un tam ir jāizvēlas, kā viņš to izlietos – lasīs ziņas internetā, lasīs laikrakstu, aizies uz koncertu, teātri, muzeju vai filmu, nopirks un izlasīs kādu grāmatu, nopirks un klausīsies kādu mūzikas disku, skrullēs Facebook lenti, iegrims Twiterī, klejos pa internetu, skatīsies TV, spēlēs datorspēles vai azartspēles, aizies uz krogu vai naktsklubu, apmeklēs bordeli, lietos narkotikas, pasēdēs kafejnīcā, kvernēs iepazīšanās saitos, aizies uz kursiem, treniņu vai trenažiera zāli, iesaistīsies kādas politiskās partijas, sabiedriskās vai reliģiskās organizācijas darbā, skatīsies bezmaksas filmu, klausīsies bezmaksas mūziku, lasīs mājās esošās vai bez maksas dabūjamās grāmatas un tā tālāk, vai arī neizmantos neko no “entertaiment industrijas” plašā piedāvājumu klāsta un tiksies ar draugiem, pastaigāsies, brauks ar riteni, skries, ies peldēties, uzspēlēs futbolu vai basketbolu, veltīs laiku ģimenei un vispār dzīvos normālu cilvēcisku dzīvi.

Tā kā “entertaiment industrija” atrodas nepārtrauktā ekspansīvā attīstībā, tā izdara milzu spiedienu uz cilvēku, lai iegūtu pēc iespējas lielāku tā brīvā laika daļu un lielā mērā tai tas arī izdodas, tomēr cilvēka laika trūkuma problēmu kā tādu tā atrisināt nespēj, tādēļ viss tās dinamiskais spēks vēršas uz iekšu, uz iekšējo konkurenci ar citiem izklaides industrijas segmentiem un ar citām cilvēku esamības sfērām (tai skaitā profesionālo). Tāpēc gan mediju videi kā tādai, gan konkrēti interneta mediju videi ir nepārtraukti jāiztur ļoti nežēlīga un agresīva konkurence ar citiem “entertaiment industrijas” segmentiem.

Kā laika trūkuma problēmas blakusprodukti no vienas puses ir cilvēku aizsargreakcija pret agresīvajiem mēģinājumiem iespiesties viņu brīvajā laikā, bet no otras puses cilvēku apziņas “noplicināšana”, tās kvalitātes, veiktspējas, uztvertspējas krasa samazināšanās dēļ pārāk agresīvas un destruktīvas informācijas vides. Cilvēki aizsargā sevi, savu brīvo laiku, savu apziņu gan apzināti, gan arī neapzināti tīri intuitīvā un pat instinktīvā līmenī, kas “entertaiment industrijas” attīstības noteicējiem rada visdažādākos pārsteigumus un problēmas. Savukārt cilvēku apziņas “noplicināšanās” rada pavisam jauna tipa cilvēku segmentu, kuru intelektuālās spējas ir krietni zem agrākajiem normatīviem un kuri pēc savām tieksmēm un uzvedības sāk līdzināties dzīvniekiem.

3. Latvijas lielo interneta mediju galvenā problēma – faktiska monopolstāvokļa izraisīta augstprātība un ieciklēšanās uz sevi

Lielie Latvijas interneta mediji (pirmkārt delfi.lv, apollo.lv un tvnet.lv) radās drīzumā pēc interneta attīstības sākuma Latvijā un radās apstākļos, kad dominēja klasiskās žurnālistikas principi (objektivitāte, vispusība, korektums, terminoloģiskā un gramatiskā precizitāte). Tāpēc sākotnēji interneta mediji bija pietiekami kvalitatīvi, kas kopā ar to tehnoloģisko efektivitāti tiem nodrošināja nepārtrauktu izaugsmi. Interneta mediju joma daudzu gadu desmitu laikā nepārtraukti auga uz drukāto izdevumu lasītāju un internetu iepriekš nelietojošo cilvēku skaita rēķina. Tas nodrošināja lielajiem interneta portāliem brīvai tirgus ekonomikai neraksturīgu stabilitāti un sava veida monopolu.

Šī stabilitāte atstāja izteikti negatīvu ietekmi uz to īpašniekiem, vadību un darbiniekiem, kuri, neizprotot savas veiksmes patiesos cēloņus, iedomājās sevi par dikti gudriem un visu varošiem un sāka realizēt arvien kļūdaināku, neprofesionālāku un saviem patērētājiem arvien naidīgāku redakcionālo un biznesa politiku. Interneta mediji atrāvās no realitātes un sāka izteikti necienīgi izturēties pret visu, tai skaitā pret saviem profesionālajiem pienākumiem un lasītājiem.

Pirmkārt interneta mediji kļuva arvien ideoloģizētāki. Tas saskanēja gan ar valsts izvēlēto prorietumniecisko politisko kursu un noteicošajām tendencēm Rietumvalstīs, tas saskanēja ar īpašnieku ekonomiskajām un politiskajām interesēm un tas pilnībā atbilda darbinieku pasaulskatam un uzskatiem. Interneta mediji līdzīgi visiem medijiem kļuva pilnībā neoliberāli. Tikai šis fakts pats par sevi varēja arī nekļūt par vienu no kvalitātes krituma iemesliem, ja vien vadība un darbinieki spētu sevi saturēt kaut vai tikai profesionālos rāmjos. Diemžēl stabilitāte un konkurences trūkums izraisīja augstprātību, kura savukārt devalvēja profesionalitāti un veselo saprātu. Ziņas kļuva arvien tendenciozākas, arvien atklātāk un intensīvāk tika mēģināts uztiept apšaubāmas idiologēmas ar arvien nepārliecinošāku objektivitātes piesegu, sākās arvien atklātāka vēršanās pret citādi domājošajiem, tai skaitā lasītāju – komentētāju vidū. Sākās straujš kvalitātes kritums, jo nevar taču prasīt tik izcili veiksmīgiem, neaizvietojamiem un vienmēr aizņemtiem darbiniekiem pievērst uzmanību tādiem sīkumiem kā gramatika, formulējumu precizitāte, faktu pārbaude utt. Un “pīpls” taču tāpat “nohavos”.

Objektivitātei žurnālistikā ir ne tikai ētiska, bet arī praktiska nozīme. Ideoloģiju ir daudz un konkrētu ideoloģiju adeptu ir salīdzinoši maz, tādēļ nostājoties uz ideoloģizācijas ceļa tiek riskēts ar visu to lasītāju zaudēšanu, kuri neatbalsta konkrēto ideoloģiju. Objektīva informācija ir nepieciešama visiem neatkarīgi no politiskās, ideoloģiskās un reliģiskās pārliecības, tāpēc pieturēšanās pie objektivitātes principiem nodrošina žurnālistiem maksimāli plašu auditoriju. Savukārt ideoloģizācijas sekas žurnālistikā ir auditorijas, lasītāju zudums. Tas arī notiek.

Tā vietā, lai pildītu savu žurnālistu, sabiedrības informētāju misiju, interneta mediju personāls ieciklējās uz sevi un ņēmās augstprātīgi pārmācīt “tumsonīgo” Latvijas sabiedrību saskaņā ar savām visnotaļ apšaubāmajām idiologēmām. Un pietiekami ilgu laiku tas viņiem neradīja nekādas nopietnas sekas, jo lasītāju skaits turpināja augt, bet neapmierināto vairākums migrēja starp trijiem saturā un garā ļoti līdzīgajiem konkurentiem, kas pa lielam nespēja negatīvi ietekmēt nevienu no portāliem.

Un kā visi augstprātībai padevušies, arī lielie interneta mediji nepamanīja un palaida garām to mirkli, kad viņiem labvēlīgā situācija kardināli mainījās. Pirmkārt, internets kļuva pieejams gandrīz visiem un beidzās tie cilvēki, kuri tikko uzsāk interneta lietošanu un attiecīgi arī interneta mediju lietošanu. Otrkārt, drukāto izdevumu apjomi nostabilizējās un paši drukātie mediji ienāca interneta vidē, izveidojot savas interneta mediju portālu versijas. Parādījās tieši konkurenti, kuri aizvilināja lasītājus. Treškārt, parādījās sociālie tīkli, kas atņēma interneta medijiem gan daudz lasītāju, gan ievērojamu daudzumu to laika un uzmanības. Ceturtkārt, daudzi lasītāji vispār pārtrauca lietot interneta medijus. Uzauga paaudze, kurai principiāli nekas tāds neinteresē. Daudzi no tā atteicās laika un nervu taupīšanas nolūkā, bet vēl citi pārorientējās uz citu valstu resursiem. Šo un citu iemeslu dēļ iestājās lielo interneta mediju krīze, kuras viens no indikatoriem bija portāla Apollo.lv pārdošana no Lattelecom puses 2011.gadā. It kā šādos apstākļos vajadzētu pārvērtēt paveikto un darbības stilu un izdarīt kādus secinājumus, bet nekas tāds nenotika un interneta mediji turpināja “dragāt pa vecam”, izvēloties tāda veida metamorfozas, kuras tos vēl vairāk dzen kvalitātes krituma virzienā.

4. Latvijas sabiedrība un informatīvās telpas struktūras neiztur intensīvo NATO – Krievijas hibrīdkaru

Hibrīdkarš starp NATO valstīm un Krieviju ir fakts, ko atzīst abas puses. Lasot abu pušu medijus var nonākt pie secinājuma par hibrīdkara esamību. NATO valstīs to saka atklāti un lieto hibrīdkara terminu, Krievijā izvairās no tiešiem formulējumiem, bet viss mediju saturs par to liecina. Šī raksta kontekstā nav būtiski šā hibrīdkara iemesli, kurš to uzsāka un kuram ir lielāka taisnība, būtisks ir pats hibrīdkara esamības fakts, kurš ir neapšaubāms.

Hibrīdkarš tas ir karš, kurš tiek vests ar “nekara” metodēm. It kā kara stāvoklis nav, it kā armija tieši nav iesaistīta, bet notiek patstāvīgi mēģinājumi dažādos veidos kaitēt pretiniekam un nodarīt tam pēc iespējas lielākus zaudējumus, saglabājot formālu miera stāvokli. Kā viens no hibrīdkara elementiem ir informatīvais karš.

Kā jebkurā karā, arī hibrīdkarā ir vismaz divas karojošās puses, kuras viena pret otru izmanto aptuveni līdzīgas un līdzvērtīgas karošanas metodes. Vērotājam no malas, kurš vēlas saglabāt veselo saprātu un nepadoties kara propagandas ārprātam, to ir būtiski saprast. Tas nozīmē, ka tas, ko dara viena puse vai ko pieraksta vienai pusei, ar lielu varbūtību dara arī otra puse. Ja vienai pusei ir “troļļu fabrikas”, tad tādas ir arī otrai pusei, ja viena puse veic hakeriebrukumus, tad to dara arī otra puse, ja viena puse mēģina ietekmēt otras puses vēlēšanas, tad to dara arī otra puse, ja viena puse maldina, tad to dara arī otra puse, ja viena puse izplata “fake news”, tad to dara arī otra puse. Šāds domu gājiens reizēm var novest pie kļūdainiem secinājumiem, jo atsevišķas karojošo pušu metodes var pietiekami stipri atšķirties un ne vienmēr viena puse spēj vai uzskata par lietderīgu izmantot tās kara metodes, kuras izmanto otra puse, tomēr šāds skatījums visdrošāk un garantētāk pasargās cilvēka apziņu no kara propagandas destruktīvās ietekmes.

No augstāk minētā izriet, ka arī Latvija kā NATO dalībvalsts ir iesaistīta hibrīdkarā pret Krieviju un ka tas risinās arī Latvijas teritorijā un Latvijas informatīvajā telpā. Hibrīdkarš notiek cilvēku prātos, atstājot uz tiem negatīvu ietekmi.

No Latvijas valsts un sabiedrības drošības viedokļa ir būtiski saprast, ka šo hibrīdkaru pret visiem Latvijas iedzīvotājiem ved ne tikai Krievija, bet arī t.s. “sabiedrotie”.

Kādas ir kara izpausmes? Kontroles pār teritoriju pārņemšana, pretinieka spēku bloķēšana un neitralizēšana, tā darbības traucēšana viņa kontrolētajās teritorijās, pretinieka ekspansijas apturēšana, neļaušana pretiniekam pārņemt kontroli pār teritoriju, zaudējumu radīšana pretiniekam, pretinieka ievilināšana lamatās, kas tam rada lielus zaudējumus, pretinieka dezinformēšana, pretinieka atbalstītāju un neitrālo iedzīvotāju pārliecināšana, savu komunikācijas kanālu sargāšana un pretinieka komunikācijas kanālu slāpēšana utt. Hibrīdkara gadījumā to visu mēģina panākt ar informatīvām un organizatoriskām (t.s.”maigā spēka”) metodēm.

Ja ar Krieviju varētu uzskatīt, ka viss it kā ir skaidrs, jo par to ne mirkli neļauj aizmirst NATO kara propaganda, tad “sabiedroto” hibrīdkara izpausmes pret visiem Latvijas iedzīvotājiem ir vērts apskatīt sīkāk.

Tā kā Latvija ir bijusī PSRS republika un tai ir senas saiknes ar Krieviju, tad NATO vadība nevar būt pārliecināta par Latvijas valsts struktūru un Latvijas sabiedrības lojalitāti šai karā. Citiem vārdiem sakot, Latvijai un tās iedzīvotājiem neuzticas un neuzticēsies. Attiecīgi pret Latviju un tās sabiedrību “sabiedrotie” nepieciešamības gadījumā izturēsies gandrīz tik pat nežēlīgi kā pret pretinieku un ja vajadzēs to upurēt, tad upurēs bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem. (Jāņem vērā, ka Latvija ir tikai viena maza un neietekmīga NATO dalībvalstiņa, tāpēc objektīvi, no visa NATO skatu punkta raugoties, Latviju var būt izdevīgi upurēt kopējo NATO mērķu labā.)

Ja NATO vēlas ilglaicīgi un droši saglabāt ietekmi Latvijā, tad tai ir jācenšas maksimāli pilnīgi un droši pārveidot Latvijas varasiestādes un visu Latvijas sabiedrību pēc citu NATO dalībvalstu parauga. NATO ir nepieciešams panākt, lai Latvijas valsts struktūras un Latvijas sabiedrība būtu tāda pati kā citās NATO dalībvalstīs, ar tādām pat vērtībām, ar tādu pat motivāciju, tik pat pakļāvīga, paklausīga un lojāla. No NATO vadības viedokļa nepieciešams panākt, lai Latvija būtu tik pat droši un viegli vadāma kā jebkura cita NATO dalībvalsts.

Tas nozīmē, ka ir jāveic nozīmīga Latvijas sabiedrības pārveidošana, ko var nosaukt par kultūras koda maiņu. Šāda veida pārveidošana vairumam Latvijas iedzīvotāju ir tik sāpīga, ka to var veikt vai nu tikai piespiedu kārtā ar vairāk vai mazāk totalitārām metodēm vai arī slepeni, izmantojot viltību, maldināšanu un melus. Pirmā metode pagaidām netiek plaši izmantota, jo tas var izraisīt pretreakciju, kuru var atbalstīt pretinieks, lai pastiprinātu savu ietekmi teritorijā. Savukārt otrā metode tiek izmantota intensīvi un plaši – tas arī ir “sabiedroto” hibrīdkarš pret Latvijas valsti un sabiedrību.

Pirmā un galvenā šī “sabiedroto” hibrīdkara izpausme ir Krievijas, krievu un visa padomju perioda maksimāla noniecināšana. Tas ir primārais uzdevums, kura izpildei tiek pievērsta vislielākā vērība. Tas nodrošina Latvijas atšķelšanu no Krievijas, lai nepieļautu vai maksimāli apgrūtinātu Krievijas kontroles atjaunošanu pār Latvijas teritoriju, un rada bāzi Latvijas pēcākai izmantošanai cīņā pret Krieviju. Pārējie uzdevumi ir sekundāri un pakārtoti šim.

Kā citas “sabiedroto” hibrīdkara izpausmes minamas tolerances propaganda (tolerance gan neattiecas uz “netolerantajiem” un krieviem), visa veida seksuālo izlaidību propaganda un iesakņošana, Latvijas valstiskuma idejas slāpēšana, ja vien tas nav vērsts pret Krieviju un krieviem, formālisma un absolūtās tiesiskuma prakses, kura ir atrauta no morāles, veicināšana (jāpanāk jebkādu likumu maksimāli iedvesmojoša izpilde, neatkarīgi no to morālā vērtējuma; ja likums ir pieņemts, tad visi to paklausīgi pilda un neiebilst, pat, ja tas ir pretrunīgs, galēji nepieņemams vai amorāls), vietējo uzņēmumu, īpašumu un struktūru pārņemšana tiešā vadībā un to pārveidošana pēc Rietumvalstu modeļa (lai visur vienveidīga organizatoriskā struktūra un sistēma). Šo sarakstu varētu turpināt.

“Sabiedroto” hibrīdkara iezīme ir slēpts naidīgums visam ar Latviju saistītajam, kas organiski neiekļaujas kopējā Rietumvalstu organizatoriskajā struktūrā un ideoloģiskajā matricā, – visam, kas te ir bijis iepriekš, visam, kas te ir izdomāts, visam, kurā ir kaut kāda specifiska Latvijas savdabība, visam, kas kalpo vietējai attīstībai, visam, kas ievieš NATO dalībvalstu pārvaldes struktūrā svešus un citādus elementus, padarot to grūtāk vadāmu un mazāk efektīvu. Visam ir jābūt maksimāli novienādotam un novienkāršotam, lai to ātri, vienkārši un efektīvi spētu pārvaldīt kāds ārzemēs esošs vadības centrs un te ir jābūt tikai tam, kas kalpo kopējiem NATO dalībvalstu mērķiem; viss pārējais nedrīkst traucēt, tāpēc tam vēlams ir pazust, un Latvijas iedzīvotāju intereses šai ziņā maz kuru interesē.

Šis “sabiedroto” hibrīdkarš ļoti lielā mērā arī veicināja un padziļināja interneta mediju krīzi. Pirmkārt, tieši dēļ “sabiedroto” hibrīdkara pret Latvijas iedzīvotājiem mediju vidē dominē neoliberālā ideoloģija, kura tik negatīvi ietekmē gan sabiedrību, gan pašu mediju vidi. Otrkārt, interneta mediji, plānojot savu attīstību un risinot problēmas, vadās no Rietumvalstu prakses un uzklausa Rietumvalstu konsultantus, kuri nepārzin Latvijas specifiku. Attiecīgi bez apdomas tiek ieviestas Rietumvalstu metodes un šabloni, kas pēc tam darba gaitā tiek nepieciešamības gadījumā laboti un pielāgoti. Domāt kaut ko savu ir dārgi, ilgi un nevajadzīgi (tas netiek atbalstīts augstāk minētās vispārējas unifikācijas nepieciešamības dēļ). Treškārt, Rietumvalstu konsultanti un patiesie lēmumu pieņēmēji vadās no Rietumvalstu pilsoņu vidējā attīstības līmeņa, kurš ir atšķirīgs un noteiktā ziņā zemāks par Latvijas pilsoņu attīstības līmeni. Tas rada nopietnas kļūdas. Šādu kļūdu iespējamība visdrīzāk ir paredzēta, bet to sekas tiek uzskatītas par pieļaujamiem zaudējumiem, jo viens no mērķiem ir nolaist Latvijas iedzīvotājus līdz angļu plebeju līmenim (lai nodrošinātu vispārēju unifikāciju un vieglāku vadāmību). Pa Rietumvalstu jaunākās prakses aklas pārņemšanas ceļu pārgalvīgi aizgāja TVNET, ieviešot savus jauninājumus, par ko domāt un cilvēcīgi just vēl spējīgā Latvijas iedzīvotāju daļa tos sodīja ar novēršanos.

5. Latviešu valoda (kā arī latviskā mentalitāte un Latvijas valsts) no globālās ekonomikas viedokļa ir neefektīva un stipri traucējoša

Nez vai daudzi latvieši ir aizdomājušies, ka latviešu valoda no globālās ekonomikas skatu punkta ir neefektīva. Latviešu valoda ir nozīmīgs traucēklis, mākslīga barjera, kura neļauj brīvi pie mums “ieplūst” Rietumu pasaules vēsmām, kuras, protams, ir angļu valodā. Šāds traucēklis ir arī franču, spāņu, vācu, krievu un citas valodas, bet latviešu valodas gadījumā efektīvu globālo procesu kārotājiem tas ir jo neizturamāk tādēļ, ka pasaulē ir tikai apmēram divi miljoni latviešu un nav īsti skaidrs, kādēļ tik mazai tautelei ir tāda priekšrocība kā savas valodas aizsardzības mehānismi. Viņus netraucē latviešu valoda kā tāda, viņi ir toleranti un pat būtu gatavi atbalstīt neliela latviešu kultūras un valodas rezervuāra izveidi, bet traucējoši ir tas, ka, lai piekļūtu šiem diviem miljoniem, ir jāsazinās šajā mikrovalodā, jāraksta tajā un jātulko uz to. Kāda neefektīva resursu izšķiešana un nevajadzīga procesu sarežģīšana! Pie tam tā ir valoda, kura ir angļiem tik daudz problēmu sagādājušo krievu un vācu valodu krustojums. Cik nepatīkami!

Iedomāsimies, cik gan daudz resursu tiktu ietaupīts, ja visi latvieši brīvi pārvaldītu angļu valodu, lasītu ziņas angļu valodā, lasītu grāmatas angļu valodā, skatītos filmas angļu valodā, mācītos angļu valodā augstskolās, skolās un bērnudārzos, runātu angliski bez akcenta. Tad nevajadzētu tik daudz un nevajadzīgi tulkot, tad visa angļvalodīgā plūsma brīvi varētu nopludināt arī Latviju, tad jebkurš angliski runājošais varētu pretendēt uz jebkuru darbavietu Latvijā, tad jebkurš latvietis varētu pretendēt uz jebkuru darbavietu visā pasaulē, tad Latvijā nebūtu problēmas ar darbaspēku, tad Latvija būtu inovatīva, progresīva un efektīva. Cik gan daudz resursu Latvija varētu ietaupīt, ja “outsorsētu” globālajām struktūrām vai citām valstīm informācijas, izglītības, drošības, stratēģijas, valsts pārvaldes, kultūras un citus “pakalpojumus”. Cik gan efektīvi Latvija tad spētu koncentrēties uz kādu vienu vai divām globālās ekonomikas jomām?! Cik gan tas būtu labi, vai ne?! Bet latviešu valoda un latviešu nesaprotamā pieķeršanās tai traucē šāda veida sapņu iedzīvināšanu un Latvija ir tik atpalikusi, nemoderna un “tumsonīga”.

Kādam šāds skatījums var šķist pārspīlēts un likties, ka mūsu “sabiedrotie” nu nekādi neapdraud latviešu valodu, jo viņi ir tik labi un nu nekad… , bet pati procesa loģika un globālie precedenti rāda, ka latviešiem ir pamats baidīties no šāda veida notikumu attīstības gaitas. Kāda ir valsts valoda Indijā? Angļu valoda. Kāda ir valsts valoda Filipīnās, kurās kopš 16.gadsimta valdīja spāņi un kur filipīniešu valoda par apmēram 60% sastāv no spāņu vārdiem? Angļu valoda. Tas pats ir Pakistānā, Nigērijā, Kenijā, Kamerūnā, Madagaskarā. Piemērus varētu turpināt. Tāpēc pilnīgi droši var apgalvot, ka angliski runājošo valstu ģeopolitiskie arhitekti labprāt arī “angliskotu” Latviju, ja vien to būtu iespējams izdarīt ar minimālu resursu patēriņu un bez liekiem riskiem. Šis process notiek un tajā labi iederas arī tās problēmas, kuras ir piemeklējušas latviešvalodīgos interneta medijus.

Ko dara daļa no lasītājiem, kurus neapmierina nepiedodami zemā latviešu interneta mediju kvalitāte? Sāk izmantot ārvalstu interneta medijus. Kādus? Daži, tādi kā šo rindu autors, – Krievijas, bet lielākais vairums – angļu valodas. Ļoti labi, vēl viens mazs solītis angļu valodas kundzības nostiprināšanā Latvijā.

6. Notiek Latvijas mediju optimizācija (samazināšana)

Viena no globālās ekonomikas tendencēm ir kapitālu koncentrācija. Bagātie kļūst bagātāki, nabagie – nabagāki, lielie “aprij” mazos un pēc tam paši kļūst par upuriem vēl lielākajiem. Šo tendenci darbā “Imperiālisms kā kapitālisma pēdējā stadija” savulaik labi aprakstīja un uzskatāmi parādīja Vladimirs Ļeņins. Revolūcija un PSRS izveidošana ieviesa korekcijas šai procesā, bet pēc sociālisma bloka sabrukuma, tas atjaunojās ar jaunu sparu. Saskaņā ar 2011.gada Cīrihes universitātes (Šveice) pētījumu, visas pasaules kompānijas pieder savā starpā cieši saistītam 147 korporāciju anklāvam, kuram ir daži vai iespējams pat viens īpašnieks.

Kapitālu koncentrācijas process attiecas arī uz mediju vidi. Ja XX gadsimta beigās pasaules privātie mediji piederēja aptuveni 60 gala īpašniekiem, tad tagad šis skaitlis ir sarucis līdz 5. Tātad lielākā daļa pasaules privāto mediju faktiski pieder tikai 5 īpašniekiem!

Ja ņem vērā šo apstākli un pieņem, ka arī Latvijas mediji pieder kādam no šiem gigantiem, tad notiekošo Latvijas mediju vidē var izskaidrot arī kā optimizāciju (tas ir – samazināšanu). Priekš kam niecīgajai 2 miljonu auditorijai ir nepieciešams tik daudz mediji? Tas ir ekonomiski nelietderīgi. Tāpēc tos ir jāoptimizē. Šāda optimizācija notika pilnīgi atklāti, kad ziņu aģentūras LETA īpašnieks nopirka tās konkurentu LNS (agrāko BNS) un pēc tam to likvidēja vai kad TVNET nopirka Apollo un pēc tam to faktiski iznīcināja, bet tā var notikt arī slēptā veidā, kad mediju pārtrauc finansēt vai noved līdz bankrota slieksnim un pēc tam likvidē. Auditorija paliek un aizplūst citur. Nevar izslēgt, ka TVNET problēmām ir arī šāda tipa iemesls.

Tamlīdzīga optimizācija visdrīzāk turpināsies un esošie mediji un to īpašnieki saskarsies ar dažādām problēmām, kuru ietekmē būs spiesti pārdoties kādam no gigantiem, kuri tos pēc tam varēs tieši vai netieši likvidēt.

7. Atteikšanās no universālās pieejas un pārorientēšanās uz specifisku mērķauditoriju

Ja apskata TVNET neveiksmīgos jauninājumus un salīdzina tos ar globālām tendencēm, tad ir jāsecina, ka TVNET apzināti vai iespējams neapzināti atteicās no interneta portāliem iepriekš raksturīgās universālās pieejas, kad tie orientējas uz plašu un pretrunīgu sabiedrisko segmentu kopu, un uzsāka koncentrēšanos uz vienu specifisku sociālo slāni. Tādēļ arī tāda neveiksme un tik liels auditorijas zudums.

Universālā pieeja bija un ir viens no galvenajiem portālu veiksmes iemesliem un varētu pat teikt – pastāvēšanas priekšnosacījumiem. Vienā vietā apvienojot maksimāli plašu informācijas daudzumu, tiek panākts efekts, kad plaša auditorija regulāri apmeklē portālu katrs savu iemeslu dēļ, meklējot tur kaut ko savu. Tomēr šāda pieeja prasa ļoti līdzsvarotu un smalku redakcionālo politiku, lai vienai apmeklētāju grupai interesējošais saturs neaizbaidītu citu mērķgrupu. Tas ir izdarāms, bet tā ir māksla, kura var nonākt pretrunā ar daudzām plaši izplatītām ekonomikas un efektivitātes klišejām.

Lai gan universālā pieeja paredz mērķauditoriju dažādību, tāpat to apmeklētāju kodolu veido noteikta pamata mērķauditorija, bet pašam portālam ir galvenais pamatsaturs, kurš ir vitāli nepieciešams apmeklētāju vairumam. Līdz šim šis pamatsaturs bija ziņas, bet pamata auditorija bija cilvēki, kuriem nepieciešams uzzināt jaunākos notikumus. Agrāk būt izglītotam skaitījās prestiži. Agrāk izglītots cilvēks centās aktīvi sekot līdzi notikumiem savā valstī un pasaulē. Agrāk notikumus atspoguļoja avīzes. Interneta ēras sākumā avīzes sāka nomainīt lielie interneta portāli, aizstājot vai papildinot tās. Tagad situācija ir mainījusies. Tagad ir radusies pietiekami liela mērķauditorija, kurai vispār principiāli neinteresē ziņas un kurai ir grūti uztvert pat samērā elementārus tekstus. Šai mērķauditorijai ir tendence pieaugt.

Tā rezultātā portāliem ar universāluma pieeju rodas dilemma, kā saglabāt šo pietiekami lielo un augošo primātu (milenium+) segmentu, nepazaudējot pārējos apmeklētājus. To prasības ir pretrunīgas. Klasiskajiem apmeklētājiem ir nepieciešama kaut kāda kvalitāte, kaut kāds intelektuālisms, viņi ir spējīgi domāt. Milenium+ segments dzīvo nepārtrauktā virtuālā steigā, nekamā neiedziļinās, secinājumus izdara momentāni, visu grib tagad un tūlīt, tāpēc daudz un dikti klikšķina, kas tik ļoti patīk internetbiznesmeņiem. Tam neinteresē gari teksti un gudras domas, ko tas ne tikai negrib lasīt, bet pat nespēj uztvert. Viņu sauklis ir “vairāk bildes, mazāk teksta”. Vairāk tas nozīmē arī – lielākas. Tas ir segments, kam domāts Twitters un segments, par kuru sāk pārvērsties twitterveidīgu produktu lietotāji.

Jaunākās pasaules tendences (globālais trends) ir tāds, ka šī mērķgrupa ir jāpadara par galveno un tāpēc visur tiek mainīts interfeiss, neiedomājami palielinot bilžu izmērus un krasi samazinot gan ziņojumu skaitu, gan tekstu garumu. Globālās tendences nosakošie spēki liek uzsvaru uz primātiem, ignorējot pārējās sabiedrības daļas vajadzības.

Un ko lai dara tie, kuri nepieder milenium+ segmentam un kam šādas izmaiņas neapmierina? Meklēt citus kanālus (kuru kļūst arvien mazāk), pārstāt vispār lietot interneta medijus vai arī samierināties un pamazām degradēties līdz milenium+ līmenim.

No šāda skatu punkta raugoties TVNET jaunā interfeisa maiņa bija drosmīga un neslēpta pārorientēšanās (specializēšanās) uz milenium+ auditoriju, kura izraisīja nozīmīgas daļas pārējās auditorijas zudumu. Bet TVNET jau nav vienīgie. To lielākā vai mazākā mērā dara vairums Latvijas interneta portālu, tikai uzmanīgāk un pārdomātāk.

8. Pārmērīgs reklāmu daudzums un reklāmu uzmācība un agresivitāte

Kā nozīmīgs faktors, kurš negatīvi ietekmē interneta mediju vidi, ir jāmin reklāma. Viens no Google veiksmes iemesliem ir pilnīga atteikšanās no reklāmas izvietošanas. Un otrādi, pārmērīgs reklāmas daudzums un neatbilstošs formāts var ievērojami samazināt interneta mediju auditoriju.

Interneta medijiem no kaut kā ir jādzīvo, kaut kā jānopelna iztika. Ja par interneta mediju saturu nemaksā tā patērētāji, tad par to ir jāsamaksā kādam citam. Vēsturiski ir izveidojusies noturīga prakse, kad interneta mediji lielā mērā tiek uzturēti no reklāmas ieņēmumiem. Ideāla šādas pieejas formula ir – jo labāks saturs, jo vairāk apmeklētāju, jo vairāk potenciālo reklāmdevēju, jo lielāka reklāmlaukuma cena, jo lielāka peļņa. Pati par sevi šī pieeja nav tikai negatīvi vērtējama, bet tai ir nozīmīgi riska faktori, kas var negatīvi ietekmēt portāla kopējo tēlu un apmeklētāju daudzumu.

Dēļ iepriekš minētās cilvēku laika un apziņas ierobežotības problēmas, apmeklētāju vairākums “filtrē” reklāmas un nepievērš tām uzmanību (ignorē tās). Cilvēki saprot, ka interneta medijiem no kaut kā ir jādzīvo, tāpēc piedod reklāmas esamību, tai pat laikā nepievērš tai vērību. Tas ievērojami samazina reklāmas efektivitāti.

Reklāmdevēji no savas puses grib maksimāli pievērst patērētāju uzmanību reklāmai (reizēm par katru cenu), tāpēc ir izplatīta prakse, kad reklāmdevēji pieprasa interneta medijiem izvietot uzmācīgas, agresīvas, kliedzošas, neētiskas un neestētiskas reklāmas, kas grauj portāla kopēju tēlu, kaitina lietotājus un atbaida tos. Reklāmdevējiem vienalga, viņiem ir vajadzīgs rezultāts, jo viņi taču maksā naudu.

Tā kā ir izveidojušies universāli interneta reklāmas kvalitatīvie rādītāji, tad gadās, ka reklāmdevēji pieprasa interneta medijiem vadīties pēc tiem vai arī paši interneta mediji izmanto šo pieeju. Šie kvalitatīvie rādītāji ir klikšķi uz reklāmām un/vai reklamējamā lapā pavadītā laika minimums. Šai gadījumā paši interneta mediji kļūst par iniciatoriem agresīvajai reklāmai un paši sava portāla formu un saturu pakārto reklāmai. Tas nomāc jebkādu saturu un padara interneta mediju nebaudāmu un grūti izturamu.

Portālā nevar ieiet, pirms neesi apskatījies reklāmu, reklāma pēkšņi uzlec pa virsu interesējošam saturam un to ir grūti vai pat neiespējami aizvērt, pēkšņi ieslēdzas skaļa skaņa, automātiski atveras viena vai vairākas reklāmlapas, reklāma aizņem lielāko daļu ekrāna, kopējais reklāmlaukums aizņem pārāk daudz vietas un nomāc saturu, atsevišķas reklāmas ir pārāk šokējošas, uzkrītošas, neestētiskas un pat pretīgas… Tāds ir netīrais interneta reklāmu bizness, kurš atstāj negatīvu ietekmi arī uz interneta medijiem, kuri ir ļāvušies tā destruktīvai ietekmei.

Daudzi Latvijas interneta mediji grēko ar uzmācīgām reklāmām, bet kā “līderus” var minēt to pašu TVNET un Inbox.lv, kurš ir atradis sava veida optimālu risinājumu, kad reklāmu uzmācība un apjoms rada pietiekami lielu diskomfortu, bet mazliet vēl pietrūkst līdz tādam līmenim, lai konservatīvais lietotāju vairākums sāktu aktīvi rīkoties un migrētu uz citiem resursiem, piemēram, Gmail, kur vispār nav reklāmu.

9. Pasūtījuma raksti un slēptā reklāma

Nozīmīgs mediju ieņēmumu avots ir t.s. “pasūtījuma raksti” un slēptā reklāma. Par to daudz atklāti nemēdz runāt, jo šāda veida prakse ir ne tikai neētiska un uzticību graujoša, bet tā balansē uz likumības robežas. Diemžēl šī prakse ir plaši izplatīta un ne tikai mediju menedžmenta līmenī, bet arī darbinieku vidū, dodot tiem iespēju regulāri papildus nopelnīt.

Ja “pasūtījuma raksts” vai slēptā reklāma tiek izveidota profesionāli, tad ne tikai ir grūti nosakāms to reklāmraksturs, bet tie neatstāj gandrīz nekādu negatīvu ietekmi uz medija kopējo tēlu un autoritāti. Diemžēl šāda profesionalitāte ir pietiekami reta parādība un mediji pietiekami plaši un nekaunīgi izmanto šo pieeju. Mediju ideoloģizācija jau tika pieminēta, tālāk nāk mediju īpašnieku un menedžmenta specifiskas informatīvas vajadzības, tam seko tādas pat darbinieku vēlmes un visbeidzot jāmin visu ar medijiem saistīto nopelnītgriba, – lūk, mediju “pasūtījuma rakstu” un slēptās reklāmas iemesli un apjoma ieskicējums. Attiecīgi šāda prakse padara mediju saturu par vairāk kā apšaubāmu. Priekš kam tad ir vajadzīgi šādi mediji?! Vai sabiedrībai ir kāds labums no šādām melulapām?! Varbūt, lai jupis tos rauj un lai put tik laukā?!

10. Mediju neatkarības problēma

Kā viens no galvenajiem mediju krīzes iemesliem ir mediju neatkarības problēma. Lai gan Rietumu demokrātijās ir skaidri noteikta nepieciešamība pēc neatkarīgiem medijiem un ir pat atsevišķi juridiski uzstādījumi, kuriem tā būtu jānodrošina, ar nožēlu ir jākonstatē, ka mediju neatkarības problēma pastāv pat globālā mērogā un tai ir tendence pieaugt.

Kādēļ ir nepieciešama mediju neatkarība? Lai mediji varētu veikt vienu no savām sabiedriskajām funkcijām – varas iestāžu un visas sabiedrības labdabības kontroli jeb t.s. “sabiedriskā sargsuņa” funkciju. Medijiem ir pamatoti, apdomāti un nesaudzīgi jākritizē varasiestādes un negatīvās sabiedriskās tendences un jāparāda visas to nepilnības. Lai gan tas ir nepatīkami, tas kalpo kā negatīvās tendences ierobežojošs faktors, kurš dod iespēju tās labot. Attiecīgi faktiska mediju neatkarība ir viens no valsts pārvaldes kontroles mehānismiem un konstruktīvas sabiedrības attīstības elements. (Tas, protams, pie nosacījuma, ka kritizētājiem ir attiecīga līmeņa profesionalitāte un spriestspēja un ka tie nepārdodas pa labi un pa kreisi.)

Diemžēl runāt par kaut kādu mediju neatkarību mūsdienu pasaulē nenākas. Mediji ir atkarīgi no īpašniekiem, mediju īpašnieki un mediji no finansu situācijas, likumdošanas un likumdošanas piemērošanas no konkrētu institūciju vai ierēdņu puses. Mediju darbinieki ir atkarīgi no menedžmenta, personiskās finansu situācijas un tiesu varas, kura ne vienmēr ir akla un neuzpērkama. Tāpat mediji ir atkarīgi no galvenajiem ideoloģiskajiem trendiem un dažādām (pirmkārt vietējām) specstruktūrām.

Un par kādu gan mediju neatkarību var runāt, ja to vairums pieder vienam vai dažiem īpašniekiem?! Rietumu politiskā teorija pieļauj privātos medijus, vadoties no pieņēmuma, ka šai sfērā ir konkurence, ka privāto mediju ir daudz un ka kvalitatīva žurnālistika ir vajadzīga sabiedrībai, kura dēļ tās lieto vienu vai otru mediju. Tagad izrādās, ka mediju dažādība ir tikai butaforija un ka mediju sfērā ir gan globāls, gan lokāli monopoli. Tagad izrādās, ka kvalitatīva žurnālistika nevienam nav vajadzīga un tas nebūt nav tas noteicošākais biznesa veiksmes faktors. Pat otrādi, kvalitatīva žurnālistika var būt pat ļoti nopietns biznesa traucēklis. Tagad izrādās, ka par žurnālistu var pieņemt jebkuru puslīdz ātri drukāt protošu nejēgu.

Un tāpēc pastiprinās dažādu nežurnālistisku faktoru ietekme uz redakcionālo politiku un mediju saturu. Tas izpaužas ne tikai kā jau minētā ideoloģizācija un komercializācija, bet arī kā dažādu veidu tabu un aizliegumi. Atkarīgajiem medijiem ir jāraksta ļoti uzmanīgi, lai nedod dievs kaut kā neaizvainotu īpašniekus, savu vadību, “cienījamus cilvēkus”, noteiktas institūcijas un ierēdņus, lai nepārkāptu valdošās ideoloģijas un politiskās konjunktūras nospraustās robežas, lai netiktu iesūdzēts tiesā un lai par sarakstīto nesāktu interesēties valsts drošības iestādes. Un kas tad paliek pāri no žurnālistikas un vai vispār šādi bezzobaini, glamūrīgi glumi pūdelīši sabiedrībai maz ir nepieciešami?!

11. Bakstāmrīku attīstība – pēdējā cerība

Kā pēdējā interneta mediju nozares cerība ir t.s. “viedierīču” (bakstāmrīku) attīstība, kas nozīmīgi palielina lielas lietotāju daļas (pirmkārt milenium+ segmenta) internetā pavadīto laiku un klikšķu apjomu, kas attiecīgi var palielināt arī interneta mediju patēriņa apjomu. Visdrīzāk, izejot no šīs perspektīvas, arī tiek veiktas nozīmīgas interneta mediju satura un formas izmaiņas. Absolūtos skaitļos vairumam interneta mediju tas pagaidām dod gana lielu klikšķpieaugumu (izņemot tādus “lūzerus” kā TVNET), tomēr šis ir tikai īslaicīgs butaforisks risinājums, kurš uz laiku var nomākt un nomaskēt problēmas simptomus un tikai padziļina krīzes cēloņus.

12. Alternatīvas

Interneta mediju krīze rada labvēlīgus apstākļus, lai rastos cita tipa informācijas izplatības kanāli. Pagaidām šīs tendences nav izkristalizējušās kādos acīmredzamos un visiem zināmos “veiksmes stāstos”, tomēr tendence ir noturīga un tā atstāj iespaidu uz visu interneta mēdiju segmentu un saglabā iespēju izvērsties kaut kādā jaunā attīstības virzienā.

Šo strāvojumu pamats ir dažāda veida blogi, mazas mājas lapas un dažādas specializācijas resursi. Lielo interneta mediju krīzes apstākļos šim segmentam palielinās gan apmeklētāju skaits, gan arī ir tendence palielināties to cilvēku skaitam, kuri paši nolemj pamēģināt radīt puslīdz profesionāla līmeņa saturu. Daba nemīl tukšumu un ja reiz esošo struktūru “profesionāļi” nespēj vai negrib apmierināt objektīvas sabiedrības vajadzības, tad to pa savam sāk censties darīt tie, kuri sajūt šo izveidojušos tukšumu. Tā vienlaicīgi ir gan sabiedrības aizsargreakcija, gan attīstības izdevība, kas ietver sevī arī pietiekami nopietnus riskus.

13. Mediju sabiedriskās funkcijas

Mediju krīzes vispār un attiecīgi arī interneta mediju krīzes risinājums ir to kvalitātes uzlabošana un faktiska sabiedrisko funkciju pildīšanas atsākšana. Ja mediji nepilda sabiedriskās funkcijas, tad tie nav vajadzīgi un droši var pieļaut to likvidēšanu komerciālu, politisku vai ideoloģisku apsvērumu dēļ. Savukārt, ja medijs apzinīgi pilda sabiedriskās funkcijas, tad tas ne tikai kā magnēts pievelk pilsoņus, bet tas var saņemt to konstruktīvo spēku atbalstu, kuri ir ieinteresēti spēcīgas valsts pastāvēšanā, kas savukārt var izvērsties arī netiešā vai pat tiešā valsts struktūru atbalstā. Tā tas ir, jo mediji ir svarīgs sabiedriskais institūts un sabiedrības pārvaldes elements.

Kādas ir mediju sabiedriskās funkcijas? 1. Valsts iedzīvotāju informēšana (savā būtībā patiesas informācijas sniegšana un novadīšana līdz katram iedzīvotājam). 2. Valsts iedzīvotāju izglītošana (pamācošas un attiecīgi arī kvalitatīvi augstvērtīgas informācijas sniegšana un novadīšana līdz katram valsts iedzīvotājam). 3. Sabiedrības audzināšana (pirmkārt vispārcilvēciskā, elementāras uzvedības un pamatlikumu ievērošanas jomā). Tā kā audzināšana ir ļoti sarežģīts un smalks process, jo īpaši pieaugušu cilvēku audzināšana, tad tā nekādā mērā nav savienojama ar pašreizējo mediju primitīvo un brutālo ideoloģizāciju. 4. Par Rietumu politiskās teorijas definēto sabiedriskā uzrauga funkciju jau tika minēts iepriekš.

No šīm funkcijām arī izriet, ka mediju saturam ir jābūt korektam, ētiskam, formulējumos precīzam, gramatiski pareizam, pēc iespējas viegli uztveramam un estētiskam. Medija formai, dizainam un attēliem ir jābūt estētiskiem.

Kādēļ tādas funkcijas? Tādēļ, ka mediji kopsummā veido attiecīgās valsts un/vai valodas informācijas vidi, kurai savukārt ir noteiktas īpašības un noteikta ietekme uz katru sabiedrības locekli un visu sabiedrību kopumā.

Pedagoģijā ir labi zināms, ka bērniem nedrīkst ļaut saskarties ar parādībām un informāciju, kam to psihe vēl nav gatava, un ka bērni ir jāsargā no negatīvām parādībām, informācijas, uzvedības modeļiem un tēliem, jo tas ar lielu varbūtību var izraisīt deviantus efektus. Tāpat ir labi zināms, ka estētiska vide atstāj pozitīvu pedagoģisku ietekmi uz bērniem. Vēl ir labi zināma vācu filozofa Kārļa Marksa paustā atziņa, ka apkārtējā vide nosaka cilvēka apziņu. Nozīmīga daļa no šīs apkārtējās vides ir informācijas vide, jo īpaši mūsu informācijas laikmetā.

No tā izriet, ka informācijas vide atstāj ietekmi uz katru sabiedrības locekli un visu sabiedrību kopumā. Šī ietekme nav absolūta, nav viendabīga, ir laikā izstiepta un tā ir grūti fiksējama ar zinātnisku precizitāti. Bet viņa ir un tā ir pietiekami liela, tāpēc valsts un tās drošības iestādes nedrīkst šo jomu atstāt pašplūsmā, jo īpaši, ja ir acīmredzama tās degradācija.

Uz dažādiem cilvēkiem informācijas vide atstāj dažādu iespaidu. Vislielāko uz personām ar līdz galam vēl neizveidojušos un nestabilu psihi. Tas ir uz bērniem, pusaudžiem, jauniešiem un personām ar psiholoģiskām vai psihiatriskām problēmām. Uz veseliem pieaugušiem cilvēkiem ar stabilu psihi šī ietekme ir minimāla, bet viņa tomēr ir. Pie tam jāņem vērā, ka cilvēkam mēdz būt dažādi emocionāli stāvokļi un dzīves periodi un ka veselības stāvoklis un psihes stabilitāte ir mainīgs lielums, – šodien vesels, rītdien vairs ne tik. Informācijas vide var atstāt pozitīvu (dziedinošu), neitrālu vai destruktīvu (slimību veicinošu un padziļinošu) ietekmi uz cilvēku psihi.

Destruktīva informācijas vide atstāj destruktīvu ietekmi pirmkārt uz personām ar nestabilu psihi un kalpo kā negatīvas slodzes faktors personām ar stabilu psihi. Un lai gan cilvēka prāts spēj pielāgoties daudziem negatīviem faktoriem, tai skaitā destruktīvai informācijas videi, kas daļēji kompensē destrukciju un pat rada noteiktus attīstības stimulus, pastāv tādas informācijas vides destrukcijas līmeņa un tās kvalitātes kombinācijas, kas negatīvi ietekmē visu sabiedrību. Ja šādas informācijas vides ietekme saglabājas ilgu laiku, tad tas var izraisīt nopietnus sabiedriskās attīstības traucējumus, kas tai var beigties arī letāli.

Šī iemesla dēļ sabiedrības interesēs ir uzturēt noteiktu informācijas vides tīrību, ko caur ētiskas pašcenzūras mehānismiem vajadzētu uzturēt pašiem mediju sfēras darbiniekiem, ko vajadzētu nokontrolēt attiecīgām kontroles iestādēm (tai skaitā valsts drošības iestādēm) un ko pašsaglabāšanās dziņu vadīta pieprasa arī pati sabiedrība (tā sabiedrības daļa, kura to spēj saprast vai sajust).

No šāda skatu punkta raugoties, Latvijas interneta mediju vide ir vairāk kā destruktīva un kā šo destrukciju līderis ir jāmin TVNET ar tā abiem portāliem un jauniešiem domāto sociālo tīklu spokiem.lv. Tā kā valsts kontroles institūcijas nereaģēja uz TVNET destruktīvo patvaļu, kas liecina par attiecīgu struktūru nespēju pēc būtības pildīt savas funkcijas, to sodīja sabiedrība. Diemžēl ar to var būt par maz, tāpēc attiecīgām valsts iestādēm būtu jāpievērš lielāka vērība tāda veida organizācijām, kuras rada un izplata tik destruktīvu (ekstremāli neestētisku un antisabiedrisku) saturu un fokusē savu darbību tieši uz jauniešu vidi. Pēc būtības tā ir atklāti antisabiedriska un attiecīgi arī antivalstiska darbība ar tālejošām sekām.

14. Notiekošais Latvijas mediju vidē ir valsts nacionālās drošības jautājums

Katram likumam ir sava būtība, kādēļ tas tika radīts un kā tas ir jāsaprot un jāpielieto. Ideāli likums ir jāformulē tā, lai tā formulējums tieši un nepārprotami izteiktu būtību. Tas ne vienmēr ir iespējams. Diemžēl mūsdienās jurisprudence ir degradējusi līdz līmenim, kad to nemaz vairs necenšas darīt, jo tas ne tikai atvieglo dzīvi (var lieki nenopūlēties), bet rada arī dažādas negodprātīgas un merkantilas izdevības.

Ja vairums valsts iestāžu, tai skaitā policija, vairāk vadās no likuma burta un tādēļ ir mazspējīgas ko iesākt objektīvo un subjektīvo likuma burta un būtības atšķirību gadījumos, tad slepenpolicijas (Latvijā – Drošības policijas) darbības lauks ir pārsvarā likuma būtība. Tā tam vismaz vajadzētu būt. (Ja tā nav, tad valstī var gaidīt lielas problēmas.)

Viena no slepenpolicijas funkcijām ir sabiedrības audzināšana. Tai skaitā un pirmkārt tā sabiedrības segmenta audzināšana, kurš pēc savas dabas un rīcības motivācijas nav pieskaitāms klasiskiem krimināliem elementiem, bet kurš rada vai var radīt draudus sabiedrībai vai valsts iekārtai. Tā tam vajadzētu būt (tāds savulaik bija arī oficiāls Valsts Drošības Komitejas (VDK) uzstādījums).

Žurnālistam, šī vārda patiesajā, plašajā nozīmē, un operatīvam darbiniekam ir nepieciešamas līdzīgas īpašības, zināšanas un kompetences. Tas tādēļ, ka funkcijas un darbības ir līdzīgas ar salīdzinoši mazām, bet būtiskām atšķirībām. Visa cita starpā abiem ir jāveic arī audzināšanas darbs.

Dēļ jau pieminētās informācijas vides sabiedriskā nozīmīguma, pilnvērtīgās neatkarīgās valstīs par visas informācijas vides uzraudzību un vadību atbild kāda no specstruktūrām (parasti slepenpolicija), kurai ir tieša vai pastarpināta (caur slepenajiem palīgiem) ietekme uz rakstnieku, mākslinieku, žurnālistu un citu informācijas radītāju un izplatītāju vidi. Tā tas kādreiz bija Padomju Savienībā un tā tam vajadzētu būt valstīs un sabiedrībās, kuras grib saglabāt sevi un kuras negrib tikt hibrīdokupētas (un pēc tam iespējams okupētas) no citu valstu puses.

Informācijas vide un pirmkārt mediju vide ir viens no sabiedrības vadības elementiem, caur kuru valsts vara (visefektīvāk caur slepenpoliciju) var noteikt sabiedrības attīstības tendences. Ja sabiedrība kaut kādā mērā (apjomā) pārstāj lietot vietējos medijus, tad tā tik lielā mērā iziet ārpus valsts varas (slepenpolicijas) informatīvās ietekmes, kas pats par sevi ir valsts iekārtai draudīgu procesu simptoms (gaidiet dumpi). Savukārt, ja sabiedrība kaut kādā mērā (apjomā) sāk lietot citas valsts informācijas vides produktus, tad attiecīgā apjomā sabiedrība pāriet šīs citas valsts specstruktūru ietekmes zonā. Citiem vārdiem sakot, ja Latvijas iedzīvotāji lieto draugiem.lv, tad viņus “uzrauga” un informatīvi vada Latvijas specstruktūras, ja viņi lieto Facebook, tad to dara arī amerikāņi un angļi, bet, ja Odnoklasniki, tad arī Krievijas “orgāni”.

Ja pieņemam maziespējamo, ka kaut kādu iemeslu dēļ Latvijas iedzīvotāji pārstāj lietot Latvijas informācijas vides produktus un visi pāriet, piemēram, uz angļvalodīgo informācijas vidi, tad Latvijas specstruktūras pilnībā zaudē šo ietekmes veidu (tiesa paliek vēl citi) un tas pāriet pie angļu un amerikāņu kolēģiem. Tā ir Latvijas drošības iestāžu funkciju un veiktspējas samazināšana un līdz ar to arī Latvijas valsts suverenitāti ierobežojošs un apdraudošs faktors. Tāpēc nozīmīgākie mediju vides procesi, jo īpaši tie, kuru rezultātā Latvijas mediju vides apjoms un kvalitāte samazinās, pēc būtības ir jāvērtē kā Latvijas valsts nacionālo drošību ietekmējoši faktori.

Pie tam apstāklis, ka nacionālā mediju vide tik zemu ir kritusi un ka interneta mediju vidē dominē tik lielas destrukcijas, liecina par valsts drošības iestāžu nepietiekamu veiktspēju un iespējams arī par nepietiekamu profesionalitāti. Drošības iestāžu neizdarība ir kā uz delnas. To sabiedrības interešu vārdā vajadzētu labot. Un ne jau ar truliem, vienpolāriem aizliegumiem, bet ar Latvijas mediju kvalitātes ievērojamu pacelšanu un to destruktīvās informatīvās ietekmes pārtraukšanu.

Ivars Prūsis
/11.07.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Terēza Meja: Lielbritānija ir LGBT destrukciju līdervalsts … bet ar to nepietiek, vajag vēl un vēl

Tereza Meja

Lielbritānijas premjerministre Tereza Meja (Theresa May) 03.07.2018 izdevumā The Mirror publicēja rakstu „Es lepojos, ka Lielbritānija ir pasaules līdere LGBT tiesību aizsardzības jomā… bet mēs varētu būt vēl labāki” (https://www.mirror.co.uk/news/politics/theresa-may-im-proud-britain-12841941 ), kurā tā anonsēja jauno LGBT „aizsardzības” plānu, kuru nevarēs realizēt bez represīvas vēršanās pret normālo sabiedrības daļu.

Pēc Mejas teiktā Lielbritānija ir kļuvusi par pasaules līderi LGBT „vērtību” un tolerances propagandā, tomēr daudz fakti vēl „šausminot”. Jaunā plāna formālais iemesls ir pirmā liela mēroga „LGBT sabiedrības” pārstāvju aptauja Lielbritānijā, kurā piedalījās vairāk kā 108 tūkstoši cilvēku, kuri ir atzinušies savās seksuālajās novirzēs.

Saskaņā ar aptaujas datiem daudziem „LGBT sabiedrības” pārstāvjiem „joprojām ir darīšana ar diskrimināciju, naidu un pat vardarbību”. Tā izrādās, ka divas trešdaļas geju un lesbiešu joprojām sabiedrībā baidās sadoties rokās, jo baidās no sabiedrības negatīvās reakcijas. Tāpat divas trešdaļas ir saskārušās ar „mutiskiem apvainojumiem” vai fizisku vardarbību savas seksuālās orientācijas dēļ. 90% aptaujāto paziņoja, ka nevienam par to nevar ziņot, jo tas notiekot „visu laiku”. Katrs ceturtais atzina ka darbā kolēģi negatīvi reaģē uz viņu seksuālo orientāciju.

„Tieši tāpēc mēs publicējam mūsu „LGBT sabiedrības” plānu, kurā izklāstam konkrētus soļus, lai palīdzētu uzlabot LGBT cilvēku dzīvi un novērstu diskrimināciju un nevienlīdzību, ar ko tiem ir jāsaskaras”, paziņoja Meja.

Plāns sastāv no 70 punktiem. Tiek piedāvāts aizliegt konversionās (reparatīvās) terapijas praksi, kuras mērķis ir homoseksualitātes novēršana (orientācijas maiņa uz heteroseksuālu). Saskaņā ar aptauju šo terapiju bija izgājuši apmēram 5% aptaujāto.

Un, protams, ir paredzēts pastiprināt bērnu maitāšanu izglītības iestādēs. „Mēs turpināsim ieguldīt programmās, lai apkarotu homofobisku, bifobisku un transfobisku iebiedēšanu skolās, lai aizsargātu LGBT studentus un vērstos pret naidu visās tās formās”, raksta Meja.

Jāatgādina, ka vienā no vadošajām NATO dalībvalstīm Lielbritānijā ir legalizētas viendzimuma „laulības”, viendzimuma pāri var adoptēt bērnus, aktīvi tiek ieviestas genderizācijas programmas, tai skaitā skolās, masveidā tiek izņemti bērni no ģimenēm, notiek intensīva un visaptveroša visa spektra seksuālo izlaidību propaganda, jo īpaši nepilngadīgo vidū, no leksikona tiek izskausti jēdzieni vīrietis/sieviete, tēvs/māte, puika/meitene tos aizstājot ar „genderneitrāliem” terminiem, notiek represīva vēršanās pret sabiedrības normālo daļu, kura iebilst pret šāda veida izmaiņām, skolotāji skolās tiek sodīti pat par to, ka, piemēram, meiteni nosauc par meiteni. Pēdējā Lielbritānijas ārpolitiskā šīs jomas „pērle” ir ierosinājums ANO mainīt terminu „gaidībās esoša sieviete” uz „gaidībās esošs cilvēks”, jo redziet vīrieši tagad arī varot dzemdēt.

Tāpat jāatgādina, ka Lielbritānijā ir plaši izplatīta nesodīta seksuālā vardarbība pret bērniem no augstu sabiedrisko stāvokli ieņemošu indivīdu puses. Dažādu veidu un mērogu pedofīlijas skandāli ir jau ierasta lieta Lielbritānijā.

Visbeidzot paradoksālākais ir apstāklī, ka Tereza Meja ir no Konservatīvās partijas, kurai teorētiski vajadzētu kategoriski iestāties pret šīm parādībām. Tas savukārt uzskatāmi parāda Lielbritānijas politiskās sistēmas terminaloģisko sabrukumu. Nekam vaires nevar ticēt, nekas vairs nenozīmē to, ko tam vajadzētu nozīmēt, neviens nosaukums vairs neatbilst savam saturam, viss ir brīvi un patvaļīgi maināms pēc nepieciešamības. Lielbritānijā ir iestājusies – postmoderniskā „paradīze”.

Lielbritānijas piemērs uzskatāmi rāda, ka t.s. „LGBT sabiedrībai” nav mēra sajūtas un ka vienām nenormālām prasībām uzreiz seko citas, vēl nenormālākas un ka tam nav redzams gals, attiecīgi jebkādas piekāpšanās ar seksuālo disfunkciju slimo līdzpilsoņu priekšā ir visa cita starpā arī bezjēdzīgas. Jebkāda piekāpšanās un kompromisi tiek uzskatīti par vājuma pazīmi, kam nekavējoties seko kārtējais agresijas vilnis. Lielbritānijas un citu LGBT avangardvalstu attīstības tendence rāda, ka izmantojot LGBT ideoloģiju tiek veidota LGBT totalitārisma sabiedriskā iekārta, kuras mērķis ir pilnīga tradicionālās sabiedrības pārstāvju iznīcināšana. Attiecīgi Lielbritānijas piemērs un „LGBT sabiedrības” agresīvās manieres liek aizdomāties par to, ka seno sabiedrību drastiskie sodi par seksuālām anomālijām bija racionāli pamatoti un iespējams pie šīs pieejas kaut kādā mērā ir vērts atgriezties (šādām tendnecēm turpinoties, pašsaglabāšanās vārdā šīs metodes sabiedrība vienubrīd vienkārši būs spiesta atkal pielietot).

Avoti:
https://rossaprimavera.ru/news/341184d0
https://ivbg.ru/7860898-mid-velikobritanii-predlagaet-sushhestvenno-izmenit-termin-beremennaya-zhenshhina.html
https://www.mirror.co.uk/news/politics/theresa-may-im-proud-britain-12841941

Informācijas aģentūra
/03.07.2018/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | 1 komentārs

Frīdrihs Šillers: Dziesmas spēks

1. Kā negaiss dārd no kalna spraugas,
Kā pērkons nevaldāms tā nāk,
Klints bluķi viņai pakaļ raujas,
Tās ceļā koki gulties sāk;
Pilns pārsteiguma šausmas saldas
To izdzird ceļotājs un klausās,
Viņš dzird no klints kā atnāk skaņas,
Bet nezin kādēļ sirds tā dauzās;
Tā dziesma plūst un tālāk veļas,
Nav miņas citiem, kur tā ceļas.

2. No tiem, kas burvju varai ļaujas,
Kas rāmi dzīves pavedienu auž,
Kam nekūst sirds no dziedāšanas jaukas,
Ko cēla dziedātāja dvēs’le pauž?
Kā ar dieva zizzli dziesmas
Sirdi paņem savu maņu varā,
Tā noved valstībā, kur dzīvo ēnas,
Tā paceļ augstu debesīs pie labā,
Tai šupul’s kārts starp nopietno un spēli,
Pa kāpnēm augšā ved tā cēli.

3. Kad redz to ļaužu pulkā laistu,
Tad prieks sper soli milzīgu,
Nemanot ar dziesmu skaistu,
Dod likten’s dunku spēcīgu;
Un elku katru, zemē mūrētu,
Rod viesis šis no vietas svešas,
Ir velti jūsmu izpaust viltotu,
Jo klusi nokrīt visas maskas;
Pirms uzvaras kā spēks ir patiesībā
Viss neīstais grūst nebūtībā.

4. Ik sāpe kā ar burvju varu,
Zūd kad dziesmas skanēt sāk,
Smeļ cilvēks pašu dievu garu
Un nemirstīgo spēkā nāk;
Tur dievu augstumos ceļ viņas,
Kur nevar pasaulīgais saitēt,
Tur nav no citiem spēkiem miņas
Un likten’s likstas nespēj kaitēt;
Gaist sirdi nomokošās bēdu dziņas,
Plūst kamēr dziesmu cēlās skaņas.

5. Pēc bezcerīgas ilgošanās soda,
No šķiršanās kad sirdī rūgts,
Bērns žēli raudot mirkli gaida,
Kad piekļausies pie mātes krūts;
To ilgas bērnu dienu mājās vada,
Kur kvēlo tīras laimes liesma,
No tāles sveštikumu goda
Atpakaļ ved ceļotāju dziesma;
Ar īstās dabas pieticību pilda,
No aukstiem noteikumiem silda.

Frīdrihs Šillers
/1795/
Atdzejoja Ivars Prūsis

Informācijas aģentūra
/02.07.2018/

Publicēts iekš DZEJA, Kat.: Kultūra, Reģ.: Vispasaules, Veids: Ziņa, W: FRĪDRIHS ŠILLERS | Komentēt

Īss ieskats Frīdriha Šillera uzskatos par cilvēka estētisko audzināšanu

Rakstā ir apskatīts viens no iespējamajiem cilvēces garīgās pārveidošanas variantiem. Balstoties vācu dzejnieka un filozofa Frīdriha Šillera rakstu analīzē, tiek nodemonstrētas cilvēka, kurš cieš dēļ jūtu un prāta pretrunīguma, estētiskās audzināšanas īpatnības un tiek parādīts, ka tikai no estētiskas attieksmes pret pasauli var rasties patiesa cilvēka gara brīvība.

Romantisms radās kā dabīga reakcija uz XVIII gadsimta franču Apgaismību un tas sevī ietvēra pietiekami konsekventu pasaulskatu (neapšaubāmi sarežģītu un pretrunīgu). Individuālisms, subjektīvisms un iracionālisms kļūst par tā pamatu. Romantisms ir daudzšķautnaina kustība, kura izpaudās poēzijā, glezniecībā, mūzikā, vēsturē, politikā un arī filozofijā [1, с. 3-29].

Ir dažādi iemesli, kādēļ ir svarīgi pievērsties romantisma filozofijai, bet galvenais no tiem ir apstāklis, ka tā satur vairākas iezīmes un momentus, kas noteicas mūsdienu Rietumeiropas filozofijas būtības un rakstura attīstību. “Romantiķi, – uzsver R.M.Gabitova, – kopā ar citiem tiešo zināšanu teorētiķiem, stāv XIX – XX gadsimta buržuāziskās attīstības pašos pirmsākumos.” Viņu filozofiskās pārdomas kļuva par pamatu S.Kjerkegora reliģiskajai filozofijai, V.Diļteja “Dzīves filozofijai” un F.Nīčem.

Romantiķi bija tieši saistīti ar I.Kanta filozofiju, no kuras aizņēmās daudzas idejas. Tā Kanta apziņas formu “autonomija” un konkrēti māksla, salīdzinājumā ar citām garīgās darbības formām, saņēma vētrainu atbalstu no F.Šillera un J.V.Gētes. Pēdējais priecājās, ka viņam sakrīt uzskati ar Kantu tajā, ka “katrs darinājums eksistē priekš sevis paša” [9, с. 362] un ka māksla, tāpat kā daba, nepakļaujas tiem mērķiem un uzdevumiem, ko tām uzspiež no ārpuses rekomendāciju formā par “derīgo”, “tikumisko” un “taisnīgo”.

Drīz arī tiesības (jurisprudenci) sāka uzskatīt par “autonomu”: “Pat tikumība (…) jurisprudencei nav vajadzīga, lai nodrošinātu savā darbības laukā neierobežotu kundzību; tai ir jābūt pilnībā patstāvīgai” [8, с. 66]. Tas pats notika arī ar reliģiju. F.Šillera laikabiedrs F.Šleijermahers, nosakot reliģiju kā jūtas, nostiprina reliģijas “autonomiju” no zinātnes (teorētiskās darbības joma), tikumības un mākslas (divām praktiskās darbības jomām), ar kurām visbiežāk to jauca un sajauca kopā. Un nostiprinot tādu reliģijas “neatkarību” un “savdabību” F.Šleijermahers sekoja sava laika tendencēm, jo nozīmīga XVIII gadsimta garīgās kustības daļa bija veltīta svarīgāko cilvēces ikdienas nozaru un apziņas formu “atbrīvošanai” un “autonomizācijai”.

Tomēr romantismā apziņas formu autonomizācijas princips tika papildināts ar to hierarhiskas pakļāvības principu, kad viena apziņas forma tika izvirzīta par galveno un dominējošo, tai pat laikā mūsdienu modernisms ir pasludinājis visu šo formu principiālu vienlīdzību. Ja F.Šleijermahers uzstāja uz cilvēka reliģisko pārveidošanu, tad “Vēstulēs par estētisko audzināšanu” vācu poēts un filozofs Frīdrihs Šillers parāda vienu no iespējamajiem variantiem ikdienišķās cilvēka apziņas pārejai uz estētisko apziņu.

Saskaņā ar I.Kanta filozofiju, kura neapšaubāmi atstāja lielu ietekmi uz romantiķiem, F.Šillers tiecās uzskatīt, ka parastā cilvēkā eksistē divas spilgti izteiktas pretējas un savā starpā cīnošās sākotnes: jūtas un prāts. Pirmo viņš nosauca par “jūtu tieksmi”, bet otru par “tieksmi pēc formas”. Jūtu tieksmes priekšmets ir ikdienišķā dzīve visplašākajā šī vārda nozīmē, savukārt tieksmes pēc formas priekšmets ir tēls. Ja pirmais atbilst nepieciešamības likumiem, tad otrais pieder brīvības apgabalam. Nepārtraukta šo divu sākotņu cīņa cilvēkā ir nebeidzamu ciešanu, iekšējas “mētāšanās” un garīgas disharmonijas avots. Kāda ir izeja no šīs iekšējās disharmonijas?

F.Šillera prāt izeja no šīs pretrunīgās situācijas ir cilvēka estētiskajā audzināšanā. Tikai skaistums un tieši skaistums var izveidot cilvēku kā vienotu un harmonisku būtni. Vēl V.Vindeļbands uzsvēra, ka “Šillers kā poēts estētiskajā funkcijā redzēja visbūtiskāko un pilnīgāko cilvēka personības izpausmi” [2, с. 260]. Ir labi zināms, ka pats F.Šillers vairākkārtīgi savos darbos izteicās, ka nav cita ceļa, lai padarītu jūtu cilvēku saprātīgu, kā tikai padarot viņu sākumā estētisku.

Pēc Šillera tieši estētiskā darbošanās noved cilvēka garīgos spēkus – jūtas un domāšanu – līdzsvara stāvoklī, mierā un attiecīgi harmonijā. Kāpēc? Ļoti vienkārša iemesla pēc. Šai gadījumā cilvēka dvēsele ne tikai “necieš” no “vienpusējas piespiešanas” no jūtu vai prāta puses, bet tai vispār nav “nekāda satura” [7, с. 318]. Attīstot šo domu F.Šillers parāda, ka dvēsele šajā estētiskajā stāvoklī izjūt tā saucamo “vienkāršās nenoteiktības” vai arī “vienkāršās noteiktības” stāvokli [7, с. 312]. Šajā stāvoklī “griba iegūst pilnu brīvību starp tām” [7, с. 315].

Tādējādi pēc Šillera sanāk, ka eksistē kaut kāda “estētiskā brīvība”, kura balstās jauktā (jūtu – prāta) cilvēka dabā. Tas ir vidējais noskaņojums, kurā gars neizjūt ne fizisku, ne morālu stimulu, bet ir darbīgs un ir pelnījis, lai to uzskatītu par pārsvarā brīvu noskaņojumu. Ja jūtu noteiktības stāvokli nosaukt par fizisko, bet prāta noteiktības stāvokli nosaukt par loģisko un morālo, tad šis trešais stāvoklis būtu jānosauc par estētisko. F.Šillers uzsver, ka šī brīvība “izslēdz noteiktas esamības” un kaut kādā mērā līdzinās “tukšai bezgalībai” [7, с. 320].

F.Šillers traktē tādu “tukšu bezgalību” kā negatīvo brīvību. Cilvēks šajā estētiskajā negatīvās brīvības stāvoklī, nenoteiktības stāvoklī it kā ieiet “nebūtībā” un kļūst par absolūtu nulli, “ir nulle” [7, с. 321]. Un tālāk F.Šillers dod paskaidrojumus, kas ļauj viņam noteikt ieeju reliģiskā problemātikā. Pasekosim līdzi viņa spriedumiem.

F.Šillers, sekojot I.Kantam, atkārto domu, ka cilvēkā mums “ir darīšana ar galīgu garu, nevis bezgalīgu” [7, с. 314], jo galīgs gars iegūst materiālu domāšanas veikšanai no ārienes. Tālāk, cilvēkā intuīcija (tieksme pēc satura) un prāts (tieksme pēc formas) ir stingri nodalīti. Intuīcijas un prāta “gara pretrunu” konstatēja “transcendentālais filozofs” (I.Kants) kā pieredzes pamatojumu un F.Šillera prāt tas ir konstatēts “ar pilnām tiesībām”.

Bet F.Šillers uzskata, ka nedrīkst I.Kantu saprast burtiski. Tas, kurš I.Kantu saprot burtiski, formas atbrīvošanos no satura (kas pēc Šillera ir galvenais transcendentālā filozofa uzdevums) noved līdz “nepieciešamai pretrunai starp jūtām un prātu”. Šai ziņā F.Šillers uzsver, ka “šāds uzskats neiederas Kanta sistēmas būtībā, bet tas atbilst burtiskai tās sapratnei” [7, с. 291]. Šillers uzskata, ka šāda pozīcija ir radusies dēļ “laikmeta nosacījumiem” [7, с. 147]. “No tīrā prāta krātuvēm viņš iznesa svešu, bet tomēr tik pazīstamu morāles likumu un izlika to visā tā svētumā cienīgumu sasniegušā gadsimta priekšā, maz rūpējoties par to, vai tā spožums neizrādīsies dažām acīm pārāk neizturams.” [7, с. 147].

F.Šillers labi saprot, ka dzīvo citā laikmetā kā I.Kants, tāpēc viņš ņemas “parūpēties” par transedentālās filozofijas neizpildīto uzdevumu un parāda “iespēju savienot” intuīciju (tieksmi pēc satura) un prātu (tieksmi pēc formas).

F.Šillers uzskata, ka abas šīs tieksmes ir garā vienotas. Par garu viņš sauc to, ko I.Kants sauca par intuitīvo prātu vai intelektuālo intuīciju, liekot saprast, ka nekas tāds mums nevar būt. Un te ir jāuzsver, ka pēc Šillera gars no vienas puses atšķiras no abām iepriekš minētajām tieksmēm, bet no otras puses tas veido to “neapšaubāmu vienību”. Komentējot I.Kantu viņš raksta, ka “to, kā šķiet, pietiekami neapdomāja tie, kuri iedomājas cilvēka garu rīkojamies patstāvīgi tikai tad, kad tā darbība ir saskaņota ar prātu, bet kad tā tam ir pretrunā, uzskata viņu par pasīvu” [7, с. 315]. Tādējādi F.Šilleram rodas gara termins viņa paša sapratnē – gars, kurš atšķiras no prāta (“morālā gara”).

F.Šillers uzskata, ka gars parādās pirmkārt estētiskās nenoteiktības stāvoklī, kad jūtu un prāta tieksmju līdzsvars “ļauj rasties brīvībai” [7, с. 316]. Tieši šajā estētiskās nenoteiktības stāvoklī parādās gars, ko var saprast kā gribu.

Likumsakarīgi rodas jautājums: kas tas ir par estētiskās nenoteiktības stāvokli? Tukšums? Nekas? Vai arī tomēr kaut kas cits? Atbildot uz šo jautājumu, F.Šillers saka, ka gars ir intuīcija, bet tāda intuīcija, kura nav atkarīga no ārējas (attiecībā pret garu) ietekmes, un, tieši otrādi, ir brīva darbība. Šai gadījumā katrs intuīcijas akts būs radošs gara pašizpausmes akts jauna darinājuma radīšanā. Tieši tāds Šillera sapratnē ir Gars, bezgalīgā Dievība. Dievībai, bezgalīgajam “garam nav robežu, jo tas sevī satur visu realitāti” [7, с. 320]. Tāpēc šis gars ir realitāte, kurš ir pretējs tukšai bezgalībai, un aizpilda bezgalību. Tam nav robežu un tas izslēdz noteiktas esības. Viņš ir viss [7, с. 320].

Vai “galīgs gars” (cilvēks) var izjust stāvokli, kurš ir analoģisks bezgalīga gara (Dievības) stāvoklim? Var, apstiprinoši atbild F.Šillers. Saskaņā ar viņu “tīrs” estētiskās nenoteiktības stāvoklis arī ir bezgalīgā gara stāvoklis, “augstākās realitātes stāvoklis” [7, с. 322].

Tā kā cilvēks tikai tuvojas estētiskās tīrības ideālam, viņš realizē dievības spējas, kuras ir viņa personībā. Tādējādi F.Šillers kategoriski apgalvo, ka “cilvēks bezšaubām savā personībā nes dievestības iedīgļus” [7, с. 286]. Tā nu sanāk, ka F.Šillera negatīvā, estētiskā brīvība ved cilvēku nevis uz kaut kādu nebūtību (“neko”), bet gan uz visesību (“visu”), nevis uz “bezgalīgo tukšumu”, bet gan uz “bezgalīgu pilnību” [7, с. 320]. Šīs “garīgās pilnības jūtas” izskaidro to specifisko baudu, ko cilvēks izjūt estētiskā stāvoklī.

Cilvēks šādā stāvoklī “rada augstākās pakāpes realitāti (- estētisko realitāti) un rada pats sevi kā vispusīgu un harmonisku personību, bet sabiedrību kā estētisku sabiedrību” [5, с. 388]. Tā Šillera prāt notiek nepieciešamā cilvēka dabas apvienošana, pazūd “prāta aptumsums”, tiek panākta patiesa “apgaismība”, garīga “pilnība”, “estētiskā kultūra” un patiesa reliģiozitāte.

Atsauces:
[1.] Антисери Д., Реале Дж. Западная философия от истоков до наших дней: в 4-х т. СПб.: ТОО ТК «Петрополис», 1997. Т. 4. От романтизма до наших дней. 880 с.
[2.] Виндельбанд В. От Канта до Ницше: история новой философии в ее связи с общей культурой и отдельными науками. М.: Канон-пресс, 1988. 496 с.
[3.] Габитова Р. М. Философия немецкого романтизма. М.: Наука, 1978. 288 с.
[4.] Котенева А. В. Проблема личности и духовного преображения человека в психологии и христианской антропологии // Труды членов Российского философского общества. М.: Российское философское общество, 2007. Вып. 14. С. 291-302.
[5.] Михайлов А. В. Шиллер Фридрих // Новая философская энциклопедия: в 4-х т. М.: Мысль, 2001. Т. 4. С. 388-389.
[6.] Челышев П. В. Обыденное сознание, или Не хлебом единым жив человек. М.: МГГУ, 2007. 359 с.
[7.] Шиллер Ф. Статьи по эстетике // Шиллер Ф. Собр. соч.: в 7-ми т. М.: Художественная литература, 1957. Т. 6. 794 с.
[8.] Шлейермахер Ф. Э. Д. Речи о религии. Монологи. М. – К.: REFL-book; ИСА, 1994. 432 с.
[9.] Эккерман И. П. Разговоры с Гѐте в последние годы его жизни. М. – Л.: Academia, 1934. 968 с.

Pāvels Čeliševs, filozofijas doktors
/2014/

Avots:
http://www.gramota.net/materials/3/2014/8-2/50.html

Informācijas aģentūra
/29.06.2018/

Publicēts iekš Kat.: Kultūra, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: FRĪDRIHS ŠILLERS | Komentēt

Frīdrihs Šillers par zinātni, vēstures būtību un tās mācīšanos (Ko tas nozīmē mācīties vispārējo (pasaules) vēsturi un kāds ir šīs mācīšanās mērķis? Ievadlekcija.)

Cienītie! Man ir dots tas priecīgais un godpilnais pienākums iziet ar jums to jomu, kas domājošam novērotājam atver tik daudz pamācoša, darbīgam mūsdienu cilvēkam dod tik lieliskus paraugu tēlus, filozofiem – datus svarīgiem secinājumiem – un visiem bez izņēmuma – bagātīgu cēlas izpriecas avotu, – iziet kopā ar jums milzīgo un plašo vispārējās vēstures lauku. Kad es savā priekšā redzu tik daudz lieliskus jaunos cilvēkus, kurus šeit ir atvedusi cēla zinātkāre un starp kuriem ir ne viens vien radošs prāts nākamajai simtgadei, man dotais pienākums pārvēršas par patīkamu nodarbi, tai pat laikā es jūtu cik grūts un svarīgs ir šis pienākums visā tā apjomā. Jo vērtīgāka ir tā dāvana, kura man jums ir jāsniedz – jo ko gan vērtīgāku viens cilvēks var dot otram cilvēkam kā patiesību? – jo vairāk mani pārņem rūpes, lai šīs dāvanas vērtība manās rokās nesamazinātos. Jo dzīvāka un tiešāka ir jūsu uztvere šajā vislabvēlīgākajā jūsu prāta darbības periodā un jo ātrāk uzliesmo jūsu jaunietības jūtas, jo lielāks ir mans pienākums sargāties no tā, lai šī iedvesma, kuru atmodināt ir tiesības tikai un vienīgi patiesībai, netiktu izlietota necienīgā veidā uz māņiem un maldiem.

Bagāts un daudzveidīgs ir vēstures lauks un tajā ietilpst visa tikumiskā pasaule. Visos cilvēces dzīves apstākļos, visā, ko cilvēks dara nesaprātīgi vai gudri, visā, kas cilvēku maitāja vai pacēla, vēsture bija tā ceļabiedre; tā nemainīgi uzskaita visu, ko cilvēks iegūst un dod. Nav starp mums neviena, kuram vēsture nevarētu pateikt kaut ko noderīgu. Lai cik dažāds arī nebūtu jūs nākotnes aicinājums, jūs neizbēgami kaut kur sastapsieties ar vēsturi. Bet viens aicinājums ir obligāts katram no jums, tas, dēļ kura jūs esat nākuši šai pasaulē, – izveidot sevi par cilvēku un, lūk, tieši uz to, uz cilvēku, vērš savu uzmanību vēsture.

Bet pirms precīzāk noteikt, cienītie, to, ko jūs varat sagaidīt no priekšmeta, uz kuru jābūt vērstai jūsu uzcītībai, un pirms noteikt, kāds ir dažādu speciālu disciplīnu mācīšanās mērķis, es uzskatu par nepieciešamu apstāties pie paša jūsu nodarbes mērķa. Šī jautājuma iepriekšēja apskatīšana, kuru es uzskatu par lietderīgu un nepieciešamu, pirms mūsu nākamās akadēmiskās iepazīšanās, uzreiz dos man iespēju vērst jūsu uzmanību vissvarīgākajam vispārējās vēstures aspektam.

Mācību plāns, ko sastāda zinātnieks, kurš strādā tikai, lai pelnītu dienišķo maizi, atšķiras no mācību plāna, kuru sastāda filozofisks prāts. Pirmais, ja ir uzcītīgs, rūpējas tikai par to, lai izpildītu nosacījumus, kuri izriet no viņa darba pienākumiem un lai izmantotu iespējamos labumus. Savus intelektuālos spēkus viņš izmanto, lai uzlabotu savu materiālo stāvokli un lai apmierinātu savu sīko patmīlību. Uzsākot savu akadēmisko darbību, šis nākamais zinātnieks sev par vissvarīgāko uzskata vispirms rūpīgi nodalīt tās disciplīnas, kuras viņš sauc par “maizes disciplīnām”, no visām pārējām, kuras apmierina tikai garu kā tādu. Laiku, kas tiek veltīts pēdējām disciplīnām, viņš uzskatītu par nepiedodamu sava nākamā aicinājuma tēriņu. Viņš ar visu savu uzcītību gatavojas apmierināt tās prasības, kuras var viņam izvirzīt tā likteņa lēmējs, un uzskata, ka ir izdarījis, visu, ko varējis, ja var nebaidīties no šīs augstākās instances. Kad viņš ir beidzis kursu un viņa mērķis ir sasniegts, viņš atvadās no saviem skolotājiem, jo kādēļ gan viņam tos vēl apgrūtināt? Pats svarīgākais viņam tagad ir ārišķīgi izlikt uz apskati atmiņā uzkrātās bagātības un rūpēties par to, lai tās nekristos cenā. Zinātnes attīstība, kura dod tam maizi, uztrauc viņu, jo prasa no tā jaunu darbu un padara bezjēdzīgu iepriekšējo. Katrs ievērojams jauninājums viņu biedē, jo sadragā novecojušās skolā mācītās patiesības, kuras viņš ar tādām grūtībām ir apguvis, un apdraud visu viņa iepriekšējās dzīves darbu. Vai gan saujiņa “maizes zinātnieku” nekliedza visskaļāk pret reformatoriem? Kurš gan visvairāk liek šķēršļus nobriedušajai revolūcijai zinātnes jomā? Katrs gaismeklis, ko jebkurā zinātnē ir iedegusi kāda laimīga ģēnija roka, izgaismo viņu gara nabadzību. Viņi cīnās cietsirdīgi, izmisīgi un viltīgi, tāpēc ka aizstāvot savas skolas patiesības, viņi cīnās par savu eksistenci. Tāpēc nav nesamierināmāka ienaidnieka, nav skaudīgāka darba biedra, nav lielāka intriganta kā “maizes zinātnieks”. Jo mazāk prieka viņam dod zināšanas pašas par sevi, jo vairāk viņš mēģina panākt pagodinājumus “no ārpuses”. Amatnieka un strādnieka – radītāja novērtēšanai viņam ir tikai viena mēraukla: izlietotie pūliņi. Tāpēc neviens tik gauži nežēlojas par nepateicību cik “maizes zinātnieks”; viņš gaida sev godalgas nevis no sava prāta bagātību krātuvēm, bet gan no ārējas atdzīšanas, no pagodinājumiem, no materiāliem labumiem, un, ja tas viņam netiek dots, “maizes zinātnieks” kļūst par visnelaimīgāko cilvēku. Viņš dzīvoja, strādāja un naktis negulēja veltīgi. Un viņš veltīgi tiecās pēc patiesības, ja tā neizvērtās zeltā, avīžu uzslavās un valdnieku labvēlībā.

Nožēlojams ir tāds cilvēks: viņa rīcībā esot tik cēlam ierocim – zinātnei un mākslai, viņš netiecas radīt un nerada neko augstāku, kā parasts strādnieks ar saviem visparastākajiem darba rīkiem, un vispilnīgākās brīvības valstībā velk līdzi savu verdzisko dvēseli! Bet vēl daudz nožēlojamāks ir tas talantīgais jaunais cilvēks, kura brīnišķīgās dabīgās spējas, kaitīgu dzīves piemēru iespaidā, tiek ievirzītas šajā maldīgajā un nožēlojamā ceļā, cilvēks, kurš ļauj sevi nosliekt uz šo nederīgo un skopo uzkrāšanu savas nākamās karjeras vārdā. Zinātne, kuru viņš izvēlējās kā savu nākamo specialitāti, drīz sāks viņam apnikt kā amatnieka gabaldarbs. Viņā mostas vēlmes, kuras nespēj apmierināt tāda zinātne, viņa talants saceļas pret tādu profesiju. Viss, ko viņš rada, viņam izliekas kā ne ar ko nesaistīti gabali; viņš neredz sava darba jēgu un šis bezmērķīgums viņam ir neizturams. Viņa profesijas pedantiskais darbs viņu nomoka, jo viņš tam nevar pretnostatīt priecīgo možumu, kuru rada tikai skaidrs nodoms un radošo pūliņu beigu nojausma. Viņš jūtas kā atrauts, nogriezts no visu lietu kopsakarības, jo neiekļāva savā darbības laukā visu pasaules veselumu. Juridisko zinātņu izzinātājs sāk just pretīgumu pret savu jurisprudenci, kad, sasniedzis augstāku prāta attīstības pakāpi, viņš redz visas jurisprudences problēmas, lai gan tieši tagad viņam būtu jātiecas radoši radīt ko jaunu un izlabot ievērotās nepilnības, izmantojot visu savu garīgo spēku pilnību. Ārsts sāk vilties savā profesijā, kad lielas neveiksmes viņam pierāda visu medicīnas ierobežotību. Teologs zaudē uzticību savai sistēmai, kad viņš sāk zaudēt ticību par viņa mācības pareizību.

Cik gan milzīga starpība ir, ja šos piemērus salīdzina ar filozofisku prātu! Ar to cītību, ar kādu “maizes zinātnieks” atdala savas disciplīnas no citām, filozofs tiecas paplašināt savas zinātnes lauku, lai atjaunotu savas zinātnes saikni ar citām zinātnēm – es saku atjaunotu, jo tikai abstrahējošs prāts ir radījis šīs robežas, šo zinātņu nodalītību vienai no otras. Filozofisks prāts savieno to, ko sadala “maizes zinātnieks”. Filozofs samērā ātri pārliecinās, ka intelekta sfērā, līdzīgi kā jūtu pasaule, viss atrodas savstarpējā sakarībā, un viņa spēcīgā tieksme pēc vienotā veseluma nespēj samierināties tikai ar atsevišķiem veseluma gabaliem un fragmentiem. Visas viņa tieksmes ir vērstas uz zināšanu pilnību un pilnīgumu. Viņš savā cienīgajā nepacietībā nevar nomierināties, kamēr visi viņa termini nesaplūdīs vienā harmoniskā veselumā, kamēr viņš nenokļūs savas zinātnes un mākslas pašā sirdī un kamēr neiegūs iespēju ar prieku pārraudzīt visu tās sfēru. Jaunie atklājumi viņa darbības laukā, kas dod triecienu pa “maizes zinātnieku”, filozofisku prātu sajūsmina. Reizēm viņi atrisina problēmas, kuras padarīja par nepabeigtām viņa sistēmu tās terminos vai ieliek pēdējo akmeni, kurš iztrūka tās pabeigšanai. Un pat ja viņi var sagraut šo celtni, ja no jauna atklāts fiziskās pasaules likums sagrauj visus viņa zinātniskos darbus, tad patiesības mīlestība viņam vienmēr ir spēcīgāka, nekā mīlestība pret savu sistēmu, un viņš labprāt nomainīs savu nepilnīgo veco sistēmu ar pilnīgāko jauno. Un pat ja nekāds ārējs grūdiens nesatricinās viņa idejisko māju, viņš, nepārtrauktas un pamatīgas pilnveidošanas tieksmju dzīts, pats sāks savas sistēmas pārveidošanu, lai radītu to pilnīgākā veidolā. Pārejot no vienām celtnēm pie citām, pilnīgākām, filozofisks prāts iet uz priekšu pa pilnības ceļu, tai pat laikā kad “maizes zinātnieks” savā prāta sastingumā bailīgi turas pie neauglīgām un vienveidīgām skolas atziņām.

Vistaisnīgākais citu nopelnu tiesnesis ir filozofisks prāts. Viņš ir pietiekami vērīgs un talantīgs, lai rēķinātos ar citu daiļradi, tai pat laikā viņš ir pietiekami objektīvs, lai novērtētu pat visniecīgāko ieguldījumu zinātnē. Visi pasaules prāti strādā viņa labā, līdzīgi kā visi pasaules prāti strādā pret “maizes zinātnieku”. Pirmais prot pārvērst par savu visu, ko domā un dara apkārt citi viņam, jo domājošiem prātiem ir iekšējs kopīpašums uz visu idejisko mantību; viena iekarojums patiesības izziņas laukā uzreiz ir arī visu pārējo iekarojums. “Maizes zinātnieks” norobežojas no visiem saviem kaimiņiem, viņam skauž viņu gaisma un saule un viņš cītīgi sargā to grīļīgo žogu, kurš vāji to sargā no saprāta uzvaras. Lai ko arī nedarītu “maizes zinātnieks”, viņa darbības motīvs un stimuls atrodas tikai ārpusē, tai pat laikā, kad filozofisks prāts atrod sev stimulu savas nodarbošanās priekšmetā, savā darbā. Cik gan lielāka ir viņa iedvesma, ar kādu viņš ķeras pie darba, cik gan lielāka ir viņa uzcītība, cik gan viņš ir možāks un aktīvāks, kad viņam spēkus piedod viņa paša darbs. Viņa radošajās rokās mazais kļūst par dižo, tāpēc ka viņa acu priekšā stāv tas lielais, kam viņš kalpo, tai pat laikā “maizes zinātnieks” pat dižajā redz tikai mazo. Filozofisku prātu nosaka nevis tas, ko viņš dara, bet gan tas, kā viņš to dara. Lai kur viņš arī nebūtu un ko nedarītu, viņš atrodas visa centrā. Lai kā arī viņa nodarbošanās to neattālinātu no citiem brāļiem, viņš vienmēr paliek viņiem radniecīgs un tuvs dēļ sava harmoniskā un radošā saprāta; viņš tiekas ar viņiem sfērā, kur atrod viens otru visi radošie prāti.

Vai man ir jāturpina, cienītie, vai arī es varu cerēt, ka jūs jau esat nolēmuši, kuru no diviem manis uzzīmētajiem portretiem jūs sev ņemsiet par paraugu? No šīs jūsu izvēles ir atkarīgs vai ir jāiesaka jums mācīties vispārējo vēsturi vai arī ir vērts jūs no tās atbrīvot. Es atzīstu tikai otro portretu, jo, ja zinātne mēģinās būt noderīga pirmā portreta pārstāvjiem, tad tas zinātni tālu atmetīs no tās augstajiem mērķiem, un mazs ieguvums tiks nopirkts par pārāk augstu cenu.

Šādi ar jums nonākot līdz skatu punktam, no kura ir jānosaka zinātnes vērtība, es tagad varu pāriet pie vispārējās vēstures jēdziena, tas ir pie mūsu šodienas lekcijas priekšmeta.

Atklājumi, kurus veica eiropiešu jūrasbraucēji atsevišķās jūrās un attālos kontinentos, dod mums tik daudz pamācoša, cik arī interesanta. Viņi iepazīstināja mūs ar tautām, kuras atrodas visdažādākajās attīstības pakāpēs, kas ir salīdzināms ar dažāda vecuma bērniem, kuri atrodas blakām pieaugušajam un atgādina viņam, kas viņš pats kādreiz bija un no kā ir izaudzis. It kā kāda gudra roka saglabāja priekš mums šīs mežonīgās tautas līdz tam laikam, kad mēs savā kultūras attīstībā aizgājām pietiekami tālu, lai šo atklājumu izmantotu sev noderīgi un šajā spogulī ieraudzītu aizmirsto mūsu tautas sākumu. Cik pazemojoša un drūma ir tā mūsu bērnības bilde, ko rāda mums šīs tautas! Un tomēr, attīstības pakāpe, kurā mēs tās redzam, nav pirmā. Mēs viņas redzam jau kā tautas, kā politiskus organismus. Tikai pārmērīgas piepūles ceļā cilvēks varēja pacelties līdz politiskās sabiedrības līmenim.

Ko tad mums stāsta ceļotāji par šiem mežoņiem? Daudzi no viņiem pat nebija pazīstami ar nepieciešamākajiem amatiem, neprata izmantot dzelzi, arklu un pat uguni. Daudzi vēl cīnījās ar mežonīgiem zvēriem par pārtiku un mājokli, daudziem runa nebija daudz tālāk tikusi par zvēru kliegšanu. Vieniem nebija laulības sakaru, citiem nebija nekāda priekšstata par privātīpašumu, vēl citiem neattīstītais intelekts neļāva pat saglabāt informāciju par ikdienas pieredzi. Mežoņi bezrūpīgi pameta guļvietas, kurās viņi bija gulējuši, neiedomājoties, ka nākamajā dienā viņiem atkal vajadzēs gulēt. Bet kari notika visur un uzvarētā ienaidnieka gaļa kalpoja kā balva uzvarētājam. Citām ciltīm, kuras, iepazīstot daudzas dzīves ērtības, pacēlās augstākā attīstības pakāpē, eksistē drausmīgas verdzības un despotisma formas. Lūk, afrikāņu despots, kurš pārdot savus padotos par šņabja malku; lūk, viņa padotie, kurus nogalina uz viņa kapa, lai tie tam kalpotu viņā saulē. Te ticīgs vientiesis klanās nožēlojama fetiša priekšā, bet te – šausminošam nezvēram. Savu dievu sejās cilvēks zīmē pats savu attēlu. Tur, kur viņš neatrodas verdzības, muļķības vai māņticības gūstā, viņš, neesot ierobežots ne ar kādiem brīvības likumiem, ir nelaimīgs dēļ citām galējībām. Vienmēr gatavs aizsargāties un uzbrukt, mežonis bailīgi ieklausās tuksnesī. Viss, kas jauns, ir viņa ienaidnieks, un tāpēc nelaime tam svešzemniekam, kuru vētra ir izskalojusi mežoņa krastā! Viņam netiks iekurts nama pavards un viņš neizjutīs viesmīlības labumus. Bet pat tur, kur cilvēks ir pacēlies virs naidīgas norobežošanās līdz sabiedriskajiem sakariem, pārgājis no vajadzības uz labklājību, no bailēm uz prieku, – cik gan dīvains un mežonīgs viņš mums liekas! Viņa gaume ir tik rupja, ka viņš meklē prieku reibuma stāvoklī, skaisto – kroplajā, slavu – nesamērīgās galējībās. Pat viņa tikumi rada mūsos pretīguma sajūtu, bet tas, ko viņš sauc par laimi, atgrūž mūs un izsauc tikai riebumu vai žēlumu.

Tādi bijām arī mēs. Astoņpadsmit gadsimtus atpakaļ Cēzars un Tacits mūs atrada ne tajā labākajā stāvoklī.

Kas tad mēs esam tagad? Atļaujiet man uz mirkli apstāties tajā gadsimtā, kurā mēs dzīvojam un pie tās pasaules, kurā mītam, raksturojuma.

Cilvēks ar savu uzcītību iekārtoja šo pasauli un ar neatlaidību un veiklību pakļāva nepakļāvīgo zemi. Te viņš atkaroja jūrai daļu sauszemes, tur padarīja auglīgu neauglīgo zemi. Cilvēks sajauca zemes joslas un gadalaikus, norūdot maigos Austrumu augus skarbāka klimata apstākļiem. Viņš pārnesa Eiropu uz Vestindiju un Dienvidu okeānu, savukārt Āziju nodibināja Eiropā. Tagad virs Vācijas mežiem redzama skaidra debess, jo tos saules gaismai pieejamus padarīja spēcīgās cilvēka rokas, un Reinas ūdeņos atspīd Āzijas vīnogas. Tās krastos paceļas cilvēku pilnas pilsētas, kurās rit modra dzīve, pārpildīta ar darbu un izpriecām. Atrodoties šeit starp miljoniem sev līdzīgo, cilvēks mierīgi bauda sava darba augļus, savukārt iepriekš viņš nevarētu mierīgi gulēt, ja netālu būtu kaut vai tikai viens vienīgs kaimiņš. Vienlīdzību, ko viņš zaudēja, kļūstot par sabiedrības locekli, viņš atguva pateicoties gudriem likumiem. No aklās gadījuma un vajadzības varas viņš guva patvērumu daudz maigākā sabiedriskā līguma kundzībā un upurēja mežonīga plēsēja brīvību daudz cēlākās cilvēciskās brīvības labā. Viņš veica ražīgu savu darba augļu un rūpju sadali. Smaga vajadzība vairs viņu nepiesien arklam un ienaidnieks vairs no tā neatrauj, lai cīnītos par dzimteni un mājas pavardu. Zemkopja darbs piepilda klētis ar maizi, karavīru ieroči aizsargā valsti. Cilvēka īpašums ir likuma aizsardzībā un viņam ir nodrošinātas vērtīgās tiesības pašam izvēlēties savu profesiju.

Cik daudz mākslas darbi tika radīti, kādus brīnumus veica uzcītība, kāda gaisma apspīdēja visas zināšanu jomas, kopš tiem laikiem, kad cilvēkam vairs nav neauglīgi jāizšķērž savi spēki piespiedu pašaizsardzībai, kopš tiem laikiem, kad no viņa paša gribas ir atkarīgs kā cīnīties ar trūkumu, no kura pilnībā vēl nav izdevies atbrīvoties, kopš tiem laikiem, kad viņš ieguva bezgala vērtīgo priekšrocību pašam likt lietā savas spējas un sekot savam aicinājumam! Kā visur ir atdzīvojies darbīgums, kopš daudzveidīgas vajadzības deva jaunu grūdienu cilvēku izgudrošanas spējai un atklāja jaunas darba jomas! Sabruka šķēršļi starp nācijām, kurus radīja valstu naidīgais egoisms. Visi domājošie prāti tagad ir savienoti vispasaules saitēm un jaunā Galileja vai Erasma ģēnijs tiks izgaismots ar visu sava gadsimta spožumu. Kopš likumi ir nonākuši līdz cilvēku vājībām, cilvēks nāk pretī likumam. Atmaigstot likumiem atmaigst arī cilvēki, līdzīgi kā kādreiz skarbie likumi padarīja cilvēkus skarbus. Līdz ar barbarisku sodu pazušanu, pazuda arī barbariski noziegumi. Dižais solis cilvēka cilvēciskošanā izpaužas apstāklī, ka likumi jau ir tikumības gara pilni, lai gan paši cilvēki vēl nav. Kad cilvēks tiek atbrīvots no pienākuma piespiedu kārtā, tad viņā sāk valdīt tikumiskā daļa. Tas, kurš nebaidās no nekādiem sodiem un sirdsapziņas pārmetumiem, to sāk saturēt piedienības un goda likumi.

Tiesa gan arī mūsu gadsimtā ir palicis daudz iepriekšējo barbarisko laiku atlieku – šo gadījuma un vardarbības seku, kuras nevajadzētu iemūžināt mūsu saprāta gadsimtā. Un pat šim seno un viduslaiku barbariskajam mantojumam cilvēka prāts piešķīra sava veida lietderību. Cik nekaitīgu un pat noderīgu viņš padara to, ko vēl pagaidām neuzdrošinās gāzt no troņa! Uz rupjās un arhaiskās lēņu sistēmas bāzes Vācija uzbūvēja savas reliģiskās un politiskās brīvības sistēmu. Romas imperatora ēna, kura saglabājās šajā Apenīnu pusē, dod pasaulei daudz vairāk laba, nekā drausmīgais tā pirmtēls Senajā Romā, tāpēc ka tā uztur noderīgu valstisku sistēmu vienprātībā, savukārt tas apspieda cilvēka darbīgumu verdziskā vienveidībā. Un pat mūsu reliģijā, lai cik tā nebūtu izkropļota ar tām neuzticamajām rokām, no kurām mēs to saņēmām, redzama tā cildenā daudz augstākās filozofijas ietekme.

Visbeidzot, ņemsim mūsu valstis. Cik cieši un cik meistarīgi tās ir saistītas savā starpā un cik ciešāka ir šī saikne, kuru nosaka cēla nepieciešamība, par svinīgajiem pagātnes līgumiem! Mieru tagad sargā nepārtraukta gatavība karam un vienas valsts egoisms stāv citu valstu labklājības sardzē. Eiropas valstu savienība it kā ir pārvērtusies vienā lielā ģimenē. Tās dalībnieki vēl var naidoties viens ar otru, bet ir jācer, ka tie vairs neplosīs viens otru gabalos.

Cik gan pretrunīgas ir šīs bildes! Kurš gan varētu izsmalcinātajā XVIII gadsimta eiropietī, kurš ir aizgājis tālāk savā attīstībā, atpazīt mūsdienu progresējošo kanādieti vai seno ķeltu. Visi šie uzlabojumi, mākslas sasniegumi, pieredzes iekarojumi, viss tas prāta darinātais radās un pilnveidojās cilvēkā tikai dažu tūkstošgažu laikā. Visi šie mākslas brīnumi un gigantiskie viņa darba mīlestības veidojumi tapa dzīvi no viņa paša. Kurš to radīja un kas pamudināja to darīt? Caur kādiem stāvokļiem izgāja cilvēks līdz viena galējība nomainīja citu un no mežonīga alu iemītnieka viņš pacēlās līdz iedvesmotam domātājam, līdz izglītotam pasaulīgajam cilvēkam? Vispārējā vēsture dod atbildi uz šiem jautājumiem.

Viena un tā pati tauta vienā un tajā pašā teritorijā paveras mūsu acu priekšā bezgalīgi dažāda, ja mēs to novērojam dažādos vēstures periodos. Ne mazāk pārsteidzoša ir starpība starp vienas un tās pašas paaudzes cilvēkiem, kuri dzīvo dažādās valstīs. Kāda tradīciju, valsts iekārtu un tikumu dažādība! Cik strauja ir tumsas un gaismas, anarhijas un kārtības, labklājības un nabadzības nomaiņa, mēs ieraudzīsim, ja ieskatīsimies cilvēkā tikai nelielā Zemeslodes pleķītī – Eiropā. Viņš ir brīvs uz Temzas un var pateikties par to tikai sev. Viņš ir neaizsniedzams savos Alpos un neuzvarams savos mākslīgajos kanālos un purvos. Vislas krastos viņš ir vājš un nabadzīgs dēļ saviem strīdiem; Pireneju otrā pusē viņš ir vājš un nabadzīgs dēļ sava miera. Amsterdamā cilvēks dzīvo labklājībā, neievācot ražu. Nelaimīgs un nabadzīgs viņš ir Ebro ielejā – šajā neizmantotajā paradīzē. Mēs reizēm redzam divas tautas, kuras vienu no otras ir atdalījis bezgalīgs okeāns, un kuras tai pat laikā ir kļuvušas par tuviem kaimiņiem dēļ kopīgām vajadzībām, mākslas, darba mīlestības un politiskiem sakariem. No otras puses, uz vienas un tās pašas upes krastiem dzīvo cilvēki, kuri ir atsvešināti viens no otra ar dažādiem reliģiskiem rituāliem. Kas trieca spāņus pāri Atlantijas okeānam un kādēļ viņi nevarēja pāriet Taho un Gvadijānu? Kādēļ tik daudz karaļnamu ir saglabājies Itālijā un Vācijā un kādēļ viņi visi, izņemot vienu, pazuda Francijā? Vispārējā vēsture dod atbildi uz šiem jautājumiem.

Pat tas, ka mēs šeit ar jums esam sanākuši kopā uz šīs nacionālās kultūras pakāpes, ar šo valodu, ar šiem tikumiem, pilsoniskām tiesībām, sirdsapziņas brīvību, – tas viss iespējams ir visu iepriekšējo pasaules vēstures notikumu rezultāts. Jebkurā gadījumā ir nepieciešama visa pasaules vēsture, lai izskaidrotu šo atsevišķo momentu. Ja mēs kļuvām par kristiešiem, tad tam bija nepieciešams, lai šī reliģija, ko sagatavoja daudzskaitliskas revolūcijas, rastos no jūdaisma, lai tā atrastu Romas valsti tādu, kādu tā atrada, lai ātri un uzvaroši izplatītos pa visu pasauli un galu galā pat iesēstos cēzaru tronī. Mūsu mežonīgajiem priekštečiem tjūringas mežos bija jāpakļaujas frankiem, lai pārņemtu no viņiem ticību. Tikai pateicoties savas bagātības pieaugumam, tautas tumsonībai un valdnieku vājumam garīdzniecībai radās izdevība ļaunprātīgi izmantot savu autoritāti un nomainīt savu garīgo varu ar pasaulīgo zobenu. Vajadzēja, lai baznīcas hierarhija Gregora un Inokentija personās izgāztu pār cilvēci visas savas šausmas un garīdznieciskās despotijas bezmērīgā samaitātība un neiedomājamā pērkamība, lai tas pamudinātu bezbailīgo augustīniešu mūku pacelt šķelšanās karogu un izraut no Romas baznīcas rokām pusi Eiropas. Tam visam bija jānotiek, lai mēs šeit ar jums varētu pulcēties kā kristieši – protestanti. Bet tādēļ bija nepieciešami arī mūsu hercogu ieroči, kuri piespieda Kārli V noslēgt reliģisko mieru, bija nepieciešams Gustavs Ādolfs, kurš atriebās par šī miera pārkāpšanu un jauns līgums, kurš nodibināja mieru uz veselām simtgadēm. Lai amatniecība un tirdzniecība varētu zelt, lai bagātība varētu radīt mākslu, lai valsts sāktu cienīt zemkopja derīgo darbu un lai mūsu vidusšķira – šī visas mūsu kultūras radītāja – spētu radīt priekšnosacījumus drošai cilvēces laimei, vajadzēja pacelties pilsētām Itālijā un Vācijā, tām vajadzēja atvērt savas durvis darbam, nomest dzimtbūšanas važas, izraut tiesu varu no tumsonīgo tirānu rokām un piespiest sevi cienīt ar karojošās Hanzas palīdzību. Vajadzēja, lai vācu imperatori izšķērž savus spēkus ilgos simtgades karos ar pāvestiem, saviem vasaļiem un skaudīgajiem kaimiņiem, lai Eiropa apglabā Āzijā liekos un tādēļ bīstamos iedzīvotājus un nepakļāvīgie lēņu augstmaņi iztērētu savu dumpīgo garu kulaku tiesībās, Itālijas gājienos un krustakaros, – un tā visa rezultātā tika pārvarēts mežonīgs haoss, par valsts varu cīņu vedošie spēki nonāca svētīgā līdzsvarā, kā auglis ir pašreizējais mūsu miers. Lai izrautu mūsu garu no tumsonības ķēdēm, kurās to turēja garīgās un laicīgās varas varmācība, vajadzēja atkal ļaut uzdīgt zinātības sēklām, neskatoties uz tās mežonīgo vajāšanu, un Al-Mamudam vajadzēja atgriezt zinātnei to, ko tai nolaupīja Omārs. Mūsu senčiem vajadzēja iziet cauri nedzirdēti barbariskām mocībām, lai no asiņainās “dieva tiesas” nonāktu līdz humānajai cilvēku tiesai; bija vajadzīga trakumsērga, lai piespiestu noklīdušo medicīnu sākt pētīt dabu. Mūkam pa naktīm pēdējiem spēkiem bija jāgatavo pretinde pret to ļaunumu, kas tika radīts to pašu mūku darbības rezultātā, tai pat laikā visiem laicīgajiem cilvēkiem par prieku klosteros līdz grāmatu iespiešanas laikmeta sākumam izdevās saglabāt Augusta laikmeta fragmentus. Apspiestajam ziemeļu barbaru garam bija jāiztaisnojas ar Grieķijas un Romas tēlu palīdzību un zinātnei bija jānoslēdz vienošanās ar mūzām un grācijām, lai atrastu ceļu pie sirdīm un iegūtu cilvēku audzinātājas godu. Un vai tad Grieķija varēja radīt Fukidīdu, Platonu, Aristoteli, bet Roma – Horāciju, Ciceronu, Virgīliju un Līviju, ja šīs valstis nebūtu pacēlušās uz to politiskās labklājības līmeni, kuru tās tiešām sasniedza, – citiem vārdiem sakot, ja prelūdija tam nebūtu visa to iepriekšējā vēsture? Cik daudz atklājumu, izgudrojumu, politiskām un reliģiskām revolūcijām bija jānotiek vienā un tajā pašā laikā, lai šie jaunie un vēl maigie zinātnes un mākslas uzplūdi varētu attīstīties un plaši izplatīties! Cik gan vajadzēja vest karus, noslēgt, saraut un pēc tam atkal noslēgt savienības, lai novestu Eiropu līdz tam miera stāvoklim, kas ļauj pilsoņiem un valstīm sakoncentrēt uzmanību pašiem uz sevi, sakoncentrēt spēkus saprātīgu mērķu sasniegšanai!

Pat mūsu pilsoniskās dzīves ikdienišķajās izpausmēs mēs neizbēgami paliekam iepriekšējo gadsimtu parādnieki. Mūsu kultūra ievāc nodevas no visdažādākajiem cilvēces vēstures periodiem, tieši tāpat kā mūsu greznumlietas nāk no visdažādākajām pasaules malām. Vai tad bez Kolumba, kurš atklāja Ameriku, vai Vasko de Gamas, kurš apbrauca Āfriku, mums būtu tie apģērbi, ko mēs nēsājam, par tādām cenām, un tās garšvielas, kuras mēs liekam pie ēdiena? Vai gan tad mums būtu daudzi ārstēšanas un arī iznīcināšanas līdzekļi?

Tā stiepjas notikumu ķēde no šī mirkļa līdz cilvēku dzimuma rašanās sākumam, notikumu, kuri ir saistīti savā starpā kā cēlonis un sekas. Tikai bezgalīgs prāts ir spējīgs aptvert tos visus un pilnā apjomā; toties cilvēkam ir dotas daudz šaurākas robežas. I. Neskaitāms daudzums šo notikumu nav atstājuši nekādu cilvēcisku liecību un nebija cilvēku novērošanas objekts vai arī nav atstājuši par sevi nekādu pēdu. Tas attiecas uz notikumiem, kuri notika pirms cilvēka rašanās un pirms rakstības parādīšanās. Jebkuras vēstures avots ir nostāsts, bet tā nodošanas orgāns ir valoda. Viss periods, līdz radās valoda, lai cik arī liela nozīme pasaulei tam nebūtu, ir zudis pasaules vēsturei. II. Bet arī pēc valodas rašanās un ar to saistītām iespējām aprakstīt visu notiekošo un nodot to cietiem, šī nodošana sākumā notika apšaubāmā un nedrošā veidā – caur leģendām. Viena paaudze nodeva otrai paaudzei par šiem notikumiem no mutes mutē, un tā kā nodošana notika caur vidi, kura mainījās un turpina mainīties, līdz ar to mainījās arī nododamā saturs. Tāpēc dzīvā nodošana un mutiskās sāgas ir ļoti neuzticams avots vēsturei. Tāpēc arī visi notikumi, kuri notika pirms rakstības rašanās ir gandrīz zuduši pasaules vēsturei. III. Bet arī rakstītie dokumenti nav mūžīgi. Dēļ nejaušības un laika graujošās ietekmes ir gājis bojā milzīgs daudzums pagātnes pieminekļu un tikai nedaudzi spēja izdzīvot līdz grāmatiespiešanas laikmetam. Daudz lielāka to daļa ir zudusi vēsturei kopā ar visām tām ziņām, ko mēs no tiem varētu uzzināt. IV. Visbeidzot no visa tā mazā, ko ir saudzējis laiks, lielākā daļa ir līdz nepazīšanai izkropļota neobjektivitātes, muļķības un nereti arī notikumu aprakstītāja savdabības ietekmē. Neuzticību izsauc pat vissenākie vēsturiskie pieminekļi un šī neuzticība mūs nepamet pat lasot mūsdienu notikumu hronikas. Ja no pretrunīgām liecībām mums ar grūtībām izdodas noskaidrot patieso notikumu ainu, kas notika mūsu dienās, starp cilvēkiem, kuru vidū mēs dzīvojam, pilsētā, kurā mēs mītam, tad cik gan daudzkārtīgi grūtāk ir iegūt pareizas ziņas par laikiem un tautām, kuru savdabīgā ikdiena un tikumi atdala mūs vairāk kā tūkstošgades. Maz skaitliskie notikumi, kuri paliek pāri pēc visām iepriekš izteiktajām atrunām, sastāda vēstures materiālu visplašākajā šī vārda nozīmē. Kas tad no šī vēsturiskā materiāla ir vispārējās vēstures objekts?

No visas šo notikumu summas vēsturnieks pirmkārt iegūst tos, kuriem bija svarīga, nopietna un acīmredzama ietekme uz pašreizējo pasaules stāvokli un uz pašreiz dzīvojošo paaudzi. Vācot materiālus pasaules vēsturei ir jāņem vērā kā viens vai otrs vēsturiskais fakts ir saistīts ar pašreizējo pasaules stāvokli. Tādējādi vispārīgā vēsture vadās no principa, kurš ir tieši pretējs faktiskai notikumu secībai. Īstā notikumu secība iet no lietas rašanās līdz tās pašreizējam stāvoklim. Vēsture savukārt dodas no pašreizējā lietu stāvokļa un iet atpakaļ pie tās ģenēzes. Kad no tekošā gada un gadsimta vēstures pētnieks domās atgriežas pie tieši pirms viņa iepriekš bijušā un sastopas šeit ar vēsturiskiem faktiem, kuri izskaidro viņam pēc tam notikušos notikumus, kad viņš izseko visam procesam līdz pašam sākumam – ne līdz pasaules sākumam, līdz kam viņam nevar būt ceļveža, – bet līdz atstāto pieminekļu parādīšanās sākumam, tad viņam rodas iespēja noiet atpakaļceļu un, kā ceļveža diegam esot viņa atzīmētajiem faktiem, viegli un bez grūtībām pēc tam noiet no atstāto pieminekļu rašanās laika līdz jaunākajiem laikiem. Tā arī ir mūsu pasaules vēsture, kas jums tiks mācīta manās lekcijās.

Tā kā pasaules vēsture ir atkarīga no avotu bagātības vai nabadzības, tajā neizbēgami būs tik daudz problēmu, cik to ir atstāstos. Cik lielā mērā pasaules attīstības notikumi pēc nepieciešamības, secīgi un nosacīti izriet viens no otra, tik lielā mērā gadījuma kārtā un fragmentāri tie ir saistīti savā starpā vēsturiskā izklāstā. Tāpēc eksistē izteikta neatbilstība starp notikumu attīstības gaitu pašreizējā pasaulē un notikumiem pasaules vēsturē. Pašreizējās pasaules attīstības gaitu varētu salīdzināt ar nepārtrauktu upes straumes tecējumu, savukārt pasaules vēsturē tiek atspoguļota te viens, te cits upes vilnis. Tālāk. Tā kā viegli var būt, ka kaut kāda attāla pasaules notikuma saistība ar šodienu ir acīmredzama ātrāk, kā tā saistība ar parādībām, kas bija pirms tam vai notika reizē ar to, tad neizbēgami notikumi, kuri ir cieši saistīti ar šodienu, nereti mums šķiet izolēti tajā gadsimtā, kad tie notika. Kā šādu faktisku piemēru var minēt kristietības un kristīgās morāles rašanos. Kristīgā reliģija tik lielā mērā piedalījās pašreizējās pasaules veidošanā, ka tās rašanās ir viens no nozīmīgākajiem pasaules vēstures faktiem. Tomēr, ne tas laiks, kad tā radās, ne tā tauta, kurā tā radās, nedod (dēļ avotu trūkuma) nekādus apmierinošus izskaidrojumus par tās rašanās iemesliem.

Tāpēc mūsu pasaules vēsture nekad nevarētu kļūt par kaut ko vairāk kā tikai fragmentu agregātu un tā nebūtu zinātnes nosaukuma cienīga, ja tai palīgā nenāktu filozofija. Savienojot šos fragmentus ar mākslīgiem starpposmu elementiem, filozofija pārvērš šo agregātu par sistēmu, saprātīgā un likumsakarīgā vienotā veselumā. Šīs pieejas pamatā ir fakts, ka dabas likumi un līdzīgā kārtā arī cilvēka gara likumi ir vienoti un nemainīgi. Tieši šī vienotība ir iemesls tam, ka sakrītot analoģiskiem ārējiem apstākļiem, notikumi, kuri notika senā pagātnē, var atkārtoties jaunākos laikos, tā rezultātā, izejot no jaunākajiem notikumiem, kuri atrodas mūsu redzeslokā, retrospektīvi var izdarīt secinājumus un izgaismot parādības, kuras ir nozudušas pirmsvēsturiskajos laikos. Izziņas metode “pēc analoģijas” ir spēcīgs palīglīdzeklis visur, tai skaitā arī vēsturē. Tomēr šīs metodes izmantošanai ir jābūt attaisnotai ar nozīmīgiem iemesliem un jāizmanto tā ir saprātīgi un pietiekami uzmanīgi.

Filozofisks prāts ilgi nekavēsies pie pasaules vēstures materiāla; viņam rodas jauna tieksme, nēpārvarama tieksme asimilēt visu apkārt esošo savā personiskajā, saprātīgajā natūrā un pacelt jebkuru viņa priekšā notiekošo parādību uz augstāko pakāpi, uz domas pakāpi. Jo biežāk un ar lielākiem panākumiem viņš atjauno savus mēģinājumus sasaistīt pagātni ar tagadni, jo vairāk viņš tieksies traktēt to, ko agrāk apskatīja kā cēloni un sekas, kā saistību kāda ir starp mērķi un līdzekļiem. Viena parādība pēc otras sāk pamest aklas aptuvenības un likumsakarīgi nenoteiktas brīvības lauku un kā atsevišķs elements pievienojas harmoniski savienotam veselumam (kurš eksistē, protams, tikai domātāja priekšstatos). Drīz viņam kļūst grūti sevi pārliecināt, ka notikumu secīgums, kurš viņa priekšstatos izskatās tik likumsakarīgs un saprātīgs, nav spēkā arī pašreizējā pasaulē. Viņam ir grūti atkal atgriezties aklas nepieciešamības valstībā, kas prāta gaismas ietekmē bija sākusi iegūt tik pievilcīgu izskatu. Galu galā viņš aizņemas harmoniju no savas iekšējās pasaules un pārvieto to ārpusē, mantu pasaulē, tas ir, viņš ienes saprātīgu mērķi pasaules procesā un teoloģisko pirmsākumu vēstures zinātnē. Apbruņots ar visu to, viņš vēlreiz iziet cauri vēsturei un izpēta katru parādību, ar kuru satiekas tās bezgalīgajos plašumos. Tūkstošiem faktu apstiprina teoloģisko principu un tūkstošiem faktu to noliedz. Bet, kamēr pasaules notikumu ķēdē iztrūkst virkne svarīgu starpposmu, kamēr liktenis atliek savu slēdzienu par tik lielu skaitu notikumu, viņš pasludina jautājumu par atklātu, un tad virsroku gūst tas skatījums, kurš nodrošina maksimālu prāta apmierināšanu un kurš dod maksimālu prieku sirdij.

[Runājot par teoloģijas principu vēsturē, tiek domāts t.s. “vēstures gars”, kurš lielai daļai ateistu ir Dieva vietā un kuru Šillers labi un uzskatāmi parāda. Reliģijas apgalvo, ka Dievs esot, ko zinātniski ir problemātiski pierādīt. Ja pieņem, ka Dievs eksistē, tad “vēstures gars” ir Dieva darbības sekas un pierādījums. Ja pieņem, ka Dieva nav, tad “vēstures gars” ir tas, kas virza cilvēci, ko tā vieglākai uztverei pieņem par Dievu. Jebkurā gadījumā “vēstures gars” kā parādība eksistē un visa vēsture ir tā eksistences pierādījums.]

Nez vai ir vērts minēt par to, ka šādā garā veidotas pasaules vēstures kļūšana par zinātni ir iespējama tikai tālākā nākotnē. Priekšlaicīga tik plaša mēroga pielietošana viegli varētu novest pētnieku līdz tam, ka viņš sāks izvarot vēsturiskos faktus un tādējādi attālinās brīdi, kad pasaules vēsture kļūs par zinātni, tā vietā, lai to tuvinātu. Tomēr nekad nav par agru pievērst uzmanību šai vienlaicīgi skaidrajai un tai pat laikā ignorējamajai pasaules vēstures daļai, lai gan ar šo savu daļu tā cieši pieguļ cilvēku tieksmju visaugstākajam objektam. Jau tikai šī viena mērķa priekšnojautai ir jākalpo vēstures pētniekam kā vislielākajam stimulam un priekam. Viņam būs svarīga pat vismazākā piepūle, vērsta uz to, lai viņš vai nu personiski vai kaut vai caur saviem vēlākajiem sekotājiem, piedalītos pasaules mēroga problēmu atrisināšanā un satiktos ar visaugstāko garu tā visskaistākajās viņa radošās darbības izpausmēs.

Pasaules vēstures mācīšanās, cienītie, ja tai pieiet tieši šādā veidā, būs tik pat noderīga nodarbe, cik arī patīkama. Viņa apgaismos jūsu prātu un iedegs jūsu sirdi ar cēlu entuziasmu. Viņa sargās jūsu garu no zemiskas un maziskas pieejas tikumiskām problēmām un, atverot jūsu acu priekšā dižo laikmetu un tautu bildi, koriģēs jūsu pārlieku pārsteidzīgos secinājumus, kurus jūs būsiet izdarījuši minūtes iespaidā, un pasargās no aprobežotiem slēdzieniem egoisma ietekmē. Pieradinot cilvēku apskatīt sevi sakarā ar visu savu pagātni un sagatavojot viņu secinājumiem par tālāko nākotni, vēstures mācīšanās dzēš robežas starp dzimšanu un nāvi, kas ieslēdz tik šaurās un mokošās robežās individuālo cilvēka dzīvi, un ar savu optisko ilūziju pagarina viņa īso eksistenci līdz bezgalībai, padarot nemanāmu pāreju no indivīda dzimtā.

Cilvēks mainās un noiet no skatuves; kopā ar viņu mainās un pazūd viņa uzskati. Tikai viena pati vēsture nemainīgi paliek uz skatuves – nemirstīga visu laiku un tautu pilsone. Gan uz asiņainiem varas darbiem, gan uz miermīlīgām tautām, kuras pārtiek tikai no savu ganāmpulku piena, viņa skatās vienādi gaiši ar homēriskā Zeva skatienu. Lai arī cik patvaļīgi cilvēciskā brīvība nerīkotos ar pasaules attīstības gaitu, vēsture mierīgi noskatās uz visu šo jucekli, jo ar savu tālredzīgo skatu jau redz mirkli, kad šo neapturamo un šaudīgo brīvību savaldīs nepieciešamība. To, ko viņa slēpj no pāvesta Gregora vai Kromvela, kuri mocās sirdsapziņas mokās, viņa dāsni pastāsta cilvēcei – “ka paštaisns cilvēks var sekot arī zemiskiem mērķiem, bet nereti viņš tādā veidā neapzināti palīdz viscēlākajiem”.

Viņu neapžilbinās nekāds dižums, viņa nekritīs gadsimta aizspriedumu gūstā, jo viņa ir visu lietu īsto likteņu iemiesojums. Viss, kas ir beidzis pastāvēt, viņai eksistēja tikai noteikto laiku. Viņai nenovīst lauru vainags, kurš ir iegūts īstiem nopelniem, un viņa satriec pīšļos godkāres radītos obeliskus. Atklājot mums to smalko mehānismu, caur kuru dabas klusā roka kopš laiku sākuma plānveidīgi attīsta klusumā cilvēka spēkus un precīzi atzīmē, kas tieši attiecīgajā laika posmā ir izdarīts, lai izpildītu šo dabas plānu, vēsture atjauno pareizo mērogu, lai novērtētu laimi un nopelnus, ko visādi kropļo ilūzijas, kuras valda dotajā gadsimtā. Viņa sargā mūs no pārspīlētas pagātnes pielūgšanas un no bērnišķīgas nožēlas par pagājušajiem laikiem. Koncentrējot mūsu uzmanību uz to, kas pieder mums pašiem, viņa neliks mums gribēt Aleksandra vai Augusta izdaudzināto laiku atgriešanos.

Visi iepriekšējie gadsimti, neapzinoties to vai nesasniedzot mērķi, strādāja, lai paceltos līdz mūsu cilvēciskajam gadsimtam. Visas bagātības, kuras ir iegūtas ar darbu un talantu, saprātu un pieredzi visā pasaules eksistences laikā, gala beigās pieder mums. Tikai vēsture spēj iemācīt jūs pareizi novērtēt tos labumus, ko mēs nenovērtējam tikai tāpēc, ka mēs pie tiem esam pieraduši un esam saņēmuši tos bez cīņas; bet visa cita starpā par šiem labumiem ir samaksāts ar labāko un cēlāko cilvēku asinīm un to panākšanai bija nepieciešams daudzu paaudžu smags darbs! Un kurš no jums, kam ir skaidrs prāts un jūtīga sirds, var atcerēties par šo dižo pakalpojumu bez slepenas vēlēšanās atmaksāt nākamajai paaudzei šo parādu, kuru iepriekšējai paaudzei atdot vairs nav iespējams! Mums ir jādeg cēlā tieksmē dot arī mūsu devumu tam bagātīgajam patiesības, tikumības un brīvības mantojumam, ko mēs saņēmām no pagātnes, un pavairotu to nodot nākamajām paaudzēm, un nostiprināt mūsu īslaicīgo eksistenci ar to ķēdi, ar kuru savā starpā ir saistītas visas cilvēces paaudzes. Lai cik arī dažāds nebūtu tas aicinājums, kurš jūs gaida pilsoniskajā sabiedrībā, katrs no jums var dot savu devumu šai lietā. Katrs nopelns, tas ir ceļš uz nemirstību, uz to īsto nemirstību, kad darbības lauks [jeb “lieta” – krieviski “delo”] turpina dzīvot un tiecas tālumā pat tad, kad tā aizsācēja vārds jau ir nodevies aizmirstībai.

Frīdrihs Šillers, Jēnas universitātes profesors, vēsturnieks, dzejnieks, dramaturgs, rakstnieks, ārsts, tieslietu students
/1789/
No krievu valodas tulkoja Ivars Prūsis

Avoti:
Фридрих Шиллер, Собрание сочинений, T4, 1956, стр. 9 – 29
http://www.friedrich-schiller-archiv.de/historische-schriften/was-heisst-und-zu-welchem-ende-studiert-man-universalgeschichte/

Informācijas aģentūra
/19.06.2018/

Publicēts iekš Kat.: Vēsture, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: FRĪDRIHS ŠILLERS | 2 komentāri

Ir vērts apsvērt mažoritārās vēlēšanu sistēmas ieviešanu

Jānis Urbanovičs

Drīzumā notiks Saeimas vēlēšanas – notikums, kuru gaida ikviens. Pilsoniski aktīvā sabiedrības daļa – cerībā kaut ko mainīt, pilsoniski neaktīvā – cerībā, ka kaut kas mainīsies bez viņu dalības, politiķi – cerībā, ka viņus ievēlēs vai pārvēlēs. Īsāk sakot – visi cer uz labāku dzīvi. Tā, protams, ir visur un vienmēr bijis.

Pagājušā gadsimta sākumā iedibināt labākas dzīves pamatus cerēja arī Latvijas Satversmes tēvi, kuri Satversmē ierakstīja, ka Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Tāda bija “eiropeiskā” mode. Proporcionālo vēlēšanu sistēmu uzskatīja par savā ziņā brīnumrecepti, kuru īstenojot, sabiedrība sāks dzīvot daudz labāk. Bija cerība, ka Latvijā, kur nebija noturīgo demokrātisko tradīciju, tas nodrošinās iedzīvotāju interešu proporcionālo pārstāvniecību Saeimā un mazinās spriedzi starp dažādiem sociāliem slāņiem.

Sākot no 5.Saeimas ievēlēšanas 1993.gadā, Latvijas sabiedrībā parādījās neapmierinātība ar pastāvošo vēlēšanu sistēmu, taču nekas tā arī nemainās. Proporcionālo vēlēšanu sistēmas attīstības un darbības pamatā ir stabilas un noturīgas partijas, taču Latvijas partiju sistēmu kā stabilu un līdz galam izveidojušos nevarēja vērtēt nedz deviņdesmito gadu sākumā, nedz tagad, Saeimas vēlēšanu priekšvakarā. Latvijā nav no paaudzes paaudzē pārmantotās partiju atbalstīšanas tradīcijas. Rezultātā partijas nav ieinteresētas atdot savas “iekšas” atbalstītāju vētīšanai.

Latvijas pieredze rāda, ka ir sarukusi saikne starp vēlētāju un deputātu, bet pastiprinājusies plaisa starp iedzīvotājiem un politiķiem. Saeimā tiek «iebīdīti» partiju saraksti, kurus balsta interešu atbalstītāju un lobētāju klubiņi jeb, kā tagad ir modē teikt, patiesā labuma guvēji. Šādi veidoto bezpersonisko partiju kandidātu sarakstu vēlētāju uzmanības piesaistīšanai «atšķaida» ar dažiem pievilcīgiem “tēliem”, staltākām stājām, un to visu pārklāj iespaidīgie lozungi un labskanīgie saukļi. Tomēr realitātē lielākā daļa sarakstos iekļauto cilvēku faktiski nekontaktē ar potenciālajiem sava apgabala vēlētājiem, vēl jo vairāk – viņi vispār var nebūt no attiecīgā reģiona. Tāpēc netiek nodrošināta vēlētāju interešu pārstāvniecība Saeimā. Tad cilvēki, protams, var būt pamatoti neapmierināti ar ievēlētajiem pārstāvjiem, taču tas īsti neko nedod – atsaukt konkrētu deputātu nevar. Tas veido situāciju, ka katrs no 100 deputātiem ir pārāks par tautu un atsvešinās no tās. Tautai atliek vien vēl četrus gadus čīkstēt un sūdzēties, cik viss ir slikti.

Taču tā tas nav bijis vienmēr. Tieši Latvijai svarīgākais lēmums – Latvijas neatkarības atjaunošana notika citādi. 1990.gada 18.marta Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas norisinājās pēc mažoritārās vēlēšanu sistēmas 201 vienmandātu vēlēšanu apgabalā. Tieši šī Augstākā Padome maijā pieņēma Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Mažoritārajā sistēmā ievēlētie deputāti skaidri zināja, ko grib viņu vēlētājs.

Ideja par pāreju uz mažoritāru vēlēšanu sistēmu izskan diezgan regulāri kopš 5.Saeimas laikiem. Arī es pats esmu nācis klajā ar izstrādātu attiecīgu likumprojektu, kura diemžēl neguva parlamentāriešu atbalstu. Kā ierasts, oponentu galvenais arguments ir traumas baiļu sindroms: mažoritārā sistēma varot labi darboties tikai viendabīgās sabiedrībās, bet tādā sociāli un etniski neviendabīgā sabiedrībā, kāda ir Latvijā, tas nedarbosies un var novest pie bīstamas sociālo un etnisko konfliktu padziļināšanas. Jāatzīmē, ka šobrīd senākā un vienkāršākā mažoritārā vēlēšanu sistēma pastāv vairāk nekā 80 pasaules valstīs, kuras nebūt nav pašas viendabīgākās.

Pasaulē pastāv trīs vēlēšanu sistēmas – mažoritārā, proporcionālā un jauktā. Katrai ir nianses un īpatnības, un nevar apgalvot, ka kāda no tām ir absolūti vislabākā. Tomēr laika gaitā, attīstoties valsts iekārtai, drīkst notikt izmaiņas arī vēlēšanu sistēmā – no tā nav jābaidās, izvērtējot visus plusus un mīnusus.

Pastāvot mažoritārai vēlēšanu sistēmai, valsts teritoriju iedala vēlēšanu apgabalos atbilstoši deputātu skaitam. Latvijā attiecīgi tie būtu 100 apgabali, no katra ievēlētu vienu cilvēku. Deputātu kandidātus joprojām izvirza politikās partijas.

Būtisks pluss ir tāds, ka katrs ievēlētais kandidāts profesionālajā un politiskajā darbībā ir saistīts ar savu apgabalu, pārstāv to, pārzina reģiona situāciju, izprot problēmas. Līdz ar to reģioni netiek atstāti novārtā, bet kandidāti «neceļo» no viena vēlēšanu apgabala uz citu. Kaut arī kandidātu izvirza partija, deputāts ir atbildīgs tieši vēlētāju priekšā, jo vēlētājiem ir tiesības šo deputātu atsaukt. Tādējādi tauta var «savus kalpus» kontrolēt. Skaidrs arī tas, ka izglītotā sabiedrībā par deputātu kandidātu izvirza personu ar vislabāko politisko piedāvājumu, nevis labākajiem sakariem.

Mažoritārās sistēmas pievilcība ir faktā, ka tā laika gaitā sakārto politisko partiju sistēmu. Ar laiku samazinās partiju skaits, mazinās gadījuma partiju veidošanās iespējas. Vēlētāji sadalās pēc noteiktiem principiem, apvienojas partijas ar līdzīgām vērtībām un ideoloģijām, un, kas svarīgi, ekstrēmistu partijas, par kurām parasti balso mazs vēlētāju skaits, zaudē iespēju iekļūt parlamentā.

Proporcionālo vēlēšanu vēl viens, taču pavisam nopietns, negatīvs “blakusefekts” ir fakts, ka ikvienam sarakstam ir līderis – lokomotīve, kas ievelk Saeimā arī citus. Laikam ejot, tiem, kuri ievēlēti līdzās lokomotīvēm, objektīvi ir vai nu jāpakļaujas līderim, vai arī, ja pašos pamostas līderība – jāiet prom, kas arī notiek katrā sasaukumā. Tikmēr mažoritārā sistēmā tā nav, jo ikviens ir personība un pakļaujas tikai vēlētājam.

Vēlēšanu sistēmas maiņa nav pašmērķis. Manuprāt, tas ir veids, kā Latvijā kopīgiem spēkiem var veicināt cilvēku aktivitāti, tautas uzticēšanos Saeimai un valdībai, valsts kopīgo attīstību.

Jānis Urbanovičs, Saeimas deputāts
/06.06.2018/

Avots:
http://pietiek.com/raksti/ka_padarit_politika_arodu_grutaku_un_atbildigaku

Informācijas aģentūra
/19.06.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Kaspars Dimiters: Mums bērnus neizglābt ar plakātiem un dziesmām

Bij aizdomas, bet nu jau zinu tieši:
pie varas vecie labie ‘komjaunieši’.
Reiz vajāja tie, sludinot: mēs brāļi…
Nu brālību šo kūrē liberāļi.

Nu planetāra viņu ‘kompartija’.
Daudz globālāka, nekā Kremlim bija.
Ir viņiem viņu ‘komjauniešu’ masa,
kas domāt liek, kā ‘kompartija’ prasa.

Ne sarkanais – tiem varavīksne plīvo.
Tiem neder, ja kā cilvēks tu vēl dzīvo.
Tiem maksā uzņēmēji, politiķi lobē.
Tie zin, ka vergi neprotestēs skrobē.

Tie zin, ka katram liels vai mazs ir kredīts.
Ka parādnieks – kā līķis neapbedīts.
Ka tautas pretošanās dzīvā jauda
dziest elka priekšā, kura vārds ir Nauda.

Tiem kalpo Linkedin-i, Google-s, Instagram-i –
vispubliskākie masu prieka nami.
Ne Ņujorku vien, Londonu vai Rīgu –
tie visu visur dara vienveidīgu.

Tiem komponisti, mākslinieki klanās.
Ir Satori Lv, kur tādi ganās.
Ir galma rakstnieki šo dibenbrāļu pusē.
Par viņiem raksta, guļ ar tiem un tusē.

Kopš Atmodas šo plānu kūrē cieši
gan padlaiku, gan jaunie ‘komjaunieši’.
Un tauta pati visos sasaukumos
no jauna ievēl mīkstos, zilos, glumos.

Ja varētu, tie tikai praidos ietu
un godā celtu tikai vienu vietu.
Bet jābalso par tiem būs atkal taču.
Tik tāpēc valstī svētku daudz, lai mazāk traču.

Lai gan nekas te nepieder vairs pašiem,
lai gan viss tirgots tiek par Jūdas grašiem,
lai gan pat Lats guļ kapiņos, kā zinām,
ik gadu Neatkarību sev atgādinām.

Ne senču tikumam, ne Dievam kalpot spējam.
Sen visu to tik svētkos imitējam.
Pēc Mežaparka asariņas, vaida,
tiek masas lēmētas, lai jaunu praidu gaida.

Sēž korķos tauta, svešās zemēs ganās.
Mīt WhatsApp-ā, jo mūžam jāsazvanās.
Ir sēru, gaviļu un sporta dienas,
bet Feisbuks galā visus liek pie sienas.

Sen tautas domas plašsaziņa stellē.
Liek internets tai aizmirsties šai ellē.
Liek Sodomā tai justies pozitīvi.
Lieki baudīt atkarības, dēvējot par dzīvi.

Liek bērnus audzināt ar dēmonisku vaļu.
Lai tetovē un pīrsingo kā gaļu.
Lai pārguļ agri, bojā iet lai jauni.
Lai stulbina tos elki, modes klauni.

Ir krāsainība pārcelta zem jostas.
Nu zonas intīmās tiek pušķotas un postas.
Ir vīri femīni, bet sievas maskulīnas.
Ir gejiem bārdas, pensionārēm – džīnas.

Viss nodots, degradēts par miesas kāri.
Klāj geju varavīksni eirotautām pāri.
Pat Latves simtgadi mums, latviešiem, par spīti
simt dienas apgānīs nu sodomīti.

Smīn bārdās baņķieri, smīn ierēdņi no VID-a,
smīn Saeimas naciķi un Vienotības fida.
Jo viss būs tā, kā ‘komjaunieši’ kūrēs –
caur Sodomu uz elli Latvi stūrēs.

Bet ja nu pēkšņi mainīsies te vara,
ja būs kas līdzīgs, kā te bij pie cara?
To arī zinu precīzi un tieši –
to apkalpos tie paši ‘komjaunieši’.

Ja citi karogi būs varas mastiem,
ja zīmēties te liegts būs pederastiem,
tie paši vecie ‘komjaunieši’ brāļi
būs dedzīgākie tradicionāļi.

Pat kultūrļaudis nemuks projām alpos,
tie jaunai varai piemēroti kalpos.
Bet pagaidām viss tā, kā min to dzeja:
100 dienu praids un dibens – laika seja.

Sen piegriezies man sociāli rīmēt.
Sen gribētu vien japāniski zīmēt.
Bet Latves karogs, tik daudz sāpēs tērēts,
nu simtgadē ar praida mēsliem smērēts.

No apgānītās varavīksnes briesmām
Mums bērnus neizglābt ar plakātiem un dziesmām.

Kaspars Dimiters
/09.06.2018/

Avots:
http://kasparsdimiters.lv/

Informācijas aģentūra
/19.06.2018/

Publicēts iekš DZEJA, Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | Komentēt

Bērnu traģēdijas Latvijā

Konstantīns Bojārs

Samērā bieži ir sastopami gadījumi, kad krieviski runājošo ģimeņu bērni mācās latviešu skolās un latviešu valodu ir labāk apguvuši un pārvalda, nekā latvieši.

Latviešu bērni savās klasēs pret tādu klases biedru sāk izturēties nicinoši, negatīvi un pat neieredz. Latviešu bērnu vecāki skolai izsaka pārmetumus, – kā tas var būt, ka “krievulēns” latviešu valodu zina labāk, nekā viņu bērni. Acīmredzot kaut kas nav kārtībā ar pasniegšanu.

Pārnācis mājās, krieviski runājošais skolēns paskaidro situāciju un, raudādams paziņo, ka viņš latviešu skolu kategoriski neapmeklēs. Vecāki sameklē skolu, kurā mācības notiek krievu valodā.

Latvijas televīzijā atbildīgais par demogrāfijas jautājumiem izteicās un kā patīkamu notikumu paziņoja, ka jaunā krievu ģimenē piedzimis bērns un vecāki tautību ierakstījuši – “latvietis”. Bērns, protams, mācīsies latviešu skolā un noteikti daudzās skolās būs gadījumi, ka latvieši šo bērnu vairāk vai mazāk nicinās, pazemos un arī viņam jautās: “Tavs tēvs un māte krievi, kā tu kļuvi par latvieti?” Bērns, pārnācis no skolas ar asarām acīs raudās un jautās: “Tēti un mamma, jūs abi esat krievi, kāpēc manos dokumentos ierakstījāt, ka esmu latvietis?”

Krievu – pareizticīgo ģimenēs vecākiem bērnus būtu jākrista, jāaudzina, stiprinot pareizticīgo saimē, bērnam vispirms attiecīgi jāmāca mātes – krievu valoda, krievu tautas tradīcijas. Tāds cilvēks tiks pozitīvi vērtēts arī citās valstīs, līdzīgi kā poļu cilvēki, nokļuvuši citā valstī, veido savas kopienas, aicina savus katoļu garīdzniekus, cenšas saglabāt savas tautas tradīcijas. Arī Turcijas turki dzīvo Vācijā jau trīs vai četrās paaudzēs kā vācu pilsoņi, tomēr viņi jūt līdzi savas tautas notikumiem, piedalās vēlēšanās utt.

Personīgi apmeklēju Vācijā it kā latviešu ģimenes, kur bērni, īpaši mazbērni kaunas pat atzīt, ka viņu tēvs, vecvecāki ir latvieši, par Latviju neinteresējas un negrib neko zināt. Arī pašreizējā laikā notiek cilvēku migrācijas, kas saistīta ar darba meklējumiem un aizbraukšanu no gandrīz iznīcinātās valsts kā tādas, jo badoties un mirt badā, kā būtībā notiek Latvijā, neviens negrib.

Runājot par pašreiz Latvijā krievu tautības cilvēku apzīmēšanu bieži jādzird vārds “okupanti”, “vatņiki” un pat Latvijas Saeimā deputāts Edvīns Šnore lieto apzīmējumu – krievu “uts”. Protams, krievvalodīgie un arī loģiski domājošie latvieši ir aizvainoti. Tādā gadījumā, kāda attieksme ir sagaidāma no nacionālistu bērniem latviešu skolās attiecībā pret krieviski runājošajiem bērniem, neraugoties uz viņu labām sekmēm mācībās un arī latviešu valodas apgūšanu un labu uzvedību?

2017.gada jūnijā pie manis ieradās pareizticīga sieviete un lūdza noturēt svēto misi (dievkalpojums par viņas mirušajiem dzimtas cilvēkiem). Sarunā viņa pastāstīja, ka māsas dēls, 3.klases latviešu skolas skolēns, viņai centies iestāstīt, strīdējies, ka Krievijā nav demokrātijas. Uz jautājumu, – “Kāpēc viņš tā domā?”, zēns atbildējis: “Krievijā prezidents Vladimirs Putins esot aizliedzis homoseksuālismu, viendzimuma laulības utt.” “Kas tev to teica?”- skolā skolotāja, latviešu skolā, kur viņš sekmīgi mācījās.

2013.gadā labklājības ministre Ilze Viņķele uzbāzīgi reklamēja bērniem skolā mācīt homoseksuālisma jautājumus, bet ministres aktivitātes šajā jautājumā beidzās nesekmīgi. Izrādījās, ka Latvijas Saeimā, sabiedrībā, ir ļaudis ar “taisnām” mugurām.

Nevar nerunāt par homoseksuālisma jautājumu Krievijā, jo Rietumvalstis atsakās no kristietības vērtībām. 2013.gada 11.jūnijā Krievijā arī attiecībā uz bērnu audzināšanu pieņemts aizliegums nepieļaut netradicionālo seksuālo attiecību propagandu. Ņemot vērā Vladimira Putina nesavtīgās rūpes par Krievijas iedzīvotāju audzināšanu, saglabājot kristīgās garīgās vērtības, paies vairāki gadi un kristīgā pareizticīgā Krievijas tauta viņam par godu visdrīzāk uzstādīs pieminekli.

Turpretī Rietumu valstīs, it īpaši Vācijā, Francijā un citās, kuras lielā mērā atteikušās no kristīgām vērtībām un pieņēmušas homoseksuālisma atbalstīšanu visos tā izpausmes veidos, kā tautas 50 – 70 gadu laikā aizies bojā, izmirstot, jo Dievs par sodomijas grēkiem nosoda daudz stingrāk un bargāk. Reālā dzīve un statistika liecina, ka arī mēs esam nonākuši postā, nabadzībā un likvidācijas stāvoklī.

Konstantīns Bojārs, Ogres Sv.Meinarda Romas katoļu baznīcas draudzes prāvests
/02.02.2018/

Informācijas aģentūra
/19.06.2018/

Publicēts iekš !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Valsts obligātās veselības apdrošināšanas ieviešana ir jāaptur

Manā skatījumā pašreizējais valsts obligātās veselības apdrošināšanas plāns ir jāaptur. Pieļauju, ka šī reforma ir pat pretrunā ar Latvijas Satversmi un cilvēktiesībām. To, ka reforma ir pretrunā ar Pasaules Veselības organizācijas vadlīnijām, to, ka Eiropas Komisija uzskata, ka tādējādi pasliktināsies veselības aprūpes pieejamība, var neņemt vērā, jo Latvijas amatpersonas un it sevišķi veselības ministre nekad nekļūdās, vai ne?

Prettiesiski un noziedzīgi ir uzsākt reformu, pat precīzi nezinot, cik cilvēkus tas skars un cik cilvēki paliks bez pilnvērtīgas veselības aprūpes. Tā taču ir joma, kurā likme ir cilvēku veselība un dzīvība. Tā ir vienaldzība un cinisms – likt uz spēles simtiem tūkstošu cilvēku veselību, septiņreiz visu neapdomājot un neparedzot iespējamās, turklāt neatgriezeniskās sekas.

Tiek apgalvots, ka šāda brīvprātīgā piespiedu veselības apdrošināšana ienesīšot naudu budžetā. Lai gan neviens nevar pateikt, cik tieši no sociāli neapdrošinātiem cilvēkiem būs gatavi maksāt. Tas nozīmē, ka nav skaidrs, kādi būs ieņēmumi budžetā. Excel, protams, pacieš visu, kā to ne vienu vien reizi ir parādījušas citas reformas.

Visticamāk atkārtosies laika pārbaudi izturējušais scenārijs – daļai no tiem, kuriem būs jāmaksā, naudas apdrošināšanai nebūs, pie ārstiem viņi neies, slimības tiks ielaistas, un viņus ārstēs jau neatliekamā kārtā, kas izmaksās daudzkārt dārgāk, un par to samaksās visi pārējie. Un, ja nu reformas reālās izmaksas būs lielākas par ieguvumu no apdrošināšanas iemaksām, vai tad ministre atkāpsies un līdzekļus atmaksās?

Ļoti izteiksmīgs ir fakts, ka vienotās datu bāzes izveidei tika pieprasīts un piešķirts finansējums no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Līdz reformas sākumam ir palikuši 6 mēneši. Reāli šai datubāzei būtu jābūt gatavai vēl agrāk – jau septembrī, lai tie cilvēki, kuriem jāveic iemaksas, varētu tās laicīgi veikt. Ņemot vērā to, kā veicās ar e-veselības ieviešanu līdz šim un ka tā joprojām klibo uz abām kājām, īpašas ilūzijas par veiksmīgu iznākumu lolot nav saprātīgi. Turklāt vienotajā datubāzē informāciju par cilvēkiem iekļaus un aktualizēs kopā 17 valsts institūcijas, 228 sociālo pakalpojumu sniedzēji un 119 pašvaldību sociālie dienesti. Tātad šī projekta koordinācija būs vēl sarežģītāka.

Analīze par piešķirtajiem gandrīz 2 miljoniem no IT viedokļa ir detaļas, kas tikai novērš uzmanību no galvenajiem jautājumiem par reformu pēc būtības. Bet, lasot Veselības ministrijas komentārus par datubāzi un tās izvietošanu, varēja atrast vairākus murgus no IT viedokļa. Arī pēc uzbūves tā ir salīdzinoši maza un vienkārša datubāze, kas apkopo cilvēku piederību dažādām definētām grupām uz laika ass. Jautājums paliek, kurš reāli kūrē šo IT projektu un kurš uzvarēs iepirkumā. Bet nekas vairs neizbrīna – tas, ka valsts iestādes Latvijā ir spējīgas “apgūt” jebkuru naudas summu, ir sen zināms fakts.

Gudrais mācās no citu kļūdām, muļķi – no savām, bet Veselības ministrijā no kļūdām nemācās, kā rāda līdzšinējā rīcība – pat atzīt savas kļūdas šīs iestādes pārstāvji nav spējīgi. Ir skaidrs, ka Veselības ministrija nav spējīga ne plānot, ne realizēt pat savas murgainās idejas.

Ilmārs Poikāns
/14.05.2018/

Avots:
http://pietiek.com/raksti/par_veselibas_apdrosinasanu_un_ministres_demisiju

Informācijas aģentūra
/19.06.2018/

Publicēts iekš E-VESELĪBA, Kat.: Medicīna, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Teritorija valstij nav “svētā govs”, reizēm to ir lietderīgi ziedot apmaiņā pret mieru un stabilitāti

Sabiedrībā ir kļūdains uzskats par valsti kā par struktūru, kura tiecas pēc teritoriālas ekspansijas. Patiesībā tā nav. Bieži lielā mērā tā nav. Protams, eksistē valsts veidolā noformētas politekonomiskās sistēmas, kurām ekspansija ir ne tikai dzīvesveids, bet izdzīvošanas līdzeklis.

Tiesa gan šādas struktūras (kuru uzskatāms piemērs ir daudzās nomadu cilšu lielvalstis) tiecas periodiski (saskaņā ar ekonomisko nepieciešamību) aplaupīt vājākos kaimiņus, nevis panākt kontroli pār tiem. Kontroli uzstāda tikai tad, kad kārtējais kaganāts noteiktā savas attīstības posmā rada pietiekamu resursu bāzi, lai organizētu pastāvīgu pakļauto aplaupīšanas sistēmu. Tas ir tad, kad pastāvīga laupīšana ir nodrošināta ar resursiem un tāpēc ir ekonomiski izdevīgāka par periodiskām laupīšanām.

Tomēr šāda sistēma ir nestabila un var tikt nodrošināta tikai uz palielināta militārā kontingenta turēšanas pakļautajās teritorijās rēķina. Tā rezultāta laupitājvalsts vai nu militāri – politiski “pārpūlas” vai arī mēģina deleģēt vietējiem kadriem okupācijas spēku funkcijas. Tā tas, piemēram, bija Ivana I Kaļitas gadījumā. Tas savukārt noved pie kolabracionisko valdnieku patstāvības pieauguma, kuri kļūst bagāti pārdalot sev par labu impēriskajam centram paredzētās nodevas. Un turpmāk bijušie kolobranti, kuri ir pieņēmušies spēkā uz centra rēķina, uzstājas kā galvenie separātisti.

Otrs sistēmas veids, kurš dzīvo nepārtrauktā ekspansijā, ir mesiāniski – ideoloģiska sistēma. Un te nav svarīgi vai šī sistēma stāda sev uzdevumu nodrošināt “dzīves telpu” savai tautai (šis ekspansijas pamatošanas līdzeklis radās vēl ilgi pirms Hitlera) vai arī viņi cenšas nodrošināt visas cilvēces saulaino nākotni. Padomju komunisti te arī nebija pirmie – jebkura reliģiska ekspansija, kaut kristietības krusta karu veidā, kaut musulmaņu preventīva svētā kara veidā, ir ideoloģiskās ekspansijas forma.

Starp citu, arī mūsdienās joprojām ir spēkā šie abi ekspansijas ideoloģiskie pamatojumi. Piemēram, ASV cenšas vardarbīgi izplatīt savus priekšstatus par “vērtībām”, “brīvību”, “demokrātiju” pat tajos gadījumos, kad viņiem tas nav izdevīgi no tekošās politiskās dienas kārtības skatu punkta. Savukārt reģionālie konflikti un cilšu sadursmes Āfrikā visbiežāk tiek pamatotas ar cīņu par dzīves telpu savai tautai.

Šiem ekspansijas veidiem arī ir savas vājās vietas. Papildus tam, ka nepieciešams būt pastāvīgā gatavībā augstas intensitātes konfliktam un iesaistīties permanentās zemas un vidējas intensitātes militārās akcijās, lai realizētu šo abu sistēmu deklarētos mērķus, nepieciešams veikt genocīdu. Cīņas par dzīves telpu gadījumā tas tiek darīts pēc nacionālās pazīmes, bet ideoloģiski mesiāniskas sistēmas gadījumā – pēc ideoloģiskas. Un nav svarīgi vai tiek izsludināts oficiāls citticībnieku slaktiņš un naidīgu šķiru likvidācija vai arī “tirgus ekonomikai nepiemērojušies” izmirst it kā paši no sevis. Jebkurā gadījumā runa iet par sistēmas radītiem apstākļiem ideoloģiski svešu iedzīvotāju slāņu masveida genocīdam. Bet tas savukārt liecina par sistēmas zemo efektivitāti, kura pārlieku izšķērdīgi rīkojas ar visvērtīgāko resursu – cilvēku resursu.

Zeme un tās dzīles, ūdeņi un meži paši par sevi nenes papildus dividendes. Pat vairāk, ja formāli jūsu teritorijas nav apdzīvotas un apgūtas, tad perspektīvā tās var neformāli kļūt ne jūsu līdzīgi kā savulaik par nekrievu kļuva krievu Aļaska, kuru vienkārši nebija spēka noturēt un izrādījās izdevīgāk (politiski izdevīgāk) pārdot. Peļņu dod cilvēks, kurš tādā vai citādā veidā izmanto dabas resursus.

Mūsdienu efektīvās valstis ir iemācījušas pārdalīt sev par labu to pievienoto vērtību, kura tiek radīta ārpus to robežām un tādēļ var realizēt pilsonības iegūšanas ierobežojošu politiku, lai nepalielinātu sociālā budžeta slodzi. Bet tas nozīmē, ka valsts izmantotie cilvēciskie resursi, kas tiek izmantoti lai nodrošinātu savu labklājību, atrodas ārpus šīs valsts robežām un konkrētā valsts nenes nekādu politisko un sociālo atbildību šo cilvēku priekšā.

Starp citu, Krievijas iespēju un Maskavas iekšpolitikas un ārpolitikas materiālā nodrošinājuma straujais pieaugums nebūt nav saistīta ar to, ka Krievijas iedzīvotāji ir sākuši vairāk strādāt. Pat vairāk, absolūtos rādītājos strādā mazāk kā 1940-os gados un pat 1960-os un 1970-os gados. Un ar parastu darba ražīguma pieaugumu to nevar izskaidrot. Vienkārši Krievija iemācījās pārdalīt sev par labu pasaules pievienotās vērtības produktu. Par to arī Krieviju cenšas sodīt ASV, kurai agrāk uz to bija monopoltiesības un kura vienpersoniski noteica, kam būs dzīvot “zelta miljardā”, bet kam vilkt dzīvību kā “trešās pasaules” valstīm. Var pat teikt, ka no ASV skatu punkta, Krievija viņiem kaulu no mutes izrāva.

Tādējādi efektīvas valstis visos laikos ir tiekušās pēc miera. Tikai pēc tāda miera, kura ietvaros varētu maksimāli savā labā tikt pārdalīts pievienotās vērtības produkts, kurš ir koncentrēts gan pašu valstī, gan ārpus tās. Vājākās valstis aprobežojās tikai ar savu pavalstnieku kontroli un tāpēc tādā vai citādā veidā apmaksāja ārējam spēkam savas drošības nodrošināšanu. Stiprākās valstis centās izplatīt savu ekonomisko kontroli ārpus savas valsts formālajām robežām. Pie tam liela daļa nevienlīdzīgo ekonomisko līgumu nebūt netika slēgti draudot ar ieročiem. Parasti vietējās elites pašas bija gatavas apmainīt zeltu un ziloņkaulu pret stiklu un vergus pret vecām musketēm, vai arī kaņepājus, dzelzi, maizi un vasku pret rotaslietām un apģērbu, kurš ir šūts saskaņā ar pēdējās Parīzes modes prasībām.

Koloniālā ekspansija ir tikai epizode cilvēces dzīvē. Protekcionisko politiku realizējušās Eiropas valstis centās nodrošināt savu rūpniecību ar maksimālu noieta tirgu. Kontrole pār koloniju pirmkārt nodrošināja tās tirgus aizvēršanu konkurentiem. Tiesa gan ASV jau toreiz Latīņamerikā atstrādāja daudz efektīvākus formāli brīvas valsts tirgus sagrābšanas un kontroles paņēmienus, pēc tam uzspiežot “atvērto durvju” politiku visai pasaulei.

Pašas ASV teritoriālā ekspansija pārsvarā tika vērsta pret mazapdzīvotām (pēc Eiropas mērogiem) vai vispār neapdzīvotām indiāņu teritorijām. Šāda politika bija vairāk saistīta ar bažām, ka šajās zemēs tiešā ASV tuvumā varēs nostiprināties kāda liela Eiropas lielvalsts (kā arī dēļ nepieciešamības aizstāvēties no indiāņu klejotājcilšu sirojumiem), nevis dēļ reālas nepieciešamības nodrošināt ar zemes fondu arvien pieaugošo imigrāciju, kura līdz XX gadsimta sākumam pārsvarā “nosēdās” ASV austrumu piekrastes pilsētās. No Spānijai atkarotajām Filipīnām un Klusā okeāna salām ASV aizgāja pati, nostiprinot tur savu ekonomisko un politisko ietekmi (lai gan ne uz visiem laikiem), bet atsakoties tās iekļaut ASV sastāvā dēļ šādas rīcības ekonomiskās neefektivitātes. Līdzīgi Eiropas valstis XX gadsimta vidū pameta savas bijušās kolonijas, kad vecās to ekspluatācijas metodes, kuras paredzēja koloniju militāri – politisku kontroli, kļuva pavisam neefektīvas. Teritorijas, kuras varēja izmantot līdz pat mūsdienām, tika momentāni atdotas apmaiņā pret mieru un politekonomiskām preferencēm.

Pēdējo divdesmit gadu laikā līdzīgu politiku cenšas realizēt arī Izraēlas valdība. Neatkarīgi no partejiskās piederības un formālajiem lozungiem, viņi, atšķiroties ar savu prasību stingrumu, ved sarunas par aiziešanu no okupētajām arābu teritorijām (kuras Izraēla jau sen ir pasludinājusi par aneksētām) apmaiņā pret noturīga miera un Izraēlas valstiskuma (1949.gada robežās) drošības garantijām. Pie tam ir jāsaprot, ka teritoriju sagrābšana, kas nodrošināja minimāli nepieciešamo teritoriālo dziļumu, bija saistīta ar Izraēlas Valsts militāro drošību. Tomēr garantēts miers izrādās ir pietiekami vērtīgs, lai to pirktu pat par piekāpšanās stratēģiski svarīgu teritoriju jautājumā cenu.

Krievijai savukārt ir bagātīga pieredze atteikšanās no teritorijām ziņā apmaiņā pret izdevīgām politiskām un ekonomiskām savienībām, kuras nodrošina gan esošo valdījumu drošību, gan perspektīvas impērijas ekonomiskās un politiskās intereses. Par Aļasku jau tika minēts. Šī teritorija ne tikai tika pārdota ASV. Pašā Amerikā bija gan šī darījuma piekritēji, gan arī ietekmīgi pretinieki, tādēļ par maz bija sagribēt pārdot Aļasku, vajadzēja vēl arī, lai kāds vispār to gribētu nopirkt.

Aļaskas pārdošana notika drīz pēc Krimas kara, kad zaudējušo Krieviju turpināja terorizēt Lielbritānija. Londona vairākas reizes mēģināja izprovocēt jaunu konfliktu, lai papildus novājinātu un pasaules acīs pazemotu no zaudējuma vēl neatguvušos impēriju. Viena no Krievijas vājajām vietām bija Aļaska, uz kuru aktīvi pretendēja angļi. Formāli noteiktā robeža neapstādināja angļu migrantu ieplūdumu: krievu ieceļotāju bija pārāk maz, lai traucētu angļu ieceļošanai, bet valsts, kura tikko bija zaudējusi Krimas karu, nevarēja sev atļauties jaunu konfliktu pasaules malā ar tā laika spēcīgāko pasaules jūras lielvalsti.

Izeja tika atrasta, pārdodot Aļasku ASV. Vašingtona tolaik ļoti nedraudzējās ar Londonu. Anglija ieņēma ļoti nedraudzīgu pozīciju ASV pilsoņu kara laikā. Amerikāņi bija vēl pārāk vāji, lai varētu sev atļauties konfliktēt ar to laiku globālo hegemonu. Tomēr viņi nāvīgi baidījās no angļu nostiprināšanās Klusā okeāna ziemeļos, kas neizbēgami būtu noticis, ja Londona iegūtu Aļasku. Tai pat laikā tolaik ASV bija lieliskas attiecības ar Krieviju (tai skaitā arī dēļ kopējas nepatikas pret Lielbritānijas agresivitāti). ASV atradās daudz tuvāk Aļaskai kā Krievija un tai bija daudz vairāk resursu tās aizsardzībai. Pie tam divi anglo – amerikāņu kari (1775 – 1783 un 1812 – 1815) parādīja Kanādas vājumu uzbrukumā no dienvidiem.

Aļaskas pārdošanas rezultātā nostiprinājās neformāla antibritāniska savienība starp Krieviju un ASV un nodrošināja Krievijai drošas Tālo Austrumu robežas jauna Eiropas konflikta gadījumā. Aktīvā Krievijas ārpolitiskā pozīcija, kura noveda līdz krievu – turku karam 1877. – 1878. gadā, Krimas kara seku pilnīga likvidācija, kā arī pret Lielbritānijas globālajām ambīcijām vērstā Krievijas ekspansija Vidusāzijā kļuva iespējama tai skaitā arī dēļ situāciju Tālajos Austrumos stabilizējošās Aļaskas pārdošanas.

Tomēr teritoriālās ekspansijas ierobežošanas politiku apmaiņā pret ģeopolitiskiem ieguvumiem Krievija veica vēl kopš Pētera I laikiem. Gandrīz simts gadus, līdz Katrīnas Lielās valdīšanas beigām, Krievija nodrošināja vājas un pussabrukušas Polijas valsts eksistenci, kura kalpoja kā buferis no stiprākām un agresīvākām Eiropas impērijām. Tai pat laikā Krievija saimniekoja Rečpospolitā kā savā iebraucamā sētā. Polijas dalīšanu Katrīnai uzspieda Prūsija un Austrija impērijai grūtā brīdī un lielie teritoriālie ieguvumi nekompensēja kontrolējamas buferzonas zaudēšanu. Tieši ar šo brīdi sākās Krievijas impērijas iesaistīšana tās interesēm neatbilstošos un tālos konfliktos starp Rietumeiropas un Centrāleiropas valstīm, kas noveda līdz XIX gadsimta otras puses un XX gadsimta sākuma neveiksmēm (Krimas karš, krievu – japāņu karš, pirmais pasaules karš) un pēc tam arī pie monarhijas krišanas un Krievijas valstiskuma pirmā sabrukuma.

Analoģiski Krievija rīkojās arī attiecībā pret Centrāleiropu. Krievijas imperatoru garajos titulos ne velti bija arī “Norvēģijas mantinieks, Šlēzvigas – Holšteinas, Stormanskas, Ditmarskenskas un Oldenburgas hercogs.” Šīs bija teritorijas, uz kurām Krievijas imperatoriem bija dinastiskas tiesības. No tām, kā arī no mazākām hercogistēm, Krievijas imperatori regulāri atteicās apmaiņā pret politiskām preferencēm un/vai finansiālām vai teritoriālām kompensācijām. Ja nebūtu realizēta tik līdzsvarota politika, tad iespēja izveidot lielu Krievijai piederošu Vācijas zemju masīvu un Krievijas imperatora iespējas iegūt Svētās Romas impērijas kūrfirsta tiesības (ar tiesībām tikt ievēlētam par Svētās Romas impērijas imperatoru) garantēti novestu līdz Krievijas konfrontācijai ar visu Eiropu vēl XVIII gadsimtā ar visnotaļ nepatīkamām sekām.

Ņemot vērā šādas atteikšanās no teritorijām prakses seno un starptautisko raksturu un Krievijas sekošanu tam [Latvijas Republika izveidojās arī šī principa realizācijas rezultātā], nav nekāds brīnums, ka pašreiz Maskava piedāvā Kijevai tādu pašu Ukrainas problēmu risinājumu. Ukrainai skaidro, ka Krimu nav iespējams atgriezt, tādēļ no tās ir jāatsakās, bet apmaiņā pret to ir iespējams vienoties par Ukrainas kompāniju īpašu statusu pussalā, kas tām nodrošinātu tādas pašas tiesības un iespējas kā Krievijas kompānijām. Kijevai uzstājīgi iesaka noformēt attiecības ar DTR/LTR tiešu pārrunu formātā, konkrēti, pieņemot izmaiņas Konstitūcijā un nodrošinot valsts federalizāciju.

Neviens nevar dot garantijas, ka Donbass pat uz šādiem nosacījumiem būs gatavs atgriezties Ukrainas sastāvā, kura četrus gadus pret to karo, izlejot daudz asiņu. Bet neviens taču Kijevu nespieda šo karu vest. Pat otrādi, rekomendācijas veikt valsts federalizāciju no Maskavas puses izskanēja uzreiz pēc 2014.gada februāra apvērsuma vēl pirms sadursmēm Donbasā un Odesas traģēdijas.

Protams, Kijevai lielā mērā ir taisnība, kad tā apgalvo, ka federalizācija (ar teritoriju tiesībām uz savu kultūru, ārējo ekonomisko darbību un praktiski uz savām spēka struktūrām) pārvērtīs Ukrainu par visai vāju konfederāciju ar tieksmēm uz turpmāku sadalīšanos. Bet, pirmkārt, neviens nav vainīgs, ka Ukraina XXI gadsimta sākuma otrajā desmitgadē ienāca tieši šādā stāvoklī, otrkārt, vāja konfederācija iekšēja miera apstākļos ir labāka par vāju diktatūru pilsoņu kara apstākļos, treškārt, tādu pat vāju konfederatīvu Poliju Krievija gandrīz simts gadus spēja noturēt valstiskas vienotības stāvoklī līdz mirklim, kad “Rietumu partneri” neuzspieda sadalīšanu. Tāpēc izredzes ir.

Nav patīkami zaudēt teritorijas. Skaidrs, ka nespēja noturēt esošo ir noteikta vājuma pazīme. Bet nevaldāma ekspansijas tieksme arī nav spēka pazīme. Katras valsts primārais uzdevums pirmkārt ir sabiedrības konsolidācija, iekšējās stabilitātes nodrošināšana un ekonomiskā attīstība. Ja šie uzdevumi tiek izpildīti, tad teritorijas sāk pievienoties (un iespējas arī) pašas no sevis un dažreiz pat nākas atkauties no pievienoties (vai atgriezties) kārojošajiem.

Savukārt, ja valsts upurē sabiedrības konsolidāciju, stabilitāti un ekonomisko attīstību par labu teritoriālās vienotības saglabāšanai, kuru tāpat vairs nevar noturēt (vēl jo vairāk dēļ teritoriālās ekspansijas, kuru nav ar ko nodrošināt), tad rezultātā valsts zaudē ne tikai problēmiskās teritorijas, bet arī visu, kas tai ir, līdz pat pilnīgai pazušanai no politiskās kartes.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts
/08.06.2018/

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/969319

Informācijas aģentūra
/11.06.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Frīdrihs Šillers: Zvana dziesma

1.Zemē iemūrēts stāv stipri
Māla veidols dedzināts –
Puiši, nu pie darba ņipri
Šodien zvans lai liedināts!
Kaut ar sviedri plūst,
Darbā sekmes gūst,
Ja tā nepagurstot strādā,
Svētību tad debess gādā.

2.Pie darba nopietni ko sākam,
Vārds saprātīgs ar piederas;
Ja krietnas runas runāt mākam,
Tad darbi labi sekmējas.
Lai apsveram ar gaišu prātu,
Ko vājiem spēkiem panākt var;
Kas tādu vīru nenievātu,
Bez apdomas kas visu dar?!
Jo cilvēku tas koši rotā
Ja tam ir skaidra, cēla sirds,
Ja prot viņš radīt paša rokām,
Un saprāts viņā gaiši mirdz.

3.Ņemat priežu malku knaši,
Bet tai vajag sausai būt –
Iespīlētās liesmas aši,
Lai var cepļa mutē kļūt!
Varu savāram!
Alvu piemaisam,
Lai mēs sīksto vielu zvanam
Pienācīgi plūstot manam.

4. Ar uguns spēku bedrē dziļi
Taisa mūsu čaklās rokas
To, kas torņa augšā skaļi,
Visiem stāstīs kā mums sokas.
Ilgi viņš vēl skanēt jaudās,
Daudziem sirdis pacilās,
Noskumušiem līdzi raudās,
Dieva namā aicinās.
To, ko liktens notikt vēlē,
Smaidus, kā ar vaidus gan,
Ielikts tiek tas zvana mēlē,
Lai vara balsī visiem skan.

5.Lēkā burbulīši bāli,
Labi, zvana viela kūst.
Piemetat vēl pelnu sāli,
Lējums ātrāki tad plūst.
Putas nosmelt mums,
Tīrs lai maisījums!
Lai pie zvana, tīri lieta,
Tīrai, pilnai balsij vieta.

6.Ar svētku skaņām gavilējot,
Zvans bērniņam nes sveicienus,
Kad mūža pirmā gaitā ejot,
Tas miega rociņās vēl dus;
Vēl viņa acīm laika klēpis
Kā nestundas tā priekus slēpis:
Ar maigām rūpēm zelta rītā
Kopj māte bērnu mīlas dzīta.
Bet laika upe aiznes gadus.
Zēns atstāj meiteni un dodas
Skatīt vaigā zemes svešas,
Tam klīstot apkārt ilgas rodas
Būt atkal Dzimtene kur plešas
Un tur jaunekli jau gaida
Cēla jaunava tik skaista,
Debešķīgi viņa smaida,
Ar biklu dabu prātu saista
Sirdī ilgas rodas kvēlas –
Un jauneklis bez miera klīst.
No acīm plūst tam asras žēlas,
Sāk viņš dzīru draugu pulku nīst.
Ik sveicienu, ko viņa dāvā,
Tas dziļi sirdī uzglabā,
Meklē puķes viņai pļavā,
Un sapņo ziedoties tās labā.
Ak, liegās ilgas, jausma salda
Ir pirmās mīlas zelta mirklis
Tur laime bezgalīga silda,
Ver vārtus plaši debesis.
Kaut liktens būtu lēmis cēli,
Lai mirklis šis zeļ ilgi, kvēli!

7.Lai nu vielu atkal raugam,
Un pēc tam vēl reizi skatam!
Glazūrā lai spieķi mērcam,
Kā viss kopā saistas pētam.
Ātri jāzin mums,
Kāds ir maisījums:
Vai pie cietā mīkstais tveras,
Kopā saplūdums vai deras.

8.Jo kur pie ātrā lēnais rodas,
Kur spēks un maigums kopā dodas,
Tur saskaņu var sagaidīt.
Lai pēta, vienoties kas ceras,
Vai sirds ar sirdi kopā deras!
Var maldi postu izraisīt…
Līgaviņas sprogās koši
Mirtu vaiņags vizuļo,
Kad uz kāzu svētkiem moži,
Zvana skaņas vēsta to.
Ak, šis brīdis ātri steidzas,
Kas ir dzīvē jaukākais –
Līdz ar mirtēm sapņi beidzas,
Galā arī mūža maijs.
Prom kaislība klīst,
Bet mīlai būs zvērot,
Kad ziediņi vīst,
Pēc augļiem būs vērot.
Ar dzīvi karot
Vīram būs josties,
Būs prātot un posties,
Un censties un strādāt,
Un sēt, un gādāt –
Ar drosmi un sviedros,
Lai laime nāk biedros;
Tad debess bez mēra tā pūliņu svētīs,
Tam mantība cēla plūst namā un klētī,
Viss saimes ēkās plešas un aug.
Un mājā iekšā
Namamāte rāma
Mīļa bērnu mamma
Gudri rīkojas
Par visiem rūpējas
Meitas pamāca
Puišus apvalda
Arvien tai kust rokas,
Un viss viņai sokas,
Jo rūpīgu prāt’
Tā mantu māk krāt.
Lai pūrā daudz rotu, par to viņa gādā,
Pie rūcoša ratiņa cītīgi strādā,
Un smaržaino tīni ar mirdzošu vilnu
Sniegbaltiem audiem tā piekrauj pilnu.
Un izliek mājā rotslietas skaistas.
Bez atpūtas…

9. Tēvs ar prieku lepni raug’
No nama visaugstākā loga
Kā tā mantība zeļ un aug.
Redz staltus mājas pīlārus,
Un lielus šķūņus pildītus.
Visas klētis it pilnas jau krautas;
Druvas viļņo, tās vēl nav pļautas…
Un lepni tas nosaka:
“Māja mums laimīga.
Droša pamatos –
Nelaimes nebīstos!”
Īsu brīdi laime vēl smaida,
Drīz vien liktens postu raida –
Un ātri nāk nelaime.

10.Labi, lai nu tūliņ lejam,
Veidols skaisti izrobots –
Bet pirms mēs pie darba ejam,
Debesīs lai gods vēl dots!
Tapu laukā nu!
Dievs ar palīgu!
Brūni ugunsviļņi brāžas.
Kūpēdami formā gāžas.

11.Daudz laba uguns pastrādā,
Ja valda to un piesargā:
Lai cilvēks rada diezin ko,
Šis debess spēks tur piemājo.
Bet kādas briesmas ceļas, lūk,
Kad tā no važām vaļā sprūk
Un staigā savā nodabā –
Šī dabas meita svabadā.
Vai, kad viņa brīvi skraida,
Augdama bez rimšanās,
Ļaudis malu malās baida,
Milzu liesmās veldamās!
Dabas varas nav bez naida:
Ļaužu darbus posta tās.
No mākoņa
Kā svētība
Nāk lietava;
No mākoņa, svītras krustojas –
Zibens tas.
Zvans skaļi tornī vaidēt sāk –
Vētra nāk!
Kā asins sārta
Debess mirdz
Tas nav no saules rieta
Ļaudis kliedz!
Skrej un klūp!
Dūmi kūp!
Uguns stabs uz augšu šaujas,
Liesmas arvien tālāk raujas,
Mājas uguns varai ļaujas.
Tā kā krāsnī malku rijot.
Kvēlo gaiss, redz sienas brūkot,
Balstus lūstot, logus plīstot…
Bērni klaigā, mātēm klīstot,
Lopi briesmās
Sadeg liesmās!
Visi traucas, glābjas, skrien,
Nakts tik gaiša spīd kā dien’.
Rindā, darbs lai ātri sokas,
Rok’ no rokas
Spaiņi lielu loku iet
Var ūdeni lai liesmās liet.
Sāk dārdēt negaiss, vētra skriet
Ātri liesmas tālāk tiek
Nu arī klēti aizdegdama,
Sausos salmus sagrābdama,
Tievās spāres aprīdama, –
Un kā gribot trakā spēkā,
Malu malas kopā graut,
Visu zemi līdz sev raut
Augstu ceļas debess ēkā
Milzenis!
Izmisis
Cilvēks, domām vaļu dodams,
Dieva spēkus apbrīnodams,
Mēmi raugās ugunsgrēkā…

12. Drupās viss
Ir izdedzis –
Negaiss šeit sev gultu sedzis –
Elpa trūkst šausmās
Logu spraugās…
Mākoņi iekšā raugās
No augšas.

13. Cilvēks vēl
Met skatu cietu
Uz to vietu,
Viņa mantu kaps kur kvēl.
Tver spieķi tad, lai projām ietu.
Lai arī tam niknums sūrst,
Nav uguns ņēmis baisas balvas:
Viņš skaita savu mīļo galvas
Un redz, nevienas neiztrūkst.

14. Nu jau zemē viela lieta,
Formā laimīgi tā plūst.
Bet vai samaksa tiks sniegta?
Darbs ar mākslu kopā plūst.
Ja nav izdevies?
Veidols sašķēlies?
Ak, varbūt, kur laimi ceram,
Durvis nelaimei jau veram!

15. Ak, tumšās zemes dzīles svētās,
Tavs klēpis jaunu radīt spēj –
Tur sējējs savas sēklas sēj
Un cer, ka zels un briedīs tās –
Visaugstākam viņš uzticās.
Daudz dārgāku vēl kapa laukā
Mēs skumstot sēklu glabājam
Un ceram, citā dzīvē jaukā
To pilnībā reiz uzziedam.

16. Sēri, sēri
Tornī zvan,
Žēli, žēli
Dziesma skan.
Zvanam drūmi skanot klusu,
Kādu ved uz mūža dusu.

17. Ak, tā sieva iraid dārgā,
Māte, kura laimi sargā,
Kuru nāve šeit no vīra
Un no bērnu pulka šķīra,
Ko tā mīlot dzemdēja,
Visu viņiem ziedoja.
Kam pie mātes mīļās krūts
Dzīves ceļš vēl nebij grūts:
Pušu lauzti dzīves balsti,
Maigās saites satrūka –
Jo nu iet uz ēnu valsti
Nama māte gādīga.
Visur trūkst tās rokas maigās,
Laipnais skats vairs neatmirdz –
Drīz te cita sveša staigās,
Tik bez mīlas būs tai sirds.

18. Kamēr zvans nu atdziest ēkā,
Varat krietni atpūsties –
Un kā putniņš zaros lēkā,
Savā vaļā priecāties;
Tikko zvaigznes māj,
Puiši strādāt stāj –
Viņiem vakarmieru gādā.
Meistars tikai strādā, strādā.

19. Vieglu gaitu, ātrām kājām
Steidz pa tālu meža ceļu
Ceļotājs uz tēva mājām. –
Izdzird lopu skaņu,
Lūk, ar aitas
Un govis ganas.
Skaļi zvaigžņu gaismā virzas
Vezums maizes.
Lēni kustas
Nav tam raizes.
Svārstīdamies,
Grīļodamies.
Krāšņi krāsaini
Kūļu galos
Guļ vainagi,
Un jaunieši apļos
Dzied skanīgi.
Tirgus, ielas paliek klusas,
Tik pie sveču liesmu gaismas
Mājas ļaudis pulcējas.
Un pilsēt’s vārti cieti veras
Tumsas segas
Zemi sedz.
Ir droši pilsoņi bez bailēm
Stundā naksnīgā,
Pašā laupītāju laikā
Viņus svētais likums sargā.

20. Valsts un kārtība ir svēta
Debess manna visiem dota,
Kad prieks un brīve vienojas,
Pirmie nami paceļas.
No mežoņu pūļa tukšumā
Tā top skaistā pilsētā.
Ņem bargus likumus,
Audzē maigus tikumus.
Un kas agrāk bandās vērtās
Tēvzem’ mīlestībā cēlās.

21. Tūkstots čaklu roku gādā,
Savstarpīgi līdzēties, –
Kad tā sabiedrība strādā,
Svētību tad neliedz Dievs.
Meistari un puiši brīvi,
Darba cīņā sviedrus lej –
Lepni tie uz savu dzīvi
Un par nievātājiem smej!
Darbs ir vīra goda kronis,
Dzīves mērķis, svētība.
Karali ceļ taisns tronis –
Mūs darba augļi godina.

22. Miers lai valda
Saskaņa
Svētīta
Šī pilsēta!
Lai nepienāk tā diena mums,
Kad nāk kara iebrukums,
Klusās lejas postījums,
Un kurā debess jums,
Kā vakarblāzma maigi
Spīguļo,
Mājām, ciemiem degot, baigi
Tāli apgaismo.

23. Laužat formu lieku,
Viņas nolūks izpildīts;
Sirds un acs lai bauda prieku
Zvans ja izdevies būs glīts
Sitieni lai līst,
Kamēr čaula plīst!
Ja būs zvanam augšam celties ,
Veidnei vajag drupās šķelties.

24. Ar gudru roku laikā īstā
Var meistars čaulu sadragāt, –
Bet, ja tā saplīst nevietā,
Degošs varš sāk visu klāt!
Pilns trakuma, no važām sprukdams
Tas pērkoņbalsī dārd un grauj,
Un kā no elles briesmām mukdams,
Visapkārt tikai postu spļauj.
Kad rupjie spēki akli strādā,
Tie nekā jauka nesagādā, –
Kur tautas rupji saceļas,
Nav labklājībai mājvietas.

25.Vai, vai kad nemiers plešas plaši
Grib dumpja liesmām visu rīt,
Kad ļaudis savas važas paši
Sāk šaušalīgi saraustīt!
Tad zvana virves kā bez maņas
Rauj nemiers, ka tas kaukdams skan,
Un, kas pauda miera skaņas,
Nu varas darbiem slavu zvan’.

26. Dzird “brīvība un vienlīdzība”!
Grābj mierīgs pilsons ieroci.
Uz ielas valda nežēlība,
Ļaužu sirdis dzēlusi.
Par hijēnām redz sievas tiekam,
Tās zin ar šausmām jokus dzīt,
Un spētu sirdi ienaidniekam,
Vēl siltu zobiem saplosīt.
Nekā vairs cēla nav, viss tikums
Un visa svētbijība gaist –
Nāk labā vietā ļaunā likums
Un viss uz netiklību kaist.
Gan lauvas ķetnas dziļi dzeļas,
Gan nāvīgs zobs ir tīģeram –
Tak lielākas vēl šausmas ceļas,
Ja prāts tiek atņemts cilvēkam.
Vai tiem, kas akla pūļa rokās,
Mēdz debess uguns lāpu dot!
Ne spīdēt, bet tik degt tā sokās,
Par pelniem visu pārvēršot.

27. Redzat, Dieva prāts ir licis,
Lai mums priekā iedreb sirds!
Gluds no čaulas ārā ticis,
Zvans kā zelta zvaigzne mirdz.
Vara cepure
Spīd kā saulīte.
Arī vairogzīmes skaistas
Meistaram par slavu laistas.

28. Ātrāk, puiši, nākam
Ap zvanu rindā stājam
Un vārdu viņam dodam
Par Saskanību saucam!
Lai vienprātībā, saticībā
Viņš pulcēt draudzi mīlestībā!

29. Lai turpmāk uzdevums tam šāds,
Kādēļ tas kļuvis darināts:
Tam būs pār zemo zemes dzīvi
Tur debess jumā pacelties,
Kur kaimiņos dārd pērkons brīvi,
Un kur var zvaigznēm tuvoties.
Lai nāk no augšas skaņa maigā
Kā debess zvaigžņu gaišais pulks,
Kas Dievu slavējot tur staigā,
Un ir tā gudro ziņu tulks.
Tik mūžīgas un augstas lietas
Lai pauž tā vara mute mums,
Lai ļaudīm katru stundu šķietas,
Cik cēls ir dzīves uzdevums!
Lai liktenim dod mēli raitu;
Kaut varā sirds nav ielieta,
Lai zemes dzīves grūto gaitu
Viņš līgodamies pavada.
Un kā gar ausīm skaņas steidzas,
Ko raida zvana skaļā balss,
Tā lai viņš māca – viss reiz beidzas,
Un visām lietām pienāk gals.

30. Tagad krietni ievilkt elpu,
Velciet cik vien var.
Lai tas kāpj uz debess telpu!
Un lai dievišķīgi skan!
Kustēt augšup sāk!
Torņa galā nāk!
Pilsēta lai prieku mana.
Mieram lai vispirms tas zvana!

Frīdrihs Šillers
/1800/
1934.gada publicējumu pārveidoja Ivars Prūsis

Informācijas aģentūra
/11.06.2018/

Publicēts iekš DZEJA, Kat.: Kultūra, Reģ.: Vispasaules, Veids: Ziņa, W: FRĪDRIHS ŠILLERS | Komentēt

Frīdrihs Šillers (1759 – 1805), biogrāfija un visu darbu saraksts

Frīdrihs Šillers

Vācu dzejnieks, dramaturgs, filozofs, estēts un vēsturnieks Frīdrihs Šillers bija pārliecināts, ka cilvēkiem, skatoties lugas, jāgūst garīgs spēks. “Teātris un baznīcas kancele mums ir vienīgās vietas, kur valda vārda vara,” savulaik rakstīja Frīdrihs Šillers.

1. Bērnībā vēlējās kļūt par mācītāju

Frīdrihs Šillers, pilnā vārdā Johans Kristofs Frīdrihs fon Šillers, dzimis 1759. gada 10. novembrī Mārbahā, Virtenbergas hercogistē, kur tolaik valdīja Prūsijas karaļa Frīdriha II ietekmē uzaugušais hercogs Kārlis Eižens (1737 – 1793).

Frīdriha tēvs Johanss Kaspars Šillers (1723 – 1796) bija militārais feldšeris, bargs cilvēks, kurš uzskatīja, ka bērnu audzināšanas līdzeklis ir arī koka nūja, ko nepieciešamības gadījumā lika lietā. Savukārt māte Elizabete Doroteja Kodvaisa (1732 – 1802) bija sirsnīga, maiga un ticīga sieviete, cēlusies no provinciālu maiznieku un krodzinieku dzimtas. Viņa Frīdriha bērnību padarīja gaišāku un tīkamāku. Šillers bija vienīgais dēls ģimenē un viņam bija 5 māsas.

Šillers skolas gaitas sāka latīņu sākumskolā. Sešu gadu vecumā viņš mācījās latīņu valodu pie mācītāja Mozeras, kurš kļuva viņam par paraugu, bet pēc gada jau ķērās pie grieķu valodas apguves, savukārt vienpadsmit gadu vecumā puisis sacerēja dzejoli latīniski. Viņam vienmēr laimējās nokļūt pie skolotājiem, kas ievēroja, ka Šillers ir talantīgs jauneklis. Bezmaksas pamatskolas eksāmenus Šillers nokārto lieliski un pievērš sev  hercoga uzmanību, kurš pats personiski nodarbojās ar talantīgu bērnu meklēšanu.

1773. gadā, 14 gadu vecumā Frīdrihs pēc hercoga iniciatīvas (un pret Šillera un viņa ģimenes gribu) tiek iesaukts Kārļa Eižena nesen nodibinātajā Kara akadēmijā. Skolā varēja iegūt labu izglītību, kaut arī tajā valdīja militāra disciplīna un varēja saņemt bargus sodus. Tomēr audzēkņi uz turieni plūda no malu malām, pat no Šveices, jo skolā strādāja izdaudzināti pasniedzēji, kas jau tolaik sabiedrībā tika uzskatīti par izcilām personībām. Frīdrihs Šillers sākumā studēja tieslietas kaut arī kopš agras bērnības vēlējās kļūt par garīdznieku.

1775. gadā akadēmiju pārcēla uz Štutgarti, pagarināja apmācību kursu, un Frīdrihs pameta jurisprudences studijas, bet turpināja studēt medicīnu, kā arī daudzus citus priekšmetus.

1789.gadā Šillera disertāciju “Fizioloģijas filozofija” akadēmijas vadība noraida un viņš paliek “uz otru gadu”. Hercogs Karlis Eižens uz šī lēmuma uzlika sekojošu rezolūciju: “Man ir jāpiekrīt, ka audzēkņa Šillera disertācija nav bez nopelniem, ka tajā ir uguns. Bet tieši pēdējais apstāklis liek man nelaist tālāk viņa disertāciju un noturēt viņu Akadēmijā vēl gadu, lai viņa kaisme atdziest. Ja viņš būs tik pat uzcītīgs, tad pēc šī laika iztecēšanas no viņa visdrīzāk sanāks dižs cilvēks.“

1780. gadā pēc akadēmijas beigšanas Frīdrihs Štutgartē sāka strādāt Kārļa Eižena dienestā par militāro ārstu.

2. Par teātra apmeklējumu iesloga karcerī

Tieši sākot studēt medicīnu, Frīdriham Šilleram radās pastiprināta interese par literatūru. Viņš lasīja antīkās literatūras meistarus, franču autoru darbus, Šekspīru, aizrāvās ar filozofiju, psiholoģiju un svešvalodām. Galmā Šillers kļuva slavens kā dzejnieks un aizrautīgs orators.

Kad Frīdriham bija 17 gadu, viņš iecerēja lugu “Laupītāji”, ko vēlāk slepus pa naktīm arī uzrakstīja. Viņš pievērsās dramaturģijai un 1781. gadā pabeidza, un anonīmi publicēja “Laupītājus”. Nākamā gada 13. janvārī lugu ar lieliem panākumiem izrādīja Manheimas teātrī, kura īpašnieks bija barons fon Dalbergs, kas Šilleram palūdza lugā mainīt vairākas epizodes — baronam, piemēram, ļoti nepatika, ka izrādes beigās Francis izdara pašnāvību, tādēļ autoram bija jāievieš korekcijas. Turpmāk luga tika rediģēta vairākkārt, taču līdz pat mūža galam Šillers vēlējās to pārstrādāt, ņemot vērā pašu pirmo, anonīmi izdoto versiju.

Pēc “Laupītāju” pirmizrādes skatītāji bija sajūsmā, uz izrādi slepus ieradās arī pats Frīdrihs Šillers, taču aizmirsa suverēnam paprasīt atļauju izbraukt ārpus Virtenbergas hercogistes robežām. Hercogs Kārlis Eižens par to, ka dzejnieks vairākkārtīgi patvaļīgi bija pametis dienesta vietu, sākumā ieslodzīja Frīdrihu karcerī uz 14 diennaktīm, bet vēlāk aizliedza publicēt viņa literāros darbus, kā arī izbraukt no valsts. Vienīgais, ko nepaklausīgais dramaturgs drīkstēja darīt, bija viņa tiešie kara ārsta pienākumi.

3. Bēg, lai nodarbotos ar literatūru

1782. gada 22. septembrī Šillers slepus pameta Virtenbergas hercogisti. Sākumā viņš dzīvoja nelielā ciematiņā Bauerbahā, bet pēc tam pārcēlās uz Manheimu.

Nākamā gada vasarā Šillers pieņēma Manheimas teātra intendanta barona fon Dalberga piedāvājumu kļūt par “teātra dzejnieku” un noslēdza līgumu par vairāku lugu uzrakstīšanu. Divas drāmas, pie kurām Frīdrihs strādāja vēl pirms bēgšanas no Štutgartes, — “Fiesko sazvērestība Dženovā” un “Mīla un viltus” — tika iestudētas Manheimas teātrī, turklāt otrai bija milzīgi panākumi. Nesaprotamu iemeslu dēļ barons fon Dalbergs ar Šilleru nepagarināja līgumu, un dramaturgs nokļuva diezgan grūtā finansiālā stāvoklī, turklāt tieši tolaik viņam bija smagi pārdzīvojumi mīlas frontē. Tādēļ ar pateicību un prieku Frīdrihs Šillers pieņēma viņa talanta pielūdzēja docenta Kernera uzaicinājumu un vairāk nekā divus gadus nodzīvoja pie viņa Leipcigā un Drēzdenē.

Frīdriham bija tikai 24 gadi, taču dzīve jau sagādāja viņam visai smagus pārbaudījumus. Ar literāro darbu vajadzēja nodrošināt eksistenci, tādēļ Frīdrihs strādāja ļoti intensīvi gan literatūrā, gan žurnālistikā. Viņš nepārtraukti bija parādos (gandrīz nokļuva parādu cietumā), turklāt to mocīja arī slimības (visnopietnākā – malārija, kas novārdzināja uz ilgu laiku), taču Šillers turpināja daudz strādāt, kas atstāja negatīvu ietekmi uz veselību. Grūtā brīdī daudz palīdzēja draugi.

Drēzdenē Šillers uzraksta savu ievērojamāko lugu „Dons Karloss” un sacer himnu draudzībai — “Odu priekam”, ko komponists Ludvigs van Bēthovens iekļāva 9. simfonijas finālā, savukārt 20. gadsimtā tā kļuva par Eiropas Savienības himnu.

4. Vēstures profesors un žurnālu redaktors

1787. gadā Frīdrihs Šillers pameta Drēzdeni un divus gadus nodzīvoja Veimārā un tās apkaimē. 1789. gadā viņš sāka strādā Jēnas universitātē par vēstures profesoru un lasīja lekcijas. 1790. gadā Šillers apprecas ar savam laikam ļoti izglītotu meiteni no aristokrātu aprindām Šarloti fon Langefeldi (1766 – 1825), kura bija Johana Volfganga Gētes (1749 – 1832) draudzenes Šarlotes fon Šteinas (1742 – 1827) krustmeita. Laulība bija laimīga un tika vainagota ar četriem bērniem, diviem dēliem un divām meitām.

Niecīgā rakstnieka alga nespēja apmierināt pat pieticīgas ģimenes vajadzības, taču palīdzību sniedza troņprincis fon Šlēsvigs un grāfs Simellmans, kas trīs gadus maksāja Šilleram stipendiju, savukārt pēc tam dramaturgu pabalstīja izdevējs Kota, kurš 1794. gadā uzaicināja viņu kļūt par žurnāla “Oras” redaktoru. Līdz tam žurnāls iznāca neregulāri un ar dažādiem nosaukumiem, taču Šillera vadībā tas kļuva par stabilu literatūras izdevumu.

Pēc diviem gadiem Frīdrihs izveidoja vēl vienu periodisko izdevumu ar nosaukumu “Mūzu almanahs”, kurā tika publicēti daudzi viņa darbi.

1799. gadā Jēnas hercogs dubultoja Šilleram izsniedzamo uzturnaudu. Pēc hercogs Kārļa Augusta uzaicinājuma dzejnieks pārcēlās uz Veimāru. 1802. gadā Svētās Romas impērijas imperators Francisks II piešķīra Frīdriham Šilleram muižnieka titulu.

5. Slimība

1791. gadā Frīdrihs Šillers smagi saslima (knapi izdzīvoja) un kopš tā laika vairs nekad īsti neatveseļojās. Veselības stāvokļa dēļ Šillers bija spiests pārtraukt savu pedagoģisko darbu. Tomēr atlikušajos četrpadsmit mūža gados viņš sarakstīja vēl daudz izcilu lugu, tai skaitā lielās vēsturiskās traģēdijas un drāmas — “Marija Stjuarte”, “Vilhelms Tells” un “Orleānas jaunava” —, ko iestudēja un izrādīja ar milzīgiem panākumiem. Tāpat šai laikā uzplauka Šillera dzejnieka talants, nodrošinot viņam labākā vācu dzejnieka godu.

Pēdējie dzīves gadi Veimārā Šilleram pagāja nemitīgā darbā un nedziedināmās slimības — tuberkulozes — ēnā, mīlestībā un rūpēs par sev dārgajiem līdzcilvēkiem: māsām, sievu un bērniem. Kad Šilleru ģimenē piedzima ceturtais bērns, dzejniekam bija atlicis dzīvot vairs tikai deviņus mēnešus.

1805. gada ziemā Frīdrihs Šillers kārtējo reizi smagi saslima. Dramaturgs mocījās drudzī, viņam bija spazmas un samaņas zudumi. 1805. gada 25. aprīlī dzejnieks uzrakstīja pēdējo rindu… Vācu dzejnieks un dramaturgs Frīdrihs Šillers aizgāja no dzīves 1805. gada 9. maijā. Viņu apglabāja naktī uz 12. maiju svētā Jēkaba baznīcā. Veimāras hercoga Kārļa Augusta uzceltajās kapenēs Šillera mirstīgās atliekas pārveda tikai 1827. gadā. Šeit vēlāk mūža mierā tika guldīts arī Johans Volfgangs Gēte.

6. Gēte un Šillers

Gēte un Šillers ir divas sava laika ievērojamākās personības. Viņiem bija auglīga radošā sadarbība, viņi draudzējās, var pat teikt, ka “ar ģimenēm”. Viņi it kā gāja vienu ceļu, tai pat laikā viņi bija dažādi un simbolizē dažādus vācu sabiedrības strāvojumus.

Šillers bija nabadzīgs, slimīgs, optimistisks un ļoti talantīgs. Gēte bija bagāts, politiski ietekmīgs, augsti racionāls un ar gribasspēku apveltīts. Varētu pat teikt, ka drūms. Šillera darbi it kā nāca viegli, kā spēlējoties, tāpēc tiem ir uztveres un satura vieglums, savukārt Gēte ir intelektuāli un liriski smagnējs. Gētes darbi ir viņa racionālā prāta un gribas produkts. Gēte rakstīja ar prātu, Šillers ar sirdi. Gēte dzejasmākslā centās pārspēt Šilleru un līdz mūža galam pārdzīvoja, ka viņam tas neizdodas.

7. Šillera darbu saraksts

7.1. Lugas
1. Die Räuber (Laupītāji), 1781
2. Die Verschwörung des Fiesco zu Genua(Fiesko sazvērestība Dženovā), 1783
3. Kabale und Liebe (Kabala un mīlestība),1784
4. Don Karlos, Infant von Spanien (Dons Karloss), 1787
5. Wallenstein (Vallenšteina triloģija), 1800
6. Maria Stuart (Marija Stjuarte), 1800
7. Die Jungfrau von Orleans (Orleānas jaunava), 1801
8. Turandot, Prinzessin von China (Turandota, Ķīnas princese), 1801
9. Die Braut von Messina (Mesīnas līgava), 1803
10. Wilhelm Tell (Vilhelms Tells), 1804
11. Die Huldigung der Künste (Mākslas godināšana), 1804
12. Demetrius (Demetrijs), nepabeigta luga.
http://www.friedrich-schiller-archiv.de/dramen/
http://gutenberg.spiegel.de/autor/friedrich-schiller-518

7.2. Slavenākie dzejas darbi
Ode „An die Freude“ (Oda priekam), 1785
Resignation (Rezignācija), 1786
Die Götter Griechenlands (Grieķijas dievi), 1788
Die Künstler (Mākslinieki), 1789
Das verschleierte Bild zu Sais (Apslēptais tēls, balāde), 1795
Der Spaziergang (Pastaiga), 1795
Die Teilung der Erde (Zemes dalīšana), 1795
Das Mädchen aus der Fremde (Meitene no svešuma), 1796
Der Ring des Polykrates (Polikrata gredzens, balāde), 1797
Der Handschuh (Cimds, balāde), 1798
Ritter Toggenburg (Togenburgas bruņinieks, balāde), 1797
Der Taucher (Kauss, balāde), 1797
Die Kraniche des Ibykus (Ibika dzērves, balāde), 1797
Der Gang nach dem Eisenhammer (Gājiens pēc dzelzsāmura, balāde), 1797
Hoffnung (Cerības), 1798
Der Kampf mit dem Drachen (Cīņa ar pūķi, balāde), 1798
Die Bürgschaft (Galvojums, balāde), 1798
Das Lied von der Glocke (Zvanu dziesma, balāde), 1799
Die Götter Griechenlands (Grieķijas dievi), 1800
Hektors Abschied (Hektora atvadīšanās), 1800
Nänie (Nenija), 1800
Der Antritt des neuen Jahrhunderts (Jaunā gadsimta sākums), 1801
Das Siegesfest (Uzvaras svētki, balāde), 1803
Geburtstagsgedicht (Dzimšanas dienas dzejolis).
http://www.friedrich-schiller-archiv.de/gedichte/bekannteste-gedichte/

Frīdrihs Šillers “Dzeja”, 1871.gada izdevums: http://gutenberg.spiegel.de/buch/gedichte-9097/1

7.3. Balādes (7.2. neiekļautās)
Die Kindsmörderin (Bērna slepkava, 1782), Hero und Leander (Varonis un Leanders, 1801), Kassandra (Kasandra, 1802), Der Graf von Habsburg (Grāfs Habsburgs, 1803).
http://www.friedrich-schiller-archiv.de/gedichte/balladen/

7.4. Gari dzejoļi
Der Abend (Vakars), Der Eroberer (Uzvarētājs), Empfindungen der Dankbarkeit – Von der Akademie (Pateicības jūtas – no akadēmijas), Empfindungen der Dankbarkeit – Von der Ecole des Demoiselles (Pateicības jūtas – cits laikaposms), Der Venuswagen (Venēras mašīna), Trauerode (Sēru dziesma), An Minna (Minnai), Totenfeier am Grabe Philipp Friederich von Riegers (Bēres pie Filipa Frederika fon Rigersa kapa), Wunderseltsame Historia des berühmten Feldzuges (Slavenās kompānijas brīnišķīgā vēsture), Freigeisterei der Leidenschaft (Kaisles brīvais gars), Die unüberwindliche Flotte (Neuzvaramā flote), Die berühmte Frau (Slavenā sieviete), Das Ideal und das Leben (Ideāls un dzīve), Der Genius (Ģēnijs), Die Weltweisen (Pasauļu veidi), Die Macht des Gesanges (Dziesmas spēks), Der Tanz (Deja), Pegasus im Joche (Iejūgtais pegass), Die Ideale (Ideāli), Würde der Frauen (Sievietes godinājums), Abschied vom Leser (Atvadas no lasītāja), Pompeji und Herkulanum (Pompejas un Herkulāna), Klage der Ceres (Cerēras žēlabas), Die Geschlechter (Dzimumi), Reiterlied (Jātnieka dziesma, 1797), Die Worte des Glaubens (Ticības vārdi), Nadowessische Totenklage (Nadovijas nāves uzvalks), Das Geheimnis (Noslēpums), Die Begegnung (Tikšanās), Das Glück (Laime), Das Eleusische Fest (Eleziānas festivāls), Poesie des Lebens (Dzīves poēzija), Die Erwartung (Gaidas), An Goethe (Gēte), Die Worte des Wahns (Maldināšanas vārdi), An die Freunde (Draugiem), Die vier Weltalter (Četri pasaules laikmeti), Die Gunst des Augenblicks (Mirkļa pieņemšana), Dem Erbprinzen von Weimar (Veimāras kroņprincis), Der Pilgrim (Piligrims), Punschlied (Apmierinājums), Berglied (Kalnu dziesma), Der Alpenjäger (Alpu mednieks), Für Charlotte von Lengefeld (Šarlotei fon Lēgenfeldei).
http://www.friedrich-schiller-archiv.de/gedichte/lange-gedichte/

7.5. Īsi dzejoļi
Spinoza (Spinoza), Klopstock und Wieland (Klopštoks un Vīlands), Gespräch (Intervija), Grabschrift eines gewissen – Physiognomen (Noteiktības epitāfija – fiziognomi), Der philosophische Egoist (Egoista filozofija), Die Antike an den nordischen Wanderer (Ziemeļu ceļotāja senatne), Deutsche Treue (Vācu lojalitāte), An einen Weltverbesserer (Pasaules reformatoram), Einem jungen Freund (Jaunais draugs), Archimedes und der Schüler (Arhimēds un students), Odysseus (Odisejs), Spruch des Konfuzius (Konfūcija izteikumi), Würden (Būtu), Der spielende Knabe (Zēns, kurš spēlējas), Die Johanniter (Svētā Jāna palīdzība), Der Kaufmann (Tirgotājs), Der Abend (Vakarā), Der Metaphysiker (Metafiziķis), Kolumbus (Kolumbus), Menschliches Wissen (Cilvēciskas zināšanas), Die Sänger der Vorwelt (Iepriekšējās pasaules slavinātāji), Die Führer des Lebens (Dzīves līderi), Karthago (Kartāga), Macht des Weibes (Sievietes spēks), Das weibliche Ideal (Sievietes ideāls), Dithyrambe (Ditirambe), Der Fuchs und der Kranich (Lapsa un dzērve), An Emma (Emmai), Licht und Wärme (Gaisma un siltums), Breite und Tiefe (Platums un dziļums), Des Mädchens Klage (Meitenes tērps), Das Mädchen von Orleans (Orleānas jaunava, 1801), Thekla (Svētā), Die Antiken zu Paris (Antikvariāts Parīzē), Sehnsucht (Ilgas), Die deutsche Muse (Vācu mūza), Amalia (Amālija), Das Spiel des Lebens (Dzīves spēle), Punschlied (Dziesma par dziesmu), Der Jüngling am Bache (Jauneklis strautmalā), An Karl Theodor von Dalberg (Karlam Teodoram fon Dalbergam), Einer (Viens), Bittschrift (Petīcija).
http://www.friedrich-schiller-archiv.de/gedichte/kurze-gedichte/

7.6. Darbi par vēsturi
Denkwürdigkeiten aus dem Leben des Marschalls von Vieilleville (Ievērības cienīgi notikumi no Vijelviles maršalu dzīves), 1797
Die Gesetzgebung des Lykurgus und Solon (Likurga un Solona likumdošana), 1789
Die Sendung Moses (Mozus misija), 1790
Etwas über die erste Menschengesellschaft nach dem Leitfaden der mosaischen Urkunde (Kaut kas par pirmo cilvēku sabiedrību vadoties no Mozaīkas hartijas principiem), 1790
Geschichte der Unruhen in Frankreich, welche der Regierung Heinrichs IV. vorangingen (Nekārtību Francijā vēsture, kuras bija pirms Anrī IV valdīšanas), 1789
Geschichte des Abfalls der vereinigten Niederlande von der spanischen Regierung (Apvienotās Nīderlandes atkrišanas no spāņu pārvaldības vēsture), 1788
Geschichte des dreißigjährigen Kriegs (Trīsdesmitgadu kara vēsture), 1790
Herzog von Alba bei einem Frühstück auf dem Schlosse zu Rudolstadt, im Jahr 1547 (Hercogs Alba pabrokastoja Rūdolštatas pilī 1547.gadā, vēsturiska anekdote), 1788
Über Völkerwanderung, Kreuzzüge und Mittelalter (Par lielo tautu staigāšanu, krusta kariem un viduslaikiem )
Uebersicht des Zustands von Europa zur Zeit des ersten Kreuzzugs (Stāvokļa Eiropa apskats pirmā krusta kara laikā), 1789
Universalhistorische Uebersicht der merkwürdigsten Staatsbegebenheiten zu den Zeiten Kaiser Friedrichs I (Imperatora Frīdriha I laiki), 1789
Was heißt und zu welchem Ende studiert man Universalgeschichte? (Kas ir universālā vēsture un ar kādēļ to mācās?), 1789
http://www.friedrich-schiller-archiv.de/schriften/historische-schriften/

7.7. Filozofiski un estētiski raksti
Ueber den Zusammenhang der thierischen Natur des Menschen mit seiner geistigen (Par cilvēka dzīvnieciskās dabas un garīgās būtības saistību), 1780
Die Schaubühne als eine moralische Anstalt betrachtet (Teātris ir morāls institūts), 1784
Philosophische Briefe (Filozofiskas vēstules), 1786
Ueber den Grund des Vergnügens an tragischen Gegenständen (Par iemesliem kādēļ traģiski objekti rada prieku), 1792
Ueber die tragische Kunst (Par traģisko mākslu), 1792
Ueber Anmuth und Würde (Par grāciju un pašcieņu), 1793
Kallias-Briefe (Kalliasa vēstules jeb vēstules par skaisto), 1793
Augustenburger Briefe (Augsburgas vēstules), 1793
Über naive und sentimentalische Dichtung (Par naivu un sentimentālu poēziju), 1795
Ueber den moralischen Nutzen ästhetischer Sitten (Par estētisko tradīciju morālo vērtīgumu), 1795
Ueber die ästhetische Erziehung des Menschen (Par cilvēka estētisko audzināšanu), 1795
Ueber die nothwendigen Grenzen beim Gebrauch schöner Formen (Par skaistu formu izmantošanas nepieciešamajām robežām), 1795
Über den Dilettantismus (Par diletantismu, līdzautors – J.V.Gēte), 1799
Ueber das Erhabene (Par paceļošo), 1801
Ueber das Pathetische (Par nožēlojamo), 1801
Gedanken über den Gebrauch des Gemeinen und Niedrigen in der Kunst (Domas par kopējo un bāzes elementu izmantošanu mākslā), 1802
Zerstreute Betrachtungen über verschiedene ästhetische Gegenstände (Izkaisīta atspoguļošanās uz dažādiem estētiskiem objektiem)
http://www.friedrich-schiller-archiv.de/schriften/philosophische-schriften/

7.8. Četrrindes
Weisheit und Klugheit, Ilias, Deutschland und seine Fürsten, Der Sämann, Die zwei Tugendwege, An die Proselytenmacher, Die idealische Freiheit, Politische Lehre
Majestas populi, Das Geschenk, Tugend des Weibes, Die schönste Erscheinung, An die Astronomen, Die Sachmänner, Zenith und Nadir, An Amalie von Imhoff
http://www.friedrich-schiller-archiv.de/gedichte/vierzeiler/

7.9. Stāsti
Der Geisterseher (Nemanāmais vērotājs), nepabeigts
Der Spaziergang unter den Linden (Pastaiga zem liepām), 1782
Der Verbrecher aus verlorener Ehre (Zaudētā goda noziedznieks), 1786
Eine großmütige Handlung aus der neuesten Geschichte (Augstsirdīgs sižets no pēdējo laiku vēstures), 1782
Geschichten aus dem alten Pitaval (Stāsti no vecās Pitavalas, stāstu krājums)
Merkwürdiges Beispiel einer weiblichen Rache (Dīvains sieviešu atriebības piemērs), 1785
Spiel des Schicksals (Likteņa spēle), 1789
http://www.friedrich-schiller-archiv.de/prosa/

7.10. Votiftafelni
Tabulae Votivae, Die verschiedene Bestimmung, Das Belebende, Zweierlei, Wirkungsarten, Unterschied der Stände, Das Werte und Würdige, Der moralische und der schöne Charakter, Die moralische Kraft, Mitteilung, An*, An**, An***, Das blinde Werkzeug, Wechselwirkung, An die Muse, Der Philister, Das ungleiche Schicksal, Pflicht für jeden, Der schöne Geist und der Schöngeist, Philister und Schöngeist, Die Übereinstimmung, Natur und Vernunft, Der Schlüssel, Das Subjekt, Glaubwürdigkeit, Was nutzt, Was schadet, Zucht, Das Schoßkind, Trost, Die Zergliederer, Metaphysiker und Physiker, Die Versuche, Die Quellen, Empiriker, Theoretiker, Letzte Zuflucht, Die Systeme, Die Philosophien, Die Vielwisser, Mein Glaube, Moralische Schwätzer, Meine Antipathie, Der Strengling und der Frömmling, Theophagen, Fratzen, Moral der Pflicht und der Liebe, Der Philosoph und der Schwärmer, Das irdische Bündel, Der wahre Grund, Die Triebfedern, An die Mystiker, Licht und Farbe, Wahrheit, Schönheit, Aufgabe, Bedingung, Das eigne Ideal, Schöne Individualität, Der Vorzug, Die Erzieher, Die Mannigfaltigkeit, Das Göttliche, Verstand, Phantasie, Dichtungskraft, Der Genius, Der Nachahmer und der Genius, Genialität, Witz und Verstand, Aberwitz und Wahnwitz, Der Unterschied, Die schwere Verbindung, Korrektheit, Lehre an den Kunstjünger, Das Mittelmäßige und das Gute, Das Privilegium, Die Sicherheit, Das Naturgesetz, Vergebliches Geschwätz, Genialische Kraft, Delikatesse im Tadel, Wahl, Sprache, An den Dichter, Der Meister, Dilettant, Der berufene Richter, Der berufene Leser, An****, Das Mittel, Die Unberufenen, Die Belohnung, Das gewöhnliche Schicksal, Der Weg zum Ruhme, Bedeutung, An die Moralisten, An die Muse, Die Kunstschwätzer, Deutsche Kunst, Tote Sprachen, Deutscher Genius, Guter Rat
http://www.friedrich-schiller-archiv.de/gedichte/votiftafeln/

7.11. Kuplejas
Das Höchste, Unsterblichkeit, Theophanie, Das Kind in der Wiege, Das Unwandelbare, Zeus zu Herkules, Der beste Staat, Der Skrupel, Der Dichter an seine Kunstrichterin, Die beste Staatsverfassung, An die Gesetzgeber, Würde des Menschen, Das Ehrwürdige, Jetzige Generation, Falscher Studiertrieb, Jugend, Quelle der Verjüngung, Der Aufpasser, Der Naturkreis, Der epische Hexameter, Das Distichon, Die achtzeilige Stanze, Grabschrift, Der Homeruskopf als Siegel, Der Genius mit der umgekehrten Fackel, Weibliches Urteil, Forum des Weibes, Inneres und Äußeres, Freund und Feind, Der griechische Genius, Erwartung und Erfüllung, Das gemeinsame Schicksal, Menschliches Wirken, Der Vater, Liebe und Begierde, Güte und Größe, Die Urne und das Skelett, Das Regiment, Der Obelisk, Der Triumphbogen, Die schöne Brücke, Das Tor, Die Peterskirche, Die drei Alter der Natur, Tonkunst, Der Gürtel.
http://www.friedrich-schiller-archiv.de/gedichte/zweizeiler/

7.12. Priekšvārdi un apskati
An den Herausgeber der Propyläen (Propilēlas izdevējam)
Ueber Bürgers Gedichte (Par Bjurgera dzejoļiem)
Ueber den Gartenkalender auf das Jahr 1795 (Par dārza kalendāru līdz 1795.gadam),
Ueber Egmont, Trauerspiel von Goethe (Par Egmontu, Gētes traģēdiju)
Ueber Matthissons Gedichte (Par Matisona dzejoļiem)
Vorrede zu dem ersten Theile der merkwürdigsten Rechtsfälle nach Pitaval (Priekšvārds stāstiem par specifiskākajām tiesu lietām Pitavalā)
Vorrede zu der Geschichte des Maltheserordens nach Vertot von M. N. bearbeitet (Priekšvārds Maltas ordeņa vēsturei līdz Vertotam M.N.redakcijā)
http://www.friedrich-schiller-archiv.de/schriften/theoretische-schriften/

7.13. Henien (epigrammas), līdzautors J.V.Gēte
http://www.friedrich-schiller-archiv.de/gedichte/xenien/
http://gutenberg.spiegel.de/buch/xenien-3628/1

8. Šillera darbi latviski

Latvijā daudziem patīk runāt par latviešu valodu, par tās nozīmību un bagātību. Latviešu valodas jautājums tiek plaši politizēts. Diemžēl, ja objektīvi apskata latviešu valodā pieejamās literatūras klāstu un kvalitāti, nākas konstatēt, ka latviešu valoda ir otrās vai pat trešās šķiras pasaules valoda. Šo faktu apliecina arī latviskoto Šillera darbu skaits, kurš ir pārāk mazs.

Un nevienu tas neuztrauc, tai skaitā Kultūras ministrijā, kura izšķērdē naudu pa labi un pa kreisi postmoderniskās pseidomākslas antisociālajās izpausmēs, bet latviešu valodas apvāršņa paplašināšanai vispār nepievērš nekādu vērību. Paradoksāli, bet Latvija kā ES dalībvalsts nav pat vīžojusi atdzejot latviski un plaši izplatīt ES himnu “Oda priekam” un ES struktūras to nav nokontrolējušas. Labs Eiropas vērtību simulakruma piemērs. Uz papīra viens, praksē kas cits, vārdos viens, darbos, kas cits.

Latviski ir brīvi pieejamas tikai Šillera lugas – “Laupītāji”, “Marija Stjuarte” un “Vilhelms Tells”. No balādēm tikai “Polikrata gredzens” un “Cimds”, kā arī dzejoļi “Cerības”, “Orleānas jaunava”, “Meitene no svešuma”, “Jātnieka dziesma”, “Ilgas”, “Zemes dalīšana”, “Meitenes žēlabas”, “Jauneklis strautmalā”, “Hektora atvadīšanās”. Iespējams, ja labi pameklē, LNB plauktos var atrast vēl kādus senus tulkojumus vecajā drukā, kuri simts gadu laikā tā arī nav pārizdoti un piedāvāti plašam lasītāju lokam, bet tas nemaina galveno – latviski ir pieejami nepiedodami maz Šillera darbu.

Avoti:
http://www.tvnet.lv/izklaide/kulturas_un_izklaides_notikumi/53720-literaturas_gusteknis_fridrihs_sillers
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A8%D0%B8%D0%BB%D0%BB%D0%B5%D1%80,_%D0%A4%D1%80%D0%B8%D0%B4%D1%80%D0%B8%D1%85
https://lv.wikipedia.org/wiki/Fr%C4%ABdrihs_%C5%A0illers
http://www.friedrich-schiller-archiv.de
http://gutenberg.spiegel.de/autor/friedrich-schiller-518

Informācijas aģentūra
/01.06.2018/

Publicēts iekš Kat.: Kultūra, Reģ.: Vispasaules, Veids: Apkopojums, W: FRĪDRIHS ŠILLERS | Komentēt

Vinstons Čērčils: Mēs karojam ne jau ar Hitleru, bet ar Šillera garu, lai šis gars nekad vairs neatdzimtu

Vinstons Čērčils

„Jums ir jāsaprot, ka šis karš [2.pasaules karš] nav pret nacionālsociālismu, bet ir pret vācu tautas spēku, kam ir jātop sagrautam vienreiz un uz visiem laikiem neatkarīgi no tā, kā rokās šis spēks atrodas: Hitlera rokās vai garīdznieka – jezuīta rokās. (…) Mēs karojam ne jau ar Hitleru, bet ar vācu garu, ar Šillera garu, lai šis gars nekad vairs neatdzimtu.”

Vinstons Čērčils, britu aristokrāts, Lielbritānijas premjerministrs 2.pasaules kara laikā
/1940-ie gadi/

Avoti:
Emrys Hughes, Winston Churchill – His Career in War and Peace, p. 145
https://vesparevenge.ru/?p=165

Informācijas aģentūra
/01.06.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa, W: FRĪDRIHS ŠILLERS | Komentēt

Frīdrihs Šillers: Polikrata gredzens

Pils jumta malā stāvot augstu
Un acīm pāri likdams plaukstu,
Uz Samosu viņš raudzījās.
– Tas viss ir mans, – viņš teica cieti
Uz savu draugu ēģiptieti.
– Man tiešām laime, daudz man tās!

– Tev, – draugs tam atbild, – laime smaida
Un labie gari šķēpus raida
Pret taviem sāncenšiem, paties,
Bet viens vēl dzīvs, to tu ņem vērā,
Tas nav vēl uzveikts pilnā mērā,
Lūk, tāpēc teikšu: uzmanies…

Draugs nepabeidz vēl nobeigt labi,
Kad pēkšņi ierauga tie abi, –
No Miletas steidz sūtnis kāds
Un saka tirānam: – Liec galvu,
Es atnesu, kungs, jaunu balvu,
Tev lauru vainags uzdāvāts.

Tavs pretinieks ir sakauts beidzot,
Un, daudzkārt tevi, valdniek, sveicot,
Tev karavadonis sūta šo… –
Un sūtnis ņem no somas melnās
Un ienaidnieka galvu delnās
Ceļ asinīs vēl kūpošo.

Draugs bailēs pēkšņi atlec sāņus:
– Tu uzmanies! Dzen projām māņus,
Jo laimē nelaime tev dzimst.
Vēl jūra pagaidām šalc klusi,
Bet vējš jau velk uz vētras pusi,
Ka flote vien tev nenogrimst…

Bet viņš vēl nav ar runu galā,
Kad troksnis atskan jūras malā,
Un troksnis šis nav abiem svešs:
No tālēm vedot smago kravu,
Tur noklāj ostas līci savu
Jau flotes slaido mastu mežs.

Tas, protams, ļoti pārsteidz viesi,
Viņš teic: – Tev laimējies patiesi,
Bet, tici, vienreiz klāt būs posts.
Par to jau runā malu malās,
Mīt pirāti uz Krētas salas.
Drīz viņi tevi apciemos!

Un, tiklīdz izteic viņš šos vārdus,
Jau sadzird ostā bungu dārdus.
Tur nodimd ļaužu pērkonbalss:
– Urā! Lūk, laupītājus jūrā
Jau pieveikusi vētra sūrā!
Mēs uzvarējām! Karam gals!

Draugs nobālēdams saka gausi:
– Nē! Tas nav uz labu, klausies,
Jo vai tad kādreiz bijis tā,
Ka dzīvē tikai labi veicas?
Reiz laimes brīži tomēr beidzas
Un atnāk stunda nelūgtā.

Man arī reiz viss labi rita
Un laime bezgalīga šķita…
Man bija dēls, kas prieku nes…
Bet viss reiz jāatmaksā bija.
Un, lūk, par to, ko izbaudīju,
Ar dēlu samaksāju es.

Ja vēlies novērst posta varu,
Lūdz, tādēļ savu labo garu,
Lai prieka kausā bēdas jauc.
Ikviens, lai cik viņš laimīgs būtu,
Lai cik viņš labs, pilns skaistu jūtu,
Reiz tomēr posta ceļā rauts.

Jel uzklausi, ko draugs tev sacīs:
Ej nelaimei pats skaties acīs
Un piesauc dienu nebalto:
Kad liktens tev tik daudz jau devis,
Ņem to visdārgāko no sevis
Un aizmet projām – jūrā to.

Un tirāns, draugu uzklausījis,
Teic: – Lūk, no tā, kas dārgs man bijis,
Šis gredzens ir pats dārgākais,
Bet it nekā es nežēlošu,
Pat to es upurēdams došu… –
Un dārgais gredzens viļņos gaist.

Bet, lūk, jau nākamajā dienā
Kāds agrīns zvejnieks pilī ienāk
Un priecīgs saka tirānam:
– Kungs, izbraucu es jūras jomu,
Lūk, atnesu tev savu lomu, –
Un milzu zivi pasniedz tam.

Un tirāns labsirdīgi smaida,
Draugs arī līksmus skatus raida,
Te pavārs steidz ar ziņu jau:
– Kungs, prieks tev nāk no balvas katras –
Tavs dārgais gredzens zivī atrasts…
O, tavai laimei gala nav!

Draugs dabū tagad gandrīz trieku:
– Nē, es te ilgāk nepalieku!
Tu dzirdi, neticīgais Tom,
Drīz pati nāve rādīs sevi,
Vēl mani aizraus līdz ar tevi.
Nē, sveiks! – viņš kliedz un dodas prom.

Frīdrihs Šillers
/1797/
atdzejoja Jāzeps Osmanis

Informācijas aģentūra
/24.05.2018/

Publicēts iekš DZEJA, Kat.: Kultūra, Reģ.: Vispasaules, Veids: Ziņa, W: FRĪDRIHS ŠILLERS | Komentēt

Kompetenču falsifikatori

Latvijas skolās tūdaļ tiks īstenota radikāla reforma. Notiek masveidīga un visaptveroša pāreja uz jaunu – kompetencēs balstītu – izglītības satura modeli.

Reformas kaislīgākais aizstāvis ir Valsts izglītības satura centra (VISC) direktors Guntars Catlaks, kurš apgalvo, ka «joprojām mūsu izglītības sistēma centrējas uz zināšanu pasniegšanu. Informāciju nodod un saņem lielā apmērā. Ir vāja saikne starp zināšanām, prasmēm un arī attieksmēm, un šo saikni maz izprot arī paši skolotāji» (www.lvportals.lv, 17.05.2016).

Vai tiešām reformas vienīgais mērķis ir latvju izglītības zemais līmenis? Patiesībā VISC priekšnieku intereses var nojaust uzzinot, ka VISC projektā. Kompetenču pieeja mācību saturā tiek «apgūti» 14 miljoni eiro, no kuriem 11,9 miljoni ir ES finansējums. Ak, Dievs! Par 14 miljoniem daudzi ir gatavi tēvu un māti pārdot, tāpēc nebrīnāmies, ka, lai pamatotu tik lielas naudas apgūšanas, ir ilgi un skaļi jānomelno Latvijas skolu izglītības sistēma. Lai pamatotu 14 miljonu eiro iesūkšanu, ir jāgāž pār Latvijas skolu un skolotāju galvām desmitiem samazgu spaiņi. Tā kā VISC jau pierūkst iekšējo nomelnotāju resursu, tad talkā nāk Latvijas Bankas apmaksātie propagandisti. Latvijas Bankas ekonomists Mārtiņš Bitāns tikko izplatīja galveno argumentu, lai neviens netraucētu kompetenču reformatoriem iesūkt 12 miljonu no ES fondiem: «Izcilo skolēnu īpatsvars Latvijā ir divreiz mazāks nekā OECD valstīs vidēji un aptuveni trīs reizes atpaliek no mūsu kaimiņvalstīm. Tas kārtējo reizi apliecina, ka Latvijas vispārējās izglītības sistēma ir tendēta galvenokārt uz viduvēju, nevis izcilu rezultātu.»

Latvijas skolu sistēma ir tik pagrimusi, ka gals klāt! Tikai kompetenču reforma iedēstīs pirmās sēklas, lai no viduvējās skolēnu masas parādītos pirmie izcilības asni!

Protams, ka Latvijas izglītības sistēmā ir daudz neatrisinātu problēmu un daudz uzlabojamu jomu, bet vai viss ir tik bēdīgi, kā apgalvo alkatīgie kompetenču reformatori – ES naudas kampēji?

Atvērsim kompetenču projekta naudas apguvēja – Valsts izglītības satura centra – mājaslapu. Kāda ir VISC informācija par Latvijas skolēnu izcilību? Šogad augustā Serbijas galvaspilsētā Belgradā Pasaules ģeogrāfijas olimpiādē Mārtiņš Robežnieks no Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas un Iļja Belovolovs no Rīgas 92. vidusskolas izcīnīja sudraba, bet divi citi Latvijas skolēni – bronzas medaļas. Komandu ieskaitē Latvija iekļuva pasaules labāko valstu desmitniekā, izcīnot 8. vietu. Vispasaules informātikas olimpiādē Irānas galvaspilsētā Teherānā Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas absolvents Ingus Jānis Pretkalniņš izcīnīja bronzas medaļu.

Jūlijā Starptautiskajā bioloģijas olimpiādē, kas notika Koventrijā Lielbritānijā, trīs Latvijas skolēni izcīnīja bronzas medaļas. Starptautiskajā matemātikas olimpiādē Brazīlijas pilsētā Riodežaneiro Latvijas skolēni izcīnīja trīs bronzas medaļas un divas atzinības. Starptautiskajā fizikas olimpiādē Indonēzijas pilsētā Džogžakartā Valsts 1. ģimnāzijas absolvents Reinis Irmejs ieguva sudraba godalgu, bet vēl divi Latvijas skolēni izcīnīja bronzas medaļas. Starptautiskajā ķīmijas olimpiādē Taizemes galvaspilsētā Bangkokā trīs Latvijas skolēni izcīnīja bronzas medaļas.

Izcilus sasniegumus starptautiskajās olimpiādēs Latvijas skolēni parādīja arī 2016. gadā. Pērn, suminot daudzos starptautisko mācību priekšmetu olimpiāžu izcilniekus, Valsts prezidents Raimonds Vējonis teica: «Ikviens starptautisks panākums ir apliecinājums, ka mums aug talantīga, spējīga un uzņēmīga jaunā paaudze. Paldies, ka esat likuši Latvijas vārdam izskanēt pasaulē!» Savukārt Latvijas Bankas ekonomists Mārtiņš Bitāns šā gada septembrī Latvijas izcilībai ir veltījis šādus vārdus: «Viduvēja izglītības sistēma Latvijā «ražo» viduvējus skolu absolventus.»

Patiesībā Latvija ir viena no retajām mazajām valstīm, kuras skolēni spēj uzrādīt tik izcilus rezultātus priekšmetu olimpiādēs. Ko iesaka VISC? Uzspridzināsim šo sistēmu un tās vietā veidosim kaut ko nebijušu – kompetencēs balstītu izglītības satura modeli.

No tā visa rodas pamatotas aizdomas, ka kompetenču izglītības reformas patiesais mērķis ir 12 miljonu eiro ES naudas notrallināšana. Turklāt, piesedzoties ar kompetencēm, pie ES naudas ir tikuši latviešu valodas nīdēji, kuri izmanto ES naudu, lai ar reformas palīdzību dotu nāvējošu triecienu latviešu valodas mācīšanai pamatskolā. ES naudas kampēji piedāvā atcelt atsevišķu latviešu valodas eksāmenu pēc 9. klases, saglabājot īpašu eksāmenu angļu valodā. Latviešu valodas killeri aizsedzas, klāstot, ka tieši to pieprasa Eiropas Savienība. Meli! Atbilstoši ES 2006. gadā izstrādātajām rekomendācijām (https://ec.europa.eu/education/initiatives/key-competences-framework-review-2017_en) pirmā, vissvarīgākā, kompetence ir saziņa dzimtajā valodā (Communication in the mother tongue). Šobrīd naudas trallinātāji slauc ES, vienlaikus piesmejot ES rekomendācijas, lai to aizsegā bīdītu antilatvisku politiku.

ES naudas straume, kas plūst caur kompetences projekta atbildīgo personu kabatām, ir aizskalojusi šo cilvēku pēdējās sirdsapziņas paliekas kopā ar Latvijas Satversmes preambulā ierakstītajām vērtībām.

Juris Paiders
/15.09.2017/

Avoti:
http://nra.lv/latvija/izglitiba-karjera/juris-paiders-3/222451-kompetencu-falsifikatori.htm
http://www.philos.lv/Citu_raksti/Kompetencu_falsifikatori.html

Informācijas aģentūra
/24.05.2018/

 

Publicēts iekš Kat.: Izglītība, KOMPETENČU IZGLĪTĪBA, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Normāls musulmanis Eiropas kultūru pieņemt nevar

Lešeks Voroņeckis

Teoloģijas doktors un palotīņu tēvs Leššeks Voroņeckis (Leszek Woroniecki) Frīburgas universitātē (ŠŠveice) lasa lekcijas par reliģiju pētniecību. ŠŠoziem viņšš bija atbraucis uz Latviju, lai konsekrēto formācijas dienās runātu par izaicinājumiem, ar kuriem nākas saskarties postmodernisma kultūras kontekstā. Kādā no dienām kopā pusdienoja ar I. Lisenkovu, un saruna aizvirzījās par islāmu mūsdienu Eiropā. Viņšš teica, ka, ja demogrāfijas tendencēs nekas nemainīsies, 2050.gadā visas lielākās Eiropas valstis būs musulmaniskas, un tā būs jauna realitāte.

L.V.: Musulmaņi dzīvo pēc ššādas loģikas- ja ir mazākumā, tad cenššas pielāgoties esoššajiem apstākļiem, veido arī anklāvus, kur var saglabāt savas tradīcijas un likumus. Bet, ja ir vairākums, tad Korāns nepiedāvā citu iespēju, kā būt musulmanim un būt pestītam vai arī tev draud nāve. Ja jautājat, vai pastāv iespēja, ka īsts musulmanis pieņem , piemēram, Eiropas kultūru un vērtības- uzskatu, tas ir neiespējami. Normāls musulmanis, kuršš ir atbildīgs par sava bērna audzināššanu, ar sāpēm sirdī izlaiž˛ savu dēlu uz ielas, kur redzamas puskailas sievietes, kur pāri atklāti skūpstās. Viņiem tas ir nepieļaujami. Neviens patiesi ticīgs musulmanis nepiekritīs un nepielāgosies ššādam dzīvesveidam, jo tas draud ar viņa pazudināššanu.

Bet ir tādas musulmaņu valstis, kur dzīvo kristiešši un neviens viņus nenogalina.

Jā situācija dažādās valstīs ir atššķirīga. Es neapgalvoju, ka mūsdienās viņi nogalina tādā veidā, taču tas ir risinājums, kuru piedāvā Korāns. Ja nonāktu līdz konfliktam… Reiz runāju ar kādas kongregācijas māsām, kas strādā Kamirā (Pakistānā). Kā klostermāsām viņām nav tiesību evanģelizēt, viņas nodarbojās ar labdarību, un viņām ir daudz musulmaņu draugu. Reiz kaimiņi teica- ja nonāktu līdz konfliktam starp kristieššiem un mums musulmaņiem, tad ņemot vērā, ka esat mūsu draugi, nebīstieties, mēs jums pārgriezīsim kaklus tā, ka jūs nejutīsiet sāpes. Un tā bija viņu draudzības zīme. Ir daudzas situācijas, kur musulmaņi dzīvo kopā ar citiem, piemēram, ebrejiem, kā tas ir Svētajā Zemē un citur. Gadās konflikti, bet tās nav galējības. Toties, kad nonāks līdz situācijām, kurās būs jāizdara galējās izvēles, mēs varam tikt nostādīti ššāda risinājuma priekššā.

Islāma mērķis ir, lai visa zeme būtu islāmiska. Islāma miera koncepcija pauž, ka patiess miers uz zemes iestāsies tikai tad, kad visa zeme piederēs Allaham. Un viņi to realizē un runā par to atklāti- mēs dodamies uz Eiropu, lai to iegūtu islāmam, Svētā Pētera bazilika būs moššeja. Viņi neslēpjas. Ir tādi, kuri saka, ka mēs Eiropu ieņemam ar sievieššu vēderiem, t.i. ar pēcnācējiem. Jau no sākuma islāms ir iekarojis ar zobenu un pēcnācējiem.

Kur slēpjas islāma spēks?

Pamatā viņi nāk no austrumiem un noteikti ir stipras ticības cilvēki. Islama nosaukums jau pats par sevi nozīmē „paklausība, pakļauššanās Dievam”. Musulmanis ir tas, kuršš ir pilnīgi paklausīgs Dievam. Viņi tic Korānam, pat ja daudzi to nezina. Tic mūžīgajai dzīvei. Tic, ka būs tiesa Allaha priekššā, un tur , starp citu, kā pravietis piedalīsies arī Jēzus. Viņšš tiesās kristieššus, kas neticēja Allaham. Debesis islāma vīzijā ir diezgan līdzīgas zemei – tur būs visskaistākās sievietes, vislabākie vīni un ēdieni. Viņi nes sevī ššādas ilgas. No turienes nāk ššī milzīgā paklausība reliģiskajai praksei – lūgššanām piecas reizes dienā, alkohola nelietoššanai (jo viņi nevar nostāties dienas lūgššanā Allaha priekššā iereibušši) u.tml.

Pakļauššanās ššādai kārtībai ir kultūras noteikta, jo tiek praktizēta ģimenē. Ģimene, kurai ir milzīga ietekme, piespiež˛ savus locekļus būt uzticīgiem, kaut gan vienmēr, protams, ir izņēmumi. Iesaku, noskatīties filmu „Apustulis”. Tā ir par jaunu musulmani, kuršš kļūst par kristieti un tiek savas ģimenes piekauts. Katru gadu iet bojā daudzi cilvēki, kurus nogalina viņu tuvinieki. Ir valstis, kur no tā izvairās, bet daudzi kristietības pieņemššanas gadījumi tiek turēti slepenībā, lai neapdraudētu to cilvēku dzīvības, kas atgriežas.

Reliģiju zinātņu pētnieki neoficiāli runā, ka dialogs ar islāmu ir bezjēdzīgi iztērēts laiks. Protams, nepiecieššams ar viņiem runāt, taču ššajā dialogā islāms mums norāda sekojoššas prasības: atzīstiet Korānu kā patiesu Dieva vārdu, atzīstiet Muhamedu kā patiesu pravieti, un tad mēs turpināsim sarunu. Nezinu, vai jūs esat kādreiz lasījuši Korānu, es to savā laikā studēju un noteikti nevaru pieņemt kā Dieva vārdu, jo daudzas vietas ir pilnīgā pretstatā kristietības garam.

Islāma koncepcijā ir definitīva atklāsme – Dievs no sākuma cilvēkiem deva Toru, t.i., Veco Derību, bet ebreji to falsificēja. Tad Dievs deva otru atklāsmi, kas ir Evaņģēlijs. Kristiešši to falsificēja. Kā pēdējā, definitīvā, atklāsme – atnāca Muhameds, kuršš atnesa cilvēkiem Korānu. Ja dažreiz saka, ka ir trīs „grāmatu reliģijas”- jūdaisms, kristietība un islāms, tad tas ir ļoti nepareizs apgalvojums. Jā, islāms ir grāmatas reliģija, bet kristietība ir Personas reliģija. Tas, kas kristietībā ir Jēzus, islāmā ir Korāns. Kā Jēzus ir iemiesotais Dieva Vārds kristietībā, tā islāmā Korāns ir iemiesotais Dieva vārds. Protams, tā ir monoteiska reliģija, tāpat kā mūsējā, bet viņi nepieņem Trīsvienību. Tas ir arguments, kas Korānā bieži pieminēts- kā Dievam var būt Dēls, ja Viņam nav sievas? Korānā ir arī rindkopas, kurās runāts par Jēzus krustā siššanu. Tie ir panti, kuri nav viennozīmīgi. Tajos teikts, ka viņiem vai „izlikās, ka Viņu piesita krustā”, vai arī „viņiem izlikās, ka tas ir Viņšš, kuru piesita krustā”. Sanāk, ka tas bija Jēzus līdzinieks un Viņšš pats nenomira uz krusta. Viena no teorijām musulmaņu tradīcijā saka, ka krustā piesita Jūdu, kuršš Jēzu nodeva. Viņiem nav pieņemams, ka Jēzus nomira uz krusta un caur to atpestīja pasauli.

Kā, jūsuprāt, veidot attiecības ar musulmaņiem?

Kristīgā tradīcija ciena katru cilvēku. Katrs cilvēks ir Dieva radīts. Kas attiecas uz cilvēka cieņu, par to mums nav ššaubu. Tie ir tādi pasi Dieva cilvēki kā mēs. Par ššādām attiecībām Evaņģēlijā ir teikts – ja pie tevis atnāk tavs brālis un lūdz palīdzību, tad palīdzi viņam. Un ššīs savstarpējas palīdzības un labvēlības attiecības cilvēciskajā līmenī mums ir jāveido cik vien labas var. Tajā paššā laikā mēs nedrīkstam būt naivi. Mums ir skaidri jāapzinās, kas stāv mums priekššā, ar ko mēs runājam un par ko mēs varam runāt – kur varam atrast kopīgu valodu un kur ir jāsaka stop. Varam uzdot jautājumu – kādēļ islāms ir tik naidīgi noskaņots pret kristietību, kādēļ kristietība ir islāma ienaidnieks? Rietumeiropā lielā skaitā tiek būvētas moššejas. Pamēģiniet uzbūvēt kādu baznīcu zemēs, kur lielākā daļa ir musulmaņi! Tas ir neiedomājami. Kādēļ lielākajā daļā valstu pārieššana kristietībā tiek sodīta ar nāvi? Arī mēs varētu prasīt vienlīdzīgāku izturēššanos.

Bet, protam, mums ir jāveido cilvēcīgas attiecības, kurās kopā tiekties uz mieru, dialogu starp reliģijām, kur mēģināt vienam otru saprast, bez spiediena, ka tev kā musulmanim jākļūst par kristieti vai man kā kristietim jākļūst par musulmani. Tas nozīmē būt līdzās , bet ššī būššana nav viegla. Dažādās pasaules daļās, valstīs kristietības un islāma specifika ir atššķirīga. Ir dažādas skolas, dažādas pārliecības. Islāms ir dažāds. Tātad no kristietības puses mums vajadzētu iepazīt visas ššīs dažādās skolas, iepazīt Korānu un viņu garīgumu, kā arī mēģināt veidot pēc iespējas labākas attiecības, bet, skatoties uz to, kas notiek, tas nav viegli. Domāju, katram vajadzētu sākt ar to vietu, kurā dzīvo. Lai mūsu dzīvē būtu mieru nesošša. Dialogs ikdienas dzīvē ir ļoti svarīgs, un , iespējams tiešši tas palīdzēs veidot dialogus augstākā līmenī.

Latvijas kontekstā islāmā visbiežāk pāriet sievietes, kuras apprecas ar musulmani. Par ko viņām vajadzētu padomāt, pirms dodas ššādā laulībā?

Katrai sievietei, kura vēlētos saistīties ar musulmani, vajadzētu iepazīties ar tiem likumiem, kas ir noslēgti starp attiecīgo musulmaņu valsti un Eiropas Savienību un kuri regulē tiesības uz bērniem, ššķiršanās lietu utt. Islāmā ir tāds likums, ka ššķiršanās vai vecāku nāves gadījumā par bērniem rūpējas kopiena. Daļai sievieššu, kuras apprecas ar musulmani, nav ne jausmas, ka ššķiršanās gadījumā tiesības rūpēties par bērniem ir tēvam musulmanim. Svarīgi, lai sieviete pirms tam iepazītu, kāds ir patiesais sievietes statuss islāmā. Jo ir ļoti daudz leģendu un melu. ŠŠis statuss nav salīdzināms ar to, pie kā pieraduššas sievietes Eiropā. Ir ļoti daudz liecības (tās var atrast arī internetā), kur sievietes stāsta par savu dzīves pieredzi. Ir vērts ššādas liecības paklausīties.

Ir arī sievietes, kuras ir noguruššas no liberālisma un priecājas, ka beidzot ir kāds, kuršš par viņām rūpējas, ka viņas var nestrādāt.

Tā ir sievietes izvēle. Ja viņa ir ar mieru sēdēt mājās, varbūt pat būt ieslēgta mājās (lai gan tas ir atkarīgs no valsts) un būt vīra pakļautībā… ja sieviete to izvēlas apzināti, tad kādēļ nē. Viņa ir brīva, un viņai ir tiesības to darīt. Bet arī mūsu pienākums ir viņas brīdināt – lai izvēle ir apzināta. Daudzas sievietes liecina, ka ir piespiestas pāriet islāmā.

Vai musulmanim ir atļauts melot?

Lai aizsargātu ticību vai kultūru, melot ir atļauts. Atceros, kad pēdējo reizi biju Jeruzalemē, runāju ar zinātniekiem, un viņi pastāstīja, ka Jeruzaleme ir sadalīta četrās daļās un nav pieļaujams, ka musulmaņu daļā par policistu strādā ebrejs. Musulmanis ššādam policistam teiks, ka jā, es izdarīššu to, ko tu saki, taču iekššēji viņam ir pienākums izvēlēties pretējo, jo musulmanis nevar paklausīt kādam, kuršš nav viņā brālis ticībā. Tas pats ir arī laulības gadījumos. Par to runā daudzas sievietes. Pirms laulībām viņām saka – vari palikt kristiete, varēsi iet uz savu baznīcu, audzināt bērnus, kā vēlies. Tas radikāli mainās pēc kāzām vai pirms bērna piedzimššanas. Tas ir elements, kas dod pilnīgas tiesības uz sevi. Laulības mērķis ir radīt pēc iespējas vairāk pēcnācēju – musulmaņu. Tas ir noteikts islāma doktrīnā. Tā tas funkcionē tad, kad viņi ir mazākumā. Ja viņi kļūst par vairākumu, tad ļoti bieži sāk pielietot spēku. Mēs redzam tendenci – mēģinājums veidot kalifātu un ššariāta tiesības. Arī Eiropas valstīs. Dažās vietās Beļģijā un Lielbritanijā, kur musulmaņi ir vairāk, viņi pieprasīja publisku varu, lai attiecīgos rajonos tiktu ieviests ššariāta likums.

Kā izturēsies Baznīca, ja musulmaņi Eiropas sabiedrībā būs vairākums?

Man nav ne mazākās nojausmas! Vai nu mēs kļūsim par katakombu, vai arī par mocekļu Baznīcu. Tie būs ļoti interesanti laiki. Bet tas ir tādā gadījumā, ja saglabāsies tādas dzimstības tendences, kādas tās ir tagad.

Sagatavoja Konstantīns Bojārs, Ogres Sv.Meinarda Romas katoļu baznīcas draudzes prāvests
/12.05.2018/

Informācijas aģentūra
/24.05.2018/

Publicēts iekš BĒGĻU KRĪZE, Kat.: Kultūra, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par neiedomājami nelietīgu Raiņa apmelošanu no LMA docenta Viktora Jansona puses

viktors jansons

Internetā portālā focus.vesti.lv ir lasāms šāds teksts: „Viktors Jansons Raiņa dzīvesgājumu pētījis trīspadsmit gadus! Tas, ko viņš atklājis ir prātam neaptverami! Uzmanīgi izpētot Raiņa arhīvu, radies pamats aizdomām, ka viņam vienmēr bijusi interese par ļoti jaunām sievietēm un meitenēm. Par to Rainis rakstījis savās dienasgrāmatās un vēstulēs no Slobodskas, atklājot, ka viņam ir kāds sarunu biedrs, nepilngadīgs zēns, ar kuru viņš kopā dodas uz upmalu, tur guļ zālē, bet dzejnieks zēnu glāsta. Savukārt laikā, kad Rainis jau bijis Saeimas deputāts, Aspazijai ne reizi vien nācies viņu pestīt no tiesas darbiem par nepilngadīgu meiteņu pavedināšanu.” [Kaut ko līdzīgu vēl 2010.gadā publicēja žurnāls Klubs un portāls http://www.delfi.lv. Viktors Jansons ir scenogrāfs, režisors, performanču meistars, Latvijas Mākslas Akadēmijas docents un samērā biežs LR sabiedrisko mediju sižetu varonis.]

Viktors Jansons ir pastrādājis prātam neaptveramu nelietību. Tikpat nelietīgi līdzautori ir viņa “atziņas” publicējušo resursu satura noteicēji, kuri fantastiski bezatbildīgi izplata nelieša šausmīgo murgojumu par latviešu tautas vienu no izcilākajām personībām.

Domāju, kamēr kāds nelietis netiks kārtīgi pārmācīts (ļoti gribas, bet nedrīkstu teikt – likvidēts), Raiņa apķēzīšana latviešu riebīgajā pseidointeliģencē turpināsies ne tikai teātros, rakstnieka simulakra Eipura vēmienos, bet visos iespējamos formātos.

Raiņa Kopotu rakstu akadēmiskā izdevuma 24.sējums ir mans sējums. To pašu varu teikt par 25.sējumu. Abus dienasgrāmatu sējumus kādreiz zināju gandrīz vai no galvas. Par Raiņa dienasgrāmatām rakstīju disertāciju. Esmu izlasījis visas Raiņa vēstules, visas grāmatas par Raini. Viktors Jansons nelietīgi melo!

Ja, piemēram, par pirmskara Rīgas pils saimnieka [Kārļa Ulmaņa] homoseksuālismu sabiedrībā vienmēr ir bijusi tenkošana, tad par Raini nekad nekas tāds nav bijis. Esmu ticies ar daudziem „ulmaņlaiku” inteliģentiem, kuri mīlēja izteikties par Raini. Taču nekad neviens neko neminēja par Jansona 13 gados „izpētītajām” Raiņa novirzēm. Ja tās patiešām būtu bijušas, tad noteikti par to cilvēki runātu. Mūsu cilvēkiem patīk runāt vairāk par slikto, nekā labo lielu personību dzīvē. Tas ir obligāti jāņem vērā.

Piemēram, cilvēki vienmēr ir daudz runājuši par Raiņa romānu ar t.s. Mēnesmeitiņu – Olgu Kliģeri. Tas bija fakts. Rainim bija romāns ar šo jaunkundzi. Aspazija arī to zināja. 80.gadu sākumā šī dāma vēl bija dzīva. Esmu redzējis un klausījies Olgu Kliģeri. Viņa viesojās Zinātņu akadēmijā pie „rainistiem”. Zinu, ka viņai nebija konkurentu, ja neskaita Aspaziju. Tāpēc varu droši teikt: Viktors Jansons un dzelteno sensāciju kārie izdevumi ir veikuši Raiņa kārtējo nelietīgo apspļaudīšanu.

Diemžēl pēcpadomju laikā ir bijušas daudzas nelietības ap Raini. Brīvvalstī latviešu gaišo inteliģenci Rainis ir interesējis gandrīz tikai no seksa viedokļa.

Neapšaubāmi, par Raini vienmēr ir sacerētas pasakas. Tā tas sākās jau pirms kara. Padomju laikā viskrāšņākās pasakas sacerēja Saulcerīte Viese. Bet tās nebija perversas pasakas, un tā nebija nelietība, kā tas ir tagad. Tā bija interpretācijas šaurība, vienpusība, primitivitāte, kā arī Raiņa mantojuma pētītāju profesionālais aklums, seklums, domas mietpilsoniskais pīkstējums, nekompetence daiļrades psiholoģijā, nekompetence daiļrades laboratorijas jautājumos. Turpretī aizvadītajos gadu desmitos dominē nelietības. Viktors Jansons pagaidām ir rekordists. Tik nelietīgu Raiņa apspļaudīšanu vēl neviens nav uzdrošinājies veikt.

Arturs Priedītis, viens no Raiņa kopoto rakstu sastādītājiem
/22.05.2018/

Avoti:
http://www.pietiek.com/raksti/karteja_nelietiga_apsplaudisana
http://www.delfi.lv/izklaide/archive/petijums-dzejnieks-rainis-bijis-pedofils.d?id=32120899
http://focus.vesti.lv/news/rainis-un-mazgadigu-bernu-izmantosana-pratam-neaptverami-ko-atklaj-petnieks-kurs-raini-analizejis-jau-13-gadus?20559

Informācijas aģentūra
/24.05.2018/

Publicēts iekš Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Lietuvā degviela ir par apmēram 9% lētāka

Jau kādu laiku Latvijā ir vērojams lidlbums. Latvieši masveidā brauc iepirkties uz Lietuvas Lidl lielveikaliem, kuros cenas daudzām precēm ir lētākas. Latvijas mazumtirgotāji ir pamatoti satraukušies un tas jau ir izraisījis cenu kritumu.

Bet ir vēl viens apstāklis, kura ietekmē Lietuvā atsevišķas preces var būt lētākas. Lietuvā ir lētāka degviela. Piemēram, ja 30.04.2018 Latvijā litru 95.markas benzīna mazumtirdzniecībā varēja iegādāties par 1,26 Eiro/litrā, tad Lietuvā – 1,15 Eiro/litrā. Tas ir, par 11 centiem jeb apmēram 9% lētāk. Un šie + 9% pēc tam ietekmē daudzu citu preču cenas…

Informācijas aģentūra
/24.05.2018/

Publicēts iekš Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Tiesības un tikai tiesības. Par rupjiem likumpārkāpumiem Ukrainā, kurus uzstājīgi neievēro

Valērijs Zorkins

Avīze “Novaja gazeta” publicēja Jeļenas Lukjanovas rakstu, kam vajadzēja pierādīt, ka Krievijai nebija tiesību pievienot Krimu. Raksts ir pārpilns ar reveransiem ASV prezidenta Baraka Obamas virzienā, kurš tiek pasludināts par mūslaiku “smalku juristu – konstitucionālistu”, un Krievijas konstitucionālās tiesas apvainojumiem (О праве налево: https://www.novayagazeta.ru/articles/2015/03/19/63473-o-prave-nalevo ).

Es nekad neatbildētu uz jebkura jurista rakstu, pat daudz profesionālāku un vairāk specializējušos konstitucionālajās tiesībās. Bet konkrētā gadījumā runa neiet par Lukjanovas rakstu, kura cenšas vienlaicīgi nosēdēt uz diviem krēsliem (pseidokomunistiskā un pseidoliberālā) un regulāri maina savu pozīciju atkarībā no konjunktūras. Runa iet burtiskā nozīmē par valsts likteni, par tās spēju izturēt pašreizējā situācijā un neiekrist ļoti lielā iekšpolitiskā eksesā, uz kuru to burtiski grūž atsevišķi mūsu sabiedrības slāņi, kuri pretendē uz elitārumu un apgaismību, kā arī šo slāni apkalpojošie juridiskie dvurušņiki. Viņi līdz bezgalībai ir gatavi apspriest procesuālos smalkumus, kurus Krievija it kā ir pārkāpusi, bet kuri nav gatavi apspriest drausmīgi rupjos pārkāpumus, ko ir veikušas viņu sirdij tīkamas personas, tai skaitā “smalkie juristi – konstitucionālisti”.

Par Krievijas likteni un tā atkarību no visa, kas saistīts ar tiesībām, es rakstu kā Krievijas pilsonis. Šis nav politisks, bet, ja gribat, filosofisks un pat eksistenciāls raksts, kurš ir veltīts vienai no traģiskākajām Krievijas vēstures lappusēm.

Sabiedrības saistelementi, varas leģitimitāte un tiesības

Gadu simtiem un pat tūkstošiem Krievijas sabiedrība bija nostiprināta ar garīgiem saistelementiem, kurus dažādos laikos sauca dažādi. Esot šādi sastiprināta, tā varēja izturēties pret tiesiskiem saistelementiem vairāk vai mazāk nevērīgi. Es neapspriedīšu, vai tas ir labi, vai nav. Tāpat es neapspriedīšu starpību starp romiešu tiesībām, kuru ietvaros juridisko formulu viltīgs samudžinājums ir sistēmveidojošais faktors, un citām pieejām, kuras noliedz šo viltīgo samudžinājumu nozīmi.

Es neesmu bezierunu piekritējs tai tradīcijai, kuru simbolizē Senā Roma ar tās juridisko pedantismu. Pie tam, šī tradīcija neapšaubāmi ir nosaucama par dižu un ir jāatzīst, ka tā radīja viduslaiku un mūsdienu Rietumus. Tomēr, atzīstot romiešu tiesību dižumu, nevar neatzīt, ka gan Senā Roma, gan tās sekotāji sevī savienoja juridisko pedantismu, kurš aizgāja līdz pat smalkai kazuistikai, ar neiedomājamu nežēlību. Pie tam tādu nežēlību, kas burtiski satrieca citas pasaules, kurās juridiskais pedantisms nebija iesakņojies, bet kuras nežēlību kaut kādā veidā spēja saturēt noteiktos rāmjos.

Ja Krievija turpinātu palikt garīgumcentrēta valsts, kurā uzsvars tiek likts uz ideoloģisko, nevis tiesisko konsensusu, kā tas bija pareizticīgajā un komunistiskajā periodā, tad juridiskai problemātikai nebūtu priekš tās tik liktenīgs raksturs. Man personiski, kurš sevi ir veltījis šai problemātikai un piedod tai izšķirošo nozīmi, tiesības tāpat būtu virsvērtība. Tomēr tad es saprastu, ka šāds personiskais vērtējums nevar tikt pielīdzināms jautājumam par to, būt vai nebūt Krievijai.

Taču, atsakoties no padomju ideoloģiskā sistēmveidošanas principa, kas bija jauna redakcija līdzīga tipa pareizticīgās vienvaldības principam, Krievija pārstāja būt pat par “nosacīti pareizticīgu” valsti. Ja nav iedeoloģisko saistelementu, tad vienīgie iespējamie sabiedrības saistelementi var būt tikai tiesiskie. Ja arī to nav, tad valsts sabrūk. Un kaut kādā ziņā tiesību problemātikas virsvērtība kā reiz ir saistīta ar neiespējamību sasaistīt sabiedrību ar kaut ko citu, izņemot tiesības.

Rietumiem šis jautājums kļuva īpaši aktuāls reliģisko karu laikā un rietumu civilizācijas pārejas periodā no reliģiskuma uz laicīgumu. Par to runājot, es, protams, domāju leģitimitāti.

Francijas monarhs varēja būt leģitīms katoļiem, jo Romas pāvests viņu svētīja un viņš tika kronēts Reimsā. Šādas leģitimitātes apstākļos tiesiskai leģitimitātei nebija izšķiroša nozīme. Bet hugenotiem Romas pāvesta svētība un kronēšana Reimsā bija antileģitimitātes pazīme. Tāpēc franču sabiedrībai, lai saglabātu vienotību, vajadzēja likt uzsvaru uz kaut ko citu kā tikai sabiedrības garīgo vienotību.

Šis cits saistelements sākumā bija absolūtā un arvien vairāk problemātiskā monarha kā augstākā suverēna autoritāte. Kas tas ir, saprot visi, kuri ir pētījuši franču un visas Eiropas absolūtismu, kura augstākā izpausme ir “saules karaļa” Ludvika XIV izteikums: “Valsts – tas esmu es”. Visi, kuri to ir pētījuši, saprot, ka panīkuma laikmeta Francijas karaļi lika uzsvaru uz absolūtismu ne jau aiz labas dzīves, bet gan tādēļ, ka reliģiskā leģitimitāte bruka un par sabiedrības saistelementu kļuva personiskā, harizmātiskā leģitimitāte. Bet tā spēj kaut ko sasaistīt tikai tad, ja monarhs ir patiešām spēcīga personība, kāds bija Ludviks XIV. Tiklīdz par absolūtisma līderi kļūst vāja personība, absolūtisms brūk.

Tomēr šāda sabrukuma katastrofa ir tikai pusbēda (kā mēs zinām no Francijas vēstures, šis sabrukums bija šausmīgs). Rodas jautājums, kā un ar ko sasaistīt sabiedrību “katastrofas otrā pusē”. Pie tam, neesot tai sabiedriskai stratifikācijai, ko piedāvāja feodālisms un neesot tām tradicionālisma bremzēm, kuras eksistēja iepriekšējā dzīvesveida ietvaros, lai kā to arī nesauktu, par sabiedrības formāciju vai kā savādāk. Uzvarējusī buržuāziskā šķira iznīcina sabiedrības tradicionālos pamatus, noņem bremzes, piedod sabiedrībai pašiznīcinošu ātrumu, rada izdaudzināto “visu kara pret visiem” garu (jeb kā to savādāk sauc – tirgus konkurences garu), iznīcina esošos kolektīvisma saistelementus.

Un tad jautājums par tiesībām iegūst pavisam citu nozīmi, nekā tas bija iepriekšējos periodos. Tad sabiedrība pa īstam līdz galam saprot, ka vai nu tā nolaidīsies līdz ārprātīgam haosam, iekritīs antisabiedriskuma bezdibenī, vai arī tā spēs sevi sasaistīt ar tiesiskuma saistelementiem. Tas tā ir tādēļ, ka citu saistelementu šādā pēcideoloģiskā situācijā vienkārši nav.

Kad Krievijas Federācija zaudēja ideoloģiskos saistelementus pārbūves laikā un pilnībā tos zaudēja pēcpadomju laikā, tai bija sevi ar kaut ko jāsasaista. Ar ko? Tikai ar tiesībām. Diemžēl mūsu tā saucamajam “apgaismotajam slānim”, kurš pārbūves sākumā spēja iegūt autoritāti sabiedrības acīs un saglabāt to pēcpadomju perioda sākumā, nebija sapratnes par pēcpadomju izaicinājuma liktenīgumu un nebija sapratnes, ka tagad var būt vai nu tikai tiesības vai arī nekas.

Turpmāk šis slānis zaudēja savu autoritāti lielā mērā tādēļ, ka neapzinājās izaicinājumu un neatbildēja tam. Tomēr tas joprojām turpina ieņemt pietiekami nopietnas pozīcijas mūsu sabiedrībā. Pie tam šo pozīciju nopietnība nekādi nav proporcionāla tā jaunajam, daudz mazākajam autoritātes līmenim. Tā kā šīs pozīcijas ir, tās jāņem vērā. Tāpēc es uzskatu par savu pienākumu atbildēt uz it kā apgaismotiem un morāliem, bet patiesībā klaji ciniskiem memorandiem, kurus paraksta gan gudri un cēlsirdīgi juristi, gan filozofi, kuri atrodas Braudera tipa starptautisku noziedznieku kalpībā. Svarīgas nav šīs personas, ne to rupori un starptautiskais atbalsts. Svarīgs ir normatīvais, morālais un pat eksistenciālais uzstādījums veselam sabiedriskam slānim, kura pozīcijas vēl joprojām ir pietiekami nopietnas, lai, gadījumā, ja tas neattaptos, Krievija tiktu strauji destabilizēta.

Tāpēc šim sabiedriskajam slānim ir jāattopas. Un es ar šo rakstu uzrunāju visu šo slāni, nevis atsevišķus tā pārstāvjus un noteiktu pozīciju translētājus.

“Apgaismotais slānis” un tā mea culpa

Vai jūs atceraties 1993.gadu, kad dēļ jūsu asinskārā un ciniskā vērtējuma, Konstitucionālā tiesa neizpildīja savu funkciju, kurai it kā vajadzēja būt jūsu iemīļoto prezidentu – harizmātiķi atbalstošai? Jūs atceraties tos saucienus “razdavitj gaģinu” (“samīt maitu”), tās nežēlīgās nošaušanas un prettiesiskās vajāšanas, tās visu veidu represijas, kuras tika vērstas pret tiem cilvēkiem, kuri nesekoja jūsu aicinājumiem? [Runa iet par Krievijas politisko krīzi 1993.gadā, kad konflikts starp Krievijas parlamentu un prezidentu Borisu Jeļcinu beidzās ar parlamenta apšaudi no tankiem gaišā dienas laikā, parlamenta bruņotu ieņemšanu un tam sekojošām represijām, kurās pēc dažādām aplēsēm gāja bojā daudzi simti vai pat tūkstotis un vairāk cilvēku.]

Un vai jūs tiešām neesat spējīgi sasaistīt savu toreizējo uzvedību ar visu to, kas tam sekoja? Jūs noteiktā veidā rīkojāties 1993.gada rudenī. Maksa par šo jūsu uzvedību bija Žirinovska triumfs un jūsu pārstāvju pilnīga sagrāve vēlēšanās, neskatoties uz to, ka jūs faktiski bijāt sagrābuši diktatoriskas pozīcijas Krievijas sabiedrībā.

Jūs tobrīd veicāt to, ko psihoanalīzē sauc par pārnešanu. Un uzlikāt vainu par šo jūsu izgāšanos uz Krieviju, paziņojot, ka “viņa ir sajukusi”. Bet patiesībā sajukāt jūs. Un ir skaidrs kāpēc. Tāpēc, ka jūs samināt tiesības. Un nosaucāt tos, kas tās aizstāvēja, tas ir glāba gan Krieviju, gan jūsu autoritāti, gan apgaismību, gan daudz ko citu, par to spēku līdzdalībniekiem, kuri grūž valsti pretī katastrofai.

Tomēr pretī klusai katastrofai valsti tolaik pagrūdāt jūs, pretī negodīgām un laupošām privatizācijām, pretī sociālām netaisnībām un nežēlībai, pretī degradācijai un asiņainiem konfliktiem. Un izdarījāt to jūs ar vienu vienīgu darbību – nepamanot drausmīgus tiesiskos pārkāpumus, ko veica Jeļcins, izdodot rīkojumu Nr.1400. Jeļcins sabradāja tiesības, bet jūs viņu atbalstījāt.

Konstitucionālās tiesas pienākums tobrīd bija tikai vienā – nekavējoties fiksēt smagos tiesiskos pārkāpumus. Rīkojums Nr.1400 pārkāpa tiesības tik rupji, vulgāri un tieši, ka, lai to fiksētu, nevajadzēja būt augsti profesionālam juristam. Pietika tikai apzināties tiesību jauno supervērtīgumu, kurš izriet no to unikālā saistelementa rakstura. Vajadzēja apzināties savu pienākumu Krievijas priekšā un atbalstīt šo supervērtību. Tas arī viss.

Vieni to izdarīja, bet citi nē. Un mēs visi izbaudījām tos rūgtos augļus, kuri izauga no jūsu svētītā prettiesiskā sējuma. Un vai tiešām kādam no jums pietiek šodien cinisma vai bezdomības, lai kaut vai postfaktum nesaprastu, ka izdarītais atrodas “mea culpa” (“mana vaina”) kategorijā?

Pārstājiet kaut vai tagad rupji un muļķīgi savu vainu uzvelt citiem, jo, turpinot ar to nodarboties, jūs un tieši jūs grūžat valsti pretī nopietniem pilsoniskiem satricinājumiem.

Bet arī tas nav viss. Jums gala beigās nāksies arī saprast, ka tieši jūs 1993.gadā ļoti lielā mērā veicinājāt to, ka ne tikai Krievijā, bet visā pasaulē tika atvērta tiesiskuma “Pandoras lāde”, no kuras izlīda visi globālās politiskās destabilizācijas dēmoni.

Nesaprotat? Nāksies paskaidrot.

Lieta tāda, ka jūsu atbalstītais Jeļcina rīkojums Nr.1400 bija pirmais rupju konstitucionālo tiesību interpretāciju (faktiski –atcelšanas) precedents vienā no pasaules atslēgvalstīm. Un ne velti šis precedents tika jūsmīgi uzņemts un atzīts par labu un taisnīgu politisko problēmu risināšanas paņēmienu gandrīz visur Rietumos. Tieši šo precedentu jūsu Rietumu domubiedri apguva un pieņēma kā jaunu un pieļaujamu normu, kuru atkarībā no lietošanas specifikas apzīmē ar “demokrātija svarīgāka par likumu” vai “taisnīgums svarīgāks par likumu”. Jebkurā gadījumā likums tika izmests no augstākās prioritātes pozīcijas.

Pēc tam šo normu aprīkoja ar dažāda veida “maigā spēka” tehnoloģijām. Ieskaitot totālu kontroli pār galvenajiem masu saziņas līdzekļiem (pirmkārt pār visur iekļūstošo televīziju), kas ļauj līdz pilsoņu – vēlētāju masām nogādāt jebkādos veidos izkropļotu “realitātes bildi”. Tas ļauj uzspiest sabiedrībai savu falsificēto notikumu gaitu, savu šo notikumu interpretāciju un savu verdiktu (tas nekas, ka klaji prettiesisku) attiecībā uz to, kas šajos notikumos ir taisnīgs un labs.

Apzinieties, ka tieši no rīkojuma Nr.1400 precedenta un jūsu attaisnojuma tā pozitīvajai dabai, neskatoties uz tā neatbilstību Konstitūcijai, vēlāk izauga daudzskaitlisko “krāsaino revolūciju” metodoloģija un tehnoloģijas. To pašu, kurās konstitucionālo normu sagraušana un nelikumīga vardarbīga leģitīmās varas gāšana, sekojot jūsu radītajam precedentam, tika pasludināta par “tautas masu taisnīgu cīņu par demokrātiskiem pārveidojumiem”. To pašu, kuru dēļ XXI gadsimta otrās desmitgades pasauli sauc par “iegrimšanu globālā haosā”.

Lieta vēl ir tāda, ka 1993.gada Krievijas precedents strauji paplašināja jau tā pietiekami plašās starptautisko tiesību interpretācijas robežas, kur arī slēpjas galvenās starptautiskās haotizācijas iespējas.

Juristi zin, ka jebkuras iedomājamas tiesiskas sistēmas likumdošanas normas nevar būt tik pilnīgas, lai precīzi ņemtu vērā katru no bezgalīgi daudzveidīgajām dzīves situācijām. Tāpēc jebkurā nacionālā tiesiskā sistēmā un starptautisko tiesību sistēmā (tāpat kā parasto tiesību tradicionālajās sistēmās) tiesību piemērotājam ir uzlikts par pienākumu precīzi tulkot tiesību normu, tas ir interpretēt to saskaņā ar tās burtu un garu. Pie tam šī precīzā tulkošana paredz (un arī tas ir tiesību piemērotāja pienākums) izskatīt ārējus apstākļus, tas ir izskatāmās tiesiskās problēmas kontekstu.

Nacionālo tiesību sistēmā (tai skaitā konstitucionālajās tiesībās) tiesisko normu – principu nesaskaņotība (un attiecīgi plašu interpretāciju iespēja) ir sastopama reti. Tieši tāpēc rīkojuma Nr.1400 precedenta izteikti nekonstitucionālā daba bija tik acīmredzama. Savukārt starptautisko tiesību sistēmā diemžēl eksistē principi, starp kuriem ir iespējamas kolīzijas.

Piemēram, starp pamatprincipiem, kuri ir iekļauti ANO Statūtos, ir iespējama kolīzija starp Principu atturēties no spēka draudiem un tā lietošanas un Principu neiejaukties lietās, kas pēc savas būtības ietilpst valsts iekšējā kompetencē, starp valsts teritoriālās vienotības Principu un tautu līdztiesības un pašnoteikšanās Principu, starp Principu risināt starptautiskos strīdus mierīgiem līdzekļiem un cilvēktiesību un pamatbrīvību cieņas Principu. Formāli šie principi ir vienādi svarīgi un neviens no tiem nav “svarīgāks”. Un te rodas iespējas radīt savstarpēji izslēdzošas interpretācijas.

Un tā kā šīm interpretācijām nav iespējams piedot tiesisko noteiktību, tie tiek aprīkoti ar nepieciešamo tēlu kompleksu caur masu saziņas līdzekļu informācijas falsifikācijām un “sakonstruētajiem” kontekstiem, kā arī no turpmākām šīs “falsificētās realitātes” interpretācijām. Pie tam šīs interpretācijas nav tiesiskas, bet gan politiskas un emocionālas: “demokrātija un tautas griba”, “taisnīgums”, “upuru ciešanas” utt.

Tas atkal attiecas uz 1993.gada notikumiem Krievijā. Savus paziņojumus par to, ka pret brīnišķīgo Jeļcinu Maskavas ielās izgāja fašisti un pieprasījumus “samīt maitu” neatceraties? Kāpēc es to visu rakstu? Tāpēc, ka tieši jūsu radītais katastrofālais precedents ļoti lielā mērā kļuva par bāzi turpmākai starptautisko tiesību “radošai attīstībai”. Gan realitātes falsifikāciju ziņā, gan interpretāciju ziņā.

Tā tas bija, piemēram, uzsākot karu Irākā bez ANO mandāta, kad augsta līmeņa ASV un Lielbritānijas pārstāvji no starptautiskās tribīnes uzrādīja falsificētus pierādījumus (kas vēlāk tika pierādīts un atzīts) tam, ka Sadamam Huseinam esot masu iznīcināšanas ieroči. Tā bija Gruzijas uzbrukuma Dienvidosetijai laikā, kad vadošie pasaules telekanāli rādīja skatītājiem Gruzijas armijas pārvietošanos, nosaucot to par “Gruzijā iebrukušās Krievijas tanku kolonu”.

Tā bija visu “arābu pavasara revolūciju” laikā. Tā bija NAATO operācijas Lībijā laikā, kad globālie masu saziņas līdzekļi uzrādīja pasaulei falsificētas fotogrāfijas un video par “Muammāra Kadafi karaspēka zvērībām pret savu tautu”. Un tā tas arī bija Ēģiptē, Tunisā, Sīrijā. Un tā tas aizgāja līdz Ukrainai 2014.gadā un līdz kliedzošajiem tiesību pārkāpumiem Kijevas “postmaidāna” varas parādīšanās un rašanās laikā, kam jūs atkal negribat dot pienākošos vērtējumu, uzvelkot pseidotiesisku masku un aizstājot tiesisku analīzi ar muļķīgu un amorālu juridisko sīkmanību.

“Maidana Ukraina” un tiesības

Uz “Maidana konfrontācijas” sākuma brīdi 2013.gada novembrī Ukrainā bija pilnībā noformēta varas sistēma pēc 2010.gada konstitūcijas (prezidentāli-parlamentāra republika). Bija visas tautas ievēlēts un starptautiskās sabiedrības atzīts prezidents Viktors Janukovičš un parlaments (Verhovnaja Rada), kā arī bija prezidenta un parlamenta likumīgi izveidota valdība.

2013.gada novembrī prezidents Janukovičs atteicās nekavējoties parakstīt Asociatīvo līgumu starp Ukrainu un Eiropas Savienību. Jau toreiz parlamentārā opozīcija frakciju “Tēvzeme” (vadītājs Arsēnijs Jaceņuks), “Ukrainas demokrātiskā alianse par reformām” (Vitālijs Kļičko) un “Brīvība” (Oļegs Tjagņiboks) personā paziņoja, ka Janukovičs ir nodevis Ukrainas jau izdarīto “Eiropas izvēli” (lai gan nekāds referendums šai sakarā nebija noticis), aicināja cilvēkus uz Kijevas Neatkarības laukumu (Maidanu) protestēt un vadīja šos protestus. Visi Rietumu masu saziņas līdzekļi un daudzi politiķi tūlīt sāka atkārtot tēzi par “Janukoviča Eiropas izvēles nodevību”.

Jau uz 2013.gada decembra sākumu maidana darbības izgāja ārpus likumības robežām. Maidanā sāka skanēt tieši aicinājumi gāzt esošo varu. Sākās vardarbīgi ekscesi attiecībā uz kārtībsargiem Kijevas ielās, ko veica nelikumīgās “maidana pašaizsardzības” vienības. Tobrīd Ukrainas varasiestādēm vajadzēja, saskaņā ar Konstitūciju un valsts likumdošanu, pārtraukt “maidana opozīcijas” darbības līdzīgi kā to dara jebkuras Rietumvalsts varasiestādes (tai skaitā “smalkā jurista” Baraka Obamas administrācija ASV) gadījumā, ja protestētāji sāk uzbrukt policijai.

Vēl jo vairāk, pēc likuma, saskaņā ar Konstitūciju, bija stingri jāpārtrauc “maidana opozīcijas” darbība 2014.gada janvārī un februārī, kad “maidana pašaizsardzības sotņas” sāka arvien vairāk pret kārtībsargiem pielietot pudeles ar degmaisījumu (“Molotova kokteiļus”), rungas, dzelzs armatūru un pēc tam arī šaujamieročus (tai skaitā – kaujas).

Tas viss tika fiksēts fotogrāfijās un videoierakstos, ko gan Krievijā, gan Ukrainā labi zin, bet kas praktiski netika iekļauti Rietumu ziņu kanālu sižetos. Šajos sižetos neiekļuva arī “pašaizsardzības sotņu” ieņemtās administratīvās ēkas Kijevas centrā. Šajos sižetos neiekļuva arī bruņotu ukraiņu maidana neonacistu lāpu gājieni pa Kijevas ielām ar aizsegtām sejām, fašistiskām emblēmām un skandējumu “moskaļus uz nažiem”.

Vai par to zināja Krievijas “apgaismotais slānis”, ar kuru es te tagad runāju? Protams, ka zināja. Daži tā pārstāvji nodrebēja aiz šausmām un nosodīja notiekošo vai no tā novērsās. Bet citi dedzīgi un skaļi atbalstīja tieši šādu “ukraiņu tautas tieksmi pēc civilizētās Eiropas”.

Vai par to zināja vadošie Rietumvalstu politiķi? Protams, ka zināja. Un aktīvi atbalstīja. Ieskaitot ASV Valsts sekretāra vietnieci Viktorijas Nulandes kundzi, kura personiski izdāļāja opozicionāriem Maidanā “cepumiņus”, un senatoru Džonu Makeinu, kurš uz maidana skatuves apkampās ar galēji labējās partijas “Brīvība” līderi Oļegu Tjagniboku.

Un šie politiķi, ieskaitot ASV prezidentu Baraku Obamu, publiski un stingri pieprasīja no Janukoviča “cienīt ukraiņu tautas izvēli” (kura, vēlreiz uzsveru, netika identificēta nekādiem likumīgiem un konstitucionāliem līdzekļiem) un (pretrunā likumam) nepieļaut kaut kādas kārtībsargu spēka darbības pret opozīciju.

Tātad “tiesiskie Rietumi” uzstājīgi un konsekventi atbalstīja politiskās cīņas Ukrainā nobīdīšanos līdz nekonstitucionālai un vardarbīgai varas sagrābšanai.

18.februārī “maidana opozīcijas” līderu Jaceņuka un Tjagneboka vadībā kaujinieku kolona tika virzīta parlamenta ieņemšanai, pieprasot nekavējoties izskatīt jautājumu par 2004.gada Konstitūcijas atjaunošanu. Šī kolona centās pārraut parlamentu sargājošo kārtībsargu ķēdi, nomētājot miliciju ar “Molotova kokteiļiem”, un pēc tam lika lietā šaujamieročus. Milicija atbildēja ar asaru gāzi, gaismu izstarojošām granātām un gumijas lodēm (kaujas munīcija specvienībai “Berkut” netika izsniegta). Pēc IeM oficiālām ziņām šai dienā milicijai bija “7 bojāgājušie, 39 ieguva šautas brūces, 35 smagā stāvoklī. Pēc medicīniskās palīdzības griezās 184 darbinieki, 159 tika hospitalizēti.”

Šajā pat dienā notika daudzskaitliska varas sagrābšana reģionos no “pašaizsardzības vienību” puses (rajona administrāciju, milicijas, slepenpolicijas ēkas), kā rezultātā jau naktī uz Kijevas Maidanu tika nosūtīts liels daudzums kaujas ieroču.

19.februārī Jaceņuks, Kļičko un Tjagniboks pieprasīja no Janukoviča “atzīt Maidanā sapulcējušās tautas gribu” un nodot varu. Nākamajā dienā, 20.februārī, pie Ukrainas prezidenta ar ultimatīvu prasību “atzīt ukraiņu tautas gribu” griezās “smalkais jurists” Baraks Obama. Un Obama nevarēja nezināt, ka protestu kulminācijas brīžos protestētāju skaits Kijevā un citos reģionos nepārsniedza pusotru miljonu cilvēku, kuri nekādi nevarēja pārstāvēt visas 45 miljonus lielās Ukrainas tautas gribu, kurai pie tam viņas “gribu” neviens konstitucionāliem līdzekļiem nemaz nejautāja.

Bet 20.februārī, kad Ukrainas prezidents izsludināja “antiteroristisko operāciju” un atļāva izsniegt “Berkutam” kaujas ieročus, “maidana konfrontācijā” iesaistījās nezināmi snaiperi no mājām apkārt Maidanam. Tā rezultātā šai dienā tika nogalināti apmēram 60 kārtībassargi un protestētāji, vairāki simti tika ievainoti.

Krievija nekavējoties pieprasīja šo notikumu starptautisku izmeklēšanu. Savukārt ASV un ES šo prasību neatbalstīja un vainoja traģēdijā Janukoviču un “Berkut”. Šādu izmeklēšanu viņi nepieprasīja arī vēlāk, kad Kijevas varasiestādes zāģēja kokus ar tur iestrēgušajām lodēm, iznīcinot iespēju noteikt šaušanas virzienu un citus pierādījumus. Viņi nepieprasīja šādu izmeklēšanu arī tad, kad Igaunijas Ārlietu ministrs Urmas Paets paziņoja, ka pēc visa spriežot “nezināmos snaiperus” noalgoja “maidana opozīcija”.

20.februāra slaktiņa izmeklēšanas vietā Polijas, Vācijas un Francijas Ārlietu ministri pieprasīja Janukovičam noslēgt “miera vienošanos” ar opozīciju kā nosacījumus paredzot “antiteroristiskās operācijas” atcelšanu, “Berkuta” un iekšējā karaspēka izvešanu no Kijevas, “pārejas valdības” veidošanas procesa sākšanu, atgriešanos pie 2004.gada konstitūcijas un pirmstermiņa prezidenta un parlamenta vēlēšanu izsludināšanu.

Naktī tika parakstīta šāda “miera vienošanās”, par kuras izpildes garantētājiem tika apstiprināti Vācijas, Francijas un Polijas Ārlietu ministri. Parakstīšanas brīdī klāt esošais Putina specpārstāvis V.Lukins šo vienošanos neparakstīja un paziņoja, ka viņš šaubās par garantijām.

Uzreiz pēc tam “Berkuta” un iekšējā karaspēka vienības, saprotot, ka Janukovičs, opozīcija un eiropiešu ministri neko negarantē, bet maidanam ir simtiem kaujas ieroču, sāka ātri pamest Kijevu. Janukovičs bēga no Kijevas, kā vēlāk noskaidrojās, tiekot apšaudīts. Bēga arī liela daļa deputātu no valdošās Reģionu partijas un komunistiem.

No rīta “maidana sotņas” ieņēma jau neapsargāto valdības kvartālu. Bet Verhovnaja Rada (parlaments) pieņēma sekojošu dekrētu: “Sakarā ar to, ka prezidents Janukovičs pašatlaidās un pameta galvaspilsētu, Rada ir spiesta paziņot par pirmstermiņa valsts vadītāja vēlēšanām.”

Pie tam parlaments pēc vienkāršotas procedūras un veicot falsificētu balsošanu ar deputātu kartiņām, kuras tika atņemtas nepiekrītošajiem deputātiem (tas ir dokumentāli fiksēts), pieņēma likumu par atgriešanos pie 2004.gada konstitūcijas. Tāpat tika pieņemts dekrēts par uguns pārtraukšanu, specvienību izvešanu no Kijevas centra un par aizliegumu spēka struktūrām pielietot šaujamieročus.

Tas ir Verhovnaja Rada, kura pēc Janukoviča padzīšanas palika vienīgais vēlētais (attiecīgi likumīgais un kaut cik leģitīmais) varas orgāns, sāka “postmaidāna” darbu ar visrupjākajiem Konstitūcijas pārkāpumiem, jo tajā pie varas nākušai opozīcijai bija tikai 150 balsis. Tas ir opozīcijai nebija ne tikai konstitucionālā vairākuma (300 balsis), bet arī vienkārša vairākuma (226 balsis).

Un tad lietā tika liktas “pārliecināšanas metodes”, izmantojot maidana kaujiniekus (tas ir dokumentēts). Nepiekrītošos deputātus “pārliecināja”, kad viņu dzīvokļos parādījās no maidana kaujiniekiem sastāvoša bruņota “apsardze”. Citi kaujinieki veidoja posteņus pie parlamenta izejām un atklāti skaidroja žurnālistiem, ka nelaiž laukā deputātus, lai viņi neaizbēgtu un pietiktu balsis lēmumu pieņemšanai. Šie žurnālisti arī novēroja, ka reizēm šī “apsardze” piekāva “ne tā balsojošos” deputātus turpat uz parlamenta sliekšņa.

Radas zālē nepiekrītošos deputātus piekāva viņu kolēģi un jaunā “apsardze”. Tāpat tika atņemtas deputātu kartiņas un tika balsots viņu vietā. Ir dokumentēti gadījumi, kad komunistu vietās sēdēja 7 – 8 cilvēki, bet protokolos izrādījās, ka ir balsojuši vairāk kā 30 Ukrainas komunistiskās partijas frakcijas deputātu.

“Jauno postmaidāna likumību” īpaši raksturo realizētā prezidenta Janukoviča impīčmenta (atcelšanas no amata) procedūra.

Pēc Ukrainas Konstitūcijas, lai prezidentu atstādinātu no amata, obligāti pirms tam ir jāizpilda sekojoši nosacījumi:
*) jābūt aizdomām par prezidenta veiktu noziegumu, ko ir noformulējuši kā pieteikumu deputātu vairākums ar vismaz 226 balsīm;
*) jāizveido parlamentārā komisija aizdomu iepriekšējai izmeklēšanai;
*) jānorīko speciāls prokurors dalībai izveidotās parlamenta komisijas izmeklēšanā;
*) jāizskata parlamentārās komisijas secinājumi Radas sēdē;
*) jāauzklausa aizdomās turamā prezidenta paskaidrojumi;
*) jāgriežas Augstākajā tiesā ar prasību dot iepriekšēju slēdzienu par prezidenta apsūdzību;
*) Augstākai tiesai ir jānodod Radai slēdziens par apsūdzībām prezidentam;
*) jāpieņem Radas dekrēts par apsūdzības uzrādīšanu prezidentam nozieguma izdarīšanā ar ne mazāk kā divām trešdaļām deputāta sastāva balsu (ne mazāk par 301);
*) jāvēršas Konstitucionālajā tiesā ar prasību dot slēdzienu “sakarā ar izmeklēšanas konstitucionālās procedūras un impīčmenta lietas izskatīšanas ievērošanu”;
*) jāsaņem Konstitucionālās tiesas slēdziens un jāizskata Radā;
*) jāiekļauj jautājuma par Prezidenta impīčmentu Verhovnās Radas dienas kārtībā, pamatojoties uz ne mazāk kā 3/4 Radas konstitucionālā sastāva (ne mazāk par 338 balsīm) lēmumu.

Veicot prezidenta V.Janukoviča atstādināšanu, neviena no augstāk minētajām Ukrainas Konstitūcijas obligātajām prasībām izpildīta netika.

Pat vairāk, veicot balsošanu par impīčmentu, nepieciešamais deputātu skaits Radas zālē arī nebija. Tobrīd zālē bija tikai 331 deputāts, no kuriem par Janukoviča atstādināšanu nobalsoja 283 cilvēki (par 55 mazāk kā prasa Konstitūcija). Attiecīgi tikai veicot prezidenta Janukoviča atstādināšanu, Ukrainas parlaments veica divpadsmit rupjus Ukrainas Konstitūcijas pārkāpumus. Lai kā arī kurš neattiektos pret Janukoviču, bet šis lēmums bija nekonstitucionāls un neleģitīms. Attiecīgi nekonstitucionāli un neleģitīmi ir turpmākie no šī lēmuma izrietošie Radas lēmumi par A.Turčinova iecelšanu par prezidenta vietas izpildītāju, par pirmstermiņa prezidenta vēlēšanu norīkošanu, par jaunu ministru iecelšanu un tā tālāk.

Tālāk 23.februārī Rada atcēla 2010.gada likumu par reģionālajām valodām. Pēc šī likuma katra valoda, kuru vairāk kā 10% iedzīvotāju uzskata par dzimto, attiecīgajā reģionā ir oficiāla kopā ar ukraiņu. Lai gan vēlāk šo Radas lēmumu neapstiprināja prezidenta p.i. A.Turčinovs, visas Ukrainā dzīvojošās tautas tobrīd saprata kāds zvans pēc viņiem zvana.

24.februārī Verhovnaja Rada ar savu dekrētu, atkal vispār neievērojot likumā noteikto parlamentāro procedūru, par “zvēresta pārkāpšanu” atlaida piecus Ukrainas Konstitucionālās tiesas tiesnešus, kuri bija ievēlēti pēc Radas kvotas. Un pie reizes pieprasīja arī atlaist tos Konstitucionālās tiesas tiesnešus, kuri tika iecelti pēc prezidenta kvotas. Līdz ar to Rada atņēma visiem jaunās Ukrainas varas orgāniem, kuri nonāca valsts vadībā bruņota apvērsuma rezultātā, vēl vienu leģitimitātes pamatu, pie tam vienu no galvenajiem: konstitucionāli – tiesisko.

Vai Rietumu politiķi un Krievijas “apgaismoto slānis”, kuri tik aktīvi atbalstīja šādu Ukrainas ceļu uz “civilizēto tautu saimi”, zināja par falsificēto Janukoviča atstādināšanas procedūru, par ar spēku falsificētajām balsošanām un mahinācijām ar deputātu kartiņām Radas zālē, par citiem Konstitūcijas un likumības pārkāpumiem postmaidana Ukrainā?

Esmu pārliecināts, ka nevarēja nezināt, jo šo notikumu liecinieki bija daudzi ukraiņu un Rietumvalstu žurnālisti. Tomēr (atkal pievēršu tam uzmanību) Rietumu masu informācijas līdzekļi šo “jaunās ukraiņu demokrātijas” tiesisko trūkumu savai auditorijai nepārraidīja. Savukārt oficiālais Eirokomisijas pārstāvis O.Baiji nākamajā dienā pēc nelikumīgā impīčmenta paziņoja, ka EK “uzstāj uz Verhovnās Radas leģitimitāti un aicina ievērot Ukrainas teritoriālo vienotību”. Un ka Radas norīkotais “prezidents Turčinovs mums ir Ukrainas prezidents”. Tālāk paziņojumi par neapšaubāmo jaunās Ukrainas varas leģitimitāti izteica visi augstākie Rietumvalstu politiķi, tai skaitā ASV.

Krievija saprata, ka Ukrainā ar solidāru vadošo Rietumvalstu atbalstu notika antikonstitucionāls militārs pučs. Tai pat laikā Krievija arī saprata, ka kā kaut kāds sarunu partneris nepieciešamajam dialogam ar Kijevu labāk ir šāda vara, nekā neierobežota maskās tērptu bruņotu nacistu ar lāpām un skandējumiem “moskaļus uz nažiem” “ielu vara”. Tāpēc pēc Ukrainā notikušajām vēlēšanām Krievija formāli atzina šajās vēlēšanās ievēlētos varas orgānus.

Tomēr uzsveru, ka Rietumvalstis (ASV, ES) pamanījās visus augstāk minētos rupjos juridiskos pārkāpumus no jaunās Ukrainas varas puses “it kā neievērot” un informatīvi safalsificēt, un pēc tam “interpretēt” kā juridiski pamatotus.

Tomēr Lukjanovas kundze, kura savā rakstā “Tiesības pa kreisi” pauž Krievijas “apgaismotā slāņa” uzskatus par Krimas pievienošanu Krievijai, šos juridiskos pārkāpumus Ukrainā nevarēja neievērot. Viņa, protams, nav praktizējošs jurists – konstitucionālists, bet viņa nav arī mežonis no džungļiem, tāpēc saprot, ka “maidana – 2014” gaitā tika pārkāptas visas tiesiskās normas, tai skaitā arī konstitucionālās. Un attiecīgi saprot, ka šie pārkāpumi ir jāiekļauj kontekstā, tiesiski apspriežot “Krimas problēmu”. Bet viņa uzvelk kārtējo pseidotiesiskuma masku …

Bet ir taču arī pašas Krimas konteksts!

Kad Verhovnaja Rada atcēla likumu par reģionālajām valodām, tas ir liedza gandrīz 2 miljoniem Krimas iedzīvotāju oficiāli izmantot dzimto valodu, pussalas krievvalodīgais iedzīvotāju vairākums bija dziļi aizvainots un sašutis. Bet vēl vairāk šis vairākums sašuta un satraucās, kad jaunās varas pārstāvji paziņoja par maidana brīvprātīgo apkopošanu un sēdināšanu ešelonos, lai “ieviestu Krimā ukraiņu kārtību”.

Satraucās arī Krievija gan par Krimas krievvalodīgo iedzīvotāju vairākumu, kam Krievijā ir senas un plašas ģimeniskas un draudzības saites, un gan jau arī par Melnās jūras flotes likteni, ko jaunās ukraiņu varas pārstāvji, viens otru mēģinot pārspēt, solījās ātri izdzīt no Sevastopoles, piedāvājot šo ļoti svarīgo jūras karabāzi jaunajiem partneriem no NATO valstīm.

Šai sakarā Krievija nevarēja neatcerēties 1970.gada ANO Ģenerālās Asamblejas deklarāciju “Par starptautisko tiesību principiem”. To pašu, kuru savā rakstā piemin Lukjanovas kundze un kurā ir teikts: “Nekas nedrīkst tikt iztulkots kā jebkuras darbības sankcionējošs vai veicinošs, kas vestu pie suverēnas un neatkarīgas valsts, kura savās darbībās ievēro tautu vienlīdzības un pašnoteikšanās principu, sadalīšanas vai tās teritoriālās nedalāmības un politiskās vienotības daļējas vai pilnīgas pārkāpšanas”.

Šai sakarā Krievija arī nevarēja neatcerēties par citu, salīdzinoši jaunu starptautisko tiesību pamatprincipu, kurš vēl nav iekļauts ANO Statūtos, bet kurš ir vispāratzīts un tiek plaši izmantots. Tas ir “Pienākuma aizstāvēt” Princips, kurš pieprasa no starptautiskās sabiedrības tiešu tādas valsts pilsoņu aizsardzību, kura rupji pārkāpj savu pilsoņu pamattiesības , ieskaitot tiesības uz dzīvību un drošību, un negrib vai nespēj pārtraukt šos tiesību pārkāpumus.

Tieši tāpēc, ka pēc jaunā valodas likuma pieņemšanas uz Krimu nosūtīt sagatavotais “bruņotais maidana desants” grasījās uzrādīt Krimā dzīvojošajiem pilsoņiem savus priekšstatus par pilsoniskumu un vienlīdzību akcijās “kas nelēkā, tas moskalis” un ar saucieniem “moskaļus uz nažiem”, kā arī ar vardarbīgām darbībām, Krievija novērsa tik rupju Krimas iedzīvotāju tiesību pārkāpumu. Un tālāk atbalstīja Krimas iedzīvotājus viņu tiesību uz pašnoteikšanos realizācijā caur referenduma rīkošanu par pussalas un Sevastopoles statusu.

Tātad Krievija attiecībā uz Krimu tikai steidzamības kārtā izlaboja tos rupjos pārkāpumus no jaunās Kijevas varas puses attiecībā pret savu iedzīvotāju tiesībām un brīvībām, kurus jūs, uzvelkot kārtējo “tiesību aizstāvja” masku un pilnā saskaņā ar ieinteresētās “pasaules sabiedrības” daļu, nevēlaties pamanīt.

Pie tam Krievija, ievedot Krimā papildus militāro kontingentu, lai novērstu “maidana desanta” parādīšanos pussalā, nepārkāpa līgumu ar Ukrainu par Melnās jūras flotes bāzi. Pēc šī līguma Krievijas kontingents Krimā nevarēja pārsniegt 25 tūkstošus cilvēku. Šis ierobežojums tika ievērots. Pēc šī līguma Krievijas armijas karavīriem bija tiesības iziet ārpus bāzēšanās vietas objektiem, ja radās nepieciešamība aizsargāt savus ģimenes locekļus. To viņi arī izdarīja.

Bet pēc Krimas referenduma izrādījās, ka Kijeva, lai ieviestu Krimā “ukraiņu kārtību”, vāc ne tikai “maidana brīvprātīgo” ešelonus, bet arī lielus militāros spēkus. Krievijai nācās, pie tam steidzamā kārtā, reaģēt (tai skaitā caur Konstitucionālo tiesu) uz jaunajiem draudiem Krimā dzīvojošajiem pilsoņiem. Šoreiz tika izskatīts un pieņemts tiesisks lēmums, pamatojoties uz šo pilsoņu likumīgu un demokrātisku gribas izpausmi. Vērtējot šos tiesiskos lēmumus, jūs pēkšņi, atšķirībā no jūsu vērtējuma Jeļcina rīkojuma Nr.1400 sakarā, nostājaties stingras juridiskas sīkumainības pozīcijās. Un liedzat Krievijas Konstitucionālai tiesai tiesības tulkot Konstitūciju un starptautisko tiesību normas saskaņā ar to garu. Un mēģināt pieķert Konstitucionālo tiesu Konstitūcijas “burta” pārkāpumos. Un pie reizes kategoriski “iznesat ārpus iekavām” augstāk minēto un ļoti svarīgo kontekstu, kuru ir jāņem vērā katram godīgam juristam – tiesību piemērotājam.

Rodas iespaids, ka tā nav tikai nekonsekvence un tiesiskais naivums. Rodas iespaids, ka jūs, attiecoties izteikti negatīvi pret pašreizējo varu un neticot savai spējai radīt līdzīgu attieksmi sabiedrībā, izrādāt uzticību ārvalstu spēkam. Un uzstājaties kā šī spēka līdzdalībnieki, uzvelkot sev dažādas liekulīgas maskas, tai skaitā tiesisko. Rodas iespaids, ka tieši tādēļ jūs piedāvājat Krievijai uz pasaules šaha dēļa spēlēt ģeopolitisko šahu pēc stingriem formāliem noteikumiem ar blēžiem, kuri nekautrējas nozagt no laukuma pāris figūras. Pie tam spēlēt šādā veidā tieši tad, kad spēles likmes cena ir Krievijas valsts eksistence. Un tieši tāpēc jūs atsakāt Krievijas Konstitucionālai tiesai tiesības interpretēt juridiskās normas saskaņā ar to burtu un garu, tai pat laikā, kad jūsu Rietumu domubiedri izmanto šo normu pilnīgi bezkaunīgu un “atsaistītu” interpretāciju.

Jūsuprāt, kā to savā rakstā pauž Lukjanovas kundze, Krievijas Konstitucionālā tiesa Krimas jautājumā interpretēja starptautisko tiesību normas un mūsu Konstitūciju nepieņemamā veidā, un tāpēc “Krima ir nepavisam mūsu”. Saskaņā ar Konstitucionālās tiesas verdiktu, mūsu interpretācija bija pamatota un pieļaujama. Un tai skaitā arī tāpēc “Krima ir pavisam mūsu”.

Noslēgumam par vēl vienu jūsu kopienas viedokli, ko publicēja Lukjanovas kundze: it kā tieši Konstitucionālā tiesa sava priekšsēdētāja vadībā iedzina Krieviju “nespējā dot novērtējumu, vadoties no tiesību gara, civilizācijas gara, kas ir būvēta uz šīm tiesībām.” Tas ir – “barbarismā”.

Pašreiz no Rietumu puses un to piekritējiem Krievijā redzam pēc vēriena neredzētu notikumu Ukrainā un tā konteksta informatīvo falsifikāciju. Mēs redzam, ka visas šo notikumu oficiālās Rietumu interpretācijas uzstājīgi un viennozīmīgi pasludina par vainīgu tikai Krieviju. Mēs dzirdam, kā ietekmīgi Rietumu politiķi atklāti paziņo, ka Krievijai ir pieteikts “aukstais karš”, kura mērķis ir “maidans” Maskavā un Krievijas valsts varas nomaiņa. Un mēs redzam kā jūs, kurš uzmanīgi “piesienoties pa sīkumiem”, kurš atklāti un izvērsti, ar to visu solidarizējaties.

Man personiski tas nozīmē, ka mūsu Krievija pārdzīvo kārtējo Rietumu (un iekšējo prorietumnieku) “civilizācijas barbaru” uzbrukumu. Šis uzbrukums pagaidām notiek postmodernisko informatīvo falsifikāciju, neslēpti nekaunīgu tiesisku interpretāciju un ekonomisko sankciju rīcības modeļos un formā. Tomēr šis uzbrukums pēc sava mēroga un nolūkiem pilnībā ir salīdzināms ar barbariskajiem Teitoņa ordeņa bruņinieku vai Napaleona armijas uzbrukumiem.

“Jauno barbaru” uzbrukums ir izziņots. Mūsu uzdevums, pat šādos apstākļos, ir visiem spēkiem aizstāvēt TIESĪBAS.

Valērijs Zorkins, Juridisko zinātņu doktors, Krievijas Federācijas Konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs
/23.03.2015/

Avots:
https://rg.ru/2015/03/23/zorkin-site.html

Informācijas aģentūra
/14.05.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Karš mēdz atnākt, kad to negaida

Jebkuras nepatikšanas parasti notiek tad, kad tās negaida. Tas attiecas arī uz karu. Iespējams, ka tas saistīts ar to, ja cilvēks no kaut kā baidās, tad zemapziņas līmenī viņš mēģina novērst šīs nepatikšanas. Bet kad atslābst un pārstāj baidīties, aizsardzība pārstāj darboties.

Jebkurā gadījumā karam ar Vāciju gatavojās visus 30-tos gadus, bet tas sākās tad, kad ne tikai to negaidīja iedzīvotāji (formāli attiecības bija normālas), bet arī Staļins sāka atslābt, jo pēc visiem aprēķiniem Hitlers uzbrukšanas brīdi 1941.gadā bija jau palaidis garām. Bija palikušas viena, divas nedēļas, kad vēl teorētiski uzbrukums bija iespējams, bet maz ticams, jo laiks militārās operācijas pabeigšanai līdz rudens lietu izskaloto ceļu periodam bija ļoti mazs. Tāpēc varēja dzīvot salīdzinoši mierīgi tālāk līdz 1942.gada aprīļa otrajai pusei – maija sākumam.

Bet Hitlers riskēja. Pirmkārt, riskēja tāpēc, ka viņa sauszemes spēku Ģenerālštābs vācu armijas spējas vērtēja pārāk optimistiski – to ietekmēja neparedzēti spožais Francijas kampaņas rezultāts. Otrkārt, un šis faktors bija galvenais lēmuma pieņemšanai, riskēja tāpēc, ka pēc viņa paša aprēķiniem uz 1942.gada beigām Anglija ar ASV palīdzību varētu palielināt militāro rūpniecību un savākt pietiekoši spēkus, lai organizētu Vācijas blokādi. Tāpat Vācijas vadība uzskatīja par simtprocentīgi reālu ASV iesaistīšanos karā Lielbritānijas pusē. Tāpēc iznīcināt PSRS militāro varenību (lai nekarotu divās frontēs) un izveidot sauszemes koridoru uz Āziju (kurš padarītu vācu-japāņu pozīcijas Eirāzijā drošas pret jūras lielvalstu uzbrukumu) bija nepieciešams līdz 1941.gada beigām.

Vispār jau Hitlers plānoja uzbrukt PSRS vēl maijā, bet viņam patraucēja neparedzēts valsts apvērsums Dienvidslāvijā un zaudējumi, ko cieta Itālija karā ar Grieķiju (Grieķijā jau tika izsēdināts britu ekspedīcijas korpuss, lai atklātu fronti pret Vāciju Balkānos). Tikai dažas nedēļas Vācijai bija vajadzīgas, lai iznīcinātu dienvidslāvu, grieķu un britu bruņotos spēkus. Tā rezultātā iebrukums tika pārcelts par mēnesi vēlāk.

Vācu ģenerāļi pēc kara apgalvoja, ka šis mēnesis bija izšķirošais, jo tieši šī mēneša pietrūka līdz rudens lietu izskaloto ceļu perioda sākumam, lai ieņemtu Maskavu. Varbūt, ka arī tā. Bet ģenerāļi gan vērtē tikai konkrēto militāro sfēru. 1941.gadā vācu virspavēlniecība bija pieļāvusi arī citas kļūdas. Šodien ir grūti pateikt, vai Reiham par izšķirošo kļuva kāda no tām vai visas kopā. Toties var nešaubīties, ka, ja tajā periodā pilnīgi nekļūdīgi rīkotos padomju virspavēlniecība, tad, ņemot vērā kopējo spēku attiecību uz 1941.gada 22.jūniju, Vācijai situācija būtu krietni sliktāka un kritiskāka.

Bet viss tas – gan kļūdas, gan nepareizs PSRS spēju novērtējums – nepiespiestu Hitleru atteikties no kara, tāpat kā draudi karot divās frontēs viņu nepiespieda atteikties no uzbrukuma Polijai, pie tam, ka pat viena Francijas armija pēc formāliem rādītājiem bija stiprāka par vācu armiju, bet savienībā ar Lielbritāniju Francija šķita neuzvarama. Hitlers nevarēja nekarot, jo pretējā gadījumā viņš būtu vienkāršs rietumu “demokrātiju” izejmateriāls cīņai ar PSRS. Bet viņš vēlējās būt vismaz līdzīgais starp līdzīgajiem un redzēja Vāciju kā Eiropas līderi. Tāpēc 1939.gadā viņš nekādā veidā nevarēja atteikties no uzbrukuma Polijai (pēc Polijas atteikšanās atļaut būvēt eksteritoriālu dzelzceļu un šoseju uz Austrumprūsiju caur Polijas koridoru un atgriezt Vācijai Dancigu). Bet 1941.gadā viņš neatteiktos no uzbrukuma PSRS, pat ja to vajadzētu veikt augustā.

Hitleram vajadzēja uzvaru. Pie tam viņam sākotnēji bija maz resursu, lai uzvarētu klasiskās stratēģijas ietvaros. Viņu varēja glābt tikai veiksmīga avantūra. Un avantūrai ir vienalga, kad sākties: maijā, jūnijā vai augustā.

Tas pats ir mūsu (Krievijas) pašreizējās attiecībās ar ASV. Par prezidentu Vašingtonā var strādāt Tramps, var strādāt Klintone vai vēl kāds. Bet jebkurš amerikāņu politiķis sastapsies ar nepieciešamību aizsargāt amerikāņu politisko hegemoniju. Tas amerikāņiem ir nepieciešams nevis dabiskā riebīguma dēļ un ne tādēļ, ka viņi ir pieraduši pelnīt uz karu rēķina (kaut gan šie faktori ietekmē, bet tie nav galvenie). ASV ir nepieciešama hegemonija, jo “zelta miljarda” ekonomiskais modelis, kura spici sastāda ASV, ir uzbūvēta uz neekvivalentām un netaisnīgām apmaiņām. ASV šādas apmaiņas var nodrošināt, tikai balstoties uz vietējām kompradoru valdībām, bet gala rezultātā uz savu militāro varenību, kas palīdz veidot un uzturēt pie varas vietējās kompradoru valdības.

Ja kaut viena valsts pasaulē atsakās pakļauties ASV un izvirza pretenziju par savu interešu sfēru, tas nozīmē, ka izveidojas kaut neliela, bet amerikāņu pasaulei alternatīva pasaule, uz kuru principā var pārnākt jebkurš. Ja Krievija šodien izglāba Asadu, tad rīt tā var izglābt jebkuru citu. Zūd bezalternatīvas pakļaušanās amerikāņu diktātam. Amerikāņu ekonomiskās intereses pārstāj būt absolūtas. ASV labā strādājošajai neekvivalento un netaisnīgo apmaiņu sistēmai rodas traucējumi, un beigās tā pārstāj strādāt pavisam. Ņemot vērā jau tā slikto Vašingtonas ekonomisko un finansiālo stāvokli, tas nozīmē nevis vienkārši krīzi, bet visspēcīgākos sociālos satricinājumus, kas draud sagraut pastāvošo amerikāņu valstiskuma modeli. “Spicie 90-tie” amerikāņu izpildījumā būs krietni graujošāki, nekā Krievijā (un kopumā postpadomju telpā).

Tieši tāpēc jebkurai amerikāņu varai, vai to pārstāvēs konservatīvie, kas cenšas saglabāt internacionālo baņķieru un transnacionālo korporāciju kundzību, kas jau sen no ASV ir izveduši ne tikai ražošanu, bet arī atrašanās mītnes, vai arī tie būs reformatori, kas cenšas atgriezt ASV rūpniecisko ražošanu, labot nobīdes tirdzniecībā, izkļūt no parādu bedres un “padarīt Ameriku atkal varenu”, tiem vienalga ir nepieciešama hegemonija. Bez militāri-politiskās hegemonijas Amerika brūk daudz ātrāk, nekā pagūst atkal kļūt varena.

Akmens uz progresa ceļa (amerikāņu hegemonijas saglabāšanai un stiprināšanai) ir Krievija. Tai ir pietiekami labas militārās spējas, finanšu-ekonomiskās intereses un politiskā griba, lai paziņotu par pretenzijām uz personisko interešu sfēru, kurā tās ietekmei ir jābūt neapstrīdamai. Līdz 90-to gadu beigām amerikāņi formāli atzina bijušās PSRS telpu par tādu Krievijas interešu sfēru. Bet 90-to beigās un 2000-šo sākumā, kad amerikāņu finanšu-ekonomiskā modeļa krīzes tuvošanās kļuva acīmredzama, bet tā agonijas paildzināšana kļuva iespējama tikai aplaupot vēl neaplaupīto Eiropu, Krieviju, Ķīnu un tā saucamos “Āzijas tīģerus”, tad šāda lietu kārtība vairāk neapmierināja ASV un tās arvien aktīvāk sāka līst Krievijas dārziņā.

Krievija sākumā koncentrējās. Tās ekonomika, finanses un bruņotie spēki bija nožēlojamā stāvoklī, tam visam bija nepieciešama atjaunošana. Vienīgais, kas ļāva Maskavai izdzīvot un atgūt lielvalsts statusu, bija valdošo elitu vienošanās. Ne velti Berezovskis, Gusinskis un Hodorkovskis bija tie daži, kurus neatbalstīja lielākā oligarhu daļa. Uz to brīdi Krievijas valdošies spēki saprata to, ko nesaprata visu pārējo bijušo savienības republiku elites. Ja nav iespēju aizsargāties no rietumiem, balstoties uz savu valsti, tie neliksies mierā, kamēr pilnībā neaplaupīs. Tāda ir rietumu ekonomiskā modeļa būtība.

Līdz noteiktam brīdim rietumi nelaupīja tos, ko atzina par “savējiem” – ES locekļus, NATO, G7 valstis. Krievijas elite 90-tajos izdarīja dažus mēģinājumus iestāties ES un/vai NATO, saņemt “savējo” statusu un tādā veidā atrisināt problēmu bez konfrontācijas. Rietumi atteica. No šī brīža kļuva skaidrs, ka vai nu tie apēdīs eliti kopā ar Krieviju, vai nu elite spēs atjaunot valsti un pasargās sevi un tautu. Krievijas elite spēja atrisināt tās priekšā stāvošo netriviālo uzdevumu, vēl jo vairāk, ka pēc 2010.gada rietumi atmeta veģetārieša ieradumus attiecībā pret “savējiem”. Rietumeiropa (vecie eiropieši) sāka aktīvi aprīt Austrumeiropu (jaunos eiropiešus), bet ASV sagatavojās pilnīgi aprīt Eiropas savienību TTIP ietvaros. Starp citu, šī iemesla dēļ Krievijas elite izrāda tādu lojalitāti attiecībā pret politisko vadību. Lai kā rietumi nedotu mājienus, ka nebūtu slikti atbrīvoties no Putina, un varētu dzīvot kā Jeļcina laikos, Krievijas miljardieri savā vairumā netic, ka viņus liks mierā. Laikam jau atsevišķi nodevēji arī ir, bet tādu elites masveida nodevību, kā pēdējos PSRS pastāvēšanas gados (kad daži nodevēji bija pat PSKP CK Politbirojā) nevar novērot.

2008.gadā Dienvidosetijā un Abhāzijā un 2014.gadā Krimā rietumi saņēma pirmos knipjus pa degunu. Pie tam, ja pirmajam tie gandrīz nepievērsa uzmanību, tad otrs izrādījās gana sāpīgs. Visbeidzot, sākot ar 2015.gadu Sīrijā, Krievija atklāti uzstājās pret rietumu plāniem un nojauca to realizāciju (ieskaitot dažas ieplānotās, bet nerealizētās Sīrijas intervences).

Tas stiprināja Krievijas pozīcijas, bet neatcēla ASV nepieciešamību vai nu iznīcināt Krieviju, vai arī novest līdz trešās pakāpes valstij. Šādā kontekstā gruzīnu, ukraiņu un Baltijas nacionālisti, kā arī moldāvu unionisti pilnīgi pareizi novērtēja rietumu nodomus. Viņi tikai nepareizi novērtēja rietumu un Krievijas spēkus. Tāpēc viņi bija pārliecināti, ka Maskava ātri padosies, un viņi būs marodieru pirmajās rindās, bet tagad izrādās, ka viņiem pirmajās rindās būs jānoliek galvas par Amerikas interesēm.

ASV un Lielbritānija kā parasti ir neveikli organizējušas provokāciju ar Skripaļiem, bet pēc tam Sīrijas Dumā. Tās ir pieradušas, ka neviens tām neiebilst, bet Krievijas iebildumus tās grasījās ignorēt, balstoties uz “starptautiskās sabiedrības viedokli”. Un te izrādījās, ka tās neatbalsta pat pašu NATO sabiedrotie.

Neizdevās pamatojoties uz provokācijām ar Skripaļiem ieviest pret Krieviju jaunu sankciju paketi un nobloķēt gāzesvadu “Ziemeļu straume – 2”. Pamatojoties uz provokācijām Dumā, sankcijas ieviesa tikai amerikāņi. Par draudiem uzbrukt (lai parādītu, ka Krievija nevar aizstāvēt savus sabiedrotos) saņēma Krievijas solījumu nogremdēt kuģus un notriekt lidmašīnas. Viņu kuģi un lidmašīnas nav ne gruzīnu, ne ukraiņu, ne Baltiešu. Viņi saprata, ka ir dilemmas priekšā. Var riskēt ar cerību, ka Krievija neīstenos savus draudus, bet, ja īstenos, tad vajadzēs vai nu norīt skaista raķešu kuģa (vai, nedod Dievs, vēl skaistākas atomzemūdenes) nogremdēšanu, vai arī uzbrukt nu jau Krievijas bruņotajiem spēkiem, tādā veidā nokļūstot atomkara perspektīvas priekšā. Viņi ir paņēmuši pauzi un domā. Varbūt, ka šoreiz vēl iziet cauri. Lai gan regulējama konflikta sākuma draudi (kurā katra puse riskē tikai ar ierobežotu kontingentu un tikai līdz zināmam spriedzes līmenim) pagaidām pastāv. Bet tāds konflikts var izbeigties parastas sadursmes rezultātā vai pārvērsties par pilna mēroga kodolkrīzi.

Bet, ja ASV nesāks karu tagad, tas nenozīmē, ka tās nesāks to vispār. Ja mēs nevaram kapitulēt un nolaisties līdz 90-to gadu nabadzībai un bezcerībai, tad viņiem ir tieši tāda pati situācija. Un daudzi viņu līderi saprot, ka pēdējo 20-30 gadu laikā ASV ir masveidā veikušas kara noziegumu un noziegumus pret cilvēci. No tiesu procesiem tās ir glābis tikai lielvalsts statuss, kura dēļ vadītājus nevar tiesāt, kamēr lielvalsts nav militāri uzvarēta. Ja šis statuss zudīs kaut vai labprātīgas kapitulācijas rezultātā, atradīsies daudzi gribētāji sodīt un pakārt amerikāņu politiķus un militāristus, kas ir vainojami masu slepkavībās Dienvidslāvijā (pēc tam Serbijā), Irākā, Lībijā, Sīrijā. Iznīcinot Miloševiču, Sadamu Huseinu un Kadafi, viņi paši ir radījuši precedentu, kā izrēķināties ar zaudējušajiem. Un tagad baidās, ka viņu radītais precedents vērsīsies pret viņiem pašiem.

Viņi nevar atļauties padoties. Viņiem ir pilnīgi nepieciešams uzvarēt Krieviju (pārāk stipru priekš viņiem militārā jomā) bez tiešām militārām darbībām. Uzvara ir jāsasniedz politiskā ceļā. Ja vecais provokāciju tips ir pārstājis darboties uz sabiedrotajiem un viņi nevēlas bez ierunām atbalstīt amerikāņu pozīciju, tas nozīmē, ka nepieciešama jauna provokācija. Sabiedrotie negrib ticēt “balto ķiveru” filmām, bet Malaizijas “Boingam” viņi toreiz noticēja. Tas nozīmē, ka, ja sarīko provokāciju ar simtiem vai tūkstošiem, bet labāk ar desmitiem tūkstošu līķu, tad sabiedrotie neuzdrīkstēsies mest aizdomu ēnu pār ASV. Ir taču skaidrs, ka ko tādu varēja sarīkot tikai “diktatoriskā Krievija”. Un atkal var spiest Eiropu ieviest ekonomiskās sankcijas.

Ja Eiropa (kaut vai Vācija) spēs izturēt spiedienu un uzstās uz pierādījumu uzrādīšanu, vai arī, ja sankcijas atkal nesniegs vajadzīgo efektu, tad karš kļūs neizbēgams. Un izšķirošs ir nākamais pusotrs gads. “Ziemeļu straume – 2” nav vienīgā ASV problēma, bet uz šodienu tā ir viņu galvenā problēma. Ja neizdosies piespiest Vāciju atteikties no projekta, tad jau pēc pusotra gada situācija ES dramatiski mainīsies. Austrumeiropas limitrofi, kas ar tranzīta blokādi (kaut vai eventuālu) ir grāvuši Vācijas-Krievijas ekonomisko sadarbību, būs politiskā izgāztuvē, bet Berlīne (Eiropas saimnieks) būs ieinteresēta attiecībām ar Krieviju un Lielās Eirāzijas projektam (kas dos tai izeju uz Ķīnas tirgu caur Krieviju) daudz vairāk, nekā attiecībām ar vājumā un nabadzībā grimstošajām ASV.

Apturēt Eiropas savienību ar Krieviju var, ja Eiropa labprātīgi izlems palikt kopā ar ASV (“Ziemeļu plūsmas – 2” blokāde būs apliecinājums tādai izvēlei), vai nu izraisot karu par Eiropu cerībā uz to, ka saistības ES un NATO ietvaros piespiedīs Eiropas eliti piekļauties amerikāņiem karā pret Krieviju.

Vašingtona mēģinās organizēt savas provokācijas cerībā atrisināt lietas bez kara, bet katra nākamā provokācija būs aizvien asiņaināka un bīstamāka, un tās attālums līdz karam būs aizvien mazāks. Un kādu reizi pasaulei var nepaveikties. Tas ir vēl jo vairāk iespējams tāpēc, ka Vašingtonā jau sen nevalda viena komanda, bet vairākas savstarpēji konkurējošas un viena otrai apzināti traucējošas komandas, kas pasliktina viņu pašu darbības kontroli. Varbūt, ka paveicas. Galvenais ir neatslābt un nedomāt, ka, ja Sīrijā uzbrukums nav veikts, tad viss ir beidzies labi.

Ienaidnieks nesnauž. Un ķīmisks lādiņš (vai pat maza atombumba) jebkurā momentā var uzsprāgt kaut kur Tbilisi, Kišiņevā, Baltijā vai Kijevā. Tāpēc, lai “starptautiskajai sabiedrībai” uzreiz būtu skaidrs, ka “vainīga Krievija”, un pārbaudīt neko nevajag – gan piesārņojums, gan līķu kaudze ir kā uz delnas, nevis tā kā ar “baltajām ķiverēm” vai Skripaļiem.

Neviens taču patiesībā nedomā, ka amerikāņi kaut kā īpaši vērtē Gribauskaiti, Porošenko, Pāvelu Filipu vai esošos gruzīnu vadītājus. Bet kur karot – Sīrijā, Ukrainā, Gruzijā vai Baltijā – viņiem ir vienalga. Galvenais, lai vietējais izejmateriāls nereflektētu.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts
/13.04.2018/

Avoti:
https://cont.ws/@ishchenko/914280
http://www.philos.lv/Citu_raksti/Kad_to_negaida.html

Informācijas aģentūra
/14.05.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Kompetenču izglītība – reformas bez vajadzības

Esmu vairākkārt kritiski izteicies par tā saucamo kompetenču pieeju mācību saturā. Kur ir problēmas sakne? Izglītības satura reformai nav pamatojuma, kāpēc tā vispār vajadzīga. Izšķirties par pārmaiņām var vienīgi, izejot no iepriekšējā mantojuma rūpīgas analīzes, precīzi izsverot, kas tajā labs, slikts, saglabājams, laukā metams un kas ieviešams kā nepieciešams jaunums. Ar pamatojumu, nevis skata pēc un pa roku galam.

Šis uzdevums ir pa spēkam tikai skolā strādājošajiem profesionāļiem, nevis svešu ideju ideologiem un skolotāja uzraugiem. Reformas parasti mēdz kāpt uz vecajiem grābekļiem. Taču šoreiz rādās vēl sliktāk: grābekļi dažkārt ārstē, bet redzams, ka tie ar nolūku kaut kur nozūmēti, lai nemaisās pa kājām un nedauza pašiem pieres.

Pieejamajos projekta aprakstos nav ne miņas no saprātīga redzējuma, kur skolas uzsākšanas vecums, bērna mācību slodzes nosacījums būtu arī zināšanu kvalitātes un psiholoģiskās harmonijas garants. Ne jausmas par to, kā izglītības pilnveidei iet dziļumā, nevis banālu frāžu spēlēs par visu ko, kā nemaz vēl nav, bet aprobēšana jau notiek pilnā sparā.

Par to arī smaida, dusmojas pedagogi un vecāki. Kas tad ir aprobēšana? Tā ir rūpīgi sagatavota, zinātniski pamatota projekta (konkrēta satura) pārbaudīšana praksē, kurai jāseko atzīšanai par labu esam vai noraidīšanai. Bet tā nenotiek. 100 pilotskolās (ir nu gan vārds kā no aviācijas patapināts!) rit mistiska aprobācija, pamēģināšana – kā nu katram sanāk, jau iepriekš zinot, ka nebūs tāda apkopota rezultāta, kas kompetenču lērumu varētu atzīt arī par nesagatavotu vai pilnīgi nederīgu.

Izskatās, ka pārmaiņas top formāli, fiktīvi un konstruējas bez jēgas, bet reformatoru tizlajā valodā žvadzinot, ka “jēgpilni”… Stūrgalvīgi mācību priekšmetu moduļi, uztiepjot, ko mācīt kopā, ko šķirti, nedomā, kā mācīt labi. Aprunājoties ar daudziem kolēģiem un bērnu vecākiem, nav izdevies uzklausīt kādu, kas ar šādu traģikomisku tukšgaitu būtu mierā. Vēl vairāk. Skolotājam kā īstenajam ekspertam pēc būtības neprasa neko un viņam nekas cits neatliek kā padoties rezignācijai – kā būs, tā būs: nav pirmā reize, kad izgriež rokas un liek gavilēt, ka tā viņa paša griba…

Būtu dabiski, ja tik lielām pārmaiņām cauri vītos nepārprotama un pamatota nepieciešamība. Jau sen bija jāizsver un jāizlemj, vai vajadzīga tik liela un tik naudīga reforma, lai uzlabojumi varētu ienākt mācību procesā dabiski, pakāpeniski un bez papildu resursiem. Bet labas evolūcijas vietā izglītībai atkal uzspiež sliktu revolūciju ar labu finansiālo apetīti, tērējot – nu jau 18,5 miljonus. Ar pilnīgi nedibinātu pamatojumu, ka 21. gadu simteņa (jau 18.gadu dzīvojam šajā gadsimtā) bērns ir nebijis fenomens, kura izglītošanai nekas vairs neder no laika pārbaudi izturējušās pedagoģiskās pieredzes. Un te uz āru izlien visnepievilcīgākais – nauda. Nauda ir, un tā jāapgūst ar visvieglākajiem līdzekļiem – arī ar pļāpāšanu. Bet gudrs saimnieks naudu iegulda precīzi apjaustā, izskaitļotā jēgā, kas ienesīgi atmaksājas, nevis pa roku galam izsvaidās… Lasot “kompetenču” tekstus, pārņem nelāgas sajūtas.

Kompetenču pieeja aprakstīta pārgudrā, samežģītā un muļķīgā, latviešu mēlei nesaprotamā hibrīdvalodā, kur mudžēt mudž no patvarīgi darinātiem vai slikti pārtulkotiem jēdzieniem. Piemēram – cieņpilns, jēgpilns, drošumspēja, iedevums, atdevums, lietpratība, pratība, izpratība, caurvijas, modulis, summatīvs, formatīvs, kognitīvs, meta kognitīvs… Lērumu vārdu veltīgi meklēt vārdnīcās, to semantiskās nozīmes tikai aptuveni jaušamas, dažādi tulkojamas un staipāmas kā košļājamā gumija. Izskatās un izklausās pēc kaut kādas dziedniecības ar apvārdotu ūdeni, pūšļošanas, šarlatānisma vai vienkārši muļķības. Bet tas nav vienīgais ļaunums. Redzams, ka, izmantojot izglītību, aktivizējas arī citi valstij un latvietībai kaitīgi centieni ar nolūku iepotēt mūsu identitātei un valsts Satversmei neatbilstošu ideoloģiju – kā globālā pilsonība, partnerattiecību dominance pār ģimenes vērtībām, nacionālās kultūras atšķaidīšana ar miglaino “daudzkultūru vidi”, dzimuma definīcijas staipīšana, tikumību saraksta mākslīga stādīšana, to izraušana no konteksta un afišēšana, kā arī citas pseidoliberālas koķetērijas ar nenobriedušiem prātiem.

Milzīgie reformas papīru blāķi ir “ciku cakām izcakoti”, nelasāmi un saprotams, ka neviens tos arī nelasīs. Programmu, standartu tiešumu nevar aizstāt ar slikti apdzejotām deklarācijām, kurās iezīmētas tādas bērna ideāla īpašības, kādu pašiem “ekspertiem” trūkst, piemēram, skolēns “pilnvērtīgi piedalās sociālajā, politiskajā, ekonomiskajā un kultūras dzīvē, ir zinātkārs, mērķtiecīgs, neatlaidīgs, ved (no krieviskā “veģot”!) sarunas, sekmīgi darbojas daudzkultūru, daudzvalodu vidē, rada inovatīvi un produktīvi, kļūdas uztver kā iespēju izaugsmei…”. Sevi cienošs bērns par tādu pieaugušo māžošanos zīmīgi pasmīnētu. Jautājums, kāpēc ražo tik uzspodrinātas deklarācijas? Nav grūti atminēt: nauda smaržo neatkarīgi no jēgas vai bezjēgas. Ja tādu un līdzīgu izklāstu lērums “kompetenču pieejas” traukam kāpj pāri malām, mācību standartu, programmu vēl nav. Tad kam tērējas naudiņa? Piedāvātajā projektā grūti saskatīt stratēģiju un taktiku. Ja kompetenču pieeju vēl varētu uzlūkot kā neveiksmīgu, murgainu taktiku, tad nekādā gadījumā par stratēģiju, kura izlec naivu aicinājumu formā, banālos sapņos pēc neaizsniedzamām tālēm. Kad šo pļāpūdeni parādīju savam bijušajam audzēknim, viņš pasmaidīja – “…gluži kā kompartijas pirmā maija aicinājumi tālajā “padomijā”…

Gluži šokē paziņojumi, ka nekas vairs nedrīkstēs būt kā agrāk… Bet nekas jauns taču nevar rasties tukšā vietā. Protama lieta, ka sākt visu no nulles daudz vieglāk, bet pedagoģijā tas nav iespējams, jo citādi esošais jāsagrauj un jānoliedz pašiem sevi. Vienalga jāķeras pie vecā stila, ka tam un tam ir jātop, uz to un to pamatojoties… Bet tā savu galvu lauzīt neviens laikam negrib. Skolotāji pēc kursu apmeklējumiem stāsta, ka nu jau reformatori jūsmo itin demagoģiski, ka īstā jauno ideju kalšana esot pašu pedagogu rokās (?!), “eksperti” tikai vadot procesu… Skaidrs. Bet vērtīga ideja maksā naudu, no kuras tās kaldinātājam netiek nekas? Piedevām viņam būs vēl lieli, lieki izdevumi, obligātus un vāji sagatavotus kvalifikācijas kursus apmeklējot. Netaisnīgi, lai neteiktu vairāk…

Jebkurā reformā galvenais resurss ir cilvēks. Un tam šajā gadījumā bija jābūt skolotājam. Bet skolotāji noveco, dabiskā paaudžu maiņa kavējas ne bez iemesla. Taisnīgas skolotāju kvalifikācijas noteikšanas nesekmīgie mēģinājumi, zemais atalgojums, nepārtrauktās, saraustītās izglītības politikas maiņas, skolotāju, bērnu tiesību un pienākumu juridiskās bāzes pretrunas, studentu līmenis pedagoģiskajās programmās skolai piesaistīt gudrus, talantīgus pedagogus līdz šim vairāk liedzis nekā sekmējis. No visa tā smagi cieš jau tā zemais skolotāja profesijas prestižs. Protams, ka to nevairo arī “pieeju” virzītāju acīmredzamā kvalifikācijas neatbilstība augstajam eksperta statusam.

Par gluži aizvainojošu kļūst reformas vadības neuzticēšanās skolas mugurkaulam – pieredzes bagātajam skolotājam. Ar īpašu aktivitāti izceļas “kompetenču” traģikomiskie centieni radīt skolotājus aģentus, līderus, kas pārveidos skolu līdz nepazīšanai. Nē, mīļā sirds! Līderis nav ieplānojams! Viņš nerodas, to nepastellē revolucionāra “aģentūra”, viņš izaug laukā no vidusmēra, no pelēcības noteiktā sevis attīstības kvalitātē, pacietīgā skolas darba laikā un telpā. Tāds ar savu Dieva doto, sevis izkopto talantu spēj aizraut audzēkņus, kuru acīs cieņa pret skolotāju un viņa personības autoritāti ir ne vien neapstrīdama, bet arī neapgāžama un negrozāma, neskatoties uz viņa trūkumiem, neskatoties uz to, ka nenovīdīgā “ekspertu” pelēcība, viduvējība viņu neņem par pilnu, grauž un dēvē par skandālistu.

Bet skolotāja autoritātes jēdzienu tāpat kā kārtības un disciplīnas problēmu vienkārši ignorē. Tas arī saprotams, citādi politikai, varai jāliecina sirdsapziņas tiesā, cik sakarīgi, politiski un juridiski piestrādāts pie tā, ka skolotāju var vienkārši pasūtīt, bet viņa pakratītā pirkstā vieglāk saskatīt vardarbību pret bērnu, nevis atbildēt uz jautājumu, kādas ir pedagoga reālās tiesības, lai garantētu izglītoties kāro audzēkņu, (ne dauzoņu) tiesības? Tā nav, ka ar autoritāti apveltītam pedagogam disciplīnas problēma neeksistē nemaz, bet grūti apstrīdēt to, ka autoritatīva skolotāja stundās var labi saklausīt mušu lidojam, bet daža laba “līdera” vadītajās “kompetenču nodarbībās” reaktīvās lidmašīnas rēkoņa nav sadzirdama. Lieki piebilst, ka jebkuras jaunās pieejas “drāmas” un “lietpratību” spēlītes nav īstenojamas bez kārtības, disciplīnas un laba, talantīga režisora – skolotāja…

Redzams, ka arī audzinātājus un audzināšanu izskauž no pedagoģijas kā sugu. Visu paveiks trafareti uzsmiņķētais “līderis”, pedagoģijai iztiekot bez pedagoģijas? Nekādā gadījumā! Jo kas ir audzināšana? Tā ir personība, tikumība, valsts, kurā arī patriotisms nav administratīvi nosakāms: tas izaug no audzināšanas konteksta, ja skolā, mājās, valstī ir paraugi, kam līdzināties. Tādi paraugi ir arī reformas voluntāro bīdītāju Zanes Oliņas un Guntara Catlaksa pašu pasludinātajā ekspertu svītā? Dibināti jāšaubās.

Ko vajadzētu saprast reformatoriem? Ka pedagoģija nav apvārdošana, kurai piešķir likuma spēku, nav metodes, stratēģijas, bet godīgas un profesionālas attieksmes pret bērnu. Tā ir mūžīga meklēšana, kur muļķīgi atkārtot vecas kļūdas un senas atskārsmes pasniegt kā atklājumus. Ka audzināšana ir sirds izglītība, nevis konstrukcijas, dzīva matērija neviltotā garā, nevis banālos saukļos un papīros. Ka pedagogs ir tas, kas gudri mācās un virtuozi māca, nevis māna sabiedrību, ka ir izgudrojis kompetenču karoti, ar kuru visu ielies katram palaidnim mutē bez pūlēm, mācīšanās un iegaumēšanas. Ka augstprātīgi pamācošie kursi neceļ skolotāja kvalifikāciju, ja lektors savu pļāpāt spēju pieskaņo savam, nevis auditorijas intelektam, savu potenci savai impotencei, nevis pedagoga kompetencei…

Akadēmiskā, augstākā un vēl augstākā izglītība, grādi nav tie, kas dzemdē pedagogu un viņa autoritāti. Diploms dod tik maz tai atskārsmei, pēc kuras tu pēkšņi zināsi īstos vārdus un radīsi sevī personības talanta augstāko izpausmi – sevis atvēršanu bērna atvēršanai, ka pieci gudri vārdi atsver tūkstoš mēles. Bērna mācīšanās motivācija (kāpēc man to vajag?) nav novazātu vārdu ietērps, bet vienkāršs un arī pilnīgi neidejisks – kāpēc man to vajag, ja man to nevajag? Cienu skolotāju. Zinu, cik viņš dara būtisku un pacieš nebūtisku. Nu būs viņam tie mērķi, uzdevumi, vīzijas, prioritātes, ja ierēdniecības iztēles nabadzībai to vajag! Un būs tie kursi, papīri, mapītes, bez kā valsts nav iemācījusies noteikt skolotāja kvalifikāciju! Un mācīsies viņš mācīt, dzīvot, nevis sadzīvot! Un pratīs pagriezt muguru viszinībai, kas uzspiež no gaisa grābtas vajadzības bez vajadzības.

Andris Upenieks, skolotājs
/26.04.2018/

Avots:
http://www.pietiek.com/raksti/reformas_vajadziba_bez_vajadzibas

Informācijas aģentūra
/14.05.2018/

Publicēts iekš Kat.: Izglītība, KOMPETENČU IZGLĪTĪBA, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 7 komentāri

Kad sievietes sāk valdīt…

Divtūkstošo gadu pašā sākumā Boriss Grebeņšikovs teica, ka ir iestājies Ūdensvīra laikmets, tāpēc ir neizbēgama matriarhāta restaurācija.

Vai ir vērts politiskā plānošanā ņemt vērā arī viedokli, ko izsaka nevis politologs, sociologs vai ekonomists, bet gan mags, okulto zinātņu doktors un vizionieris? Domāju, ka jā. Kurš šaubās, lai paskatās uz Rietumiem – matriarhāts tik tiešām iestājas. Sievietes pārņem varu.

Ļoti ietekmīgās valstīs par valdību vadītājiem, ministriem, mēriem arvien vairāk kļūst sievietes. Parādās arvien vairāk sieviešu – uzņēmēju, sievietes – administratores, sievietes, kuras kādu vada, visbeidzot tikai vienkārši bez iemesla uzstājīgas un bezmērķīgi mērķtiecīgas sievietes.

Priesteru kompetence pakāpeniski pāriet pie Holivudas seriāliem un blokbaksteriem un līdz ar to arī pienākums uzturēt jaunas hierarhijas, kuras pazemina vīriešus un paaugstina sievietes. Starp personāžiem arvien retāk ir priekšnieki, bet priekšnieces uz katra stūra. Stipri vīrieši izskatās mežonīgi un aprobežoti, viņu bezjēdzīgo enerģiju gudri vada pašpārliecinātas bābas un vecmāmiņas, kuras vada policijas departamentus, specvienības un pat veselus specdienestus. Pēdējā “Zvaigžņu karu” epizodē pēdējais džedajs, protams, ir meitene.

Rietumvalstīs izvērstā kampaņa pret vīriešu uzmākšanos sievietēm acīmredzot ir tikai sākums. Nākamajā etapā sievietes pieprasīs mainīties vietām – “tagad uzmāksimies mēs!” Kādam taču ir jāizrāda iniciatīva, seksu, šķiet, neviens nav atcēlis. Labāk jau tā, nekā, nekā.

Precīzi konjunktūru jūtošie “britu zinātnieki” kā ierasts nepievīla. Kaut kāds nopietns ģenētiķis no Kentas universitātes gada sākumā publicēja rakstu, kurā pierādīja, ka “vīrišķai” Y hromosomai, kura satur SRY gēnu (programma, kura reproducē cilvēku tēviņa dzimumpazīmes), evolūcijas gaitā ir jāpazūd. Un gēnu kopums, kuri “atbild” par zēnu nākšanu pasaulē, izkrīt no genoma. Faktiski tā ir delikāta (izmantojot saudzējošu inteliģentu terminoloģiju) visu mūs, stiprā dzimuma pārstāvju, pasludināšana par deģenerātiem.

Kas notiek? Kas reāli notiek? Dziedāja taču kādreiz Džeims Brauns (un meitenes viņam piedziedāja!): this is a man’s world [Šī ir vīriešu pasaule]. Jā, un vēl pavisam nesen 50 Cent dziedāja to pašu.

Šī pasaule tik tiešām ir vīriešu izdomāta un radīta. Nepilnīga, bet nu kāda ir, tāda ir. Mozus, Gautama, Šekspīrs, Ņūtons, Saladins, Žukovs, Koraļovs, Opengeimers un citi ir visa, kas ir apkārt mums un mūsos, līdzautori. Kāpēc pēkšņi šo tik ļoti vīrišķīgo pasauli pārņem sievietes? Un, pats galvenais, kādēļ?

Eksistē neafišēta (ne tie laiki!), bet pietiekami izplatīta hipotēze, ka sievietes pacelšana (kā arī ar to kopā nākoša citu nevīrišķīgu izpausmju pacelšana) ir pagrimuma simptoms.

Grūti spriest, cik lielā mērā šī hipotēze ir nepareiza. To it kā viegli varot noliegt. Tiesa gan tās piekritēji ir stūrgalvīgi un, kā viņiem šķiet, operē ar argumentiem un piemēriem.

Tā Aristotelis izskaidroja Spartas pagrimumu ar palielināto “vājā dzimuma” ietekmes pieaugumu. Nepārtraukto karu dēļ vīriešu skaits strauji samazinājās, liela daļa zemes īpašumu, un kopā ar tiem arī vara, pārgāja atraitnēm, kuras nebūt neskuma. Pat otrādi, ātri piemērojās un masveidā sāka nodarboties ar augļošanu, kas bija kaut kas neiedomājams kādreiz askētiskās tautas tikumiskai un ekonomiskai kārtībai. Sparta izbeidzās.

Kad imperatora Konstantīna māte Helēna pieņēma kristietību, tas iezīmēja pagāniskās Romas impērijas krahu. Drīz imperators pasludināja Helēnu par augustu un par valsts reliģiju noteica Jēzus Vārdu Saula atstāstā, kas noliedza imperatora kultu un attiecīgi arī viņa valsts pamatus. Roma zaudēja valdošās pilsētas statusu, Impērija aizgāja uz austrumiem, kur vēl vairākus gadsimtus agonizēja un lēnām kusa kā imitējošā “romejas” lielvalsts, laikā kad īstā Roma, Scīpiona un Cēzara Roma neatgriezeniski zuda.

Katrīnas Mediči aktīvā iejaukšanās triju savu dēlu, Francijas karaļu, politikā notika uz episko Valua dzimtas neveiksmju fona. Ar Elizabeti I beidzās Tjūdoru dinastija, un tronis pārgāja pie pēc viņas pavēles ar nāvi sodītās Marijas Stjuartes dēla. Bet karalienes Viktorijas laikā britu monarhija pilnībā zaudēja savas varas funkcijas un pārslēdzās uz rituālu un ceremoniālu pakalpojumu sniegšanu.

Tā saucamais “sieviešu sultanāts” (kurš ilga apmēram simts gadus, kad valsts pārvaldē dominēja sultānu mīļākās, sievas un mātes) daudzu vēsturnieku prāt bija lūzuma punkts un degradācijas sākums Brilijantai Portai [Osmaņu impērijai].

Astoņpadsmitais, bābu, gadsimts pie visa tā ārējā spožuma atnesa nelabojamu kaitējumu Krievijas absolūtismam. Imperatores Annas, Elizabetes un divu Katrīnu ēra izcēlās ar virkni galma apvērsumu, šļahtas uzdzīvi un favorītismu. Un ar līdz tam neiedomājamu lietu – valdnieka, pie tam divu un abu vīriešu, slepkavību, kas noveda pie monarha tēla desakralizācijas. Ja iepriekšējos gadsimtos “cari” arī gāja bojā, tad tikai juku laikos un tikai “neīsti”, ne no Rūriku vai Romanovu dzimtām (Godunovs jaunākais, Viltusdmitrijs un Viltusdmitrijs). Savukārt Pētera III un Ivana VI likvidācija bija īsta revolūcija, kas atvēra ceļu un deva metodi ne tikai Palenam, bet arī dekabristiem un pēc tam narodņikiem un boļševikiem.

Sieviešu ietekmes pastiprināšanās, protams, nav iemesls, bet tikai simptoms, dekadences manifestācija. Ne jau Aleksandra Fjodorovna sabrucināja Krievijas impēriju un ne jau Raisa Maksimovna – Padomju Savienību, bet par viņām neizbēgami atceras, runājot par Impērijas un Savienības pēdējām dienām.

Politiskā sistēma piesauc sievietes tad, kad pēc straujas izaugsmes attīstībā tiek sasniegta pēdējā, terminālā stadija. Tāpēc, lai gan ne visas valdnieces līdzinās žēlsirdīgām māsām, tomēr to valdīšanas paņēmieni un stils atgādina smagi slimā kopšanu, tukšas raizes bezcerīgā klīniskā situācijā.

Rietumos šodien matriarhālā demokrātija nomaina liberālo. Feminisms, mīkstinoties un mimikrējot, aizplūst no radikālajām sektām plašās tautas masās. Dāmu populisms šķiet ir kļuvis par visefektīvāko doktrīnu tiem, kuri tiecas pēc politiskās varas virsotnēm. Visas kārtējā Eiropas (precīzāk, Eiramerikas) “norieta” pazīmes ir kā uz delnas.

Bet ar ko nodarbojas vīrieši? Vieni steidzas izkalpoties jaunajām kundzēm un publiski paziņo kaut ko līdzīgu: “uzskatiet mani par feministu”. Citi minstinās un nogaida. Vēl citi iedzer un uzkož tik pat bezbēdīgi kā iepriekšējā Zivs ērā.

Un tikai daži izredzētie (jeb noraidītie) zin, ka panīkums vienmēr ir pirms augšupejas. Viņi neskatās krītošajam pakaļ. Viņi cenšas saprast, kas drīzumā pacelsies. Un ir aizņemti ar patiešām vīrišķīgu nodarbošanos – izgudro un konstruē jaunu realitāti, kamēr viņu līdzgaitnieces vada novecojušo. Sievietēm viņi ir nodevuši to, ko uzskata par bezjēdzīgu – savu resursu nokalpojušās un salūzušās politiskās mašīnas, kura vairs nebrauc un neved, stūri.

Neviens negrib pārņemt varu, ja nesaprot, kas tajā ir ne tā noticis. Neviens, izņemot sievietes. Un, lūk, džentalmeņi laipni dod priekšroku draudzenēm breksitā, migrantu krīzē, nestrādājošajos sociālajos liftos, iestrēgušajā mediānajā ienākumā, uzpūšamajā ekonomikā, burbuļojošajos tirgos, neiespējamajā daudzpolārumā, neierobežotajā militarizācijā…

Sievietes ir uzrāpušās uz grimstošas politiskās konstrukcijas komandtiltiņa. Vīrieši ir nokāpuši līmeni zemāk un darbojas tur. Aiz matriarhāta fasādes, tā aizmugurē un pagrīdē, viņi ir aizņemti ar spēku pārgrupēšanu un vērtību pārvērtēšanu. Viņi nākotnei veido līdz šim neiedomājamas lietas: bezcilvēku digitālo ekonomiku (kura sava bezcilvēciskuma dēļ ir tendēta uz necilvēciskumu)… inovatīvo karu ar tūkstošiem megadeath jaudu… hakeru un cita veida interneta kriminalitātes pārvēršanu par valdošo kārtu (līdzīgi kā no bandītiem un laupītājiem pirmsinterneta sabiedrībā veidojās aristokrātija un līdzīgi kā no amerikāņu “baroniem – laupītājiem” izveidojās mūsdienu kapitālistiskā elite)… reliģisku mācību, ko rada un uzspiež mākslīgais intelekts… globālo e-valsti, kura funkcionē uz totālas kontroles pamata kopā ar arvien jaunu fiktīvu brīvību masveida producēšanu…

Rītdien viss atkal būs man-made, cilvēku radīts, burtiski – vīriešu. Un tātad, ne tik daudz labi, cik negarlaicīgi.

Katrā ģimenē mēdz būt, ka kaut kādas sadzīviskas grūtības reizēm noved vīrieti strupceļā. Pastrīdējies ar sievu, bērniem, visbeidzot pats ar sevi un neko nepanācis, vīrietis aiziet uz citu istabu. Ģimenē iestājas īslaicīgs matriarhāts. Vīrs vientulībā izsmēķējis cigareti un piepumpējies trīsdesmit reizes, atnāk uz vakariņām, it kā nekas nebūtu noticis. Klasiskā kārtība atjaunojas. Un dzīve turpinās. Bet kaut kas tajā ir mainījies uz visiem laikiem.

Tas pats notiek arī planetārā mērogā. Cilvēcei ir grūtības. Mātes saimnieko. Bet tēvi atgriezīsies ar jaunu pasauli un jaunām spēļmantiņām priekš visiem.

Vladislavs Surkovs, Krievijas Federācijas prezidenta palīgs
/14.02.2018/

Avots:
http://ruspioner.ru/honest/m/single/5725

Informācijas aģentūra
/14.05.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: VLADISLAVS SURKOVS | Komentēt