Kā Tramps apspēlēja Baidenu

ASV viceprezidents Džozefs Baidens izrāda “cieņu” Ukrainas valstij, tikšanās laikā ar Ukrainas vadību, sēžot Ukrainas prezidenta krēslā

ASV vēl nav sākusies prezidenta priekšvēlēšanu kampaņa, bet Tramps jau nodemonstrēja, ka viņa stratēģiskās spējas vest manevrējošu informatīvo karu apstākļos, kad pretiniekam ir pārsvars, ne tikai nav notrulinājušās prezidentūras laikā, bet pat ir uzplaukušas jaunās krāsās. Tā uz līdzenas vietas apspēlēt demokrātus, kuri ir pieraduši visus “masēt” no saviem medijiem, ir jāprot.

Praktiski līdz pašam Trampa un Zeļenska tikšanās Ņujorkā mirklim [25.09.2019] es nesekmīgi mēģināju uzminēt, ko tādu Tramps būs izdomājis, lai šis pasākums nekļūtu par prastu dāvanu viltīgajam ukraiņu klaunam, kurš acīmredzami bija noskaņots ieturēt neitralitāti Trampa un Baidena cīņā, vismaz līdz tam mirklim, kad viens no viņiem neizvirzīsies ievērojamā vadībā, bet ideālā gadījumā līdz pārvēlētā prezidenta inaugurācijai.

Trapms nevarēja nezināt par šo provinciālo viltību. Un tomēr viņš pārliecinoši un priecīgi devās uz šo tikšanos (kurā viņam garantēti neviens neplānoja nodot Baidenu kompromitējošus materiālus). Savukārt demokrāti uztraucās un pat centās uzspēlēt impīčmenta procedūras palaišanu.

Formāli Niksonam bija taisnība, kad viņš atteicās publiskot attiecīgos ierakstus. [Ričards Niksons (1913-1994) – ASV prezidents no Republikāniskās partijas, kurš 1974.gadā t.s. “Votergeitas skandāla” rezultātā atkāpās no amata. Skandāla iemesls – nelikumīga iekļūšana Demokrātiskās partijas priekšvēlēšanu štābā, kuras iniciēšanā tika vainots prezidents. Tā kā Niksons mēdza ierakstīt sarunas savā kabinetā, demokrāti pieprasīja piekļuvi tām, lai pārliecinātos vai Niksons nav devis attiecīgu pavēli.]

Jebkuras valsts prezidenta kabinetā tiek apspriesti pārāk delikāti jautājumi, lai ar to saturu iepazīstinātu simtiem bezatbildīgu deputātu, kuri jebkurā mirklī var pieļaut informācijas noplūdi. Tomēr ASV Augstākā tiesa toreiz atbalstīja Kongresu, prezidents bija spiests nodot ierakstus, daļa no kuriem tika nopludināta presei, kas padarīja par neizbēgamu Senāta atbalstu impīčmenta rezolūcijai.

Acīmredzot arī šoreiz demokrāti cerēja vairāk kā gadu (līdzīgi kā Niksona gadījumā), tas ir līdz pat pašām vēlēšanām, šādi presē lamāt Trampu un iespējams pat izbīdīt caur Pārstāvju palātai, kurā demokrātiem ir vairākums, rezolūciju par impīčmentu. Viņus pilnībā apmierinātu šīs impīčmenta rezolūcijas bloķēšana Senātā, kur vairākums ir republikāņiem.

Bez sarunas stenogrammas publiskošanas (kongresmeņi ļoti labi zin, ka sarunas ar ārvalstu pārstāvjiem ir konfidenciālas un tādēļ nav publiskojamas) demokrāti varētu izvirzīt jebkādus pieņēmumus un apvainojumus balstoties tikai uz tenkām un izdomājumiem. Viņi šādā gadījumā būtu “visi baltā”, kuri cīnās par ASV interesēm pret “necienīgu prezidentu”, kuru no atbildības glābj viņa partijas biedri Senātā. Ar to pietiktu sava elektorāta mobilizēšanai, šaubīgo pārvilināšanai un nepārliecinātības sēšanai Trampa vēlētāju vidū.

Bet tieši pirms pašas tikšanās ar Zeļenski Tramps publiskoja telefonsarunas saturu. Tas bija riskants, bet ļoti spēcīgs solis. Un tas deva rezultātu.

Izrādās, ka ASV prezidents tik tiešām sarunā pieminēja izmeklēšanu pret Baidena dēlu, bet tas tika darīts kopējās cīņas pret korupciju Ukrainā kontekstā. Bet pats galvenais, ka Tramps neizdarīja spiedienu uz Zeļenski. Ukrainas prezidents nepārtraukti un ar prieku piekrita Trampam, solidarizējoties ar Trampa vērtējumu, un apsolīja, ka izmeklēšana noteikti tiks atsākta, pie tam ne agrāk kā septembrī.

Ko tādā veidā Tramps panāca?

Pirmkārt, ASV Tieslietu ministrija, izpētījusi stenogrammu, oficiāli paziņoja, ka prezidents nav pārkāpis nekādus likumus un nav pārsniedzis savas pilnvaras. Demokrātu “izmeklēšana” nu ir “aizrijusies”. Viņi, protams, var “nenoticēt” Tieslietu ministrijas ekspertīzei, bet tas atstātu ļoti negatīvu efektu uz visu ASV valsts pārvaldes sistēmu. Šādā gadījumā jau demokrātu vairākums Pārstāvju palātā varētu tikt apvainots pilnvaru pārsniegšanā un varas uzurpācijas mēģinājumā. Un ir pamats uzskatīt, ka šai gadījumā liela daļa izpildvaras struktūru dēļ korporatīvās solidaritātes nostātos Trampa pusē. Ierēdņiem nepatīk, ja deputāti lien viņu darbības laukā, apšaubot viņu pilnvaras. Vēl jo vairāk, ja likums ir izpildvaras pusē, kā tas ir šajā situācijā.

Visa cita starpā, ASV Kongress, tāpat kā jebkurš parlaments, kaut ko nozīmē tikai tik ilgi, kamēr to atbalsta izpildvaras struktūras. Bez šī atbalsta tas ir tikai ambiciozu niecību pūlis, kura izdzenāšanai vai arestēšanai pietiek ar simts policistiem. Pie tam Trampam paliek vēl netriviāla iespēja noturēt savā pusē Senātu (Kongresa augšpalātu), un nez vai viss apakšpalātas vairākums pilnā sastāvā būtu gatavs novest konfrontāciju ne tikai līdz sabiedrības un elites sašķeltībai, bet līdz valsts varas (tās orgānu un struktūru) sašķeltībai, tas ir – pēc būtības līdz pilsoņu karam.

Tas, ko Tramps izdarīja, pārtvēra no saviem oponentiem politisko iniciatīvu un parādīja tos kā ļaunus muļķus un meļus.

Otrkārt, tā kā tikšanās ar Zeļenski notika uzreiz pēc stenogrammas publikācijas un noritēja savstarpējās sapratnes un gatavības uz konstruktīvu sadarbību gaisotnē, de facto Zeļenskis ar to vēlreiz apstiprināja to pozīciju, kuru viņš pauda telefonsarunas laikā. Tas ir, viņš piekrīt Trampa pozīcijai un ir gatavs veikt caurspīdīgu izmeklēšanu. Tas nozīmē, ka korupcijas fakts ir tik acīmredzams, ka ukraiņu puse nepievērsa uzmanību “brēcošai” diplomātisko attiecību normu un prakses pārkāpšanai, kad Baltais nams vienpusējā kārtā publicēja konfidenciālu sarunu. Faktiski Kijeva, pati to nemaz nesaprotot, ar atpakaļejošu datumu sankcionēja Trampa rīcību. Attiecīgi Baltais nams un Kijevas varasiestādes nokļuva vienā barikāžu pusē. Tas, ka pats Zeļenskis to nemaz nesaprata, nevienu neuztrauc. Lai to amerikāņu vēlētājiem mēģina paskaidrot demokrāti. Jo kā izrādās tieši viņi (demokrāti) izdara spiedienu uz ASV prezidentu un Kijevu, lai tikai slēptu savu līderu noziegumus.

Tādējādi Tramps uzvarēja arī starptautiskajā cīņas laukā, spējot pat bez dokumentiem iegūt no joprojām manevrējošās Kijevas apstiprinājumu saviem apgalvojumiem Baidena lietas sakarā.

Treškārt, demokrāti veica pārāk spēcīgu gājienu, mēģinot inicializēt impīčmenta procedūru. Šo kikerigū Amerikā izdzirdēja pilnīgi visi. Tas piesaistīja uzmanību tēmai. Tagad Baidena vārdu vēl ilgi visi masus saziņas līdzekļi nesodīti pieminēs korupcijas shēmu kontekstā. Skaitliskais un kvalitatīvais mediju pārsvars, kurš nodrošina demokrātiem kontroli pār informatīvo telpu te vairs nepalīdzēs. Viņi panāca dokumenta publiskošanu. Šis dokuments tagad tiks apspriest, bet no tā izriet, ka Zeļenskis nešaubās par Baidena vainu.

Ko te vēl var piebilst?! Ai, Donalds! Ai, kāds malacis! Uz līdzenas vietas tā apspēlēt savus ienaidniekus, kuriem ir gandrīz absolūts pārspēks, un tā atrisināt savas problēmas uz viņu rēķina! Tas ir jāmāk!

Rostislavs Iščenko , ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts
/26.09.2019/

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/1456517

***

Fragments no publiskotās ASV prezidenta Donalda Trampa un Ukrainas prezidenta Vladimira Zeļenska telefonsarunas:

Donalds Tramps: (..) Pašreiz daudz tiek runāts par Baidena dēlu, ka Baidens apturēja izmeklēšanu un daudzi cilvēki grib zināt, kas notika, tāpēc būtu ļoti labi, ja Jūs ar savu ģenerālprokuroru kaut kā palīdzētu. Baidens staigāja un visiem stāstīja, ka viņš ir apturējis izmeklēšanu, tāpēc es lūdzu jūs to pārbaudīt… Man tas izklausās drausmīgi.

Vladimirs Zeļenskis: Es kā reiz gribēju Jums pateikt par prokuroru. Es esmu šīs situācijas lietas kursā. Tā kā mēs ieguvām absolūtu vairākumu parlamentā, tad nākamais ģenerālprokurors simtprocentīgi būs mans cilvēks (…). Viņš vai viņa veiks šīs situācijas izmeklēšanu, jo īpaši tās kompānijas, kuru Jūs minējāt. (…)”

Visa publiskotā sarunas stenogramma: https://www.whitehouse.gov/wp-content/uploads/2019/09/Unclassified09.2019.pdf

***

Bijušā ASV viceprezidenta Džozefa Baidena (pašreiz pretendē uz kļūšanu par ASV prezidenta kandidātu no Demokrātiskās partijas) publisks izteikums 2018.gada janvārī, kurā viņš lielās kā ļaunprātīgi izmantojot dienesta stāvokli panāca Ukrainas ģenerālprokurora atlaišanu 6 stundu laikā (šis izteikums ir fiksēts videoierakstā):
“[Baidena stāstījums auditorijai]: Es teicu, Jūs [Ukraina] nesaņemsiet 1 miljardu, es aizbraucu pēc sešām stundām un ja tas prokurors netiks atlaists, jūs nesaņemsiet naudu, un tas kuces dēls tika atlaists. [auditorijā smiekli]”

***

Donalda Trampa advokāta un uzticības personas Rūdolfa Džuliani (bijušā Ņujorkas mēra) izteikums TV ēterā: “Obamas administrācijas laikā Baidena dēlam, pilnīgi nekompetentam cilvēkam, tika piešķirta summa 5 – 6 miljonu apmērā. Viņš kļuva par vienas no korumpētākās Ukrainas kompānijas padomes locekli. Man ir dokumenti, kuri apstiprina 3 miljonu pārskaitījumu Baidena kunga dēlam. Man ir visi fakti, visi dati, naudas maršruts no Ukrainas uz Latviju un pēc tam uz Kipru.”

Vēlāk tika publiskota informācija, ka pārskaitījums, par kuru runā Džuliani, tika veikts caur Latvijas “PrivatBank”, kura tobrīd piederēja bēdīgi slavenajam Ukrainas oligarham Igoram Kolamoiskim, par kura cilvēku (marioneti) tiek uzskatīts pašreizējais Ukrainas prezidents Vladimirs Zeļenskis, kurš savu galvu reibinošo karjeru izveidoja Kolamoiskim piederošā TV kanālā.

Džuliāni izteikums 45.minūtē: https://www.youtube.com/watch?v=cfZ3hi8eGME

Informācijas aģentūra
/04.10.2019/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Žils Verns: Viena diena amerikāņu žurnālista dzīvē 2889.gadā

Žils Verns (1828 – 1905), zinātniskās fantastikas žanra radītājs, bija viens no izglītotākajiem un cienījamākajiem sava laika cilvēkiem, kuram uzmanību centās izrādīt ietekmīgākās tā laika personas. 1885.gadā pie Verna griezās tolaik ietekmīgais ASV medijamagnāts, “New York Herald” īpašnieks Gordons Benets jaunākais ar lūgumu sacerēt stāstu speciāli amerikāņu lasītājiem un attēlot ASV nākotni pēc tūkstoš gadiem.

Lai gan ar divu gadu kavēšanos, bet šo lūgumu Žils Verns tomēr izpildīja. Bet “New York Herald” nezin kāpēc Verna stāstu nepublicēja un tas dienas gaismu ieraudzīja vēl pēc diviem gadiem (1889.gadā) citā amerikāņu žurnālā.

XXIX gadsimtā. Viena diena amerikāņu žurnālista dzīvē 2889.gadā

Šī XXIX gadsimta cilvēki dzīvo kā brīnumainā pasakā, paši pat nenojaušot par to. Pārsātināti ar brīnumiem viņi paliek vienaldzīgi pret to, ko ik dienas dod progress. Ja salīdzina tagadni ar tālu pagātni, tad kļūst skaidrs cik garš ir ceļš, ko cilvēce ir nogājusi. Cik gan daudz skaistākas mūsu laikabiedriem šķiet pilsētas ar pastāvīgu temperatūru, ar ielām 100 metru platumā, mājām 300 metru augstumā un debesīm, kuras ir pārpildītas ar aeiroekipāžām un aeiroomnibusiem!

Kā var salīdzināt pašreizējās pilsētas (kuru iedzīvotāju skaits sniedzas līdz pat 10 miljoniem) ar tiem ciematiņiem un apdzīvotajām vietām, kuras bija 1000 gadus atpakaļ, ar kaut kādu Parīzi, Londonu, Berlīni vai Ņujorku, slikti vēdinātām, netīrām, pa kurām braukāja neveiklas kārbiņas ar iejūgtiem zirgiem – jā! ar zirgiem – pat neticās! …

Ja mūsu laika cilvēki spētu iedomāties paketbotus [seni pasta-pasažieru kuģi] vai dzelzceļu ar to biežajām katastrofām un mazo ātrumu, tad cik gan augstu viņi sāktu vērtēt aerovilcienus un jo īpaši pneimo zemūdens tuneļus, kuri šķērso okeānu un pa kuriem pārvadā pasažierus ar ātrumu pusotrs tūkstotis kilometru stundā.

Un, visbeidzot, vai gan ne pilnīgāk mēs izbaudītu fonotelefotu, atceroties, ka mūsu priekšteči bija spiesti izmantot tādu sensenu aparātu, ko sauca par “telegrāfu”.

Dīvaini! Tik brīnišķīgi uzlabojumi ir balstīti principos, kuri bija labi zināmi jau tālā pagātnē. Tikai gūt labumu no savām zināšanām tie, kuri dzīvoja 1000 gadus pirms mums, tā arī nespēja. Tik tiešām – siltums, tvaiks, elektrība ir veci kā cilvēka dzimums. Vai tad neapgalvoja zinātnieki jau XIX gadsimta beigās, ka vienīgā atšķirība starp fiziskajiem un ķīmiskajiem spēkiem slēpjas ētera daļiņu svārstību īpatnībās.

Šo spēku radniecības atzīšana bija milzīgs solis uz priekšu. Un šķiet neticami, ka bija nepieciešams tik daudz laika, lai noskaidrotu dažādu veidu vibrāciju īpatnības. Un pavisam neticami šķiet, ka paņēmienu, ar kuru vienu vibrāciju pārvērš citā un ar kuru tās var iegūt atsevišķi vienu no otras, atklāja pavisam nesen.

Jā, jā, pavisam nesen, 2790.gadā, simts gadus atpakaļ. Šis atklājums pieder slavenajam Osvaldam Naijeram. Tas ir dižs zinātnieks – īsts cilvēces labdaris!

Viņa skolnieki bija vesela plejāde izgudrotāju, pēdējais no kuriem – mūsu brīnišķīgais Džeims Džeksons. Tieši viņam mēs esam pateicību parādā par jaunajiem akumulatoriem, vieniem, kuri kondensē saules staros esošo enerģiju, otri – zemes dzīlēs sakoncentrēto enerģiju, trešie – enerģiju, kura rodas no jebkura cita avota – ūdenskrituma, vēja, ūdens straumes un tā tālāk.

Tas ir viņš, tas pats Džeims Džeksons, kurš radīja transformatoru, kas, pakļaujoties tikai vienkārša slēdža kustībai, ņem enerģiju no akumulatora un atgriež to telpā siltuma, gaismas, elektrības, mehāniskā spēka veidā, liekot izpildīt jebkuru darbu.

Jā! Progress sākās tikai tad, kad tika izgudrotas šīs divas ierīces. Tās deva cilvēcei gandrīz neierobežotu varenību. Pat grūti uzskaitīt to pielietošanas gadījumus! Mīkstinot ziemas aukstumu un atgriežot lieko vasaras karstumu, tās radīja apvērsumu lauksaimniecībā. Aprīkojot aviācijas aparātus ar dzinēju spēku, tie radīja līdz šim nepieredzētu kāpumu tirdzniecībā. Šīm divām ierīcēm mēs varam pateikties tam, ka ir iespējams iegūt elektroenerģiju bez bateriju un mašīnu palīdzības, gaismu – bez uguns un sadegšanas un, visbeidzot, tam, ka dēļ neizsīkstoša enerģijas avota esamības tika ievērojami paplašināta rūpnieciskā ražošana.

***

Tad, lūk! Visu šo brīnumu komplektu mēs tūlīt ieraudzīsim, ielūkojoties neparastā mājā – pilī “Irt Herald”, kas nesen tika uzcelta 16823.avēnijā.

Ko gan teiktu avīzes “New York Herald” dibinātājs Gordons Benets vecākais, ja varētu piecelties no kapa un ieraudzīt krāšņo pili no zelta un marmora, kas pieder viņa ievērojamajam pēctecim Frensisam Benetam? Trīsdesmit paaudzes nomainīja viena otru, bet “New York Herald” palika Benetu ģimenes valdījumā.

Divdesmit gadus atpakaļ, kad Savienoto Valstu valdība pārvācās no Vašingtonas uz Centrapolisu, avīze sekoja valdībai, bet iespējams valdība sekoja avīzei, kura tad arī sāka saukties par “Irt Herald”.

Nepadomājiet, ka avīzes lietas sāka iet sliktāk Frensisa Beneta vadībā. Nē! Jaunais direktors iepludināja savā izdevumā ne ar ko nesalīdzināmu dzīvības spēku, kļūstot par radītāju jauna tipa žurnālistikai – “avīze pa telefonu”.

Šī sistēma ir labi zināma. Tā kļuva praktiski realizējama līdz ar nepieredzētu telefonijas izplatību. Katru rītu, tā vietā, lai izdotos drukātā formā, kā tas bija senāk, “Irt Herald” tiek izdota balss formā. No dzīvas sarunas ar reportieri, politiķi vai zinātnieku abonenti var uzzināt visu, par ko interesējas. Savukārt tie, kuri pērk tikai atsevišķus numurus, par dažiem centiem var iepazīties ar šīs dienas izdevuma saturu, ieejot vienā no neskaitāmajām fonogrāfiskajām kabīnēm.

Frensisa Beneta jaunievedums atdzīvināja veco avīzi. Dažu mēnešu laikā viņa klientūra pieauga līdz astoņdesmit pieciem miljoniem abonentu, bet īpašumu apjoms pamazām palielinājās līdz trīsdesmit miljardiem – skaitlim, kurš nu jau ir ievērojami pārsniegts.

Esot tik iespaidīga kapitāla īpašnieks, Frensis Benets uzcēla jaunu ēku – kolosālu celtni, kuras katra no četrām fasādēm ir trīs kilometru garumā. Uz ēkas jumta plīvo karogs, kuru izdaiļo septiņdesmit piecas Konfederācijas zvaigznes.

Pašreiz Frensis Benets ir avīžu karalis un iespējams varētu kļūt arī par abu Ameriku karali, ja vien amerikāņi gribētu ievēlēt sev karali.

Jūs par to šaubāties? Bet visu valstu pilnvarotie pārstāvji, pat mūsu ministri, drūzmējas pie viņa durvīm, lūdzoties padomu, atzinību un atbalstu. Pamēģiniet saskaitīt zinātniekus, kurus viņš atbalsta, māksliniekus, kurus viņš uztur, izgudrotājus, kuru darbu finansē…

Mūsu karalim ir spēkus izsmeļošs diženums: darbs bez minūtes atpūtas. Iepriekšējo laiku cilvēks neizturētu tādu ikdienas un ikstundas slodzi. Mūsdienu cilvēki par laimi ir izturīgāki. Par to viņi var pateikties higiēnai un gimnastikai, kas palielināja dzīves ilgumu no 37 gadiem līdz 68, kā arī aseptisko ēdienu pagatavošanai. Tuvākais atklājums, kuru gaida ar nepacietību, ir pārtikas gaiss: tas dos iespēju ēst… vienkārši elpojot.

Bet tagad, ja jūs gribat zināt ar ko ir aizpildīta “Irt Herald” direktora diena, nepaslinkojiet izsekot viņa nodarbēm šodien 2889.gada 25.jūlijā.

***

Frensis Benets pamodās sliktā noskaņojumā. Un tam bija savs iemesls. Jau nedēļu magnāta sieva atradās Francijā un viņu sāka mocīt vientulība. Ticiet vai ne, bet pirmo reizi desmit gadus ilgās kopdzīves laikā misis Edina Beneta, kura ieguva ne vienu vien balvu skaistumkonkursos, atradās ārpus mājas tik ilgu laiku! Parasti viņai pietika ar divām – trim dienām, lai aizbrauktu līdz Eiropai, galvenokārt Parīzei, nopirkt cepures.

Pamodies Benets vispirms ieslēdza fonotelefotu, lai pa vadiem sazinātos ar viņam piederošo pili Elizejas laukos.

Telefons, papildināts ar telefoto, ir vēl viens mūsu laiku ieguvums! Ja balss pārraide ar elektrības palīdzību eksistē jau sen, tad attēla pārraide ir pēdējo laiku atklājums. Vērtīgs izgudrojums, par kuru, skatoties uz sievu fonotelefota spogulī, Frensis Benets domās slavēja izgudrotāju.

Salds skats! Mazliet nogurusi pēc vakardienas balles vai teātra, misis Beneta vēl bija gultā. Lai gan tur, Parīzē, bija jau pusdienslaiks, viņa vēl guļ, ievīstījusi savu smuko ģīmīti spilvenos.

Un, lūk, Edīte sakustējās… noraustījās lūpa… Viņa laikam kaut ko sapņo? … O,jā… No lūpām atskan vārds: “Frensis… Mans mīļais Frensis!”

Vārds, kurš tika pateikts tik maigā balsī, uzreiz uzlaboja Beneta noskaņojumu. Nevēloties modināt sievu, viņš ātri izkāpj no gultas un dodas mehanizētās vannas istabas virzienā.

Pēc divām minūtēm, lai gan viņš neizmantoja kamerdinera palīdzību, mašīna aiznesa viņu pie kabineta durvīm – nomazgātu, saķemmētu, apautu, saģērbtu un aizpogātu ar visām pogām. Tūlīt sāksies ikdienas apgaita.

Vispirms direktors dodas uz zāli, kur strādā romānu – feļetonu autori.

Milzīgu halli klāj liels spīdīgs kupols. Stūrī – dažādi telefona aparāti, pa kuriem simts literāti, kuri kalpo “Irt Herald”, lasa no nepacietības uzbudinātai publikai simts nodaļas no simts romāniem.

Pieejot pie viena no tiem, kurš jau grasījās izmantot piecminūšu pauzi, Frensis Benets teica: “Ļoti labi, mans dārgais! Jūsu pēdējā nodaļa ir ļoti veiksmīga. Scēna, kurā jaunā lauciniece sarunā ar mīļoto skar transcendentālās filozofijas problēmas, liecina par Jūsu izsmalcināto novērošanas spēju. Nekad vēl tik veiksmīgi nav attēloti lauku tikumi! Turpiniet dārgais Arčibad! Vēlu veiksmi. Mums kopš vakardienas ir vēl desmit tūkstoši jaunu abonentu, un tas pateicoties Jums!”

“Mister Džon Last,” – viņš vērsās pie cita darbinieka, – “ar Jums es esmu mazāk apmierināts. Jūsu romāns… kā lai to labāk pasaka… Tajā nav jūtami īsti pārdzīvojumi. Un ar atrisinājumu pārāk steidzaties. Ir jāatklāj pamati. Ne ar spalvu mūsdienās ir jāraksta, bet ar skalpeli. Katra darbība reālajā dzīvē ir gan mirkļa, gan ilgi lolotu domu rezultāts. Tās tad arī ir rūpīgi jāapskata, lai radītu dzīvu tēlu. Tas nav nemaz tik sarežģīti, ja ir iespēja izmantot elektrisko hipnozi, kura dubulto cilvēka personību! Aizdomājieties par savu dzīvi, mans dārgais Džon Last. Sekojiet sava kolēģa pēdās, kuru es tikko paslavēju. Aizejiet uz hipnozi… Kā? Jūs jau to izdarījāt? … Tātad nepietiekami, nepietiekami…”

Direktors turpina apskati. Viņš ienāk reportāžu zālē. Pusotrs tūkstotis reportieru, sēžot pie pusotra tūkstoša telefona aparātu, paziņo abonentiem jaunumus, kuri ir saņemti pagājušajā naktī no visām pasaules malām. Šī vienreizējā reportāžu biroja darba organizācija ir jau ne reizi vien aprakstīta. Katra reportiera priekšā ir vairāki komutatori, kas dod iespēju sazināties ar to vai citu telefona līniju. Abonenti tādējādi ne tikai dzird, bet arī redz reportāžu. Savukārt, kad runa iet par “notikumiem”, kuri jau ir beigušies, tad galvenās epizodes tiek ilustrētas ar izteiksmīgām fotogrāfijām.

Frensis Benets pasauca vienu no desmit astronomijas nodaļas reportieriem. Šo nodaļu ir paredzēts paplašināt sakarā ar pēdējiem atklājumiem zvaigžņu pasaulē.

“Nu kā, Keč? Ko dabūjāt?”

“Fototelegrammas no Merkura, Venēras un Marsa, ser.”

“Vai no Marsa ir kaut kas interesants?”

“Kā nu ne! Revolūcija Centrālajā impērijā – reakcionārie liberāļi uzvarēja republikāniskos konservatorus.”

“Tas pats, kas pie mums… Un no Jupitera?”

“Pagaidām nekas. Nav skaidra viņu signalizācija! Varbūt mūsējā līdz viņiem neaiziet?”

“Tieciet skaidrībā, mister Keč. Visu atbildību es uzlieku uz Jums,” – asi atbildēja Frensis Benets un, būdams neapmierināts, devās uz zinātniskās reportāžas biroju.

Trīsdesmit zinātnieki bija noliekušies pār skaitļojamajām mašīnām. Vieni bija iegrimuši deviņdesmit piektās pakāpes vienādojumā, citi, it kā spēlējoties, algebriskās bezgalības un četrdimensiju telpas formulās, un atgādināja sākumskolas skolēnus, kuri rēķina četru darbību aritmētikas uzdevumus.

Priekšnieka parādīšanās zālē radīja uzsprāgušas bumbas efektu.

“Kas par lietu, kungi?” – iesaucās Benets. – “Vai tiešām līdz šim nav saņemta atbilde no Jupitera? … Tātad viss pa vecam? … Paklausieties, Korlej! Jau divdesmit gadus jūs ņematies ar šo planētu… It kā liekas…”

“Neko darīt,” – atbildēja zinātnieks. – “Mūsu optika varēja būt labāka, un pat ar trīskilometru teleskopiem…”

“Jūs dzirdat, Pir!” – direktors viņu pārtrauca, griežoties pie Korleja kolēģa. – “Ja ne no Jupitera, tad vismaz no Mēness ziņas ir?”

“Nē, mister Benet!”

“Un ko, atkal vainosiet optiku? Bet Mēness ir sešsimts reizes tuvāk mums nekā Marss. Ar Marsu mums ir regulāri sakari. Ne teleskopos tā lieta…”

“… Lieta ir iedzīvotāju trūkumā!” – atbildēja Korlejs ar daudznozīmīgu zinātnieka smaidu.

“Jūs uzdrošināties apgalvot, ka Mēness ir neapdzīvots?”

“Katrā gadījumā, mister Benet, tajā pusē, kura ir pavērsta pret mums, iedzīvotāju nav. Kas zin, varbūt pretējā pusē…”

“Nu ko, Kornej, to ļoti vienkārši var pārbaudīt.”

“Kādā veidā?…”

“Ir jāpagriež Mēness.”

Un kopš šīs dienas Beneta uzņēmuma zinātnieki sāka pētīt mehāniskus paņēmienus, ar kuru palīdzību būtu iespējams pagriezt Mēnesi.

Kopumā Frensis Benets varēja būt apmierināts ar “Irt Herald” lietām. Vienam no viņa astronomiem izdevās noteikt jaunās planētas Gandinī īpašības. Tās orbītas apkārt saulei ceļš bija divpadsmit triljoni astoņsimt četrdesmit viens biljons trīssimt četrdesmit astoņi miljoni divi simti astoņdesmit četri tūkstoši seši simti divdesmit trīs metri un septiņi decimetri, ko tā veic pieci simti septiņdesmit divu gadu simtu deviņdesmit četru dienu četrdesmit trīs minūšu un deviņas astotdaļas sekunžu laikā. Direktors bija sajūsmā par tādu precizitāti.

“Lieliski!” – viņš iesaucās. – “Pasteidzieties to paziņot reportāžu birojam. Un lai dod uzreiz numurā. Jums taču ir zināms, ar kādu drausmīgu interesi publika attiecas pret astronomijas problemātiku.”

Pametot reportāžu zāli, Benets ielūkojās tur, kur strādā intervētāji, un vērsās pie viena no tiem, kuram parasti uztic intervijas ar dažādām slavenībām.

“Jūs runājāt ar prezidentu Uliksu?”

“Jā, direktora kungs, un es šodien pat paziņošu informācijas birojam, ka viņa slimība ir noteikta. Viņam ir kuņģa paplašināšanās un nepieciešams veikt rūpīgu mazgāšanu ar īpašu zarnu palīdzību.”

“Lieliski! Bet Čapmena slepkavu lieta?… Nointervējāt žūrijas zvērinātos piesēdētājus?”

“Jā. Viņi visi ir pārliecināti par Čapmena vainu, un lieta netiks nodota viņu izskatīšanai. Apsūdzētajam izpildīs nāvessodu vēl pirms sprieduma…”

“Lieliski!… Lieliski!…”

Blakus telpa bija liela galerija, kopumā puskilometru garumā – tā pilnībā ir nodota reklāmas nodaļai, bet kāda loma avīzē “Irt Herald” bija reklāmai, nav grūti iedomāties. Sludinājumi tai dod vidēji trīs miljonus dolāru dienā un tie tiek izplatīti pavisam jaunā veidā. Šīs metodes patents tika iegādāts par trim dolāriem no nabadzīga izgudrotāja, kurš, starpcitu, drīzumā nomira no bada. Tātad tie ir gigantiski plakāti, kuru atspulgs ir redzams debesīs no ļoti liela attāluma. No šīs pašas galerijas tūkstošiem prožektoru nepārtraukti sūta gaismu debesīs.

Bet šodien, ieejot nodaļā, Frensis Benets redz, ka mehāniķi stāv rokas klēpī salikuši pie nestrādājošiem prožektoriem. Viņš steidz uzzināt, kas par lietu. Atbildes vietā viņam rāda uz skaidrajām debesīm.

“Jā… Skaidras debesis,” – sarūgtināts čukst Benets. – “Projicēt gaisa sludinājumus vienkārši nav uz kā. Kāda ir izeja. Lietusgāzes, ja tās ir nepieciešamas, var radīt… Bet nav vajadzīgs lietus… Ir vajadzīgi mākoņi…”

“Jā, labi, balti mākoņi,” – apstiprina galvenais mehāniķis.

“ Tad, lūk! Jums, mister Semuel Mark, ir jāgriežas zinātniskās redakcijas meteoroloģijas dienestā. Nododiet manā vārdā, ka nepieciešams sākt nodarboties ar mākslīgo mākoņu jautājumu. Tik tiešām, nedrīkstam taču būt atkarīgi no laika apstākļiem!”

***

Pabeidzis visu avīzes nodaļu apgaitu, Frensis Benets devās uz pieņemšanas telpu, kur viņu gaidīja vēstnieki un pilnvarotie pārstāvji, kurus ir akreditējusi Amerikas valdība. Šie kungi bija atnākuši pie visuvarenā direktora pēc padoma.

“Ar ko varu Jums palīdzēt,ser? …” – vērsās Benets pie Anglijas konsula.

“”Irt Herald” var mums ļoti palīdzēt,” – atbildēja anglis. – “Vai Jūsu avīze nevarētu sākt kampaņu mūsu aizsardzībai?”

“Tas ir?”

“Jūs vienkārši varētu izteikt protestu pret Lielbritānijas aneksiju, ko veica Savienotās Valstis…”

“Vienkārši!” – iesaucās direktors, raustot plecus. – “Aneksija tika veikta simt piecdesmit gadus atpakaļ! Vai tiešām angļu kungi nekad nesamierināsies ar to, ka dēļ likumsakarīgas lietu kārtības zemes virsū viņu valsts ir kļuvusi par amerikāņu koloniju? Kā jūsu valdība varēja pat pieļaut, ka es piedalīšos tik antipatriotiskā kampaņā? Tas būtu vistīrākais neprāts!”

“Mister Benet! Saskaņā ar Monro doktrīnu “Amerika – amerikāņiem”, tiem jāpieder ir Amerikai un nekam vairāk.”

“Tomēr Anglija ir tikai mūsu kolonija, cienītais; viena no brīnišķīgākajām kolonijām! Neceriet, ka mēs kādreiz piekritīsim to atdot.”

“Jūs atsakāties?”

“Atsakos! Bet, ja uzstāsiet, mēs varam radīt casus belli [kara iemesls] uz viena no mūsu reportieru intervijas pamata.”

“Tātad beigas!” – čukstēja izmisušais konsuls. – “Apvienotā Karaliste, Kanāda un Jaunbritānija pieder amerikāņiem, Austrālija un Jaunzēlande ir neatkarīgas… Kas gan ir palicis no tā, kas kādreiz bija Anglija?… Nekas!…”

”Kā, nekas?” – sašutumā iesaucās Benets. – “Nu gan jaunumi! Bet Gibrialtāra? ”

[Gibrialtāra – Stratēģiski svarīga vieta Gibrialtāra jūras šaurumā, kas savieno Vidussjūru ar Atlantijas okeānu. Apstrīdama teritorija, kura de facto atrodas Lielbritānijas pārvaldībā, bet uz kuru pretendē arī Spānijas Karaliste. Lielbritānija okupēja Gibrialtāru 1704.gadā.]

***

Pulkstenis noskandināja divpadsmito stundu. “Irt Herald” direktors deva mājienu, kas nozīmēja, ka audience ir beigusies, izgāja no zāles un, iesēdies savā braucamkrēslā, pēc dažām minūtēm bija jau ēdamistabā, kas atradās kilometra attālumā ēkas otrā galā.

Galds ir uzklāts; Frensis Benets ieņem savu vietu. Miljardierim pie rokām ir vairāki krāni, bet tieši pretī – fonotelefota spogulis, kurā pašreiz ir redzama ēdamistaba Parīzē. Neskatoties uz laika starpību, misters un misis Beneti sarunāja brokastot vienā un tajā pašā laikā. Kas gan var būt patīkamāks kā atrasties divatā vienam ar otru, neskatoties uz attālumu, un sarunāties ar fonotelefota palīdzību? Tomēr Parīzes ēdamistaba bija tukša.

“Edita laikam kavē,” – teica sev Benets. – “O, sieviešu punktualitāte! Visur progress. Tikai ne te!” Diemžēl, vai gan var apstrīdēt šo patiesību?

Direktors pagriež vienu no krāniem. Līdzīgi kā visi turīgie mūsu laika cilvēki, Benets, atsakoties no mājas virtuves, kļuva par solīdas sabiedrības “Ēdiens mājās” abonentu. Pa sarežģītu pneimatisko trubu tīklu sabiedrība nogādāja saviem klientiem visdažādākos ēdienus. Šī sistēma, protams, nebija lēta, toties ēdiens bija lielisks, bet galvenais varēja atbrīvoties no neciešamās mājas pavāru pasugas.

Un tā magnāts bija spiests brokastot vienatnē, kas viņu nedaudz sarūgtināja. Viņš jau beidza dzert kafiju, kad misis Beneta, atgriezusies mājās, parādījās spogulī.

“No kurienes Tu, dārgā Edita?” – painteresējās Benets.

“Kā?” – brīnījās sieva. – “Tu jau pabrokastoji? Bet es patiešo no modistes. Cepures šajā sezonā ir vienkārši lieliskas! Es laikam mazliet aizkavējos…”

“Jā, dārgā, mazliet.”

“Tad ej, mans draugs… Atgriezies pie savām lietām. Man priekšā ir vēl viena vizīte – pie drēbnieka.”

Drēbnieks bija neviens cits kā slavenais Vormspairs, tas pats, kurš asprātīgi atzīmēja: “Sieviete ir tikai formas jautājums.”

Noskūpstījis misis Benetu uz reflektorā attēlotā vaiga, “Irt Herald” direktors devās pie loga. Tur viņu gaidīja aerokars.

“Kur pavēlēsiet, ser?” – jautāja vadītājs.

“Ļaujiet padomāt… Es laikam uzspēšu…” – aizdomājās Frensis. – “Lūk ko – uz akumulatoru fabriku, uz Niagāru!”

Airokārs, brīnišķīga mašīna, kura ir smagāka par gaisu, devās uz priekšu ar ātrumu sešsimt kilometri stundā. Lejā panesās garām pilsētas ar to kustīgajiem trotuāriem, ciemati un lauki, pārklāti ar samudžinātu elektrisko vadu tīklu.

Pēc pusstundas Frensis Benets bija aizlidojis līdz savai Niagāras fabrikai, no kuras, izmantojot ūdenskrituma spēku, pārdeva enerģiju dažādiem patērētājiem. Pabeidzis apskati, caur Filadelfiju, Bostonu un Ņujorku magnāts atgriezās Centropolisā, kur airokars viņu izsēdināja ap pulkstens pieciem.

***

“Irt Herald” pieņemamajā telpā bija drūzmēšanās: ierastajā stundā Benetu gaidīja cilvēki. Te bija izgudrotāji, kuri sapņoja saņemt nepieciešamās subsīdijas, mākleri, kuri piedāvāja bagātniekam ļoti, ļoti izdevīgas darījumu kombinācijas, tā viņi paši vismaz teica. Ir jāprot izdarīt izvēle šajā visā piedāvājumu masā – atmest nederīgos, izskatīt šaubīgos un pieņemt izdevīgos un veiksmīgos.

Direktors ātri vien izvadīja ārā tos, kuru nodomi viņam likās neīstenojami vai bezjēdzīgi. Viens no apmeklētājiem, piemēram, piedāvāja ne vairāk un ne mazāk kā atjaunot glezniecību – mākslu, kura ir nonākusi tik tālu, ka Millē “Andželos” [Žans Fransuā Millē “L’Angelous”, 1859] nesen tika pārdota par 15 frankiem. Un tas viss pateicoties krāsainajai fotogrāfijai, kuru XX gadsimta beigās izgudroja japānis Arucisva Rioči Nikome Sanjukomacs Kio Baski Ku; viņa vārds tagad bija plaši pazīstams.

Cits prasītājs ļoti lepojās ar biogēnā baciļa atklāšanu, kurai cilvēks esot jāpadara nemirstīgs. Trešais, pēc profesijas ķīmiķis, lielījās, ka ir atklājis jaunu vielu, Nihiliumu. “Grams šīs vielas maksās tik vien kā trīs miljonus dolāru.” Kaut kāds ārsts apgalvoja – vai gan tam var ticēt? – ka viņam ir iesnu izārstēšanas līdzeklis! No tamlīdzīgiem fantazētājiem magnāts ātri vien tika vaļā, lai nezaudētu laiku.

Daži citi apmeklētāji saņēma draudzīgāku uzņemšanu, jo īpaši viens jaunais cilvēks, kura augstā piere liecināja par izcilām prāta spējām.

“Ser,” – viņš griezās pie Frensisa Beneta, – “ja kādreiz uzskatīja, ka eksistē septiņdesmit pieci vienkārši ķermeņi [ķīmiskie elementi; Mendeļejeva tabulā ir 105 ķīmiskie elementi], tad mūsu laikos to skaits ir noreducēts līdz trim. Jums tas ir zināms?”

“Protams,” – atbildēja magnāts.

“Tad, lūk, kungs, es esmu spējīgs tos noreducēt līdz vienam. Ja man būtu nauda, es jau pēc dažām nedēļām gūtu panākumus.”

“Un tad?…”

“Un tad atradīšu absolūtu! [Pirmcēloni]”

“Ko tas nozīmē praktiski?”

“Tad viegli varēs iegūt jebkuru vielu – akmeni, koku, metālu, fibrīnu…”

“Gadījumā Jūs neuzskatāt sevi par spējīgu radīt cilvēcisku būtni?”

“Neapšaubāmi!… Tikai viņam nebūs dvēseles.”

“Tāds sīkums?” – ironiski piebilda Frensis Benets, bet tomēr nosūtīja ķīmiķi uz avīzes zinātnisko redakciju.

Cits izgudrotājs, balstoties uz veciem eksperimentiem, kuri tika veikti vēl XIX gadsimtā un kopš tā laika ne reizi vien bija atkārtoti, nēsājās apkārt ar domu pārvietot no vienas vietas uz citu veselu pilsētu. Runa bija vispirmām kārtām par Saafu, kura atradās piecpadsmit jūdzes no jūras. Izgudrotājs plānoja padarīt to par kūrortpilsētu, pievelkot pa sliedēm pie jūras. Protams, šai gadījumā ievērojami pieaugs cena zemesgabaliem, ne tikai apbūvētajiem, bet arī būvniecībai piemērotajiem. Benetu iekārdināja tāda perspektīva un viņš piekrita piedalīties projektā vienādās daļās ar izgudrotāju.

“Jums, protams, ir zināms, ser,” – sāka trešais kandidāts, – “ka pateicoties mūsu akumulatoriem, kā arī saules un zemes transformatoriem, ir izdevies izlīdzināt gadalaikus. Es esmu apņēmies sasniegt vairāk! Pārvērst daļu enerģijas par siltumu un nosūtīt to uz polārvalstīm, lai izkausētu ledājus.”

“Atstājiet savu projektu,” – atbildēja direktors, – “un ienāciet pēc nedēļas.”

Visbeidzot ceturtais zinātnieks paziņoja, ka viens no jautājumiem, kurš uztrauc pasauli, tiks pilnībā noskaidrots tieši šovakar.

Ir zināms, ka simts gadus atpakaļ drosmīgs eksperiments, ko veica doktors Nataniēls Fetberns, piesaistīja sev plašu aprindu uzmanību. Dziļi pārliecināts par “cilvēka ziemas miega” iespējamību – citiem vārdiem sakot iespējamību apstādināt organisma dzīvības funkcijas un pēc tam atjaunot tās – doktors Fetberns nolēma pārbaudīt paša piedāvāto metodi uz sevis.

Sastādījis testamentu, kurš satur precīzu darbību uzskaitījumu, kuras jāveic viņa atgriešanai pie dzīvības pēc simts gadiem (precīzi dienu dienā) – viņš tika iesaldēts 172 grādu temperatūrā. Pārvērsts par kaut ko līdzīgu mūmijai, viņš tika nolaists kapā.

Šodien, 1889.gada 25.jūlijā desmitos vakarā beidzas noteiktais termiņš un pēdējais apmeklētājs ieradās ar priekšlikumu veikt šo sensacionālo atdzīvināšanu vienā no “Irt Herald” telpām. Tādējādi publiku varēs nepārtraukti turēt lietas kursā. Priekšlikums tika pieņemts.

Bet tā kā līdz desmitiem vakarā bija vēl laiks, Benets apgūlās viesistabā uz dīvāna. Pastiepis roku, viņš nospieda pogu un savienojās ar Centrālo Koncertzāli. Kādu baudu pēc nogurdinošas dienas guva direktors, klausoties labāko komponistu apburošo mūziku, kas balstās, kā ir labi zināms, harmonijas algebrisko formulu virknē.

Satumsa. Iegrimis sapņainā snaudā, magnāts ne uzreiz pamanīja, ka ir atvērušās durvis.

“Kas tur ir?” – viņš iesaucās un izslēdza mūziku. Tai pat mirklī gaiss ētera elektrisko svārstību ietekmē iemirdzējās.

“Ā, tas esat Jūs, dakter?”

“Es pats, personīgi!” – atbildēja doktors Sems. Katru dienu viņš nāca apraudzīt savu pacientu (gada abonements). – “Kā jūtamies?”

“Labi.”

“Jo labāk… Mēli…” Un viņš ar mikroskopa palīdzību apskatīja mēli.

“Tīra… Un pulss?” Ārsts pielika pie rokas pulsogrāfu – aparātu, kurš ir līdzīgs tam, kurš mēra augsnes svārstības.

“Lielisks… Apetīte?”

“Nu tā.”

“Jā… Vēders… Kaut kas ar to nav kārtībā… Laikam paliek vecs… Nāksies ielikt Jums jaunu.”

“Paskatīsimies!” – atbildēja Benets. – “Bet pagaidām – papusdienojiet ar mani, doktor.”

Tūlīt pat tika veikts fonotelefotiskais savienojums ar Parīzi. Šoreiz sieva sēdēja pie sevis aiz galda un pusdienas, kurām doktora Sema joki piedeva lielu dzīvīguma spēku, noritēja patīkamā gaisotnē.

“Kad esat nolēmusi atgriezties Centrapolisā, dārgā Edita?” – jautāja Benets.

“Kā reiz taisos ceļā.”

“Pa ūdens tuneli vai ar aerovilcienu?”

“Pa tuneli.”

“Tad Tu būsi šeit…”

“… vienpadsmitos piecdesmit deviņās vakarā.”

“Pēc Parīzes laika?”

“Nē! Nē!… Pēc Centrapolisa laika.”

“Tad uz drīzu tikšanos. Skaties, nenokavē uz staciju.”

Šie ūdens tuneļi, pa kuriem var atbraukt no Eiropas pa divsimts deviņdesmit piecām minūtēm, tik tiešām ir daudz ērtāki par aerovilcieniem, kuri lido ar kaut kādiem tur tūkstošs kilometriem stundā.

***

Doktors aizgāja, bet apsolīja atgriezties uz sava kolēģa augšāmcelšanos no kapa. Benets savukārt, nolēmis pārbaudīt šīs dienas rēķinus, devās uz kabinetu. Runa iet par uzņēmumu, kura ikdienas tēriņi sastāda astoņsimts tūkstošus dolāru! Par laimi panākumi skaitļošanas laukā atviegloja aprēķinus. Ar elektroskaitļojamo klavieru palīdzību direktors ātri tika galā ar savu uzdevumu. Un bija ar pēdējais laiks! Viņš nepaspēja beidzamo reizi nospiest taustiņus, kad to izsauca uz zāli, kur norisinājās eksperiments.

Tur Benetu gaidīja vesels zinātnieku spiets, kuram jau bija pievienojies arī doktors Sems. Nataniēla Fetberna ķermenis atradās turpat zārkā, kurš bija novietots uz paaugstinājuma zāles vidū. Tika ieslēgts fonotelefots, lai visa pasaule var sekot līdzi katrai operācijas fāzei.

Un, lūk, tiek atvērts zārks… No tā tiek izņemts Nataniēls Fetberns… Viņš joprojām līdzinās mūmijai – dzeltens, ciets, sauss… Padauzot ķermenis skan cieti kā koks… Viņš tiek apstrādāts ar siltumu… elektrību… Rezultāta nav… Nekas nevar viņu izvest no virskatalektiskā stāvokļa.

“Kā ir, doktor Sem?” – jautā Benets.

Doktors noliecas pār kolēģa ķermeni, ļoti uzmanīgi ieskatās viņā, ievada zem ādas dažas piles braun-sekara šķīdumu, kurš joprojām ir modē. [Braun-sekara šķīdums – medicīnisks līdzeklis organisma dzīvības tonusa paaugstināšanai, kuru 1889.gadā piedāvāja izmantot slavenais franču fiziologs Brauns – Sekars.] Mūmija joprojām paliek par mūmiju.

“Man šķiet,” – domīgi saka doktors Sems, – “ziemas miegs ir pārāk ievilcies.”

“Ak, vai! Ak, vai!”

“Izskatās, ka Nataniēls Fetberns ir miris.”

“Kā-ā?”

“Tā! Mirušāks vairs nevar būt!”

“Un kad tad viņš nomira?” – kāds pajautāja.

“Gadus simts atpakaļ,” – bezkaislīgi paziņoja doktors Sems, – “kad kolēģis realizēja savu pārgalvīgo ideju un, aiz mīlestības pret zinātni, ļāvās mumificēties…”

“Ko padarīsi,” – filozofiski piebilda Frensis Benets. – “Acīmredzot šī metode ir jāpilnveido.”

““Pilnveidošana” ir vispiemērotākais vārds,” – atbildēja doktors, bet “ziemas miega” izpētes zinātniskā komisija devās prom ar šo bēdīgo nastu.

***

Frensis Benets doktora Sema pavadībā atgriezās pie sevis. Pēc smagās dienas direktors šķita mazliet noguris un doktors ieteica viņam pirms gulētiešanas ieiet vannā.

“Jums taisnība, vanna mani atsvaidzinās…”

“Noteikti, mister Benet. Ja gribat, es došu rīkojumu…”

“Priekš kam, doktor! Mājā vienmēr ir gatava vanna, man pat nevajag iziet no istabas… Redziet šo pogu? Pietiek to nospiest un parādīsies vanna pilna ar ūdeni, kurš ir uzsildīts līdz trīsdesmit septiņiem grādiem.”

Frensis Benets nospieda pogu. Tālumā atskanēja klusa skaņa, kura pamazām pieņēmās spēkā, tuvojās… Pēc tam atvērās vienas no durvīm un parādījās pa sliedēm slīdoša vanna…

Bet kas tad tas? No vannas atskan izsaucieni, kuri izsaka kautrīgu izbīli. Doktors Sems ātri pieliek rokas sejai priekšā.

Vannā guļ misis Beneta, kura pusstundu atpakaļ atgriezās mājās pa pneimatisko zemūdens trubu.

***

Nākamajā dienā, 2889.gada 26.jūlijā “Irt Herald” direktors atkal devās 20 kilometrus garajā reisā caur visām savas avīzes nodaļām. Kad totalizators [skaitļojamā mašīna] beidza aprēķinus, pagājušās dienas peļņa sastādīja divsimt piecdesmit tūkstošus dolāru – par piecdesmit tūkstošiem vairāk nekā dienu iepriekš! Cik gan izdevīga nodarbošanās ir žurnālistika XXIX gadsimta beigās!

Žils Verns, franču rakstnieks
/1889/

Avots:
https://www.e-reading.club/book.php?book=96435

Informācijas aģentūra
/04.10.2019/

Publicēts iekš Kat.: Kultūra, Reģ.: Vispasaules, Veids: Apkopojums | 2 komentāri

Bērnu saindēšanās Siguldā: iespējamo versiju apskats

Piektdien, 2019.gada 13.septemrī Latvijas mediju telpā parādījās ziņa, ka laika posmā no 6. līdz 8. septembrim Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā (BKUS) ir nonākuši vairāki bērni no Siguldas bērnudārziem ar akūtu zarnu infekcijas izraisītu saslimšanu, to skaitā arī 3 bērni smagā stāvoklī (ar dzīvības apdraudējumu). Vēlāk aģentūra LETA ziņoja, ka „Siguldā zarnu infekcijas simptomi atklāti kopumā 32 cilvēkiem, tostarp 28 bērniem un četriem pirmsskolas izglītības iestāžu darbiniekiem” un ka „zarnu infekcijas simptomi konstatēti bērniem un darbiniekiem piecās Siguldas pirmsskolas izglītības iestādēs, kurās ēdinātājs ir “Baltic Restaurants Latvia””, kurš nodrošina ēdināšanas pakalpojumus vairāk kā simts pirmsskolas izglītības iestādēm (PII) visā Latvijā.

Otrdien, 17.septembrī aģentūra LETA, atsaucoties uz Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) sniegtajām ziņām, informēja, ka „ PVD nopietnu higiēnas prasību pārkāpumu dēļ apturējis SIA “Jelgavas augļi” dārzeņu apstrādes ceha darbību. Uzņēmums piegādāja produktus arī “Baltic Restaurants Latvia”, tajā skaitā Siguldai”. Tomēr tika uzsvērts, ka pagaidām Siguldas gadījumu nevar saistīt ar pārkāpumiem SIA “Jelgavas augļi” (“Dotajā brīdī šos gadījumus nevaram sasaistīt. Ir paņemti paraugi, bet katrā ziņā konkrētais dārzeņu sadales cehs turpināja piegādāt produktus bērnudārziem. Ņemot vērā higiēnas situāciju, dienesta ieskatā šī uzņēmuma darbību bija jāaptur līdz laboratorisko analīžu rezultātu saņemšanai, jo tiek piegādāti griezti produkti, kuri termiski netiek apstrādāti,” paskaidroja PVD ģenerāldirektors Māris Balodis.)

Tai pašā dienā PVD, kurš ir tieši atbildīgs par visu pārtikas sfēras uzraudzību un kontroli, nepakautrējās publiskot informāciju, ka „Siguldas pirmsskolas izglītības iestādē “Tornīši” ēdināšana līdz šim notikusi nelegāli”. („”Pirmsskolas izglītības iestāde “Tornīši” nemaz nebija reģistrēta PVD, tātad līdz šim ēdināšana tur notikusi nelegāli un ne reizi nav pārbaudīta,” sacīja PVD Sabiedrisko attiecību daļas vadītāja Ilze Meistere”, šķiet nemaz nepadomājot, ka tā ir pirmkārt PVD neizdarība, ja sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi, kur nu vēl izglītības iestādes, veic ēdināšanu „nelegāli”.)

Savukārt 18.septembrī Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (Jaunā Vienotība) paziņoja, ka prasīs atbildīgajām iestādēm veikt ēdināšanas auditu izglītības iestādēs.

Tajā pašā 18.septembrī beidzot publiski izskanēja ziņa, ka šo lietu izmeklēs arī Valsts policija: sākumā, ka ierosināt kriminālprocesu ir uzdevis Iekšlietu Ministrs, bet pēc tam, ka kriminālprocess jau ir ierosināts iepriekšējā dienā. Tas ir 11 dienas pēc notikuma.

19.septembrī aģentūra LETA informēja, ka „izmeklējot saslimšanas cēloņus, Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) ir saņēmis informāciju no laboratorijas, ka četriem bērniem no Siguldas novada konstatēta salmonelozi izraisošā baktērija salmonella. No minētajiem četriem bērniem septembra sākumā viens sāka mācības bērnudārzā “Ieviņa”, bet trīs – bērnudārzā “Tornīši”. SPKC uzskata, ka inficēšanās varētu būt notikusi dažādos laikos, sākot no 7.septembra.” Bet nākamajā dienā tika ziņots, ka salmonella ir konstatēta jau deviņiem bērniem.

19.septembra (ceturtdienas) vakarā portāls LSM.lv ziņo, ka saslimšana ar zarnu nūjiņu esot konstatēta vēl trijās pilsētās (Garkalnē, Ikšķilē un Ogrē, kuras bērnudārzos ēdinātājs arī ir “Baltic Restaurants Latvia”), bet ka šie gadījumi neesot saistīti ar Siguldu un ka šāds uzliesmojums esot „ikdiena”: „Pēc zarnu nūjiņas izraisītajām saslimšanām Siguldā epidemiologi uzsver, ka grupveida saslimšana ar akūtām zarnu infekcijām nav nekas ārkārtējs. Pērn reģistrēti 40, šogad jau 34 šādi uzliesmojumi. Šajās dienās grupveida saslimšana atklāta vēl trijās Latvijas pilsētās. Siguldā līdz šim inficējušies jau 34 cilvēki, piektdien vēlu vakarā [laikam domāts 13.09.2019] pienāca ziņas par Garkalnē sasirgušiem septiņiem bērniem, Ogrē tie ir deviņi cilvēki un Ikšķilē – četri bērni. Pilsētas nav tālu viena no otras, un visiem laboratoriski apstiprināta saslimšana ar e.coli baktēriju jeb zarnu nūjiņu, tāpēc saslimšana analizēta īpaši rūpīgi. Taču šie gadījumi neesot saistīti. Vienkārši ir rudens, bērni atgriezušies iestādēs, un šādi uzliesmojumi savā ziņā esot epidemiologu ikdiena.”

Piektdien, 20.septembrī portāls LSM.lv ziņo, ka „PVD noņemtajos paraugos nav konstatējis e.coli baktēriju jeb zarnu nūjiņu. Dienests arī nav konstatējis neko unikālu Siguldas pirmsskolas izglītības iestāžu ēdiena piegādē, intervijā Latvijas Radio atklāja PVD ģenerāldirektors Māris Balodis. Tajā pašā laikā bērnu saslimšanas cēloni PVD nav atklājis. Balodis norādīja, ka bērnudārzu, kuros bija inficēšanās gadījumi, ēdinātājs “Baltic Restaurants Latvia” pārtiku piegādājis dažādās iestādes Rīgas reģionā un Siguldā, kur saslimšanas nav novērotas. Tas PVD liek domāt, ka, iespējams, bērnudārzos pārtika ienesta no ārpuses vai arī iespējami citi inficēšanās ceļi. Tāpat notikušo nebūs iespējams atklāt, ja bojāta bija tikai viena partija. Viņš stāstīja, ka PVD pieņem dažādas versijas un meklē ticamāko. Pagaidām neviena no tām nav atmesta. Balodis uzsvēra, ka svarīgi ir saprast, kurā datumā bērni saindējās, bet arī to ir grūti noteikt.”

Bet aģentūra LETA tai pat dienā, atsaucoties uz PVD sniegto informāciju, ziņo, ka „ēdinātājs “Baltic Restaurants Latvia” nav ievērojis personīgās higiēnas prasības un pieļāvis pārkāpumus tīrīšanas un dezinfekcijas pasākumu veikšanā Siguldas pirmskolas izglītības iestādēs “Ieviņa” un “Saulīte”. Piektdien saņemtajos nomazgājumu laboratorisko izmeklējumu rezultātos, kas ņemti no pirmsskolas izglītības iestāžu “Ieviņa” un “Saulīte” pavāru rokām pēc to dezinficēšanas, ir konstatēta zeltainā stafilokoka klātbūtne, savukārt divos nomazgājumu paraugos, kas ņemti no mazgāta un dezinficēta aprīkojuma virsmām pirmsskolas izglītības iestādē “Saulīte” un Siguldas 1.pamatskolā, lai izmeklētu tos uz higiēnas kritērijiem, konstatēta zarnu nūjiņu baktērijas klātbūtne. Vienlaikus dienestā informē, ka visi pārējie šobrīd saņemtie nomazgājumu un pārtikas produktu analīžu rezultāti ir negatīvi. Ir izmeklēti 80 paraugi no laboratoriskajai izmeklēšanai uz verotoksigēno E.Coli nosūtītajiem 177 nomazgājumiem un tie ir negatīvi – baktērija nav konstatēta. Tāpat PVD saņēmis SIA “Jelgavas augļi” dārzeņu apstrādes cehā ņemto nomazgājumu laboratorisko izmeklējumu rezultātus, kā arī divu pārtikas produktu paraugu analīžu rezultātus. Tie visi ir negatīvi.”

21.septembrī portāls LSM.lv publicēja ziņu ar virsrakstu „Bērnu slimnīca: Zarnu nūjiņas izraisītās infekcijas uzliesmojums Siguldā varētu būt beidzies”, kurā BKUS pārstāve Vita Šteina informē: “Varam teikt, ka bērnu slimnīcā pēdējās nedēļas laikā nav stacionēts neviens bērns no Siguldas ar aizdomām par “E.Coli” baktēriju. Līdz ar to mēs ļoti ceram, ka šis uzliesmojums ir beidzies.”

Bet 23.septembrī aģentūra LETA, atsaucoties uz SPKC Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktora Jurija Perevoščikova pausto Latvijas Radio, ziņo ka „kopš 11.septembra dažādas zarnu infekcijas slimības konstatētas 46 Siguldas iedzīvotājiem, tostarp 39 bērniem”, un ka „pašlaik varot secināt, ka saslimušos bērnus vieno vietas, kuras viņi apmeklēja, un ēdinātājs, kas viņiem nodrošināja pārtiku”.

Tā kā šis ir nopietns incidents, kurš skar bērnus, tā kā reakcija uz to no atbildīgo institūciju puses varēja būt operatīvāka, tā kā šai lietā ir saskatāmas dažas dīvainības un tā kā sāk rasties šaubas, ka vispār tiks noskaidroti notikušā iemesli, ir vērts vismaz publiski uzskaitīt un iespēju robežās izanalizēt notikušā cēloņu versijas.

E.coli baktērija (zarnu nūjiņa) un E.coli infekcija

Par E.coli baktēriju (zarnu nūjiņu) un E.coli infekciju Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) mājaslapā ir teikts sekojošais:

„Visiem cilvēkiem un dzīvniekiem zarnās ir baktērijas, ko sauc par Escherichia coli (E. coli) jeb zarnu nūjiņu; tās ir daļa no mūsu normālās baktēriju floras un parasti nekaitīgas. Tomēr ir īpaši E. coli celmi, kas spēj veidot toksīnus (indīgas vielas) un izraisīt nopietnu slimību.

E. coli celmus, kas spēj veidot toksīnus dēvē par STEC/VTEC (Šigas toksīnu vai verotoksīnu veidojošā E. coli) vai EHEC (enterohemorāģiskā E. coli), un to toksīni var izraisīt smagu, asiņainu caureju, kas dažos gadījumos rada akūtu nieru mazspēju (hemolitiski urēmisko sindromu), kam nepieciešama intensīva aprūpe. Ir vairāki atšķirīgi STEC celmi, un to identifikāciju var izmantot, lai precīzāk noteiktu konkrētā slimības uzliesmojuma avotu.

Šiga toksīnu veidojošo E. coli celmu galvenais rezervuārs ir zālēdāji dzīvnieki, īpaši liellopi. Infekcijas izraisītājs izdalās no dzīvnieka vai no cilvēka organisma ar fekālijām. Dzīvnieka gaļa var būt piesārņota ar fekālijām, ja netiek ievēroti piesardzības pasākumi kaušanas laikā. Dzīvnieku fekālijas var piesārņot arī citus pārtikas produktus (piemēram, pienu, dārzeņus) un ūdeni. Slimību izraisošie E. coli celmi ilgstoši saglabā dzīvotspēju apkārtējā vidē.

Kādas ir slimības pazīmes? Pēc apmēram 3-4 dienu inkubācijas perioda (dažreiz no 1 – 10 dienām) parādās dažādi zarnu infekcijas simptomi, sākot no vieglas līdz smagai asiņainai caurejai, lielākoties bez drudža. Var būt krampjveida sāpes vēderā, vemšana. Aptuveni 8% pacientu (bērni, kas jaunāki par pieciem gadiem un gados vecāki cilvēki ir visuzņēmīgākie) var attīstīties “hemolītiskais urēmiskais sindroms” (HUS), kam raksturīga akūta nieru mazspēja, asiņošana un neiroloģiski simptomi. Antibiotiku terapija nav derīga (tā pat varētu veicināt HUS attīstību). Mirstība no HUS ir aptuveni 3-5%.

Nozīmīgākais infekcijas avots ir liellopi, arī slims cilvēks. Cilvēks var inficēties, lietojot uzturā inficētu pārtiku (nepietiekami termiski apstrādātu liellopu gaļu, nevārītu pienu, nemazgātus vai neapstrādātus augļus vai dārzeņus). Iespējama arī infekcijas pārnešana tieši no cilvēka uz cilvēku (ģimenēs, bērnu aprūpes centros). Reģistrēti arī ar ūdeni saistīti infekcijas uzliesmojumi. Inficēšanās var notikt pēc ļoti neliela baktēriju daudzuma nokļūšanas organismā. Slimnieks vai baktēriju nēsātājs, neievērojot personīgo higiēnu, ar infekcijas slimības izraisītājiem var piesārņot ūdeni, pārtiku, apkārtējās vides priekšmetus.
STEC infekcijas pārnešana var notikt arī strādājot ar inficēto pārtiku un saskarē ar inficētiem dzīvniekiem. Ir iespējama arī izraisītāju pārnešana no cilvēka uz cilvēku ciešā saskarē (ģimenēs, bērnu aprūpes centros, veco ļaužu pansionātos utt.). Iepriekš reģistrētajos slimības uzliesmojumos pasaulē kā infekcijas avoti ir bijusi iesaistīta dažādu veidu pārtika, tostarp nepietiekami termiski apstrādāta liellopu gaļa un cita gaļa, nepasterizēts piens, dažādi svaigi produkti (piemēram, gurķi, asni, spināti un salāti), nepasterizēta ābolu sula un siers. Lai izraisītu cilvēku inficēšanos, pietiek ar ļoti nelielu daudzumu STEC baktēriju.

Ir daži vienkārši piesardzības pasākumi, ko var izmantot, lai samazinātu risku inficēties no pārtikas produktiem, dzīvniekiem vai cita slima cilvēka. Saslimšanas risku būtiski samazina labas pārtikas apstrādes un roku higiēnas prakse.”

Iespējamo versiju veidi

Pa lielam ir iespējamas divu veidu versijas: 1) neizdarība un/vai traģiska apstākļu sakritība; 2) apzināta kaitniecība.

Pirmā veida versiju izstrāde, ar tām saistīto apstākļu pārbaude un faktu konstatēšana, šo versiju apstiprināšana vai noliegšana ir galvenokārt PVD atbildības sfērā. To PVD arī dara, bet izskatās, ka tas nedod nepieciešamo rezultātu – pilnīgu notikušā apstākļu noskaidrošanu.

Otrā veida versijas ir galvenokārt Valsts policijas kompetencē.

Kādi ir apzinātas kaitniecības versiju veidi? 1) Maniakāla vienpatņa kaitniecība. 2) Maniakālas organizētas grupas kaitniecība. 3) Vēršanās pret konkrētas personas (-u) veselību un dzīvību. 4) Ekonomiski motivēta konkurences cīņa. 5) Politiskā cīņa. 6) Ģeopolitiskā cīņa. 7) No PVD “cietušu” personu kaitniecība.

Pirms apskatīt tuvāk katru no šiem veidiem, ir jānorāda, ka apzinātas kaitniecības gadījumā incidenta iemesls ir vienas konkrētas personas darbība, kura atradās tiešā ēdiena vai tā pagatavošanas rīku un ietaišu vai telpu tuvumā un radīja apstākļus, lai ēdienā nokļūtu veselībai un dzīvībai bīstamas vielas.

Praktiski tas visdrīzāk varēja notikt tā, ka zinošs speciālists (farmaceits, veterinārārsts utt.), sagatavoja šķīdumu, kurš satur attiecīgos mikroorganismus, un indēšanai tika izmantots vai nu pats šis šķīdums, vai nu tajā samērcēti viens vai daži augļi (nomizoti vai nenomizoti), vai nu tajā samērcēti trauki, vai nu ar to atšķaidīts krējums, majonēze vai eļļa. Tālāk šādi sagatavotais indēšanas objekts tika nemanāmi “ievadīts” ēdiena sagatavošanas procesā (apmainīts trauks, pielikts auglis, salātiem pieliets krējums, majonēze vai eļļa utt.), ko varēja izdarīt tikai persona, kura strādā attiecīgā uzņēmumā, ir tur strādājusi vai arī labi pārzina tā vidi un zin kā piekļūt ēdiena pagatavošanas telpām. To varēja izdarīt arī kāds darbinieks, kurš nezināja, ko dara, un tika izmantots “uz tumšo”.

No PVD rīcības izriet, ka par visvarbūtiskāko saindēšanās avotu PVD uzskata SIA “Jelgavas augļi” produkciju. Ja tas tā ir, tad tas dod norādi uz nozieguma izdarīšanas vietu – Jelgavu, LLU mājvietu, vietu, kur ir daudz cilvēku, kuriem ir šāda veida nozieguma pastrādāšanai nepieciešamā kvalifikācija.

No augstākminētā izriet, ka, ja ir notikusi apzināta kaitniecība, PVD tikai ar saviem spēkiem var arī nespēt konstatēt saindēšanās cēloni, jo neizdarību gadījumā sekas ir vaininiekam nemanāmas vai mazpamanāmas, attiecīgi plašas, un neizdarībām ir daudz ilgstošu izpausmju, tāpēc šos gadījumus ir puslīdz vienkārši konstatēt. Savukārt nozieguma gadījumā var būt tikai viena epizode (saindēta tikai viena partija), kuru ar vēlīnākām standarta pārbaudēm un analīzēm var nebūt iespējams konstatēt. (Ja, piemēram, salātu grozam vienreiz tika pievienots viens vai daži saindēti augļi, tad kaut kādu rezultātu var uzrādīt tikai tūlītējas analīzes, bet visas vēlākās neko nedos, jo vēlāk saindētus augļus vairs neviens nepievieno).

Citiem vārdiem sakot, ja klasiskās PVD pārbaudes nedod rezultātu, tad tas ievērojami palielina varbūtību, ka ir ticis pastrādāts tīšs noziegums. Tieši tāpēc šādos gadījumos (kad ir iestājušās vai var iestāties smagas sekas) cik iespējams ātrāk (“uz karstām pēdām”) izmeklēšanā obligāti ir jāiesaistās arī Valsts Policijai.

Kas policijai būtu jādara? Jānoskaidro saindēšanās avots vai arī visi teorētiski iespējamie saindēšanās avoti (nepieciešamības gadījumā iztaujājot cietušos, to piederīgos un lieciniekus, nevis tikai paļaujoties uz aizpildīto anketu ziņām). Jānoskaidro attiecīgo avotu izcelsme. Un tad visrūpīgākā veidā jāpārbauda visas personas, kuras atradās, varēja atrasties, teorētiski varēja piekļūt ēdiena pagatavošanas telpām, kā arī tās personas, kuras vispār zināja par šo procesu konkrētajā uzņēmumā. Un papildus, protams, jāveic vēl virkne citu pārbaužu.

Ja šo darbu veic apzinīgi un ja tik tiešām saindēšanās cēlonis ir apzināta kaitniecība, tad tā rezultātā ir jākonstatē vismaz kaut kas aizdomīgs, ar ko tālāk var strādāt.

Apzinātas kaitniecības versiju sīkāka apskate

1) Ja Siguldas incidentu ir izraisījis maniakāls vienpatis, tad Valsts Policija, rūpīgi pārbaudot visas personas, kurām bija vai varēja būt saskare ar ēdienu, kurš varēja būt iespējamais infekcijas avots, to visdrīzāk konstatēs un vainīgais tiks atklāts. Par sliktu šādai versijai liecina apstāklis, ka upuriem nav garantētu letālu seku un ka to skaits ir salīdzinoši neliels kā tas varētu būt, ja indētājs gribētu nodarīt maksimāli lielu kaitējumu.

2) Versija par maniakālas organizētas grupas kaitniecību ir ar mazu varbūtības pakāpi, bet pilnībā tā nav izslēdzama, jo eksistē gan cilvēki ar attiecīgiem uzskatiem, gan ir izplatītas tāda veida idejas, tāpēc teorētiski ir iespējama šādu organizētu grupu rašanās. Sākotnēji speciālas pārbaudes te iespējams arī varētu neveikt, tikai īpaši jānovērtē redzeslokā nokļuvušās personas. Ja šāda veida organizācija ir „amatieriska”, tad Valsts Policija, līdzīgi kā vienpatņa gadījumā, visdrīzāk konstatēs vainīgo un iespējams pēc tam arī visu grupu. Savukārt, ja organizācija ir nosacīti “nopietna”, tad tas var būt apgrūtinoši. Uz šo versiju netieši norāda apstāklis, ka ziņa par bērnu saindēšanos masu mēdijos parādījās t.s. “melnajā piektdienā” (ne ātrāk un ne vēlāk), lai gan notikums bija nedēļu vecs. Tas pats par sevi, protams, nedod pamatu izdarīt attiecīgus secinājumus, bet šī sagadīšanās ir jāpārbauda (kurš un kādēļ šo ziņu publicēja tieši 13.09., nevis ātrāk vai vēlāk).

3) Mazvarbūtiska, bet tomēr pilnībā neatmetama, ir versija, ka incidents tika vērsts pret vienu vai iespējams vairākām personām (bērniem) ar mērķi kaitēt tieši šo konkrēto bērnu veselībai, bet izvēlētā metode ir tikai atentāta piesegs. Šīs versijas gadījumā šāda bērna vecākam ir jābūt ar kaut ko īpaši ievērojamam, pretējā gadījumā tādas metodes izmantošana no noziedznieku puses ir pārāk sarežģīta, bīstama un dārga (pa parastiem “mirstīgajiem” neviens “ar lielgabalu nešaus”). Pārbaudot šo versiju pirmkārt ir jānoskaidro visi potenciālie upuri un pēc tam tie jānovērtē pēc “ievērojamības” kritērija. Netieši par labu šai versijai liecina incidenta vieta – Sigulda, kas ir viens no elitārākajiem Latvijas novadiem, bet tā var būt arī tikai sakritība.

4) Ekonomiskā konkurences cīņa ir pietiekami reāla versija ar augstu varbūtības pakāpi. Motīvs – diskreditēt uzņēmumu “Baltic Restaurants Latvia”, lai iegūtu tā tirgus daļu. Netieši par labu šai versijai liecina apstāklis, ka konkurenti mēģina panākt, lai pašvaldības pārslēdz līgumus ar viņiem nevis ar “Baltic Restaurants Latvia”. Protams, tikai tas vien nevar būt par pamatu, lai izdarītu šāda veida secinājumus (jo konkurenti tādēļ ir konkurenti, lai konkurētu), bet šī versija ir rūpīgi jāpārbauda, jo ne tikai Ukrainā un Krievijā, bet visā pasaulē ir izplatīta šāda veida “komercprakse”. Anglosakšu zemēs ir pat drošības sfēras uzņēmumi, kuri pa kluso izpilda arī tamlīdzīgus pasūtījumus. Savukārt pret šo versiju liecina apstāklis, ka sabiedriskās ēdināšanas sfēra kopumā un konkrēti “Baltic Restaurants Latvia” bizness nav nemaz tik liels un ienesīgs lai šādi tērētos un pats galvenais – riskētu.

5) Politiskās cīņas mērķis ir politiskā vara, ko dod valsts augstāko amatu ieņemšana. Par politisko varu cīnās politiskās partijas, kas sastāv no to biedriem un tiem pietuvinātām personām. Politiskā vara vienmēr iet roku rokā ar ekonomiskām interesēm.

Lai aptuveni novērtētu vai kāda konkrēta gadījuma cēlonis varētu būt cīņa par politisko varu, ir pirmkārt jānovērtē un jāsaprot pašreizējā politiskā konjunktūra (politiskais stāvoklis, politiskais spēku samērs), kā arī jānovērtē (vai iespējams pat jānovēro) kādu politisku reakciju var izraisīt (vai izraisa) attiecīgais notikums.

Siguldas incidenta gadījumā viennozīmīgi tiek „sists” pa vienu politisko figūru – PVD ģenerāldirektoru. Tā tas ir gan objektīvi, jo PVD ir tieši atbildīgs par to, lai šādas lietas principā nevarētu notikt, gan to var izsecināt no PVD drudžainās un samērā pretrunīgās reakcijas uz notikušo. Protams, tikai tas nevar liecināt, ka bērni tika apzināti saindēti, lai diskreditētu PVD un nomainītu tā vadību, bet ir vairāki aizdomīgi momenti, kuru dēļ PVD versiju virziens nevar tikt uzskatīta par maz varbūtisku.

Kam un kādēļ tas varētu būt nepieciešams? Tiem politiskajiem vai arī ekonomiskajiem spēkiem, kurus neapmierina PVD politika (vai tās vadības nevēlēšanās „vienoties” par kādu konkrētu jautājumu) un kuri grib to mainīt sev vēlamā virzienā? Vai arī tiem, kuri grib tur iekārtot „savus cilvēkus” (tā tas var būt gan prasti ekonomisku (t.s.”siles”), gan politisku iemeslu dēļ).

Politika ir ļoti plašs jēdziens un politiskās partijas ir pietiekami lielas un sazarotas organizācijas. Reālās politiskās organizācijas sastāv no daudziem un dažādiem elementiem, kuru savstarpējās attiecības ir ļoti dažādas un sarežģītas, tāpēc tās nevar apskatīt kā kaut ko vienu veselu. Ir personas, kurām ir salīdzinoši liela ietekme uz lēmumu pieņemšanu politiskajā vidē, bet ir personas, kuru ietekme ir ievērojami mazāka un kuras tikai “stāv klāt” pie politikas veidošanas “katla” un saņem no tā tikai mazas “atbiras”, ko tām atvēl “vecākie brāļi”.

Siguldas incidents visticamāk nav iniciēts no to personu puses, kurām ir liela politiskā ietekme, jo, pirmkārt, tām tas nav nepieciešams un tās vajadzības gadījumā jebkuras iestādes vadību var nomainīt likumīgi un civilizēti. Un, otrkārt, šādu metožu izmantošana ir ļoti bīstama, jo, pat ņemot vērā augstāko politiķu iespējas traucēt vai pat nepieļaut izmeklēšanas veikšanu, pietiek pat ar vismazāko aizdomu ēnu par šādu metožu izmantošanu, lai attiecīgais politiķis un tā partija strauji sāktu virzīties vēstures mēslaines virzienā.

Ja Siguldas incidentā ir vieta arī politiskai komponentei, tad tas ir kāds salīdzinoši mazietekmīgs politiskās vides darbonis, kurš cer klusi un nemanāmi uzkūdīt PVD savus daudz ietekmīgākos biedrus. Iespējams, ka iniciators ir kāds no “mazajiem sponsoriem”, kura rīcībā ir viens vai daži sīki politiskie “gariņi”, kuri var pat nezināt par sava maizes devēja izdarībām. Tieši šāda nevarība varēja pamudināt par upuriem izvēlēties bērnus (lai radītu maksimāli lielu emocionālo efektu) un iespējams tieši tāpēc tas notika tieši Siguldā (lai satracinātu elitāros siguldiešus).

6) Mūsdienu globalizācijas un saspringtas starptautiskās politiskās un ekonomiskās situācijas apstākļos “skaļiem” notikumiem nevar izslēgt arī ģeopolitiskās cīņas cēloni. Uz ģeopolitiskās cīņas versiju attiecas tas pats, kas uz politiskās cīņas versiju, tikai ar to starpību, ka par iespējamajiem incidenta organizatoriem ir jāuzskata ārvalstu struktūras. Un mērķi ģeopolitiskās cīņas gadījumā arī ir daudz lielāki.

Arī no ģeopolitiskās cīņas versijas skatu punkta šādas iespējamās “operācijas” mērķis varētu būt PVD vadība, jo PVD līdztekus Valsts Policijai, VDD un dažām citām iestādēm ir ļoti būtiska loma faktiskā valsts iekšējās drošības (nacionālās drošības) nodrošināšanā. Ja kādam ārpolitiskam spēkam (kurš ne obligāti atrodas blakām Austrumos) savu ģeopolitisko interešu vai pat iespējams tikai atsevišķu specoperāciju vajadzībām ir nepieciešams, lai PVD Latvijā realizē noteiktu politiku vai arī veic kaut kādas īpašas darbības vai kaut ko „nepamana” utt., tad kā vēlams risinājums var būt „sava cilvēka” ievirzīšana PVD vadībā, bet, lai to izdarītu, pirms tam ir jāatbrīvo vieta.

Par sliktu šai versijai liecina tie paši argumenti, kuri liecina par sliktu tam, ka incidentu ir iniciējušas personas ar nozīmīgu politisku ietekmi – pārāk skaļi, pārāk nevajadzīgi, pārāk bīstami un neadekvāti. To pašu var panākt ar daudzām citām metodēm – klusāk, lētāk un ne ar tik lielu riska pakāpi. Bet ja par mērķi pieņem “skaļumu” (iebiedēšana vai Latvijas tēla graušana), tad pārāk “švaki”.

7) Apskatot apzinātas kaitniecības versijas (teorētiski pieņemot, ka ir notikusi indēšana), ir jākonstatē, ka tā ir pietiekami labi maskēta ar ikdienišķu saindēšanos. No tā izriet, ka noziedzniekam ir attiecīga kvalifikācija un tas ar augstu varbūtības pakāpi liecina, ka nozieguma mērķis ir kādu diskreditēt. Diskreditēt šādi var tikai “Baltic Restaurants Latvia”, kā produkciju lietojot notika saindēšanās, un PVD, kurš ir tieši atbildīgs, lai šādas situācijas principā nevarētu notikt. (SIA “Jelgavas augļi” tam šķiet pārāk nenozīmīgs un drīzāk varētu izskatīties pēc instrumenta, kurš pagadījies noziedzniekam “pa rokai”, lai gan var pārbaudīt arī šādu versiju.)

Diskreditācijas versijas jau tika apskatītas, bet tajās netika ņemta vērā nozīmīga PVD darbības daļa – kontroles funkciju veikšana un ar to saistītā neizbēgamā nonākšana konfliktsituācijās ar dažāda veida uzņēmumiem, to vadību un īpašniekiem. Un tas var radīt ne tikai vēlēšanos vai nepieciešamību nomainīt PVD vadību (kam vēl ir nepieciešami pietiekami lieli spēki, resursi un politiskie sakari), bet arī izraisīt sajukumu PVD, kā rezultātā atsevišķām problēmām vairs netiks pievērsta pienācīga uzmanība (kā pēc parunas „duļķainā ūdenī labāk ķeras”), un/vai tikai banāli atriebties par iedomātu pāridarījumu (liela daļa noziegumu ir iracionāli, tāpēc atriebību motīvs nav atmetams tikai dēļ savas neracionalitātes). Nav jābūt pārāk izcilam domātājam, lai saprastu, ka šāda veida notikums izraisīs lielu sabiedrisko rezonansi un, ja PVD nespēs konstatēt cēloni, tad PVD vadības „krēsls” sāks „šūpoties”.

Apskatot PVD versijas ir jāsecina, ka, ja tā ir pareiza, tad noziedznieks kaut kādu iemeslu dēļ steidzas (nevar gaidīt), kādēļ arī tika izvēlēta šāda veida rīcība. Pretējā gadījumā tādu noziegumu (ar mērķi diskreditēt PVD vadību) nav jēga veikt un labāk ir vai nu pagaidīt (varbūt risinājums atnāk pats), vai arī rūpīgi sagatavot citu, daudz drošāku (un likumīgāku) pretdarbību. No tā var secināt, ka noziedzniekam ir bijis nopietns konflikts ar PVD salīdzinoši nesen (šogad, dažus mēnešus iepriekš vai pat konfliktsituācija vēl turpinās) un/vai viņam vēlams risinājums var būt tikai tuvākajā laikā.

Rezumējot, šajā versijā ir jāpārbauda visi uzņēmumi (to īpašnieki un/vai vadība), kuriem pēdējā laikā ir bijis kāds konflikts ar PVD. Kā papildus aizdomīgumu pastiprinoši faktori šīs versijas ietvaros ir jāuzskata noziedznieka personības pazīmju konstatācija (agrāka sodāmība, agrāka netieša saistība ar noziegumiem, mazi, sīki, nevajadzīgi noziegumi vai pārkāpumi utt.), saistība ar Jelgavu (atrašanās vieta, tagadēja vai agrāka dzīvesvieta, mācību vieta), nozieguma pastrādāšanai nepieciešamā kvalifikācija un iespējas (veterināra un/vai farmaceita kvalifikācija, prakse u.c.).

PVD vadības atbildība

Lai kā arī nebūtu, bet PVD kā organizācija un arī tās vadība ir atbildīga par notikušo, jo PVD viena no galvenajām funkcijām ir nodrošināt, lai šādi negadījumi vispār nevarētu notikt. Un PVD šīs atbildības ietvaros pagaidām arī adekvāti reaģē – notiek intensīvas pārbaudes. Vēlāk tā rezultātā vajadzētu tapt priekšlikumiem par drošības līmeņa paaugstināšanu sabiedriskās ēdināšanas sfērā.

Ņemot vērā iepriekš apskatītās versijas, šai ziņā var izteikt priekšlikumu noteikt par pienākumu sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem (vismaz tiem, kuri apkalpo nepilngadīgos) ēdiena pagatavošanas telpās nodrošināt nepārtrauktu video novērošanu ar pēcāku ierakstu saglabāšanu vismaz mēneša garumā. Tas ievērojami samazinās apzinātu kaitniecību veikšanas iespējamību un stipri palielinās sabiedriskās ēdināšanas sfēras drošības līmeni (un attiecīgi mazliet tiks paaugstināts arī valsts iekšējās drošības līmenis).

Plaši ir izplatīts maldīgs uzskats, ka atbildība galvenokārt izpaužas kā atlaišana no ieņemamā amata vai arī kā cita veida sods. Apskatot PVD vadības atbildību no šāda skatu punkta, ir jāsecina, ka tādas atbildības piemērošana šai gadījumā var būt pārsteidzīga.

Katrā organizācijā un katrā darbības sfērā ir kādi pārkāpumi, neprecizitātes un neizdarības. Nav ideālu cilvēku un vēl jo vairāk nav ideālu organizāciju. Tāpēc, vērtējot ilggadīgu organizāciju vadītāju atbilstību ieņemamam amatam, ir jāvērtē pirmkārt kā organizācija pilda savas pamatfunkcijas un kā tā reaģē gan uz nopietniem, gan mazāk nopietniem incidentiem. Šādi novērtējot PVD darbību, tā ir jāatzīst vismaz par normālu, jo pa lielam pārtikas nodrošināšanas sfērā Latvijā ir pietiekami augsts kārtības līmenis. Un ja tā, tad jebkuri vadības izmaiņu nodomi ir ļoti rūpīgi jāapsver un šādu lēmumu pieņemšanā ir jāvadās pirmkārt pēc principa “Nekaitēt!”.

Reakcijas laiks – par ilgu

Siguldas incidents labi uzrādīja vēl vienu nopietnu iekšējās drošības problēmu – valsts atbildīgo dienestu spēju laicīgi identificēt draudus un uz tiem atbilstoši reaģēt. Identifikācija un reakcija bija, bet tas prasīja pārāk daudz laika – vairāk kā nedēļu. Un, lai gan visticamāk incidenta cēloņi ir meklējami valsts iekšienē, tomēr tā tas varēja arī nebūt un draudu apmērs varēja būt pavisam cits, tāpēc šo parametru vajadzētu ievērojami uzlabot. Tikai, cerams, ka tas nenotiks tādā pat garā kā tiek pļāpāts par t.s. “visaptverošo valsts aizsardzības sistēmu”, kas pēc būtības ir antiKrievijas un armijas struktūru resursu un pilnvaru palielināšanas propaganda, un tiks veikts vismaz kaut kāds reāls uzlabojums.

Patiesība ir jānoskaidro, “atmorozki” ir jāsoda

Viss augstāk apskatītais ir tikai versijas (teorētiskas fantāzijas), kuras ir jāpārbauda un par kuru nosacītu patiesumu apgalvojumu formā var sākt runāt tikai tad, ja ir iegūti kādi papildus apstiprinājumi. Tas ir jādara pirmkārt Valsts Policijai.

Iespējams pastāv iespēja, ka notikušais ir kāda situatīva apstākļu sakritība, kādēļ PVD arī nespēj konstatēt cēloni. Varbūt. Bet tad tas ir jāuzskata par mazvarbūtisku gadījumu un PVD (iespējams sadarbībā ar policiju) ir jāspēj vismaz uzskaitīt maksimāli visus šādus scenārijus (konkrēti nevis abstrakti).

Iespējams kāds laicīgi konstatēja savu neizdarību un paspēja slēpt pēdas. Tad Valsts Policijai kopā ar PVD šī pēdu slēpšana būtu jākonstatē, jo par to noteikti zin vairāk kā viens cilvēks.

Bet, ja PVD nekonstatē saindēšanās cēloni, tad līdz ar to augstu varbūtības pakāpi iegūst apzinātas kaitniecības versijas, kuras visrūpīgākā veidā ir jāpārbauda.

Lai kā arī nebūtu, Siguldas incidenta cēlonis obligāti ir jānoskaidro. Ir jāatrod nevis formāla atruna vai grēkāzis paraugprāvai, bet gan jānoskaidro patiesība, īstie cēloņi un patiesie vainīgie, ja tādi ir. Tas ir nacionālās drošības jautājums. Tas ir jāizdara, lai turpmāk novērstu šādu notikumu atkārtošanās iespējamību un lai uzskatāmi parādītu, ka atbildīgās valsts institūcijas ir spējīgas tikt skaidrībā ar šādiem incidentiem (pretējā gadījumā drošības struktūras visai valstij un pasaulei nodemonstrē savu nespēku, kas ir kā uzaicinājums šādai vai cita veida agresijai).

Ja ir pastrādāts noziegums, tad iespējams var būt apgrūtinoši tiesiski pierādīt vainīgā vainu. Tā var gadīties, ja noziedznieks ir rafinēts un uzmanīgs. Bet noskaidrot vainīgo šādos gadījumos tomēr var, jo skatienu nenoslēpsi.

Policija parasti zin vairāk nekā spēj pierādīt un ar to samierinās, jo tiek iziets no principiem, ka labāk lieku reizi nesodīt noziedznieku, nekā kļūdaini sodīt nevainīgu cilvēku un ka jebkurš noziedznieks agri vai vēlu izdarīs noziegumu atkārtoti, pieļaus kļūdu un tad tiks notiesāts. Ja šai gadījumā ir pastrādāts noziegums un ir notikusi apzināta bērnu indēšana, tad šādi rīkoties kā reiz nevajag un vainīgais jebkurā gadījumā ir jāsoda. Ja sanāk, tad tiesiski, ja nesanāk, … kaut kā savādāk.

Pasaulē ir plaši izplatīta prakse likvidēt teroristus. Ja kāda persona ir apzināti indējusi bērnus, tad tas būtu tikai godīgi, ja šāds indivīds uzņemtu pārtiku, kas tam izraisa nieru mazspēju.

Avoti:
https://spkc.gov.lv/lv/tavai-veselibai/infekcijas-slimibas/apraksti/ecoli-infekcija
https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/tris-berni-no-siguldas-zarnu-infekcijas-del-nonakusi-slimnica-smaga-stavokli.a331894/
https://jauns.lv/raksts/par-veselibu/349130-tris-berndarznieki-no-siguldas-ir-loti-smaga-stavokli-viniem-konstateta-nieru-mazspeja
http://www.leta.lv/home/important/E8399D0D-5787-4CB0-9370-EBE2AB2AAB8D/
http://www.leta.lv/home/important/1901BB75-3C8D-4DDE-B8F2-B36EFA1C8AC5/
https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/zarnu-infekcija-konstateta-vel-tris-vietas-ar-siguldas-gadijumu-nesaista.a332542/
https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/pvd-joprojam-neizsledz-nevienu-versiju-par-zarnu-infekcijas-celoni-sigulda.a332589/
http://www.leta.lv/home/important/2C85D880-B0FB-43D1-B3D0-4F061EF24F63/
http://www.leta.lv/home/important/0F773DF0-6190-4709-B3B5-813D155E1AA9/
https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/veseliba/bernu-slimnica-zarnu-nujinas-izraisitas-infekcijas-uzliesmojums-sigulda-varetu-but-beidzies.a332720/
http://www.aprinkis.lv/index.php/sabiedriba/veseliba/11505-dazadas-zarnu-infekcijas-slimibas-konstatetas-46-siguldas-iedzivotajiem

Informācijas aģentūra
/23.09.2019/

Publicēts iekš Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Vladimirs Putins liberālās idejas aktīvistiem: „Lieciet bērnus mierā!”

Fragments no Vladimira Putina preses konferences Osakā 29.06.2019 (sākot no 28.minūtes)

Žurnālista jautājums: Jūs jau pieminējāt savu neseno interviju The Financial Times (https://infoagentura.wordpress.com/2019/07/16/liberalisma-ideja-sevi-ir-izsmelusi-vladimira-putina-intervija-the-financial-times-27-06-2019-pirms-g20-samita-pilns-teksts/ ). Tā tik daudz tika citēta un plaši apspriesta, jo īpaši tajā daļā, kur Jūs paužat savu attieksmi pret liberālo ideju. Bija tie, kuri tam piekrīt, tie, kuri tam nepiekrīt, pat slavenais dziedātājs Eltons Džons ar Jums pastrīdējās, apvainojot Jūs sava veida liekulībā. Par šo interviju runāja arī šeit [Osakā (Japāna), 2019.gada G20 samitā], ja nemaldos [Eiropadomes prezidents Donalds] Tusks, [Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žzans Klods] Junkers, [Francijas prezidents Emanuels] Makrons, cik saprotu, pat ar Jums par to runāja.

Jums personiski citi politiķi, citi līderi izteica savu viedokli, atbalstīja Jūs vai tieši otrādi strīdējās ar Jums par liberālo ideju?

Vladimira Putina atbilde: Atklāti sakot man bija liels pārsteigums, ka šī intervija (patiesībā es to uzskatīju par parastu darba interviju, kurā man šķiet neko jaunu nepateicu) izraisīja tādu interesi. Tik tiešām daži kolēģi, neuzskaitīšu viņus, apsprieda ar mani tēmas, kuras tajā tika skartas. Kāds kopumā atbalstīja, kāds oponēja un strīdējās. Jā, tik tiešām, tas bija.

Saprotiet, kur tā lietas būtība ir? Ja atgriežamies pie “divdesmitnieka” – šis mums ir ekonomisks forums. Skatieties, tur [intervijā] tika pacelts jautājums par liberālo politiku, attieksmi pret migrāciju un tā tālāk. Bet to piemērojot ekonomikai strīdi notiek starp Ķīnas Tautas Republiku un Savienotajām Valstīm par tirdzniecības jautājumiem. Ķīna tiek vainota tai skaitā arī rūpniecības subsidēšanā.

Bet ja mēs gribam apspriest rūpniecības subsidēšanas problēmu, tad apspriedīsim arī lauksaimniecības subsidēšanas problēmu, ko plaši pielieto Eiropas Savienība. Ja arī turpmāk tiks turpināta tāda politika, kuras ietvaros lauksaimniecības produktu tirgus būs slēgts vai nosacīti sakot slēgts attīstības valstīm, tad rodas jautājums: kā attīstīt šo valstu ekonomiku?

Rodas jautājums: kā mums atbloķēt diskusijas WTO [Pasaules tirdzniecības organizācijas] ietvaros un vai nav labāk daļu no šīm subsīdijām novirzīt attīstības valstīm, lai nodrošinātu tur darba vietas? Ko mūsu kolēģi grib? Atvērt robežas precēm, kuras šai gadījumā var rasties, vai arī atvērt robežas migrantiem? Bet kaut kas būs jādara: vai nu viens, vai nu otrs? Daļēji es intervijā par to teicu.

Ir arī citi jautājumi, kuri ir saistīti ar šo liberālo ideju. Viņa, šī ideja, taču ir daudzšķaltnaina, es nestrīdos par tās kopējo pievilcīgumu, bet tā pati migrācija, par kuru es tikko teicu… Saprotiet, kā tas vispār var būt, kad dažās Eiropas valstīs vecākiem saka: drošības apsvērumu dēļ meitenes nedrīkst valkāt skolā svārkus [lai neprovocētu migrantus uz vardarbīgām seksuālām darbībām].

Manuprāt, ir skaidri izteiktas pārmērības, kad šī, nosacīti izsakoties, liberālā ideja pati sevi sāk aprīt. Miljoniem cilvēku dzīvo savu dzīvi, bet tie, kuri virza šīs idejas, viņi dzīvo it kā savā paradigmā [ir pilnīgi atrauti no realitātes un iedzīvotāju vairākuma] – lūk par ko es runāju. Manuprāt, tur [intervijā] nav nekas īpašs, ko es nebūtu teicis iepriekš.

Jūs atcerējāties Eltonu Džonu. Es viņu ļoti cienu, viņš ir ģeniāls muzikants. Patiesībā viņš taču brauc pie mums, pie tam mēs visi ar prieku viņu klausāmies. Domāju, ka viņš maldās. Es neko te nepārspīlēju, mums tik tiešām ir gluda attieksme pret LGBT sabiedrību. Reāli mierīga, absolūti bez aizspriedumiem.

Mums ir likums, par kuru mums visi pārmet, – tas ir likums par homoseksuālisma propagandas aizliegumu nepilngadīgo vidū. Paklausieties, ļausim cilvēkam izaugt, kļūt par pieaugušu, bet pēc tam izlemt, kas viņš ir. Lieciet bērnus mierā!

Kas tik tagad nav! Es teicu par to intervijā: sešus vai piecus dzimumus izdomāja – transformeri, transg… , es vispār nesaprotu, kas tas tāds ir, saprotiet. Dod dievs veselību visiem.

Problēma nav tajā, problēma ir apstāklī, ka daļa sabiedrības pietiekami agresīvi uzspiež savu viedokli nospiedošam sabiedrības vairākumam. Vajag būt daudz lojālākiem vienam pret otru, vairāk atvērtiem un transparentiem, es neko šeit tādu neparastu nepateicu. Vajag cienīt visus, tā tas ir, bet nedrīkst ar spēka metodēm uzspiest savu viedokli. Bet šie tā saucamās liberālās idejas pārstāvji, viņi taču pēdējā laikā vienkārši uzspiež, skolās tieši diktē nepieciešamību pēc noteiktas seksuālās audzināšanas. Vecāki negrib un viņus bez maz vai cietumā liek. Lūk, par ko es runāju.

Mēs taču redzam, kas notiek. Jo jautājums taču bija saistīts ar to, kā mēs redzam situāciju dažu mūsu partneru valstīs. Jā, cilvēkiem tas ir apnicis, šajā apstāklī, starp citu, arī var būt Trampa efekts, kad viņš uzvarēja vēlēšanās, tur slēpjas daudzu Rietumeiropas valstu pilsoņu neapmierinātības iemesls, kad viņi iziet ielās.

Lūk, kur tā lietas būtība, bet visi raksta par cēloņiem kaut kur ārpusē, cenšas vēl Krieviju apvainot tajā, kas notiek. Kāds mums ar to sakars? Jā, pie mums iet kaut kāda polemika informācijas laukā, mēs izteicām savu viedokli. Bet vai tad viņi to nedara? Saprotama lieta, ka dara. Mēs taču netrokšņojam, netaisām histēriju par to, ka viņi regulāri iejaucas mūsu lietās, lai gan iejaukšanās notiek ikdienas režīmā. Bet tā tas diemžēl ir izveidojies, starptautisko attiecību prakse tāda diemžēl. Labāk, lai tā nebūtu.

Bet dziļie cēloņi ir un tos negrib atzīt. Es par to arī pateicu. Neko jaunu, manuprāt, es nenoformulēju, jo biju par to vairākkārtīgi izteicies jau agrāk.

Avoti:
http://kremlin.ru/events/president/news/60857

Informācijas aģentūra
/16.07.2019/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: VLADIMIRS PUTINS | Komentēt

Liberālisma ideja sevi ir izsmēlusi. Vladimira Putina intervija The Financial Times 27.06.2019 pirms G20 samita (pilns teksts)

Krievijas Prezidenta Vladimira Putina intervija The Financial Times žurnālistiem Laijonelam Barberam un Henrijam Fojam (pilns intervijas teksts latviski un video).

L.Barbers: Prezidenta kungs, Jūs no “lielā divdesmitnieka” [G20] valstu vadītājiem visilgāk esat augstākajos amatos. Neviens no “lielā divdesmitnieka” valstu vadītājiem nav savā augstajā amatā tik ilgi kā Jūs Krievijā.

Pirms mēs pāriesim pie G20 dienaskārtības; Jūs zināt, ka pašreiz ģeopolitiskā situācija ir tāda, ka pastāv konflikta risks Persijas līcī [ar Irānu], kā arī notiek tirdzniecības karš starp ASV un Ķīnu.

Kā ir mainījusies pasaule to 20 gadu laikā, kamēr Jūs esat pie varas?

Vladimirs Putins: Pirmkārt, es visus šos 20 gadus nebiju pie varas. Kā Jūs zināt, es četrus gadus biju valdības vadītājs, bet tā nav Krievijas Federācijas augstākā vara, tomēr augstākās varas struktūrās es atrodos pietiekami ilgi un tik tiešām varu spriest par to, kas un kā ir mainījies.

Patiesībā Jūs pats tikko, uzdodot jautājumu, pateicāt kas un kā ir mainījies. Jūs teicāt par tirdzniecības kariem, par situāciju Persijas līcī. Izsakoties tā ļoti akurāti un paliekot zināmā mērā optimistam, situācija nav uzlabojusies. Bet izsakoties tieši, tā, protams, ir kļuvusi daudz dramatiskāka un sprādzienbīstamāka.

L.Barbers: Jūs uzskatāt, ka pasaule ir kļuvusi daudz fragmentārāka?

Vladimirs Putins: Protams, jo “aukstā kara” laikā (tas bija slikti, ka bija “aukstais karš”) bija tomēr vismaz kaut kādi noteikumi, kurus visi starptautiskās saziņas dalībnieki tādā vai citādā mērā ievēroja vai vismaz centās ievērot. Tagad izskatās, ka noteikumu vispār nav.

Tādā ziņā pasaule ir kļuvusi daudz fragmentārāka un, kas ir pats galvenais un visbēdīgākais, daudz mazāk prognozējama.

L.Barbers: Mēs vēl atgriezīsimies pie pasaules bez noteikumiem, fragmentācijas un transsankciju pasaules.

Vispirms, Prezidenta kungs, pasakiet mums, ko Jūs vēlaties sasniegt Osakā no Jūsu savstarpējo attiecību ar citiem [G20 valstu] dalībniekiem skatu punkta? Kādi ir Jūsu galvenie mērķi šajās tikšanās augstākajā līmenī? [Intervija notiek pirms ikgadējā G20 valstu samita Osakā (Japāna) 2019.gada jūnija beigās, par ko arī tiek jautāts.]

Vladimirs Putins: Man ļoti gribētos, lai visi šī pasākuma, kurš ir veltīts starptautiskās ekonomikas attīstībai, dalībnieki (un manuprāt “divdesmitnieks” pašreiz ir nozīmīgākais starptautiskais forums), lai visi “divdesmitnieka” dalībnieki apstiprinātu savus nodomus, vismaz nodomus, izstrādāt kopējus noteikumus, kurus visi ievēros, un parādītu savu tiekšanos un vēlmi nostiprināt starptautiskos finanšu un tirdzniecības institūtus. Viss pārējais ir detaļas, kuras tā vai savādāk papildina galvenās tēmas.

Mēs, neapšaubāmi, atbalstām Japānas priekšsēdētājvalsts lomu. Visu, kas attiecās uz mūsdienu tehnoloģiju, informāciju pasaules, informāciju ekonomikas attīstību, līdz pat tādiem jautājumiem, kam mūsu japāņu kolēģi pievērš uzmanību, kā ilgdzīvošanas problemātika, ekoloģija, – tas viss ir ļoti svarīgi. Mēs, neapšaubāmi, to atbalstīsim, piedalīsimies visās šajās diskusijās.

Lai gan, protams, mūsdienu apstākļos ir grūti gaidīt kādus izrāvienlēmumus vai liktenīgus lēmumus, ar to mēs diez vai varam rēķināties. Bet vismaz ir cerība, ka šo kopējo diskusiju un divpusējo tikšanos laikā var nogludināt esošās pretrunas un radīt fundamentu, pamatu tālākai virzībai uz priekšu.

L.Barbers: Jums Osakā būs tikšanās ar Muhamedu ben Salmanu [Saūdu Arābijas troņmantinieku]. Vai var sagaidīt esošo vienošanos par naftas ieguvi pagarināšanu, ieguves ierobežošanu?

Vladimirs Putins: Kā jūs zināt, Krievija nav OPEC [Naftas eksportētājvalstu organizācijas] dalībvalsts, lai gan mēs, protams, esam vieni no lielākajiem [naftas energoproduktu] ražotājiem. Mēs pašreiz, ja nemaldos, iegūstam 11,3 miljonus barelus diennaktī. Tiesa gan Štati [ASV] tagad jau mazliet mūs ir apsteiguši. Tomēr mēs uzskatām, ka mūsu vienošanās ar Saūdu Arābiju un visu OPEC kopumā par ieguves stabilizāciju ir nospēlējušas pozitīvu lomu situācijas tirgū stabilizācijā un prognozēšanā.

Domāju, ka tajā ir ieinteresētas gan valstis – energoresursu (konkrētā gadījumā – naftas) ieguvējas, gan arī patērētāji, jo tas, kas šodien, manuprāt, noteikti pietrūkst, tā ir stabilitāte. Un mūsu vienošanās ar Saūdu Arābiju, ar citiem karteļa dalībniekiem – biedriem, neapšaubāmi šo stabilitāti veicina.

Bet vai mēs to pagarināsim vai nē jūs dažu tuvāko dienu laikā uzzināsiet. Es tik tikko, pirms iziet pie jums, vadīju sanāksmi ar mūsu lielāko naftas kompāniju vadītājiem un Krievijas valdības vadību kā reiz par šo jautājumu.

[Dažas dienas pēc intervijas tika publiski paziņots par šīs vienošanās pagarināšanu.]

L.Barbers: Viņi ir mazliet vīlušies? Viņiem taču patīk palielināt ieguvi, vai ne tā?

Vladimirs Putins: Viņi realizē gudru politiku. Un lieta te nav palielināšanā, kas, neapšaubāmi, ir svarīga lielo naftas kompāniju darba sastāvdaļa, lieta te ir situācijā tirgū kopumā. Viņi vērtē situāciju kompleksi, skatās uz saviem ieņēmumiem un izdevumiem. Protams, viņi domā par nozares attīstību, par savlaicīgām investīcijām, par jaunāko tehnoloģiju piesaisti un izmantošanu, domā par to, kā radīt lielāku pievilcīgumu investoriem šai tik svarīgajai nozarei.

Bet, teiksim tā, kardināls cenu kāpums vai dramatisks cenu kritums nenovedīs pie stabilitātes tirgū un neveicinās investīcijas. Tāpēc mēs šo jautājumu šodien izskatījām kompleksi.

L.Barbers: Prezidenta kungs, Jūs ļoti tuvu esat novērojuši četrus, iespējams pat piecus amerikāņu prezidentus. Jums ir tiešas saskares ar viņiem pieredze. Cik lielā mērā Trampa kungs atšķiras no saviem priekšgājējiem?

Vladimirs Putins: Katrs no mums atšķiras no cietiem. Nav vienādu cilvēku, tas ir līdzīgi kā, kad nav vienādu pirkstu nospiedumu. Katram ir savas priekšrocības, bet par trūkumiem lai spriež viņu vēlētāji, bet kopumā man bija pietiekami labas un gludas attiecības ar visiem Amerikas Savienoto Valstu vadītājiem.

Ar kādu es sazinājos vairāk, ar kādu mazāk. Bet pirmā saziņas pieredze ar amerikāņu prezidentiem bija ar Bilu Klintonu. Principā priekš manis tas bija pozitīvi. Un mums uz īsu laiku (jo viņš jau beidza savu darbu) izveidojās pietiekami gludas un lietišķas attiecības. Es biju pavisam jauns prezidents, kurš tikko ir uzsācis darbu. Vēl tagad atceros kā viņš ļoti partneriski veidoja ar mani attiecības. Par to es joprojām viņam esmu pateicīgs.

Ar citiem kolēģiem bija dažādi laiki un dažādas problēmas, ko mums vajadzēja risināt. Diemžēl visbiežāk, strīdoties, un mums viedokļi nesakrita dažos jautājumos, kurus gan attiecībā uz mums, gan ASV, gan visu pasauli var nosaukt par atslēgjautājumiem. Piemēram, jautājumā par Savienoto Valstu vienpusējo izstāšanos no Līguma par pretraķešu aizsardzību, ko mēs vienmēr esam uzskatījuši (par to esmu pārliecināts arī tagad) par starptautiskās drošības stūrakmeni.

Mēs ilgi diskutējām par šo jautājumu, strīdējāmies, piedāvājām dažādus risinājumus, es no savas puses enerģiski mēģināju pārliecināt mūsu amerikāņu partnerus neizstāties no Līguma, bet ja izstāties, tad tādā veidā, lai nodrošinātu starptautisko drošību vēsturiski ilglaicīgā periodā.

Piedāvāju, es jau to publiski esmu teicis un pateikšu vēlreiz, jo uzskatu to par ļoti svarīgu lietu, piedāvāju kopēju darbu pie pretraķešu aizsardzības, pie tam uz trijiem – ASV, Krievija un Eiropa. Ar konkrētiem šīs sadarbības parametriem, ar raķešbīstamo virzienu noteikšanu, ar tehnoloģiju apmaiņu, ar lēmumu pieņemšanas mehānismu izstrādi un tā tālāk. Tie bija ļoti konkrēti priekšlikumi.

Esmu pārliecināts, ka, ja mūsu amerikāņu partneri tobrīd pieņemtu šos priekšlikumus, tad šodien pasaule būtu pavisam cita. Bet diemžēl tas nenotika. Mēs redzam citu situācijas attīstību, kas ir saistīta ar jaunākā bruņojuma un militāro tehnoloģiju attīstību. Tā nebija mūsu izvēle. Bet šodien vajag izdarīt visu, lai vismaz nesaasinātu situāciju.

L.Barbers: Prezidenta kungs, Jūs esat pētījis vēsturi, Jūs daudzas stundas apspriedāt dažādus jautājumus ar Henriju Kisindžeru [autoratīvs un ietekmīgs ASV diplomāts] un Jūs esat lasījis viņa grāmatu “Pasaules kārtība”. Bet līdz ar Trampa kungu ir parādījies kaut kas jauns, daudz transsankcionāks. Viņš ļoti kritiski attiecas pret aliansēm un sabiedrotajiem Eiropā. Tas ir izdevīgi Krievijai?

Vladimirs Putins: Pajautājiet labāk, kas šai gadījumā ir izdevīgi Amerikai. Trampa kungs taču nav karjeras politiķis, viņam ir savs pasaules redzējums un savs ASV interešu redzējums. Es, piemēram, nepiekrītu daudziem problēmu risināšanas paņēmieniem, kurus viņš izmanto. Bet ziniet, kur patiesībā ir lietas būtība? Viņš ir talantīgs cilvēks. Viņš ļoti smalki jūt, ko no viņa sagaida vēlētājs.

Krieviju apvainoja un, kas pats dīvainākais, neskatoties uz Millera ziņojumu, joprojām turpina “griest šo plati” ar apvainojumiem par mītisko Krievijas iejaukšanos ASV vēlēšanās. Bet kas patiesībā notika? Trampa kungs, atšķirībā no viņa oponentiem, ļoti smalki sajuta to, kas ir noticis amerikāņu sabiedrībā, smalki sajuta amerikāņu sabiedrības izmaiņas, un izmantoja to.

Mēs ar jums tagad runājam pirms “divdesmitnieka”, kas ir ekonomisks forums un kurā tā vai savādāk izskanēs jautājumi par globalizāciju, vispasaules tirdzniecību, pasaules finansēm. Bet kāds ir aizdomājies par to, kādas preferences [priekšrocības], kurš un kādā veidā ir guvis no globalizācijas, kuras liecinieki un dalībnieki mēs esam pēdējo, teiksim, 25 gadu laikā sākot no 90-ajiem gadiem?

Ķīna izmantoja šo globalizāciju, tai skaitā arī, lai izvilktu no trūkuma un nabadzības miljoniem ķīniešu. Kas un kā notika Savienotajās Valstīs? Tur, Savienotajās Valstīs, šīs preferences ieguva vadošās amerikāņu kompānijas. Bet tieši kompānijas, to menedžments, to akcionāri, to partneri. Amerikas vidusšķira maz ko ieguva no globalizācijas. Reālās darba algas – mēs laikam vēl pieskarsimies darba algas jautājumam Krievijā, kam arī ir jāpievērš īpaša uzmanība no Krievijas valdības puses. Bet Savienotajās Valstīs vidusšķira neieguva nekādas preferences no šīs globalizācijas, tā palika malā, kad tika dalīts šis “pīrāgs”.

Un Trampa komanda to precīzi un nepārprotami sajuta, un izmantoja priekšvēlēšanu cīņas laikā, – lūk kur ir jāmeklē Trampa uzvaras vēlēšanās iemesli, nevis mītiskā iejaukšanās no ārpuses. Un, lūk, par ko, manuprāt, ir jārunā, tai skaitā arī attiecībā uz pasaules ekonomiku.

Un te iespējams arī slēpjas viņa šķietami ekstravaganto lēmumu ekonomikas sfērā un attiecību ar partneriem un sabiedrotajiem sfērā cēloņi. Viņš uzskata, ka resursu sadale, ieņēmumu no šīs globalizācijas sadale pēdējās desmitgadēs bija netaisnīga attiecībā pret Savienotajām Valstīm.

Es te negribu teikt, ka tas bija taisnīgi vai netaisnīgi, negribu dot vērtējumu tam, ko viņš dara, vai tas ir pareizi, vai nepareizi. Man tikai gribas kopā ar jums saprast viņa uzvedības motīvus, tāds taču bija Jūsu jautājums. Iespējams varbūt tieši no tā izriet viņa neordinārā uzvedība.

L.Barbers: Es noteikti vēlētos atgriezties pie Krievijas ekonomikas apspriešanas. Bet tas, ko Jūs pateicāt, ir absolūti aizraujoši. Krievijas Prezidents aizstāv globalizāciju, tai pat laikā Prezidents Tramps uzbrūk globalizācijai un runā par to, ka Amerikai ir jābūt pirmajai. Kā Jūs izskaidrotu šo paradoksu?

Vladimirs Putins: Es nedomāju, ka tas ir paradokss, ka viņš grib, lai Amerika būtu pirmā. Es gribu, lai Krievija būtu pirmā, tas taču netiek uztverts kā paradokss, tā ka nekā īpaša šai apstāklī nav. Bet tas, ka viņš cīnās ar kādām globalizācijas izpausmēm, par to es tikko jau pateicu. Acīmredzot viņš iziet no tā, ka globalizācijas rezultāti Savienotajām Valstīm varēja būt daudz labāki nekā ir patiesībā. Šie globalizācijas rezultāti nedod Savienotajām Valstīm gaidāmo rezultātu un viņš sāk pret atsevišķiem tās elementiem vest šādas kampaņas un cīnīties. Tas attiecas uz visiem, pirmkārt lielajiem starptautiskās ekonomikas dalībniekiem, tai skaitā arī uz sabiedrotajiem.

L.Barbers: Prezidenta kungs, Jūs daudz tiekaties ar Prezidentu Si, Ķīnas Prezidentu. Krievija un Ķīna noteikti ir kļuvušas daudz tuvākas viena otrai. Vai gadījumā jūs neliekat pārāk daudz olu ķīniešu grozā? Jo Krievijas starptautiskā politika, ārpolitika, tai skaitā arī Jūsu vadībā, vienmēr uzskatīja par labu vest sarunas ar visiem un par visu.

Vladimirs Putins: Pirmkārt, mums to olu ir pietiekami daudz, bet grozu, kur tās salikt nemaz tik daudz nav, – tas ir pirmkārt.

Otrkārt, mēs vienmēr novērtējam riskus.

Treškārt, mūsu attiecības ar Ķīnu neizriet no pašreizējās politiskās vai kādas citas konjunktūras. Vēršu Jūsu uzmanību, ka Draudzības līgums ar Ķīnu tika parakstīts 2001.gadā, vēl ilgi pirms šodienas, maigi izsakoties, strīdiem ekonomikas jomā starp Savienotajām Valstīm un Ķīnu.

Mums nevajag nekam pievienoties un nevajag ne pret vienu veidot savu politiku. Mēs vispār ar Ķīnu neveidojam politiku ne pret vienu. Mēs tikai konsekventi realizējam savus plānus par sadarbības attīstību, mēs to darām sākot ar 2001.gadu, un mēs tikai konsekventi ejam pa šo plānu realizācijas ceļu.

Paskatieties, kas tur ir rakstīts. Mēs neesam izdarījuši neko, kas izietu ārpus šīm vienošanām. Tā ka te nav nekā neparasta, un nevajag Ķīnas un Krievijas sadarbībā meklēt kaut kādu zemtekstu. Protams, mēs skatāmies uz to, kas šodien notiek pasaulē, mums sakrīt uzskati par daudziem šodienas pasaules dienaskārtības jautājumiem, tai skaitā arī jautājumā par vispārpieņemtu tirdzniecības un starptautisko finansu norēķinu noteikumu ievērošanu.

“Divdesmitniekam” ir bijusi nozīmīga loma. Jau pašā sākumā 2008.gadā, kad izcēlās finanšu krīze, “divdesmitnieks” izdarīja daudz laba kā reiz pasaules finanšu stabilizācijas jomā, izdarīja daudz laba no pasaules tirdzniecības attīstības un stabilizācijas skatu punkta, te es domāju nodokļu jautājumus, cīņu ar korupciju un tā tālāk. Mēs kā reiz pie tā arī pieturamies – gan Ķīna, gan Krievija.

“Divdesmitnieks” daudz ir izdarījis, virzot kvotu izmaiņas, piemēram, Starptautiskajā Valūtas fondā, Pasaules Bankā. Un tas ir kopējs gan Krievijai, gan Ķīnai. Ņemot vērā attīstības tirgu daļas pieaugumu pasaules ekonomikā, tas ir taisnīgi un pareizi, mēs jau sākotnēji turējāmies pie šīs pozīcijas. Un mēs esam priecīgi, ka tas attīstās un iet saskaņā ar pasaules tirdzniecības landšafta izmaiņām.

Paskatieties, pēdējo 25 gadu laikā, ja nemaldos, “septītnieka” [G7] valstu daļa ir samazinājusies no 58% līdz 40% no pasaules IKP. Bet tam taču ir jāatspoguļojas kaut kādā veidā arī starptautiskos institūtos. Tā ir kopēja Krievijas un Ķīnas pozīcija. Tas ir tikai taisnīgi un nekā īpaša te nav.

Jā, mums ar Ķīnu ir daudz sakrītošu interešu, tā ir taisnība. Tieši tāpēc mēs daudz tiekamies ar Priekšsēdētāju Si Dziņpinu. Protams, mūsu personiskās attiecības ir izveidojušās ļoti labas, tas ir dabiski.

Tā ka mēs ejam mūsu kopējās divpusējās dienas kārtības plūsmas virzienā, kura tika noformēta vēl 2001.gadā, un operatīvi reaģējam uz to, kas notiek pasaulē. Bet mēs neveidojam divpusējās attiecības pret vienalga ko. Mēs neesam pret kādu, mēs esam par sevi.

L.Barbers: Patiesībā tā ir stipra līnija, bet Jūs esat pazīstams ar Grehema Alisona (Грэхам Аллисон) grāmatu par bīstamību, lamatām saistībā ar militāra konflikta risku starp dominējošo lielvalsti un veidojošos lielvalsti – ASV un Ķīnu. Kā Jūs domājat, vai mūsdienās pastāv militāra konflikta risks starp Ameriku un Ķīnu?

Vladimirs Putins: Zināt, visa cilvēces vēsture ir saistīta ar militāriem konfliktiem, bet pēc kodolieroču rašanās globālu konfliktu risks tomēr ir samazinājies dēļ tā, ka šāda konflikta starp kodollielvalstīm sekas var būt traģiskas visai cilvēcei. Es ceru, ka līdz tam nenonāks.

Lai gan, protams, mums ir jāatzīst, ka jautājums ir ne tikai ķīniešu subsīdijās rūpniecībai no vienas puses, vai Savienoto Valstu tarifu politikā no otras puses. Nē, runa pirmkārt iet, es teikšu tā akurāti, par dažādām attīstības platformām Ķīnā no vienas puses un Savienotajās Valstīs no otras puses. Dažādas vēstures, Jūs kā vēsturnieks domāju man piekritīsiet, dažādas filozofijas, gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā.

Bet es Jums ko gribētu pateikt; savus personiskos novērojumus, kuri nav izveidojušies, izejot no sabiedroto attiecībām ar vienu pusi un konfrontācijas ar otru, es skatos, kas praktiski notiek: Ķīna izrāda pietiekamu lojalitāti un elastību, tai skaitā gan pret saviem partneriem, gan oponentiem. Iespējams tajā ir ķīniešu filozofijas vēsturiskās īpatnības, veidojot attiecības ar kādu. Tāpēc es nedomāju, ka no Ķīnas puses radīsies tāda veida draudi. Vienkārši nevaru to iedomāties.

Bet cik spējīgas būs Savienotās Valstis būt pacietīgas un nepieņemt straujus lēmumus, un ar cieņu izturēties pret saviem partneriem, pat ja viņi kaut kam nepiekrīt, man ir grūti pateikt. Bet ceru, vēlreiz gribu to atkārtot, ceru, ka līdz nekādai militārai konfrontācijai nenonāks.

L.Barbers: Ieroču kontrole. Mēs zinām, ka vienošanās [par ieroču kontroli] ir apdraudēta. Vai ir kaut kāda iespēja, ka Krievija nospēlēs savu lomu, lai panāktu vienošanās par ieroču samazināšanu un kontroli vai arī pastāv jaunas kodolbruņošanās sacensības risks?

Vladimirs Putins: Domāju, ka tāds risks pastāv.

Es jau teicu, ka Savienotās Valstis savulaik vienpusējā kārtā izstājās no Vienošanās par pretraķešu aizsardzību. Tagad vienpusējā kārtā faktiski ir izstājušās no Līguma par vidējās un mazās distances raķetēm. Lai gan šoreiz viņi nolēma nevis vienkārši iziet, bet atrast tam kā iemeslu Krieviju. Domāju, ka viņiem Krievija te vispār nespēlē nekādu lomu, tāpēc ka šis kara darbības teātris, Eiropas kara darbības teātris diez vai rada kādu interesi Savienotajām Valstīm, neskatoties uz NATO paplašināšanu un neskatoties uz NATO kontingenta palielināšanu pie mūsu robežām. Bet fakts paliek fakts: ASV izstājas no šī Līguma, praktiski jau ir izstājušies. Tagad dienaskārtībā ir Līgums par stratēģisko uzbrūkošo ieroču samazināšanu (СНВ 3). Mēs, cerams, ar Donaldu parunāsim par šo jautājumu, ja mums šoreiz Osakā izdosies satikties.

Mēs pateicām, ka esam gatavi sarunām, esam gatavi pagarināt šo Līgumu starp Savienotajām Valstīm un Krieviju, bet pagaidām mēs neko neredzam, nekādu iniciatīvu no mūsu amerikāņu partneru puses. Nekā nav, bet 2021.gadā tas beidzas. Ja sarunas tagad netiks uzsāktas, tad – viss, tas “nomirs”, jo laika vairs nepaliks pat tikai formalitātēm.

Pēdējā mūsu saruna ar Donaldu liecina, ka amerikāņi it kā ir ieinteresēti tajā, bet nekādi praktiski soļi nav veikti. Tā ka, ja arī šis Līgums pārstās darboties, tad pēc būtības pasaulē nepaliks nekādi instrumenti, kuri saturētu bruņošanās sacensību. Un tas ir slikti.

L.Barbers: Tieši tā: cimdi ir noņemti.

Vai ir kādas izredzes panākt trīspusēju vienošanos starp Ķīnu, Krieviju un ASV jautājumā par vidējā attāluma kodolraķetēm? Un vai Jūs atbalstītu šādu vienošanos?

Vladimirs Putins: Es pašā sākumā jau teicu, ka mēs atbalstīsim jebkuru vienošanos, kura nāks par labu bruņošanās sacensības saturēšanai.

Bet ir jāatzīst, ka kodolspēku attīstība Ķīnā pagaidām ir daudz zemāka nekā ASV un Krievijā. Ķīna ir milzīga lielvalsts, tā ir spējīga pieaudzēt savu kodolpotenciālu. Visdrīzāk kaut kad tas arī notiks, bet pašreiz mūsu potenciālu līmeņi ir grūti salīdzināmi. Vadošās kodollielvalstis ir Krievija un Savienotās Valstis, tāpēc Līgums tika noslēgts pirmkārt starp mūsu valstīm. Bet vai Ķīna pievienosies šim darbam vai ne Jūs varat pajautāt mūsu ķīniešu draugiem.

L.Barbers: Krievijai ir gan Āzijas, gan Eiropas daļa un Jūs redzējāt, ko dara Ķīna attiecībā uz savu militāro jūras spēku palielināšanu. Kādā veidā jūs domājat tikt galā ar šīm potenciālajām problēmām Klusajā okeānā, teritoriālajiem strīdiem? Vai Krievijai ir kāda loma, kuru tā varētu spēlēt šajā jaunajā drošības situācijā?

Vladimirs Putins: Jūs tikko teicāt par Ķīnas militāro jūras spēku palielināšanu. Ķīnas kopējie militārie izdevumi, ja es pareizi atceros, ir 117 miljardi dolāru. ASV – vairāk kā 700. Un jūs gribat visus nobiedēt ar Ķīnas militārās varenības pieaugumu? Bet pagaidām pie tādiem militāriem izdevumiem tas nestrādā.

Kas attiecas uz Krieviju, tad Krievijai Klusajā okeānā ir flote, tā tiks attīstīta saskaņā ar mūsu plāniem. Mēs, protams, reaģējam uz to, kas notiek pasaulē, uz to, kas notiek attiecībās starp citām valstīm, mēs to redzam. Bet tas nemaina mūsu plānus Bruņoto Spēku attīstībai, tai skaitā arī Krievijas Tālajos Austrumos.

Mēs jūtam savu pašpietiekamību, mēs esam par sevi pārliecināti. Mēs esam lielākā kontinentālā lielvalsts. Bet Tālajos Austrumos atrodas Krievijas kodolzemūdeņu bāze, mēs tur attīstām savu aizsardzības potenciālu saskaņā ar mūsu plāniem , tai skaitā arī tādēļ, lai nodrošinātu drošību Ziemeļu jūras ceļam, kuru mēs grasāmies attīstīt.

Te mēs domājam pie šī darba piesaistīt daudzus mūsu partnerus, tai skaitā arī ķīniešu partnerus. Mēs neizslēdzam, ka varam sarunāt arī ar amerikāņu pārvadātājiem, un ar Indiju, kura arī izrāda interesi par Ziemeļu jūras ceļu.

Mēs esam vairāk noskaņoti uz sadarbību Āzijas – Klusā okeāna reģionā, un man ir pamats domāt, ka Krievija varēs dot būtisku, pamanāmu un pozitīvu ieguldījumu situācijas stabilizācijā.

L.Barbers: Vai mēs nevarētu pievērsties Ziemeļkorejai? Kā Jūs vērtējat tekošo situāciju un vai Jūs uzskatāt, ka gala beigās jebkuram darījumam vai jebkurai vienošanās būs jāatzīst tas fakts, ka Ziemeļkorejai ir kodolieroči? Vai arī tas nav iespējams? Un pilnīga kodolatbruņošanās ir neiespējama?

Prezidenta kungs, es uzdodu Jums šo jautājumu, jo Krievijai ir lai gan maziņa, tomēr sauszemes robeža ar Ziemeļkoreju.

Vladimirs Putins: Ziniet, tas vai mēs atzīstam Ziemeļkoreju par kodolvalsti vai neatzīstam, tās kodollādiņu skaits tādēļ nesamazinās. Mums ir jāiziet no realitātes, bet realitāte ir tāda, ka principā tā rada draudus starptautiskai drošībai un mieram pasaulē.

Bet rodas arī cits jautājums: no kurienes šī problēma radās? Jo pēc traģiskajiem notikumiem Lībijā, Irākā daudzām valstīm radās dabīga vēlme nodrošināt sev drošību par katru cenu.

Mums tagad ir jārunā nevis par to kā piespiest Ziemeļkoreju atbruņoties, bet gan vajag padomāt kā nodrošināt neapšaubāmu Ziemeļkorejas drošību, kā izdarīt tā, lai jebkura valsts pasaulē, tai skaitā Ziemeļkoreja, justos drošsībā, justos aizsargātas ar starptautisko tiesību normām, kuras bez izņēmumiem ievēro visi starptautiskās sabiedrības dalībnieki, – lūk par ko vajag padomāt.

Ir jāpadomā par garantijām un uz to bāzes ir jāved pārrunas ar Ziemeļkoreju. No vienas puses nepieciešama pacietība, izrādot tai cieņu, bet no otras puses ir jāsaprot draudi, kuri rodas kodolstatusa un kodolieroču esamības sakarā.

Protams, šāds stāvoklis var novest pie kādiem neparedzētiem situācijas attīstības variantiem, no kā ir jāizvairās.

L.Barbers: Jūs acīmredzot izteicāties par šo tēmu kā pieredzējis starptautiskās drošības un politikas analītiķis un stratēģis. Kā Jūs redzat situāciju drošības jomā Āzijas ziemeļos 50 gadu laikā, ņemot vērā Krievijas, Ķīnas, Korejas un Japānas intereses?

Vladimirs Putins: Jūs tikko pareizi pieminējāt: mums ir neliela, bet tomēr ir kopēja robeža ar Ziemeļkoreju, tas mūs skar tieši. Ja ASV atrodas aiz okeāna, pat Lielbritānija atrodas tālu, teiksim tā. Mēs savukārt esam tieši šeit, šajā reģionā un Ziemeļkorejas kodolpoligons starpcitu neatrodas nemaz tik tālu no mūsu robežas. Tāpēc tas mūs skar tieši, un mēs, protams, visu laiku par to domājam.

Es tomēr gribu atgriezties pie savas iepriekšējās atbildes. Vajag ar cieņu attiekties pret Ziemeļkorejas likumīgajām bažām par savas drošības nodrošināšanu. Ir jāizrāda tai cieņa un jāatrod tāds drošības nodrošināšanas veids, par kuru Ziemeļkoreja būs pārliecināta. Un ja tas tiks izdarīts, ticiet man, situācija attīstīsies tā, kā iespējams šodien neviens negaida.

Atcerieties kā attīstījās situācija Padomju Savienībā pēc detanta politikas sākuma. [Detanta politika (no franču val.vārda detente – izlāde) – PSRS un ASV savstarpējo attiecību politika 1960-ajos – 1970-ajos gados.] Nu ko vēl vajag teikt šai sakarā?

L.Barbers: Prezidenta kungs, Jūs atrodaties pie varas, bijāt ļoti tuvu tai. Jūs patiesībā, cik atceros Davosā, kad mēs tikāmies, teicāt, ka iespējams Jūs pašreiz neesat pie varas, bet pasūtāt mūziku.

Atrodoties tik daudzus gadus pašā augšā vai arī tuvu pašai augšai vai ir palielinājusies Jūsu gatavība uzņemties risku, Jūsu tā saucamā riska apetīte?

Vladimirs Putins: Ne palielinājās, ne samazinājās. Riskam vienmēr ir jābūt attaisnotam. Šis nav tas gadījums, kad drīkst vadīties no plaši zināmā jautrā izteiciena: kurš neriskē, tas nedzer šampanieti. Šis nav tas gadījums. Risks laikam ir neizbēgams, kad vajag pieņemt kaut kādus lēmumus. Atkarībā no tā, cik nozīmīgi ir lēmumi, arī risks var būt neliels vai nopietns.

Bez riska nevar tikt pieņemts neviens lēmums. Bet pirms riskēt, viss ir ļoti rūpīgi jāapsver. Tāpēc risks balstoties uz situācijas analīzi, risks balstoties uz pieņemamo lēmumu seku prognozēm ir iespējams un pat neizbēgams. Muļķīgs risks, bez reālās situācijas vērā ņemšanas un skaidras sapratnes par sekām, ir nepieņemams, jo tas var palikt zem sitiena liela skaita cilvēku intereses.

L.Barbers: Cik augsts bija Sīrijas risks, kad Jūs pieņēmāt lēmumu iejaukties situācijā?

Vladimirs Putins: Diezgan liels. Bet, protams, es par to iepriekš rūpīgi padomāju, apsvēru visus apstākļus, visus par un pret. Apsvēru kas un kādā veidā sāks veidoties ap Krieviju, kādas būs sekas, runāju par to ar saviem palīgiem, ministriem, pie tam ne tikai ar spēka struktūru ministriem, bet arī ar citiem vadītājiem. Gala beigās nonācu pie slēdziena ka pozitīvais efekts Krievijai un Krievijas Federācijas interesēm no mūsu aktīvas dalības Sīrijas lietās būs daudz lielāks nekā neiejaucoties un pasīvi novērojot kā starptautiskā teroristu internacionāle pastiprināsies pie mūsu robežām.

L.Barbers: Bet kāda ir atdeve no tā riska, ko jūs uzņēmāties Sīrijā?

Vladimirs Putins: Es uzskatu, ka laba un pozitīva. Mēs panācām pat vairāk nekā gaidījām. Pirmkārt, tika iznīcināts liels skaits kaujinieku, kuri plānoja atgriezties Krievijā, – runa iet par vairākiem tūkstošiem cilvēku, – Krievijā vai blakus valstīs ar kurām mums nav vīzu režīms. Gan viens, gan otrs ir vienādi bīstami. Tas ir pirmkārt.

Otrkārt: mēs tomēr panācām situācijas stabilizēšanos reģionā, kurš ģeogrāfiski ir tuvu mums. Tas arī ir ļoti svarīgi.

Un mēs tādā veidā tieši ietekmējām pašas Krievijas drošības nodrošināšanu valsts iekšienē – tas ir treškārt.

Ceturtkārt: mēs izveidojām pietiekami labas, lietišķas attiecības ar visām reģiona valstīm, un mūsu pozīcijas Tuvo Austrumu reģionā kļuva stabilākas. Mums tik tiešām izveidojās ļoti labas, lietišķas, partneriskas attiecības ar sabiedrotības elemenmtiem ar daudzām reģiona valstīm, ieskaitot ne tikai Irānu un Turciju, bet arī citas valstis.

Pirmkārt tas viss attiecas uz Sīriju: mēs tomēr saglabājām Sīrijas valstiskumu, nepieļāvām tur haosu pēc Lībijas piemēra. Ja notiktu pretējais, sliktākais, tad arī uz Krieviju tas atstātu negatīvu ietekmi.

Un nerunāsim nemaz par to, pateikšu par to tieši, ko tur slēpt, par mūsu Bruņoto Spēku mobilizāciju. Mūsu Bruņotie Spēki ieguva tādu praksi, kuru nav iespējams iedomāties ne kādās mācībās miera laika apstākļos.

L.Barbers: Vai Jūs esat piekritējs tam, lai Asada kungs paliktu pie varas? Vai arī mēs varētu ieraudzīt no Krievijas puses atbalstu tam, lai vara pārietu pie citas personas, lai nebūtu tā kā Lībijā?

Vladimirs Putins: Es esmu piekritējs tam, lai Sīrijas tauta patstāvīgi noteiktu savu likteni. Pie tam es ļoti gribētu, lai visas mūsu darbības no ārpuses būtu pārdomātas un tieši tāpat kā ar riskiem, par ko Jūs man pajautājāt, tās būtu prognozējamas un saprotamas, lai mēs vismaz nākamo soli izkaukulētu.

Mēs vēl pavisam nesen ar iepriekšējo amerikāņu administrāciju, kad runājām par šo tēmu, uzdevām jautājumu: nu labi, pieņemsim, Asads šodien aizies, kas būs rīt? – Jūsu kolēģis pareizi tagad iesmējās, jo atbilde bija smieklīga, jūs pat nevarat iedomāties kāda. Atbilde bija tāda: mēs nezinām. Ja jūs nezināt, kas būs rītdien, kāpēc strebt karstu šodien? Tas šķiet primitīvi, bet tādas ir tās lietas.

Tāpēc mēs izvēlamies kā nākas padomāt, paskatīties un nekur nesteigties. Protams, mēs labi apzināmies to, kas notiek Sīrijas iekšienē. Tur ir šī konflikta iekšējie iemesli, un tie ir jāatrisina. Bet kustībai ir jābūt no abām pusēm, es domāju konfliktējošās puses.

L.Barbers: Prezidenta kungs, tas pats arguments ir piemērojams arī uz Venecuēlu? Citiem vārdiem sakot, Jūs neesat gatavs redzēt varas pāreju Venecuēlā pie citas personas? Un Jūs esat absolūti uzticīgs prezidentam Maduro?

Vladimirs Putins: Ziniet, mēs tik labi sākām. Jūs tikai nedusmojieties par to, ko tūlīt teikšu, nedusmosieties uz mani? Mēs sākām tik labi un kopumā runājām tā pa nopietno, bet tagad jūs arvien vairāk un vairāk pārejat uz šabloniem attiecībā uz Krieviju. Mums nav nekāda sakara ar to, kas notiek Venecuēlā, saprotiet?

L.Barbers: Tad ko Karakasā [Venecuēlas galvaspilsēta] dara [militārie] padomnieki?

Vladimirs Putins: Tūlīt paskaidrošu, ja Jūs dosiet man iespēju pateikt, tūlīt pateikšu. Vispār te nekādas problēmas nav.

Mēs Venecuēlai vēl [Prezidenta] Čavesa laikā pārdevām ieročus, normāli pārdevām bez kādiem ierobežojumiem un kādām problēmām, darījām to absolūti legāli, kā pasaulē pieņemts to darīt, kā visi dara, kā tie paši amerikāņi dara, briti dara, ķīnieši dara, Francija dara – un arī mēs tieši tāpat, mēs pārdevām.

Mums ir līgumi, līgumos ir noteikts ko un kā mums ir jādara, lai apkalpotu šo militāro tehniku, ka mums tur ir jāapmāca speciālisti, ka mums ir jāuztur tehnika kaujas spējīgā stāvoklī un tā tālāk. Mēs to apkalpojam, šo tehniku. Es jau vairākkārtīgi esmu teicis mūsu amerikāņu partneriem: tur nav mūsu karaspēka. Saprotiet? Speciālisti ir, instruktori ir, jā, viņi tur strādā. Pie tam, pavisam nesen, ja nemaldos, nedēļu atpakaļ, grupa mūsu padomnieku un speciālistu no turienes aizbrauca. Pēc kāda laika atkal var parādīties.

Mums tur ir noteiktas vienošanās, reizēm tur mūsu lidmašīnas lido, treniņu ietvaros piedalās, – un viss. Mēs ko tur, nemiernieku darbības vadām, kā to dara daži mūsu partneri, vai arī vadām prezidenta Maduro darbības? Viņš ir Prezidents, kādēļ viņa darbības vadīt? Viņš pats visu vada. Labi vai slikti – tas ir cits jautājums, mēs nedodam tam vērtējumu.

No ekonomikas viedokļa domāju tur daudz ko varētu izdarīt savādāk. Bet mēs tur nelienam, tā nav mūsu lieta. Mēs tur ieguldījām dažus miljardus, mūsu kompānijas tur ieguldīja dažus miljardus, pārsvarā naftas sektorā. Nu un? Citas valstis arī iegulda.

Rodas tāds iespaids it kā viss tur uz krievu durkļiem turētos. Tā nav taisnība, tam nav nekā kopēja ar realitāti. Kur ir visi tie pašpasludinātie prezidenti, opozīcijas līderi? Kāds aizbēga uz ārvalstu vēstniecībām, kāds kaut kur paslēpās, kāds vēl citur paslēpās. Kāds mums ar to sakars? Tur venecuēliešiem pašiem jātiek savā starpā skaidrībā, tas arī viss.

L.Barbers: Es tikai pielietoju Jūsu teoriju un Jūsu pieredzi uz notikušo Lībijā un Irākā attiecībā pret Venecuēlu. Un, attiecīgi, loģiski spriežot Jūs varētu pateikt: mēs esam uzticīgi Maduro kungam tāpēc, ka negribam, lai režīms tiktu mainīts no ārpuses. Tā ir Krievijas pozīcija vai arī Jūs esat gatavi pateikt, ka “mēs esam gatavi atbalstīt šādu varas pāreju, jo mums ir svarīgas intereses Venecuēlas naftas sektorā”?

Vladimirs Putins: Mēs esam gatavi jebkurai situācijas attīstībai jebkurā valstī, tai skaitā arī Venecuēlā, ja tas notiek pēc iekšējiem noteikumiem, saskaņā ar šīs valsts likumiem, Konstitūciju un saskaņā ar tās vai citas valsts tautas gribu.

Ja tajā pašā Lībijā vai Irākā nebūtu iejaukšanās, nedomāju ka tur būtu noticis valstiskuma sabrukums. Ja tas Lībijā nebūtu noticis, tad tur būtu pavisam cita situācija. Jā Kadafi tur grāmatiņas rakstīja, savu teoriju izklāstīja un tā tālāk, kas iespējams neatbilda un arī prakse neatbilda eiropiešu un amerikāņu demokrātijas sapratnei.

Starpcitu nesen no Francijas prezidenta dzirdējām, ka izrādās arī amerikāņu demokrātijas modelis atšķiras no eiropiešu. Tā ka nav vienotu demokrātijas standartu, nav. Bet Jūs gribāt, ne Jūs personiski, bet mūsu Rietumu partneri grib, lai reģionā, teiksim tajā pašā Lībijā, būtu tādi pat demokrātijas standarti kā Eiropā vai ASV. Tur apkārt ir vienas vienīgas monarhijas vai arī kaut kas sliktāks nekā tas, kas bija Lībijā.

Paklausieties, Jūs kā vēsturnieks dvēseles dziļumos droši vien man piekritīsiet, nezinu vai Jūs tagad man publiski piekritīsiet, bet nevar uzspiest cilvēkiem Ziemeļāfrikā, kuri nekad nav dzīvojuši Francijas vai Šveices demokrātisko institūtu apstākļos, to, kas tur tiek pielietots un ir dzīvotspējīgs.

Tas nav iespējams, vai ne? Bet viņiem centās kaut ko līdzīgu uzspiest. Vai arī kaut ko tādu, par ko viņiem nav nekādas skaidrības un par ko viņi nekad nav dzirdējuši. Tas viss noveda pie konflikta, pie starpcilšu pretstāvēšanas. Pēc būtības Lībijā joprojām rit karš.

Un kādēļ mums to pašu darīt Venecuēlā? Vai arī ko, mēs gribam atgriezties pie “kanonerku politikas”? [Kanonerku politika (gunboat diplomacy) – ASV praktizētā politika 19.gadsimtā pret Latīņamerikas valstīm un Ķīnu, pieprasot savu prasību izpildi, draudot ar kara flotes kuģu (t.s.“kanonerku”) izmantošanu.] Priekš kam tas? Kādēļ mūsdienu pasaulē tā pazemot Latīņamerikas tautas, lai uzspiestu no ārpuses viņām valdīšanas formas vai kaut kādus līderus?

Mēs, starp citu, strādājām ar Prezidentu Čavesu tādēļ, ka viņš bija prezidents, bet ne jau mēs ar Čavesu kā fizisku personu strādājām, un ar Venecuēlu mēs strādājām, tāpēc arī ieguldījām noteiktus naudas līdzekļus tās naftas nozarē.

Starp citu, kad mēs ieguldījām naudu [Venecuēlas] naftas nozarē, tad kam mēs plānojām piegādāt to naftu? Tur taču, Jūs ziniet, ir īpaša nafta, un tā pārsvarā iet uz amerikāņu rūpnīcām. Kas tur tāds slikts? Plānojām izdarīt tā, lai Venecuēlas naftas – gāzes nozare strādātu ritmiski, prognozējami, pārliecinoši, lai nodrošinātu piegādes tām pašām amerikāņu rūpnīcām. Kas tur slikts, es nesaprotu?

Tur iekšienē radās problēmas, sākumā ekonomiskas, pēc tam iekšpolitiskas. Lai viņi paši tur tiek savā starpā skaidrībā un demokrātiskā ceļā nonāk pie varas. Bet, ja tā ņemt un: cilvēks iziet uz ielas, paceļ acis pret debesīm un pasludina sevi par prezidentu. Nu izdarīsim tā Japānā, izdarīsim tā ASV, Vācijā – kas tad būs? Haoss būs visā pasaulē, saprotiet? Bet tam taču nevar nepiekrist: vienkārši būs haoss. Vai tad tā drīkst?

Bet nē, uzreiz sāka atbalstīt šo cilvēku. Varbūt viņš ir labs cilvēks. Varbūt viņš ir labs un plāni viņam ir labi. Bet vai tad pietiek ar to, ka viņš iziet uz ielas un pasludina sevi par prezidentu, lai uzreiz visa pasaule viņu atbalstītu kā prezidentu? Viņam ir jāpasaka: ej uz vēlēšanām, uzvari vēlēšanās un tad ar tevi strādāsim kā valsts vadītāju.

L.Barbers: Tagad parunāsim par vēl vienu Eiropas demokrātiju – par manu valsti [Lielbritāniju]. Jums būs tikšanās ar Mejas kundzi. Tā būs viena no pēdējām tikšanām, pirms viņa noliks Premjerministra pilnvaras.

Vai Jūs redzat iespēju kaut kādiem anglo-krievu savstarpējo attiecību uzlabojumiem, lai mēs varētu iet tālāk un atstāt aizmugurē jūtīgos jautājumus? Lūk, tā situācija ar Skripaļiem. Vai arī Jūs domājat, ka mēs tuvāko trīs – piecu gadu laikā paliksim šajās dziļajās grūtībās?

Vladimirs Putins: Visa tā ņemšanās ap špioniem un kontršpioniem nav nopietnu starpvalstu attiecību vērta. Tāpēc ka šitā ņemšanās ap špioniem, kā pie mums saka, nav pat piecas kapeikas vērta. Vai piecus funtus. Savukārt starpvalstu attiecību jautājumi ir mērāmi miljardos un daudzu miljonu cilvēku likteņos. Un vai var vispār likt uz vieniem svaru kausiem šādas lietas?

Šai jomā viens otram pretenzijas var piestādīt bezgalīgi. Mums saka: jūs noindējāt Skripaļus. Pirmkārt, tas ir jāpierāda. Tas ir viens.

Otrs, ierindas pilsonis klausās un prasa: kas tie tādi Skripaļi? Bet Skripaļs izrādās spiegoja pret mums [Krieviju]. Tad ierindas pilsonim rodas jautājums: a priekš kam jūs spiegojāt pret mums ar Skripaļa palīdzību, varbūt nevajadzēja to darīt? Ziniet, tas ir bezgalīgs strīds, līdzīgi kā, kurš bija pirmais: vista vai ola? Tas vienkārši ir jāliek mierā, lai specdienesti paši tiek galā ar šo lietu.

Tai pat laikā mēs zinām, ka Lielbritānijas bizness – starp citu šajā pat kabinetā es tikos ar kolēģiem no Lielbritānijas, – viņi grib ar mums strādāt, strādā un ir nolēmuši strādāt tālāk. Un mēs visādi atbalstām šādu apņemšanos.

Es domāju, ka arī Mejas kundze, neskatoties ka viņa aiziet, nevar nebūt satraukta par to, ka dēļ šiem špionu skandāliem mūsu attiecības ir nonākušas tādā strupceļā, ka traucē normāli attīstīt mūsu sakarus un atbalstīt darījuma cilvēkus, kuri savukārt ar ko nodarbojas? Viņi taču ne tikai naudu pelna, tā ir tikai ārējā izpausme, viņi rada darbavietas, pievienoto vērtību, viņi nodrošina ieņēmumus savu valstu nodokļu sistēmu visos līmeņos. Tas ir nopietns, liels, daudzlīmeņu darbs, ar tiem pašiem riskiem, starp citu, par ko Jūs runājāt, tai skaitā ar riskiem uzņēmējdarbības vešanas jomā. Un ja mēs tam visam pievienojam politiskās sfēras neparedzamību, tad viņiem vispār kļūst neiespējami strādāt.

Man šķiet ka gan Krievija, gan Lielbritānija ir ieinteresētas atjaunot pilna formāta savstarpējās attiecības. Vismaz es rēķinos ar to, ka vismaz kaut kādi pirmie soļi tiks sperti. Domāju Mejas kundzei iespējams tas būs vieglāk, viņa jau ir paziņojusi, ka aiziet, tāpēc viņai ir brīvība rīkoties tā, kā viņa uzskata par pareizu, svarīgu un nepieciešamu, nedomājot par iekšpolitiskām sekām.

L.Barbers: Daži cilvēki varētu pateikt, ka cilvēka dzīvība maksā vairāk par piecām kapeikām, bet Jūs uzskatāt Prezidenta kungs…

Vladimirs Putins: Vai tad kāds nomira?

L.Barbers: Jā, tas kungs, kuram bija problēmas ar narkotikām. Viņš nomira, kad pieskārās “Novičkam” autostāvvietā. Bija viens cilvēks, kurš gāja bojā, un tie nebija Skripaļi. Tur padomāja, ka tā ir pudelīte ar smaržām, smaržu flakons.

Vladimirs Putins: Jūs uzskatāt, ka tajā noteikti ir vainīga Krievija, vai tā?

L.Barbers: Es tā neteicu. Es teicu, ka nomira cilvēks.

Vladimirs Putins: Jūs tā neteicāt, bet, ja Krievijai nav ar to nekāda sakara… Jā, cilvēks nomira, tā ir nelaime, piekrītu. Bet kāds mums ar to sakars?

L.Barbers: Ļaujiet man uzdot jautājumu, bet pēc tam es gribētu parunāt par Krievijas ekonomiku.

Vai Jūs uzskatāt, ka tas, kas notika Solsberijā, deva neviennozīmīgu mājienu tiem, kuri domā nodot Krievijas valsti, ka ar viņiem taisnīgi izrēķināsies?

Vladimirs Putins: Vispār nodevība ir vislielākais noziegums un nodevēji ir jāsoda. Es nesaku, ka ir jāsoda tādā veidā kādā tas bija Solsberijā, nebūt nē. Bet nodevējiem ir jātiek sodītiem.

Šis kungs, Skripaļs, jau tā bija sodīts. Viņš taču tika arestēts, saņēma termiņu, atsēdēja. Viņš jau bija sodīts. Viņš principā neizraisīja nekādu interesi. Kādu interesi viņš varēja izraisīt? Viņu sodīja: viņš tika aizturēts, arestēts, notiesāts un nosēdēja cietumā piecus gadus. Pēc tam viņu vienkārši atlaida un viss.

Kas attiecas uz nodevību, tad tai, protams, ir jātiek sodītai. Tas ir vispretīgākais noziegums, kādu vien var iedomāties.

L.Barbers: Krievijas ekonomika. Jūs pagājušo reiz teicāt par reālo algu pazeminājumu Krievijas strādājošo vidū un par Krievijas ekonomikas izaugsmi zemāku kā gaidīts. Bet vienlaicīgi, Prezidenta kungs, jūs uzkrājat valūtas rezerves, starptautiskās rezerves 460 miljardu apmērā. Priekš kam jūs uzkrājat visus šos līdzekļus, kāds tam ir mērķis? Vai jūs nevarat izmantot šo naudu, lai kaut kā atvieglotu naudas – kredīta politiku, fiskālo politiku.

Vladimirs Putins: Esmu spiests dažus momentus palabot, sīkumi, bet tomēr: pie mums nenotiek reālās darba algas kritums, pat otrādi, tā ir sākusi celties. Pie mums notiek reālo iedzīvotāju ienākumu kritums.

Alga un ienākumi ir nedaudz dažādi lielumi. Ienākumi tiek aprēķināti pēc daudziem parametriem, tai skaitā arī pēc kredītu apkalpošanas izdevumiem. Mums iedzīvotājiem ir liels daudzums patēriņa kredītu, un procentu maksājumi tiek rēķināti kā izdevumi, tas pazemina reālo ienākumu rādītāju. Papildus mums notiek ēnu ekonomikas legalizācija. Ievērojama daļa pašnodarbināto, ja nemaldos, 100 vai 200 tūkstoši cilvēku, jau ir legalizējušies. Un arī tas ietekmē reālā iedzīvotāju ienākuma rādītāju.

Tas notiek pēdējo četru gadu laikā. Pagājušajā gadā tika fiksēts neliels pieaugums – par 0,1 procentu. Tas ir nepietiekami, tas ir mērījumu kļūdas ietvaros. Šī ir viena no nopietnajām problēmām, ar kuru mums jānodarbojas un ar kuru mēs nodarbojamies.

Pēdējā laikā sākās reālo algu pieaugums. Pagājušajā gadā tā pieauga par 8,5 procentiem, šogad šis temps ievērojami samazinājās, kam ir virkne iemeslu, tomēr tas turpinās. Un mēs rēķināmies ar to, ka šis pieaugums ietekmēs reālos iedzīvotāju ienākumus.

Pie tam mēs pēdējā laikā esam pieņēmuši virkni mērus, kas ir saistīti ar paātrinātu pensiju pieaugumu. Pagājušajā gadā inflācija mums bija 4,3%, bet pēc pagājušā gada inflācijas pensiju indeksācija šī gada sākumā bija 7,05%. Mēs stādām sev mērķi, uzdevumu, esmu pārliecināts, ka tas tiks izpildīts, indeksēt pensijas augstāk par inflāciju.

Reālie ienākumi samazinājās arī tādēļ, ka mēs bijām spiesti palielināt PVN no 18 uz 20 procentiem. Tas ietekmēja iedzīvotāju pirktspēju, jo inflācija pieauga par 5%. Bet tagad inflācija ir nokritusies zem 5%.

Tas ir, mēs rēķinājāmies ar to, ka PVN paaugstināšanas negatīvais efekts būs īslaicīgs, un tā arī notika. Paldies dievam, tā arī notika, aprēķini sevi attaisnoja un tagad notiek gan inflācijas pazemināšanās, makroekonomika uzlabojas, investīcijas sāka mazliet pieaugt, tas ir, mēs redzam, ka ekonomika pārvarēja šīs ar iekšējiem un ārējiem šokiem saistītās grūtības. Ārējie šoki ir saistīti ar mūsu tradicionālo eksporta preču ierobežojumiem un cenu kritumu.

Makroekonomiskā situācija valstī ir stabila un tai ir noturīgs raksturs. Tā nav nejaušība un to uzsver visas reitingu aģentūras – mūsu investīciju reitings ir pieaudzis visās trijās reitingu aģentūrās. Un pagājušā gada ekonomikas pieaugums bija 2,3%. Mēs uzskatām, ka tas ir nepietiekams, un tieksimies uz to, lai tas palielinās. Rūpnieciskajā ražošanā pieaugums bija 2,9%, atsevišķās nozarēs lielāks, līdz pat 13%: vieglā rūpniecība, pārstrāde, apģērbs un vēl daži citi novirzieni. Tāpēc ekonomikā kopumā situācija mums ir stabila.

Bet pats galvenais, kas mums ir jāizdara, mums ir jāizmaina ekonomikas struktūra un jāpanāk būtisks darba ražīguma pieaugums uz jaunāko tehnoloģiju, mākslīgā intelekta, robototehnikas un tā tālāk bāzes. Tieši tādēļ mēs paaugstinājām PVN – lai savāktu budžetā līdzekļus un veiktu noteiktu darba daļu, ko var izdarīt tikai valsts, lai radītu apstākļus privātajām investīcijām. Piemēram, transporta un citas infrastruktūras attīstībai – to gandrīz neviens cits, izņemot valsti, neizdarīs. Ir vēl dažas citas lietas, kuras ir saistītas ar izglītību un veselības aprūpi: slims un neizglītots cilvēks nevar efektīvi strādāt mūsdienu ekonomikā, un tā tālāk.

Mēs rēķināmies ar to, ka uzsākot šo darbu attīstības atslēgvirzienos, mēs varēsim panākt darba ražīguma pieaugumu, un uz tā bāzes, tieši uz tā bāzes nodrošināsim iedzīvotāju ienākumu pieaugumu, pilsoņu labklājības pieaugumu.

Kas attiecas uz rezervēm, tad arī te Jūs nedaudz kļūdījāties: mums zelta – valūtas rezerves ir nevis 460 miljardi, bet gan vairāk kā 500 miljardi. Bet mēs vadāmies no tā, ka mums ir jāizveido tāds drošības spilvens, kas ļautu mums justies pārliecinoši un ļautu mums izmantot procentus no mums esošajiem resursiem. Mēs uzskatām ka, ja mums pa virsu būs septiņi procenti, tad mēs no šiem septiņiem procentiem varam tērēt.

Nākamajā gadā tā arī tiek plānots, tā mums visdrīzāk arī būs. Nav jau tā, ka tas viss stāv bezdarbībā, nē, tas rada noteiktas garantijas Krievijas ekonomikas stabilitātei vidējā termiņa perspektīvā.

L.Barbers: [Krievijas] Centrālā banka lieliski tiek galā ar savu darbu, līdzdarbojoties un nodrošinot makroekonomisko stabilitāti, neskatoties uz to, ka daži oligarhi žēlojas par banku slēgšanu.

Vladimirs Putins: Ziniet, pirmkārt, mums vairs nav oligarhu. Oligarhi ir tie, kuri izmanto savu tuvību varai, lai iegūtu virspeļņu. Mums ir lielas kompānijas, privātas, ir ar valsts līdzdalību. Bet es vairs nezinu tādas lielas kompānijas, kuras tā izmantotu kādas preferences no tuvības varai, tādu mums praktiski vairs nav.

Kas attiecas uz Centrālo banku, tad viņi konsekventi nodarbojas ar mūsu finansu sistēmas atveseļošanu, no tirgus aiziet vai nu mazjaudīgie vai neefektīvie, un tas, protams, ir liels, sarežģīts darbs.

Lieta te nav oligarhos, lieta nav lielajās kompānijās, bet galvenais ir, ka tas diemžēl skar noguldītāju, ierindas pilsoņu intereses. Te mums ir pieņemti attiecīgi normatīvie akti, kuri minimizē pilsoņu zaudējumus, rada arī viņiem noteiktu drošības spilvenu, lai gan katrs konkrētais gadījums, protams, ir jāskata atsevišķi.

Bet kopumā, manuprāt, Centrālās bankas darbs ir pelnījis atbalstu. Tas ir saistīts ne tikai ar finansu sistēmas atveseļošanu, tas ir saistīts ar ļoti pārdomātu kredītprocentu likmes politiku.

L.Barbers: Prezidenta kungs, es gribētu atgriezties pie Priekšsēdētāja Si Dziņpina, pie Ķīnas. Kā Jūs zināt, viņš uzsāka ļoti stingru pretkorupcijas kampaņu, lai attīrītu partiju, lai uzturētu likumību un partijas spēku.

Viņš tāpat ir pētījis Padomju Savienības vēsturi, kad Gorbačova kungs pēc būtības pameta partiju un palīdzēja tam, lai Padomju Savienība tiktu iznīcināta.

Kā Jūs domājat, Priekšsēdētājam Si ir taisnība viņa pieejā, ka partija ir absolūti, kritiski svarīga? Un kādu mācību jūs gūstat [no tā] Krievijai?

Ja var, es vēl papildināšu: Jūs dažus gadus atpakaļ pateicāt kaut ko ļoti interesantu saistībā ar to, ka Padomju Savienības sabrukums ir pati lielākā XX gadsimta traģēdija.

Vladimirs Putins: Viens ar otru pilnīgi nav saistīts. Kas attiecas uz traģēdiju, kas ir saistīta ar Padomju Savienības sabrukumu, tad tas ir acīmredzams. Es te pirmkārt biju domājis humanitāro aspektu. 25 miljoni etnisko krievu izrādījās ārzemēs, uzzinot no televīzijas un radio par to, ka Padomju Savienība ir pārtraukusi eksistēt. Viņiem taču neviens par to nepajautāja. Vienkārši tika pieņemts lēmums.

Saprotiet, tas ir jautājums par demokrātiju. Vai tika veikta aptauja, referendums? Lielākā daļa PSRS pilsoņu (vairāk kā 70%) izteicās par Padomju Savienības saglabāšanu. Pēc tam tika pieņemts lēmums par savienības izformēšanu, bet pilsoņiem neviens nepaprasīja vajag izformēt vai nevajag, un 25 miljoni etnisko krievu izrādījās ārpus Krievijas Federācijas robežām. Tas ir neatkarīgās valstīs, ārzemēs. Paklausieties, vai tad tā nav traģēdija? Un vēl kāda! Un radniecīgās saites? Un darbs? Un pārvietošanās? Nelaime, savādāk nemaz nevar pateikt.

Es pēc tam biju pārsteigts, kad ieraudzīju komentārus par šo savu izteikumu, tai skaitā un pirmkārt rietumu presē. Pamēģiniet jūs padzīvot, kad jums tēvs, brālis vai cits radinieks ir izrādījies ārzemēs un tur pavisam cita dzīve ir sākusies. Ticiet man…

Kas attiecas uz partiju un partejisku valstiskuma būvniecību Ķīnā, tad to ir jānosaka pašai ķīniešu tautai, mēs tur nelienam un neiejaucamies. Mūsdienu Krievijai ir vieni principi un dzīves normas, savi likumi, Ķīnai ar 1 miljardu 350 miljoniem iedzīvotāju ir citi likumi. Jūs pamēģiniet pavadīt valsti ar 1350 miljoniem iedzīvotāju! Tā taču nav Luksemburga (visu cieņu šai brīnišķīgajai valstij). Tāpēc ir jādod iespēja pašiem ķīniešiem noteikt kā viņiem veidot savu dzīvi.

L.Barbers: Tas ir vērienīgs jautājums. Es mūsu sarunas sākumā teicu par pasaules fragmentārumu. Vēl viens mūsdienu fenomens ir tāds, ka eksistē tāda elišu un esteblišmenta nepieņemšana no iedzīvotāju puses. Mēs to redzējām Brexit piemērā Britānijā, iespējams, mēs to redzējām Trampa piemērā Amerikā, mēs to redzējām AFD piemērā Vācijā, mēs to redzējām Turcijā un mēs to redzējām arābu pasaulē.

Kā Jūs domājat, cik ilgi Krievija saglabās imunitāti pret tādu globālo opozīciju, pret globālo pretdarbību esteblišmentam?

Vladimirs Putins: Vajag taču katrā konkrētā gadījumā skatīties uz reālijām. Ir, protams, kaut kādas vispārīgas tendences, bet tās ir ļoti vispārīgas. Bet katrā konkrētā gadījumā tomēr ir jāskatās uz situāciju, izejot no tā, kā tā veidojas, izejot no vienas vai otras valsts vēstures, no tradīcijām, no tā, kā veidojas reālā dzīve.

Cik ilgi Krievija jutīs sevi kā stabilu valsti? Jo ilgāk, jo labāk. Tāpēc ka no stabilitātes, no iekšpolitiskās stabilitātes ir atkarīgs ļoti daudz kas cits, ir atkarīga tās pozicionēšana pasaulē. Un gala beigās no tā iespējams pat vispirmām kārtām ir atkarīga cilvēku labklājība.

Viens no iemesliem (iekšējiem), kādēļ sabruka Padomju Savienība bija tajā, ka bija grūti dzīvot un reālie cilvēku ienākumi bija ļoti zemi, un preces veikalu plauktos nebija, un pazuda cilvēkos imunitāte, kas ļauj saglabāt valstiskumu. Domāja, ka lai kas arī nenotiktu, sliktāk jau nebūs. Izrādījās, ka ļoti daudziem cilvēkiem kļuva sliktāk, īpaši 90-to gadu sākumā, kad sabruka visa sociālā nodrošinājuma sistēma, veselības aizsardzība, sabruka rūpniecība. Slikta vai laba rūpniecība, bet darba vietas bija. Un pārstāja eksistēt. Tāpēc ir jāskatās katrs konkrēts gadījums atsevišķi.

Kas notiek Rietumos? Kāpēc Štatos [ASV] notika, kā Jūs izteicāties, “Trampa fenomens”? Kas notiek Eiropas valstīs? Valdošās elites atsvešināšanās no tautas. Tā ir pilnīgi acīmredzama lieta – lielā starpība starp elišu interesēm un lielākās iedzīvotāju daļas interesēm.

Protams, mums par to ir jādomā vienmēr. Un viens no mūsu uzdevumiem šeit Krievijā ir nekad neaizmirst, kāda ir jebkuras varas funkcionēšanas jēga – lai radītu cilvēkiem stabilu, normālu, drošu un prognozējamu dzīvi, tikai ar prognozējama uzlabojuma perspektīvām.

Vēl [Rietumos] ir mūsdienu tā saucamā liberālā ideja, tā, manuprāt, sevi ir pilnīgi izsmēlusi. Par dažiem tās elementiem paši mūsu rietumu kolēģi ir atzinuši, ka tie ir vienkārši nereāli: multikulturālisms un tā tālāk. Kad sākās problēma ar migrāciju, tad daudzi atzina, ka tas diemžēl nestrādā un ka tā kā derētu atcerēties par vietējo iedzīvotāju interesēm.

Lai gan, protams, ir jādomā par tiem cilvēkiem, kuri dažādu politisku iemeslu dēļ ir nokļuvuši savā dzimtajā valstī grūtībās, grūtā dzīves situācijā. Brīnišķīgi, bet kā ir ar pašu iedzīvotāju interesēm, kad runa vairs neiet ne par diviem, trim, desmit cilvēkiem, bet gan par tūkstošiem, simtiem tūkstošu cilvēkiem, kuri ierodas Rietumeiropas valstīs?

L.Barbers: [Vācijas kanclere] Angela Merkele pieļāva kļūdu?

Vladimirs Putins: Kardinālu kļūdu. Tagad to pašu Trampu var kritizēt cik grib par viņa vēlmi uzcelt sienu starp Meksiku un ASV. Iespējams tā ir pārmērība, nezinu. Iespējams, varbūt, es nestrīdos. Bet kaut kas taču viņam ir jādara ar to migrantu plūsmu, ar narkotiku plūsmu viņam kaut kas ir jādara?

Neviens taču neko nedara. Tas ir slikti, šitais ir slikti: tad kas ir labi? Neviens taču neko nepiedāvā. Es tagad neapgalvoju, ka ir nepieciešama siena vai ka ir nepieciešams katru gadu par 5% paaugstināt tarifus ekonomiskās attiecībās ar Meksiku, es to neapgalvoju, bet kaut ko taču vajag [darīt], un viņš vismaz kaut ko mēģina.

Uz ko es vedinu? Cilvēki, kurus tas satrauc, ASV ierindas pilsoņi, viņi, protams, skatās un saka: lūk šis vīrs ir malacis, vismaz kaut ko dara, vismaz kaut ko piedāvā, meklē risinājumu.

Bet šī liberālā ideja, nerunāšu par šīs idejas nesējiem, bet šīs idejas nesēji neko nedara. Saka, ka šitā vajag, tā ir labi. Bet kas tur labs? Viņiem [pašiem personīgi] ir labi, viņi sēž ērtos kabinetos, bet tiem, kas ar to katru dienu saskaras Teksasā vai Floridā, – viņiem nav pārāk labi, viņiem rodas problēmas. Kurš par viņiem padomās?

Tieši tāpat arī Eiropā. Es ar daudziem kolēģiem par šo tēmu esmu runājis, bet neviens neko nesaka. Saka, ka nē, mēs nevaram daudz stingrāku politiku realizēt tāpēc un tāpēc. Bet kāpēc? Tāpēc, ka nezinu kāpēc. Likums tāds. Tad izmainiet likumu.

Mums taču arī ir ne mazums problēmas šajā jomā. Mums ir atvērtas robežas ar bijušās Padomju Savienības republikām, bet viņi vismaz krieviski runā, saprotiet? Un tāpat mēs tagad veicam noteiktus soļus, lai ieviestu kārtību šajā sfērā, pat Krievijā. Mēs strādājam valstīs, no kurām nāk šie migranti, mēs tur krievu valodu mācām un šeit ar viņiem strādājam. Kaut kur padarām likumdošanu stingrāku: ja atbrauci uz valsti, cieni šīs valsts likumus, tās tradīcijas, kultūru un tā tālāk.

Tas ir, mums arī viss nav vienkārši, bet mēs darām, vismaz cenšamies, strādājam šajā virzienā. Bet šī liberālā ideja nosaka, ka vispār neko nevajag darīt. Slepkavo, laupi, izvaro – tev nekas nebūs, jo tu esi migrants un vajag aizsargāt tavas tiesības. Kādas tiesības? Pārkāpi – saņem par to sodu.

Tāpēc šī ideja sevi ir izsmēlusi un tā nonāk pretrunā ar nospiedošā iedzīvotāju vairākuma interesēm.

Tālāk, tradicionālās vērtības. Saprotiet, es nevienu negribu aizvainot, mūs jau tā pataisa par homofobiem un tālāk. Bet mums nav nekas pret cilvēkiem ar netradicionālu orientāciju. Lai [viņiem] ir veselība, lai dzīvo kā uzskata par nepieciešamu. Bet dažas lietas mums šķiet pārmērīgas.

Kas attiecas uz bērniem, izdomāja tur, es pat nezinu, piecus vai pat sešus dzimumus. Es pat to atstāstīt nevaru, es nesaprotu, kas tas tāds ir. Lai gan, lai visiem ir labi, mums ne pret vienu nekas nav pret. Bet nedrīkst aizmirst gan kultūru, gan tradīcijas, gan tradicionālās ģimenes pamatus, ar ko dzīvo miljoni vietējo iedzīvotāju.

L.Barbers: Tas ir ļoti svarīgi, ko Jūs sakāt, liberālās idejas beigas. Ko Jūs vēl [šai sakarā] pateiktu? Noteikti nekontrolējamā migrācija, robežu atvērtība, noteikta diversifikācija kā sabiedrības organizējošais princips. Kas vēl Jūsuprāt ir beidzies attiecībā uz liberālo ideju? Un, ja var piebilst, ja ir reliģija, vai tai ir jāspēlē svarīga loma nacionālajā kultūrā un sabiedrības saliedēšanā?

Vladimirs Putins: Tai [reliģijai] ir jāspēlē tā loma, kāda ir izveidojusies uz doto brīdi. To nedrīkst izstumt no kultūras telpas. Neko nedrīkst ļaunprātīgi izmantot.

Mēs Krievijā esam pareizticīga tauta un starp pareizticīgo un katoļu pasauli vienmēr ir bijušas problēmas. Bet tieši tāpēc es tagad pateikšu par katoļiem. Vai ir tur problēmas? Ir. Bet nevar šīs problēmas mākslīgi izcelt un ar to palīdzību censties iznīcināt Romas katoļu baznīcu – tā darīt nedrīkst.

Man šķiet, ka atsevišķi elementi, atsevišķas problēmas katoļu baznīcā liberālās aprindas izmanto kā instrumentu, lai iznīcinātu pašu baznīcu. Lūk, ko es uzskatu par nepareizu un bīstamu.

Nu labi, vai mēs esam aizmirsuši, ka mēs visi dzīvojam pasaulē, kura balstās bībeliskās vērtībās? Pat ateisti, mēs visi dzīvojam šajā [bībeliskajās vērtībās balstītajā] pasaulē. Var par to neatcerēties katru dienu un neiet uz baznīcu un neklanīties līdz grīdai, izrādoties kāds esi kristietis vai musulmanis vai jūds, bet dvēselē, sirdī ir jābūt kaut kādām pamata cilvēciskiem noteikumiem un morālām vērtībām. Šādā ziņā tradicionālās vērtības ir miljoniem cilvēkiem stabilākas un svarīgākas par šo liberālo ideju, kura, manuprāt, tik tiešām pārtrauc savu eksistenci.

L.Barbers: Vai reliģija nav opijs tautai?

Vladimirs Putins: Nē, nav.

Bet es jūtu, ka Jūs esat tāls no reliģijas, jo nu jau pēc Maskavas laika ir bez piecpadsmit minūtēm viens naktī, un Jūs joprojām turpināt mani mocīt. Kā pie mums saka, krusta uz Jums nav. [Smejas]

L.Barbers: Tā taču ir vēsture, es ļoti ilgi gaidīju šo interviju. Mums ir viens pēdējais jautājums.

Vladimirs Putins: Lūdzu.

G.Fojs: Prezidenta kungs, es gribētu parunāt par to, ko Jūs tikko teicāt. Dažas tēmas, kuras Jūs tikko pieminējāt, varētu gūt atbalstu pie Trampa kunga un citām Eiropas grupām, kuras ir nonākušas pie varas. Kā Jūs domājat, ņemot vērā to, ka liberālās idejas laiks iztek, vai Eiropā parādīsies šīs deliberelizācijas sabiedrotais?

Vladimirs Putins: Ziniet, man šķiet, ka nekad nav bijusi tīra liberālā ideja vai tīra tradicionālā. Gan jau, iespējams, cilvēces vēsturē bija, bet tas viss ļoti ātri nonāca strupceļā, kad nav daudzveidības. Visu sāk novest līdz kaut kādām galējībām.

Ir jādod iespēja eksistēt un izpaust sevi dažādām idejām un dažādiem viedokļiem, bet nekad tomēr neaizmirstot par iedzīvotāju vairākuma interesēm, par miljoniem cilvēku, par to kā viņi dzīvo. To nedrīkst aizmirst.

Tad man šķiet mums izdosies izvairīties no lieliem iekšpolitiskiem satricinājumiem un nebūšanām. Tas attiecas arī uz liberālo ideju. Tas, ka tā tagad pārstāj dominēt, nenozīmē ka viņu uzreiz vajag iznīcināt. Ir jāattiecas ar cieņu arī pret šo skatu punktu, pret šīm pozīcijām.

Vienkārši viņi nedrīkst diktēt citiem to, ko viņi pēdējās desmitgades mēģina darīt. Šāds diktāts praktiski ir iestājies visur: gan masu saziņas līdzekļos, gan reālajā dzīvē. Par dažiem jautājumiem pat muti atvērt skaitās nepieklājīgi. Un kāpēc?

Tāpēc es neesmu tās pieejas piekritējs, kad visus tūlīt vajag apklusināt, sasaistīt, aizvērt, atlaist, visus arestēt, izdzenāt. Nē, protams. Liberālo ideju arī nedrīkst iznīcināt, tai ir tiesības uz eksistenci un kaut kādā mērā to vajag atbalstīt. Bet nevajag uzskatīt, ka tai ir tiesības uz absolūtu dominēšanu, lūk, par ko ir runa.

L.Barbers: Jums tik tiešām ar Trampa kungu sakrīt viedokļi.

Prezidenta kungs, Jūs atrodaties pie varas vai tuvu tai 20 gadus.

Vladimirs Putins: Astoņpadsmit gadus.

L.Barbers: Jūs esat redzējis daudzus līderus. Kurš Jūs visvairāk iedvesmo?

Vladimirs Putins: Pēteris I.

L.Barbers: Bet viņš taču ir miris.

Vladimirs Putins: Viņš dzīvos tikmēr, kamēr dzīvos viņa lieta, līdzīgi kā katram no mums. [Smejas.] Mēs dzīvosim tik ilgi, cik ilgi dzīvos mūsu lieta.

Ja Jūs domājat kādu no šodienas dažādo valstu vadītājiem, kādu no tiem cilvēkiem, ar kuru man ir bijusi iespēja komunicēt, uz mani ļoti lielu iespaidu atstāja bijušais Francijas Prezidents Širaka kungs. Viņš ir īsts intelektuālis, īsts profesors, ļoti līdzsvarots cilvēks, ļoti interesants. Kad viņš bija Prezidents, viņam par katru jautājumu bija savs viedoklis, viņš prata to aizstāvēt, ar cieņu attiecās pret partneru viedokli.

Ja skatāmies plašāk, tad mūsdienu vēsturē ir daudz labu un ļoti interesantu cilvēku.

L.Barbers: Pēteris Lielais – Lielās Krievijas radītājs. Vai gan te vēl kas ir piebilstams?!

Mans pēdējais jautājums: Prezidenta kungs, lielie līderi vienmēr gatavo sev pēcnācējus. Li Guanjao [Singapūras premjerministrs no 1959. līdz 1990.gadm] sagatavoja pēcnācēju. Padalieties, lūdzu, ar mums, kādu procesu Jūs izmantosiet sava pēcnācēja izvēlē?

Vladimirs Putins: Bez pārspīlēšanas varu Jums pateikt, ka es par to domāju visu laiku sākot jau no 2000. gada. Mainās situācija, mainās noteiktas prasības pret cilvēkiem. Bet gala beigās, saku to bez pārspīlējumiem un pafosa, gala lēmumu ir jāpieņem Krievijas tautai.

Lai ko un kā nedarītu esošais vadītājs, lai ko un kā viņš nestādītu priekšā, gala vārdu saka vēlētājs, Krievijas Federācijas pilsonis.

L.Barbers: Tātad izvēli apstiprinās Krievijas vēlētāji balsošanas procesā caur [Valsts] Domi? [Valsts Dome – Krievijas parlaments]

Vladimirs Putins: Kāpēc caur Domi? Caur tiešām vēlēšanām, vispārējām tiešām [prezidenta] vēlēšanām. Protams, tas nenotiek tā kā pie jums Lielbritānijā. Mums ir demokrātiska valsts. [Smejas]

Jums viens līderis aizgāja un nākamais līderis, kurš faktiski pēc fakta būs valsts pirmā persona, netiek ievēlēts no iedzīvotāju vidus tiešās vēlēšanās, viņu ievēl valdošā partija.

Pie mums tā nenotiek, mums ir demokrātiska valsts. Pie mums, ja valsts pirmā persona kaut kādu iemeslu dēļ aiziet (veselības stāvokļa dēļ kā Boriss Jeļcins vai beidzoties pilnvaru termiņam), tad tiek rīkotas tiešas [prezidenta] vēlēšanas visiem valsts iedzīvotājiem.

Tā arī būs šajā gadījumā. Protams, esošais vadītājs vienmēr kādu atbalsta un tas ir nozīmīgs atbalsts, ja viņš pats bauda tautas cieņu un uzticību, tomēr gala izvēli vienmēr izdara Krievijas Federācijas pilsoņi.

L.Barbers: Es nevaru nenorādīt, ka pirms ievēlēšanas vēlēšanās Jūs bijāt Prezidenta pienākumu izpildītājs.

Vladimirs Putins: Jā, tieši tā arī bija. Nu un? Es biju pienākumu izpildītājs un, lai kļūtu par pilnvērtīgu valsts vadītāju, man bija jāiet uz vēlēšanām, ko es arī izdarīju.

Es esmu pateicīgs Krievijas pilsoņiem, ka viņi man toreiz un nākamos gadus vēlēšanās uzticēja būt par Krievijas valsts vadītāju – tā ir liela cieņa.

L.Barbers: Prezidenta kungs, paldies Jums par to, ka Jūs, šeit Maskavā, Kremlī, atvēlējāt laiku The Financial Times.

Vladimirs Putins: Paldies jums par interesi, kas notiek Krievijā, paldies par to, ka izrādāt interesi, ko domā Krievija par mūsdienu starptautiskajiem jautājumiem, un par šodienas interesanto sarunu. Man šķiet tā tik tiešām bija interesanta.

Liels paldies.

Avoti:
http://kremlin.ru/events/president/news/60836

Informācijas aģentūra
/16.07.2019/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: VLADIMIRS PUTINS | 3 komentāri

Kāpēc jāatjauno Policijas akadēmija?

Tā kā gan sabiedrībā, gan speciālistu vidū ir aktualizēts jautājums par Policijas akadēmijas atjaunošanu un tā kā tās rezultāts izskatās atkal var būt negatīvs, ir vērts uzskaitīt elementāras iekšējās drošības ābeces patiesības, no kurām izriet, ka Latvijas Policijas akadēmijas (LPA) likvidācija bija liela kļūda (ja ne politisks noziegums, valsts nodevība, diversija) un ka Policijas akadēmija (vienalga ar kādu nosaukumu) obligāti ir jāatjauno.

Iekšlietu sistēma – civilizētas sabiedrības pastāvēšanas un jebkādas formas valstiskuma pamatu pamats (obligāts nosacījums)

Pirmkārt, ir jāsaprot, ka policija ir galvenais (jeb nesošais) iekšējās drošības sistēmas (Iekšlietu sistēmas) elements. Savukārt pati Iekšlietu sistēma ir ja ne ilgtermiņā visbūtiskākā, tad noteikti īstermiņā vissvarīgākā un attiecīgi visvairāk aizsargājamā un kopjamā no visām valsti veidojošajām nozaru sistēmām, jo, ja Iekšlietu sistēma sāk uzrādīt nopietnus darbības traucējumus vai vispār pārstāj funkcionēt, tad viss valsts pārvaldes mehānisms strauji pārstāj darboties.

Cilvēkiem ir tendence nenovērtēt to labo, bez kā viņi nevar iztikt un kas klusiņām pilda savu funkciju. Tā ir arī ar Iekšlietu sistēmu. Papildus tam cilvēkiem pret policiju ir negatīvi aizspriedumi, kam ir vairāki iemesli: policijai ir tiesības sodīt, policisti parasti nav samāksloti laipni un necenšas izdabāt katra individuālajām iegribām, policisti var būt nepatīkami tieši, atklāti un skarbi, policija ne vienmēr spēj izdarīt visu, ko no tās sagaida un bieži vien pilda savas funkcijas nepietiekamā apmērā, policisti reizēm uz cilvēkiem skatās kā uz noziedzniekiem. Un, protams, arī policijā strādā dažādi cilvēki un policistu vidū arī mēdz būt “melnās avis”, kuras ļaunprātīgi izmanto savu dienesta stāvokli. Tomēr, ja personiski tiekam apdraudēti, ir izdarīts smags noziegums vai tiek apdraudēta sabiedriskā kārtība, mēs pēc palīdzības vēršamies policijā, kas iespēju robežās cenšas palīdzēt un visbiežāk arī palīdz.

Izglītības un veselības aizsardzības sistēmas stratēģiski ir sabiedriski nozīmīgākas par Iekšlietu sistēmu, bet, lai būtu vide, kur droši varētu strādāt skolotāji un ārsti, nepārtraukti ir jāstrādā policistiem. Pietiek tikai uz dažām dienām paralizēt Iekšlietu sistēmas darbību un sabiedrību tūlīt pat pārņem mežonīgs un izcili nežēlīgs haoss ar attiecīgiem cilvēku upuriem.

Jebkurā sabiedrībā ir elementi, kuri visdažādāko iemeslu dēļ neieredz esošo lietu kārtību un labprāt to kardināli mainītu, ja vien rastos tāda iespēja. Lielākai daļai no tiem ir egoistiska antisabiedriskā motivācija. Tie ir vienkārši krimināli orientēti indivīdi, kurus ierobežo tikai reāla pretspēka esamība. Šis pretspēks ir policija un visa Iekšlietu sistēma kopumā. Katrs no šiem indivīdiem zin, ka nedrīkst pārkāpt noteiktas robežas, pretējā gadījumā atbrauks policija un … rīkosies pēc apstākļiem kārtības nodrošināšanai. Tāpēc viņi sevi ierobežo paši (ja nesanāk, tad agri vai vēlu saņem, ko pelnījuši) un sabiedrībā tiek uzturēts noteikts kārtības līmenis.

Ja kaut kādu iemeslu dēļ policija tiek paralizēta (politiskā krīze, iekšējas jukas, masu nekārtības, dabas katastrofas, pilsoņu karš, ārvalstu iebrukums, Iekšlietu sistēmas noārdīšana utt.), šie elementi nekavējoties masveidā sāk zagt, laupīt, demolēt, piekaut, izvarot, spīdzināt, nogalināt. Vienīgais, kas tos sākotnēji aptur, ir šaubas par to, ka ir iestājies īstais mirklis un nu policija vairs neatbrauks, tāpēc acīmredzamas policijas darba paralīzes pazīmes uz šo kontingentu iedarbojas mobilizējoši.

Šāds sabiedriskais stāvoklis ir vairāk kā šausmīgs un tas spēj ātri padarīt par nebijušiem agrākos sabiedriskos sasniegumus un likvidēt visus uzkrājumus. Un nepieļauj to Iekšlietu sistēma kopumā, pirmkārt policija un tie policisti, kuri dienu no dienas (ar attiecīgām sekām priekš sevis personīgi) ir spiesti saskarties ar šo kontingentu. Tāpēc nepieciešams, lai šādi cilvēki vispār būtu, nepieciešams viņus atrast, atlasīt, apmācīt, aprīkot un motivēt pildīt šo ļoti smago, bet tik nepieciešamo sabiedrisko pienākumu. Tas ir viens no nacionālās drošības pamatjautājumiem.

Iekšlietu sistēma spēj funkcionēt tikai kā sistēma

Lai gan augstāk aprakstītajam krimināli orientētajam kontingentam pretī stāv policija un konkrēti policisti, to un citus sabiedrībai kaitīgus elementus un tendences nepārtraukti spēj turēt rāmjos tikai Iekšlietu sistēma kopumā, kura darbojas tieši kā sistēma. Ja iestājas melnā X stunda, kad Iekšlietu sistēma pārstāj funkcionēt, tad katrs atsevišķais policists, lai cik spējīgs viņš arī nebūtu, kļūst vai nu jo īpaši apdraudēts (dēļ attiecīgā kontingenta dziļā naida pret visiem policistiem) vai arī ir spiests pielāgoties videi un sākt rīkoties bandītiskām metodēm.

Policistu padara par policistu nevis viņa personiskās īpašības, bet gan apstāklis, ka viņš ir darbojošās Iekšlietu sistēmas sastāvdaļa un pilda tās funkcijas. Tāpēc viena no svarīgākajām Iekšlietu sistēmas funkcijām ir spēja saglabāt un pilnveidot savu darbību tieši kā sistēmai. Bet tas ir atkarīgs no Iekšlietu sistēmas un tās svarīgāko organizatorisko struktūru vadības. Šiem cilvēkiem ir jāzin un jāizprot visa sistēma kopumā. Šādi cilvēki var nākt tikai no Iekšlietu sistēmas (policijas) vides, viņiem ir jāstrādā Iekšlietu sistēmā un viņiem ir jābūt pietiekami lielā skaitā, kas nodrošina sistēmas stabilitāti, ja tās vadībā politisku peripētiju rezultātā nonāk kāds “muļķis” vai kaitnieks. Attiecīgi ir jābūt kādai atsevišķai vietai Iekšlietu sistēmā vai tuvu tai, kur šie cilvēki var iegūt attiecīgas teorētiskās zināšanas, tās papildināt un attīstīt. Arī tas ir nacionālās drošības jautājums.

Izmeklēšana un vainīgo identificēšana – viena no policijas pamatfunkcijām

Pretsabiedriskas aktivitātes un to veicēji mēdz būt dažādi. Ir primitīvs kriminālais kontingents un samērā primitīvi to pastrādātie noziegumi, daudzi no kuriem tiek izdarīti impulsīvi mirkļa iespaidā, un ir gudrāki noziedznieki un noziegumi, kurus nevar uzreiz, ātri un vienkārši atklāt.

Kā iepriekš tika minēts, primitīvie noziegumi un noziedznieki ir vairāk kā bīstami sabiedrības pastāvēšanai, tomēr tos ir samērā viegli identificēt un puslīdz vienkārši turēt paklausībā. Tam nepieciešams tikai nepārtraukti demonstrēt spēku un sodīt katru, kurš tiek noķerts “uz karstām pēdām”.

Bet sarežģītākus un grūtāk atklājamus noziegumus ir jāizmeklē, lai precīzi identificētu gan noziegumu veikšanas apstākļus, gan personas, kas to izdarīja. Te virspusējas un aptuvenas metodes neder un ir vajadzīga precizitāte, kas nav viegli un reizēm šķiet neiespējami. Šajos gadījumos ir svarīgi agri vai vēlu katru noziedznieku tomēr noķert un neaizskart nevainīgus cilvēkus. Tas ir ne mazāk svarīgi, jo arī šie noziedznieki, sajūtoties nesodīti, tikai kāpinās savu noziedzīgo darbību, kas var novest līdz līdzīgām sekām kā iepriekš jau tika aprakstīts, tikai ilgākā laika posmā un ar citādām izpausmēm.

Tāpēc, paralēli kārtības nodrošināšanas funkcijai, izmeklēšana ir viena no policijas pamatfunkcijām, kura ir jāapgūst. Pie tam, ja kārtības nodrošināšanā galvenais ir fiziskais spēks un izturība, speciālās prasmes un iekšējā pārliecība, tad izmeklēšanai nepieciešamas īpašas intelektuālās spējas, iemaņas un zināšanas, kuras var iegūt tikai pietiekami ilgstošas un augsti kvalificētas apmācības rezultātā.

Un tā kā izmeklēšana ir policijas pamatfunkcija, kura kā iemaņa ir nepieciešama gan kārtības nodrošināšanai, gan citu policijas funkciju veikšanai, tad izmeklēšanas pamati ir jāapgūst un jāzin katram policistam. Lūk, ar to Latvijā izskatās ir pietiekami lielas problēmas, kas lēni, bet droši deintelektualizē un noārda policiju un, procesam sasniedzot savu loģisko galapunktu, tam var būt pat valstij letālas sekas.

Operatīvo darbību kopums – nozīmīgākās policista iemaņas

Izmeklēti tiek noziegumi, kuri jau ir pastrādāti. Pie tam noziedznieki parasti cenšas slēpt nozieguma pēdas un, ja tas tiek darīts pietiekami pārdomāti, tad tas viņiem var arī izdoties. Tad noziegums var palikt neatklāts, bet noziedznieki nesodīti.

Lai mazinātu šādu iespējamību un radītu papildus iespējas noziegumu atklāšanā, prognozēšanā un preventīvā novēršanā, Iekšlietu sistēmas rīcībā ir operatīvās darbības metodes, kas to paceļ ievērojami augstākā līmenī par jebkuru subjektu, kura rīcībā nav šo metožu.

Tāpēc katram policistam ir jāapgūst un jāzin arī operatīvās darbības pamati. Tas savukārt prasa ne tikai intelektuālās spējas un zināšanas, bet arī noteiktas morāli – ētiskas īpašības, īpašu uzskaiti un kontroli, kā arī konfidencialitātes režīma garantētu ievērošanu.

Policists nav tikai jurists, policists ir kas vairāk

Rezumējot, ir jānorāda, ka policists nevar būt tikai jurists. Policistam ir jābūt daudz plašākām iemaņām un zināšanām kā juristam, tāpēc tikai juridiskā izglītība policistam ir nepietiekama, attiecīgi obligāti ir jābūt specializētai policistu izglītības sistēmai, kura dod pilnu policistam nepieciešamo zināšanu spektru un, nepieciešamības gadījumā, daļu no tām kā papildinājumu esošajām.

Īsumā uzskaitot, var minēt sekojošas zināšanas un iemaņas, kuras nepieciešamas katram policistam: laba fiziskā sagatavotība, praktiskā psiholoģija, speciālās iemaņas, pozitīvas morāli – ētiskās īpašības, disciplinētība, jurisprudence, praktiskā vadībzinība (spēja organizēt), loģika un izziņas filozofija, praktiskā aktiermāksla, tehniskās zināšanas, operatīvās darbības pamati utt.

Citiem vārdiem sakot, katram policistam ir jābūt cik iespējams universālam un jāizprot visa Iekšlietu sistēma kopumā un sava vieta tajā.

Iekšlietu sistēmas uzbūve

Iekšlietu sistēmu var saprast divējādās nozīmēs – šaurākā jeb aktuāli formālajā un plašākā jeb vēsturiskajā jeb funkcionālajā.

Šaurākā nozīmē Iekšlietu sistēma ir visas Iekšlietu ministrijai pakļautās iestādes. Uz 2019.gada vidu tās ir: Valsts policija (+ Valsts policijas koledža), Valsts drošības dienests, Valsts robežsardze (+Valsts robežsardzes koledža), Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (+ Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledža), Iekšējās drošības birojs, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, Iekšlietu ministrijas Informācijas centrs, Iekšlietu ministrijas veselības un sporta centrs, Iekšlietu ministrijas poliklīnika un Nodrošinājuma valsts aģentūra. Attiecīgi tādas iestādes kā KNAB, VID Nodokļu un muitas policijas pārvalde, Ieslodzījuma vietu pārvalde, pašvaldību policijas, ostu policijas un citas funkcionāli radniecīgas iestādes nav pieskaitāmas Iekšlietu sistēmai, jo formāli nav pakļautas Iekšlietu ministram. Šāda pieeja ir formāli pareiza, bet funkcionāli ierobežota un pat kļūdaina.

Plašākā nozīmē Iekšlietu sistēmā ietilpst pirmkārt policija un slepenpolicija (visplašākajā šo terminu izpratnē) ar visām atbalsta struktūrām, kā arī robežsardze un glābšanas dienests ar savām atbalsta struktūrām.

Ja šo modeli, kura funkcionālā loģika ir pietiekami vienkārša un saprotama, “pārtulko” mūsdienu institucionālajā “valodā”, tad plašākā izpratnē Iekšlietu sistēmā ietilpst sekojošas struktūras: policija (Valsts policija, Iekšējās drošības birojs, KNAB, VID Nodokļu un muitas policijas pārvalde, pašvaldību policijas, ostu policijas, Ieslodzījuma vietu pārvalde, kā arī apsardzes un detektīva pakalpojumu sniedzēji un vēl virkne personu un uzņēmumu ar noteiktu specializāciju), slepenpolicija (VDD un noteiktā mērā SAB), robežsardze (Valsts robežsardze), glābšanas dienests (Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests), kā arī atbalsta struktūras – informatīvā (Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, Iekšlietu ministrijas Informācijas centrs u.c.), sagādes (Nodrošinājuma valsts aģentūra), izglītības (Valsts policijas koledža, Valsts robežsardzes koledža, Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledža un citas mācību iestādes, kuras ir iesaistītas attiecīgo pamatstruktūru darbinieku apmācīšanā) un medicīnas (Iekšlietu ministrijas veselības un sporta centrs, Iekšlietu ministrijas poliklīnika u.c.).

Funkcionālā ziņā ievērojami no citām Iekšlietu sistēmas iestādēm atšķiras glābšanas dienests, tāpēc tam ir jābūt autonomi nodalītam. Mazāk krasi, bet tāpat pietiekami būtiski atšķiras robežsardze. Robežsargi daļēji ir policisti, kuri specializējušies robežas apsargāšanā, bet daļēji – karavīri, kuriem tieša ārēja ienaidnieka iebrukuma gadījumā pirmajiem ir jāuzsāk cīņa. Tāpēc arī robežsardzei Iekšlietu sistēmā ir jābūt autonomai. Paliek tikai policija un tās slepenais atspulgs, kas arī ir Iekšlietu sistēmas galvenais saturs.

Šī modeļa sakarā ir jānorāda, ka Iekšlietu sistēmā principiāli nevar ietilpt armijas struktūras, jo armijai ir pavisam citi uzdevumi un darbības metodes, kas principiāli atšķiras no Iekšlietu sistēmas uzdevumiem un metodēm. Tas attiecas arī uz tādām Iekšlietu sistēmai funkcionāli tuvām iestādēm kā militārā policija (NBS Militārā policija), militārais specdienests (Militārās izlūkošanas un drošības dienests) un militārais apsardzes dienests. Šīs iestādes noteikti var izmantot daļu no Iekšlietu sistēmas kompetencēm, bet tām tās tāpat būs jāpapildina un jāpavērš savai funkcionālajai nepieciešamībai vajadzīgajā virzienā.

Vēl jānorāda, ka viens no iekšējās drošības obligātiem priekšnosacījumiem ir Iekšlietu sistēmas tāda vai cita veida kontrole (gan policijas, gan slepenpolicijas) pār visām armijas struktūrām. Ja šī kontrole zūd un armija iekšpolitikā sāk realizēt savu, neatkarīgu politiku, tad šādu valsti un sabiedrību drīzumā sagaida drūmi laiki, jo armija ir orientēta uz karu un iekšēji ir noskaņota karot vienalga ar ko un tāpēc ka armijas struktūras dēļ savas funkcijas ir vienkāršākas (primitīvākas) un mazintelektuālākas. Tāpēc Iekšlietu sistēma nedrīkst iet militāro struktūru “pavadā” un jo īpaši tas attiecas uz Iekšlietu sistēmas darbinieku apmācību.

Vēsturiskais aspekts

Jebkuru organizatorisku transformāciju gadījumā, lai tās būtu cik iespējams funkcionāli veiksmīgas un efektīvas, jāņem vērā ne tikai esošais stāvoklis, sasniedzamais mērķis un pieejamie resursi, bet arī vēsturiskais aspekts. Tas ir iepriekšējo funkcionālo un organizatorisko izmaiņu vēsture un to rezultāti.

Pareizas vēsturiskā aspekta izpratnes gadījumā ir iespējams panākt visoptimālāko funkcijas nodrošināšanas rezultātu, bet vēsturiskā aspekta neizpratne noved pie kļūdām, kuras var izrādīties smagas un pat letālas. Šāda veida kļūda bija arī Latvijas Policijas akadēmijas likvidācija.

Latvijas Republikas Iekšlietu sistēmas vēsturiskais aspekts ir padomju laiku pieredze. Pat vairāk, visa Iekšlietu sistēma un atsevišķas tās iestādes tādā vai citādā veidā ir “izaugušas” no padomju laiku prakses, balstās tajā un, nu jau bieži pat pašiem neapzinoties, izmanto līdzīgu pieeju un metodes.

Lai gan intensīvas padomju laiku noliegšanas propagandas ietekmē tas var šķist kā negatīvi vērtējams apstāklis, realitāte rāda ko citu. Latvijas Iekšlietu sistēma, neskatoties uz visām tās problēmām, joprojām uzrāda pietiekami labus darbības rādītājus. Pie tam, ne tikai formālus, bet arī praktiskus un katram acīmredzamus. Latvija šai ziņā ir pārāka par daudzām pasaules valstīm, tai skaitā arī atsevišķām lielvalstīm.

Latvijā ir normāli kriminogēnie rādītāji un nav skaļu noziegumu ar lielu upuru skaitu. Un Latvijā cilvēki var mierīgi staigāt pa ielām (tai skaitā vakaros), pārāk daudz neuztraucoties par savu drošību, jo policija strādā, policija ir blakām, policija nepārtraukti patrulē un nav tādu vietu vai rajonu, kuros policija baidītos rādīties. Savukārt pat ASV, Lielbritānijā un Vācijā ir tādas vietas, kur tik augsts drošības līmenis ir kas neiedomājams.

Šāda Latvijas Iekšlietu sistēmas veiktspēja ir loģiska, jo PSRS savulaik bija kā minimums otra varenākā pasaules lielvalsts ar īpašu “ieciklēšanos” uz visu veidu drošību (PSRS mantiniece Krievija joprojām ir starp pasaules līdervalstīm drošības tehnoloģiju un metožu jomā). No PSRS mantotā iekšējās drošības sistēma ir milzīgu resursu koncentrācijas un pūliņu rezultāts, kura, pārveidota un noteiktā mērā deformēta, Latvijā tomēr strādā īpaši labvēlīgā vidē (maza teritorija, mazs iedzīvotāju skaits, daudzu un grūtu “virsuzdevumu” neesamība). Tā ir ļoti liela vērtība, ko cik iespējams jācenšas saglabāt un attīstīt.

Tas, kas apmierinošā apjomā nestrādā, ir sarežģītu un organizētu noziedzīgu grupu (ONG) pastrādātu noziegumu atklāšana, bet tā nav primāri Iekšlietu sistēmas vaina, bet gan visas Latvijas Republikas un tās politiskās sistēmas problēma, kura izriet no Latvijas dažādu veidu pakļautības ārējiem spēkiem. Tieši lai minimizētu šo destruktīvo ietekmi un izdevīgā brīdī pacenstos no tās atbrīvoties, katram policistam ir jābūt maksimāli motivētam, maksimāli universālam un maksimāli zinošam. Tāpēc arī ir vajadzīga Policijas akadēmija. Savukārt ārējiem spēkiem, kuri tieši un caur ONG novājina un ietekmē Latviju, kā reiz ir nepieciešams tieši pretējais – Latvijas Iekšlietu sistēmas deintelektualizācija, kas strauji tika pastiprināta līdz ar LPA likvidāciju.

Rezumējot, jāsecina, ka no padomju laikiem mantotā Iekšlietu sistēma strādā pietiekami apmierinoši un, tas, kas nestrādā kā nākas, nav tieši saistīts ar pašu Iekšlietu sistēmu. Tāpēc nav “jātaisa revolūcija”, nav viss vecais jānojauc, kas nemaz nav iespējams bez Iekšlietu sistēmas paralīzes un attiecīgajām drausmīgajām sekām, bet ir jāpilnveido esošā sistēma, ņemot vērā padomju pieredzi un praksi. Izejot no tā ir jāveido arī Iekšlietu sistēmas apmācību sistēma un tāpēc ir jāatjauno arī “milicijas skola” – Policijas akadēmija.

Konceptuālā ziņojuma “Par tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonu izglītības sistēmas pilnveidi” (2019) analīze

2019.gada martā tika publiskots konceptuāls ziņojums “Par tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonu izglītības sistēmas pilnveidi” (http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40466124), kurš tika sagatavots, izpildot Deklarācijas par Māra Kučinska vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību 87.punktā balstītu uzdevumu (“Atbilstoši mūsdienu sabiedrības prasībām attīstīsim izmeklētāju un operatīvo darbinieku izglītības saturu un veicināsim attiecīgo studiju programmu pilnveidošanu, lai ar kvalificētu personālu nodrošinātu perspektīvā darbības subjektus un iestādes ar kriminālprocesa veikšanas tiesībām, tai skaitā izveidosim Valsts policijas vecāko virsnieku otrā līmeņa augstākās profesionālās izglītības sistēmu atbilstoši jaunizveidotajam profesijas standartam“).

Vispirms jānorāda, ka no ziņojuma teksta izriet, ka LPA likvidēšana bija kļūda, kura “varēja apdraudēt personāla atjaunotni Valsts policijā” un kuras rezultātā ir pasliktinājusies policistu apmācību kvalitāte. Tas ir, Lindas Mūrnieces (partija “Vienotība”(tagad “Jaunā Vienotība”)) pieņemtā politiskā lēmuma rezultātā no apmēram 2011.gada līdz šim mirklim policisti iegūst zemākas kvalitātes izglītību, kuru ziņojuma autori raksturo šādi: “studiju saturs ir atrauts no nozares specifiskajām vajadzībām”, “tas nav tieši orientēts uz policijas darba specifiku un kompetenču attīstīšanu kādā no policijas darba specializācijām”, “studiju programmā nav paredzēti specializāciju moduļi (vairāku specializācijas studiju kursu kopums), kas ļautu amatpersonai iegūt amatam nepieciešamo zināšanu, prasmju un iemaņu kopumu”, “speciālo studiju kursu nepietiekamība atstāja ietekmi uz programmas absolventu dienesta pienākumu izpildes kvalitāti”, “amatos nonāk amatpersonas ar konkrētam amatam (dienestam) nepietiekamu profesionālo kvalifikāciju un zināšanām”. Esošā situācija ar policistu apmācībām tiek raksturota tā: “Šāda situācija pēc savas būtības ir absurda un nevar tikt turpināta, jo birokrātiskas un normatīvu priekšrakstu diktētas procedūras izpilde nav orientēta uz galveno kritēriju–izglītības kvalitāti un stabilitāti.”

Tātad Latvijas Policijas akadēmijas likvidācijas sekas oficiālā līmenī ir konstatētas un uzrādītas. Tas ir labi un par to ziņojuma autoriem liels paldies. (Uzskaitītās sekas liecina par labu versijai, ka LPA likvidācija nebija tikai kļūda, bet gan politisks noziegums un diversija.)

Bet tālāk seko dīvainības. Pirmā no tām – bažas par Valsts policijas koledžas un abu pārējo IeM koledžu likteni. Neapšaubāmi šīs koledžas ir vajadzīgas un to prakse obligāti saglabājama. Konkrēti ar VPK viss ir kārtībā, izņemot apstākli, ka tikai VPK mācību kurss ir daudz par šauru un ir ievērojami papildināms. Bet nav saprotams kādēļ tik nopietnā jautājumā tiek pieļauta tik šauri formāla pieeja. No vienas puses tiek izteikts pēc būtības izskatāms priekšlikums, ka IDA būtu lietderīgi apvienot visas esošās IeM mācību iestādes, bet uzreiz tiek pateikts, ka tādējādi tiks apdraudētas esošās koledžu mācību programmas, jo “saskaņā ar Profesionālās izglītības likuma 16.panta pirmās daļas 4.punktu profesionālās vidējās izglītības un arodizglītības programmas var īstenot arī koledžās, bet augstskolām nav paredzētas tādas tiesības”.

It kā nevarētu mainīt šo likuma normu, it kā nevarētu saglabāt koledžas kā juridiskus subjektus un papildus veidot augstskolu, it kā nevarētu esošās koledžas papildināt ar augstskolu kursiem un it kā nevarētu izdomāt vēl kādu citu risinājumu, kurš ļauj apvienot visas praktiski nepieciešamās pieejas (piemēram, speciālā likumā atrunāta Iekšlietu ministrijas Mācību centra izveide, kurš dēļ savas acīmredzamās specifikas tiktu izcelts “ārpus” citām mācību iestādēm ar augstskolām pielīdzināmu īpašu statusu). Tas viss ir izdarāms, ja dara un, ja vispār grib darīt, nevis tikai atrunāties.

Otrkārt, vairāk kā dīvaini izskatās neadekvāta žēlošanās par IDA izveidošanas dārdzību, kad runa iet par tik fundamentālu un nopietnu valsts iekšējās drošības jautājumu. Šādos gadījumos, kā mēdz teikt, “tirdziņš ir nevietā”.

No vienas puses ziņojumā ir atsauces uz Valsts aizsardzības koncepciju, kura paredz “radīt kvalitatīvu un ilgtspējīgu augstākās izglītības sistēmu” arī “iekšlietu dienestu personālam”. Tiek pat minēta iespējama “iekšējās drošības vājināšanās”. Un skaidri un gaiši ir konstatēts: “Lielākajā skaitā Eiropas Savienības dalībvalstu ir izveidotas policijas akadēmijas, kuru profils ir policijas personāla sagatavošana dienestam dažāda līmeņa pēctecīgās izglītības programmās.”

Un tad sākas….”iecere par jaunas specializētas augstskolas (akadēmijas) izveidi tiesībaizsardzības iestāžu kapacitātes un darbības efektivitātes sekmēšanai pašreizējā sarežģītajā ģeopolitiskajā situācijā VAR ŠĶIST (!!!) tikai par loģisku un jēgpilnu soli valsts iekšējās drošības stiprināšanā”, kas beidzas ar sīkmanīgu un grāmatvedīgu (nevis policejisku) “kapeikošanos” par IDA izveidošanas it kā dārdzību, kuru pastiprina tādi izcili pamatoti “argumenti” kā “neizpildāmas augstskolu likumu prasības” un “pretruna īstenotajām reformām augstākajā izglītībā”. Sliktam dejotājam pat grīda traucē!

Citiem vārdiem sakot, ziņojuma autori no vienas puses faktiski konstatē, ka Latvija ir nepilnvērtīga valsts, jo tajā nav Policijas akadēmijas kā vairumā Eiropas valstu, bet no otras puses piedāvā saglabāt šo nepieļaujamo, aizvainojošo, ideoloģiski vājinošo un vienkārši bīstamo situāciju, balstoties uz sīkmanīgiem un pat smieklīgiem argumentiem.

Runājot par IDA izveidošanas izmaksām vēl jāņem vērā tāda plaši izplatīta parādība kā politiskā bezatbildība, kuru maldinoši mēdz apzīmēt ar politiskās atbildības terminu. Šis kā reiz ir labs gadījums, kad praktiski varētu pamēģināt vismaz kaut cik materializēt reālas politiskās atbildības principu.

IDA ir jāveido no jauna tādēļ, ka savulaik tika likvidēta LPA, attiecīgi par IDA izveidošanas izmaksām ir atbildīgas tās personas, kuras pieņēma šo lēmumu. Tā pirmkārt ir Linda Mūrniece, par kuras politisko lēmumu kolektīvi ir jāatbild arī tās partijai – “Jaunai Vienotībai”. Ejot pa IDA izveidošanas ceļu, papildus var “piestādīt” politisku un iespējams arī tiesisku rēķinu Mūrnieces kundzei. Un ne jau zaudējumu kompensēšanai, kas visdrīzāk nav iespējams, bet gan, lai mazinātu šādu kļūdu ar smagām sekām vai politisko noziegumu atkārtošanās varbūtību nākotnē. Noziedzniekus liek cietumā tai skaitā arī citiem par biedinājumu, līdzīgi Mūrnieces kundze būtu pelnījusi saņemt tiešu savas bezatbildīgās rīcības vērtējumu ar vismaz smagām ekonomiskām sekām priekš sevis personiski. Atklāts paliek jautājums, vai tas maz ir iespējams, kamēr premjerministrs ir “Jaunās Vienotības” pārstāvis? Ja Krišjānis Kariņš vai viņa partija ir spējīgi publiski atzīt savas kļūdas un mēģināt tās labot, tad iespējams, ka jā. Ja nē, tad… nevajag brīnīties un apvainoties, ka Latviju mēdz saukt par “failed state”.

Labi ziņojumā ir noraksturots esošais stāvoklis ar izmeklētājiem. Pirmkārt ziņojumā ir teikts, ka “Valsts policijā nepastāv atsevišķs amats ar nosaukumu “izmeklētājs”.” Un tālāk mēs uzzinām, ka “pirmstiesas izmeklēšanas darbu Valsts policijā īsteno kriminālpolicijas amatpersonas, kuru profesionālā sagatavošana tiek īstenota VPK un RSU”, “formālās izglītības procesam seko praktiskās pieredzes uzkrāšana pirmstiesas izmeklēšanas gaitā un profesionālā pilnveide VPK, Valsts administrācijas skolā un citās izglītības iestādēs Latvijā un ārvalstīs, t.sk. Eiropas Savienības Tiesībaizsardzības apmācības aģentūrā”, “Eiropas Komisija organizē dažādas starptautiskas konferences, kurās noziedzības apkarošanas eksperti var apmainīties ar jaunāko informāciju”, “dažādus apmācību kursus piedāvā arī Interpols un Eiropols”.

No vienas puses ir aprakstīta policijai necienīga knapināšanās ar ļoti svarīgas kompetences iegūšanu un ir jūtama ziņojuma autoru taisnošanās par šādu nepieļaujamu stāvokli. Tai pat laikā ziņojums atklāj vēsturiskos apstākļus, kuri tieši norāda uz problēmas cēloni un kā to atrisināt.

Kādēļ policijā nav atsevišķa amata ar nosaukumu “izmeklētājs”? Tādēļ, ka saskaņā ar padomju iekšlietu tradīciju, par izmeklētāju jāspēj būt jebkurai policijas amatpersonai un tāpēc visiem policistiem ir jādod vismaz attiecīgās kompetences pamati. Protams, ir specializācijas, atlase, kontrole, prakse un dienesta gaita, bet apmācību sistēmas pamat uzstādījums ir, ka jebkurš no dresējamajiem kadetiem ir potenciālais kārtībnieks, apsargs, izmeklētājs, operatīvais darbinieks un jebkuras Iekšlietu sistēmas struktūrvienības jebkura līmeņa vadītājs.

Savulaik milicijas skolā tādas kompetences deva un arī Latvijas Iekšlietu sistēma joprojām lielā mērā balstās uz šādu universālu un vispusīgu sagatavotību ieguvušiem kadriem. Tādu apmācību sistēmu arī vajag atjaunot, pretējā gadījumā Latvijas Iekšlietu sistēmas stāvoklis arvien tikai turpinās pasliktināties un noteiktā brīdī radīs sabiedrībai un valstij kritiskas sekas.

Nopietns trieciens pa šo pārdomāto, labi funkcionējošo un stabilo (var pat teikt – dzīvelīgo) sistēmu bija LPA likvidācija, kā rezultātā tagad “amatos nonāk amatpersonas ar konkrētam amatam (dienestam) nepietiekamu profesionālo kvalifikāciju un zināšanām”, “daudzu izmeklētāju iegūtā izglītība nav saistāma ar policijas izmeklēšanas darbu”.

“Ģenerālprokurors gada atskaišu sanāksmēs un medijos vairākkārtēji ir norādījis uz pirmstiesas izmeklēšanas kvalitātes kritumu, to zināmā mērā saistot arī ar izmeklētāju nepietiekamajām profesionālajām kompetencēm un nenokomplektēto amatu vietu dēļ. Kritika ir attiecināma uz visu pirmstiesas izmeklēšanas iestāžu darbu, bet pamatā uz Valsts policiju, kura ir lielākā pirmstiesas izmeklēšanas iestāde valstī.”

Labi esošo situāciju izmeklēšanas jomā (uz 2016.gadu) ir aprakstījis bijušais prokurors Klementijs Rancāns (raksts pieejams te: https://infoagentura.wordpress.com/2017/02/16/latvijas-ieksejas-drosibas-galvenais-drauds-tadu-izmekletaju-trukums-kuri-prot-veikt-izmeklesanu-un-kuriem-prokurori-un-tiesa-prieksnieciba-to-lauj-darit/ ). Vispārinot un atmetot visu konkrēto un specifisko, galvenā problēma, kuru akcentē Rancāns, ir izmeklēšanas procesa pārmērīgā formalizācija.

Šo problēmu labi ilustrē, piemēram, finanšu policijas kadru politika, kura par galveno nosacījumu izmeklētāju atlasē ir izvēlējusies … kriminālprocesa likuma zināšanas. Attiecīgi formālais tiek uzskatīts par svarīgāku, nekā būtība. Vadoties pēc šādas pieejas, celtniecībā inženierus vajadzētu atlasīt pēc būvniecības likuma zināšanas.

Šāda pieeja, kura rada ilgstoši negatīvas sekas, ir kā rezultāts radikālu juristu invāzijai visās dzīves sfērās, kuri tās formalizē pēc savas teorētiskās un no prakses reizēm pilnīgi atrautās saprašanas. Attiecīgo sfēru speciālisti parasti cenšas neņemt šādus pārveidotājus par pilnu, bet ne vienmēr tas izdodas, vēl jo vairāk tādēļ, ka šādi juristi mēdz būt administratīvi agresīvi ar tieksmi par katru cenu uztiept savu murgaino (pārmērīgi teorētisko, samudžināto, ar realitāti mazsaistīto vai nesaistīto) pieeju.

Iekšlietu sistēmā šī parādība izpaužas mēģinājumā policistus noreducēt, deģenerēt līdz tikai juristiem. Un ir skaidrs arī kāpēc, jo iepriekš aprakstītie policisti ar attiecīgajām universālajām iemaņām ir gan cilvēcīgi, gan profesionāli pārāki par juristiem, kas tiem, protams, nepatīk. Un arī tāpēc, ka tā ir iespēja kā siseņiem apsēst vēl vienu darbības jomu. LPA tādā ziņā bija liels traucēklis un šai varzai pilnīgi noteikti nav nepieciešama IDA vai tamlīdzīgas mācību iestādes izveidošana.

Kā galvenā iestāde, kura tieši un netieši, apzināti un neapzināti lobē šādu jurista profesijas absolutizāciju, protams, ir Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte, ar kuru saistītās personas to un paši sevi uzskata par bezgala elitāriem un slimo ar attiecīgām slimībām (iedomība, pašpārliecinātība, vēlme nepamatoti pacelties virs citiem, kastiskums utt.). (Dēļ tā ka LU JF pat atļaujas kā studentu uzņemšanas kritēriju izmantot apstākli, ka kāds no iestāties gribētāja vecākiem ir beidzis LU JF, šo kantori vajadzētu pamatīgi iztīrīt vai vispār izdzenāt.) Šīm personām, protams, tādi kadri, kuri ir speciāli atlasīti, lai būtu brīvi no iepriekš minētajām negatīvajām īpašībām, un kuriem tās apmācības procesā tiek burtiski izsistas laukā, ir ļoti nepatīkami un neērti.

Zināmā mērā tas ir korporācijas, kura sastāv no rafinētām, smalkām un gudrām personām ar noziedzīgu ievirzi, konflikts ar Iekšlietu sistēmas vissvarīgāko elementu un attiecīgi arī pašu Iekšlietu sistēmu. Sabiedrības un valsts nacionālo interešu un iekšējās drošības vārdā ir jāsaglabā un jāstiprina tā sociālā grupa, kura ir kā pretspēks šāda tipa rafinētām antisociālām grupām. Tāpēc ir jāatjauno Policijas akadēmija.

Visbeidzot, ja apskata ziņojumā rekomendēto labāko risinājumu policistu izglītošanā, kas ir “jaunas struktūrvienības izveide kādā no valsts universitātēm”, tad tas ir nepietiekami efektīvs un mēreni pieņemams knapināšanās risinājums, gadījumā, ja ir nopietni un nekādi nepārvarami šķēršļi speciālas mācību iestādes radīšanai.

Objektīvi, šādu šķēršļu, protams, nav. (Vajadzīgos likumus var pieņemt vai izmainīt, cilvēkus atrast (viņi vēl ir), regālijas piešķirt, bet naudas visādos budžetos (kaut vai aizsardzības) ir pietiekami daudz.) Izņēmums iespējams varētu būt apstākli, ka tie spēki, kuri negrib, lai Latvijas Iekšlietu sistēma būtu ilgtermiņā efektīva, stabila un droša, ir tik spēcīgi, ka to destruktīvās ietekmes rezultātā šādu lēmumu nav iespējams pieņemt un realizēt. Tā būtu fakta atzīšana, ka Latvijas valsts politiku būtiski ietekmē un nosaka ONG līdzīgas grupas. Jeb, citiem vārdiem sakot, tas kārtējo reizi visiem uzskatāmi parādītu, ka Latvijas valsts ir “nozagta”. Bet arī šai gadījumā ir jāizdara mēģinājums, lai negatīva rezultāta gadījumā izgaismotos Latvijas asinis sūcošā “astoņkāja” “taustekļi”.

Speciālas struktūrvienības risinājums nav pietiekami efektīvs, jo tai tāpat būs jārēķinās ar visu mācību iestādi un tās interesēm, kas atstās ierobežojošu un varēs radīt pat negatīvu ietekmi uz mācību organizēšanu un mācību procesu. Ja jau tagad Iekšlietu sistēmas amatpersonas kā nepārvaramu šķērsli tik kritiski svarīgā jautājumā min izglītības likumu, tad šī risinājuma gadījumā par tik pat nepārvaramiem šķēršļiem var kļūt attiecīgās mācību iestādes iekšējie organizatoriskie dokumenti, struktūra un resursu nodrošinājums.

Ļoti būtisks ir Iekšlietu sistēmas mācību iestādes prestižs, kurš ir tieši saistīts ar policista profesijas prestižu gan potenciālo mācīties gribētāju acīs, gan visas sabiedrības acīs. Policista profesijas prestižs ir tieši saistīts ar visas Iekšlietu sistēmas prestižu un tāpēc tas tieši ietekmē valsts iekšējās drošības līmeni. Šī iemesla dēļ Iekšlietu sistēmas mācību iestādei ir jābūt autonomai un vispāratzītai. Savukārt speciālas struktūrvienības risinājums visiem parādīs to, ka policista profesija netiek pienācīgi novērtēta, un tiks nesamērīgi vairots tās mācību iestādes prestižs (RSU vai LU), kura ir spējusi paņemt “zem sevis” pat Iekšlietu sistēmas kadru apmācību. Šādam strukturālajam risinājumam būs permanenti negatīva ietekme uz situāciju valstī.

Galu galā, ne par velti vairumā Eiropas valstu policisti tiek apmācīti Policijas akadēmijās, kuras ir tai skaitā arī deklaratīvi prestižas mācību iestādes. Lai gan tādu pašu vai labāku rezultātu var panākt ar faktisko prestižu, kad mācību iestādei nav “skaļš” nosaukums, tas ir pieticīgs, bet faktiski pats mācību process ir līdzvērtīgs vai pārāks par mācību iestādēm ar “skaļiem” nosaukumiem. Ņemot vērā Latvijas Iekšlietu sistēmas vēsturisko aspektu, tas pat būtu labāks risinājums, lai gan pieņemams ir arī IDA variants.

Prokuroru un policistu institucionālā konfrontācija

Apskatot Iekšlietu sistēmu, ir jāņem vērā vēl viens būtisks apstāklis, kuram ir neviennozīmīgi nozīmīga loma esošās situācijas izveidē. Tas ir nepārtraukts, no attiecīgo iestāžu funkcijām izrietošs prokuratūras un policijas (agrāk – milicijas) konflikts, kuram ir objektīva daba.

Policija ir t.s. ”spēka struktūra”, iestāde, kurai ikdienā sabiedrības interešu vārdā ir tiesības pielietot spēku jeb vardarbību. Kā iepriekš tika parādīts, šīs tiesības policijai ir dotas objektīvu iemeslu dēļ un tai tās ir nepieciešamas, lai izpildītu kritiski svarīgu sabiedrisku funkciju. Tai pat laikā sabiedrības interesēs ir arī stingri kontrolēt kā šis spēks tiek pielietots, pret ko, cik pamatoti, kādos gadījumos utt., jo kategoriski nav pieļaujama nepamatota un pārmērīga spēka pielietošana no institūcijas puses, kurai legāli ir dotas tādas tiesības.

Galvenā policiju kontrolējošā iestāde ir prokuratūra un tā to dara pamatojoties uz likuma spēku un izmantojot likuma burtu. Šāda kontrole, protams, dabīgi rada nepārtrauktas konfliktsituācijas un savstarpēju nepatiku.

Prokuratūras veicamajai kontrolei ir iespējami vairāki rezultāti. Pirmkārt, normāls rezultāts, kad policija darbojas bez pārmērībām likuma un morāli – ētiskās robežās. Otrkārt, policijas darbu bremzējošs un demotivējošs, kad policija dēļ pārmērīgas kontroles sāk nepietiekami pildīt savas funkcijas (šo rezultātu labi raksturo plaši izplatīta atziņa: “policija noziedzniekus ķer, bet prokuratūra tos laiž vaļā”). Treškārt, konfrontējošs, kad policija iespēju robežās pretdarbojas prokuratūras virsvadībai. Ceturtkārt, hierarhiju veidojošs, kad prokuratūra institucionāli pakļauj policiju un policija kļūst par prokuratūras “piedēkli”, ko tā vada un izmanto pēc savas patikas. Visi šie rezultāti var izpausties vienlaicīgi.

Īpaša uzmanība ir jāpievērš ceturtajam apstāklim, jo tādējādi prokuratūra pati sāk pārvērsties par policiju (tikai prokuroriem pašiem personīgi nav tiesību pielietot vardarbību, viņu vietā, pēc viņu rīkojuma to dara policija) un ļoti aktuāls kļūst jautājums par pašas prokuratūras kontroli. Latvijā šī problēma apmierinošā līmenī nav atrisināta un prokurori tiek kontrolēti tikai nosacīti ar pretspēku sistēmas palīdzību, kad to potenciālās patvaļas iespējas netieši ierobežo tiesas, slepenpolicija, policija (“no apakšas” dēļ dziļās nepatikas pret prokuroriem) un mediji.

Vēl jāņem vērā, ka prokuratūra un prokurori ir visai sabiedrībai potenciāli bīstams elements, caur kuru ONG var veikt savu destruktīvo darbību vai pat pilnībā pārņemt kontroli pār policiju un valsti (“valsts nozagšana”). Un tā kā Latvijā ir redzamas “valsts nozagšanas” pazīmes, tad droši var secināt, ka attiecīgās ONG to realizēja un turpina realizēt caur prokuratūru. Tāpēc ir jāstiprina prokuratūras potenciālās destrukcijas ierobežojoši pretspēki, tai skaitā atjaunojot universālu policistu apmācības sistēmu.

Ja apskatam pašreizējo situāciju, tad ir jākonstatē, ka prokurori un visa juristu kasta savā tieksmē kontrolēt un “žmiegt” policistus ir “daspēlējušies” tik tālu, ka nu, izmantojot itāļu streika metodes, viņiem atklāti “liek virsū” un nu prokurori paši ir spiesti veikt izmeklēšanu vai arī riskēt “iesmērēt” tiesai faktiski neizmeklētas lietas, pēc tam mēģinot sarunāt ar tiesnesi sev labvēlīgu rezultātu (plaši tiek darīts gan viens, gan otrs, gan viss kopā un tā rezultātā visa cita starpā cietumā nonāk arī nevainīgi un nepietiekami vainīgi cilvēki).

Pie tam, ja agrāk prokuroru problēma bija kā piespiest policiju (miliciju) strādāt sev vēlamajā veidā un izpildīt to, ko viņi no tiem vēlas, tad tagad tas arvien biežāk kļūst par gandrīz neizpildāmu uzdevumu. Ja iepriekš “miliči” labā līmenī prata veikt izmeklēšanas un operatīvās darbības, tad jaunā ģenerācija bieži vien nepārzin pat elementārākās lietas. Un nepārzin tādēļ, ka nav apmācīti, bet nav apmācīti tādēļ, ka nav vairs skolu (milicijas skolas, LPA), kur to pienācīgā kvalitātē māca.

Tā prokurori papildus ir spiesti kļūt arī par skolotājiem; par sliktiem skolotājiem, jo negrib to darīt un tāpēc, ka paši nemaz to īsti neprot (teorētiski iespējams jā, bet praktiski ne pārāk).

Nu jau labu laiku izmeklēšanas kvalitāte policijā ir nokritusies tik zemu, ka pat prokuroriem tas ir kļuvis neizturami. Tagad bez maz vai katram tas ir acīmredzams un atbildība par katastrofāli slikto izmeklēšanas kvalitāti nu jau tiek prasīta arī no prokuroriem.

Kādēļ policijai ir nepieciešama sava specializēta augstskola?

Rezumējot, īsumā, kādēļ policijai visplašākā šī vārda nozīmē ir nepieciešama sava specializēta mācību iestāde, kura ir pielīdzināma augtskolām?

1. Iekšlietu sistēma ir viena no būtiskākajām un noteiktā mērā arī pati svarīgākā valsts pārvaldes sistēma. Ja nav Iekšlietu sistēmas, tad nav arī valsts un nav civilizētas sabiedrības. Tik lielā mērā, cik Iekšlietu sistēma nepilda savas funkcijas, tik lielā mērā valstij un sabiedrībai ir nopietnas eksistenciālas problēmas.
2. Iekšlietu sistēmai dēļ tās funkcionalitātes ir sava unikāla specifika, kura prasa tās īpašu nodalītību. Iekšlietu sistēmas kadrus nevar apmācīt tāpat kā skolotājus, ārstus, inženierus un citu profesiju pārstāvjus, un pat ne kā karavīrus, jo unikālā specifika prasa unikālu apmācību vidi un procesu.
3. Jāuztur profesijas prestižs gan atbilstošas kvalitātes kadru piesaistei un vēlākai motivēšanai, gan arī visas Iekšlietu sistēmas prestiža uzturēšanai, kas tieši ietekmē tās spēju pildīt savas funkcijas.
4. Jābūt nodrošinātam pilnai un garantētai mācību procesa kontrolei no Iekšlietu sistēmas vadības puses.
5. Pirms apmācību procesa uzsākšanas un apmācību laikā ir jāveic īpaša morāli – ētiskā atlase, audzināšana, pasaulskata un filozofijas “iepotēšana”.
6. Apmācību kvalitātei jābūt garantētai.
7. Apmācību procesā jādod zināšanas, kuras plaši nav afišējamas un kuru nesējiem ir jābūt uzskaitītiem un jātiek īpaši kontrolētiem.
8. Augstskolām pielīdzināta specializēta Iekšlietu sistēmas mācību iestāde ir obligāts patiesi neatkarīgas valsts institūts. Ja valstij nav pašai savas attiecīgas iestādes, tad tā ir spiesta “pārtikt” no citu valstu informatīvām “driskām”, kas ar lielu varbūtību samazina tās Iekšlietu sistēmas kvalitāti un padara to netieši vai ar laiku pat tieši atkarīgu no “donorvalsts”.
9. Iekšlietu sistēmai ir nepieciešama akadēmiska iestāde zinātniskās darbības veikšanai un bāze sarežģītu ar iekšējās drošības problemātiku saistītu kompleksu risinājumu meklēšanai.
10. Iekšlietu sistēmai tās darbības uzturēšanai ir garantēti nepieciešams noteikts skaits noteiktas kvalitātes kadru. Ja Iekšlietu sistēmā masveidā ieplūstošajiem kadriem nav nepieciešamās kvalitātes, tad šai virzienā degradējas arī pati Iekšlietu sistēma, kas var novest pat līdz pilnīgam tās sabrukumam.
11. Iekšlietu sistēmas darbinieku kompetences saglabāšanai un pilnveidošanai ir jāsaglabā to profesijas identitāte. Citiem vārdiem sakot, policista profesiju nedrīkst “izšķīdināt” citās nozarēs un profesijās, jo tad tā vairs nav policista profesija un tad tā vairs nav policija.

Agri vai vēlu Policijas akadēmija būs jāatjauno

Ja atmet sabiedrībai un valstij apokaliptiskus scenārijus, kuri arī var iestāties, tad jāsecina, ka agri vai vēlu izveidosies situācija, kad tādā vai citādā formā Policijas akadēmija būs jāatjauno. Tomēr labāk, lai tas notiek agrāk (tas ir tagad), jo tad sabiedrībai un Iekšlietu sistēmai tiks nodarīts mazāks kaitējums.

Jau uz 2018.gada Saeimas vēlēšanām vairākas politiskās partijas savās programmās ierakstīja solījumu atjaunot Policijas akadēmiju. Par to pirms vēlēšanām izteicās arī pašreizējais Iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens. Ja tas netiks izdarīts tagad, jautājums līdz ar to netiks noņemts no politiskās dienas kārtības un šo spēcinošo karogu arī turpmāk varēs izmantot jebkurš politiskās varas tīkotājs.

Kā nozīmīgs traucēklis Policijas akadēmijas atjaunošanai ir daļas (nospiedoši mazākās daļas) Iekšlietu sistēmas pārstāvju nostāja. Lai gan galvenā atbildīgā par LPA likvidāciju ir Linda Mūrniece, tomēr viņa šai destrukcijā nebija viena un to atbalstīja arī atsevišķas Iekšlietu sistēmas amatpersonas. Mūrniece jau sen kā ir aizgājusi, bet, spiežot pēc augstāk analizētā ziņojuma toņa, kāda no šīm amatpersonām ir palikusi un turpina savu destruktīvo darbību.

Tagad aktuāls ir jautājums, vai parija KPV.LV pildīs savu priekšvēlēšanu solījumu, vai to pildīs Sandis Ģirģens un vai viņi vismaz pamēģinās izlabot šo “Vienotības” radīto Latvijas iekšējās drošības apdraudējumu, kā destruktīvās sekas ir pierādītas un visiem acīmredzamas, vai arī nē? Vai jaunajam Iekšlietu ministram izdosies attīrīt ministriju, Valsts policiju un VPK no personām, kuras piedalījās šai sabotāžā un turpina to darīt joprojām? Laiks rādīs. Un pat, ja neizdosies, problēma nepazudīs un tikai pieņemsies spēkā, kas dos lielāku spēku un izredzes nākamajam mēģinājumam.

Ivars Prūsis
/29.04.2019/

Informācijas aģentūra
/29.04.2019/

Publicēts iekš Kat.: Specdienesti, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Krokodila asaras

Tā ir zīmīga pasaka, manuprāt:
Reiz suns savus mazuļus
Veda pastaigāt.
Nīlas krokodils sastapa viņus
Un aprija trīs kucēniņus.
Pēc šīm pusdienām visai sātīgām
Viņš nodevās pārdomām prātīgām
Un iesāka raudāt.
Redzot to,
Kucēni teica:
– Viņš nožēlo! –
Bet rīma tiem atsacīja:
– Cits iemesls asarām bija.
Bez brālīšiem skumji jums būs,
Vieni paši nu paliksiet jūs.
Es esmu tik labs…
Arī jūs mīļu prātu,
Ja tik es varētu, notiesātu,
Bet nevaru…
Jāiet jums tomēr būs mājās…
Ak vai! Cik es slikts!… –
Un viņš apraudājās.

Džanni Rodāri
Atdzejoja Jāzeps Osmanis
/1964/

Informācijas aģentūra
/12.04.2019/

Publicēts iekš DZEJA, Kat.: Izglītība, PASAKAS, Reģ.: Vispasaules, Veids: Apkopojums | Komentēt

Korupcija kā vēsturisks ASV politiskās sistēmas pamatelements

Makss Vēbers

Anglijas “caucus” politiskā sistēma bija mīkstināta partiju organizācijas forma, ja to salīdzina ar amerikāņu organizāciju, kurā īpaši agri un tīri tika izveidots plebiscitārais princips.

Amerikai saskaņā ar Džordža Vašingtona (1732 – 1799) ideju bija jābūt «gentlemen» pārvaldītai kopībai. Un džentlmenis arī tur tolaik bija zemes īpašnieks vai koledžas audzināšanu baudījis vīrs. Iesākumā tā arī bija. Veidojoties partijām, Pārstāvju palātas locekļi pretendēja būt vadītāji gluži tāpat kā Anglijā “godājamo cilvēku” kundzības laikā. Partiju organizācija bija pavisam vaļīga. Tā tas bija līdz 1824. gadam. Jau pirms divdesmitajiem gadiem dažās kopienās -,kas arī šajā ziņā bija pirmās modernās attīstības vietas – sāka veidoties “partijas mašīna”. Taču vienīgi Endrjū Džeksona (1767 – 1845), Rietumu zemnieku kandidāta, ievēlēšana par prezidentu saārdīja veco tradīciju. [Endrjū Džeksons – ASV prezidents, Demokrātu partijas izveidotājs.] Formālās beigas partiju vadībai, ko īstenoja vadošie parlamentārieši, iestājās drīz pēc 1840. gada, kad no politiskās dzīves šķīrās lielie parlamentārieši Kolhauns un Vebsters, jo iepretim “partijas mašīnai” parlaments visā zemē bija zaudējis jebkādu varu. Cēlonis tik agrai plebiscitārās «mašīnas» attīstībai Amerikā ir tas, ka tur, un tikai tur, izpildvaras galva un – par to arī ir runa – amatu patronāžas šefs bija plebiscitāri ievēlēts prezidents un ka «varas sadalījuma» dēļ sava amata pildīšanā viņš bija gandrīz pilnīgi neatkarīgs no parlamenta. Tātad tieši uzvara prezidenta vēlēšanās solīja amatu kārotājiem kā atalgojumu patiesu laupījumu. Endrjū Džeksona ieviestā un sistemātiski par principu pārvērstā «spoil system» ļāva izdarīt vajadzīgos secinājumus.

Ko tad partijas veidošanai patlaban nozīmē šī “spoil system” – visu federālo ierēdņu pievēršanās uzvarējušā kandidāta sekotājiem? To, ka viena otrai pretim stāv bezprincipu partijas, vistīrākās amatu medīšanas organizācijas, kas savas mainīgās programmas atsevišķām priekšvēlēšanu cīņām veido atbilstoši balsu savākšanas izredzēm; tās ir tik mainīgas, ka, neraugoties uz visām analoģijām, nekur citur tā tas nav. Partijas pilnīgi un galīgi ir piegrieztas saskaņā ar amatu patronāžai vissvarīgāko vēlēšanu cīņu – cīņu par ūnijas prezidentūru un pavalstu gubernatoru posteņiem. Programma un kandidāti tiek noteikti partijas «national conventions» bez parlamentāriešu iejaukšanās, proti, partijas kongresā, ko formāli ļoti demokrātiski nosaka deleģēto sapulce, kuru mandāts noteikts partijas «primaries», partijas vēlētāju pirmsapulcēs. Jau “primaries” gaitā deleģētie tiek izvēlēti, lai tie balsotu par noteiktu valsts vadītāja kandidatūru; atsevišķo partiju ietvaros norisinās vissīvākā cīņa jautājumā par «nomināciju». Prezidenta pārziņā kā nekā ir 300 000-400 000 ierēdņu nozīmēšana, ko viņš īsteno, piesaistot tikai atsevišķo pavalstu senatorus. Tātad senatori ir vareni politiķi. Turpretim Pārstāvju palāta politiskā ziņā ir relatīvi bezspēcīga, jo tā neīsteno patronāžu pār amatiem, bet ministri, kas ir tikai tautas leģitimizētā (pret visiem, arī pret parlamentu) prezidenta palīgi, var pārvaldīt neatkarīgi – tādas ir «varas sadalīšanas» sekas.

Tādējādi atbalstītā “spoil system” Amerikā tehniski bija iespējama tāpēc, ka amerikāņu kultūras jaunības dēļ tā varēja izturēt šo tīro diletantu saimniecību. Jo 300000-400000 šādiem partijas ļaudīm savas kvalifikācijas pierādīšanai vajadzēja minēt tikai to faktu, ka viņi labi pakalpojuši savai partijai, – tāds stāvoklis, protams, nevarēja pastāvēt bez milzīga ļaunuma: bez neiedomājamas korupcijas un izšķērdēšanas, ko spēj izturēt tikai zeme ar vēl neierobežotām ekonomiskām izredzēm.

Bet figūra, kas parādās reizē ar šo plebiscitārās partijas mašīnas sistēmu, ir «boss». Kas ir boss? Politisks kapitālistiskais uzņēmējs, kas uz sava rēķina un ar savu risku nodrošina vēlētāju balsis. Savus pirmos sakarus viņš var nodibināt kā advokāts, kā krodziņa saimnieks vai līdzīgu uzņēmumu īpašnieks, vai arī, piemēram, kā kreditors. Un tā nu viņš turpina aust savus pavedienus, līdz spēj «kontrolēt» noteiktu daudzumu balsotāju. Ticis tik tālu, viņš saistās ar kaimiņu bosiem, ar centību un izveicību, bet pirmām kārtām ar diskrētumu piesaista to uzmanību, kas karjerā jau sasnieguši ko vairāk, un ceļas augšup. Boss ir nepieciešams partijas organizācijai. Tā ir centralizēta viņa rokās. Viņš ļoti būtiski nodrošina tai līdzekļus. Kā viņš tos atrod? Daļēji no biedru naudas iemaksām, bet pirmām kārtām, apliekot ar nodokli tos ierēdņus, kas caur viņu un viņa partiju ieguvuši savus amatus. Kā arī no kukuļiem un dzeramnaudas. Ja kāds nesodīti grib pārkāpt kādu no daudzajiem likumiem, viņam ir vajadzīga bosa iecietība, bet par to ir jāmaksā. Citādi viņam nenovēršami rodas nepatikšanas. Taču ar to vien vajadzīgais uzņēmuma kapitāls vēl nav nodrošināts. Boss ir nepieciešams kā tiešs lielo finansu magnātu naudas saņēmējs. Viņš vispār neuzticētu vēlēšanu mērķiem domāto naudu nevienam apmaksātam partijas ierēdnim vai cilvēkam, kam publiski jāsniedz norēķins par savu darbību. Boss ar savu gudro diskrētumu naudas lietās, protams, ir to kapitālistisko aprindu vīrs, kas finansē vēlēšanas. Tipiskais boss ir absolūti prozaisks cilvēks. Viņš netiecas pēc sociāla prestiža; «labās sabiedrības» ietvaros «profesionālis» tiek nicināts. Viņš meklē tikai varu, varu kā naudas avotu, taču viņš meklē varu arī pašas varas dēļ. Viņš strādā tumsā, tāds ir viņa pretstats angļu “leader”. Viņu nevar dzirdēt publiski runājam; viņš iedvesmo runātājus uz to, ko tiem būtu mērķtiecīgi teikt, bet pats klusē. Parasti viņš neieņem nekādu amatu, izņemot senatora posteni federālajā senātā. Jo senatori saskaņā ar konstitūciju piedalās patronāžā pār amatiem, tāpēc vadošie bosi personiski bieži vien darbojas šajā korporācijā. Amatu piešķiršana pirmām kārtām ir atkarīga no veikuma partijas labā. Taču arī par naudu nereti var iegūt ko vairāk, atsevišķiem amatiem ir noteikta takse (amatu pārdošanas sistēma ir labi pazīstama 17. un 18. gadsimta monarhijās, ieskaitot Pāvesta valsti).

Bosam nav stingru politisku «principu», viņš ir pilnīgi bezprincipiāls un interesējas tikai par to, kas dod balsis. Nereti viņš ir visai slikti audzināts cilvēks. Taču savā privātajā dzīvē parasti viņš ir nevainojams un korekts. Vienīgi politiskajā ētikā viņš dabiski pielāgojas politiskās darbības vidusmēra ētikai, ko ļoti daudzi no mums varētu atļauties ekonomiskās ētikas jomā spekulantu laikā. Tas, ka sabiedrībā viņu kā «profesionāli», profesionālu politiķi nicina, viņu neuztrauc. Turklāt tam, ka viņš pats neieņem un netiecas ieņemt lielus federālos amatus, ir priekšrocība: nereti par kandidātiem kļūst partijai sveši prāti, proti, slavenības, nevis vieni un tie paši vecie partijas “godājamie cilvēki”, kā tas ir pie mums [Vācijā], ja vien bosam šķiet, ka vēlēšanās tas sola pievilkšanas spēku. Tāpēc tieši šo bezprincipiālo partiju struktūra ar to sabiedriski nicināmajiem valdoņiem ļauj kļūt par prezidentiem krietniem cilvēkiem, kas pie mums nekad neizsistos augšup. Bosi, protams, pretojas autsaideram, kas varētu apdraudēt viņu naudas un varas avotus. Taču konkurences cīņā par vēlētāju labvēlību viņiem nereti jārespektē tieši tādi kandidāti, kas tiek uzskatīti par korupcijas pretiniekiem.

ASV tātad pastāv spēcīgs kapitālistisks, no augšas līdz apakšai strikti organizēts partijas uzņēmums, ko balsta ārkārtīgi stingri, ordenim līdzīgi organizēti klubi, kuri veidoti kā “Таmanу Hall” un kuru mērķis ir peļņas gūšana, gūstot politisko kundzību pirmām kārtām komunālajā pārvaldē, kas arī tur ir pats svarīgākais ekspluatācijas objekts. Šī partijas dzīves struktūra kļuva iespējama, pateicoties Savienoto Valstu kā «jaunās zemes» augstajai demokrātijai.

Tagad [1919.gadā] šī sakarība nosaka to, ka pakāpeniski šāda sistēma atmirst. Tagad Ameriku vairs nevar vadīt tikai diletanti. Vēl pirms 15 gadiem uz jautājumu, kāpēc amerikāņu strādnieki ļauj vadīt valsti tādiem politiķiem, kurus paši ienīst, tika saņemta atbilde: «Labāk lai ierēdņi ir cilvēki, kuriem mēs uzspļaujam, nevis, kā pie jums, ierēdņu kasta, kas uzspļauj mums.» Tā ir vecā amerikāņu «demokrātijas» pozīcija: sociālisti jau tolaik domāja pilnīgi citādi. Stāvoklis vairs nav izturams. Diletantu pārvalde vairs nav pietiekama, un Civil Service Reform aizvien vairāk rada mūža amatus ar nodrošinātu pensiju un mēģina panāk, ka amatos nokļūst universitātē izskoloti ierēdņi, kas būtu tikpat neuzpērkami un krietni kā mūsējie. 100 000 amati jau vairs nav vēlēšanu cikla laupījuma objekts, tie nodrošina pensiju un ir saistīti ar kvalifikācijas apliecināšanu. Pakāpeniski tas aizvien vairāk atstums “spoil system”, arī partijas vadības stils tiks pārveidots, mēs tikai vēl nezinām, kā.

Makss Vēbers, Freiburgas un Heidelbergas universitāšu profesors, socioloģijas pamatlicējs.
Raksta “Politika kā profesija un aicinājums” fragments
/1919/

Informācijas aģentūra
/12.04.2019/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Andrejs Upīts: Pamācība par kaķi un peli

Reiz Kaķim, kaķa pazīstamās gaitās ejot,
pa lūku saimniek gaļas gurnu nesot,
pavisam nelādzīgi nomisējās:
Viņš kārtā itin prastā
Ar asti krita peļu slastā.
Aiz kauna un aiz sāpes spējas
viņš raustījās un gaisā slējās,
uz sāniem apvēlās un zemē krita –
līdz beidzot viņam nepalika cita,
kā raudāt rūgtas kaķa asaras:
– “Ak žēl man viņas, jaukās vasaras,
kad saimnieks ikkuru katru sliņķi
uz slastu nevīla ar sijā kārtu šķiņķi;
kad katram godīgs darbs bij dabā zaļā
un zagļa domām nebij laiks, ne vaļa, –
bij katram paša pelnīts kumoss, lai ar knaps…”
Kur gadījās, kur nē, tik’ – caps!
vai nejauši, vai tīšu prāt,
uz reizi melnā Pele klāt.
– “Tu dieviņ tētiņ, kas tad tas?
Vai mums ar kaķiem jāmainās?
Lai saiminiekam gods; bij laiks!
Lai kaķu briesmas zūd kā tvaiks!
Lai paldies tevim: goda vārds,
šis sliņķis liekas tauks un gards!”
Tāds peļu padoms, tādi peļu prieki,
tās sajūsmināt iespēj tīrie nieki.
Bet kaķi, kā to zinām, veikli diplomāti,
un mūsu kaķis iesāk melno Peli rāti:
– “Vai kauna nav tev, grīdas grauža,
vēl smiet, kad citam liksta gauža?”
Bet Pele tam: “Ak, manim kauns
par to, ka tevim liktens ļauns,
kā lietuvēns, kas kaklā sēd
un manu mūžu ēd un ēd?”
Bet kaķa loģika pavisam cita
Ar ķepu viņš pret savām krūtīm sita
un mācītāja balsī runāt sāca:
– “Kur ir, bez dieva ziņas pasaulē kas nāca?
Kad kaķis es, tad manim arī kaķa daba.
Pēc viņa prāta Pele tu, un tāpēc laba.
Tu tāpēc asti tūliņ man atsvabināsi,
vai kaunu visai savai sugai virsū klāsi
un nolādētas būsīt jūs kā visi zvēri,
un sodīs jūs tas kungs ar kašķi un ar mēri.”
Ko Pelei, nabadzītei, bija teikt –
kā tikai steigt
un celt, kur paceļami visi slasti
un vaļā pestīt Kaķa asti.

Jūs zināt kaķa loģiku: viņš negāja to glāstīt –
ak nē! – Tur kaula nepalika, par ko stāstu tālāk stāstīt.

Andrejs Upīts
/1947/

Informācijas aģentūra
/12.04.2019/

Publicēts iekš DZEJA, Kat.: Izglītība, PASAKAS, Reg.: Latvija, Veids: Apkopojums | Komentēt

Epifānija par mazajiem nieciņiem

[Pravietisks un tēlains sabiedrības degradācijas procesa apraksts, kurš Latvijā ir novērojams vismaz pēdējos 20 gadus.]

Man tie ir dāvināti, man tātad vēlēti un novēlēti. Visi šie mazie cālīši, grabulīši, cibiņas, cabulīši; čiekuru putniņi, kam astē pūciņa, panģerota lieluma muciņa, mazs noplucis Lāčplēsītis, mazītiņa Spīdoliņa, lellītes, koka brošiņas, kaut kāds mazs dzintara pirdieniņš un plastmasas mušiņas – viņi ir pievilkušies pilna māja. Skursteņslauķītis prasa mazus skurstenīšus, kaķulītis – mazas pelītes, mazās pudelītes prasa mazus dzērājiņus. Grāmatplaukts tiem ir par lielu, televizors un spoguļgaldiņš – par lielu. Es sāku taisīt mazus plauktiņus. Bet, lai izzāģētu mazus plauktiņus, vajag mazus zāģīšus. Mazām nagliņām vajag mazus āmurīšus. Drīz es ievēroju, ka mazajiem plauktiņiem siena ir nesamērīgi liela, un nācās to samazināt, es nolaidu zemāk griestus. Tad izrādījās, ka mazais Lāčplēsītis grib vicināt mazu zobentiņu, bet Spīdola – spēlēt mazā teātrītī, un man vajadzēja nodibināt mazu teātrīti. Es to nodibināju un nosaucu par Dailītes teātri. Tikpat labi varēja saukt par Drāmiņas teātri.

Pamazām šie mazie nieki sāka manā mājā valdīt un pieprasīt, lai es ievēroju viņu mērogus. Viņiem nepatika manas vārdu dziesmas, un es sāku dziedāt tāpat kā viņi burtudziesmas: Ābēbē, ābēbē, ābē, Abēbē, ābēbē, cē…

Pamazām es pieradu. Izrādījās, ka var gluži labi iztikt arī ar pavisam ābecīgām dziesmām.

Kad reiz mana sieva izgāza atkritumu kastē veselu varzu sadāvināto nieku, nebaidīdamās, ko teiks draugi un paziņas dāvinātāji par tādu attieksmi pret viņu dāvanām – visi šie atkritumkušķu mērkaķīši, praulumarkas cibiņas, sprunguļgalu cūciņas, čiekuru zvirbulīši, skrandiņu lāčplēsīši, dzītiņu meitiņas, diegugalu tautudēli – visi šie suvenīrarteļu sūdvabolīši pieprasīja, lai es šķiros no sievas.

Es apjuku. Bet viņi visu laiku man dīca ausīs, cik viņa liela, cik viņa lielāka par visiem, cik viņa pārāka. Un cik mēs niecīgi, mēs visi, es arī, un kā viņa smejas par mums, kā viņa vīpsnā, kā viņa nicina mūs.

Es nezinu, kā tas notika, bet es sāku justies niecīgs, maziņš, sāku neuzticīgi un aizvainoti vērot savas sievas izrīcības. Un es – izšķīros.

Viņi man ieprecināja lupatgala tautumeitu, un mums piedzima atgriezumu bērniņi – no parķstrēmelēm Miervaldis, no juhtādiņām Jurītis, tad Katūnkārlītis, imitācijas Imantiņš, salmu Saulcerīte. Viņi mums dzimst daudz. Tik daudz, ka mēs vairs nezinām, ko ar tiem iesākt. Mēs tos dāvinām saviem draugiem un paziņām – lai viņi arī kļūst nelaimīgi! Kāpēc man vienam tāds mūžs nolemts!

Bet mana pirmā sieva ieprecējās citās mājās. Kāzās esot dāvinātas tikai lielas lietas: dzirnakmeņi, bluķuvīri un varakrūzes. Viņas vīrs valkājot rupjus kamzoļus un cērtot granīta durakmeņus.

Un viņi smejas par mani.

Imants Ziedonis
/1974/

Informācijas aģentūra
/03.04.2019/

Publicēts iekš Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Apkopojums, W: IMANTS ZIEDONIS | Komentēt

Epifānija par burbuļiem

[Noteiktās aprindās mēdz lietot tādu vārdu kā “burbuļpūtēji”. Tālāk ir stāsts par “burbuļiem”, ko “burbuļpūtēji” sapūš un mēs visi lietojam. Tas ir tēlains un kamuflēts propagandas apraksts, kurš pašreiz ir aktuālāks nekā iepriekš.]

***

Pirmais sāk burbuļot putns aiz loga. Zīlīte. Es skaidri redzu, kā viņa izčiepst mazus burbulīšus, tie pa vienam un virknē skrien zaros, atsitas un saplīst. Strazds, melnais patvāris, burbulē saulē, spīdošo krūti grozīdams. Es lēnām mostos.

Ieburbulējas radio. Tik laimīgi burbulē, it kā tas nebūtu nemaz mašīna, bet kāds dubļu geizers.

Radiatori ir pilni ieslodzītiem burbuļiem. Es pagriežu krānu, un krāns pietriec pilnu vannas istabu burbuļu ķekariem. Pa nakti viņš ēd ziepes un no rīta pūš krāsainus burbuļus. Katra mazgāšanās no rītiem ir lielu cilvēku rotaļa – ar vienu burbuli izberz asis, divus iebāz ausīs. Notrin zobus gar burbuļiem! Izburbulē rīkli!

Kādus desmit burbuļus vajag norīt pirms ēšanas. Es noriju katru rītu četrus, un tad man gribas dejot. Burbuļi sakāpj galvā. Ja jums nav laika rīta vingrošanai, rijiet burbuļus! Un pāris burbuļu paglabājiet zem mēles – ja nu ievajagas, var notikties, ka jums uzguļas akmens vai telefons, vai tramvajs uz sirds, tad jūs norijat pāris rezerves burbuļu un uzdzirkstījat kā Pērses dzirkstošais (nez kur palicis?). O, Esentuki dzīvošana! Vai Karpati, kur priedes burbuļo!

Katliņš arī jau burbuļo, drīz būs olas gatavas. Nekādi Soči nav vajadzīgi! Kad es netieku ne uz Roju, ne Kalteni, es izkaisu skuju miltus istabā, aplaistu kaktusu ar rožūdeni un palaižu ventilatoru galda kalendārītī. Lai lido lapas! Stundas, dienas! Februāris sajūk ar marta sauli, un maijs atskrien atpakaļ lāstekās! Aiz pirmā sniega uzreiz zied rudzi, bet aizsitas šķērsām lapiņa, un februārī vilks gaudo, ķepu laizīdams. Māju skursteņi burbuļo putenī. Vienu zvaigzni vējš iemet sniegā Brāļu kapos, un tā burbuļo kā jaundzimusi sirds. Vai jums ir ventilators? Tad grūdiet to kalendārā, tā lai lapas skrien, krustām plīsdamas.

Olas ir izvārījušās, mēs dzeram kafiju. Mazi burbulīši kāpj augšup no kāju pirkstu galiem, skrien kā mazi zobeni pa dzīslām, un, kad nonāks sirds tuvumā, es izspļaušu durvis no eņģēm.

Nav jau tik traki, tikai pildspalvā burbuļo tinte. Aiziešu līdz ūdenskritumam, iesviedīšu savu mēli kā pludiņu putu malā – varbūt ka var izmakšķerēt, vienalga, kurkuli vai krokodili, šorīt tāds burbuļu rīts – varbūt ka ķeras.

Paceļu cepuri kā burbuli un eju, burbuļus sveicinādams. Pirmo satieku Burbuļmāti.

Saule kā burbulis karājas salmiņa galā, un koki tā līgojas, it kā viņi augtu uz burbuļiem.

Imants Ziedonis
/1974/

Informācijas aģentūra
/03.04.2019/

Publicēts iekš Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Apkopojums, W: IMANTS ZIEDONIS | Komentēt

Lēksim bedrē, lēksim bedrē… redzēs, kas mūs ārā vilks

[Pravietisks un nepārtraukti aktuāls suicidālu masu psihozi tēlaini aprakstošs darbs.]

***

Lēksim bedrē, lēksim bedrē! … Dziedāja vardes bedres malā. Dziedāja droši, ieklausījās viena otrā un, lielu vardību visapkārt juzdamas, dziedāja atkal.

Tirekle jau ielēkusi, Tireklis arī. Federkāja ielēca ar visiem bērniem, Federkājene vēl šaubījās, bet citus aicināja līdz – sauca pa muļķiem: lēksim bedrē! Kvorkšķis bedres malā kvorkšķēja kaut ko savējai pretī, un Kvorkšķiene tam iespēra ar pakaļkāju pažoklē un iegāza bedrē atmuguriski.

Jau runāja kaimiņu grāvī, ka tur esot vienreizēja bedre – ar mušām un odiem, tur esot pat universālveikals un visa pārpilnība.

Bedres malā saradās simtiem automašīnu. Vardes lēca bedrē veselām ģimenēm, veseliem ciemiem, veseliem kolektīviem. Tās stāvēja ap bedri ciešā masā, lēca iekšā no visām pusēm, un no visām pusēm lēca arvien jaunas klāt. Tās, kas pie bedres malas vēl netika, stāvēja pie kioskiem rindā pēc limonādes un uzkodām.

No bedres pacēlās visu kārotās mušas, un pāri varžu pulkam pacēlās svēts un vienbalsīgs: lēksim bedrē! Ar katru lēcienu no bedres pacēlās odi un mušas un – kvāāāks! – bedrē steidzīgi iegāzās jauns varžu simts. Hipiji sajaucās ar pensionāriem un zinātņu kandidāti ar debilajiem. Gaiss apbūra, vibrēja visu varenā varžu smaka: lēksim bedrē! Sauciens izšķīda gaisā kā skābeklis, to elpoja, to uzņēma asinīs. Tas nepārtraukti kurināja bungādiņas. Tikt pie malas, tikt pie bedres. Lēksim bedrē, lēksim bedrē!

Uz vakara pusi visi bija ielēkuši. Bedres malā stāvēja divi vardulēni – viens ar bloknotiņu, otrs ar ģitāru. Pirmais kaut ko uzrakstīja uz papīra lapiņas un uzsprauda to uz dadža. Otrs paņēma savu ģitāru, iesvieda to bedrē, tad abi, rokās saķērušies, ielēca tai pakaļ.

Es piegāju pie bedres un paņēmu zīmīti. Uz tās bija rakstīts: “Viņi ir aizmirsuši dziesmas otro rindiņu: “Lēksim bedrē, lēksim bedrē, Redzēs, kas mūs ārā vilks!” Pēdējie ciniķi.”

Es gāju pāri pļavai, tur bija vēl kādas četras piecas bedres (cik nu daudz var būt vienam mūžam!). Mušas no tās tur bedres bija, protams, pārlaidušās jau uz šīm bedrēm. Un es iedomājos par vardēm: kas ar viņām notiks? …

***

[Tāda ražošana mums nav vajadzīga! Kolhozi ir neefektīvi! Plānošana ir neefektīva! Nost ar sociālismu! Cilvēks cilvēkam vilks! Visu privatizēsim! Brīvais tirgus pāri visam! Izcirst mežus, izcirst mežus… Eiropa – mūsu mājas, kur debess manna krīt un ķīseļu upes tek! Reformēt, reformēt un vēlreiz reformēt! Iesim NATO, iesim NATO… Eiroatlantiskā solidaritāte! Sitam krievus, sitam krievus… redzēs, kas mums talkā nāks …]

Imants Ziedonis
/1974/

Informācijas aģentūra
/29.03.2019/

Publicēts iekš Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Apkopojums, W: IMANTS ZIEDONIS | Komentēt

Latvijas Sabiedriskā medija portāls LSM.lv pārkāpj likumu un propagandē homoseksuālas “ģimenes” nepilngadīgajiem

Intensīva homoseksuālisma un citu izvirtību propaganda Rietumu pasaulē jau ir kļuvusi par ierastu lietu. Izdaudzinātās “Rietumu vērtības” ir deģenerējušās par homoseksuālistu un pat par homoseksuālistu – pedofīlu vērtībām. Tomēr līdz šim Latvijā šīs nāvējošās antisabiedriskās tendences turējās vismaz kaut kādos rāmjos.

19.03.2019 Latvijas valstij piederošā Latvijas Sabiedriskā medija portāla LSM.lv “bērnu satura redakcija” izgāja ārpus šiem rāmjiem, publicējot bērnu vecākiem paredzētu “izglītojošu” rakstu “Kāpēc dažiem bērniem ģimenē ir divas mammas vai divi tēti? Bērnu intīmie jautājumi”, kurā, pārkāpjot LR Satversmi un t.s.”tikumības vadlīnijas”, apgalvo, ka ģimenē bērnam it kā varot būt “divi tēti, divas mammas” (https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/vecaki-un-berni/kapec-daziem-berniem-gimene-ir-divas-mammas-vai-divi-teti-bernu-intimie-jautajumi.a313111/ ).

Šai sakarā jānorāda:
1. Bērnam principā var būt tikai viens tētis un viena mamma un jebkādi citādi apgalvojumi ir kā minimums bērna maldināšana jeb melošana bērnam, kas visa cita starpā arī radina bērnus melot. Bērnam var būt arī audžutētis un/vai audžumamma. Bērnam var vēl būt ģimenes draugi un kāds no tiem var būt “kā mamma” vai “kā tētis”. Bet bērnam nevar būt “divi tēti, divas mammas”. Šāda retorika ir kā minimums nepieļaujama vienkāršošana, kad tiek sapludināti jēdzieni mamma-tētis ar “audžumamma – audžutētis” un “kā mamma” – “kā tētis”, kas nesamērīgi paplašina un tāpēc faktiski arī iznīcina mātes un tēva jēdzienus. Bet konkrētajā gadījumā šāda retorika ir tieša un atklāta homoseksuālisma propaganda, kura ir orientēta uz nepilngadīgo vidi.

2. Juridiski Latvijā nav iespējama ģimene ar “diviem tētiem” vai “divām mammām”, jo ģimene var būt iespējama tikai starp vīrieti un sievieti, attiecīgi citas attiecību un kopdzīves formas juridiski nevar tikt uzskatītas par ģimeni. Attiecīgi Latvijas valstij piederošais portāls LSM.lv izplata kā minimums juridiski nekorektu informāciju, kura pie tam nonāk tiešā pretrunā LR Satversmei un “Izglītojamo audzināšanas vadlīnijām un informācijas, mācību līdzekļu, materiālu un mācību un audzināšanas metožu izvērtēšanas kārtībai”.

3. Jautājuma nostādīšanai un formulēšanai par “divām mammām, diviem tētiem” nav pilnīgi nekāda sakara ar bērnu interesēm, bet tas un daudz kas cits tiek darīts izvirtušu hedonisku uzdzīvotāju egocentriskās interesēs, kuri grib nepamatoti uzurpēt mātes/tēva jēdzienus, grib saukties par to, kas patiesībā nav, un grib sev kā resursu nodrošināt mātes / tēva autoritāti gan bērna, gan sabiedrības acīs. Ņemot vērā tāda veida indivīdu apšaubāmo morālo stāju, šāda mātes/tēva autoritātes uzurpācija ir pretrunā bērnu interesēm un atsevišķos gadījumos var tieši apdraudēt konkrētus bērnus, tāpēc retorika par “divām mammām, diviem tētiem” ir arī informatīvais fons, kurš var kalpot kā ērts palīglīdzeklis un aizsegs pedofilijai.

4. Fakts, ka LSM.lv tik tieši un nekaunīgi atļaujas izplatīt klaji propagandisku, nepatiesu un likumam neatbilstošu informāciju liecina, ka Latvijas Sabiedriskajā medijā un tā “bērnu satura redakcijā” strādā darbinieki, kuri gan savu personisko, gan profesionālo, gan morālo īpašību dēļ tur strādāt nekādā gadījumā nedrīkstētu.

Ja kādam vispār rūp Latvijas liktenis, tad vismaz valstij piederošo mediju vidi vajadzētu turēt puslīdz “tīru” un nepieļaut tajā tik klajus un nekaunīgus pārkāpumus.

Informācijas aģentūra
/19.03.2019/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 4 komentāri

Kā trockisti radīja Eiropas LGBT kustību (Francijas piemērs) un kādi ir tās patiesie mērķi

Uz XXI gadsimta sākumu Rietumu sabiedrība ir kardināli mainījusies. Viendzimuma “laulību” legalizācija 28 pasaules valstīs, gender ideoloģijas izplatība un cīņa pret “patriarhātu”, tas viss ir vērsts uz modernisma sabiedrības [humānismā balstīto sabiedrisko iekārtu] iznīcināšanu, kas norit pilnā sparā, bet vēl nav pabeigta. Šīs drausmīgās transformācijas sekas sāks “uzplaukt” pēc dažiem gadiem, kad hiperseksualitātes un garīgā tukšuma dzirnakmeņos samaltā jaunā paaudze, kura ir galvenais “sociālo izmaiņu” programmu mērķobjekts, izies dzīvē.

Bet kā tas viss sākās? Kas veicināja šādu sabiedriskās apziņas un sakaru salaušanas koncepciju rašanos? Kāpēc kļuva neiespējams reāls kreisais (sociālistiskais) protests par strādājošo tiesībām? Apskatīsim XX gadsimta notikumus, kuri ir zināmi ar nosaukumu “seksuālā revolūcija” un to saistību ar 1968.gada politisko krīzi Francijā, kura joprojām ir starp līdervalstīm savu iedzīvotāju seksualizācijas jomā.

1968.gada maija nemieri Francijā – pseidokreiso izvirtuļu noformēšanās un pirmā uzvara

Iepazīstoties ar franču dumpja notikumiem 1968.gada maijā (“sarkano maiju”, “Mai 68”), ir acīmredzams, ka universitāšu vide bija pārpildīta ar trockistiska tipa kreisajiem ultraradikāļiem, kuri arī kļuva par šo nemieru katalizatoru. (1968.gada maija nemieri Francijā kļuva par vēlāk plaši izmantoto t.s. ”krāsaino revolūciju” prototipu).

[1968.gada maija notikumi – politiskā krīze Francijā, kura sākās ar kreisiradikālo studentu protestiem, demonstrācijām un masu nekārtībām, kas pārauga 10 miljonu strādājošo streikā. Tā rezultātā tika nomainīta Francijas valdība, demisionēja leģendārais Francijas prezidents un kvēls Francijas varenības piekritējs, kura laikā Francija izstājās no NATO un pieprasīja ASV apmainīt dolārus pret zeltu, Šarls de Golls (1890 – 1970), kā arī šie notikumi izraisīja milzīgas izmaiņas Francijas sabiedrībā.]

[Ļevs Trockis (īstajā uzvārdā Bronšteins) (1879-1940) – ebreju izcelsmes žurnālists, revolucionārs, politiķis, aktīvi piedalījās 1917.gada revolūcijā Krievijas impērijā un ieņēma vadošos amatus Padomju Krievijā. Slavens ar savu izcilo nežēlību. Tika uzskatīts par otru ietekmīgāko revolucionāru pēc Vladimira Ļeņina. Pēc Ļeņina nāves 1924.gadā zaudēja ilgstošu politisko cīņu Josifam Staļinam un 1929.gadā tika izraidīts no PSRS. Galvenais Staļina un Trocka strīda iemesls bija jautājums par sociālisma iespējamību vienā valstī. Staļins gribēja izveidot un stiprināt sociālistisku Krieviju, bet Trockim Krievija bija tikai līdzeklis vispasaules revolūcijas izraisīšanai (“pagale vispasaules revolūcijas ugunskurā”). Pēc Trocka ieskatiem sociālisms vienā valstī nav iespējams, tāpēc viņaprāt vajadzēja pašiem kapitulēt kapitālistu priekšā un no jauna mēģināt izraisīt vispasaules revolūciju. Tāpat kardināli atšķīrās Staļina un Trocka uzskati morāles jautājumā. Staļins bija pilnīgs tradicionālists, bet Trockis piekrita cīņai pret “buržuāzisko morāli” izmantot visu netradicionālo. Liela daļa nebūšanu PSRS radās sākumā dēļ Staļina un Trocka piekritēju cīņas par varu, bet pēc tam arī dēļ t.s.”trockistu” kaitniecībām un diversijām. Dzīvojot emigrācijā (Francijā – Norvēģijā – Meksikā), Trockis asi kritizēja PSRS politisko kursu un brīvi sadarbojās ar PSRS ienaidniekiem (tai skaitā izteicās, ka ir lietderīgi cīņai pret PSRS, sadarboties ar Vācijas nacionālsociālistisko partiju). Savu ideju realizācijai (vispasaules revolūcijas izraisīšanai, tai skaitā Padomju Savienībā) 1938.gadā izveidoja t.s. IV Internacionāli. Trockim bija liels piekritēju skaits visā pasaulē. 1940.gadā Trockis tika nogalināts, visticamāk PSRS specdienestu darbības rezultātā. T.s.”trockisms” ir joprojām ietekmīgs kreisā politiskā segmenta ideoloģiskais virziens, kurš lielā mērā ir arī ASV Demokrātu partijas ideoloģiskā un organizatoriskā bāze.]

[Mao Dzeduns (1893-1976) – Ķīnas Komunistiskās partijas vadītājs un Ķīnas Tautas Republikas izveidotājs. Uzskatīja, ka galvenajam sociālistiskās revolūcijas segmentam ir jābūt zemniecībai.]

1968.gadā jaunatne, kura kopumā sastādīja trešdaļu no Francijas iedzīvotājiem un 500 tūkstoši no kuriem bija universitāšu studenti, atradās ievērojamā trockistu un maoistu politisko grupu, kuras intelektuālajā vidē vairojās kā sēnes, ideoloģiskā ietekmē. Vairāki šo notikumu pētnieki uzskata, ka tieši šī iemesla dēļ un arī tādēļ, ka “maija revolūcijas” organizētājiem nebija ciešas saiknes ar strādnieku kustību, “mai 68” revolūcija no strādnieku interešu aizstāvības viedokļa bija tik neauglīga. Tieši šīs apšaubāmās “ļevaku” grupas novirzīja visu kreiso kustību no komunistiskās dienas kārtības uz bērnišķīga dumpja sfēru, ko savu mērķu sasniegšanai izmantoja pavisam citi un nebūt ne kreisie spēki.

“Mai 68” vēsturniece, trockiste, “Komitejas par strādnieku internacionāli” (CWI) locekle Klēra Doila par to izsakās sekojoši: “Pasludinot sevi par “trockistiem”, viņi uz katra stūra kliedza par mācošās jaunatnes “vadošo lomu” tikko iesāktajā cīņā, pastiprinot godkārīgo studentu maldus par to misiju šajā revolūcijā. Šīs organizācijas apgalvoja, ka revolūcijai ir jānotiek studentu vadībā, jo tie ir “mūsu sabiedrības nākotne”. Viena no šādām sektām – JCR (“Revolucionārā komunistiskā jaunatne”) – pat nepakautrējās liekulīgi savā aģitācijas skrejlapā izmantot no konteksta izrautu Ļeņina citātu par to, ka strādnieku šķira nevar iziet ārpus tred-unioniskas apziņas. Tādā veidā netieši tika deklarēta nepieciešamība studentiem piešķirt “revolūcijas ģenerāļu” posteņus, bet strādniekiem palika pienākums piegādāt ierindas sastāvu. (…) Bet, kad viņi aizgāja uz fabrikām meklēt strādnieku atbalstu, viņi sev līdzi atnesa augstprātību, nevis pieticību, kā nepārtraukti mācīja Ļeņins un Trockis. Viņi skaļi apsprieda katru komunistiskās partijas kļūdaino soli, nemēģinot strādniekiem izskaidrot šo kļūdu iemeslus.”

Šai apstāklī nav nekā pārsteidzoša, jo 95% studentu nāca no buržuāziskas vai sīkburžuāziskas vides, bija “zelta jaunatnes” pārstāvji, kas bija visai tāli no Francijas strādājošajiem.

Ja strādnieki cīnījās par darba algas paaugstināšanu, darbalaika samazināšanu līdz 40 stundām nedēļā un bezdarba likvidēšanu, tad studenti izvirzīja pavisam citas prasības. Jauno revolucionāru “brīvo domu” labi raksturo to laiku lozungi uz universitāšu sienām: “Aizliegt aizliegt!”, “Radošums, Spontanitāte, Dzīvība!”, “Visu zemju strādnieki, baudiet!”, “Viss ir iespējams!”, “Nodarbojieties ar mīlestību, nevis ar karu!”, “Sorbona ir mūsu!”. Kopumā šie lozungi līdzinās tiem, kurus mēdz izmanto joprojām un arī manipulācijas metodes ar jaunatni kopš tiem laikiem ir maz mainījušās. Pietiek tikai manipulācijas objektu pārliecināt, ka viņš ir attīstītāks un spējīgāks nekā pārējie, un tad var ar viņu darīt visu, kas nepieciešams.

Reibinošā vienotības, “brīvības” un varas sajūta apdullināja jaunās galvas. Tomēr šķiru cīņā rūdītie “pasaules saimnieki” iesmērēja bērneļiem visai specifisku “brīvību”, kurai nav nekā kopīga ar atsvešināšanas pārvarēšanu, par ko rakstīja Markss. Un sabiedrība uzķērās uz šīs ēsmas.

Liela nozīme kreiso kustību degradēšanā bija diviem agrākiem notikumiem: 1956.gadā publicētai Karla Frīdriha un Zbigņeva Bžezinska “totalitārisma koncepcijai” (izklāstīta grāmatā “Totalitārā diktatūra un autokrātija”) un gandrīz vienlaicīgi ar to publiskotajam Ņikitas Hruščova ziņojumam par personības kultu [lielā mērā tendencioza Staļina politikas kritika]. Šo notikumu kontekstā trockistveidīgajiem “ļevakiem” radās visas iespējas izpausties. Ja jau Padomju Savienības piemērs šķietami bija izrādījies nederīgs, tad radās plašas iespējas tukši teoretizēt par “brīvību”, lai novirzītu kreiso kustību no sociālās cīņas uz cīņu par visdažādākajām “brīvībām”. Kas ar to tika domāts, neviens saprotami tā arī nespēja izskaidrot, bet tas arī nebija nepieciešams. Tika iziets no pretējā: ja jau Padomju Savienības prakse ir kaut kas drausmīgs, tad viss pārējais ir pieņemams. Tādējādi “personības atbrīvošana un tās labāko radošo spēju izkristalizēšana” tika veikli aizstāta ar seksuālo atbrīvošanu, cīņa ar buržuāzisko morāli ar sociālo normu noliegšanu, vārda brīvība ar “pašizpausmes brīvību”, bet revolucionārais askētisms ar baudu prioritārumu.

Vilhelms Raihs – seksuālās revolūcijas koncepcijas autors

Vilhelms Raihs

Te ir jānorāda, ka termins “seksuālā revolūcija” radās 1936.gadā līdz ar austriešu un amerikāņu psihoanalītiķa Vilhelma Raiha (1897 – 1957) grāmatas “Seksuālā revolūcija” iznākšanu. Būdams Zigmunda Freida skolnieks un freidomarksisma dibinātājs, viņš iestājās par atbrīvošanos no morāles represijām seksa jomā, par ģimenes lomas likvidēšanu un seksuālās izglītošanas ieviešanu. [Vēl jānorāda, ka t.s. “atvērtās sabiedrības” teorētiķi un organizētāji sers Karls Poppers un Džordžs Soross, kuri pauž līdzīgus uzskatus, arī ir bijušās Austroungārijas impērijas pavalstnieki.]

Raiha idejas balstās uz “seksuālās baudas un tieksmes pēc laimes” svarīgumu (Raihs manipulatīvi vienādo seksuālās baudas un laimes terminus, bet laulības terminu noamputē līdz seksuālām attiecībām). Raihs uzskatīja, ka pasauli var izmainīt ar seksuālās revolūcijas palīdzību. Viņa ieskatā, sociālās un ekonomiskās problēmas ir nopietnas, tomēr sociālai cīņai jāiet kopā ar pārdomām par ikdienišķo dzīvi, tai skaitā seksuālo neapmierinātību.

Raiha daudzskaitliskie sekotāji, kuri viņu slavē par cīņu ar kapitālistisko ideoloģiju un buržuāzisko attiecību liekulīgumu, nekādi negrib ievērot, ka viņš, atsaucoties uz Marksu, kā to patīk darīt visiem neomarksistiem, primitivizēja un vulgarizēja Marksa idejas par atsvešināšanu un atbrīvošanu.

Piesedzoties ar Markas vārdu, Raihs pieteica karu pilnīgi visām tradicionālajām ģimenes attiecībām un attiecīgi arī vērtību nodošanai, kas formē cilvēcisku identitāti un spēju attīstīties. Raihs piedāvā atgriezties matriarhāta sabiedrībā, kurā “bērnu dzimumbrīvība netiek pilnīgi nekādā veidā ierobežota” un “visas dzīves kolektīvais raksturs atbilst kolektīvai bērnu seksualitātei”. Tas ir, Raihs pietiekami atklāti runā par promiskuitāti [pirmatnējai sabiedrībai raksturīgā dzimumsakaru partneru neierobežotība]. Tā tik tiešām ir “revolūcija” – aicināt atgriezties pirmatnējā sabiedrībā (regresēt, deģenerēties līdz pirmatnējās sabiedrības attiecību formām), piesedzoties ar uz progresīvu attīstību aicinošo Marksu!

Raiha ieskatā ģimene uzspiež represīvu ideoloģiju kopš visagrīnākā vecuma. Vecāki nodod aizliegumus saviem bērniem, tādējādi formējot viņos neirozes. “Autoritārās sabiedrības intereses netiešā ceļā (ģimene, spēja noslēgt laulību) nosaka ierobežojumus jaunatnes seksualitātei (…), kas rada tās problēmas”, rakstīja Raihs. Viņš piedāvāja deleģēt bērnu audzināšanu sabiedrībai. Viņaprāt ģimene nodod nepareizās vērtības, tāpēc tā neizbēgami sabruks, un ģimenes vietā esot jānāk “brīvajiem sakariem”.

Žans Mišels Palmjē

Freidomarksisma piekritējs Žans – Mišels Palmjē tā izskaidro Raiha teoriju: “Izglītība uzspiež mazu, padevīgu laulības un ģimenes laimīti, kura noliedz un atgrūž seksuālo apmierinājumu. Visa šī sistēma ir balstīta liekulībā. Neskatoties uz mūsdienu evolūciju, ģimene vienmēr ir bijusi viena no svarīgākajām ideoloģiju fabrikām un viena no nežēlīgākajām represīvajām struktūrām.” Tālāk viņš apgalvo, ka “bērnu impulsi tiek apspiesti, jo seksuālā brīvība apdraud autoritāro patriarhālo varu. Kad pusaudža seksualitāte tiek apspiesta un viņš sāk justies vainīgs, tā sacelšanās pieņem neirozes formu.” Savukārt Vilhelms Raihs Palmjē ieskatā cenšas pārvērst šo neirozi par īstu politisko sacelšanos.

Bet Raihs bija ne tikai teorētiķis un praktizējošs psihoanalītiķis, bet arī revolucionārs aktīvists un pat Kompartijas biedrs. Aizsedzoties ar uzbrukumu “buržuāziskai morālei”, viņš popularizēja savu seksualitātes politiku, organizēja Vīnes “sarkano priekšpilsētu” dispanseros “konsultācijas par seksuālo veselību” un fabrikās attiecīgas konferences. Viņš atklāja centrus, kuros strādnieki varēja saņemt informāciju par abortiem un seksuālo dzīvi. Paralēli tam viņš piedalījās streikos, kuros izdāļāja savas aģitācijas lapas. Viņa pozīcija bija, ka ar aizspriedumiem esot jācīnās sabiedrības, izglītības un ģimenes līmenī.

1930.gadā Berlīnē Raihs organizē konferenci “Strādnieku seksuālās ciešanas” un rada masveidīgu seksuālās politikas organizāciju Sexpol. Viņš uzstāj, ka “seksuālā jautājuma politizācija” ir svarīga, lai panāktu uzvaru pār buržuāzisko ideoloģiju. Raihs kritizē to laiku Francijas komunistisko partiju un padomju staļinismu par atteikšanos no “seksuālās liberalizācijas”, kas viņaprāt tika uzsākta 1917.gadā. [Šī liberalizācija tika gandrīz uzreiz arī pārtraukta dēļ Vladimira Ļeņina kategoriskās nostājas, kurš uzskatīja, ka konservatīvajā Krievijā tādā veidā nav iespējams palikt pie varas un ka “seksuāli liberalizēta” sabiedrība nespēs radīt spēcīgu sociālistisku valsti.] Savukārt tikumību, kuras garā tika audzināta padomju sabiedrība, Raihs dēvēja par “pseidorevolucionāru garīdznieku audzināšanu”. Kritizējot padomju audzināšanu, viņš atsaucas uz Marksu, kurš nosoda buržuāzisko ģimeni un izplata savu nosodījumu arī uz padomju “autoritāro” ģimeni, kura viņaprāt esot galvenais “seksuālās represijas” iemesls.

Raihs piedāvā tāpat pretdarboties arī kristietībai, kura “atņem cilvēkiem seksuālo laimi”. Viņš apgalvo, ka “cilvēku spontānā un instinktīvā dzīve” nedrīkst tikt ierobežota ar morāles rāmjiem. Un apgalvo, ka salīdzinājumā ar kristietību pat “neopagāniskais” vācu nacionāl-sociālisms esot izrādījies “daudz progresīvāks”.

Šāda veida darbības rezultātā 1935.gadā Raihu izslēdz gan no Psihoanalītiķu asociācijas, gan no Vācijas komunistiskās partijas. Neskatoties uz to, Raiha idejas daļā no kreisi orientētā segmenta (t.s. “ļevaku” aprindās) tika uztvertas pozitīvi un plaši izplatījās.

Vilhelma Raiha teorijai (kā arī 1955.gadā iznākušajam Herberta Markūzes darbam “Erots un civilizācija: filozofisks pētījums par Freidu”) bija izšķirošā nozīme t.s. “jauno kreiso” dienaskārības izveidei Rietumos (“jaunie kreisie” pārtrauca sadarbību ar tradicionālajām komunistiskajām partijām un nostājās uz Frankfurtes skolas neomarksistu pozīcijām).

Eklektisks (haotiski fragmentārs) freidisma un marksisma savienojums kā “ļevaku” platformas bāze prasa daudz dziļāku atsevišķu apskatu. Šai rakstā tikai atzīmēsim, ka iepriekš pieminētais Žans – Mišels Palmjē, kuram ir tādi pat uzskati kā Raiham seksuālās atbrīvošanas un freidomarksisma jomā, specializējās uz Frankfurtes skolas autoru popularizēšanu. Viņš bija filozofs, divu Parīzes universitāšu estētikas profesors, kurš daudz rakstīja izdevumiem Le Monde un Le Monde diplomatique.

“22.marta kustība” un “Vive la Revolution” – “Mai 68” avangarda organizācijas

Tātad Vilhelmam Raiham seksuālā revolūcija bija politisks projekts, kuru viņš nodeva jaunajiem “revolucionāriem”, kas grasījās cīnīties ar “autoritāru un patriarhālu” sabiedrību. Tieši Raiha darbos iedvesmu smēlās politiskās grupas “22.marts” un “Lai dzīvo Revolūcija!” (Vive la Revolution), kurām bija ievērojama loma 1968.gada notikumos. Kas tās bija par grupām?

“22.marta kustību” dibināja anarho-komunists un trockists Deniels Kon-Bendits. Neilgi pirms 1968.gada notikumiem “22.marta kustība” Nanteras Universitātē organizēja konferenci “Vilhelms Raihs un seksuālās represijas”. Kustības aktīvisti cīnījās pret dortuāru [kopējo guļamtelpu] sadalīšanu vīriešu un sieviešu daļās, kā arī radikāli kritizēja ikdienišķo sociālo dzīvi.

Vive la Revolution (VLR) radās no maoistu-libertaristu organizācijas UJC, kas tika radīta École normale supérieure [prestižākā augstskola Francijā] un Sorbonā, un tā bija “22.marta kustības” turpinājums. Vive la Revolution bija pietiekami spēcīga organizatoriskā hierarhija un tā piedalījās 1968.gada maija notikumos.

VLR uzskatīja, ka sociālo attiecību transformācijai ir jāizmaina pilnīgi visas cilvēciskās attiecības. Kā ieroci pret “tirgotāju sabiedrību” VLR biedri piedāvāja izmantot “radošumu un baudu”. To, cik sabiedriski graujošu rezultātu dod “baudas sabiedrība”, var novērot uz tās pašas Francijas piemēra. Kā tagad ir labi redzams, “baudas sabiedrība” tika radīta nevis emancipācijas, bet gan kapitālisma interesēs un tā nogalina gan radošumu, gan mīlestību, gan jebkurus patiešām dzīvas dzīves asnus.

Gijoms Šarpentjē un politiskās prasības noformulēšana par homoseksuālisma – pedofīlijas legalizāciju

Gijoms Šarpentjē

Turpinot seksuālās revolūcijas autora idejas, 1968.gada maijā pirmo reizi tika politizēts jautājums par LGBT “normalizāciju” studentu okupētajā Sorbonā, kur Gijoms Šarpentjē dibināja “Revolucionāro pederastu darbības komiteju” (Comité d’Action Pédérastique Revolutionaire, CAPR). Lai gan šī komiteja neieinteresēja studentu protesta kustības līderus un tā beidza pastāvēt jau pēc divām nedēļām, tieši no šī brīža homoseksuālisms kļūst par “ļevaku” dienas kārtības punktu. Šarpentjē vēlāk kļūst par “Homoseksuālistu revolucionārās darbības frontes” (FHAR) aktīvistu.

Līdzīgi kā daudzi citi 1960-ajos gados, Šarpentjē lasa Herberta Markūzes un Vilhelma Raiha darbus, bet vislielāko iespaidu uz viņu atstāj zviedru ārsta Larsa Ullerstama darbi. Grāmatā, kuru Ullerstams uzraksta “seksuālo minoritāšu aizsardzībai”, viņš apgalvo, ka tā saucamās izvirtības “rada lielas iespējas laimei”: “Lūk kāpēc “izvirtības” ir labas pašas par sevi un mums tās ir jāveicina.” Viņš apgalvo, ka “seksuālās novirzes”, tai skaitā homoseksuālisms, incests, ekshibicionisms, pedofilija un sadisms ir “pietiekami likumīgi seksuālā instinkta apmierināšanas līdzekļi un tiem ir tāda pati vērtība kā heteroseksuālam dzimumaktam.” Noslēgumā Ullerstams aicina: “Ņemam un piebeidzam šo seksuālo privilēģiju sabiedrību.”

Divdesmit gadus vēlāk Šarpentjē raksta par Ullerstama darbiem: “Šie teksti mums ļoti palīdzēja politizēt šo jomu. (…) Šie lozungi, teikumu un runu fragmenti kļuva par homoseksuālisma atbrīvošanas runas iedīgli.”

Rakstot savu manifestu, Šarpentjē izmanto terminu homoseksuālisms, lai gan, pēc viņa paša teiktā, domāta ar to bija pedofilija. Viņš un viņa domubiedri bija “pārņemti ar jauniem pusaudžiem, tolaik tieši viņi bija mūsu vēlmju objekts, bet mēs runājām par homoseksuālismu…” “Mēs izmantojām (…) šo terminu – literāru un zinātnisku miniatūru apvainojošajam vārdam “pidars”, visstiprāk nosodāmo, visvairāk seksistisko, ko izmanto pret vīriešiem, kuri seksuāli mīl zēnus vai citus vīriešus, – lai šokētu un tādā veidā lai izraisītu iztēlē kvazirasistisko apvainojumu apkaunojumu un izstumšanu, par kā upuriem mēs kļuvām,” – raksta Šarpentjē.

Attiecīgi, jau kopš paša sākuma LGBT aktīvisti slēpa apstākli, ka viņu politiskās prasības attiecas ne tikai uz homoseksuālismu, bet arī uz pedofīliju.

“Homoseksuālistu revolucionārās darbības fronte”

1971.gadā, apvienojoties pederastu grupu aktīvistiem un feministu – lesbiešu grupām, Parīzē tika dibināta kustība “Homoseksuālistu revolucionārās darbības fronte” (FHAR). “Frontes” dibināšanā piedalījās trockistu IV Internacionālei tuvu stāvoša inteliģence: Gi Hokengems, Kristina Delfi, Fransuāza Dobona, Deniels Gerēns, Pjērs Hā, Lorāns Dispo, Žans Bitu, Renē Šerērs, Patriks Šindlers un daudzi citi. Atgādināšu, ka IV Internacionāle tika radīta uz Ļeva Trocka teoriju bāzes un tā par savu uzdevumu stādīja vispasaules revolūcijas realizāciju.

Lai saprastu franču “ļevaku” sabiedrībā valdošos noskaņojumus, ir vērts sīkāk apskatīt “Homoseksuālistu revolucionārās darbības frontes” dibinātājus. Lieki piebilst, ka šīm personām viņu propagandētās netradicionālās attiecības ir ļoti labi zināmas ne jau no nostāstiem.

Homoseksuālists – pedofīls Renē Šerers un vāji maskēta pedofīlijas propaganda

Renē Šerers

Renē Šerers, franču akadēmiķis un filozofs, Universitātes Parīze VIII goda profesors 1970-ajos gados daudz laika veltīja homoseksuālām aktivitātēm. Būdams pedogoģijas un attiecību starp bērnu un pieaugušajiem pārskatīšanas piekritējs, viņš savos darbos aizgāja pat tik tālu, ka tajos tika saskatīta atklāta pedofilijas slavināšana.

1982.gadā Renē Šerers kopā ar citiem Francijā plaši zināmiem cilvēkiem, tai skaitā toreizējo kultūras ministru sociālistu valdībā, tika apsūdzēts pedofilijā bērnu ar īpašām vajadzībām bērnunamā “Koral”. Tiesa gan Šeraram izdevās tikt sveikā cauri, lai gan bērnunama direktoram un tā darbiniekiem tika piespriesti nelieli cietumsodi, bet galvenais apsūdzētājs mira mīklainos apstākļos. Šis skandāls bija tik spēcīgs, ka tas skāra arī filozofu Mišelu Fuko (kreisais radikālis) un psihoterapeitu Fēliksu Gvatari (IV Internacionāles jauniešu organizācija), par kuriem tiesa gan drīz parādījās ziņas, ka viņi esot apvainoti nepamatoti.

1962.gadā Renē Šerers uzsāk “mīlas sakaru” ar savu skolnieku Gi Hokengemu, kurš vēlāk kļūst par viņa kolēģi universitātē un vairākās izdevniecībās, kā arī piedalās “Homoseksuālistu revolucionārās darbības frontes” dibināšanā. Samaitāšanas brīdī Gi Hokengemam vēl nebija 16 gadu.

Virkni darbu Šerers velta Šarlam Furjē (1772 – 1837). Grāmatā “Šarls Furjē un globālais strīds” viņš raksta, ka Furjē utopija nav tas, ko nav iespējams īstenot, bet gan tas, kas “pagaidām nav īstenots”. Šī doma kļūst par pamatideju pētījumu sērijai , kas ir veltīti utopijai un bērnībai un kurā autors aizstāv “savstarpējās iekļūšanas” (compénétration) utopiju, tas ir sabiedrības rašanos, kurā “visdažādāko un neparastāko vēlmju izteikšana un apmierināšana notiks abpusējas piekrišanas un laimes atmosfērā.”

Pēc 1968.gada maija Renē Šerers sāk pasniegt Universitātē Parīze VIII kopā ar Žilu Delēzu (1925-1995), Mišelu Fuko (1926-1984), Fēliksu Gvatari (1930-1992) un daudziem citiem un sadarbojas ar žurnālu “Himēras”, kuru radīja Fuko un Gvatari.

Savos bērnībai veltītajos darbos Šerers attīsta Delēza koncepciju “kļūt par bērnu” (devenir-enfant) par to, ka bērns un pieaugušais savstarpēji bagātina viens otru ar “savstarpēju iekļūšanu”, kas var kļūt par alternatīvu no Žana Žaka Ruso (1712 – 1778) mantotajai klasiskai izglītībai. Bērns viņaprāt var kļūt par pieaugušā skolotāju, bet pieaugušais – bērna.

Šerēra darbos netieši tiek skarta arī homoseksuālisma tēma, gan sakarā ar Žila Delēza un Gi Hokengema teorijām, gan galvenokārt kā kaitniecību realizācijas prakse revolucionāru mērķu īstenošanai.

Gi Hokengems

Gi Hokengems

Gi Hokengems, žurnālists un rakstnieks, nāk no elitārā liceja Henry IV. Sākotnēji bija Francijas komunistiskās partijas Komunistisko studentu savienības aktīvists. Pēc tam pievienojās trockistu grupai “Revolucionārā komunistiskā jaunatne”, kura cīnījās pret Francijas komunistisko partiju.

Pēc izslēgšanas no Komunistiskās līgas 1969.gadā, Hokengems piedalījās vairākos politiskos eksperimentos, kuri pretendēja uz maoismu un kultūras revolūciju un saucās “mao-sponteks”. 1971.gadā viņš kļuva par vienu no līderiem “Homoseksuālistu revolucionārās darbības frontē”, radikālā homoseksuālistu kustībā, kura savā cīņā par seksuālo minoritāšu dominēšanu sabiedrībā nosodīja “homofobiju” un nostiprināja homoseksuālistu cīņu “revolucionārajā cīņā”.

1972.gadā izdevumā Nouvel Observateur viņš publicē savu paziņojumu par homoseksualitāti. Tai pat gadā publicē homoseksuālās “revolūcijas” grāmatu – manifestu “Homoseksuāla vēlēšanās”.

1973.gadā Fēliksa Gvatara vadībā Hokengems laiž klajā žurnāla “Recherches” numuru ar nosaukumu “Trīs miljardi izvirtuļu: lielā homoseksualitātes enciklopēdija”.

No 1975. līdz 1982.gadam Hokengems sadarbojas ar izdevumu “Liberation” un pasniedz Universitātē Parīze VIII, kur Mišela Fuko aizgādībā pulcējas citi šāda veida teoriju un prakšu piekritēji.

1974.gadā Hokengems aizstāv disertāciju filozofijā “Evolūcija. Kultūras revolūcija Eiropā”, kurā iekļauj grāmatu “Homoseksuāla vēlēšanās” un virkni agrāk nepublicētus darbus. Vēlāk tā tika publicēta grāmatā ar nosaukumu “Pāni pēc maija” ar Žila Delēza priekšvārdu.

1988.gadā Hokengems mirst no AIDS.

Kristīna Delfi

Kristīna Delfi

Kristīna Delfi, zinātniece, socioloģe un feminisma aktīviste, kopš 1966.gada Nacionālā zinātniskās pētniecības centra (CNRS) goda direktore feminisma un gendera izpētes jomā. Līdzdibinātāja izdevumam “Jaunie feminisma jautājumi” (Nouvelles Questions féministes), kurš nodarbojās ar gendera koncepcijas virzīšanu ar aktīvu rakstnieces Simonas de Bovuāras atbalstu, kura visu mūžu palika šī izdevuma direktore.

Delfi mācījās socioloģiju Sorbonā, Čikāgā un Berklijā (ASV). 1956.gadā viņa strādāja “Vašingtonas pilsētas līgā” (organizācijā, kura aizstāvēja nēģeru pilsoņu tiesības). 1968.gadā kļuva par aspiranti socioloģijā Kvebekas un Monreālas universitātēs.

1960-os – 1970-os gados Delfi aktīvi darbojās dažādās feministu grupās, kas bija saistītas ar viņas dibinātās organizācijas “Kustība par sieviešu atbrīvošanu” darbību.

2000. – 2010.gadā piedalījās pulciņos, kuri kritizēja liberālismu, piemēram, tādos kā “Kopernika Fonds”. Piedalījās cīņā pret likumu par reliģiskajiem simboliem Francijas skolās un vienlaicīgi cīnījās pret islamafobiju.

1971.gadā Delfi dibināja grupu “Sarkanās lesbietes”.

1998.gadā Delfi izdod savas grāmatas “Galvenais ienaidnieks” pirmo daļu, kuras apakšnosaukums ir “Patriarhāta politiskā ekonomija”, savukārt 2001.gadā iznāk otrā daļa ar nosaukumu “Pārdomas par genderu”. Grāmatā Delfi pauž antipatriarhālas un genderiskas idejas.

Kristīna Delfi ir kreiso radikāļu kustības dalībniece. Publicējas “ļevaku” izdevumos “Le Monde diplomatique” un “Mediapart”. Kritiķi norāda, ka Kristīna Delfi neizšķir zinātnisku darbu un propagandu, viņas “fakti nav precīzi”, bet analīze ir virspusēja, attiecīgi tāda līmeņa darbiem nevajadzētu parādīties nopietnos zinātniskos žurnālos.

Fransuāza Dobona

Fransuāza Dobona

Apskatot idejas, kuras noteica pašreizējo Francijas (un vispār arī pasaules) kreiso kustības stāvokli, nevar nepieminēt vēl divas nozīmīgas figūras.

Tā, pirmkārt, ir Fransuāza Dobona (1920 – 2005) – rakstniece, feministe, libertāniete. Apgrozoties “progresīvās” aprindās, viņai bija draudzīgas attiecības ar Mišelu Fuko, Žanu Kokto, Simonu de Bovuāru un Žanu Polu Sartru.

Dobonas uzskatu noformēšanos ietekmēja 1949.gadā izdotā Simonas de Bovuāras feministiskā grāmata “Otrs dzimums”, kura bija veltīta sieviešu atbrīvošanai. Šai grāmatā tika apgalvots, ka sievietes stāvokli var uzlabot “dalība ražošanā un atbrīvošana no reproduktīvās verdzības”. Grāmata radīja plašu poleimiku un Vatikāns to iekļāva “Aizliegto grāmatu indeksā”.

1953.gadā Dobona kļūst par Nacionālās rakstnieku padomes locekli, kā arī par līdzibinātāju “Kustībai par sieviešu atbrīvošanu” (MLF), kura 1971.gadā parakstīja Simonas de Bovuāras Manifestu 343 par tiesībām uz abortu. Esot “Sociālā posta” redakcijas sekretāre, piedalījās “Homoseksuālistu revolucionārās darbības frontes” dibināšanā. Kustībā par sieviešu atbrīvošanu vadīja grupu “Ekoloģija un feminisms”. Laida apgrozībā vārdus “falokrāts” un terminu “eko-feminisms”.

1978.gadā dibināja asociāciju “Ekoloģija – Feminisms”.

1988.gadā kļūst par asociācijas “SOS rasisms” ģenerālsekretāri.

Daniels Gerēns

Daniels Gerēns

Daniels Gerēns (1904 – 1988) – rakstnieks, vēsturnieks un kritiķis, libertāniskā komunisma teorijas radītājs.

1930-os gados Gerēns pievienojas radikālajai organizācijai “Kriesie revolucionāri” (SFIO, vēlākie sociālisti). Tieši tad viņa ceļi krustojas ar trockisti Simonu Veilu. Pēc tam Gerēns kļūst par Strādnieku un zemnieku sociālistiskās partijas (PSOP) vienu no vadītājiem. Sarakstās ar Ļevu Trocki.

Pēc Francijas zaudējuma karā nacistiskajai Vācijai 1940.gadā, Gerēns kopā ar Ivanu Krepo, Žanu Rouzu un Davidu Korneru (“Barts”) izveido “IV Internacionāla komiteju”.

Nobeigumam

Pat tikai virspusēji apskatot LGBT kustības Eiropā vēsturi, ir acīmredzams, ka tā sākotnēji tika radīta kā politiska kustība un radās tieši trockistu aprindās. Tās teorētiskā platforma tika nodrošināta, sintezējot neomarksistu Frankfurtes skolu un freidismu, bet par šo izstrāžu nesējiem kļuva ar IV Internacionāli saistīto dažādo partiju un kustību biedri.

Jeļena Bernar
/22.02.2019/

Avots:
https://rossaprimavera.ru/article/e3879052

Informācijas aģentūra
/01.03.2019/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 5 komentāri

Slepenie palīgi bija un būs

Par to, kā Latvijā šodien [uz 2004.gadu] vervē spiegus stāsta profesionālis. Darbā ar kandidātiem drošībnieki aprobēja veco labo “perspektīvā” aģenta modeli. Tas nav intelektuālis, nav acīs krītošs un kaismīgus uzskatus paudošs jaunietis. Tas, visticamāk, ir inženieru, nevis rakstnieku ģimenē audzis puisis. Ne Šmidbauers, bet gan Pavlovs. Ir simtiem mums neizprotamu kritēriju, kas palīdz cilvēkā saskatīt piemērotību šim darbam, un ir simtiem veidu, kā cilvēks kļūst par speciālā dienesta “slepeno palīgu”. Tagad Latvijā sadarbību ar slepenajiem palīgiem (jeb ziņotājiem, informatoriem, “stukačiem” — sauciet, kā gribat) reglamentē Operatīvās darbības likums. Vai tas pilnībā aptver to darbu, kādu arī šodien veic valsts speciālie dienesti, lai iegūtu sev tā sauktos slepenos palīgus, grūti pateikt specifisko nianšu dēļ. Nedēļa sarunājas ar kādu sava amata profesionāli, kurš strādājis dažādās drošības struktūrās un kuram bijusi liela pieredze darbā ar t. s. slepenajiem palīgiem mūsdienās. Lai gan sarunā valsts noslēpumi izpausti netiek, intervējamā vārdu, pēc viņa lūguma, Nedēļa nenosauc.

Kā šobrīd, neatkarīgajā Latvijā, tiek veidots labprātīgo ziņotāju loks?

Cik sena ir pati vecākā profesija, tik sens ir darbs, kas saistīts ar drošību, noziegumu atklāšanu un arī “ziņošanu”. Arī neatkarīgajā Latvijā ir dažādas struktūrvienības, kas nodarbojas ar operatīvo darbu, un katrai ir savs uzdevums. Ja nav slepeno palīgu, kas informē par notiekošo, nav iespējams gūt labus rezultātus. Kā savulaik cariskās Krievijas “ohranka” un fašistiskās Vācijas speciālie dienesti, tā arī PSRS Valsts Drošības komiteja darbā ar aģentūru bija sasniegusi augstu līmeni. Latvijas specifika ir tā, ka, atgūstot neatkarību, notika pārrāvums: milicija kļuva par policiju, Valsts Drošības komiteja pašlikvidējās, pārtopot jaunās drošības struktūrās. Šie procesi neapšaubāmi ietekmēja arī aģentūru. VDK aģentūras kartīšu pārņemšana iedragāja potenciālo slepeno palīgu ticību tam, ka sadarbības fakts nākotnē netiks izpausts.

Vai informatori tiek reģistrēti?

Saskaņā ar likumu — slepenie palīgi tiek reģistrēti uz brīvprātības un savstarpējās uzticības pamata. Taču ir ziņotāju kategorija, kurus kā aģentus nenoformē. Tā ir informācijas apmaiņa bez statusa juridiskas noformēšanas. Slepenā sadarbība ir efektīvāka, kad vienošanās ir abpusēji labvēlīga. Šantāža? To likums neļauj. Lai gan, manuprāt, izmeklējot smagus noziegumus, policija to varētu arī pieļaut. Jautājums ir cits: vai ar šantāžu vispār var panākt cilvēka radošu un ilgstošu sadarbību? Ir loģiski, ja rodas dubultie, trīskāršie aģenti, kas bijuši visos laikos un visos dienestos. Pat četrkāršie un “n-kāršie”, kas kalpo vairākām valstīm. Iespējams, aģents vienu un to pašu informāciju vienlaikus stāsta gan kriminālpolicijai, gan speciālajam dienestam, gan vēl kādam un saņem materiālo labumu no visām pusēm.

Vai materiālais atalgojums ir ziņotāja vienīgais stimuls?

Kas zina, varbūt viņam vienkārši ir interesanti būt apritē. Iespējams, viņu motivē vēlme visiem palīdzēt. Tātad tas nav materiālais, bet gan psiholoģiskais stimuls.

Tāpat kā tam patriotiski motivētajam tukšo pudeļu lasītājam no Sasisto lukturu ielas?

Vai tā ir ironija par to, cik viņš neadekvāts? Dzīvē nav izslēgts, ka pats operatīvais darbinieks vairs īsti neorientējas notiekošajā. Paranoja ir profesionāla slimība. Ja ilgstoši strādā operatīvā darba spriedzē, cilvēki kļūst aizdomīgi, visur meklējot sakarības un sazvērestības, piemēram, skaidrojot katru soli politikā kā šausmīgi dziļu plānu un būvējot sazvērestības teorijas. (…) Nojaušu, ka ir divu veidu ziņotāji. Pirmais ir cilvēks ar pieeju svarīgai informācijai. Otrs, kuram pievēršas vervētāji, ir perspektīvais: lūk, izmācīsies par to un to un strādās tur un tur. Uz perspektīvu strādāja VDK laikos, kad tā bija attīstījusies augstā līmenī. Latvijas policija un speciālie dienesti formāli ir 14 gadus veci. Ja ievērojam pārmaiņas, kas notikušas, kā arī politisko figūru rokādes un demokrātiju, tad… Šodien nevar paredzēt, ko nesīs rītdiena, līdz ar to nevar būt plānu, kādi cilvēki vervējami nākotnes perspektīvai. Domāju, ka arī Eiropas valstīs šī perspektīva netiek īstenota. Izņemot, iespējams, Baltkrieviju, kur ir saglabājies totalitārisms. Latvijā, likvidējot VDK, reti kurš darbinieks ir saglabājis savu profesiju. Policijā ir, bet speciālajos dienestos laikam vispār vairs nav palicis neviens čekists.

Vai tas bija pareizi — izskaust čekistus kā profesionāļus?

Vissāpīgāk tas skar viņus pašus, kas bija mācījušies būt lojāli un noderīgi valstij un kurus pēkšņi pataisīja par “malējiem”. Tika liegts darbs, kas viņiem patika un kurā bija iemaņas. Tas bija netaisni pret viņiem kā cilvēkiem, taču — no valsts interešu viedokļa — desmit gadu laikā arī jaunie ir sasnieguši labu, bijušajiem komitejas darbiniekiem līdzvērtīgu līmeni.

Precizēšu: vai, izstumjot cilvēkus no viņu profesionālā darba lauka, netika veidots valstij nelojālu pilsoņu slānis, kas savas profesionālās iemaņas sāka piedāvāt mums naidīgiem dienestiem?

Nu, jā… droši vien… Taču diez vai viņi ir tik nelojāli, ka vēlētos nodarīt kaitējumu valstij. Apvainoti — jā, bet nedomāju, ka viņi ir atriebes kāri, sniedzot ziņas, piemēram, Krievijai vai citai valstij. Savas zināšanas viņi ar sekmēm var izmantot — un izmanto — biznesa struktūrās, piemēram, bankās.

Vai Policijas akadēmijā [likvidēta 2010.gadā] ir speciālas nodaļas, kas orientē darbam ar ziņotājiem?

Kriminālistikas katedrā ir operatīvās darbības teorijas apakšnozare, kurā māca teorētiskos pamatus — tai skaitā darbam ar slepeniem palīgiem. Tomēr reālie panākumi un aģentūras darba ētiskie jautājumi ir uz tā sauktā “opera” jeb operatīvā darbinieka sirdsapziņas. Operatīvais darbinieks var slepeno palīgu vienkārši izmantot, lai atklātu noziegumu, būdams pilnīgi vienaldzīgs par slepenā palīga turpmāko likteni. Cits darbinieks savukārt vispirms domās par savu slepeno palīgu un tikai tad — par rezultātu.

Kādreiz krievi solīja privilēģijas. Vai šobrīd viena no privilēģijām nav tā, ka ziņotāji “izbēg sodam tam”?

Nē. Ja ziņotājs, būdams noformēts kā aģents, izdara noziegumu, tad sēž cietumā tāpat kā visi pārējie.

Nu, atvainojiet, kāda tad jēga “stučīt”?

Pretimnākšana viennozīmīgi nevar būt tāda, ka vainīgais tiek atbrīvots no soda par izdarīto noziegumu. “Stučīt”, manā skatījumā, nav pareizais vārds. Sniegt palīdzību savas valsts policijai un speciālajiem dienestiem — tā ir labāk. Šīs palīdzības jēga ir tāda, ka perspektīvā mēs paši un mūsu bērni varēsim dzīvot labākā valstī. Šobrīd slepenā palīga darbs ir aizraujošs, interesants, daudzpusīgs un augti cienījams īstu operatīvo darbinieku skatījumā.

Precizēšu. Ir vienošanās — “izlikšos nemanām, ka tu te mazliet tirgojies ar narkotikām, ja nodosi savu bosu”.

Pieļauju, ka dažs labs darbinieks tā arī dara, pieverot acis uz slepenā palīga nedarbiem. Ja “opers” šādi rīkojas, viņš to slēpj un publiski neizsakās. Cilvēciski to varbūt varētu saprast, taču, no likuma viedokļa, noziedzies ziņotājs tomēr jāsoda. Ir svarīgi, lai operatīvie darbinieki, kuriem ir tiesības veikt šo darbu, būtu ar morāli augstām īpašībām. Ir nepieciešams sava veida filtrs, lai operatīvajā darbā netiktu cilvēki, kas paši domā un rīkojas kā noziedznieki.

Vai ir speciāls budžets, kas paredzēts informētāju algošanai?

Protams, ka ir. Slepenā palīga darbs ir apmaksājams. Viens palīgs var izlīdzēties ar alus pudeli, citam vajag lielāku stimulu. Viņam pat pēc likuma ir paredzēti sociālie atskaitījumi, par kuriem vēlāk būs iespēja saņemt pensiju.

Vai daudz ir gadījumu, kad cilvēki labprātīgi piesakās “kalpot Dzimtenei”?

Tas ir bijis visos laikos. Atcerēsimies kaut vai spiegu skandālus ar Džeimsu Oldridžu vai Peņkovski. Patiesībā viņi atnāca un piedāvāja sniegt pakalpojumus paši. Otrā puse viņus pieņēma. Nu nevervēja krievi Oldridžu! Viņš pats atstāja Krievijas vēstniecībā ziņu, ka grib sadarboties un sniegt informāciju par amerikāņu aktivitātēm. Mūsdienās nekas nav mainījies. Ja kāds cilvēks, piemēram, bankrota dēļ lolo dusmas un grib sagādāt problēmas savam biznesa konkurentam, viņam ir teorētiska iespēja aiziet uz ekonomikas policiju un sniegt ziņas par veiksmīgākajiem sāncenšiem.

Kā profesionāļi vērtē slavenos spiegu seriālus Nikita, Alias un citus?

Ja runājam par Nikita, tad tur briesmīgi pārspīlēti parādītas tehniskās iespējas, ar satelītu izsekojot vai katram cilvēka solim. Cilvēki, kas izdara noziegumus, vai teroristi, skatoties seriālus, tehnisko iespēju pārspīlējumus var uztvert kā tīru monētu. Un nav jābrīnās, ja kāds ekstrēmists pēc tam mājās pārmeklē suņa spalvu, meklējot noklausīšanās ierīci, kas, iespējams, ielikta pastaigas laikā. Vai, piemēram, baidās iet uz mežu, jo tur drošības dienesti priedē iekāruši novērošanas kameru. Vairāk tuvināti reālajai dzīvei ir krievu seriāli. Tiek atainots, kā materiālo iespēju ierobežotajiem miličiem jāizlīdzas ar visādām viltībām. Viss ir vienkāršāk: “menti” iekāpa “bobikā”, aizbrauca un kādu savāca. Reālajā dzīvē tu kļūsti viltīgs un meklē nestandarta gājienus. Tajā visā vājprātā jāsaglabā veselīgs humors, citādi, strādājot ar padibenēm, “šīberis” aiziet ciet.

Latvijā ir tik daudz drošības dienestu. Kā tiek “sakārtota pa plauktiņiem” to hierarhija?

Likums jau it kā definē, lai funkcijas nepārklājas. Kad bija Kamaldiņš, speciālo dienestu funkcijas dublējās reālajā darbā. Tagad situācija ir normalizējusies, un vismaz SAB nedara to pašu, ko Drošības policija [no 01.01.2019 Valsts drošības dienests]. Plašākā izpratnē valstij jau nav svarīgi, kas noziegumu atklāj — SAB vai ONAP, vai KNAB.

Vai tam, kurš noziegumu atklāj, uz uzplečiem zvaigznīšu kļūst vairāk?

Vai tad tas ir galvenais stimuls? Noziegumu ir tik daudz, ka darba pietiek katram. Kaut vai tās pašas narkotikas — lai apkaro visi. Jā, problēma var rasties, kad, divām dažādām struktūrām darbojoties, nenotiek savstarpēja informācijas apmaiņa. Viena struktūra zina par nozieguma vienu daļu, otra — par citu. Un nesaliek kopā abas. Nezinu, kā lai sabiedrībā rodas idillisks priekšstats par drošības struktūru sadarbību, ja tik ilgi tiek demonstrēta attiecību skaidrošana KNAB iekšienē. Es negribētu atrasties tajā gaisotnē. Ja kolektīvs nespēj būt vienots kā sažņaugts kulaks, ja nevari uzticēties kolēģim, kas ir blakus, kā gan spēsi cīnīties un izsekot augsta līmeņa korumpantu? Ja šī situācija ieilgs, es neredzu pamata gaidīt no KNAB kaut kādus rezultātus.

Lai savervētu slepeno palīgu, man šķiet, ir vajadzīgs īpašs talants: māka iemantot cilvēku uzticību.

Tas operatīvajam darbiniekam ir pamatu pamats. Un nav vairs tik svarīgi, kā tu šo sadarbību noformēsi juridiski. Ir cilvēku kategorija, kas nevarēs savervēt nekad, jo viņi nav komunikabli un principā nespēj strādāt ar cilvēkiem. Panākt, lai cilvēks tev uzticas — tā ir māksla. Iedomājies, kādu talantu un prasmi vajag ONAP darbiniekam, lai iemantotu bandas ziņotāja uzticību, kas tomēr pastāsta par notiekošo, paļaujoties, ka operatīvais darbinieks viņu neiegāzīs. Vienota šablona operatīvajiem darbiniekiem nav — viens strādā rupjāk, cits čomiski. Tas ir radošs darbs ar cilvēkiem. Bet šie cilvēki nepārtraukti mainās. Slepenais palīgs arī ir kustībā un mainās, un var pienākt brīdis, kad attiecības jāizbeidz. Jo mazāks cilvēku loks zina, kurš tev palīdz, jo vieglāk to turēt slepenībā. Iedomājies situāciju: visa nodaļa zina par cilvēku, kurš sadarbojas. Pēc tam to vai citu apsvērumu dēļ viens aiziet no darba un jaunajā darbavietā palielās ar zināšanām, ka cilvēks X strādā uz Jāni, bet cilvēks Y — uz Pēteri. Ideāli būtu, ja par sadarbības faktu zinātu tikai divi — “opers” un aģents. Varbūt pat priekšniekam ne vienmēr būtu vēlams zināt konkrēto cilvēku. Priekšniekam jābūt informētam par sadarbības būtību, taču personas datus — no drošības viedokļa — labāk nezināt. Policijas darbā ir bijuši gadījumi, kad sadarbības fakta atklāšana noved pie slepenā palīga nāves.

Intervēja Juris Laksovs (žurnāls “Nedēļa”)
/30.09.2004/

Avots:
https://www.tvnet.lv/6197392/slepenie-paligi-bija-un-bus

Informācijas aģentūra
/12.02.2019/

Publicēts iekš Kat.: Specdienesti, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Pasaka par melu valsti

Pasaku gribu es pastāstīt jums,
Tādu, ko nezin neviens.
Bij kādā valstī
Tāds paradums:
Meloja visi kā viens.

Atausis rīts,
Bet cilvēki kliedz:
— Paskat, jau vakars!
Kāds saules riets! —
Smaida gaišs mēness,
Bet visi sauc:
— Paskat, cik debesīs mākoņu daudz!
— Paskat, pat zvaigznes vairs neredz nekur!
— Tumšs tā kā peklē!
— Kaut acī dur! —

Ūdens šai zemē
Bij parasti piens.
Melnu par baltu
Te sauca ikviens.
Ieraugot sēni,
Sacīja: «Koks!»
Ieraugot durvis,
Sacīja: «Logs!»
Pierada visi kopš bērnības tā,
Runāja ačgārnā valodā.

Pēkšņi šai valstī,
Ko meli māc,
No tālienes ieradās
Savādnieks kāds.
Neprata melot
Un mānīties tas,
Ienīda melus,
Pret meļiem bij ass.
No rītiem, kad mazgājās,
Teica šis vīrs:
«Tas tik ir ūdens, —
Cik skaidrs un tīrs!»
Ja priecīgs viņš bija,
Viņš teica: «Man prieks!»
Tam lietus bij lietus
Un sniegs bij sniegs.
Kā redzams, viņš tiešām
Bij liels savādnieks!

Viens mirklis, un nabagu saņēma ciet,
Viens mirklis, un lika to striķos siet.
Tad ārstiem padeva ziņu,
Lai slimnīcā ieliek viņu.

Pats valdnieks uz viņu bij saniknots,
Un piespriests tam tika visbargākais sods
Lai ciestu viņš grūti un sūri,
To ieslēdza zvēru būrī
Un nolika zooparkā
Visredzamākajā stūrī.
Četri suņi sargāja to,
Sliņķi apbrīnot nāca
Cilvēku savādo.
Tie stundām ilgi te varēja stāt,
Bet tad kādā dienā
Bij nelaime klāt!
Uz priekšu laiks steidzās.
Un, lūk, kā viss beidzās:

Valdniekam pienāca ziņojums:
«Simts meļu ir saslimuši pie mums!
Tie slimi ar slimību briesmīgo —
Neviens no viņiem vairs nemelo!»
Šī slimība ļoti lipīga bija,
Cits citam to tālāk izplatīja.
Ārsti un policisti
Vai no ādas gribēja līst,
Bet nespēja pasargāt no slimības šīs.
Tam, kas izskaustu epidēmiju,
Solīja milzīgu prēmiju.
Avīzes rakstīja, ko vien spēja,
Ministri šurpu un turpu skrēja,
Bet neko tas vairs nelīdzēja.
Dzīve uz priekšu gāja,
Neviens ārstēties nedomāja.

Melu tabletītes,
Baumu pulverīši
Tika aizmirsti tīši.
Bet zvēru krātiņu,
Kas pārgalvim domāts bija,
Ļaudis ņēma un sadauzīja.
Savādniekam sēja
Ap kaklu košu goda lentu,
Iecēla viņu
Par prezidentu.

Bet tam, kurš man netic,
Tam —
kā to lai pasaka? —
Droši vien nepatīk
Mana pasaka…

Džanni Rodāri
Atdzejoja Jāzeps Osmanis
/1964/

Informācijas aģentūra
/12.02.2019/

 

Publicēts iekš DZEJA, Kat.: Izglītība, PASAKAS, Reģ.: GEIropa, Veids: Apkopojums | Komentēt

Fabula: Vilks – zālēdājs

Vecs rīkļu rāvējs, rūdīts blēdis –
Vilks, daudzas aitiņas kas ēdis,
Par visu vari cenšas mukt,
Bet ielenkts tiek un tā, ka neizsprukt.

Par visām reizēm nu tam spriedums būs,
Vairs sveikā blēdis neizkļūs,
Jo skaidras liecības
Dod visas tiesas gaita:
Tur nokosts Teļš, tur saplosīta Aita:
Pat nogāzsts kumeļš mazs…

Sen pierādīts, ka noziegumu tam bez skaita,
Bet tiesa gaida vēl, ko slepkava pats sacīs:
“Kā zināms mums,” vilks sāk ar dusmām acīs,
“No laika gala jau it visi vilkus nīst
Un izplata par tiem daudz baumu nepatiesu:
No ganiem miegainiem ja Aita projām klīst
Vai pazūd govs, tad vilkus sauc uz tiesu,
Bet vilki faktiski sen jērus neatzīst,
Uz asinīm i paskatīties nevar
Un pārtiek tik no siena un no graudiem vien.
Tiem gaļas vietā sen jau zaļbarības devas.
Bet, ja nu kādreiz notiek brīnums dabā,
Ja kādu jēru saplēšam mēs gan,
Tad tikai pašu aizsardzības labā…
Es ceru objektīvs būs spriedums man!…”
Un tiesas lēmums skan:
Ja vilku suga neēdot vairs gaļu –
Tam jāizteic rājienu un jādod vaļu.

Ir pagājuši daudzi gadi,
Kopš spriedums dots,
Joprojām vilki tikai lopus kož
Un jūtas labi.

Sergejs Mihalkovs
Atdzejoja Jānis Breicis
/1945/

Avoti:
https://pritchi.ru/id_5531

Informācijas aģentūra
/12.02.2019/

Publicēts iekš DZEJA, Kat.: Izglītība, Reģ.: Krievija, Veids: Apkopojums | Komentēt

ASV karu Afganistānā ir zaudējusi

ASV karš Afganistānā ir zaudēts un izvest no turienes karaspēku ir pareiza rīcība, 07.01.2019 ietekmīgajā amerikāņu žurnālā The National Interest paziņoja Nacionālo interešu centra Tuvo Austrumu pētniecības direktors Džils Barndolars (Gil Barndollar).

Rakstā pētnieks apgalvo, ka, neskatoties uz visiem ASV pūliņiem “nomierināt Afganistānu”, talibi kontrolē apmēram 60% tās teritorijas. Un Donalds Tramps šai ziņā ir guvis panākumus tikai nomesto bumbu skaita ziņā.

Raksta autors uzskata, ka pat kara Afganistānā piekritēji atzīst, ka ASV Afganistānā ir nonākusi strupceļā. Amerikāņu karavīriem uz laiku izdevās nomierināt “smagos rajonus” valsts dienvidos un austrumos, bet pēc karaspēka aiziešanas kaujinieki atgriezās vēl lielākā skaitā.

Avoti:
https://rossaprimavera.ru/news/67ce7fa5
https://nationalinterest.org/blog/middle-east-watch/there-no-military-victory-afghanistan-40892

Informācijas aģentūra
/11.01.2019/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | Komentēt

Tetovējums – dēmona zīme jeb par tetovējumu satura negatīvo iedarbību

Izvēloties tetovējumu, reti kurš aizdomājas par tā saturu vai zemtekstu. Pārsvarā te darbojas “patīk – nepatīk” kritērijs un “vai, cik skaisti!” princips. (…)

31 gadu vecajam Ivo uz ķermeņa ir četrpadsmit zīmējumi: “(…) Sarūgtina vecāku noraidošā attieksme – it kā es būtu apzīmējis viņus! Tēvs apgalvo, ka vecumdienās es ar saviem zīmējumiem izskatīšoties nožēlojami. Mamma baidās, ka šie attēli mani negatīvi programmē. (…)”

Tetovēto simbolu jūgā

Iespējams, kaut kādi tetovējumi aproču veidā vai dizainera uzzīmēti ornamenti nenes lielas pārmaiņas dzīvē, bet attiecībā uz seniem rūnu rakstiem vai citiem kāda kulta simboliem un zīmēm speciālisti iesaka būt piesardzīgiem.

Valdis Kalašs pēta dažādu kultūru simboliku un ir pārliecināts, ka visam, kas palicis vēsturē, pārsvarā ir spēcīgs informatīvais fons, kas iedarbojas uz cilvēka likteni: “Pret seniem simboliem jāizturas ar pietāti un piesardzību. Ja jau tie “nodzīvoja” līdz mūsdienām, tad tiem piemīt noteikts spēks, tos atbalsta un ieskauj kāda enerģija, kas tos arī baro. Piemēram, daudzas senās ciltis veica asiņainas upurēšanas ar šiem simboliem uz savas vai dzīvnieka ādas vai arī uz upuru galda. Ja kāds tetovē šo simbolu sev uz rokas, tad atrodas tā informatīvajā fonā un pat nenojaušot to kļūst par šī kulta līdzdalībnieku. Tas nevar neatstāt pēdas šāda cilvēka psihē. Tas pats attiecas uz okultisma simboliem – tie izskatās noslēpumaini, sola cilvēkam pārdabisku spēku, veiksmi, bet obligāti paņem kaut ko pretī. Cilvēks faktiski kļūst par šī mentālā egregora vergu. Tādējādi jebkurā tetovējumā ir daļa no zombēšanas mehānisma, kas padara cilvēku par svešas gribas nesēju.

Nav maz tetovējumu, kuri izskatās pēc pentakla – maģiska zīmējuma, ar kura palīdzību tiek veikts pakļaušanas rituāls. (…) Dažkārt uztetovēt dažādas zīmes vai simbolus nozīmē izvēlēties un pakļauties kādam noteiktam egregoram, kas vada dzīvi noteiktā virzienā. (…)

Jutekliska vai seksuāla rakstura tetovējumi padarīs cilvēku par sukuba vai inkuba kalpiem – mīlas dēkas tad ir garantētas, taču to iznākums diez vai cilvēku apmierinās. Kareivīgo vikingu rūnas padarīs cilvēku par karakalpu, un visa viņa turpmākā dzīve tiks pakārtota kauju un konfliktu risināšanai neatkarīgi no tā, vai viņš maz to apzināsies. Arī slepenās iluminātu biedrības zīmes padarīs cilvēku par līdzdalībnieku, bet ne par biedru, jo īstie biedri diez vai atklātu savu piederību pie kādas slepenas organizācijas, tetovējot tās simboliku redzamā vietā.”

Divdesmitgadīgā Ilona apstiprina Kalaša teikto. Viņai uz lāpstiņas ir uztetovēts neliels tauriņš. Nesen viņa uzzināja, ka tauriņš ir netikles simbols. [Tauriņš simbolizē vieglumu, vieglu uzvedību, tas ir geišu simbols; mūsdienās prostitūtas mēdz saukt arī par naktstauriņiem.] Tagad Ilona taisās to noņemt. Jaunā sieviete ir pārliecināta, ka tieši tetovējumi bija iemesls, kas lika šķirties no drauga, kurš bija pilnīgi ķerts uz tiem. Daži viņa tetovējumi Ilonu atbaidīja: galvaskausi, zirnekļi, āža purns un agresīva rakstura uzraksti. Sieviete nešaubās, ka tetovējumi pārvērta viņas draugu un ka tas nebeigsies labi. “Viņš kļuva ļoti rupjš, cinisks, izmainījās burtiski pusgada laikā, tagad ir it kā cits cilvēks. Centos viņu pierunāt, lai viņš nedara sev pāri ar tetovējumiem. Bet viņš tikai atteica, ka tas ir viņa ķermenis, tāpēc varot darīt ar sevi, ko gribot. Mēs bieži strīdējāmies, un pēdējais piliens bija viņa ideja iedurt acu baltumos un ielaist tur melnu tinti. Es aizgāju, nesagaidot, kad viņš to paveiks. Tas bija par daudz!”

Tetovējas dzīves pabērni

Psihologi aizraušanos ar tetovējumiem izskaidro ar cilvēku neapmierinātību ar savu dzīvi, bailēm ieraudzīt lietas tādas, kādas tās ir, nevēlēšanos pieņemt sevi vai zemu pašvērtējumu un acīmredzamu rakstura problēmu ignorēšanu. Tam pamatā ir bērnības traumas, sarežģītas attiecības ar vecākiem vai to trūkums. Tetovējums šādiem cilvēkiem ir kā protests, izaicinājums sabiedrībai – jo kliedzošāks ir uzraksts vai zīmējums, jo dziļāka un sāpīgāka ir cilvēka dvēseles rēta. Vienlaikus tas ir aizsegs, vēlme noslēpties aiz zīmējumiem no pasaules, no patiesības, no sevis, satura aizvietošana ar formu.

Reliģiju attieksme – negatīva

(…) Bībeles Vecās Derības Levitu grāmata brīdina cilvēku, lai tas nezīmē un netaisa rētas nedz uz sava, nedz uz mirušā rada ķermeņa. Arī citās vietās Bībelē ir runa par ķermeņa, ādas un pat matu neskaršanu. Senos laikos vairākās zemēs valdīja asiņaini upurēšanas kulti, un tetovēšana bija obligāts nosacījums šādiem rituāliem gallu, ģermāņu un slāvu ciltīs. (…) Kristieši to uzskatīja par pagānismu, kam nav nekā kopīga ar Kristus mācību.

Noteikta veida tetovēšana ir pieļaujama vienīgi senajā koptu pareizticīgajā baznīcā. Tās draudzes atrodas Ēģiptē, Lībijā un Dienvidsudānā – valstīs, kurās dominē musulmaņu ticība. Koptu baznīcas kristieši tetovē sev uz plaukstas pamata mazu krustiņu, lai tiktu apbedīti pēc kristiešu tradīcijas.

Islāmā tetovējumi tiek pieskaitīti pie 76 lielākajiem grēkiem, par kuriem Allāha sūtnis ir nolādējis visus, kas to pieļauj un piekopj.

Jūdaisms arī iestājas pret tetovējumiem, saucot šādu praksi par elkdievības izpausmi.

Budismā tetovējumi tiek uzskatīti par nevēlamiem – tas, ko cilvēks uztetovē sev ar jēgu, iegrožo viņu, turpretī jebkurš Budas sekotājs tiecas atbrīvoties no jebkādas saistības ar materiālo pasauli, tādējādi tetovējums kļūst par enkuru un traucē reinkarnācijai. (…)

Vēlāk nožēlo…

Daži pieredzējuši tetovējumu īpašnieki ir vīlušies savā kādreizējā vaļaspriekā. (…)

Savulaik Armands, dienesta biedra iespaidots, joka pēc izveidoja sev uz krūtīm piedauzīga rakstura tetovējumu. Pēc 20 gadiem vīrietim nācās paciest sāpīgu tetovējuma noņemšanas procedūru, jo viņam bija kauns rādīties peldvietās un saviem bērniem bez krekla. Turklāt viņš sajuta nevaldāmu miesaskāri, kas viņam maksāja normālas attiecības ar mīļoto sievieti. Pēc “neveiksmīgā joka” noņemšanas vīrietis sajuta atvieglojumu, un arī ģimenē viss sakārtojās. Armands netic, ka tā bija sakritība: “Esmu pārliecināts, ka jebkura zīme uz mūsu ķermeņa uzrunā mūs, dod dzīvei konkrētu virzienu. Piemēram, rēta atgādina par kādu notikumu. Tetovējums jau tāda pati rēta vien ir. Diez vai mani padarītu par labsirdīgu cilvēku kādas kobras, asinskāra plēsoņas attēls vai uzraksts “Dead Head” uz ādas, ko es augām dienām redzēšu. Normāls cilvēks pēc 40 jau grib mieru. Visas tās zīmes mūs ietekmē. Tā ir maz izpētīta joma, to nevar pierādīt, bet var sajust burtiski uz savas ādas. Ja jau mans šķietami miermīlīgais tetovējums man atnesa tik daudz problēmu, ko var pastrādāt kāda uz kakla ietetovēta cilpa vai nāve ar izkapti! Kādam muļķim jābūt, lai kaut ko tādu sev uzblieztu!”

Savu attieksmi pret tetovējumiem izsaka arī 57 gadus vecais klostera brālis Andrejs, kam mantojumā no dienesta padomju armijā palikuši burti uz roku pirkstiem un izpletņlēcējs uz pleca. Nu jau vairākus gadus viņa dzīves uzskati ir krasi mainījušies, viņš dzīvo klosterī un tetovējumus uzskata par “velna zīmogu”.

“Biju jauns, jutos brašs un bezbailīgs. Jaunos jau ļoti viegli pavedināt uz kaut kādām nevajadzīgām un kaitīgām darbībām. Esmu pārliecināts, ka daudzi nožēlos savus pleķus uz ādas – kāds ātrāk, kāds vēlāk. Tas ir audzināšanas, izglītības un, protams, pieredzes trūkums. Un tā ir pieaugušo atbildība. Jebkurš kristietis zina, ka ķermenis nav cilvēka īpašums, tas ir Dieva radīts un dāvāts mums uz dzīves laiku. Bez tetovējumiem un pīrsingiem. Burtiskā nozīmē tīra un nevainīga miesa. Mēs to, protams, plosām, novalkājam, ievainojam. Visi mūsu grēki tajā redzami. Teikt, ka tas ir mans ķermenis, esmu tā saimnieks, nozīmē nostādīt sevi līdzās Dievam, kas ir visa esošā valdnieks. Bībelē ļoti skaidri ir pateikts, ka ar ķermeni nedrīkst darīt neko pretīgu, tostarp arī aptetovēt. (…)”

Aptetovētie rada sev nepievilcīgu tēlu

Bez enerģētiskā un morālā aspekta tetovēšanā ir arī praktiskā puse. Piemēram, būtu labi jāapsver, vai tetovējums nenodarīs ļaunumu karjerai, vai nekaitēs profesionālajai reputācijai. Ja ir tetovējums redzamā vietā, tad cilvēku var nepieņemt darbā par modeli, pārdevēju, menedžeri, preses sekretāru, valsts ierēdni [skolotāju, bērnudārza audzinātāju utt.]. Tas ir organizācijas tēla jautājums. Turklāt neviena organizācija negrib, lai tiktu pievērsta negatīva uzmanība nevajadzīgām detaļām.

/04.07.2018/

Avots:
https://www.citadapasaule.lv/207

[P.S.
Vairāk par tetovējumiem, tai skaitā no medicīniskā viedokļa, var izlasīt te: https://infoagentura.wordpress.com/par-tetovejumiem/ ]

Informācijas aģentūra
/11.01.2019/

Publicēts iekš Kat.: Medicīna, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Pasaka par trīs sivēntiņiem

Reiz dzīvoja trīs sivēntiņi. Trīs brāļi. Visi vienāda auguma, apaļi, sārti, ar vienādi draiskām astītēm. Pat vārdi viņiem bija līdzīgi. Sivēntiņus sauca — Nif-nifs, Nuf-nufs un Naf-nafs. Augu dienu tie kūleņoja zaļā zālītē, gozējās saulītē vai tīksminājās peļķēs. Tad iestājās rudens. Saule vairs nespīdēja tik silti, pelēki mākoņi peldēja pār zeltaino mežu . . .

— Vai nebūtu laiks padomāt par ziemu, — reiz saviem brāļiem ieminējās Naf-nafs, pamodies agri no rīta. — Es viss trīcu aiz aukstuma. Mēs varam saaukstēties. Kā būtu, ja mēs uzbūvētu mājiņu un pārziemotu kopā zem viena jumta siltumā?

Taču brāļiem negribējās ķerties pie darba. Daudz patīkamāk bija pēdējās siltās dienas paklaiņot un palēkāt pa pļaviņu nekā rakt zemi un stiept akmeņus.

— Gan paspēsim! Ziema vēl tālu. Mēs vēl papriecāsimies par aizejošo vasaru,— sacīja Nif-nifs un pārmeta kūleni.

— Kad vajadzēs, es viens pats ātri uzbūvēšu sev mājiņu, — noteica Nuf-nufs un apgūlās peļķē.

— Es arī, — piebilda Nif-nifs.

— Kā vēlaties. Tad es būvēšu māju viens pats, — sacīja Naf-nafs.

Ar katru dienu kļuva aukstāks un aukstāks. Taču Nif-nifs un Nuf-nufs nesteidzās. Viņiem nenāca ne prātā strādāt. Viņi bezmērķīgi draiskojās no rīta līdz vakaram. To vien darīja kā, gāja savās sivēnu rotaļās, lēkāja un meta kūleņus.

— Šodien mēs vēl uzdzīvosim, — viņi sev teica, — bet rīt no rīta ķersimies pie darba.

Tomēr arī nākamajā dienā viņi teica to pašu. Un tikai tad, kad lielā peļķe ceļmalā no rītiem sāka pārklāties ar plānu ledus garoziņu, slinkie brāļi beidzot ķērās pie darba.

Nif-nifs nolēma, ka visvienkāršāk un ātrāk var uzbūvēt mājiņu no salmiem. Ne ar vienu neapspriedies, viņš tā arī izdarīja. Jau pret vakaru būdele bija gatava. Nif-nifs uzlika uz jumta pēdējo salmiņu un, gauži apmierināts par savu mājiņu, līksmi nodziedāja:
          Pasaulei var apkārt iet,
          Apkārt iet, apkārt iet,
          Tādu namu neuziet,
          Neuziet, neuziet!

Dziedādams šo dziesmiņu, viņš devās pie Nuf-nufa.

Nuf-nufs netālu arī būvēja sev mājiņu. Viņš steidza ātrāk pabeigt šo garlaicīgo un neinteresanto darbu. Sākumā viņš, tāpat kā brālis, gribēja būvēt mājiņu no salmiem. Bet tad nolēma, ka tādā mājā ziemā būs gaužām auksti. Māja būtu izturīgāka un siltāka, ja to uzbūvētu no zariem un smalkiem žagariem. Viņš tā arī izdarīja. Iedzina zemē stabus, izpina to starpas ar žagariem, uz jumta sabēra sausas lapas, un pret vakaru māja bija gatava. Nuf-nufs lepni apgāja tai vairākas reizes apkārt un nodziedāja:
          Man ir namiņš ļoti jauks,
          Ļoti jauks, ļoti jauks!
          To pat pērkons nesajauks,
          Nesajauks, nesajauks!

Viņš nebija beidzis vēl dziedāt, kad no krūmiem izskrēja Nif-nifs.

— Nu redz, arī tava māja gatava! — Nif-nifs sacīja brālim. — Es jau teicu, ka mēs vieni tiksim ar darbu galā! Tagad mēs esam brīvi un varam darīt visu, kas vien nāk prātā!

— Iesim pie Naf-nafa un paskatīsimies, kādu mājiņu viņš sev uzbūvējis! — teica Nuf-nufs. — Sen neesam redzējušies!

— Iesim paskatīsimies! — Nif-nifs piekrita. Un abi brāļi gauži apmierināti par to, ka viņiem nav vairs nekādu rūpju, nozuda krūmos.

Naf-nafs jau vairākas dienas bija aizņemts ar būvdarbiem. Viņš sanesa akmeņus, iejauca mālus un tagad nesteigdamies būvēja sev izturīgu, drošu māju, kurā varētu paglābties no vēja, lietus un sala. Viņš ierīkoja mājai smagas ozolkoka durvis ar aizbīdni, lai vilks no kaimiņu meža nevarētu iekļūt iekšā. Nif-nifs un Nuf-nufs sastapa brāli strādājam.

— Ko tu te tik grandiozu būvē? —pārsteigtie Nif-nifs un Nuf-nufs abi reizē iejautājās. — Vai tā ir sivēna mājiņa vai cietoksnis?

— Sivēna mājai jābūt kā cietoksnim! — Naf-nafs viņiem mierīgi atbildēja, turpinādams strādāt.

— Vai tu gatavojies ar kādu karot? — izsmējīgi norukšķēja Nif-nifs un pamirkšķināja Nuf-nufam. Un abi brāļi kļuva tik priecīgi, ka viņu kviekšana un rukšķēšana aizskanēja tālu pāri meža pļaviņai. Taču Naf-nafs, it kā nekas nebūtu noticis, turpināja mūrēt savas mājas akmens sienu, dūkdams pie sevis dziesmiņu:
          Lai labi klātos, jābūt gudram,
          Jābūt gudram, jābūt gudram.
          Tāpēc jātop stipram namam,
          Stipram namam, stipram namam.
          Pat visviltīgākais zvērs,
          Ļaunais zvērs, meža zvērs,
          Manas durvis neatvērs,
          Neatvērs, neatvērs!

— Kas tas par ļaunu zvēru? — Nif-nifs noprasīja Nuf-nufam.

— Par kādu zvēru tu dziedāji? — Nuf-nufs jautāja Naf-nafam.

— Par ļauno un rijīgo vilku! — Naf-nafs nopietni atbildēja un iemūrēja vēl vienu akmeni.

— Redz, kā! Viņš baidās no vilka! — iesaucās Nif-nifs, kurš vilkus bija redzējis tikai bildēs.

— Viņš baidās, ka vilks viņu apēdīs! — izsmējīgi piebilda Nuf-nufs, kurš arī dzīvu vilku nebija sastapis.

— Kas nu te par vilkiem! — noteica Nif-nifs.

— Nekādu vilku te nemaz nav! Naf-nafs ir tīrais zaķpastala! — smējās Nuf-nufs. Un brāļiem kļuva vēl jautrāk. Abi sāka dejot un dziedāt:
          Nebaida mūs ļaunais vilks,
          Ļaunais vilks, ļaunais vilks!
          Kur tu klejo, muļķa vilks,
          Vecais vilks, niknais vilks?

Viņi gribēja pakaitināt Naf-nafu, bet tas nepievērsa sliņķiem uzmanību un turpināja cītīgi strādāt.

— Iesim, Nuf-nuf, — Nif-nifs tad teica. — Mums te nav ko darīt.

Un abi pārdrošie brāļi aizgāja tālāk klaiņot un dīkdieņot. Pa ceļam viņi dziedāja un dejoja, bet, kad iegāja mežā, sāka tik skaļi klaigāt, ka uzmodināja vilku, kas gulēja zem priedes.

— Kas tas par troksni! — nikni norūca vilks, kurš sen neko nebija ēdis, un skatījās uz to pusi, no kurienes atplūda divu muļķa sivēntiņu bezbēdīgā kviekšana.

— Kur gan te ir kāds vilks! — jautri kliedza Nif-nifs.

— Mēs vilku saķersim aiz šņukura un tad tik viņš mums redzēs! — skaļi spiedza Nuf-nufs.

— Nogāzīsim gar zemi, sasiesim un ar kājām šitā, šitā, šitā! — Nif-nifs lielījās un rādīja, kā viņi izrēķināsies ar vilku. Un brāļi, turpinot uzjautrināties, sāka dziedāt:
          Nebaida mūs ļaunais vilks,
          Ļaunais vilks, ļaunais vilks!
          Kur tu klejo, muļķa vilks,
          Vecais vilks, niknais vilks?

Un tad pēkšņi viņi ieraudzīja īstu, dzīvu vilku! Viņš stāvēja aiz liela koka. Izskats tam bija tik drausmīgs, acis tik niknas un zobi tik atņirgti, ka Nif-nifam un Nuf-nufam pārskrēja šermuļi un tievās astītes tik tikko manāmi notrīcēja. Nabaga sivēntiņi nespēja pat pakustēties aiz bailēm.

Vilks sagatavojās lēcienam, nošņakstināja zobus, pamirkšķināja labo aci, taču sivēntiņi pēkšņi attapās un kviekdami tā, ka viss mežs noskanēja, metās bēgt. Vēl nekad viņi nebija skrējuši tik ātri. Pēdām zibot un saceļot putekļu mākoni, abi joza katrs uz savu māju.

Nif-nifs pirmais sasniedza savu salmu namiņu un tik tikko paguva aizcirst durvis vilkam pašā deguna priekšā.

— Tūdaļ atver durvis! — vilks norēca. — Ja ne, izlauzīšu ar visām eņģēm!

— Nē, — Nif-nifs norukšķēja, — nevēršu vis!

Aiz durvīm bija dzirdama drausmīgā zvēra sēkšana.

— Tūdaļ atver durvis! — vilks atkal norēca. — Ja ne, es tikai uzpūtīšu, un visa tava māja izjuks!

Bet Nif-nifs aiz bailēm vairs nespēja neko atbildēt. Tad vilks sāka pūst: „U-u-u-f-f-f!” No mājas jumta nolidoja salmi, namiņa sienas nodrebēja. Vilks vēlreiz dziļi ievilka elpu un pūta pa otram lāgam: „U-u-u-f-f-f!” Kad vilks pūta trešoreiz, māja izjuka uz visām pusēm, it kā to būtu skārusi viesuļvētra. Vilks nošņakstināja zobus mazajam sivēntiņam pie pašas astītes. Taču Nif-nifs veikli pasitās sānis un metās bēgt.

Pēc mirkļa viņš jau bija pie Nuf-nufa durvīm. Līdzko brāļi paspēja ieslēgties, viņi izdzirda vilka balsi: — Nu es apēdīšu jūs abus divus!

Nif-nifs un Nuf-nufs izbailēs palūkojās viens uz otru. Tagad viņiem smiekli vairs nenāca. Bet vilks bija piekusis, tālab nolēma rīkoties viltīgi.

— Esmu pārdomājis! —viņš sacīja tik skaļi, lai viņu sadzirdētu namiņā. — Es neēdīšu šos tievos sivēntiņus! Labāk iešu mājās!

— Vai tu dzirdēji? — Nif-nifs jautāja Nuf-nufam.

— Viņš teica, ka neēdīšot mūs! Mēs esot par tieviem!

— Tas ir dikti labi! — sacīja Nuf-nufs un tūdaļ beidza trīcēt.

Brāļi atkal kļuva bezbēdīgi jautri un sāka dziedāt, it kā nekas nebūtu noticis:
          Nebaida mūs ļaunais vilks,
          Ļaunais vilks, ļaunais vilks!
          Kur tu klejo, muļķa vilks,
          Vecais vilks, niknais vilks?

Bet vilks nemaz i nedomāja aiziet. Viņš tikai nogāja maliņā un paslēpās. Viņam nāca smiekli. Ar pūlēm viņš piespieda sevi savaldīties. Cik veikli viņš bija apmānījis muļķa sivēntiņus!

Kad sivēntiņi nomierinājās pavisam, vilks paņēma aitādu un uzmanīgi pielavījās pie namiņa. Pie durvīm viņš ietinās aitādā un klusi pieklauvēja.

Nif-nifs un Nuf-nufs gauži izbijās, kad padzirda klauvēšanu.

— Kas tur ir? — viņi noprasīja, un viņiem atkal ietrīcējās astītes.

— Tā esmu es — maza nabaga aitiņa! — smalkā, svešādā balsī atsaucās vilks. — Ielaidiet mani pārnakšņot, esmu apmaldījusies un piekususi!

— Vai ielaist? — Nif-nifs jautāja brālim.

— Aitiņu jau var. — Nuf-nufs piekrita. — Aitiņa nav vilks.

Bet, kad sivēntiņi pavēra durvis, viņi ieraudzīja nevis aitiņu, bet to pašu vilku aitas ādā ar atņirgtajiem zobiem.

Brāļi aizcirta durvis un no visa spēka atspiedās pret tām, lai drausmīgais zvērs neielauztos iekšā. Vilks ļoti pārskaitās, jo viņa viltība neizdevās. Vilks nometa aitādu un norēcās: — Nu tik pagaidiet! Tūdaļ no šīs būdas nekas vairs pāri nepaliks!

Viņš sāka pūst. Namiņš mazliet sasvērās. Vilks pūta pa otram lāgam, tad vēl trešoreiz, pēc tam ceturto. No jumta nolidoja lapas, sienas nodrebēja, taču namiņš vēl turējās. Un tikai tad, kad vilks pūta piekto reizi, mājiņa sasvērās un izjuka. Vienīgi durvis vēl kādu laiku stāvēja grausta vidū. Sivēntiņi šausmās metās bēgt.

Brāļi cik ātri vien varēja skrēja uz Naf-nafa māju. Vilks milzīgiem lēcieniem metās pakaļ. Vienubrīd viņš gandrīz saķēra Nif-nifu aiz pakaļkājas, taču tas laikus paguva izvairīties. Arī vilks skrēja, cik spēja. Viņš bija pārliecināts, ka šoreiz sivēntiņi no viņa neizbēgs. Tomēr viņam atkal nepaveicās.

Mazie sivēntiņi ātri paskrēja garām ābelei, pat neaizskardami to. Bet lielais vilks nepaspēja no tās izvairīties un uzskrēja tieši virsū ābelei, kura apbēra viņu ar āboliem. Kāds cietāks ābols trāpīja viņam tieši starp acīm un vilkam uz pieres izauga liels puns.

Bet pa to laiku Nif-nifs un Nuf-nufs traki pārbijušies pieskrēja pie Naf-nafa mājas.
Brālis žigli ielaida viņus iekšā. Nabaga sivēntiņi aiz bailēm nespēja bilst ne vārda. Viņi klusēdami metās zem gultas un paslēpās tur. Naf-nafs uzreiz apjauta, ka viņus vajājis vilks. Taču viņam nebija ko bīties savā akmens namiņā. Viņš žigli aizbultēja
durvis, pats nosēdās uz ķeblīša un sāka skaļi dziedāt:
          Pat visviltīgākais zvērs,
          Ļaunais zvērs, meža zvērs,
          Manas durvis neatvērs,
          Neatvērs, neatvērs!

Un tad kāds pieklauvēja pie durvīm.

— Kas tur klauvē? — Naf-nafs mierīgā balsī noprasīja.

— Ver ātri vaļā un neizrunājies! — atskanēja vilka aizkaitinātā balss.

— Sagribēji! I prātā nenāk! — droši atbildēja Naf-nafs.

— Ak tā! Nu pagaidiet tik! Tūdaļ apēdīšu jūs visus trīs!

— Mēģini vien! — Naf-nafs mierīgi atteica, pat nepieceldamies no sava ķeblīša. Viņš zināja, ka viņam un brāļiem nav ko bīties tik izturīgā akmens mājā.

Tad vilks ievilka tā vairāk gaisa un, kā ierasts, pūta, cik jaudāja! Bet, lai cik arī stipri viņš pūta, neviens, pat vismazākais akmentiņš neizkustējās no vietas. Nams stāvēja kā cietoksnis. Tad vilks sāka nikni raustīt durvis. Taču arī durvis nepadevās. Pēc tam vilks sāka aiz dusmām skrāpēt ar nagiem mājas sienas un grauzt tās akmeņus, taču viņš tikai aplauza sev nagus un zobus. Izsalkušajam un ļaunajam vilkam nekas cits neatlika kā ar kaunu doties projām.

Tad viņš pacēla galvu augšup un ieraudzīja uz jumta lielu, platu skursteni. ,,Ahā! Ielīdīšu namiņā caur dūmeni!” vilks nopriecājās. Viņš uzmanīgi uzlīda uz jumta un ieklausījās. Mājiņā viss bija klusu. ,,Šodien tomēr pamielošos ar svaigiem sivēntiņiem!” viņš nodomāja un aplaizījies laidās skurstenī iekšā.

Bet, līdzko viņš sāka laisties lejā, sivēntiņi padzirda čabēšanu. Un, kad uz katla vāka sāka birt kvēpi, prātīgais Naf-nafs uzreiz apjauta, kas par lietu. Viņš žigli pieskrēja pie katla, kurā vārījās ūdens, un noņēma tam vāku. — Laipni lūdzam! —noteica Naf-nafs un pamirkšķināja brāļiem.

Nif-nifs un Nuf-nufs jau bija pavisam nomierinājušies un, laimīgi smaidīdami, raudzījās savā gudrajā un drosmīgajā brālī. Sivēntiņiem nebija ilgi jāgaida. Melns kā skursteņslauķis vilks iegāzās tieši verdošā ūdenī. Nekad viņš vēl nebija jutis tādas sāpes! Zvērīgi rēkdams, applaucētais vilks izlidoja pa dūmeni atpakaļ uz jumta, nokūleņoja pa to lejā, apmeta vēl četrreiz kūleņus, nobrauca uz astes garām aizbultētajām durvīm un cik ātri vien var bēga atpakaļ uz mežu.

Bet trīs brāļi, trīs mazie sivēntiņi, noraudzījās viņam pakaļ un līksmoja, ka ļaundaris ir pārmācīts. Pēc tam viņi nodziedāja jautru dziesmiņu:
          Pasaulei var apkārt iet,
          Apkārt iet, apkārt iet,
          Tādu namu neuziet,
          Neuziet, neuziet!

          Pat visviltīgākais zvērs,
          Ļaunais zvērs, meža zvērs,
          Mūsu durvis neatvērs,
          Neatvērs, neatvērs!

          Vecais vilks vairs neuzbruks,
          Neuzbruks, neuzbruks
          Draudzība ja nepajuks,
          Nepajuks, nepajuks.

Kopš tās dienas brāļi sāka dzīvot draudzīgi zem viena jumta. Un tā viņi laimīgi dzīvoja tik ilgi, kamēr bija gudri un saticīgi…

Sergejs Mihalkovs
/1936/

Avots:

Informācijas aģentūra
/11.01.2019/

Publicēts iekš Kat.: Izglītība, PASAKAS, Reģ.: Krievija, Veids: Apkopojums | Komentēt

Pasaka: Sniegbaltīte un septiņi rūķīši

Reiz, sensenos laikos pašā ziemas vidū karaliene sēdēja pie loga un izšuva. Sniega pārslas kā spalvu pūkas krita no debesīm. Skatoties pārslās, viņai iedūrās pirkstā adata. Trīs sarkanas asins piles nokrita sniegā. Spilgtais sārtums žilbinošā baltumā izskatījās ļoti skaisti, un karaliene pie sevis nodomāja: “Kaut man piedzimtu skaists bērniņš ar tik baltu ādu kā sniegs, tik sārtām lūpām kā asinis un tik melniem matiem kā ogle!”

Drīz viņai piedzima meitiņa tik baltu ādu kā sniegs, tik sārtām lūpām kā asinis un tik melniem matiem kā ogle. Meitiņu nosauca par Sniegbaltīti; bet karaliene pati drīz pēc tam nomira.

Pēc gada karalis apprecēja citu sievu. Tā bija skaista sieviete, bet ļoti lepna, iedomīga un skaudīga. Jaunā karaliene gribēja būt visskaistākā pasaulē un nespēja iedomāties, ka kāda cita varētu būt skaistāka par viņu. Valdniecei bija brīnumspogulis. Viņa bieži nostājās tā priekšā, aplūkoja sevi un prasīja:
                     – Pateic, spogulīt, man tā:
                     Kura ir visskaistākā?

Un spogulis katru reizi atbildēja:
                     – Strīdu nav, ir zināms droši
                     Jūsu daiļums zied jo koši
                     Jūs esat viskrāšņākā,
                     Vissmukākā, visskaistākā!

Karalieni šāda atbilde apmierināja, jo viņa zināja, ka spogulis saka taisnību.

Pagāja gadi, Sniegbaltīte izauga un skaistumā sāka līdzināties pamātei. Kad karaliene atkal kārtējo reizi prasīja spogulim:
                     – Pateic, spogulīt, man tā:
                     Kura ir visskaistākā? –
tad spogulis atbildēja:
                     – Strīdu nav, ir zināms droši,
                     Jūs joprojām ziedat koši,
                     Tomēr Sniegbaltīte jaukā
                     Skaista ir kā saule laukā.
                     Viņa ir viskrāšņākā,
                     Vissmukākā, visskaistākā!

To izdzirdusi, karaliene no dusmām nobālēja. Tagad karalienes naids auga augumā un nedeva tai miera ne dienu, ne nakti. Ieraugot Sniegbaltīti, viņu pārņēma ļaunuma lēkmes. Beidzot pamāte atsauca mednieku un teica: — Aizved princesi uz mežu un nobendē. Es viņu nevaru izturēt un negribu vairs redzēt.

Mednieks darīja kā likts un ieveda meiteni dziļi mežā. Tur Sniegbaltīte sāka lūgties: — Mīļo medniek, atstāj mani dzīvu, es došos tālāk meža biezoknī un atpakaļ nenākšu!

Medniekam kļuva žēl jauko meiteni un viņš palaida viņu vaļā, neko ļaunu nenodarījis.

Sniegbaltīte palika lielajā mežā pavisam viena un ļoti baidījās. Viņa aplūkoja katru koka lapiņu un meklēja, kur varētu paslēpties. Tad meitene no bailēm sāka skriet uz priekšu un skrēja pāri asiem akmeņiem un cauri ērkšķiem. Bet meža zvēri, kuri gadījās tai ceļā, viņu neaiztika.

Tā Sniegbaltīte skrēja līdz pat vakaram, kamēr izsīka spēki. Tad viņa ieraudzīja mazu mājiņu un iegāja tajā atpūsties. Cik maza bija pati mājiņa, tik sīks un niecīgs arī tās iekārtojums, taču viss patīkams un tīrs.

Istabas vidū stāvēja balti apklāts galdiņš ar septiņiem maziem šķīvīšiem, pie katra šķīvīša karotīte, nazītis, dakšiņa un dzeramais kausiņš. Pie sienas saliktas rindā septiņas mazas gultiņas, pārklātas sniegbaltiem paladziņiem.

Sniegbaltīte bija izsalkusi un izslāpusi, tādēļ viņa paņēma no katra šķīvīša pa druskai salātu un maizes un izdzēra no katra kausiņa pa malciņam dzēriena, jo viņa nevienam negribēja darīt pāri. Vēlāk, kad bija pavisam nogurusi, princese izmēģināja pa kārtai visas gultiņas, bet tās izrādījās viņai nederīgas. Cita bija par garu, cita par īsu, tikai septītā gultiņa rādījās pašā laikā, tajā meitene arī apgūlās un aizmiga.

Kad jau bija pavisam satumsis, pārradās mājiņas saimnieki. Tie bija septiņi rūķīši, kas, meklējot zeltu, sudrabu un dārgakmeņus, kalnos raka rūdu. Viņi aizdedzināja savas septiņas svecītes un uzreiz mājiņā kļuva gaišs. Rūķīši pamanīja, ka te kāds ir bijis, jo nekas vairs nebija tādā kārtībā, kādā viņi bija atstājuši.

— Kas ir sēdējis uz mana krēsliņa? – iesaucās pirmais rūķītis.
— Kas ir ēdis no mana šķīvīša? – prasīja otrais rūķītis.
— Kas ir aizticis manu maizīti? — brīnījās trešais rūķītis.
— Kas ir ēdis manus salātiņus? — jautāja ceturtais rūķītis.
— Kas ir dūris ar manu dakšiņu? — vaicāja piektais rūķītis.
— Kas ir griezis ar manu nazīti? — bilda sestais rūķītis.
— Kas ir dzēris no mana kausiņa? — prātoja septītais rūķītis.

Kad vīriņi sāka apskatīt istabu, pirmais pamanīja, ka gultiņā iegulēta bedrīte, un ieteicās: — Kas te gulējis manā gultiņā? – Piesteidzās arī citi un sauca: — Arī manā gultiņā ir kāds gulējis.

Bet septītais piegāja pie savas gultiņas un ieraudzīja Sniegbaltīti. Rūķīši apstājās viņai apkārt, brīnījās un čukstēja: — Ak tu manu dieniņu! Cik viņa ir skaista! – Visi uzvedās klusi, lai neuzmodinātu viešņu, un ļāva meitenei izgulēties.

Nākamajā rītā Sniegbaltīte pamodās un izbijās. Bet rūķīši izturējās pret viņu ļoti laipni. Princese izstāstīja piedzīvoto un rūķīši piedāvāja Sniegbaltītei palikt dzīvot pie viņiem un palīdzēt ar mājas darbiem.

Norītiem rūķīši gāja uz kalnraktuvēm rakt rūdu un meklēt dārgumus, bet vakaros atgriezās mājās, kur tos gaidīja Sniegbaltītes pagatavotā maltīte. Visu dienu meitene bija mājās viena pati un rūķīši viņu brīdināja: — Tikai piesargies no savas pamātes, viņa drīz dabūs zināt, kur tu esi, tāpēc nelaid nevienu iekšā!

Tikmēr Sniegbaltītes pamāte bija atkal pārliecināta, ka viņa pasaulē ir visskaistākā. Kādu dienu karaliene atkal nostājās spoguļa priekšā un prasīja:
                     – Pateic, spogulīt, man tā:
                     Kura ir visskaistākā? –

Bet spogulis atbildēja:
                     – Strīdu nav, ir zināms droši,
                     Jūs joprojām ziedat koši,
                     Tomēr dziļi mežiņā
                     Čaklo rūķu namiņā
                     Dzīvo Sniegbaltīte jaukā
                     Sijājot kā saule laukā.
                     Viņa ir viskrāšņākā,
                     Vissmukākā, visskaistākā!

Karaliene saprata, ka mednieks nav izpildījis viņas pavēli un nodomāja to bargi sodīt citiem par biedinājumu. Bet vispirms ļaundare sāka prātot, kā atbrīvoties no Sniegbaltītes, lai viņa atkal varētu kļūt par visskaistāko pasaulē.

Šoreiz karaliene nolēma rīkoties pati. Viņa nosmērēja sev seju un pārģērbās par vecu tirgus sievu, tā ka neviens to nevarēja pazīt. Nonākusi pie rūķīšu mājiņas, pamāte pieklauvēja pie durvīm un sauca: — Lēti pārdodu labas preces! Lēti pārdodu labas preces!

Sniegbaltīte paskatījās pa logu un teica: — Labdien, māmiņ! Ko jūs labu pārdodat?

— Lētas un skaistas preces, — neīstā tirgus sieva atbildēja. — Auklas un lentas dažādās krāsās, – un karaliene izņēma no groza raibus dzīparus, visādas zīda auklas un krāšņu jo krāšņu jostu.

Sniegbaltītei iepatikās josta un viņa nodomāja: “Šī sieviņa ir tirgotāja, viņu jau var ielaist, tirgotāji taču neko ļaunu nedara.” Sniegbaltīte atbultēja durvis, ielaida tirgus sievu un nopirka sev skaisto jostu.

— Cik laba izvēle! — svešā paslavēja. — Ļauj, es tev aplikšu jostu.

Sniegbaltīte, briesmas nenojauzdama, ļāva sev aplikt jauno jostu . Bet svešā to savilka tik cieši, ka Sniegbaltītei aizrāvās elpa un viņa kā nedzīva nokrita zemē.

– Nu beidzot būs gals tavam skaistumam! — ļaunā pamāte nopriecājās un steidzās prom.

Drīz mājās pārnāca septiņi rūķīši un ļoti izbijās, kad ieraudzīja Sniegbaltīti guļam uz grīdas. Vīriņi pacēla meiteni un redzēja, ka viņai pārāk cieši savilkta josta. Viņi to pārgrieza. Sniegbaltīte atkal varēja brīvi elpot un pamazām atdzīvojās.

Kad rūķīši dabūja zināt, kas noticis, viņi teica: — Vecā tirgus sieva būs bijusi tava pamāte — karaliene. Turpmāk esi piesardzīgāka un, kad esi viena pati, nelaid nevienu svešinieku mājās iekšā.

Tikmēr ļaunā pamāte apmierināta pārnāca mājās, atkal nostājās spoguļa priekšā un prasīja:
                     – Pateic, spogulīt, man tā:
                     Kura ir visskaistākā? –

Bet spogulis atbildēja:
                     – Strīdu nav, ir zināms droši,
                     Jūs joprojām ziedat koši,
                     Tomēr dziļi mežiņā
                     Čaklo rūķu namiņā
                     Dzīvo Sniegbaltīte jaukā
                     Sijājot kā saule laukā.
                     Viņa ir viskrāšņākā,
                     Vissmukākā, visskaistākā!

To dzirdot, karaliene kļuva vai traka aiz dusmām. Viņa saprata, ka Sniegbaltīte tomēr ir izglābusies un sāka atkal gudrot, ko iesākt, lai meiteni nobendētu. Pamāte saindēja ķemmi un pārģērbās par vecu ubadzi.

Nonākusi pie rūķīšu mājiņas, viltus ubadze pieklauvēja pie durvīm un sauca: — Piedāvāju lētas un labas preces! Piedāvāju lētas un labas preces!

Sniegbaltīte pavērās caur logu un teica: — Es nedrīkstu nevienu ielaist.

— Bet paskatīties jau tu drīksti! – vecene atsauca. Viņa izvilka brīnumjauku ķemmi un parādīja to Sniegbaltītei. Meitenei tā ļoti iepatikās, un viņa nodomāja: “Šī večiņa izskatās tik nabadzīga, viņu jau var ielaist, nabaga večiņas taču neko ļaunu nedara.”

Kad princese atvēra durvis un nopirka ķemmi, neīstā ubadze pieglaimīgā balsī ierosināja: — Ļauj, es tev sakārtošu matus! – Sniegbaltīte, briesmas nenojauzdama, ļāva svešiniecei sevi saķemmēt. Tiklīdz saindētā ķemme skāra galvu, inde iedarbojās un meitene nokrita zemē kā mirusi.

— Tagad tu vairs necelsies! —karaliene ļaunā priekā iesaucās un steidzās projām.

Par laimi, bija jau vakars, un visi septiņi rūķīši drīzumā pārradās mājās. Kad rūķīši ieraudzīja Sniegbaltīti guļam uz grīdas, viņi tūliņ saprata, ka te bijusi ļaunā pamāte, pamatīgi pārmeklēja princesi un izņēma no matiem saindēto ķemmi. Sniegbaltīte uzreiz atdzīvojās un visu izstāstīja. Rūķīši atkal piekodināja meiteni sargāties, nevienu svešinieku mājā iekšā nelaist un neko no nepazīstamiem neņemt.

Bet pamāte tikmēr apmierināta nostājās spoguļa priekšā un prasīja:
                     – Pateic, spogulīt, man tā:
                     Kura ir visskaistākā? –

Un spogulis atkal atbildēja:
                     – Strīdu nav, ir zināms droši,
                     Jūs joprojām ziedat koši,
                     Tomēr dziļi mežiņā
                     Čaklo rūķu namiņā
                     Dzīvo Sniegbaltīte jaukā
                     Sijājot kā saule laukā.
                     Viņa ir viskrāšņākā,
                     Vissmukākā, visskaistākā!

Karaliene, to dzirdot, trīcēja un drebēja no dusmām un kliedza: — Tu nebūsi visskaistākā! Es tevi nobendēšu, lai ko man tas maksātu!

Pēc tam ļaundare iegāja slepenā istabā, kurā nevienam nekad neļāva ieiet, un pagatavoja tur saindētu ābolu. No ārpuses ābols izskatījās tik skaists un gards, ka katram to gribējās nogaršot. Bet, ja kāds tikai kumosiņu nokostu, tam tūliņ būtu jāmirst.

Kad ābols bija gatavs, pamāte nosmērējās un pārģērbās par zemnieci, aizgāja pie rūķīšu mājiņas un pieklauvēja pie durvīm. Sniegbaltīte paskatījās pa logu un teica: — Es nevienu nedrīkstu ielaist.

— Ja negribi, negribi, — neīstā zemniece teica. — Savus gardos ābolus varu pārdot arī citur. Bet vienu es tev dāvinu.

— Nē, es nedrīkstu neko ņemt, — Sniegbaltīte atteica.

Tad pārģērbtā karaliene pārgriez ābolu uz pusēm, nokoda gabaliņu no vienas puses, bet otru pusi pasniedza princesei. Ābols bija apstrādāts tā, ka tikai viena puse bija saindēta, bet otra nekaitīga. To arī pamāte paturēja sev, bet saindēto deva princesei.

Kad Sniegbaltīte redzēja, ka vecā zemniece ēd ābolu, arī viņai uznāca liela kāre pēc skaistā augļa. Viņa izstiepa roku un paņēma to. Bet, tikko Sniegbaltīte pirmo kumosu nokoda, viņa nokrita zemē kā mirusi.

— Nu, šoreiz gan tevi neviens vairs nepiecels, — ļaunā karaliene triumfējoši iesaucās.

Atsteigusies mājās viņa vaicāja spogulim:
                     – Pateic, spogulīt, man tā:
                     Kura ir visskaistākā? –

Nu spogulis beidzot atbildēja:
                     – Strīdu nav, ir zināms droši
                     Jūsu daiļums zied jo koši
                     Jūs esat viskrāšņākā,
                     Vissmukākā, visskaistākā! –
un naida pārņemtā karaliene nomierinājās.

Kad rūķīši vakarā pārnāca mājās, viņi atrada Sniegbaltīti guļam zemē. Tie meiteni piecēla, pārmeklēja, vai neatradīs atkal ko saindētu, atraisīja jostiņu, izsukāja matus, nomazgāja ūdenī, bet tas nekā nelīdzēja — Sniegbaltīte neatdzīvojās un palika guļam kā mirusi. Rūķīši to uzlika uz bēru nestuvēm, nosēdās visi septiņi apkārt un raudāja. Tā viņi apraudāja Sniegbaltīti trīs dienas no vietas.

— Sniegbaltīte joprojām ir tik skaista. Viņa izskatās tik dzīva, kā aizmigusi! Mēs taču nevaram viņu aprakt zemē, — rūķīši sprieda un pagatavoja stikla zārku, lai viņu vienmēr varētu redzēt, ielika princesi zārkā un uz vāka zelta burtiem uzrakstīja viņas vārdu un atzīmēja, ka tā ir karaļmeita. Tad uznesa zārku pašā kalna galā un tur atstāja ķēdēs pakārtu. Viens no rūķīšiem visu laiku atradās Sniegbaltītei blakām un sargāja to. Princesi apraudzīt nāca arī meža zvēri. Atlaidās pūce, tad krauklis un arī balodītis.

Sniegbaltīte gulēja zārkā ilgi, bet palika tik pat skaista kā bijusi un izskatījās kā dzīva, tikai aizmigusi. Gadījās reiz, ka karaļdēls jāja pa mežu un ieraudzīja kalna galā zārku. Uzkāpis kalnā, viņš ieraudzīja Sniegbaltīti un iemīlējās viņā. Princis noņēma zārka vāku un noskūpstīja meiteni. Zārks nokrita no ķēdes un saindētā ābola kumoss izkrita no mutes. Sniegbaltīte atdzīvojās un pārsteigta jautāja: — Manu dieniņ, kur es esmu?

Atsteidzās rūķīši un izstāstīja viņai visu, kas bija noticis, bet princis teica: — Sniegbaltīt, Tu man esi mīļāka par visu pasaulē! Nāc man līdzi uz tēva pili un kļūsti par manu sievu!

Arī Sniegbaltītei patika karaļdēls, un viņa gāja tam līdzi, un abiem tika sarīkotas spožas un greznas kāzas. Kāzās bija ielūgta arī Sniegbaltītes nelietīgā pamāte. Uzvilkusi greznas svētku drānas, viņa nostājās pie spoguļa un prasīja:
                     – Pateic, spogulīt, man tā:
                     Kura ir visskaistākā? –

Spogulis tūliņ atbildēja:
                     – Strīdu nav, ir zināms droši,
                     Jūs vairs neziedat tik koši,
                     Prinča līgaviņa jaukā
                     Skaista ir kā saule laukā.
                     Viņa ir viskrāšņākā,
                     Vissmukākā, visskaistākā!

To izdzirdusi, ļaunā pamāte briesmīgi noskaitās un metās apskatīt prinča līgavu. Ieraudzījusi, ka tā ir Sniegbaltīte, viņa bez maz vai pārsprāga aiz dusmām un naida. Tā kā ļaundare neko nevarēja padarīt, viņa bija spiesta noskatīties kā princis laimīgi apprec Sniegbaltīti, kas viņai bija tik mokoši kā dejot nokarsētās dzels tupelēs. Dēļ nerimstošā naida un skaudības ļaunā karaliene drīz vien smagi saslima un nomira. Bet princis ar Sniegbaltīti dzīvoja ilgi un laimīgi, un viņiem bija daudz, daudz jauku bērniņu, kurus tie izaudzināja par labiem un krietniem cilvēkiem.

Informācijas aģentūra
/20.12.2018/

Publicēts iekš Kat.: Izglītība, PASAKAS, Reg.: Latvija, Veids: Apkopojums | Komentēt

Par Ukrainas Vietējās autokefālās pareizticīgās baznīcas dibināšanu: ieguvēju nav, bet izskatās, ka zaudēja visi

Tas, ka Porošenko – Deņisenko – Drabinkas grupas un to atbalstījušā Bartolomeja šķeltnieciskā darbība dos drausmīgu triecienu visas pasaules pareizticībai, bija skaidrs jau uzreiz [2018.gada vasaras beigās].

Maskavas un Visas Krievijas patriarhs Kirils, citi Krievijas Pareizticīgās baznīcas (KPB) vadītāji, kā arī citu pareizticīgo baznīcu pārstāvji, komentējot Bartolomeja un visa Konstantinopoles Patriarhāta (KP) pretenzijas uz augstāko varu (pareizticīgo pāvesta lomu), uzsvēra, ka problēma šai gadījumā ir daudz plašāka nekā tikai KPB un KP attiecības un ka runa iet par visas pasaules pareizticības šķelšanos, kas pēc sava mēroga ir salīdzināma ar 1054.gada Lielo šķelšanos, kad vienotā kristīgā baznīca sadalījās pareizticīgajos un katoļos.

[Sākoties Bizantijas impērijas norietam un līdz ar tās bojāeju pēc Konstantinopoles (tagad Stambulas) nonākšanas turku – musulmaņu rokās 1453.gadā, pareizticīgā baznīca zaudēja vienotas garīgās varas centru un kopš tā laika funkcionē decentralizētā režīmā, kad eksistē vairākas administratīvā ziņā savstarpēji neatkarīgas (autokefālas) pareizticīgās baznīcas, kuras vieno pieturēšanās pie vienotas liturģijas. Savukārt pēc bijušās Bizantijas princeses Sofijas Paleologas laulībām ar Maskavas lielkņazu Ivanu III 1472.gadā faktiski par jauno pareizticības garīgo centru kļuva Maskava, kuru tādēļ reizēm mēdz saukt arī par Trešo Romu. Uz 2018.gadu bija sekojošas kanoniskas autokefālas pareizticīgās baznīcas – Aleksandrijas, Antiohijas, Jeruzālemes, Krievijas (jeb Maskavas Patriarhāts (MP)), Gruzijas, Serbijas, Rumānijas, Bulgārijas, Kipras, Ellādas (Grieķu), Albānijas, Polijas, Čehu zemju un Slovākijas, Amerikas, kā arī Konstantinopoles Patriarhāts. Maskavas Patriarhāta Ukrainas Pareizticīgā baznīca (MP UPB) ir daļa no Maskavas Patriarhāta ar pašpārvaldes un plašas autonomijas tiesībām; Ukrainas metropolīts ir Maskavas Patriarhāta augstākā varas orgāna – sinodes loceklis un var tikt ievēlēts par MP augstāko vadītāju.]

No šāda skatu punkta raugoties, Porošenko organizētā sapulce, kura tika nosaukta par “apvienošanās sinodi“, neko neizmainīja. Neatgriezeniskie Konstantinopoles Patriarhāta lēmumi, kuri ved pie pasaules pareizticības šķelšanās, tika pieņemti 2018.gada septembrī. Šai ziņā ir jāuzsver, ka šie lēmumi attiecas ne tikai uz Ukrainu, bet gan uz visu pasaules pareizticību. Ar šiem lēmumiem Konstantinopole nostādīja sevi pret visām citām pareizticīgajām baznīcām, noliedzot to patstāvību un paziņojot par to struktūru pakļautību Konstantinopoles Patriarhātam.

Ir vairāk kā skaidrs, ka šādu KP rīcību var atbalstīt tikai šķeltnieki, kuri ir ne tikai Ukrainā. Katra kanoniskā pareizticīgā baznīca tādā vai citādā mērā ir saskārusies ar šo problēmu. No tā izriet, ka Konstantinopoles Patriarhs de facto sevi ir pasludinājis par visu pareizticīgo šķeltnieku virsvadītāju.

Šķeltnieki nekad nedomā ne par baznīcu, ne par Dievu, bet tikai un vienīgi par savu karjeru, savu materiālo labklājību un savām iespējām pietuvoties laicīgajai varai (un tas nekas, ja šī tuvība tiek panākta uz atteikšanās no Dieva un ticības rēķina). Tāpēc tas nav nekas neparasts, ka viņus neuztrauc pasaules pareizticības liktenis. Bet, ja viņus uztrauc pašu labklājība, tad varbūt kādam no viņiem izdevās realizēt savus personiskos ambiciozos plānus? Nē, neizdevās.

Ir dots smags trieciens gan pa pasaules pareizticību, gan pa Maskavas Patriarhāta Ukrainas Pareizticīgo baznīcu (MP UPB), gan arī pa Krievijas Pareizticīgo baznīcu (KPB). Tomēr politika ir spēle ar nenulles summu. (Šajā gadījumā gan Porošenko, gan Bartolomejs darbojas tieši kā politiķi, jo viņu darbības nesaskan ar baznīcas kanoniem.) Tāpēc lielais kaitējums, kas ir nodarīts kanoniskajai pareizticībai, automātiski nekļūst par šķeltnieku uzvaru, jo viņi bija pārāk skopi un ambiciozi, bet to mērķi pārāk atšķirīgi.

Bartolomejs gribēja Ukrainā radīt savā kontrolē esošu struktūru, balstoties uz kuru viņš varētu turpināt “atspiest” sev par labu MP UPB draudzes, ar laiku pakāpeniski kļūstot par otru lielāko pareizticīgo baznīcu pasaulē pēc draudžu un ticīgo skaita. [Pašreiz Konstantinopoles Patriarhāts ir salīdzinoši mazskaitliska organizācija, kuras lielākā vērtība ir nosaukums, kurš rada iluzoras asociācijas ar Bizantijas pareizticīgo tradīciju. Faktiski pēc Bizantijas bojāejas Konstantinopoles Patriarhāts ir bijis cieši integrēts musulmaņu Osmaņu impērijas varas struktūrās un pildīja svarīgus tās iekšpolitiskos un ārpolitiskos uzdevumus, bet pēc masveida pareizticīgo (grieķu) deportācijas no tikko izveidotās Turcijas teritorijas 1922.gadā, Konstantinopoles Patriarhāts kļuva par salīdzinoši mazu un vairāk formālu organizāciju.]

Porošenko gribēja iegūt “kabatas” baznīcas struktūru, kura aģitētu par pašreizējā prezidenta pārvēlēšanu [Ukrainas prezidenta vēlēšanas paredzētas 2019.gada pavasarī]. Savukārt Ukrainas šķeltniekiem bija vajadzīga legalizācija. Ja Ukrainas Autokifālā pareizticīgā baznīca (UAPB) [radās 1917.gadā pēc t.s. “februāra revolūcijas” Krievijas impērijā; neviena kanoniskā pareizticīgā baznīca to tā arī neatzina] bija gatava iekļauties jebkurā kanoniskā reliģiskā struktūrā, kura to ņemtu pretī, tad Kijevas Patriarhāta Ukrainas Pareizticīgā baznīca (KP UPB) [bijušie MP UPB garīdznieki, kuri 1992. gadā pašpasludināja savu baznīcu pēc tam, kad viņu līderis Mihails Deņisenko (1929, t.s. Filarets), pēc neveiksmīga mēģinājuma 1990.gadā kļūt par KPB metropolītu, centās 1991.gadā atšķelt MP UPB no Maskavas Patriarhāta] paši gribēja kļūt par Ukrainas šķeltnieku apvienotājiem un jaunā Ukrainas Patriarhāta bāzi.

Tomēr vislielākais šķērslis bija MP UPB nostāja. Bez tās līdzdalības apvienošanas procesā, šķeltnieki tā arī paliktu par šķeltniekiem, bet Konstantinopoles pozīcija būtu ļoti nenoturīga pret kritiku ne tikai no pareizticīgo baznīcu puses, bet arī no citu kanonisko konfesiju puses. Visiem, pat katoļiem, ir pietiekami daudz savu problēmu, lai vēl atbalstītu svešas šķelšanās, tādējādi radot precedentus, kas var pavērsties pret pašiem. Ne velti Romas pāvestam un Maskavas patriarham, tiekoties Havannā, izdevās parunāt arī par uniātismu, kas ar savu tieksmi uz šķelšanos un savu līderu ambīcijām tieši orientējas uz ASV politiskajām struktūrām, apdraudot pat Vatikāna intereses, kas savulaik tos radīja kā instrumentu cīņai pret pareizticību.

[Uniāti jeb Grieķu katoļu draudzes – pareizticīgās baznīcas draudzes, kas 1596.gadā atzina t.s. Brestas ūniju saskaņā ar kuru pareizticīgās draudzes atzina Romas pāvesta virsvadību, kurš savukārt atzina šo draudžu tiesības saglabāt savus rituālus. Brestas ūnija bija mēģinājums izveidot vienotu baznīcas struktūru Polijas impērijā, kurā bija ļoti liels skaits pareizticīgo pavalstnieku. Lielā mērā arī dēļ šī daudzskaitlisko pareizticīgo piespiedu katolizēšanas neveiksmīgā mēģinājuma (masveida represijas un to izraisītās sekas) Polijas impērija novājinājās, kas gala beigās noveda pie tās sadalīšanas un likvidēšanas. Pēc Polijas likvidēšanas uniātu struktūras saglabājās pārsvarā tagadējās Rietumukrainas teritorijā, kas tika iedalīta Austroungārijas impērijai, kura atbalstīja uniātus kā pretspēku pareizticībai.]

Vēsturē tā bieži notiek, ka kāds, piemēram, rada uniātus, bet pēc tam nezin kā no tiem atbrīvoties, vai ka kāds rada talibus un pēc tam neveiksmīgi ar tiem karo.

Porošenko izdarīja visu, lai salauztu MP UPB pretestību. Viņš ne tikai personiski mēģināja ietekmēt arhierejus [pareizticīgās baznīcas augstāko vadītāju apvienojošs nosaukums], bet arī pieslēdza darbam ar tiem vietējās slepenpolicijas (Ukrainas drošības dienesta) struktūras. Kad nelīdzēja vienkāršas pārrunas pa labam, arhierejus centās nogādāt “apvienošanās sinodē” piespiedu kārtā. Bet arī šis pasākums izgāzās. Gaidīto 10 – 15 MP UPB arhiereju vietā ieradās tikai divi – Aleksandrs Drabinka, kurš de facto jau sen ir nodevis baznīcu un no Porošenko pilnībā atkarīgais Vinicas metropolīts Simeons. Iespējams, ka ar viņiem bija vēl kāds, bet piecu stundu laikā, cik ilga sapulce, nevienu vairs neizdevās identificēt un pats neviens publiski par to nepaziņoja, kas arī netieši liecina par šī pasākuma popularitāti MP UPB garīdznieku un ticīgo vidū.

Porošenko MP UPB delegācija “apvienošanās sinodē” bija nepieciešama ne tikai tādēļ, ka to gribēja Bartolomejs, kuram par katru cenu bija vajadzīga kanoniskās baznīcas pārstāvju līdzdalība, lai legalizētu savu reiderismu (MP UPB pārstāvjiem tika atvēlēta “likumīgo akcionāru” loma, kas piedod “aktīvu sagrābšanas akcijai” formālas likumības izskatu). Savukārt Porošenko cerēja izmantojot lielu MP UPB frakciju, lai par jaunās baznīcas vadītāju ievēlēt no sevis pilnībā atkarīgo Simeonu, jo bez sava cilvēka vadībā viņš var zaudēt kontroli pār jauno struktūru un tā priekšvēlēšanu laikā var uzstāties pret līdzšinējo prezidentu. Visdrīzāk tā arī notiks, jo kādēļ gan jaunajai baznīcai likt uzsvaru uz plašās tautas masās tik ļoti nepopulāro prezidentu, kurš acīmredzami zaudē varu, ja ir perspektīvāki kandidāti, kuri rītdien var nonākt pie varas.

Nesavācot šādu frakciju Porošenko bija spiests atkāpties. Pat kopējo prezidenta, Konstantinopoles pārstāvja Galīcijas Emanuēla un visas UAPB frakcijas pūliņu nepietika, lai kopējā saskaņotā darbībā par jaunās baznīcas vadītāju ievēlētu Simeonu, kura kandidatūru ļoti negribīgi gala beigās apstiprināja arī Konstantinopole, kas par katru cenu negribēja atdot vadību KP UPB pārstāvim. Bet tas tomēr notika un par “Kijevas un visas Ukrainas” metropolītu tika ievēlēts Epifānijs, kurš ir Mihaila Deņisenko vietnieks un “labā roka”.

Rezumējot, šai epopejai ir sekojošs rezultāts:

Pirmkārt, Bartolomejs bija spiests publiski solidarizēties ar šķeltniekiem, kā arī visas pasaules pareizticīgajiem uzskatāmi nodemonstrēja, ka cīņā par savu ambīciju realizāciju viņš ir gatavs balstīties uz valsts struktūru teroru pret kanoniskajām pareizticīgajām baznīcām. Konstantinopoles ietekme Ukrainā būs tik ilga, cik ilgi eksistēs teroristiskais maidana režīms, par kura noziegumiem Bartolomeja struktūras tagad būs līdzatbildīgas kopā ar pilsoņu karu un citādi domājošo slepkavības svētījušajiem KP UPB pārstāvjiem.

Otrkārt, Porošenko, tā vietā, lai balstītos uz, kā viņš domāja, spēcīgu baznīcas struktūru, noskaņoja pret sevi visus arhierejus un ticīgos no MP UPB, kas ir visietekmīgākā un daudzskaitliskākā organizācija Ukrainā un kuru līdz vēlēšanām viņam iznīcināt vairs neizdosies. Pie tam gan saviem iekšpolitiskajiem pretiniekiem, gan ārvalstu saimniekiem Porošenko parādīja, ka, izmantojot savas spēka struktūras, viņš nav spējīgs tikt galā pat ar baznīcu. To vajadzēja mācēt tā izdarīt, lai nespētu atmānīt uz sapulci pietiekami daudzskaitliskos MP UPB autokefālijas piekritējus un noskaņotu pret sevi pat tik pārliecinātu autokefālijas piekritēju kā metropolīts Sofronijs. Porošenko jau līdz tam varēja necerēt uz ārvalstu atbalstu, bet tagad viņš tādu pat teorētiski vairs nevar saņemt, jo ir bezjēdzīgi atbalstīt politiķi, kurš pats radīja problēmu, lai palielinātu savas elektorālās izredzes, pats to pus gadu risināja kā gribēja un tā arī nespēja atrisināt, lai gan viņa rīcībā bija praktiski neierobežotas iespējas. Savukārt iekšpolitiskie pretinieki tagad pārstās baidīties no “spēka resursa” izmantošanas no Porošenko puses, lai saglabātu varu, jo cīnīties par varu ar līdzvērtīgi bruņotu pretinieku nav gluži tas pats, kas, izmantojot slepenpoliciju, biedēt miermīlīgus garīdzniekus. Ja ar garīdzniekiem nekas nesanāca, tad Porošenko var uzskatīt par norakstāmu. Lai ko arī neteiktu sociologi, oponentiem Porošenko vairs nav nopietns kandidāts.

Treškārt, Deņisenko, kurš sapņoja, ka viņa izveidotais “patriarhāts” tiks atzīts no pasaules pareizticīgo puses, faktiski pazemināja savu statusu, pārejot no vienas neatzītas (nekanoniskas) struktūras uz citu. Pie tam drīz neatzītās pareizticīgo struktūras var papildināt arī Konstantinopoles Patriarhāts, kam dēļ tā ielikteņu bezspēcības Ukrainā ir radušies ļoti nopietni imidža zaudējumi visā pasaules pareizticīgo vidē.

Ceturtkārt, šķelšanos atklāti atbalstījušie Simeons un Drabinka neko neieguva. Nevienu amatu jaunajā struktūrā tiem nepiešķīra, ietekmes tur viņiem nav, bet no MP UPB abi jau faktiski ir izstumti kā šķeltnieki.

Un viņus visus taču brīdināja, ka šī iecere viņiem pašiem nāks par sliktu, un skaidroja, kādēļ tas nemaz nevar tiem nākt par labu. To pat saprata tādi savas baznīcas radīšanas kvēli piekritēji kā Kravčuks un Juščenko, kuri būdami Ukrainas prezidenti, tomēr neielaidās tādā afērā kā Porošenko. Agrāk to saprata arī Bortolomejs, bet laikam “asiņainais konditors” spēja viņu pārliecināt, ka pratīs salauzt MP UPB pretestību. Bet, kad spēka metodes izgāzās, visiem šīs afēras dalībniekiem kļuva vairāk ienaidnieku un mazāk autoritātes.

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/1161172

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts
/16.12.2018/

P.S.
[Uzziņai īsumā.

Uz 2018.gada decembri Ukrainā bija sekojošas puslīdz nozīmīgas organizācijas, kuras tādā vai citādā mērā var saistīt ar pareizticību:

1. Maskavas Patriarhāta Ukrainas Pareizticīgā baznīca (MP UPB). Vienīgā kanoniskā pareizticīgā baznīca Ukrainā, kura savu tradīciju ved kopš pareizticības ienākšanas mūsdienu Ukrainas teritorijā kā minimums kopš 988.gada. MP UPB ir daļa no Maskavas Patriarhāta ar pašpārvaldes un plašas autonomijas tiesībām. MP UPB vadītājs (Ukrainas metropolīts) ir Maskavas Patriarhāta augstākā varas orgāna – sinodes loceklis un var tikt ievēlēts par MP augstāko vadītāju.

2. Grieķu katoļu draudzes (t.s. uniāti). Bijušās pareizticīgās baznīcas draudzes, kuras 1596.gadā atzina t.s. Brestas ūniju, saskaņā ar kuru pareizticīgās draudzes atzina Romas pāvesta virsvadību, kurš savukārt atzina šo draudžu tiesības saglabāt savus rituālus. Brestas ūnija bija mēģinājums izveidot vienotu baznīcas struktūru Polijas impērijā, kurā bija ļoti liels skaits pareizticīgo pavalstnieku. No cita skatu punkta raugoties, ar Brestas ūnijas palīdzību Romas katoļu baznīca mēģināja atšķelt no pareizticības un pievienot katoļticībai pareizticīgo draudzes. Jeb tas bija mēģinājums apvienot visus kristiešus zem Romas pāvesta virsvadības. Katoļu baznīca piedod uniātu draudzēm kanonisku raksturu, lai gan pēc būtības par to var pamatoti šaubīties. Grieķu katoļu draudzes ir izplatītas pārsvarā Rietumukrainā un vietās ar pietiekami lielu rietumukraiņu koncentrāciju (ir arī Latvijā).

3. Ukrainas Autokifālā pareizticīgā baznīca (UAPB). Radās 1917.gadā pēc t.s. “februāra revolūcijas” Krievijas impērijā un tika atbalstīta arī no boļševiku puses kā pretspēks pareizticībai. Neviena kanoniskā pareizticīgā baznīca to tā arī neatzina.

4. Kijevas Patriarhāta Ukrainas Pareizticīgā baznīca (KP UPB). Radās 1992.gadā kā viena cilvēka – Mihaila Deņisenko personisko ambīciju apmierināšanas projekts. Deņisenko (dzimis 1929.gadā) ir ilggadīgs baznīcas darbinieks vēl kopš Padomju laikiem (plaši tiek runāts par Deņisenko ciešo saistību ar Ukrainas PSR VDK struktūrām). 1990.gadā Deņisenko kandidēja uz Maskavas Patriarhāta vadītāja (Viskrievijas metropolīta) amatu un netika ievēlēts. Pēc tam 1991.gadā Deņisenko mēģināja atšķelt MP UPB no Maskavas Patriarhāta, kas arī neizdevās, kādēļ viņš ar saviem līdzgaitniekiem dibināja jaunu organizāciju un kļuva par tās metropolītu, dēvējot sevi par Filaretu. Neviena kanoniska pareizticīgā baznīca KP UPB neatzina. Tā ir slavena ar savu radikālismu un agresivitāti.

2018.gada 15.decembrī Kijevā notika Konstantinopoles Patriarhātam (atrodas Turcijas teritorijā) tieši pakļautas Ukrainas Vietējās autokefālās pareizticīgās baznīcas (UVAPB) dibināšanas sapulce (“apvienošanās sinode”). Pirms sapulces sevi pašatlaida Ukrainas Autokifālā pareizticīgā baznīca un pilnā sastāvā iekļāvās UVAPB, bet pēc sapulces kā organizācija beidza pastāvēt arī KP UPB, kura arī pilnā sastāvā iekļāvās UVAPB. MP UPB pārstāvji sapulcē nepiedalījās, izņemot mazskaitliskus šķeltniekus. Tādējādi pēc fakta Ukrainas Vietējā autokefālā pareizticīgā baznīca tika izveidota, apvienojot abas nozīmīgākās nekanoniskās (šķeltnieku) organizācijas, kuras sevi dēvē par pareizticīgām, – UAPB un KP UPB. Un lai gan UVAPB propagandiski sevi pozicionē kā neatkarīgu organizāciju, faktiski tā ir tieši pakļauta Konstantinopoles Patriarhātam.

Līdz ar to Ukrainā ir palikušas trīs puslīdz vērā ņemamas organizācijas, kuras ir saistāmas ar pareizticību: īstā (kanoniskā) pareizticīgā baznīca (MP UPB), grieķu katoļu draudzes, kas ir seni, sava laika šķeltnieki, kuru kanoniskumu nodrošina pakļautība Romas pāvestam, un jaunizveidotā šķeltnieku UVAPB, kuras kanoniskumu mēģina nodrošināt Konstantinopoles Patriarhāts, izraisot jaunu vispasaules pareizticības šķelšanos.

Lai nodrošinātu UVAPB izveidošanu, Konstantinopoles Patriarhs pieņēma virkni lēmumu, kurus saskaņā ar aktuālo pareizticīgo tradīciju nebija tiesīgs pieņemt, iejaucoties citas kanoniskas pareizticīgās baznīcas (MP) iekšējās lietās, kādēļ Krievijas Pareizticīgā baznīca ir pārtraukusi jebkādu sadarbību un sakarus ar Konstantinopoles Patriarhātu.]

Informācijas aģentūra
/20.12.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Nacionālā neprāta vēsturiska ilustrācija (Dānijas gadījums)

Dānija & Šlēsviga-Holšteina

Karaļa pilī Kopenhāgenā valdīja apjukums: tautā ir nemiers, liberālā prese pilnā balsī prasa konstitūciju, bet karalis Kristiāns VIII (1786 – 1848) guļ uz nāves cisām. «Kas nu būs? Ko iesākt, ja karalis nomirst?» kroņprincis Frederiks apmulsis vaicāja sadrūmušajiem ministriem. Tie klusēdami saskatījās un nopūtās: jā, ir gan mīkstčaulīgs raksturs nākamajam valdniekam! Vāju gribu, neuzņēmīgs . . .

Kaut gan — tādu varēs viegli locīt un rīkoties viņa vārdā: nomierināt tautu ar neskaidriem solījumiem, bet pēc tam mēģināt vienoties ar iekarsušajiem liberāļiem. Un, velti nezaudējot laiku, ministri ņēmās sastādīt jaunā karaļa pirmo vēstījumu tautai: tajā miglaini bija teikts, ka Frederiks VII (1808 – 1863) piepildīs «sava mīļotā tēva projektus par dažu jautājumu nokārtošanu, kuri skar valsts vadību», parādot «lēnību un taisnīgumu».

Liberāļi, kas grupējās ap laikrakstu «Tēvija», arī nesnauda: jaunajam karalim tūlīt tika iesniegta petīcija ar prasībām pēc konstitūcijas. Ielās pulcējās ļaužu bari, dzīvi apspriežot politiskus jautājumus. Deputācijas, kas devās pie Frederika VII ar petīcijām, apsveica ar piekrišanas saucieniem. Uzrunādams, municipalitātes deputāciju, jaunais karalis jau skaidri bija licis saprast, ka allaž mudinājis tēvu dot tautai konstitūciju.

Laikraksts «Tēvija» citēja tikko iznākušo brošūru ar liberāļu programmu. «Kopš tūkstoš astoņi simti trīsdesmit devītā gada vēlamā konstitūcija ir kļuvusi nepieciešama,» — tā tur bija rakstīts. Un šai konstitūcijai pirmām kārtām vajadzēja izšķirt sarežģīto nacionālo problēmu tā, kā to prasa liberālā partija: Holšteinas hercogiste saņem zināmu patstāvību, bet Šlēzvigai, kur dzīvo gan dāņi, gan vācieši, jākļūst par Dānijas provinci. Vēstures gaitā nodibinājušās stingrās saites starp divām hercogistēm jāsarauj.

Šlēzvigu no Holšteinas norobežoja Eideres upe, un dāņu liberāļu kaujas sauciens bija; «Dānija līdz Eiderei!» Nacionālais jautājums viņu programmā bija tik kardināls, ka partija ieguva nosaukumu — nacionāli liberālā partija.

No visiem liberāļu spriedelējumiem izrietēja, ka dāņu tauta var saņemt konstitūciju tikai ar noteikumu, ja Šlēzvigai atņem patstāvību. Īstais cēlonis bija skaidrs: liberāļi bija buržuāziska partija, bet dāņu buržuāzija par katru cenu gribēja paturēt virskundzību pār ekonomiski tik attīstītu novadu kā Šlēzviga. Turklāt ar Šlēzvigas un Holšteinas jautājuma palīdzību liberāļi cerēja novirzīt tautas kustību no asajām sociālajām problēmām «nacionālo interešu aizstāvības» gultnē. Nevis muižnieki, bet vācieši ir visa ļaunuma sakne, — tā viņi centās iegalvot tautai.

Tomēr hercogistes valdīja pavisam citādas noskaņas. Ziņa par to, ka Kopenhāgenā «eideristi» gūst virsroku, izraisīja tautas protestu un sašutumu. Hercogistes nedomāja atšķirties viena no otras un vēlējās pašas savu konstitūciju. Šlēzvigas pilnīga pievienošana Dānijai vācu tautības iedzīvotājiem nozīmētu ari dzimtās valodas zaudēšanu.

Ķīlē sanāca abu hercogistu deputāti un sastādīja petīciju Frederikam VII: viņi piekrita atzīt viņu par savu hercogu, bet pārējās lietās vēlējās būt neatkarīgi. Grupa delegātu šo petīciju aizveda uz Kopenhāgenu.

Galvaspilsētā joprojām turpinājās tautas nemieri, katru dienu pulcējās lieli ļaužu bari, notika mītiņi. No laukiem ieradās zemnieku deputāti.

Tūkstoš astoņi simti četrdesmit astotā gada divdesmit pirmajā martā pārstāvji no politiskām partijām, Kopenhāgenas buržuāzijas un municipalitātes iesniedza karalim petīciju, ko bija sastādījis Orla Lēmans, daiļrunīgs advokāts un Kopenhāgenas sieviešu elks. «Atsevišķa konstitūcija Šlēzvigai un Holšteinai nozīmētu Dānijai Šlēzvigas zaudējumu, un par to nevar būt ne runas,» bija teikts petīcijā. Lai realizētu dzīvē jauno kursu, karalim jāieceļ «valdība, kas bauda tautas uzticību» (praktiski ar to bija domāti nacionālo liberāļu vadoņi un mērenie konservatori). Lielā sapulcē «Kazino» teātra zālē Orla Lēmans teica: ja karalis atteiktos pieņemt šo programmu, tauta būtu spiesta «ķerties pie izmisuma ieročiem», tas ir, iet parīziešu [revolūcijas] pēdās.

Taču tas bija demagoģisks gājiens. Tautas kustības kāpinājums un karaļa atkāpšanās (Frederiks VII bija tā iebiedēts, ka jau pats sāka par to ieminēties) nebūt neietilpa liberāļu aprēķinos. Viņiem bija vajadzīga mērena konstitūcija, kas valsts vadību nodotu viņu rokās, un tas ir viss.

Karalis nevilcinājās dot atbildi, ka visam piekrīt un jau uzskata sevi par konstitucionālu monarhu. Absolūtisms bija beidzies!

Nacionālliberāļi iegāja valdības sastāvā, un lozungs «Dānija līdz Eiderei!» kļuva par oficiālo kursu. Hercogistu prasības Frederiks VII noraidīja.

Pēc šīm neveiksmīgajām sarunām hercogistes ķērās pie ieročiem. Tika sakomplektēta septiņi tūkstoši vīru liela, armija. Ķīlē nodibinājās valdība, un tās priekšgalā stājas princis Nors un Augustenborgas hercogs. Valdība publicēja uzsaukumu tautai, kurā paskaidroja, ka «mūsu hercogam (tas ir, Dānijas karalim) vairs nepieder rīcības brīvība»; viņu izrīko nacionālliberāļi, un tāpēc sacelšanos nevar uzskatīt par uzticības laušanu monarham. Šis paskaidrojums bija domāts tai tautas daļai, kura vēl arvien turēja cieņā karaļa varu.

Dāņu tautu bija apžilbinājis vārds «brīvība», kas vilinoši zaigoja runās, dzejoļos un nacionālliberāļu pamfletos, un tā nepamanīja, ka šis vārds, attiecinot to uz Šlēzvigu, brīnumainā kārtā ieguva citu nozīmi — «paverdzināšana».

«Tēvzeme briesmās! Visiem neatkarīgi no politiskās pārliecības jāceļas cīņai pret dumpiniekiem!» — tā aicināja nacionālliberāļi. Viņiem izdevās aizkustināt dāņu patriotiskās jūtas: armijā, ko steigā formēja jaunais kara ministrs Černings, bariem ieplūda brīvprātīgie. Protams, starp viņiem bija arī pārliecināti «eideristi», turpretī no tautas nākušie brīvprātīgie nespēja aptvert, ka ir aicināti nogalināt un paši nolikt galvas par dāņu bagātnieku interesēm.

Tūkstoš astoņi simti četrdesmit astotā gada devītajā aprīlī hercogistu armija, ko vadīja princis Nors, sastapās ar dāņu karaspēku. Notika asiņaina kauja, kuras rezultātā nemierniekus sakāva un atsvieda tālu atpakaļ, bet dāņu armija iznāca pie Eideres upes. Tad karā iejaucās Prūsija, kas savukārt vēlējās sagrābt šīs hercogistes. Tagad pienāca kārta dāņiem atkāpties. Prūšu karaspēks ieņēma ne vien Šlēzvigu, bet arī daļu Jitlandes.

Krievijas cars Nikolajs I nostājās Dānijas pusē: viņš bija sašutis, ka prūšu karalis atbalstījis sacelšanos pret likumīgo valdnieku, kad Eiropā jau visās malās notiek revolucionāra rūgšana. Pēc tam kad Prūsija ar Dāniju noslēdza mieru, dāņu armija tūkstoš astoņi simti četrdesmit devītā gada jūlijā sagrāva hercogistu armiju un atgriezās Kopenhāgenā. Karš bija beidzies, tomēr Šlēzvigas un Holšteinas problēma palika neatrisināta.

«Dzejnieks Andersens domā tikai par sevi, viņš neredz, kas notiek apkārt,» — tā runāja daudzi. Hans Kristians Andersens pilnīgi pamatoti jutās aizskarts par tādām runām. Pārliecīgā noņemšanās ar sevi — tā bija viena no viņa jaunības kaitēm, ko viņš jau bija pārvarējis. Tās pamatā pirmām kārtām bija nepieciešamība cīnīties par sevi ik stundu, ik minūti, lai nenogrimtu dibenā. Dažu labu reizi pat nebija laika pavērties apkārt. Tomēr arī toreiz viņš, protams, domāja ne tikai par sevi vien. Tad jau viņa talants sen būtu apstājies attīstībā un pasakas nebūtu radušās, jo tās izauga no dzīves.

Ar visu savu būtni viņš neparasti ātri atsaucās uz niecīgāko notikumu un nemaz nespēja būt vienaldzīgs. Tomēr ne visu, kas viņu satrauca, viņš skaidri un pareizi izprata. Pretrunas uzmācās no visām pusēm. Pirmskara gados viņš tās izjuta sevišķi asi.

Tūkstoš astoņi simti četrdesmit piektajā gadā, vērodams, kā briest konflikts ar Vāciju, viņš ar sāpēm rakstīja Erstedam: «Mani moka tas, ka lieliskiem cilvēkiem abpusējas nesaprašanās dēļ ir jānaidojas savā starpa.»

Dzejnieks Hemnics uzdāvāja viņam par piemiņu savu dziesmu, kurā aicināja Šlēzvigu un Holšteinu «ciešāk sakļauties», un viņš šo dāvinājumu pieņēma, jo nesaskatīja tajā nekā ļauna. Ar savu vācu izdevēju Lorku viņš tika runājis par to, cik labi būtu miera ceļā atrisināt visus konfliktus. Viņam bija labs draugu pulciņš Šlēzvigā un Holšteinā (pie tiem piederēja arī Augustenborgas hercogs). Bet Kopenhāgenā viņš mēdza satikties ar savu veco studiju biedru Orlu Lēmanu, ar kuru kopā kādreiz bija «atklājuši» Heini. Andersens centās saglabāt attiecībās līdzsvaru, taču tas kļuva jo dienas jo grūtāk.

Vācijā viņš sēdēja kā uz adatām, tiklīdz sarunas ievirzījās par Šlēzvigu: tur izteica sašutumu par dāņiem un bieži, pēc viņa domām, visu pārspīlēja.

Kopenhāgenā prasīja, lai viņš sauc: «Dānija līdz Eiderei!» — un nozākā vāciešus, — arī to viņš nespēja: šovinisms viņam derdzās. Vāciju viņš cienīja kā diženu rakstnieku un mūziķu zemi un tai pašā laikā patiesi un no sirds mīlēja Dāniju: savu tautu, tās valodu, dabu. Bet kareivīgie nacionālliberāļu noskaņojumi viņam nemaz nepatika.

Viņš atcerējās leģendu par sirmbārdaino Holgeru Dāni, kas guļ Kronborgas pils pazemē un ceļas augšā, kad viņa dzimtenei draud nopietnas briesmas. Pasakā «Holgers Dānis» viņš izklāsta savu patriotisma izpratni: Dānija var būt lepna uz daudziem varoņiem — tie ir tie, kas «ar mīlestību palīdzējuši ļaudīm vārdos un darbos». Dānijas ģerbonis — lauva un sirds — nozīmē nešķirami saliedētu spēku un žēlsirdību. Turklāt spēks nav tikai zobena spēks vien. Var cīnīties ar spalvu un kaltu, kā to dara Holbergs un Torvaldsens.

«Jā, Holgers Dānis var parādīties daudzveidīgos tēlos un padarīt Dānijas vārdu slavenu visā pasaulē.» Slava varoņiem, kas upurējuši dzīvību, aizstāvot Dāniju, bet vislabākais ir miers un saprašanās cilvēku starpā!

«Tie tikai tādi vispārēji vārdi,» viņam teica, «bet jūs atbildiet tieši: kam jāpatur Šlēzviga — vāciešiem vai dāņiem?»

Šādā reizē Andersens, protams, jutās iedzīts strupceļā: izlemt šo jautājumu nebija pa spēkam ne vien dzejniekam, bet arī daudziem pieredzējušiem politiķiem; abu pušu pretenzijām nāca klāt vēl garu garie strīdi par troņa mantošanu hercogistēs.

Ne velti vēlāk lords Palmerstons mēļoja: «Visā Eiropā ir tikai trīs cilvēki, kas kaut ko saprot šajā Šlēzvigas-Holšteinas jautājumā: princis Alberts, kāds vecs dānis un es. Princis Alberts diemžēl nomira, vecais dānis tagad sēž trako namā, bet es esmu pilnīgi aizmirsis, ap ko lieta grozās.»

Taču Andersenam izvairīšanās no skaidras atbildes netika piedota: apkārtējie viņam pastāvīgi pārmeta «patriotisma trūkumu».

Orla Lēmans, Kārlis Plougs un citi nacionālliberāļi nemitējās klaigāt, ka Andersens neesot īsts dāņu dzejnieks un patriots. Viņa atbilde bija dzejolis «Dānija, mana dzimtene!» (I Danmark er jeg født). Mēness, kas uzlec pār skābaržiem un āboliņa laukiem, koši zaļie Dānijas krasti, cildenie senču kapi, tēvu valoda, kas ausīs skan kā vissaldākā mūzika, — vai to visu var nemīlēt? Bija laiks, kad Dānijai pakļāvās visi Ziemeļi, tagad tā ir maza, vāja zemīte, bet viņai spēku dod dāņu dzejnieku dziesmas un veiksmīgs skulptora kalta cirtiens. Dānijai ir slavena pagātne — gan tā pieredzēs arī slavenu nākotni! Melodiskās, sirsnīgās vārsmas drīz iegāja tautā, un simt gadu vēlāk, drūmajās nacistu okupācijas dienās, Dānijā tās skanēja no jauna, viešot ļaužu sirdīs lepnumu un cerības.

Pat viņa jaunā paziņa Jonna Drevsene, kurai viņš vēl nesen stāstīja pasakas, izteicās, ka viņš pārāk vēsi izturoties pret «dāņu interesēm». «Tas varbūt tāpēc, ka es gribu būt pret visiem taisnīgs, mīļā Jonna,» viņš skumji atbildēja. «Vai tas kāds noziegums?»

Irina Muravjova
Fragments no grāmatas “Andersens”
/1959/

Informācijas aģentūra
/29.11.2018/

Publicēts iekš Kat.: Vēsture, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Nacionālās drošības pasaka

Kaut kur zemē trejdevītā,
Kādā valstī nepazītā
Valdnieks Dadons valdīja
Ienaidniekus skaldīja.
Pret kaimiņiem viņš drosmīgi
Devās karā sparīgi.
Bet, kad sāka nosirmot,
Iegribējās atelpot,
Dzīvot rātnu miera dzīvi;
Taču ienaidnieki sīvi
Tagad viņu vajāja,
Lielu postu darīja.
Lai tiem droši pretī stātu,
Savu valsti apsargātu,
Nepieciešams, lēma cars,
Varens karavīru bars.
Pulkveži gan negulēja,
Tomēr maz ko līdzēt spēja:
Gaida dienvidos, bet, lūk,
Naidnieks rītu pusē brūk;
Atsit tos – no jūras jauni
Izkāpj ienaidnieki ļauni.
Valdnieks Dadons kaut vai raud,
Taču posts visapkārt draud.
Tāda dzīve ir par grūtu!
Un, lai palīdzību gūtu,
Griezās viņš pie zīlnieka
Viedā, zvaigžņu pētnieka.
Ziņnesi tam aizsūtīja.
Zīlnieks drīz pie cara bija,
Vāza vaļā maišeli,
Deva zelta gailīti.
“Uzsēdini šito gaili,
Teic viņš, “uz torņa smaili;
Manējs zelta putniņš spožs
Vienmēr tevi sargās možs.
Ja būs tālu kara dimdi,
Tas uz smailes tupēs rimti,
Bet, ja naidnieks pulkos ies,
Tavai valstij tuvosies
Jeb vai citi posti sūri
Augs pār tavas zemes stūri,
Gailītis, kā pamodies,
Tūdaļ seksti gaisā slies,
Dziedāt sāks, ar spārniem pērsies
Un pret ienaidnieku vērsies.”
Cars teic paldies zīlniekam,
Sola zelta kalnus tam.
“Lai nav runāšana lieka,”
Saka viņš aiz liela prieka,
“Par šo gaili došu tev,
Ko vispirmo vēlies sev.”

Uzlaidies uz torņa smaili,
Sāka valsti sargāt gailis,
Tikko kāds ar karu draud,
Modrais izlūks tūdaļ jaud,
Purinās un seksti slien,
Skatās turp, kur naidnieks lien,
Uzsauc, skaļi dziedādams:
“Vari valdīt gulēdams.”
Kaimiņiem pēc cara rosmes
Karu sākt vairs nebij drosmes;
Kur vien iebruka to bars,
Visus veica Dadons cars.

Valstī miers jau gadu, otru,
Gailis tup par sargu modru.
Bet, te pēkšņi kādu dien
Troksnis caru kājās slien.
“Cara tētiņ, tauta gaida,”
Karaspēku priekšnieks vaida,
“Valdniek mosties! Bēda klāt!”
“Kāpēc mani traucējāt?”
Viņam Dadons miegains saka.
“Ko? Vai bēda ir tik traka?”
Priekšnieks ziņojumu sniedz:
“Zelta gailis postu kliedz,
Visā zemē šaudās bailes.”
Cars pie loga – redz: uz smailes
Gailis kuļ ar spārneļiem,
Pagriezies pret austrumiem.
“Nav ko gaidīt: tūdaļ aši
Vīri zirgos! Knaši, braši!”
Karotāji zirgos sēd,
Princis vecākais tos ved.
Gaiļa brēciens aprimstas.
Klusums. Valdnieks aizsnaužas.

Astotā rit diena jau,
Bet no kara vēstis nav.
Vai vēl cīnās? Kur un kas?
Caram zināms nav nekas.
Tikai gailis atkal sauc –
Otru pulku cīņā trauc.
Sūta Dadons dēlu jauno
Sakaut iebrucēju ļauno.
Atkal gailis apklusis.
Atkal ziņu nav, un viss.
Dienas astoņas rit drausmas,
Tautu gumda baiļu šausmas;
Atkal gailis smailē brēc,
Trešais pulks tiek sapulcēts,
Un pats cars pret saules ausmu
Aizved to. Kas būs? Nav jausmu.

Dienām, naktīm vīri iet,
Pārāk grūts šis gājiens šķiet.
Nav ne cīņas, nav ne dusas,
Neredz kapu vietas klusas
Valdnieks Dadons it nekur.
Vai vēl ilgi jāiztur?
Beidzot – klintis priekšā slienas;
Kad pie kalna Dadons stāj,
Zīda telts tam pretī māj.
Zaigo klusēšanā dīvā
Lepnā telts. Neviena dzīvā,
Apkārt tikai līķu bars.
Tūdaļ teltī ieiet cars…
Kādi baigi murgu tēli!
Viņa priekšā abi dēli,
Nometuši vairogus,
Dziļā nāves miegā dus.
Tie viens otru nokāvuši.
Zirgi pļavā palikuši,
Treknus zāles stiebrus šķin,
Asiņainu sūnu min…
Sāka cars tur vaidēt žēli:
“Manas bēdas! Mani dēli!
Abiem vanagiem ir gals!
Posts! Sauks mani nāves balss.”
Raudāja, kas raudāt jauda,
Kalni, lejas līdzi gauda,
Zemes dziļums pušu šķelts,
Nodrebēja. Zīda telts
Pēkšņi vērās… Gaismas stari
Pašu Šamahanas cari
Spožās rotās atklāja;
Viņa caram pamāja.
Un kā ūpis, sauli redzot,
Rima cars, tai acīs skatot.
Lika aizmirst viņas balss,
Kāds ir abu dēlu gals.
Tad tā Dadonam, kā sveicot,
Zemu paklanījās beidzot,
Viņam roku pasniedza,
Savā teltī ieveda.
Tur pie galda sēdināja,
Dzirdināja, ēdināja;
Kad vairs nejaudāja tas –
Guldīja, lai atpūšas.
Un tā nedēļu bez mitas,
Nejautājot neko citu,
Saldas burvestības māts,
Dadons dzīroja bez sāts.

Beidzot laiks bij doties mājās;
Slēja kara draudzi kājās,
To un jauno skaistuli
Veda cars uz dzimteni.
Tam pa priekšu runas skaļas
Steidza – auga tenkas, paļas.
Tuvojoties pilsvārtiem,
Tauta pulcējās ap tiem,
Pūlis drūzmējās par vari
Redzēt Dadonu un cari –
Dadons sāka sveikas māt…
Pēkšņi skatās: tuvumā,
Pūlī sirms kā gulbis – glītā,
Koši baltā cepurītē,
Gudrais zīlnieks vecais draugs.
“Panāc tuvāk. Vai kas svarīgs?
Vai man ieteic kaut ko darīt?”
“Valdniek,” atbild zīlnieks tam,
“Klāt ir brīdis rēķinam.
Atceries, par palīdzību
Apsolīji atlīdzību –
To, ko pirmo vēlēšos,
Tava cara vara dos.
Kā tu teici, tā nu dari –
Dod man Šamahanas cari…”
Liels bij cara pārsteigums.
“Ko tu? Vai tev prāts sāk tumst?”
Jautā viņš, pret veci vēries,
“Liekas velns ir tevī tvēries?
Kas tev īsti padomā?
Kauču apsolīju tā,
Pats tak mēru saprast vari.
Kāpēc vēlies tieši cari?
Neaizmirsti, kas es tāds!
Naudu ņem, ja kāro prāts,
Augstu kārtu, slavas mirgu,
Ņem no staļļa cara zirgu,
Pusi valsts, ja gribi, došu.”
“Tādas mantas nevēlos,
Tikai dāvini man viņu,
Šamahanas daiļaviņu,”
Saka zīlnieks atbildē.
Nobāl cars: “Pie joda, nē!
Nedabūsi tu nenieka,
Visa tava runa lieka.
Prom, kamēr vēl laižu iet,
Šito veci aizvāciet!”

Večuks dzīrās nepiekāpties,
Bet no cariem labāk glābties;
Dadons zizli pacēla,
Tam pa pieri iezvēla –
Beigts bij zīlnieks. Nodrebēja
Pilsēta, bet meiča smēja
Hi-hi-hi un ha-ha-ha!
Grēka nebaidījās tā.
Cars, kaut uztraukts bij un īdzīgs,
Sāka smieties viņai līdzi.

Lūk, tie iebrauc pilsētā…
Pēkšņi ļaudis izbrīnā
Šķindu dzirdēja un gaili
Redzēja, tas torņa smaili
Atstāja un nolaidās,
Caram skaustā uzmetās,
Atvēzējās, galvā knāba,
Gaisos cēlās… Dadons slāba
Un no ratiem nokrita,
Nopūtās un nomira.
Care – tā jau pazudusi
Kā ne mūžam nebijusi…

Pasaka tik malds, bet mums
Tajā zīmīgs atzinums.

[Mini, mini mīkliņu,
Lielo bērniņu!
Ko stāsta pasaka? Kāda tai gudrība?
Kāda mums visiem ir no tās mācība?
Kas ir tā care un kur viņas spēks?
Kā liek viņa darīt to, kas ir grēks?
Vai tā no Austrumiem, vai tā no Rietumiem,
Vai dzīvo tā, kur min Svēto uz kārumiem?
Kas ir tas gailītis, kurš valsti sargāja?
Kāpēc viņš valdnieku knāba un bendēja?
Vai var būt valsts, bez tāda gailīša?
Vai bez tā valsts grimst mirāžā nāvīgā?
Ko darītu care, par gaili ja zinātu?
Kad gailītis knābtu, – klusētu, – dziedātu?
Ko tagad darīt? Kā māņus kliedēt?
Kā dabūt gailīti? Kā garu dziedēt?]

Aleksandrs Puškins
/1834/
atdzejoja Jānis Plaudis

Informācijas aģentūra
/29.11.2018/

Publicēts iekš DZEJA, Kat.: Kultūra, PASAKAS, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ALEKSANDRS PUŠKINS | Komentēt

Par komunisma nākotni

Globālo procesu virspusē pārsvarā ir tas, ko globālisti sauc par Vēstures galu. Ir redzamas visas šī gala komponentes. Patērēšanas orģija… Visa veida nemateriālā noniecināšana… Zelta teļa kults…. Morālo un cita veida sociālo normu sabrukums, kuras ļauj izveidot lielas kopienas… Tā saucamā nacionālo valstu krīze…

Bet, pirmkārt, tas viss notiek globālo procesu virspusē.

Un, otrkārt, kad šādi procesi notiek kaut vai virspusē, tas var novest pie ātras šo procesu pārvēršanās par kaut ko daudz sliktāku. Un šis sliktākais jau sparīgi kustas dziļumā. Un mani pārsteidz mūsu liberāļu un garīdznieku neiedomājamais nejūtīgums attiecībā uz to, kas notiek šajā dziļumā.

Dievs ar tiem liberāļiem. Parunāsim par garīdzniekiem. Viņiem ir pamatots aizvainojums uz padomju varu. Viņi tai piestāda pamatotu rēķinu. Pie tam nezin kāpēc aizmirst, ka arī viņiem pašiem var piestādīt attiecīgu rēķinu par to, ka nodeva konkrētu caru un monarhiju vispār. Un viņi garīdzniecības elites līmenī tieši to arī izdarīja. Un arī pašam caram var piestādīt rēķinu par to, ka nenovērsa valsts krahu.

Šīs abpusējās pretenzijas varētu izvērst līdz bezgalībai. Tomēr šādu neauglīgu savstarpējo pretenziju riņķa danču vietā būtu vērts pievērst uzmanību kam citam. Pievērst uzmanību tam, ka desovetizācija ir ievads dekristianizācijai un ka sākumā noteikti spēki ķersies klāt komunistiem, bet pēc tam – garīdzniekiem. Puškina varonis teica: “Man tas ir tik skaidrs, kā parasta gamma”. Un vai tiešām mūsu garīdzniekiem tas nav skaidrs? Un vai tiešām tas nav skaidrs Vatikānā? Pietiek tikai mazliet ieskatīties dziļumā un uzreiz kļūst redzams, ka tas ir tieši tā un ka dziļumā runā tikai par kulta noslepkavošanu, tas ir par Kristus noslepkavošanu.

Ieklausieties tajā, kas nāk no attiecīga kaluma mūsdienu rok-kultūras, par kuras centru pamazām kļūst agrāk superkristīgā Polija. Bet ne jau tikai par Poliju ir runa. Tas pats notiek, pirmkārt, visā Austrumeiropā, bet ar Austrumeiropu tas nemaz neaprobežojas.

Desovetizācija tā ir dekristianizācija un dehumanizācija. Vai tiešām ir palikuši kaut cik domāt spējīgi cilvēki, kuri to vēl nesaprot? Vai arī visi visu saprot un to arī vēlas?

Ir ticīgi cilvēki, kuri var iedomāties, ka Vēstures gals bez mesijas atnākšanas var būt tikai prologs Antikrista atnākšanai, ka plaši izplatāmais Zelta teļa kults, Sodomas un Gomoras kults un tamlīdzīgi kulti nekļūs par to kultu, kuri teiks: “Kurš ir līdzīgs šim zvēram? Un kurš var ar viņu cīnīties?” Vai arī ticīgie uzskata, ka viņi nespēj pretoties neizbēgamajai Zvēra atnākšanai un ka viņiem ir tikai jāgatavojas upurīgai nāvei viņa ķetnās?

Bet šāda pasīva pieeja ir pretrunā visai katehona koncepcijai, kas kalpo kā Zvēra atnākšanas kavēklis. Un tā taču ir dziļi kristīga un pirmkārt pareizticīga koncepcija. Pie tam pārāk skaidrs jau ir kļuvis, ka vienīgais katehons, lai cik arī tas nebūtu nepilnīgs, deformēts un kropls, ir Krievija, kura, lai gan vārgi, bet tomēr pretojas gan Vēstures galam, gan tam, kas sekos pēc šī gala.

Un kā šādā situācijā būtu jāizturas pret desovetizāciju? Atbalstīt desoveizāciju, zinot, ka tu būsi nākamais? Vai arī ir jāpieliek punkts vēsturisko rēķinu kārtošanai un aiz nepilnīgās realitātes ir jāsāk saskatīt kaut ko vairāk?

Uz 1917.gadu bija iedragāti ne tikai Krievijas monarhijas pamati. Ne tikai citu monarhiju pamati: austro – ungāru, osmaņu. Bija iedragāti humānisma pamati, tā buržuāziskā humānisma, kurš ar laicīgo apgaismības priesteru lūpām solīja augšupeju nevis pie Dieva, bet gan pie Cilvēka ar lielo burtu. Ticīgie bija neapmierināti, ka ir izsludināta ne tā augšupeja. Bet viņu neapmierinātība tika slāpēta ar īstas augšupejas solījumu un ar priekšlikumu nestrīdēties kur kurš augšupies. Mēs pie Cilvēka, jūs pie Dieva.

Bet Pirmā pasaules kara orģija parādīja, ka augšupejas solījumi netika izpildīti. Un tad ir jādzīvo vai nu bez jebkādas augšupejas, kas nevar ilgi turpināties vai arī jāsāk lejupiet, ko arī piedāvāja nacisti.

Visas vecās augšupejas formulas sabruka. Bet radās jauna – komunistiskā. Un tā noturēja pasauli no iesaistes totālas lejupejas projektā. Un, kad idioti vai nelieši pielīdzina komunismu nacismam, ir skaidrs, kādēļ tiek translēts tāds absurds. Lai izzustu starpība starp augšupeju un lejupeju.

Apgaismotais humānisms sabruka vēl Pirmā pasaules kara laikā. Reliģiskā augšupeja neko nespēja noturēt, jo liela cilvēces daļa bija laicīga. Tāpēc noturēt pasauli augšupejas virzienā varēja tikai komunisms, ko tas arī izdarīja un ar ko viņš sevi pilnībā apstiprināja, uzvarot nacismu.

Jā, arī komunisms kļuva vājš un sabruka, un šai apstāklī ir tā vēsturiskā vaina. Bet viņš izglāba pasauli. Un izglāba viņš to tieši no lejupejas. Tāda ir pagātne. Bet kāda ir nākotne? Kurš mūsdienās glābs no lejupejas? Tikai jauns laicīgs cilvēka augšupejas kults. Tas ir jaunais komunisms, jo tikai tas viens runā par šādu augšupeju. Ja šāda koncepcija šķiet pārāk sarežģīta, tad uzdošu mazliet vienkāršāku, lai gan līdzīgu jautājumu.

Paies daži desmiti gadu un liela daļa cilvēces nebūs vajadzīga ražošanai. Ražošanas un patērēšanas kulta jeb Zelta teļa kulta ietvaros šī cilvēces daļa kļūs vispār nevajadzīga [dēļ vispārējas efektivizācijas un robotizācijas]. Attiecīgi tā būs jāiznīcina līdzīgi kā tiek iznīcināti liekie lopi. Šāda notikumu attīstība lejupejas apstākļos ir neizbēgama. Un kāda ir alternatīva šādam lejupejas projektam?

Tikai augstāko radošo spēju atsaistīšana un atmodināšana katrā cilvēkā, kas arī ir komunisms. Nesakiet, ka tas ir pagātnē un nezākājiet vēsturiskā komunisma trūkumus. Ieskatieties tajā, ko sola mums nākotne, un jūs pārliecināsieties, ka vai nu jaunais komunisms, vai arī strauja lejupeja ar visām tās šausmīgajām sekām. Padomājiet par to, kā arī par to, ka lejupeja jau ir sākusies. Varbūt tad jūs pārstāsiet priecīgi runāt par to, ka komunisms jau ir pagātnē.

Sergejs Kurginjans, politologs, rakstnieks, režisors, analītiskā centra vadītājs
/07.11.2018/

Avots:
http://eot.su/node/22924

Informācijas aģentūra
/12.11.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: SERGEJS KURGINJANS | 2 komentāri