Par dezinformāciju un viltus ziņām. Kas tas ir?

00858_Fake

Dezinformācijas un viltus ziņu problemātika ir sena un neizskaužama parādība, kura ir būtiski ietekmējusi sabiedrības attīstības tebndences visos laikos. Tā tas bija arī nesenā pagātnē un tā tas ir joprojām. Tā kā dezinformācija ietekmē katru cilvēku, radot potenciālus draudus gan kolektīvajai, gan individuālajai labklājībai, drošībai un brīvībai, ir būtiski zināt, kas ir dezinformācija, un saprast tās dabu, lai labāk spētu orientēties gan pagātnes, gan mūsdienu dezinformācijas džungļos.

Īpaši aktuāli tas ir kļuvis pēdējā laikā, kad dezinformācijas terminu arvien intensīvāk sāk izmantot politiskos nolūkos, radot situāciju, kad deklaratīva cīņa ar dezinformāciju kļūst par noteiktu politisku spēku ideoloģiskās propagandas būtisku elementu, izmantojot kuru tie vēršas pret sev nevēlamām personām, organizācijām un tendencēm. Veidojas situācija, kad dezinformācija tiek izplatīta dezinformācijas apkarošanas iepakojumā. Āzis ir iecelts par dārznieku, zaglis sauc: “Ķeriet zagli!”, dezinformatori sāk apkarot dezinformāciju.

Lai kaut cik orientētos šajā pietiekami sarežģītajā sociālajā parādībā, radot sev iespēju identificēt dezinformāciju, izšķirt dažādu veidu un subjektu dezinformācijas, kā arī novērtēt to kaitīguma pakāpi, ir jāizprot dezinformācijas būtība un jāzin, kas tas ir. To tad arī pamēģināsim apskatīt.

Dezinformācijas raksturojums un tvērums

Vēsturiski pirmais ideoloģiski – reliģiskais un tiesiskais mēģinājums cīnīties ar dezinformācijas kaitīgajām sociālajām sekām bija melu termina radīšana un melošanas kā morāli nosodāmas antisociālas parādības implementēšana sabiedrības apziņā. Kā šāda mēģinājuma piemēru var minēt jūdu bausli “Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko,” kas kristiešiem pārtapa par “Tev nebūs nepatiesu liecību dot” jeb “Tev nebūs melot”.

Meli ir visuzskatāmākā un zināmākā no dezinformācijas daudzajām izpausmēm. Un savā būtībā dezinformācija rada meliem līdzīgu maldinošu efektu, kādēļ dezinformācija neapzināti asociējas ar melošanu, lai gan mūsdienās visbiežāk tā tas nav, jo kvalitatīva dezinformācija nemelo. Tāpēc, lai saprastu, kas ir dezinformācija, vispirms ir jānoskaidro, kas ir meli.

Plašākā tvērumā melus var definēt kā nepatiesas informācijas sniegšanu, bet šāds skatījums neņem vērā cilvēka spējas un nolūku, tāpēc tas neatbilst humānisma morāles normām un savā būtībā ir kļūdains. Precīzāks melu definējums ir apzināta nepatiesas informācijas sniegšana, kas sašaurina termina apjomu, izslēdzot no tā kļūdu un nezināšanas gadījumus. Plašā melu definīcija ir vienkārša (primitīva) un tā dod iespēju salīdzinoši viegli tos identificēt uz neiejūtības pret cilvēku rēķina, savukārt sašaurināta melu definīcija ir precīza un cilvēcīga, bet to ir daudz grūtāk praktiski izmantot melu noteikšanā.

Sabiedrības apziņā ir iesakņojušās abas šīs sapratnes, savā starpā jaucoties un putrojoties, atkarībā no konkrētiem pielietošanas gadījumiem un apstākļiem. Viltīgi cilvēki, lai izvairītos no atbildības par melošanu, var apelēt pie šaurākās sapratnes, savus melus uzdodot par nezināšanu, nesapratni, kļūdu vai aizmāršību. Savukārt cietsirdīgi cilvēki, lai par katru cenu sasniegtu savus mērķus, var izmantot plašāko melu sapratni, apvainojot melos arī tos, kuri kaut ko nezin vai kļūdās. Tamlīdzīgas lietas notiek gan sadzīvē, gan sociālās pārvaldes sfērā. Spēlēšanās un manipulēšana ar šīm divām melu sapratnēm ir viens no dezinformācijas virzieniem, kuram ir gana sena vēsture.

Tātad, melojot tiek operēts ar nepatiesu informāciju, radot vienai vai vairākām personām kaut kādu nepatiesu priekšstatu. Bet tādu pat efektu var panākt arī operējot ar daļēju patiesu informāciju. Tā ir maldināšana, kas ir cita dezinformācijas izpausme un kas nav melošana.

Lai maldinātu, ir labi jāpārzin gan cilvēka daba vispār, gan konkrētais objekts, kuru nepieciešams maldināt. Tad var selektīvi atlasīt un pasniegt patiesu, bet nepilnīgu informāciju, no konteksta izrautu informāciju, sagrozītu informāciju, interpretācijas, minējumus un viedokli par apskatāmo parādību, izmantot nekorektus vispārinājumus, analoģijas un asociācijas, veidot pārlieku vienkāršotus vai pārmērīgi sarežģītus aprakstus. Ja to dara prasmīgi, tad, formāli nemelojot, ir iespējams radīt faktisku nepatiesu priekšstatu. Šo metodi labi pārvalda un plaši izmanto visu valstu žurnālisti, publisko attiecību (PR) speciālisti un juristi. Un arī maldināt cilvēks var apzināti vai neapzināti.

Nepatiesu priekšstatu var radīt arī, izmantojot pilnīgu patiesu informāciju (pilnu un bez sagrozījumiem). Šādos gadījumos apzinātas manipulācijas fakts slēpjas apstāklī, ka informācijas izplatītājs zin, ka viņa sniegtā informācija tiks neatbilstoši uztverta. Tas parasti notiek tādēļ, ka mērķauditorija neizprot kādu terminu vai parādību patieso nozīmi un vadās no kādiem saviem sadzīviskiem vai lingvistiskiem priekšstatiem par to. Vai arī tad, kad vēstījums tiek pasniegts objektīvā informatīvā kontekstā vai uz objektīva informatīva fona, kurš būtiski maina satura uztveramību. Arī tā ir dezinformācija. Šo metodi labi pieprot un izmanto akadēmiskās aprindas.

Tā kā visbiežāk vēstījumi satur nevis vienu, bet gan daudzas informatīvas vienības, tad plaši tiek izmantota patiesības, maldu un melu kombinēšana dažādās proporcijās, ko kopumā var saukt gan par meliem, gan par maldināšanu un var arī dēvēt par patiesību. Un pats šāds vērtējums var un visbiežāk arī ir dezinformējošs.

Kā atsevišķu dezinformācijas veidu ir jāizceļ jaunu terminu radīšana un esošo pārdefinēšana, kas dod iespēju kardināli mainīt esošos priekšstatus un uzskatus. Arī šādus gadījumus var dēvēt par meliem, var par maldināšanu (krāpšanu) un var par pilnīgu patiesību (jauno patiesību), un arī jebkurš šāds vērtējums var būt dezinformējošs. Šī parādība visvairāk ir sastopama jurisprudencē, politikā un akadēmiskās aprindās, un tā ir viena no spilgtākajām postmoderniskā laikmeta iezīmēm (varētu pat teikt, ka tā ir postmoderniskās sabiedrības pagrimuma pavadonis). Mūsdienās šādi parasti dezinformē apzināti, bet tas var notikt arī neapzināti.

Vēl īpaši izceļama ir dezinformācija izziņas, analītiskajā un pētniecības sfērā, kur, kontaktējoties ar nezināmo, ir objektīvi nepieciešams izstrādāt dažādas, tai skaitā arī kļūdainas versijas, kuras pat objektīvu iemeslu dēļ var kļūt dezinformējošas. Pie šīs sfēras pieder arī zinātniskā dezinformācija, kura diemžēl tiek izmantota arvien intensīvāk, graujot gan sabiedrības uzticību zinātnei, gan arī pašus zinātniskos institūtus, pārvēršot arī tos par politizētām un ideoloģizētām iestādēm.

Lai gan jau šāds virspusējs dezinformācijas tvērums ir pietiekami plašs, komplicēts un sarežģīts, tas nebūt nav izsmeļošs. Patiesā dezinformācijas būtība ir daudz sarežģītāka, plašāka un visaptverošāka.

Lai gan meli pamatoti tiek uzskatīti par negatīvu parādību, tomēr eksistē arī t.s. “labie meli”, kad cilvēkam apzināti tiek sniegta nepatiesa informācija viņa paša labā. Meli, maldināšana un dezinformējoša pieeja pietiekami daudz tiek izmantota bērnu audzināšanā un pedagoģijā, un atsevišķos gadījumos tam nav alternatīvu. Ja pieaugušos uzskata par izaugušiem bērniem un gan atsevišķu personu, gan visas sabiedrības trūkumus mēģina koriģēt ar pāraudzināšanas metodēm, tad neizbēgami rodas nepieciešamība izmantot arī šos pedagoģiskās dezinformēšanas paņēmienus. Ikdienā pietiekami plaši var novērot, ka izglītoti un inteliģenti cilvēki nestāsta visu patiesību mazāk izglītotiem un attīstītiem līdzcilvēkiem, bieži vien tos maldinot un dezinformējot. Plaši šāda filozofija un prakse ir izplatīta akadēmiskās aprindās. Un patiešām, stāstīt visu patiesību ar tās daudzajām smalkajām niansēm cilvēkiem ar primitīvu prāta uzbūvi un uzskatiem var būt bīstami, jo viņi tāpat visus smalkumus nesapratīs, bet to mazumu, ko sapratīs, var izmantot gan neatbilstoši, gan arī ļaunprātīgi (jo šādiem cilvēkiem bieži vien ir raksturīga arī primitīva morāle – mazisks egoisms vai egocentrisms).

Civilizētā sabiedrībā eksistē tādas parādības kā konfidencialitāte, komercnoslēpums, valsts noslēpums un noslēpums. Tas viss tiek aizsargāts arī ar dezinformācijas plīvuru, nepieciešamības gadījumā pielietojot arī pietiekami primitīvu maldināšanu un pat melošanu. Operatīvā darbība vispār nav iespējama bez dezinformējošu metožu izmantošanas, tāpēc jebkuras valsts specdienesti daudz un intensīvi izmanto visu dezinformējošo metožu spektru.

Tātad, papildus pietiekami sarežģītajiem dezinformācijas nepatiesuma pakāpes un apzinātības smalkumiem, eksistē vēl dezinformācijas dalījums nosacīti “labā” un nosacīti “sliktā”, kā arī tās dalījums pēc avota organizatoriskās, valstiskās un iekšpolitiski strukturālās piederības.

Bet arī tas neizsmeļ visu dezinformācijas koplauku. Eksistē vēl tāda parādība kā ticība. Jebkura informatīva parādība var būt ne tikai patiesa vai nepatiesa, bet tai var vai nu ticēt, vai neticēt, vai arī daļēji ticēt un daļēji neticēt, vai vienkārši pieņemt zināšanai bez attieksmes formulēšanas, vai var vispār par to neaizdomāties. Tāpēc, vērtējot dezinformāciju, ļoti būtiska ir dezinformācijas avota ticībattieksme attiecībā pret savu vēstījumu. Vai cilvēks tic tam, ko saka? Ja netic, tad, kam viņš tic un kāpēc saka to, ko saka? Vēstījumam (tai skaitā dezinformējošam), kam vēstītājs tic ir daudz lielāks iedarbības spēks, kā vēstījumam, kam vēstītājs netic (kā tas ir pērkamu žurnālistu un sabiedrisko attiecību speciālistu gadījumos). Pie tam, ja cilvēks vēsta to, kam tic, tad tas liecina par tā godīgumu, un otrādi, ar visiem no tā izrietošajiem secinājumiem.

Var ticēt kaut kam teorētiski reālam, bet var ticēt arī tādiem fantāzijas produktiem, kuru patiesums ir nepierādāms. Un tā jau ir reliģiju un ideoloģisku teoriju sfēra, kura savā būtībā ir dezinformējoša. Jebkura dezinformācija mēģina radīt ticību kaut kam un ir ļoti būtiski, kam tieši, tāpēc ir svarīgi kāda tipa reliģiskajam un ideoloģiskajam segmentam pieder dezinformējošais vēstījums un tā avots (nereti tie atšķiras, kas ir viena no negodīgas dezinformācijas pazīmēm). Tāpēc visam apskatītajam dezinformācijas kopumam ir jāpievieno arī ideoloģiski – reliģiskā dalījuma komponente.

Jebkuram vēstījumam var būt dažādas formas. Ikdienišķajā un masu komunikācijā dominē reālistiskas jābūtības vēstījumu forma, bet eksistē arī citas, kuras daudz tiek izmantotas arī nosacīti dezinformatīvos nolūkos. Nosacīti tāpēc, ka šo citu vēstījumu formu būtība pat abstrakti teorētiskā līmenī problematizē objektīvu, loģiski pamatotu, konsekventu un drošu kritēriju un etalonu radīšanu, jo visas šīs sfēras formas ir relatīvas. Runa ir par mākslu visās tās izpausmēs, tai skaitā literārajā, ar tās bezgalīgajām iespējām, ko dod ar realitātes valgiem nesaistītais fantāzijas lidojums.

Praktiski māksla visos laikos ir tikusi plaši izmantota propagandas, tai skaitā arī dezinformācijas, izplatīšanai masās. Tāpēc ir pietiekami daudz piemēru, kad pret to mēģināja tieši un atklāti cīnīties, gūstot pat īslaicīgus un lokālus panākumus, tomēr visi subjekti, kuri to darīja, ilgtermiņā piedzīvoja neveiksmes, un ir skaidrs kāpēc. Tā kā mākslā nav stingru kritēriju, tad kritērijveidīga cīņa ar elastīgām bezformīgām tendencēm iznīcina attiecīgā subjekta ārējos un iekšējos sociālos mehānismus, un tas pēc kāda laika zaudē lielu daļu savas ietekmes vai pat iznīkst. Šis apstāklis mākslu padara par relatīvi drošu propagandas un dezinformācijas izplatīšanas veidu, jo subjekti, kuriem ir saglabājies noteikts veselā saprāta minimums, neuzdrošināsies pret to formāli un atklāti vērsties, bet tos, kuriem ar spriestspēju ir problēmas, šādi var ievilināt suicidālās lamatās.

Rezumējot jāsecina, ka dezinformācija ir ļoti plaša, komplicēta, sarežģīta, smalka, neviennozīmīga un visaptveroša parādība, kura visciešākā mērā ir saistīta ar svarīgākajiem sabiedrības sociālajiem institūtiem un nozīmīgākajiem procesiem, tāpēc primitīvai, vienkāršotai un bezatbildīgai pieejai šai jomā var būt graujošas sociālās sekas.

Kas ir dezinformācija? Tās dalījums.

Dezinformācija plašākā sapratnē ir operēšana ar patiesu, daļēji patiesu un/vai nepatiesu informāciju, radot vai mēģinot radīt nepatiesu priekšstatu.

Šaurākā sapratnē dezinformācija ir apzināta operēšana ar patiesu, daļēji patiesu un/vai nepatiesu informāciju, mēģinot radīt nepatiesu priekšstatu.

Dezinformācija ir būtisks, bet ne obligāts, propagandas elements. Atsevišķu konkrētu gadījumu kontekstā termini propaganda un maldināšana var tikt izmantoti kā dezinformācijas sinonīmi.

Pēc dezinformāciju radījušā subjekta to var iedalīt individuālā dezinformācijā un organizāciju dezinformācijā. Pie organizāciju dezinformācijas pieder valsts struktūru dezinformācija, komercstruktūru dezinformācija, sabiedrisko organizāciju dezinformācija, reliģisko organizāciju dezinformācija un neformālu grupu (organizāciju) dezinformācija.

No iekšpolitiska skatu punkta var izšķirt iekšējo dezinformāciju un ārvalstu dezinformāciju. Ārvalstu dezinformāciju var iedalīt konkrētu valstu dezinformācijā un globālā dezinformācijā, kad to ir radījusi pārnacionāla struktūra vai grupa, lai to izplatītu daudzās pasaules valstīs.

Pēc faktiskām vai iespējamām sekām dezinformācija var būt konstruktīva, var būt destruktīva, bet var būt šķietami neitrāla vai arī tās ietekmi var būt grūti vai neiespējami viennozīmīgi (vai precīzi) noteikt.

Pēc darbības sfēras (nozares) var būt politiskā dezinformācija, ekonomiskā dezinformācija, militārā dezinformācija, zinātniskā dezinformācija, pedagoģiskā dezinformācija, medicīniskā dezinformācija, juridiskā dezinformācija u.c.

Pēc subjekta darbības pamatojuma (motivācijas) var būt sadzīviska dezinformācija, komerciāla dezinformācija, ideoloģiski – reliģiska dezinformācija.

Ņemot vērā dezinformācijas radītāja vai izplatītāja personisko attieksmi pret dezinformāciju to var iedalīt godīgā dezinformācijā un negodīgā dezinformācijā.

Pēc formālā statusa var būt oficiāla dezinformācija, kad to rada un izplata oficiālas struktūras un/vai to pilnvarotas personas, un neformāla dezinformācija.

Pēc kvalitātes un iedarbības pakāpes dezinformācija var būt efektīva, bet var būt arī neefektīva.

Ļoti svarīgs dezinformāciju raksturojošs apstāklis ir skatu punkts, izejot no kura (par pamatu ņemot kuru) tiek apskatīta dezinformācijas problemātika un konkrēti noteikts, kas ir dezinformācija un, kas nav dezinformācija. Dezinformācijas problemātiku var apskatīt objektīvi, bet var arī apskatīt, vadoties no konkrētas ideoloģiski – reliģiskas sistēmas uzskatiem un/vai izejot no personisko un/vai organizatorisko interešu skatu punkta.

Ja dezinformācijas problemātikai nepieiet objektīvi, atbildīgi un godīgi, tad par dezinformāciju var patvaļīgi pasludināt visu to, kas neatbilst, neatbalsta vai nonāk pretrunā ar subjekta, kurš nosaka, kas ir dezinformācija, ideoloģiski – reliģiskajiem uzskatiem un/vai interesēm. Un tas ir nekas cits kā dezinformācija. Bet, ja šādu pieeju izmanto valsts struktūras, tad tam var būt sevišķi smagas ilgtermiņa sociālas sekas, kas var ievērojami pastiprināt sabiedrības polarizāciju un neuzticību valsts institūtiem. Savukārt, ja papildus tam valstsveidīgas struktūras arī ignorē humānisma pamatprincipus, tad tas izvēršas masveida represijās un terorā, ar tendenci pāraugt genocīdā. Šī ir ļoti nopietna un eksistenciāla civilizētas sabiedrības problēma.

Tāpēc, izejot no subjekta, kurš apzināti rada un/vai izplata dezinformāciju, ideoloģiski – reliģiskās uzskatu sistēmas, un tā deklaratīvajiem vai faktiskajiem mērķiem, dezinformācija var būt humānā vērtību sistēmā balstīta dezinformācija (humāna dezinformācija), kā arī var būt nehumānā un antihumānā vērtību sistēmā balstīta dezinformācija (nehumāna un antihumāna dezinformācija).

Un tāpēc eksistē teorētiski “nepareiza”, bet vairuma subjektu faktisko dezinformācijas sapratni nosedzoša definīcija: Dezinformācija ir apzināta vai neapzināta operēšana ar patiesu, daļēji patiesu un/vai nepatiesu informāciju, radot vai mēģinot radīt nepatiesu priekšstatu un vai nu lai apšaubītu vai noliegtu kāda cita subjekta ideoloģiski – reliģisko uzskatu sistēmu, kādu atsevišķu tā tēzi un/vai kaitētu attiecīgā subjekta ideoloģiskajām vai organizatoriskajām interesēm, vai nu lai popularizētu vai aizstāvētu savu ideoloģiski – reliģisko uzskatu sistēmu, kādu atsevišķu tā tēzi un/vai aizstāvētu savas ideoloģiskās vai organizatoriskās intereses.

No tā izriet, ka būtiskākās kompetences orientācijai informatīvā telpā ir ne tikai spēja atšķirt patiesu informāciju no nepatiesas, bet arī spēja noteikt dezinformēšanas faktu, dezinformēšanas mērķi, subjektu, kurš ir radījis dezinformāciju, subjektu, kurš izplata dezinformāciju, dezinformācijas valstisko piederību, dezinformācijas ideoloģiski – reliģisko piederību un, vai dezinformācija ir humāna, nehumāna vai antihumāna.

Oficiālā dezinformācija.

Tā kā gan pēc apjoma, gan ietekmes visnoteicošākā ir tieši oficiālā dezinformācija, tad to apskatīsim sīkāk.

Var izdalīt vairākus oficiālas dezinformācijas redzējumus. Visplašākā skatījumā oficiālā dezinformācija ir dezinformācija, kuru rada un izplata oficiālas struktūras un/vai to pilnvarotās personas. Tātad tā ir jebkāda dezinformācija, kuru rada jebkāda oficiāli reģistrēta struktūra (tai skaitā komercstruktūras, sabiedriskas organizācijas u.c.) un izplata to jebkādā veidā (gan tieši un atklāti no sava vārda, gan netieši, neformāli, no citu personu vārda).

Bet var būt vairākas šaurākas sapratnes, par oficiālu dezinformāciju uzskatot: 1) tikai tieši un atklāti izplatītu dezinformāciju no oficiālu struktūru un/vai to pilnvaroto pārstāvju vārda; 2) tikai valsts struktūru radītu un jebkādā veidā izplatītu dezinformāciju; 3) tikai valsts struktūru radītu un tieši un atklāti izplatītu dezinformāciju no valsts struktūru un/vai to pilnvaroto amatpersonu vārda.

Svarīgi ir zināt visas šīs sapratnes, jo arī tās cilvēku apziņā jaucas, un arī manipulēšana ar tām ir viens no praktiski izmantotiem dezinformēšanas paņēmieniem. Tālākā oficiālās dezinformācijas apskatā tiks izmantota sapratne, ka oficiālā dezinformācija ir valsts struktūru vai to pilnvarotu personu radīta un jebkādā veidā izplatīta dezinformācija.

Tā kā valsts struktūru pastāvēšanas jēga un galvenā funkcija ir sabiedriskā labuma principa materializēšana savā teritorijā attiecībā uz saviem pilsoņiem, kopā ar to nāk arī noteiktas tiesības un reizēm pat pienākums šī virsmērķa sasniegšanas vārdā izmantot arī dezinformatīvas metodes. Šī objektīvi pamatotā valsts struktūru radītā dezinformācija ir pieskaitāma dabīgās dezinformācijas kopai. Tikai dabīgā oficiālā dezinformācija ir leģitīma un legāla oficiāla dezinformācija, tāpēc ideālā gadījumā oficiālai dezinformācijai ir jāpieder tikai pie dabīgās oficiālās dezinformācijas kategorijas. Diemžēl praksē tas ne tuvu tā nav.

(Dabīgā dezinformācija – no objektīviem apstākļiem organiski izrietoša nepieciešamība dezinformēt. Kā uzskatāmu dabīgas dezinformēšanas piemēru var minēt pašaizsardzības dezinformatīvo reakciju, kad cilvēks dezinformē reāla vai iedomāta individuāla apdraudējuma gadījumā.)

Pēc objektīva pamatojuma var izdalīt sekojošus valsts struktūru dabīgās dezinformācijas veidus:
1) darba organizācijas apsvērumu pamatota dezinformācija;
2) audzinošu apsvērumu pamatota dezinformācija;
3) konfidencialitātes un valsts noslēpuma sargāšanas apsvērumu pamatota dezinformācija;
4) sabiedriskās vai valsts drošības apsvērumu pamatota dezinformācija;
5) operatīvās darbības apsvērumu pamatota dezinformācija;
6) medicīnisku apsvērumu pamatota dezinformācija;
7) diplomātisku apsvērumu pamatota dezinformācija;
8) militāru apsvērumu pamatota dezinformācija;
9) valsts vai sabiedrisko interešu pamatota dezinformācija.

Tā piemēram, lai labāk organizētu darbu, priekšniecībai reizēm ir nepieciešams dezinformēt savus darbiniekus par veicamā darba grūtības pakāpi, tā izpildes patieso jēgu, darba izpildes kontroles mehānismiem utt. Krīžu un nopietnu draudu gadījumā valsts iestādes dezinformē sabiedrību, lai izvairītos no panikas un tās izraisītajām sekām. Izmeklētāji, lai noskaidrotu patiesību, mēdz dezinformēt lieciniekus un/vai aizdomās turamos par izmeklēšanas rīcībā esošo informāciju. Operatīvās darbības ietvaros specdienestu darbinieki mēdz izmantot piesegidentitāti, speciāli šim nolūkam izveidotus piesegdokumentus un t.s. “leģendu”. Ārsti mēdz dezinformēt pacientus, lai neradītu liekas un traucējošas emocionālas reakcijas vai lai nodrošinātu optimālu ārstēšanas procesu. Nozīmīgs militāro panākumu gūšanas faktors ir arī spējā laicīgi un pārliecinoši dezinformēt pretinieku. Savukārt diplomāti nevar kvalitatīvi pildīt savus pienākumus bez smalkas dezinformēšanas prasmes. Tie ir tikai daži no plaši zināmajiem dabīgas oficiālās dezinformācijas piemēriem.

Diemžēl oficiālā dezinformācija neaprobežojas tikai ar dabīgo dezinformāciju un tā satur arī subjektīvās dezinformācijas komponenti, kura var būt pat apjomīgāka par dabīgo oficiālo dezinformāciju. Oficiālās dezinformācijas subjektīvās komponentes pataloģiskumu var izraisīt gan pārmērīgs subjektīvās dezinformācijas apjoms un īpatsvars, gan arī atsevišķi sevišķi kaitīgi subjektīvās dezinformācijas elementi, kuri rada būtiski destruktīvu ietekmi uz valsts pārvaldes aparāta darbu.

Organizācijas veido cilvēki, bet katram cilvēkam ir savs subjektīvs skatījums uz lietām, savas personiskās īpašības, tieksmes, trūkumi un intereses. Ideālā gadījumā cilvēkam kā organizācijas elementam vajadzētu pacelties pāri savam “Es”, savai subjektīvajai dabai un uz pienākumu izpildes brīdī pilnībā saplūst ar pārstāvēto organizāciju, pilnībā pārņemot tās vērtības, skatījumu un mērķus. Diemžēl vai par laimi, bet tas nav iespējams, attiecīgi organizāciju veidojošo cilvēku subjektīvās īpašības pietiekami nopietni ietekmē visu organizāciju. Tam ir gan pozitīvi, gan negatīvi efekti. Kā pozitīvo var minēt organizāciju relatīvo cilvēciskumu, pie nosacījuma, ja organizācija savā vairumā sastāv no psiholoģiski veselām personām. Bet ir arī negatīvās, kuru ietekmē papildus dabīgai oficiālai dezinformācijai rodas subjektīvā oficiālā dezinformācija, kura pie noteiktiem nosacījumiem var atstāt pataloģisku ietekmi uz valsts pārvaldes mehānismu un attiecīgi arī uz visu sabiedrību.

Valsts pārvaldē strādājošie arī ir cilvēki ar saviem personiskajiem uzskatiem un interesēm, tāpēc to darbu ietekmē arī viņu ideoloģiski – reliģiskie uzskati, radniecības saites, draugu un paziņu loks, piederība sabiedriskām, reliģiskām un/vai komercorganizācijām, kā arī neformālām grupām. Visu šo apstākļu ietekmē konkrētas valsts pārvaldē strādājošās personas noteiktā mērā cenšas izmantot savu dienesta stāvokli arī (reizēm, tikai) lai realizētu kādu no savām personiskajām interesēm. Kaut nedaudz civilizētās valstīs tas tiek darīts, formāli piesedzoties ar valsts interesēm un valsts funkciju izpildi. Tā ir birokrātiskā dezinformācija, kuru var sastapt teju visu valstu oficiālos dokumentos. Un tas atstāj ietekmi arī uz oficiālo dezinformāciju. Tādā veidā dabīgo oficiālo dezinformāciju papildina un reizēm noslīcina vai pārņem subjektīvā oficiālā dezinformācija, kura maskējas par dabīgo oficiālo dezinformāciju un izmanto visas oficiālās dezinformācijas iespējas, nodarot valsts pārvaldes struktūrām un sabiedrībai kaitējumu, kurš noteiktos gadījumos var būt sevišķi nozīmīgs un pat nāvējošs.

Kā oficiālās dezinformācijas subjektīvās komponentes izpausmes piemēru var minēt komercorganizāciju lobistisko un/vai koruptīvo ietekmi uz valsts pārvaldi. Tāpat ļoti plaši ir izplatīta politisko partiju ietekme uz oficiālām struktūrām, kā rezultātā rodas cita veida subjektīvā oficiālā dezinformācija (partijas intereses tiek stādītas augstāk par sabiedrības un valsts interesēm). Pietiekami bieži konkrētos gadījumos valsts pārvaldes funkcijas tiek izmantotas tīri sadzīviski, lai izrēķinātos ar lēmuma pieņēmējam vai tam pietuvinātajiem nevēlamām personām, vai arī otrādi, lai kādu nepamatoti atbalstītu, izceltu, paaugstinātu.

Subjektīvās ietekmes rezultātā radusies oficiālā dezinformācija visbiežāk ir grūti atšķirama no dabīgās oficiālās dezinformācijas, tāpēc, vērtējot oficiālo dezinformāciju, ir būtiski ņemt vērā arī vispārējo valsts pārvaldes struktūru stāvokli, lai aptuveni noteiktu, cik liela daļa no oficiālās dezinformācijas varētu būt subjektīvā dezinformācija, un kāda tieši (komerciālā, politiskā, sadzīviskā u.c.).

Kā potenciāli sevišķi bīstama parādība var būt ideoloģiski – reliģiska dezinformācija, kura formē cilvēku priekšstatus par ideālu cilvēku, ideālu sabiedrību un ideāliem sabiedrības pārvaldes mehānismiem, kā arī metodēm kā šos ideālus sasniegt. Pati civilizācija un valsts no vienas puses ir šīs sfēras ideju materializācijas produkts, tai pat laikā antihumānas idejas un to radīta dezinformācija šai sfērā var izraisīt destruktīvas un pat katastrofālas sociālas sekas. Pie tam šāda veida destruktīva ietekme var nebūt atkarīga no attiecīgās dezinformācijas izplatības apjoma; pietiek, ja tikai daži nozīmīgākie valsts pārvaldes struktūru faktisko lēmumu pieņēmēji savā darbībā sāk vadīties no antihumānām idejām, lai teorētiski kļūtu iespējams šādā virzienā sākt mainīt visu valsts pārvaldes mehānismu. Tādos gadījumā pilnībā sāk mainīties arī oficiālā dezinformācija, pieņemot attiecīgu ideoloģisku virzienu.

Apskatītais oficiālās dezinformācijas teorētiskā modeļa apraksts attēlo tikai vienu abstraktu valsti, bet valstu ir daudz un tās viena ar otru stājas visdažādākajās attiecībās (neitrāli līdzāspastāv, sadarbojas, atbalsta, konkurē, kaitē, karo, pakļauj, iekļauj, apvienojas, sadalās utt.). Un šo darbību ietvaros plaši tiek izmantota arī oficiālā dezinformācija. Pie tam, ar valstīm viss neaprobežojas. Apskatīto modeli ar dažām atrunām var attiecināt uz jebkuru organizāciju valsts iekšienē (tad, protams, ir spēkā cita oficiālās dezinformācijas sapratne). Tai pat laikā eksistē arī pārnacionālas organizācijas (globālie subjekti), kuras nav piederīgas nevienai valstij un darbojas vienlaicīgi vairākās valstīs. Arī tie nonāk visdažādākajās attiecībās gan viens ar otru, gan ar dažādām valstīm, gan arī valstu iekšienē esošām organizācijām, un šinīs attiecībās plaši izmanto arī dezinformāciju, kuru noteiktā sapratnē vai nu var pieskaitīt pie oficiālas dezinformācijas, vai arī kura tādā veidā tiecas ietekmēt valstu struktūras, lai tās savā darbībā vadītos no šīs dezinformācijas, attiecīgi iekļaujot globālo subjektu dezinformāciju savā nacionālās valsts oficiālajā dezinformācijā.

No šī virspusējā oficiālās dezinformācijas apraksta kļūst skaidrs, ka lielāko daļu dezinformācijas, kura cirkulē informatīvajā telpā, sastāda tieši oficiālā dezinformācija. To vienkārši ir jāzin un jāņem vērā.

Dezinformācijas apjoms informatīvajā telpā

Mūsdienu civilizācija lielā mērā ir kristīgā civilizācija. Kristietībā visa ļaunuma simbols tiek dēvēts par melu tēvu un tiek mācīts, ka “šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.” Šāds tēlains apraksts labi raksturo dezinformācijas apjomu informatīvajā telpā. Pat vairāk, Pilāta retoriskais jautājums: “Kas ir patiesība?!”, ir kā apliecinājums postmodernistu atziņai, ka patiesības īstenībā neesot, bet ir tikai visdažādākie subjektīvie redzējumi. Šādu atziņu ietekmē jau tiek runāts par “post-truth” (pēcpatiesības) laikmetu.

Dezinformācijas apjoms informatīvajā telpā patiešām ir tik milzīgs un nospiedošs, ka patiesība (kura tomēr ir un reizēm liek par sevi manīt) kļūst grūti saskatāma, un tik tiešām var šķist, ka tās nav, vai arī, ka ar to var nerēķināties.

Katram cilvēkam ir dabiska tieksme un pat nepieciešamība dezinformēt. Kad cilvēks mēģina radīt pozitīvu iespaidu par sevi, tad viņš dezinformē apkārtējos. Tieši tāpat cilvēki ir tendēti rīkoties attiecībā uz organizatoriskajām un sociālajām grupām, kurām pieder: ģimeni, draugiem, reģionu, darbavietu, domubiedru kopu, tautu, rasi, valsti. Savējie ir labi, pretstatā tiem, kuri nav savējie. Šī ideja lielākās daļas cilvēku izpildījumā tiek ietērpa visdažādākajās dezinformējošās konstrukcijās.

Organizācijas veido cilvēki, un katra organizācija līdzīgā garā izplata sevi slavinošu un savus oponentus nomelnojošu dezinformāciju. Visuzskatāmākais šādas dezinformācijas piemērs ir reklāma. No tās nav glābiņa, tā ir visur, gan atklātā, gan slēptā un visi zin, ka reklāmas “melo”, tas ir – dezinformē.

Cilvēki mēģina izzināt sev nezināmo un dažādu noslēpumu pārpilno pasauli, un izziņas procesā savai un citu lietošanai rada dažādas idejiskas uzskatu sistēmas, katra no kurām ir noteiktā mērā nepilnīga un kļūdaina. Un mēģina tās izplatīt, visbiežāk dezinformējot.

Kad cilvēks nejūtas droši vai ir apdraudēts, tad viena no individuālās pašaizsardzības taktikām ir dezinformēšana. Līdzīgi cilvēki rīkojas arī kolektīvos un organizācijās. Kad vieni cilvēki mēģina uzbrukt un kaut ko atņemt citiem cilvēkiem, tad viņi visa cita starpā arī dezinformē.

Noteiktas teritorijas cilvēku augstākā organizatoriskā pakāpe ir valsts. Arī valsts struktūras, līdzīgi kā jebkura organizācija, dezinformē. Tas notiek organizatorisko struktūru iekšienē, kur dezinformēšana ir neatņemama darba organizācijas un vadības procesu sastāvdaļa. Tāpat dezinformāciju katra organizācija izplata uz āru attiecībā pret saviem esošajiem un potenciālajiem klientiem, partneriem, sabiedrotajiem, konkurentiem, pretiniekiem un ienaidniekiem.

Valstu ir daudz un tās viena ar otru un ar citu valstu iedzīvotājiem veido dažādas attiecības, ko ietvaros arī dezinformē. Tieši valsts struktūras savu dezinformāciju cenšas padarīt īpaši nemanāmu, plašu, visaptverošu un iedarbīgu. Un valstu starpā notiek nepārtraukti un intensīvi dezinformāciju kari.

Tā nu sanāk, ka katra informatīvā vienība satur tāda vai cita veida faktisku vai potenciālu dezinformējošu elementu un dezinformācija ir it visur. Sanāk, ka cilvēki dzīvo dezinformācijas (maldu, ilūziju) pasaulē, kurā neviens šķietami nezin patiesību un kurā katrs rada vai pieņem sev tīkamākas dezinformējošas teorijas. Bet laiku pa laikam cilvēki tomēr saņem gan patiesības atklāsmes, gan dunkas un triecienus. Agri vai vēlu realitāte dod par sevi manīt, un, jo sliktāk tiem, kuri to nesaskata vai ignorē.

Vienkāršas dezinformējošas sistēmas funkcionāls apskats

Ir individuālā un organizāciju dezinformācija. Individuālo dezinformāciju savu personisko apsvērumu vadīti rada un/vai izplata atsevišķi cilvēki. Spilgta individuālās dezinformācijas izpausme ir baumas.

Organizāciju dezinformācija ir koordinētas cilvēku grupas (organizācijas) radīta un izplatīta. Visbiežāk šī dezinformācija ir viena no attiecīgas propagandas daļām (teorētiski ir iespējama propaganda, kura nesatur dezinformējošus elementus). Organizāciju dezinformācijai ir sistēmisks raksturs.

Vienkāršota organizāciju dezinformācijas radīšanas un izplatības shēma: Dezinformācijas pasūtītājs – dezinformācijas radītājs – dezinformācijas sākotnējais izplatītājs (-i) – dezinformācijas izplatīšanās.

Kvalitatīva dezinformācija tās prasmīgas komunicēšanas gadījumā “iziet tautās” un sāk izplatīties individuālā kārtā (rada baumas, pāraug baumās, sajaucas ar baumām, pārliecina cilvēkus, iesakņojas cilvēku personiskajos uzskatos) un sāk dzīvot savu, no pasūtītāja, radītāja un izplatītājiem neatkarīgu dzīvi.

Dezinformācijas tapšanai var izdalīt sekojošus posmus (kuri paši un to izpildes secība var būt nosacīti):
1. Ierosmes fāze
1.1. Uzdevums vai problēma, ko var izpildīt vai atrisināt, izmantojot dezinformāciju;
1.2. Sapratnes rašanās, ka jāizmanto dezinformācija;
1.3. Lēmuma pieņemšana par dezinformācijas izmantošanu;
1.4. Uzdevuma definēšana un izpildītāja izvēle.
2.Radīšanas fāze
2.1. Informatīvās telpas, auditorijas un objektu izpēte;
2.2. Mērķauditoriju noteikšana;
2.3. Ziņojuma un komunicēšanas veidu katrai mērķauditorijai noteikšana;
2.4. Dezinformējoša satura radīšana;
2.5. Komunikācijas kanālu un izplatītāju izvēle, uzdevuma definēšana.
3.Izplatīšanas fāze
3.1. Dezinformatīvā ziņojuma izplatīšana attiecīgajos komunikāciju kanālos attiecīgajām mērķgrupām;
3.2. Dezinformācijas izplatības un uztveres novērošana;
3.3. Sākotnēji paredzēto atsauksmju uz dezinformāciju operatīva radīšana un izplatīšana attiecīgajos komunikāciju kanālos attiecīgajām mērķgrupām;
3.4. Dezinformācijas izplatības un uztveres analīze, secinājumu izdarīšana, atskaite par padarīto darbu un tā rezultātiem.
4. Noslēguma fāze
4.1. Dezinformācijas efekta, defektu un mērķa sasniegšanas pakāpes novērtējums;
4.2. Lēmuma pieņemšana par iesāktās dezinformatīvās kampaņas turpināšanu, koriģēšanu, papildināšanu vai pārtraukšanu.

Mūsdienu pasaulē, kurā tukšām ārišķībām bieži vien tiek piešķirta lielāka nozīme kā būtībai, bez īpašas nepieciešamības lietas nemēdz saukt īstajos vārdos, tādēļ termins dezinformācija līdz šim netika daudz lietots, neskatoties uz to, ka pati dezinformācija tiek plaši un legāli radīta un izplatīta. Mūsdienu pasaulē propagandas un dezinformācijas sfēra saucas par publiskām attiecībām (public relation, PR) un universitātes producē attiecīgus speciālistus. Šajā ciniķu un morālo relatīvistu sfērā valda uzskats, ka viss ir “Pi-eRs” un visi cilvēki ir “Pi-eR-isti”, un ka “pīpls” “nohavos” visu.

Cīņa ar dezinformāciju

Tā kā dezinformācija ir visaptveroša, smalka, grūti tverama, kompleksa, neviennozīmīga un pretrunīga parādība, cīņa ar dezinformāciju ir gan grūta, dzīves pieredzi, daudz zināšanu un lielu intelektuālo piepūli prasoša, gan arī sociumam potenciāli bīstama, jo, primitīvi, kļūdaini vai bezatbildīgi cīnoties ar dezinformāciju, valstij un sabiedrībai var nodarīt neizmērāmi lielāku kaitējumu, nekā to nodara destruktīva dezinformācija.

Var izdalīt trīs stratēģijas cīņai ar dezinformāciju, kuras noteiktā mērā var būt veiksmīgas:

1) Dezinformācijas faktoloģiskās bāzes (pamata) samazināšana vai likvidēšana.
Šīs stratēģijas ietvaros ir jāuzlabo tie objektīvie apstākļi, kuri tiek izmantoti dezinformatīvu tēžu pamatošanai vai ilustrēšanai. Piemēram, valstu savstarpējo dezinformatīvo karu gadījumā preventīvi nepieciešams uzlabot sociālo vidi un sociālos procesus, lai katram cilvēkam (mērķauditorijai) būtu acīmredzama ārējās dezinformācijas maldinošā daba. Šī ir visdrošākā un nekļūdīgākā cīņas ar dezinformāciju stratēģija, tai pat laikā tā var prasīt lielu resursu patēriņu un tā principiāli nav izmantojama gadījumos, kad nav iespēju vai arī nemaz nav vēlēšanās mazināt konkrētu faktoloģisko bāzi.

2) Godīga un saprotama informēšana par faktiskajiem apstākļiem, kuri ir kļuvuši par dezinformācijas objektu vai līdzekli.
Cilvēki ir vienkārši jāinformē par tiem apstākļiem, par kuriem tiek dezinformēts. Cilvēkiem tas ir jāizskaidro. Saprotami un godīgi. Ja tā dara, tad arī šī ir ļoti iedarbīga stratēģija. Tomēr to var veiksmīgi realizēt tikai tad, ja cilvēki uzticas informētājiem un ja viņiem nav šaubas par informētāju godaprātu. Diemžēl mūsdienās bieži vien ar to ir lielas problēmas, jo informē parasti politiķi, ierēdņi, sabiedrisko attiecību speciālisti, žurnālisti un pat eksperti, kuri paši regulāri nodarbojas ar tāda vai cita veida dezinformācijas izplatīšanu, attiecīgi ticības līmenis to teiktajam ir zems pat tad, kad tie cenšas būt godīgi. Pie tam, ar informēšanu (vai tagad par modernu kļuvušo “faktu pārbaudi”) var piesegt savu kontrdezinformāciju, kas ir pavisam cita stratēģija.

3) Svešas dezinformācijas aizstāšana ar savu dezinformāciju.
Šī ir mūsdienās visizplatītākā cīņas ar dezinformāciju stratēģija. Objektīvi tā ir pamatota un var dot pozitīvu rezultātu tad, ja cīņa notiek ar destruktīvu dezinformāciju un pret to vērš konstruktīvu dezinformāciju. Diemžēl praksē šī stratēģija biežāk izpaužas kā dezinformāciju jeb propagandu karš, kad katra puse savu dezinformāciju pozicionē kā pozitīvu un patiesu, bet pretinieka kā negatīvu un nepatiesu. Šāda pieeja nevairo uzticību un cilvēki mēdz no tās distancēties.

Visbeidzot ir vēl ceturtā cīņas ar dezinformāciju stratēģija un metode, kura no vienas puses var būt visnotaļ efektīva, bet kuras neapdomīga, nepamatota, negodprātīga un bezatbildīga izmantošana var ļoti dārgi maksāt gan subjektam, kurš to realizē, gan valstij, kurā to sāk praktizēt, gan visai sabiedrībai un reizēm arī konkrētiem cilvēkiem, kas tajā piedalās. Šī metode ir dezinformācijas avotu likvidēšana.

Kad cīņa ar dezinformāciju rada totalitāru vai teroristisku sabiedrības pārvaldes modeli?

Dezinformācijas apjomīguma, sarežģītības, pretrunīguma un neviennozīmīguma dēļ cīņai ar to ir nepieciešama speciāla iestāde ar īpaši augstas kvalitātes kadriem un speciālām pilnvarām. Ar to parasti nodarbojas slepenpolicija, jo tās funkciju, metožu, kadru politikas, kontroles un personiskās atbildības komplekss ļauj tai deleģēt uzdevumus, kuru izpildē ir jāvadās pirmkārt pēc likuma gara, reizēm visai brīvi traktējot likuma burtu.

Lai labāk saprastu cīņas ar dezinformāciju objektīvās problēmas, ir vērts apskatīt cīņas ar meliem grūtības. Atšķirībā no dezinformēšanas, nepatiesas informācijas sniegšana teorētiski ir nepārprotami pierādāma, tomēr, neskatoties uz to, ar likumu tas ir aizliegts tikai dažos konkrēti atrunātos gadījumos, bet kopumā melot nav aizliegts. Tā tas ir tāpēc, ka no vienas puses melošana sabiedrībā ir pārāk plaši izplatīta (melo teju visi un melus savā darbībā mēdz izmantot arī oficiālas struktūras), bet no otras puses melošana ir gan grūti pierādāma, gan arī tās plaša apkarošana prasa ieviest stingru un visaptverošu sabiedrības kontroli, ievērojami ierobežojot cilvēku individuālo brīvību. Un pat tas var nelīdzēt, jo kurš un kādā veidā tad cīnītos ar melu apkarotāju ļaunprātībām un meliem?

Ar dezinformāciju viss ir daudzkārt sarežģītāk, jo dezinformācija var operēt ar patiesu informāciju, tāpēc vienkāršotas pieejas cīņā ar dezinformāciju gadījumā var izrādīties, ka tiek apkarota nevis dezinformācija, bet gan patiesība, ar visām no tā izrietošajām šausmīgajām sekām.

Tieši tāpēc cīņa ar dezinformāciju ir slepenpolicijas uzdevums, kuras kadri tiek rūpīgi atlasīti, kuriem, papildus augstajam praktiskās inteliģences potenciālam kritiski svarīga ir noteikta morālā tīrība un godīgums, un pret kuriem tiek piemērots īpaši paaugstinātas personiskās atbildības princips. Pie tam tikai slepenpolicija ir metodoloģiski spējīga noskaidrot daudzus būtiskus dezinformācijas rašanās un izplatības faktiskos apstākļus. Tāpēc slepenpolicija atsevišķos gadījumos var pieņemt lēmumu izmantot dezinformācijas avota likvidēšanas metodi. Bet tā kā tās nepamatotai un neapdomīgai izmantošanai var būt kritiski negatīvas sociālas sekas, dezinformācijas avota likvidēšanas metode ir izmantojama atsevišķos galēju izņēmumu gadījumos ar viennozīmīgu un dzelžainu pamatojumu, pirms tam visu rūpīgi noskaidrojot, pārbaudot un vispusīgi apdomājot.

Diemžēl praksē ne vienmēr tā notiek un tas ir saistīts ar pakāpenisku vai strauju slepenpolicijas degradācijas procesu, kā rezultātā notiek vai nu pakāpeniska slepenpolicijas struktūru pārorientēšanās uz vienkāršākiem un uz īstermiņa rezultātu tendētiem risinājumiem, vai arī tiek veikta apzināta pāreja uz totalitāras vai pat teroristiskas sabiedrības pārvaldes modeli. Šie destruktīvie procesi ir galvenokārt kadru atlases un kontroles mehānismu kvalitatīvas darbības traucējumu rezultāts, kas izraisa neatbilstošu kadru rašanos slepenpolicijas struktūrās (mazāk gudru, mazāk atbildīgu, mazāk godprātīgu un/vai inficētu ar nehumānām vai antihumānām ideoloģiski – reliģiskām tēzēm). Kad slepenpolicijas struktūrās sāk prevalēt degradējoši procesi, tad attiecīgajā valstī sākas ļoti grūti laiki ar lieliem sociāliem postījumiem, upuriem un satricinājumiem.

Ja slepenpolicija pietiekamā apjomā pilda savas funkcijas, tad tās faktiskā rīcība aizstāv sabiedrības vairākumu tā ilgtermiņa pamatinteresēs un tādēļ tiešā, vai visbiežāk netiešā veidā, slepenpolicija bauda sabiedrības atbalstu (neskatoties uz to, ka sabiedrība ir ļoti dažāda un cilvēki visbiežāk nespēj skaidri formulēt savas vēlmes). Šis sabiedrības atbalsts stipri atvieglo darbu un piedod spēkus. Ja slepenpolicijā ir sākušies regresīvi procesi, tad tā, pakāpeniski vai strauji pārorientējoties uz primitīvākiem rīcības modeļiem, sāk zaudēt sabiedrības atbalstu un noskaņo to pret sevi.

Pietiek tikai sākt iet vieglāko ceļu un likvidēt dezinformācijas avotus, kad drīz par tādu kļūs katrs ierindas iedzīvotājs, jo zūd iespēja brīvi izteikties, zūd ticība tiem, kas brīvi izsakās, aizliegtais auglis kļūst sevišķi salds, dezinformatori noiet pagrīdē un saplūst ar tautas masām, kur tos kļūs gandrīz neiespējami atšķirt no ierindas cilvēkiem. Dezinformācija tad sākumā izplatās lēnāk, bet daudz pamatīgāk. Un tam tad seko vai nu varas struktūru pilnīgs fiasko, kad cilvēki vispār vairs netic nekam no oficiālo pārstāvju sacītā un sabiedrība uzticas tikai neformāliem informācijas kanāliem, vai arī ir jākāpina represijas pret dezinformācijas izplatītājiem, sākumā piepildot cietumus, bet pēc tam likvidējot tos fiziski. Tā agrāk ne reizi vien jau ir bijis.

Kāpēc Jēzu Kristu sita krustā? Tāpēc, ka viņš grāva uzticību pašapmierināto un egoistisko nacionālo pārvaldnieku varai, musināja tautu un izplatīja dezinformāciju. Kādēļ pēc tam Senās Romas ķeizari tik izcili nežēlīgi vajāja kristiešus? Tādēļ, ka viņi apdraudēja par valdošo grupējumu kļuvušo kibelistu ideoloģiski – reliģiskās pozīcijas, un, no to skatu punkta raugoties, izplatīja ļoti bīstamu dezinformāciju. Bet šīs represijas nedeva gaidīto rezultātu arī tāpēc, ka pirms tam kibelisti, izmantojot dažādas metodes, bija paspējuši neitralizēt citu Romā praktizēto dievību kultus, pārvēršot tos par ārišķīgām butaforijām, kurām ir jāizrotā Kibeles pārvaldītais panteons, attiecīgi visi sabiedrības konstruktīvie spēki pieplūda tiem, kuri reāli pretojas “melnās mātes” kulta kalpu destrukcijām, – kristiešiem.

Un kas kristietības kundzības laikā bija ķeceri? Tie bija dezinformatori. Un ar ko cīnījās Svētā Inkvizīcija? Ar dezinformāciju un dezinformatoriem, paceļot šo cīņu tiešas, gandrīz atklātas un formāli pamatotas cīņas pret acīmredzamu patiesību “augstumos”. Par ko sadedzināja Žannu d’Arku? Par dezinformācijas izplatīšanu. Kas no Svētās Romas katoļu baznīcas skatu punkta ir visi protestanti (un pareizticīgie arī)? Dezinformatori, par ko viņus vajāja un nogalināja. Kas no luterāņu skatu punkta bija Tomass Mincers? Dezinformators. Kas pēc būtības bija katoļu un protestantu praktizētās “raganu medības”? Izrēķināšanās ar dezinformatorēm. Kas no daudzu islāmticīgo skatu punkta ir visi neticīgie? Tādā vai citādā veidā ļaunuma pārņemti dezinformatori, kuri var izpirkt savu vainu tikai pievēršoties Islāmam. Kāpēc nacisti gribēja iznīcināt ebrejus? Par viņu prasmēm un spējām izplatīt dezinformāciju. Un ko darīja boļševiki? Cīnījās ar kontrrevolūcijas un kapitālistisko dezinformāciju.

Tāpēc, ja dezinformācijas termins no specdienestu ierobežotas pieejas literatūras sāk pārceļot uz publisko telpu, kur ar to sāk apzīmēt kādus valdošām aprindām nevēlamus “ķecerus” vai “tautas ienaidniekus”, tad tā ir ļoti slikta zīme visai sabiedrībai, tai skaitā ierēdniecībai, karavīriem, policistiem, slepenpolicistiem un pat tiem, kuri to dara, jo, palaižot šo džinu no pudeles, tas nevienu nešķiros un pļaus visus pēc kārtas.

Izziņas process un objektīvā dezinformācija.

Sevišķi būtiska sociāla, antropoloģiska un metafiziska parādība ir attieksme pret nezināmo. Cilvēki dzīvo tikai nedaudz izzinātā pasaulē (vidē ar bezgalīgas izziņas iespējām), kura ir nezināmā pārpildīta, un, lai izdzīvotu, katram cilvēkam sev ir jānoformulē optimāla attieksme pret nezināmo, kas no vienas puses ļauj iespējami ātrāk, elastīgāk, precīzāk un efektīvāk izzināt grūti izzināmo pasauli, bet no otras puse ļauj nofiksēt izzinātos starprezultātus (to praktiskai izmantošanai) un izveidot konstruktīvu, reālai dzīvei piemērotu personisko attieksmi, kura attur no dažādām nezināmajā balstītām bīstamām galējībām.

Universāla izziņas shēma sastāv no diviem elementiem, kuri nepārtraukti papildina viens otru un veido vienotu, nedalāmu izziņas procesa sistēmu. Tie ir eksperiments (prakse, pārbaude, novērojums) un teorija (doma, izdomātais, secinātais, aprēķinātais). Pilnvērtīgs izziņas process nav iespējams, ja nav eksperimenta vai ja nav teorijas, vai ja tie neveido savstarpēji papildinošu izziņas sistēmu.

Pēc izziņu veicošā subjekta struktūras un no tās izrietošās izziņas procesa metodoloģijas izziņu var iedalīt ikdienišķajā (jeb individuālajā, sadzīviskajā) izziņā un kolektīvajā izziņā. Šie divi izziņas veidi ir savstarpēji saistīti un organiski papildina viens otru, jo izziņu vienmēr veic personas individuālā kārtā, pēc tam tiecoties tādā vai citādākā formā nodot individuālās izziņas rezultātus citu personu lietošanai. Izplatītākā kolektīvās izziņas forma mūsdienās ir zinātniskā izziņa, kurai ir savs mērķis (uzzināt un saglabāt patiesību), savi principi (objektivitāte, racionalitāte, sistēmiskums, pārbaudāmība, pieejamība), likumi (aksiomas) un izklāsta formas.

Ikdienišķās izziņas subjekts ir katrs cilvēks, kurš, vadoties no savas personiskās pārliecības, zināšanām, pieejamās informācijas un spējām, mēģina saprast dzīves (apkārtējās vides) likumsakarības, lai izmantotu šo sapratni personiskos nolūkos. Katrs cilvēks pats sev uzstāda savus personiskos izziņas mērķus, ievēro savus personiskos izziņas principus, izziņā vadās no paša pieņemtām aksiomām un izziņas rezultātu saglabāšanai un/vai tālākai nodošanai izmanto savas izklāsta formas. Tas ikdienišķo izziņu kopumā padara par ļoti apjomīgu, daudzveidīgu, neviennozīmīgu un pretrunīgu parādību, kura ir grūti saprotama, formalizējama un vadāma, kura var nespēt veikt formāli noteiktus izziņas uzdevumus un kura var viegli kļūdīties.

Tai pat laikā ikdienišķai izziņai teorētiski ir daudzkārt liekāks izzināmā apjoma un kvalitātes potenciāls (pie nosacījuma, ja subjekts konsekventi ievēro patiesības noskaidrošanas nosacījumus), jo izziņas procesā nav jāievēro kolektīvai sapratnei, pārbaudei un saglabāšanai nepieciešami nosacījumi, kuri noteiktos gadījumos var ievērojami apgrūtināt izziņas procesu un pat būtiski sašaurināt izzināmā apjomu. Pie tam, ikdienišķai izziņai ir ilglaicīgi stabilizējoša un konstruktīva iedarbība uz sabiedrību, jo visi sabiedrību pārņēmušie maldi (dezinformācija) ar laiku tiek atspēkoti pirmkārt tieši ikdienišķās izziņas rezultātā. Un pati kolektīvā (arī zinātniskā) izziņa vēsturiski ir ikdienišķās izziņas procesa produkts. Tāpēc zinātniskajā vidē izplatītie radikālie un ekstrēmistiskie noskaņojumi cīņai ar ikdienišķo izziņu, pretnostatot to zinātniskai izziņai, ir pašos pamatos kļūdaini un sociāli kaitīgi.

Jebkurā izziņas procesā vienmēr eksistē trīs nosacīti apgabali – it kā zināmais, nezināmais (tas, ko nepieciešams izzināt) un zināmā/nezināmā robežapgabals, sava veida pelēkā zona, kura kaut kādā mērā ir zināma, bet kaut kādā mērā nezināma un tāpēc arī ir pakļauta izziņas procesam. Šo apgabalu robežas ir dinamiskas un atkarīgas no izzinošā subjekta sapratnes, zināšanām un vēlmēm.

Bieži vien izziņas procesā subjektam ir nepieciešams izstrādāt teorētiskas versijas par izzināmo vai nezināmo, lai vēlāk to pārbaudītu, praktiski izmantotu (pēc tam pēc fakta fiksējot rezultātu) vai vienkārši ņemtu vērā. Šīs versijas var būt pareizas un var būt kļūdainas. Vairums izziņas procesā radīto versiju ir kaut kādā mērā kļūdainas un tās savā būtībā ir dezinformējošas. Tāpat izziņas procesā bieži mēdz rasties nepieciešamība izmantot pieņēmumus un varbūtības. Šādi izziņas procesa rezultāti arī nav uzskatāmi par precīziem un var būt dezinformējoši. Bez tam subjekts patiešām var ticēt kādai no kļūdainām versijām, pieņēmumiem, varbūtībām vai prognozēm, un tieši šī ticība viņu var novest pie sapratnes par kļūdas dabu un pietuvināt vai novest līdz patiesībai.

Dezinformācija, kura ir radusies vai radīta izziņas procesa rezultātā ir objektīvā dezinformācija. Ievērojamos apjomos tā rodas analītisko procesu rezultātā un analītiskajā sfērā. Objektīvā dezinformācija ir kritiski svarīga izziņas procesa sastāvdaļa, bez kuras izziņas process nav iespējams un bez kuras nav iespējams noskaidrot patiesību.

Tomēr tieši analītiskajā sfērā ar analītiskām metodēm apzināti tiek radīta viskvalitatīvākā dezinformācija (tai skaitā zinātniskā dezinformācija), kura pēc tam plaši tiek izmantota gan oficiālajā propagandā, gan visu veidu dezinformāciju karos (šajā sfērā arī dabīgi rodas vai apzināti tiek radītas sazvērestības teorijas). Bet, ja tieši un atklāti šo dezinformāciju sāk apkarot, tad ļoti viegli un nemanāmi var nonākt līdz izziņas procesa kā tāda apkarošanai, kam ir galēji katastrofālas sociālās sekas. Tieši ar to nodarbojās Svētā inkvizīcija.

Pēdējā laikā oficiālie avoti arvien intensīvāk un neveiklāk kā vienīgo neapgāžamo pamatojumu sāk izmantot tādus jebkuram viegli apšaubāmus argumentus kā “nav pierādīts” un “nav konstatēts” (ko daudzi cilvēki jau sāk uztvert kā “ir pierādīts un konstatēts, tikai negribam atzīt”). Mēģinot cīnīties ar sev nevēlamu dezinformāciju, atsevišķi žurnālisti, ierēdņi un politiķi jau ir aizrunājušies tik tālu, ka jebkuras šaubas par šiem “nav pierādīts/konstatēts” gadījumiem tiek pozicionēta kā sabiedriski kaitīga darbība. Tas ir satraucošs un bīstams indikators.

Plaši “nav pierādīts/konstatēts” argumentāciju lieto jurisprudencē, jo īpaši krimināltiesībās, kur nevainīguma prezumpcija prasa maksimāli šaubīties par apsūdzētā vainu un ētisku apsvērumu pēc tiek pieļauts, ka labāk ir nenotiesāt noziedznieku pierādījumu trūkuma dēļ, nekā notiesāt nevainīgu cilvēku, jo ir radies kļūdains iespaids par viņa vainu. Bieži vien, aizsedzoties ar šādu argumentāciju, tiesībsargājošo iestāžu darbinieki ne pārāk cenšas pildīt savus dienesta pienākumus, bet daudzi noziedznieki tādēļ ir izvairījušies no pelnītā soda. Pietiekami plaši ir zināms, ka patiesība un juridiski korekti pierādīta patiesība ir divas stipri atšķirīgas lietas, un labāk par citiem to zin tieši juristi.

Tagad šis argumentēšanas (bieži vien dezinformēšanas) stils no juridiskās sfēras, kur tā izmantošana vismaz teorētiski noteiktā mērā ir pamatota, sāk pārvietoties uz publisko, ideoloģisko un politisko sfēru, kur to sāk izmantot acīmredzamu valsts pārvaldes struktūru un ierēdņu neizdarību piesegšanai, vienlaikus šaubīgos uzdodot par kaut ko līdzīgu “tautas ienaidniekiem”. Tā ir tieša un nepārprotama vēršanās pret noteiktām izziņas procesa izpausmēm, izmantojot juridisku argumentāciju, kuras dezinformējošais potenciāls ir visiem labi zināms. Pagaidām tas izvēršas tikai “dzēšanas kultūrā” un rada personām iespēju ierobežojumus sociālajos tīklos, bet jau izskan aicinājumi šādu praksi paplašināt un nostiprināt juridiski.

Tā ir Svētās inkvizīcijas izmantotā metodoloģija, kad ir kāds dogmats (Inkvizīcijas gadījumā – absolūti nekļūdīgais “dieva vārds” Bībeles formā), ar kura dažādām interpretācijām tiek vērtēts notiekošais un ar kuru tiek pamatots un nosodīts jebkāds nevēlams izziņas process un tā rezultāti. Pašreizējā mūsdienu variantā kā dogmats tiek izmantotas selektīvi atlasītas teorijas un tēzes, kuras ir ietērptas zinātniskā izklāsta formā un tiek sauktas par zinātniskām (lai gan bieži savā būtībā tādas nav) un kuru apšaubīšana tiek strikti nosodīta. Visa cita starpā šāda prakse ir arī vēršanās pret zinātnes pamatprincipiem un zinātni kā tādu līdzīgā garā kā agrāk, tikai šoreiz ar zinātnes vārdu uz lūpām.

Teorija, ka zeme ir apaļa, bija zināma jau sen, bet gadsimtiem ilgi oficiālās struktūras pret to izturējās kā pret nepierādītu. Ilgu laiku Romas katoļu baznīca par kritiski būtisku uzskatīja pieņēmumu, ka zeme riņķo ap sauli, un savā dogmatu sistēmā vērtēja to kā absolūti pierādītu, tāpēc nežēlīgi izrēķinājās ar pretēju uzskatu paudējiem. Līdzīgā kārtā Svētā inkvizīcija vērsās pret citām sev nevēlamām zinātniskuma un ikdienišķās izziņas izpausmēm, kas Inkvizīcijas skatījumā bija nelabā radīta dezinformācija. Un, ja cilvēce šādu attieksmi būtu saglabājusi, tad netiktu pierādīta ne relativitātes teorija, kura laikabiedriem sākumā šķita pavisam neticama, nekļūtu pieejami lielmolekulārie savienojumi, kuru teorētiskais apraksts savā laikā izskatījās pēc abstraktas (nepierādītas) fikcijas, un nebūtu iespējami citi zinātniskie atklājumi. Izziņas procesu apkarojoša prakse pašā saknē likvidē jebkāda sabiedriskā un zinātniski – tehniskā progresa iespējamību.

Daži dezinformāciju cīņu piemēri

Tālāk īsumā apskatīsim dažu konkrētu dezinformāciju cīņu piemērus, kuri atstāj būtisku ietekmi arī uz Latvijas informatīvo telpu.

1) Neoliberālo un konservatīvo dezinformāciju cīņas

Nozīmīgākais pēdējo desmitgažu politiskais un ideoloģiskais konflikts, kura izpausmes ir vērojamas visā pasaulē un kurš kļūst arvien asāk, ir neoliberālās ideoloģijas atbalstītāju un izmantotāju cīņa par sabiedrības pārveidošanu (transformēšanu) neoliberālās ideoloģijas garā. Pretēja nostāja ir politiskiem spēkiem, kuri uz šādām pārmaiņām reaģē konservatīvi, iebilstot pret tām un pretojoties to realizācijai. Visuzskatāmāk šis konflikts izpaužas Amerikas Savienotajās Valstīs, kur Demokrātiskā partija pieturas neoliberālajai ideoloģijai, bet Republikāniskā partija ir konservatīva.

Neoliberālās ideoloģijas būtība ir absolutizēta liberalizācija, normalizējot un legalizējot daudzas morāli nosodāmas un aizliegtas parādības. Paradoksālā kārtā neoliberālisms paredz arī tiesību ierobežojumus tiem, kuri nepiekrīt neoliberālajām normām. Šādi cilvēki ir “atvērtās sabiedrības ienaidnieki” un uz viņiem liberālās normas neattiecas.

Neoliberālisms ir pārnacionāla ideoloģija, kura iestājas par globalizāciju un visu pasaules valstu apvienošanu vienotā pārvaldes sistēmā. Neoliberālisms iestājas par faktisku nacionālo valstu demontāžu, to funkcijas deleģējot globālām pārvaldes struktūrām.

Kā nozīmīgākie neoliberālās ideoloģijas darbi ir minami sera Karla Popera “Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki”, Frensisa Fukujamas “Vēstures gals”, kā arī Džordža Sorosa darbi, bet par neoliberālisma ideoloģiskajiem un organizatoriskajiem priekštečiem ir uzskatāmi Ļeva Trocka politisko ideju un prakses piekritēji (Ceturtā Internacionāle).

Var minēt sekojošus neoliberālās ideoloģijas politiskos uzstādījumus:
*) plaša spektra seksuālo deviāciju legalizēšana, normalizācija un izplatīšana;
*) hipertrofēta sieviešu tiesību aizsardzība;
*) Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas, kā arī to ideoloģiju vienādošana;
*) formāli demokrātisku un tiesisku procedūru selektīva absolutizēšana valsts pārvaldē;
*) imigrantu pieplūduma stimulēšana, tautību un rasu sajaukšanās veicināšana;
*) narkotiku legalizācija;
*) dabas aizsardzības un “zaļo” tehnoloģiju prioritizācija;
*) ierobežojumu ieviešana klimata pārmaiņu novēršanai;
*) visu veidu arhaisku ekstrēmistu kustību atbalstīšana, pozicionējot tās kā neoliberālisma pseidoalternatīvas.

Neoliberāļi par sevi saka, ka viņi ir par dažādību, daudzveidību un vispār visu pozitīvo, tas ir, par atvērto (iekļaujošo) sabiedrību, savukārt kritiķi neoliberālismu mēdz dēvēt par neoliberālo (liberālo, kreisi – liberālo, zaļo(eko)) fašismu un totalitārismu, tā atbalstītājus saucot par kreisajiem radikāļiem un apvainojot valsts un sabiedrisko interešu nodevībā. Īpaši zīmīgs apstāklis ir neoliberālisma ideoloģijas un organizatoriskās sistēmas lielā līdzība ar Kibeles kultu Senajā Romā.

Pēc neoliberālās politikas realizācijas praktiskajām sekām un to attīstības vektora, neoliberālisms ir izteikti antikristietisks, nehumāns, ar baisiem antihumānisma elementiem un milzīgu antihumānisma potenciālu.

Konservatīvisms tikai nosacīti ir ideoloģija un to atbalstošie spēki ir pietiekami dažādi, jo konservatoru galvenā vienojošā iezīme ir neoliberālo pārmaiņu nepieņemamība, kas ideoloģiski tiek formulēta ar tradicionālo vērtību terminu. Konservatīvismu atbalsta visa politiskā spektra spēki: vairums labējo, daļa centristu un arī kreisie (pirmkārt, staļinisti, bet ne tikai). Visas tradicionālās reliģijas ir konservatīvas, kā arī daudzi jaunāki reliģiski strāvojumi.

Tomēr katram konservatīvajam spēkam ir sava ideoloģija un tā nonāk noteiktās pretrunās ar citu konservatīvo spēku ideoloģijām. Tāpēc konservatīvo spēku apvienībai ir grūtāk vienoties kopējām darbībām un izstrādāt kādu vienotu konservatīvu alternatīvu neoliberāļu politiskajām iniciatīvām. Un tāpēc ir salīdzinoši vienkārši panākt, ka konservatīvie spēki atrodas sašķeltā un amorfā stāvoklī.

Kā nosacītu konservatīvu koncepciju var minēt Semjuela Hantingtona darbu “Civilizāciju sadursme”, kuru savulaik mēģināja pretnostatīt Fukujamas “Vēstures gala” koncepcijai un kura pietiekami pieņemami apraksta situāciju, kad savā starpā karo dažādi konservatīvie spēki un to ideoloģijas.

Ir konservatīvie spēki, kuri, iestājoties par tradicionālām vērtībām, tomēr pieļauj neoliberāļu izmantošanu savu mērķu sasniegšanai, savu ideoloģisko un organizatorisko pozīciju nostiprināšanai. Tāpat ir konservatīvie spēki, kuriem tradicionālo vērtību uzstādījums ir mazāk nozīmīgs, kā citas to ideoloģiski – reliģiskās tēzes, tādēļ tiem ir pieņemama vai pat izdevīga sadarbība ar neoliberāļiem. Visbeidzot, teju visās konservatīvo spēku struktūrās eksistē slēpto neoliberāļu “piektā kolona”, kura no iekšienes cenšas pielāgot attiecīgo struktūru neoliberālajai realitātei.

Tāpēc, neskatoties uz daudzu neoliberālisma tēžu apšaubāmību un nepopularitāti, kā arī pietiekami zemo sabiedrisko atbalstu, neoliberālie politiskie spēki jau pietiekami ilgu laiku spēj saglabāt politisko varu daudzās pasaules valstīs un panākt savu politisko uzstādījumu realizāciju gan nacionālā, gan globālā līmenī. Un neoliberāļiem tas izdodas arī dēļ prasmīgas propagandas un dezinformācijas. Neoliberāļi ir pierādījuši, ka ir prasmīgi dezinformatori.

Galvenie neoliberālās dezinformācijas virzieni ir: 1) savu struktūru, personāliju, politiskās programmas un ideoloģijas attēlošana pārmērīgi pozitīvā gaismā, lai gan realitāte ir pavisam cita, brīžiem pat pietiekami drausmīga; 2) savu taktisko un stratēģisko plānu slēpšana no sabiedrības, kura savā vairumā parasti ir pret neoliberālajiem jaunievedumiem; 3) savu politisko oponentu struktūru, personāliju, politiskās programmas un ideoloģijas attēlošana pārmērīgi negatīvā gaismā, lai gan reizēm realitāte ir cita.

Tā kā neoliberālā politiskā programma ir nepopulāra un apšaubāma, tad neoliberālās dezinformācijas saturā ir ievērojams maldu un melu īpatsvars, pretējā gadījumā neoliberālie politiskie spēki nespētu sasniegt savus politiskos mērķus.

Konservatīvo spēku dezinformācija, kura atspoguļo neoliberālo politisko spēku ietekmi uz valsts un sabiedrības attīstību, parasti balstās patiesos apstākļos un analīzē, jo realitāte nerada nepieciešamību maldināt un melot, toties konservatīvā propaganda ir mazāk intensīva un ne pārāk efektīva. Bet tā dezinformācija, kura orientējas uz dažādo konservatīvo spēku ietekmes palielināšanu un ideoloģijas popularizēšanu, satur pilnu dezinformatīvo formu spektru. Tā kā šī dezinformācija nereti apkaro arī citus konservatīvos spēkus, tā novājina un kompromitē visu konservatīvo kustību un veicina neoliberāļu panākumus.

Neoliberālo un konservatīvo politisko spēku dezinformāciju cīņas vislielākā mērā nosaka gan globālo tendenču attīstību, gan starpvalstu attiecības, gan arī teju visu pasaules valstu iekšpolitiskos procesus. Šis ideoloģiski – politiskais konflikts pašreiz ir noteicošais, kuram lielā mērā ir pakārtoti citi sociālpolitiskie procesi.

2) Krievijas un Rietumvalstu dezinformāciju cīņa

Krievija ir valsts, kura pēdējo gadsimtu laikā pretendē gan uz reģionālas, gan globālas lielvalsts statusu, tādēļ tai neizbēgami rodas konflikti ar citām valstīm, kuras pretendē uz līdzīgām pozīcijām. Reģionālā līmenī Krievija ir bijusi iesaistīta konfliktos teju ar visām reģionālajām kaimiņvalstīm, no kurām īpaši pieminamas ir Polija, Turcija (Osmaņu impērija), Vācija, Japāna, Austrija, Francija, Zviedrija, bet globālā līmenī galvenais Krievijas ģeopolitiskais pretinieks ir Lielbritānija, kopā ar kuru šai cīņā ir iesaistījusies arī ASV.

Kā jebkurā starpvalstu konfliktā, tajā ļoti plaši tiek izmantota arī propagandiskā cīņa un dezinformāciju karš. Abas puses pietiekami intensīvi mēģina ietekmēt atsevišķu valstu un visas pasaules sabiedrisko domu sev par labu.

Tā kā Krievija ir pareizticīga valsts un tā kā Krievija ir Padomju Savienības mantiniece, kuras valstiskās sistēmas bāzi veido padomju mantojums, Krievija ir izteikti konservatīva valsts un nemaz nevar būt savādāka. Tāpēc Krievija dabīgi nonāk konfliktā ar neoliberāliem politiskajiem spēkiem un tām valstīm, kuras pārvalda neoliberāļi. Un tāpēc Krievijas – Rietumvalstu dezinformāciju karš lielā mērā ir kā daļa vai kā turpinājums neoliberāļu un konservatoru politiskai cīņai.

Krievijas oponentu propaganda un dezinformācija ir vērsta uz maksimālu Krievijas valstiskuma, sabiedrības, valodas, reliģijas un krievu nomelnošanu, kam tiek izmantots pilns dezinformatīvo metožu spektrs. Šo stratēģiju pret Krieviju pirmo reizi ar globālu vērienu sāka lietot Lielbritānija pēc Napaleona Francijas uzvaras 19.gadsimta sākumā un tās rezultātā Eiropas valstu sabiedrību acīs Krievija sāka stabili asociēties ar pusmežonīgu valsti. Krimas kara priekšvakarā tas ļāva britiem cīņā pret Krieviju apvienot gandrīz visu Eiropu. Krimas karu (1853-1856) Krievija zaudēja un līdz ar to tajā sākās destruktīvi sabiedriskie procesi, kuri to novājināja un padarīja iespējamu 1917.gada Krievijas valstiskuma katastrofu.

Bet tā kā ne Krimas karš, ne turpmākie satricinājumi Krieviju neiznīcināja, un tā joprojām palika nozīmīgs reģionālās un globālās politikas dalībnieks, pēc tam Krievijas nomelnošanas stratēģiju dažādi interesenti ar vien tikai turpināja un attīstīja. Un tā tas notiek joprojām.

Rietumvalstu dezinformācijas kara pret Krieviju sakarā ir būtiski ņemt vērā, ka pats šis karš ar tajā izmantotajām metodēm, shēmām, šabloniem, ideologēmām un memiem ir daudzus gadsimtus vecs un tā dziļākās saknes ir meklējamas gan katoļu mēģinājumos pakļaut pareizticīgos, gan seno romiešu mēģinājumos cīnīties ar sev nevēlamo grieķisko. Un mūsdienu Krieviju nomelnojošā dezinformācija savā būtībā maz ar ko atšķiras no iepriekšējo gadsimtu analogiem, jo Krievijas reģionālie un globālie konkurenti pārsvarā tikai atražo, pārveido un laikam atbilstošos tēlos un notikumos ietērpj vecās dezinformatīvās shēmas.

Krievijas dezinformācijas stils arī laika gaitā daudz nav mainījies. Tas, pirmkārt, balstās uzskatā par Rietumvalstu garīgo degradāciju un Krievijas morāli – ētisko pārākumu pār saviem oponentiem. Šīs koncepcijas ietvaros tiek meklēti un atlasīti patiesi notikumi, kas to apstiprina, un informācija par tiem tad arī tiek plaši izplatīta, reizēm pārspīlētā formā, bet gadās arī – izkoriģēti un sagrozīti. Sāpīgos iekšpolitiskos jautājumos Krievijas propaganda pārsvarā izmanto noklusēšanas, noliegšanas vai, ja savādāk nevar, racionālas izskaidrošanas un pamatošanas taktiku. Tā tas notiek joprojām.

Latvijas valsts piederīgajiem un pirmkārt latviešiem ir jāņem vērā, ka pietiekami ilgu laiku arī Latvijas teritorija un tās iedzīvotāju prāti ir Krievijas un Rietumvalstu dezinformācijas kara intensīvas karadarbības vieta. Latvieši kā civilizēta tauta noformējās tieši Krievijas impērijā. Latvijas valstiskums lielā mērā pieņēma un pārņēma Krievijas valstiskuma tradīcijas. Un, kas ir pats galvenais, gan no Krievijas, gan no Rietumvalstu inteliģences skatu punkta, Latvija ir atšķelta Krievijas teritorija (strīdīga teritorija), bet tās iedzīvotāji ir citādi “krievi”, uz kuriem attiecas gandrīz visi tie paši raksturojumi un attieksmes, kas pret krieviem.

3) Latvijas un Krievijas dezinformāciju cīņa

Uzskatāms un ilustratīvs dezinformāciju cīņu piemērs ir Latvijas un Krievijas savstarpējā dezinformācija krievvalodīgo tiesību ierobežošanas jautājumā. Uz šī piemēra ir labi redzams, ka dezinformē abas puses un kādā veidā tās to dara. Tas savukārt dod iespēju labāk saprast dezinformācijas būtību kā tādu.

Padomju Savienībā faktiskā valsts valoda bija krievu valoda, tāpēc tā bija labi jāzin katram padomju cilvēkam. Katrā savienības republikā bija sava valsts (republikas līmeņa) valoda, kura pēc fakta bija otrā līmeņa valoda. Latvijas PSR – latviešu valoda. Vēl PSRS konstitūcijā bija noteiktas cilvēku tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā, ko kopumā bija iespējams realizēt, bet ko cilvēki ne vienmēr izmantoja, izvēloties bērnus labāk sūtīt tuvākajā skolā, krievu skolā (lai perfekti iemācās krievu valodu un/vai lai gadu mazāk būtu jāmācās) vai republikas nacionālajā skolā (lai iemācās nacionālo valodu).

PSRS tautsaimniecības attīstības plānu izpildes rezultātā Latvijas PSR teritorijā tika radīts liels skaits papildus darba vietu, dzīvojamais fonds un infrastruktūra, kā arī plānveidīgi no visām Savienības republikām tika norīkoti (nosūtīti) cilvēki strādāšanai un dzīvošanai Latvijā. Viņi pārvaldīja krievu valodu un sākumā reti kurš spēja sazināties latviski, bez kā varēja arī iztikt, jo krieviski saprata visi.

Pēc Padomju Savienības sadalīšanas, Latvijas Republikas atkal izveidošanas un nacionālas valsts koncepcijas pieņemšanas visi šie cilvēki kļuva lieki. Viņi neierakstījās jaunajā Latvijas valstiskuma sistēmā un radīja tai ideoloģiskas un politiskas problēmas. Latvijas varasiestādes izvēlējās risināt šo problēmu, tiesiski nošķirot šos cilvēkus un piešķirot tiem otrās šķiras pilsoņu (nepilsoņu) statusu ar ierobežotām tiesībām, paredzot skaidrus un visumā izpildāmus mehānismus pirmās šķiras pilsoņa statusa iegūšanai, kā arī turpinot striktu, bet pakāpenisku virzību uz latviešu valodas pozīciju stiprināšanu un krievu valodas lietošanas mazināšanu Latvijas iekšpolitiskajā telpā. Šāda politika radīja dabīgu un plašu “krievvalodīgo” Latvijas iedzīvotāju neapmierinātību, kā arī izraisīja negatīvu Krievijas varasiestāžu reakciju. Šis apstāklis aizsāka dezinformāciju cīņu, kura norit joprojām.

Latvijas varasiestādes stingri paliek pie uzskata, ka līdzšinējā politika ir bijusi pareiza un ka problēma ir nevis Latvijas valsts attieksmē pret saviem iedzīvotājiem, bet gan šo cilvēku “nepareizajā” pārliecībā un Krievijas naidīgajā politikā, kura uzkurinot viņos neapmierinātību. Latvijas varasiestādes ignorē faktu, ka Latvijas Republika pret šiem cilvēkiem ir izturējusies netaisnīgi (un tāpēc to neapmierinātība ir pamatota), jo viņi uz dzīvi Latvijā ieradās legāli, daudzi no tiem ar norīkojumu, un viņi deva savu ieguldījumu Republikas attīstībā. Jaunajā Latvijā šos cilvēkus sāka arī plaši diskreditēt, izmantojot tādus memus kā “migrants”, “laimes meklētājs”, “okupants”, “nevīžo iemācīties latviešu valodu” u.c., kas tiem rada papildus problēmas saskarē ar iedzīvotājiem, kuri notic šai dezinformācijai.

Kopumā Latvijas Republika pret “krievvalodīgajiem” izturas neiejūtīgi un necienīgi, un mēģina realizēt to pārlatviskošanas politiku. Un šī mērķa sasniegšanai plaši tiek izmantotas arī dezinformatīvas metodes.

Krievija visumā pareizi norāda uz Latvijas varasiestāžu netaisnīgo un tāpēc nepareizo rīcību, kura visa cita starpā visvairāk kaitē tieši Latvijas Republikas ilgtermiņa iekšpolitiskās stabilitātes interesēm. Tai pat laikā Krievija dezinformē, pārspīlējot Latvijas varasiestāžu nodarījumus, to sekas un rada kopumā nekorektas asociācijas.

Krievijas dezinformācija, apskatot “krievvalodīgo” tiesību ierobežojumus, ignorē, ka, pirmkārt, šie tiesību ierobežojumi nerada “krievvalodīgajiem” smagas negatīvas sekas vai bieži vien negatīvas sekas vispār (ilgu laiku bija pat otrādi, kad nepilsoņa statuss deva arī noteiktas priekšrocības). Otrkārt, jebkurš nepilsonis var izpildīt formālos nosacījumus un kļūt par pilsoni bez ierobežotām tiesībām. Šis dezinformatīvais iespaids tiek ievērojami pastiprināts, radot asociācijas ar DĀR aparteīdu un nacistisko Vāciju, kas maldinoši ataino faktisko Latvijas iekšpolitisko situāciju, jo tik smagus cilvēktiesību pārkāpumus Latvijas Republika nepraktizē.

Tas, protams, nepadara par nebijušu Latvijas varasiestāžu netaisnīgo politiku. Pie tam daļēji šāda veida asociācijas ir analītiski pamatotas, kā iespējamo attīstības tendenci raksturojošas. Tai pat laikā kopējais Krievijas propagandas virziens šai jautājumā ir pārspīlēts, pārlieku emocionāls un faktisko situāciju nekorekti raksturojošs. Pie tam šī nostāja no Krievijas puses ir selektīvi negatīva, jo ir bijušās PSRS republikas, kurās tika praktizēti daudz nopietnāki “krievvalodīgo” tiesību ierobežojumi (līdz pat atklātām un brutālām etniskām “tīrīšanām”), kādi Latvijas Republikā nav notikuši, bet pret šīm valstīm (Centrālāzijas republikas) Krievijas informatīvajā vidē ir iecietīgāka attieksme. Tā ir viena no pazīmēm, kura liecina, ka “krievvalodīgo” tiesību ievērošanas jautājums Krievijas pusei nav prioritārs un ka tas kalpo tikai kā formāls iegansts citu problēmu risināšanai un politisko mērķu sasniegšanai. Un tāpēc tiek izmantotas dezinformatīvas metodes.

Kas ir viltus ziņas (fake news)?

Viltus ziņas (angliski, fake news, žargonā – “feiks”) ir viena no dezinformācijas izpausmēm. Šim terminam ir vairākas nozīmes, kuras tiek lietotas atkarībā no tā lietotāja sapratnes un nepieciešamības (bieži vien dezinformatīvos nolūkos).

Pirmā viltus ziņu sapratne ir nepatiesas ziņas plašsaziņas līdzeklī. Cita sapratne – maldinošas ziņas plašsaziņas līdzeklī. Vēl divas citas sapratnes – nepatiesas/maldinošas ziņas plašsaziņas līdzekļu ziņu formā. Visbeidzot sapratne, kura sāk veidoties dezinformatīvas “cīņas pret dezinformāciju” ietvaros, vienalga kāda mediju ziņojumu formu imitējoša ziņa.

Klasiskā nozīmē viltus ziņas ir informatīvā kara elements, kad viena puse, imitējot mediju ziņojumu formu, izplata nepatiesu informāciju. Šādu klasisku viltus ziņu mērķis ir radīt kaut kādu īslaicīgu, bet masveida efektu par pretinieku vai pretinieka teritorijā. Šādus “feikus” reizēm mēdz “netīšām” uziet un plaši izplatīt arī oficiālie mediji.

Pēdējo laiku popularitāti viltus ziņu (“fake news”) terminam radīja ASV prezidents Donalds Tramps, kurš 2016.gada prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā pret viņu vērsto lielo mediju dezinformāciju sāka intensīvi dēvēt par viltus ziņām, bet šīs ziņas radošos medijus (pirmkārt CNN) par viltus ziņu medijiem (angliski arī “fake news”). Šāds vērtējums radīja lielu atsaucību daudzu amerikāņu vidū, kuri jau ilgi pirms tam bija zaudējuši ticību saviem medijiem.

Pēc uzvaras vēlēšanās Tramps turpināja šādu retoriku, bet šoreiz viņš par viltus ziņām sāka saukt ne tikai pret sevi un savu administrāciju vērsto dezinformāciju, bet arī tikai kritiku. Šādas dezinformatīvas izmantošanas dēļ viltus ziņu termins zaudēja savu klasisko nozīmi un to intensīvi sāka izmantot visdažādākajās dezinformatīvajās shēmās un nolūkos.

Donalda Trampa uzvara vēlēšanās bija negaidīts un sāpīgs trieciens visas pasaules neoliberālajiem spēkiem, kuri pirms tam uzskatīja, ka konservatīvie spēki ir pārāk nespēcīgi, pārāk sašķelti un tiek pienācīgi kontrolēti. Bet izrādījās, ka pilnībā tā tas nav un pietiekami svarīga nozīme šajā neoliberāļu neveiksmē bija ierindas cilvēku masveida ikdienišķai pretestībai, kas no vienas puses ir izvērtusies arvien pieaugošā neuzticībā visam neoliberālajam un neoliberālajām struktūrām (tai skaitā neoliberālajiem medijiem un neoliberāļu vadītajām valstīm un to iestādēm), bet no otras puses radīja gana ievērojamu alternatīvo ziņu kustību. Donalds Tramps prasmīgi izmantoja šīs parādības un tika ievēlēts.

Šī neveiksme pamudināja neoliberālo ideoloģiju izmantojošos spēkus (subjektus) meklēt risinājumu savu problēmu novēršanai, un tas tika atrasts. Tā radās (tika aktualizēta) pašreizējā “fact check” (“faktu pārbaudes”) metodoloģija un kustība, kuru popularizē tie paši neoliberālie mediji, un, kurai tika dotas pilnvaras ierobežot ziņojumu izplatību sociālajos tīklos un cenzēt tos. Par formālu “faktčeking” darbības pamatu kļuva cīņa ar viltus ziņām (fake news), bet faktiski šīs darbības tiek vērstas uz cīņu pret alternatīvo ziņu kustību un jebkādu citādu viedokli vai redzējumu, kurš neatbilst neoliberālajiem uzstādījumiem. Un pati šī cīņa visbiežāk ir izteikti dezinformatīva. Pesimistiskākā skatījumā var runāt par jaunas parādības pirmajiem iedīgļiem – neoliberālo inkvizīciju.

Neoliberālās inkvizīcijas aizmetņu apskats

To, ka pasaulē notiek ļoti nelāgas lietas, nu jau sajūt gandrīz katrs. Bet formulēt šīs sajūtas un izskaidrot zināmo kādā gana saprotamā un jēgpilnā izklāstā ir grūti. Pie tam, ne tikai ierindas cilvēkiem, kam tas ir piedodams, bet arī speciālistiem un ekspertiem. Mēs dzīvojam informācijas laikmetā, kad no vienas puses eksistē informācijas proficīts, kad nosacīti viss par visiem ir zināms, bet no otras puses visi sirgst ar lielāku vai mazāku nespēju izmantot (iegūt, apstrādāt, saprast) pārmērībā esošo informāciju un tāpēc dzīvo pustumsā vai tumsā.

Šajos jaunās tumsonības apstākļos ir eksperti, kuri, apskatot notiekošo, izmanto analoģijas no viduslaikiem (“raganu medības”) un savas nostājas ilustrēšanai izmanto dažādas atsauces uz inkvizīciju. Plaši tiek runāts par “jauno viduslaiku” sabiedriskās iekārtas rašanos. Ir eksperti, kuri tieši runā par globālu ideoloģiski – reliģiski motivētu subjektu, kuram var saskatīt tiešas saites ar Svēto inkvizīciju. Tiek pat nosaukts šī subjekta sabiedriskā projekta vārds (“Lielais inkvizitors” jeb “Laimīgais bērns”), dots tā filozofiskā pamatojuma apraksts (Frīdriha Šillera “Dons Karloss” un fragments par Lielo inkvizitoru no Fjodora Dostojevska romāna “Brāļi Karamazovi”), norādīts uz konkrētiem šī projekta realizācijas mēģinājumiem (19.gadsimta Paragvaja u.c.) un uz saistību ar vienu no ietekmīgiem ASV specdienestu grupējumiem.

Un, ja labi ieskatās pasaulē notiekošajā, jo īpaši pēdējā gada laikā, tad daudzās šķietami nejaušās, mantkārības vai muļķības pēc radītās nebūšanās un absurdos var saskatīt stingru roku un dzelžainu gribu, kas pēc savas darbības stila un metodoloģiskās izpausmes līdzinās Svētajai inkvizīcjai. Līdzīgā skatījumā pietiekami plaši tiek runāts gan par Bila Geitsa ļaunajiem globālajiem nolūkiem, gan par Klausa Švābes “Lielā reseta” koncepciju, tomēr gan Geits, gan Švābe, gan jebkurš cits atsevišķi ņemts cilvēks, neskatoties uz savu personisko bagātību un ietekmi, ir “nekas”, “nulle”, “bandinieks”, “izsūtāmais zēns” salīdzinājumā ar tik saliedētu, labi organizētu un motivētu organizatorisko kopu, kura savulaik radīja Svēto inkvizīciju.

Globālā “fackt chek” metodoloģija, organizāciju tīkls, kurš to koordinēti sāk praktizēt visā pasaulē, kā arī tas sabiedriskās attīstības virziens, uz kuru šādas prakses pielietošanas kāpināšana ved, norāda uz būtiskiem sociāliem riskiem un uz iespējamību, ka pašreiz notiek Svētās inkvizīcijas metodoloģiskā atdzimšana, kuras uzdevums nu būs aizstāvēt nevis Bībeles, bet gan neoliberālās ideoloģijas dogmas. Kā spilgtu šo procesu ilustratīvu piemēru var apskatīt Baltijas Pētnieciskās žurnālistikas centru Re:Baltica.

Re:Baltica 2011.gadā dibināja bijusī “Dienas” žurnāliste Inga Sprinģe un Latvijā dzimusi un uzaugusi amerikāņu žurnāliste Kristīna Rizga, kura “kopš 1994.gada dzīvo Sanfrancisko, Kalifornijā”. Sprinģe joprojām aktīvi darbojas Re:Baltica un ir tās “seja”, bet Rizga ir Re:Baltica Padomes locekle un konsultante. Kā pastāstīja pati Spriņģe, priekšlikumu dibināt Re:Baltica izteica Sorosa fonds: “Un, kad es biju Amerikā, viena no bijušajām mūsu “Dienas” kolēģēm, sāka strādāt Sorosa fondā tobrīd. Viņa teica: “Mums ir ideja”, redzot to mediju krīzi globāli, arī Latvijā, “un mēs gribam izveidot tādu pētnieciskās žurnālistikas centru. Varbūt Tu vari par to padomāt?” Un es biju perfektā dzīves posmā, kad man maksā stipendiju, es esmu Amerikā, kur es varu ļoti smelties visas zināšanas un idejas. (…) Un es uzreiz apbraukāju kaut kādus visus tur tos centrus (…) tad es arī gāju uz Washington Post, ?NCG? un visiem tiem centriem.” Pēc tam Sorosa fonds regulāri atbalstīja Re:Baltica ar ievērojamiem finansu līdzekļiem. Un ne tikai Sorosa fonds – arī ASV, Norvēģijas un citu valstu vēstniecības.

Tātad, Re:Baltica ir tiešs un neslēpts ASV Demokrātiskās partijas struktūru projekts. Un, kā citās “demokrātu” iniciatīvās, arī Re:Baltica gadījumā var saskatīt saistību ar Lielbritānijas inteliģences struktūrām. No Latvijas politiskā olimpa Re:Baltica ir saites ar partijām “Jaunā vienotība” un “Kustība Par!” (Inga Sprinģe ir Ilzes Viņķeles draudzene).

Re:Baltica pašreizējā spēka avots nav konkrēti cilvēki (lai gan Inga Sprinģe, protams, ir spilgta personība un iespējams tur ir vēl kāds cits talants), bet gan metodoloģija, ciešas saites ar ietekmīgām organizācijām, kā arī informatīvas un organizatoriskas iespējas, kuras rodas un/vai tiek piešķirtas dēļ šīm saitēm.

“Fackt chek” metodoloģija, kuru izmanto arī Re:Baltica, ir agresīvs pseidozinātnisks dogmatisms, kurš selektīvi izmanto izteikti formālas zinātniskā izklāsta formas, pozicionējot sevi kā absolūti zinātnisku. Tās pamatu veido zinātnē un jurisprudencē izmantots princips, ka jebkuram apgalvojumam ir jābūt pierādītam. “Faktčekeri” šo principu izmanto, tieši vai pastarpināti pozicionējot nepierādīto kā nepatiesu, un tā jau ir izteikti antizinātniska pieeja, jo liela daļa mūsdienu zināšanas kaut kad agrāk bija nepierādītas. Pie tam šis pierādījumu neesamības pamatojums bieži mēdz būt selektīvs, apšaubāms, tendenciozs un gadās arī, ka klaji pretrunīgs. Vieni fakti tiek pārbaudīti, citi nē, vieni izteikumi tiek citēti, bet citi, ne mazāk būtiski, tiek ignorēti, vieni zinātniski pētījumi tiek ņemti vērā, citi netiek, vienu raksturlielumu nozīme tiek pārspīlēta, bet citi noklusēti, vienu avotu ticamība tiek absolutizēta, citi – ignorēti, bet vēl citi – dēmonizēti. Lai pierādītu nepierādāmo, tiek izmantots apšaubāmu ekspertu viedoklis, kurš tiek absolutizēts, tai pat laikā citu ekspertu viedokļi netiek ņemti vērā.

Kopumā var novērot, ka “faktček” kustība nevis pārbauda faktu atbilstību īstenībai, bet gan pamato to atbilstību vai neatbilstību kādai atklāti nenosauktai ideoloģiski-reliģiskai dogmai. Kā reiz tieši ar to savulaik nodarbojās Svētā inkvizīcija, cīnoties ar aizstāvamo dogmatu apšaubošām šaubām, cīnoties ar zinātni, cīnoties ar patiesību, vēršoties savā cīņā pret jebkuru laicīgo autoritāti un izmantojot savā cīņā jebkādus līdzekļus.

Pie tam ir skaidri redzams, ka “faktček” kustībā faktus pārbauda nevis augstas klases speciālisti, bet gan … cilvēki, kuriem līdz šāda uzdevuma izpildei nepieciešamam intelektuālās attīstības līmenim ir vēl pietiekami daudz kur augt.

Ja Re:Baltica turpinās līdzīgā garā kā līdz šim, tad drīz vien liela daļa Latvijas iedzīvotāju būs ieguvuši personisku pieredzi par šīs struktūras izteikti ideoloģizēto, tendenciozo un politizēto dabu, kam ir maz kas kopējs ar faktu pārbaudi un zinātni. Tomēr dažus uzskatāmus piemērus apskatīsim.

03.11.2020 notika ASV prezidenta vēlēšanas, par kuru uzvarētāju tika izsludināts Džozefs Baidens. Tobrīdējais prezidents Donalds Tramps uzreiz norādīja uz virkni nopietnu pārkāpumu un apgalvoja, ka vēlēšanās ir notikusi krāpšanās un ka uzvara viņam ir nozagta, pamatojot to ar pieskaitīto balsu sadalījuma dinamikas statistisko neiespējamību un informāciju par pārkāpumiem no saviem novērotājiem. Tika iesniegtas vairākas prasības tiesā (visa cita starpā iesniedzot arī falsificēšanu pierādošus videoierakstus) un tiesvedība ilga vēl visu decembri (izšķirošās prāvas ilga līdz 14.12.2020). Tomēr tas netraucēja Re:Baltica dāmītēm no Latvijas gan 12.11.2020, gan 17.11.2020 “faktčekot” tālās lielvalsts prezidentu un, ne tikai apgalvot, ka viņa teiktais “nav pierādīts”, bet arī stāstīt (atsaucoties uz apšaubāmu ekspertu), ka ASV prezidents “regulāri izplata melus”.

Jā, tobrīd visas pasaules neoliberālā prese paniski zākāja Trampu, un tas, ka to darīja arī Re:Baltica, ir loģiski, izejot no tās organizatoriskās piederības ASV Demokrātu partijas struktūrām, bet no objektīva faktu pārbaudes skatu punkta tobrīd šādi apgalvojumi bija pilnīgi nepamatoti, tāpēc ka nebija vēl zināmi ne tikai tiesu spriedumi, bet arī tiesā iesniegtie materiāli (tie pierādījumi, kuru it kā neesot). Šādi Re:Baltica kārtējo reizi apliecināja, ka faktu pārbaude to principiāli neinteresē un ka “faktčekings” ir tikai propagandisks (dezinformatīvs) piesegs klaji ideoloģiskai un politiskai darbībai.

03.12.2021, atspēkojot vienu no feldšeres Marinas Kornatovskas nekorekti formulētiem apgalvojumiem, pati Re:Baltica pieļāva rupju kļūdu, apgalvojot, ka “ASV un Eiropas Savienībā reģistrācijas procesu uzsākušas kompāniju Pfizer, Moderna un AstraZeneca vakcīnas. Visas no šīm vakcīnām izgājušas trīs pētījumu fāzes.”

Šo kļūdu pamanīja sabiedriskais aktīvists Andris Ciekurs un 20.01.2021 Youtube kanālā “Gaismas tīmeklis” publicēja pārliecinošu videoierakstu, kurā pietiekami korektā “faktčeking” stilā uzskatāmi parādīja un pierādīja, ka Re:Baltica konkrētajā gadījumā ir izplatījusi nepatiesu informāciju. Ciekurs atsaucās uz The NewYork Times Coronavirus Vaccine Tracker mājaslapā pausto, kurā bija nodefinētas gan visas trīs pētījumu fāzes, gan arī norādīts, kura no Covid vakcīnām kurā pētījumu fāzē atrodas. Gan 20.01.2021, gan vēl 01.05.2021 pēc The NewYork Times datiem Pfizer-BioNTech vakcīna atradās 2. un 3.pētījumu fāzē, Moderna vakcīna 3.pētījumu fāzē, bet AstraZeneca 2. un 3.pētījumu fāzē. Kā papildus apliecinājumu, ka tā tas ir, Ciekurs minēja Pfizer-BioNTech vakcīnas apstiprinājuma statusu ASV Pārtikas un zāļu pārvaldē (FDA) un Eiropas medicīnas aģentūrā (EMA).

Kā uz to reaģēja Re:Baltica? Atzina savu kļūdu un atvainojās? Varbūt kaunīgi paklusēja? Nē. 27.01.2021 Re:Baltica / Re:Chek publicēja rakstu, kura virsrakstā īpaši izcēla savu iepriekš pausto nepatieso apgalvojumu, apvainoja Ciekuru nepatiesas informācijas izplatīšanā (zaglis sāka saukt: “Ķeriet zagli!”) un savu izteikumu pamatoja ar to, ka īstenībā Pfizer vakcīnas otrā un trešā fāze esot apvienotas… Bet pētījumi vēl turpinoties!!! The NewYork Times mājaslapā minētais tiek pilnībā ignorēts, tāpat kā vispār netiek pieminēts FDA piešķirtais īpašais statuss ar tā nosacījumu informēt vakcinējamos par faktu lapu, kurā ir minēts, ka Pfizer-BioNTech vakcīna vēl nav apstiprināta. Toties ir pievienots ZVA vecākās ekspertes “eksperta viedoklis”, kura esot apgalvojusi, ka “attiecībā uz Covid vakcīnām nav izlaista neviena pētījuma fāze”. Un vēl tika izcelts apskatāmās tēmas kontekstā mazbūtisks un iespējams ne līdz galam korekti noformulēts Ciekura apgalvojums, kurš sparīgi tiek atspēkots kā nepatiess.

Tik atklātu, nekaunīgu un prastu Gebelsa stila “melns ir balts” un Orvela Patiesības ministrijas “karš ir miers” pieeju ir grūti komentēt, jo viss ir pārāk skaidrs un acīmredzams. Vienīgi jānorāda, ka tas liecina, pirmkārt, par Re:Baltica nespēju atzīt savas kļūdas un, otrkārt, par apzinātu sabiedrības maldināšanu (apzinātu dezinformācijas izplatību).

Visbeidzot, savu morālo stāju Re:Baltica labi parādīja, piedaloties nāvju pēc Covid vakcīnu saņemšanas saistības ar vakcināciju aktīvā noliegšanā. Ziņas par nopietniem blakusefektiem un nāves gadījumiem publiskā telpā sāka parādīties drīz pēc vakcinācijas sākuma. Un šīs ziņas sākotnēji tika pilnīgi noliegtas. Šim kopkorim piebiedrojās arī Re:Baltica / Re:Chek ar savu 06.01.2021 publikāciju. 14.01.2021 Norvēģijas varasiestādes oficiāli apstiprināja vairāku veco ļaužu pansionātu iemītnieku nāvi pēc Pfizer-BioNTech vakcīnas saņemšanas, bet Re:Baltica / Re:Chek jau 19.01.2021 “faktčeko”, ka “nav pierādījumu, ka norvēģu seniori miruši vakcīnas dēļ”. Pēc tam vēl 26.01.2021 “nav pamata saistīt Norvēģijas senioru nāves ar vakcīnu”, bet 07.04.2021 jau “nav pamata apgalvojumam, ka veco cilvēku nāves Valkā saistītas ar vakcīnu”.

Šāda Re:Baltica rīcība nav unikāla un tā iekļaujas globālajā farmācijas industrijas un to intereses aizstāvošo žurnālistu, ārstu un ierēdņu oficiālās dezinformācijas plūsmā, bet tā uzskatāmi parāda arī Re:Baltica cinisma, bezatbildības un cietsirdības pakāpi, kā arī to, ka cilvēka dzīvība šīm dāmītēm neko nenozīmē.

Izskatās, ka cilvēku skaits, kuri ASV un ES ir nomiruši pēc vakcīnu saņemšanas, ir mērāms jau tūkstošos. To vidū ir arī vakcinācijas aģitētāji kā, piemēram, MSNBC TV personība Midwin Charles. Par daudzām nāvēm kļūst zināms no sociālajiem tīkliem pat neskatoties uz intensīvu to cenzēšanu (piemēram, Ikara Runģa ieraksti par tēva nāvi pēc AstraZeneca vakcīnas saņemšanas no Facebook tika izdzēsti). Par šādiem gadījumiem visbiežāk ziņo dažādi alternatīvo ziņu kanāli, kurus oficiālās struktūras nu dēvē arī par dezinformatoriem. Ar atsaukšanos uz EudraVigilance un VAERS datiem tiek pat minēti skaitļi, kuri kopsummā tuvojas vai pārsniedz desmit tūkstošus mirušo. Bet oficiāli jebkāda plaši izskanējušo nāves gadījumu saistība ar vakcināciju joprojām tiek intensīvi noliegta (izņemot dažus AstraZeneca gadījumus) ar argumentāciju “nav pamata”, “nav saistības”, “nav pierādīts”. Un masīva vakcinācijas propaganda un uzspiešana turpinās. Arvien izteiktāk kļūst saskatāma tendence, ka tie globālie spēki, pie kuriem pieder un/vai kurus atbalsta “faktu pārbaudītāji”, ir gatavi iet pāri līķiem un praktiski to arī dara. Arī Re:Baltica.

Tomēr tikai informatīva (dezinformatīva) ietekme nebūt nav vienīgais neoliberālo struktūru iedarbības veids uz sabiedrību. Ir arī citi, kuri arvien vairāk un izteiktāk sāk pieņemt represīvas formas.

Sociālam tīklam Facebook jau labu laiku ir faktisks globāls monopolstāvoklis. Uz 2021.gada sākumu Facebook bija vairāk kā 2,8 miljardi lietotāju (Latvijā apmēram 900 tūkstoši). Tie ir cilvēki, kuri izmanto kādu no daudzajām Facebook funkcijām, tāpēc atrodas tajā un visa cita starpā arī redz to informāciju, kuru Facebook platformā ir radījuši un izplata citi lietotāji. Tādējādi Facebook ir milzīgs, lai neteiktu vairāk, informācijas izplatības potenciāls. Šo potenciālu 2016.gada vēlēšanu kampaņas laikā veiksmīgi izmantoja Donalds Tramps.

Lai nepieļautu gan Trampa pārvēlēšanu, gan arī citas tamlīdzīgas politiskas anomālijas, Facebook un citu nozīmīgāko sociālo tīklu vadība tika piespiesta ieviest savās platformās lietotāju satura un tā izplatības ierobežošanas sistēmu. Ja vēl 2006.gadā Marks Cukenbergs, pat neskatoties uz viņam izteiktajiem draudiem, kategoriski atteicās dzēst pravieti Muhamedu izkariķējošas un izsmejošas karikatūras, stāstot, ka vārda brīvība viņam esot vērtība, tad 2020.gadā Cukenbergs ieviesa pietiekami prastu un primitīvu lietotāju satura cenzēšanas sistēmu, bet 2021.gada sākumā bloķēja piekļuvi Facebook tobrīd esošajam ASV prezidentam Donaldam Trampam.

Šīs cenzēšanas sistēmas ietvaros Facebook izveidoja “apšaubāmu ierakstu” automātiskas identifikācijas sistēmu, kura noteiktos gadījumos šos ierakstus automātiski dzēš vai padara grūtāk izplatāmus, bet citos gadījumos šī informācija tiek nodota speciāliem cilvēkiem – “Facebook faktu pārbaudītājiem”, no kuru slēdziena tad ir atkarīgs, kāds ierobežojums tiks uzlikts konkrētam ierakstam. Tāpat ierobežojumi var skart visu lietotāja kontu (profilu), līdz pat piekļuves bloķēšanai un profila dzēšanai. Līdzīgu sistēmu Youtube platformā ieviesa Google un šāda pieeja sāk izplatīties citās IT platformās.

“Facebook faktu pārbaudītāju” funkcija tika nodota ne kam citam kā neoliberālajiem žurnālistiem, tiem pašiem “faktu pārbaudītājiem”, kuriem ir attiecīgi “centri” un interneta mājaslapas. Šī acīmredzamā politiskā un ideoloģiskā disproporcija visa cita starpā aktīvi tika apspriesta arī ASV Kongresā.

Par Facebook latviešu valodas satura galvenajiem “faktu pārbaudītājiem” kļuva Re:Baltica, lai gan šo statusu ieguva arī viens otrs portāla Delfi satura radītājs (portāla Delfi ilggadīgais redaktors Ingus Bērziņš ir Ingas Sprinģes bijušais vīrs). Tādā veidā Re:Baltica (un citi neoliberālie žurnālisti) ieguva reālu varu pār lielu skaitu lietotāju (viņu virtuālajiem profiliem un to saturu), kā arī reālu politisku varu un reālu citu mediju cenzēšanas varu (iespēju ietekmēt savu kolēģu un konkurentu satura izplatību Facebook, kas arī jau tiek praktizēts). Un viņu brīžam murgainie “faktu pārbaudes” apcerējumi kļuva par formālu apsūdzības rakstu, uz kura pamata tiek veikta viena vai otra virtuālā profila iespējas (tiesības) ierobežojoša darbība. Pagaidām tas notiek pārsvarā tikai sociālajos tīklos, bet ir jau saskatāma tendence šiem procesiem izvērsties reālās valsts pārvaldes struktūru ierosinātās lietās.

Re:Baltica nodarbojas ar viltus ziņu problemātiku kā minimums kopš 2016.gada, kad tika publicēts pirmais šai tēmai veltīts raksts “Kā nopelnīt naudu ar viltus ziņām”. Sākotnējās Re:Baltica darbības cīņā ar viltus ziņām pamatojās sapratnē, ka viltus ziņas ir apzināta (negodīga) nepatiesas informācijas radīšana un izplatīšana. Uzmanība tika vērsta pirmkārt uz mantkārīgos nolūkos radītām viltus ziņām (šo gadījumu tad arī apskatīsim), kā arī, protams, neiztika bez politikas un bez vēršanās pret Krievijas ietekmi, kas vairs nebij tik korekti noformulēta.

2018.gada jūlijā interneta vietnē “redzams.net” tika ievietota ziņa, ka ir sabrucis tirdzniecības centrs Alfa un ka ir cietušie. Šī viltus ziņa guva plašu izplatību sociālajos tīklos. Reaģējot uz to, tobrīdējais Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (Vienotība) paziņoja, ka darīs visu iespējamo, lai šīs viltus ziņas publicētāju identificētu un aizturētu. 20.08.2018 Re:Baltica publicēja trīs viltus ziņu tēmai veltītus rakstus “Tu nekad neticēsi, kas notika pēc tam… “, “MELNAIS SARAKSTS: kā bloķēt viltus ziņas Facebook” un “Nevienam nav aizliegts būt stulbam”, kuros tika aprakstīta “klikšķu biznesmeņu” informācijas kanālu struktūra, izveidots to saraksts un tika publicēta to saukšanas pie atbildības analīze.

23.08.2018 portālā LSM.lv tika publicēta ziņa par šo gadījumu, kurā toreizējais Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis (tagad – “Jaunā Vienotība”) sacīja: “Informācijas apritei šodien ir gaismas ātrums, un, kā redzams, tā sasniedz mērķi. Un cenzēt, atturēt, aizslēgt, nogriezt ir diezgan nereāli. (…) Pateikt, ka policija būs tā, kas visu to atrisinās, protams, ne. Bet mēs sākām izmeklēšanu, un nav aiz kalniem tas brīdis, kad nāksim ar paziņojumu par to, kas tas ir, kas to dara un kāpēc. (…) Šo ugunsgrēku mēs nodzēsīsim, bet, protams, nāks nākamie.” Raksts tika nobeigts ar Ķuža pausto, ka “jādomā par izmaiņām likumos”. Un jau nākamajā dienā (24.08.2018) plaši tika izziņots par viltus ziņu izplatītāja Nika Endziņa aizturēšanu.

Šis apraksts tiek dots ne jau tādēļ, ka konkrētā vēršanās pret šādu viltus ziņu izplatītājiem būtu uzskatāma par negatīvi vērtējamu, bet gan tādēļ, ka tā labi parāda noteiktu Re:Baltica un Valsts policijas sadarbību, kas apskatāmās tēmas kontekstā potenciāli var arī izvērsties vairs ne tik sabiedriski akceptējamās darbībās. Pie tam arī šo šķietami pozitīvo Re:Baltica darbību gadījums parāda tās politisko angažētību, jo patiešām neapstrīdami viltus ziņu radītāji un izplatītāji tiek salikti kopā ar “grupējumiem un lapām ar politisku ievirzi”, kam vairs nav tik viennozīmīgs raksturs, pie tam viens no šiem grupējumiem tika pat saistīts ar Aivaru Lembergu.

2020.gada novembra beigās internetā parādījās un sociālajos tīklos plaši izplatījās Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcas stacionāra Gaiļezers feldšeres Marinas Kornatovskas ieraksts, kurā viņa asi kritizēja masku nēsāšanu, Covid vakcīnas, kā arī Covid slimnieku ārstēšanu Gaiļezerā. 02.12.2020 bijušais Zaļās partijas Rīgas nodaļas vadītājs un Tautas varas frontes dibinātājs Valentīns Jeremejevs publicēja video interviju ar Marinu Kornatovsku, kurā apsprieda šos jautājumus. Vēlāk Kornatovska publicēja vēl vienu video. Jau 03.12.2020 Re:Baltica / Re:Chek publicēja rakstu “Gaiļezera feldšerei nav taisnība – vakcīnas ir pārbaudītas, maskas nenogalina un par Covid-19 pacientu bērēm nemaksā”, kurā tiek teikts, ka Veselības ministre Ilze Viņķele (Ingas Sprinģes draudzene) nosauca vienu no feldšeres apgalvojumiem par viltus ziņu, bet Valentīns Jeremejevs tiek nodēvēts par “dezinformācijas izplatītāju”. Bet 09.12.2021 tika plaši izziņots, ka saistībā ar “viltus ziņu izplatīšanu” Valsts policija ir aizturējusi Valentīnu Jeremejevu un Marinu Kornatovsku. Savukārt 11.12.2020 Re:Baltica publicēja rakstu “Kam un kāpēc par viltus ziņu izplatīšanu draud kriminālatbildība?”, kurā tiek skaidrots uz kāda krimināllikuma panta pamata un kādos gadījumos var tik saukti pie atbildības “viltus ziņu izplatītāji”.

Šis notikums vairs nav tik viennozīmīgi vērtējams kā “klikšķu biznesmeņu” gadījums, jo Valentīns Jeremejevs ir politiķis (visa cita starpā, konservatīvus uzskatus paudošs politiķis) un tāpēc, ka Kornatovskas apgalvojumiem ir liecības pazīmes par nopietniem kriminālnoziegumiem. Lūk, kā viņas teikto atstāsta Re:Baltica: “viņas kolēģi slimnīcā nevis palīdz, bet ar apšaubāmu medikamentu pasliktina Covid-19 pacientu stāvokli, un viņi tāpēc mirst.” Bet, lūk, aģentūras LETA publicēts Kornatovskas citāts un atstāsts: “ “Tajā ārstēšanā, kas tiek nozīmēta pneimonijas slimniekiem, ārstēšanas algoritms ir aizdomīgs un nesaprotams. Es redzu citu klīnisko ainu, bet man ir aizdomas, ka tas nav vīrusa saasinājumu dēļ, bet dēļ tā, kas tiek darīts ar pacientiem ārstēšanas laikā,” norādījusi feldšere. Pēc viņas domām, tiek eksperimentēts, kā ātrāk nogalināt vai radīt iespaidu, ka cilvēks ir izārstēts.”

Tikai no šiem atstāstiem kļūst skaidrs, ka Marina Kornatovska publiski apvainoja RAKUS noziedzīgā nolaidībā ar smagām sekām vai iespējamā masu slepkavībā. Tas ir ļoti nopietns apgalvojums un tāpēc no vienas puses Valsts policijas rīcība var tikt uzskatīta par pamatotu, ja ir droši zināms, ka feldšere melo, bet vai tiešām tas tā ir? Vai Valsts policija pēc būtības pārbaudīja šīs iespējamās liecības atbilstību patiesībai? Pēc tālākas notikumu attīstības gaitas spriežot, – nē. Viņa tika apcietināta un ar viņu tika veiktas pārrunas, kuru laikā tā acīmredzot “visā” “atzinās”, kādēļ arī uzreiz tika atbrīvota (atšķirībā no Jeremejeva, kurš ieslodzījumā pavadīja nepilnas divas nedēļas).

Bet saskaņā ar likumu Valsts policijai Kornatovskas apgalvojumi bija jāpārbauda. Jo vairāk tāpēc, ka no COVID19 mirušo skaits tobrīd tik tiešām strauji pieauga, pie tam, relatīvi straujāk nekā kaimiņvalstīs un statistiski neatbilstoši iepriekšējo laika periodu saslimušo-mirušo skaita attiecībai. Šādu anomāliju kā reiz var labi izskaidrot ar slimnīcas vadības, kāda ārsta vai ārstu grupas iespējamo nolaidību vai pat noziedzīgu rīcību. Pie tam publiski ir izskanējusi arī cita informācija, kura netieši runā par labu feldšeres šaubām.

Tālāk viena cita gadījuma izklāsts, kurš iespējams nav tieši saistīts ar Re:Baltica, bet kurš labi parāda to bīstamo tendenci, kurā attīstās cīņa ar dezinformāciju.

22.02.2021 uz “Informācijas aģentūras” oficiālo pastkasti tika atsūtīta vēstule ar interesi izvietot “Informācijas aģentūras” interneta vietnē rakstu. Notika sarakste. Vēlāk izrādījās, ka rakstītājs bija LTV raidījuma “4.studija” žurnālists, kura materiāls 11.03.2021 tika publicēts portālā LSM.lv. Tā pamatā ir vienas skatītājas paustās bažas par e-pastos saņemamajiem sūtījumiem. Zīmīgi, ka dāma šādas ziņas saņēma nepilnus divus gadus, pret to ne reizi nebija iebildusi un neizmantoja arī iespēju vispār atteikties no ziņojumu saņemšanas, kuri tiek izsūtīti, izmantojot publisku e-pastu izsūtīšanas platformu, kas katram adresātam piedāvā šādu iespēju. Tāpat pieminēšanas vērts ir apstāklis, ka šai dāmai ir bijusi profesionāla sadarbība ar ASV vēstniecību.

Kā ekspertu “4.studija” pieaicināja Rīgas Stradiņa universitātes profesori Andu Rožukalni, kura, pārāk neapgrūtinot sevi ar pamatojumu, apgalvo, ka darīšana ir ar “ļoti tipisku maldinošas, melīgas informācijas vietni, kura izliekas, ka tā ir nopietns medijs.” Savukārt pašā rakstā vairākkārt tiek runāts par viltus ziņām, tādējādi asociējot “Informācijas aģentūru” ar viltus ziņām. Bet ne tas ir galvenais. Sižetā tiek pausta doma, ka par šādām ziņām esot jāziņo, pieminot Valts Policiju un Datu valsts inspekciju. Žurnālists sazinās arī ar Datu valsts inspekciju un no tās pārstāvja atbildes var secināt, ka no Inspekcijas tika sagaidītas noteiktas procesuālas darbības. Datu valsts inspekcija šoreiz apbēdināja un ieteica vienkārši atteikties no ziņojumu saņemšanas. Tomēr kopējo procesu attīstības tendenci šis gadījums parāda pietiekami labi – ziņot un sodīt.

Vēl jāpiebilst, ka pēdējā laikā jau ir izskanējuši paziņojumi, ka dezinformācijas izplatītāji tikšot saukti pie atbildības. Tātad deklaratīva dezinformācijas apkarošana pamazām un pakāpeniski sāk pieņemt represīvu formu.

Bet tagad apskatīsim to dezinformācijas sapratni, kuru izmanto cīņai ar dezinformāciju. Uz 04.05.2021 Google meklētājā Autors atrada vienu ierakstu latviešu valodā, kurā ir definēts, kas ir dezinformācija. Tas ir portālā Delfi 15.05.2019 ievietots apmaksāts raksts “Iepazīsties – dezinformācija!” Raksta ievietotājs nav norādīts, bet no satura var secināt, ka tā ir kāda ar NATO un/vai ES saistīta valstiska vai nevalstiska struktūra. Dezinformācija tur ir definēta šādi: “Dezinformācija ir nepatiesa informācija, ko var atpazīt pārbaudot un pret to attiecoties kritiski – piemēram, izvērtējot faktus, informācijas sniedzēju, veidu, kādā informācija pie jums nonākusi. Dezinformācija tiek apzināti sagatavota un izplatīta, lai tīšām maldinātu sabiedrību.”

No šīs definīcijas nepārprotami izriet, ka dezinformācija ir melošana apzinātas nepatiesas informācijas sniegšanas sapratnē. Attiecīgi cīņai pret dezinformāciju var izmantot visu to tiesisko un organizatorisko arsenālu, kāds ir pieejams cīņai pret nepatiesu informāciju. Tomēr gan pašas definīcijas paskaidrojošais teksts, gan tālāk rakstā minētais, gan arī apstāklis, ka tiek izmantots pavisam jauns termins sena un visiem saprotama esoša termina vietā dod pamatu šaubīties vai šī ir vienīgā dezinformācijas sapratne.

Tā kā raksts izskatās ir domāts plašai sabiedrībai, par kuru ir šaubas, ka tā ir spējīga atpazīt dezinformāciju, ir saprotama vēlme definīcijā norādīt vienkāršotus dezinformācijas atpazīšanas paņēmienus. Tomēr ir jānorāda, ka piedāvātais dezinformācijas atpazīšanas veids var būt stipri kļūdains. Bez šaubām dezinformāciju var atpazīt “izvērtējot faktus, informācijas sniedzēju, veidu, kādā informācija pie jums nonākusi” un tajā visā pats galvenais ir tieši faktu izvērtēšana. Savukārt informācijas sniedzēja un ziņojumu nodošanas veidam dezinformācijas noteikšanā ir kā minimums otršķirīga nozīme. Tai pat laikā tam ir pirmšķirīga nozīme, ja ir nepieciešams panākt, lai cilvēki, nevis atpazīst dezinformāciju kā tādu, bet gan konkrētu valstu un politisku spēku “nepareizo dezinformāciju”, bet uzticētos “pareizajai dezinformācijai”. Un, kā jau tika parādīts, arī faktu izvērtēšana var būt ārišķīga un dezinformatīva.

Tāpēc ir pamats šaubīties vai šī definīcija ir paredzēta cilvēku izglītošanai, lai tie patiešām labāk spētu atpazīt dezinformāciju. Un šīs šaubas netieši tiek apstiprinātas pašā rakstā, kur ir teikts arī sekojošais “Reaģējot uz dezinformācijas izaicinājumiem virtuālajā vidē, vairāki ietekmīgākie sociālo mediju platformu uzturētāji, kuru vidū ir arī “Twitter”, “Facebook” un “Google”, 2018. gada oktobrī brīvprātīgi apņēmās darīt ko lietas labā, lai mazinātu iespēju ar dezinformācijas palīdzību maldināt iedzīvotājus.” Tātad, runa vairs nav par melošanu (nepatiesu informāciju), bet kā minimums jau par maldināšanu, un tas ir pavisam cita apjoma tvērums ar visām no tā izrietošajām sekām.

Tas dod pamatu secināt, ka eksistē vēl kāda cita dezinformācijas sapratne, kura publiski netiek izpausta, un šai gadījumā ir darīšana ar manipulācijas veidu, kad vienam terminam ir divas vai vairāk nozīmes, viena no kurām (eksotēriskā) ir paredzēta maz ko saprotošam sabiedrības vairākumam, bet cita (vai citas) ir ezotēriska un ir domāta šaurākam savējo lokam. To, ka tas tā varētu būt, netieši apliecina cīņai ar dezinformācijai veltīto ES oficiālo dokumentu saturs, kur riņķī apkārt tiek lietots dezinformācijas termins, bet pati dezinformācijas definīcija izpaliek.

Tātad, jau tagad ir skaidri saskatāms, ka cīņa ar dezinformāciju ir dezinformatīva, ka to veic cilvēki un struktūras, kuri formāli vai pārliecības dēļ pieturas neoliberāliem ideoloģiski – reliģiskajiem uzskatiem, un ka šī cīņa pamazām sāk pieņemt represīvas izpausmes. Latvijā līdz šim tas nebija tik skaidri saskatāms, bet ASV un citās Rietumvalstīs šie procesi ir aizgājuši daudz tālāk, un tur notiekošais ir patiesi satraucošs jebkuram racionāli domājošam cilvēkam, neatkarīgi no viņa politiskajiem uzskatiem, rases, tautības, dzimuma, sociālā statusa un iespējams pat seksuālās orientācijas.

Šo parādību, kura pagaidām vēl tikai sāk izvērsties, var saukt par neoliberālo fašismu, var par neoliberālo totalitārismu, bet noteikti pareizs un tās būtību pietiekami precīzi raksturojošs apzīmējums ir neoliberālā inkvizīcija. Un tā tas ir, neskatoties uz to, ka neoliberālisms un kristietība ir divi ideoloģiski – reliģiski pretstati un ka savulaik vēsturiskā Svētā inkvizīcija deklaratīvi cīnījās gan pret liberālismu, gan pret tām sabiedriskajām grupām, kuras mūsdienās izmanto neoliberālās idejas. Lai gan, kā jau tika minēts, ir eksperti, kuri saskata tiešu neoliberālo parādību saistību ar vēsturisko Svēto inkvizīciju, tāpēc neoliberālās inkvizīcijas termina izmantošana ir vēl jo pamatotāka.

Sapratne, ka mums ir darīšana tieši ar inkvizīciju (kā minimums metodoloģisku), ļauj saskatīt notiekošo procesu attīstības tendences, prognozēt notikumu attīstības gaitu un attiecīgi, mēģināt to ietekmēt, lai mainītu virzienu vai vismaz iespējami minimizētu pesimistiskāko scenāriju realizēšanos.

Uz doto brīdi oficiālā propaganda intensīvi runā par dezinformācijas antisabiedrisko dabu un dēmonizē mistiskus dezinformatorus, bet politiķi un ierēdņi domā kā tad lai cīnās ar šo nesaprotamo dezinformāciju. Bet iet jau plašumā arī reāla cīņa ar dezinformāciju, kura nu ir izvērtusies daļas lielāko sociālo tīklu satura cenzēšanā. Un pamazām jau daži konkrēti “dezinformatori” tiek saukti pie tiesiskas atbildības.

Procesa loģika prasa, lai cīņa ar dezinformāciju tiktu intensificēta. Tas nozīmē, ka sociālie tīkli ir jācenzē vairāk un plašāk, ka ir jāsāk “vērt ciet” “dezinformatoru” interneta mājas lapas un ka ir jāizvērš plašumā konkrētu dezinformācijas izplatītāju tiesiska sodīšana. Ja tā tas tiks darīts, tad uz kādu brīdi tiks panākts relatīvs sabiedriskais klusums, kāds ir raksturīgs valstīs ar stabilu totalitāru pārvaldi. Bet tā sekas būs noteikta sabiedrības pielāgošanās notiekošajam, kuras ietvaros sabiedrības uzticība valsts varai un oficiālai informācijai krasi samazināsies (un kļūs neredzama un nekontrolējama), “dezinformatori” pilnībā pāries uz dezinformācijas izplatīšanu sadzīviskā līmenī (zaudējot daļu efektivitātes, bet pilnībā saplūstot ar tautas masām un kļūstot daudz grūtāk identificējamiem), sabiedrības attieksme pret dezinformāciju kļūs ne tikai toleranta un atbalstoša, bet tā sāks līdzināties reliģiskai pārliecībai (oficiālai informācijai gandrīz absolūti neticēs, bet dezinformācijai gandrīz absolūti ticēs), kā arī uz neapmierināto ar notiekošo rēķina krasi pieaugs aktīvu “dezinformatoru” skaits, jo tas būs vienīgais reālais veids kā paust savu neapmierinātību un vismaz sev radītu apziņu, ka mēģini kaut ko darīt labdabīgas sabiedrības attīstības labā.

Ja būs nonākts tik tālu, tad turpmākā procesa loģika prasīs, ka ir vēl vairāk jāpastiprina cīņa ar dezinformāciju, kā arī ar ļaunajiem un bīstamajiem “dezinformatoriem”, izvēršot šo cīņu jau sadzīviskā līmenī un pastiprinot sodus par dezinformācijas izplatīšanu. Tas nozīmē, ka tiks uzsākta plaša slepeno palīgu tīkla izmantošana, lai identificētu “dezinformatorus”. Un viņi tiks identificēti un sodīti. Tādā veidā sākumā sabiedriskie procesi tiks nedaudz stabilizēti, bet iepriekš minēto tendenci tas tikai pastiprinās. “Dezinformatoru” kļūs vēl vairāk un viņiem ticēs vairāk, valsts varu un tās atbalstītājus sāks dziļi neieredzēt un nicināt, plaši zels “Ēzopa valoda” un sāks parādīties jau bruņotas pretestības un/vai asinsatriebības gadījumi (kuri nekavējoties tiks nodēvēti par teroristiskiem un izmantoti sodu un represiju pastiprināšanai).

Tālākā procesa loģika liks kāpināt sodus par dezinformācijas izplatīšanu un jebkāda veida palīdzību “dezinformatoriem”. Ejot pa šo ceļu, pēc kāda laika tiks konstatēts, ka nepalīdz vairs pat nāvessodi, un tad kā pēdējais soda kāpināšanas veids būs nāvi aizstāt ar mokošu nāvi. Ar to atdzimšanas process noslēgsies un būs absolūti korekts faktoloģisks pamats runāt par neoinkvizīciju saskaņā ar visiem zinātniskā izklāsta formas standartiem (kuru tad vairs nebūs). Bet nez vai pat starp mūsdienu neoliberāļiem atradīsies daudz tādu neprāšu, kuri gribētu veikt šādu sociālu eksperimentu un to piedzīvot. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šādā situācijā neoliberālā inkvizīcija jebkurā mirklī varēs pārtapt par vienalga kādas ideoloģiski – reliģiskas koncepcijas Svēto inkvizīciju, kura, labojot savu it kā kļūdu, un par prieku daudz cietušajai sabiedrībai, masveidā metīs sārtos un spraudīs uz mietiem “neoliberālās raganas”.

Tāpēc ir atklāts jautājums, kad, turpinoties esošām tendencēm, globālie neoliberālie spēki nonāks līdz tādam ārprāta stāvoklim, kad savus oponentus sāks “dedzināt” un “sist krustā”?! Un, vai nonāks vispār, jo pagaidām šis process vēl ir apstādināms, un gan sabiedrība kopumā, gan atsevišķi cilvēki ar savu rīcību un pat attieksmi vēl var to nepieļaut. Bet tādēļ visa cita starpā ir jāsaprot, kas ir dezinformācija, jāprot to identificēt un jāspēj noteikt tās labdabības vai ļaundabības pakāpi.

Izzinoša domāšana kā dezinformācijas atpazīšanas un novērtēšanas priekšnosacījums

Izziņas spējas un izzinoša domāšana visos laikos ir bijusi viena no svarīgākajām cilvēka kompetencēm, no kuras esamības var būt atkarīga cilvēka labklājība, pārticība, veselība un pat dzīvība. Jo īpaši tā tas ir mūsdienu informācijas laikmetā. Ja cilvēks spēj adekvāti novērtēt realitāti, saprast kurš, kāpēc, kādā veidā un cik lielā mērā viņu mēģina dezinformēt, un novērtēt katras dezinformācijas un dezinformatīvās epizodes dabu, tad viņš spēs pieņemt konkrētai situācijai atbilstošāko lēmumu, optimāli pielāgoties valdošajām tendencēm un pat ietekmēt tās sev vēlamajā virzienā. Ja šādas sapratnes nav, tad cilvēks agri vai vēlu kļūs par vienas vai otras dezinformācijas upuri.

Dezinformācijas atpazīšanā un novērtēšanā pats svarīgākais ir attīstīta loģiskā un analītiskā domāšana, kā arī dzīves pieredzes un zināšanu faktoloģiskā bāze. Tas kopā dod iespēju cilvēkam laika gaitā atbrīvoties no jebkuras dezinformatīvas sistēmas valgiem. Un tā kā dzīves pieredze un zināšanas nāk ar gadiem, tad galvenā patiesības izziņu nodrošinošā īpašība ir loģiskā domāšana, kuru skolas gados izkopj intensīva matemātisku uzdevumu risināšana, bet jaunībā to var pilnveidot un attīstīt, arī apgūstot loģiku (tāpēc loģikas mācību priekšmetu pilnā apjomā būtu lietderīgi apgūt visiem vidusskolas, profesionālās izglītības iestāžu un augstskolu pirmo kursu apmācāmajiem). Ja loģiskā domāšana cilvēkam ir vāji attīstīta, tad…. viņš pat “baznīcā dabūs pērienu”. Šādiem cilvēkiem ir grūti palīdzēt.

Lai cilvēkam varētu attīstīties izzinoša domāšana, viņam, pirmkārt, ir jābūt zinātkāram. Viņam ir jāgrib uzzināt patiesību par to realitātes daļu, par kuru viņš iegūst vai uztver informāciju. Un, gribot uzzināt, viņam pašam sev ir jāuzdod daudzi “kāpēc?”. Kāpēc tā, kāpēc šitā, kāpēc ne savādāk? Un pašam arī jācenšas atbildēt uz šiem pašuzdotajiem jautājumiem. Ja tā dara, tad cilvēks vienmēr nonāks pie kaut kāda paša skatījuma par uztveramo objektu, kas sākotnēji visbiežāk būs daļēji vai pilnībā kļūdains.

Tālāk cilvēkam ir jāsaprot savas sapratnes un zināšanu ierobežoto dabu (nesamierinoties ar to un joprojām vēloties “visu zināt”), viņam ir jāšaubās un ir jābūt gatavam pārvērtēt savus uzskatus, un tos mainīt, ja tam tiek rasts pietiekams pamatojums. Ir nepārtraukti jāsalīdzina savi uzskati ar realitāti, un jākoriģē uzskati atbilstoši realitātei (nevis otrādi kā reizēm var sagribēties darīt). Ja tas izdodas, tad, pateicoties atbildēm uz daudzajiem kāpēc, cilvēks samērā ātri caur sevi sāks izlaist pietiekami daudz faktu, teoriju un uzskatu sistēmu, apgūstot tās un iegūstot neaprakstāmu to sapratnes pieredzi. Un tādā veidā cilvēks atrod patiesību, pietuvojas patiesībai vai saprot, kas pilnīgi noteikti nav patiesība. Tas tad rada to individuālās pieredzes (izziņas) faktoloģisko pamatu, bez kura esamības cilvēka apziņa grimst visaptverošās dezinformācijas purvā, un viņš neko nesaprot pat tad, kad tam visa nepieciešamā informācija ir pieejama.

Šajā domāšanas un izziņas procesā var izdalīt dažas domāšanas tehnikas, kuras palīdz pietuvoties patiesībai un saprast to, kas nav patiess.

*) Jācenšas saprast deklaratīvo loģiku. Tas nozīmē, ka ir jānotic vai drošības pēc – it kā jānotic (“pieņemsim, ka ir tā…”) izzināmā objekta pašdeklarācijai un jāmēģina savā prātā izveidot pilnu tā uzskatu sistēmu.

*) Jāveic loģiskā turpināšana. Tas nozīmē, ka ir loģiski jāpaturpina izzināmā objekta pašdeklarācija, lai saprastu tā deklarāciju loģiskās attīstības iespējamos virzienus (te gan būtiski ir nesaputroties un paturēt prātā, ka loģiskā turpinājuma rezultāts ir paša izzinošā subjekta secinājumu produkts).

*) Jāmeklē loģiskās kļūdas. Tas nozīmē, ka ir jāpārbauda izzināmā objekta pašdeklarācija uz loģisko kļūdu esamību un, ja tādas ir, tās sev prātā ir jānofiksē un jācenšas saprast to dabu (ar daudzajiem “kāpēc?”).

*) Jāfiksē vēsturiskās izmaiņas un jācenšas saprast to dabu. Tas nozīmē, ka ir jācenšas atcerēties iepriekš notikušo, agrāk stāstīto un pateikto. Tādēļ ir jāinteresējas par vēsturi, regulāri pilnveidojot savu vēsturisko notikumu sapratni, kā arī personiskām vajadzībām ir jāizveido un jāuztur faktoloģisko notikumu bibliotēka (jāsaglabā ieinteresējušās grāmatas, avīzes, žurnāli, rakstu izgriezumi un tas pats ir jādara ar elektroniskajiem ziņojumiem, rakstiem, grāmatām un cietiem failiem (saglabājot arī zīmīgākos ekrānšāviņus)). Un visa jaunākā informācija un pašdeklaratīvie objekti ir prātā jāsalīdzina ar iepriekš notikušo vai teikto, nepieciešamības gadījumā atsvaidzinot atmiņu ar ielūkošanos bibliotēkā. Šādas salīdzināšanas rezultātā jāmēģina saprast izzināmās parādības likumsakarības un fiksēt pretrunas, cenšoties saprast to dabu (ar daudzajiem “kāpēc?”).

*) Jāiejūtas citu vietā. Jāiedomājas, “kā darītu es cita apstākļos un cita vietā?”, “kā justos es cita apstākļos un cita vietā?”. Tas palielina iespēju labāk saprast citus, viņu motīvus, domu gaitu, rīcības loģiku. Tai skaitā ļauj mēģināt ieskatīties nedeklarētajā un slēpjamajā.

*) Jāmeklē, jāpiemēro un jāpārbauda analoģijas. Labākai izzināmo parādību sapratnei jāmeklē un jāpiemēro analoģijas no labāk zināmām un saprotamām jomām. Un tās jāpārbauda, teorētiski pārdomājot un ilgstoši novērtējot tās atbilstību.

*) Jācenšas formulēt un pārbaudīt likumsakarības. Vērojot un izzinot parādības, jācenšas pašam formulēt iespējamās likumsakarības, kuras ir jāpārbauda teorētiski pārdomājot un ilgstoši novērtējot to atbilstību realitātei.

*) Jāmācās no vēstures. Atbilstoši pagātnes notikumi un likumsakarības pēc analoģijas jāpiemēro šodienai (izzināmajām parādībām), jānovērtē, cik izteikta ir vēsturiskās atkārtošanās tendence (cik pamatota ir attiecīgā vēsturiskā analoģija) un tā jāpārbauda, teorētiski pārdomājot un ilgstoši novērtējot tās atbilstību. Tiesa, ir jāņem vērā, ka vēsture tieši un precīzi atbilstoši pagātnes notikumiem neatkārtojas. Mācīšanās no vēstures dod iespēju prognozēt tālāko attīstību, ja līdzīgas tendences agrāk jau ir izpaudušās.

*) Jāmēģina aptvert visa parādības kopa. Viena no būtiskākajām izziņas procesa nepilnībām, kuras rezultātā tiek pieļautas kļūdas vai netiek sasniegts izziņas relatīvais maksimums, ir objektīva vai subjektīva nespēja aptvert visu izzināmās parādības kopu, vēršot izzinošu uzmanību tikai uz daļu no parādības. Šo izziņas problēmu plaši izmanto arī manipulēšanā ar cilvēku apziņu. Pirmkārt, ir jāzin, ka šāda problēma pastāv un iespēju robežās ir jāminimizē tās izpausme. Plašākā skatījumā tas nozīmē, ka ir jācenšas būt iespējami universālam (jāmēģina apgūt nozīmīgāko jomu pamati, to filozofija) un izziņas procesā jāizmanto sistēmiska pieeja.

*) Jāizšķir galvenais un jāatsijā liekais. Daudzu faktu, faktoru, apsvērumu un informācijas pārbagātībā jāspēj noteikt pats galvenais, būtiskākais, kas nosaka izzināmā objekta un likumsakarību dabu. Ja šīs spējas nav, tad cilvēks nogrimst otršķirīgos vai nesvarīgos sīkumos un no lietu būtības maz ko saprot.

*) Izzināmie objekti ir jāklasificē. Izzināmajiem objektiem ir jānosaka būtiskākās to īpašības vai pazīmes un pēc tām tie ir jāsadala grupās (klasēs), kuras labākai sapratnei var sakārtot hierarhiskā koka veidā. Tas dod iespēju labāk pārskatīt un labāk orientēties lielā informācijas vienību daudzumā, labāk saprast konkrēto objektu vai parādību, kā arī uzlabot prognozēšanas precizitāti, jo objektiem ar vienādām būtiskajām īpašībām / pazīmēm ir līdzīgas vai vienādas sevis izpaušanas tendences. Tomēr jāsargās, lai objektu īpašības vai pazīmes tiktu noteiktas precīzi un tās tik tiešām būtu būtiskas, pretējā gadījumā klasifikācija var būt nevajadzīgi un traucējoši apjomīga, neprecīza, bezjēdzīga un izziņas procesam kaitējoša.

*) Jāmācās no gudrākiem cilvēkiem. Nepārtraukti jāmeklē cilvēki, kuri ir gudrāki par pašu, jāklausās, ko viņi saka, jāskatās, ko tie dara, jānovērtē viņu morālā stāja. Jāmācās no gudrākiem cilvēkiem, jācenšas viņiem līdzināties un pārspēt tos, tai pat laikā jāpieiet viņu paustajam kritiski, viss pašam ir jāpārdomā, jāpārpārbauda un cītīgi jāmeklē iespējamās kļūdas vai neatbilstības realitātei, kas jāņem vērā. Jāsargā kļūt par “guru” vai tā mācību adeptu, jo līdz ar to patstāvīga izziņa kļūst ievērojami apgrūtināta vai vispār kļūst neiespējama.

*) Nedrīkst zaudēt paškritiku un ieslīgt dogmatismā. Tā kā izzinošā domāšana ir saistīta ar nepārtrauktu operēšanu ar pieņēmumiem un versijām, kuru patiesuma pakāpe līdz galam nav zināma, ir ļoti būtiski nepārtraukti uzturēt augstu personiskās (individuālās) paškritikas līmeni. Tāpēc visu laiku pašam savi uzskati ir jākritizē un kā pret lielu vērtību ir jāizturas pret jebkuru ārēju kritiku. Ja cilvēkam nav pietiekams paškritikas līmenis vai arī tiek sasniegti intelektuālo spēju griesti, viņš riskē ieslīgt dogmatismā, kad par absolūtu patiesību tiek pieņemts kāds no izziņas procesa pieņēmumiem vai starprezultātiem, kuri daļēji vai pilnībā neatbilst patiesībai. Cilvēka uzskati tad “pārakmeņojas”.

Medijpratības pamati

Ja izzinošo domāšanu sašaurina līdz tam, ko pēdējā laikā sāk dēvēt par medijpratību, tad var izdalīt sekojošus principus, kurus kopumā var nosaukt par medijpratības pamatiem.

Pirmkārt mediju un interneta saturā ir jācenšas identificēt klaji nepatiesus objektus (ziņojumus, video, fotoattēlus, apgalvojumus). Tam var noderēt arī daži oficiālās medijpratības padomi, pirmkārt, attiecībā uz koriģētu video, fotoattēlu, viltotu mājaslapu un sociālo tīklu profilu atpazīšanu. Šādu objektu esamība ir būtiska nepatiesa ziņojuma pazīme, ja vien tā nav parodija, kas ir jāvērtē savādāk.

Grūtāk identificējami ir nepatiesi apgalvojumi. Daļu no klaji nepatiesiem apgalvojumiem var atpazīt pēc to augstā “skaļuma” un paziņojuma neticamības līmeņa, kā arī vērienīguma. Kā universālu šādu ziņu novērtēšanas metodi var minēt nogaidīšanu un pārbaudi citos informācijas avotos: sākumā jācaurskata vairāki citi mediji, vai tajos nav sastopama līdzīga ziņa, pēc tam nedaudz jānogaida (no dažām stundām līdz divām dienām) un tad vēlreiz jācaurskata vairāki citi mediji; ja šāda ziņa nav parādījusies citur, tad tā visticamāk ir viltus ziņa (“feiks”). Ja šāda veida ziņā ir minēta kāda iestāde vai persona, kam ir zināma kontaktinformācija, tad ziņu var pārbaudīt, sazinoties ar šo iestādi vai personu. Tomēr bieži vien nepatiesi apgalvojumi nav tik viegli nosakāmi, un vēl jo vairāk – dezinformācija.

Universāla pieeja jebkuras informācijas pārbaudei ir vispusība. Informāciju var sāk uzskatīt par puslīdz droši ticamu tikai tad, ja to apstiprina vairāki savstarpēji neatkarīgi avoti. Tas nozīmē, ka viens no galvenajiem medijpratības pamatprincipiem ir savstarpēji neatkarīgu informācijas avotu dažādība. Pie tam, ja par kādu notikumu ziņo avots, par kuru ir aizdomas, ka tas var būt vienpusēji angažēts, tad šādu ziņu ir jācenšas pārbaudīt arī avotos, kas varētu būt pretēji angažēti. Citiem vārdiem sakot, katram pašam ir jācenšas noskaidrot pretējās puses nostāja, pilnībā neuzticoties žurnālistiem, kuri savā vairumā jau sen to dara tikai formāli “ķeksīša pēc” (ja dara vispār). Un tad, kad ir iegūta informācija no dažādiem un pretējiem avotiem par visu pušu nostāju, ir iespējams sastādīt savu priekšstatu, kas tad patiesībā ir noticis.

No tā arī izriet, ka ir būtiski spēt ātri novērtēt avotu komerciālo, ideoloģisko, organizatorisko un/vai valstisko piederību, lai ņemtu vērā potenciālo avota dezinformējošo komponenti un varētu pārbaudīt to informāciju citos, pirmkārt, oponējošos avotos. Bet, lai to labāk un precīzāk spētu, cilvēkam ir jābūt lietas kursā vismaz par nozīmīgākajiem politekonomiskajiem subjektiem (formālām un neformālām organizācijām un organizāciju grupām), kuri kaut kādu savu apsvērumu pēc mēģina ietekmēt (tai skaitā dezinformēt) sabiedrisko apziņu sev nepieciešamajā virzienā. Ja cilvēks nav informēts par subjekta, kurš to mēģina dezinformēt, esamību, īpašībām un/vai mērķiem, tad viņam ir grūtāk identificēt šī subjekta dezinformāciju, tāpēc vairums nozīmīgāko politekonomisko subjektu izmanto dažādas maskēšanās metodes, cenšoties apgrūtināt publikas spējas sevi atpazīt un tādēļ plaši izmanto pilnu dezinformējošu metožu klāstu.

Ja tiek ziņots par kādu plašu notikumu, pasākumu, raidījumu, dokumentu, interviju, runu vai paziņojumu saīsināta atstāsta un nelielu fragmentu formā, tad ir lietderīgi sameklēt visu materiālu (pirmavotu) un caurskatīt pašam vai iepazīties ar to pilnībā (ja tas, protams, ir iespējams). Cilvēki, kuri tā dara regulāri, pietiekami drīz konstatē, ka mediju atstāsti bieži vien ir nepilnīgi, kļūdaini un/vai maldinoši. Citiem vārdiem sakot, ir jāizmanto informācijas pirmavoti.

Būtiskākā medijpratības spēja ir prasme novērtēt dezinformāciju un dezinformējošas epizodes, nosakot to atbilstības pakāpi humānai, nehumānai vai antihumānai ideoloģiski – reliģiskai uzskatu kopai. Tieši izejot no šāda novērtējuma ir jānosaka attieksme gan pret konkrētu dezinformāciju izpausmēm, gan pret subjektiem, kuri tās rada un izplata. Un tāpēc politekonomiskie subjekti, kuriem ir nehumāni vai antihumāni ideoloģiski – reliģiskie uzskati, visos iespējamajos veidos cenšas tos slēpt, rast tiem attaisnojumu, attēlot tos nepatiesi pozitīvā gaismā un sevišķi plaši un intensīvi izmanto dezinformatīvas metodes ar augstu melu un maldināšanas īpatsvaru. Kā šāda politiska subjekta vēsturisku piemēru var minēt Vācijas nacionālsociālistisko partiju ar Ā.Hitleru priekšgalā.

Lai veiktu tādu dezinformācijas novērtējumu, ir jāiepazīstas ar subjektu pašdeklarācijām un viedokļiem, jāvērtē to esošās un pagātnes darbības, jācenšas veikt viņu dezinformācijas analīzi, meklējot konsekvences trūkumu, dubultos standartus (kad pret vieniem ir viena pieeja, bet pret citiem pavisam cita), loģiskās kļūdas, darbību nesaskaņas ar pašdeklarācijām, visu veidu pretrunas (savstarpējās, ar citiem, ar iepriekš teikto, ar tagadējām vai pagātnes darbībām utt.) un manipulāciju ar sabiedrisko apziņu izpausmes.

Apskatītā medijpratības sapratne ir komplicēta, intelektuālo piepūli prasoša un šķietami nereāli pielietojama no vairuma cilvēku puses, bet tai nav alternatīvu, jo jebkāds vienkāršotāks medijpratības modelis ir salīdzinoši viegli izmantojams pat primitīvās dezinformatīvās shēmās, kad zaglis sauc: “Ķeriet zagli!”.

Piemēram, kā viena no oficiālās medijpratības nostādnēm, kas plaši tiek komunicēta, ir dezinformācijas noteikšana pēc informācijas avota. Un tik tiešām, avota piederība var palīdzēt gan identificēt, gan novērtēt tā iespējamo dezinformāciju, bet šādas pieejas absolutizācija vai vienkāršošana ir krasi dezinformatīva, jo pat izteikti dezinformatīvs avots var saturēt patiesības elementus, un tas var būt sabiedriski ļoti noderīgs savu ideoloģisko, politisko un/vai ekonomisko pretinieku dezinformācijas identificēšanai un novērtēšanai. Tieši tāpēc demokrātiskā sabiedrībā vārda brīvība un viedokļu dažādība tiek uzskatīta par lielu vērtību, kuras obligāts nosacījums ir arī dažādu un pretrunīgu dezinformācijas avotu esamības pieļaušana.

Arī Latvijā šis oficiālās medijpratības paņēmiens ir viens no oficiālās dezinformācijas elementiem, kura mērķis ir diskreditēt sabiedriskajā apziņā valstiski, ideoloģiski un politiski nevēlamus alternatīvas informācijas avotus (pirmkārt, ar Krieviju saistītos un konservatīvas ievirzes), lai uz tā fona kā drošus un maksimāli ticamus izceltu savus avotus un to dezinformāciju (galvenokārt neoliberālas ievirzes). Tā ir dezinformācija, kam savā būtībā ir maz kas kopējs ar medijpratību.

Nobeigumam

Spēja atpazīt dezinformāciju un sapratne par mūsdienu globālajām tendencēm, kuras attīstās cilvēku vairākumam arvien nedraudzīgākā virzienā, dod iespēju ietekmēt šos procesus un tos mainīt, samazinot vai novēršot varbūtību īstenoties sliktākajām iespējamībām. Pārfrāzējot Raini var teikt, ka tas ļaunā laiks, kurš šalkās trīc, tas nenāks, ja muļķi to nevedīs. Diemžēl viņi ved un diemžēl viņu ir pietiekami daudz.

Tāpēc nepieciešams, lai iespējami vairāk cilvēku apgūtu spēju orientēties dezinformācijas džungļos un beidzot ieraudzītu gan to antisabiedrisko virzienu, pa kuru cilvēce tiek virzīta, gan tos politekonomiskos spēkus, kas to dara, gan tās ideoloģiskās piesegtēzes un maldinošās metodes, kuras izmantojot pārāk daudzi cilvēki tiek pārliecināti, ka melns ir balts, gan arī tos sabiedriskās pretošanās ceļus, kuri ir pieejami katram cilvēkam.

Ir jāatmostas, jāatver acis un jāpārstāj ticēt destruktīvajai propagandai. Un iespēju robežās jāsāk rīkoties … Vēl ir laiks. Pagaidām vēl var. Joprojām pesimistisko scenāriju īstenošanās ir novēršama un to var nepieļaut ne tikai sabiedrība kopumā, bet arī atsevišķi cilvēki.

Ivars Prūsis, “Informācijas aģentūras” redaktors
/04.05.2021/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Kaspara Dimitera dziesma par neoliberālā ārprāta attīstības perspektīvu

00857_Covidwooda

Kopš 1998.gadā nomurgoju šo Holivudas dramaturga perverso sapni, kas jau tai brīdī cieši saskanēja ar īstenību, apritējuši 22 gadi. Viss piepildījies, piepildās un vēl piepildīsies. Tautu Atmodai izmantoja tie, kas tautas dzīvi nedzīvoja nedz toreiz, nedz tagad. Nevienās vēlēšanās tauta neievēlēja savējos. Visiem, kas bija un ir pie varas, ar tautas dzīvi nekad nav bijis nekāda sakara. Tikai ar savu, savu tuvāko un sev izkalpīgo labiekārtoto sadzīvi. Sākot no 2005.gada tie spieda mūsu tautu pieņemt Praidu un dzimumtiesību ideoloģiju. Šodien viņi (gan vietējie, gan globālie) visu pasauli dzen Kovid koncentrācijas nometņu režīmā. Par to tikām brīdināti neskaitāmos Holivudas (lasi – Kovidvudas) scenārijos, kurus “baudījām” uz mega ekrāniem, čaukstinādami popkornu. Ar pirmo Rīgas praidu 2005.gadā Latvijā tika sākta “zilā komunisma” diktatūras īstenošana. Šobrīd šī diktatūra atklāti pāriet policejiskā režīma fāzē. Režīmu atbalsta visi, kas pie varas, režīma žurnālisti un visa režīmpaklausīgā inteliģence, kas klusē. 30 gadu laikā nav bijis neviens tautas vadonis, neviens prezidents, kas savu tautu mīl un ir gatavs par to atdot savu dzīvību. Pie varas nav nedz patrioti, nedz nacionālisti, nedz latviešu, nedz krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju aizstāvji. Viss kopš Atmodas bijusi tikai tautas ilūzija, sapnis, cerība, kas tā arī nekad nepiepildījās. Īsts bija tikai mūsu tautas ideālisms. To arī nelietīgi izmantoja un šodien mūs par to masveidā soda un sodīs aizvien nežēlīgāk. [20.12.2020]

HOLIVUDAS DRAMATURGA APOKALIPTISKAIS SAPNIS – 1998

Bosi staigā, plāta rokas:
“Filmas sintezēt kļūst mokas,
Visa gada producējums
Ir kā sūkalas, ne krējums”.

“Mūsu prestižs tā var bālēt”,
Klintons spriež Levinska zālē,
Monikai kur bisti stutē,
Lai ikviens var dot tai mutē.

Holivudas gūstā klusi
Mīlestība nomirusi.
Sarāvusies melna, maza,
Guļ tā patrepē kā draza.

Kinozvaigznes kopā lasās –
Tie, kam vara vadīt masas.
Modes dūži, politiķi
Spriež par liktenīgo pliķi.

Piedz.
Holivudas gūstā klusi
Mīlestība nomirusi.
Sarāvusies melna, maza,
Guļ tā patrepē kā draza.

Režisoru redz Džo Jūdu,
Plaukstā nesam mīlas trūdus:
“Filmējām kad Zvaigžņu karus,
Trūdi meta vārgus starus”.

Visi ņemas taustīt, ostīt,
Bet Džo Jūds steidz domu stostīt:
“Ir vai nav šis līķis mīla,
Kas mūs agrāk nepievīla?”

Uzaicina kādu šmīzi,
Izdara lai ekspertīzi.
Zinātniece lemj: “Ir bīstams
Radījums tik nepazīstams”.

Klintons teic un nervozs trinas,
Pirms ar bisti apmierinas:
“Kas tas ir, ko nevar zināt?
Labāk ņemt un sadedzināt!”

Kinozvaigznes, politiķi
Sejās bāli kļūst kā līķi.
Snieg pār visiem mīlas pelni
Un tie mirklī kļūst kā velni.

Piedz.
Holivudas gūstā klusi
Mīlestība nomirusi.
Sarāvusies melna, maza,
Guļ tā patrepē kā draza.

Fucking jandāliņš ir sācies.
Hollivudai atdzimt nācies.
Kniebjas visi malu malās,
Abos krastos, kalnos, salās.

Šimpanzes ar lezbijietēm
Vai ar burkāniem un bietēm.
Geji begemotus fako,
Ziloņiem pa snuķiem trako.

Kāds pat Kordiljēru vējā
Toyotu drāž izpūtējā.
Bariņš kreizī zoofīlu
Ienirst valim rādīt mīlu.

Nācija, kad atspermota,
Cita iedvesma tiek dota –
Savstarpēji apšaudīties,
Iekšas izlaist, zarnās tīties.

Lielās upes jau plūst sārtas,
Malu malās līķu kārtas,
Galvas koku zaros spraustas,
Pusdzīvie vēl gārdz un raustas.

Bosi visu filmē tikai.
Slavu nes tas Amerikai.
Drīz ir visa zemeslode
Hollivudas mēslu bode.

Piedz.
Holivudas gūstā klusi
Mīlestība nomirusi.
Sarāvusies melna, maza,
Guļ tā patrepē kā draza.

Mīlas pīšļi izbārstītie
Tumšās vērpetēs sāk vīties.
Uguns stabi slejas stāvi,
Zvaigžņu neons laista nāvi.

Režisors Džo Jūda rīstas:
“Beigas sanāk pārāk īstas.
Mīlas līķis kļūst par bendi…
Galā mani hepī endi.”

Ienāk dakters, beidzas murgs.
Hollivudas dramaturgs,
Rijis jaunu zāļu dozu,
Saka: “Būšu jums par Mozu”.

Palātā uz gultas kāpis,
Kliedz, ka svētuma viņš slāpis
Un ka pasaule iet bojā.
Dakters smīn: “Šim jumts jau projām”.

Domā māsa, kas to dušo:
“Dievs ar tevi – nojukušo.
Tomēr tev man gribas ticēt,
Nevis tiem, kas turas spicē”.

Piedz.
Holivudas gūstā klusi
Mīlestība nomirusi.
Sarāvusies melna, maza,
Guļ tā patrepē kā draza.

Piedz.
Holivudas gūstā klusi
Mīlestība nomirusi.
Sarāvusies melna, maza,
Guļ tā patrepē kā draza.

Kaspars Dimiters
/1998/

Avots:
https://www.youtube.com/watch?v=l-j2Suvyors

Informācijas aģentūra
/05.05.2021/

 

Publicēts iekš Kat.: Kultūra, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | Komentēt

Pieci iemesli vakcinēties

1. Ir jāvakcinējas tāpēc, ka valdība mūs aicina vakcinēties.

2. Ir jāvakcinējas tāpēc, ka visas valdības avīzes un televīzija stāsta, ka vakcīna ir laba jo pasargā no saslimšanas. Bet ja arī nepasargā no saslimšanas, tad saslimšana notiek vieglākā formā un cilvēks tiek pasargāts no nāves. Bet, ja arī cilvēks netiek pasargāts no nāves, tad vismaz cilvēkam nāve pienāk vieglākā formā.

3. Ir jāvakcinējas, jo tā ir garantija, ka pat mirstot neilgi pēc vakcinēšanās, tava nāve noteikti nebūs no vakcīnas.

4. Ir jāvakcinējas un jāpiespiež visus citus arī vakcinēties, jo valdība sola, ka atcels ierobežojumus, ja mēs visi būsim novakcinējušies. Un mēs atkal brīvi veikalos varēsim nopirkt apakšbikses, grīdas birstes un citas saimniecībā noderīgas lietas.

5. Visbeidzot, jāvakcinējas ir tāpēc, ka visā pasaulē visi vakcinējas.

***

Lecam bedrē! April! April!

Avots:
https://www.pietiek.com/raksti/zinasanai!_tas_ir_svarigi!_esi_informets!/komentari

Informācijas aģentūra
/26.04.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, VAKCINĀCIJA, Veids: Parodija | Komentēt

Izdales materiāls cilvēku informēšanai par COVID19 vakcīnām un ierobežojumiem

Reaģējot uz nesaprotamo valdības politiku cīņai ar COVID19, maldinošo oficiālo propagandu un visaptverošas vakcinācijas uzsākšanu ar veselībai un dzīvībai bīstamām eksperimentālām vakcīnām, Informācijas aģentūra ir izveidojusi viegli izplatāmu izdales materiālu cilvēku informēšanai par COVID19 vakcīnām un ierobežojumiem. Cilvēkiem ir tiesības to uzzināt!

Materiāls ir koncentrēts, melnbalts un ietilpst vienā A4 formāta lapā, attiecīgi tas ir katram viegli pavairojams un izplatāms.

Izplatīt var:
a) nosūtot e-pastā radiem, draugiem, paziņām u.c.;
b) izdrukājot un izdalot radiem, draugiem, paziņām un kaimiņiem;
c) izdrukājot un piedāvājot cilvēkiem;
d) izdrukājot un izplatot dzīvojamajos masīvos; utt.

Izdales materiālu var lejupielādēt te:
1. Word fails ar atsaucēm uz Informācijas aģentūru (https://www.mediafire.com/file/q1dd63nswmo38hq/00855_Izdales_materials_ar_atsaucem_uz_InfAg.doc/file )
2. Word fails bez atsaucēm uz Informācijas aģentūru (https://www.mediafire.com/file/41uhlkb58nfxw3y/00855_Izdales_materials_bez_InfAg.doc/file )

Iespējams šī informācija palīdzēs kādam mazāk informētam cilvēkam saglabāt savu veselību vai pat izglābs tam dzīvību!

Informācijas aģentūra
/06.04.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, VAKCINĀCIJA, Veids: Apkopojums | Komentēt

Trīs iemesli kādēļ vakcinēties pret COVID19 ir bīstami

Cilvēki, kuri vakcinējas pret COVID19, pietiekami nopietni riskē ar savu veselību, jo ir vismaz trīs būtiski iemesli, kuri padara vakcinēšanos pret COVID19 par veselībai un iespējams pat dzīvībai potenciāli bīstamu pasākumu. Tos tad arī apskatīsim.

1. Jaunā mRNA tehnoloģija – riskanta, nepārbaudīta, pamatīga un apšaubāma.

Visbīstamākās ir jaunā tipa mRNA vakcīnas. Tās visas ir eksperimentālas. Un ne tikai kā konkrētas slimības vakcīnas, kuras nav izgājušas minimālo 3 gadus ilgo pārbaudes laiku. Pati mRNA tehnoloģija ir eksperimentāla. Pie tam mRNA tehnoloģija ir tik pamatīga (iejaukšanās cilvēka organismā gandrīz gēnu līmenī), ka tā var radīt ļoti nopietnus draudus, un pēc būtības tās izmantošanas sekas ir neprognozējamas.

Pagaidām ir trīs mRNA vakcīnas:
1. Pfizer-BioNTech mRNA vakcīna “Comirnaty”;
2. Moderna mRNA vakcīna “COVID-19 Vaccine Moderna”;
3. CureVac (sadarbībā ar Bayer un GSK) mRNA vakcīna “CVnCoV”.

Līdz 2020.gadam mRNA tehnoloģiju mēģināja izmantot pirmkārt vēža, kā arī sirds un asinsvadu, metabolisko un nieru slimību ārstēšanai, konstatējot, ka šādu zāļu blakus parādības ir pārāk nopietnas. Tāpat tika izstrādātas mRNA vakcīnas pret trakumsērgu, Zika vīrusu, citomegalovīrusu un gripu, bet tās netika apstiprinātas. Līdz COVID19 pandēmijai neviena mRNA vakcīna nebija apstiprināta izmantošanai cilvēkiem.

Lūk, kā mRNA vakcīnas darbību apraksta zinātniskais žurnāls Horizon (Horizon, The EU Research & Innovation magazine): “Vakcīnas ar mRNA, apmānot organismu, piespiež to izstrādāt dažas no vīrusa olbaltumvielām. Tās izmanto mRNA jeb informācijas RNA, kas ir molekula, kura pēc būtības iedarbina DNS instrukcijas.”

Latviski mRNA ir informatīvā Ribonukleīnskābe (iRNS) jeb matrices RNS (mRNS). Vienkāršojot, mRNA funkcija ir “nolasītās” cilvēka ģenētiskās informācijas nodošana organisma šūnām izpildei jeb gēnu komandu translēšana (izziņošana). Dēļ šīs funkcijas angļu valodā to sauc par messenger RNA (burtiskā tulkojumā – RNS ziņnesis) un vēl arī par RNS signālmolekulu. Bet mRNA tehnoloģijas būtība ir mākslīgi dot organismam uz izpildi komandas, it kā tās izrietētu no cilvēka ģenētiskās informācijas, lai gan īstenībā nekas tāds no cilvēka ģenētiskās informācijas neizriet. Ja dabisku gēnu komandu izpildes procesu sauc par ekspresiju, tad iejaukšanos cilvēka organismā ar mRNA tehnoloģijām sauc par piespiedu ekspresiju.

Lūk, kā mRNA apraksta elektroniskā Nacionālā enciklopēdija: “mRNS (matricas RNS) kalpo kā informācijas matrica tālākai proteīna sintēzei translācijas laikā. (…) Translācija ir process, kuras laikā ribosomas sintezē proteīnus, „pārtulkojot” jeb translējot mRNS esošo informāciju aminoskābju sekvences veidā. Ģenētiskā informācija no mRNS tiek pārnesta uz aminoskābēm tripletu veidā.”

Savukārt LR Zāļu valsts aģentūra Pfizer-BioNTech mRNA vakcīnas darbību apraksta sekojoši: “Kad cilvēkam ievada vakcīnu, dažas organisma šūnas uztver mRNA norādījumus un īslaicīgi producē S-proteīnu.” Bet LTV Ziņu dienests visai Latvijai to izskaidro tā: “Vakcīna satur molekulu ar nosaukumu RNA ziņnesis (mRNA), kam ir uzdots veidot S-proteīnu. (…) Kad personai tiks injicēta vakcīna, dažas organisma šūnas nolasīs mRNA norādes un pagaidu režīmā saražos S-proteīnu.”

Visbeidzot LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens” apgalvo, ka “laboratorijās mākslīgi tiek sintezēts vīrusa mRNS jeb ribonukleīnskābes ziņnesis, kas no koronavīrusa kodola uz šūnu kopēšanās mašīnām nodod informāciju, ka ir jāaudzē proteīna radziņi. Vakcīnā šis ziņnesis tiek ievietos lipīdu jeb tauku lodītē, tiek ievadīts organismā, kur cilvēka šūnas saņem informāciju, ka jāaudzē radziņi. Tiklīdz kā radziņi sāk augt, organisms tos kā svešos sāk apkarot.”

Izmantojot mRNA tehnoloģijas, cilvēka gēni, netiek mainīti, bet iejaukšanās cilvēka organismā notiek gandrīz gēnu līmenī, panākot līdzīgu efektu, kādu varētu panākt, veicot gēnu modifikāciju. Tāpēc mRNA tehnoloģiju mēdz vēl saukt arī par ģenētisko reprogrammēšanu.Tāda iejaukšanās cilvēka organismā ir pamatīga un tās sekas ir neprognozējamas, un tā visa cita starpā var izraisīt arī onkoloģiskas izmaiņas. Un tam var būt ilgstošas sekas, kuras var sākt izpausties arī pēc vairākiem gadiem (5, 10 un iespējams pat vairāk).

Labākai sapratnei mRNA tehnoloģiju var salīdzināt ar datorprogrammēšanu. Šādai analoģijai ir pamats, jo ne velti ar mRNA tehnoloģijām aizrāvās Bils Geits, bet ar viņu saistītā kompānija Moderna gandrīz tieši deklarē, ka mRNA tehnoloģijas paver iespējas programmēt cilvēkus. Lūk, kas ir rakstīts Moderna mārketinga materiālā zem apakšvirsraksta “Mūsu operētājsistēma”: “Apzinoties mRNA zinātnes lielo potenciālu, mēs izveidojām mRNA tehnoloģijas platformu, kura funkcionē faktiski tieši tāpat, kā datora operētājsistēma. Tā izveidota tā, ka darbojas “plug and play” režīmā ar dažādām programmām. Mūsu gadījumā “programma” jeb “aplikācija” ir mūsu mRNA medikaments – unikāla mRNA sekvence, kura kodē, lai tiktu radītas olbaltumvielas.” Un uzreiz pēc tam seko apakšvirsraksts: “Mūsu mRNA medicīna ir Dzīves programma” (Our mRNA Medicines – The ‘Software of Life’).

Datoram ir t.s. “dzelži” (ķermenis), kuros ir rūpnieciski iebūvētas programmas, piemēram, BIOS (gēni) un ir programmu komandas, kuras liek “dzelžiem” veikt to vai citu darbību (mRNA). Ja datorsistēmā kāds no malas imitē BIOS komandas, tad iespējams tas var neradīt tūlītējas negatīvas sekas, bet tās var iestāties tiklīdz nostrādā sinhronizācija ar BIOS vai arī rodas nepieciešamība aktivizēt funkciju, kurai jāizmanto attiecīgie BIOS uzstādījumi. Tad var tikt konstatēta informācijas nesaderība, kam var nebūt nekādu seku, kas var pasliktināt kādas programmas vai funkcijas darbu, apturēt to darbību vai pat izraisīt visas datorsistēmas “uzkāršanos”. Te, protams, jāņem vērā, ka šī ir stipri vienkāršota analoģija un cilvēks ir nesalīdzināmi sarežģītāka sistēma kā dators (cilvēka darbības principi ne tuvu pilnībā nav atklāti).

Vēl mRNA tehnoloģiju var salīdzināt ar ģenētiski modificētu pārtiku. Jau pietiekami ilgi pasaulē nerimst strīdi par ĢMO kaitīgumu cilvēka veselībai. Daudzi cilvēki tā uzskata un tāpēc kategoriski atsakās iegādāties ģenētiski modificētus produktus. Un šādam uzskatam ir pamats. Tad, lūk, mRNA tehnoloģija var atstāt neizmērojami lielāku ietekmi uz cilvēka veselību nekā ĢMO lietošana. ĢMO iespējamais kaitējums nobāl salīdzinājumā ar tām destruktīvajām sekām, kuras cilvēkam potenciāli var rasties, ja organismā iejaucas, izmantojot mRNA tehnoloģijas.

2. Vakcinācijas blaknes. Jebkura vakcīna var izraisīt citas slimības un pastiprināt to slimību, pret kuru vakcinē.

Jebkura vakcīna ir potenciāli bīstama un var izraisīt gan citas saslimšanas, gan arī pastiprināt to slimību, pret kuru tā ir paredzēta. Parasti šo risku cenšas maksimāli minimizēt, veicot ļoti rūpīgu vakcīnas izstrādi un to ilgstoši pārbaudot (kā minimums 3 gadus, kas arī var būt pārāk mazs laika posms). Plaši zināmajos veiksmīgu vakcīnu gadījumos tas caurmērā ir izdevies. Vakcīnu zelta klasikas gadījumos negatīvu efektu vai nu vispār nav vai arī tie ir tik maz skaitliski vai relatīvi nenozīmīgi, ka tos iespējams varētu neņem vērā. Jo īpaši šāds risks varētu būt attaisnots tad, ja slimībai ir smagas sekas, tā ir neārstējama un lipīga.

Bet diemžēl tā tas ir ne vienmēr. Pirmkārt, jānorāda, ka vairums veiksmīgo vakcīnu ir radītas pret slimībām, ko izraisa baktērijas, kuras ir daudzkārt lielākas par vīrusiem. Mazo vīrusu izmēru dēļ, pret tiem ir grūti radīt veiksmīgas vakcīnas un šādu vakcīnu negatīvas iedarbības risks ir paaugstināts (dēļ vīrusa pielāgošanās spējām un mutācijām), kurš ar laiku var pieaugt.

Otrkārt, daudzas veiksmīgas vakcīnas tika radītas nekomerciālos apstākļos, kad to radītāji bija iedvesmas pilni zinātnieki, kuri nedomāja par komerciālu izdevīgumu, vai arī tās tika radītas nekomerciālos apstākļos. Mūsdienu farmācijas nozare diemžēl ir pārlieku komercializēta un pat politizēta, kas nopietni apgrūtina kvalitatīvu vakcīnu izveidošanu un rada pamatotu neuzticību jebkurai jaunai vakcīnai.

Treškārt, tādu slimību kā gripa gadījumos vakcinācijas riska un iespējamā labuma attiecība ir pārlieku nesamērīga.

Lai saprastu vakcinācijas iespējamās negatīvās iedarbības dabu un principiāli nenoliegtu vakcināciju kā tādu, ar kuras palīdzību ir uzveiktas un iespējams vēl tiks uzveiktas daudzas nopietnas slimības, ir jāsaprot imunitātes darbības princips. To tad īsumā arī apskatīsim.

Cilvēka imunitāte ir ļoti sarežģīta bioloģiska sistēma, kura sastāv no imūnsistēmas šūnām un šo šūnu radītām speciālām olbaltumvielām no kurām īpaši var izcelt imūnglobalīnus, ko mēdz saukt arī par antivielām. Imūnsistēma rada imūnreakciju, kas ir organisma reakcija uz kaitīgu vielu (antigēnu) parādīšanos. Savukārt antigēns ir jebkura viela, kura izraisa organisma imūnreakciju. Tie pārsvarā ir organismam kaitīgi mikroorganismi – baktērijas, sēnītes, aļģes, vīrusi.

Galvenais antigēnu iznīcināšanas process ir fagocitoze, kad speciālas šūnas (fagocīti – makrofāgi, neitrofili, bazofili, eozinofili u.c.) apēd (fagocitē) antigēnus. Lai tas notiktu, nepieciešams lai fagocīti spētu noteikt, kuras tieši no visām organismā esošajām ļoti daudzajām vielām ir antigēni, kurus nepieciešams fagocitēt. Lai gan ir fagocīti, kuri to spēj izdarīt jebkuros apstākļos, galvenais antigēnu atpazīšanas veids ir to iezīmēšana ar speciālām olbaltumvielām – imūnglobalīniem (antivielām). Imūnglobalīnus izdala B limfocīti un tie ir paredzēti cīņai pret vienu konkrētu antigēnu. Konstatējot attiecīga antigēna esamību, B limfocīts izdala imūnglobalīnus, kuri meklē savu antigēnu, lai pieliptu pie tā. Šādi imūnglobalīns samazina antigēna negatīvo iedarbību un padara to iznīcināmu fagocitozes procesā. Antigēnam pielipušais imūnglobalīns ir kā marķieris fagocītiem, ka attiecīgo veidojumu vajag iznīcināt. Un vēl… imūnsistēma iznīcina ne tikai antigēnus, bet arī paša organisma šūnas, kuras ir kļuvušas vecas, ir antigēna apsēstas vai arī sabojātas.

To imūnsistēmas daļu, kura orientējas uz konkrēta antigēna iznīcināšanu sauc par specifisko imunitāti, bet to, kura spēj iznīcināt jebkurus antigēnus bez iepriekšējas ieprogrammējamības uz konkrētu antigēnu, sauc par nespecifisko imunitāti. Abi šie imunitātes veidi ir saistīti un veido kopēju sistēmu, parasti vispirms reaģē nespecifiskā imunitāte, kura pēc tam dabīgi rada un/vai “ieslēdz” (ja tāda jau ir) specifisko imūnreakciju.

Vakcinācija ir mākslīga specifiskās imunitātes radīšana, kad organismā tiek ievadītas vielas, kuras stimulē imūnreakciju, kas rada specifisko imunitāti – pret konkrētu antigēnu vērstus atmiņas limfocītus, kuri, konkrētā antigēna parādīšanās gadījumā, producēs lielu daudzumu antivielu, kuras atradīs, neitralizē un iezīmēs tieši šī viena tipa antigēnus un palīdzēs iznīcināt tā bojātās un apsēstās paša organisma šūnas. Viss izskatās ļoti skaisti un burvīgi, bet… ir nianses.

Vispirms ir jāsaprot, ka par antigēnu var kļūt arī vielas, kuras organismam dod kādu labumu. Var būt tā, ka mazos daudzumos viela netraucē un mierīgi dzīvo organismā vai pat spēcina to, bet lielā daudzumā kļūst kaitīga un rada imūnreakciju. Vai arī,
cilvēkam ir kāda ģenētiska predispozīcija, kura netraucē un nerada saslimšanu, bet, mākslīgi izraisot noteiktu imūnreakciju, imūnsistēma sāk iznīcināt līdz šim nekaitīgas vai pat noderīgas vielas un paša organisma elementus, kuri to izmanto vai rada. Specifiskā imunitāte tad sāk vērsties pret pašu organismu. Tā diemžēl mēdz notikt. Tie ir it kā atsevišķi un it kā mazskaitliski neveiksmīgas vakcinācijas gadījumi, kad tā izraisa nopietnas vai pat smagas sekas. Lai tas garantēti nenotiktu, pirms katras vakcinācijas ir jāveic un jāizanalizē specifiskas analīzes, kas ir dārgi un laikietilpīgi, tāpēc ārsti parasti to nedara, bet šādus gadījumus vai nu noklusē, noliedz vai arī plāta rokas bezspēcībā: “Nepaveicās. Tāda ir dzīve.”

Imūnsistēma iznīcina arī paša organisma šūnas. Normālā gadījumā tās ir novecojušas un bojātas šūnas (tai skaitā arī antigēna bojātas vai apsēstas). Bet ir gadījumi, kad imunitāte “sajūk prātā” un sāk iznīcināt veselas šūnas. Tad rodas alerģiskas reakcijas, autoimūnas slimības un arī onkoloģiskie procesi. Un nereti “sajūk prātā” tieši tāpēc, ka vakcinācijas procesā tika radīta neatbilstoša specifiskā imūnreakcija. Lai garantēti izvairītos no šādiem gadījumiem, vakcīnas ir jāizstrādā ļoti rūpīgi, veicot pamatīgu to pārbaudi ilgstošā laika periodā. Minimālais 3 gadu termiņš te ir stipri par mazu. Un pat šādi izstrādātas vakcīnas ir jālieto tikai pēc tam, kad ir veiktas un izanalizētas daudzas specifiskas analīzes. Bet kāpēc darīt, ja var nedarīt, un daudz vienkāršāk ir maldināt pacientu masas?!

Katra vakcīna satur ne tikai pamatvielu (pašu antigēnu vai vielu kopumu, kas stimulē deklarēto imūnreakciju), bet arī citas vielas (specifiskas olbaltumvielas, adjuvantus, konservantus), kuras ir nepieciešamas pamatvielas ilgstošai saglabāšanai vai labākai uzņemšanai organismā. Šīs papildvielas var radīt kaitējumu gan pašas par sevi, gan arī izraisīt neparedzētas imūnreakcijas, kuras var radīt kādu no iepriekš minētajām pataloģiskajām sekām.

Kad imūnglobalīns atrod savus antigēnu un sasaistās ar to (salīp kopā), rodas veidojums, ko sauc par antigēna – antivielas kompleksu. Parasti šim kompleksam ir mazāk kaitīga iedarbība kā vienam pašam antigēnam (jo antiviela neitralizē antigēnu) un tas viss tiek iznīcināts fagocitozes rezultātā, bet ir gadījumi, kad notiek tieši pretējais. Šajos gadījumos, salīpot antivielai ar antigēnu, nevis antiviela neitralizē antigēnu, bet antigēns izmanto antivielu kā savu pastiprinājumu un var sākt iznīcināt arī imūnšūnas. Šo parādību sauc par no antivielām atkarīgu infekcijas pastiprināšanos.

Tas notiek gadījumos, kad antigēns, pret kuru ir izveidojusies specifiskā imunitāte, ir ļoti nedaudz izmainījies. No vienas puses tas it kā ir tas pats antigēns, kuru atpazīst atmiņas b-limfocīti un producē speciāli pret tiem vērstus imūnglobalīnus, tai pat laikā antigēna nelielās izmaiņas neļauj imūnglobalīniem pareizi piestiprināties pie antigēna, lai to neitralizētu. Ja cilvēks ir vakcinējies pret kādu slimību un saslimst ar to daudz smagākā formā kā parasti ar to slimo, tad tā visdrīzāk ir šī procesa izpausme. Šādi gadījumi var rasties, ja vakcīna nav pietiekami labi izstrādāta un pārbaudīta, kā arī noteiktu vīrusa mutāciju gadījumos. Šī parādība ir novērojama tieši vīrusa izraisītu slimību gadījumos dēļ vīrusu mazajiem izmēriem un lielajām mainīšanās spējām.

Visbeidzot ir jānorāda, ka daudzām problēmām, kuras ir saistītas ar vakcināciju, varētu tikt rasts risinājums, ja cilvēce un zinātne nopietni pievērstos arī otram slimību profilakses stratēģiskajam virzienam – nespecifiskai imunitātei. Vakcinācija ir uzsvara likšana uz specifisko imūnreakciju. Ja ar to rodas problēmas (un ir pietiekami acīmredzams, ka rodas), tad ir jāmēģina atrast līdzekļi, kādā veidā spēcināt nespecifisko imunitāti. Līdz šim civilizētā pasaule to darīja minimāli un nespecifiskās imunitātes spēcināšanai tiek izmantotas pietiekami arhaiskas metodes. Un lielā mērā tā tas ir arī tādēļ, ka gigantiskajai vakcīnu ražošanas industrijai, kura regulāri prasti uzpērk (korumpē) daudzus ārstus, tas ir gauži neizdevīgi.

Šai ziņā iespējams vēl ir sakarība, ka specifiskās imunitātes stiprināšana organismam kaut ko maksā. Ja visa imūnsistēma ir vienots lielums ar kopēju ierobežotu resursu, tad specifiskās imunitātes stiprināšana var notikt uz kaut kāda galīga resursa rēķina, attiecīgi iespējams ir tā, ka stiprinot specifisko imunitāti cilvēkam tiek novājināta nespecifiskā imunitāte, kura noteiktā ziņā ir svarīgāka par specifisko. Tāpēc lieki vakcinēties nav ieteicams.

3. Subjektīvais faktors. Apzinātas nolaidības un ļaunprātības riski.

Milzīga nozīme jebkurā sabiedriskā sistēmā ir cilvēku uzticībai sociāliem institūtiem. Bez šādas uzticības tie nespēj pilnvērtīgi veikt savas funkcijas un noteiktā mērā arī pastāvēt. Tāpēc gan cilvēki savā vairumā dabiski ir tendēti būt labticīgi pret galvenajām sociālajām institūcijām, gan arī attiecīgas struktūras iespēju robežās tiecas un cenšas sargāt šo cilvēku ticību.

Bet šāda masu sakrālā ticība ir kā milzīgs kārdinājums to izmantot negodprātīgos un nereti arī noziedzīgos nolūkos. Un indivīdi ar attiecīgu morāli un spējām to regulāri cenšas darīt. Tas nopietni iedragā cilvēku uzticību sociālajiem institūtiem, pazeminot kopējo sabiedrības uzticības līmeni un samazinot labticīgās sabiedrības daļas īpatsvaru. Tā ir nopietna un eksistenciāla jebkuras civilizētas sabiedrības problēma.

Apskatāmās tēmas kontekstā ir jānorāda, ka šī sakrālā cilvēku ticība rada nopietnus riskus viņu individuālai drošībai. Un, ja nosacīti normālos apstākļos no tā ciešs relatīvi mazskaitliski sociuma pārstāvji, tad sociālo krīžu, pagrimumu un civilizētības sabrukuma laikos par šādas ticības upuriem var kļūt pat katrs labticīgais pilsonis, attiecīgi neticība sabiedriskiem institūtiem var izrādīties par vienu no personiskās izdzīvošanas nosacījumiem. Diemžēl ir pārāk daudz pazīmju, kuras rada pamatotas aizdomas, ka visam, kas saistīts ar COVID19, tai skaitā valsts struktūru plaši propagandētai un uzspiestai vakcinācijai, ir ļaunprātīga motivācija.

No mušas ir uzpūsts zilonis. Uz viduvēji smagu slimību tiek reaģēts kā uz nāvējošu. Par tās izcelsmi, smaguma pakāpi, ārstēšanas iespējām, testēšanas metodēm, slimo un mirušo skaitu nevar brīvi runāt. Viedokļi, kuri neatbilst nesaprotamiem oficiāliem uzstādījumiem, tiek intensīvi apkaroti un pat cenzēti. Personas, kuras nesen tika visur pozicionētas kā zinātniskas un medicīniskas autoritātes, tagad plaši tiek manipulatīvi nozākātas tikai tāpēc, ka ir atļāvušās ne tā izteikties. Zinātnieki, kuri nodarbojas ar COVID19 pētniecību, mirst mīklainos apstākļos. Vienu zinātnieku pat ieslodzīja psihiatriskajā klīnikā par viņa izteikumu saistībā ar COVID19 izcelsmi. Uz šāda fona īpaši izceļas tie, kuri nesen vēl atļāvās publiski šaubīties, bet tagad brīnumainā kārtā ir pārvērtušies un no sava vārda paklausīgi izplata oficiālas nostādnes, nemaz nemulstot, ka šodien teiktais nonāk acīmredzamā pretrunā ar pašu vēl nesen sacīto.

Jau pus gadu atpakaļ kļuva skaidrs, ka cīņas ar COVID19 upuru skaits ir lielāks nekā COVID19 upuru skaits un šī starpība ar katru brīdi pieaug. Plaši tiek pārkāptas nesen vēl par elementārām uzskatītas cilvēktiesības. Pret veseliem cilvēkiem izturas kā pret slimiem. Cilvēku starpā sēj neuzticību un radina vairīties vienam no otra. Tiek ieviesti dažādi absurdi ierobežojumi. Daudziem neļauj strādāt, bet citus spiež strādāt bezjēdzīgi apgrūtinātos un kaitīgos apstākļos. Absurdi ierobežojumi rada plašu sabiedrības neapmierinātību un vidusmēra ierindas pilsoņus spiež kļūt par likumpārkāpējiem, kam jebkurā mirklī var uzlikt kādu sodu. Sāk atdzimt “stučīšanas” kultūra tās vispretīgākajās izpausmēs. Atklāti un rupji tiek pārkāptas demokrātiskās procedūras. Politiķi un ierēdņi ne ar vienu vairs nerēķinās, jo ar COVID19 var formāli pamatot jebko.

No oficiālo struktūru reakcijas uz COVID19 nepārprotami izriet, ka no sabiedrības kaut kas tiek slēpts un sabiedrība tiek maldināta, bet no pieņemto lēmumu virziena, komunikācijas stila un satura var pamatoti pieņemt, ka visam notiekošajam ir daļēji vai pilnībā ļaunprātīgs raksturs. Un tā kā ir tādas aizdomas, tad, kaut vai tikai individuālās drošības dēļ, ir jāapskata tie teorētiski iespējamie ļaunprātību varianti, kuri saistīti ar vakcināciju.

3.1. “Kovid afēras” mērķis ir gūt peļņu no nepietiekami pārbaudītu eksperimentālu vakcīnu realizācijas par nesamērīgi augstu cenu.

Šis ir viens no pozitīvākajiem ļaunprātību scenārijiem, jo šai gadījumā vakcinācijas kaitīgums aprobežojas tikai ar jau augstākminētajiem diviem punktiem, ar ko gan
pilnīgi pietiek, lai pieņemtu lēmumu nevakcinēties.

3.2. “Kovid afēras” mērķis ir izmēģināt mRNA tehnoloģiju un radīt tai plašas lietošanas precedentu.

Arī šis ir nosacīti pozitīvs scenārijs, kura tūlītējie riski jau ir uzskaitīti. Vienīgi ir jāņem vērā, ka mRNA tehnoloģijas plašas lietošanas sākšana var radīt citus ļoti nopietnus antrapoloģiskus riskus nākotnē, attiecīgi katrs, kurš veicina šīs tehnoloģijas plašu izplatību, strādā uz to materializēšanos.

3.3. “Kovid afēras” mērķis ir plaša vakcinācija, kuras mērķis ir radīt lielam cilvēku skaitam veselības problēmas, lai pēc tam piedāvātu arvien jaunas zāles to ārstēšanai.

Arī šī scenārija riski jau ir aprakstīti, vienīgi šai gadījumā tie no riskiem, kuri var arī nepiepildīties, pārvēršas par reāliem draudiem katram, kurš vakcinējas, jo tad šaurs cilvēku loks zin, ka noteiktas vakcīnas rada noteiktas veselības problēmas, kas pēc tam atkal būs jāārstē. Un visdrīzāk tad arī šādu zāļu izstrāde jau notiek. Klasisks krāpnieku paņēmiens, kad viena organizēta grupa apzināti rada problēmu, lai pēc tam piedāvātu tai risinājumu. Šai gadījumā, paši par naudu saslimdina, lai pēc tam par naudu ārstētu. Drausmīgi ideāls biznesa modelis, kurš sola ne tikai neredzētas bagātības, bet arī milzīgu varu. Valsts institūciju normālas funkcionēšanas gadījumā ar šādiem biznesmeņiem strādā policija un slepenpolicija.

3.3. “Kovid afēras” mērķis ir plaša vakcinācija, kuras mērķis ir radīt cilvēkos fundamentālas fizioloģiskas izmaiņas ar tūlītēju vai potenciālu iedarbību sociālo procesu vienkāršošanai un efektivizēšanai.

Šai gadījumā noteiktas vakcīnas var radīt (vai dot iespēju nākotnē radīt) kādus slēptus efektus, kas fizioloģiskā līmenī padara cilvēku mierīgāku un paklausīgāku. Piemēram, iespējams mRNA vakcīnas dod vēl kādas citas komandas izstrādāt vai neizstrādāt noteiktas olbaltumvielas, kas kopā var dot “nomierinošu” efektu. Tas tad vairs nav tikai bizness, bet tā ir politiska stratēģija ilgtermiņa totalitāras sabiedriskās iekārtas izveidošanai (sava veida tūkstotsgadīga reiha radīšanas instruments).

3.4. “Kovid afēras” mērķis ir maksimāli novājināt vai iznīcināt noteiktas valstis, sabiedrības, tautas, teritorijas, sociālās grupas.

Ja ir tā, tad pašreiz notiek pasaules mēroga slepens bioloģiskais karš, kura attīstība ir neprognozējama. Šī scenārija ietvaros atsevišķi vakcīnu izstrādes un vakcinācijas mēģinājumi var būt arī labas gribas izpausme, kam nebūt nav garantēts pozitīvs rezultāts, jo pretinieks uz to var atbildēt ar citu bioloģisku uzbrukumu, kurš var tikt speciāli mērķēts tieši uz šiem vakcinētajiem (jo īpaši tad, ja novakcinē karavīrus un citus valsts struktūru pārstāvjus). Bet tik pat lielā mērā citi vakcinācijas mēģinājumi var būt kā daļa no bioloģiskā uzbrukuma (var būt vienas drošas vakcīnas savējiem, bet citas nedrošas vai kaitējošas vakcīnas neafišētajiem ārējiem un iekšējiem ienaidniekiem, tai skaitā arī nepareizajiem, nevēlamajiem vai liekajiem sabiedrotajiem). Tā kā ierindas cilvēkam izšķirt visas šī scenārija peripetijas ir ļoti grūti un gandrīz neiespējami, tad drošāk arī šai gadījumā sanāk nevakcinēties vispār.

3.5. “Kovid afēras” mērķis ir aizsākt procesus, kuru rezultātā ievērojami samazinātos planētas iedzīvotāju skaits

Šis ir vispesimistiskākais no ļaunprātību scenārijiem un tā ietvaros daudzām vakcīnām var būt jebkādi slēpti defekti ar augstu letalitātes un/vai auglības zuduma pakāpi. Vienīgi masveida iedarbībai tad būtu jānotiek vēlāk (ne ātrāk kā pēc 1 – 2 gadiem), lai mierīgi varētu savakcinēt iespējami lielāku cilvēku skaitu. Vai arī iespējams destruktīvo iedarbību šai gadījumā varētu “ieslēgt” ar cita vīrusa, vakcīnas vai medikamenta palīdzību. Un šis scenārijs tad visdrīzāk var neaprobežoties tikai ar vakcināciju kā mērķa sasniegšanas līdzekli.

***

Īsumā rezumējot, oficiālo struktūru reakcija uz COVID19 ir tik dīvaina, ka drošāk šajos jautājumos ir oficiālām personām neuzticēties, visu pārbaudot un vismazāko šaubu gadījumā atsakoties no plaši propagandētā un uzspiestā. Un tā kā cilvēkiem nav nekādu praktisku iespēju kā pašiem pārliecināties par vakcīnu ilgtermiņa nekaitīgumu (vienīgā iespēja – akli ticēt oficiālo struktūru apgalvojumiem), tad visdrošākā izvēle ir nevakcinēties pret COVID19 un tamlīdzīgām slimībām kā minimums tuvāko 2-5 gadu laikā.

Avoti:
https://horizon-magazine.eu/article/five-things-you-need-know-about-mrna-vaccines.html
https://www.cell.com/molecular-therapy-family/molecular-therapy/fulltext/S1525-0016(18)30593-8
https://enciklopedija.lv/skirklis/956
https://www.lsm.lv/raksts/zinas/zinu-analize/ko-zinam-un-nezinam-par-vakcinam-pret-covid-19-aizliegtais-panemiens-ielukojas-vakcinu-instrukcijas.a387730/
https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/pirmie-cilveki-latvija-sanemusi-vakcinu-pret-covid-19.a386884/
https://www.zva.gov.lv/lv/pacientiem-un-sabiedribai/zales/vakcinas-pret-covid-19/jautajumi-un-atbildes-par-vakcinu-comirnaty
https://www.modernatx.com/mrna-technology/mrna-platform-enabling-drug-discovery-development
http://medicina-fiziologija.blogspot.com
https://www.bkus.lv/lv/content/kas-ir-imuna-sistema-un-ka-ta-darbojas
http://www.pajautaarstam.lv/blogs/params/post/1688467/kapec-tik-daudz-pote-stasts-par-imunitati-1-dala-nespecifiska-imunitate
http://www.pajautaarstam.lv/blogs/params/post/1975794/kapec-tik-daudz-pote-stasts-par-imunitati-2-dala-specifiska-imunitate
http://www.pajautaarstam.lv/blogs/params/post/1981162/kapec-tik-daudz-pote-stasts-par-imunitati-3-dala-kapec-tik-daudz-pote
https://www.vakcinrealitate.lv/category/vakcinas/
https://infoagentura.wordpress.com/2021/02/22/vakcinacija-ir-vienadojums-ar-daudziem-nezinamajiem/
https://infoagentura.wordpress.com/2021/01/21/eksperta-skaidrojums-kapec-vakcinas-var-un-medz-but-kaitigas/

Informācijas aģentūra
/08.03.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, VAKCINĀCIJA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Vakcinācija ir vienādojums ar daudziem nezināmajiem

Es pati esmu bijusi vakcinācijas piekritēja, jo tas taču ir zinātniski! Atceros, cik sajūsmināta par to biju, kad bērnībā par to pirmo reiz izlasīju kādā grāmatā. Mans prāts to pieņēma un tam ticēja. Mana ticība vakcīnām bija tik liela, ka pieaugušā vecumā pat pēc divām nelaimīgām gripas vakcinācijām, kad abas reizes smagi saslimu, es joprojām turpināju vakcinēties pret citām saslimšanām. Man pat bija izgatavotas atgādnes, lai pēc 10 gadiem neaizmirstu par difteriju un stingumkrampju poti, kā arī par kārtējo ērču encefalīta revakcināciju. Savas veselības problēmas, kas man radās es nesaistīju ar saņemtajām vakcīnām.

Kad dzirdēju viedokļus par problēmām, kas rodas bērniem pēc vakcinācijām, sāku pētīt šo jautājumu, tomēr man toreiz pietrūka informācijas, lai pieņemtu sev izsvērtu un skaidru lēmumu. Kad pienāca bērnam kārtējā vakcinācijas reize, sāku vaicāt pediatrei. Viņa neieklausījās un autoritatīvi nosūtīja mani ar bērnu uz vakcināciju.

Situācija mainījās, kad tieši pēc kādas vakcinācijas mana bērna veselības stāvoklis izmainījās. Joprojām nevaru sev piedot, ka esmu to nodarījusi bērnam – pati aizvedusi, pati ļāvusi vakcinēt… Ja nebūtu redzējusi šis izmaiņas PIRMS un PĒC vakcīnas, kas notika ar bērnu, tad visticamāk joprojām dzīvotu ticībā, ka – ļaunā infekcija izraisa saslimšanu, bet vakcinācija pasargā, nemaz neuzdodot jautājumu, vai tiešām tas tā ir. Jā, toreiz viss sāka mainīties. Mainīt savus priekšstatus, kas gadu gaitā iesakņojušies, tas nudien nav viegls darbs.

Es toreiz nezināju, ka viena mana māsīca Lilija, kas dzīvoja laukos, bija smagi cietusi no vakcinācijas. Radu ģimene to man nebija stāstījusi, jo tā viņiem bija liela traģēdija. Tas bija noticis pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā, kad feldšere bija iegriezusies viņu mājās un viņu mammu pierunājusi, ka vajag vakcinēt bērnu. Mazajai Lilijai toreiz esot bijuši apmēram divi gadi. Pēc potes tās pašas dienas vakarā meitene bija saslimusi, degusi ugunīs no augstas temperatūras un pēc tam, nekad vairs neesot bijusi tāda kā agrāk. No savu vecāku stāstiem es zināju, ka Lilija esot bijis normāls bērns un tad pēkšņi esot izmainījusies. Lilijas mamma ar meitu esot braukusi pie ārstiem uz Rīgu, bet neviens neko nav varējis palīdzēt. Meitenei esot aizgājušas bojā smadzenes… Tas bija viss, ko zinājām, bet nezinājām, kas bija noticis. Viņu ģimene par to neko nestāstīja. Viņiem tāpat bija smagi. Manas māsīcas mamma – Babiņa, kā es viņu saucu, visticamāk nevēlējās dzirdēt arī citu radu nosodījumu, ka ir atļāvusi vakcinēt. Un vai par to vispār drīkstēja runāt? Tie bija padomu laiki, kad par daudz ko skaļi nerunāja. Uz aprūpes iestādi meitiņu neatdeva, kopa viņu paši. Savukārt, ārsti teica, ka viņa tāda jau ilgi nenodzīvošot, augstākais kādus padsmit gadus, bet Lilija joprojām ir dzīva kā atgādinājums par to, kas ar viņu ir noticis.

Kad es bērnībā aizbraucu uz laukiem, tad ziņkāre mani vilka viņu redzēt, bet viņas izskats un nesaprotamā izturēšanās mani biedēja. Viņa baidījās un satraucās no svešiem cilvēkiem, tāpēc vēroju viņu paslēpusies aiz durvju aizkara, lai mani nepamana. Runāt viņa nerunāja, tikai izdvesa zvēram līdzīgas skaņas. Ja neapmierināta – viņa ūjināja skaļāk, ja priecīga – elsoja, bet šīs skaņas neatgādināja cilvēka balsi. Vienīgais, ko viņa bija iemācījusies, bija padzerties no krūzītes. Ēdienu ņēma ar rokām vai arī Babiņai viņa bija jābaro ar karoti. Nokārtoties viņa nemācēja. Viņai staigājot pa istabu, fēces krita ārā pa lindraku apakšu. Labi bija, ja kāds mājinieks pamanīja un palaimējās uzreiz to savākt. Citādi viņa pati varēja tās izmīdīt. Toreiz vēl pamperu nebija. Viņa varēja arī nosmērēties ar fēcēm un tādas netīras rokas likt sev pie sejas, apģērba. Ja viņai gadījās tikt līdz ārdurvīm un viņa, neviena nemanīta, tika laukā, tad gāja, kur acis rāda, un varēja aiziet nezin kur, vai apmaldīties tuvējā mežā. Tad visa ģimene un pat kaimiņi devās viņu meklēt. Viņa bija jāsargā, lai neiziet no mājas. Babiņa nodzīvoja līdz 88 gadu vecumam, aprūpējot savu pieaugušo bērnu. Kad viņa nomira, tad radās jautājums, kas notiks ar Liliju, vai kāds tagad atdos viņu pansionātā? Sirds to neļāva un tā viena no viņas vecākajām māsām nolēma aiziet projām no sava rajona priekšnieces amata, un pārcēlās uz laukiem kopt māsu… Lilija joprojām ir dzīva, nu viņai jau ir 60 gadi.

Tikai tad, kad sāku radiem stāstīt par to, kā man bērns bija mainījies pēc vakcinācijas, tikai tad uzzināju, ka arī Lilija ir vakcīnas upuris. Sirds sažņaudzās. Kāpēc, kāpēc, es to agrāk nezināju? Ja viņi būtu stāstījuši, varbūt tad būtu vairāk šo jautājumu pētījusi un būtu vismaz par vēl kādu upuri mazāk. Bet es viņus saprotu – arī man tagad par to ir smagi runāt. Negribu atcerēties un vēlreiz emocionāli piedzīvot ne tās negulētās naktis, ne izmisumu. Man ir kauns, ka esmu to pieļāvusi savam bērnam. Es negribu dzirdēt ne nosodījumu, ne uzbrukumus sev. Neviens nevar laiku pagriezt atpakaļ. Vienīgais, ko es gribu dzirdēt, tā ir PATIESĪBA. Tagad jau kādus piecus gadus, savā brīvajā laikā un dažreiz pat pa naktīm, es sēžu un lasu rakstus, un pētu šo un citus man interesējošos medicīnas jautājumus. Kā tad īsti ir ar vakcīnām – vienu cilvēku tās sabojā, bet citam viss daudzmaz labi? Kur ir patiesība?

Pēdējo mēnešu laikā speciāli aktualizētais vakcīnu jautājums ir ļoti diskutabls un neviennozīmīgs. Ir apsveicami, ka tam ir pievērsta uzmanība, ja mērķis ir bijis veicināt atklātu un godīgu viedokļu apmaiņu. Tomēr gan piesauktā statistiska, gan BKUS ārstu parakstītā vēstule (28.11.2018.) un ar to saistītie TV sižeti liecina par tendenciozitāti, ko jau daži citi autori ir paspējuši aprakstīt un tāpēc pie tā te nepakavēšos (K vitamīnu neatšķir no vakcīnas, statistikā iekļauj tos, gadījumus, kas nepakļaujas obligātai vakcinācijai vispār vai attiecīgajā vecumā). [“Atklātā vēstule par profilaktisko pošu nozīmi” adresēta bērnu vecākiem, kas tika publicēta BKUS mājaslapā, bet tagad tur vairs nav pieejama. Šo vēstuli parakstīja Dace Zavadska BKUS Vakcinācijas centra vadītāja, Vilnis Grīnbergs BKUS virsārsts, Renāte Snipe BKUS virsārste, Arta Bārzdiņa BKUS Anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikas vadītāja, Zane Straume BKUS valdes locekle.]

Tikpat pārsteidzoša ir RSU lektores Ksenijas Andrijanovas organizētā sazvērestība kādā slēgtā Facebook grupā, ko viņa sauc par „eksperimentu” un par kuru pēc tam pat nemaz nekaunas, un kuru atbalsta arī citas sabiedrībā zināmas personas. Mūsdienu sabiedrības morālais standarts? Neviena no viņām neiebilst, ka ar šādiem Ksenijas ierosinātiem negodīgiem paņēmieniem patiesību noskaidrot nevar. Patiesība viņas visticamāk nemaz neinteresē, kad sabiedrībā pazīstamā blogere Ksenija aicina veidot fake kontus internetā un caur tiem iesūtīt safabricētu informāciju Facebook lapā „Vakcīnrealitāte Latvijā”, kura mēģina apzināt objektīvo situāciju vakcīnu jomā Latvijā.

Tajā pat laikā mediju reklāmas speciālists Māris Antons aicina uz diskrimināciju un organizē parakstu vākšanu par to, lai pārtrauktu piešķirt “māmiņu algas” un nenodrošinātu valsts un pašvaldību apmaksātus bērnudārzus tiem bērniem un viņu vecākiem, kas ir izvēlējušies neļaut savu bērnu organismā ievadīt nedrošas vielas.

Tā būtu katastrofa, ja šajā jautājumā tiktu ieviesta likumdošana, kas nerespektē cilvēka autonomiju un tiesības izlemt, vai viņš grib vai negrib ļaut injicēt savā organismā svešas olbaltumvielas, toksiskus adjuvantus un konservantus, ko satur vakcīnas.

Daudzi masu mediji steidz atspoguļot šo jautājumu un, neiedziļinoties lietas būtībā, nostājas primitīvas propagandas pusē. Žēl. Tas ir tāds vienkāršots vienādojums, proti, “ļaunā infekcija izraisa saslimšanu, bet vakcinācija pasargā”. Šajā vienādojumā ir arī vēl citi lielumi, kas tiek ignorēti.

Pirmkārt, paša organisma uzņēmība un spēja pretoties infekcijai, par ko oficiālajās vadlīnijās neviens neko daudz nerunā. Kā paaugstināt šīs spējas, lai organisms neļautu infekcijai sevi uzvarēt? Viduslaikos mēra laikā daudzi aizgāja bojā, bet ne jau visi! Kāpēc tie izdzīvoja? Vai to kāds ir pētījis? Arī mūsdienās, piemēram, nav nekādas vakcīnas pret EBV (Epšteina Barra vīruss), bet lielākā daļa populācijas to ir izslimojusi, daži smagāk pat ar komplikācijām, daži vieglāk vai pat nemanāmi, un tas atkarīgs no paša organisma spējas pretoties infekcijai. Vai to kāds ir cītīgi pētījis, kā paaugstināt organisma aizsargspējas pret infekcijām dabiskā ceļā? Vai tieši organisma aizsargspēju paaugstināšana dabiskā ceļā nav visīstākā profilakse?

To, ka slimības gaita visiem nav vienāda, apstiprina arī Slimību profilakses un kontroles centra informatīvie materiāli par vakcinējamajām slimībām. Šajos materiālos pie daudzām slimībām lasām, ka slimība visbiežāk norit bez simptomiem vai arī simptomi ir viegli, nespecifiski (drudzis, galvassāpes, slikta dūša, sāpes vēderā un/vai kaklā). Smagākas saslimšanas notiek tikai retos gadījumos, ko, protams, neviens nevēlas piedzīvot. Atkal te rodas jautājums, kāpēc vairums var izslimot viegli, bet retos gadījumos slimība norit smagi? Vai te atkal nav jāuzdod jautājums par katra atsevišķā organisma uzņēmību pret slimībām, par to, kā stiprināt imunitāti – neuzņēmību pret infekciju slimību ierosinātājiem. Ja cilvēkam ir augsta imunitāte, augstas dabīgās organisma aizsargspējas, tad tas neizslēdz saslimšanu, bet slimība tad norit vieglā formā vai bez simptomiem, un pēc slimošanas tiek iegūta imunitāte dabīgā ceļā. Līdzīgi arī vakcīnas neizslēdz saslimšanu, kas tad notiek vieglākā formā.

Cik plaši sabiedrībā tiek skaidroti un pašiem mediķiem mācīti jautājumi par to, ko darīt un kā stiprināt paša organisma aizsargspējas pret dažādām infekcijām? Par to, cik svarīgs ir veselīgs uzturs (un vairums rūpnieciski ražotu produktu tādi nav), dienas režīms, fiziskās aktivitātes, brīvais laiks ar draugiem un tuviniekiem, higiēna un daudzi citi dzīves veida faktori. Vai tieši šī nav dabiskā profilakse, kas būtu jāatbalsta daudzkārt lielākā apjomā pat par specifisko mākslīgo profilaksi – vakcināciju?
Vai mums nav jāsaprot labāk arī konkrēto infekcijas slimību daba – kontagiozitāte (lipīgums), vīrusa vai patogēnās baktērijas virulence (patogenitātes pakāpe), lai varētu pieņemt apzinātu lēmumu vakcinācijas jautājumā?

Otrkārt, te būtu sīkāk jāaplūko arī tāds vakcīnas aizstāvju vidū izplatīts jēdziens kā kolektīvā imunitāte. To uzskata par netiešu, pozitīvu vakcinācijas efektu, kas aizsargā bērnus, kuriem vakcinācija nav iespējama nopietnu veselības problēmu dēļ. Tāpat uzskata, ka tā aizsargā bērnus, kuri vēl nav vakcinēti, jo nav sasnieguši vakcinācijai atbilstošo vecumu. Tā par to ir rakstīts SPKC Informatīvajā materiālā “Vecākiem par bērnu vakcināciju”. Tomēr arī te viss nemaz nav tik skaisti, kā tas tiek pasniegts.

Realitātē te būtu jārunā par vakcinētiem infekcijas nēsātajiem, kas ir vēl viens nezināmais faktors vakcinācijas vienādojumā. Esmu runājusi ar cilvēku, kuram kakla sāpju gadījumā ģimenes ārsts ir paņēmis iztriepi no žāvas. Analīze ir uzrādījusi difterijas ierosinātāju un cilvēkam ir bijis kāds laika posms jāpavada Latvijas Infekciju centra izolatorā, dzerot antibiotikas, lai arī pats cilvēks nebija slims, bet kā nēsātājs varēja aplipināt citus. Un te jājautā, cik daudzi cilvēki kakla sāpju gadījumā tā uzreiz iet pie ārsta un cik daudziem cilvēkiem ārsts tā uzreiz paņem iztriepi no žāvas, un aizsūta uz laboratoriju? Un kurš tagad pateiks, cik daudzi šādi infekciju nēsātāji staigā pa pasauli izplatīdami infekciju? Paši smagi nesaslimst, bet infekciju nēsā un izplata, un paši netiek izolēti.

Otrs gadījums, ko man pastāstīja kāda ārste ir par kādu bērnu, kas ir bijis vakcinēts, bet kas kā nēsātājs atnesis garā klepus infekciju uz mājām (pašam tikai neliels krekšķis) otram ģimenes bērnam, kas vēl nav bijis vakcinēts un kas ir saslimis. Ja vecākajam bērnam būtu bijuši izteikti simptomi, tad vecāki būtu viņu izolējuši un nebūtu laiduši pie zīdaiņa. Te jājautā, vai šie gadījumi liecina par kolektīvo imunitāti, vai arī par vakcinētiem infekciju nēsātājiem? Vienā gadījumā kakla sāpes, otrā gadījumā – neliels krekšķis nav liecinājuši par nopietnu slimību. Tā kā abos gadījumos cilvēki bija vakcinēti, tad pašiem tas izpaudās vieglā formā, bet abos gadījumos viņi bija infekciju nēsātāji. Tātad – kāda te kolektīvā imunitāte? Sanāk tikai individuālā. Vakcinācija nepasargā ne no nēsāšanas, ne no saslimšanas. Vai infekcija šādi tiek izskausta vai drīzāk nekontrolēti izplatās caur tiem, kas ir vakcinēti? Vai tad kāds pārbauda katru, kas ieklepojas vai kuram iesāpas kakls?

Treškārt, nākamais lielums, kas ir palicis ārpus šī vienādojuma, ir pašas vakcīnas. Arī ar tām nav tik viennozīmīgi! Papētiet, iedziļinieties un paanalizējiet!

Vispirms te jāpiemin kompensācijas tiem, kas cietuši no vakcīnām. Mūsdienās pavisam vienkārši var atrast ASV datus par tiesas ceļā piedzītām kompensācijām, kas jāmaksā tiem, kas cietuši no vakcīnu radītām blaknēm. Kompensāciju summas par pēdējiem 30 gadiem. Veseliem trīsdesmit gadiem! (https://www.hrsa.gov/ ). Vai kāds pieļauj iespēju, ka tādas astronomiskās summas tiek maksātas bez pamata?

Tāpat te vietā būtu uzdot jautājumu, kāpēc šāda valsts organizācija vispār ASV ir radīta un pastāv, ja jau vakcīnas ir drošas un pārbaudītas? Vai tas liecina par to, ka gadījumā, ja valsts uzspiež vakcināciju obligātā kārtā, tad valstij ir jāizvērtē katrs blakņu gadījums un arī jāuzņemas atbildība, maksājot kompensāciju? Vai vakcinācijas aizstāvji un Latvijas valsts ir gatava šim mērķim budžetā paredzēt nodokļu maksātāju naudu, ja gadījumā Latvijā tiktu ieviesta ar likumu obligāta vakcinācija, no kuras vecāki nevar atteikties? Un vai tiešām valstij to vajag darīt, ja vakcīnu jautājumā ir joprojām tik daudz neskaidrību?

ASV Nacionālajā Vakcīnu informācijas centra (National Vaccine Informatiom Center) mājas lapā ir izdalīta atsevišķa lapa – Starptautiskais memoriāls vakcīnu upuriem (The Internatonal Memorial for Vaccine Victims) – tiem kuriem dzīve uz visiem laikiem izmainījusies pēc vakcinācijas (www.nvic.org/Vaccine-Memorial.aspx ).

Ja diplomēti un sertificēti ārsti joprojām turpina publiski teikt, ka vakcīnām ir tikai rožainā puse, ka tās par katru cenu būtu jāuzspiež visiem, tad atliek secināt, ka vai nu viņi paši neko vairāk par oficiālo propagandu nezina, vai arī neseko līdzi tam, kas notiek šajā jomā pasaulē, vai arī to vienkārši ignorē. Ja tas ir tā – tad, piedodiet, ir jāapšauba viņu profesionalitāte.

Ceturtkārt, gan cilvēku pieredzē, gan zinātniskajos pētījumos iezīmējas saikne starp vakcīnām un hroniskām autoimūnām saslimšanām. Te neminēšu saiknes starp vakcīnām un citām veselības problēmām.

Minēšu kādu konkrētu gadījumu, kā kādā ģimenē ir ienācis juvenils idiopātisks artrīts (JIA), kas ir biežākā autoimūnā saslimšana bērnu vecumā ar prevalenci apmēram 1/1000 iedzīvotājiem (Latvijas Pediatru reimatologu asociācija, 2011). Meitene pēc vakcinācijas trīs gadu vecumā saslima ar masaliņām un nokļuva slimnīcā. Bijusi liela nesaprašana, kā tad tā, jo meitene esot bijusi vakcinēta pret masaliņām. Drīz pēc tam saslimusi ar juvenilo idiopātisko artrītu. Runājot par autoimūnām saslimšanām ir jāmin, ka nav viena cēloņa, kas izraisa saslimšanu. Lai saslimtu ar kādu autoimūnu saslimšanu, pamatā ir jābūt ģenētiskai predispozīcijai, kura var neizpausties, ja nav ārēja negatīvā faktora, kas to izprovocē. Kad meitene jau bija saslimusi ar JIA, tad pārbaudot atklājās, ka viņai ir pozitīvs HLA B27 antigēns. Tiem, kuriem ir šis antigēns, ir risks saslimt ar JIA, ja rodas ārēji provocējoši faktori, kā šajā gadījumā bija vakcīna. Šobrīd meitenei ir 17 gadi. Savukārt, otra māsa nekad nav potēta, šobrīd viņai ir 10 gadi un ar veselību nav problēmu. Kā izrādās, tad arī viņai ir pozitīvs HLA B27 antigēns, bet viņai nav JIA.

Pētījumā „Vakcīnas, adjuvanti un autoimunitāte” (Vaccines, adjuvants and autoimmunity; http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/26275795 ), kas publicēts žurnālā Pharmacological Research 2015.gada oktobrī, norādīts: „Tā kā vakcīnas tiek dotas iepriekš veseliem saņēmējiem, kuri varbūt nekad nesaslimtu ar [autoimūnu] slimību, ja netiktu imunizēti, tad nelabvēlīgie gadījumi ir rūpīgi jāapskata un jāizvērtē pat tad, ja to skaits ir neliels.” Būtu interesanti uzzināt, kurš Latvijā ar to nodarbojas, jo cik saprotams no BKUS infektoloģes Bērnu vakcinācijas centra vadītājas profesores dr. D.Zavadskas un no RSU asociētās profesores pediatres infektoloģes Ilzes Gropes publiski teiktā, tad viņām par šādu saikni starp vakcinācijām un autoimūnajām saslimšanām nekas nav zināms.

Tādi pētījumi, kas norāda uz vakcīnu saikni ar autoimūnajām saslimšanām, ar katru gadu pieaug. Jaunākie pētījumi liecina, ka autoimunitāti var ierosināt daudzi toksiski ārējie faktori, kuri iedarbojoties noteiktā laika periodā, gadījumā, ja ir ģenētiska nosliece, var radīt vienu vai laika gaitā pat vairākas autoimūnas saslimšanas. Vakcīnas (to sastāvdaļas, konservanti, adjuvanti) ir to faktoru grupā, kas var izraisīt autoimunitāti, ko apstiprina dzīvnieku eksperimenti. Kāpēc dzīvnieku? Tāpēc, lai izolētu vienu noteiktu faktoru, ar ko iedarboties uz eksperimenta dzīvniekiem viendabīgā vidē ar noteiktu ģenētisko izcelšanos. Dzīvnieku eksperimentu gadījumā tiek skatīta tikai viena faktora – vakcīnu ietekme. Pētījumā „Adjuvantu un vakcīnu ierosināta autoimunitāte: dzīvnieku modeļi” (Adjuvants- and vaccines-induced autoimmunity: animal models; http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/27417999 ), kas publicēts 2017.gada februārī žurnalā Imunologic Reseach, atklāts, ka vakcīnu sastāvdaļa – adjuvanti var ierosināt vispārēju autoimūnu atbildi, kuras rezultātā rodas dažādas antivielas. Injicējot vakcīnas veselos dzīvniekos dažkārt tiek ierosinātas tādas saslimšanas, kā reimatoīdais artrīts, sistēmiskā sarkanā vilkēde, Šēgrena sindroms, autoimūnais tireodīts, antifosfolipīdu sindroms.
Vēl kāds pētījums „Vakcinācija un autoimūnās slimības: vai nelabvēlīgo veselības efektu aizkavēšana ir pie horizonta?” (Vaccination and autoimmune diseases: is prevention of adverse health effects on the horizon? http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC5607155/ ), kas publicēts 2017.gada otrajā pusē, aplūko iespējamos autoimūno reakciju mehānismus, kas seko vakcinācijai. Šeit tiek pieminētas tādas autoimūnās saslimšanas kā reimatoīdais artrīts, multiplā skleroze, reaktīvais artrīts, polimiozīts/ dermatomiozīts, nodozais poliartrīts, Gijēna-Barē sindroms, 1.tipa cukura diabēts, idiopātiska (slimība ar nezināmu izraisītāju) trombocitopēnija un autoimūnais tireodīts. Autori ir apkopojuši arī pārskatāmu tabulu, kur apkopots, kādas autoimūnas saslimšanas radušās pēc noteiktām vakcīnām.

Tā šajā tabulā redzam, ka hepatīta B vakcīna (HBV), stingumkrampju (tetanus) vakcīna un Sibīrijas mēra (anthrax) vakcīnai ir tiešs sakars ar tādu smagu autoimūnu saslimšanu kā sistēmisko sarkano vilkēdi, bet vakcīnai pret b tipa Haemophilus influenzae infekciju (HIB) ir saikne ar 1.tipa cukura diabēta attīstību, kur pacientiem pēc tam visu mūžu jāmēra vairākas reizes dienā glikozes līmenis asinīs un jālieto insulīns.

Ņem tik un lasi, ja vien barjera nav nepietiekošas angļu valodas zināšanas! Tie ir nopietni brīdinājumi! Vai mazajai Latvijai tie būtu jāignorē? Iespējams, lielās nācijas var atļauties šos eksperimentus ar vakcīnām. Vai mēs to varam, ņemot vērā sarūkošo Latvijas iedzīvotāju skaitu? Un tas ir jautājums arī par veselības un dzīves kvalitāti.

Ņem, lasi un domā… Ir viegli domāt, ja ir viens skaidrs cēlonis, kas izraisa kādu problēmu, un sekas iestājas tūlīt. Tad ir pamatoti atzīt šo cēloņsakarību. Tomēr, ja vēlamies patiešām balstīties zinātnē un būt godīgi, tad jāatzīst, ka šis vienādojums – ļaunā infekcija izraisa saslimšanu, bet vakcinācija pasargā – nav tik vienkāršs. Dzīves pieredze un pētījumi te ievieš korekcijas, un tad zinātnei ir jāprot analizēt datus arī tad, ja cēloni no sekām atdala laika distance, ja vairāku nelaimīgi sakrītošu faktoru summa rada kādas konkrētas sekas.

Tieši tāpēc šajā problēmā atrast skaidru cēloņu-seku ķēdīti nemaz nav tik vienkārši (pēdējos gados šo ķēdīti skaidrāku padara eksperimenti ar dzīvniekiem kontrolētos apstākļos). Nav brīnums, ka medicīnas datu bāzēs, īpaši agrākos gados, var atrast arī zinātniskus rakstus par to, ka vakcīnas nekādā ziņā nerada komplikācijas un neietekmē turpmāko veselību, un vakcīnai sekojoša veselības problēma tiek traktēta kā gluži nejauša sakritība. Tieši tāpēc vēl nozīmīgāk būtu nevis to ignorēt, bet vākt ziņojumus par visām kaitīgajām blaknēm, ko izraisa vakcīnas, tos apkopot un analizēt. Tieši tāpēc tas nav pieļaujams, ja šajā jautājumā tiktu pieņemta diskriminējoša likumdošana, kas nerespektē cilvēka autonomiju un tiesības izlemt, vai viņš grib vai negrib ļaut injicēt savā organismā svešas olbaltumvielas, toksiskus adjuvantus un konservantus, ko satur vakcīnas. Likumdošanu, kas skar visas sabiedrības veselību un turpmāko dzīves kvalitāti, nedrīkst pieņemt, balstoties uz vienkāršu sākumskolas līmeņa vienādojumu – ļaunā infekcija izraisa saslimšanu, bet vakcinācija pasargā. Tas mūsdienās, kad jau ir pieejami pētījumi, kas ievieš lielāku skaidrību, ir primitīvi un pat noziedzīgi.

Ļoti pamatots ir dr. Edgara Medņa teiktais, ka šajā jautājumā katram pašam ir jāiedziļinās, jāizsver visi par un pret, un jāpieņem apzināts lēmums – vakcinēties vai nē.

Vakcinācija ir vienādojums ar daudziem nezināmajiem, no kuriem tikai dažus esmu te ieskicējusi. Šie jautājumi noteikti prasa padziļinātu, nopietnu iedziļināšanos un tālāku izpēti, ja to vēlas risināt godīgi. Mani kā mammu un kā pacienti neapmierina vakcinācijas aizstāvju primitīvā pieeja un propaganda. Vai pietiek ar to, ka viņi ir dzīvi, bet kā Lilijas gadījumā – nav spējīgi par sevi parūpēties? Vai šobrīd kāds ārsts var uzņemties atbildību un mierīgu sirdi dot nozīmējumu bērnam uz vakcināciju, ja iepriekš nav izvērtēta ģenētiskā predispozīcija saslimt ar kādu autoimūnu saslimšanu? Padomāsim par dzīves kvalitātes jautājumu vakcināciju upuriem. Un kas notiek autoimūnu saslimšanu gadījumā visa atlikušā mūža garumā, kad ir jācieš sāpes, jāpiedzīvo funkciju ierobežojums, jāievēro noteikts uztura režīms, jāsamierinās ar vides ierobežojumiem un jālieto medikamenti (glikokortikoīdi, nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, jaunie līdz galam nepārbaudītie bioloģiskie medikamenti, hormonu preparāti – insulīns, levotiroksīns), kas ilgstošu gadu gaitā rada arvien jaunas blaknes vai pat saslimšanas.

Marika Zelča-Čerāne, raidījuma par veselību “Vērmele” vadītāja
/14.01.2019/

Avoti:

Kas šajā vienādojumā -ļaunā infekcija izraisa saslimšanu, bet vakcinācija pasargā- netiek ņemts vērā?

Informācijas aģentūra
/22.02.2021/

Publicēts iekš Kat.: Medicīna, Reg.: Latvija, VAKCINĀCIJA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Izraēlā vakcinācijas un karantīnu kampaņas ir izgāzušās

Populārākais Izraēlas interneta portāls Ynet, kurš izlaiž onlain izdevumu “Ediot Ahronot”, publicēja rakstu “Izgāšanās hronika: trešā karantīna salīdzinājumā ar iepriekšējām”, kurā dod statistiku trešajai pēc kārtas koronavīrusa karantīnai, kuru Izraēlas varasiestādes ieviesa 2020.gada 27.decembrī. 2021.gada 8.janvārī šī karantīna tika pastiprināta, bet saslimstības rādītāji ne tikai nesamazinājās, bet pat ievērojami pieauga. “Pēc pusotra mēneša pēc trešās karantīnas ieviešanas koronavīrusa rādītāji ir daudz sliktāki, nekā sākumā”, raksta izdevums.

2020.gada decembra beigās, kad sākās ierobežojumu ieviešanas process, pozitīvo koronavīrusa analīžu līmenis bija 4,9%, smagi slimo skaits – 949, dienā konstatēto jaunu saslimušo skaits – 4010. Dati uz 08.01.2021: pozitīvo analīžu daļa – 6,6%, smagi slimie – 949, dienā konstatētie jauni saslimšanas gadījumi – 7644. “Katra jaunā karantīna ir mazāk efektīva par iepriekšējo,” komentējot šo statistiku, raksta Izraēlas izdevums “Vesti”.

Masveida vakcinācija Izraēlā sākās 2020.gada 20.decembrī, pēc kā COVID19 saslimstības apjoms pieauga. Ja 20.decembrī kopējais ar koronavīrusu inficēto skaits bija mazāks par 375 tūkstošiem, tad 2021.gada 11.februārī kopējais inficēto skaits pārsniedza 709 tūkstošus cilvēku.

Uz 07.02.2021 pirmo vakcīnas dozu bija saņēmuši 3426810 izraēliešu (37,19% Izraēlas pilsoņu), bet abas dozas 2016351 pilsoņu (21,88%). Vislielākais vakcinēto īpatsvars ir vecuma grupā no 70 līdz 79 gadi, bet vismazākais starp ortodoksālajiem jūdaistiem, Izraēlas arābiem un krievvalodīgajiem izraēliešiem. Tikai 24% krievvalodīgo ir vakcinējušies, bet 49% vispār negrasās vakcinēties.

Slimnīcu apvienības “Klalit” ģenerāldirektors, profesors Ehuds Dāvidsons intervijā Ynet norāda, ka zems vakcinēto procents ir arī starp jauniešiem, jaunajām māmiņām, gulošiem slimniekiem un izglītības sfērā strādājošajiem.

Amerikāņu konservatīvais izdevums The Unz Review norāda: “Kopējam vakcinēto un COVID19 pārslimojušo izraēliešu skaitam vajadzēja nodrošināt Izraēlai salīdzinoši labu kolektīvo imunitāti, kurai vajadzētu pietikt, lai uzvarētu vīrusu… tomēr fakti runā par pretējo. Koronavīrusa izplatības ātrums Izraēlā ir lielāks, nekā jebkur citur.” Izdevums vērš uzmanību uz “satraucošu korelāciju starp masveida vakcināciju un saslimstības pieaugumu; sanāk tā, ka jo vairāk jūs vakcinējat, jo vairāk saslimušo”.

Un it kā ņirgājoties par Izraēlas varasiestāžu kovidkampaņu, viena no nedaudzajām teritorijām ar minimālu saslimstību ir Rahata, palestīniešu beduīnu municipalitāte, kurā vakcināciju ignorē.

“Vesti” mēģināja noskaidrot COVID19 saslimstības pieauguma iemeslus pēc vakcinācijas un nonāca pie secinājuma, ka tas ir saistīts ar pašu vakcinācijas procesu: “Ir aizdomas, ka ievērojams skaits inficēšanās gadījumu notiek analīžu nodošanas centros. Tieši tur visvairāk satiekas vīrusa nēsātāji ar veseliem pilsoņiem.”

04.02.2021 profesors Rans Balicers (valdības konsultants koronavīrusa jautājumos un ekspertu grupas “Magen-Izrael” vadītājs) atklāti atzina, ka vairs netic “karantīnas brīnumam”.

Izraēlā pieņemas spēkā negatīva attieksme gan pret karantīnu, gan pret vakcināciju.

Rabīna Amnona Ichaka (Amnon Yitzhak / Амнон Ицхак) piekritēji Netanijas pilsētā uz sludinājuma dēļiem izlīmēja plakātus, kuri noliedz gan pandēmiju, gan nepieciešamību vakcinēties.

Grupa “Pilsoņu iniciatīva – 2020”, kuru vada aktīvists Ilians Maršaks, dēvē Veselības ministrijas Sabiedriskās veselības dienesta vadītāju Šaronu Elroi – Praisu par “koronavīrusa izplatītāju”. Viena no šīs grupas aktīvistēm paziņoja Ynet korespondentam: “Jūs esat kļuvuši par vienas no lielākajām krāpšanām vēsturē līdzdalībnieku…”

Plaši tiek izplatīti antivakcinēšanās grafiti. Piemēram, Tverijas pilsētā nezināmie uz “Makkabi” slimnīcas (kurā atrodas vakcinēšanas punkts) sienas ar melnu krāsu uzrakstīja: “Vakcīna nogalina.” Analoģiski uzraksti (“Vakcinācija – tā ir likvidācija”, “Mēs neesam aitu bars”) 2021.gada janvārī parādījās vakcinācijas punktu tuvumā arī citās Izraēlas pilsētās.

Milzīgu popularitāti ieguva Ņujorkas pediatra Lorenca Paļevska (Dr. Lawrence Palevsky / Доктор Лоуренс Б. Палевский) filma – lekcija “Vakcīnas bīstamība” (Опасность вакцины). Slavenais amerikāņu ārsts stāsta par iespējamajām tālejošajām sekām no mRNK vakcīnām (Pfizer-BioNTech, Moderna [un drīzumā arī CureVac]).[ Lorenca Paļevska mājaslapa, kurā var apskatīt arī viņa videouzstāšanās: https://www.northportwellnesscenter.com/practitioner/lawrence-palevsky/media ]

Kopumā vakcinācijas tempi Izraēlā ir krasi samazinājušies. Slimnīcas “Klalit” vakcinācijas punkta uzraudze Kalanita Kaija intervijā Ynet pastāstīja, ka, ja vēl nesen ik dienas vakcinējās no 100 līdz 120 tūkstošiem cilvēku, tad tagad šie rādītāji nokritās dubultā: cilvēki no vakcīnas baidās vairāk nekā no koronavīrusa.

Avīzes “Ediot Ahronot” apskatnieks Nadavs Eļja atzīmē, ka “uzticība karantīnai ir pilnībā zudusi, cilvēki ir noguruši no ierobežojumiem”. Slavenais Izraēlas muzikants un blogeris Gilads Acmons norāda, ka izraēlieši vairs neuzticas valdībai un viņš kritizē “bezcerīgo un liekulīgo Izraēlas COVID stratēģijas dabu”. Acmons atsaucas uz socioloģisko aptauju datiem, saskaņā ar kuriem “50% izraēliešu netic ne vakcīnai, ne nepieciešamībai vakcinēties. Izraēlas vakcinācijas centri pašreiz ir tukši, neskatoties uz spiedienu, ko uz pilsoņiem izdara valdība un pašvaldības, ar mērķi tos “aizsargāt”. Daudzi izraēlieši uzskata, ka nacionālā vakcinācijas kampaņa kalpo Izraēlas premjerministra Netanjahu politiskajiem mērķiem.”

Avīze “Vesti” šaubās par valdības koronavīrusa politikas adekvātumu, norādot, ka “pateicoties koronavīrusam, kura uzliesmojumi brīnumainā kārtā notika”, kad premjerministram bija jāstājas tiesas priekšā par apsūdzībām korupcijā, “viņš spēja izvairīties no šī šķietami neizbēgamā drauda”.

Koronavīrusa štāba protokolus valdība ir noslepenojusi uz 30 gadiem. “Patiesība kā tika pieņemti lēmumi par epidēmiju paliks nepieejama ne tikai šai, bet arī nākamajai izraēliešu paaudzei. Sākumā nomirs vai būs pavisam novecojuši tie, kas to piedzīvoja, un tikai pēc tam varēs uzzināt, kurš to izdarīja.”

Ne pēdējā nozīme izraēliešu negatīvajam noskaņojumam ir plaši zināmajām amerikāņu vakcīnas Pfizer negatīvajām sekām [patiesībā tā ir vācu kompānijas BioNTech eksperimentālā vakcīna ar eksperimentālu tehnoloģiju]. The Jerusalem Post ziņo: vakcinācijas gaitā 7039 cilvēki paziņoja par blakusparādībām pēc pirmās vakcīnas, 4469 – pēc otrās dozas. Sāpes injekcijas vietā: 3495 cilvēki pēc pirmās potes, 1035 cilvēki pēc otrās potes. Vispārējs nogurum un citi līdzīgi simptomi: 2990 pēc pirmās potes, 3230 pēc otrās. Neiroloģiski simptomi: 302 pēc pirmās potes, 119 pēc otrās. Alerģija un anafilaktiskais šoks: 177 pēc pirmās dozas, 57 pēc otrās. Lielākā daļa blakņu ir bijusi cilvēkiem vecumā no 20 līdz 60 gadiem. Jerusalem Post uzsver, ka “pēc vakcinācijas cilvēki, kuri ir slimi, ar lielu varbūtības pakāpi pieprasīs palīdzību vai hospitalizāciju.”

/13.02.2021/

Avoti:
https://www.fondsk.ru/news/2021/02/13/o-serii-provalov-karantinov-i-vakcinacij-v-izraile-52916.html
https://www.northportwellnesscenter.com/practitioner/lawrence-palevsky/media
https://www.ynet.co.il/news/article/SkxIvfneO?utm_source=ynet.app.ios&utm_term=SkxIvfneO&utm_campaign=general&utm_medium=social&fbclid=IwAR0-glN8h030A49-iPAAk4w8DdwoLqg0KjpnMOXCOghnj9akitSC8jG8jRQ?utm_source=ynet.co.il&utm_medium=email&utm_campaign=email&u
https://www.vesty.co.il/main/article/HJ4yO42xu
https://ru.euronews.com/2020/12/19/israel-vaccination-campaign
https://index.minfin.com.ua/reference/coronavirus/geography/israel/
https://www.vesty.co.il/main/article/rJhKiY6l00?utm_source=Taboola_internal&utm_medium=organic
https://www.vesty.co.il/main/article/H1pPynG11u
https://www.vesty.co.il/main/article/HkIMeU6l00
https://www.unz.com/gatzmon/israels-third-lockdown-a-spectacle-of-failure/
https://www.vesty.co.il/main/article/B1wGDtbZu
https://www.vesty.co.il/main/article/HyGS11D6l00?utm_source=Taboola_internal&utm_medium=organic
https://www.vesty.co.il/main/article/SywBsDzb00?utm_source=Taboola_internal&utm_medium=organic
https://www.fondsk.ru/news/2020/12/12/esli-panika-v-britanii-vyjdet-za-predely-strany-biznes-plany-big-pharma-budut-sorvany-52450.html
https://www.vesty.co.il/main/article/HkIMeU6l00#autoplay
https://www.vesty.co.il/main/opinions/article/r1dyN1neu
https://gilad.online/writings/2021/2/7/israels-third-lockdown-a-spectacle-of-failure?fbclid=IwAR1xVF2tIQf15T7NsJTkyeHS7zRAlmNS9psNq0TEzxfhJGRV1eucSx7dNN4
https://www.vesty.co.il/main/opinions/article/r17fsPbZ00?utm_source=Taboola_internal&utm_medium=organic
https://www.jpost.com/health-science/coronavirus-vaccine-side-effects-what-are-people-reporting-658414

Informācijas aģentūra
/22.02.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Notikumi, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Nirnbergas kodekss par eksperimentiem ar cilvēkiem (tas, kuru COVID19 aizsegā sāk pārkāpt arī Latvijā)

Sakarā ar Latvijas un citu valstu valdību covid-lēmumiem aktuāls kļūst Nirnbergas kodekss, kurš regulē pētniecību ar cilvēku iesaisti. Nirnbergas kodekss tika pieņemts pēc Otrā pasaules kara un pēc nacistu noziedznieku tiesas procesa, kad visa cita starpā atklātībā nāca informācija par necilvēcīgajiem nacistu eksperimenti ar cilvēkiem.

Aizsedzoties ar COVID19 apkarošanu, daudzās pasaules valstīs sāk notikt masveida Nirnbergas kodeksa pārkāpšana. Par vienu lielu sociālu un medicīnisku eksperimentu var uzskatīt obligātu prasību veseliem cilvēkiem ilgstoši valkāt sejas maskas, kuru efektivitāte ir apšaubāma un kuras var būt kaitīgas veselībai gan nepareizas lietošanas gadījumā, gan ilgstošas lietošanas gadījumā, gan arī atsevišķām iedzīvotāju grupām. Dati par šo globālo eksperimentu tiek ievākti.

Bet vēl atklātāk un nopietnāk Nirnbergass kodekss tiek pārkāpts covid vakcīnu sakarā, jo, pirmkārt, pilnīgi visas pretcovid vakcīnas ir eksperimentālas, un, otrkārt, mRNA tehnoloģija pati par sevi ir eksperimentāla.

Piemēram, Latvijā no vienas puses plaši reklamē un mēģina informatīvi uzspiest cilvēkiem vakcinēties gan ar eksperimentālām vakcīnām (jebkura pretcovid vakcīna), gan ar jaunas eksperimentālas tehnoloģijas vakcīnām (Pfizer-BioNTech, Moderna, CureVac). Tai pat laikā cilvēki masveidā netiek informēti par vakcīnu eksperimentālo dabu, tiek maldināti šai sakarā un viņiem pat atklāti melo. Un to visa cita starpā dara arī sabiedriskā medija (lsm.lv) žurnālisti (tātad darbinieki, kurus algo valsts).

Visbeidzot cilvēkus mēģina vienkārši piespiest vakcinēties ar eksperimentālām vakcīnām. Armijā tas tiek darīts tieši un atklāti, rupji pārkāpjot karavīru cilvēktiesības, savukārt atsevišķās medicīnas iestādēs cilvēkiem neformāli tika draudēts atlaist viņus no darba, ja tie nevakcinēsies. Pastāv risks, ka šāda veida prakse var tikt turpināta valsts pārvaldē un uzņēmumos, kurus valdība atklāti “aicina” nodrošināt savu darbinieku vakcināciju. Pie tam ir pat ārsti (un ne tikai), kuri tieši un atklāti aicina veikt piespiedu vakcināciju, kas ir augstākās pakāpes necilvēcība.

Zīmīgi, ka dubultā eksperementālās vakcīnas pielietošanas masveidīguma ziņā īpaši izceļas Izraēla, kurā samērā īsā laika posmā tika vakcinēti vairāk kā 25% valsts iedzīvotāju. Ar Pfizer-BioNTech mRNA vakcīnu, plaši to pozicionējot kā amerikāņu vakcīnu, lai gan patiesībā tā ir vācu kompānijas BioNTech vakcīna. Ļoti simboliski – vācieši atkal eksperimentē ar ebrejiem. Un, ja var ar ebrejiem, tad var ar jebkuru. Un drīzumā tad varēs jebko. Viss notiekošais liecina par to, ka nacistu prakse sāk strauji atdzimt.

Nirnbergas kodeksa 10 punkti

1. Absolūti obligāts nosacījums eksperimenta veikšanai ar cilvēku ir viņa brīvprātīga piekrišana tam. (Tas nozīmē, ka eksperimentā iesaistāmas personas, kam ir juridiskas tiesības dot piekrišanu; kam ir brīvas izvēles iespēja dot piekrišanu bez mazākās varmācības, krāpšanas, viltus, piespiešanas, maldināšanas vai citas spaidu vai piespiedu metodes; kam ir pietiekamas zināšanas un izpratne par paredzēto eksperimentu, lai spētu pieņemt saprātīgu un apzinātu lēmumu. No tā izriet, ka, pirms eksperimentā iesaistāmā persona dod savu piekrišanu, tai jādara zināma eksperimenta būtība, ilgums un mērķis; eksperimenta metode un norise; visas paredzamās neērtības un risks; iespējamās sekas, kas var rasties viņa veselībai vai personībai no piedalīšanās eksperimentā. Pienākums un atbildība vērtēt saņemtās piekrišanas kvalitāti gulstas uz katru personu, kas organizē vai vada eksperimentu. Tas ir personisks pienākums un atbildība, kuru nevar nesodīti deleģēt citai personai.)

2. Eksperimentam jādod sabiedrības vispārējai labklājībai tādi nozīmīgi pozitīvi rezultāti, kuri nav iegūstami ar citām pētniecības metodēm vai līdzekļiem, un tas nedrīkst būt nejaušs un tātad būtībā nevajadzīgs.

3.Eksperimentam jābalstās uz rezultātiem, kas iegūti eksperimentos ar dzīvniekiem, uz zināšanām par slimību dabu vai citām eksperimentā pētāmajām problēmām, lai sagaidāmie rezultāti attaisnotu eksperimenta veikšanu.

4. Eksperiments jāveic tā, lai tā gaitā nepieļautu nevajadzīgu fizisku un garīgu kaitējumu un jebkādas nevajadzīgas ciešanas.

5. Nedrīkst izdarīt eksperimentu, ja jau iepriekš ir pamats domāt, ka tā rezultātā var iestāties nāve vai invaliditāte. Izņēmums varētu būt eksperimenti, kurus ārsti veic paši ar sevi kā eksperimenta objektu.

6. Riska pakāpe nekad nedrīkst būt lielāka kā eksperimentā risināmās problēmas nozīmīgums cilvēcei.

7. Jāveic nepieciešamie sagatavošanas darbi un jāparedz eksperimenta objekta iespējami droša aizsardzība pret niecīgāko kaitējumu, invaliditātes vai nāves varbūtību.

8. Eksperimentu drīkst veikt tikai zinātniski kvalificētas personas. Tiem, kas kā vadītāji vai izpildītāji piedalās eksperimentā, visa tā gaitā nepieciešama augstākā meistarība un rūpība.

9. Cilvēkam — eksperimenta objektam ir tiesības jebkurā brīdī prasīt eksperimenta pārtraukšanu, ja viņš nonācis tādā fiziskā vai garīgā stāvoklī, ka eksperimenta turpināšana viņam šķiet neiespējama.

10. Eksperimenta zinātniskajam vadītājam jābūt gatavam pārtraukt eksperimentu jebkurā brīdī, ja viņam, rīkojoties pēc labākās sirdsapziņas un liekot lietā visu savu prasmi un prātu, tomēr ir pietiekams pamats pieņemt, ka eksperimenta turpināšana var sagādāt cilvēkam kaitējumu, izraisīt tā invaliditāti vai nāvi.

Avoti:
https://lv.wikipedia.org/wiki/Nirnbergas_kodekss
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9D%D1%8E%D1%80%D0%BD%D0%B1%D0%B5%D1%80%D0%B3%D1%81%D0%BA%D0%B8%D0%B9_%D0%BA%D0%BE%D0%B4%D0%B5%D0%BA%D1%81
https://studme.org/255358/etika_i_estetika/nyurnbergskiy_kodeks

Nirnbergas kodekss un globālais eksperiments.

Informācijas aģentūra
/22.02.2021/

 

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

«Covid-19»: «muļķu kods», kas tiek uzspiests visiem

Dzintars Zaļūksnis

Sākumā, protams, obligātā piebilde – jā, vīruss SARS-CoV-2 (saukts arī par jauno koronavīrusu) eksistē, un tas var izraisīt slimību, kas nosaukta par “Covid-19”. Tiktāl zinātnieki ir pietiekami pārliecinoši. Taču, viss, kas seko aiz šīs robežas, jau ir sociāli ekonomisks un antropoloģisks eksperiments ar numeroloģijas piedevām.

“Covid-19” šodien – tas ir mulķu kods, kas ar masīvas globālas kampaņas palīdzību tiek uzspiests visiem. Kāpēc? Uz šo jautājumu šoreiz pat nemēģināšu atbildēt, lai man nevarētu pārmest sazvērestības teoriju popularizēšanu. Teiksim tā: ļoti bagātiem cilvēkiem ir savi apsvērumi, kāpēc tas viņiem vajadzīgs.

Pirmais noteikums, kad sākam kaut niecīgu analīzi kovida sakarā: atsakieties no ikdienas loģikas! Jo “Covid-19” ir politika, tātad vispirms ir lēmums, bet argumenti tiek piemeklēti pēc tam. Valdības partijas, kurām vienādiņ ir bijis vienalga, vai es dzīvoju vai mirstu, pēkšņi un uzbāzīgi sākušas rūpēties par manu veselību, tās vārdā pa kripatai vien upurējot MANU brīvību.

Otrais noteikums: neuzķerieties uz plika āķa! Tā kā “Covid-19” pēc visiem parametriem ir vairāk politisks nevis medicīnisks fenomens, veselības argumenti te tiek piesaukti tikai tad, kad tas ir izdevīgi politiķiem. Tagad esam nonākuši jau tajā stadijā, kad labieši paši plānveidīgi taisa problēmas, kuras pēc tam daļēji risina, nekritiskāko publikas daļu novezdami bezmaz ekstāzē. Spilgts piemērs: vāji pamatotais aizliegums strādāt frizieriem, manikīra un skaistumkopšanas speciālistiem. Tagad pietiek paziņot, ka no 1. marta atkal DRĪKSTĒŠOT parūpēties par savu ārējo izskatu – un tautai pozitīvas emocijas, ko radījusi valdošā koalīcija. Līdzīgi bija ar atļauju beidzot iegādāties grāmatas un zeķītes.

Trešais noteikums: nelolojiet ilūzijas par to, ka tas ir īslaicīgi! Nav īslaicīgi! Kovidpanika var tikt uzturēta gadiem ilgi. To nav grūti izdarīt: pietiek tikai padarīt par ieradumu.

Ceturtais noteikums: neticiet skaitļiem! Šobrīd tie tiek izmantoti, lai pamatotu politiskus lēmumus – un tikai. To dēļ Pasaules veselības organizācija (World Health Organization, WHO) ir radikāli mainījusi vairākas desmitgades godīgi kalpojušās pandēmijas un pūļa imunitātes definīcijas (par to InfoTOP.lv rakstīja šeit: http://www.infotop.lv/article/lv/izbeidziet-nelicencetas-virusa-medibas ). Jo atbilstoši vecajām definīcijām: 1) pandēmijas nav; 2) kolektīvo imunitāti iespējams iegūt ne tikai vakcinējoties, bet arī dabiskā ceļā.

Piektais noteikums: nepakļaujieties politiskiem argumentiem! O, tie ir viltīgi! Sākot ar uzfrišinātu statistiku – beidzot ar apelēšanu pie sirdsapziņas (padomājiet par omīti un opīti!). Tajā pašā laikā tiek ignorēts gan fakts, ka izmantotie “Covid-19” testi mūsu tehnoloģiskajā laikmetā ir apbrīnojami neprecīzi, gan tas, ka pasaule šaubās par to, vai vakcīnas drīkst izmantot senioru potēšanai. Zīmīgi ir tas, ka Latvijas ekspertu komandai (kuras vadošajiem spēkiem nav medicīniskās izglītības) nav nekādu iebildumu nedz pret testiem, nedz senioru vakcinēšanu.

Sestais noteikums: neļaujiet iestāstīt, ka jūs, praktiski vesels cilvēks, esat ne tikai infekcijas izplatītājs, bet arī slimnieks! Kovids bez simtomiem, maskas omītes un opīša veselībai. Tas nemaz nav tik nevainīgi, kā varētu šķist. Fiziski un psihiski veseliem cilvēkiem šie argumenti liek piedalīties atklāti stulbā spēlē, un pamazām viņi to sāk uztvert par normu. Muļķu kods iedarbojas, un pēc kāda laika var izrādīties, ka atpakaļceļa [uz ierasto normalitāti] vairs nav. Kaut vai tāpēc, ka viss šis stulbums nogurdina un to, kuri tam sāk ticēt kaut vai tikai tāpēc, lai vienkārši neaizbrauktu jumts, kļūst arvien vairāk. Un viņi kļūst agresīvāki.

Septītais noteikums: kontrolējiet robežu pārkāpšanu! Fiksējiet visu, kas neiekļaujas veselajā saprātā. Komandantstunda. Aizliegto preču saraksti. Ierobežojumi sportot un vispār pārvietoties. Aizliegums atrasties svaigā gaisā. Aizliegums apciemot tuviniekus. Vai kaut ko tādu jūs varējāt iedomāties, sagaidot 2020. gadu? Jūsu pasaule tiek sašaurināta līdz neiedomājami sīkiem izmēriem, jūs tiekat noslēgti sevī. Kāds vēlas panākt, lai mēs kļūtu arvien aprobežotāki. Tieši tas ir muļķu koda mērķis.

Astotais noteikums: neļaujiet sevi apmāt ar statistiku! Tas ir pēdējais, ko jūs varat izdarīt: cilvēcību nomainīt pret cipariņiem, realitāti pret iedomām. Statistika var būt lielisks manipulēšanas instruments, un mūsu labieši pašlaik to izmanto, kur un kā vien var,– gan uzpūšot kovidskaitļus, gan baidot jūs ar šiem skaitļiem, gan pieņemot no plikas statistikas atkarīgu sociālo luksoforu, gan – atkal uz statistikas pamata! – veicot cilvēku segregāciju un iejaucoties viņu intīmajā dzīvē.

Kad jums sāks likties, ka viss ir kārtībā, ka nav cita rīcības algoritma, kā tas, ko uzspiež vara,– jūs būsiet zaudējis. Muļķu kods būs izdzēsis jūsu personību.

Dzintars Zaļūksnis, žurnālists
/19.02.2021/

Avots:
http://www.infotop.lv/article/lv/covid-19-mulku-kods-kas-tiek-uzspiests-visiem

Informācijas aģentūra
/22.02.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Novecojušie. Stāsts par mediju radītu sociālu ārprātu. (Atrodi līdzības ar covidekstāzi!)

Pirms došanās ģimenes pēdējās brīvdienās Evas tētis sadzina viņus visus mašīnā un lika iekārtoties ērtāk. Brauciens varēja ilgt pāris stundu, varbūt vairāk. Viņiem bija našķi, siera popkorns, minerālūdens skārdenes un ceptu kartupeļu čipsi. Evas brālis Lerijs un viņa sēdēja aizmugures sēdeklī kopā ar ģimenes Bostonas terjeru Riskiju. Priekšējā sēdeklī tētis pagrieza atslēgu, lai iedarbinātu motoru. Viņš ieslēdza ventilāciju un atvēra visus elektriskos logus.

Evas nākamā bijusī pamāte Treisija, kas sēdēja blakus viņam, sacīja: “Hei, bērni, klausieties…” Treisija pavicināja valdības brošūru “Emigrēt ir lieliski”. Viņa atšķīra to, saliecot grāmatas vāku muguriņu, un sāka skaļi lasīt. “Jūsu asinis izmanto hemoglobīnu,” viņa lasīja, “lai virzītu skābekļa molekulas no plaušām uz sirds un smadzeņu šūnām.”

Varbūt pirms sešiem mēnešiem ikviens saņēma šādu pat brošūru pa pastu no Galvenā ķirurģijas centra. Treisija noāva sandales un uzlika kāju pirkstus uz paneļa. Joprojām skaļi lasīdama, viņa teica: “Hemoglobīns īstenībā izvēlas savienoties ar tvana gāzi.” Lai viņas balss izklausītos meitenīga, viņa runāja tā, itin kā viņai būtu pārāk liela mēle. Treisija lasīja: “Kad jūs ieelpojat automašīnu izplūdes gāzes, hemoglobīns arvien vairāk sajaucas ar tvana gāzi, kļūstot par hemoglobīna un tvana gāzes savienojumu.”

Lerijs baroja Riskiju ar siera popkornu, nobārstot gaiši oranžo siera pulveri pa visu mašīnas sēdekli starp sevi un Evu. Tētis uzgrieza radio, teikdams: “Kurš vēlas mūziku?” Viņš atpakaļ skata spogulī palūkojās uz Leriju un sacīja: “Tu sabojāsi sunim dūšu.” “Lieliski,” teica Lerijs un iedeva Riskijam vēl vienu gaiši oranžā popkorna gabaliņu. “Pēdējais, ko redzēšu, būs garāžas durvju iekšpuse un pēdējā dziesma, kuru dzirdēšu, būs kaut kāds Carpenters gabals.” Taču nekas nav dzirdams. Radio jau aptuveni nedēļu neskanēja.

Nabaga Lerijs, nabaga gotiskā roka cienītājs Lerijs ar melnu smiņķi, kas uzsmērēts uz balti nopūderētas sejas, nagi viņam bija nolakoti melni un mati arī nokrāsoti melni, salīdzinot ar īstiem cilvēkiem, kuriem putni izknābājuši acis, ar īstiem mirušiem cilvēkiem, kuru lūpas atlobījušās no lielajiem, nedzīvajiem zobiem, salīdzinājumā ar īsto nāvi Lerijs nudien varēja būt tikai klauns ar skumju seju. Nabaga Lerijs, viņš dienām ilgi neizgāja no istabas pēc pēdējā Newsweek raksta. Tā virsraksts, nodrukāts lieliem, trekniem burtiem, bija: “Ir stilīgi būt mirušam!”

Visi tie gadi, kad Lerijs un viņa grupa ģērbās melnā samtā kā zombiji vai vampīri un tīstījās netīros līķautos, caurām naktīm vazādamies pa kapsētām, uzlikuši rožukroņa kaklarotas un ietinušies apmetņos, — visas šīs pūles vējā. Tagad pat mājsmainieces emigrēja. Emigrēja vecās baznīcu tantiņas. Emigrēja juristi, kas nēsāja lietišķus uzvalkus. Pēdējā žurnāla Times izdevumā bija raksts ar nosaukumu: “Nāve ir jaunā dzīvība.” Tagad nabaga Lerijs ir palicis kopā ar Evu, tēti un Treisiju, visa ģimene vienkopus emigrē četru durvju buikā, kas novietots priekšpilsētas pusotra stāva mājas garāžā. Viņi visi elpo tvana gāzi un kopā ar suni grauž siera popkornu. Joprojām lasīdama, Treisija saka: “Kad hemoglobīns, kas nogādā skābekli, sarūk, šūnas sāk smakt un mirst.”

Daži televīzijas kanāli vēl darbojās, taču tie rādīja tikai video, ko no Venēras bija atsūtījusi kosmosa misija. Viss sākās ar stulbo kosmosa programmu. Kosmiskā misija ar cilvēkiem, lai izpētītu planētu Venera. Kosmonauti atsūtīja videomateriālu par planētas virsmu, par Veneras virspusi kā paradīzes dārzu. Pēc tam negadījums notika ne jau tāpēc, ka neizturēja izolācijas slānis vai salūza blīves, vai tāpēc, ka kļūdījās piloti. Tas nebija negadījums. Apkalpe vienkārši izlēma neizmantot nolaišanās izpletņus. Ātri kā meteors ietriecies atmosfērā, viņu kosmosa kuģis uzliesmoja. Statika un — Beigas.

Kā Otrais pasaules karš deva mums lodīšu pildspalvu, tā kosmosa programma bija pierādījusi, ka cilvēka dvēsele ir nemirstīga. Tas, ko visi dēvēja par planētu Zeme, bija tikai apstrādes bāze, caur kuru jāiziet visām dvēselēm. Solis tādā kā attīrīšanas procesā. Tāds kā smalcināšanas tornis, kādu izmanto, lai jēlu naftu pārvērstu benzīnā vai petro-lejā. Kad visas dvēseles uz Zemes būs attīrītas, mēs iemiesosimies uz planētas Venera.

Lielajā cilvēku dvēseļu pilnveidošanas fabrikā Zeme bija tāda kā slīpētava. Tāda pat, kādu cilvēki izmanto akmeņu pulēšanā. Šeit sanāca visas dvēseles, lai, savā starpā beržoties, cita citai noslīpētu asās malas. Ar konfliktiem un visādām sāpēm mums visiem bija jākļūst gludiem. Nopulētiem. Tajā nebija nekā slikta. Tās nebija ciešanas, tā bija erozija. Tas bija kārtējais svarīgais pamat solis attīrīšanas procesā.

Tas, protams, izklausās vājprātīgi, bet bija video, ko atsūtīja kosmosa misija, kas apzināti cieta avāriju. Televīzijā rādīja tikai šo video. Kad misijas nosēšanās modulis riņķoja orbītā arvien zemāk un zemāk, ienirstot mākoņus slāņos, kas sedza planētu, astronauti atsūtīja šo filmu par cilvēkiem un dzīvniekiem, kas dzīvo kā draugi, visi smaida tik plati, ka viņu sejas izskatās mirdzam. Videomateriālā, ko atsūtīja astronauti, visi bija jauni. Planēta bija Ēdenes dārzs. Mežu un okeānu, ziedošu pļavu un augstu kalnu ainava, tur vienmēr valda vasara, teica valdība.

Pēc tam astronauti atteicās izmantot izpletņus. Viņi pa taisno, paf, ietriecās Veneras puķēs un saldūdens ezeros. Palika tikai šis graudainais, neskaidrais, pāris minūšu garais video, ko viņi nosūtīja atpakaļ. Šķita ka tajā uzņemtas modeles, kas zinātniskās fantastikas nākotnē nēsā spīguļojošas tunikas. Vīrieši un garkājainas sievietes, kas, atlaidušās uz marmora tempļa pakāpieniem, ēd vīnogas. Tās bija Debesis, tikai ar seksu, alkoholu un pilnīgu Dieva atļauju. Tā bija pasaule, kur desmit baušļi bija: Līksmojies. Līksmojies. Līksmojies.

“Vispirms ir galvassāpes un nelaba dūša,” Treisija lasa valdības brošūrā, “simptomu skaitā ir paātrināts pulss, kad sirds cenšas nogādāt skābekli mirstošajām smadzenēm.”
Evas brālis Lerijs nekad īsti nepierada pie domas par mūžīgu dzīvi.

Lerijam savulaik bija grupa, kura dēvējās “Nāves izpārdošanas fabrika”. Viņam bija viena grūpija, mauķele, vārdā Džesika. Viņi mēdza tetovēt viens otru ar adatu, kas iemērkta melnā tintē. Viņi bija tik stilīgi, Lerijs un Džesika, stilīgāki par visstilīgākajiem. Tad nāve kļuva par vispārēju modes lietu. Tikai tā vairs nebija pašnāvība. Tagad to dēvēja par “emigrēšanu”. Cilvēku mirušie trūdošie ķermeņi vairs nav līķi. Smirdošās uzpūtušos cilvēku kaudzes, kas bija sakrautas pie visām augstajām ēkām, vai noindēti un atgāzušies cilvēki uz autobusa pieturu soliņiem, tagad līķus dēvēja par “bagāžu”. Vienkārši par atstātu bagāžu.

Kā cilvēki vienmēr ir lūkojušies uz Vecgada vakaru kā uz līniju, kas novilkta smiltīs. Kā uz jaunu sākumu, kas nekad īstenībā nav noticis. Tā cilvēki uzlūkoja emigrēšanu, tikai, ja emigrēja visi. Tas, lūk, bija pierādījums dzīvei pēc nāves. Pēc valdības aplēsēm, nu jau viens miljons septiņsimt sešdesmit tūkstoš četrdesmit divu cilvēku dvēseles bija atbrīvojušās un līksmībā dzīvoja uz planētas Venera. Pārējai cilvēcei būs jāpiedzīvo virkne mūžu un ciešanu, pirms tā būs gana attīrīta, lai emigrētu. Riņķojot un erodējot Lielajā Akmeņu Slīpētavā.

Tad valdībai ienāca prātā spoža ideja. Ja visa cilvēce nomirtu vienlaikus, tad nebūtu dzemdību un nekādas iespējas no jauna iemiesot dvēseles uz Zemes. Ja cilvēce izmirtu, mēs visi emigrētu uz Veneru. Apgaismoti vai ne.

Bet… ja kaut viens pāris, kurš gaida bērnu, paliks, tad bērna piedzimšana var atgriezt dvēseli atpakaļ uz Zemes. Tikai no saujiņas cilvēku viss process var atsākties no gala.
Vēl pirms pāris dienām televīzijā varēja redzēt, kā emigrācijas kustība izrīkojas ar cilvēkiem, kas joprojām nepakļāvās. Varēja vērot, kā atpalikušos iedzīvotājus, kas neiestājās kustībā, piespieda emigrēt Emigrācijas palīdzības nodaļas, baltā ģērbti cilvēki, kas nesa tīrus, baltus ložmetējus. Veseli ciemati ar kliedzošiem cilvēkiem tika nobombardēti līdz ar zemi, lai pārvietotu iedzīvotājus uz nākamo šā procesa pakāpienu. Neviens negrasījās pieļaut, ka bariņš lauķu, kas vicina Bībeli, patur mūs šeit, uz vecās, netīrās planētas Zeme, kas ir pagalam draņķīga, kad mēs visi varētu steigšus pāriet uz nākamo mūsu garīgās evolūcijas pakāpi. Tādēļ lauki tika noindēti, lai glābtu viņus. Āfrikas mežoņus nogalēja ar nervu gāzi. Pret ķīniešu ordām lietoja atom-ieročus. Ja mēs tos piespiedām tīrīt zobus un iemācīties lasīt un rakstīt, tad mēs varējām uzspiest emigrāciju.

Ja kaut viens lauku pāris paliktu pāri, tu varētu kļūt par viņu piedauzīgo, nezinošo atvasi. Ja kaut viens Trešās pasaules rīsu audzētāju pulciņš neemigrēs, tavu dārgo dvēseli var atgriezt dzīvē uz Zemes, kur zem svelmainās Āzijas saules dauzīsi mušas un ēdīsi sabojājušos putru, kas nokaisīta brūnām peļu spirām. Jā, tas, protams, bija risks. Nogādāt visus kopā uz Veneru. Taču tagad, kad nāve bija mirusi, cilvēcei īstenībā nebija ko zaudēt. Tāds bija virsraksts pēdējā New York Times izdevumā: “Nāve ir mirusi.” Usa Today to nodēvēja: “Nāves nāve.” Nāve bija atmaskota. Kā salatētis. Vai zobu feja. Tagad dzīve bija vienīgā izvēle… taču tagad šķita, ka tā ir bezgalīgs… mūžīgs… nepārejošs… slazds.

Lerijs un viņa padauza Džesika plānoja bēgt. Paslēpties. Tagad, kad nāvi bija piesavinājies vairākums, Lerijs un Džesika vēlējās dumpoties, paliekot dzīvi. Viņiem būs bērniņi. Viņi piedrāzīs visas cilvēces garīgo evolūciju. Bet tad Džesikas vecāki bija piebēruši indi viņas brokastu pārslām ar pienu. Beigas.

Pēc tam Lerijs katru dienu devās uz centru, lai pamestās aptiekās meklētu sāpju remdējošus līdzekļus. Lietotu vikodīnu un dauzītu logus — viņam, Lerijs teica, pietiek ar šādu apgaismību. Cauru dienu viņš zaga mašīnas un braukāja pa pamestiem trauku veikaliem, nākdams mājas apdullinājies un noputējis ar balta talka putekļiem, kas izsprāga no šofera vietas gaisa spilveniem.

Lerijs teica, viņš vēlas pārliecināties, ka šī pasaule ir pietiekami labi izmantota, iekams pārceļas uz nākamo. Viņa mazā māšele Eva taica viņam — kļūsti pieaudzis. Viņa sacīja, ka Džesika nav pasaulē pēdējā skuķe, kurai patīk gotiskais roks un kniebšanās. Un Lerijs tikai bija palūkojies uz viņu, apdullinājies lēni mirkšķinādams acis, un teicis: “Jā, Eva. Džesika patiešām bija diezgan…”

Nabaga Lerijs. Tālab, kad tētis lika kāpt mašīnā, Lerijs tikai paraustīja plecus un paklausīja. Viņš ierāpās aizmugures sēdeklī, vildams Riskiju, savu Bostonas terjeru. Viņš nemaz nepūlējās piesprādzēties. Viņi tāpat nekur nebrauks. Vismaz fiziski. Lūk, tas bija “jaunā laikmeta” ekvivalents jebkurai vispārīgai idejai, sākot ar metrisko sistēmu un beidzot ar eiro. Poliomielīta vakcinācijai. Kristietībai… refleksoloģijai… esperanto…

Un varēja pienākt labāki vēstures laiki. Piesārņojums, pārapdzīvotība, slimības, kari, politiskā korupcija, seksuālās perversijas, slepkavības un narkomānija… Varbūt nebija daudz ļaunāk kā agrāk, taču tagad mums bija televīzija, kas to visu nosoda. Pastāvīgi atgādina. Sūdzēšanās kultūra. Gaudas, gaudas, gaudas… Vairums cilvēku nekad to neatzīs, taču viņi ir gaudušies kopš dzimšanas. Tiklīdz viņu galva izspraucās dzemdību palātas spožajā gaismā, nekas nebija kā pienākas. Nekas nebija tik ērti vai nelikās labi.

Pūles, kas nepieciešamas, lai uzturētu savu stulbo fizisko ķermeni pie dzīvības — atrast un pagatavot pārtiku, nomazgāt traukus, sasildīties, nomazgāties un izgulēties, staigāt un iztukšot zarnas, parūpēties par spalvu saknītēm — tas viss sāka kļūt pārāk apgrūtinoši.

Sēžot mašīnā, kur ventilatori pūta viņai sejā izplūdes gāzes, Treisija teica: “Kad sirds pukst arvien ātrāk, acis aizveras. Tu zaudē samaņu un atslēdzies…”

Evas tētis un Treisija iepazinās vingrošanas zālē un sāka nodarboties ar pāru kultūrismu. Viņi uzvarēja kaut kādās sacensībās un apprecējās, lai nosvinētu uzvaru. Vienīgais iemesls, kādēļ viņi neemigrēja jau pirms mēneša, bija tas, ka viņi vēl nebija atguvušies no sacensību ekstāzes. Viņi nekad nebija izskatījušies tik labi, jutušies tik stipri. Viņi bija gaužām apbēdināti, kad uzzināja, ka tad, ja tev ir ķermenis — pat ķermenis ar milzīgiem, skaisti izceltiem muskuļiem, kuros ir tikai divi procenti ķermeņa tauku, — tas ir kā jāt ar mūli, kamēr visa pārējā cilvēce pārvietojas ar reaktīvajām lidmašīnām.

Vairumā dienu Treisija joprojām vienatnē mina stacionārā divriteņa pedāļus sporta zāles milzīgajā aerobikas telpā, mina disko mūzikas ritmā, vienlaikus kliedzieniem uzmundrinot pārējos censoņus, kuru jau tur vairs nebija. Svaru zālē Evas tētis cilāja smagumus, taču aprobežojās ar trenažieriem vai vieglākajām hantelēm, jo neviens viņu nenovēroja. Vēl sliktāk, tētim un Treisijai apkārt nebija neviena, ar ko sacensties. Neviena, kam pozēt. Neviena, ko uzvarēt.

Evas tētis mēdza stāstīt šādu joku: Cik kultūristu vajag, lai ieskrūvētu vienu spuldzi?
Četrus. Vienu, kas ieskrūvē spuldzi. Un trīs, kas vēro un saka: “Nudien, vecīt, tu izskaties milzīgs!” Tētim un Treisijai vajadzēja simtiem cilvēku, kas aplaudē un vēro, kā viņi uz skatuves pozē un lokās. Tomēr nevarēja noliegt, lai cik tas būtu pilnveidots ar vitamīniem, kolagēnu un silikonu, cilvēka ķermenis bija novecojis. Smieklīgi, bet Evas tētis mēdza arī teikt: “Ja visi lēks no tilta, vai arī tu to darīsi?”

Speciālisti paziņoja, ka šis ir vienīgais brīdis vēsturē, kad notikusi masveida emigrācija. Mums vajadzēja kosmosa programmu, kas sniegtu mums pierādījumus par nākamo dzīvi. Mums vajadzēja masu medijus, kas iznēsātu šo pierādījumu pa pasauli. Mums vajadzēja masveida iznīcināšanas ieročus, lai nodrošinātu pilnīgu paklausību. Ja būs vēl nākamās paaudzes, tās nezinās to, ko zinām mēs. Viņiem nebūs instrumentu, lai īstenotu to, ko īstenojam mēs. Viņi dzīvos šausmīgo, nožēlojamo fizisko dzīvi, graužot peļu spiras neziņā par to, ka mēs visi varētu baudīt dzīvi uz Veneras.

Protams, daudzi ļaudis vienkārši pieprasīja, lai nepaklausīgos uzspridzina ar atomieročiem, bet, nosvilinot ikvienu cilšu apdzīvoto saliņu Klusā okeāna dienvidos, mūsu reaktīvo šāviņu krājumi beidzās. Radiācija nepārvietojās tā, kā bija cerēts. Austrālijā kodolziema iestājās tikai uz pāris mēnešiem. Lietus bija, un gāja bojā daudz zivju, taču laika apstākļi un viļņi pavisam nevietā aizvāca visu saindēto masu. Viss šis emigrēšanas potenciāls tika izšķiests, jo Austrālija pirmajā pusgadā bija simtprocentīgi paklausīga.

Visa mūsu nervu gāze un nāvējošie vīrusi, visas mūsu atombumbas un parastie spridzekļi sagādāja vilšanos. Mēs nepavisam nebijām iznīcinājuši cilvēci. Cilvēki slēpās alās. Ļaudis, jājot ar kamieļiem, klīda pa plašiem, tukšiem tuksnešiem. Ikvienam no šiem stulbajiem, atpalikušajiem ļautiņiem varēja būt dzimumattiecības. Sperma satiekas ar olnīcu, un dvēsele tiek iesūkta atpakaļ, lai dzīvotu vēl vienu garlaicīgu mūžu, kura laikā ēst, gulēt un nosauļoties. Uz Zemes: uz sāpju planētas. Uz konfliktu planētas. Uz ciešanu planētas.

Emigrācijas palīdzības nodaļām ar to tīrajiem, baltajiem ložmetējiem A prioritātes mērķi bija nepakļāvīgās sievietes vecumā no četrpadsmit līdz trīsdesmit pieciem gadiem. Pārējās sievietes bija B prioritātes mērķi, jo varēja palīdzēt pirmajām. Visi nepakļāvīgie vīrieši bija C prioritāte. Ja beidzās lodes, baltā tērptā brigāde varēja atstāt dzīvajos visu ciematu, kurā mitinājās vīrieši un sievietes gados, novecot un emigrēt dabiskā ceļā.

Treisija vienmēr uztraucās par to, ka ir A prioritātes mērķis, kuru ceļā uz sporta zāli varēja nošaut ar ložmetēju. Taču vairākums nodaļu darbojās laukos vai kalnos, vietās, kur varēja slēpties atpalikušie cilvēki ar bērniem. Visstulbākie no stulbeņiem varēja pilnībā novirzīt no garīgās evolūcijas. Tas vienkārši nebija godīgi.

Visi pārējie, miljoniem dvēseļu jau līksmojās. Tajā Veneras video varēja manīt slavenību sejas, tie uz Zemes bija gana cietuši, un tiem nebija jāatgriežas uz vēl vienu dzīvi. Varēja redzēt Greisu Keliju un Dzimu Morisonu. Džekiju Kenediju un Džonu Lenonu. Kurtu Kobeinu. Viņus Eva varēja atpazīt. Viņi visi līksmojās, uz mūžīgiem laikiem izskatīdamies jauni un laimīgi. Mirušu slavenību vidū klīda uz Zemes izmiruši dzīvnieki: savvaļas baloži, pīļknābja ūdenskurmji, milzu dronti.

Televīzijas ziņās cildināja slavenības ar skaļiem vārdiem, tiklīdz tās emigrēja. Ja šie cilvēki, kinozvaigznes un rokmūziķi, varēja emigrēt visas cilvēces labad, šie cilvēki, kuriem bija nauda, talants un slava, viss, lai paliktu šeit, ja viņi varēja emigrēt, tad to varēja ikviens. Žurnāla People pēdējā numurā bija raksts ar nosaukumu “Slavenību kruīzs uz nekurieni”. Tūkstošiem vislabāk ģērbto, visskaistāko cilvēku — modes dizaineri un supermodeles, datorprogrammatūras giganti un profesionāli sportisti — iekāpa Queen Mary II un devās jūrā, dzerdami un dejodami kuģoja pa Atlantija okeānu, pilnā ātrumā meklējot aisbergu, kurā ietriekties. Nofraktētas reaktīvās pasažierus lidmašīnas triecās kalnu virsotnēs. Tūristu autobusi gāzās lejā no augstām klintīm pie okeāna.

Šeit, Savienotajās Valstīs, vairums cilvēku devās uz Wal-Mart vai Rite Aid un iegādājās “aiziešanas komplektus”. Pirmās paaudzes komplektos ietilpa barbiturāti, kas bija iesaiņoti galvas lieluma plastmasas maisiņā ar auklu kaklam. Nākamās paaudzes komplekti bija košļājamas cianīda tabletes ar ķiršu garšu. Tik daudzi cilvēki emigrēja turpat veikalā — emigrēja, nesamaksājuši par komplektu, — ka Wal-Mart turēja komplektus aiz kases letes kopā ar cigaretēm un lika vispirms samaksāt, pirms to izsniedza. Ik pēc pāris minūtēm skaļruņos atskanēja paziņojums, lūdzot klientus būt pieklājīgiem un neemigrēt, nesamaksājot par veikala īpašumu… paldies.

Sākumā cilvēki izmantoja tā saukto franču metodi. Ideja bija visus sterilizēt. Vispirms ar ķirurģijas palīdzību, taču tas prasīja pārāk ilgu laiku. Tad pakļaujot cilvēku dzimumorgānus koncentrētai radiācijas devai. Tomēr ap to laiku visi ārsti jau bija emigrējuši. Ārsti bija pirmie, kas devās prom. Jā, tiesa, ārstiem nāve bija ienaidnieks, taču bez tās viņi bija apjukuši. Vīlušies. Bez ārstiem ļaudis ar radiāciju apstaroja sētnieki. Cilvēki guva apdegumus. Energosistēma sabruka. Beigas.

Līdz tam visi skaistie, foršie cilvēki bija emigrējuši greznajās Bon Voyage ballītēs, kur dzēra ar cianīdu sajauktu šampanieti. Viņi sadevās rokās un lēca no debesskrāpju luksusa dzīvokļiem. Cilvēki jau bija mazliet noguruši no pasaules, visas kinozvaigznes, superatlēti un rokmūziķi. Supermodeles un datorprogrammatūru miljardieri, viņi bija miruši jau pirmās nedēļas laikā.

Evas tētis ik dienu nāca mājās un stāstīja, kurš no viņa darba ir nomiris. Kurš no kaimiņiem ir emigrējis? To bija viegli pateikt. Viņu piemājas mauriņš bija pārāk ataudzis. Viņu pasts un laikraksti krājās uz durvju pakāpiena. Aizkari netika atvilkti, gaisma netika ieslēgta, un garāmejot varēja saost kaut kādu salkanu dvesmu, smaržoja pēc kaut kādiem augļiem vai gaļas, kas pūst mājā. Gaisā spietoja melnās mušas. Blakus māja, Frinksu ģimenes nams, bija tāda pati. Tāpat kā māja ielas pretējā pusē. Pirmajās pāris nedēļās bija jautri: Lerijs devās uz centru, lai vienatnē uz Pilsoņu teātra skatuves spēlētu elektrisko ģitāru. Eva bija pieradusi lietot visu lielveikalu kā savu personīgo drēbju skapi. Skolā mācības nenotika, un tās vairs nekad mūžā neatsāksies.

Varēja manīt, ka viņu tētim Treisija jau bija apnikusi. Pēc romantiskā sākuma tētis vairs nekad nebija labs šai ziņā. Normālos laikos tādā situācijā viņš sāka krāpt. Viņš savā birojā atrada kādu spindzeli. Šoreiz viņš ļoti pētīgi vēroja Veneras video televīzijā, ar degunu teju pieskardamies tām vietām, kur varēja saskatīt cilvēkus, to skaisto paraug cilvēku pulciņus, kas kaili drūzmējās vienkopus vai bija sastājušies garā, lieliskā ķēdē. Cits citam no mutes dzerot sarkanu vīnu. Kopojoties bez reproducēšanas, slimībām vai Dieva lāsta. Treisija sastādīja sarakstu ar tām slavenībām, kuras vēlētos par labākajiem draugiem, kad ģimene būs ieradusies. Saraksta augšgalā bija māte Terēza.

Tagad pat steidzinātas mammas pulcināja savus bērnus, aurojot, lai visi pasteidzas, dzer savu saindēto pienu un nogādā savas pakaļas, pie velna, uz nākamo garīgās evolūcijas pakāpi. Tagad pat dzīvība un nāve bija fāzes, kurām steigšus jāiziet cauri, kā skolotāji steidzina bērnus no vienas klases uz nākamo līdz skolas absolvēšanai — vien-alga, cik daudz viņi iemācās vai neiemācās. Liels žurku skrējiens pretī apgaismībai.

Tagad atrodoties mašīnā, Treisija balsī, kas no dūmiem aizsmakusi un kļuvusi dobja, lasa: “Kad sirds vārstuļu šūnas mirst, abas daļas, ko dēvē par kambariem, atslābst un sūknē arvien mazāk asiņu, kas cirkulē pa ķermeni…” Viņa noklepojas un lasa: “Bez asinīm smadzenes pārstāj funkcionēt. Pāris minūšu laikā tu emigrēsi.” Un Treisija aizver brošūru. Beigas. Evas tētis saka: “Ardievu, planēta Zeme.” Un Bostonas terjers Riskijs izvemj siera popkornu uz aizmugures sēdekļa. Suņa vēmekļu smaka un skaņa, ir vēl ļaunāka nekā oglekļa oksīds.

Lerijs palūkojas uz māsu — viņa seja noziesta ar melnu smiņķi, acis lēni mirkšķinās — un saka: “Eva, izved suni pavemt ārā.” Tētis saka, ka gadījumā, ja ģimene būs mirusi, kad viņa atgriezīsies, virtuvē uz letes ir aiziešanas komplekts. Viņš liek Evai pārāk ilgi nekavēties. Viņi gaidīs viņu lielajā baļļukā. Evas nākamā bijusī pamāte saka: “Neturi durvis vaļā un nelaid ārā dūmus.” Treisija saka: “Es vēlos emigrēt, nevis traumēt smadzenes.” “Par vēlu,” Eva saka un izvelk suni pagalmā. Tur joprojām spīd saule. Putni vij ligzdas, būdami pārāk dumji, lai zinātu, ka šī planēta vairs nav modē. Bites ložņā pa rožu ziediem, nezinot, ka visa to īstenība ir novecojusi.

Virtuvē uz letes pie izlietnes guļ aiziešanas komplekts, plastmasas plāksnīte ar cianīda tabletēm. Tai bija jauna garša — citrona. Ģimenes komplekts. Uz kartona aizmugures uzdrukāts neliels zīmējums. Tajā redzams tukšs vēders. Pulksteņa rādītāji skaita trīs minūtes. Un pēc tam tavas dvēseles karikatūra pamodīsies baudas un miera pasaulē. Nākamajā planētā. Pārtapusi.

Eva izvelk vienu spilgti dzeltenu tableti, uz kuras uzdrukāta sarkana smaidīga seja. Nav svarīgi, vai viņi lietojuši to sarkano toksisko krāsvielu. Eva izkrata visas tabletes. Visas astoņas tabletes viņa aiznes uz tualeti un nolaiž podā. Mašīna garāžā joprojām darbojas. Pakāpusies uz mauriņa guļam-krēsla, Eva pa logu var saskatīt galvas, kas iekšpusē noliekušās. Viņas tētis. Viņas nākamā bijusī pamāte. Viņas brālis.

Pagalmā Riskijs ošņājas pie garāžas durvīm, saozdams izplūdes gāzes. Eva viņam saka: nē. Viņa sauc viņu prom no mājas saules-gaismā. Tur, kaimiņos valdot klusumam, vien putniem čivinot un bitēm sanot, pagalms izskatās nekopts un pļaujams. Kad nedun mauriņa pļaujmašīnas, lidmašīna un motocikli, putnu dziedāšana ir tik skaļa, kāda mēdz būt satiksme.

Nogulusies zālē, Eva paceļ krekla apakšu un ļauj saulei sildīt vēderu. Viņa aizver acis un ar vienas rokas pirkstu galiem lēnos apļos berzē nabu. Riskijs ierejas vienreiz, divreiz. Un kāda balss saka: “Hei.”

Pār kaimiņu pagalma žogu parādās seja. Blondi mati un sārtas pūtītes, puika no skolas, vārdā Ādams. No laika, kad skolas vēl nebija slēgtas. Ādama pirksti satver koka žogu augšmalu, un viņš pievelkas, līdz elkoņiem atbalstās uz augšmalas. Zodu ielicis abās rokas, Ādams saka: “Vai dzirdēji par sava brāļa draudzeni?” Eva aizver acis un saka: “Izklausās dīvaini, bet es patiešām skumstu pēc nāves…”

Ādams pārmet kāju pār žogu un saka: “Tavi senči jau emigrē?” Garāžā mašīnas dzinējs noklepojas, un viens cilindrs izlaiž piesitienu. Kambaris atslābis. Aiz loga stikla garāžas gaisā virmo pelēki gāzu mākoņi. Dzinējs vēlreiz izlaiž piesitienu un apklust. Iekšpusē nekas nekustas. Evas ģimene, tagad tā ir atstāta bagāža. Un, atgūlusies saulē, sajūtot, ka āda nostiepjas un apsarkst, Eva saka: “Nabaga Lerijs.” Joprojām vilkdama apļus ap nabu.

Riskijs nostājas pie žoga un skatās augšup, kā Ādams pārliek vienu, tad otru kāju pār žoga augšmalu un pēc tam nolec pagalmā. Ādams pieliecas un paglauda suni. Berzēdams sunim zodu, Ādams teica: “Vai tu pateici senčiem, ka mums būs bērns?” Un Eva klusē. Viņa neatver acis. Ādams saka: “Ja mēs aizsāksim visu cilvēku sugu, mūsu senči būs tik nikni…”

Saule ir teju virs galvas. Tas, kas izklausās pēc automašīnām, ir tikai vējš, kas pūš tukšajā kvartālā. Materiālie īpašumi ir novecojuši. Nauda ir bezjēdzīga. Statusam nav jēgas. Vasara būs vēl trīs mēnešus, un pasaule bija pilna ar konservētu pārtiku. Ja vien Emigrācijas palīdzības nodaļas nenošaus viņu par nepakļaušanos. Viņa bija augstākā A prioritāte. Beigas.

Eva atver acis un mirkli lūkojas uz balto punktiņu pie zilā apvāršņa. Rīta zvaigzne. Venera. “Ja man piedzims bērniņš,” Eva saka, “es ceru, ka tā būs… Treisija.”

Čaks Palanjuks, amerikāņu rakstnieks
/2005/

Informācijas aģentūra
/15.02.2021/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Apkopojums | Komentēt

Pēdējā varavīksne. (Medijpratība bērniem).

Karkara kunga mājās Ezītis ar Karkara kungu iespiež vietējo avīzi. “Stop”, tipogrāfijas troksni pārkliedz Trušs. “Stop! Pārtrauc drukāt!”

“Karkar, ko Tu šeit esi uzrakstījis,” Trušs ar zīmuli baksta numurā. Karkara kungs samulsis paņem avīzi un nedroši lasa: “Varavīksne virs pļavas.”

“Un kas no tā?” neapmierināts viņu pārtrauc Trušs.

“Kā, kas no tā?!” sāk taisnoties Karkara kungs. “Vakar bija redzama varavīksne un es par to uzrakstīju.”

“Tieši tā!” nedroši sarunā iejaucas Ezītis. “Varavīksne vakar tiešām bija. Es redzēju.”

“Stop!” visus pārtrauc Trušs. “Kādu mēs avīzi izdodam? Mūsu avīzei ir jābūt in-te-re-santai.”

“Manuprāt varavīksne tas ir interesanti,” kautrīgi bilst Karkara kungs.

“Jā, un tā ir daļa no mūsu dzīves,” viņu steidz atbalstīt Ezītis.

“Kā jūs nesaprotat?” sašutis iesaucas Trušs. “Virsraksts ir galvenais. Virsrakstam jābūt tādam, lai būtu šausmīgi interesanti uzzināt, kas tad tur ir rakstīts.”

“Piemēram, Varavīksne – mutants,” Trušs attēlo mutantu. “Vai, Pēdējā varavīksne dzīvē,” Trušs skumjā izteiksmē iesaucas un aktieriski nokrīt zemē.

“Bet kāpēc tad pēdējā?” ieinteresēts jautā Karkara kungs.

“Redzi,” Trušs gavilējoši sauc. “Tev jau ir interesanti. Virsrakstiem ir jākliedz. Nu, lai garlaicīgi nebūtu.”

***

Ezītis ar Trušu pieved jaunāko izdevumu Lācim, Pūcienei un Aitiņam: “Jaunākās ziņas! Jaunākās ziņas! Varavīksne – mutants! Pēdējā varavīksne dzīvē! Lasiet tikai pie mums! Lasiet! Vai mēs vispār vēl kādreiz redzēsim varavīksni?! Tāpat numurā krustvārdu mīkla un humora stūrītis.”

***

Trušs, Ezītis un Karkara kungs domā, ko rakstīt nākamajā numurā.

“Ak, cik gan mūsu dzīve ir garlaicīga,” prāto Trušs. “Nekas nenotiek. Mums ir jāizdod nākamais numurs, bet mēs nezinām, par ko lai raksta.”

“Es vakar sadūru pirkstu,” Ezītis ieminas. “Ar kaktusu.”

“Parādi,” ieinteresējas Karkara kungs.

“Nē, pirksts – tas nav interesanti,” paziņo Trušs.

Tikmēr Ruksiņa, dungojot lirisku dziesmiņu, šūpojas šūpolēs. Šūpojas, šūpojas un nokrīt. “Au, kā man neiet,” iesaucas Ruksiņa. Pieceļas un šūpojas tālāk.

To redzot, Trušs iesaucas: “Izdomāju! Katastrofa šūpolēs!”

***

Ezītis ar Trušu pieved jaunāko izdevumu Lācim, Pūcienei un Aitiņam: “Jaunākās ziņas! Jaunākās ziņas! Katastrofa šūpolēs! Ruksiņas bīstamais kritiens! Lasiet tikai pie mums! Lasiet! Vai tiešām Ruksiņu vairs nevar glābt?! Tāpat numurā krustvārdu mīkla un humora stūrītis.”

***

Ruksiņa sēž pie mājas un, svilpojot meldiņu, vīlē nagus. Pie viņas izbijušies atskrien Aitiņš, Pūciene ar aptieciņu, kā arī Lācis ar profesoru Alni, nesot nestuves.

“Kas noticis?” izbrīnā jautā Ruksiņa.

“Lūk,” aizelsies saka profesors Alnis un sniedz Ruksiņai jaunāko avīzes numuru.

“Katastrofa šūpolēs,” Ruksiņa priecīgi sāk lasīt. “Nekas neliecināja par traģisku noslēgumu… Ruksiņa vieglprātīgi šūpojās šūpolēs… Kad pēkšņi…”

“Ko?” sašutusi iesaucas Ruksiņa.

***

Tipogrāfija. Ezītis, Karkara kungs un Trušs drukā nākamo numuru. Ruksiņa kliedz Trušam: “Ko jūs šeit nodrukājāt? Kāda katastrofa? Kāds traģisks noslēgums? Tā nav taisnība!”

“Taisnību avīzēs neraksta,” pretī kliedz Trušs. “Mūsu avīze tiek izdota, lai nebūtu garlaicīgi.“

“Es pieprasu, lai jūs uzrakstītu, ka ar mani viss ir kārtībā,” uzstāj Ruksiņa.

***

Ezītis ar Trušu pieved jaunāko izdevumu Lācim, Pūcienei un Aitiņam: “Jaunākās ziņas! Jaunākās ziņas! Ruksiņas laimīgā izglābšanās! Ar Ruksiņu viss ir kārtībā. Lācim uzbruka gigantisks kāpurs! Lasiet tikai pie mums! Lasiet! Vai tiešām Lāci vairs nevar glābt?! Tāpat numurā krustvārdu mīkla un humora stūrītis.”

Satrauktā Pūciene, Aitiņš un profesors Alnis atskrien pie Lāča, kurš lasa avīzi, ik pa brīdim iesaukdamies: “Sadzel mani bite!”

***

Ezītis ar Trušu pieved jaunāko izdevumu Lācim, Pūcienei un Aitiņam: “Jaunākās ziņas! Jaunākās ziņas! Lācis ir drošībā! Noslēpumainā Aitiņa pazušana. Lasiet tikai pie mums! Lasiet! Vai mēs vēl kādreiz redzēsim Aitiņu?! Tāpat numurā krustvārdu mīkla un humora stūrītis.” Aitiņš dusmās aizmet avīzes.

Lācis, Pūciene un profesors Alnis satraukti skrien pie Aitiņa un satiek Ezīti ar Trušu.

“Ko jūs skrienat?” jautā Trušs.

“Mēs uztraucamies!” saka Lācis.

“Nevajag tik ļoti uztraukties,” bilst Ezītis.

“Un pietiek skraidīt šurpu turpu,” saka Trušs. “Avīzes ir domātas izklaidei, nevis tādēļ, lai tur rakstīto uztvertu nopietni.”

“Labi,” atbild profesors Alnis. “Mēs vairs neuztrauksimies. Avīzēs rakstīto vairs nopietni neuztversim.”

***

Trušs stāv ratos pie jūras, skatās tālumā un saka Ezītim: “Zini kas mums pietrūkst?”

“Kas?”

“Labas vētras. Liela cunami.”, sajūsmināti sauc Trušs, lēkājot pa ratiem, kuri lēnām sāk ripot jūras virzienā. “Iedomājies tikai virsrakstu, Katastrofa jūrā, vai…” Trušs ierauga, ka ir ieripojis jūrā un sāk izmisīgi kliegt: “Ezīti, rati grimst. Pal-pal-palīgā! Es neprotu peldēt! Es slīkstu!”

“Tūlīt!” atsauc Ezītis un skrien pēc palīdzības.

Pūciene ar profesoru Alni, apspriež pēdējo avīzes numuru. Pieskrien satrauktais Ezītis: “Trušs slīkst! Trušs slīkst!”

Pūciene atver avīzi un jautri iesaucas: “Interesanti! Un kurā lapaspusē viņš slīkst?”

Ezītis izmisis mēģina paskaidrot: “Viņš neslīkst avīzē, viņš slīkst jūrā. Ātrāk nāciet palīgā.”

Profesors Alnis, meklējot avīzē, ieinteresēti jautā: “Bet vai sīkāk kaut kas jau ir zināmas?”

“Kas vēl sīkāk?” izmisis saka Ezītis. “Tā nav avīze, tā ir dzīve…, ja ne jau nāve. … Jā, starp citu, tas būtu labs virsraksts.”

***

Profesors Alnis, Pūciene un Ezītis ir atveduši izglābto Trušu pie profesora Alņa. Trušs guļ šūpuļtīklā un drebinās. Karkara kungs saka: “Nevajag visus satraukt. Nekādas katastrofas un sensācijas. Lai ir mierīgi un garlaicīgi virsraksti. Virsraksti, kuri, nevis kliedz, bet gan maigi, maigi čukst.“

Trušs drebinoties skatās tālumā un stostās: “Var… var… var…a… var…av…”

“Kas?” jautā Karkara kungs. “Neko nesaprotu.”

Trušs saņemas un bilst: “Es saku, var-ravīksne.”

Karkara kungs pagriežas un ierauga skaistu varavīksni: “Pareizi. Varavīksne virs pļavas. Un nebūt ne pēdējā.”

Avots:

Informācijas aģentūra
/15.02.2021/

Publicēts iekš Kat.: Kultūra, PASAKAS, Reģ.: Krievija, Veids: Apkopojums | Komentēt

Vladimira Putina runa Davosas e-forumā par tradicionālās pasaules kārtību

Klauss Švābe, Pasaules Ekonomikas Foruma prezidents: “Prezidenta kungs, pasaule gaida Jūsu uzrunu.”

Vladimirs Putins: “Paldies! Cienījamais Švābes kungs, dārgie kolēģi, dārgais Klauss, es daudzas reizes esmu bijis Davosā tajos pasākumos, ko organizē Švābes kungs, vēl deviņdesmitajos gados. Tagad Klauss atcerējās, ka mēs iepazināmies 1992.gadā Pēterburgā. Tad es ne reizi vien esmu apmeklējis šo pārstāvniecisko forumu. Gribu pateikties Jums, ka šodien ir iespēja novadīt manu redzējumu līdz ekspertu sabiedrībai, kura, pateicoties Švābes kunga pūliņiem, pulcējas šajā visā pasaulē atzītajā diskusiju vietā.

Vispirms, dāmas un kungi, es gribētu jūs visus pasveicināt šeit Starptautiskajā Ekonomikas Forumā. Un sākt es gribētu ar to, ka šajā gadā, neskatoties uz pandēmiju, neskatoties uz visiem ierobežojumiem, forums tomēr turpina savu darbu, kas priecē. Lai gan onlain formātā, bet tomēr strādā. Un tas piedāvā saviem dalībniekiem atvērtā un brīvā diskusijā apmainīties ar saviem vērtējumiem un prognozēm, kas daļēji kompensē to klātienes sarunu deficītu starp valstu, biznesa un sabiedrības līderiem, kurš ir uzkrājies šajos pagājušajos mēnešos. Viss tas ir svarīgi tagad, kad mūsu priekšā ir tik daudz sarežģītu jautājumu, uz kuriem nepieciešams rast atbildes. Šis forums ir pirmais šajā XXI gadsimta trešajā desmitgadē, kura tikko sākās, un vairums tā tēmu, protams, ir veltītas tām dziļajām pārmaiņām, kuras notiek uz mūsu planētas.

Tik tiešām ir grūti nepamanīt tās dziļās globālās transformācijas, kuras notiek ekonomikā, politikā, sociālajā dzīvē, tehnoloģijās. Koronavīrusa pandēmija, par kuru Klauss tikko minēja un kura ir kļuvusi par nopietnu izaicinājumu visai cilvēcei, tikai papildus paātrināja strukturālās izmaiņas, kuru priekšnosacījumi jau pietiekami sen bija izveidojušies. Tāpat šī pandēmija saasināja disbalansa problēmas, kuras arī pasaulē jau iepriekš bija uzkrājušās. Ir pamats uzskatīt, ka arī turpmāk pastāv pretrunu saasināšanās riski un šādas tendences var izpausties praktiski visās sfērās. Protams, vēsturē nav tiešu paralēļu, bet daži eksperti (es ar cieņu izturos pret viņu viedokli) salīdzina pašreizējo situāciju ar pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Tādam vērtējumam var piekrist, var nepiekrist, bet pēc daudziem parametriem, pēc kompleksu sistēmisko potenciālo draudu izaicinājuma rakstura un mēroga, attiecīga analoģija tomēr nāk prātā.

Mēs redzam iepriekšējo ekonomiskās attīstības modeļu un instrumentu krīzi. Sociālās noslāņošanās pieaugumu gan globālā līmenī, gan arī atsevišķās valstīs. Par to mēs runājām arī agrāk, bet šodien tas izraisa strauju sabiedrisko uzskatu polarizāciju, provocē populisma, labā un kreisā radikālisma, kā arī citu galējību pieaugumu. Iekšpolitisko procesu saasināšanos un nežēliskošanos, tai skaitā arī vadošajās valstīs. Tas viss neizbēgami atspoguļojas arī uz starptautiskām attiecībām un nepiedod tām stabilitāti un prognozējamību.

Notiek starptautisko institūtu novājināšanās. Vairojas reģionālie konflikti. Degradē globālās drošības sistēma. Klauss te minēja par manu vakardienas sarunu ar Amerikas Savienoto Valstu prezidentu par Stratēģiskā bruņojuma ierobežošanas līguma pagarināšanu. Bez šaubām tas ir solis pareizajā virzienā. Bet pretrunas tomēr piegriežas, kā saka, pa spirāli. Kā zināms, nespēja un negatavība pēc būtības rast risinājumu šāda veida problēmām 20.gadsimtā izvērtās Otrā pasaules kara katastrofā.

Protams, mūsdienās šāda veida globāls “karstais” konflikts ceru principā nav iespējams. Es ļoti uz to ceru, jo tas nozīmētu civilizācijas beigas. Bet atkārtošos, situācija var attīstīties neprognozējami un iziet ārpus kontroles. Protams, tas tādā gadījumā, ja neko nedara, lai tā nenotiktu.

Tomēr ir varbūtība saskarties ar īstu “noraušanos” pasaules attīstībā kā sekas būs visu karš pret visiem. Ar mēģinājumiem atrisināt nobriedušās pretrunas, meklējot iekšējos un ārējos ienaidniekus. Ne tikai ar tādu tradicionālo vērtību kā ģimene (mums Krievijā tā ir vērtība), bet arī ar tādu bāzes brīvību kā vēlēšanu tiesības un personiskās dzīves neaizskaramība sagraušanu. Atzīmēšu te, ka sociālā un vērtību krīze jau izvēršas negatīvās demogrāfiskās sekās, kuru dēļ cilvēce riskē pazaudēt veselus civilizācijas un kultūras kontinentus.

Mūsu kopējā atbildība šodien ir izvairīties no tādas perspektīvas, kura līdzinās drūmai antiutopijai. Nodrošināt attīstību pa citu, pozitīvu, harmonisku un radošu trajektoriju. Šai sakarā sīkāk apstāšos pie tiem izaicinājumiem, kuri, manuprāt, pašreiz stāv pasaules sabiedrības priekšā.

Pirmais no tiem ir sociāli ekonomiskais. Jā, ja spriežam pēc statistikas skaitļiem, neskatoties uz dziļajām krīzēm 2008. un 2020. gadā, pēdējo 40 gadu periodu kopumā var uzskatīt par veiksmīgu vai pat ļoti veiksmīgu pasaules ekonomikai. Sākot no 1980.gada globālais IKP pēc pirktspējas paritātes reālās izteiksmēs uz vienu cilvēku ir divkāršojies. Tas neapšaubāmi ir pozitīvs rādītājs. Globalizācija un iekšējā izaugsme noveda pie spēcīgas augšupejas attīstības valstīs. Ļāva vairāk kā miljardam cilvēku pārvarēt nabadzību. Ja paņem ienākumu līmeni 5,5$ uz cilvēku dienā (arī pēc pirktspējas paritātes), tad pēc Pasaules Bankas vērtējuma Ķīnā, piemēram, cilvēku skaits ar zemāku ienākuma līmeni ir samazinājies no 1,1 miljarda cilvēku 1990.gadā uz mazāk kā 300 miljoniem cilvēku pēdējos gados. Tas ir neapšaubāms Ķīnas panākums. Bet Krievijā no 640 miljoniem cilvēku 1999.gadā līdz apmēram 5 miljoniem pašreiz (…).

Tomēr galvenais jautājums, atbilde uz kuru arī dod esošo problēmu sapratni, ir, kāds ir šādas globālās izaugsmes raksturs? Kurš no tā visvairāk ieguva? Protams, kā jau teicu, lielā mērā par ieguvējām kļuva attīstības valstis, kuras izmantoja augošo pieprasījumu pēc savām tradicionālajām un pat jaunām precēm. Tomēr par tādas iekļaušanās globālajā ekonomikā rezultātu kļuva ne tikai darba vietas un eksporta ieņēmumi, bet arī sociālās problēmas, ieskaitot pilsoņu ienākumu starpības ļoti ievērojamu palielināšanos.

Bet kā tad iet attīstīto valstu ekonomikām, kur vidējās labklājības līmenis ir daudzkārt augstāks? Lai cik paradoksāli tas neskanētu, bet noslāņošanās problēma šeit, attīstītajās valstīs, izrādījās vēl daudz dziļāka. Tā pēc Pasaules Bankas vērtējuma, ja ar ienākuma līmeni mazāku par 5,5$ dienā Amerikas Savienotajās Valstīs, piemēram, 2000.gadā dzīvoja 3,6 miljoni cilvēku, tad 2016.gadā jau 5,6 miljoni cilvēku. Šai pašā laika periodā globalizācija noveda pie nozīmīga peļņas pieauguma transnacionālajām, pirmkārt amerikāņu un eiropiešu kompānijām. Starp citu, ja runājam par ierindas pilsoņiem, tad attīstītajās Eiropas valstīs ir tieši tāda pati tendence kā Štatos. Un atkal, ja runājam par kompāniju peļņu, kurš ieguva šos ienākumus? Atbilde ir zināma, tā ir acīmredzama – 1% iedzīvotāju.

Bet kas notika pārējo cilvēku dzīvē? Pēdējo 30 gadu laikā virknē attīstīto valstu vairāk nekā puses iedzīvotāju ienākums reālās izteiksmēs stagnēja, nepieauga. Savukārt izglītības pakalpojumu un veselības aizsardzības pakalpojumu cenas palielinājās. Zināt par cik? Trīs reizes.

Tātad miljoniem cilvēku pat bagātajās valstīs pārstāja redzēt savu ienākumu pieauguma perspektīvu, pie tam viņu priekšā paliek problēma, kā nodrošināt veselību sev, saviem vecākiem, kā nodrošināt kvalitatīvu izglītību saviem bērniem. Uzkrājas milzīga cilvēku masa, kura pēc fakta izrādās nepieprasīta. Tā pēc Starptautiskās Darba organizācijas datiem 2019.gadā 21% jeb tas ir 267 miljoni jauno cilvēku pasaulē nekur nav strādājuši un nekur nav mācījušies. Un pat starp strādājošajiem, lūk, tas ir interesants rādītājs, 30% dzīvo ar ienākumu zemāku par 3,2$ dienā pēc pirktspējas paritātes.

Tādas globālās sociāli-ekonomiskās attīstības galējības ir tiešs pagājušā gadsimta astoņdesmitos gados realizētās politikas rezultāts. Pie tam bieži vien vulgāri un dogmatiski realizētas. Šīs politikas pamatā bija tā saucamais Vašingtonas konsensuss ar tā nerakstītajiem likumiem, kad par prioritāti tiek noteikta ekonomikas izaugsme uz privāta parāda pamata ekonomikas deregulācijas un zemu nodokļu bagātniekiem un korporācijām apstākļos.

Kā jau teicu, koronavīrusa pandēmija tikai saasināja šīs problēmas. Pagājušajā gadā globālās ekonomikas kritums kļuva par pašu lielāko kopš Otrā pasaules kara. Darba tirgus zaudējumi uz jūliju bija ekvivalenti 500 miljoniem darba vietu. Jā, uz gada beigām pusi no tām izdevās atjaunot. Bet tomēr tās ir gandrīz 250 miljoni zaudētas darba vietas. Tas ir ļoti liels un satraucošs skaitlis. Tikai pirmo deviņu mēnešu laikā pagājušajā gadā visas pasaules darba ienākumu zaudējums bija 3,5 triljoni dolāru. Un šis rādītājs turpina pieaugt. Tātad pieaug arī sociālā spriedze sabiedrībā.

Pie tam pēckrīzes atjaunošanās nenorit viegli. Ja 20 – 30 gadus atpakaļ problēmu varēja atrisināt, izmantojot stimulējošu makroekonomisku politiku (starp citu tā arī dara līdz pat šim brīdim), tad pašreiz šādi mehānismi sevi pēc būtības ir izsmēluši, tie vairs nestrādā. Tas nav mans nepamatots apgalvojums.

Tā pēc Starptautiskā Valūtas fonda vērtējuma kopējais valstu un privātā sektora parādu līmenis ir pietuvojies atzīmei 200% no globālā IKP. Bet atsevišķās ekonomikās tas ir pārsniedzis 300% no nacionālā IKP. Pie tam attīstītajās valstīs procentu likmes atrodas praktiski nulles līmenī. Bet galvenajās attīstības valstīs – vēsturiskā minimuma līmenī.

Tas viss pēc būtības padara neiespējamu ekonomikas stimulēšanu ar tradicionāliem instrumentiem, palielinot privāto kreditēšanu. Tā saucamā kvantitatīvā mīkstināšana [quantitative easing], kura tikai turpina paaugstināt, uzpūst finansu aktīvu cenu burbuļus, ved pie tālākas sabiedrības noslāņošanās. Bet pieaugošā starpība starp reālo un virtuālo ekonomiku (starp citu man par to bieži saka reālā ekonomikas sektora pārstāvji no daudzām pasaules valstīm, un domāju, ka daudzi šodienas tikšanās dalībnieki no biznesa puses arī man piekritīs) rada reālus draudus un var izraisīt nopietnus, neprognozējamus satricinājumus.

Noteiktas cerības, ka izdosies “pārlādēt” iepriekšējo izaugsmes modeli, ir saistītas ar strauju tehnoloģisko attīstību. Tik tiešām, pēdējie 20 gadi lika pamatu tā saucamai ceturtajai rūpnieciskai revolūcijai, kura balstās uz visaptverošu mākslīgā intelekta, kā arī automatizēto un robotizēto risinājumu izmantošanu. Koronavīrusa pandēmija ievērojami paātrināja šādas izstrādnes un to ieviešanu.

Tomēr šis process rada arī jaunas strukturālas izmaiņas, es te, pirmkārt, domāju darba tirgu. Tas nozīmē, ka bez efektīvām valsts darbībām daudzi cilvēki riskē palikt bez darba. Pie tam tā parasti ir tā saucamā vidusšķira. Bet tā ir jebkuras mūsdienu sabiedrības pamats.

Šai sakarā ir jāpiemin otrais nākamās desmitgades fundamentālais izaicinājums – sabiedriski – politiskais. Ekonomisko problēmu pieaugums un nevienlīdzība sašķeļ sabiedrību, rada sociālu, rasu un nacionālo neiecietību, pie tam šīs problēmas izlaužas uz āru pat valstīs ar šķietami nostabilizējušamies pilsoniskajiem un demokrātiskajiem institūtiem, kuru mērķis ir salāgot, slāpējot šāda veida parādības un ekscesus.

Sistēmiskās sociāli – ekonomiskās problēmas rada tādu sabiedrības neapmierinātību, ka tās prasa īpašu uzmanību, prasa, lai šīs problēmas tiktu risinātas pēc būtības. Tā ir bīstama ilūzija, ka šīs problēmas var ignorēt, kā saka, nogrūst kaut kur stūrī, kam var būt nopietnas sekas. Šai gadījumā sabiedrība tāpat būs sašķelta gan politiski, gan sociāli. Tāpēc, ka cilvēku neapmierinātības iemesls patiesībā ir nevis kaut kādās abstraktās lietās, bet gan ir saistīts ar reālām problēmām, kuras skar katru, neatkarīgi no tā, kādi politiskie uzskati cilvēkam reāli ir. Vai arī kā viņš domā, kādi tie viņam ir. Bet reālās problēmas rada neapmierinātību.

Izdalīšu vēl vienu principiālu momentu. Arvien lielāka loma sabiedrības dzīvē parādījās mūsdienu tehnoloģiskajiem un pirmkārt digitālajiem gigantiem. Tagad par to daudz runā, jo īpaši to notikumu sakarā, kas notika Štatos pirmsvēlēšanu kampaņā. Un tie vairs nav kaut kādi vienkārši ekonomiskie giganti, atsevišķās jomās tie de facto konkurē ar valstīm. To auditorija ir skaitāma miljardos lietotāju, kuri šo ekosistēmu ietvaros pavada nozīmīgu savas dzīves daļu.

No pašu šo kompāniju skatu punkta, to monopolstāvoklis ir optimāls, lai organizētu tehnoloģiskus un biznesa procesus. Varbūt tā tas arī ir, bet sabiedrībai rodas jautājums: cik lielā mērā šāds monopolstāvoklis atbilst tieši sabiedrības interesēm? Kur ir robeža starp veiksmīgu globālo biznesu, pieprasītiem pakalpojumiem un servisiem, metadatu konsolidāciju un mēģinājumiem rupji, pēc saviem ieskatiem vadīt sabiedrību, aizstāt leģitīmus demokrātiskus institūtus, pēc būtības uzurpēt vai ierobežot cilvēku dabīgās tiesības izlemt kā dzīvot, ko izvēlēties, kādu pozīciju brīvi izteikt? Mēs visi tikko to redzējām Štatos un visi saprot, par ko es tagad runāju. Esmu pārliecināts, ka nospiedošam vairākumam cilvēku ir līdzīga pozīcija, tai skaitā arī tiem, kuri šodien piedalās ar mums šajā pasākumā.

Un visbeidzot trešais izaicinājums jeb, precīzāk sakot, acīmredzams drauds, ar kuru mēs varam saskarties šajā desmitgadē, – tā ir turpmāka visu starptautisko problēmu kompleksa saasināšanās. Jo neatrisinātās un pieaugošās iekšējās sociāli – ekonomiskās problēmas var vedināt meklēt vainīgos, uz kuriem visu var novelt, apvainot visās nelaimēs, lai novirzītu savu pilsoņu sašutumu un neapmierinātību. Un mēs jau to redzam, mēs jūtam, ka ārpolitiskās propagandiskās retorikas temperatūra pieaug. Var sagaidīt, ka agresīvāks kļūs arī praktisko darbību raksturs, ieskaitot spiedienu uz tām valstīm, kuras nepiekrīt paklausīgu, viegli vadāmu satelītu lomai, sagaidāma tirdzniecības barjeru izmantošana, neleģitīmas sankcijas, finansu, tehnoloģiju un informācijas sfēru ierobežojumi.

Šāda spēle bez noteikumiem kritiski palielina vienpusēja militāra spēka pielietošanas risku – lūk kur ir bīstamība, spēka pielietošana, aizsedzoties ar vienu vai otru izdomātu iemeslu. Tas palielina varbūtību rasties jauniem karstajiem punktiem uz mūsu planētas. Viss tas nevar mūs nesatraukt.

Tai pat laikā, cienījamie foruma dalībnieki, neskatoties uz tādu izaicinājumu un pretrunu kamolu, mums neapšaubāmi vajag saglabāt pozitīvu skatu uz nākotni, vajag saglabāt piederību konstruktīvai dienas kārtībai. Būtu naivi piedāvāt kaut kādas universālas brīnumreceptes minēto problēmu risināšanā. Tomēr mēģināt izstrādāt kopēju pieeju, maksimāli satuvināt pozīcijas, norādīt uz globālās spriedzes cēloņiem mums visiem bez šaubām vajag.

Vēlreiz gribu uzsvērt savu tēzi: globālās attīstības nestabilitātes fundamentāls iemesls lielā mērā ir uzkrājušās sociāli – ekonomiskās problēmas. Tāpēc šodienas atslēgjautājums ir, kā izveidot darbību loģiku, lai ne tikai ātri atjaunotu globālo un nacionālās ekonomikas, no pandēmijas cietušās nozares, bet lai panāktu to, ka šāda atjaunošanās būtu tieši stabila ilgtermiņa perspektīvā un tai būtu kvalitatīvi cita struktūra, lai tā palīdzētu pārvarēt sociālo disbalansu smagumu. Ņemot vērā jau pieminētos makroekonomiskās politikas ierobežojumus, ir acīmredzams, ka turpmāka ekonomikas attīstība lielā mērā balstīsies uz budžeta stimuliem, un svarīgākā loma būs valstu budžetiem un centrālajām bankām.

Faktiski attīstītajās valstīs un arī daļā attīstības valstu mēs šādas tendences jau novērojam. Valsts lomas paaugstināšanās sociāli – ekonomiskajā sfērā nacionālajā līmenī acīmredzami prasa lielu atbildību, ciešu starpvalstu sadarbību globālās dienaskārtības jautājumos. Dažādos starptautiskos forumos bieži izskan aicinājumi pēc inkluzīvas izaugsmes, pēc apstākļu radīšanas, lai katram cilvēkam varētu nodrošināt cienījamu dzīves līmeni. Tas viss ir pareizi, tāds mūsu kopējā darba virziens ir pilnīgi pareizs.

Ir absolūti skaidrs, ka pasaule nevar iet pa tādas ekonomikas veidošanas ceļu, kura strādā tikai miljona cilvēku labā vai arī “zelta miljarda” labā. Tā ir vienkārši destruktīva pozīcija. Tāds modelis savā būtībā ir nestabils. Nesenie notikumi, tai skaitā migrācijas krīzes, to atkal apstiprināja. Tagad ir nepieciešams no vispārīgas konstatācijas pāriet pie darbiem, novirzīt reālus pūliņus un resursus, lai panāktu gan sociālās nevienlīdzības samazināšanos atsevišķu valstu iekšienē, kā arī pakāpenisku dažādu planētas valstu un reģionu ekonomiskās attīstības līmeņu tuvināšanu. Tad arī migrācijas krīžu nebūs.

Šādas politikas, kurai būtu jānodrošina stabila un harmoniska attīstība, jēga un akcenti ir acīmredzami. Kādi tie ir? Tā ir jaunu iespēju radīšana katram, tādu apstākļu radīšana, lai cilvēks var attīstīties un realizēt savu potenciālu neatkarīgi no tā, kur viņš ir piedzimis un dzīvo.

Un te es norādīšu četras galvenās prioritātes. To, ko es redzu kā prioritātes. Neko jaunu iespējams arī nepateikšu. Tomēr, par cik Klauss ļāva izteikt Krievijas pozīciju, manu pozīciju, es noteikti to izdarīšu.

Pirmais. Cilvēkam ir jābūt komfortablai dzīves videi. Tā ir dzīvesvieta un pieejama infrastruktūra: transporta, enerģētiskā, komunālā. Un, protams, ekoloģiskā labklājība, to nevajag aizmirst.
Otrais. Cilvēkam ir jābūt pārliecinātam, ka viņam būs darbs, kas dos viņam stabili augošu ienākumu un attiecīgi arī pienācīgu dzīves līmeni. Viņam ir jābūt pieejamiem reāliem apmācību mehānismiem visas savas dzīves laikā, šodien tā ir absolūta nepieciešamība, kas ļauj viņam attīstīties un veidot savu karjeru, bet pēc tās noslēguma, saņemt pienācīgu pensiju un sociālo paketi.

Trešais. Cilvēkam ir jābūt pārliecinātam, ka viņš saņems kvalitatīvu, efektīvu medicīnisko palīdzību, kad tā būs nepieciešama, ka veselības aizsardzības sistēma jebkurā gadījumā viņam garantē pieeju mūsdienīgam pakalpojumu klāstam.

Ceturtais. Neatkarīgi no ģimenes ienākumiem, bērniem jābūt iespējai iegūt pienācīgu izglītību un realizēt savu potenciālu. Šāds potenciāls ir katram bērnam.

Tikai tādā veidā varēs garantēt visefektīvāko mūsdienu ekonomikas attīstību. Ekonomikas, kur cilvēki nav līdzeklis, bet gan mērķis. Un tikai tās valstis, kuras spēs panākt progresu šajos četros virzienos (tie nav vienīgie, es nosaucu tikai galvenos), tikai tās valstis, kuras spēs panākt progresu kaut vai tikai šajos četros virzienos, nodrošinās sev stabilu un inkluzīvu attīstību.

Tieši šī pieeja ir tās stratēģijas pamatā, kuru realizē arī mana valsts, Krievija. Mūsu prioritātes ir radītas apkārt cilvēkam, viņa ģimeni, vērstas uz demogrāfisko attīstību un tautas saglabāšanu, uz cilvēku labklājības līmeņa paaugstināšanu, viņu veselības aizsardzību. Mēs strādājam, lai radītu apstākļus pienācīgam un efektīvam darbam, kā arī veiksmīgai uzņēmējdarbībai, lai nodrošinātu digitālo transformāciju, kas ir visas mūsu valsts nākotnes tehnoloģiskās kārtības pamats, bet mēs to nedarām šauram kompāniju lokam. Šo mērķu sasniegšanai nākamo gadu laikā mēs grasāmies koncentrēt valsts, biznesa un pilsoniskās sabiedrības pūliņus, veidot stimulējošu budžeta politiku.

Mūsu nacionālās attīstības mērķu sasniegšanai mēs esam atvērti visplašākajai starptautiskai sadarbībai un esam pārliecināti, ka kooperācija globālās sociāli – ekonomiskās dienaskārtības jautājumos pozitīvi ietekmēs kopējo starptautisko atmosfēru, bet savstarpējā atkarība asu tekošo problēmu risināšanā pievienotu arī savstarpējo uzticību, kas pašreiz ir ļoti svarīgi un ļoti aktuāli.

Ir acīmredzams, ka laikmets, kurš ir saistīts ar mēģinājumu izveidot vienpolāru, centralizētu pasaules kārtību, ka šis laikmets ir beidzies. Vispār šis laikmets nemaz nesākās. Notika tikai mēģinājums šajā virzienā. Bet arī tas jau ir pagājis. Šāds monopolstāvoklis savā būtībā nonāca pretrunā ar mūsu civilizācijas kultūru un vēsturisko dažādību.

Realitāte ir tāda, ka pasaulē ir noformējušies un sevi pieteikuši dažādi attīstības centri, ar saviem savdabīgiem modeļiem, politiskām sistēmām, sabiedriskajiem institūtiem. Un šodien ir ļoti svarīgi izveidot to interešu salāgošanas mehānismus, lai attīstības centru dažādība un dabīgā konkurence nepārvērstos anarhijā un virknē ilgstošu konfliktu.

Arī tādēļ mums ir nepieciešams nodarboties ar universālu institūtu nostiprināšanu un attīstību, uz kuriem gulstas īpaša atbildība par stabilitātes un drošības nodrošināšanu pasaulē, par uzvedības noteikumu izstrādi gan globālajā ekonomikā, gan tirdzniecībā.

Ne reizi vien jau esmu uzsvēris, ka šie institūti šodien pārdzīvo ne tos labākos laikus. Mēs dažādos samitos regulāri par to runājam. Šie institūti, protams, tika radīti citā laikmetā, tas ir skaidrs. Un atbildēt uz šodienas izaicinājumiem tiem, iespējams, objektīvi ir pat grūti. Tomēr, to es gribētu uzsvērt, tas nav iemesls, lai no tiem atteiktos, neliekot pēc būtības neko vietā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šīm struktūrām ir unikāla darba pieredze un liels nerealizēts potenciāls. Tāpēc tos vajag akurāti adaptēt mūsdienu reālijām un ir pāragri tos izmest vēstures mēslainē. Ar tiem ir jāstrādā un ir jāizmanto tos.

Papildus tam, protams, nepieciešams izmantot jaunus, papildus savstarpējās sadarbības formātus. Te es runāju par tādu parādību kā daudzpusība. Protams, arī to var saprast dažādi, pa savam. Vai nu kā savu interešu bīdīšanu, leģitimitātes šķituma piešķiršanai vienpusējām darbībām, kad pārējiem tikai atliek vien piekrītoši pamāt ar galvu. Vai arī tā ir reāla suverēnu valstu spēku apvienošana, lai atrisinātu kopējas problēmas kopējam labumam. Runa šai gadījumā var arī iet par reģionālo konfliktu regulēšanu un par tehnoloģisku alianšu veidošanu, un par daudziem citiem virzieniem, tai skaitā par transrobežu transporta un enerģētisko koridoru veidošanu, un tā tālāk.

Cienījamie draugi, dāmas un kungi!

Saprotiet, šeit ir ļoti plašs darba lauks kopējam darbam. Prakse rāda, ka tas strādā. Atgādināšu, ka, piemēram, “Astanas formāta” ietvaros Krievija, Irāna un Turcija daudz dara, lai stabilizētu situāciju Sīrijā un pašreiz pamazām noregulē šai valstī politisko dialogu. Protams, kopā ar citām valstīm. Mēs to darām kopā. Un kopumā ne bez panākumiem, to gribētu uzsvērt.

Krievija, piemēram, veica aktīvas starpniecības darbības, lai apstādinātu bruņotu konfliktu Kalnu Karabahas rajonā, kurā bija iesaistītas mums tuvas tautas un valstis – Azerbaidžāna un Armēnija. Pie tam mēs centāmies sekot atslēgvienošanām, kuras tika panāktas EDSO Minskas grupā, konkrēti starp tās līdzpriekšsēdētājiem – Krieviju, ASV un Franciju. Arī tas ir ļoti labas sadarbības piemērs.

Kā zināms, novembrī tika parakstīts trīspusējais Krievijas, Azerbaidžānas un Armēnijas paziņojums. Un ir svarīgi, ka tas pa lielam secīgi realizējas. Izdevās apturēt asinsizliešanu. Tas ir pats galvenais. Izdevās apturēt asinsizliešanu, panākt pilnīgu uguns pārtraukšanu un uzsākt stabilizācijas procesu.

Tagad starptautiskās sabiedrības priekšā un, neapšaubāmi, to valstu priekšā, kuras piedalījās krīzes pārvarēšanā, ir uzdevums palīdzēt cietušajiem rajoniem atrisināt humanitāras problēmas, saistītas ar bēgļu atgriešanos, infrastruktūras atjaunošanu, vēsturisku, reliģisku un kultūras pieminekļu atjaunošanu un aizsardzību.

Vai, lūk, cits piemērs. Atzīmēšu Krievijas, Saūdu Arābijas un Amerikas Savienoto Valstu, kā arī virknes citu valstu lomu pasaules enerģētiskā tirgus stabilizācijā. Šāds formāts kļuva par produktīvu sadarbības piemēru starp valstīm ar dažādiem, brīžiem absolūti pretējiem globālo procesu vērtējumiem, ar savām pasaulskata pozīcijām.

Tai pat laikā, protams, ir problēmas, kuras attiecas uz pilnīgi visām valstīm bez izņēmumiem. Tam piemērs ir sadarbība koronavīrusa infekcijas izpētes jomā un cīņa ar to. Pēdējā laikā, kā zināms, ir parādījušies vairāki šīs bīstamās slimības paveidi. Un pasaules sabiedrībai ir jārada apstākļi zinātnieku un speciālistu kopīgam darbam, lai saprastu kāpēc un kā, piemēram, notiek koronavīrusa mutācija, ar ko viens no otra atšķiras dažādi celmi. (…)

Infekcijai un pandēmijai robežas neeksistē. Tāpēc mums vajag mācīties no esošās situācijas, piedāvāt darbības ar mērķi paaugstināt monitoringa sistēmas efektivitāti, kura seko līdzi vai pasaulē nav parādījušās līdzīgas slimības, vai neattīstās līdzīga situācija.

Cits svarīgs darbības virziens, kurā nepieciešams koordinēt mūsu darbu, pēc būtības, koordinēt visas pasaules sabiedrības darbu, – tas ir mūsu planētas klimats un dabas aizsardzība. Arī te neko jaunu nepateikšu.

Tikai kopā mēs spēsim panākt progresu tādu svarīgu problēmu risināšanā kā globālā sasilšana, meža fonda samazināšanās, bioloģiskās daudzveidības zudums, atkritumu apjoma pieaugums, okeāna piesārņojums ar plastiku un tā tālāk, atrast optimālu balansu starp ekonomiskās attīstības interesēm un apkārtējās vides saglabāšanu pašreizējajai un nākamajām paaudzēm.

Cienījamie foruma dalībnieki! Dārgie draugi!

Mēs visi zinām, ka konkurence, sacensība starp valstīm pasaules vēsturē nav apstājusies, neapstājas un nekad neapstāsies. Un pretrunas, interešu sadursmes patiesībā arī ir dabīga lieta tik sarežģītam mehānismam kā cilvēces civilizācija. Tomēr lūzuma mirkļos tas netraucēja, pat pretēji, pamudināja apvienot spēkus pašā svarīgākajā, tiešām liktenīgajā virzienā. Un man šķiet, ka patreiz ir tieši šāds periods.

Ļoti svarīgi ir godīgi novērtēt situāciju, sakoncentrēties nevis uz iedomātām, bet reālām globālām problēmām, uz disbalansu novēršanu, kas ir kritiski svarīgi visai pasaules sabiedrībai. Un tad, esmu pārliecināts, mēs spēsim gūt panākumus, pienācīgi atbildēt uz XXI gadsimta trešās desmitgades izaicinājumiem.

Ar to es beidzu savu uzstāšanos un gribu pateikties jums par pacietību un uzmanību. Liels paldies.”

Klauss Švābe: “(…) Prezidenta kungs, mēs esam gatavi diskusijām, kuras tūlīt būs, bet man ir viens īss jautājums. Tas ir jautājums, kuru mēs apspriedām, kad es ar Jums tikos Pēterburgā 14 mēnešus atpakaļ. Kā Jūs redzat Krievijas un Eiropas attiecību nākotni.”

Vladimirs Putins: “Ziniet, mums ir lietas, kurām ir fundamentāls raksturs, – tā ir kopēja kultūra. Nesenas pagātnes lielākie Eiropas politiskie darbinieki runāja par nepieciešamību attīstīt attiecības starp Eiropu un Krieviju, norādot, ka Krievija ir daļa no Eiropas. Gan ģeogrāfiski, gan, kas ir pats galvenais, kultūras ziņā, pēc būtības tā ir viena civilizācija. Franču līderi runāja par nepieciešamību radīt vienotu telpu no Lisabonas līdz Urāliem. Es uzskatu, un par to arī esmu teicis: kāpēc līdz Urāliem? Līdz Vladivostokai.

Es personiski esmu dzirdējis izcilā eiropiešu politiskā darbinieka, bijušā Vācijas kanclera Helmūta Kola pozīciju, kurš runāja par to, ka, ja eiropiešu kultūra grib saglabāties un nākotnē palikt par vienu no pasaules civilizācijas centriem, tad, protams, Rietumeiropai un Krievijai ir jābūt kopā. Tam ir grūti nepiekrist. Mēs pieturamies tieši tādam pašam redzējumam un pozīcijai.

Šodienas situācija ir izteikti nenormāla. Mums ir jāatgriežas pie pozitīvas dienas kārtības. Tas ir Krievijas un, esmu pārliecināts, Eiropas valstu interesēs. Ir skaidrs, ka pandēmija arī nospēlēja savu negatīvo lomu. Mums ir nokritusies preču apmaiņa ar Eiropas Savienību, lai gan tā ir viens no mūsu galvenajiem tirdznieciski ekonomiskajiem partneriem. Mums dienas kārtībā ir jautājums gan par atgriešanos pie pozitīvām tendencēm, gan pie tirdznieciski – ekonomiskās sadarbības audzēšanas.

Eiropa un Krievija šai ziņā, no ekonomikas skatu punkta, ir absolūti dabīgi partneri. Gan no zinātnes un tehnikas attīstības skatu punkta, gan no eiropiešu kultūras telpiskās attīstības skatu punkta, ņemot vērā to, ka Krievija, esot eiropeiskās kultūras valsts, tomēr teritorijas ziņā ir mazliet lielāka nekā visa apvienotā Eiropa. Krievijā ir kolosāli resursi, kolosāls cilvēciskais potenciāls. Es tagad nesākšu uzskaitīt visu to pozitīvo, kas ir Eiropā un kas var nākt par labu Krievijas Federācijai.

Šai ziņā svarīga ir tikai viena lieta: dialogam vienam ar otru ir jāpieiet godīgi. Ir jāatbrīvojas no pagātnes fobijām, jāatbrīvojas no tā, ka iekšpolitiskos procesos tiek izmantotas visas tās problēmas, kuras mums ir tikušas no pagājušajiem gadsimtiem, un ir jālūkojas nākotnē. Ja mēs spēsim pacelties virs šīm pagātnes problēmām, atbrīvoties no šīm fobijām, tad mūs sagaida neapšaubāmi pozitīvs mūsu attiecību posms.

Mēs tam esam gatavi, mēs to gribam un mēs pēc tā tiecamies. Bet mīlestība nav iespējama, ja tā tiek deklarēta tikai no vienas puses. Tai ir jābūt abpusējai.”

Klauss Švābe: “Liels paldies, Prezidenta kungs.”

/27.01.2021/

Avots:
http://kremlin.ru/events/president/news/64938

Informācijas aģentūra
/04.02.2021/

 

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: VLADIMIRS PUTINS | Komentēt

Par mūsdienu lasīt/rakstīt prasmes problēmām un videouztveres degradējošo dabu

Sākumā bija vārds. Beigās būs video. Burtu cilvēks strauji kļūst par digitālo cilvēku. Tas ir mēs ar jums kļūstam digitāli, lai gan bioloģiski pagaidām vēl puslīdz esam cilvēki. Bilde pakāpeniski nogalina tekstu. Vai mūsdienu pasaulē vispār vēl ir nepieciešama rakstīt prasme (es te nemaz nerunāju par prasmi rakstīt “bez kļūdām”)? Un vai ir nepieciešama prasme lasīt un sakarīgi runāt? Kādēļ mums ir nepieciešami burti un vārdi, ja visu var parādīt un paskatīties ar gadžetu palīdzību?

Pēdējā laikā civilizācijas salauztība kaut kā jūtas īpaši stipri. Pasaulē ir pēc visu iepriekšējo laikmetu mērauklām neiedomājami liels informācijas daudzums. Tā nepadara mūs gudrākus, neizskaidro, bet gan aizmiglo reālās problēmas. Un arvien vairāk šī informācija nonāk mūsos caur jautrām (vai ne pārāk) bildītēm un video rullīšiem, kuri aizstāj burtus un vārdus. Grāmata un bloknots, dienasgrāmata un personiskā bibliotēka ir pārvērtusies par smartfonu līdzīgi kā lapsa pārvērtās par pīli tagad jau aizmirstā krievu rakstnieka Mamina-Sibirjaka pasakā. Problēma ir apstāklī, ka parādīt ne vienmēr nozīmē izstāstīt. Un ļoti bieži nenozīmē redzēt un saprast.

Vismaz 15 gadus pasaulē notiek pieaugošs totāls vizuālā uzbrukums tekstuālajam. Prezentācijas ar bildītēm, storiji un video rulīši aizstāj ar sevi sakarīgus tekstus, nonullējot cilvēku spēju formulēt savas domas mutiskā un rakstītā runā. Liekas, ka veselais saprāts praktiski visā pasaulē ir aizgājis “udaļonkā” un negrasās atgriezties. Ja noguri no bildītēm, tad podkāsts tev ausīs. Redze atpūšas, strādā dzirde, bet lasīt tāpat nevajag.

Ne vienam tekstam pasaulē, ieskaitot Bībeli, Korānu vai grāmatas par Hariju Poteru nav tik daudz lasījumu, cik ir skatījumu, piemēram, dienvidkorejiešu bojbenda BTS klipiem YouTubē.

Starp citu, vai maz kāds atceras, ka YouTube sākotnēji tika iecerēts kā iepazīšanās internetā portāls? Tagad tas ir vienlaicīgi visu novirzienu masu informācijas līdzeklis – lektorijs, muzikālais serviss, vispasaules mākslinieciskās pašdarbības pulciņš, politiskā tribūne un videomiskaste.

Mācīti vīri mums skaidro, ka cilvēkiem tagad ir “klipveida apziņa”. Un viss tikai tādēļ, ka dzīve redziet ir paātrinājusies un cilvēkiem nu galīgi vairs nav vaļas lasīt un koncentrēt uzmanību. Mēs esam nu tik aizņemti. Mums visu laiku nekam nav laika.

Bet individuālā apziņa nevar būt klipveida. Lai apziņa parādītos, nepieciešams laiks un personiskā piepūle. Klipveida var būt tikai kolektīvā bezapziņa, kopējais haips un psihoze.

Nesakarīgas bildītes ar biedējošu ātrumu patraucas garām neko nesaprotošā, no nepārtrauktās videorindas apdulušā mietpilsoņa tukšajām acīm. Paliek raibs gar acīm.

Brīnumainā kārtā izdzīvojušajiem burtiņiem vārdu formā, vārdiem teikumu formā un teikumiem tekstu formā ir parādījušies līdz šim neredzēti parametri un vērtēšanas kritēriji: apskates dziļums (jo mēs taču tekstus vairāk nelasām, mēs viņus “skatām”!) un lasīšanas laiks.

Cilvēki ir sākuši vērtēt tekstus laika un telpas kategorijās, un nevis metafiziski, bet burtiski. Ne mūžības un bezgalības kategorijās, bet tupi metros un sekundēs.

Mēs reāli pilnā nopietnībā ar tiem pašiem digitālajiem algoritmiem mērām, “līdz kurienei” katrs cilvēks ir apskatījis to vai citu tekstu. Atvainojos, meloju, ne cilvēks, protams. Nekādi cilvēki pašreiz neko nelasa un neskatās. Cilvēku nav, ir tikai “lietotāji”.

Daudzi saiti un tekstu agregatori tieši zem katra teksta raksta: “2 minūtes lasīšanai”, “1 minūte lasīšanai”. Bet tekstu ar uzrakstu “15 minūtes lasīšanai” jūs tāda veida saitos praktiski neatradīsiet. Pārāk ilgi. Kā gan var iztērēt 15 minūtes lasīšanai, kad visapkārt ir salikti tik daudz interesantu video, un vēl pašiem vajag kādu video ielikt, lai nepazustu šajā blogeru un influenceru pasaulē?

Līdz kādam ekrānam jūs aizskrullējāt Tolstoja romānu “Karš un miers” (starp citu, kuru no viņiem, jo to ir tik daudz)? Vai jums ir izdevies 5 minūtēs izlasīt brošūru “Viss Kants 5 minūtēs?” Un, ja jā, vai var teikt, ka jūs tagad vismaz kaut ko zināt par Kanta idejām, par zvaigžņotām debesīm virs galvas un morālo likumu iekš mums? Neprasiet kādēļ. Buzovas šķiršanās no Davas ir daudz interesantāk.

Bezmaz vai par galveno mūsdienu brīnišķīgās jaunās pasaules rakstītās runas radīšanas un uzglabāšanas vietu ir kļuvis Facebook. Tajā vēl var atrast šos garos ugunīgos tekstus bez rindkopām. (Kurš slikti uzvedīsies, tas lai par sodu paskaita rindkopu skaitu Džoisa “Finegana vāķēšanā”). Ak, šie retumis liesmas metošie un asprātīgie, bet visbiežāk ar tupu naidu un pilnīgu atteikšanos saprast uzrakstīto sākuma tekstā, strīdi komentāros. Šie mēģinājumi vismaz kaut kā saprast mirgojošās dzīves bildītes. Mēģinājumi attiecībā uz to izveidot, bail pat teikt, personisko attieksmi mazliet plašāk kā ar izsaucienu vai smaidiņu.

Dzīvu komunikāciju – galveno padomju cilvēku izklaidi virtuvēs – mūsdienās mums aizstāj mesendžeri. Tajos mēs slīpējam savu dialogisko rakstisko runu. Bet arī tur mēs varam sevi neapgrūtināt ar burtu rakstību uz klavieres (tas taču ir smags fizisks darbs, ne tikai garīgs) un vienkārši atsūtīt balss ziņu vai vienu no daudzajām tik tiešām mīļajām un izteiksmīgajām emociju kartiņām katrai dzīves situācijai.

Kādēļ vispār ir nepieciešami teksti, ja labāk ir vienreiz redzēt, nekā simts reizes dzirdēt un vienu reizi izlasīt? Tādēļ, lai mēs paliktu par cilvēkiem. Tas ir, nevis par vienkārši dzīvniekiem, bet gan apzinīgiem dzīvniekiem. Rakstīt un lasīt ir svarīgi, tāpēc ka tas nozīmē prasmi formulēt domas un izteikt attieksmi pret lietām, priekšmetiem un parādībām.

Dekarta formula cogito ergo sum, “domāju, tātad esmu”, padara cilvēku par cilvēku. Protams, domāt var arī mākslinieciskos tēlos, bildītēs. Tikai šīs “bildītes” gleznošanā, teātrī, kino vai pat mākslinieciskajā fotogrāfijā no to autoru puses tiek radītas izmantojot tos pašus fundamentālos pamatus, kuri ir tekstam. Tā nav burtiska, mehāniska, tehnoloģiska apkārtējās pasaules attēlošana, bet vienmēr cilvēka personiskais skatījums. Vai arī izdomāts virtuāls tēls, kurš realitātē nepastāv.

Pat tīri fiziski uzrakstīt tekstu ar roku un uz elektroniskā gadžeta klaviatūras nav viens un tas pats. Mēs vienmēr ne tikai rakstām tekstu, bet arī izrunājam to domās teksta uzrakstīšanas brīdī vai īsi pirms tā. Jebkurš teksts nāk no mūsu iekšienes. Jebkurš video ir ārēja attiecībā pret mums realitāte, pat ja tā ir papildināta ar mūsu refleksiju.

Starp mākslinieka autoportretu un selfiju aifonā ir gigantiska jēgas starpība. Mākslinieka autoportrets ir tas kā cilvēks redz sevi. Pašbilde caur smartfonu ir tas kā cilvēks redz gadžetu, uz kura pogu tas spiež, turot šo sakrālo priekšmetu sev priekšā izstieptā rokā vai uz selfinūjas.

Mēs daudz ko varam pateikt ar bildītēm. Reizēm pat ne mazāk kā ar vārdiem. Bet mēs nevaram domāt ar bildītēm. Domājam mēs tikai ar vārdiem, sasaistot šīs bildītes kaut kādā mūsu tīri personiskā priekšstatā par visu esošo. Spēja rakstīt un runāt arī ir spēja domāt. Mēs varam, kā to izdarīja Rodēns, attēlot domātāju skulptūras veidā, bet tā tāpat nenodos mums pašu šo procesu un vēl jo vairāk konkrētā cilvēka domāšanas rezultātu. Mēs tā arī neuzzināsim, ko viņš tur gala beigās izdomāja.

Pārstājot lasīt un rakstīt sakarīgus, apzinīgus tekstus, mēs pakāpeniski, pašiem sev nemanot, pārvēršamies par pavisam citām bioloģiskām būtnēm. Skaitīt galvā, piemēram, mēs gandrīz jau esam atraduši – un priekš kam, ja kalkulatori pašreiz jebkuros daudzumos ir pieejami gan paši par sevi, gan katrā telefonā un notbukā.

Var uzdot jautājumu, vai mēs bildīšu pasaulē būsim labāki vai sliktāki. Bet citādi, pilnīgi noteikti. Un ir ļoti liels jautājums vai tas ir progress vai degradācija.

Semjons Novoprudskis, žurnālists
/29.01.2021/

Avots:
https://www.gazeta.ru/comments/column/novoprudsky/13458890.shtml

Informācijas aģentūra
/04.02.2021/

Publicēts iekš Kat.: Izglītība, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Kā likvidēt Facebook monopolu?

Notikumi ASV un Facebook uzsāktā cenzūras politika ir aktualizējusi jautājumu par Facebook globālo monopolstāvokli un nepieciešamību to likvidēt. Tagad tas kļūst ne tikai par daudzu cilvēku pārliecības jautājumu, bet daudzu politisko spēku un lielu biznesa struktūru izdzīvošanas jautājumu. Lielā mērā ir vietā teikt, ka cilvēkiem visiem kopā ir jāiznīcina Facebook, pretējā gadījumā Facebook iznīcinās cilvēkus. Tomēr tikt galā ar Facebook monopolu nav tik vienkārši, bet ne neiespējami. To tad arī apskatīsim.

Facebook monopola cēlonis

Facebooka monopola cēlonis ir vienkāršs – nosacīti visi ir Facebookā, nosacīti visi to lieto un tas rada efektu, kad tie, kuri Facebook negrib lietot, tāpat ir spiesti tur parādīties un lietot. Šis ir ļoti drošs un stabils monopolstāvoklis, jo pat samērā liela skaita lietotāju zudums to nevar nopietni apdraudēt.

Reģistrējušies Facebookā, cilvēki tur ir fiksējuši savus kontaktus, ieguvuši jaunus “draugus”, labiekārtojuši savus profilus un izmanto kādu no daudzajām Facebook laika pavadīšanas iespējām. Šīs cilvēku masas ir ēsma, kas pievilina un notur citus, tādus pat ierindas cilvēkus, kā arī pragmatiķus, kuri vienkārši grib piekļūt šim milzīgajam sociālajam masīvam.

Pragmatiķi, pirmkārt, ir mazāk naivi cilvēki, kuri gana labi saprot savas personiskās dzīves izlikšanas publiskā apskatē riskus, tai pat laikā labprāt izmanto iespēju sameklēt sev nepieciešamo informāciju Facebook, ko var izdarīt tikai, esot tur. Tālāk tie ir visdažādākie politiķi, sabiedrisko attiecību jomas darboņi, mākslinieki un vienkārši cilvēki, kuri grib uzrunāt tautas masas, un atkal, to var izdarīt tikai esot Facebook. Visbeidzot biznesa struktūras, gan lielas, gan vidējas, gan pavisam mazas, visas tiecas popularizēt sevi un savus produktus, kam lieti noder Facebook. Pie tam visiem, kuri Facebooku grib izmantot informācijas izplatīšanai, nepieciešams tur sadzīvot iespējami vairāk “draugus” un pieaudzēt savas grupas, ko var izdarīt tikai intensīvas Facebook lietošanas rezultātā.

Tādā veidā ir izveidojies apburtais aplis: tā kā visi ir Facebookā, visi tiecas būt Facebookā. Bet visi, kas tur ir, baro Facebook un atdod tam savu enerģiju. Tas ir Facebook monopola un varenības cēlonis. Pārraujot šo apburto apli, Facebook monopols tiks likvidēts.

Kā likvidēt Facebook monopolu?

Lai likvidētu Facebook monopolu, ir jāpanāk, lai lietotāji masveidā vairs nelieto Facebook un sāk lavīnveidīgi to pamest. Tas nav vienkārši uzdevums, bet teorētiski izpildāms pie nosacījuma, ja uz to sāks strādāt samērā liels cilvēku skaits visā pasaulē, ja tam pieslēgsies gana ietekmīgi politiskie un biznesa spēki un ja šai virzienā sāks rīkoties arī vismaz dažu valstu struktūras. Ja pie tam pati Facebook vadība aiz iedomības un savas varenības ilūzijas sajuks prātā un paši sāks atbaidīt lietotājus, kā viņi to jau sāk darīt, tad tas tikai atvieglos un paātrinās Facebook likvidācijas procesu.

Var izdalīt sekojošas darbības, darbību virzienus vai apstākļu kopumus, kuriem realizējoties Facebook monopols var tikt likvidēts.

1. Sabiedrība ir jāinformē, sabiedrībā ir plaši jāpopularizē, cilvēkiem visos iespējamajos veidos ir jāstāsta par Facebook lietošanas negatīvajiem faktoriem, kuru ir pietiekami daudz un kuri ir gana nopietni. (Šai ziņā neko nevajag izdomāt, tikai saprotami jāpastāsta un jānodemonstrē tas, kas ir). Mērķis, – lai cilvēki krasi samazina Facebook lietošanas apjomu, nenorāda tur patiesu informāciju un cik iespējams lielāks cilvēku skaits pilnībā pamet Facebook.

2. Nepieciešams lai būtu pieejamas Facebook alternatīvas un tiktu radītas jaunas. Pirmkārt tas attiecas uz sociālo tīklu platformām (vajag, lai lietotājiem, kuri negrib pilnībā atteikties no sociālajiem tīkliem, būtu uz kurieni pāriet no Facebook, un vajag šīs alternatīvas popularizēt). Bet tāpat nepieciešams lai pastāvētu un nepārtraukti tiktu radītas jaunas atsevišķu Facebook funkciju alternatīvas ar Facebook nekādi nesaistītās mājas lapās. Ir maksimāli jācenšas iznest cilvēku dzīvi ārpus Facebook un visiem ir jāredz, ka eksistē dzīve ārpus Facebook un tā ir daudz labāka un pilnvērtīgāka nekā šaurā un ačgārnā Facebook greizo spoguļu karaļvalsts.

3. Jāmēģina ienest Facebook ierobežojošus mērus politiskā dienas kārtībā. Sākumā kā plaši izplatāmas idejas un aicinājumus, pēc tam kā politiskus uzstādījumus un politisku programmu punktus, visbeidzot kā reālas likumdošanas iniciatīvas un izpildvaras darbības. Kā galvenie virzieni te varētu būt Facebook monopolstāvokļa ierobežošana, Facebook diskriminējošā attieksme, Facebook cenzūras prettiesiskais raksturs (cenzūra ir aizliegta, bet, ja cenzūra tiek pieļauta, tad tikai un vienīgi uz valsts institūciju oficiālu rīkojumu pamata), personisko datu drošības riski Facebook, nepilngadīgo drošības riski Facebook, Facebook kā subjekts, kurš atrodas ārvalstu jurisdikcijā un pakļaujas ārvalstu juridiskām normām (līdz ar to arī potenciāli neatbilstošs un bīstams nacionālai jurisdikcijai), Facebook kā potenciāls nacionālās drošības apdraudētājs (Facebook kā instruments, ar kura palīdzību var iejaukties nacionālo valstu iekšpolitiskos procesos un organizēt masu nekārtības), naudas sodu un sankciju uzlikšana Facebook, kā arī Facebook aizliegšana un bloķēšana (valsts institūciju prasību neizpildes gadījumā).

4. Plašos sabiedrības slāņos ir uzskatāmi jāparāda un jāpopularizē uzskats, ka Facebook ir nedrošs biznesa partneris (kā tas patiesībā arī ir). Pirmkārt, dēļ sava negodprātīguma, ko pastiprina monopolstāvokļa radīta iedomība un varenības sajūta, kā rezultātā Facebook neciena nevienu un nerēķinās ne ar vienu. Otrkārt dēļ sava neperspektīvuma, kas arī izriet no Facebook iedomības radītām lietotājus atbaidošām darbībām. Visiem Facebook pragmatiskajiem lietotājiem ir jāpaskaidro, ka laiks pamazām meklēt alternatīvas, jo Facebook vairs nav tik efektīvs, jo Facebook rada jaunus un nevajadzīgus ierobežojumus un problēmas, jo Facebook sāk zaudēt lietotājus (lielā mērā pateicoties pašu muļķībai), jo Facebook var sākt tieši vērsties arī pret katru no pragmatiskajiem lietotājiem, nodarot tiem zaudējumus un tāpēc katram no viņiem agri vai vēlu arī būs jāspēj iztikt bez Facebook (attiecīgi labāk sākt tam gatavoties laicīgi, likvidējot kritisko atkarību no Facebook). Tāpat ir jāpastāsta un jāparāda kā var sasniegt savus mērķus, neizmantojot Facebook.

5. Plaši jāpopularizē uzskats, ka atrašanās Facebook ir intelektuālās nepietiekamības un atpalicības pazīme (“Visi muļķi lieto Facebook”; “Visi nenormālie lieto Facebook”; “Tu esi Facebook? Nu tad skaidrs…” utt.). Pašreiz tā tas ir tikai daļēji, bet Facebook realizētā politika situāciju attīsta tieši šajā virzienā. Tāpēc savā ziņā tas pat ir labi, ka Facebook pats atbaida un bloķē intelektuāli attīstītākus lietotājus un fokusējas pārsvarā uz intelektuāli mazattīstītiem indivīdiem. Tas tad arī visiem ir jāpasaka, veicinot Facebook pārvēršanos par specializētu primātu portālu un palīdzot tiem, kuri negrib iestigt šādā zaņķī, no tā izrauties.

6. Jāveicina, jāpalīdz un jāmotivē, lai visi Facebook bloķētie un cenzētie lietotāji, pirmkārt, censtos radīt ārpus Facebook savas alternatīvas viedokļu paušanas vietas (blogus) un popularizētu tās. Otrkārt, šos lietotājus jācenšas apvienot vienā vai dažās platformās. Treškārt, jācenšas viņus motivēt un iesaistīt informācijas izplatīšanā par Facebook nelietošanas lietderīgumu un Facebook alternatīvām.

7. Jāpopularizē uzskats, ka nevajag lietot autorizēšanās iespējas citās mājaslapās ar Facebook (tāpēc ka nedroši, jo Facebook savāc autorizācijas fakta datus), bet citu mājaslapu īpašniekiem un izstrādātājiem nevajag lieki nopūlēties, radot šādu iespēju (principiālu apsvērumu dēļ; tādēļ ka Facebook ir neuzticams sadarbības partneris; tādēļ ka Facebook sāk kļūt neprestižs un bezperspektīvs).

8. Atsevišķi jānorāda, ka īpaši svarīgi, lai būtu pieejamas alternatīvas sociālo tīklu platformas. Te var izdalīt trīs darbības virzienus, kurus iespējams var realizēt visus vienlaicīgi. Pirmkārt, jāattīsta un jāpopularizē jebkuri citi sociālie tīkli, pretnostatot tos Facebook (lai lietotāji migrē vienalga uz kurieni, lai tikai nepaliek Facebook). Otrkārt, ir nepieciešams, lai rastos jauni sociālie tīkli (jo īpaši angliski runājošo vidē), kuri sevi pozicionē kā Facebook pretmetu (iznīcinātā Parler sekotāji), lai tie kļūst cik iespējams populāri. Treškārt, nepieciešams, lai viens vai maksimums divi sociālie tīkli izaug tik lieli, ka kļūst salīdzināmi ar Facebook vai ideālā gadījumā pārspēj to. Par šādu sociālo tīklu var kļūt kāds no esošajiem vai arī par tādu var veidot kādu no jaunajiem. Katrā gadījumā, kad cits sociālais tīkls sāks pietuvoties Facebook apmēriem, tad samērā vienkārši varēs tikt iniciēta (vai pat radīsies stihiski) lavīnveidīgs Facebook lietošanas un lietotāju kritums, kas to var pat aizslaucīt vēstures mēslainē.

Ko katrs viens cilvēks var darīt, lai likvidētu Facebook monopolu?

1. Nelietot Facebook vispār vai lietot to iespējami maz. (Nebarot Facebook ar savu enerģiju.)
2. Nekad un nekādā gadījumā nelietot autorizēšanās iespēju citās mājaslapās ar Facebook.
3. Visos iespējamajos veidos popularizēt Facebook nelietošanas ideju. (Pārliecināt citus, lai tie pārstāj barot Facebook ar savu enerģiju.)
4. Visos iespējamajos veidos izplatīt informāciju par Facebook lietošanas kaitīgumu.
5. Visos iespējamajos veidos izplatīt informāciju par Facebook negodīgumu, neuzticamību un negodprātīgumu.
6. Iespēju robežās atbalstīt, popularizēt vai pat radīt Facebook alternatīvas. (Veicināt sociālās enerģijas aizplūšanu no Facebook uz citām vietām.)

Ja tā darīs pietiekams daudzums cilvēku, tad Facebook saskarsies ar attīstības un izaugsmes problēmām. Bet, ja šos procesus izmantos, atbalstīs un veicinās nopietni politiskie un biznesa spēki, vai pat valstis, tad ne tikai Facebook monopolam, bet arī pašam Facebookam var pienākt gals, ko tas ir godam nopelnījis.

Informācijas aģentūra
/04.02.2021/

Publicēts iekš FACEBOOK DESTRUKCIJAS, Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Kaspara Dimitera covidlaiku dziesmas: par brīvību, politiķiem, komendantstundu, sejas maskām, nāvīgām ziņām un sirdsapziņām

1. NE TAUTAS VARAI – TAUTAS UZVARAI ES DZIEDU

NE TAUTAS VARAI – TAUTAS UZVARAI ES DZIEDU

nav nāves iemesli šai pasaulē vairs citi –
nu tikai “kroņa” nāve aptur asinsriti.
ne vēzis kauj, ne sirds vai asins vainas.
mirst tik no vīrusa, kam spējas pasakainas.

ja cilpā ielīdi vai prātā jukdams smējies,
tas tev no vīrusa, jo biji inficējies.
ja kāju auto avārijā pazaudēji,
tas viss no vīrusa, kas pielipa tev spēji.

nu laiki meliem globāliem un lētiem,
ka veselīgāk nomirt vakcinētiem.
tad veicies tam, kas vakcinēts jau kapā,
kam “sveiks un vesels” rakstīts mirstamlapā.

kas “kroņa” kulta baiļu propagandai ticēs,
pēc vienas formulas tos visus modificēs.
kā gurķi ģenētiski perfekti vai laši –
mēs būsim tādi, tik nekad vairs kā mēs paši.

nav tauta duraki – tai netīk lēti ponti.
no tiem, kas nedursies, jau izveidot var fronti.
lai pirmie duras tie, kas turas varas beņķiem.
tie tautai neklausa – vien briselei un jeņķiem.

nu maskā pazemots tu dusmojies vai raudi.
bet nu jau bērnus smacēt maskās pavēl draudi.
ja dēlus, meitas “kroņa” kultam upurēsim,
kā tauta turpināties vai vairs spēsim?

kad maskās maskēti pa lielveikaliem klīstam,
kā vergi jūtamies un sevi nepazīstam.
tik tad no “kroņa” brīva būs ik tauta,
ja kopā vienota un bailēm nepakļauta.

ne tautas varai – tautas uzvarai es dziedu,
ne kapu vaiņagam, ne klēpim naftas ziedu,
ne tiem kas nomirs būrī izolētā, “jaukā”,
bet tiem, kas dzimuši mirt drosmīgi un brīvi
kaujas laukā

***

2. POĒMA PAR KREKLIEM MIRDZOŠI BALTIEM UN ČETRIEM

POĒMA PAR KREKLIEM MIRDZOŠI BALTIEM UN ČETRIEM
Veltījums visai Latvijas tautai

Pār lielajiem meliem vien Milda stāv augstu.
Ne seju slēpj maskā, ne muti ar plaukstu.
Trīs brīvības zvaigznes paceltas stalti,
Tās pakājē varoņi akmenī kalti.

Pakājē bariem nu dīvaiņi čāpo.
Reizi kas gadā dedz sveces un lāpo.
Kam dzīvā vēl atmiņā Atmoda maigā,
Nu visi kā dresēti uzpurņos staigā.

Ik dienas tos portālos, drukātā presē,
TV un radio vienādi dresē,
Līdz nāvei ar nāvi lai baidītu pūli,
Lai ieslēgtu būros ar maskētu mūli.

Un vada šo dresūras līderu listi
Vien politiķi un žurnālisti.
Kodējot masas ar vienīgo trumpi –
Latvijas globusa ekspertu Dumpi.

Pie kājas vai maskas tiem zinātņu prāti,
Pat Nobela prēmiju laureāti,
Jo mērķis ir meli gan priekšā, gan fonā,
Lai visi kā zeki – pa kamerām zonā.

Mērķis – lai cilvēks no cilvēka baidās.
Cerība, prieks lai pārvēršas naidā.
Tos, kas bez maskām, lai nostučī mentiem
Un saukā par Covid disidentiem.

Bērni lai gadžetos dzimtu un mirtu,
Tuvos no tuvajiem tālums lai šķirtu,
Lai tiktos ne dzīvē vairs, nu tikai Zoomā –
Ar nāves bailēm ik skatienā drūmā.

Ne tāpēc šai zemē par latvieti dzimu,
Lai brīvo un veselo testē kā slimu.
Pierāda zviedri, kā vīruss šis lipa –
Nopļāva nāve, ne vairāk kā gripa.

Milda tik nemelo – zvaigznes met staru,
Apgaismo prātus par melīgo varu.
Ja Baltijas ceļš šodien turpinātos,
Vairums nu tajā ar uzpurņiem stātos.

Par savējo maskējies prezidents tērgā,
Būros liek padomāt brīvi šai sērgā,
Maskas ļauj nevalkāt likums bez strīdiem
Vien psihiem un kustību invalīdiem.

Lai smok tas, kam astma, vēl vairāk kā smacis,
Lai smok sirdī slimais, ko kaps vēl nav racis.
Maska no Covid vīrusa bargā
Kā marles prezervatīvs sargā.

Režīms nav lokāls, bet globāls – to zinu.
Es lādēju stobrus ar dziesmām, ne svinu.
Lai arī sen, tomēr liecinieks biju,
Dziedot ar dziesmoto revolūciju.

Pār lielajiem meliem vien Milda stāv augstu.
Ne seju slēpj maskā, ne muti ar plaukstu.
Trīs brīvības zvaigznes paceltas stalti –
Pēdējie varoņi akmenī kalti.

Bij Atmoda. Nu ir klāt aizmigšana.
Jau vakcīnu zvaniņi atvadas zvana.
Reiz VDK rūpes bij, lai tev nav seja.
Šodienas VDK –
“Veselības Drošības Komiteja”.

Nav poēma mana par kariņa metriem,
Bet krekliem mirdzoši baltiem un četriem.
Pret meliem šī dziesma un nāvīgām ziņām,
Par mūsu vēl dzīvajām sirdsapziņām.

***

3. ПОЭМА ПРО ЧЕТЫРЕ СОРОЧКИ СВЕРКАЮЩЕ БЕЛЫЕ

ПОЭМА ПРО ЧЕТЫРЕ СОРОЧКИ СВЕРКАЮЩЕ-БЕЛЫЕ
Посвящается всему народу Латвии

Над ложью великой три звёзды Свободы.
Лик Милды без маски в дни Covid моды.
Троица звезд — свет в пути моем млечном.
Герои последние в граните вечном.

Чудаки раз в году у подножья стекаются.
Свечи там пламятся, факелы зажигаются.
Кто эхо Атмоды в памяти слышат,
Теперь как собаки в намордниках дышат.

Ежедневно порталы, печатные строки
Лжепропаганды льёт в нас потоки.
Пугать смертью до смерти решили нас лорды:
«Заткнитесь все в клетках! И маски на морды!»

Смотрю списки лидеров лживой дрессуры —
Журналисты, политики, из попсы фигуры.
Цифры втирая насущным десертом
Одним лишь Думписом — суперэкспертом.

По барабану наука, факты, трактаты,
Честные медики нобелеаты.
Цель их одна — нас покрыть ложью, страхом,
Разделить всех по зонам, где станем мы прахом.

Люди людей чтоб страшились как звери,
Друг друга чтоб предали, режиму поверив.
Настучать, кто без маски, стать у лордов агентом,
Клеймить несогласного Covid диссидентом.

Дети чтоб в гаджеты переселились,
Папы и мамы чтоб вешались, спились,
Чтоб жизнью не жили, торчали лишь в Zoom-е,
Со страхом смертельным в прельстительном шуме.

Здоровых больными делать вы горды.
Латышом я родился не для этого, лорды.
Как шведы про Covid нам всем доказали,
Не больше, чем от гриппа, у них умирали.

Звезды как Троица светит лучами.
Пусть идут против нас. Господь будет с нами.
Дни баррикад вернуть если б дали,
Многие там бы в намордниках стали.

Президент под маской народного друга,
Велел всем в пещерах жить, думая туго.
Без маскок законно инфицировать чихом
Позволено только инвалидам и психам.

Пусть астматику дышится туже и туже,
Пусть сердечнику станет все хуже и хуже.
Маски от вирусов предохраняет,
Как презервативы из марли, кто не знает.

Локдауны глобальны, я это знаю,
И ствол свой я песнями заряжаю.
Пусть и давно, мой народ пробуждался.
Боролись все песнями — пел кто не сдался.

Над ложью великой три звёзды Свободы.
Лик Милды без маски в дни Covid моды.
Троица звезд — свет в пути моем млечном,
Герои последние в граните вечном.

Пробуждаться отвыкли. Сном сморили нас — они знают.
Вакцин колокольчики у порога играют.
КГБ забота в прошлом — чтоб не было гласности.
КГБ в наши дни — «Комитет Госпитальной Безопасности».

Поэма моя не про вирусы смелые,
Но про сорочки четыре сверкающе-белые.
Против лже-цифр и госбестолковости.
Воскресить пора совесть. Последние новости.

***

4. BAIGI GRIBAS DZĪVOT BAIGI 2020

BAIGI GRIBAS DZĪVOT BAIGI 2020

Baigi gribas lai ir labi,
Nervu zāles rīt un šņabi.
Un kad Panorāmu dzirdi,
Nāvīgs prieks lai pārņem sirdi.

Baigi gribas valsti mīlēt,
Kura būros steidz jau spīlēt,
Pavēl uzpurņos mums staigāt,
Retāk elpot, mazāk klaigāt.

Baigi gribas lai nav darba,
Lai vien pabalsts, ubagtarba.
Lai nav samaksājams kredīts,
Pats lai paliec neapbedīts.

Piedz: Baigi gribas, baigi gribas
Dzīvot, mirt aiz bezcerības…
Baigi gribas, baigi gribas
Dzīvot, mirt aiz bezcerības…

Baigi gribas lai mūs baida,
Vergu paklausību gaida,
“Eksperti” lai tekstiem knapiem
Tautu aizārstē līdz kapiem.

Baigi gribas nebūt brīvam,
Izolētam būt, ne dzīvam.
Sportot, dejot lai liedz doties,
Lai ļauj tikai aptaukoties.

Baigi patīk int’liģenti,
Ko no tautas sargā menti.
Baigi patīk, ka tie klusē,
Nenostājas tautas pusē.

Piedz: Baigi gribas, baigi gribas
Dzīvot, mirt aiz bezcerības…
Baigi gribas, baigi gribas
Dzīvot, mirt aiz bezcerības…

Baigi gribas ienīst brāli,
Distancēties sociāli –
Bīties, ka par tuvu biju,
Ienīst to kā baktēriju.

Baigi gribas tautai minēt,
Kādus svētkus rīt liegs svinēt.
Baigi gribas, ka nav prieka
Un neviena tuvinieka.

Baigi gribas kaut par centu
Vēlreiz dzirdēt prezidentu.
Baigi patīk viņa rēbuss:
“Beigtiem Ziemassvētku nebūs”.

Piedz: Baigi gribas, baigi gribas
Dzīvot, mirt aiz bezcerības…
Baigi gribas, baigi gribas
Dzīvot, mirt aiz bezcerības…

Baigi lai, ka nav kur dēties
Tiem, kas negrib vakcinēties,
Tiem, kas neļaus sevi āzēt,
Savus bērnus eitanāzēt.

Baigi gribas, baigi gribas,
Policija lai lauž ribas,
Lai ar brīvvalsts himnu fonā
Nevakcinētos slēdz zonā.

Baigi gribas, lai kāds vajā
Veidā fašistiskākajā.
Katru lai, kā es, kas gvelžos,
Aizved, slēgtu roku dzelžos.

Piedz: Baigi gribas, baigi gribas
Dzīvot, mirt aiz bezcerības…
Baigi gribas, baigi gribas
Dzīvot, mirt aiz bezcerības…

Baigi gribas laikus šitos,
Nekad nepārvērš lai citos.
Lai no brīvības, kas bija,
Atbrīvo mūs policija.

Baigi gribas dzīvot baigi,
Laiki bijušie lai svaigi,
Lai ir jauna diktatūra,
Stūra nams uz katra stūra.

Ou, maķ tvaju zanagu!
Kā gribas par vāveri – vanagu…
Ou, maķ tvaju zanagu!
Kā gribas par vāveri – vanagu…
Un prom, prom, prom…

***

5. Komandantstunda

Sigurdam Graudiņam kāds policists apliecināja, ka neba nu viņi tik ļoti tvarsta komandantstundas pārkāpējus, cik reaģē uz stukaču zvaniem un dodas nostučītajos virzienos. Tad nu piešķīlās šis viegli džankājamais apcerējums. No stukačiem brīvu jauno gadu! [02.01.2021]

Komandantstunda

rīga vai skrunda
iet vaļā junda
nu visiem vara
jo komandantstunda

var pamanīt
var nostučīt
var nosodīt
var ieslodzīt

vai kāds vēl brīnās
ka karantīnās
lūr kāds pa spraugu
un stučī draugu

no ādas lecam
viss būs pa vecam
kad uzticība
zūd drauga plecam

draugs neklusēs
un cik vien spēs
ko neredzēs
to sacerēs

nekā te jauna
nekāda kauna
reiz tā jau bija
kad izsūtīja

sistēma šancē
un elegancē
bez sirdsapziņām
sev kadrus štancē

vai deputāts
vai sazin kāds
vai jūdas prāts
vai pats tu tāds

tev nu dod spēju
par nodevēju
kļūt tautas labā
jo ļaužu dabā

ir stučīt brāli
vai ģenerāli
vai zaldātiņu
ar viltus ziņu

un stučīs tie
viscēlākie
gan agrākie
gan vēlākie

gan tēvzemieši
gan saskaņieši
gan progresīvie
gan it kā brīvie

tik mazāk jautā
cik tādu tautā
tas sirdsapziņai
tev jāpajautā

vai pamanīt
vai nostučīt
vai nosodīt
vai ieslodzīt

tu bomzi spētu
kas klīst pa sētu
rīgā vai skrundā
komandantstundā

rīga vai skrunda
iet vaļā junda
nu visiem vara
jo komandantstunda

var pamanīt
var nostučīt
var nosodīt
var ieslodzīt

vai kāds vēl brīnās
ka karantīnās
lūr kāds pa spraugu
un stučī draugu

(es ne)

***

6. DIVAS LATVIJAS

DIVAS LATVIJAS

Vēl ne tik sen, pirms jaunā normāluma,
Bars pukojās, bet pārāk nenoskuma.
Bij stadionos, arēnās un klubos,
Kur priecāties, līdz kamēr neizrubos.

Bij mūzika, ko konvejieri ražo,
Bij masām brīvība, kas panesami važo,
Un lielveikalu milzu katedrālēs,
Kur ticēt mūžībai, kas tepat preču zālēs.

Bij sodu daudz kā kūtspakaļā nātru.
Jā, radari, lai nenesies par ātru,
Jā, nodokļi, bet vai no tiem kāds ģība.
Bij iekš kā aizmirsties, un tā bij mantkārība.

Te pēkšņi bāc! – un pīrsings tavs zem maskas!
Visapkārt policisti, bākugunis, kaskas.
Ne draugu pabučot, ne šefam gurnus gorīt.
Nu lomkas tādas – skrobi grūti norīt.

Nu pēkšņi tvarsta tevi naktī ielās.
Cik tautā sodīto nu Panorāmā lielās.
Viss apstājies – kā mocīts, skrējis mūrī.
Kas pārāk lecas, notiesā, liek būrī.

Bet tie tak savējie, ko paši ievēlējām –
No tautas labākie, ar izredzēto spējām.
Par mums tie rūpējas. Un armija nāks talkā –
Ar varu izārstēs, ne veidā pārāk smalkā.

Nu vīruss tāds, ka visi potējami.
Nu visi slimnieki un slimi visiem nami.
Ar mūsu balsīm nokļuvušie spicē
Kā slimus dzīvniekus mūs testē, dezinficē.

Un policists, kas tevi ņems pie žaunas,
Vien klausīs pavēlēm, kas tam ik dienas jaunas.
Kā kādreiz “troikas” – plika politika –
Vien darīja, ko priekšniecība lika.

Tā arī nacisti, kas līķus kalniem krāva,
Vien darīja, ko pavēles tiem ļāva.
Tāpat ar tiem, kas šodien karavīri –
Liks šaut un šaus. Un papīri būs tīri.

Ir divas Latvijas, ko dalīs divās pusēs.
Kas pavēl, vienā būs. To pusē būs, kas klusēs.
Bet otrā tie, kas pirmo plānus minēs,
Tos pirmie izolēs, ar varu novakcinēs.

Vairs nav ko brīnīties – viss notiks acu priekšā.
Nav jāliek cietumā – jau visi tajā iekšā.
Varbūt vēl Saeimu šo veco atlaist spēsim
Un jaunu, labāku, sirds mieram ievēlēsim.

Varbūt tie dzeloņdrātis sudrabos vai zeltīs.
Varbūt liks barakās un neļaus nosalt teltīs.
Varbūt tie pažēlos – bez sāpēm iemidzinās.
Bet to, ka tauta mēs, neviens vairs neuzzinās.

Ir tautām dziesmas – mūžīgas un svētas.
Ir tautās vienots spēks – tās Dieva izredzētas.
Ja vergu bars, kam ‘draivs’ ir mantkārība,
Tad lai vairs neesam. Un tā būs Dieva griba.

LAI ESAM TAUTA
TĪRA ZELTA VĀTĪM.
LAI BAIĻU NAV MUMS
NO VARAS DZELOŅDRĀTĪM.

***

7. В БЕДЕ ПОБЕДЫ НЕТ, ПОКА РАСКОЛОТЫ

В БЕДЕ ПОБЕДЫ НЕТ, ПОКА РАСКОЛОТЫ

беда у нас у всех одна
сидит в короне у окна
без глаз как пугало с рожками
талдычит ложь из ТВ рамы

накрыли ядом небосводы
как в лагере тут нет свободы
химичат зла нам биомаги
все города земли Гулаги

ни пуль, ни бомб, катюш не стая
но знаем – третья мировая
мир заминирован иглами
но страха нет – Бог будет с нами

мы тут не made in china и не индусские
мы тут один народ – и латыши и русские
в беде победы нет, пока расколоты
пусть латыши как серп
пусть русские как молоты

и вдруг вся тут – веками дальность
пришла как “новая нормальность”
стоит у каждого порога
и врёт без творческого слога

нет пол беды – беда вся в целом
и твой косяк отмечен мелом
по одному убрать нас метит
короне пир такой не светит

и тут ей лжи отец советник
отравить мир, создать бездетник
пока безды шустрит народом
нам овощным быть огородом

мы тут не made in china и не индусские
мы тут один народ – и латыши и русские
в беде победы нет, пока расколоты
пусть латыши как серп
пусть русские как молоты

твоим фейсбуком будет мало
чтоб свастикой тут не воняло
вставай, забыть пора обиду
толпой снесём корону с виду

кто за себя по одиночке
надежды столь, сколь жира в мочке
один за всех – успех на сто %
тогда и все за одного

тогда и выдохнется гидра
преподнесём самой ей сидра
чем отравить пришла миллиарды
поможет Бог, народ и барды

мы тут не made in china и не индусские
мы тут один народ – и латыши и русские
в беде победы нет, пока расколоты
пусть латыши как серп
пусть русские как молоты

***

8. KĀ BRĪVAS BITES DIEVA TAUTAS DZĪVĀ STROPĀ

Pēdējā vecgada dienā šis teksts atnāca plkst. 12. Pēc 4 stundām steidzu to uzlikt uz vienkāršas meldijas. Tādas, lai katrs, kas zina kaut 4 akordus, to pats varētu nodžankāt ar savējiem. Gribēju paspēt palaist ēterā vēl līdz gadumijas stundai. Vieglāk, ērtāk, protams, nāk tīrā, smalkā dzeja. Panti uz kaujas karodziņiem rakstās daudz smagāk. Ar sajūtu, ka jau karo un esi ievanots. Brīžiem zinu, ka rakstu ar asinīm. Reāli. Iedziedāju pēdējiem spēkiem, jo vajadzēja ātri. Sirds leca pa muti laukā, bet paguvu. Režīma galma dzejdari un mūziķi tādas banalitātes nevar atļauties. Es varu. Vārdi “Tauta”, “Atmoda”, “Tēvzeme”, “Latvija” arī ir novalkāti un banāli. Režīma smalkajiem, ne man. Lai arī jums tie nekad, nekad nekļūst banāli. Un bez patosa, bez sirds pacelšanas Dievup nevienu karu uzvarēt nevar. Es pacēlu savu sirdi Dievup. Paceliet arī savējās. Štrunts par maskām, karantīnām un komandantustundām. Lai jaunajā Kovid 21.gadā Atmodu modinām no jauna. Visi kopā un vairs nekad, nekad pa vienam! [31.12.2020]

KĀ BRĪVAS BITES DIEVA TAUTAS DZĪVĀ STROPĀ

MUMS REŽĪMS ŠIS, KAM TIK DAUDZ ĻAUNU KAIŠU,
VĒL SAVOS PORTĀLOS TE GADUMIJU GAIŠU.
KOPŠ PIRMĀS SPULDZĪTES CIK LAIKS MUMS GADUS MIJIS,
TIK TUMŠAS GADUMIJAS SEN PIE MUMS NAV BIJIS.

BIJ KARU JAUNGADI UN ĻAUNAS DIKTATŪRAS,
BIJ MĒRI, HOLĒRAS UN CITAS SĒRGAS SŪRAS.
BET NU AR NEESOŠU PANDĒMIJU
100 TAUTAS PRIEKŠSTĀVJI MUMS NODZĒŠ GADU MIJU.

NU IESLODZĪTI TUPAM KATRS SAVĀS MĀJĀS
UN SKAIDRI JŪTAM: PAR MUMS PAŅIRGĀJĀS.
STEIDZ MELUS ATMASKOT SEN ZINĀTNIEKU SIMTI,
BET REŽĪMS MELO, MELO, MELO NENORIMTI.

JA ĶĪNAS MILJARDAM CEĻŠ TĀLS LĪDZ TAUTAS ŠĶIRSTAM,
MĒS TE BEZ PANDĒMIJĀM PAŠI LĒNĀM MIRSTAM.
NU SMACĒ MASKĀS, MĒRDĒ BAIĻU KARANTĪNĀS.
KA IZMIRUŠI NEESAM, PAT MILDA BRĪNĀS.

SEN KLUSĒ ZIEDOŅI UN VĀCIEŠI UN ČAKI.
AR MUMS TIK SPĒLĒJAS ŠIE VARAS MANIAKI.
MUMS PAŠIEM JĀCEĻAS KĀ CĒLĀS DIEVS NO VĀRDA
UN JĀSAVALDA TIE, KAS MŪSU TAUTU ĀRDA.

NEKĀDU PARTIJU, NEVIENA DEPUTĀTA!
IR TAUTA PARTIJA! LAIKS TAUTAI NĀKT PIE PRĀTA.
TĀ PATI IZLEMS, KAS NO LABA, KAS NO ĻAUNA.
IR TAUTAI JĀMODINA ATMODA NO JAUNA.

DIEVS PIEĻĀVIS MUMS PIEDZĪVOT ŠO KRĪZI,
LAI ELLI NESAUCAM NEKAD PAR PARADĪZI.
LAI PAŠI APJĒDZAM: MĒS STIPRI TIKAI KOPĀ.
KĀ BRĪVAS BITES SALDA MEDUS PILNĀ STROPĀ.

TIK VISI KOPĀ, VAIRS NEKAD, NEKAD PA VIENAM,
NEVIENAI PARTIJAI LAI TE VAIRS NEPIELIENAM.
TAD NEŠĶELS MŪS UN ATKAL PIEAUGS PLECS PIE PLECA,
KĀ JAUNA SKANĒS HIMNA MŪSU MĪĻĀ, VECĀ.

DIEVS SVĒTĪS LATVIJU UN VISAS DAUDZĀS TAUTAS,
KAS VIENĀ NELAIMĒ NU CIEŠI KOPĀ KĻAUTAS.
TIK NE PA VIENAM VAIRS, BET VISI VISI KOPĀ,
KĀ BRĪVAS BITES DIEVA TAUTAS DZĪVĀ STROPĀ.

Kaspars Dimiters
/2020-2021/

Avoti:







Informācijas aģentūra
/04.02.2021/

Publicēts iekš Reg.: Latvija | 2 komentāri

Manai Tautai

Vienalga man vai mani redz,
Vai manus vārdus maska sedz;
Es elpu ievelku bez naida –
Nav bail no korupcijas praida.

Kur pazuduši gadi tie –
Post Padomijas aizmirstie,
Kur zudusi ir cilvēcība
Un savstarpēja mīlestība?

Mēs eksistējam baiļu jūgā
Un griežamies kā centrifūgā;
Ko “augšā” teiks, to izdarīsim
Par visu “paldies” pasacīsim.

Tad izklausieties paši sevi
Par to, ko jūti, dzirdi, redzi –
Vai tiešām hipnotiskās varās
Ik vienam katra diena sākās?

Man smeldz, ka valda neticība,
Kas līdzi nāk kā netiklība –
Aiz interneta vietņu rēgiem
Ar melu shēmām integrētiem.

Kaut kas no latvieša mīt mūsos
Nu vairāk mīnusos kā plusos;
Ja taisnību vēl spēj Tu just,
Tad Tevī latvietis vēl pukst.

Par vergu tautu padarīti,
Mums aust ik dienu skumji rīti,
To visu mainīt varam mēs,
Gan vainīgos drīz arestēs!

Tiek solīts visu apmaksāt,
Kas neticami izklausās.
Ir krietns laiks jau pagājis,
Ko Jums tas dzīvē mainījis?

Tik nabadzībā slīgstam mēs
Vien paslēpušies pagultēs –
Ko nesīs Rītdiena vai zinat?
Šķiet pasakām arvien vēl ticat.

Kad visus izindēs mūs lēni,
Gan paši cietīsim, gan bērni,
Par upuriem no genocīda
Lēnām zudīs mūsu tauta.

Tad dzīves lapaspusi šķirsim,
To nedarot, mēs visi mirsim –
Un dodiet savām domām spēku,
Lai Melno spēku uzvarētu!

Sintija Jaunzeme
/28.01.2021/

Informācijas aģentūra
/04.02.2021/

Publicēts iekš DZEJA, Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Apkopojums | Komentēt

Kāpēc nevajag lietot Facebook, Instagram, Twitter un citus negodprātīgus sociālos tīklus

Līdz ar sociālo tīklu parādīšanos dzīve ir ievērojami mainījusies. Sociālie tīkli reāli izmainīja pasauli. Diemžēl ne tikai uz labo pusi. Sociālo tīklu attīstības dinamika rāda, ka tie atstāj nopietnu negatīvu ietekmi uz saviem lietotājiem, tāpēc no cilvēka mentālās un fiziskās veselības, kā arī individuālās attīstības un drošības viedokļa labāk ir būtiski samazināt vai vispār pārtraukt sociālo tīklu lietošanu.

Kāpēc nelietot sociālos tīklus?

1. Atņem brīvo laiku. Sociālie tīkli atņem ļoti daudz brīvā laika. Cilvēki, tā vietā, lai dzīvotu reālu dzīvi un darītu kaut ko lietderīgu, bezmērķīgi un bezjēdzīgi kvern Facebookā, Twitterī vai Instagramā. Tā vietā lai izlasītu grāmatu, kaut ko iemācītos, aizietu ciemos vai satiktos ar draugiem, cilvēki “tup” sociālajos tīklos. Un tāpēc bieži vien daudz ko neuzspēj izdarīt un izjūt nepārtrauktu laika trūkumu.

2. Notrulina. Sociālie tīkli notrulina savus lietotāju un padara tos aprobežotākus. Pieaugušos lēni un pakāpeniski, pusaudžus un bērnus straujāk un pamatīgāk. Tikai notikumu lente ar pārsvarā bezjēdzīgu un trulu saturu, kuru var skrullēt un skrullēt bezgalīgi, vien ir ko vērta. Jau pēc desmit šādas laikpavadīšanas minūtēm rodas “apdullušas mušas” sajūta, bet ja to regulāri dara katru dienu stundām ilgi, tad pat uz pieaugušiem cilvēkiem tas atstāj izteikti negatīvu iespaidu, par bērniem un pusaudžiem nemaz nerunājot. Bet ir jau arī virtuālā surogātkomunikācija cilvēciskas saziņas vietā un vēl lērums piesaistošu bezjēdzību.

3. Neciena savus lietotājus. Tādas sociālo tīklu platformas kā Facebook, Instagram un Twitter neciena savus lietotājus un izturas pret tiem augstprātīgi, nevērīgi, nievājoši, manipulējoši un negodprātīgi. Tās ir izlepušas dēļ sava monopolstāvokļa un milzīgās varas pār lietotājiem, visiem iespējamajiem veidiem mēģina laupīt to brīvo laiku, izspiego lietotājus, manipulē ar tiem un melo, pārdod to personiskos datus, kā “izmēģinājuma trusīšus” izmanto dažādos sociālos eksperimentos, bet sev neērtos prasti cenzē vai bloķē tiem piekļuvi.

4. Individuālā drošība. Savas personiskās informācijas izvietošana publiskā sistēmā rada ļoti nopietnus individuālās drošības riskus. Tos var izmantot (un izmanto) ne tikai noziedzīgi elementi, ne tikai hakeri, ne tikai visāda veida nelabvēļi un skauģi, bet arī visdažādākās komercstruktūras, visu valstu specstruktūras un pašas sociālo tīklu platformas. Cilvēks, kurš izvieto savu personisko informāciju sociālajos tīklos (vārdu, uzvārdu, darba vietu, fotogrāfiju, dzīvesvietu, telefona numuru, paziņu loku, intereses, individuālās īpatnības, paradumus un uzskatus utt.) kļūst viegli ievainojams pret visdažādāko ārējo agresiju. Un visi, kuriem nav slinkums, to arī izmanto.

5. “Pašapkalpošanās” sistēma specdienestu vajadzībām. Sociālie tīkli ir nekas cits kā specdienestu vajadzībām radīta “pašapkalpošanās” jeb neformālas “pašziņošanas” (“pašstučīšanas”) sistēma. Agrāk specstruktūrās bija speciālas individuālās kartiņas, kuras attiecīgi darbinieki aizpildīja un uzturēja, bet līdz ar sociālo tīklu parādīšanos, šī funkcija ir daļēji “outsorcēta” un automatizēta, efektivizējot to darbu un ievērojami paplašinot iespējas. Tagad cilvēki paši norāda par sevi visneiedomājamāko informāciju un to visu var viegli paņemt un apstrādāt.

6. Ārvalstu ietekmes aģenti. Facebook, Instagram, Twitter un citi ārvalstniekiem piederoši sociālie tīkli ir nekas cits kā ārvalstu ietekmes aģenti, kuri rīkojas tās valsts interesēs, kuras ietekmē attiecīgais sociālais tīkls atrodas. Un šī ietekme var būt un bieži vien arī ir nelabvēlīga attiecīgai valstij un konkrētās valsts lietotājiem. Tāpēc jāpārtrauc lietot ārvalstu sociālos tīklus kaut vai tikai patriotisku iemeslu dēļ un aktīvi jāaicina tā rīkoties arī citus līdzpilsoņus.

7. Nopietns drauds bērniem un pusaudžiem. Sociālie tīkli ir ļoti nopietns drauds bērniem un pusaudžiem. Gan to attīstībai (atņem laiku un notrulina), gan personiskai drošībai (personiskas informācijas izvietošana, iespēja jebkuram nepazīstamam lietotājam no jebkuras pasaules malas uzrunāt nepilngadīgo, plašas bērnu “noskatīšanas” iespējas). Tāpēc ne tikai bērni ir jātur cik iespējams tālu no sociālajiem tīkliem, bet pašiem vecākiem nevajag tos lietot, lai nerādītu sliktu priekšzīmi bērniem.

8. Viegli nesankcionēti piekļūt personiskajiem datiem. Sociālajos tīklos ir salīdzinoši viegli piekļūt visiem personiskajiem datiem (arī tiem, kurus lietotājs nav publiskojis). Tā tas ir vispirms tādēļ, ka pašas sociālo tīklu platformas (pirmkārt Facebook) pelna uz saviem lietotājiem un visa cita starpā arī pārdod to personiskos datus. Otrkārt tas ir tādēļ, ka gan paši sociālie tīkli, gan to darbinieki, gan iespējams arī hakeri ir izveidojuši daudzus papildus rīkus, ar kuru palīdzību iespējams nesankcionēti piekļūt sociālo tīklu lietotāju personiskajiem datiem, un šie rīki pietiekami plaši klejo par hakeru forumiem. Katrs, kuram nav slinkums, var tos iegūt un dabūt pilnu piekļuvi slēgtajai sociālo tīklu lietotāju informācijai.

9. Pēta un eksperimentē ar lietotājiem. Sociālo tīklu lietotāji ir visdažādāko pētniecības darbību un sociālu eksperimentu objekti. Sākot no dažādiem lietotāju metadatu pētījumiem un beidzot ar individualizētiem sociālo un individuālo reakciju eksperimentiem.

10. Mēģina “iesmērēt” visādus “draņķus”. Caur sociālajiem tīkliem un izmantojot sociālo tīklu informāciju, cilvēkiem mēģina “iesmērēt” visādus “draņķus”, tai skaitā pašiem cilvēkiem kaitīgus un pat bīstamus.

11. Manipulē ar lietotājiem. Sociālo tīklu platformas (jo īpaši Facebook) ciniski manipulē ar lietotājiem ar mērķi nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas, kā arī iegūt pār lietotājiem pēc iespējas lielāku varu. Sociālo tīklu platformu godaprātam nevar uzticēties, tāpēc nevar ticēt to apgalvojumiem un solījumiem. Un tāpēc to lietošana ir jāpārtrauc, līdzīgi kā ir jāpārtrauc jebkādi kontakti ar krāpniecībās un blēdībās pieķertiem indivīdiem.

12. Neuzticami biznesa partneri. Daudzi cilvēki sociālos tīklus izmanto profesionālu motīvu vadīti. Daļa no šiem lietotājiem velta daudz laika un pūliņu, lai izveidotu un labiekārtotu savu sociālo tīklu pasaulīti. Šiem cilvēkiem ir jāņem vērā, ka tādi sociālie tīkli kā Facebook, Instagram un Twitter ir ļoti neuzticams biznesa partneris un ka jebkurā mirklī visi viņu pūliņi var tik izmesti miskastē. Tagad tas notiek politisku motīvu dēļ, bet tik pat labi tas var notikt arī tīri komerciālu motīvu dēļ (kādas lielas korporācijas jauns biznesa projekts, kuram traucē daudzi mazi biznesiņi; konkurentu prasmīga “nostučīšana” vai sociālo tīklu moderatoru korumpēšana; tehniskas izmaiņas, kuru rezultātā tiek ierobežotas būtiskas iespējas vai zaudēti dati utt.). Tāpēc tiem, kuri sociālos tīklus izmanto profesionāli, kā minimums būtu labi lūkoties pēc alternatīvām, kuras paralēli ir jāattīsta un jāuztur (lai nebūtu kritiska atkarība no Facebook, Instagram, Twitter). Bet vēl labāk vispār spēt iztikt bez šo sociālo tīklu izmantošanas.

Ko darīt?

Pārstāt izmantot sociālos tīklus (pirmkārt, Facebook, Instagram un Twitter). Ja negribas rīkoties radikāli, var vienkārši pārstāt tos lietot. Lai konti stāv neizmantoti. Vienīgi personisko informāciju būtu ieteicams izdzēst vai izmainīt. Bet vislabāk vispār izdzēsties no sociālajiem tīkliem un nekad vairs tur neatgriezties. Dzīve uzreiz kļūs vieglāka un patīkamāka, parādīsies daudz brīva laika.

Informācijas aģentūra
/28.01.2021/

Publicēts iekš FACEBOOK DESTRUKCIJAS, Kat.: Sadzīve, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Speciālisti: Piesārņots gaiss palielina nāves no COVID19 iespējamību

Vācu zinātnieki ir konstatējuši, ka piesārņots gaiss palielina nāves no COVID19 risku. Pie tam gaisa kvalitāti var maitāt ne tikai rūpnieciskie izmeši, bet arī vienkārši putekļi dzīvoklī.

Gaisa kvalitāte var ievērojami ietekmēt koronavīrusa infekcijas slimības gaitu, pastāstīja ārsts Maksims Judičevs (Максим Юдичев): “Plaušām, kuras jau tā ir noslogotas slimības gaitā, daudz vieglāk ir strādāt tīrā gaisā. Pretējā gadījumā spēki ir jātērē filtrācijai”.

Iepriekš (2020.gada aprīlī) par to ziņoja zinātnieki no Martina Lutera universitātes Halles pilsētā, Vācijā. Pēc viņu veiktā pētījuma datiem, trijos Vācijas reģionos, kur agrāk tika fiksēts kaitīgo vielu īpatsvars gaisā, nāves gadījumu skaits no COVID19 arī bija augsts. Jarons Ogens (Yaron Ogen) salīdzināja datus par gaisa piesārņojumu ar informāciju par COVID19 letalitātes rādītājiem Itālijā, Francijā, Spānijā un Vācijā. Izrādījās, ka tajos rajonos, kur ir augsts slāpekļa dioksīda līmenis (visizplatītākā gaisu piesārņojošā viela), mirstības no COVID19 rādītājs ir ievērojams.

Ogens norādīja, ka slāpekļa dioksīds traumē cilvēka elpceļus, veicinot visdažādāko respiratoro slimību rašanos, kā arī rada asins sastāva izmaiņas, kas var izraisīt sirds – asinsvadu slimības.

Par svaiga gaisa svarīgumu pandēmijas laikā stāsta arī Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Apkārtējās vides, klimata un veselības aizsardzības departamenta direktore Marija Neira (Dr. Maria Neira, WHO): “Ir acīmredzams, ka, ja jūsu plaušas, kuras ir SARS-CoV-2 galvenie ieejas vārti, jau ir traumētas un ievainotas dēļ piesārņota gaisa, palielinās risks attīstīt slimību smagākā formā, tāpēc, ka jums ir mazāka aizsardzība.”

Papildus Maksims Judičevs uzsver, ka gaisu piesārņo ne tikai rūpnieciskie izmeši: “Piemēram dzīvoklī gaiss var kļūt piesārņots, ja māja nav tīrīta. Jā, gaisa attīrītājos nav īpašas nepieciešamības, bet mitro uzkopšanu, izmantojot sadzīves dezinfekcijas līdzekļus, gan ir jāveic vismaz divas – trīs reizes nedēļā. Par to plaušas tikai pateiks “paldies”. Bet, ja mājās ir COVID19 slimnieks, tad mitrā uzkopšana ir jāveic katru dienu.”

/22.01.2021/

Avoti:
https://www.gazeta.ru/social/2021/01/22/13450982.shtml
https://pressemitteilungen.pr.uni-halle.de/index.php?modus=pmanzeige&pm_id=3259

[Šai sakarā jānorāda, ka nepareiza un ilgstoša sejas masku lietošana ir salīdzināma ar piesārņota gaisa ieelpošanu, tāpēc nav jābrīnās, ka Latvijā (līdzīgi kā iepriekš citās valstīs), pēc sejas masku obligātas valkāšanas noteikšanas, strauji palielinājās gan saslimstības ar COVID19 skaits, gan arī COVID19 letalitātes rādītāji.]

Informācijas aģentūra
/28.01.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Medicīna, Reģ.: Krievija, Veids: Ziņa | Komentēt

Re:Baltica/Re:Chek izplata nepatiesu informāciju, ka vakcīnas pret COVID19 esot izgājušas testēšanas 2. un 3. fāzi.

Vakcinācijas pret COVID19 propagandas dēļ, Latvijas publiskajā telpā ir izplatīta nepatiesa informācija par COVID19 vakcīnu gatavības pakāpi, apgalvojot it kā šīs vakcīnas (tai skaitā Pfizer-BioNTech mRNA vakcīna) esot izgājušas obligāti nepieciešamās trīs pētījumu (testēšanas) uz cilvēkiem fāzes. Šādu informāciju visa cita starpā izplatīja arī deklaratīvie faktu aizstāvji Re:Baltica/Re:Chek. Bet izrādās tas neatbilst patiesībai un plaši tiek izplatīta kā minimums nepatiesa informācija.

03.12.2021, noliedzot apgalvojumu, ka vakcīnas pret COVID19 “nav izgājušas nekādas fāzes, ne pirmo, ne otro, ne trešo, lai to varētu potēt pa labi, pa kreisi”, Re:Baltica/Re:Chek raksta: “ASV un Eiropas Savienībā reģistrācijas procesu uzsākušas kompāniju Pfizer, Moderna un AstraZeneca vakcīnas. Visas no šīm vakcīnām izgājušas trīs pētījumu fāzes.

Tai pat laikā saskaņā ar The New York Times koronavīrusa vakcīnu trekeri, kurā ir norādīta katras vakcīnas pašreizējā gatavības stadija, un statusi tiek regulāri atjaunoti, Pfizer-BioNTech un AstraZeneca vakcīnas atrodas testēšanas 2. un 3.fāzē, bet Modernas vakcīna atrodas testēšanas 3.fāzē.

Līdzīgu informāciju par Pfizer-BioNTech vakcīnu var atrast arī ASV Nacionālā Veselības institūta (NIH) klīnisko pētījumu mājaslapā, kur ir norādīts, ka Pfizer-BioNTech COVID19 vakcīnas plānotais 2. un 3. fāzes beigu datums ir tikai 2023.gada 31.janvāris.

Tieši tas pats izriet no ASV Pārtikas un zāļu pārvaldes (Food and Drug Administration, FDA) dokumentiem, kur visa cita starpā ir skaidri pateikts, ka šī vakcīna nav apstiprināta, bet tai ir piešķirtas ārkārtas izmantošanas tiesības, un ka ar šo faktu obligāti ir jāiepazīstina katrs cilvēks, kurš tiek vakcinēts.

Visbeidzot no Eiropas medicīnas aģentūras (EMA) mājaslapas izriet, ka Pfizer-BioNTech vakcīna nav apstiprināta, bet tai ir piešķirts speciāls izplatīšanas statuss, kurš ļauj to lietot, neskatoties uz visu nepieciešamo pētījumu fāžu neiziešanu.

Tas nozīmē, ka visi cilvēki, kuri tiek vakcinēti ar Pfizer-BioNTech vakcīnu, piedalās šīs vakcīnas testēšanas 2. un 3.fāzē (ar Modernu vakcinētie – 3.fāzē). Tas pats par sevi iespējams varētu arī nebūt negatīvi vērtējams fakts, ja visi vakcinētie cilvēki to tik tiešām apzinās un vakcinējas no brīva prāta, par ko ir pamats šaubīties dēļ valdības uzkurinātās vakcinēšanās histērijas un dēļ mediju izplatītās nepatiesās informācijas par visu testēšanas fāžu iziešanu. Kā galvenos vaininiekus šajā Latvijas sabiedrības maldināšanas gadījumā jāmin tieši Re:Baltica/Re:Chek, jo viņi pietiekami agresīvi vēršas pret katru, kura izteikumi Re:Baltica/Re:Chek dāmām un viņu uzticības personām šķiet nepatiesi vai nepareizi.

Mediju daļējam attaisnojumam jāmin fakts, ka šīs nepatiesās informācijas avots ir paša Pfizer-BioNTech manipulatīvs paziņojums, kuru momentāni izplatīja visas pasaules mediji. Bet tas nekādi neatceļ mediju un jo īpaši Re:Baltica/Re:Chek vainu kā minimums nekompetencē, jo faktus taču ir jāpārbauda.

Savukārt, ņemot vērā to, ar kādu uzstājību Re:Baltica/Re:Chek aizstāv Pfizer-BioNTech mRNA vakcīnu pat pēc tam, kad oficiāli ir apstiprināti nāves gadījumi pēc tās injicēšanas, var pamatoti pieņemt, ka Re:Baltica/Re:Chek papildus piestrādā kā vakcīnu ražotāju “publisko attiecību” pakalpojumu sniedzēji un informatīvie piesedzēji (tā tas vismaz izskatās). Diemžēl daudziem cilvēkiem (tai skaitā mediķiem) šāda veida nepatiesas informācijas izplatība var ļoti dārgi maksāt, jo runa iet par viņu veselību un pat dzīvību.

Avoti:

https://clinicaltrials.gov/ct2/show/NCT04368728
https://www.fda.gov/media/144412/download
https://www.fda.gov/media/144414/download
https://www.ema.europa.eu/en/news/ema-receives-application-conditional-marketing-authorisation-covid-19-mrna-vaccine-bnt162b2

Gaiļezera feldšerei nav taisnība – vakcīnas ir pārbaudītas, maskas nenogalina un par Covid-19 pacientu bērēm nemaksā

Informācijas aģentūra
/28.01.2021/

 

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Medicīna, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Fabula par suni un zirgu. Par ierēdni un cilvēkiem.

Ivana Krilova fabula “Suns un zirgs”

Pie viena lauksaimnieka kalpojot,
Suns ņēmās zirgu noniekot.
– Lūk, – saka Poģis, – kas par lielu kungu!
Es neskumtu, ja tevi padzītu ar rungu.
Liels nopelns art vai vest!
Par tavu mākslu cits nekas nav zināms;
Vai esi tu ar mani salīdzināms?
Ne brīdi man nav vaļas mieru mest:
Pa dienu ganāmpulks ir manā uzraudzībā,
Un naktī māju sargāju.
– Jā, – atbild zirgs, – tas viss ir patiesība;
Bet tomēr, ja es neartu,
Ko tad tu šeit gan sargātu?

***

Mūsdienu novērojums: Ierēdnis un cilvēki

Kopā vienā valstī dzīvojot,
Jurists ņēmās ļaudis noniekot.
– Lūk, – saka ierēdnis, – kas katrs nu par lielu kungu!
Es neskumtu, ja visus slānītu ar rungu.
Liels nopelns vieglus darbus veikt!
Par ļaužu mākslu cits nekas nav zināms;
Vai maz ar viņiem esmu salīdzināms?
Ne brīdi man nav vaļas mieru mest:
Pa dienu viss ir manā uzraudzībā,
Un arī naktī valsti sargāju.
– Jā, – redz cilvēki, – valsts pārvaldē nav saprašanas;
Ja ļaudis valstī nebūtu,
Ko tad tie politiķi darītu?

Informācijas aģentūra
/28.01.2021/

Publicēts iekš DZEJA, Kat.: Kultūra, Reģ.: Krievija, Veids: Apkopojums | Komentēt

Trampisms liberālās diktatūras apstākļos

Trampa sekotāji Amerikā, kā arī daudzi ārvalstu novērotāji, pilnīgi pareizi norāda: kreisi-liberālais apvērsums, kurš pie varas ASV noveda Baidena komandu, ir nevis labēji-konservatīvā rūpnieciskā kapitāla cīņas noslēgums ar kreisi-liberālo transnacionālo oligarhisko finanšu kapitālu, bet gan tikai šīs cīņas sākums. Tā tas ir ne tikai attiecībā uz ASV. Šī cīņa pāris desmitgažu laikā (un varbūt pat ilgāk) noteiks pasaules tendences, līdzīgi kā pēc 1945.gada to noteica padomju un amerikāņu sistēmu pretstāve.

Un atkal, līdzīgi kā 1940-os – 1960-os gados, ASV Krievijai un Ķīnai ir ne tikai politekonomiskais konkurents (kā tas bija starp 1990-o un 2021-o gadu), bet arī ideoloģiskais pretinieks. Krievija un Ķīna ir konservatīvisma un tradicionālisma flagmaņi, kas būvē savu varenību, balstoties uz reālās ekonomikas sektoru, kā arī uz stipru valsti – birokrātisku republiku – likuma valsti, kurā dominē pārvaldes aparāts, kurš nodrošina vienotu likuma piemērošanu visā savā teritorijā un attiecībā uz visām sociālajām grupām.

ASV pirms Trampa bija transnacionālās finansu oligarhijas bastions, kurš ideoloģiski balstījās uz kreisi-liberālo populismu ar tā teroristiskās tolerances (attiecībā pret normu) teoriju, minoritāšu diktatūru un valsts lomas samazināšanu, kura izrādās nespējīga pielietot likumu visā savā teritorijā un attiecībā uz visām sociālajām grupām.

Vieniem drīkst dedzināt mājas, veikalus, policijas iecirkņus, laupīt un slepkavot civiliedzīvotājus, bet citiem nedrīkst pat izteikt neapmierinātību sociālajos tīklos un plašsaziņas līdzekļos. Tramps neveiksmīgi mēģināja cīnīties ar šīm tendencēm. Pēc Trampa Baidena komanda grasās atspēlēt visu atpakaļ un pat pastiprināt minoritāšu teroristisko diktatūru, kas iznīcina amerikāņu valstiskumu un tā vietā rada brīvu medību zonu finansu kapitāla oligarhijai.

Tas ir dabīgi, ka desmitiem miljonu vakardienas Trampa piekritēju nevar samierināties ar situāciju, kad viņi paši savā valstī pēkšņi ir kļuvuši pat ne par trešās šķiras pilsoņiem, bet vienkārši nevēlamiem elementiem, kurus ir jāpāraudzina, jāizolē un perspektīvā jāiznīcina. Daudzi no viņiem vēlas cīnīties un ir gatavi tai skaitā arī uz spēka pielietošanas akcijām. Viņiem ir nepieciešams līderis un viņi mēģina saprast vai Tramps gribēs un varēs būt par šādu līderi.

“Ļevaku” oligarhiskā liberālisma pretinieki pārējā pasaulē ar interesi vēro mazākā mērā Trampa likteni, cik tās sabiedriskās kustības likteni, ko pēdējos gados sāka saukt par trampismu, tas ir uz amerikāņu labēji-konservatīvās pretošanās kustības likteni. No tā, cik šī pretestība būs aktīva, ir atkarīgs vai izdosies baidenītus sasaistīt ar Amerikas iekšējām problēmām un daudzmaz mierīgi attīrīt no “ļevaku” oligarhiskās zarazas pārējo pasauli, ne pārāk pievēršot uzmanību cīniņiem ASV iekšienē.

Vai arī galvenie spēki būs jāvelta, pacificējot amerikāņu provokācijas, kuras būs vērstas uz transnacionālā finansu kapitāla ietekmes paplašināšanos, balstoties uz kreisi-oligarhiskajām liberālajām partijām.

ASV medijos izskanēja ziņa, ka Tramps it kā šaurā lokā esot apspriedis iespēju radīt Patriotisko partiju ar sevi priekšgalā. No tā daļa amerikāņu un ārvalstu ekspertu secināja, ka kreisi-liberālo pučistu gāztais prezidents negrasās padoties un mēģinās kļūt par pretošanās kustības līderi. Tas nebūtu slikti, bet ir šaubīgi momenti.

Pirmkārt, Trampu tik tiešām atbalsta liela daļa “republikāņu” vēlētāju, bet daudzkārt mazāka daļa Republikāniskās partijas esteblišmenta. Ja viņš aizies no partijas, iniciējot tās šķelšanos, nav skaidrs cik daudz vēlētāju aizies līdz ar viņu.

Tādējādi, mēģinājums radīt jaunu partiju novājinās antioligarhiskos labēji-konservatīvos spēkus gan Republikāniskās partijas iekšienē (no kuras aizies radikāli noskaņotākā aktīva daļa), gan arī kopumā ASV, jo labēji-konservatīvais elektorāts tiks sadalīts pa divām (vai pat vairāk) partijām, katra no kurām būs vājāka nekā šodienas Republikāniskā partija.

Vai tas nozīmē, ka ideja izveidot jaunu partiju ir slikta? Nē, tas to nenozīmē. Vienkārši iniciatīvai sašķelt Republikānisko partiju ir jānāk nevis no trampistu vairākuma, bet gan no kreisi-liberālajiem pagrīdniekiem Republikāniskās partijas rindās. Tad viņi (“republikāņi” – nodevēji) būs vainīgi un iespējams pat izdosies no tiem atbrīvoties, izmetot no partijas un neradot jaunu.

Savukārt, ja pēc valsts apvērsuma, “ļevaki” veiks apvērsumu arī Republikāniskajā partijā, tad konservatori būs spiesti radīt jaunu politisku spēku, kura pirmais uzdevums būs apglabāt Republikānisko partiju kā konkurentu, kurš pretendē uz daļu no elektorālā lauka, un tikai pēc tam cīnīties ar baidenītu diktatūru.

Otrkārt, līdz ar Trampa izbraukšanu no Baltā nama viņa impīčmenta draudi nav mazinājušies. “Demokrāti” var censties to pabeigt tieši tādēļ, lai bloķētu gāztā prezidenta politisko aktivitāti. Mēģinājumi samainīt Trampa impīčmentu pret Baidena impīčmentu, ko iniciēja daļa “republikāņu”, nez vai izdosies. Kreisi-liberālais vairākums var bloķēt Baidena impīčmentu ja ne apspriešanas stadijā, tad maksimums balsošanā Pārstāvju palātā, kur “ļevakiem” ir stabils vairākums.

Savukārt Trampam viss izskatās ne tik cerīgi, jo apvērsuma gaitā baidenīti sagrāba ne tikai Balto namu, bet arī kontroli pār Senātu. Protams, viņiem var būt problemātiski savākt 2/3 senatoru balsu, bet, kā rāda prakse, “ļevaki” nesmādē nekādus līdzekļus spiediena izdarīšanai uz oponentiem, bet “republikāņi” nebūt nav gatavi upurēties Trampa labā. Tāpēc Trampam otrais impīčments var izrādīties daudz bīstamāks par pirmo.

Savukārt, ja impīčments izdosies, tad ne par kādu politisko darbību vairs nebūs runa – Tramps vienkārši vairs nevarēs balotēties. Pat vairāk, impīčmenta izdošanās gadījumā pret viņu varēs ierosināt (un visdrīzāk arī ierosinās) krimināllietu. Kā rāda Trampa 2016.gada priekšvēlēšanu štāba pārstāvju notiesājošā prakse, viņu par izdomātiem iemesliem var notiesāt uz gadiem 15 – 20, kas viņa gadījumā būs mūža ieslodzījums. Ja varu sagrābušie baidenīti sajutīs no Trampa briesmas, viņi centīsies iet tieši pa šo ceļu.

Treškārt, pēdējā laikā daudzi smejas par “Baidena mūmiju”, kura ir ienesta Baltajā namā. Baidenam ir 78 gadi. Trampam ir 74 un jūnijā paliks 75. Pēc četriem gadiem, kad viņš teorētiski varēs balotēties (ja varēs), arī viņam paliks 78 gadi un viņš tuvosies savai 79 gadu jubilejai. Tātad konservatoriem jau šodien ir jādomā vai Tramps, ja viņš paliks to līderis, spēs pildīt savu līdera funkciju pēc četriem gadiem. Pie tam ir skaidrs, ka uz to laiku cīņa starp konservatoriem un “ļevakiem” būs pašā karstumā, tāpēc līdera iespējamais vecuma vājums var kļūt par kritisku vājuma vietu visai kustībai.

Tātad ir redzams, ka pret konservatoru ilgtermiņa likmēm uz Trampu ir kā minimums trīs argumenti: iekšpartejiskais, juridiskais (iespējamais impīčments) un vecuma.

Vai tas nozīmē, ka trampistiem pašreiz nevajadzētu atbalstīt Trampu? Nē, tas to nenozīmē. Kā reiz otrādi – viņiem tas ir jādara. Tikai neatkarīgi no Trampa personiskajiem nopelniem un vēlēšanās turpināt cīņu (ja tā viņam būs, jo nevar izslēgt, ka Tramps, paļaujoties uz personiskās drošības garantijām no cīņas atsakās), trampisti nevar likt uzsvaru uz Trampu kā vienīgo prezidenta kandidātu, neatkarīgi no tā vai viņi turpinās darbu Republikāniskās partijas ietvaros vai arī izveidos jaunu Patriotisko partiju.

Viņiem nepieciešams atrast Trampam daudz jaunāku kā viņš un daudz radikālāku līdzgaitnieku un ātri tas jāpopularizē, nostādot vienā līmenī ar Trampu. Ja Tramps izvilks līdz nākamajām vēlēšanām labā veselības stāvoklī, tad viņa līdzgaitnieks ies pie tā par viceprezidentu, bet ja ar Trampu kaut kas notiks, tad viņš izvirzīsies par prezidenta kandidātu.

Šāds cilvēks ir jāmeklē starp labējiem radikāļiem, nekautrējoties no tā radikālisma. Nepieciešamības gadījumā var aizvākt viņa parāk radikālo retoriku (“nomainīt freču uz fraku”), bet idejiski un iekšēji šim cilvēkam ir jābūt gatavam ieņemt daudz radikālāku pozīciju, kādu ieņēma Tramps. Un par to ir jāzin visiem. Tas saturēs “ļevaku” pārāk spēcīgus uzbrukumus Trampam, lai neizlaistu uz scēnas viņa radikālāko pēcnācēju, bet trampistiem tas ļaus aktivizēt galējos labējos.

Labējam centram nevajadzētu kautrēties no savienības ar galējiem labējiem. Tagad jau tāpat fašistizējošie “ļevaki” visus labējos sauc par fašistiem, lai gan lielākais vairums mūsdienu galējo labējo no fašisma ir krietni tālu. Bez tam “ļevaki” jau sen ir noslēguši savienību ar kreisajiem radikāļiem un izmanto to kaujiniekus pret saviem politiskajiem oponentiem. Ja labējais centrs nepievilks galējos labējos pie sevis, tas, pirmkārt, izrādīsies klibs uz abām kājām, bet, otrkārt, agri vai vēlu daļu no tiem savāks “ļevaki”.

Tādējādi trampistu uzdevums nav nostalģēt par Trampu, bet gan kopā ar viņu vai par spīti viņam nostiprināt savas pozīcijas politiskajā centrā, izspiežot no turienes “ļevakus” un cenšoties tos marginalizēt galējajā kreisajā flangā, kā arī izplesties pa labi līdz maksimāli iespējamajām robežām (izslēdzot tikai nu pavisam ekstrēmistiskus radikāļus).

Bet galvenais – paplašināt līderu soliņu, lai nākamreiz (ja viņiem vēlreiz izdosies nonākt pie varas) viņu līderis nebūtu atkarīgs no vecā partejiskā esteblišmenta un varētu paļauties uz spēcīgu domubiedru komandu.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts
/22.01.2021/

Avoti:
https://cont.ws/@ishchenko/1894491
https://ukraina.ru/opinion/20210121/1030308326.html

Informācijas aģentūra
/28.01.2021/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Par notikumiem ASV: Baidenu ieceļ par prezidentu, sākas masveida politiskās represijas un cenzūra

Līdz ar Džozefa Baidena inaugurāciju ir noslēgusies ASV Demokrātu partijas četrus gadus ilgā cīņa par formālo varu Amerikas Savienotajās Valstīs. Šai cīņā Demokrātu partija izmantoja jebkurus līdzekļus, tai skaitā birokrātiska, informatīva un cita veida diversijas, sev nevēlamo valsts amatpersonu izspiegošanu, sabotāžas, oponentiem un viņu ģimenes locekļiem adresētus fiziskās izrēķināšanās draudus, oponentu nomelnošanu un apmelošanu publiskajā telpā, informatīvo teroru, nekārtību un bruņotas sacelšanās organizēšanu, oponentu fizisku ietekmēšanu un pat slepkavības.

Tas viss beidzās ar pietiekami brutālu un vāji maskētu ASV prezidenta (un daļēji arī Kongresa) vēlēšanu rezultātu viltošanu, kam sekoja provokatīva Kapitolija ieņemšana “Reihstāga dedzināšanas” stilā, kas “demokrātiem” ļāva nostiprināt savu formālo panākumu, uzsākt masveida politiskās represijas un sākt atklātas cenzūras praktizēšanu. Lai gan “demokrāti” ir it kā uzvarējuši, bet Donalds Tramps pilnībā zaudējis, tās nav beigas, bet tikai sākums – destruktīvu un baisu procesu sākums: pirmkārt un sākumā Amerikas Savienotajām Valstīm, pēc tam ASV sabiedrotajiem un visbeidzot visai pasaulei, tai skaitā arī ASV ģeopolitiskajiem konkurentiem. Līdz ar šādu “demokrātu” uzvaru ASV atklāti un strauji sāk pārvērsties par Mordoru, kura pasaules totalitārai paverdzināšanai ir apņēmības pilna apvienot visus tumsas spēkus.

Īsumā par notikušo

1. Tas, kas norisinājās ASV, ir nekas cits kā valsts apvērsums, uz kuru Demokrātiskā partija gāja un kam rūpīgi gatavojās četrus gadus. Attiecīgi Džozefs Baidens un viņa komanda ir valsts varas uzurpatori (lai gan pats Baidens šai visā kompānijā iespējams ir viens no pozitīvākajiem personāžiem).

2. Tā kā ASV prezidenta vēlēšanas tika viltotas pietiekami atklāti, tā kā par Donaldu Trampu nobalsoja vairāk kā 74 miljoni amerikāņu (bet par Baidenu mazāk), tā kā lielākā daļa Trampa vēlētāju ir pārliecināti, ka vēlēšanas tika viltotas, tā kā katram amerikānim kopš mazotnes tiek ieborēta hipertrofēta lepošanās ar ASV Konstitūciju un ASV demokrātiju, tā kā ASV Konstitūcijā ir pausts uzskats, ka katrai tautai ir tiesības un pienākums sacelties pret netaisnīgām valdībām, tā kā katram amerikānim kopš mazotnes tiek ieborēts, ka viss ir viņa paša rokās un par savu laimi un savu valsti ir jācīnās, nekad nepadodoties, un tā kā ASV pilsoņiem uz rokām ir liels daudzums šaujamieroču, ASV tuvākajā laikā ir prognozējami ļoti asi iekšpolitiskie konflikti, kuri visdrīzāk izvērtīsies atklātās bruņotās sadursmēs, kas iespējams var izvērsties arī pilnvērtīgā pilsoņu karā.

3. Donalds Tramps, uzvarot vēlēšanās, zaudēja cīņu par varu, pirmkārt, sava patriotisma, mīlestības uz Ameriku, savas mērenības, savu amerikānisko un demokrātisko vērtību dēļ. Otrkārt, Trampu visu viņa prezidentūras laiku pietiekamā apjomā neatbalstīja un izšķirošajā brīdī atklāti nodeva liela daļa no Republikāniskās partijas politiskajiem funkcionāriem. Treškārt, pats Tramps nobijās “šķērsot Rubikonu” pat tad, kad “demokrāti” atklāti nodemonstrēja, ka to jau ir izdarījuši, līdz ar to arī Donalds Tramps nodeva savus vēlētājus, kuriem uzreiz pēc vēlēšanām pilnīgi pareizi teica “ja mēs nelikvidēsim šo drausmīgo krāpšanos (…) tad mums vairs nebūs valsts”, kā arī “viņi grib, nevis atbrīvoties no manis, bet gan atbrīvoties no mums visiem”, bet pēc tam pats neko lietas labā neizdarīja, un pēc Kapitolija ieņemšanas provokācijas vispār nobijās un gan asi nosodīja notikušo, nenorādot uz provokācijas elementu, gan arī mierīgi nodeva varu valsts varas uzurpatoriem.

4. Tā kā liela daļa Republikāniskās partijas politiķu atklāti un visiem acīmredzami nodeva gan Trampu, gan savus vēlētājus un tā kā Demokrātiskai partijai ir gan iespēja, gan vēlme uz visiem laikiem likvidēt savu mūžseno politisko konkurentu, Republikāniskās partijas izredzes saglabāties kā ievērojamam politiskam spēkam ir pietiekami mazas. “Demokrātiem” tagad kā politiskie oponenti ir nepieciešami maksimāli paklausīgi un bezzobaini “klēpju sunīši”, bet “republikāņu” tautas masas alkst pēc cik iespējas enerģiskiem un nesamierināmiem līderiem, kuri nebaidīsies vadīt atklātu cīņu pret varas uzurpatoriem. Attiecīgi līdzšinējie “republikāņu” politiķi nevienam vairs nav vajadzīgi un Republikāniskai partijai ir visas izredzes pārvērsties par “demokrātu” kontrolētu sīkpartiju, kurai nebūs nekādas elektorālas un sociālas bāzes.

5. Tā kā Demokrātiskā partija pie varas atgriezās valsts apvērsuma ceļā un ASV pilsoņu vairākums viņus neatbalsta un ir radikāli noskaņots pret varas uzurpatoriem, Demokrātiskās partijas stāvoklis ir nedrošs un nestabils. Viņi pamatoti baidās par savām spējām noturēties. Šī vājuma un baiļu dēļ “demokrāti” ir uzsākuši masveida politisko teroru pret saviem politiskajiem pretiniekiem (apsūdzības terorismā par savā vairumā miermīlīgu un kulturālu pastaigāšanos pa Kapitoliju, aresti, publiski aicinājumi izrēķināties, atlaišana no darba, informatīva vajāšana), ko grasās tikai pastiprināt. Tādēļ arī “demokrāti” ir uzsākuši praktizēt tiešu un atklātu cenzūru, pagaidām tikai sociālajos tīklos (politisko oponentu masveida “izmešana” no sociālajiem tīkliem, nevēlamo video bloķēšana vai dzēšana, alternatīvo sociālo tīklu platformu slēgšana), bet izskan jau aicinājumi šo praksi paplašināt un izvērst. Un viņi to darīs. Sākumā Amerikas iekšienē par iekšpolitiskiem jautājumiem, bet pēc tam, ja nesastaps pretspēku, arī starptautiski.

6. Tā kā cenzūra ir tiešā pretrunā ar ASV Konstitūciju, kura to aizliedz, un tā kā katrs amerikānis kopš mazotnes ir audzināts lepoties ar amerikānisko vārda brīvību, “demokrātu” praktizētā cenzūra ne tikai papildus satracina jau tā nokaitinātās “republikāņu” masas, bet arī kalpo kā pierādījums tam, ka viņiem ir taisnība un ka pret “demokrātiem” ir jācīnās visiem iespējamajiem līdzekļiem. Līdz šai atziņai “republikāņu” masas tika vestas jau sākot ar BLM grautiņiem. Tad tika viltotas vēlēšanas un tika uzskatāmi parādīts, ka ar politiskiem līdzekļiem “republikāņi” pie varas nekad vairs netiks pielaisti. Pēc tam tiesās atklāti tika ignorēti neapgāžami vēlēšanu viltošanas pierādījumi, parādot, ka “republikāņi” uz tiesisku sistēmu arī vairs var necerēt. Un tagad sākas politiskās represijas un cenzūra. Atliek tikai sagaidīt masveida linča tiesu un slepkavību sākumu, par ko “demokrāti” ar BLM aktīvistiem priekšgalā jau atklāti runā. Situācija veidojas tāda, ka vai nu “republikāņi” sāks aktīvu bruņotu pretestību, cīņu par savu valsti un savām vērtībām, vai arī “republikāņu” masas tiks noslīcinātas asinīs un ASV izveidosies neoliberālais totalitārisms.

7. Cenzūras praktizēšana rada vēl vienu teju vai nāvējošu efektu. Ja iespēja brīvi izteikties ļauj piesaistīt publiku, dod iespēju to uzrunāt un ļauj “nolaist tvaiku” diskusijās, tad, sākot praktizēt cenzūru, šie sociumu stabilizējošie mehānismi pārstāj strādāt. Pie tam rodas efekts, kad masas vairs absolūti netic oficiālai informācijai. “Republikāņu” masas jau sen pilnīgi netic “demokrātu” medijiem, bet līdz šim saglabājās kaut kāda uzticība sociālajiem tīkliem kā sava veida medijiem. Tagad arī tiem “republikāņi” vairs netic. Tas nozīmē, ka “demokrāti” kā valdošā partija zaudē faktisko informatīvo kontroli pār lielāko daļu savas valsts iedzīvotāju. “Republikāņu” vairākums noticēs vienalga kam, tikai ne “demokrātu” politiķiem un medijiem. Tā pati par sevi jau ir bīstama situācija, bet ņemot vērā iepriekš minēto, tas ir īpaši kritiski.

8. Sociālo tīklu sāktās cenzūras dēļ ASV ir sākusi iznīcināt vienu no saviem globālās dominēšanas instrumentiem. Pēc tā, ko Twitter izdarīja ar Donaldu Trampu, kurš faktiski bija aktīvs Twitter reklamētājs, šī kompānija jau ir norakstāma. Bet arī Facebook un pat Google sev ir radījuši problēmas, kuras radīs nopietnus to turpmākas attīstības ierobežojumus, jo ļoti lielam cilvēku skaitam tika uzskatāmi parādīts, ka šīm kompānijām nevar uzticēties, tāpēc rodas ļoti liels pieprasījums pēc alternatīvām, kuras tādā vai citādā veidā agri vai vēlu tomēr tiks apmierinātas. Ar to ir sācies ne tikai Facebook ēras beigu sākums, bet ASV dominēšanas sociālo tīklu industrijā beigu sākums. Šī procesa politiskās sekas ir amerikāņu spēju mazināšanās t.s.”oranžo revolūciju” organizēšanas ziņā, kurās nozīmīga loma bija tieši sociālajiem tīkliem. Pie tam šādus valsts apvērsumus parasti realizēja tieši “demokrāti”. Tagad viņi sākumā to nevarēs veikt tik efektīvi kā agrāk, bet pēc kāda laika šis instruments amerikāņiem pilnībā būs zudis.

9. Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ “demokrātiem” izdevās veikt valsts apvērsumu, ir apstāklis, ka pietiekami liels daudzums viņu politisko pretinieku kļūdaini domāja, ka Demokrātiskai partijai rūp Amerikas Savienoto Valstu liktenis, ka “demokrāti” ir citādāki, nepareizāki, bet tomēr ASV patrioti. Tā ir ļoti liela un liktenīga kļūda. Patiesība ir tāda, ka “demokrātiem” un vispār jebkuriem neoliberāļiem absolūti nerūp tās valsts liktenis, uz kā rēķina tie eksistē un kurā dzīvo. Sava valsts viņiem labākajā gadījumā ir pilnīgi vienaldzīga, bet visbiežāk tie ir gan savas valsts, gan jebkuras citas valsts ienaidnieki. Neoliberāļi ir gatavi iznīcināt jebkuru valsti un jebkādu pārvaldes aparātu, un ar prieku to arī dara. Līdz šim ASV “demokrāti” tā izrīkojās ar citām valstīm, bet ASV iekšienē viņu destruktīvās tieksmes saturēja pietiekami spēcīgās Republikāniskās partijas politiskās pozīcijas. “Republikāņi” pilnīgi nenovērtēja šo “demokrātiem” raksturīgo valstiskuma nihilismu un tāpēc kļūdaini pieņēma, ka viņi nepārkāps noteiktas sarkanās līnijas, kuras var nodarīt lielu kaitējumu Amerikas valstiskai sistēmai. Bet “demokrāti” tieši to visu laiku arī darīja un tieši tāpēc guva pagaidu uzvaru. Un viņi turpinās rīkoties līdzīgā garā, noārdot ASV valstiskumu (kad nostiprināsies, arī ASV sabiedroto valstiskumu). Kad amerikāņu birokrātu slānis to beidzot sapratīs, tad “demokrātiem” var rasties lielas problēmas, ja vien nebūs jau par vēlu.

10. No visa iepriekš minētā izriet, ka Amerikā pastāv ļoti nopietni separātisma draudi. ASV var sadalīties divās daļās (piekrastēs un vidienē), kuras var sākt pilna mēroga savstarpēju karu. Pēdējais mēģinājums tiesiskā ceļā apstrīdēt viltotos vēlēšanu rezultātus bija Teksasas štata vēršanās ASV Augstākajā tiesā, kuru oficiāli atbalstīja vēl 17 štati. Pēc tam izskanēja paziņojumi par nepieciešamību izveidot Konstitūcijas aizstāvēšanas Konfederāciju. Savukārt pēc Kapitolija ieņemšanas provokācijas “demokrāti” sāka apspriest nepieciešamību “atbrīvot” apspiestos “republikāņu” štatus. Teksasā ar jaunu sparu ir uzliesmojušas separātiskās tendences un šai virzienā pietiekami nopietni sāk lūkoties arī Floridas vadība. Kādam tikai jāsāk, tad pārējie pievienosies, bet “republikāņu” masas ar ovācijām to atbalstīs. Tas būs pilna mēroga pilsoņu karš, kuram alternatīva ir tikai “republikāņu” pasīva ļaušanās sevi iznīcināt.

11. Tagad visai pasaulei ir acīmredzams, ka Amerikas Savienotās Valstis ir pārvērtušās par trešās pasaules valsti un tur politiskie procesi sāk notikt līdzīgi kā Āfrikas valstīs. Tas ir fakts, par kuru runā ne tikai Putins, ne tikai Tramps, ne tikai “republikāņi”, bet arī Demokrātiskās partijas pārstāvji. Šis ir svarīgs apstāklis, kurš jāņem vērā, prognozējot turpmāko notikumu attīstību Amerikā.

12. Vislielākās nepatikšanas gan ASV, gan visai pasaulei var rasties dēļ Demokrātiskās partijas vadošo darboņu pilnīga neadekvātuma. Tur gandrīz vai nav normālu cilvēku (viens no retajiem – Berni Sanders). Nelietīgais marazmātiķis Baidens uz visu pārējo fona ir viena no pozitīvākajām figūrām. Un šie jukušie, sajutuši savu spēku, nemaz negrasās apstāties, par ko atklāti arī izsakās. Demokrātiskās partijas vadības ārprāta apmēru ļoti labi parāda Pārstāvju palātas spīkeres Nensijas Pelosi aicinājums nekavējoties “atņemt” Trampam kodolčemodānu, lai viņš, atriebjoties “demokrātiem”, neizraisa atomkaru. Tas, ka šāds apvainojums ne vienu karu neizraisījušā Trampa virzienā ir pilnīgi nepamatots un absurds, tā kā būtu skaidrs, bet šis izteikums liecina par to, uz ko ir gatavi paši “demokrāti” varas noturēšanai, jo cilvēki citus parasti tur aizdomās tajā, ko ir gatavi darīt paši. Šī ir ļoti nopietna globāla problēma, jo kā izskatās traks mērkaķis ir pratis tikt pie kodolgranātas.

Iespējamie attīstības scenāriji

Pa lielam notikumi ASV var attīstīties pa vienu no diviem scenārijiem (kur katram tālāk ir daudz apakšscenāriju). “Republikāņu” elite un “republikāņu” masas vai nu uzsāks pilna mēroga pilnvērtīgu pretestību vai arī neuzsāks. “Bumbiņa” ir “republikāņu” pusē un viss pa lielam ir atkarīgs tieši no viņiem (gan no atsevišķiem cilvēkiem, gan arī no visiem kopā), jo “demokrāti” savus nolūkus nemaz īpaši nemēģina slēpt.

Teorētiski pastāv arī trešais – samiernieciskais scenārijus, kura realizācijas ilūziju Baidena administrācija deklaratīvi mēģinās radīt (un tāpēc jau vistuvākajā laikā “demokrātu” ASV mēģinās uzsākt kādu karu), bet esošie “demokrātu” likumpārkāpumi ir tik nopietni un savstarpējais naids tik liels, ka šis scenārijs ir praktiski nerealizējams un ir tikai prelūdija vai piesegs viena no abu pārējo scenāriju realizācijai.

Ja “republikāņi” sāks pretestību, tad jau tuvākajā laikā ASV sāksies ļoti asi savstarpēji konflikti, kuri visticamāk drīz vien pāraugs bruņotās sadursmēs, kurās visdrīzāk pietiekami ātri dažādās pusēs iesaistīsies arī nacionālās gvardes, armijas un citu militāro struktūru vienības. Tas ir slikts scenārijs gan Amerikai, gan pasaulei.

Tomēr daudz sliktāks liktenis visus sagaida, ja “republikāņi” pasīvi noskatīsies uz brēcošiem Konstitūcijas pārkāpumiem. Tad sākumā “republikāņus” masveidā represēs, masveidā atlaidīs no darba, masveidā konfiscēs to īpašumus, nežēlīgi cenzējot jebkuru informāciju par notiekošo. Tā Amerika pārvērtīsies par atklāti totalitāru valsti. Tā būs pavisam cita Amerika, kura ļoti līdzināsies pašreizējai Ukrainai (kura tāda, kāda tā ir, tika radīta tiešā ASV Demokrātiskās partijas virsvadībā). Pēc šādām drausmīgām ASV valstiskuma metamorfozām šo praksi “demokrāti” sāks eksportēt uz savām sabiedroto valstīm, ieviešot arī tur atklātu neoliberālo totalitārismu. Un pēc tam vienotā un konsolidētā globālā neoliberālā totalitārisma frontē tiks mēģināts uzveikt šī starptautiskā veidojuma galvenos ienaidniekus – Krieviju un Ķīnu (pirms tam izmēģinot spēkus mazākās un neitrālākās valstīs).

Tas viss beigsies ar pilnīgu ASV un tās sabiedrotu katastrofu un lielu upuru skaitu šo teritoriju iedzīvotāju vidū, jo, sācis darboties, represīvais aparāts pats no sevis neapstāsies un novedīs sākumā pie tā, ka tiks represēti jebkuri nepiekrītošie, bet pēc tam represijas un savstarpēji iznīcinošas cīņas sāksies pašu neoliberāļu vidū. Tas notiks uz strauji pieaugušās masu neapmierinātības un pilnīgas norobežošanās no valstveidīgām struktūrām fona. Tādējādi represiju intensitāte un apjoms nepārtraukti tiks kāpināts līdz vienā brīdī vadzis lūzīs. Tāpēc šis scenārijs ir visai pasaulei traģisks, drausmīgs un iespējams pat apokaliptisks. Un tāpēc visiem būtu labāk, ja “republikāņi” tomēr beidzot pamostos.

Informācijas aģentūra
/21.01.2021/

Publicēts iekš FACEBOOK DESTRUKCIJAS, Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Eksperta skaidrojums, kāpēc vakcīnas var un mēdz būt kaitīgas

Apgalvot es neko nevaru, jo esmu eksperts, nevis speciālists. Ir liela starpība starp speciālistu un ekspertu. Speciālists visu dzīvi nodarbojas ar kaut ko vienu konkrētu. Visbiežāk speciālists zin tikai savu šauro jomu un maz ko saprot no citām. Toties savai jomai viņš ir pamatīgi “izgrauzies cauri”. Bet ekspertam ir jāspēj īsā laika posmā tikt skaidrībā ar krīzes situāciju. Eksperts izmanto metodoloģiju, loģiku, sistēmanalīzi un pēta kaut kādu datu apjomu.

Es pa šo laiku [“kovidlaiks” – apm.1 gads] esmu ļoti daudz izlasījis. Es no skolnieka, kuram nepatika bioloģija, un cilvēka, kuram nepatīk medicīna un kurš nekad nav ārstējies, esmu pārvērties par cilvēku, kurš ir iepazinies ar visu, kas ir jāzin imunoloģijas, virusoloģijas un ģenētikas studentam un aspirantam. Un tā kā es lasu ātri, es paņēmu lielāku apgūstamās vielas diapazonu, nekā to dara tikai vienas jomas pētnieks. Tāpēc kā eksperts šajās jomās es pašreiz atrodos 50% kondīcijā, bet ir speciālisti, kuri ir 100% kondīcijā. Bet speciālistiem neviens neko neprasa un viņus vispār neuzklausa. (…)

Jautājums: Ko Jūs domājat par nesen radītajām vakcīnām pret COVID19?

Ievērojamākie zinātnieki no labākajiem pasaules zinātniskajiem centriem jau sen apgalvo, ka eksistē divas parādības – antigēnu imprintings (antigenic imprinting) un antigēna – antivielas komplekss (antigen-antibody complex). Kas ir antigēnu imprintings? Tas ir pirmais iespaids. Tas nozīmē, ka speciālas antivielas ir limfocītu atmiņa, kas atceras slimību. Cilvēks saslimst un viņa organisms atceras slimību. Viņam uzkrājas atmiņas limfocīti. Un kad otrreiz cilvēks saslimst ar to pašu slimību, atmiņas limfocīti uzbrūk slimības izraisītājiem un sāk tos “žmiegt nost”. Ir arī naivi limfocīti, kuri no jauna sāk “pētīt” jau zināmo antigēnu, dara to lēnām. Bet atmiņas limfocīti sāk uzbrukt tam, ko viņi kādreiz jau ir iepazinuši kā slimību.

Kas ir vakcīna? Tā ir maza slimības deva, lai pastiprinātu atmiņas limfocītus. Bet pati slimība ir liela slimības deva. Tas ir, vakcīnas palielina atmiņas limfocītu skaitu. Bet ir parādības, kad atmiņas limfocīti, uzbrūkot mazliet izmainītiem antigēniem, rada tādu antigēna – antivielas kompleksu, kurš ir sliktāks par pašu antigēnu jeb par pašu slimību.

Jautājums: Kādos gadījumos tas notiek?

Nelielu struktūru atšķirību gadījumos, kad viens pie otra sāk piestiprināties ne tā kā vajadzētu. Tas biežāk gadās ar vīrusiem, retāk ar baktērijām. Ir slimības, ar kurām izdevās tikt galā. Starp citu, cilvēki, kuri “tika galā” ar poliomielītu, sākumā tika galā, pēc tam tika ierosinātas tiesas prāvas, sākās tiesvedības procesi un tika izmaksātas milzīgas naudas summas. Bet tāpat es uzskatu, ka vakcīna pret poliomielītu ir varonīgs cilvēces atklājums. Bet to priekšā, kuri sākotnēji nodarbojās ar vakcīnu izstrādi, – Pastērs, Erlihs, Kohs, Mečņikovs – vispār ir jānoņem cepure. Bet viņi pārsvarā strādāja ar baktērijām! Bet starpība izmēros starp vīrusu un baktēriju ir līdzīga kā starp odu un arbūzu. Pie tam, vīrusam nav pašam savas reproducēšanās sistēmas, tas šiem mērķiem izmanto organismu, kurā iemājo. Bet baktērijai tā ir un pūstošā ķermenī tās strauji vairojas, tāpēc arī savulaik dedzināja holēras un mēra upuru līķus. Bet vīruss nomirst kopā ar ķermeni.

Ar vīrusiem vienmēr ir sliktāk. Ir milzīga pieredze vakcīnas pret AIDS radīšanā. Ar to nodarbojās lielākās pasaules korporācijas. Viņi tos nelaimīgos cilvēkus Āfrikā bez žēlastības spricēja ar tām vakcīnām un pēc tam paši sāka celt trauksmi: “Mēs vakcinējam, bet slimība tikai pastiprinās.” Pēc tam iznāca aizliegums izmantot jebkādas vakcīnas AIDS sfērā. Pēc tam noskaidrojās, ka to nav iespējams radīt šī antigēna – antivielas efekta dēļ. Tādēļ neizdevās radīt vakcīnas arī pret Denges drudzi un noteiktām meningīta modifikācijām. [To, ka Denges drudža vakcīna ir nederīga saprata pēc 3 (!) gadiem, kad tika konstatēts, ka bērni, kuri ir vakcinēti pret Denge drudzi, slimo ar to 7 reizes (!) smagāk nekā tie, kuri nav vakcinēti: https://www.who.int/bulletin/volumes/94/11/15-168765-ab/ru/ ]

Ir Mihaila Supotņicka grāmata “Bioloģiskais karš” (Михаила Супотницккий «Биологическая война»: https://flibusta.site/a/83127 ). Ļoti laba un nopietna grāmata. Personiski autoru es nepazīstu, bet zinu, ka viņš ir militārais biologs, kurš visu dzīvi ar to ir nodarbojies. Viņš atbildīgi pastāsta par citu darbiem Amerikā, Austrālijā, Singapūrā, Korejā, kas liecina par vakcinācijas “balto plankumu”, par šo antigēna un antivielas savienošanos. Un arī viņu mēģina apklusināt. Kas par lietu, kāpēc tā? (…)

Sergejs Kurginjans, analītiskā centra vadītājs, fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts (Intervijas fragments)
/17.01.2021/

Avoti:
https://eot.su/node/23388
https://www.business-gazeta.ru/article/495831

Informācijas aģentūra
/21.01.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, VAKCINĀCIJA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: SERGEJS KURGINJANS | 1 komentārs

Pfizer-BioNTech mRNA vakcīna pret COVID19 ir veselībai un dzīvībai bīstama

Mēnesi pēc tam, kad daudzās pasaules valstīs tika uzsākat cilvēku vakcinēšana pret COVID19 ar Pfizer-BioNTech jaunā tipa mRNA vakcīnām, parādījās ziņas par nopietnām blaknēm un pat nāves gadījumiem pēc vakcinēšanās. Lai gan vispirms šīs ziņas tika prasti noliegtas, tagad tam ir iegūts sākotnējs oficiāls apstiprinājums.

14.01.2021 Norvēģijas medicīnas aģentūra (Legemiddelverket) paziņoja par 23 nāves gadījumiem veco ļaužu pansionātos pēc vakcinēšanās ar Pfizer-BioNTech mRNA vakcīnām. Par to tika informēta arī Pasaules Veselības organizācija, kura jau paziņoja, ka piedalās nāves gadījumu Norvēģijā izmeklēšanā.

Un lai gan visi Norvēģijā nomirušie bija vecāki par 80 gadiem, notikušais pierāda, ka Pfizer-BioNTech mRNA vakcīnas var būt veselībai un pat dzīvībai bīstamas. Ja vecs cilvēks pēc vakcinēšanās var nomirt, tad arī jauna un vesela cilvēka veselībai tas var būt pietiekami kaitīgi. Pie tam regulāri pienāk ziņas par citiem nopietnu blakņu un nāves gadījumiem. Kā vienu no pēdējiem piemēriem var minēt amerikāņa Branta Grainera gadījumu, kurš nofilmēja savu mammu, kuru pēc vakcinēšanās mocīja krampji un kura uz 4 dienām tika ievietota slimnīcā. Šo video Grainers ielika Facebook un, kā pats apgalvo, pēc tam esot saņēmis daudz vēstuļu no citiem cilvēkiem, kuri pastāstīja par savām blaknēm. Savukārt The Jerusalem Post ziņo par 13 gadījumiem Izraēlā, kad pēc Pfizer-BioNTech mRNA vakcīnas cilvēkiem uz vairāk kā 28 stundām rodas sejas paralīze.

Vēl jāpiemin, ka reālais šādu gadījumu skaits parasti ir daudz lielāks nekā publiski kļūst zināms, jo ne visi cilvēki sasaista savas vai tuvinieku veselības problēmas ar saņemto vakcīnu un ne visi par to kādam ziņo (kaut vai tikai sociālos tīklos). Un vēl jāņem vērā, ka vakcīnas blaknes var izpausties arī ilgstošā laika periodā, un ka viens no bīstamākajiem jebkuras jaunas un mazpārbaudītas vakcīnas iespējamajiem negatīvajiem efektiem ir parādība, kad vakcīna nevis atvieglina, bet ievērojami pastiprina slimību.

Visbeidzot jānorāda, ka Latvijas mediķu vidū, uz kuriem pirmajiem Latvijā izmēģina Pfizer-BioNTech vakcīnu (un izskatās ka arī ”labprātīgā piespiedu kārtā”), ir pietiekami liels daudzums veca gadagājuma cilvēku. Viņiem Pfizer-BioNTech vakcīna ir jo īpaši bīstama. Šai ziņā izcēlās jaunais Veselības ministrs Daniels Pavļuts, kurš sveicot Raimondu Paulu 85 gadu jubilejā, novēlēja tam pretcovid vakcīnu. Ko te lai saka?! Nāvīga dāvana gan Maestro, gan Latvijas ārstiem, gan visai Latvijas sabiedrībai.

Avoti:
https://legemiddelverket.no/nyheter/meldte-bivirkninger-etter-koronavaksine-pr-14-januar-2021
https://jauns.lv/raksts/arzemes/423387-norvegija-pec-covid-19-vakcinacijas-mirusi-23-cilveki-bridina-par-risku-vecakiem-pacientiem
https://russian.rt.com/world/video/823295-vakcina-pfizer-posledstviya-video-kritika
https://www.jpost.com/health-science/13-people-suffered-face-paralysis-after-corona-vaccine-655542?fbclid=IwAR1ILUUM9xVX2AwANGKHlXKsKhk8EdffrDykiqm8GXXXtfIo491Bwic_QFU

Pavļuta sveiciens Raimondam Paulam jubilejā saceļ vētru sociālajos tīklos

Informācijas aģentūra
/21.01.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Medicīna, Reģ.: Vispasaules, Veids: Ziņa | Komentēt

LTV sižets par “cūku gripas” pandēmijas afēru. (Varbūt COVID19 ir līdzīga afēra?)

Tā sauktās “cūku gripas” pandēmija var izrādīties līdz šim grandiozākā korupcijas afēra, secinājuši dāņu žurnālisti, kuri izpētījuši Pasaules Veselības organizācijas (PVO) ekspertu sakarus ar vadošajām zāļu ražošanas firmām. Organizācijas padomnieki, kuri aģitēja vakcinēties pret gripu, saņēmuši algas farmācijas kompānijās.

Farmācijas rūpnīcas šobrīd strādā četrās maiņās, nespējot saražot pretgripas preparātus. Pirmo reizi Eiropas Savienībā vakcīnu pret tā saukto “cūku gripu” ļauts lietot bez rūpīgiem klīniskiem pētījumiem. Lai gan tiek apgalvots, ka vakcīna ir droša, Kanādas varasiestādes ir pārtraukušas iedzīvotāju vakcināciju un atsaukušas 170 tūkstošus vakcīnu, jo sešiem pacientiem pēc potēšanās ir sākusies ļoti smaga alerģiska reakcija.

Džoels Ketners (Kanādas Manitobas provinces Medicīnas departamenta vadītājs): “Farmācijas kompānija palūdza mūs neizmantot vakcīnu līdz nebūs noskaidroti blakņu iemesli.”

Nilss Rauss (Kanādas ārsts, virusologs): “Tā ir ļoti nopietna lieta. Tā var nogalināt. Taču par laimi šādu gadījumu ir maz.”

Pārdodot vakcīnas pret tā saukto “cūku gripu”, farmācijas kompānijas šogad nopelnīšot vairāk nekā 7 miljardus eiro, tā rēķina investīciju banka Morgan. Farmācijas bizness ir viens no ienesīgākajiem pasaulē. Lielāku peļņu vien nes ieroču un narkotiku kontrabanda un sekss industrija.

Dānijas izdevums “Information” secinājis, ka lielo ažiotāžu ap jauno gripu izraisījusi Pasaules Veselības organizācijas ekspertu grupa holandiešu ārsta Alberta Ostenhausa vadībā, kurš aktīvi aicināja vakcinēties un izdarīja spiedienu uz organizāciju izsludināt pandēmiju. Šobrīd ārsta darbību izmeklē Nīderlandes valdība, jo atklājies, ka viņš saņem algu vairākās farmācijas kompānijās, kur top vakcīnas pret jauno gripu. Daudzi citi organizācijas [PVO] eksperti esot apmaksāti padomnieki farmācijas gigantos, kur top lauvas tiesa no pasaules vakcīnu pasūtījumiem.

Latvijas ārstu biedrības prezidents atzīst, ka reizēm veselības organizācija [PVO] uzsvarus tiešām liekot neadekvāti, jo farmācijas bizness dod impulsu kādai mazākai problēmai tērēt lielus līdzekļus. Pēteris Apinis (Latvijas ārstu biedrības prezidents): “Divi simti piecdesmit miršanas gadījumu ar tā saucamo “putnu gripu” ir iztērējuši miljardiem un miljardiem dolāru, un visa zemeslode ir nodarbojusies ar šo problēmu, un firmas ir pelnījušas fantastisku naudu. Farmācijas firmas atrada “lielo cūku”, kura ar valdību un mediju palīdzību radīja cilvēkos paniku.

Rietumu prese ne reizi vien ir rakstījusi par farmācijas un mediķu mafiju. Pēc dažādu avotu ziņām jauno zāļu pētījumiem firmas tērējot vien 11 līdz 14% no budžeta, savukārt medikamentu reklamēšanai teju 3 reizes vairāk – 36%. Liela daļa naudas nonākot arī ārstu, ekspertu un dažādu organizāciju kabatās, kas strādā veselības aprūpē.

Pēteris Apinis (Latvijas ārstu biedrības prezidents), īpatnēji smaidot: “Mēs esam ļoti minimāli ietekmēti no starptautiskā lielā farmācijas biznesa. Ja nu vienreiz vienīgi atsevišķos gadījumos kādu pārsteigumu raisa ministrija ar kādas vakcīnas iepirkšanu.”

Starptautiskās farmācijas kompānijas apmaksājot mediķu seminārus un atpūtas braucienus. Arī Latvijā.

Latvijas Televīzijas Ziņu dienests
/25.11.2009/

Avots:

[Sakarā ar COVID19, kura stipri līdzinās “cūku gripai” (jo īpaši organizatoriski), pamatoti var uzdot sekojošus jautājumus:
1. Vai COVID19 pandēmija nav vēl grandiozāka korupcijas afēra kā bija “cūku gripa”?
2. Vai tiešām Pasaules Veselības organizācijas ekspertiem vairs nav finansiāla rakstura sakaru ar vadošajām zāļu ražošanas firmām?
3. Vai politiķiem, ārstiem un zinātniekiem (arī Latvijā) vairs nav finansiāla rakstura sakaru ar vadošajām zāļu ražošanas firmām? Vai daļa no lielās naudas (trešdaļas budžeta), ko farmācijas kompānijas tērē reklāmai, vairs nenonāk ārstu, ekspertu un dažādu organizāciju, kas strādā veselības aprūpē, kabatās?
4. Vai gadījumā nav tā, ka vakcīnas pret COVID19 ir atļauts lietot bez rūpīgiem klīniskiem pētījumiem, kuriem vajadzētu ilgt vismaz 3 gadus?
5. Vai gadījumā nav tā, ka ražotāju sākotnējie apgalvojumi par COVID19 vakcīnu drošumu ir nepatiesi, līdzīgi kā tas bija “cūku gripas” gadījumā un līdzīgi kā tas ir bijis AIDS, poliomielīta, Denges drudža un vēl citos gadījumos?
6. Vai gadījumā nav tā, ka visi, kuri vakcinējas pret COVID19, ir attiecīgo vakcīnu “izmēģinājuma trusīši”, kuri līdzinās Āfrikas iedzīvotājiem, uz kuriem savulaik tika izmēģinātas neveiksmīgas vakcīnas pret AIDS?
7. Vai gadījumā nav tā, ka no Pfizer-BioNTech vakcīnām jau sāk mirt cilvēki?
8. Vai nav tā, ka arī COVID19 gadījumā farmācijas bizness ir devis impulsu salīdzinoši ne pārāk kritiskai problēmai tērēt gigantiskus līdzekļus un resursus?
9. Vai gadījumā nav tā, ka COVID19 ažiotāžas radīšanā piedalījās vismaz daļa no tiem pašiem cilvēkiem, kuri radīja “putnu gripas” un “cūku gripas” ažiotāžu (piemēram, Nils Fergusons (Neil Ferguson), Rojs Andersons (Sir Roy Malcolm Anderson) un farmācijas gigants “GlaxoSmithKline”)?
10. Vai farmācijas un mediķu mafija, par kuru “Rietumu prese ne reizi vien ir rakstījusi”, nezin kāpēc vairāk nepastāv vai arī tā aktīvi izmanto COVID19, lai par katru cenu gūtu maksimālu peļņu?
11. Kāds pamats ir ticēt (kādas konkrētas pazīmes par to liecina), ka kopš “putnu gripas” un “cūku gripas” laikiem (2009.gads) globālajā veselības aizsardzības jomā kaut kas ir mainījies tieši uz labo, nevis uz slikto pusi? Varbūt negodprātīgās farmācijas kompānijas ir tikai pilnveidojušas un ievērojami pastiprinājušas savas koruptīvās ietekmes spējas?]

Informācijas aģentūra
/21.01.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt