Frīdrihs Šillers par klasisko teātri (Par teātri kā tikumisku iestādi).

Vispārēja nepārvarama tieksme pēc jaunā un neparastā, nepieciešamība sajust sevi kaisles stāvoklī – lūk kam, vadoties no Šulcera teiktā, teātris ir pateicību parādā par savu rašanos. [Johans Šulcers (1720 – 1779), vācu filozofs un mākslas teorētiķis, savā laikā populāras mākslas teorijas enciklopēdijas autors.] No gara augstākajiem lidojumiem bezspēcinātam, ar vienveidīgām un bieži vien nepatīkamām profesionālām darbībām nogurdinātam un ar jūtu sfēru pārsātinātam, cilvēkam savā būtībā būtu jāsajūt iekšējo tukšumu, kas nesaskan ar tā mūžīgo tieksmi pēc darbības. Mūsu daba vienādā mērā nav spējīga pārāk ilgi būt dzīvnieciskā stāvoklī, kā arī pārāk ilgi veikt izsmalcinātu intelektuālu darbu. Viņa tāpēc pieprasa vidusstāvokli, kurā apvienotos šīs abas galējības, kur straujo sasprindzinājumu nomierinātu maiga harmonija un kurš atvieglotu regulāro pāreju no viena stāvokļa otrā. Šo noderīgo darbu veic estētiskās jūtas jeb skaistuma izjūta. Tā kā gudrs sabiedriskās kārtības noteicējs no divām tieksmēm izvēlēsies to stiprāko, viņš neaprobežosies tikai ar to, ka ierobežos savas tautas negatīvās tieksmes. Mazākās izdevības gadījumā viņš tās izmantos kā augstāko nodomu instrumentu un pacentīsies pārvērst tās par labdabības avotu. Tāpēc viņš vispirmām kārtām izvēlas skatuvi, kas atklāj garam, kurš alkst pēc darbības, bezgalīgu darbības lauku, dod barību jebkādam garīgam spēkam, pārāk nenoslogojot nevienu no abiem augstākminētajiem stāvokļiem, un savieno sevī prāta un sirds audzināšanu ar cienīgu (cēlu) izklaidi.

Tas, kurš pirmo reizi pamanīja, ka valsts drošākais balsts ir reliģija, bez kuras arī tās likumi zaudē iedarbības spēku, iespējams pats to nemaz neapzinoties un nevēloties, ņēma savā aizsardzībā arī teātri tā viscēlākajā izpausmē. Tieši šī politisko likumu nepietiekamība un nestabilitāte, kura padara reliģiju par valstij nepieciešamu, nosaka skatuves tikumisko ietekmi. Likumi attiecas tikai uz pienākumiem, kuri ir saistīti ar aizliegumiem; reliģija izvērš savas prasības arī uz pozitīvām (konstruktīvām) darbībām. Likumi tikai liek šķēršļus darbībām, kuras iznīcina sabiedrības vienotību, reliģija nosaka tādas, kuras to nostiprina. Likumiem ir kundzība tikai pār acīmredzamām un nepārprotamām gribas izpausmēm, tie valda tikai pār darbību; reliģija izplata savu jurisdikciju līdz pat apslēptākajiem sirds nostūriem un vajā domas līdz to dziļākajiem pirmavotiem. Likumi ir slideni un padevīgi, mainīgi kā iegribas un kaislības; reliģija sasaista dzelžaini un uz ilgu laiku. Un tagad padomāsim par to, kā nav, padomāsim vai reliģija, kurai ir tik milzīga ietekme uz katra cilvēka sirdi, ir spējīga pabeigt cilvēka attīstību, pabeigt tā attīstības apli? Reliģija (te es atdalu tās politisko pusi no dievišķās) vispār vairāk ietekmē tautas jūtu daļu; iespējams pat tikai ietekmējot jūtas tā kļūst neatvairāma. Atņemt to reliģijai nozīmē atņemt tai spēku. Un ko dara skatuve? Lielākai cilvēku daļai reliģija pārvērtīsies par neko, ja likvidē tās simbolus, mīklas (noslēpumus), ja iznīcina tās debesu un elles ainas, jo tās ir tikai fantāzijas, mīklas bez atminējuma, biedēklis un ēsma no neaizsniedzamas tāles. Kāds gan reliģijai un likumiem var būt atbalsts no savienības ar teātri, kur viss ir uzskatāmi, dzīvi un tieši, kur netikumi un tikumi, svētlaime un ciešanas, muļķība un gudrība tiek parādīta cilvēka acu priekšā tūkstošos skatos saprotami un ticami, kur providence atrisina viņa priekšā savas mīklas un atšķetina likteņa mezglus, kur cilvēka sirds, kaislību nomocīta, pauž grēksūdzi par vismazākajām savām kustībām, kur nokrīt visas maskas, kur pazūd visas nosarkšanas sarkumi un kur patiesība spriež tiesu, neuzpērkama kā Radamantijs [Zeva un Eiropas dēls sengrieķu mitoloģijā, dzimis Krētas salā, viens no tiesnešiem Aīda pazemes valstībā].

Teātra darbības lauks sākas tur, kur beidzas laicīgo likumu valstība. Kad taisnīgums kļūst akls, no zelta nopirkts, un klusē, kalpojot netikumiem, kad šīs pasaules varenie nelieši ņirgājas par tās bezspēcību un bailes aizver varasiestāžu acis, teātris ņem savās rokās Temīdas zobenu un svarus un sauc netikumu pie skarbas tiesas. Tā rīcībā ir visa leģendu un vēstures pagātnes un nākotnes pasaule. Nekaunīgi noziedznieki, kuri sen jau ir vērtušies pīšļos, ir saukti pie tiesas ar visuvarošās poēzijas balsi, un kā satriecošu mācību pēcnācējiem atkārto apkaunojošas dzīves vēstījumu. Bezspēcīgi, kā spoki ieliektā spogulī, mūsu acu priekšā norisinās sava laika šausmu stāsti un saldkaislīgās šausmās mēs nolādam viņu piemiņu. Kad netiks vairs dotas nekādas tikumiskas pamācības, ja zudīs uzticība reliģijai, ja pazudīs visi likumi, mūs joprojām pārņems trīsas, kad redzēsim Mēdeju [burve sengrieķu mitoloģijā, Kolhīdas valdnieka meita, argonautu vadītāja Jasona sieva, dēļ greizsirdīgas atriebības nogalināja abus savus dēlus; Eiripīda traģēdijas “Mēdeja” galvenā varone] grīļodamies kāpjam pa pils kāpnēm un zināsim, ka bērna nogalināšana ir notikusi. Dziedinošas trīsas pārņem cilvēkus un katrs sirds dziļumos nopriecājas par savas sirdsapziņas tīrību, kad lēdija Makbeta [Viljama Šekspīra traģēdijas “Makbets” galvenā varoņa sieva, kura pamudina vīru nogalināt karali un ieņemt tā vietu], šausminošā mēnessērdzīgā, mazgā rokas un piesauc visas Arābijas smaržas slāpēt pretīgo slepkavības smaku. Cik neapšaubāms ir, ka dzīvs attēlojums iedarbojas spēcīgāk par mirušu burtu un aukstu stāstījumu, tik neapšaubāms ir teātra ietekmes dziļums un noturīgums pār morāli un likumu.

Bet te tas tikai atbalsta laicīgās varas tiesu, bet tam taču ir pieejams arī daudz plašāks darbības lauks. Teātris nosoda tūkstošiem netikumus, kuri ir palikuši nesodīti un tūkstošiem svētīgus darbus, par ko klusē tiesu sistēma, slavina un apbalvo scēna. Šai ziņā teātris ir augstākās gudrības un reliģijas ceļabiedrs. No tīra avota tas smeļ pamācības un piemērus un ietērpj stingru pienākumu kārdinošā un pievilcīgā ietērpā. Ar cik gan brīnišķīgiem iespaidiem, risinājumiem, kaislībām tas piepilda mūsu dvēseles, cik dievišķus ideālus tas liek mūsu priekšā, lai mēs tos atdarinātu! Kad labsirdīgais Augusts [Senās Romas imperators Oktaviāns Augusts (63.g.p.m.ē.- 14.g.m.ē.)], tik dižs kā tā dievi, sniedz roku nodevējam Cinnam [Pompeja mazdēls, Senās Romas pilsoņu kara laikā nostājās Marka Antonija pusē; Pjēra Korneija lugas “Cinna” galvenais varonis], kurš jau nolasa no viņa lūpām sev nāves spriedumu, un saka: “Būsim draugi, Cinna!” – kurš gan no daudzajiem skatītājiem šai mirklī negribēs pasniegt roku savam nāvīgajam ienaidniekam, lai tikai līdzinātos dievišķajam romietim? Kad Francs fon Zikingens [(1481-1523), vācu bruņinieks, reformācijas piekritējs, bruņinieku sacelšanās vadonis; reformācijas ideologa Ulriha fon Gūtena (1488-1523) literāro darbu viens no galvenajiem varoņiem] dodas cīnīties ar valdnieku par tiesībām priekš citiem un, nejauši atskatījies, redz dūmos tītu savu pili, kur bez aizsardzības palika viņa sieva un bērns, un kad viņš neskatoties uz to turpina ceļu, lai tikai turētu savu doto vārdu, – cik gan dižs tad kļūst cilvēks un cik niecīgs un nicinošs – bargais un nepārvaramais liktenis!

Nepielūdzamajā teātra spogulī netikumi izskatās tik pretīgi, cik pievilcīgi ir tikumi. Kad bezspēcīgais un bērna prātā esošais Līrs [Viljama Šekspīra traģēdijas “Karalis Līrs” galvenais varonis] naktī negaisa laikā veltīgi klauvē pie meitu durvīm, kad, palaižot savus sirmos matus vējā, viņš stāsta trakojošām stihijām cik bezsirdīga ir Regana [viena no divām nekrietnajām Līra meitām], kad beigās viņa neizturamās skumjas izvēršas šausminošos vārdos: “Es atdevu jums visu!” – cik gan pretīga mums te parādās nepateicība un cik pārliecinoši mēs sev zvēram mīlēt un cienīt vecākus!

Tomēr scēnas darbības lauks ir vēl plašāks. Tur, kur reliģija un likums atsakās pavadīt cilvēka jūtas, jo uzskata to zem sava goda, tā turpina mūsu audzināšanas lietu. Sabiedrības labklājību grauj arī muļķība tik pat lielā mērā kā noziegumi un netikumi. Tā pieredze, kura ir sena kā pasaule, mums māca, ka cilvēcisko darbu audos bieži vien vislielākie smagumi karājas vissmalkākajos un vismaigākajos diedziņos, un kad mums ir iespēja izsekot visu darbību ķēdi līdz to sākotnējam pirmcēlonim, tad mēs desmit reiz iesmiesimies pirms mūs vienreiz pārņems šausmas. Ar katru dienu kļūstot vecākam, mans neliešu saraksts kļūst arvien īsāks, bet mans muļķu saraksts arvien lielāks un izvērstāks. Ja visa viena dzimuma netikumība izriet no viena un tā paša pirmcēloņa, ja briesmīgajām netikuma galējībām, kas ir apkaunojis šo dzimumu, ir tikai viena būtība, kurai tikai mainās izpausmes formas, ja tā ir tikai augstākā izpausme vienai īpašībai, kuru mēs visi tik ļoti mīlam un ar smaidu veicinām, tad kādēļ gan dabai neiet pa to pašu ceļu arī attiecībā uz otru dzimumu? Man ir zināms tikai viens ceļš kā pasargāt cilvēkus no samaitātības: ir jānožogo sava sirds no vājībām.

Ievērojamu šādas ietekmes daļu mēs varam sagaidīt no teātra. Tieši skatuve parāda spoguli muļķu kastai, ar veselīgu izsmiešanu noniecinot daudzveidīgās muļķības izpausmes. Tas, ko viņš agrāk apguva caur līdzjūtību un šausmām, tagad uzzin (iespējams pat ātrāk un veiksmīgāk) caur jokiem un satīru. Ja mēs mēģinātu salīdzināt komēdiju un traģēdiju pēc to ietekmes uz cilvēku, tad šķiet pieredze dotu priekšroku pirmajai. Izsmiekls un nicinājums sāpīgāk skar cilvēka lepnumu, nekā viņu moka sirdsapziņa. Mūsu gļēvulība slēpjas no šausmīgā, tai pat laikā tā ļaujas satīras dzēlienam. Likums un sirdsapziņa bieži vien mūs sargā no nozieguma un netikumiem, – smieklīgais prasa no katra smalku izjūtu, kuru mēs trenējam tikai teātrī. Reizēm mēdz būt tā, ka mēs ļaujam draugam uzbrukt mūsu ieradumiem un jūtām, bet ar grūtībām piedodam viņam nelielu izsmieklu. Mūsu pārkāpumi pacieš uzraugu un tiesnesi, bet mūsu sliktie ieradumi ar grūtībām spēj paciest liecinieku. Tikai teātrim ir dota iespēja izsmiet mūsu vājības, jo tas sargā mūsu jūtas un neprasa, kurš tad ir tas nogrēkojušais muļķis. Nesarkstot mēs skatāmies, kā teātra spogulī no mums nokrīt maska, un klusībā tam sakām paldies par saudzējošo mācību.

Tomēr scēnas darbības lauks nebūt vēl nav izsmelts. Lielā mērā, vairāk kā citas iestādes valstī, teātris ir praktiskās gudrības skola, ceļvedis pilsoniskajā dzīvē, droša atslēga cilvēka dvēseles slepenajām slēptuvēm. Es piekrītu, ka sevis mīlestība un sirdsapziņas akmeņainība bieži vien noved līdz nullei teātra pamācošo iedarbību, ka vēl tūkstoši netikumu nekaunīgi gozējas tā spogulī, ka tūkstošiem labdabīgu jūtu nedod augļus aukstajās skatītāju sirdīs, – es pats uzskatu, ka visdrīzāk Moljēra Garpagons [lugas “Skopulis” galvenais varonis] nav spējis labot nevienu augļotāju, ka pašnāvnieks Beverlijs [Eduarda Mūra lugas “Spēlmanis” galvenais varonis] pagaidām maz kuru no saviem nelaimes brāļiem ir spējis atturēt no drausmīgās azartspēļu kāres, ka lielceļu laupītāja Karla Mora [Šillera lugas “Laupītāji” galvenais varonis] traģiskais stāsts nav padarījis ceļus drošākus. Pat ja mēs apšaubīsim teātra plašo ietekmi, pat ja mēs savā netaisnībā vispār sāksim to noliegt, – pat tad cik gan bezgalīgi liela ietekme tam joprojām paliek! Ja teātris neizskauž un nemazina visu netikumu kopumu, tad vai tas nav mums tos atklājis un uzrādījis? Ar šiem netikumiskajiem cilvēkiem, ar šiem muļķiem mums ir jādzīvo. Mums ar viņiem būs jāsaskaras vai arī jāizvairās no tiem, mums viņi būs jāpieveic vai jāpiekāpjas tiem. Bet tagad viņi nevarēs mūs pārsteigt nesagatavotus! Mēs esam gatavi viņu ļaunprātībām. Scēna ir atklājusi mums noslēpumu kā tos noteikt un kā tos padarīt nekaitīgus. Tā norāva no liekuļa viņa meistarīgi darināto masku un parādīja tīklu, kuru mums apkārt pina viltība un intrigas. Tā no labirinta dziļumiem izvilka maldināšanu un melus un parādīja dienas gaismā to drausmīgo seju. Iespējams, ka mirstošā Sāra [Gotholda Lessinga lugas “Miss Sāra Samsona” galvenā varone] nenobiedēs nevienu izvirtuli, ka visas pavedinātāja sodīšanas ainas to neatvēsinās, bet sprigana aktrise pat ne pa jokam pacentīsies, lai mazinātu šādu iedarbību, – pietiek ar to, ka uzticīgām nevainīgām sirdīm tagad ir skaidras to lamatas: scēna to iemācīja neticēt zvērestiem un sargāties no pielūgšanas.

Teātris pievērš uzmanību ne tikai cilvēkiem un tā raksturiem, bet arī likteņiem un māca mūs dižo māku pieņemt to. Mūsu dzīves līkločos nejaušajam un apzinātajam ir vienādi liela loma; pēdējo mēs vadam, bet pirmajam esam spiesti akli pakļauties. Ir labi, ja nenovēršama nelaime mūs nepārsteigs pilnīgi nesagatavotus, ir labi, ja mūsu vīrišķība un prāts ir jau ar kaut ko tamlīdzīgu saskārušies un mūsu sirds ir norūdīta, lai saņemtu likteņa triecienu. Teātris izklāj mūsu priekšā dažādus cilvēku ciešanu skatus. Viņš meistarīgi mūs ievelk citu nelaimēs un par garāmejošām ciešanām apbalvo ar saldām asarām, vīrišķības treniņu un pieredzes gūšanu. Tādā veidā mēs sekojam pamestajai Ariadnai pa skanīgo Naksosu [Ariadna – Krētas valdnieka Mīnosa meita sengrieķu mitoloģijā, iedeva Tēsejam kamolu, kurš tam palīdzēja neapmaldīties labirintā, aizbēga ar Tēseju uz Naksonas salu, kur tas viņu pēc vienas no versijām pameta], nolaižamies pazemes kambarī, kur no bada mirst Ugolino [(1220-1289), Pizzas diktators, pēc sacelšanās tika ieslodzīts tornī un nomērdēts badā; Dantes Aligjērī “Dievišķās komēdijas” viens no varoņiem], uzkāpjam uz šausmīga un asiņaina paaugstinājuma, lai uzņemtu svinīgu nāves devu. Te mēs dzirdam kā negaidīti pārsteigtā daba skaļi un neapstrīdami apstiprina to, ko mūsu dvēsele nojauta miglainās priekšnojautās. Tauvera pazemē apmānīto favorītu pamet viņa karalienes labvēlība. Nāves draudu satricinājuma priekšā Moru pamet viņa nodevīgā, sofistiskā gudrība. Mūžība nosūta miroņus izpaust noslēpumus, kuri nav pieejami dzīvajiem un ļaundaris, kurš iedomājas sevi drošībā, zaudē pēdējo šaušalīgo patvērumu, jo pat kaps spēj izpaust to, ko zin.

Bet ar to ir par maz, ka scēna iepazīstina mūs ar cilvēku likteņiem, – tā vēl māca mūs būt taisnīgākam pret nelaimīgo un spriest par viņu ar lielāku iecietību. Tikai uzzinot visu viņa piemeklējušo nelaimju dziļumu mēs esam tiesīgi izteikt savus spriedumus par to. Nav apkaunojošāks noziegums kā zagšana, bet vai tad mēs visi nepiejaucam līdzcietības asaru vainojošajam spriedumam, kad iedomājamies par drausmīgo apstākļu sakritību, kuru ietekmē savu nodarījumu izdara Eduards Rubergs [Augusta Vilhelma Iflanda lugas “Noziegums dēļ ambīcijām” galvenais varonis]? Pašnāvību mēs nemainīgi uztveram kā drosmīgu noziegumu; bet, kad saniknotā tēva draudu, mīlestības, baisā klostera sienu rēga pieveikta, Marianna iedzer indi, tad kurš gan no mums uzdrošināsies vainot šo līdzjūtības cienīgo nekrietno aizspriedumu upuri? Cilvēcība un iecietība kļūst par mūsu laika valdošo garu; tās stari ir iekļuvuši tiesu zālēs un vēl tālāk – mūsu valdnieku sirdīs. Un cik liels nopelns šajā dievišķajā lietā pieder mūsu teātriem? Vai ne viņi iepazīstināja mūsu ļaudis ar cilvēku un atklāja viņa rīcības slepenos mehānismus?

Vienai īpašai cilvēku grupai ir iemesls būt pateicīgākiem par citiem teātrim. Tikai šeit šīs pasaules varenie dzird patiesību un redz cilvēku – to, ko viņi dzird un redz ļoti reti vai nekad.

Tik lieli un daudzveidīgi ir teātra nopelni tikumīgās apgaismības lietā; un ne mazāki ir tā nopelni arī prāta apgaismības jomā. Tieši šeit, šajā augstākajā sfērā, to lietpratīgi izmanto dižs saprāts, dedzīgs patriots.

Viņa skats caurredz cilvēka dzimumu, salīdzina tautas ar tautām, gadsimtus ar gadsimtiem un redz kādā verdzībā nīkst vairums cilvēku, kurus cieši saista aizspriedumu un kļūdainu uzskatu ķēdes, nepārtraukti traucējot to labklājībai, jo patiesības tīrie stari apgaismo tikai nedaudzas atsevišķas galvas, kuri pērk šo mazo ieguvumu par, iespējams, visas savas dzīves cenu. Un kādā veidā gudrs valdnieks var pieradināt nāciju cienīt patiesību?

Teātris ir kopējs kanāls, caur kuru no tautas domājošākās un labākās daļas rodas patiesības gaisma, kas pēc tam ar maigiem stariem izplatās pa visu valsti. Daudz patiesāki jēdzieni, daudz augstāki uzvedības noteikumi, daudz tīrākas jūtas iztek no šejienes pa visiem tautas asinsvadiem; barbarisma un nomācošas māņticības migla izklīst, krēsla dod vietu uzvarošai gaismai. No daudzajiem laba teātra brīnišķīgajiem augļiem pakavēšos pie diviem. Cik gan plaši ir izplatījusies pa šiem dažiem gadiem iecietība pret reliģijām un sektām! Vēl pirms ebrejs Nātans un saracīns Saladins [abi Lessinga lugas “Nātans gudrais” varoņi] nokaunināja mūs ar dievišķas mācības sprediķi, ka Dievam tīkama dzīve nebūt nav tik atkarīga no mūsu sapratnes par Dievu, vēl pirms Josifs II [Habsburgs (1741-1790) – Austrijas erchercogs, Svētās Romas impērijas imperators, reformators un apgaismotā absolūtisma pārstāvis] uzveica drausmīgo dievticīgo cilvēknīšanas hidru, teātris mūsu sirdīs veicināja cilvēcību un maigumu. Pretīgais, pagānistiskais popu niknums iemācīja mūs vairīties no reliģiskā naida; ieskatoties šajā briesmīgajā spogulī, kristietība nomazgāja no sevis savus netīrumus. Tik pat veiksmīgi scēna varētu cīnīties ar audzināšanas kļūdām; ir jāgaida lugas parādīšanās, kura būs veltīta šai brīnišķīgajai tēmai. Dēļ savām sekām nav svarīgākas jomas valstij kā audzināšana un tai pat laikā nav vairāk savā vaļā pamestas lietas kā audzināšanas, kura ir atstāta mietpilsoņu maldu un vieglprātības ziņā. Tikai teātris varētu aizkustinošos un satricinošos tēlos katram parādīt nolaidīgas audzināšanas nelaimīgos upurus; te mūsu tēvi varētu iekšēji atteikties no cietpaurīgiem aizspriedumiem, bet mūsu mātes – iemācīties mīlēt saprātīgāk. Maldīga sapratne noved no pareizā ceļa pat labākās audzinātāju sirdis; tāpēc vēl jo sliktāk, ja tie dižojas ar šādām savām metodēm un nobeidzo vārgos asnus visādās “filantropinās” un siltumnīcās. Mūsdienās plaši izplatītā tirgošanās ar dieva radībām, šī mode mehāniski darināt cilvēku, līdzinoties Devkalionam (starpība tikai tā, ka viņš no akmeņa darināja cilvēkus, bet e cilvēkus pārvērš par akmeni), visvairāk par jebkuru citu domas izvirtību ir pelnījusi saņemt nežēlīgu satīras pērienu. [Devkalions – Prometeja dēls sengrieķu mitoloģijā, vienīgais izdzīvojušais pēc Zeva izraisītiem plūdiem, pēc Zeva norādījuma no akmeņiem radīja cilvēkus; daudzu senu lugu varonis]

Tieši tādā pat veidā varētu, ja vien to saprastu valsts vadītāji, no scēnas vadīt tautas ieskatus par valdību un valdniekiem. Likumdošanas vara tad šeit runātu ar pavalstniekiem mākslas simbolos, atbildot uz to iebildumiem ātrāk kā tie atradīs skaļu izpaudumu, un nemanāmi nomierinot to aizdomīgumu. Pat rūpniecība un izgudrošanas gars varētu gūt labumu no teātra, ja poēti uzskatītu par sevis cienīgu būt patriotiskiem, bet valsts nolaistos līdz tam, lai viņus paklausītu.

Nekādi šeit nevaru ar klusēšanu apiet to dižo ietekmi, kuru pastāvīgi labs teātris varētu atstāt uz nācijas garu. Par tautas nacionālo garu es saucu tā uzskatu un tieksmju līdzību un saskaņu attiecībā uz lietām, kuras citās tautās rada citas domas un jūtas. Tikai teātris ir spējīgs pietiekami lielā mērā veicināt šādu saskaņu, jo tikai teātris iekļūst visās cilvēces zināšanu sfērās, izsmeļ visas dzīves situācijas un apgaismo visus dvēseles nostūrus; teātris apvieno visus sabiedrības slāņus un šķiras un tā rīcībā ir visīsākais ceļš uz cilvēku prātu un sirdi. Ja vien visās mūsu lugās valdītu viena galvenā doma, ja vien visi mūsu poēti vienotos savā starpā nodibināt ciešu savienību šīs galamērķa dēļ, ja viņi savā darbībā vadītos no stingras atlases, bet ota tiktu veltīta tikai tautas interesēm, citiem vārdiem sakot, ja vien mēs nonāktu līdz tam, ka rodas nacionālais teātris, tad mēs kļūtu par nāciju. Kas tik stipri savienoja Ellādu [Seno Grieķiju]? Kas tik stipri piesaistīja tās tautu savam teātrim? Nekas cits kā to lugu patriotiskais saturs, sengrieķu gars, milzīgā, visaptverošā interese par savu valsti un labāku cilvēci.

Teātrim ir vēl viens nopelns, ko es tagad ar prieku atzīstu, kā dēļ, manuprāt, tā sāncensība ar nelabvēļiem beigsies teātra labā. Visi līdz šim veiktie mēģinājumi pierādīt nozīmīgo scēnas ietekmi uz cilvēku tikumiem un apgaismību ir apšaubīti, bet pat teātra ienaidnieki atzina, ka no visiem greznības izdomājumiem un visiem sabiedrības izklaides veidiem teātris ir pirmajā vietā. Tomēr tas, ko scēna dod šajā sfēra, ir daudz svarīgāks, nekā pieņemts uzskatīt.

Cilvēka daba nespēj izturēt mūžīgās un nepārtrauktās mocības ar profesionālo nodarbošanos, bet jutekliskais uzbudinājums izbeidzas līdz ar apmierinājumu. Pārsātināts ar dzīvniecisku baudījumu, nogurdināts ar darba spriedzi, nemitīgas darbošanās nepieciešamības urdīts, cilvēks tiecas pēc daudz augstākiem un daudz izsmalcinātākiem baudījumiem vai arī metas virsū mežonīgām, sabiedrisko kārtību noārdošām izpriecām, kas paātrina tā bojāeju. Bakhiskie prieki [Bakhs jeb Dionīss – vīna dievs sengrieķu mitoloģijā], postoša spēle, tūkstošiem neprātību, kas ir izdomāti izklaides dēļ, kļūst neizbēgami, kad sabiedrības vadība nespēj pienācīgi vadīt šo tautas tieksmi. Darba cilvēks draud samaksāt ar smagu panīkumu par dzīvi, kura ir cēli ziedota valsts labā, zinātnieks – nolaisties līdz stulba pedanta līmenim, sabiedrības zemākie slāņi – nonākt dzīvnieku līmenī. Teātris ir iestāde, kur baudījums tiek savienots ar pamācību, miers ar uzbudinātību, izpriecas ar izglītošanu, kur neviens dvēseles spēks netiek pārsprindzināts uz citu rēķina, kur neviens baudījums netiek panākts uz kopējā veseluma rēķina. Kad skumjas grauž sirdi, kad tumša nomāktība indē mūsu vientulības stundas, kad mums ir pretīga visa pasaule un darbi, kad tūkstošiem nastu nomāc dvēseli un mūsu uztvertspēja draud apdzist darba smaguma ietekmē, tad mūs uzņem teātris. Šajā mākslīgajā pasaulē mēs ar sapni padzenam īsto pasauli: mūsu jūtas pamostas, dziedinošās kaislības satricina mūsu snaudošo dabu un dzen asinis atsvaidzinošiem viļņiem. Kopā ar citu nelaimi te tiks izraudāta arī savējā, laimīgais atskurbs, bezdomīgais aizdomāsies, jūtīgais norūdīsies, nejūtīgais rupeklis sāks just. Un visbeidzot, kādas gan triumfs Tev ir, daba, kas tik bieži tiek noniecināta, bet kas nemitīgi atdzimst, kad cilvēki no visām aprindām, ar dažādu bagātības līmeni un dažādus stāvokļus ieņemoši, atmetot mākslīguma un tradīciju važas, atbrīvojušies no likteņa nomāktības, sabrāļojušies vienotā visaptverošā simpātijā, atkal saplūduši vienā cilvēka dzimumā, aizmirst sevi un visu pasauli un pietuvojas savam debešķīgajam pirmavotam! Katrs atsevišķi izbauda kopējo sajūsmu, kas, pastiprināta un izdaiļota, met uz viņu savu atblāzmu no tūkstošiem acu, un krūtīs viņam tagad ir palikusi vieta tikai vienai sajūtai – būt cilvēkam.

Frīdrihs Šillers, Jēnas universitātes profesors, dramaturgs, mākslas teorētiķis, dzejnieks, rakstnieks, filozofs, vēsturnieks, ārsts, tieslietu students, kurš bērnībā alka kļūt par garīdznieku
/1784/
No krievu valodas tulkoja Ivars Prūsis

Avoti:
Фридрих Шиллер, Собрание сочинений, T5, 1956, стр. 15 – 26
https://www.friedrich-schiller-archiv.de/philosophische-schriften/die-schaubuehne-als-eine-moralische-anstalt-betrachtet/

[Labs aprakstošs Frīdriha Šillera darbs par teātra lielo nozīmi sabiedrisko procesu vadībā, kurš ietekmēja teātra attīstību un kurš savu aktualitāti nav zaudējis arī XXI gadsimtā, attiecīgi ir pieskaitāms gan pie mākslas, gan pie politekonomisko procesu specializētās literatūras klasikas zelta fonda.

Lasot un vērtējot darbu, jāņem vērā divi būtiski apstākļi. 1. Darbs tika sarakstīts XVIII gadsimta beigās (1784.gadā), kad inteliģencē dominēja humānisma ideju plašas izplatības radīts pacēlums un optimisms. No XXI gadsimta raugoties, ir acīmredzams, ka teātri kā sabiedrisko procesu vadības mehānismu var izmantot ne tikai cēlu, pozitīvu un humānu mērķu sasniegšanai, bet ar tā palīdzību var radīt arī negatīvu, deģenerējošu un antisabiedrisku ietekmi uz sabiedrību. 2. Zem Šillera lietotajiem teātra un scēnas terminiem mūsdienās droši var saprast arī kinemotogrāfu, kas ir teātra sava veida tālākattīstības un pilnveides produkts.]

Papildus materiāli par teātra politekonomisko nozīmi:
https://infoagentura.wordpress.com/2012/09/20/teatra-magiska-butiba/

Informācijas aģentūra
/21.09.2018/

Publicēts iekš Kat.: Kultūra, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: FRĪDRIHS ŠILLERS | Komentēt

Par ārvalstu iejaukšanās iekšpolitiskos konfliktos un pilsoņu karos galveno cēloni

Mēs bieži vien pamatoti vainojam ASV par iejaukšanos neatkarīgu valstu iekšējās lietās, par iekšpolitisko konfliktu provocēšanu un atbalstīšanu, kuri mēdz izvērsties arī pilsoņu karā. Krieviju bieži un ne vienmēr nepamatoti vaino tajā pašā. Krievijas sabiedriskajā apziņā ir izveidojies ASV tēls, ka tā, speciāli, lai ieriebtu Maskavai, atnāk uz valsti X ar dolāru maisu un organizē tur asinspirti. ASV ir izveidojies analoģisks Krievijas tēls, kura regulāri iejaucas vēlēšanās visā pasaulē un sūta karaspēku sazin kur.

Savu darbību pamatošanai Krievija (atkarībā no apstākļiem) runā par sabiedroto atbalstu, likumīgo varu, sacēlušos tautu. ASV saka to pašu. Pat vairāk, analoģiski rīkojas ne tikai Eiropas valstis, Ķīna, Irāna, Izraēla, bet pat mazas Āfrikas valstiņas (savulaik teju pusāfrikas piedalījās pilsoņu karā Kongo Demokrātiskajā Republikā, atbalstot dažādas konflikta puses un paralēli risinot savas problēmas).

Var konstatēt, ka pilsoņu karš obligāti izraisa ārēju spēku iejaukšanos, pie tam šādu iejaukšanos ne obligāti veic superlielvalsts, vienkārši lielvalsts vai pat tikai reģionāla lielvalsts. Atgādināšu, ka Meksikas pilsoņu karā iejaucās ne tikai ASV, bet arī Francija, Lielbritānija, Austrija, Spānija un pat Beļģija ar Turciju. ASV pilsoņu karā tādā vai citādā veidā iejaucās Lielbritānija, Francija, Meksika un Krievija. Pilsoņu karā bijušās Krievijas impērijas teritorijā tikai pēc oficiālās padomju versijas un tikai militāras intervences formā iejaucās 14 dažāda lieluma valstis.

Te ir jāprecizē, ka ārēja iejaukšanās šādos gadījumos notiek obligāti, bet ne vienmēr tā pieņem militāras intervences formu. Iejaukšanās var notikt (un pēdējā laikā tā tas pārsvarā arī ir) politiska un diplomātiska spiediena formā uz konfliktējošām pusēm, ieroču piegādes embargo vai ieroču kontrabandas formā, humānās palīdzības vai tirdzniecības ierobežojumu formā, ekonomisko un finansu sankciju veidā pret “nepareizo” pusi un informatīvā atbalsta nodrošināšanā “pareizajai” pusei.

Iejaukšanās var notikt saskaņā ar starptautisko tiesību normām (Krievija Sīrijā) vai pretēji tām (ASV Ukrainā), kā arī starp variantā, kad iejaukšanās apjomu, formu un leģitimitāti puses apstrīd (Irāna un Turcija Sīrijā, Krievija Ukrainā). Ir gadījumi, kad no starptautisko tiesību skatu punkta neleģitīma iejaukšanās no starptautiskās sabiedrības puses pēc noklusējuma tiek atbalstīta (Francijas “miera uzturēšanas” operācijas Rietumu un Centrālajā Āfrikā, ASV Afganistānā).

Ne vienmēr superlielvalsts militārā klātbūtne valsts teritorijā, kurā saasinās iekšpolitiskais konflikts, izraisa iejaukšanos. Piemēram, Krievijas militāro bāžu esamība Gruzijā nenoveda pie Krievijas iejaukšanās konfliktā starp Tbilisi un Adžāriju, kā arī nesen notikušajā “pašinjana maidanā” Armēnijā.

Ja detalizēti apskata apkārtējās pasaules reakciju (refleksiju) uz dažāda veida iekšpolitiskajiem konfliktiem, tad ir jākonstatē, ka katrs šāds gadījums pats par sevi ir unikāls un ka pilnīgi līdzīgu gadījumu nav pat pietiekami sistēmiskā un vadāmā t.s. “krāsaino revolūciju” klāsterī. Tāpēc, lai nonāktu līdz sistēmiskai vispārināšanai, kas ļautu konstatēt kādas visiem šiem konfliktiem raksturīgas likumsakarības, bilde ir “jāapgriež otrādāk” un situācija jāapskata nevis pēc, bet gan pirms iekšpolitiskā konflikta sākuma un vēl jo vairāk pirms tas pieņem pilsoņu kara formu.

Šādi rīkojoties, var izdarīt interesantu atklājumu, ka pilnīgi visi tāda veida konflikti attīstās pēc vienas un tās pašas shēmas un ka pilnīgi visos gadījumos ārvalstu iejaukšanos iniciē no tās valsts iekšienes, kuru ir pārņēmis iekšpolitiskais konflikts. Pirms parādās dolāru maisi, baltie Kamazi, “Kubas brīvprātīgie” Angolā vai Saūdu Arābijas armija Jemenā, vietējie konfliktējošie spēki tiešu vai daudz retāk netiešu aicinājumu formā prasa, bet visbiežāk uzstājīgi pieprasa, ārvalstu iejaukšanos. Pie tam šie aicinājumi attiecīgajām ārvalstīm ir noformulēti tā, lai to iekšpolitiskā situācijas, valdošās ideoloģijas, finansu – ekonomisko interešu vai iepriekš realizētās politikas loģika neļautu ārvalstij atteikt iejaukšanos bez nozīmīgiem zaudējumiem sev.

Tāpēc nereti iekšpolitiskā konflikta atklātajā fāzē var novērot situāciju, kad ārvalsts, kura iejaucas, cenšas savu iejaukšanos ierobežot ar simboliskām vai humanitārām darbībām, bet tās valsts politiķi, kuru valstī notiek ārvalstu iejaukšanās, pieprasa vērienīgu militāro intervenci. To varēja novērot arī pilsoņu kara laikā Krievijā (1918 – 1925), kad vairums interventu tiecās ierobežot savu iejaukšanos ar simboliskām darbībām vai militāri tehnisko sadarbību (nevis palīdzību, bet tieši sadarbību par samaksu) ar “balto” valdībām, tai pat laikā, kad pēdējie (ne visi, bet vairums) pieprasīja atsūtīt karaspēku ne tikai aizmugures apsardzei, kas tika izdarīts, bet arī frontes operācijām, no kā interventi tiecās izvairīties (izņemot Poliju un Somiju, kuras karoja par savas teritorijas palielināšanu).

Tad kāpēc tās valsts elite, kurā norit iekšpolitiskais konflikts, uzskata sevi par tiesīgu pieprasīt (nereti pat ultimatīvā formā) atklātu ārvalstu iejaukšanos (bieži vien militāras intervences formā)? Tāpēc, ka viņi visbiežāk ir iniciējuši politisku iejaukšanos, kura ir notikusi daudz agrāk un kura no publikas ir slēpta. Labākajā gadījumā sabiedrība un eksperti redz tikai politiskās iejaukšanās otro etapu, kad ārvalsts, kura iejaucas, jau ir līdz ausīm iegrimusi valsts iekšpolitiskā konflikta muklājā, bieži vien pat nesaprotot kā tas notika un kādēļ vispār tas ir nepieciešams, un, ātrākai krīzes pārvarēšanai, kurā ir iestigusi, sākot investēt svešās valsts iekšpolitiskā konflikta cīņās finansu, informatīvos un organizatoriskos resursus. Citiem vārdiem sakot, ir redzams kā tiek veidotas nosacītās nevalstiskās organizācijas, bet nav redzams tas, kas to veidošanu izraisīja.

Praksē, pat vislabāk zināmākajos gadījumos (ASV iejaukšanās pēcpadomju telpas iekšpolitiskajos konfliktos), ir periods, kurš novērotājiem no malas ir slēpts. 1990-ajos gados ASV elites šaubījās, “ērgļi” (interventi) zaudēja iekšpolitisko diskusiju “baložiem” (neoizolicionistiem), kuri atzina Krievijas tiesības dominēt pēcpadomju telpā un tiecās Eiropai dot iespēju pašai izlemt, ko darīt ar postsociālistiskajiem austrumeiropiešiem. Vašingtona gandrīz pieņēma koncepciju, saskaņā ar kuru tā ir sasniegusi savu mērķi – PSRS ir sagrauta. Attiecīgi tālāka aktivitāte pēcpadomju telpā ir kontrproduktīva, jo rada bezjēdzīgu ASV resursu pārtēriņu, rada atkarību no NATO sabiedrotajiem (nepieciešamību finansu – ekonomiski maksāt par to politisko lojalitāti) un, pats galvenais, uzliek uz ASV atbildību par pēckomunistisko valstiskumu būvniecību bijušajās PSRS republikās un Austrumeiropas valstīs.

Situācija mainījās par labu neokonservatoriem – interventiem dēļ spēcīga kolektīvā spiediena no to pēcpadomju un postsociālistisko elišu puses, kuras Krievijā pieņemts dēvēt par liberālām, bet kuras faktiski labākajā gadījumā bija kompradoriskas, bet sliktākajā gadījumā atklāti zaglīgas. Šī elites daļa jau pēc diviem, trim gadiem uztvēra no iedzīvotājiem nākošu spēcīgu politisko impulsu sociālas valsts atjaunošanai un pēcpadomju telpas reintegrācijai. Tas izpaudās to partiju straujā popularitātes pieaugumā (kur saglabājās atklāta politiskā konkurence), kuras deklarēja apņemšanos atjaunot kopēju politisko un ekonomisko telpu, tas ir komunistisko un sociālistisko partiju, kā arī kvazipadomju projektu popularitātē.

Šī spēcīgā politiskā kustība radīja nopietnus draudus kompradorisko elišu eksistencei, graujot to ekonomiskās labklājības pamatus, kas tika radīti pēdējos “pārbūves” gados un pēcpadomju ēras sākumā.

Patstāvīgi uzvarēt iekšpolitiskajā cīņā kompradoriskās elites nespēja. Tām bija nepieciešama Rietumu palīdzība, bet Eiropas Savienība neuzdrošinājās uzņemties atbildību par pilna mēroga iejaukšanos pēcpadomju telpā bez ASV atbalsta. Patstāvīgi ES bija problemātiski integrēt ne tikai Baltijas valstis, bet pat Austrumeiropas valstis. Visa cita starpā pašā Eiropas Savienībā arī bija ievērojama politiķu grupa, kura uzskatīja, ka ES teritorija ir jāpaplašina Austrumu virzienā. Analoģiski labi apmaksāta un prestiža darba zaudēšanas perspektīva parādījās NATO birokrātijai (dēļ Alianses nepieciešamības zuduma).

Tāpēc, kad pēcpadomju kompradori panikā metās uz Rietumiem, viņi tur atrada atbalstu un sapratni no ietekmīgu politisko grupu puses, kuras tobrīd arī sāka zaudēt savu politisko nākotni. Apvienojoties viņi visi kopā spēja vērst situāciju sev par labu un cilvēcei bīstamā un ASV iznīcinošā intervencionisma politika, kuru baroja globālisma ideoloģija, tika turpināta. Tā rezultātā ASV un ES iestājās dziļa sistēmiska krīze, pēcpadomju telpā uzliesmoja pilsoņu kari, Krievija tika vienkārši piespiesta atjaunoties kā otrs globāls spēka pols, bet globālisma ideoloģija, kura bez kompradoru sirojumiem nerada neko sliktu un tikai korekti apraksta būtiskas pasaules ekonomikas tendences, tika sakompromitēta.

Kā redzams agrīnā ārvalstu iejaukšanās etapā, kurš ir slēpts no neuzmanīgiem vērotājiem, iejaukšanos savas valsts iekšpolitiskajos procesos iniciē daļa no šīs pašas valsts elites. Šī elites daļa redz, ka sāk zaudēt iekšpolitisko konkurenci, bet nevēlas izlaist no savām rokām valsts pārvaldes grožus, un vienīgais veids kā saglabāt savu varu paliek ārvalstu iejaukšanās. Tātad patiesībā sākumā upurvalstī latentā formā rodas iekšpolitisks konflikts un pēc tam tā puses pieaugušā apjomā sāk provocēt ārvalstu iejaukšanos, nevis kā plaši tiek uzskatīts, ka atnāk sliktie amerikāņi un nopērk pusi no bijušajiem “labajiem cilvēkiem”. Bet otru “labo cilvēku” pusi viņi nezin kāpēc nenopērk, lai gan viņi ir tik pat gatavi pārdoties, tikai nav pārliecināti par ASV gatavību maksāt un tāpēc pieprasa samaksu no Krievijas. Tā nu “nopirktie” ar “nenopirktajiem” cīnās.

Iekšpolitisko konfliktu cēloņi vienmēr ir valsts iekšienē, tās valsts iekšienē, kura ir nolaidusies līdz pilsoņu kara līmenim. Un ārvalstu iejaukšanos vienmēr iniciē no valsts iekšienes. Ne jau amerikāņi (krievi, franči, ķīnieši utt.) atnāk ar piedāvājumu, bet gan viņus pasauc. Pragmatiskākās ārvalstis cenšas no savas iejaukšanās gūt labumu (politisku vai ekonomisku). Mazāk pragmatiskas valdības cīnās tikai ideoloģisku apsvērumu vadītas. Šai gadījumā viens un tas pats mežonīgs cilvēkēdājs var organiski transformēties no “pārliecināta marksista” par “pārliecinātu liberāli” un atpakaļ, iegūstot ārējo atbalstu gan no viena pārlieku ideoloģizēta avota, gan no cita.

Gandrīz katram iekšpolitiskam konfliktam ir patriotu un kolabracionistu cīņas ārējā forma. Faktiski tā ir nacionālā ražotāja cīņa ar kompradorisko biznesu. Pēdējais gandrīz vienmēr zaudē dēļ savas plēsonīgās dabas, kā dēļ tam nav atbalsta sabiedrībā. Un gandrīz vienmēr zaudējot, tas meklē ārvalstu palīdzību. Visbiežāk šī palīdzība tiek sniegta un tad iekšpolitiskā konflikta pāriešana no “aukstās” (politiskās) fāzes “karstajā” (spēka) fāzē paliek tikai laika jautājums, savukārt superlielvalstu ģeopolitisko konfliktu loģika ved pie konflikta dalībnieku un iesaistīšanās konfliktā formu un metožu dažādības palielināšanās.

Vērojot to visu, visbiežāk tiek runāts par ļaunajiem ārējiem spēkiem, kuri ir izraisījuši pilsoņu karu, aizmirstot, ka noturēties nespēj tikai tā māja, kura pati iekšienē ir sadalījusies. Ja valsts politiskie spēki ir vienoti savā noraidošajā attieksmē pret ārvalstu iejaukšanos, tad tie, kuri vēlas iejaukties, nemaz neatradīs ieejas punktu.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts
/03.08.2018/

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/1024050

Informācijas aģentūra
/13.09.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Mediju satura sabiedriskais kvalitātes standarts (SKS)

Dēļ Latvijā un pasaulē vērojamās mediju produkcijas kvalitātes krituma, kļūst aktuāls jautājums, “Ko darīt?” un kādā veidā uzlabot to darbu (pirmkārt, ziņu aģentūru un interneta mediju). Tas nav viegli izdarāms un lielā mērā ir atkarīgs no attiecīgā medija vadības, tās organizatoriskajām darbībām, kā arī no medija darbinieku godaprāta un profesionalitātes. No malas ietekmēt šos procesus ir grūti. Tomēr no vienas puses medijs var radīt apstākļus (iespējas), kad pati sabiedrība, paši mediju klienti, paši lasītāji piedalās (var piedalīties) medija kvalitātes minimuma uzturēšanā. No otras puses šādu iespēju esamība var kalpot par vienu no pazīmēm, kā nodalīt nosacīti godprātīgus, nosacīti objektīvus un nosacīti uzticamus medijus no visiem pārējiem, kurus par tādiem nevar nosaukt dēļ šādu sabiedriskās kontroles mehānismu neesamības. Tālāk idejiskā līmenī ir aprakstīts un pamatots šāds kontroles mehānisms, kuram ir piedota kvalitātes standarta forma.

1. Vispārīgs sabiedriskā kvalitātes standarta darbības apraksts

Īsumā, kā tas varētu darboties. Medijs publiski apliecina savu apņemšanos radīt noteiktas kvalitātes saturu atbilstoši publiski pieejamam satura kvalitātes standartam. Šīs apņemšanas ietvaros medijs savu iespēju robežās realizē šajā standartā uzskaitītās prasības, kas medija lasītājiem dod arī iespēju pašiem pārbaudīt medija satura (pirmkārt, ziņu) kvalitāti, iegūt papildinformāciju un izteikties par satura kvalitāti. Tālāk sāk darboties pašregulējoša sistēma, kurā patērētājs, aktīvi lietojot produktu, piedalās arī tā kvalitātes uzturēšanā un uzlabošanā. Tā medijs, cītīgi pildot kvalitātes standarta prasības, var iegūt labu slavu un popularitāti, pamazām vai strauji aizvilinot lietotājus no tiem medijiem, kuri šādas prasības neievēro un kuriem tādas slavas nav. Medijam par labu šāda sistēma darbojas tikmēr, kamēr medijs cenšas izpildīt savu publiski apliecināto apņemšanos, bet, kad centības vairs nav, lietotāji redz kvalitātes kritumu, sāk saskarties ar medija vienaldzību pret satura kvalitāti vai pat rupju tās pārkāpšanu un sāk meklēt alternatīvas, kas dod iespējas konkurentiem.

2. Mediju satura vispārīga klasifikācija

2.1. Ziņas. Koncentrēta informācija par jaunākajiem politekonomiskajiem un citiem notikumiem savā valstī un ārvalstīs.
2.2. Informatīvi – analītiskie materiāli (informatīvi materiāli, apskati, pārskati, apkopojumi, analītiski raksti un pētījumi).
2.3. Viedokļi (viedokļraksti, intervijas, citi viedokļmateriāli)
2.4. Dokumentāli avoti (dokumenti un sarakstes, oficiāli paziņojumi, runas, izdevumu saturs un to fragmenti, audiovizuālie materiāli).

No medija skatu punkta dokumentāli avoti paši par sevi nevar būt “nekvalitatīvi”, viņi vai nu ir vai arī to nav, tie ir vai nu autentiski (tātad “kvalitatīvi”) vai arī neautentiski (kas ne vienmēr nozīmē “nekvalitatīvi”). Darba ar avotiem kvalitāte izpaužas to iegūšanā, novērtēšanā, lēmuma pieņemšanā par to izmantošanu vai neizmantošanu un precīzā un korektā avota kategorijas norādīšanā un apraksta došanā.

Viedokļi ir viedokļi. Viedokļi savā būtībā ir subjektīvi. Viedokļa kvalitātes novērtēšana izpaužas izklāsta loģiskuma, saprotamības, korektuma, profesionālās kompetences un literārās kvalitātes novērtēšanā. Medija kvalitāte darbā ar viedokļiem izpaužas to atlasē. Šī atlase var būt objektīva, bet to ir grūti mehāniski noteikt un novērtēt (lai gan noteiktās robežās var: tā kā noteiktiem medijiem ir jāorientējas uz visu sabiedrību, to viedokļu atlasē ir jāatspoguļojas visas sabiedrības uzskatiem). Tāpēc viedokļi ir un kaut kādā mērā arī paliks tā sfēra, caur kuru medija satura noteicēji varēs paust savu subjektīvo nostāju. Kategoriski ir nepieļaujams, ka viedokļu žanra elementi tiek izmantoti ziņu un informatīvi – analītisku materiālu veidošanā, ka viedokļi netiek marķēti (atzīmēti) kā viedokļi, bet tiek atklāti vai pēc noklusējuma pozicionēti kā objektīva patiesība, un ka viedokļi no ierobežotā medija satura izspiež objektīvu informāciju (ziņas un informatīvi – analītiskus materiālus). Šai ziņā diemžēl stipri grēko liela daļa valsts mēroga mediju, un tādā veidā sabiedrībai tiek laupītas ziņas, aizstājot tās ar viedokļziņām un citiem viedokļiem, un cilvēki tiek maldināti, kas atstāj negatīvu iespaidu uz visiem valsts sabiedriskajiem procesiem.

Ir noteiktas grūtības mehāniski novērtēt arī informatīvi – analītiskos materiālus. Tā kā to radīšana ir sava veida māksla, tad novērtēt to kvalitāti var attiecīgs “mākslinieks”. Tai pašā laikā jāuzsver, ka šādiem materiāliem ir gandrīz tik pat liela sabiedriskā nozīme kā ziņām. Ja ziņas tēlaini var salīdzināt ar ķieģeļiem, tad informatīvi – analītiskie materiāli ir dažādi objekti, ko no šiem ķieģeļiem var izveidot. Pēc būtības ziņu objektivitāte ir nepieciešama tikai tādēļ, lai katram sabiedrības loceklim būtu iespēja veikt pašam savu analīzi, uz kuras pamata arī izveidot savu viedokli. Informatīvi – analītiskie materiāli ievērojami atvieglo un veicina šo procesu. Tiesa gan tie var saturēt organiski implementētus un reizēm arī grūti identificējamus subjektivitātes elementus, tāpēc ir gadījumi, kad pilnībā nevar paļauties uz šo materiālu objektivitāti un pieprasīt to. Ja informatīvi – analītiskais materiāls ir puslīdz kvalitatīvs (parādība ir pilnībā apskatīta sākotnēji nodefinētajā robežapgabalā, neko no būtiskā neizlaižot un visu korekti atrādot), tad tā lietotājs iegūs pietiekami daudz informācijas, lai izdarītu savus secinājumus, un tad atsevišķas subjektivitātes izpausmes visbiežāk nespēs daudz kaitēt. Visplašākās negodprātīgu manipulāciju iespējas te ir, noklusējot (ignorējot) neērtus faktus, atlasot faktiskai situācijai neatbilstošus faktus, veicot neatbilstošas interpretācijas un izdarot nepamatotus secinājumus. Diemžēl ar informatīvi – analītiskajiem materiāliem ir tik pat lielas problēmas kā ar ziņām, un šis žanrs teju visos valsts mēroga medijos ir pārvērties par propagandisku viedokļanalītiku, kad analītiskās metodes tiek izmantotas tikai butaforiskos nolūkos, lai piedotu propagandējamajai idejai smuka un pārliecinoša pamatojuma nokrāsu. Kā viens no pretlīdzekļiem pret nekvalitatīviem un/vai negodprātīgiem informatīvi – analītiskajiem materiāliem ir brīva, atklāta un publiska diskusija.

Tālāk pēc noklusējuma (ja nav minēts savādāk) runa ies tieši par ziņām, jo ar to kvalitāti ir lielas problēmas un tām ir iespējams nodefinēt vismaz kaut kādas kvalitātes un tās izpildes kontroles prasības.

3. Kas ir kvalitatīvas ziņas?

Lai nodrošinātu jebkāda produkta kvalitāti, vispirms ir jānosaka ideālais prototips, uz kura radīšanu ir jātiecas. Kvalitatīvām ziņām ir jābūt cik iespējams patiesām, objektīvām, vispusīgām, korektām, informatīvām, saprotamām un izglītojošām. Tāpēc ziņas ir jāizsaka noteiktā valodā (formātā), kura līdzinās analītiskai valodai un kuras galvenās iezīmes ir sauss faktu izklāsts, koncentrēšanās uz galveno, strukturētība, terminoloģiskā precizitāte un emocionalitātes neesamība (līdzīgā valodā jābūt izklāstītiem arī informatīvi – analītiskajiem materiāliem). No tā izriet, ka ziņām ir jābūt arī politiski un ideoloģiski neitrālām un noteikta veida ziņām (pretrunīgām, par konfliktsituācijām informējošām) ir jāsatur abu (visu iesaistīto) pušu nostājas un versiju pilnīgam, korektam un apjomā līdzvērtīgam izklāstam. Tāpēc kvalitatīvu ziņu veidošanā ir jāizmanto abu (visu) pušu avoti. Savukārt no korektuma prasības izriet, ka ziņu vizuālajam noformējumam ir jābūt estētiskam un tas nedrīkst būt neestētisks.

Praktiski tas nozīmē, ka ziņas sastādītājam ir iespēju robežās vispusīgi jāizpēta visa ar ziņu saistītā pieejamā informācija un jāuzraksta salīdzinoši īsa un koncentrēta “analītiskā piezīme”, kas arī ir ziņa, kādai tai ideālā gadījumā vajadzētu būt. Neskaidrie fakti un termini ir jāpārbauda (iespējams, saprotamības nodrošināšanai, jādod to koncentrēts skaidrojums) un ziņas saturā nedrīkst rakstīt to, par ko nav pilnīgas pārliecības (ko nevar pamatot ar drošu atsauci uz kādu avotu vai zināšanu bāzes elementu). Kā objektīvi ierobežojoši apstākļi šādai praksei ir vienmēr esošais laika trūkums un pilnīgākas informācijas neesamība (vienmēr var sameklēt un uzzināt vairāk), kā arī nepietiekamas profesionālās iemaņas.

Piemēram, ja tiek ziņots par Donalda Trampa twiterizteikumu, tad ziņas sastādītājam tas pašam ir jāatrod un jāapskatās. Ja tiek ziņots par kāda valsts vadītāja publisku izteikumu, tad ziņas sastādītājam ir jāatrod un jāiepazīstas ar visu izteikumu (rakstu, uzrunu, interviju). Ja ziņā ir pieminēts kāds starptautisks līgums, tad ziņas sastādītājam tas ir jāatrod, jāiepazīstas ar tā saturu, vēsturi un iespējams jādod ziņas saturā neliels, koncentrēts tā skaidrojums. Ja ziņā tiek pieminēta kāda organizācija, tad ziņas sastādītājam ir vismaz virspusēji jāiepazīstas ar pamatinformāciju par to (nodarbošanos, īsu vēsturi, vadību) un koncentrētā veidā tā jāatspoguļo ziņas saturā. Visām ziņām par Ukrainas konfliktu būtu jāsatur gan Krievijas, gan Ukrainas puses redzējuma vienādi korektam un koncentrētam izklāstam līdzvērtīgā apjomā. Utt.

Ja tā netiek darīts (vienalga kādu iemeslu dēļ), tad šādas ziņas labākajā gadījumā ir nekvalitatīvas, bet sliktākajā gadījumā tā ir politiskā propaganda. Latvijas mediju vidē (jo īpaši valsts mēroga) diemžēl ir pārāk maz kvalitatīvu ziņu, bet pārāk daudz politiskās propagandas, kas negatīvi ietekmē un kropļo sabiedrisko apziņu.

4. Medija publiska apņemšanās

Ja ir skaidrs, kas ir kvalitatīvas ziņas, tad viens no to radīšanas nosacījumiem ir paša medija apņemšanās to darīt, jo iespējams medijs nemaz negrib radīt kvalitatīvas ziņas, bet grib nodarboties tikai ar propagandu vai komercdarbību (vienalga kā propagandēšana par naudu). Tā var darīt, tādas ir vismaz privāto mediju tiesības, bet ir kategoriski nepieļaujami, kad mediji maldina sabiedrību, liekot noprast, ka rada kvalitatīvas ziņas, bet faktiski muļķo cilvēkus ar dažādām propagandām. Tāpēc kvalitatīvu ziņu radīšanas obligāts priekšnosacījums ir paša medija un tā darbinieku publiska apņemšanās un apliecinājums radīt kvalitatīvas ziņas un informatīvi – analītiskus materiālus. Tas ir visiem tieši, skaidri un nepārprotami jāpasaka. Medijam un tā darbiniekiem ir publiski jādod sava veida žurnālistu “Hipokrāta zvērests”.

Kāpēc tas ir vajadzīgs? Ko tas dod? Motivāciju un kontroles iespējas. Kādēļ karavīri, tiesneši un policisti dod zvērestu? Kādēļ ārstiem joprojām eksistē “Hipokrāta zvērests”? Tādēļ, ka šīs profesijas ir sabiedriski tik nozīmīgas, ka to veicējiem ir jābūt ar augstu misijas apziņu un attiecīgs zvērests to apliecina. Pie tam, šim apliecinājumam ir ne tikai ārēja nozīmē (pārkāpuma gadījumā jebkurš var pārmest zvēresta neievērošanu), bet arī iekšēji psiholoģiska. Cilvēki mēdz nepildīt solījumus un melot, ir cilvēki, kuri to dara ļaunprātīgi un regulāri, tomēr vairums cilvēku ir tendēti būt godīgi. Viņi, ja apsolīja (zvērēja), centīsies solījumu pildīt – pa savam, kā nu var un sanāk. Tas ir īpašs, grūti izmērāms motivēšanas veids, kurš piedod attiecīgajām sfērām noteiktu konstruktīvu sīkstumu un noturību pret visu veidu negatīviem apstākļiem. Žurnālistiem mediju vidē ir nepieciešams līdzīgs zvērests, jo to nodarbošanās ir tikpat sabiedriski nozīmīga.

Kā tas varētu izpausties? Pirmkārt, šāda tipa zvērestu vajadzētu dot pabeidzot mācību iestādi un saņemot dokumentu par žurnālista profesijas apguvi, bet tas ir akadēmiskās vides jautājums.

Savukārt mediju vidē vispirms konkrētam medijam vajag publiski apņemties un apliecināt ievērot noteiktus kvalitātes standartus un šim apliecinājumam ir jābūt publicētam un katram medija satura patērētājam viegli pieejamam. Līdzīga satura apliecinājumam ir jābūt pie katra medija darbinieka apraksta un ar katra darbinieka parakstu. Jebkuram interesentam ir jāredz, ka konkrētais darbinieks ir apņēmies ievērot medija satura kvalitātes standartu.

Tālāk viss ir vienkārši. Ja medijs nepilda pats savu publisku apņemšanos, tad tas ātri var kļūt par publisku pārmetumu un izsmiekla objektu. Šai gadījumā jebkuram ir iespēja viegli pierādīt, ka konkrētais medijs nekaunīgi pārkāpj savu apņemšanos. Tas pats attiecas arī uz mediju darbiniekiem. Tāpēc, ja tiek dots attiecīgs iemesls, publiska apņemšanās ievērot noteiktu satura kvalitātes standartu dod iespēju jebkuram daudz vienkāršāk iznīcināt medija un žurnālista reputāciju. Un tāpēc šāda publiska apņemšanās medija un tā darbinieku dzīvi padarītu ievērojami sarežģītāku. Bet, ja nav solījuma, tad nav atskaites punkta, nav ar ko salīdzināt, un tāpēc grūtāk ir kaut ko pārmest (ko gribu, to arī savā izdevumā rakstu).

Tāpēc propagandiskie mediji šādu solījumu nedos vai arī tā tekstu noformulēs tik vispārīgi un nekonkrēti, ka tas kļūs bezjēdzīgs. Viņi vispār var paziņot, ka ir taču žurnālistu ētikas kodekss un vairāk nekas cits nav nepieciešams. No tā izriet, ka medijiem, kuri ir apņēmības pilni radīt un izplatīt kvalitatīvu saturu, ir nepieciešams satura kvalitātes standarts un obligāti ir jādod šāds publisks solījums. Tas, visa cita starpā, pēc tam var dot pamatotu iemeslu citus medijus, kuri nav devuši šādu solījumu, droši dēvēt par apšaubāmiem vai iespējams arī par nekvalitatīviem, tendencioziem, propagandiskiem utt.

Rezumējot: Standarta 1. prasība. Medijam, lai tā saturs varētu tikt uzskatīts par kvalitatīvu, ir jāpublisko apņemšanās un apliecinājums, ka tas centīsies radīt kvalitatīvas ziņas un informatīvi – analītiskos materiālus (patiesus, objektīvus, vispusīgus, korektus, informatīvus, saprotamus un izglītojošus), ka savā darbībā vadīsies tikai no sabiedrības interesēm, ka vizuālajā noformējumā pieturēsies estētikas principiem un bez īpašas žurnālistiskas nepieciešamības neizplatīs netikumiskus un neestētiskus tēlus, ka atklāti atzīs savas kļūdas, nemēģinot tās slēpt vai noklusēt, ka nemaldinās, neizmantos manipulatīvas metodes, būs apolitisks un ideoloģiski neitrāls, ka neveiks politisko pasūtījumu izpildi, neradīs un neizplatīs slēptus (nemarķētus) pasūtījuma materiālus, kā arī neizpildīs slēptus sabiedrisko attiecību uzņēmumu un speciālistu pasūtījumus (bez pasūtījuma dabas norādes gala materiālos). Apliecinājumam jāatrodas medija galvenajā interneta mājaslapā redzamā, viegli pieejamā vietā. Tā teksts nedrīkst tapt patvaļīgi mainīts bez īpaša paziņojuma ar attiecīgu pamatojumu.

Standarta 2. prasība. Medijam, lai tā saturs varētu tikt uzskatīts par kvalitatīvu, jāpublisko visu medija saturu nosakošo un veidojošo darbinieku apņemšanās un apliecinājums, ka katrs no tiem centīsies radīt kvalitatīvas ziņas un informatīvi – analītiskos materiālus (patiesus, objektīvus, vispusīgus, korektus, informatīvus, saprotamus un izglītojošus), ka savā darbībā vadīsies tikai no sabiedrības interesēm, ka vizuālajā noformējumā pieturēsies estētikas principiem un bez īpašas žurnālistiskas nepieciešamības neizplatīs netikumiskus un neestētiskus tēlus, ka atklāti atzīs savas kļūdas, nemēģinot tās slēpt vai noklusēt, ka neizmantos profesionālās iespējas savu personisko uzskatu popularizēšanai, nodalīs savu profesionālo darbību no personiskā viedokļa un neļaus personiskajiem uzskatiem ietekmēt savas profesionālās darbības produktus, ka nepiesavināsies citu autordarbus un nerakstīs citu autoru vārdā, ka nemaldinās, būs apolitisks un neņems dalību nevienā politiskā organizācijā, kamēr strādā medijā, savā profesionālajā darbībā būs ideoloģiski neitrāls, neņems kukuļus, neņems samaksu no trešajām personām par darbu medijā, nemelos, neveiks politisko pasūtījumu izpildi, neradīs un neizplatīs slēptus (nemarķētus) pasūtījuma materiālus, neizpildīs slēptus sabiedrisko attiecību uzņēmumu un speciālistu pasūtījumus (bez pasūtījuma dabas norādes gala materiālos), paralēli nestrādās sabiedrisko attiecību jomā un publiski ziņos par jebkuriem mēģinājumiem iespaidot viņa profesionālo darbību šīs apņemšanās pārkāpšanas virzienā. Apliecinājumam jāatrodas pie darbinieku saraksta pretī katram darbinieka vārdam, uzvārdam, fotogrāfijai un amatam. Apliecinājumam jābūt darbinieka parakstītam skenējuma formātā. Darbinieku sarakstam ir jāatrodas galvenajā medija interneta mājaslapā redzamā, viegli pieejamā vietā. Apņemšanās teksts nedrīkst tapt patvaļīgi mainīts bez visa medija apņemšanās teksta maiņas.

5. Medija apņemšanās un apliecinājuma versija

Mēs, ziņu aģentūras XXX īpašnieki, vadība un darbinieki visi kopā kā organizācija apņemamies un apliecinām, ka savā darbībā vadīsimies tikai no sabiedrības interesēm un cik iespējams centīsimies radīt tikai kvalitatīvas ziņas un informatīvi – analītiskos materiālus, kuri ir patiesi, objektīvi, vispusīgi, korekti, informatīvi, saprotami un izglītojoši un to vizuālajā noformējumā pieturēsimies pie estētikas principiem, cik iespējams izvairoties no netikumisku un neestētisku tēlu izmantošanas. Mēs atklāti atzīsim savas kļūdas un nemēģināsim tās slēpt vai noklusēt. Mēs apņemamies un apliecinām, ka pārbaudīsim faktus un lietotos terminus, nemaldināsim savus lasītājus, neizmantosim manipulatīvas metodes, korekti atspoguļosim visu materiālā minēto pušu nostāju, neizplatīsim nepatiesu informāciju un nemelosim. Mēs, radot ziņas un informatīvi – analītiskos materiālus, būsim politiski un ideoloģiski neitrāli, neradīsim un neizplatīsim slēptus (nemarķētus) pasūtījuma materiālus, nepildīsim politiskus pasūtījumus un nepildīsim slēptus sabiedrisko attiecību uzņēmumu un speciālistu pasūtījumus, kuru galaproduktos nav norādes par materiālu pasūtījuma dabu. Mēs apņemamies un apliecinām, ka sekosim līdzi un kontrolēsim, lai šo apņemšanos pildītu katrs mūsu darbinieks.

6. Žurnālista zvēresta versija

Es, Vārds Uzvārds, apņemos un apliecinu, ka savā darbībā vadīšos tikai no sabiedrības interesēm un cik iespējams centīšos radīt tikai kvalitatīvas ziņas un informatīvi – analītiskos materiālus, kuri ir patiesi, objektīvi, vispusīgi, korekti, informatīvi, saprotami un izglītojoši un to vizuālajā noformējumā pieturēšos pie estētikas principiem, cik iespējams izvairoties no netikumisku un neestētisku tēlu izmantošanas. Es atklāti atzīšu savas kļūdas, darīšu visu iespējamo, lai tās labotu un turpmāk nepieļautu un nemēģināšu savas kļūdas slēpt vai noklusēt. Es apņemos un apliecinu, ka pārbaudīšu faktus un lietotos terminus, nemaldināšu lasītājus, neizmantošu manipulatīvas metodes, korekti atspoguļošu visu materiālā minēto pušu nostāju, neizplatīšu nepatiesu informāciju un nemelošu. Es neizmantošu profesionālās iespējas savu personisko uzskatu popularizēšanai, nodalīšu savu profesionālo darbību no personiskā viedokļa un neļaušu personiskajiem uzskatiem ietekmēt savas profesionālās darbības produktus. Es nepiesavināšos citu autordarbus un nerakstīšu citu autoru vārdā. Es apņemos un apliecinu, ka, radot ziņas un informatīvi – analītiskos materiālus, būšu politiski un ideoloģiski neitrāls, neradīšu un neizplatīšu slēptus (nemarķētus) pasūtījuma materiālus, nepildīšu politiskus pasūtījumus un nepildīšu slēptus sabiedrisko attiecību uzņēmumu un speciālistu pasūtījumus, kuru gala produktos nav norāde par materiāla pasūtījuma dabu. Es nekad un ne pie kādiem apstākļiem neņemšu kukuļus un, kamēr strādāju medijā, nesastāvēšu nevienā politiskā organizācijā, paralēli nestrādāšu ar sabiedriskām attiecībām saistītā jomā un neņemšu samaksu no trešajām personām par darbībām, kuras saistītas ar manu darbu medijā. Es apņemos un kategoriski apliecinu apņēmību pildīt šo apņemšanos par katru cenu, lai ko man personiski tas arī nemaksātu, un ziņot, tai skaitā publiski, par jebkuriem mēģinājumiem iespaidot manu profesionālo darbību šīs apņemšanās pārkāpšanas virzienā no likumpārkāpēju, vadības, kolēģu, medija konkurentu, uzņēmēju, politiķu, valsts pārvaldes darbinieku vai citu personu puses.

7. Jāpublisko pilns redakcijas sastāvs un kontaktinformācija

Jābūt publiskotam visam redakcijas sastāvam ar fotogrāfijām, amata nosaukumiem, lomām un e-pasta adresēm. Katram interesentam ir jābūt iespējai uzzināt pilnu redakcijas sastāvu un vismaz rakstiski e-pastā sazināties ar jebkuru medija darbinieku. Darbiniekiem un redakcijai šāda iespēja var būt apgrūtinoša, jo var radīt papildus darba apjomu, tai pat laikā šis ir obligāts kvalitatīva medija satura priekšnosacījums, jo par sava darba rezultātu ir jāatbild – šai gadījumā ar reputāciju un personiski adresētas kritikas saņemšanas iespējamību.

Darbinieku identitātes neizpaušana un pseidonīmu izmantošana žurnālistikā ir pieļaujama un reizēm pat nepieciešama, bet tas ir specifisks žurnālistikas novirziens, kura būtība ir ziņot par to, par ko atklāti ziņot ir nosacīti bīstami un “nepiedienīgi” (pretēji aktuālajai politekonomiskajai konjunktūrai). Tomēr ar klasiskajiem ziņu aģentūras un arī žurnālistikas darbības principiem šāda pieeja nav savienojama, tādēļ šim novirzienam ieteicams veidot īpašu, nodalītu organizatorisko un komunikācijas sistēmu, lai anonimitātes vieglums un mazākās atbildības slogs negatīvi neietekmētu pamatsfēru (ziņu un informatīvi – analītisko materiālu radīšanu).

Klasiskai žurnālistikai ir jābūt pilnībā atklātai un caurspīdīgai un, ja tā kādā medijā nav, tad visticamāk tādēļ, ka tur žurnālistikas principi netiek cienīti un ievēroti un faktiski žurnālistikas aizsegā tiek izplatīta dažādu veidu propaganda vai pat dezinformācija.

Standarta 3. prasība. Lai nodrošinātu pilnīgāku medija un tā darbinieku sabiedrisko atbildību par medija satura kvalitāti, medijam ir jāpublisko viss medija satura noteicēju personālsastāvs (īpašnieki un to pārstāvji, vadība, redakcijas darbinieki, saturu radoši vai ietekmējoši ārpakalpojumu sniedzēji), par katru publicējot tā vārdu, uzvārdu, fotogrāfiju, amata nosaukumu, lomas organizācijā, e-pasta adresi un īsu biogrāfiju. Pie medija īpašniekiem papildus ir jānorāda tā īpašuma daļu un to kvalitātes apjoms. Medija satura noteicēju sarakstam ir jāatrodas medija galvenajā interneta mājaslapā redzamā, viegli pieejamā vietā.

8. Ziņu saturs un valoda

Kā jau tika minēts, ziņai ir jābūt patiesai, objektīvai, vispusīgai, korektai, informatīvai, saprotamai un izglītojošai, attiecīgi tā ir jāizsaka analītiskai valodai tuvā formā, sausi izklāstot faktus, koncentrēti un bez liekvārdības koncentrējoties uz galveno, atmetot vai novirzot ziņojuma perifērijā otršķirīgo, ievērojot ziņojuma strukturētības principus, ievērojot terminoloģisko precizitāti un nepieļaujot emocionalitātes elementus. Šāda tipa valodas paraugus var apskatīt aģentūras LETA un Valsts Policijas radītajās ziņās, kā arī vairākos reģionālās preses izdevumos.

Tai pat laikā ziņai ir jābūt arī saprotamai un pēc iespējas izglītojošai, kas brīžiem ir grūti savienojams ar klasisko analītisko valodu, tāpēc šī mērķa sasniegšanai ir pieļaujamas atkāpes no analītiskās valodas principiem. Ziņas ir domātas cilvēkiem, lai tie tās spētu saprast. Tāpēc tekstā var tikt izmantoti arī ikdienišķi termini (saprotamībai) un to var būt nepieciešams papildināt ar dažādiem skaidrojumiem (terminu, ziņojuma objektu, notikumu), kas klasiskās analītiskās valodas gadījumā var būt nepieļaujami.

Pie tam izglītošanas princips (redzesloka paplašināšanas princips) var prasīt pat ievērojami palielināt ziņas apjomu, kas tikai analītisku prasību gadījumā nav nepieciešams. Protams, šāds palielinājums var notikt tikai uz būtiskas informācijas rēķina (piemēram, ziņā par kādu apjomīgu pētījumu), kurai tāpat ir jābūt izklāstītai koncentrētā veidā.

Ziņā nekādā formā nedrīkst tapt pausts atbalsts vai nosodījums nevienai politiskai organizācijai un organizācijai vispār, nevienai ideoloģijai un to idejām, nevienai personai, nevienai no konfliktā iesaistītajām pusēm. Kā jau tika minēts, ziņojot par konfliktsituācijām un pretrunīgi vērtētiem notikumiem, ir korekti jāattēlo visu pušu nostāja līdzvērtīgā apjomā. Kategoriski nav pieļaujams no ziņas veidotāja vārda izmantot vienas puses terminoloģiju, kura ir vērsta pret citu pusi (šādi nopietni grēko vairums Latvijas mediju, tai skaitā LETA). Ir jāizmanto vai nu neitrāls termins, kurš ir saskanīgs abu pušu nostājai, un/vai katras puses termini ir jāizmanto tikai aprakstot katras puses nostāju, liekot attiecīgos pušu terminus pēdiņās (kā citējumus).

Piemēram, Krima ir “okupēta”, “anektēta”, “pievienojusies” (faktiski ir teritoriāls strīds un tā ir strīdīga teritorija), Donbasā notiek “pilsoņu karš”, “iebrukums”, “karš”, “antiteroristiskā operācija” (faktiski ir valsts varas maiņas rezultātā radies bruņots konflikts), Donbasā karo “teroristi”, “separātisti”, “brīvības cīnītāji”, “algotņi” (faktiski no abām pusēm karo militāru veidojumu karavīri un brīvprātīgie). Utt. Šāda pieeja ir grūta, darbietilpīga, prasa padziļinātu notiekošā izpratni un var būt pretrunā ar valdošo politekonomisko un ideoloģisko konjunktūru, tāpēc tādiem “sīkumiem” pašreiz neviens nepievērš uzmanību un labākajā gadījumā ziņo kā pagadās, bet sliktākajā gadījumā primitīvi retranslē ziņas saturā vienas puses kara propagandu. No Latvijas sabiedrības interešu skatu punkta tas ir kategoriski nepieņemami, jo nedod patiesu priekšstatu par ziņā aprakstīto notikumu un pat maldina par to.

Nav pieļaujami arī tādi tendenciozitātes izlēcieni kā “smagos noziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs”, “par … dēvētais …”, “totalitārais …”, “noziedzīgais …” utt., ja vien šāda tipa emocijas raisošus epitetus nelieto kāds no ziņu objektiem un tie tiek citēti (bet šai gadījumā līdzvērtīgi ir jāatspoguļo arī otras puses nostāja). Arī šo objektivitātes nosacījumu mediji masveidā apzināti nepilda, kas liecina par profesionalitātes un/vai godaprāta trūkumu.

Vēl ziņas veidotājam ir jāspēj pamatot jebkuram uzraugam (pirmkārt, sadaļas redaktoram un šī standarta ietvaros arī jebkuram interesentam) katrs fakts un katrs termins ar linku uz avotu, ar atsauci uz drukātu materiālu, ar atsauci uz zināšanu bāzi (speciālā literatūra, enciklopēdija, grāmata), ar paša personīgi pieredzēto, ar paša personīgi pazīstamu avotu mutiski sniegtu informāciju. Tāpēc ziņas veidotājam ir rūpīgi jāpārbauda visi fakti un termini, lai kaut vai tikai kļūdas pēc sabiedrība netiktu maldināta.

Tātad ziņas sastādītājam ir padziļināti jāpārvalda tēma, par kuru tiek ziņots, un rūpīgi jāpārbauda viss ziņas saturs. Ja tēma pietiekamā apjomā nav zināma, tad ziņas sastādīšanas laikā ar to ir jāiepazīstas. Tāpēc var sanākt tā, ka vienas atsevišķas it kā nelielas ziņas sastādīšana var prasīt pat veselu dienu vai vairāk (cilvēks nezin tematu un ar to iepazīstas, lai varētu izveidot precīzu un korektu ziņu). Mūsdienu aktuālajā mediju paradigmā šī ir neefektīva pieeja, tāpēc labāk uzražot nekvalitatīvu, sagrābstītu, bet ārišķīgi šķietami pieņemamu ziņu, nekā lieki tērēt laiku mistiskai un nevienam it kā nevajadzīgai kvalitātei, vēl jo vairāk tāpēc, ka pretenziju izteikšanas iespējas par mazkvalitatīvām ziņām ir ierobežotas. Tāda mediju filozofija, protams, ir kategoriski nepieņemama.

Vēl jānorāda, ka temata pārvaldīšanas problēmu pēc būtības palīdz atrisināt mediju darbinieku specializācija pa globālajiem reģioniem un nozarēm, kā arī prakse pieņemt darbā attiecīgajās sadaļās augstas kvalifikācijas darbiniekus, kuri padziļināti pārvalda noteikto nozari un/vai reģionu (tai skaitā arī valodas).

Lai nodrošinātu ziņas kvalitāti, to obligāti pirms publicēšanas ir jāpārbauda attiecīgās nodaļas redaktoram un papildus jācaurskata arī korektoram. Korektoram ziņu vēlams caurskatīt pirms publicēšanas. Ir mediji, kuriem arī ar to ir problēmas, jo redaktoram ir vieglāk neko padziļināti nepārbaudīt un veikt tikai virspusēju caurskati (un pat to var nedarīt, jo neviens pārbaudes faktu tāpat nekontrolē), bet korektūra ir pavisam lieks, papildus izmaksas ģenerējošs un visus procesus sarežģošs elements, bez kura var iztikt. Ja arī ir gramatikas kļūdas, tas nekas! Lai! Tāpat pretenziju izteikšanas iespējas ir ierobežotas, bet nelielo neapmierināto skaitu var neņemt vērā. Galvenais – efektivitāte.

Nobeigumā ir jākonstatē, ka ziņas saturam ir iespējams definēt prasības (attiecīgi tas arī ir jādara), tomēr to izpildi nav iespējams mehāniski (tātad pilnīgi droši un precīzi) pārbaudīt. Ziņas satura novērtēšana līdzinās radošu produktu un procesu novērtēšanai, kurš nevar iztikt bez noteiktas subjektīvisma komponentes. Šī standarta ietvaros par ziņas satura kvalitāti atbild tās izveidotājs, attiecīgās sadaļas redaktors, galvenais redaktors un viss medijs un, kvalitātes prasību (standarta) esamības gadījumā, to var novērtēt arī katrs interesents. Savukārt, ja medijs neizmanto un nepublicē šāda veida kvalitātes prasības, tad pietiekami droši var pieņemt, ka tas negrib, lai lietotājiem rastos kontroles iespējas par medija darbu un saturu, no kā var izdarīt noteiktus secinājumus.

Standarta 4. prasība. Ziņa ir koncentrēta informācija par jaunākajiem politekonomiskajiem un citiem notikumiem savā valstī vai ārvalstīs. Katrai medijā publicētai ziņai ir jābūt patiesai, objektīvai, vispusīgai, korektai, kā arī cik iespējams informatīvai, saprotamai un izglītojošai, tāpēc tā ir jāizsaka analītiskai valodai tuvā formā, sausi izklāstot faktus, koncentrēti un bez liekvārdības koncentrējoties uz galveno, atmetot vai novirzot ziņojuma perifērijā otršķirīgo, ievērojot ziņojuma strukturētības principus, ievērojot terminoloģisko precizitāti un nepieļaujot emocionalitātes elementus. Tikai šai prasībai atbilstošas ziņas var tikt uzskatītas par kvalitatīvām.

Standarta 5. prasība. Medija darbiniekam, kurš veido ziņu, ir patiesi un koncentrēti jāizskaidro ziņā minēti, bet sabiedrībā nepietiekami zināmi termini, objekti un notikumi, organiski iekļaujot šos skaidrojumus ziņas saturā.

Standarta 6. prasība. Nav pieļaujams, ka medija ziņa pēc satura vai formas izsaka atbalstu vai nosodījumu kādai politiskai organizācijai vai organizācijai vispār, kādai ideoloģijai vai reliģijai, kādai personai un/vai kādai no konfliktsituācijā iesaistītajām pusēm, par ko tiek ziņots, izņemot gadījumus, ja šāds atbalsts vai nosodījums kā sabiedriski nozīmīgs viedoklis tiek atstāstīts vai citēts. Nav pieļaujama nevajadzīgu, liekvārdīgu, daudznozīmīgu, lieki emocionāli pozitīvu vai lieki emocionāli negatīvu epitetu izmantošana, raksturojot kādu no ziņā minētajiem objektiem, procesiem vai parādībām. Ziņas, kuras atbilst šīm pazīmēm, ir uzskatāmas par nekvalitatīvām, tendenciozām, propagandiskām un/vai negodprātīgām.

Standarta 7. prasība. Veidojot ziņu par konfliktsituācijām vai pretrunīgi vērtētiem notikumiem, medija darbiniekam ir jānoskaidro visu pušu redzējums, jāizmanto visu pušu avoti un korekti jāatspoguļo visu pušu nostāja līdzvērtīgā kvalitātē un apjomā. Šādos gadījumos nav pieļaujama vienas puses terminoloģijas izmantošana, ko tā izmanto, vēršoties pret citām pusēm. Šādos gadījumos ir jāizmanto neitrāli termini, kuri faktiskās situācijas raksturošanas ziņā saskan ar visu pušu nostāju, ko var papildināt ar katras puses nostājas korektu, koncentrētu un līdzvērtīga apjoma un kvalitātes aprakstu, izmantojot attiecīgās puses terminus, liekot tos kā citātus pēdiņās.

Standarta 8. prasība. Medija darbiniekam, kurš veido ziņu, ir jāpārzina tēma, par kuru tiek veidota ziņa. Ja ziņas veidotājs kaut ko nezin vai nesaprot no notikušā un ziņojamā, viņam vispirms pašam viss ir jānoskaidro, lai par notikušo pašam būtu pilnīga un vispusīga skaidrība, un tikai pēc tam var veidot ziņu. Nav pieļaujama situācija, kad ziņas veidotājs savas nezināšanas dēļ izveido nekorektu, maldinošu, kļūdainu vai patiesībai neatbilstošu ziņu, vai arī, kad viņa nezināšanas dēļ ziņas saturā tiek ignorēti vai neatbilstoši pielietoti būtiski notikumi, personas un/vai termini.

Standarta 9. prasība. Medija darbiniekam, kurš veido ziņu, ir jāspēj pēc nepieciešamības ar norādēm pamatot katru ziņā minēto faktu un terminu, kas visi ir rūpīgi jāpārbauda un, ja nepieciešams, jāpārbauda vēlreiz. Kā iespējamās norādes var minēt interneta linkus uz publiskiem vai ierobežotas piekļuves materiāliem, atsauces uz drukātiem materiāliem, atsauces uz zināšanu bāzēm (specializēto literatūru; grāmatām; drukātām, elektroniskām, internetā publiski pieejamām vai internetā ierobežotas piekļuves režīmā pieejamām enciklopēdijām), paša personīgi pieredzēto, paša personīgi pazīstamu avotu mutiski sniegtu informāciju, atsauces uz publiskiem vai medija redakcijai pieejamiem dokumentāliem avotiem vai operatīva tipa informāciju.

Standarta 10. prasība. Pirms ziņas publicēšanas medija saturā tā ir jāpārbauda un nepieciešamības gadījumā jāizlabo attiecīgās sadaļas redaktoram, kurš ir līdzatbildīgs par katru savā sadaļā publicēto ziņu tik lielā mērā, it kā to būtu radījis viņš pats. Ļoti vēlams, lai ziņu pirms publicēšanas caurskatītu un nepieciešamības gadījumā arī labotu korektors.

Standarta 11. prasība. Medijam kopumā un katram medija darbiniekam, noformējot ziņas, ir jāievēro estētikas principi. Nav pieļaujams, ka ziņu noformējumā bez galējas nepieciešamības tiek izmantoti neestētiski un netikumiski audiovizuālie tēli. Un nav pieļaujams, ka viss medija saturs kopumā atstāj neestētisku un netikumisku ietekmi uz medija satura patērētājiem. Ziņas, kuras nepamatoti satur neestētiskus un/vai netikumiskus audiovizuālos tēlus, ir uzskatāmas par nekvalitatīvām un/vai negodprātīgām.

9. Virsrakstam jābūt korektam un jāizsaka ziņas būtība viskoncentrētākā veidā

Ziņas virsrakstam ir jābūt maksimāli īsam, koncentrētam, korektam un tam ir jāizsaka ziņas galvenā būtība. Ziņas virsraksts nedrīkst būt pārspīlēts, manipulatīvs, maldinošs, “kliedzošs”, patiesībai neatbilstošs, ziņas saturam neatbilstošs, liekvārdīgs, zemāka līmeņa satura domu izceļošs.

Mūsdienu informācijas pārbagātības laikmetā daudzi cilvēki ziņu saturu nelasa, bet lasa tikai to virsrakstus, tādēļ tikai ar neatbilstošu virsrakstu ir iespējams maldināt publiku. Vēl virsraksts pievērš uzmanību un publika pēc noklusējuma pieņem, ka virsraksts izsaka satura būtību, tāpēc dzenoties pēc nepelnītas popularitātes un apjomu pieauguma (tirāžu, klikšķu), mediji mēdz saviem izstrādājumiem likt “skaļus” virsrakstus, bieži vien pārspīlētus un mazatbilstošus saturam. Tas ir nepieļaujami, jo maldina lasītājus.

Standarta 12. prasība. Ziņas virsrakstam ir jābūt maksimāli īsam, koncentrētam, korektam. Ziņas virsrakstam ir jāizsaka ziņas galvenā būtība vai korekti koncentrētā formā jāapraksta viss ziņas saturs. Ziņas virsraksts nedrīkst būt pārspīlēts, manipulatīvs, maldinošs, “kliedzošs”, patiesībai neatbilstošs, ziņas saturam neatbilstošs, liekvārdīgs, ziņas satura zemāka līmeņa domu izceļošs.

10. Katras ziņas saturā ir jāiekļauj atsauces uz avotiem un visi internetlinki

Kā jau tika minēts, ziņas veidotājam ir jāspēj pamatot katrs ziņā pieminētais fakts un izmantotais termins ar internetlinkiem uz publiskiem vai ierobežotas piekļuves materiāliem vai arī ar atsaucēm uz caur internetu nepieejamiem informācijas avotiem. Visi šie avoti ir jānorāda ziņas saturā, lai būtu iespējams salīdzinoši viegli pārbaudīt ziņas kvalitāti. Jebkurā gadījumā tas ir nepieciešams redaktoram un/vai galvenajam redaktoram, bet šī standarta ietvaros visu avotu norādīšana ziņas saturā ir obligāta prasība, lai katram ziņas patērētājam būtu iespēja pašam personiski viegli pārbaudīt ziņas kvalitāti un iegūt ar ziņu saistītu papildinformāciju.

Ideālā gadījumā avotu norādēm varētu izmantot zinātnisko darbu metodoloģiju, bet šāda prakse ievērojami palielinātu ziņas sastādīšanas laiku un padarītu to patērētāju vairumam grūti uztveramu, tādēļ optimāls risinājums ir norādīt visus avotus ziņas beigās. Tas ziņas sastādītājam neprasa pārāk daudz laika (jāveic tikai avotu uzskaite), bet ļauj salīdzinoši vienkārši pārbaudīt ziņas kvalitāti. Savukārt lasītājiem, kuri grib tikai iepazīties ar ziņas saturu un negrib to pārbaudīt, šāds formāts nav traucējošs, jo norādes nepadara tekstu grūtāk uztveramu un atrodas ziņas beigās, – kurš grib, tas tās izmanto, bet, kurš negrib, neizmanto.

Šī standarta ietvaros ir būtiski, lai ziņas saturā tiktu norādīti cik iespējams visi avotu internetlinki, to skaitā arī ierobežotas piekļuves internetlinki (kuri ir pieejami īpašu nosacījumu izpildes gadījumā, parasti pēc abonentpiekļuves iegādes), jo arī tos var izmantot sabiedriskajā pārbaudē (kādam no lasītājiem var būt attiecīga piekļuve vai arī tas to var speciāli iegūt).

Ziņas saturā jānorāda arī pārējie avoti, lai tiktu noklāts viss ziņas pamatojuma lauks, bez kā nevar veikt pilnvērtīgu ziņas kvalitātes analīzi.

Visbeidzot, jāņem vērā, ka internetlinki ir nedrošs informācijas avots. Tie ar laiku var pārstāt funkcionēt un to saturu ir iespējams ļoti ātri un vienkārši mainīt. Tāpēc medijam un ziņas veidotājam, lai izvairītos no liekām problēmām, ir ļoti ieteicams paralēli izveidot arī katra internetlinka satura saglabājumu (jāsaglabā attiecīgā internetlapa) un jāizveido un jāsaglabā arī linka satura ekrānbilde (t.s.”ekrānšāviņš” jeb “skrīnšots”). Un, ja tas tiek darīts iekšējos nolūkos (jo šie faili tāpat kaut kur ir jāglabā), tos var piedāvāt arī publiski (vismaz linkus uz ekrānbildēm), kas ziņai piedos papildus drošumu, neatkarīgu no ziņas pirmavotiem. Īstermiņā šādai funkcionalitātei var nebūt būtiskas nozīmes, bet ilgtermiņā tā var radīt pat ievērojamas priekšrocības, ja mediji, kuri tiek plaši izmantoti kā ziņu pirmavots, sāk dzēst vecās ziņas vai patvaļīgi sāk mainīt to saturu.

Visu avotu norādīšana ir salīdzinoši vienkārši realizējama prasība, bet nekvalitatīvu ziņu radītāji to labprātīgi var negribēt pildīt, jo tas tiem var radīt daudz nevajadzīgu problēmu. Pirmkārt, katrs tagad varēs pats viegli iegūt papildus informāciju par sev interesējošo notikumu un novērtēt medija ziņas kvalitāti. Ja šī kvalitāte ir zema, tad tie ir lieki pārmetumi un klientu zudums. Otrkārt, šādi tiek netieši reklamēti citi mediji, no kuriem patērētājs pa tiešo var iegūt informāciju. Tiek apdraudēts medija “monopols” uz informācijas sniegšanu (kādēļ lietot starpniekmediju, ja var lietot pamatinformāciju radošo mediju) un medija patērētāju uzmanība tiek novirzīta uz citiem resursiem. Tā vietā, lai patērētājs izmantotu tikai ziņu radījušo mediju, radot tam vajadzīgo klikšķu un lasījuma laika apjomu, lasītājam tiek dota iespēja viegli pāriet uz citu mediju resursiem. No lasītāja skatupunkta tas ir labi, bet no medija biznesa interešu skatu punkta tas kā minimums ir nevēlami. Treškārt, šāda pieeja padara atklātāku ziņu veidošanas metodoloģiju, tai skaitā arī potenciālajiem konkurentiem. Kādēļ rādīt ziņu radīšanas “virtuvi”, lai to katrs var iemācīties, ja tā var nedarīt?! Tādēļ vairums mediju šo prasību labprātīgi, bez noteikta veida piespiešanas nepildīs.

Protams, arī šī iespēja, kā jebkurš vairāk vai mazāks tehnisks palīglīdzeklis, ir dažādos veidos apejama un izmantojama ne pēc sākotnējā nolūka. Vajag norādīt linkus? Labi, nav problēmu. Bet ne visus un ne vienmēr. Un tikai propagandiski pieņemamos un ērtos. Visus neērtos avotus no avotu saraksta var izmest un dzīvot propagandiski pareizajā Greizspogulijā. Ir vietas, kur tā notiek. Tāpēc atsevišķiem propagandiskiem medijiem var rasties kārdinājums šādi “ievilkt” formālu “ķeksīti”, lai pēc tam sevi skaļi pozicionētu par “objektīviem” un “demokrātiskiem”. Tomēr ar to propagandiski manipulatīvo būtību ne mainīt, ne noslēpt nevar.

Standarta 13. prasība. Katras ziņas satura beigās ir jānorāda visi avoti un internetlinki, pamatojoties uz kuriem tika izveidota ziņa. Pirmajiem jābūt norādītiem publiskas vai ierobežotas piekļuves internetlinkiem. Tā kā internetlinki laika gaitā var pazust vai arī viegli var tikt mainīts internetlinka saturs, tad ļoti vēlams izveidot, saglabāt un arī publicēt internetlinka un tā satura ekrānbildes (t.s.”ekrānšāviņus”).

11. Jānorāda visi ziņas sastādītāji, atbildīgie un labotāji

Kā jau tika minēts, ziņu veidotājiem ir jāatbild par sava darba rezultātiem un anonimitāte ziņu veidošanā nav pieļaujama. Tāpēc katras ziņas saturā obligāti ir jābūt norādītam tās veidotāja vārdam un uzvārdam (vai veidotājiem, ja ziņa ir vairāku cilvēku kopdarbs). Tāpat katras ziņas saturā jābūt norādītam atbildīgā redaktora vārdam un uzvārdam, kuram ziņa ir jāpārbauda un kurš ir atbildīgs par tās kvalitāti tik lielā mērā, kā to pilnībā būtu izveidojis viņš pats. Ja medijs izmanto korektoru, tad pie ziņas ir jābūt norādītam atbildīgajam korektoram. Visbeidzot atsevišķi ir jābūt norādītām visām tām personām, kuras ir labojušas autora sākotnēji iesniegto ziņas versiju. Visa šī papildinformācija var būt norādīta maziem neuzkrītošiem burtiem ziņas sākumā vai beigās.

Ziņas patērētājam ir tiesības zināt, konkrēti kuras personas ir atbildīgas par viņa patērēto produktu, lai būtu iespēja sazināties ar šīm personām un izteikt viedokli vai pretenzijas par to darbu. Par katras ziņas satura kvalitāti ir atbildīgs tās autors (vai autori), attiecīgās sadaļas redaktors, korektors (tikai par gramatiku) un visi ziņas faktiskie labotāji. Virsatbildīgais par visu medija ziņu kvalitāti ir medija galvenais redaktors ar saviem vietniekiem. Tāpēc ar visām šīm personām ziņas patērētājiem un medija klientiem ir jābūt iespējai sazināties vismaz e-pastā un tāpēc jābūt norādītai vai viegli atrodamai šo personu kontaktinformācijai. Tāpat tas dod papildus formālas garantijas, ka ziņu ir izveidojis pats medijs un medija darbinieki, nevis kāda trešā puse neskaidros nolūkos.

Mediju darbiniekiem katras ziņas atbildīgo norādīšana var būt neērta un nepatīkama, jo īpaši, ja regulāri tiek radītas nekvalitatīvas ziņas. Tomēr citas iespējas droši izpildīt vismaz kvalitātes minimumu nav, jo, ja medijs un tā darbinieki slēpj faktiskos atbildīgos par saviem izstrādājumiem, tad, pirmkārt, tas ir neētiski un medija necienīgi un, otrkārt, tas liecina, ka ir ko slēpt un ka medijs baidās no kvalitātes kontroles, kas visticamāk liecina par medija negodprātīgumu. Šī iemesla dēļ mediji, kuri rada nekvalitatīvas ziņas, nenorādīs savu ziņu radītājus un neizpaudīs to kontaktinformāciju, lai pasargātu gan sevi, gan arī pašu nodarbinātos haltūristus.

Standarta 14. prasība. Katras ziņas saturā ir jābūt norādītam ziņas autora (vai autoru) vārdam, uzvārdam un e-pastam, atbildīgā redaktora vārdam, uzvārdam un e-pastam, kā arī visām tām personām, kuras ir veikušas faktisku ziņas labošanu pēc tās sākotnējās iesniegšanas (ja labotājs ir kāds no autoriem, atbildīgais redaktors vai korektors, tie tāpat ir atsevišķi jānorāda pie labotājiem). Ja medijā ir korektors, tad pie ziņas ir jānorāda arī atbildīgā korektora vārds, uzvārds un e-pasts.

12. Jānorāda linki uz pilnas informācijas avotu

Ziņās, kuras satur publiska izteikuma, intervijas, runas, paziņojuma, dokumenta citātu (fragmentu) un/vai aprakstu, kā arī gadījumā, ja šāds objekts ir tikai pieminēts, obligāti ir jānorāda links uz to, lai katrs interesents var iepazīties ar pilnu objekta saturu. Tas nepieciešams, pirmkārt, lasītāju pilnīgākai informēšanai un redzesloka paplašināšanas veicināšanai (dod iespēju iegūt papildus informāciju un izveidot pilnīgāku priekšstatu par ziņoto un tā kontekstu). Otrkārt, tas nepieciešams ziņas kvalitātes kontrolei, lai katram lasītājam būtu iespējas novērtēt ziņas sastādītāja analītiskās un aprakstīšanas spējas un lai katrs lasītājs var pārliecināties, ka ziņa nav nepilnīga, tendencioza, maldinoša, nepietiekami informatīva un ka objekta citāti nav manipulatīvos nolūkos izrauti no konteksta ar mērķi muļķot tos lasītājus, kuri neiepazīstas ar vis=objekta saturu.

Ja eksistē vairāki viena objekta formāti (piemēram, runas teksts drukātā formā, runas videoieraksts un runas audioieraksts), tad jānorāda ir linki uz katru no tiem.

Standarta 15. prasība. Ziņās, kuras satur publiska izteikuma, intervijas, runas, paziņojuma, dokumenta citātu (fragmentu) un/vai aprakstu, kā arī gadījumā, ja šāds objekts ir tikai pieminēts, ir jānorāda internetlinks uz pilnu vai pēc iespējas pilnīgāku (ja viss objekts publiski nav pieejams) attiecīgā objekta saturu, lai katrs interesents var ar to iepazīties. Ja eksistē vairāki viena šāda objekta formāti, tad jānorāda internetlinki uz katru no tiem.

13. Līdz galam jāziņo par notikumu sēriju (NS) tālāko attīstības gaitu un jāveido informatīvi – analītiski materiāli par notikumu sērijām

Ir tādi notikumi, kuri vēlāk kļūst par pamatu daudziem citiem notikumiem, kas plaši tiek iztiražēti (visi ziņo) un ko visi apspriež. Piemēram, Skripaļu indēšana, dopinga skandāls Krievijas izlasē, Vanšteina seksuālo uzmākšanos skandāls utt. Tos var nosaukt par uzpūstiem notikumiem, jo to rezonanse ir saistīta ne tikai ar paša notikuma būtību, bet arī ar kāda atslēgmedija pastiprinātu uzmanības pievēršanu attiecīgam notikumam.

Ir notikumi, kuri tieši rada citus notikumus vai uz kuriem vēlāk atsaucas citos notikumos vai kuru saistība ar citiem notikumiem ir viegli analītiski konstatējama. Piemēram, notika kāds nelaimes gadījums un pēc tam no amata tika atbrīvotas kādas amatpersonas, ieceltas jaunas, mainīti likumi, veiktas papildus pārbaudes vai arī ir nodarīts kāds nodarījums, veikta izmeklēšana, notikusi tiesa, kuras lēmums ir ticis pārsūdzēts, un tad atkal tiesa utt. Kā šāda notikuma piemēru var minēt traģēdiju Kemerovas tirdzniecības centrā Krievijā, kas izraisīja virkni vērā ņemamu Krievijas iekšpolitisku notikumu. Par šādu piemēru var kalpot arī jebkurš “skaļš” notikums, kurš ir saistīts ar uzsāktu tiesvedības procesu. Tos var nosaukt par cēloņnotikumiem.

Ir notikumi, kuri paši satur informāciju par nākotnē gaidāmu notikumu. Piemēram, paziņojums par tad un tad gaidāmu pasākumu, paziņojums par tad un tad gaidāmu atskaites publiskošanu, ziņa par vienalga ko, kas satur norādi uz konkrētā laikā paredzētu notikumu. Tos var nosaukt par priekšnotikumiem.

Visus šāda tipa notikumus var nosaukt par notikumu sērijām (NS).

Notikumu sēriju gadījumā, pirmkārt, nepieciešams ziņot par tālākajiem notikumiem. Nedrīkst būt tāda situācija, kad ziņošana par notikumu ir apstājusies un beigusies ne ar ko. Nedrīkstētu būt tā, ka ziņas par notikumu sēriju tiek pārtrauktas un visu ziņojumu kopējais saturs paliek “pakārtā”, “iesaldētā”, nepabeigtā stāvoklī. Ziņojumu “stāsts” ir jānoved līdz loģiskam iznākumam, loģiskām beigām. Ja reiz medijs par ko ir sācis ziņot, tad ziņošana ir jānoved līdz galam.

Otrkārt, par notikumu sērijām ar paaugstinātu sabiedrisko nozīmīgumu, paaugstinātu mediju, politiķu vai sabiedrības uzmanību, ar lielu tālāknotikumu un tālāknovirzienu skaitu ir jāveido informatīvi – analītiskie materiāli (pirmkārt, analītiskie raksti). Ja notikumu sērija ieilgst, tad analītiskie raksti jāveido regulāri ik pēc noteikta laika posma un notikumu sērija ir jānoslēdz ar analītisku rakstu. Pirmo analītisko rakstu var izveidot divas nedēļas pēc intensīvas notikumu sērijas sākuma (raksturīgi uzpūstiem notikumiem), pēc tam tos var veidot reizi mēnesī vai reizi divos mēnešos, vēl pēc kāda laika reizi pusgadā, tad var reizi gadā un notikumu sērijas beigas ir jānoslēdz ar apjomīgu analītisku rakstu, kurā būtu attēlota arī hronoloģiska notikumu attīstības gaita.

Medijiem šādu NS atspoguļošanu ir problemātiski realizēt gan organizatoriski – tehnisku iemeslu dēļ (var būt noteiktas problēmas ar attiecīgu ziņu atsekošanu, atbildīgo norīkošanu un kontroli, NS notiekošā būtības saprašanu, iepriekš ziņotā ņemšanu vērā u.c.), gan politisku iemeslu dēļ (jo uzpūstiem notikumiem parasti ir kāds politekonomisks subjekts, kurš to ir pasūtījis un attiecīgi negrib korektu, vispusīgu un objektīvu NS atspoguļojumu), gan arī dēļ NS izstieptības laikā un resursu trūkuma (jo NS var vilkties gadiem ilgi un to korektai un vispusīgai atspoguļošanai var nepietikt darbinieku).

Tomēr, vadoties no mediju misijas, kas ir sabiedrības informēšana un izglītošana, notikumu sērijas ir vismaz cik iespējams jācenšas vispusīgi atspoguļot, jo cilvēku vairākumam, kuri tiek pārpludināti ar atsevišķām NS ziņām, var būt nopietnas problēmas saprast NS būtību un vispār saprast kas tur notiek un ar ko tas beidzās. Tāpēc cilvēki šādi var noteiktā mērā tikt dezorientēti, kas praktiski arī notiek un kas no sabiedrisko interešu skatu punkta ir nepieļaujami.

Ar notikumu sērijas “flūdu” (informatīvu pārpludināšanu) ir ērti un efektīvi maldināt, kā arī manipulēt ar sabiedrisko apziņu, bet tas nerada cilvēkos sapratni par faktisko situāciju un kaitē sabiedriskai apziņai, jo labākajā gadījumā cilvēkiem zūd interese par ziņām, no kurām tāpat neko nevar saprast, bet sliktākajā gadījumā atsevišķu cilvēku apziņa tiek kropļota. Tāpēc mediju uzdevums ir cik iespējams minimizēt NS “flūda” kaitīgo ietekmi, veidojot kvalitatīvas ziņas, sasaistot savā starpā radniecīgās ziņas, neļaujot noklusēt neērtos sērijas notikumus, novedot notikumu sēriju līdz loģiskam noslēgumam un veidojot analītiskus rakstus, kuros koncentrēti un vispusīgi tiek izklāstīti notikumu sērijas fakti un atklāta to būtība vai versijas par to būtību.

Lai to izdarītu, pirmkārt, medijam ir jāspēj identificēt uzpūsti notikumi, cēloņnotikumi un priekšnotikumi. Visvieglāk ir identificēt priekšnotikumus, jo to tekstā (vai avotu tekstā) jau ir minēts konkrēts laiks, kad sekos nākamais notikums (“sērija”). Tāpēc veidojot ziņu par šādu notikumu, uzreiz ir jābūt skaidrai personai, kura būs atbildīga par nākamās “sērijas” ziņas izveidošanu. Loģiski un optimāli būtu pieņemt, ka par nākamās “sērijas” ziņas tapšanu atbild tā persona, kura izveidoja pirmās “sērijas” ziņu. Šī standarta ietvaros priekšnotikumu ziņām virsraksta līmenī jābūt speciāli marķētām ar atzīmi “būs turpinājums dd.mm.gggg” un to tekstā (saturā) jābūt skaidrai norādei, kuram un kad ir paredzēts radīt nākamo ziņu.

Visu notikumu sēriju gadījumā ir jāizveido unikāls NS identifikators (atslēgvārds), izmantojot kuru vēlāk daudzās NS ziņas varēs viegli sasaistīt savā starpā un atrādīt. Priekšnotikuma gadījumā šo id var piešķirt uzreiz, veidojot pirmo ziņu. Atslēgvārdu ieteicams veidot kā notikumu sērijas būtību raksturojošu nosaukumu. Piemēram, “Dziesmusvētki 2018”, “Latvijas simtgades svinības”, “Aivara Lemberga kriminālprocess personas kods”, “Ilmāra Rimševica aizturēšana”, “ABLV bankas likvidēšana” utt.. Tā kā viena ziņa var būt daļa no dažādām notikumu sērijām, tai var tikt piešķirti vairāki atslēgvārdi. Atslēgvārdiem ir jābūt publicētiem ziņas tekstā.

Salīdzinoši viegli ir noteikt arī uzpūstos notikumus. Ja ar pirmo vai varbūt arī otro notikuma “sēriju” var nebūt skaidrs, ka ir sākusies kārtējā uzpūstā notikuma daudzsēriju epopeja, tad tas kļūst acīmredzams jau pēc trešās “sērijas” ziņas, kad kļūst skaidrs, ka nozīmīgākie pasaules mediji intensīvi atstrādā noteiktu tēmu (lokālu Latvijas uzpūsto notikumu gadījumā indikators ir nozīmīgākie Latvijas mediji). Tad arī ir jāizveido NS atslēgvārds un tas jāpiešķir arī iepriekšējām ziņām. Tālāk ieteicams norīkot vienu vai vairākus atbildīgos, kuriem ir jāseko līdzi NS notikumiem un regulāri par tiem jāziņo. Šī standarta ietvaros visi šie atbildīgie ir jānorāda NS ziņu saturā, lai lasītāji zin, kuri medija darbinieki nodarbosies ar šo tēmu. Ieteicams ir arī norādīt vismaz aptuvenu nākamās NS ziņas laiku, ko var iznest arī virsraksta līmenī (piemēram, “būs turpinājums X dienu laikā”).

Par uzpūstiem notikumiem medijam obligāti ir jāveido analītiskie raksti, jo tie ir ievērojami informējošāki un izglītojošāki par atsevišķām NS ziņām (vismaz tādiem analītiskajiem rakstiem vajadzētu būt). Uzpūstās NS gadījumā medija redakcijai uzreiz ir jānorīko atbildīgā persona par analītisko rakstu izveidošanu. Pirmajam analītiskajam rakstam, atkarībā no dažādiem apstākļiem (aktualitāte, intensitāte, apjomīgums, sazarotība, “dziļums” u.c.), ir jābūt izveidotam aptuveni 2 – 6 nedēļu laikā kopš NS sākuma. Nākamie analītiskie raksti var būt pēc divām nedēļām, mēneša, pusgada un/vai gada. Informatīvos nolūkos, analītisko rakstu plānoto datumu un atbildīgo vēlams norādīt attiecīgo NS ziņu saturā.

Dēļ analītisko rakstu informējošākās dabas, tos virsraksta līmenī izcelšanas nolūkos ir speciāli jāmarķē. Var marķēt tikai analītiskos rakstus (ar burtu “A” vai vārdu “Analītika”), bet var marķēt visus informatīvi – analītiskos materiālus (ar burtiem “I-A” vai “Informatīvi-analītisks”). Virsraksta līmenī ir jāmarķē arī notikumu sērijas noslēguma raksts, piemēram, “Notikumu sērijas noslēgums” vai “NS noslēgums” vai “NSN”. Tā kā nereti noslēguma raksts būs analītisks raksts, tad to var marķēt, piemēram, sekojoši: “A(NSN): Raksta virsraksts” vai “I-A(NSN): Raksta virsraksts”.

Atsevišķos gadījumos var būt grūtības identificēt cēloņnotikumus, jo to sērijveida raksturs var nebūt pilnībā skaidrs ne notikuma sākumā, ne turpmākās notikuma attīstības gaitā. To identificēšana var būt ziņas sastādītāja (nākamās “sērijas”) analītiskās novērtēšanas rezultāts. Arī cēloņnotikumiem ir jāpiešķir atslēgvārds un nozīmīgu cēloņnotikumu gadījumā var būt nepieciešamība izveidot vienu vai vairākus analītiskos rakstus. Un arī cēloņnotikumiem nepieciešams nobeiguma raksts, kuram visbiežāk ir jābūt analītiskam rakstam.

Viss augstākminētais ir nekas cits kā ziņu klasifikācija ar mērķi saglabāt skaidrību par notiekošo pašiem mediju darbiniekiem un ar mērķi dot cik iespējams lielāku skaidrību par notiekošo medija lasītājiem un klientiem. Ja šāda vai tamlīdzīga klasifikācija nenotiek, tad milzīgajā mediju informācijas plūsmā veidojas nekārtība (“bardaks”), kurā pirmie “noslīkst” mediju darbinieki, aiz sevis paraujot savu produktu lietotājus (lasītājus). Tāpēc šāda veida sistēma ir obligāta katram medijam. Kvalitatīvas klasifikācijas problēma ir viens no mediju kvalitātes krituma objektīvajiem iemesliem.

Standarta 16. prasība. Medijam, radot ziņas, ir jācenšas identificēt t.s.”notikumu sērijas”(NS), kas ir notikumi, kuri vēlāk kļūst par pamatu daudziem citiem notikumiem vai tieši tos rada, kas ir notikumi, uz kuriem vēlāk atsaucas citos notikumos vai kuru saistība ar citiem notikumiem ir viegli analītiski konstatējama vai kas ir notikumi, kuri paši satur informāciju par nākotnē gaidāmu notikumu. Katrai notikumu sērijai ir jāpiešķir unikāls identifikators atslēgvārda (frāzes) formā, kurš jāpiešķir visām attiecīgās notikumu sērijas ziņām. Piešķirtie atslēgvārdi ir jāpublicē ziņas saturā, lai lasītāji tos varētu redzēt un meklēt pēc tiem. Vienai ziņai var būt vairāki atslēgvārdi. Medijam katrai notikumu sērijai ir jānorīko vismaz viena atbildīgā persona, kurai pastiprināti jāseko līdzi NS attīstībai un regulāri jāveido NS ziņas un/vai informatīvi – analītiski materiāli.

Standarta 17. prasība. Meklējot pēc notikumu sērijas (NS) atslēgvārda, jāspēj atrast visas notikumu sērijas ziņas. Ja ir tāda tehniskā iespēja, tad, atrādot (atverot) jebkuru NS ziņu, zem tās apakšā ir jāatrāda viss attiecīgās NS ierakstu saraksts, sašķirots pēc atslēgvārda un ziņas izveidošanas datuma augošā vai dilstošā secībā. Katru no šī saraksta ziņām ir jāvar atvērt. Vairāku atslēgvārdu gadījumā ir jāatrāda tikai viena (pirmā – galvenākā) atslēgvārda ziņas vai arī visu atslēgvārdu ziņas, katra atslēgvārda ziņas atrādot nodalīti, nesajaucot kopā ar citu atslēgvārdu ziņām.

Standarta 18. prasība. Ja ziņas saturā vai tās avotos ir informācija par nākotnē gaidāmu notikumu, tad uzreiz ir jānosaka atbildīgais par nākamās ziņas izveidošanu, ziņa virsraksta līmenī ir speciāli jāmarķē, norādot, ka ziņai būs turpinājums konkrētā datumā (piemēram, “būs turpinājums dd.mm.gggg”) un ziņas saturā ir jānorāda nākamās ziņas izveidošanas atbildīgais un datums. Apsolītajā datumā ziņa ir jāpublicē pat tad, ja notikuma attīstības gaita vienalga kādu iemeslu dēļ tika pārcelta uz citu datumu.

Standarta 19. prasība. Sabiedriski nozīmīgu, plaši tiražētu un/vai ar daudziem tālākiem notikumiem un notikumu virzieniem saistītu notikumu sēriju (NS) gadījumā medijam par notikumu sēriju ir jārada un jāpublicē analītiski raksti vai citi informatīvi – analītiski materiāli, kuriem ir jāatbilst līdzīgiem kvalitātes kritērijiem kā ziņām. Pirmajam analītiskajam rakstam par NS ir jābūt publicētam ne ātrāk kā nedēļu pēc NS identifikācijas un ne vēlāk kā 6 nedēļas pēc tās. Pēc tam medijam regulāri ir jāpublicē analītiski raksti par attiecīgo NS reizi mēnesī, reizi divos mēnešos, reizi pusgadā vai reizi gadā (atkarībā no apstākļiem) un šāda notikumu sērija ir jānoslēdz ar noslēguma analītisku rakstu, kurā ir jābūt koncentrēti un vispusīgi apkopotiem visiem notikumiem (hronoloģiskam notikumu uzskaitījumam) un kurā ir jābūt korekti izklāstītām visām notikušā būtību skaidrojošām versijām.

Standarta 20. prasība. Informatīvi – analītiski materiāli ir informatīvi produkti, kuru tapšanā ir izmantots salīdzinoši liels informācijas apjoms (nosacīti – “daudz ziņu”), veicot informācijas atlasi, apkopošanu, klasifikāciju, analīzi un/vai izpēti un/vai kuru mērķis ir informēt, apkopot, izdalīt (izkristalizēt) būtiskākās atziņas un likumsakarības un/vai dot pamatotas prognozes. Pie informatīvi – analītiskiem materiāliem var pieskaitīt informatīvus rakstus un materiālus, apskatus, pārskatus, apkopojumus, analītiskus rakstus un materiālus un pētījumus. Visi ziņu satura kvalitātes kritēriji ir piemērojami arī informatīvi – analītiskajiem materiāliem, izņemot gadījumus, kad kādam no ziņu satura kvalitātes kritērijiem ir sarežģītu parādību izpētes, atspoguļošanas un/vai būtības izteikšanas ierobežojošs raksturs. Nekvalitatīviem vai manipulatīviem informatīvi – analītiskiem materiāliem papildus ir arī kāda no sekojošām pazīmēm: 1.Nekorekti noteikts vai vispār nenoteikts apskatāmās parādības kopējais apjoms, radot maldinošu iespaidu, ka parādības daļa ir viss veselums; 2. Nekorekti apskatīts vai vispār neapskatīts kāds būtisks parādības objekts vai īpašība; 3. Nepietiekami apskatīti, nekorekti interpretēti vai vispār ignorēti būtiski parādību vai objektu raksturojoši fakti; 4. Apskatei patvaļīgi pievienoti, ar parādību vai objektu nesaistīti vai mazsaistīti fakti; 5. Terminu un likumsakarību nekorekta pielietošana; 6. Nekorektu asociāciju izmantošana vai radīšana par apskatāmo parādību, objektu vai tos raksturojošiem faktiem; 7. Nepatiesu faktu izmantošana un/vai neērtu faktu noliegšana; 8. Nekorektu vai nepatiesu aprakstu izmantošana; 9. Nekorektu, mazpamatotu vai nepamatotu secinājumu izdarīšana.

Standarta 21. prasība. Dēļ informatīvā nozīmīgākuma tikai analītiskos materiālus vai arī visus informatīvi – analītiskos materiālus virsraksta līmenī ir speciāli jāmarķē, lai lasītāji ātri un viegli tos varētu identificēt. Tikai analītiskos materiālus var marķēt ar burtu “A” vai vārdu “Analītika”, bet visus informatīvi – analītiskos materiālus var marķēt ar burtiem “I-A” vai vārdiem “Informatīvi-analītisks”.

Standarta 22. prasība. Katrai notikumu sērijai (NS) ir jābūt noslēguma ziņai, pēc kuras to var uzskatīt par izbeigtu. Noslēguma ziņa var par tādu tikt uzskatīta, tikai un vienīgi balstoties uz objektīviem, neapstrīdamiem un viesiem acīmredzamiem faktiem, kuri liecina par notikuma noslēgumu, kas var notikt pat pēc daudziem gadiem kopš NS sākuma. Katrai notikumu sērijai ir jābūt noslēguma ziņai vai informatīvi – analītiskam materiālam, kas speciāli virsraksta līmenī ir jāmarķē (piemēram, “Notikuma sērijas noslēgums” vai “NS noslēgums” vai “NSN”).

14. Notikumu atlase

Tā kā ik mirkli notiek daudz notikumu, par kuriem visiem nav iespējams ziņot, medijs (ziņu aģentūra) veic notikumu atlasi, par kuriem tiks ziņots, tādējādi radot noteiktu ziņu plūsmas realitāti, izslēdzot no tās tos notikumus un parādības, kas ziņās netiek atspoguļotas. Tas paver ļoti plašas, grūti kontrolējamas un smalkas manipulāciju iespējas. Ja par kaut ko ziņo, tad tas ir un ja par kaut ko neziņo, tad tā nav, attiecīgi, kā panākt, lai kaut kas būtu? Jāietekmē medijs, lai tas ziņotu par vajadzīgo un tas varētu sākt būt.

No sabiedriskā skatu punkta ir nepieļaujami, kad ierobežoto mediju sleju apjomu piesārņo nebūtiski notikumi (piemēram, ka kāds plaši nemīlēts politikānis ir apsveicis kādu plaši cienītu sportisti ar nozīmīgu uzvaru) un kad netiek ziņots par būtiskiem vai sabiedriski nozīmīgiem notikumiem (piemēram, t.s. “picageitas” skandāls ASV un citi notikumi, kuri liecina par homoseksuālisma – pedofilijas izplatību ietekmīgu personu vidē). Formulēt detalizēti precīzas prasības un kritērijus atspoguļojamajām ziņām ir grūti, ja ne neiespējami, tomēr vispārīgiem ziņu atlases pamatprincipiem ir jābūt.

Pirmkārt, medijam, atlasot un izvēloties notikumus, par kuriem tiks veidotas ziņas, jāvadās no sekojošiem pamatprincipiem: 1. Notikums ir ietekmējis, ietekmē vai var ietekmēt lielu cilvēku skaitu; 2. Par notikumu ir lietderīgi zināt vai tas ir jāzin vai tas ir pamācošs lielam cilvēku skaitam; 3. Par notikumu ir lietderīgi zināt vai tas ir jāzin vai tas ir pamācošs personām, kuras nosaka un/vai realizē valsts un sabiedriskās pārvaldes politiku.

Citiem vārdiem sakot, medijiem ir jāziņo par sabiedriski nozīmīgiem notikumiem, pie kuriem var pieskaitīt:

14.1. Valsts iestāžu un to pārstāvju darbības, kuras var atstāt nozīmīgu ietekmi uz lielu sabiedrības daļu (paziņojumi, darbības plāni, likumi, pašas darbības) vai par kurām ir lietderīgi zināt;

14.2. Nozīmīgas izmaiņas valstī vai ārvalstīs, kuras skars lielu daļu vai visus iedzīvotājus;

14.3. Ārpolitiski notikumi, kuri var radīt nozīmīgu ietekmi uz valsti vai kuri var būt pamācoši vai par kuriem ir lietderīgi zināt;

14.4. Dažādi problēmgadījumi, par kuriem publiski ziņojot, līdzīgu gadījumu atkārtošanos varētu novērst vai par kuriem ir jāziņo, lai brīdinātu citus vai problēmgadījumi ar salīdzinoši lielu cietušo skaitu;

14.5. Nozīmīgas katastrofas, nelaimes gadījumi vai sabiedriskās drošības incidenti (daudz cietušo, liela sabiedriskā rezonanse) valstī vai ārvalstīs;

14.6. Tehniski jauninājumi un zinātniskie atklājumi, kur var radīt nozīmīgu ietekmi uz sabiedrību vai kuri var būt pamācoši vai par kuriem ir lietderīgi zināt;

14.7. Socioloģiskās aptaujas, reitingi, statistikas dati, mazāk nozīmīgu notikumu apkopojumi un zinātniskie pētījumi, par kuriem ir lietderīgi zināt;

14.8. Nozīmīgu kultūras un sporta pasākumu norise;

14.9. Valsts pārstāvju godalgotu vietu iegūšana dažāda veida nozīmīgās sacensībās (olimpiādēs, konkursos, sporta sacensībās);

14.10. Nozīmīgi pozitīvi sasniegumi jebkurā sfērā;

14.11. Valsts iestāžu vai citu sabiedriski nozīmīgu organizāciju paziņojumi sabiedriski nozīmīgu notikumu sakarā;

14.12. Sabiedriski nozīmīgi viedokļi, ko pauž ietekmīgas personas, augsti stāvošas amatpersonas vai kompetentas personas;

14.13. Politiskie notikumi (politiskās akcijas, politisko organizāciju rašanās, apvienošanās vai darbības pārtraukšana, kongresi, programmatoriskās vai kadru izmaiņas) un notikumi, kuri liecina par politiķu vai augsti stāvošu amatpersonu morāli – ētiskām problēmām vai problēmām ar tiesībsargājošām iestādēm;

14.14. Nozīmīgi notikumi ietekmīgu un/vai plaši zināmu personu dzīvē (veselības stāvokļa pasliktināšanās, nodarbošanās vai valstspiederības maiņa, ekonomiskas grūtības vai ievērojami panākumi, problēmas ar tiesībsargājošām iestādēm, nāve).

Atlasot ārvalstu ziņas, cik iespējams jācenšas ziņot par pašiem nozīmīgākajiem notikumiem visā pasaulē (katrā reģionā, katrā valstī), jo tas paplašina auditorijas redzesloku un izglīto. Vairāk uzmanības lokā jātur un detalizētāk jāziņo par notikumiem kaimiņvalstīs un lielvalstīs (Krievija, ASV, Ķīna, Lielbritānija, Indija, Vācija, Francija), jo īpaši lielvalstīs, kuras ir kaimiņvalstis un lielvalstīs, kuru ietekmes sfērā valsts faktiski atrodas. Šie notikumi ir jāzin arī tāpēc, ka tie var ietekmēt situāciju pašu valstī.

Medijam (pirmkārt, galvenajam redaktoram) ir jāspēj jebkuram interesentam pamatot katras ziņas, kura atrodas ziņu lentā, sabiedrisko nozīmīgumu un kādēļ par to vispār tiek ziņots.

Standarta 23. prasība. Medijam, atlasot un izvēloties notikumus, par kuriem tiks veidotas ziņas, jāizvēlas tādi notikumi, kuri ir ietekmējuši, ietekmē vai var ietekmēt lielu cilvēku skaitu, tādi notikumi, kurus ir lietderīgi zināt vai ir jāzin vai tas ir pamācošs lielam cilvēku skaitam vai tādi notikumi, kurus ir lietderīgi zināt vai ir jāzin vai ir pamācoši personām, kuras nosaka un/vai realizē valsts un sabiedriskās pārvaldes politiku. Pie konkretizētiem šādiem sabiedriski nozīmīgiem notikumiem var pieskaitīt: 1. Valsts iestāžu un to pārstāvju darbības, kuras var atstāt nozīmīgu ietekmi uz lielu sabiedrības daļu vai par kurām ir lietderīgi zināt; 2. Nozīmīgas izmaiņas valstī vai ārvalstīs, kuras skars lielu sabiedrības daļu vai visus iedzīvotājus; 3. Ārpolitiskus notikumus, kuri var radīt nozīmīgu ietekmi uz valsti vai kuri var būt pamācoši, vai par kuriem ir lietderīgi zināt; 4. Dažādus problēmgadījumus, par kuriem publiski ziņojot, līdzīgu gadījumu atkārtošanos varētu novērst vai par kuriem ir jāziņo, lai brīdinātu citus vai problēmgadījumi ar salīdzinoši lielu cietušo skaitu; 5. Nozīmīgas katastrofas, nelaimes gadījumus vai sabiedriskās drošības incidentus valstī vai ārvalstīs; 6. Tehniskos jauninājumus vai zinātniskos atklājumus, kuri var radīt nozīmīgu ietekmi uz sabiedrību vai kuri var būt pamācoši, vai par kuriem ir lietderīgi zināt; 7. Socioloģiskās aptaujas, reitingus, statistikas datus, mazāk nozīmīgu notikumu apkopojumus vai zinātniskos pētījumus, par kuriem ir lietderīgi zināt; 8. Nozīmīgu kultūras vai sporta pasākumu norisi; 9. Valsts pārstāvju godalgotu vietu iegūšanu nozīmīgās sacensībās (olimpiādēs, konkursos, sporta sacensībās); 10. Nozīmīgi pozitīvus sasniegumus jebkurā sfērā; 11. Valsts iestāžu vai citu sabiedriski nozīmīgu organizāciju paziņojumus sabiedriski nozīmīgu notikumu sakarā; 12. Sabiedriski nozīmīgus viedokļus, ko pauž ietekmīgas personas, augsti stāvošas amatpersonas vai kompetentas personas; 13. Politiskos notikumus (politiskās akcijas, politisko organizāciju rašanos, apvienošanos vai darbības pārtraukšanu, kongresus, programmatoriskās vai kadru izmaiņas) un notikumus, kuri liecina par politiķu vai augsti stāvošu amatpersonu morāli – ētiskām problēmām vai problēmām ar tiesībsargājošām iestādēm; 14. Nozīmīgus notikumus ietekmīgu un/vai plaši zināmu personu dzīvē (veselības stāvokļa pasliktināšanās, nodarbošanās vai valstspiederības maiņa, ekonomiskas grūtības vai ievērojami panākumi, problēmas ar tiesībsargājošām iestādēm, nāve).

Standarta 24. prasība. Medijam ir jāspēj jebkuram interesentam pamatot katras savā saturā izvietotās ziņas sabiedriskais nozīmīgums, un kādēļ par konkrēto notikumu medijs vispār ziņo.

15. Komentēšanas iespējas

Nozīmīgs medija kvalitātes rādītājs ir medija produktu komentēšanas iespēju esamība interneta vidē. Interneta komentāriem kā tādiem ir liela sabiedriskā nozīme un viena no to funkcijām ir arī mediju kvalitātes sabiedriskā kontrole.

Kādēļ nepieciešamas komentēšanas iespējas? Lai katram cilvēkam dotu iespēju izteikt savu viedokli par jebkuru jautājumu un lai būtu iespēja uzklausīt cik iespējams katru cilvēku. Komentēšanas iespēju esamība ir viens no demokrātijas principa realizējumiem praksē.

No informācijas uztveres skatu punkta vai no propagandiska skatu punkta komentāri ir ziņas vai raksta turpinājums, ar kuriem var “nomākt” komentēšanas objektu un/vai nozīmīgi mainīt tā uztveramo nozīmi. Šādi skatoties, komentāri dod iespēju jebkuram ietekmēt medija satura rezultātu. Tiesa gan, šī iespēja ir visai ierobežota (jo ne visi lasa komentārus) un pat to ir jāprot izmantot (lai to prastu ir jābūt daudz zinošam augstas klases “pr” speciālistam vai šai jomā talantīgam cilvēkam). Neskatoties uz to, brīvas komentēšanas iespējas medija satura noteicējiem visbiežāk nepatīk, jo apdraud viņu paustā monopolu pašu virtuālajā vidē.

Vēl komentēšanas iespēju esamība ļauj katram papildināt medija saturu un tieši vai netieši kritizēt mediju par nekvalitatīvu darbu. Arī tas medijiem parasti nepatīk, jo īpaši tiem medijiem, kuri rada nekvalitatīvas ziņas un nodarbojas ar politisko propagandu.

Tomēr komentāru esamībai ir arī savas ēnu puses. Cilvēki ir dažādi, ar dažādu intelektuālās un morālās attīstības līmeni, ar dažādu informētības pakāpi, ko tie, kuri saņemas rakstīt komentārus, arī pilnā mērā izpauž un parāda. Tāpat komentāri kļūst par viedokļu un ideoloģisko cīņu placdarmu, kurā piedalās ne tikai ierindas cilvēki, bet arī profesionāļi un kurā visa cita starpā tiek izmantotas arī komentāru vides nonivelēšanas metodes (piemēram, pārpludinot komentēšanas objektu ar lielu daudzumu nesakarīgu komentāru).

Tāpēc komentāru esamības gadījumā aktuāls kļūst jautājums par noteiktas komentēšanas ētikas un puslīdz pieklājīgas un korektas komentēšanas vides uzturēšanu. Bet to savukārt nevar panākt, nedzēšot daļu komentārus un neliedzot daļai komentētāju iespējas komentēt. Tā ir komentāru cenzūra, ko jāveic medijiem, kuri attiecībā uz sevi tik ļoti iebilst pret cenzūru. Citiem vārdiem sakot, medijiem korektas komentāru vides uzturēšanai pret citiem ir jāizturas tā, kā tie negrib, lai izturas pret viņiem. Viss būtu kārtībā, ja mediji un tā darbinieki būtu godprātīgi, bet tā kā ar to ir lielas problēmas, šāds objektīvs komentāru dzēšanas pamatojums dod iespēju medija darbiniekiem to izmantot negodprātīgi, lai prasti dzēstu sev politiski, ideoloģiski vai personiski nevēlamos un nepatīkamos komentārus. No sabiedrisko interešu skatu punkta, tas, protams, ir kategoriski nepieņemami.

Pie tam līdz pārmērīgai komentāru dzēšanai objektīvu iemeslu dēļ ir tendence nonākt arī godprātīgiem cenzoriem, jo ir iekšēji grūti noturēt to robežu, kad nepatīkams komentārs tomēr ir atstājams. Šo robežu ir grūti noturēt, jo to ir problemātiski izteikt konkrētās, viennozīmīgās, viegli saprotamās un piemērojamās instrukcijās un noteikumos. Līdzīgu objektīvu faktoru ietekmē pat godprātīgu politiķu ierosinātas represijas pret “sliktajiem” krīzes situācijā mēdz izvērsties plašās represijās, kurās cieš arī sākotnējie represiju ierosinātāji. Kad iesāc dzēst, pie tā pierodi un tad ir grūti apstāties. Tāpēc viens no komentāru problēmas risinājumiem ir atļaut visus komentārus, izņemot atklātu un nepārprotamu komercreklāmu, “flūdu” un komentārus ar necenzētu leksiku. Šai gadījumā cenzūra jebkādā formā izpaliek, visi brīvi izsakās un izpausmi gūst gan komentēšanas priekšrocības, gan ēnu puses.

Vēl komentāru esamība ir nozīmīgs sabiedriskās drošības uzturēšanas elements. Cilvēki, komentējot un kritizējot, piedalās ne tikai medija satura kvalitātes uzturēšanā, bet arī visas valsts pārvaldes un sabiedrisko mehānismu kvalitātes uzturēšanā. Tā arī ir viena no faktiskas demokrātijas funkcionālajām nozīmēm. Cita lieta, ka kādam to visu vajag uzklausīt, izanalizēt un saprast, pretējā gadījumā milzīgo komentāru masu nav iespējams apzināti un mērķtiecīgi konstruktīvi izmantot. Bet pat, ja to neviens nedara, pati kritikas publiskošana noteiktā mērā ierobežo negatīvos procesus un atstāj zināmu konstruktīvu ietekmi uz kritizējamo sfēru.

Bet arī tas vēl nav viss. Katrā sabiedrībā ir dažādi viedokļi un par daudziem jautājumiem daudzi sabiedrības pārstāvji ir neapmierināti. Tāpat katrā sabiedrībā objektīvu un/vai subjektīvu iemeslu dēļ izveidojas lielāks vai mazāks neapmierināto skaits, kurus neapmierina gandrīz nekas un kuri būtu gatavi katrs pa savam visu apgriezt kājām gaisā. Šiem cilvēkiem ir jādod iespēja brīvi izteikties. Katram neapmierinātajam ir jādod iespēja brīvi paust savu neapmierinātību, tai skaitā arī interneta komentāros. Jo īpaši šāda iespēja ir jādod mūždien ar visu neapmierinātajiem.

Kāpēc? Tāpēc, ka visbiežāk cilvēki, izteikuši savu neapmierinātību, nomierināsies, bet neizteikta neapmierinātība iekšēji gruzdēs, pieņemsies spēkā un tai vēlāk var rasties grūti prognozējamas izpausmes. Vēl noteiktām struktūrām ir jāzin ar ko un cik lielā mērā cilvēki ir neapmierināti. Komentāri šai gadījumā ir viens no dabiskiem socioloģiskiem fenomeniem, pēc kā var spriest par sabiedrību un tās noskaņojumu (te gan jāņem vērā, ka daļa sabiedrības komentārus vispār neraksta, ka intensīvi komentārus raksta noteikts sabiedriskais segments un ka eksistē arī viltus komentāri jeb noteikta veida profesionālie komentāri, kuru mērķis ir radīt nepatiesu priekšstatu par faktisko sabiedrisko noskaņojumu). Visbeidzot, daļu no nepamierinātajiem nepieciešams identificēt un pēc tam iespējams arī uzraudzīt, lai nesadara kādas muļķības. To visu dod brīva komentāru rakstīšanas iespēja.

No augstāk minētā izriet, ka brīva medija satura komentēšanas iespēja ir obligāts katra medija elements un vēl jo vairāk tāda medija, kurš pretendē uz kvalitatīva satura radītāja slavu. Mediju saturam ir jābūt brīvi komentējamam, jo tas atbilst demokrātiskuma un vārda brīvības principam, jo komentāri ir viens no veidiem kā noteikt sabiedrisko noskaņojumu, jo komentāri ļauj uzturēt noteiktu sabiedrisko mehānismu, valsts pārvaldes un medija satura kvalitāti, jo komentāri ir viens no sabiedriskās komunikācijas veidiem, jo komentēšanas iespēja mazina sabiedrisko spriedzi, jo komentāri ļauj identificēt cilvēkus, kuri iestājas par radikālām sabiedriskām pārmaiņām. Tāpēc komentēšanas iespējai ir jābūt obligātai.

No tā arī izriet, ka ir jābūt arī anonīmai komentēšanas iespējai, kad cilvēks komentē nevis zem sava vārda, bet izmantojot brīvi izvēlētu segvārdu. Šī anonimitāte, protams, ir nosacīta, jo drošības iestādes nepieciešamības gadījumā var salīdzinoši ātri un vienkārši noteikt jebkura komentāra veicēja identitāti, izņemot atsevišķus gadījumus, kad to ir veicis IT nozares profesionālis, kurš vēlas palikt patiešām anonīms. Šī iemesla dēļ nav pamata ierobežot komentēšanas iespējas, to atļaujot tikai reģistrētiem lietotājiem. Lietotāju reģistrācijas un autentifikācijas opcija var būt, bet komentēt ir jāvar arī anonīmi.

Standarta 25. prasība. Katram medija satura lietotājam interneta vidē ir jābūt iespējai brīvi komentēt jebkuru medija ziņu vai ierakstu. Ir jābūt anonīmai komentēšanas iespējai bez iepriekšējas reģistrācijas pieprasījuma, izmantojot lietotāja brīvi izvēlētu segvārdu. Visiem komentāriem uzreiz ir jātiek publiski atrādītiem, izņemot komentārus, kuriem droši ir iespējams noteikt, ka tos ģenerē automātiska sistēma, kuri satur atklātus, drošus un neapstrīdamus komercreklāmas elementus un kuri satur klaji rupjus vārdus. Komentāru dzēšanu ieteicams vispār neizmantot, izņemot iepriekš minētos izņēmuma gadījumus. Komentāru dzēšana (turpmāk prasību tekstā “dzēšana” jeb komentāra satura publiska neatrādīšana) ir pieļaujama, ja tiek izpildītas speciālas komentāru “dzēšanas” pieļaujamības kontroles prasības, kuras ir noteiktas nākamajos punktos.

Tālākais apraksts ir vairāk tehnisks un tā realizācijai var būt nepieciešams veikt pietiekami apjomīgus medija interneta portāla izstrādes un/vai atjauninājuma darbus. Tā būtība ir brīvas komentēšanas vides radīšana, cik iespējams samazinot komentāru cenzēšanas un brīvas komentēšanas negatīvos aspektus.

15.1. Komentēšanas noteikumi

Ja ir komentēšanas iespējas, tad ir jābūt arī komentēšanas noteikumiem. Vēl jo vairāk tādiem ir jābūt, ja medija redakcija ir noskaņota dzēst komentārus. Tā kā ir trīs veidu komentāri, par kuru dzēšanas nepieciešamību šaubu nav, tad noteikumos ir jābūt noteiktam, ka tiks dzēsti vismaz šo trīs komentāru veidi. Ja ir citi dzēšanas nosacījumi, tad tiem obligāti ir jābūt norādītiem.

Noteikumiem ir jābūt īsiem, katram saprotamiem un cik iespējams viennozīmīgiem un konkrētiem, lai maksimāli izslēgtu dažādas sapratnes un interpretācijas. Komentēšanas noteikumi ir medija paša noteikts likums, pamatojoties uz kuru tas ir tiesīgs veikt komentāru cenzūru. Ir kategoriski nepieļaujams, kad medijs pārkāpj pats savus noteikumus un kad medijs mēģina noformulēt noteikumus pārmērīgi vispārīgi un/vai nesaprotami, kas dod iespēju cenzoram no lielas vispārinātās komentāru masas patvaļīgi izvēlēties, kuri komentāri viņa subjektīvajā ieskatā ir dzēšami un kuri tomēr nav.

Komentēšanas noteikumi nedrīkst ierobežot lasītāju tiesības brīvi paust savu viedokli, informēt par personisko pieredzi, kā arī kritizēt vai slavēt valsts varu, sabiedrisko iekārtu, sabiedriskās institūcijas, politiskās un sabiedriskās organizācijas, uzņēmumus, ideoloģijas, idejas, vēsturiskās koncepcijas un interpretācijas, personas, produktus, pakalpojumus, pašu mediju un tā darbiniekus. Un komentēšanas noteikumi ir vienādi jāpiemēro pret visiem komentētājiem un tie ir pirmkārt jāievēro paša medija darbiniekiem.

Komentēšanas noteikumiem ir jābūt publicētiem un jāatrodas viegli pieejamā vietā. Komentēšanas noteikumi un katras to izmaiņas ir speciāli jākomunicē kā atsevišķa medija ziņa. Ja tehniskas iespējas un noteikumu apjoms atļauj, tad komentēšanas noteikumiem ir jātiek atrādītiem blakus komentāra ievadīšanas laukam.

Standarta 26. prasība. Katram medijam, kurš izplata informāciju internetā, ir jāizstrādā un vienmēr redzamā vietā jāpublicē sava satura (interneta portāla ierakstu) komentēšanas noteikumi. Šiem noteikumiem ir jāsatur ideāla komentāra apraksts, to, kādi komentāri nedrīkstētu būt, kā arī komentāru “dzēšanas” (publiskas atrādīšanas pārtraukšanas) nosacījumi. Komentāru “dzēšanas” nosacījumiem jābūt jebkuram viegli saprotamiem, viennozīmīgiem un konkrētiem, lai cik iespējams izslēgtu dažādas sapratnes un interpretācijas, kas var radīt nepamatotu un/vai negodprātīgu komentāru dzēšanu vai “dzēšanu”. Komentāru “dzēšanas” nosacījumi nedrīkst būt pārmērīgi vispārināti un grūti vai dažādi saprotami. Tāpat noteikumos ir jāapliecina medija apņemšanās ievērot, nepārkāpt un neierobežot lasītāju tiesības attiecīgajā interneta vietnē komentāru formā brīvi paust savu viedokli, informēt par personisko pieredzi un kritizēt vai slavēt valsts varu, sabiedrisko iekārtu, sabiedriskās institūcijas, politiskās un sabiedriskās organizācijas, uzņēmumus, ideoloģijas, idejas, vēsturiskās koncepcijas un interpretācijas, personas, produktus, pakalpojumus, medijus un mediju darbiniekus, kā arī piemērot noteikumus vienlīdzīgi pret visiem komentētājiem.

15.2. Komentēšanas noteikumu piemērs

15.2.1. Ikvienam lietotājam ir tiesības brīvi komentēt jebkuru portāla XXX.LV ierakstu, paužot savu viedokli, informējot par personisko pieredzi un kritizējot vai slavējot valsts varu, sabiedrisko iekārtu, sabiedriskās institūcijas, politiskās un/vai sabiedriskās organizācijas, uzņēmumus, ideoloģijas, idejas, vēsturiskās koncepcijas un interpretācijas, personas, produktus, pakalpojumus, medijus vai mediju darbiniekus.

15.2.2. Komentāram ir jābūt racionālam, par apspriežamo tēmu, vispārpieņemtas morāles normas ievērojošam, pieklājīgam attiecībā pret citām personām un komentētājiem.

15.2.3. Portāla saturā tiks pārtraukta to komentāru publiska atrādīšana, kuri ir acīmredzami rupji, neķītri, vulgāri, zaimojoši vai uz vardarbīgu rīcību aicinoši, kuri satur acīmredzamu reklāmu vai par kuriem likumdošanā ir paredzēta atbildība, saglabājot publiskā apskatē komentēšanas faktu, komentāra publiskas atrādīšanas pārtraukšanas iemeslu un personu, kura pieņēma tādu lēmumu.

15.2.4. Realizējot savas brīvas komentēšanas tiesības, katram lietotājam ir jāņem vērā, ka portālā tiek saglabāta katra komentāra tehniskā informācija, kas tiesībsargājošām iestādēm dod iespēju noskaidrot komentāra autora identitāti.

15.2.5. Portāla XXX.LV redakcija apņemas principiāli komentārus nedzēst, piemērot šos noteikumus vienādi pret visiem un dot iespēju izteikt publisku pretenziju katram lietotājam, kura komentāra publiska atrādīšana ir tikusi pārtraukta.

15.3. Komentāru kategorijas

Medijam ar attiecīgām tehniskām iespējām var būt trīs veidu komentāri:

15.3.1. Pilnībā autentiski komentāri. Komentāra veicējs ir droši autentificējies (izmantojot internetbanku, valsts portālu vai citu drošas autentifikācijas veidu), tā identitāti var uzskatīt par droši zināmu un komentārā tiek atrādīts faktiskais personas vārds un uzvārds, kā arī personas pieraksta adreses pilsēta vai novads.

15.3.2. Sociālā tīkla profila komentārs. Komentāra veicējs ir autorizējies caur kādu no saviem sociālā tīkla profiliem. Komentārā var atrādīt sociālā tīkla profilā ievadīto informāciju (vārdu, uzvārdu, pilsētu, fotogrāfiju, linku uz sociālā tīkla profilu). Šis komentāra veids nevar tikt uzskatīts par pilnībā autentisku, jo sociālajos tīklos ir iespējams izveidot profilus anonīmi.

15.3.3. Anonīms komentārs. Komentāra veicējs, ievadot komentāru, pats brīvā formā norāda savu vārdu vai jebkādu segvārdu. Anonīmiem komentāriem varētu publiskot IP adresi, ISP nosaukumu un valstspiederību.

Ja tiek izveidotas šādas trīs komentāru kategorijas, tad katras kategorijas komentārs ir jāmarķē ar savu atšķirības zīmi, lai tie vizuāli būtu viegli atšķirami viens no otra.

Nosacīti šīs trīs kategorijas var nosaukt par 1.kategorijas komentāriem (autentiskie), 2.kategorijas komentāriem (sociālo tīklu profilu) un 3.kategorijas komentāriem (anonīmie). Atkarībā no kategorijas, komentāra veicējam var būt dažādas iespējas (1.kategorijas komentētājiem visplašākās, bet 3.kategorijas komentētājiem vismazākās), bet tās nedrīkst apdraudēt komentēšanas un komentāru atrādīšanas tiesības.

Standarta 27. prasība. Katram interneta medijam var būt trīs veidu (kategoriju) komentāri: 1. Komentāri, kurus ir veikuši pilnībā autentificēti lietotāji, kuru identitāte autorizācijas procesā tiek uzskatīta par pilnībā noteiktu (autorizācija caur internetbanku, valsts portālu vai līdzīgas ticamības pakāpes sistēmu); 2. Komentāri, kurus ir veikuši lietotāji, kuri ir autorizējušies caur kādu no sociālo tīklu platformām un kuru identitāti nevar uzskatīt par pilnībā noteiktu, jo sociālo tīklu platformas ir iespējams lietot arī anonīmi; 3. Komentāri, kurus ir veikuši anonīmi lietotāji, brīvā formā ievadot jebkādu segvārdu. Ja medijam ir tehniskas iespējas nodrošināt visus trīs komentāru veidus, tad katras kategorijas komentārs ir speciāli jāmarķē, lai katru no tiem būtu ātri un vienkārši atšķirt no citu kategoriju komentāriem. Pirmās kategorijas komentētājiem un komentāriem ir pieļaujamas priekšrocības, kuras nedrīkst apdraudēt pārējo divu kategoriju komentēšanas un komentāru atrādīšanas tiesības.

15.4. Komentāru “dzēšana”

Neviens komentārs nedrīkst tapt dzēsts, izņemot trīs iepriekš minētos komentāru veidus, kuru dzēšanas nosacījumi ir acīmredzami, viegli nosakāmi un neapstrīdami. Pārējos komentārus dzēst nedrīkst.

Ja ir tāda tehniska iespēja, tad komentārus pēc to atrādīšanas drīkst “dzēst”, padarot neredzamu komentāra saturu, bet saglabājot komentāru datubāzē. Šī “dzēšana” var notikt tikai izpildot komentēšanas noteikumus un norādot “dzēšanas” iemeslu. Publiski “dzēstajam” komentāram ir jāsaglabā sava vieta starp visiem attiecīgā ieraksta komentāriem, jātop saglabātam komentāra veicēja nosaukumam, komentāra satura vietā jāparādās “dzēšanas” iemeslam, “dzēšanas” datumam un komentāru “dzēsušā” darbinieka vārdam un uzvārdam. Ja komentāra saturs tiek labots, tad platformā obligāti jāsaglabā vecais komentārs, koriģēšanas iemesls, datums un koriģētāja vārds, uzvārds.

Ir kategoriski nepieļaujams, ka komentāru dzēšana vai koriģēšana no medija redakcijas puses tiek veikta anonīmi, jo anonimitāte veicina patvaļu un neprofesionalitāti. Publiski katram interesentam un pirmkārt pašiem komentētājiem ir jāredz katrs komentāra “dzēšanas” un koriģēšanas fakts, komentāra “dzēšanas” vai koriģēšanas pamatojums un komentāra “dzēsējs” vai koriģētājs. Un katram jābūt iespējai apšaubīt komentāra “dzēšanas” vai koriģēšanas pamatotību (atbilstību noteikumiem) un/vai tieši e-pastā sazināties ar cenzoru vai tā vadību, lai izteiktu pretenziju.

Standarta 28. prasība. Neviens medija interneta portāla komentārs nedrīkst tapt dzēsts, izņemot komentārus, kuri satur tiešas un neapstrīdamas automātiskas ģenerēšanas pazīmes, izņemot komentārus, kuri satur atklātu un neapstrīdamu komercreklāmu un izņemot komentārus, kuri satur rupjus (necenzētus) vārdus. Šo izņēmuma komentāru dzēšana ir pieļaujama, jo nav šaubu par to dzēšanas nepieciešamību un drošām attiecīga tipa komentāru identificēšanas iespējām.

Standarta 29. prasība. Ja medijs ir pieņēmis lēmumu uzturēt noteiktu komentāru vides tīrību, ir izstrādājis, plaši komunicējis un publicējis savā interneta vietnē komentēšanas noteikumus atbilstoši šī standarta prasībām, tad ir pieļaujama komentāru satura publiska neatrādīšana jeb “dzēšana” tiem komentāriem, kuri pārkāpj komentēšanas noteikumus. Medijs drīkst “dzēst” komentārus, tikai pamatojoties uz un saskaņā ar komentēšanas noteikumiem, publiski norādot dzēšanas iemeslu, datumu, “dzēsēja” vārdu, uzvārdu un e-pastu, kā arī dodot iespēju publiski apstrīdēt “dzēšanu” un saņemt par to publiskus paskaidrojumus. “Dzēstajam” komentāram ir jāsaglabā sava secīgā vieta starp pārējiem komentāriem un publiski ir jābūt redzamam komentāra “dzēšanas” faktam. Viss tas pats attiecas arī uz komentāru satura labošanu no medija darbinieku puses, tikai labošanas gadījumā medijam savā platformā ir jāsaglabā sākotnējā labotā komentāra versija. Jebkuras šaubas par komentāra dzēšanas, “dzēšanas” vai labošanas pamatotību ir apliecinājums tam, ka to darīt nedrīkst.

15.5. Ierakstu un komentāru vērtēšana

Ja ir tādas tehniskas iespējas un ir vēlme piedāvāt lasītājiem vērtēt ierakstus un komentārus medija interneta lapā, tad to var darīt, tikai šādai vērtēšanai ir jāatbilst noteiktiem nosacījumiem, lai izslēgtu vai minimizētu lasītāju maldināšanas iespējas.

Pirmkārt, ir jābūt saprotami nodefinētiem un publicētiem vērtēšanas nosacījumiem. Medijam ir jānosaka kas un kā ir jāvērtē. Piemēram, vērtēt var pēc principiem patika/nepatika, piekrītu/nepiekrītu, kvalitatīvs/nekvalitatīvs, pozitīvs notikums/negatīvs notikums utt. Tā kā medijam var būt pietiekami plašs saturs, tad var būt problēmas korekti noteikt visam medija saturam vienādus vērtēšanas nosacījumus, tāpēc ir vēlams, lai tehniski vērtēšanas opcija būtu ieslēdzama/izslēdzama atkarībā no ieraksta sadaļas. Šādu tehnisku iespēju gadījumā varētu, piemēram, vērtēt tikai viedokļus pēc principiem “patika viedoklis vai nepatika” un/vai “piekrītu viedoklim vai nepiekrītu”, kas ir gan korekti, gan arī visiem saprotami. Ziņas un informatīvi – analītiskie materiāli šai gadījumā nav vērtējami, jo ir problemātiski saglabāt homogēnu pieeju tik atšķirīgiem formātiem. Bet var darīt arī otrādi, kad tiek vērtēta ziņu un informatīvi – analītisko materiālu kvalitāte, bet netiek vērtēti pārējie ieraksti.

Otrkārt, vienam lietotājam ir jābūt iespējai novērtēt objektu tikai vienu reizi. Nedrīkst būt iespēja mākslīgi ģenerēt pozitīvus vai negatīvus vērtējumus. Ja tiek konstatēti vērtēšanas nosacījumu apiešanas (falsifikācijas) mēģinājumi (kad viena persona mēģina objektu novērtēt vairāk kā vienu reizi), tad aizdomīgos vērtējumus var noņemt no kopējā rezultāta, saglabājot katru no tiem publiski pieejamu visu objekta vērtējumu sarakstā ar noņemšanas pamatojumu.

Treškārt, ir jābūt publicētam vērtēšanas atrādāmā rezultāta saskaitīšanas algoritmam, lai katrs lietotājs zin kā vērtējumi tiek skaitīti. Katram lietotājam ir jābūt iespējai pašam pārbaudīt vērtējumu summu.

Ceturtkārt, paši medija darbinieki un tehniskais personāls nedrīkst manipulatīvos nolūkos koriģēt vērtēšanas rezultātus. Lai šādu iespēju minimizētu, ir jābūt funkcionalitātei, kura publiski atrāda visu vērtētāju sarakstu (vērtētājs, laiks, vērtējums) un no šī saraksta nedrīkst būt tehniskas iespējas kaut ko izdzēst. Var būt nepieciešamība izņemt noteiktus vērtējumus no atrādāmās kopsummas, bet izņemšanas faktam ir jābūt redzama vērtējumu sarakstā, kā arī personai, kura to veica, datumam un pamatojumam.

Ja augstāk aprakstītā pieeja netiek izmantota, tad vērtēšanai no vienas puses nav vērā ņemamas nozīmes, jo vērtējumi nav homogēni un uzticami, bet no otras puses tādā veidā lasītāji var tik maldināti, tāpēc šādos gadījumos vērtēšana nav pieļaujama.

Standarta 30. prasība. Ja medijam ir tādas tehniskās iespējas un tas uzskata to par lietderīgu, tad ir pieļaujams un pat vēlams katram lasītājam dot iespēju vērtēt medija interneta portāla ierakstus un/vai komentārus, pie nosacījuma, ja vērtēšanas funkcionalitāte atbilst sekojošām prasībām: 1. Medijs ir izstrādājis, plaši komunicējis un publicējis savā interneta mājas lapā katra objektu veida vērtēšanas nosacījumus, kuriem ir jābūt ļoti īsiem, koncentrētiem un visiem saprotamiem. 2. Tehniski un organizatoriski ir nodrošināta iespēja, ka vienu objektu viens lasītājs var novērtēt tikai vienu reizi. Un nav iespējama vērtējumu falsifikācija no trešajām pusēm, kad kāds viens lietotājs var novērtēt vienu objektu vairākas reizes. 3.Medijs ir publiski apņēmies nodrošināt, ka vērtējumi netiks falsificēti no medija darbinieku puses un ka to nebūs iespējams izdarīt, izmantojot medija tehnisko infrastruktūru. 4. Medijs ir publicējis kopējā atrādāmā vērtējuma iegūšanas (saskaitīšanas) algoritmu. 5. Katram lasītājam ir iespēja iegūt katra vērtējamā objekta visu vērtējumu sarakstu, kuram ir jāsatur arī tie vērtējumi, kuri vienalga kādu iemeslu dēļ netiek ņemti vērā kopējās vērtējuma summas aprēķinā, lai katrs varētu pārliecināties, ka vērtēšanas atrādāmajā rezultātā nav kļūdas un ka nav notikusi vērtējumu falsifikācija.

15.6. Aizdomīgu komentāru marķēšana

Ja medijam ir tādas tehniskas iespējas un apņemšanās, tad, lai nodrošinātu korektāku un godīgāku komentāru vidi, tai pat laikā nepārkāpjot atsevišķu mazāk godprātīgu personu tiesības izteikties komentāru formā, kas ir nepieļaujami, var veikt to komentāru speciālu marķēšanu, par kuriem ir pamatotas aizdomas vai neapstrīdami pierādījumi, ka to veicēji ir negodprātīgi un/vai komentāri ir veikti negodprātīgos (manipulatīvos) nolūkos.

Šai iespējai, līdzīgi kā komentāru “dzēšanai”, ir jābalstās iepriekš definētos noteikumos, kuros medijs atklāti, godīgi, skaidri un saprotami informē par nodarījumiem, kuru rezultātā komentāri tiks marķēti, par marķēšanas kārtību un algoritmiem. Papildus šādai marķēšanai ir jābūt stingri pamatotai objektīvos datos un to analīzē un tai ir maksimāli jāizslēdz jebkāda subjektīvas interpretācijas iespēja. Pretējā gadījumā marķēšana var pārvērsties par prastu apsaukāšanos un raganu medībām no redakcijas puses, kas, protams, ir kategoriski nepieļaujami.

Publiski pie marķētā komentāra ir jābūt pieejamam marķēšanas kodificētam iemeslam, marķējumu veikušā darbinieka vārdam, uzvārdam un e-pastam vai automātiskā algoritma nosaukumam un par algoritmu atbildīgās personas e-pastam, lai nepieciešamības gadījumā komentāra autors varētu paprasīt izvērstu paskaidrojumu un izteikt pretenziju.

Kā dažus no iespējamajiem marķējuma veidiem un to vispārīgus piešķiršanas nosacījumus var minēt sekojošus:

15.6.1. Identitātes slēpēja komentārs. 3.kategorijas (anonīms) komentārs. Ir fiksēts faktiskās IP adreses un/vai ierīces ID slēpšanas mēģinājums no galalietotāja puses.

15.6.2. Iespējama identitātes slēpēja atklātais komentārs. 1. vai 2. kategorijas komentārs. IP adrese un/vai ierīces ID sakrīt ar vienu vai vairākiem citiem komentāriem, kas ir marķēti kā “Identitātes slēpēja komentārs”.

15.6.3. Troļļa komentārs. 3.kategorijas (anonīms) komentārs. Tiek piešķirts, ja izpildās viens no tālāk minētajiem četriem nosacījumiem. Pirmais nosacījums: Nesakarīgs vai mazpiedienīgs komentāra teksts UN ir fiksēts faktiskās IP adreses un/vai ierīces ID slēpšanas mēģinājums no galalietotāja puses. Otrais nosacījums: Nesakarīgs vai mazpiedienīgs komentāra teksts UN ierīces ID sakrīt ar vismaz 3 pēdējās diennakts laikā radītiem 3.kategorijas (anonīmiem) komentāriem, kuriem ir dažādas IP adreses. Trešais nosacījums: Ierīces ID sakrīt ar vismaz 3 pēdējās pusstundas laikā radītiem 3.kategorijas (anonīmiem) komentāriem, kuriem ir dažādas IP adreses.

15.6.4. Atklātais troļļa komentārs. 1. vai 2. kategorijas komentārs. IP adrese un/vai ierīces ID sakrīt ar vismaz pieciem pēdējās nedēļas laikā radītiem komentāriem, kuri ir marķēti kā “Troļļa komentārs”. Pie marķējuma ir jāatrāda links uz visu komentāru sarakstu, dēļ kuriem ir piešķirts šis statuss.

15.6.5. Pilnībā identificēts trollis. Tiek iestatīts lietotāja profila līmenī un tālāk automātiski tiek marķēti attiecīgie 1. vai 2. kategorijas komentāri. Marķēšanas nosacījums: Publiskā informācija un/vai sociālā tīkla informācija un/vai redakcijas rīcībā esoši pierādījumi liecina, ka persona ir saistīta ar sabiedrisko attiecību (“pr”) sfēru (strādā vai ir strādājusi attiecīgas sfēras uzņēmumā; sniedz vai ir sniegusi attiecīgus pakalpojumus kādai personai, politiskai organizācijai vai attiecīgā sfērā strādājošam uzņēmumam) UN pēdējā gada laikā vismaz trīs reizes no attiecīgā profila ir veikti komentāri, kuri ir marķēti kā “Atklātā troļļa komentārs”. Pie marķējuma ir jāatrāda links uz visu komentāru sarakstu, dēļ kuriem ir piešķirts šis statuss un uz informāciju, kura apstiprina personas saistību ar sabiedrisko attiecību pakalpojumu sniegšanas sfēru.

15.6.6. Ar sabiedrisko attiecību sfēru saistītais. Tiek iestatīts lietotāja profila līmenī un tālāk automātiski tiek marķēti attiecīgie 1. vai 2. kategorijas komentāri. Marķēšanas nosacījums: Publiskā informācija un/vai sociālā tīkla informācija un/vai redakcijas rīcībā esoši pierādījumi liecina, ka persona ir saistīta ar sabiedrisko attiecību (“pr”) sfēru (strādā vai ir strādājusi attiecīgas sfēras uzņēmumā; sniedz vai ir sniegusi attiecīgus pakalpojumus kādai personai, politiskai organizācijai vai attiecīgā sfērā strādājošam uzņēmumam). Pie marķējuma ir jāatrāda links uz informāciju, kura apstiprina personas saistību ar sabiedrisko attiecību pakalpojumu sniegšanas sfēru.

Vēl jānorāda, ka šādas marķēšanas mērķis nav “sodīt” noteiktu komentāru veicējus, bet gan iespējami izslēgt vai mazināt noteiktas darbības, kuras ir pretrunā godīgas viedokļu apmaiņas principiem. Un, protams, šādā marķēšanā nav pieļaujamas kļūdas (tāpēc katras pretenzijas pamatojums ir rūpīgi jāizskata un jāpārpārbauda algoritmu darbības un marķējumu piešķiršanas pamatotība), jo, ja tādu būs daudz, tad marķēšana ne tikai zaudēs nozīmi, bet arī diskreditēs pašu mediju.

Standarta 31. prasība. Ja medijam ir tādas tehniskās iespējas un tas vēlas nodrošināt korektāku un godīgāku komentāru vidi, nepārkāpjot lasītāju tiesības izteikties komentāru formā, tad ir pieļaujama daļas komentāru marķēšana ar noteiktiem apzīmējumiem, izejot no komentāra satura, medija rīcībā esošās informācijas par komentāru tehniskajiem raksturlielumiem un medija rīcībā esošās informācijas par personas saistību ar sabiedrisko attiecību pakalpojumu sniegšanas sfēru. Šādam marķējumam ir jābūt stingri reglamentētam, pilnībā atklātam un caurspīdīgam (saskaņā ar speciāli izstrādātiem un publicētiem noteikumiem), kā arī nekļūdīgam. Par katru marķējumu attiecīgā komentāra autoram ir jābūt iespējai izteikt publisku pretenziju un saņemt publisku atbildi uz to. Šādi marķēt varētu personu komentārus, kuras mēģina slēpt savu tehnisko ierīču unikālos identifikatorus un t.s.”troļļus”, kuri, aizsedzoties ar dažādām identitātēm, mēģina ģenerē daudzus komentārus, starp kuriem bieži vien ir nesakarīga un/vai mazpiedienīga satura komentāri.

15.7. Komentāra “dzēšanas”, labošanas un piešķirtā marķējošā statusa publiska apstrīdēšana

Lietotājam ir jābūt iespējai apstrīdēt komentāra “dzēšanu”, labošanu un marķējuma apzīmējuma piešķiršanu. Ja ir tehniskas iespējas, to vislabāk būtu izdarīt ar speciāla funkcionāla objekta (piemēram, pogas) palīdzību, kurš atrodas zem attiecīgā komentāra un kuru var aktivizēt tikai komentāra autors (1. vai 2. kategorijas komentāriem pēc profila, anonīmiem komentāriem pēc IP adreses un/vai ierīces ID).

Šādas apstrīdēšanas gadījumā lietotājam ir jāspēj ievadīt tekstu brīvā formā un tam uzreiz ir jātiek publiski atrādītam. Medija atbildīgo darbinieku atbildei arī jābūt publiski redzamai. Vēl var izveidot funkcionalitāti, kad, ja noteiktā laikā (piemēram, 4 stundas darba laikā, 1 diennakts ārpus darba laika) netiek dota medija atbilde uz apstrīdējumu, tad apstrīdētā izmaiņa automātiski noņemas.

Kā cits, diskrētāks apstrīdēšanas veids var būt personiska sarakste e-pastā ar komentāra “dzēsēju”, labotāju vai marķējuma apzīmējuma piešķīrēju.

15.8. Publiski iebildumi par medija satura kvalitāti

Ja ir tehniska iespēja, tad var izveidot speciālu funkcionalitāti, kuras mērķis ir dot iespēju lietotājiem ziņot pašam medijam par nekvalitatīvu saturu un/vai kvalitātes standarta pārkāpumiem. Savā būtībā šāda funkcionalitāte varētu līdzinās specializētiem un prioritizētiem komentāriem.

Zem katras ziņas, informatīvi – analītiskā materiāla vai cita ieraksta medija interneta portālā varētu būt speciāls funkcionāls objekts, kurš dod iespēju brīvā formā uzrakstīt argumentētu iebildumu par attiecīgā ieraksta kvalitāti. Tādu iespēju vajadzētu dot tikai 1.kategorijas lietotājiem un to vajadzētu varēt deaktivizēt, ja ir konstatēts, ka šī iespēja vairākas reizes (piemēram, trīs) apzināti ir tikusi izmantota acīmredzami un neapstrīdami ne pēc nozīmes. Ja lietotājs grib rakstīt komentārus, tad viņš to var darīt komentāru laukā. Pēc formas un satura pilnībā neatbilstošos kvalitātes iebildumus nekādā gadījumā nedrīkst dzēst (vispār nedrīkst tehniski būt tāda iespēja); tos ir jātransformē par komentāriem.

Funkcionāli kvalitātes iebildumi ir prioritizēti komentāri, kurus ir jāatrāda pirmos, pašā augšā. Pēc kvalitātes iebilduma uzrakstīšanas tam uzreiz ir jātiek publiskotam. Viens lietotājs par vienu ierakstu drīkst varēt izteikt tikai vienu kvalitātes iebildumu.

Kvalitātes iebildumus vajadzētu izskatīt attiecīgās sadaļas redaktoram, kādam no galvenā redaktora vietniekiem vai galvenajam redaktoram. Kvalitātes iebildumu varētu noslēgt ar sekojošiem slēdzieniem – “apstiprināts iebildums”, “noraidīts”, “nevar novērtēt”, “pārvērst par komentāru” (ar attiecīgu iebilduma pārvēršanu komentārā), papildinot doto slēdzienu ar komentāra tipa skaidrojumu brīvā formā (obligāti, ja iebildums netika apstiprināts), kam visam ir jātiek publiski atrādītam (publiski redzamam ir jābūt arī atbildes sniedzēja vārdam, uzvārdam un e-pastam).

Standarta 32. prasība. Ja medijam ir tādas tehniskās iespējas un tas vēlas īpaši izcelt korektus un argumentētus komentārus par medija satura kvalitāti, tad ir ieteicama speciālas komentēšanas iespējas izveidošana (kvalitātes iebildumu izteikšana). Šādas komentēšanas iespējas ieteicams atļaut tikai pilnībā autentificētiem lietotājiem, ierobežojot personas veicamo komentāru skaitu pie ieraksta (1 personas kvalitātes iebildums uz vienu ierakstu). Kvalitātes iebildumiem ir jākļūst uzreiz publiski redzamiem, tos nedrīkst dzēst un tiem ir jābūt prioritizētiem (jāparādās virs visiem pārējiem komentāriem). Nepamatotas iespējas izmantošanas gadījumā attiecīgais kvalitātes iebildums jāvar pārveidot par komentāru. Medijam uz kvalitātes iebildumiem ir jādod atbilde (vēlams galvenā redaktora līmenī), kurai ir jābūt publiski redzamai, tāpat kā atbildes sniedzēja vārdam, uzvārdam un e-pastam.

16. Viedokļi

Viedokļi mūsdienu pasaulē ir viens no nozīmīgākajiem mediju saturiem un tie ir arī galvenais nekvalitatīvu ziņu cēlonis (ziņas un informatīvi – analītiski materiāli tiek aizstāti ar viedokļiem). Viedokļu dažādība ir atbalstāma un ir jābūt viedokļu paušanas un cīņu platformām, bet viedokļi ir strikti jānodala no objektīvas informācijas, pretējā gadījumā cilvēki tiek maldināti, viņiem tiek uztiepti viedokļi objektīvas patiesības iepakojumā un cilvēki, organizācijas un sabiedrības burtiski var sapīties un nogrimt viedokļu dūksnājā. Tāpēc viedokļi ir jākategorizē un jāmarķē, stingri ievērojot to klasifikāciju.

Ziņu aģentūru saturā plaši tiek izmantoti sekojoši viedokļu veidi: intervijas, ekspertu viedokļi un ziņas par viedokļiem. Šo viedokļu izplatība caur ziņu aģentūru kanāliem un izmantojot to autoritāti ir pieļaujama, ja šie viedokļi ir korekti noformēti, pienācīgi atlasīti, viedokļi netiek izplatīti pēc pasūtījuma un/vai par naudu (viedokļa izplatības patiesais iniciators ir pati ziņu aģentūra, nevis kāda trešā persona), viedokļu izvēlē tiek ievērots viedokļa paudēja kompetences princips, viedokļu izvēlē tiek ievērots viedokļa paudēja nozīmības (ietekmīguma) princips un viedokļu izvēlē tiek ievērots viedokļu dažādības princips, atbilstoši sabiedrības visu viedokļu dalījumam, ekspertu kopas visu viedokļu dalījumam, nozīmīgo personu, organizāciju un grupu visu viedokļu dalījumam.

16.1. Intervijas

Intervija ir specifiska viedokļa noskaidrošanas un atspoguļošanas forma (žanrs), kura ir neatņemama klasiskās žurnālistikas sastāvdaļa. Intervija nav plika intervējamā viedokļa paušana. Intervijā žurnālists, ievērojot noteiktas izziņas metodes un ētikas principus, izzin intervējamā viedokli, informējot par to sabiedrību. Intervija savā būtībā ir nopratināšana, kuras protokols vai audiovizuālais ieraksts tiek publicēts. Žurnālistam ir ne tikai jāuzklausa intervējamais un jāļauj viņam pateikt to, ko tas vēlas, bet viņam, uzdodot precīzi formulētus jautājumus, ir jāizvilina no intervējamā tā patiesais viedoklis un patiesā nostāja jautājumos, ko tas iespējams nemaz negrib publiski paust un atzīt. Lai to panāktu, atsevišķos gadījumos ir pieļaujama arī spriedzes situāciju radīšana.

Tomēr “izmeklētājam” (žurnālistam) intervijā ir stingri jāpieturas patiesības noskaidrošanas (intervējamā patiesā viedokļa noskaidrošanas), cienīgas uzvedības un korektas izturēšanās principiem, ar ko mūsdienās daudziem žurnālistiem ir lielas problēmas. Šādi žurnālisti negrib noskaidrot patiesību, bet grib no intervējamā vārda burtiskā nozīmē izspiest (“izsist”) vēlamas, patīkamas, pašu iedomātas vai ērtas atbildes. Viņi neklausās, ko tiem saka, pārtrauc pusvārdā, neļauj atbildēt uz pašu uzdotajiem jautājumiem, uzvedas izteikti agresīvi, nepieklājīgi un pat rupji. Gadās, kad žurnālists tā vietā, lai noskaidrotu intervējamā viedokli, uzstājīgi un agresīvi pauž pats savu viedokli. Šādi žurnālisti mēdz manipulatīvi pārveidot intervijas tekstu, parādot intervējamo negatīvā gaismā un izkropļojot tā viedokli. Viņi mēdz rīkoties arī otrādi un veidot slavinošas un glorificējošas pasūtījuma intervijas, reizēm pat bez paša intervēšanas procesa norises (intervija kā literārs darbs tiek vienkārši uzrakstīta, saskaņota ar klientu – intervējamo un pēc tam publicēta). Šāda uzvedība un pieeja, protams, ir kategoriski nepieņemama.

Lai no šādas prakses cik iespējams izvairītos, katra intervija ir jānofilmē vai arī jāieraksta diktafonā. Pie tam, tas ir jādara gan intervētājam saskaņā ar redakcionālās politikas stingru prasību, gan arī intervējamajam, kurš medija tendenciozitātes gadījumā var publiskot visu interviju kopā ar pārmetumiem par medija neētisko rīcību.

Intervijām, kuras veido vai izplata ziņu aģentūras un citi mediji, kuri pretendē uz kvalitatīvu ziņu izplatītāju slavu, ir jāatbilst sekojošām prasībām:

16.1.1. Intervijas mērķis ir noskaidrot intervējamā patieso viedokli par jautājumiem, kuri interesē intervētāju kā sabiedrisko interešu pārstāvi. Nekāds cits mērķis intervijai nedrīkst būt. Intervētājs kā sabiedrisko interešu pārstāvis nozīmē, ka intervētājs, mēģinot izzināt intervējamā patieso viedokli, vadās tikai no sabiedriskām interesēm (uzdod jautājumus, kuri interesē sabiedrību un/vai atbildes uz kuriem sabiedrībai būtu svarīgi uzzināt).

16.1.2. Intervētājam pirms intervijas ir cītīgi jāsagatavojas intervijai un rūpīgi jāiepazīstas ar pieejamo informāciju par intervējamā personību, darbību un darbības lauku;

16.1.3. Intervētājam ir jāuzvedas pieklājīgi, korekti un pret intervējamo jāizturas ar cieņu;

16.1.4. Intervijas process ir jāfilmē (vai, ja savādāk nevar, jāieraksta diktafonā) un ir ieteicams publiskot arī visu intervijas videomateriālu, lai publikai būtu iespēja iegūt iespējami plašāku informāciju no intervijas, lai sabiedrībai tiktu uzrādīti intervijas autentiskuma pierādījumi un lai būtu iespējams novērtēt intervētāja izturēšanos;

16.1.5. Intervētājs intervijas laikā nekādā formā nedrīkst paust savu personisko vai medija viedokli un uztiept intervējamajam savu vai vienalga kādu citu viedokli;

16.1.6. Intervētāja uzdotie jautājumi nedrīkst būt vērtējumu un/vai atbildi saturoši, uz atbildi uzvedinoši vai kādu atbildes variantu izslēgt tendēti;

16.1.7. Intervētāja jautājumi nedrīkst saturēt citu viedokli, izņemot gadījumus, kad nepieciešams noskaidrot intervējamā viedokli par citu viedokli. Šādiem izņēmuma gadījumiem jābūt retiem un stingri pamatotiem (jābūt skaidrībai kādēļ tieši šim intervējamajam tiek prasīts izteikties tieši par šādu viedokli);

16.1.8. Intervējamā patiesais viedoklis ir jāizvilina galvenokārt ar jautājumu precizitāti;

16.1.9. Intervētājam jāļauj intervējamajam brīvi (brīvā un nepiespiestā gaisotnē) izteikt savu viedokli, cik vien iespējams nepārtraucot, nelabojot un/vai nepapildinot to. Pārtraukt, labot un/vai papildināt intervējamo drīkst tikai korektā formā un tikai ierobežota laika (apjoma) gadījumā, acīmredzamas un neapšaubāmas intervējamā novirzīšanās no uzdotā jautājuma gadījumā un/vai acīmredzami un neapšaubāmi kļūdainu apgalvojumu paušanas gadījumā;

16.1.10. Ierobežota laika (apjoma) gadījumā intervējamais par to ir jābrīdina intervijas sākumā (intervētājam intervijas sākumā ieteicams pateikt intervijas laiku un/vai apjomu). Ja laika (apjoma) ierobežojuma dēļ ierobežots ir arī atbildes apjoms uz konkrētu jautājumu, tad tas ir jāpasaka pirms intervējamais sāk atbildēt uz šo jautājumu (vislabāk pirms paša jautājuma), nosaucot konkrētu ierobežojošā apjoma iemeslu un aptuveni viegli izmērāmu ierobežojuma vienību (piemēram, viena minūte, dažos teikumos, atbilde tikai ar jā vai nē utt.). Šai gadījumā, ja netiek ievērots ierobežojums, intervējamo pieļaujams arī pārtraukt, bet tikai korektā formā;

16.1.11. Ja intervētājs, viedokļa izvilināšanas nolūkā, ir nolēmis radīt intervējamajam spriedzes situāciju, tad tai ir jābūt rūpīgi pārdomātai un negaidītai (lai tā darbotos), kā arī korektai, lai intervētājs nediskridētu sevi, visu interviju, mediju, žurnālistus kā tādus un nenolaistos līdz ikdienišķu manipulāciju un prastas nepiedienības līmenim.

16.1.12. Intervijas drukātam tekstam jābūt pilnībā autentiskam (visam tekstam, ko medijs piedēvē intervējamajam, tik tiešām ir jābūt intervējamā paustam) un tas nedrīkst būt izkropļots, papildināts no intervētāja vai trešo personu puses, tendenciozi koriģēts vai saīsināts (neatrādot būtiskas intervijas daļas, kuras kardināli maina priekšstatu par intervējamā uzskatiem, viedokli vai pateikto). Par intervijas drukātā teksta autentiskumu un kvalitāti pilnībā atbild intervētājs, kuram pašam personiski tas ir jāsagatavo vai arī tieši jāvada sagatavošanas process.

Diemžēl mūsdienu žurnālistikā ar šo elementāro prasību ievērošanu ir lielas problēmas. Negodprātīgi un profesionāli mazspējīgi žurnālisti šīs prasības ievērot negrib un negribēs, jo tā ir personiski vieglāk un izdevīgāk. Tagad šāda bezkaunīga un neprofesionāla žurnālistu uzvedība ir pat teorētiski pamatota (efekts, ārišķības, lēta popularitāte un patiesības ignorēšanas pieļaujamība kā “žurnālistikas” būtība) un ir uzaudzināta pietiekami liela “žurnālistu” jaunā paaudze, kura vispār nezin par šīm un citām žurnālistikas profesionālajām prasībām. Tas arī ir viens no iemesliem žurnālistikas krīzei, kuras izpausme ir arī žurnālistikas produktu (tai skaitā ziņu) kvalitātes kritums.

Standarta 33. prasība. Intervija ir intervējamā patiesā viedokļa izzināšanas, noskaidrošanas un atspoguļošanas forma no medija pārstāvja (intervējamā) puses, kam ir jāatbilst sekojošām prasībām: 1. Intervijas mērķis ir noskaidrot intervējamā patieso viedokli par jautājumiem, kuri interesē intervētāju kā sabiedrisko interešu pārstāvi. Nekāds cits mērķis intervijai nedrīkst būt; 2. Intervētājam pirms intervijas ir cītīgi jāsagatavojas intervijai un rūpīgi jāiepazīstas ar pieejamo informāciju par intervējamā personību, darbību un darbības lauku; 3. Intervētājam ir jāuzvedas pieklājīgi, korekti un pret intervējamo jāizturas ar cieņu; 4. Intervijas process ir jāfilmē (vai jāveic skaņas ieraksts), pilns intervijas ieraksts jānodod arī intervējamā rīcībā un ieteicams to publiskot kopā ar interviju; 5. Intervētājs intervijas laikā nekādā formā nedrīkst paust savu personisko vai medija viedokli un uztiept intervējamajam savu vai vienalga kādu citu viedokli; 6. Intervētāja uzdotie jautājumi nedrīkst būt vērtējumu un/vai atbildi saturoši, uz atbildi uzvedinoši vai kādu atbildes variantu izslēgt tendēti; 7. Intervētāja jautājumi nedrīkst saturēt citu viedokli, izņemot gadījumus, kad nepieciešams noskaidrot intervējamā viedokli par citu viedokli. Šādiem izņēmuma gadījumiem jābūt retiem un pamatotiem; 8. Intervējamā patiesais viedoklis ir jāizvilina galvenokārt ar jautājumu precizitāti; 9. Intervētājam jāļauj intervējamajam brīvi izteikt savu viedokli, cik vien iespējams nepārtraucot, nelabojot un/vai nepapildinot to. Pārtraukt, labot un/vai papildināt intervējamo drīkst tikai korektā formā un tikai ierobežota intervijas apjoma gadījumā, acīmredzamas un neapšaubāmas intervējamā novirzīšanās no uzdotā jautājuma gadījumā un/vai acīmredzami un neapšaubāmi kļūdainu apgalvojumu paušanas gadījumā; 10. Ierobežota intervijas apjoma gadījumā intervējamais par to ir jābrīdina intervijas sākumā. Ja ir apjoma ierobežojums, atbildot uz konkrētu jautājumu, tad tas ir jāpasaka pirms intervējamais sāk atbildēt; 11. Intervijas drukātam tekstam jābūt pilnībā autentiskam un tas nedrīkst būt izkropļots, papildināts no intervētāja vai trešās personas puses, tendenciozi koriģēts vai saīsināts. Par intervijas drukātā teksta autentiskumu un kvalitāti pilnībā atbild intervētājs, kuram personiski tas ir jāsagatavo vai arī tieši jāvada sagatavošanas process.

16.2. Ekspertu viedokļi

Eksperta viedokļa būtība ir piedāvāt lasītājam kompetentu un profesionāli kvalificētu viedokli, kurš ir kā nosacīts etalons patiesības noteikšanai. Tā kā lasītāji nevar tikt uzskatīti par kompetentiem, tāpat kā citi mediju rubriku varoņi (nav attiecīgas izglītības, pieredzes, informētības pakāpes un iemaņu), ir jābūt kādam, kurš tiek uzskatīts par kompetentu, lai būtu iespējams vērtēt grūti novērtējamo un dot par to slēdzienus. Šie kompetentie vērtētāji ir eksperti, kuriem ir kaut kādas formālas regālijas un/vai praktiski resursi, kas apliecina to kompetentākumu attiecīgajā jomā pār pārējo sabiedrību. Vēl ekspertus var uzskatīt par kompetentiem skaidrotājiem, kuri mazāk zinošajai sabiedrībai cenšas izskaidrot sarežģītākas un tiem grūtāk saprotamas parādības. Šāda ekspertu viedokļu pieeja var būt pieņemama un lietderīga, ja eksperti tik tiešām ir eksperti (tas ir patiesi kompetenti), godprātīgi un viņu paustie viedokļi ir informatīvi bagāti, vispusīgi, izglītojoši, patiesi un objektīvi.

Diemžēl tādu ekspertu ir maz, politiskās konjunktūras dēļ tos ne vienmēr uzklausa un ir plaši izplatīta prakse par ekspertiem nominēt personas (bieži vien “savējos”), kuras faktiski neatbilst augstajām eksperta prasībām (pseidoeksperti), gan tādēļ, lai mehāniski aizpildītu ekspertu “vakances”, gan tādēļ, lai vieglāk varētu manipulēt ar sabiedrisko apziņu un izplatīt sev vēlamo informāciju un politisko propagandu. Šāda “ekspertu” izmantošana ir kategoriski nepieņemama, jo tādā veidā sabiedrība tiek maldināta, tiek devalvēts eksperta jēdziens un sabiedriskā apziņa tiek piesārņota labākajā gadījumā ar mazsakarīgu spriedelēšanu. Ja mediju neinteresē patiesības noskaidrošana un lietu būtības atklāšana lasītājiem un ja tā galvenais uzdevums ir izplatīt vienalga kādu propagandu smukā objektīvisma iesaiņojumā, tad pseidoeksperti ir labs sabiedrības muļķošanas līdzeklis un eksperti tikai traucē to darīt.

Latvijas mediju vidē pseidoekspertu būšana ir plaši izplatīta parādība un, lai persona tiktu nominēta par ekspertu, pietiek ar formālu amatu kādā no “pareizajām” organizācijā un ar vismaz viena atslēgmedija neargumentētu nominēšanu eksperta statusā. Kā uzskatāmu pseidoeksperta piemēru var minēt Ivetu Kažoku, kura savulaik plaši tika pozicionēta kā eksperte vēl pavisam jauna un nepieredzējusi uzreiz pēc “skolas sola” un neskatoties uz visiem acīmredzamu nespēju sakarīgi izteikties. Līdzīgi par ekspertiem tika pasludināti vairāki “Delnas”, “Providus” un citu ar Sorosa fondu saistītu organizāciju darbinieki. Latvijas pseidoekspertu radīšanas shēma ir vienkārša – bariņš neformāli savstarpēji pazīstamu “savējo”, starp kuriem ir arī žurnālisti, viens otru nominē par “ekspertiem”, piesauc kā “ekspertus” un slēpti reklamē kā “ekspertus”. Un tiklīdz pseidoeksperts šādi mazliet publiski ir ticis “apgrozīts”, tā “eksperta” statuss ir nostiprināts. Citiem vārdiem sakot, Latvijas mediju vidē eksperts ir nevis tas, kurš ir kompetentāks un labāk prot izskaidrot lietu būtību, bet gan tas, kurš par ekspertu skaļāk ir izdaudzināts. Bet skaļāk izdaudzina “savējos”.

Faktiski, lai personu vismaz formāli varētu uzskatīt par ekspertu noteiktā sfērā, tai ir jābūt augstākai izglītībai attiecīgajā (vai radniecīgajā) jomā, pietiekamai (vismaz 7 gadu) praktiskas darbības pieredzei nozarē un sasniegumiem attiecīgās sfēras praktiskajā, publiskajā un/vai akadēmiskajā vidē (augsti amati, akadēmiskie grādi, organizatoriskie, izpildes vai novatoriskie rezultāti, publikācijas, grāmatas utt.). Nozares eksperts var būt arī persona bez attiecīgas izglītības, kura ir darbojusies nozarē un uzrādījusi tajā nozīmīgus (acīmredzamus un neapstrīdamus) sasniegumus.

Tā kā formālie eksperta godam nepieciešamie parametri ir viegli nosakāmi, pārbaudāmi un uzrādāmi, tad šī standarta ietvaros tie ir obligāti jāpublisko un jāuzrāda eksperta biogrāfijas formā, kura ir jāpublicē speciālā medija interneta mājaslapas sadaļā, kurā jābūt uzskaitītiem visiem medija kādreiz izmantotajiem ekspertiem. Eksperta biogrāfiju ir jāizveido un jāuztur pašam medijam, par pamatu izmantojot eksperta paša iesniegto autobiogrāfiju (CV), kuru pats medijs, pārbaudot autobiogrāfijas faktus, labo, koriģē un papildina. Eksperta biogrāfijai ir jābūt cik iespējams pilnīgai, bez “baltajiem plankumiem”, ietverot arī personiskās dzīves pamatinformāciju (dzimšanas gads un vieta, neprecējies/precējies, cik reizes, cik, kādi un cik veci bērni), cik iespējams visu akadēmisko un profesionālo darbību (arī padomju laikā un/vai ārvalstīs) un cik iespējams visu publikāciju sarakstu.

Medijam, izmantojot publicēto eksperta biogrāfiju, ir jāspēj jebkuram interesentam pamatot, kādēļ tieši šī persona ir izvēlēta kā eksperts. Ja medijs nav publicējis šim standartam atbilstošu eksperta biogrāfiju, tad medijs to nedrīkst pozicionēt kā ekspertu, jo lasītājiem nav iespējams pārliecināties, ka persona atbilst ekspertam uzstādītajām prasībām. Un, sabiedriskās kontroles nodrošināšanai, ekspertu biogrāfijas medija interneta mājas lapā ir jāspēj komentēt (vai nu katram komentētājam vai arī tikai katram pilnībā autentificētam komentētājam).

Vēl jāņem vērā, ka patiesi eksperti, tāpat kā jebkurš speciālists, savai profesionālai darbībai piegriež lielāku vērību kā tādiem tās blakusproduktiem kā nauda, amati, slava, karjeras izaugsme. Ja tā nav, cilvēks nemaz nevar kļūt kādā jomā patiesi kompetents, jo savus pūliņus novirza uz neproduktīviem blakusceļiem. Fanātisks profesionālisms un vienaldzība pret ārišķīgiem stimuliem (tai skaitā arī politekonomisko konjunktūru) ir obligāts kompetences iegūšanas nosacījums. Šī iemesla dēļ patiesi eksperti politekonomiskās un birokrātiskās aprindās netiek cienīti un pēc viņu palīdzības griežas klusi un kad savādāk nevar. Attiecīgi gan ekspertus, gan pseidoekspertus var pazīt pēc to attieksmes pret politekonomisko konjunktūru un ārišķīgām nominācijām. Pseidoeksperts vienmēr “peldēs pa straumi” (lai saglabātu savu formālo statusu un iegūtu papildus ārišķīgas regālijas) , bet ekspertam ir raksturīgi neslavēt plaši atzītas aplamības, apšaubīt tās vai pat tieši kritizēt aktuālā politekonomiskā trenda elementus.

Kā viens no nozīmīgākajiem eksperta kritērijiem ir spēja viegli, nepiespiesti, saprotami un nekļūdīgi izskaidrot nozares un tajā notiekošo procesu būtību. Arī to medijam vajadzētu pārbaudīt. Ja cilvēks personiskā sarunā vai materiāla tapšanas laikā nespēj precīzi un saprotami izskaidrot nozares pamatelementu būtību vai pieļauj rupjas, acīmredzamas kļūdas, tad tāds cilvēks nav eksperts, pat ja atbilst eksperta formālajiem kritērijiem (“prava kupil, jezdiķ ņekupil”). Šādu cilvēku kā ekspertu pozicionēt nedrīkst un, ja viņš kā eksperts jau bija ticis izmantots, šāda pozicionēšana ir jāpārtrauc (atrādāmā ekspertu saraksta objektiem var būt dažādi statusi, piemēram, “eksperts” un “tika izmantots kā eksperts”). Citiem vārdiem sakot, medijs ir pilnībā atbildīgs par to cilvēku kompetences līmeni, kurus tas ir izvēlējies par ekspertiem. Ja eksperts nav pietiekami kompetents, tas nozīmē, ka līdzīgas kompetences problēmas ir arī medijam. Ja eksperta lomai nav iespējams atrast augsti kompetentu speciālistu, tad labāk vispār neizmantot eksperta viedokli.

No patiesības noskaidrošanas un atrādīšanas viedokļa būtiski, lai medijs uztur ekspertu daudzveidību un, pirmkārt, kā “nodrillētas plates” netiktu izmantoti vieni un tie paši eksperti, kā arī, lai tiktu pārstāvēts un atspoguļots viss katras nozares idejiskais spektrs. Tāpēc no katra nozares idejiskā novirziena medija rīcībā ir jābūt 1 – 5 ekspertiem un visam nozares ekspertu lokam ir jāaptver visi nozares idejiskie novirzieni bez izņēmumiem, lai notiekošo varētu apskatīt no dažādiem skatu punktiem.

Standarta 34. prasība. Ja medijs kādu personu un/vai tās viedokli pozicionē kā ekspertu, izceļot to citu personu un/vai to viedokļu vidū kā patiesāku, zinošāku, kompetentāku, tad medijam ir jāpublicē pilna šīs personas biogrāfija, kuras patiesumu medijs ir pārbaudījis, un ir jāspēj jebkuram interesentam pamatot, kādēļ medijs šo personu ir izvēlējies kā ekspertu. Par eksperta kompetences līmeni pilnībā atbild medijs. Eksperta uzdevums ir medija patērētājiem saprotamā veidā kompetenti izskaidrot attiecīgās sfēras notikumu būtību un attīstības tendences. Visu medija kādreiz izmantoto ekspertu biogrāfijām ir jābūt publicētām medija interneta mājaslapā redzamā, viegli pieejamā vietā un katru biogrāfiju jābūt iespējai komentēt (visiem lietotājiem vai arī tikai pilnībā autentificētiem komentētājiem).

Standarta 35. prasība. Medijs personu drīkst izvēlēties kā ekspertu, ja tā atbilst sekojošām prasībām: 1. Augstākā izglītība jomā, kurā persona ir nominēta kā eksperts, vai arī radniecīgā sfērā; 2. Vismaz septiņus gadus ilga praktiskā darba pieredze nozarē, kurā ir nominēta kā eksperts; 3. Sasniegumi jomā, kurā ir nominēta kā eksperts (augsti amati, akadēmiskie grādi, praktiskā darba rezultāti, publikācijas, grāmatas, apbalvojumi u.c.). Par ekspertu var būt arī persona, kura neatbilst augstāk minētajiem nosacījumiem, bet kura ir darbojusies sfērā, kurā ir nominēta kā eksperts, un ir uzrādījusi tajā nozīmīgus, acīmredzamus un neapstrīdamus sasniegumus (šādas nominācijas gadījumā speciāli ir jānorāda par kādiem nopelniem persona tiek nominēta kā eksperts). Lai personu varētu uzskatīt par eksperta prasībām atbilstošu, tai ir jāspēj rakstiskā vai mutiskā formā viegli, nepiespiesti, saprotami un nekļūdīgi izskaidrot tās nozares, kurā persona ir nominēta kā eksperts, un tajā notiekošo procesu būtību. Medijam šīs spējas esamība ir jāpārbauda. Bez šīs spējas persona nevar tikt uzskatīta par eksperta prasībām atbilstošu, pat ja atbilst visām citām eksperta prasībām.

16.3. Ziņas par viedokļiem

Lai gan ziņām ir jābūt objektīvām, vienmēr nozīmīga ziņu daļa saturēs kādu viedokli, jo lasītāji ir jāiepazīstina arī ar nozīmīgākajiem viedokļiem, ko pauž augsti stāvošas amatpersonas, sabiedriski ietekmīgas personas vai savos publiskajos materiālos izplata nozīmīgas organizācijas. Ziņas, kuras ir veltītas šādiem viedokļiem ir ziņas par viedokļiem, kurām ir jāatbilst visām ziņu kvalitātes prasībām, kas ir aprakstītas iepriekšējās sadaļās un šī standarta 4. – 23. prasībā. Tas nozīmē, ka viedoklis, par kuru tiek veidota ziņa, ir jāatspoguļo neitrāli, korekti (bez epitetiem) un, lai gan koncentrēti, tomēr pilnībā, neizlaižot būtiskas atslēgdomas (neizraujot domas vai citātus no konteksta). Attiecīgi nav pieļaujams, ka izmantojot ziņu formātu, kāds viedoklis tiek mākslīgi izskaistināts un slēpti reklamēts vai arī tendenciozi atspoguļots, izkropļots un diskreditēts.

Ja medija manipulācijas ar viedokļa atspoguļošanu ziņas saturā vēl ir salīdzinoši vienkārši konstatējamas (pietiek tikai iepazīties ar ziņas saturu), tad grūtāk fiksējamas un attiecīgi arī grūtāk reglamentējamas ir medija manipulācijas to viedokļu atlasē, par kuriem tiek ziņots. Viedokļu ir daudz, notikumu, par katru no kuriem var paust viedokli, arī ir daudz, par visiem ziņot nav iespējams, tāpēc, tikai korekti ziņojot par viedokli, ziņu aģentūra savā veidā to popularizē. Tai pat laikā ir viedokļi, par kuriem vai nu nedrīkst neziņot, jo to paudēji ir ietekmīgas personas un/vai viedoklis ir sabiedriski nozīmīgs, vai arī par kuriem ir vēlams ziņot (ja viedoklis ir konstruktīvs, atšķirīgs, sabiedrisko diskusiju nozīmīgā jautājumā veicinošs). Formulēt prasības un novilkt robežas te ir grūti un vēl grūtāk to ir pēc tam kontrolēt, tāpēc medijam vienmēr būs noteikta iespēja paust savu subjektīvo nostāju tikai ar viedokļu atlasi, par kuriem tiek ziņots. Tomēr šādu viedokļu atlases prasībām tik un tā ir jābūt formulētām, lai būtu vismaz kaut kādas robežas, kuras medijam neļauj “iekrist galējībās” un cik iespējams mazinātu ziņu par viedokļiem izmantošanu manipulatīvos, negodprātīgos un pretsabiedriskos nolūkos.

Tātad, lai viedokli varētu uzskatīt par tik nozīmīgu, ka par to tiek veidota un izplatīta speciāla ziņa, tam ir jāatbilst kādai no sekojošām prasībām:

16.3.1. Viedokli pauž kāda no augstākajām valsts amatpersonām par sabiedriski nozīmīgu tēmu;

16.3.2. Viedokli savas kompetences robežās pauž augsta valsts amatpersona par aktuālu un sabiedriski nozīmīgu tēmu;

16.3.3. Viedokli par aktuālu un sabiedriski nozīmīgu tēmu pauž sabiedriski nozīmīga organizācija vai kāds no tās oficiālajiem pārstāvjiem;

16.3.4. Viedokli par aktuālu un sabiedriski nozīmīgu tēmu pauž sabiedriski ietekmīga un/vai kompetenta persona un viedoklis atbilst sabiedriskā labuma un/vai unikalitātes prasībām (tai skaitā kritika, kad “visi klusē”, jauni problēmu risināšanas ceļi, alternatīvu rīcības modeļu ieskices).

Medijam ir jāspēj ikvienam pamatot katra ziņa par viedokli; kādēļ tieši par attiecīgo viedokli tika izveidota ziņa.

Ja tiek ziņots par viedokli, kurš pilnā apjomā ir pieejams rakstiskā un vai audiovizuālā formā, tad obligāti ir jānorāda linki uz šīm pilnajām viedokļa versijām, lai interesentiem būtu iespējams iepazīties ar visu viedokli.

Ja viedokļa paudējs izsaka medijam pretenziju par viedokļa atspoguļošanas korektumu, tad šī pretenzija medijam obligāti ir jāpublicē vai nu kā atsevišķa ziņa vai arī jāpapildina attiecīgā ziņa ar pilnu pretenzijas tekstu.

Standarta 36. prasība. Lai kādu viedokli varētu uzskatīt par tik nozīmīgu, ka medijam ir pieļaujami veidot par to atsevišķu ziņu, viedoklim ir jāatbilst kādai no sekojošām prasībām: 1. Viedokli pauž kāda no augstākajām valsts amatpersonām par sabiedriski nozīmīgu tēmu; 2. Viedokli savas kompetences robežās pauž augsta valsts amatpersona par aktuālu un sabiedriski nozīmīgu tēmu; 3. Viedokli par aktuālu un sabiedriski nozīmīgu tēmu pauž sabiedriski nozīmīga organizācija vai kāds no tās oficiālajiem pārstāvjiem; 4. Viedokli par aktuālu un sabiedriski nozīmīgu tēmu pauž sabiedriski ietekmīga un/vai kompetenta persona un viedoklis atbilst sabiedriskā labuma un/vai unikalitātes prasībām.

Standarta 37. prasība. Ja viedokļa paudējs par viedokļa atspoguļojumu ziņā ir izteicis pretenziju, tad medijam ir jālabo attiecīgā ziņa vai arī jāpublicē pilns pretenzijas teksts atsevišķā ziņā vai arī pie ziņas, par kuru ir izteikta pretenzija.

16.4. Viedokļraksti

Viedokļraksts ir pilnīgs autora sava viedokļa izklāsts. Tā kā viedoklis pats par sevi ir subjektīvs, tad pat objektīvā formā uzrakstīti viedokļraksti saturēs noteiktu daļu subjektīvisma. Attiecīgi, ja medijam ir rubrika, kurā tiek publicēti vai var tikt publicēti viedokļraksti, tad medijs caur to var paust (un visbiežāk arī pauž) savu subjektīvo nostāju, savu viedokli (kā nosacītus izņēmumus te var minēt patiesu ekspertu attiecīgas kvalitātes viedokļrakstus un augstāko valsts amatpersonu uzrunas un viedokļrakstus).

Ja medijs deklaratīvi sev nestāda uzdevumu cik iespējams objektīvi atspoguļot notikumus, tad tas var kaut vai pilnībā publicēt tikai viedokļrakstus un ir mediji, kuri tā arī dara. Šai ziņā nevar būt nekādu pretenziju, ja medijs to savās redakcionālās politikas pamatnostādnēs atklāti pasaka un nemēģina savu subjektīvo saturu pozicionēt kā kaut ko objektīvu.

Savukārt, ja medijs pretendē uz objektīvas informācijas un kvalitatīvu ziņu izplatītāja statusu, tad viedokļrakstu apjomam ir jābūt ierobežotam, lai tas nenomāc pārējo saturu (ziņas un informatīvi – analītiskos materiālus). Tāpēc šajos gadījumos dēļ viedokļrakstu rubrikas ierobežotā apjoma un dēļ viedokļrakstu mazierobežotā apjoma, medijam viedokļraksti ir jāatlasa pēc stingriem kvalitātes kritērijiem, ko var novērtēt pēc satura izklāsta loģiskuma, saprotamības, korektuma, profesionālās kompetences un literārās kvalitātes kritērijiem. Attiecīgi šādiem medijiem viedokļrakstu sadaļai ir jāatlasa, pirmkārt, tikai viskvalitatīvākie viedokļraksti un viedokļraksti par visaktuālākajām tēmām. Vēl viedokļu atlasē ir jāievēro sabiedrības viedokļu proporcionāla sadalījuma princips, lai medijs nepublicē viena veida viedokļus, ignorējot citus, jo tad viedokļrakstu sadaļa kļūst par attiecīgo viedokļu virzienu politiskās un/vai ideoloģiskās propagandas platformu, kas objektīvorientētiem medijiem nepiestāv un ir pretrunā to apņemšanās būtībai.

16.5. Lasītāju viedokļi (viedokļraksti, komentāri, replikas)

Lasītāju viedoklis ir sens žurnālistikas žanrs, kurš dēļ interneta, blogosfēras un sociālo tīklu attīstības ir ieguvis līdz šim nebijušus apmērus. Ja agrāk lasītāju viedokļiem bija puslīdz ierobežots apjoms, tad tagad katram lasītājam ir ļoti plašas iespējas izteikties. Tagad lasītāju viedokļu rubrikai ir iespējams tik plašs materiāls, ka to ir ļoti grūti vai pat neiespējami visu aptvert.

Agrāk lasītāji rakstīja redakcijai vēstules. Reizēm šāda tipa vēstules tika falsificētas no redakcijas, tai tuvu stāvošu personu vai trešo personu puses, lai uzdotu kādu viedokli par plaši izplatītu lasītāju viedokli. Šāds lasītāju viedokļu izmantojums ir viens no manipulāciju un negodprātīgas politiskās propagandas līdzekļiem, kurš ir nesavienojams ar godīgu žurnālistiku.

Tagad katrs, kurš vēlas, var aizsūtīt redakcijai gan vēstuli, gan elektronisko vēstuli, gan uzrakstīt komentāru interneta mājaslapā, twitterī un/vai savā sociālo tīklu profilā, gan arī uzrakstīt pats savu viedokļrakstu, kuru var publicēt gan savā profilā, gan savā blogā, gan aizsūtīt publicēšanai vienalga kam. Tāpēc tagad lasītāju viedokļu apjoms savā būtībā ir mazierobežots, kas paver jaunas, pietiekami unikālas iespējas sabiedriskā noskaņojuma izzināšanā, labāko viedokļrakstu atlasē un spējīgāko cilvēku identificēšanā un līdziesaistē. Patreiz šis milzīgais potenciāls ne tuvu netiek pietiekami izmantots un šīs plašās iespējas galvenokārt kalpo kā sabiedriskās spriedzes “tvaika nolaišanas” mehānisms un kā jaunu, maskētu manipulāciju ar sabiedrisko apziņu iespējas.

Ar vārdu “lasītājs” var saprast tikai konkrēta medija lasītāju un tad lasītāju viedoklis ir viedoklis, kurš ir tieši adresēts konkrētam medijam. Šāds klasisks lasītāju viedoklis no medija skatu punkta ir saprotams un ērts. Šādus viedokļus ir viegli identificēt (tie, kuri ir ienākuši pa noteiktiem komunikāciju kanāliem), redakcijai ir brīvas rokas to izmantošanā (tos var arī vienkārši ignorēt) un pēc nepieciešamības viegli ir iespējams falsificēt lasītāju viedokli, par tādu uzdodot redakcijas vai kādas saistītas trešās puses radītu viedokli.

Bet vārdu “lasītājs” var saprast arī visplašākajā nozīmē kā jebkuru lasītāju jeb jebkuru cilvēku, kurš ir paudis savu viedokli, un tad “lasītāju viedoklis” ir sinonīms tādiem apzīmējumiem kā “cilvēku viedoklis”, “tautas viedoklis”, “tauta runā” utt.

Ja medijs izvēlas veidot lasītāju viedokļa rubriku, tad var izdalīt divas galvenās tās izpausmes formas.

Pirmkārt, lasītāju viedokļu apkopojums, kurā žurnālists, noteiktā laika posmā iepazīstoties ar iepriekš noteiktu lasītāju viedokļu daļu (komentāri pie rakstiem noteiktās vietnēs, noteiktu personu twitterreplikas, autorieraksti sociālo tīklu profilos), rada apkopojoša vai analītiska veida rakstu, kurā citē vai atstāsta arī atsevišķu lasītāju izteikumus. To var uzskatīt par sava veida lasītāju izteikumu monitoringu, kura ierobežojošais faktors var būt sākuminformācijas milzīgais apjoms. Tāpēc, ierobežojot apkopojamās informācijas apjomu, ir reālāk sasniegt vismaz kaut kādu puslīdz pieņemamu rezultātu. Viskorektākais šāda veida ierobežojums ir pieturēties pie šaurākā “lasītāja” termina sapratnes un apkopot tikai konkrēta medija lasītāju viedokļus. Bet ir iespējami arī citi apkopojamās viedokļu masas korektas ierobežošanas varianti, tikai katra šāda ierobežošana ir tendenciozitātes un subjektivitātes risks no medija un/vai žurnālista puses.

Bet šādu ierobežošanu var arī neveikt un tad tas pēc būtības kļūst par publisko izteikumu monitoringu, kas no vienas puses ir sabiedriski nepieciešams produkts, bet kuru no otras puses ir darbietilpīgi un grūti izveidot pienācīgā kvalitātē. Galvenokārt šī iemesla dēļ patreiz šāda tipa materiālos tiek izmantota tikai ļoti niecīga publisko izteikumu daļa, kura pārsvarā tiek atlasīta vadoties no autora subjektīvajiem ieskatiem un nepieciešamībām. Ja objektīvorientēts medijs nolemj radīt lasītāju viedokļu apkopojumus, tad tie ir jāveido no iepriekš stingri noteikta pētāmā jeb monitorējamā viedokļu kopapjoma un pašam materiālam ir jāatbilst iepriekš noteiktiem kvalitatīviem parametriem, kuriem ir jābūt tuviem vai pat jāsakrīt ar informatīvi – analītisko materiālu kvalitātes parametriem.

Otra lasītāju viedokļu izpausmes forma ir lasītāju radītie viedokļraksti. Arī te vārdu “lasītājs” var saprast gan šaurākā, gan plašākā nozīmē, tomēr dēļ autortiesību ierobežojumiem optimāla ir tikai to viedokļrakstu izmantošana, kurus to autori medijam ir iesūtījuši. Ja medijs vēlas uzturēt šādu rubriku, tad ir ieteicams izveidot speciālu tehnisko platformu lasītāju viedokļrakstu iesūtīšanai, apstrādei un publicēšanai.

Lasītāju viedokļrakstiem ir jāpiemēro līdzīga pieeja kā viedokļrakstiem, tikai ar mazākām kvalitātes prasībām. Var vienlaicīgi būt gan viedokļrakstu rubrika, kurā tiek publicēti labākie viedokļraksti, gan arī lasītāju viedokļraksti, kurā tiek publicēti labākie lasītāju iesūtītie viedokļraksti. Ja gadās kāds īpaši kvalitatīvs vai aktuāls lasītāja viedokļraksts, to var publicēt arī viedokļrakstu sadaļā. Papildus, lasītāju viedokļrakstu plūsmas nodrošināšanai, medija internetportāla perifērijlapā var publicēt gandrīz visus lasītāju viedokļrakstus, pat tos, kuru kvalitāte ir vairāk kā apšaubāma.

Nobeigumā vēlreiz jānorāda, ka politizētie un/vai komercializētie mediji lasītāju viedokļus mēdz selektīvi atlasīt un noformēt atbilstoši savām politiskajām vai komerciālajām vajadzībām, kādēļ uzticēties šādiem materiāliem nevar. Šajos medijos var tikt izmantots plašs manipulāciju klāsts ar lasītāju viedokļiem, sākot no to tendenciozas atlases līdz lasītāju viedokļu falsifikācijai, kad attiecīgo “lasītāja” viedokli rada pati redakcija vai ar to kontaktus uzturošs sabiedrisko attiecību sfēras darbonis.

16.6. Viedokļziņas, viedokļanalītika, komentāri par kaut ko (viedokļkomentāri)

Ziņu aģentūru uzdevums ir radīt kvalitatīvas ziņas, kuru viena no kvalitātes īpašībām ir ziņu objektivitāte. Tālāk šīs ziņas caur saviem kanāliem izplata un/vai izmanto citi mediji. Tāpēc ziņu aģentūras var uzskatīt par ziņu “vairumtirgotājiem”, bet citus medijus par “mazumtirgotājiem”.

Nepieciešamības gadījumā šīs ziņas no citu mediju (“mazumtirgotāju”) puses tiek papildinātas un ne vienmēr ziņu aģentūru kvalitātes prasībām atbilstošā formā. Un bieži vien šie papildinājumi apzināti tiek veidoti subjektīvi un tendenciozi. Šādus produktus visprecīzāk būtu nosaukt par viedokļziņām, jo tajos ir gan ziņu elements, gan noteikta viedokļa elements.

Vēl kā līdzīgas parādības ir minami viedokļanalītikas materiāli un komentāri par kaut ko jeb viedokļkomentāri. Viedokļanalītikas materiālos labākajā gadījumā ir veikta noteikta analīze, sajaucot to ar noteiktu viedokli, bet sliktākajā gadījumā tajos ir izklāstīts kāds viedoklis, izmantojot atsevišķus analītikas elementus. Savukārt viedokļkomentāri ir īsi komentāra formas viedokļi par kaut kādu notikumu vai ziņu.

Visi šie informatīvie produkti, robežas starp kuriem reizēm ir grūti novilkt, ir politiskās un/vai ideoloģiskās propagandas sastāvdaļa un to esamība pati par sevi nav negatīvi vērtējams faktors. Ja medijs sevi atklāti un godīgi pozicionē kā konkrētas propagandas izplatītāju, tad tam vārda brīvības ietvaros ir tiesības aizpildīt savu saturu arī ar šādiem viedokļiem. Nepieņemami ir, kad medijs sevi deklaratīvi vai pēc noklusējuma pozicionē kā objektīvu, bet faktiski nodarbojas ar politisko propagandu. Latvijā to diemžēl lielākā vai mazākā mērā dara gandrīz visi valsts mēroga mediji. Pilnīgi nepieņemami, ja to dara sabiedriskie mediji, kas Latvijā arī ir novērojams.

Savukārt no sabiedrisko interešu un nacionālās drošības skatu punkta ir kategoriski nepieņemami, ja šādus politiskās propagandas elementus izplata valsts mēroga nacionālās ziņu aģentūras. Ja tā notiek, tad tas ir attiecīgās valsts un tās drošības iestāžu profesionālās, intelektuālās un analītiskās mazspējas simptoms, jo nacionālās ziņu aģentūras kā ziņu “vairumtirgotājs” tieši ietekmē ne tikai visus nacionālos medijus un dod lielu ieguldījumu valsts tēla ārvalstīs formēšanā, bet arī ar savu informatīvo ietekmi tieši ietekmē visus valsts un sabiedriskās pārvaldes elementus. Ja nacionālā ziņu aģentūra ir “saslimusi” ar neprofesionalitāti un/vai pārmērīgu ideoloģizāciju, tad tas neizbēgami atstāj tiešu destruktīvu ietekmi uz visu sabiedrību, kā izpausmes ir atraušanās no realitātes, spriestspējas un adekvātuma problēmas, kam seko veiktspējas kritums. Latvijā ir vērojama arī šī parādība.

Savukārt sabiedrībā šāda destruktīva informatīva ietekme rada arī noteikta veida aizsargreakciju, kad daļa sabiedrības tādā vai citādākā veidā tiecas pārtraukt lietot “saslimušo” mediju produkciju.

16.7. Pasūtījuma materiāli un reklāmraksti

Izplatīta parādība mediju saturā ir pasūtījuma materiāli un reklāmraksti. Šīs parādības patiesos apmērus ir grūti noteikt, jo liela vai pat lielākā daļa no tiem ir slēpti, par ko medija satura patērētāji nezin. Tas tā ir arī tādēļ, ka pasūtījuma materiāliem un reklāmrakstiem vairums patērētāju neuzticas dēļ to “neīstuma” (pasūtījuma dabas).

Tai pat laikā ir jāatzīst gan mediju, gan atsevišķu tā klientu tiesības veidot (pasūtīt) pasūtījuma materiālus un tiem var būt arī pozitīva sabiedriskā nozīme. Tāpēc nepieļaujami ir nevis pasūtījuma materiāli un reklāmraksti kā tādi, bet gan to īstās dabas slēpšana, kā arī pārmērīgs pasūtījuma materiālu apjoms kopējā medija saturā.

Reklāmraksti jeb reklāmmateriāli ir materiāli, kurus ir izveidojis pats klients vai viņa algots pārstāvis un ko par vai bez atlīdzības savā saturā ir ievietojis medijs. Reklāmraksti ir speciāli jāmarķē jau virsraksta līmenī un tajos ir jābūt norādītam gala pasūtītājam, starpniekpasūtītājiem (ja tādi ir), personām, kuras izveidoja materiālu un medija pārstāvjiem, kuri saskaņoja un ievietoja materiālu medija saturā.

Pasūtījuma materiāli ir materiāli, kurus, pēc trešās puses iniciatīvas par maksu vai vadoties no cietiem apsvērumiem, ir izveidojis pats medijs vai tā pārstāvji. Pasūtījuma materiālu galvenā pazīme ir iniciatīvas par materiāla tapšanu nākšana no kādas trešās puses, tas ir, kad nevis pati medija redakcija izdomā un pieņem lēmumu izveidot materiālu, bet to izdara trešā puse, motivējot kādu no redakcijas izveidot attiecīgo materiālu. Šī ir plaša un grūti izkontrolējama sapratne, bet tā dod reālu priekšstatu par patieso pasūtījuma materiālu “tirgu”. Daudzos gadījumos šādi pasūtījuma materiāli top par naudu un tie var tikt pasūtīti gan medija īpašniekiem, gan medija vadībai, gan ierindas žurnālistiem, bet var būt arī cita veida “attiecību” forma. Var būt gadījumi, kad medija darbinieku uz pasūtījuma materiālu radīšanu motivē privātā kārtā. Var būt gadījumi, kad tas tiek darīts izmantojot operatīvās darbības metodes. Noteikti ir gadījumi, kad tiek izpildīti medija īpašnieku, drošības iestāžu vai citu “cienījamu cilvēku” “lūgumi”. Pasūtījuma materiāla tapšanas realizācijas iespējamie varianti ir daudz, bet galvenā iezīme paliek nemainīga – materiāla tapšanas iniciators ir trešā puse.

Ja praktiskai kontroles realizācijai ir vēlēšanās sašaurināt nepieļaujamo pasūtījuma materiālu apjomu, tad var ieviest vēl vienu pazīmi – materiāla saskaņošana. Šādā sapratnē pasūtījuma materiāls ir informatīvs produkts, kura radīšanu un publicēšanu medijā ir iniciējusi un saskaņojusi trešā puse. Tomēr deklaratīvā līmenī labāk pieturēties pie plašākās sapratnes, šaurāko lietojot tikai kontroles sistēmas izveidei, kuras uzdevums ir nepieļaut nelegālu pasūtījuma materiālu izvietošanu medijā.

Tāpat kā reklāmrakstiem, arī pasūtījuma materiāliem ir tiesības uz eksistenci. Atšķirībā no reklāmraksta, pasūtījuma materiālā, pasūtītājs var maksāt, dot kādu citu labumu par to, ka medijs pievēršas kādai noteiktai tēmai, vai arī to vienkārši “sarunāt”. Pasūtījuma materiāliem ir nepieļaujami, kad pasūtītājs detalizēti reglamentē un nosaka materiāla saturu, jo tad tas ir reklāmraksts, kur kā raksta veidotājs pasūtītāja uzdevumā kalpo medija darbinieks. Tas ir nepieļaujami, jo lasītāji tādējādi tiek maldināti par materiāla kategoriju.

Pasūtījuma materiāli var būt viedokļraksti, informatīvi raksti un intervijas. Pasūtījuma materiāliem, tāpat kā reklāmrakstiem, ir jābūt speciāli marķētiem virsraksta līmenī un to saturā ir jābūt norādītiem visiem pasūtījuma materiāla pasūtītājiem, veidotājiem un saskaņotājiem. Un, protams, ir nepieļaujama slēptu pasūtījuma materiālu veidošana un publicēšana.

Lai mediju vismaz formāli varētu uzskatīt par godīgu, tam publiski deklaratīvā līmenī ir jāapņemas neveidot un nepublicēt slēptus pasūtījuma materiālus un reklāmrakstus.

Ziņu aģentūrām ir pieļaujams radīt un publicēt noteiktus pasūtījuma materiālus, kuri ir attiecīgi jāmarķē un kuriem ir jāatbilst attiecīgo materiālu kvalitātes prasībām. Šie materiāli ir intervijas un informatīva rakstura materiāli (atbilstoši ziņu vai apkopojošo materiālu kvalitātes prasībām). Kategoriski nepieļaujama ir situācija, kad ziņu aģentūra veido un izplata pasūtījuma materiālus bez marķējuma kā tas pašreiz plaši notiek.

16.8. Mediju klasifikācija un redakcionālās politikas pamatnostādnes

Atkarībā no sabiedriskās orientācijas visus medijus var iedalīt divās kategorijās: vissabiedrības medijos un specializētajos medijos.

Vissabiedrības mediji ir mediji, kuri savā darbībā un saturā orientējas uz visas valsts vai kāda tās reģiona visiem sabiedrības pārstāvjiem. No sabiedrisko interešu skatu punkta vissabiedrības mediju saturam ir jābūt cik iespējams patiesam, objektīvam, vispusīgam, korektam, informatīvam, saprotamam, izglītojošam un tajā atspoguļotajiem viedokļiem ir jābūt kvalitatīvi augstvērtīgiem un jāatbilst proporcionālam visas sabiedrības viedokļu sadalījumam. Ir nepieļaujami, kad vissabiedrības medijs slēptā veidā (bez attiecīgiem marķējumiem un norādēm) propagandē kādas idejas, vērtības, produktus, personas vai organizācijas. Sabiedriskajiem medijiem, valsts medijiem, valsts uzņēmumiem piederošiem medijiem un pašvaldībām piederošiem medijiem ir jābūt vissabiedrības medija statusam un to saturs ir jāreglamentē ar šim standartam līdzīgiem noteikumiem un to izpilde ir jākontrolē. Vissabiedrības medija statusam ir jābūt arī privātiem medijiem, kuri pretendē uz objektīvas informācijas izplatību (obligātā kārtā visām ziņu aģentūrām un izdevumiem, kuri tiek pasūtīti, lai apmierinātu valsts iestāžu vajadzības pēc aktuālās informācijas par notikumiem valstī un ārvalstīs).

Specializētie mediji ir mediji, kuri orientējas (specializējas) nevis uz visu sabiedrību, bet tikai uz noteiktu sabiedrības daļu. Medijs var specializēties uz noteiktu auditoriju pēc profesionālām, šķiriskām, interešu, organizāciju un/vai politiski – ideoloģiski – reliģiskām pazīmēm. Specializētiem medijiem obligāti ir jāpublisko precīzs savas specializācijas apraksts un redakcionālās politikas pamatnostādnes. Specializētais medijs ir brīvs no reglamentējoša rakstura prasībām saturam, izņemot vispārīgās likumības normas, paša nodefinētos specializācijas nosacījumus un prasības marķēt pasūtījuma rakstus un reklāmrakstus.

Pie specializētiem medijiem ir pieskaitāmi arī mediji, kuri nodarbojas ar politisko propagandu un tiem redakcionālās politikas pamatnostādnēs obligāti ir jāpublisko precīzs savas politiskās un ideoloģiskās orientācijas apraksts, lai lasītāji netiktu maldināti un skaidri un gaiši būtu norādīts no kādām pozīcijām raugoties medijs veido savu saturu. Un jākontrolē ir specializētā medija satura atbilstība paša medija definētajām redakcionālās politikas pamatnostādnēm. Šādas kontroles rezultātā var precīzi noteikt medija godīguma vai negodīguma pakāpi, kas arī ir galvenais vērtēšanas kritērijs medijiem, kuriem citu reglamentējošu kritēriju nav.

No pašreizējiem valsts mēroga Latvijas medijiem teju visi tādā vai savādākā veidā ir uzskatāmi par specializētiem medijiem (arī sabiedriskie mediji). Salīdzinoši viskorektāk un konsekventāk savu politiski – ideoloģisko būtību parāda un ar politiski – ideoloģisko propagandu nodarbojas Latvijas Avīze. Liela mediju daļa (arī sabiedriskie mediji), kuru nozīmīga darbinieku daļa ir tādā vai citādā veidā bijusi saistīta ar Sorosa fondu vai ir Džordža Sorosa popularizētās ideoloģijas piekritēji, faktiski veic savu darbību, vadoties no politiskās un ideoloģiskās propagandas popularizēšanas nepieciešamības, bet formāli un deklaratīvi to maskē ar objektīvas informācijas izplatību un visas sabiedrības interesēm, tādējādi apzināti maldinot savu produktu patērētājus un visu sabiedrību. Visbeidzot ir mediji, kuri ir gandrīz atklāti pērkami un kuri par naudu vai savādāka veida atlīdzību ir gatavi propagandēt vienalga ko. Tas ir redzams arī to saturā kā stipri izteikta, haotiska un “raustīga” politiski – ideoloģiskā nekonsekvence. Kā šāda medija piemēru var minēt Neatkarīgo Rīta Avīzi.

Šāda mediju maldināšanas prakse ir jāpārtrauc un tā tādā vai savādākā veidā noteikti kaut kad tiks pārtraukta, vienīgi sliktākajā šīs problēmas pašregulējošā risinājuma gadījumā latvieši var palikt bez nacionālajiem medijiem, kas atkal ir nacionālās drošības jautājums. Tāpēc labāk to risināt, kamēr vēl nav par vēlu un šis standarts ir mēģinājums aizsākt šo procesu kaut vai tikai sabiedriskā kārtā.

16.9. Viedokļu proporcijas vissabiedrības medijos

Ja specializētie mediji savu saturu var kaut vai pilnībā veidot tikai no viedokļiem, kuri atbilst to redakcionālās politikas pamatnostādnēm, tad vissabiedrības mediju saturā viedokļu apjomam ir jābūt ierobežotam. Tāpēc vissabiedrības medijiem ir jānoska kaut kādas viedokļu proporciju robežas, kuras tie nekādā gadījumā nedrīkst pārkāpt.

Ziņu aģentūru saturā viedokļu daudzums nedrīkst pārsniegt 10% no informatīvajiem objektiem un no viedokļiem pieļaujamas ir tikai intervijas, ekspertu viedokļi un informatīva rakstura pasūtījuma materiāli (ziņas par viedokļiem būtu pieskaitāmas ziņām, lai gan var speciāli reglamentēt ziņu par viedokļiem pieļaujamo apjomu).

Sabiedrisko mediju saturā viedokļu daudzums nedrīkst pārsniegt 25% un visu atspoguļojamo viedokļu proporcionālam sadalījumam ir jāatbilst viedokļu proporcionālam sadalījumam sabiedrībā. Ir nepieļaujami, kad sabiedriskie mediji tiek izmantoti kādu viedokļu, ideoloģiju, organizāciju, personu slēptai popularizēšanai. Diemžēl pašreiz Latvijā tas tiek praktizēts.

Tiem vissabiedrības medijiem, kuri nav ziņu aģentūras un sabiedriskie mediji, viedokļu apjoms nedrīkst pārsniegt 40% no satura. Arī šiem medijiem viedokļu proporcionālam sadalījumam ir jāatbilst viedokļu proporcionālam sadalījumam sabiedrībā.

16.10. Viedokļu marķēšana

Lai atšķirtu ziņas un informatīvi – analītiskos materiālus no viedokļiem, viedokļi obligāti ir jāmarķē virsraksta līmenī. Marķējumi varētu būt sekojoši (pirms vai pēc virsraksta): “Intervija” vai “Int.”, “Viedoklis” vai “V”, “Pēc pasūtījuma” vai “P” un “Reklāma” vai “R”. Nepieciešamības gadījumā viedokļus var iedalīt sīkāk: “Viedoklis eksperta” vai “VE”, “Viedokļraksts” vai “VR”, “Viedoklis lasītāju” vai “VL”, “Viedokļziņa” vai “VZ”, “Viedokļkomentārs” vai “VK”, “Viedokļanalītika” vai “VA”

Pasūtījuma materiālu un reklāmrakstu gadījumā vienlaicīgi var būt divi marķējumi, piemēram, “Intervija. Pēc pasūtījuma.” vai “Int.P.”, “Viedoklis. Pēc pasūtījuma.” vai “V.P.”, “Viedoklis. Reklāma.” vai “V.R.” utt.

16.11. Atlikušo standarta prasību apkopojums

Standarta 38. prasība. Atkarībā no sabiedriskās orientācijas visus medijus var iedalīt divās kategorijās: vissabiedrības medijos un specializētajos medijos. Vissabiedrības mediji ir mediji, kuri savā darbībā un saturā orientējas uz visas valsts vai kāda tās reģiona visiem iedzīvotājiem (visiem sabiedrības dalībniekiem). Vissabiedrības mediju saturam ir pilnībā jāatbilst šim standartam. Specializētie mediji ir mediji, kuri savā darbībā un saturā orientējas uz noteiktu sabiedrības daļu pēc profesionālām, šķiriskām, interešu, organizāciju un/vai politiski – ideoloģiski – reliģiskām pazīmēm. Specializētiem medijiem ir jāpublisko precīzs savas specializācijas apraksts un redakcionālās politikas pamatnostādnes. Specializētiem medijiem ir pieļaujams veidot vienalga kādu saturu un popularizēt vienalga kādus viedokļus, kuri nav slēpti pasūtījuma materiāli, ja tie atbilst vispārējām likumības normām un pašu noteiktajām redakcionālās politikas pamatnostādnēm.

Standarta 39. prasība. Viedoklis ir kādas personas vai organizācijas subjektīvs uzskats. Katram ir tiesības uz savu viedokli. Viedokļu dažādība, brīva viedokļu apmaiņa un godīga viedokļu cīņa ir izziņas elements un kā tāds tas ir viens no zinātnes un cilvēces attīstības priekšnosacījumiem. Tāpēc vārda brīvības princips paredz viedokļu paušanas brīvību. Tomēr nav pieļaujams, kad viedoklis kā subjektīvs objekts tiek pozicionēts kā kaut kas objektīvs, tāpēc ziņas un informatīvi – analītiskie materiāli vissabiedrības medijos ir stingri jānodala no viedokļiem, kuri ir speciāli jāmarķē virsraksta līmenī (“Viedoklis” vai “V”) un kuru apjomam vissabiedrības medijos ir jābūt ierobežotam (ziņu aģentūrām ne vairāk kā 10%, sabiedriskiem medijiem ne vairāk kā 25%, pārējiem vissabiedrības medijiem ne vairāk kā 40%). Viedokļa kvalitātes novērtēšana izpaužas tā izklāsta loģiskuma, saprotamības, korektuma, profesionālās kompetences un literārās kvalitātes novērtēšanā un novērtējot viedokli var ņemt vērā tēmas aktualitāti un viedokļa paudēja personību un sasniegumus. Viedoklis var būt godīgs (godīgi, atklāti pausts) vai negodīgs (patieso viedokli neatspoguļojošs), kā arī autentisks (konkrētas personas pausts viedoklis) vai neautentisks (viedokļa vai tā paušanas fakta viltojums). Medijam ir jāatspoguļo godīgi viedokļi un tas ir jādara godīgi. Viedokļus pēc to atspoguļošanas medijā var iedalīt intervijās, eksperta viedokļos, ziņās par viedokļiem, viedokļrakstos, papildinošajos viedokļmateriālos un pasūtījuma materiālos. Ziņu aģentūrām pieļaujams publicēt tikai intervijas, eksperta viedokļus, ziņas par viedokļiem un informatīvus pasūtījuma materiālus, savukārt citiem vissabiedrības medijiem pieļaujams publicēt jebkuru no viedokļu veidiem, ja tas ir iespējami kvalitatīvs un kopējam publicēto viedokļu proporcionālajam sadalījumam ir jāatbilst sabiedrības viedokļu proporcionālam dalījumam. Vissabiedrības mediji, veicot publicējamo viedokļu atlasi, nedrīkst apzināti un mērķtiecīgi popularizēt tikai kādu noteiktu viedokļu kopu, politiskas, ideoloģiskas vai reliģiskas orientācijas viedokļus, konkrētas organizācijas, personas vai biznesa objektus slavējošus vai nomelnojošus viedokļus, nepamatoti ar apjoma vai citām metodēm izceļot tos citu viedokļu kopu vidū. Vissabiedrības medijiem, ja tie savā saturā iekļauj kādu konkrētu viedokli, ir jādod iespējai līdzvērtīgā apjomā un kvalitātē savu viedokli paust arī oponējošiem un konkurējošiem viedokļiem.

Standarta 40. prasība. Viedokļraksts ir pilnīgs autora sava viedokļa izklāsts. Viedokļraksti ir stingri jānodala no ziņām un informatīvi – analītiskiem materiāliem, un tie ir jāmarķē virsraksta līmenī (piemēram, “Viedoklis” vai “Viedokļraksts” vai “V” vai “VR”). Viedokļrakstam ir jābūt norādītam autoram vai autora pseidonīmam. Kā atsevišķu viedokļrakstu kategoriju var izdalīt lasītāju viedokļrakstus, kas ir medijam speciāli iesūtīti viedokļraksti un kuru iesūtīšanai, apstrādei un publicēšanai ieteicams izveidot speciālu tehnisko platformu.

Standarta 41. prasība. Papildinošie viedokļmateriāli ir materiāli, kur kāda objektīva informācija tiek papildināta ar viedokli. Tos var iedalīt viedokļziņās, kad ar viedokli tiek papildināta ziņa, viedokļanalītikā, kad ar viedokli tiek papildināts informatīvi – analītsisks materiāls, un viedokļkomentārā, kad viedoklis tiek pausts komentāra formātā par kādu notikumu. Papildinošos viedokļmateriālus ir iespējams noformēt tā, ka viedokli tajos ir grūti atšķirt no objektīvās pamatinformācijas. Vissabiedrības medijiem nav ieteicams veidot papildinošos viedokļmateriālus, bet, ja tas tiek darīts, tie ir strikti jānodala no ziņām un informatīvi – analītiskiem materiāliem un speciāli jāmarķē virsraksta līmenī (piemēram, “Viedoklis” vai “V” vai “VZ” vai “VA” vai “VK”). Specializētiem medijiem ir pieļaujams brīvi veidot papildinošos viedokļmateriālus saskaņā ar savām redakcionālās politikas pamatnostādnēm.

Standarta 42. prasība. Pasūtījuma materiāli ir informatīvi produkti, kuru iekļaušanu medija saturā ir iniciējusi trešā puse. No pasūtījuma materiāliem var izdalīt reklāmmateriālus, kurus ir izveidojis pats klients vai viņa algots pārstāvis un ko par vai bez atlīdzības savā saturā ir ievietojis medijs. Attiecīgi pasūtījuma materiāli šaurākā sapratnē ir informatīvi produkti, kuru radīšanu un iekļaušanu medija saturā ir iniciējusi trešā puse, motivējot uz to mediju vai kādu no tā darbiniekiem. Visiem medijiem (tai skaitā specializētajiem) pasūtījuma materiāli ir strikti jānodala no pārējā medija satura, tie ir speciāli jāmarķē virsraksta līmenī (piemēram, “Pēc pasūtījuma” vai “P” un “Reklāma” vai “R”) un to saturā ir jābūt norādītam gala pasūtītāja nosaukumam, visu starpniekpasūtītāju nosaukumiem, ja tādi ir, visām personām, kuras ir piedalījušās pasūtījuma materiāla tapšanā, kā arī visām personām, kuras deva savu piekrišanu materiāla izvietošanai medija saturā (saskaņoja materiālu).

17. Jāpublisko ziņu kvalitātes standarts

Kā pēdējā prasība jebkuram medijam kvalitatīvu ziņu un kvalitatīva satura nodrošināšanā ir publicēt medija satura kvalitātes standartu, lai jebkurš medija patērētājs var novērtēt vai tam piedāvātais saturs ir kvalitatīvs (atbilstošs vismaz kaut kādam kvalitātes standartam) vai nav.

Par kvalitāti var runāt tikai tad, ja ir kaut kāds etalons, ar ko salīdzināt vērtējamo objektu. Pašreiz mediju sfērā šāda etalona praktiski nav, tāpēc arī nav brīnums, ka nozare stagnē un degradē (nav kvalitātes standarta, ir apgrūtinoši organizēt kvalitatīva produkta radīšanu, zūd vēlēšanās radīt kvalitatīvu produktu, lietotāji samazina produkta patēriņu un pārstāj to lietot, nozare stagnē, sašaurinās un degradē).

Ir mistiska žurnālistu ētika, par kuru nav vienprātības, kura nav obligāta, kuru daudzi uzskata par tukšu formalitāti un kura plaši tiek pārkāpta. Ir acīmredzams, ka žurnālistu ētikas sabiedriskie mehānismi nestrādā, tāpēc žurnālistu darba kvalitātes nodrošināšanai nepieciešami citi organizatoriskie instrumenti. Būtu ļoti labi, ja kāds atjauninātu un “restartētu” žurnālistu ētikas sabiedriskos mehānismus (to var izdarīt tikai akadēmiskā vide, izmantojot likumdošanas un valsts varas iespējas), bet pašreizējos apstākļos visreālākais un ātrākais risinājums ir izmantot gandrīz visās nozarēs un visā pasaulē izmantotos kvalitātes standartizācijas mehānisms. Tas visa cita starpā paredz organizācijas apņemšanos ievērot konkrētu kvalitātes standartu un labprātīgu pakļaušanos un sadarbību šī standarta ievērošanas kontrolei. Tāpēc neatņemams kvalitatīva medija satura priekšnosacījums ir tā kvalitātes standarta publiskošana, saskaņā ar kuru var tikt novērtēta medija satura kvalitāte. Nav publicēts standarts, nav iespējams korekti novērtēt medija satura kvalitāti.

Standarta 43. prasība. Medijam, lai tā saturs varētu tikt uzskatīts par kvalitatīvu, ir pilnībā jāpublisko satura kvalitātes standarts, saskaņā ar kuru un orientējoties uz kuru tas rada savu saturu, jo bez standarta nav iespējams korekti novērtēt kvalitāti. Kvalitātes standartam jāatrodas galvenajā interneta mājaslapā redzamā, viegli pieejamā vietā. Tā teksts nedrīkst tapt patvaļīgi mainīts bez plaši komunicēta paziņojuma ar attiecīgu pamatojumu.

18. Kāpēc mediju satura kvalitātes standarts vispār ir nepieciešams?

Tāpēc, ka žurnālisti un mediji gan Latvijā, gan pasaulē arvien mazāk pilda savas sabiedriskās funkcijas un žurnālistiku aizstāj ar politisku vai komerciālu propagandu, sabiedrisko attiecību tehnoloģijām un produktiem, personisko uzskatu popularizēšanu un ambīciju realizāciju.

Tā kā daudzi žurnālisti un mediji sevi apliecina kā bezgožus, kuru godprātībai nevar uzticēties un kuri regulāri izmanto savu dienesta stāvokli sabiedrības maldināšanai, kļūst aktuāls jautājums par tādu mehānismu radīšanu vai atjaunināšanu, kuri dotu iespēju kontrolēt mediju un žurnālistu darba augļu kvalitāti. Līdzšinējie kontroles mehānismi acīmredzami visu acu priekšā zaudē savu iedarbības spēku un pārvēršas par formālām butaforijām.

Žurnālistu darba kvalitāti vajadzētu stingri kontrolēt redakcijai un tas noteiktā mērā arī notiek, tikai ir redakcijas, kuru darba kvalitāte netiek pienācīgi kontrolēta. Redakciju darba kvalitātes kontroli vajadzētu veikt mediju īpašniekiem, žurnālistu asociācijām un attiecīgām valsts institūcijām.

Daudzus mediju īpašniekus uztrauc tikai rentabilitāte, peļņa un atsevišķu savu pasūtījumu izpilde, tāpēc satura kvalitātei netiek pievērsta pienācīga vērība, bet daudzos gadījumos tieši mediju īpašnieku prasības atstāj negatīvu ietekmi uz mediju satura kvalitāti.

Žurnālistu asociācijas ir pārvērtušās par formālām un politizētām “savējo” struktūrām, kurām žurnālistika un tās prestižs nerūp, bet ir svarīgas egoistiskas personiskās vai savas organizācijas intereses. Šī iemesla dēļ žurnālistu asociācijas ir arī “bezzobainas” un to ietekme minimāla. Ko gan var būt vērta tādu organizāciju moralizēšana, kuru biedri vai pārstāvji regulāri pārkāpj pašu deklaratīvos morāles postulātus?! Ja cilvēki “no malas” (sabiedrība) to var arī nezināt, tad savējie (žurnālisti) un informētie (politiķi, ierēdņi, tiesībsargājošo iestāžu darbinieki) to labi zin, tāpēc šo organizāciju autoritāte ir zema un attiecīgi to iespējas ir minimālas.

Visbeidzot valsts institūcijas no vienas puses ir “iedresētas” lieki “neaiztikt” žurnālistus, jo tā var iedzīvoties lielās nepatikšanās (skandālos, reputācijas zudumā, vārda brīvības ierobežotāja slavā, politiskā spiedienā). No otras puses, žurnālistika līdzinās mākslai un to nav iespējams reglamentēt un vadīt ar klasiskās birokrātijas metodēm, attiecīgi parastās valsts iestādes nemaz neprot pienācīgi kontrolēt mediju saturu. Ja tas tagad būtu jādara, tad tas ātri vien izvērstos noteiktās galējībās un drausmīgi haotizētā parodijā par cenzūru. Teorētiski to vajadzētu prast “neparastām” valsts iestādēm, bet pēc fakta ir redzams, ka tās to vai nu nedara vai arī dara nepietiekamā apjomā un/vai kvalitātē.

Tā nu sanāk, ka mediji un žurnālisti lielā mērā ir atstāti paši sev un nav neviens, kurš kontrolētu to darba augļus. Žurnālistu cunfte kā sociāls veselums ir izrādījusies nenoturīga pret dažādiem egoistiskiem kārdinājumiem. Izrādās žurnālisti var droši un brīvi maldināt savus lasītājus un neviens viņiem neko par to nevar izdarīt, jo nav mehānismu, kas to varētu regulāri un nekļūdīgi konstatēt. Ja strādā uzmanīgi un gudri, tad var pat nesodīti melot. Tāpēc žurnālistu aprindās ir iesakņojusies noturīga patvaļas iespējamības un nesodāmības apziņa, kas atstāj graujošu ietekmi uz žurnālistu darba kvalitāti. Un tāpēc žurnālistika, piepildot postmodernistu iecerētās prognozes, mirst (līdzīgi postmodernistu recepšu ietekmē mirst arī politika, māksla un citas sabiedriskās sfēras, starp kurām nu jau ir minama pat arī jurisprudence).

Mediju satura kvalitātes sabiedriskais standarts var palīdzēt tiem žurnālistiem, kuri negrib “nomirt” kā žurnālisti, kā arī tiem sabiedriskajiem un/vai politiskajiem spēkiem, kuri, saprotot problēmas nopietnību, būtu gatavi reanimēt vai radīt no jauna mediju struktūras. Un te nav būtisks konkrēti šis standarts vai tieši sabiedriskais standarts, bet gan satura kvalitātes standarts kā tāds, jo standartizācija un tās kontrole ir viens no ātrākajiem un vieglākajiem ceļiem kā pārtraukt vai vismaz ievērojami ierobežot pašreizējo mediju patvaļu.

Žurnālistika ir vitāli svarīga sabiedriska un valstiska funkcija, bez kuras pienācīgas darbības nav iespējama ne pilnvērtīga valsts, ne pilnvērtīga sabiedrība, tāpēc agri vai vēlu būs jāpārtrauc žurnālistikas sfēru pārņemošā maldināšanas orģija.

19. Kas varētu traucēt mediju satura kvalitātes standarta ieviešanu?

Pirmkārt, negodprātīgi žurnālisti, negodprātīgi mediji, mediju biznesmeņi, kuriem pašreizējais biznesa modelis apmierina, politiskie spēki, kuri, izmantojot esošās mediju struktūras, slēpti popularizē sev nepieciešamos sabiedriskos elementus (ideoloģiju, personas, organizācijas, produktus). Otrkārt, visi mediju sfērā strādājošie, kuri ir “ērti iekārtojušies” un nevēlas neko mainīt. Tāpēc droši var secināt, ka jebkādi mēģinājumi reformēt žurnālistikas sfēru mediju satura kvalitātes paaugstināšanas virzienā saskarsies ar milzīgu pretestību, kuras kodolu veidos žurnālistu negodprātīgākā daļa. Izlaistie žurnaļugas, kad tos mēģinās saukt pie viselementārākās kārtības, brēks kā aizkauti. Tomēr šīs grūtības ir pārvaramas.

Bet ir vēl viens nopietns potenciāls traucēklis. Jebkurā mūsdienu valstī likumi formāli ir rakstīti visiem vieni (“viens likums, viena taisnība visiem”). Un, lai gan šis apstāklis daudziem ir nepatīkams un to dažādos veidos cenšas apiet, formālā un deklaratīvā līmenī tas tomēr paliek nemainīgs. Tomēr ir iestādes (kantori, biroji), kurām savu sabiedrisko funkciju izpildei, noteiktos gadījumos ir nepieciešams, lai noteikti likumi noteiktās situācijas neattiektos uz viņiem. Šī specifika uzliek šīm iestādēm ievērojami paaugstinātas prasības personāla atlasē un kontrolē, īpašu vērību pievēršot kadru godīgumam, adekvātumam un augstai intelektuālās attīstības pakāpei. Ne vienmēr tas izdodas un ir valstis, kurās šādās iestādēs dominē negodīgi, egoistiski un arī intelektuāli aprobežoti indivīdi. Tad valstij rodas lielas problēmas un viss sabiedrības un valsts pārvaldes mehānisms burtiski sāk brukt no iekšienes.

Minētajām iestādēm ir tendence radīt savām ekskluzīvajām vajadzībām maskētus “caurumus” jebkurā sabiedrības pārvaldes sistēmā. Tas attiecas arī uz mediju vidi. Ja medijiem un to darbiniekiem kaut kas nav pieļaujams, tad iestādes iedarbības rezultātā tam būtu jākļūst pieļaujamam. Ja kādam medijam (ziņu aģentūrai, sabiedriskam medijam) nav pieļaujama politiskā propaganda, tad ar iestādes svētību tai būtu jākļūst pieļaujamai.

Tāda pieeja pati par sevi nav principiāli nepieņemama, jo ir funkcijas, kuras bez attiecīgām iespējām izpildīt nevar, tomēr tās ir jālieto ļoti uzmanīgi, ļoti atbildīgi, tikai stingri pamatotas nepieciešamības gadījumā, salīdzinoši reti un pilnībā nepamanāmi. Tā rīkoties ir šo iestāžu pienākums un atbildība, jo, rīkojoties savādāk, tiek grauti valsts un sabiedrības pārvaldes mehānismi.

Tāpēc ir tikai loģiski, ka šīs iestādes tieksies izveidot savām vajadzībām “caurumus” arī jaunradāmā mediju satura kvalitātes kontroles sistēmā. Šī tieksme nav nosodāma un viss ir atkarīgs no tā, kā šie “caurumi” tiks izmantoti. Lietojot tos pārmērīgi, satura kvalitātes standartu var padarīt bezjēdzīgu un pat pasliktināt esošo situāciju, ja cēla mērķa vārdā tiek nojaukts kaut kas esošs, kas darbojas, bet vietā nekas pienācīgs tā arī netiek radīts.

Un te ir pamatoti uzdot jautājumu, kāpēc esošā mediju vide ir nonākusi līdz pašreizējai krīzes situācijai? Vai gadījumā tas nav arī tādēļ, ka attiecīgas iestādes ne tikai to pieļāva, bet arī nesaprātīgi un bezatbildīgi izmantoja savas ekskluzīvās iespējas? Jo, ja pietiekami liela vaina mediju krīzē ir noteiktiem kantoriem, tad mediju satura kvalitātes standartu ieviešana var nepalīdzēt, jo, rīkojoties kā ierasts, tie ātri vien var nonivelēt šādi iegūto pozitīvo efektu.

Operatīvās informācijas, operatīvo iespēju un mediju ietekmes apvienojums ir ļoti liels spēks, tāpēc var būt liels kārdinājums to pārmērīgi izmantot. Un, ja atmetam ļaunprātības, šāds kārdinājums rodas dabiski, saskaroties ar sarežģītām un nopietnām problēmām. Tāpēc ir jābūt ļoti zinošam, tālredzīgam, savaldīgam, nosvērtam, garā spēcīgam un par sevi pārliecinātam, lai nepadotos šim kārdinājumam. Diemžēl tas ne vienmēr izdodas un ir valstis, kur tas ir kļuvis par normu.

Latvijas dalība NATO un tās oficiālais atbalsts Ukrainai ir politiski jautājumi, tāpat kā Krievijas uzskatīšana par “iespējamo pretinieku”. Tāda politiska nostāja var būt un valsts iestādes var realizēt tādu politiku. Kādam no valsts iedzīvotājiem tas patīk, kādam (piemēram, šo rindu autoram) tas nepatīk, bet tā var būt. Tur ir kaut kāda noteikta loģika, kura pati par sevi iespējams var nebūt pilnīgā pretrunā sabiedriskām interesēm, ja no tām primāri vadās. Bet kādas Latvijas sabiedrības intereses tiek ievērotas, piemēram, retranslējot Latvijas mediju saturā Ukrainas kara propagandu? Un te ir jāņem vērā, ka Ukrainas kara propaganda ir nemākulīgs vācu nacistu kara propagandas atdarinājums un ka Ukrainu pārvaldošie spēki visai pasaulei (tai skaitā ASV un ES sabiedrotajiem) jau ir apliecinājuši savu pilnīgu nespēju uzturēt kaut cik pieņemamu valstiskuma līmeni. Ko tādā veidā kāds mēģina panākt? Mēs gribam “karot” tāpat kā Ukraina? Mēs sev gribam radīt tādu pat situāciju kā Ukrainā, kura ekonomiski ir pilnībā iznīcināta un no kuras tās iedzīvotāji masveidā bēg prom uz visām pasaules malām?

Jā, var būt noteikta diplomātiska nostāja un valsts politika, bet kādēļ ir nepieciešams tik primitīvi un nemākulīgi “skalot smadzenes” visai sabiedrībai? Sabiedrības ideoloģizācija jau pati par sevi nav bezmaksas pasākums, vēl jo vairāk, ja to realizē ar intensīvas un nekvalitatīvas politiskās propagandas palīdzību. Maksa par to ir iespēju sašaurināšanās (ierobežotas iespējas iziet ārpus ideoloģiskajiem rāmjiem), vienas daļas iedzīvotāju apziņas traumēšana un veiktspējas samazinājums (tās, kura notic realitāti kropļojošai politiski – ideoloģiskajai propagandai) un citas iedzīvotāju daļas uzticības zaudēšana (tās, kura nenotic). Valsts un sabiedriskās intereses prasa tieši pretējo – vienot sabiedrību un paaugstināt katra sabiedrības locekļa intelektuālās attīstības līmeni. Politiski – ideoloģiskā propaganda ir smalks līdzeklis (instruments), kuru nepienācīgi izmantojot, rodas risks zaudēt morālo pārākumu, kas ir viens no galvenajiem valsts un tās iestāžu spēka pamatelementiem.

Ukrainas piemērs ir visaktuālākais un visuzskatāmākais, bet līdzīgus jautājumus var uzdot arī par Lielbritānijas un ASV Demokrātu partijas mediju politiski – ideoloģiskās propagandas tiešu un nekritisku retranslēšanu nacionālo mediju saturā. Informēt un ziņot jā (ietverot pilnīgu aprakstu un citu pušu nostāju), bet ne jau retranslēt. Kur te ir Latvijas sabiedrības un valsts intereses? Tādu te nav, jo jebkurš politiskās propagandas materiāls pirmkārt realizē noteiktas tā radītāja intereses. Pašu valsts interešu realizēšana ir grūti savienojama ar citas valsts politiskās propagandas retranslēšanu savu mediju saturā, īpaši pieminētajos gadījumos, jo konkrētās propagandas savā būtībā ir antisabiedriskas (tehniski izveidotas tā, ka publiskais efekts tiek panākts uz sabiedriskās apziņas noplicināšanas rēķina).

Kam un kādēļ tas ir vajadzīgs? Un kur skatās iestādes? Ja ar iestādēm “viss ir kārtībā” un tās paša to ir iniciējušas, tad ir jāsecina, ka Latvijai var rasties nopietnas problēmas dēļ šo iestāžu intelektuālās mazspējas. Cerams, ka tā nav un pieminētie gadījumi ir radušies tikai profesionālas vai funkcionālas neizdarības rezultātā.

Vēl jānorāda, ka politiski – ideoloģiskā propaganda kā nozīmīga valsts iestāžu metode var novest pie vārda brīvības ierobežojumiem un jebkādu alternatīvu mediju darbības ierobežošanas vai aizliegšanas. Tā tas ir tāpēc, ka savādāk nav iespējams ilglaicīgi piesaistīt cilvēkus pie nekvalitatīvas, no realitātes atrautas politiskās propagandas. Ja cilvēks atrod labāku alternatīvu, tad viņš izvēlas to. Ja nav alternatīvu, tad cilvēkam nav izvēles un kādu laiku ir iespējams noturēt tā uzmanību, bet pēc tam iestājas padziļināts intereses zudums, apātija, realitātes uztveres traucējumi vai pretreakcija.

Tā kā valsts iestādēm kā tādām ir vajadzīgas drošas rezultāta sasniegšanas garantijas, pastāv risks, ka pie noteiktiem nosacījumiem attiecīgi biroji uzsvaru var sāk likt nevis uz smalku un niansētu problēmu risināšanas pieeju, bet gan uz ātru un primitīvu, kas sākumā nozīmē arī pārmērīgu politiski – ideoloģiskās propagandas instrumentāriju pielietošanu, bet pēc tam arī alternatīvu informācijas avotu slāpēšanu un aizliegšanu. Tas ir ceļš uz totalitārismu.

Tāpēc ir jābūt gataviem un ir vēlams realizēt mediju satura kvalitātes principus arī sabiedriskā kārtā, lai motivētu un parādītu priekšzīmi un/vai lai saturētu esošos medijus un aiz tiem stāvošās struktūras vismaz kaut kādas kvalitātes rāmjos.

20. Kas ir nepieciešams SKS realizācijai sabiedriskā kārtā?

Lai SKS principus pacenstos realizēt sabiedriskā kārtā, ir jābūt aptuvenam priekšstatam par mediju darbībai nepieciešamajiem resursiem, pirmkārt, cilvēku resursiem. Ar tehniskiem resursiem mūsdienās nav problēmu, jo, izmantojot blogu un/vai sociālo tīklu platformas, jebkurš pilsonis var izveidot pats savu mediju. Galvenais ir nodrošināt kvalitatīvu saturu, kā radīšanā būtiskākais ir cilvēka darbs.

Visu mediju saturu var iedalīt pamatinformācijas oriģinālas ieguves materiālos un neklātienes ieguves materiālos.

Oriģinālas ieguves materiālos medijs, izmantojot iepriekš radītu infrastruktūru un/vai klātienes darbības, pats iegūst pamatinformāciju, ko pēc tam izmanto materiāla tapšanā. Šāda veida materiālu radīšana ir darbietilpīga un viens pat neliels šāds materiāls vienam žurnālistam (vai žurnālistu grupai) var prasīt darba apjomu sākot no 2 darba dienām (visvienkāršākajos gadījumos) un līdz pat vairāku mēnešu vai retos gadījumos pat gadu ilgam darbam (kas ir īpašas darbības informācijas ieguvei, kuras līdzinās operatīvās darbības metodēm). Pamatinformāciju oriģinālas ieguves materiāliem parasti iegūst klātienē, kādēļ tas arī prasa daudz laika.

Neklātienes ieguves materiālos pamatinformāciju iegūst neklātienē. To vai nu kāds iedod jau gatavu (kolēģi, ja redakcijā ir attiecīga darba dalīšana, vai “avoti” iepludina) vai arī tā tiek paņemta no atvērtiem un/vai daļēji ierobežotiem publiskiem avotiem. Šādu materiālu tapšana ir daudz mazāk darbietilpīga un salīdzinoši vienkārša, tāpēc tādus viegli var radīt arī sabiedriskā kārtā, jo īpaši par starptautiskiem notikumiem, par kuriem nacionālie mediji neziņo vispār vai ziņo nepilnīgi.

Lai radītu neklātienes ieguves materiālus ir nepieciešams dators, interneta pieslēgums un cilvēks, kuram ir vai nu iemaņas šādu materiālu radīšanā vai arī apņemšanās to apgūt, kā arī laiks materiāla radīšanai. Viens cilvēks vienas darba dienas (8 stundu) laikā, atkarībā no savas kvalifikācijas un materiāla sarežģītības pakāpes var radīt no 1 līdz 5 vienkāršus neklātienes ieguves materiālus (ziņas). Analītisku neklātienes ieguves materiālu gadījumā viens cilvēks var radīt 1 līdz 5 šādus materiālus pusmēnesī (2 nedēļās jeb 10 darba dienās).

Attiecīgi, lai sabiedriskā kārtā radītu mediju, kurš cenšas strādāt saskaņā ar SKS prasībām, ir nepieciešams vismaz viens redaktors un vismaz 5 – 10 materiālu radītāji. Protams, kaut ko radīt var pat viens cilvēks, tomēr, lai sāktu iegūt puslīdz vērā ņemamu vērienu, redakcijas minimums ir 6 – 11 cilvēki. Bet, lai varētu sasniegt nopietnus rezultātus, ir nepieciešams arī savs tehniskais nodrošinājums (sava IT platforma un interneta portāls ar attiecīgu personālu) un apmēram 25 – 50 cilvēku redakcijas sastāvs, ko tikai sabiedriskā kārtā ir gandrīz neiespējami nodrošināt.

21. Kas varētu realizēt SKS?

Ideālā gadījumā šim standartam līdzīgus uzstādījumus vajadzētu izteikt likuma formā, radot speciālu iestādi, kura kontrolē gan tā ievērošanu, gan arī cīnās ar korupciju žurnālistikas vidē. Bet tas diez vai notiks. Pirmkārt, negodprātīgie žurnālisti un tos izmantojošie spēki visiem spēkiem to centīsies nepieļaut. Otrkārt, šāda sistēma vai nu uzreiz vai arī vēlāk var kļūt par piesegu faktiskai cenzūras ieviešanai. Tas var būt ļoti vilinoši šāda veida standartu kategoriskā formā piemērot pret saviem politiskajiem, ideoloģiskajiem vai ekonomiskajiem pretiniekiem, bet pašiem to ignorēt. Tāpēc, pirms tiesiski reglamentēt mediju satura kvalitāti, ir ļoti nopietni jāpadomā par drošības mehānismiem, kas neļautu šādai reglamentācijai uzreiz vai kaut kad vēlāk izvērsties mediju satura cenzēšanā un/vai politekonomiski nevēlamo mediju iznīcināšanā.

Pieņemams varētu būt risinājums, ja šāda veida standarts tiek ieviests valstij piederošos medijos. Šādi varētu reglamentēt sabiedriskā medija saturu, bet, ņemot vērā, ka sabiedriskajā medijā tomēr ir arī jāpieļauj pietiekami plašas viedokļu paušanas iespējas, papildus būtu ļoti lietderīgi izveidot valstij piederošu ziņu aģentūru, kura strikti vadītos pēc šāda veida standarta. Kā bāzi varētu izmantot Latvijas Vēstnesi, bet pašu ziņu izplatībai varētu piemērot speciāli izveidotu valsts portāla moduli. Tādējādi valsts gan sevi (valsts un sabiedriskās struktūras), gan iedzīvotājus nodrošinātu ar kvalitatīvu un objektīvu informāciju par valstī un ārvalstīs notiekošo, gan tādā veidā tiktu parādīta priekšzīme privātajiem medijiem, tai pat laikā netiktu radīti potenciāli draudi vārda brīvībai ar valsts struktūru tiešu iejaukšanos privāto mediju satura veidošanā.

SKS var izmantot kāds no politekonomiskajiem spēkiem, lai ieietu jau aizņemtajā mediju tirgū vai arī, lai paplašinātu savu esošo ietekmi tajā. To var izmantot kāds no esošajiem mediju nozares “lūzeriem”, lai atspēlētu un pārspētu savas agrākās pozīcijas. Šai gadījumā pastāv risks, ka šāds standarts vai nu sākotnēji būs tikai butaforisks “pr” elements vai arī laika gaitā tas par tādu var pārvērsties, jo pilnvērtīga satura kvalitātes standarta iedarbība var būt tikai tai gadījumā, ja tā ieviesēji patiesi tic tā pamatotībai un nepieciešamībai.

Iespējams arī ir variants, kad kāds no mediju tirgus līderiem savu pozīciju nostiprināšanai, ievieš satura kvalitātes standartu. Tā gan ir maz ticama iespējamība, jo tie, kuriem viss šodien ir kārtībā, parasti nav motivēti kaut ko kardināli mainīt. Un arī šai gadījumā tas var izrādīties vai pārvērsties par tukšu ārēju butaforiju.

Visbeidzot SKS var un to vajadzētu realizēt sabiedriskā kārtā. Pie tam, jo lielāks skaists grupu to realizēs, jo labāk gan mediju sfērai, gan valstij, gan sabiedrībai.

Kurš to var izdarīt sabiedriskā kārtā? Sabiedriskie aktīvisti un blogeri, sabiedriskās un politiskās organizācijas, studenti un vecāko klašu skolnieki.

Kā jau tika minēts, blogosfēras un sociālo tīklu attīstības līmenis dod tehniskas iespējas katram “uz līdzenas vietas” radīt savu mediju, kura tālākā lasāmība ir atkarīga, pirmkārt, no paša tā radītāja darba kvalitātes. To var izdarīt pat viens cilvēks, bet optimāls minimums, kā jau tika minēts, ir 6 – 11 cilvēki, kur viens ir redaktors un centrālās lapas satura uzturētājs, bet pārējie, pēc iepriekš atrunāta standarta un novirzienu sadalījuma, rada materiālus, kurus izskata, koriģē un ievieto centrālā lapā redaktors. Efektīvākai darba organizācijai var izmantot blogu infrastruktūru, kad katrs no satura radītājiem savus materiālus publicē arī savā blogā. Šāda pieeja dod iespēju redaktoram uzturēt centrālās lapas saturisko kvalitāti ar minimālākiem satura radītāju motivācijas zudumiem (neapstiprinātie vai stipri koriģētie materiāli nepazūd, bet saglabājas autoru blogos) un spējīgākie satura radītāji var sevi papildus popularizēt.

Ar šādu pieeju savu mediju var radīt sabiedriski aktīvi cilvēki un blogeri. Tehnisku problēmu te nav nekādu, bet ir lielas organizatoriskas grūtības, jo, pirmkārt, kādam vajag atlasīt, piesaistīt un motivēt cilvēkus, kuru acīs tam ir jābūt pietiekami lielai autoritātei, un, otrkārt, sabiedriskā darbība prasa brīvo laiku, kurš ir ierobežots un kuru parasti neviens tāpat vien ziedot negrib, vēl jo vairāk ilglaicīgi (minimums nepieciešamas 4 – 12 stundas nedēļā). Tāpēc no blogeriem un sabiedriski aktīviem cilvēkiem, izmantojot tikai sabiedriskos mehānismus, var būt problemātiski izveidot pat tikai vienu šādu sabiedrisko mediju uz visu valsti. Ja kāds pēc fakta spēs pierādīt šī apgalvojuma kļūdainumu, tad autors par to tikai priecāsies.

Izmantojot līdzīgas metodes, savus medijus var radīt jebkura sabiedriska un politiska organizācija, kurai ir vairāk kā 10 aktīvi biedri. Ja bagātās organizācijas var atļauties nenodarboties ar šāda veida “muļķībām” un savas problēmas risināt, algojot profesionāļus, kuri strādā kā maksā, ja kontrolē, tad tām organizācijām, kurām ir problēmas ar finanšu resursiem, šī ir ļoti laba iespēja pašiem ar savu darbu sev izveidot ceļu uz sabiedrisko apziņu. Pie tam regulāras šāda veida kopējas darbības stiprina kolektīvu un intelektuāli attīsta katru, kurš to dara, tāpēc tas ir labs biedru saliedēšanas un treininga līdzeklis. Organizāciju priekšrocība vēl ir apstāklī, ka tās var izmantot jauktu mediju organizēšanas metodi, daļu darba kaut vai minimāli apmaksājot (piemēram, redaktora, no kura vislielākā mērā ir atkarīga medija satura kvalitāte) un izmantojot citus organizācijas resursus.

Kā īpaša un daudzsološa SKS realizācijas iespēja ir studentu kolektīvu radītie mediji. Jo īpaši tas attiecas uz žurnālistikas, politoloģijas, socioloģijas un tiesību zinātņu studentiem, lai gan šādi var izpausties jebkuras sfēras studenti, radot ziņas par savu nozari. Šāda nodarbošanās attīsta un nostiprina noteiktas iemaņas, kuras obligāti ir nepieciešamas žurnālistikas studentiem. Tāpēc būtu tikai loģiski, ja žurnālistikas studenti tādā veidā radītu savas mācību iestādes vai sava kursa medijus, jau mācību laikā parādot sevi kvalitatīva mediju satura radīšanā. Un tas būtu tikai loģiski, ja šo procesu organizētu žurnālistikas mācību spēki mācību iestādēs (tehniski un organizatoriski tas ir pietiekami vienkārši izdarāms). Cerams, ka tā arī notiks, bet … tā var nenotikt, ja žurnālistiku māca negodprātīgi pasniedzēji, kuriem ir nospļauties gan par žurnālistiku kā tādu, gan uz savu studentu praktisko iemaņu attīstību un ja pašiem studentiem ir vienaldzīga sava nākamā profesija un viņi tikai nāk “atsēdēt”, lai dabūtu “papīru”.

Visbeidzot ar šo pieeju savus medijus var vienkārši radīt jebkura vidusskola vai pat pamatskola. Pie tam, tādēļ nav nepieciešami gandrīz nekādi resursi, izņemot vismaz viena pasniedzēja gribu to organizēt un veltīt tam savu laiku, kā arī aktīvi vecāko klašu skolnieki, kuri grib tādā veidā paplašināt savu redzesloku un attīstīt savas literārās izteiksmes un sabiedriskās iemaņas. Ja kāds no skolēniem vēlas studēt žurnālistiku, politoloģiju, socioloģiju vai tiesību zinātnes, tad šāda prakse viņam lieti noderēs un attīstīs iemaņas, kuras šajās sfērās ir nepieciešamas. Un visaktuālākā šī iespēja ir tieši reģionu skolniekiem, kuriem tā var izrādīties īpaši nepieciešama.

22. Mediju satura sabiedriskais kvalitātes standarts (SKS)

Standarta 1. prasība. Medijam, lai tā saturs varētu tikt uzskatīts par kvalitatīvu, ir jāpublisko apņemšanās un apliecinājums, ka tas centīsies radīt kvalitatīvas ziņas un informatīvi – analītiskos materiālus (patiesus, objektīvus, vispusīgus, korektus, informatīvus, saprotamus un izglītojošus), ka savā darbībā vadīsies tikai no sabiedrības interesēm, ka vizuālajā noformējumā pieturēsies estētikas principiem un bez īpašas žurnālistiskas nepieciešamības neizplatīs netikumiskus un neestētiskus tēlus, ka atklāti atzīs savas kļūdas, nemēģinot tās slēpt vai noklusēt, ka nemaldinās, neizmantos manipulatīvas metodes, būs apolitisks un ideoloģiski neitrāls, ka neveiks politisko pasūtījumu izpildi, neradīs un neizplatīs slēptus (nemarķētus) pasūtījuma materiālus, kā arī neizpildīs slēptus sabiedrisko attiecību uzņēmumu un speciālistu pasūtījumus (bez pasūtījuma dabas norādes gala materiālos). Apliecinājumam jāatrodas medija galvenajā interneta mājaslapā redzamā, viegli pieejamā vietā. Tā teksts nedrīkst tapt patvaļīgi mainīts bez īpaša paziņojuma ar attiecīgu pamatojumu.

Standarta 2. prasība. Medijam, lai tā saturs varētu tikt uzskatīts par kvalitatīvu, jāpublisko visu medija saturu nosakošo un veidojošo darbinieku apņemšanās un apliecinājums, ka katrs no tiem centīsies radīt kvalitatīvas ziņas un informatīvi – analītiskos materiālus (patiesus, objektīvus, vispusīgus, korektus, informatīvus, saprotamus un izglītojošus), ka savā darbībā vadīsies tikai no sabiedrības interesēm, ka vizuālajā noformējumā pieturēsies estētikas principiem un bez īpašas žurnālistiskas nepieciešamības neizplatīs netikumiskus un neestētiskus tēlus, ka atklāti atzīs savas kļūdas, nemēģinot tās slēpt vai noklusēt, ka neizmantos profesionālās iespējas savu personisko uzskatu popularizēšanai, nodalīs savu profesionālo darbību no personiskā viedokļa un neļaus personiskajiem uzskatiem ietekmēt savas profesionālās darbības produktus, ka nepiesavināsies citu autordarbus un nerakstīs citu autoru vārdā, ka nemaldinās, būs apolitisks un neņems dalību nevienā politiskā organizācijā, kamēr strādā medijā, savā profesionālajā darbībā būs ideoloģiski neitrāls, neņems kukuļus, neņems samaksu no trešajām personām par darbu medijā, nemelos, neveiks politisko pasūtījumu izpildi, neradīs un neizplatīs slēptus (nemarķētus) pasūtījuma materiālus, neizpildīs slēptus sabiedrisko attiecību uzņēmumu un speciālistu pasūtījumus (bez pasūtījuma dabas norādes gala materiālos), paralēli nestrādās sabiedrisko attiecību jomā un publiski ziņos par jebkuriem mēģinājumiem iespaidot viņa profesionālo darbību šīs apņemšanās pārkāpšanas virzienā. Apliecinājumam jāatrodas pie darbinieku saraksta pretī katram darbinieka vārdam, uzvārdam, fotogrāfijai un amatam. Apliecinājumam jābūt darbinieka parakstītam skenējuma formātā. Darbinieku sarakstam ir jāatrodas galvenajā medija interneta mājaslapā redzamā, viegli pieejamā vietā. Apņemšanās teksts nedrīkst tapt patvaļīgi mainīts bez visa medija apņemšanās teksta maiņas.

Standarta 3. prasība. Lai nodrošinātu pilnīgāku medija un tā darbinieku sabiedrisko atbildību par medija satura kvalitāti, medijam ir jāpublisko viss medija satura noteicēju personālsastāvs (īpašnieki un to pārstāvji, vadība, redakcijas darbinieki, saturu radoši vai ietekmējoši ārpakalpojumu sniedzēji), par katru publicējot tā vārdu, uzvārdu, fotogrāfiju, amata nosaukumu, lomas organizācijā, e-pasta adresi un īsu biogrāfiju. Pie medija īpašniekiem papildus ir jānorāda tā īpašuma daļu un to kvalitātes apjoms. Medija satura noteicēju sarakstam ir jāatrodas medija galvenajā interneta mājaslapā redzamā, viegli pieejamā vietā.

Standarta 4. prasība. Ziņa ir koncentrēta informācija par jaunākajiem politekonomiskajiem un citiem notikumiem savā valstī vai ārvalstīs. Katrai medijā publicētai ziņai ir jābūt patiesai, objektīvai, vispusīgai, korektai, kā arī cik iespējams informatīvai, saprotamai un izglītojošai, tāpēc tā ir jāizsaka analītiskai valodai tuvā formā, sausi izklāstot faktus, koncentrēti un bez liekvārdības koncentrējoties uz galveno, atmetot vai novirzot ziņojuma perifērijā otršķirīgo, ievērojot ziņojuma strukturētības principus, ievērojot terminoloģisko precizitāti un nepieļaujot emocionalitātes elementus. Tikai šai prasībai atbilstošas ziņas var tikt uzskatītas par kvalitatīvām.

Standarta 5. prasība. Medija darbiniekam, kurš veido ziņu, ir patiesi un koncentrēti jāizskaidro ziņā minēti, bet sabiedrībā nepietiekami zināmi termini, objekti un notikumi, organiski iekļaujot šos skaidrojumus ziņas saturā.

Standarta 6. prasība. Nav pieļaujams, ka medija ziņa pēc satura vai formas izsaka atbalstu vai nosodījumu kādai politiskai organizācijai vai organizācijai vispār, kādai ideoloģijai vai reliģijai, kādai personai un/vai kādai no konfliktsituācijā iesaistītajām pusēm, par ko tiek ziņots, izņemot gadījumus, ja šāds atbalsts vai nosodījums kā sabiedriski nozīmīgs viedoklis tiek atstāstīts vai citēts. Nav pieļaujama nevajadzīgu, liekvārdīgu, daudznozīmīgu, lieki emocionāli pozitīvu vai lieki emocionāli negatīvu epitetu izmantošana, raksturojot kādu no ziņā minētajiem objektiem, procesiem vai parādībām. Ziņas, kuras atbilst šīm pazīmēm, ir uzskatāmas par nekvalitatīvām, tendenciozām, propagandiskām un/vai negodprātīgām.

Standarta 7. prasība. Veidojot ziņu par konfliktsituācijām vai pretrunīgi vērtētiem notikumiem, medija darbiniekam ir jānoskaidro visu pušu redzējums, jāizmanto visu pušu avoti un korekti jāatspoguļo visu pušu nostāja līdzvērtīgā kvalitātē un apjomā. Šādos gadījumos nav pieļaujama vienas puses terminoloģijas izmantošana, ko tā izmanto, vēršoties pret citām pusēm. Šādos gadījumos ir jāizmanto neitrāli termini, kuri faktiskās situācijas raksturošanas ziņā saskan ar visu pušu nostāju, ko var papildināt ar katras puses nostājas korektu, koncentrētu un līdzvērtīga apjoma un kvalitātes aprakstu, izmantojot attiecīgās puses terminus, liekot tos kā citātus pēdiņās.

Standarta 8. prasība. Medija darbiniekam, kurš veido ziņu, ir jāpārzina tēma, par kuru tiek veidota ziņa. Ja ziņas veidotājs kaut ko nezin vai nesaprot no notikušā un ziņojamā, viņam vispirms pašam viss ir jānoskaidro, lai par notikušo pašam būtu pilnīga un vispusīga skaidrība, un tikai pēc tam var veidot ziņu. Nav pieļaujama situācija, kad ziņas veidotājs savas nezināšanas dēļ izveido nekorektu, maldinošu, kļūdainu vai patiesībai neatbilstošu ziņu, vai arī, kad viņa nezināšanas dēļ ziņas saturā tiek ignorēti vai neatbilstoši pielietoti būtiski notikumi, personas un/vai termini.

Standarta 9. prasība. Medija darbiniekam, kurš veido ziņu, ir jāspēj pēc nepieciešamības ar norādēm pamatot katru ziņā minēto faktu un terminu, kas visi ir rūpīgi jāpārbauda un, ja nepieciešams, jāpārbauda vēlreiz. Kā iespējamās norādes var minēt interneta linkus uz publiskiem vai ierobežotas piekļuves materiāliem, atsauces uz drukātiem materiāliem, atsauces uz zināšanu bāzēm (specializēto literatūru; grāmatām; drukātām, elektroniskām, internetā publiski pieejamām vai internetā ierobežotas piekļuves režīmā pieejamām enciklopēdijām), paša personīgi pieredzēto, paša personīgi pazīstamu avotu mutiski sniegtu informāciju, atsauces uz publiskiem vai medija redakcijai pieejamiem dokumentāliem avotiem vai operatīva tipa informāciju.

Standarta 10. prasība. Pirms ziņas publicēšanas medija saturā tā ir jāpārbauda un nepieciešamības gadījumā jāizlabo attiecīgās sadaļas redaktoram, kurš ir līdzatbildīgs par katru savā sadaļā publicēto ziņu tik lielā mērā, it kā to būtu radījis viņš pats. Ļoti vēlams, lai ziņu pirms publicēšanas caurskatītu un nepieciešamības gadījumā arī labotu korektors.

Standarta 11. prasība. Medijam kopumā un katram medija darbiniekam, noformējot ziņas, ir jāievēro estētikas principi. Nav pieļaujams, ka ziņu noformējumā bez galējas nepieciešamības tiek izmantoti neestētiski un netikumiski audiovizuālie tēli. Un nav pieļaujams, ka viss medija saturs kopumā atstāj neestētisku un netikumisku ietekmi uz medija satura patērētājiem. Ziņas, kuras nepamatoti satur neestētiskus un/vai netikumiskus audiovizuālos tēlus, ir uzskatāmas par nekvalitatīvām un/vai negodprātīgām.

Standarta 12. prasība. Ziņas virsrakstam ir jābūt maksimāli īsam, koncentrētam, korektam. Ziņas virsrakstam ir jāizsaka ziņas galvenā būtība vai korekti koncentrētā formā jāapraksta viss ziņas saturs. Ziņas virsraksts nedrīkst būt pārspīlēts, manipulatīvs, maldinošs, “kliedzošs”, patiesībai neatbilstošs, ziņas saturam neatbilstošs, liekvārdīgs, ziņas satura zemāka līmeņa domu izceļošs.

Standarta 13. prasība. Katras ziņas satura beigās ir jānorāda visi avoti un internetlinki, pamatojoties uz kuriem tika izveidota ziņa. Pirmajiem jābūt norādītiem publiskas vai ierobežotas piekļuves internetlinkiem. Tā kā internetlinki laika gaitā var pazust vai arī viegli var tikt mainīts internetlinka saturs, tad ļoti vēlams izveidot, saglabāt un arī publicēt internetlinka un tā satura ekrānbildes (t.s.”ekrānšāviņus”).

Standarta 14. prasība. Katras ziņas saturā ir jābūt norādītam ziņas autora (vai autoru) vārdam, uzvārdam un e-pastam, atbildīgā redaktora vārdam, uzvārdam un e-pastam, kā arī visām tām personām, kuras ir veikušas faktisku ziņas labošanu pēc tās sākotnējās iesniegšanas (ja labotājs ir kāds no autoriem, atbildīgais redaktors vai korektors, tie tāpat ir atsevišķi jānorāda pie labotājiem). Ja medijā ir korektors, tad pie ziņas ir jānorāda arī atbildīgā korektora vārds, uzvārds un e-pasts.

Standarta 15. prasība. Ziņās, kuras satur publiska izteikuma, intervijas, runas, paziņojuma, dokumenta citātu (fragmentu) un/vai aprakstu, kā arī gadījumā, ja šāds objekts ir tikai pieminēts, ir jānorāda internetlinks uz pilnu vai pēc iespējas pilnīgāku (ja viss objekts publiski nav pieejams) attiecīgā objekta saturu, lai katrs interesents var ar to iepazīties. Ja eksistē vairāki viena šāda objekta formāti, tad jānorāda internetlinki uz katru no tiem.

Standarta 16. prasība. Medijam, radot ziņas, ir jācenšas identificēt t.s.”notikumu sērijas”(NS), kas ir notikumi, kuri vēlāk kļūst par pamatu daudziem citiem notikumiem vai tieši tos rada, kas ir notikumi, uz kuriem vēlāk atsaucas citos notikumos vai kuru saistība ar citiem notikumiem ir viegli analītiski konstatējama vai kas ir notikumi, kuri paši satur informāciju par nākotnē gaidāmu notikumu. Katrai notikumu sērijai ir jāpiešķir unikāls identifikators atslēgvārda (frāzes) formā, kurš jāpiešķir visām attiecīgās notikumu sērijas ziņām. Piešķirtie atslēgvārdi ir jāpublicē ziņas saturā, lai lasītāji tos varētu redzēt un meklēt pēc tiem. Vienai ziņai var būt vairāki atslēgvārdi. Medijam katrai notikumu sērijai ir jānorīko vismaz viena atbildīgā persona, kurai pastiprināti jāseko līdzi NS attīstībai un regulāri jāveido NS ziņas un/vai informatīvi – analītiski materiāli.

Standarta 17. prasība. Meklējot pēc notikumu sērijas (NS) atslēgvārda, jāspēj atrast visas notikumu sērijas ziņas. Ja ir tāda tehniskā iespēja, tad, atrādot (atverot) jebkuru NS ziņu, zem tās apakšā ir jāatrāda viss attiecīgās NS ierakstu saraksts, sašķirots pēc atslēgvārda un ziņas izveidošanas datuma augošā vai dilstošā secībā. Katru no šī saraksta ziņām ir jāvar atvērt. Vairāku atslēgvārdu gadījumā ir jāatrāda tikai viena (pirmā – galvenākā) atslēgvārda ziņas vai arī visu atslēgvārdu ziņas, katra atslēgvārda ziņas atrādot nodalīti, nesajaucot kopā ar citu atslēgvārdu ziņām.

Standarta 18. prasība. Ja ziņas saturā vai tās avotos ir informācija par nākotnē gaidāmu notikumu, tad uzreiz ir jānosaka atbildīgais par nākamās ziņas izveidošanu, ziņa virsraksta līmenī ir speciāli jāmarķē, norādot, ka ziņai būs turpinājums konkrētā datumā (piemēram, “būs turpinājums dd.mm.gggg”) un ziņas saturā ir jānorāda nākamās ziņas izveidošanas atbildīgais un datums. Apsolītajā datumā ziņa ir jāpublicē pat tad, ja notikuma attīstības gaita vienalga kādu iemeslu dēļ tika pārcelta uz citu datumu.

Standarta 19. prasība. Sabiedriski nozīmīgu, plaši tiražētu un/vai ar daudziem tālākiem notikumiem un notikumu virzieniem saistītu notikumu sēriju (NS) gadījumā medijam par notikumu sēriju ir jārada un jāpublicē analītiski raksti vai citi informatīvi – analītiski materiāli, kuriem ir jāatbilst līdzīgiem kvalitātes kritērijiem kā ziņām. Pirmajam analītiskajam rakstam par NS ir jābūt publicētam ne ātrāk kā nedēļu pēc NS identifikācijas un ne vēlāk kā 6 nedēļas pēc tās. Pēc tam medijam regulāri ir jāpublicē analītiski raksti par attiecīgo NS reizi mēnesī, reizi divos mēnešos, reizi pusgadā vai reizi gadā (atkarībā no apstākļiem) un šāda notikumu sērija ir jānoslēdz ar noslēguma analītisku rakstu, kurā ir jābūt koncentrēti un vispusīgi apkopotiem visiem notikumiem (hronoloģiskam notikumu uzskaitījumam) un kurā ir jābūt korekti izklāstītām visām notikušā būtību skaidrojošām versijām.

Standarta 20. prasība. Informatīvi – analītiski materiāli ir informatīvi produkti, kuru tapšanā ir izmantots salīdzinoši liels informācijas apjoms (nosacīti – “daudz ziņu”), veicot informācijas atlasi, apkopošanu, klasifikāciju, analīzi un/vai izpēti un/vai kuru mērķis ir informēt, apkopot, izdalīt (izkristalizēt) būtiskākās atziņas un likumsakarības un/vai dot pamatotas prognozes. Pie informatīvi – analītiskiem materiāliem var pieskaitīt informatīvus rakstus un materiālus, apskatus, pārskatus, apkopojumus, analītiskus rakstus un materiālus un pētījumus. Visi ziņu satura kvalitātes kritēriji ir piemērojami arī informatīvi – analītiskajiem materiāliem, izņemot gadījumus, kad kādam no ziņu satura kvalitātes kritērijiem ir sarežģītu parādību izpētes, atspoguļošanas un/vai būtības izteikšanas ierobežojošs raksturs. Nekvalitatīviem vai manipulatīviem informatīvi – analītiskiem materiāliem papildus ir arī kāda no sekojošām pazīmēm: 1.Nekorekti noteikts vai vispār nenoteikts apskatāmās parādības kopējais apjoms, radot maldinošu iespaidu, ka parādības daļa ir viss veselums; 2. Nekorekti apskatīts vai vispār neapskatīts kāds būtisks parādības objekts vai īpašība; 3. Nepietiekami apskatīti, nekorekti interpretēti vai vispār ignorēti būtiski parādību vai objektu raksturojoši fakti; 4. Apskatei patvaļīgi pievienoti, ar parādību vai objektu nesaistīti vai mazsaistīti fakti; 5. Terminu un likumsakarību nekorekta pielietošana; 6. Nekorektu asociāciju izmantošana vai radīšana par apskatāmo parādību, objektu vai tos raksturojošiem faktiem; 7. Nepatiesu faktu izmantošana un/vai neērtu faktu noliegšana; 8. Nekorektu vai nepatiesu aprakstu izmantošana; 9. Nekorektu, mazpamatotu vai nepamatotu secinājumu izdarīšana.

Standarta 21. prasība. Tikai analītiskos materiālus vai arī visus informatīvi – analītiskos materiālus (to informatīvā nozīmīguma dēļ) virsraksta līmenī ir speciāli jāmarķē, lai lasītāji ātri un viegli tos varētu identificēt. Tikai analītiskos materiālus var marķēt ar burtu “A” vai vārdu “Analītika”, bet visus informatīvi – analītiskos materiālus var marķēt ar burtiem “I-A” vai vārdiem “Informatīvi-analītisks”.

Standarta 22. prasība. Katrai notikumu sērijai (NS) ir jābūt noslēguma ziņai, pēc kuras to var uzskatīt par izbeigtu. Noslēguma ziņa var par tādu tikt uzskatīta, tikai un vienīgi balstoties uz objektīviem, neapstrīdamiem un viesiem acīmredzamiem faktiem, kuri liecina par notikuma noslēgumu, kas var notikt pat pēc daudziem gadiem kopš NS sākuma. Katrai notikumu sērijai ir jābūt noslēguma ziņai vai informatīvi – analītiskam materiālam, kas speciāli virsraksta līmenī ir jāmarķē (piemēram, “Notikuma sērijas noslēgums” vai “NS noslēgums” vai “NSN”).

Standarta 23. prasība. Medijam, atlasot un izvēloties notikumus, par kuriem tiks veidotas ziņas, jāizvēlas tādi notikumi, kuri ir ietekmējuši, ietekmē vai var ietekmēt lielu cilvēku skaitu, tādi notikumi, kurus ir lietderīgi zināt vai ir jāzin vai tas ir pamācošs lielam cilvēku skaitam vai tādi notikumi, kurus ir lietderīgi zināt vai ir jāzin vai ir pamācoši personām, kuras nosaka un/vai realizē valsts un sabiedriskās pārvaldes politiku. Pie konkretizētiem šādiem sabiedriski nozīmīgiem notikumiem var pieskaitīt: 1. Valsts iestāžu un to pārstāvju darbības, kuras var atstāt nozīmīgu ietekmi uz lielu sabiedrības daļu vai par kurām ir lietderīgi zināt; 2. Nozīmīgas izmaiņas valstī vai ārvalstīs, kuras skars lielu sabiedrības daļu vai visus iedzīvotājus; 3. Ārpolitiskus notikumus, kuri var radīt nozīmīgu ietekmi uz valsti vai kuri var būt pamācoši, vai par kuriem ir lietderīgi zināt; 4. Dažādus problēmgadījumus, par kuriem publiski ziņojot, līdzīgu gadījumu atkārtošanos varētu novērst vai par kuriem ir jāziņo, lai brīdinātu citus vai problēmgadījumi ar salīdzinoši lielu cietušo skaitu; 5. Nozīmīgas katastrofas, nelaimes gadījumus vai sabiedriskās drošības incidentus valstī vai ārvalstīs; 6. Tehniskos jauninājumus vai zinātniskos atklājumus, kuri var radīt nozīmīgu ietekmi uz sabiedrību vai kuri var būt pamācoši, vai par kuriem ir lietderīgi zināt; 7. Socioloģiskās aptaujas, reitingus, statistikas datus, mazāk nozīmīgu notikumu apkopojumus vai zinātniskos pētījumus, par kuriem ir lietderīgi zināt; 8. Nozīmīgu kultūras vai sporta pasākumu norisi; 9. Valsts pārstāvju godalgotu vietu iegūšanu nozīmīgās sacensībās (olimpiādēs, konkursos, sporta sacensībās); 10. Nozīmīgi pozitīvus sasniegumus jebkurā sfērā; 11. Valsts iestāžu vai citu sabiedriski nozīmīgu organizāciju paziņojumus sabiedriski nozīmīgu notikumu sakarā; 12. Sabiedriski nozīmīgus viedokļus, ko pauž ietekmīgas personas, augsti stāvošas amatpersonas vai kompetentas personas; 13. Politiskos notikumus (politiskās akcijas, politisko organizāciju rašanos, apvienošanos vai darbības pārtraukšanu, kongresus, programmatoriskās vai kadru izmaiņas) un notikumus, kuri liecina par politiķu vai augsti stāvošu amatpersonu morāli – ētiskām problēmām vai problēmām ar tiesībsargājošām iestādēm; 14. Nozīmīgus notikumus ietekmīgu un/vai plaši zināmu personu dzīvē (veselības stāvokļa pasliktināšanās, nodarbošanās vai valstspiederības maiņa, ekonomiskas grūtības vai ievērojami panākumi, problēmas ar tiesībsargājošām iestādēm, nāve).

Standarta 24. prasība. Medijam ir jāspēj jebkuram interesentam pamatot katras savā saturā izvietotās ziņas sabiedriskais nozīmīgums, un kādēļ par konkrēto notikumu medijs vispār ziņo.

Standarta 25. prasība. Katram medija satura lietotājam interneta vidē ir jābūt iespējai brīvi komentēt jebkuru medija ziņu vai ierakstu. Ir jābūt anonīmai komentēšanas iespējai bez iepriekšējas reģistrācijas pieprasījuma, izmantojot lietotāja brīvi izvēlētu segvārdu. Visiem komentāriem uzreiz ir jātiek publiski atrādītiem, izņemot komentārus, kuriem droši ir iespējams noteikt, ka tos ģenerē automātiska sistēma, kuri satur atklātus, drošus un neapstrīdamus komercreklāmas elementus un kuri satur klaji rupjus vārdus. Komentāru dzēšanu ieteicams vispār neizmantot, izņemot iepriekš minētos izņēmuma gadījumus. Komentāru dzēšana (turpmāk prasību tekstā “dzēšana” jeb komentāra satura publiska neatrādīšana) ir pieļaujama, ja tiek izpildītas speciālas komentāru “dzēšanas” pieļaujamības kontroles prasības, kuras ir noteiktas nākamajos punktos.

Standarta 26. prasība. Katram medijam, kurš izplata informāciju internetā, ir jāizstrādā un vienmēr redzamā vietā jāpublicē sava satura (interneta portāla ierakstu) komentēšanas noteikumi. Šiem noteikumiem ir jāsatur ideāla komentāra apraksts, to, kādi komentāri nedrīkstētu būt, kā arī komentāru “dzēšanas” (publiskas atrādīšanas pārtraukšanas) nosacījumi. Komentāru “dzēšanas” nosacījumiem jābūt jebkuram viegli saprotamiem, viennozīmīgiem un konkrētiem, lai cik iespējams izslēgtu dažādas sapratnes un interpretācijas, kas var radīt nepamatotu un/vai negodprātīgu komentāru dzēšanu vai “dzēšanu”. Komentāru “dzēšanas” nosacījumi nedrīkst būt pārmērīgi vispārināti un grūti vai dažādi saprotami. Tāpat noteikumos ir jāapliecina medija apņemšanās ievērot, nepārkāpt un neierobežot lasītāju tiesības attiecīgajā interneta vietnē komentāru formā brīvi paust savu viedokli, informēt par personisko pieredzi un kritizēt vai slavēt valsts varu, sabiedrisko iekārtu, sabiedriskās institūcijas, politiskās un sabiedriskās organizācijas, uzņēmumus, ideoloģijas, idejas, vēsturiskās koncepcijas un interpretācijas, personas, produktus, pakalpojumus, medijus un mediju darbiniekus, kā arī piemērot noteikumus vienlīdzīgi pret visiem komentētājiem.

Standarta 27. prasība. Katram interneta medijam var būt trīs veidu (kategoriju) komentāri: 1. Komentāri, kurus ir veikuši pilnībā autentificēti lietotāji, kuru identitāte autorizācijas procesā tiek uzskatīta par pilnībā noteiktu (autorizācija caur internetbanku, valsts portālu vai līdzīgas ticamības pakāpes sistēmu); 2. Komentāri, kurus ir veikuši lietotāji, kuri ir autorizējušies caur kādu no sociālo tīklu platformām un kuru identitāti nevar uzskatīt par pilnībā noteiktu, jo sociālo tīklu platformas ir iespējams lietot arī anonīmi; 3. Komentāri, kurus ir veikuši anonīmi lietotāji, brīvā formā ievadot jebkādu segvārdu. Ja medijam ir tehniskas iespējas nodrošināt visus trīs komentāru veidus, tad katras kategorijas komentārs ir speciāli jāmarķē, lai katru no tiem būtu ātri un vienkārši atšķirt no citu kategoriju komentāriem. Pirmās kategorijas komentētājiem un komentāriem ir pieļaujamas priekšrocības, kuras nedrīkst apdraudēt pārējo divu kategoriju komentēšanas un komentāru atrādīšanas tiesības.

Standarta 28. prasība. Neviens medija interneta portāla komentārs nedrīkst tapt dzēsts, izņemot komentārus, kuri satur tiešas un neapstrīdamas automātiskas ģenerēšanas pazīmes, izņemot komentārus, kuri satur atklātu un neapstrīdamu komercreklāmu un izņemot komentārus, kuri satur rupjus (necenzētus) vārdus. Šo izņēmuma komentāru dzēšana ir pieļaujama, jo nav šaubu par to dzēšanas nepieciešamību un drošām attiecīga tipa komentāru identificēšanas iespējām.

Standarta 29. prasība. Ja medijs ir pieņēmis lēmumu uzturēt noteiktu komentāru vides tīrību, ir izstrādājis, plaši komunicējis un publicējis savā interneta vietnē komentēšanas noteikumus atbilstoši šī standarta prasībām, tad ir pieļaujama komentāru satura publiska neatrādīšana jeb “dzēšana” tiem komentāriem, kuri pārkāpj komentēšanas noteikumus. Medijs drīkst “dzēst” komentārus, tikai pamatojoties uz un saskaņā ar komentēšanas noteikumiem, publiski norādot dzēšanas iemeslu, datumu, “dzēsēja” vārdu, uzvārdu un e-pastu, kā arī dodot iespēju publiski apstrīdēt “dzēšanu” un saņemt par to publiskus paskaidrojumus. “Dzēstajam” komentāram ir jāsaglabā sava secīgā vieta starp pārējiem komentāriem un publiski ir jābūt redzamam komentāra “dzēšanas” faktam. Viss tas pats attiecas arī uz komentāru satura labošanu no medija darbinieku puses, tikai labošanas gadījumā medijam savā platformā ir jāsaglabā sākotnējā labotā komentāra versija. Jebkuras šaubas par komentāra dzēšanas, “dzēšanas” vai labošanas pamatotību ir apliecinājums tam, ka to darīt nedrīkst.

Standarta 31. prasība. Ja medijam ir tādas tehniskās iespējas un tas vēlas nodrošināt korektāku un godīgāku komentāru vidi, nepārkāpjot lasītāju tiesības izteikties komentāru formā, tad ir pieļaujama daļas komentāru marķēšana ar noteiktiem apzīmējumiem, izejot no komentāra satura, medija rīcībā esošās informācijas par komentāru tehniskajiem raksturlielumiem un medija rīcībā esošās informācijas par personas saistību ar sabiedrisko attiecību pakalpojumu sniegšanas sfēru. Šādam marķējumam ir jābūt stingri reglamentētam, pilnībā atklātam un caurspīdīgam (saskaņā ar speciāli izstrādātiem un publicētiem noteikumiem), kā arī nekļūdīgam. Par katru marķējumu attiecīgā komentāra autoram ir jābūt iespējai izteikt publisku pretenziju un saņemt publisku atbildi uz to. Šādi marķēt varētu personu komentārus, kuras mēģina slēpt savu tehnisko ierīču unikālos identifikatorus un t.s.”troļļus”, kuri, aizsedzoties ar dažādām identitātēm, mēģina ģenerē daudzus komentārus, starp kuriem bieži vien ir nesakarīga un/vai mazpiedienīga satura komentāri.

Standarta 32. prasība. Ja medijam ir tādas tehniskās iespējas un tas vēlas īpaši izcelt korektus un argumentētus komentārus par medija satura kvalitāti, tad ir ieteicama speciālas komentēšanas iespējas izveidošana (kvalitātes iebildumu izteikšana). Šādas komentēšanas iespējas ieteicams atļaut tikai pilnībā autentificētiem lietotājiem, ierobežojot personas veicamo komentāru skaitu pie ieraksta (1 personas kvalitātes iebildums uz vienu ierakstu). Kvalitātes iebildumiem ir jākļūst uzreiz publiski redzamiem, tos nedrīkst dzēst un tiem ir jābūt prioritizētiem (jāparādās virs visiem pārējiem komentāriem). Nepamatotas iespējas izmantošanas gadījumā attiecīgais kvalitātes iebildums jāvar pārveidot par komentāru. Medijam uz kvalitātes iebildumiem ir jādod atbilde (vēlams galvenā redaktora līmenī), kurai ir jābūt publiski redzamai, tāpat kā atbildes sniedzēja vārdam, uzvārdam un e-pastam.

Standarta 33. prasība. Intervija ir intervējamā patiesā viedokļa izzināšanas, noskaidrošanas un atspoguļošanas forma no medija pārstāvja (intervējamā) puses, kam ir jāatbilst sekojošām prasībām: 1. Intervijas mērķis ir noskaidrot intervējamā patieso viedokli par jautājumiem, kuri interesē intervētāju kā sabiedrisko interešu pārstāvi. Nekāds cits mērķis intervijai nedrīkst būt; 2. Intervētājam pirms intervijas ir cītīgi jāsagatavojas intervijai un rūpīgi jāiepazīstas ar pieejamo informāciju par intervējamā personību, darbību un darbības lauku; 3. Intervētājam ir jāuzvedas pieklājīgi, korekti un pret intervējamo jāizturas ar cieņu; 4. Intervijas process ir jāfilmē (vai jāveic skaņas ieraksts), pilns intervijas ieraksts jānodod arī intervējamā rīcībā un ieteicams to publiskot kopā ar interviju; 5. Intervētājs intervijas laikā nekādā formā nedrīkst paust savu personisko vai medija viedokli un uztiept intervējamajam savu vai vienalga kādu citu viedokli; 6. Intervētāja uzdotie jautājumi nedrīkst būt vērtējumu un/vai atbildi saturoši, uz atbildi uzvedinoši vai kādu atbildes variantu izslēgt tendēti; 7. Intervētāja jautājumi nedrīkst saturēt citu viedokli, izņemot gadījumus, kad nepieciešams noskaidrot intervējamā viedokli par citu viedokli. Šādiem izņēmuma gadījumiem jābūt retiem un pamatotiem; 8. Intervējamā patiesais viedoklis ir jāizvilina galvenokārt ar jautājumu precizitāti; 9. Intervētājam jāļauj intervējamajam brīvi izteikt savu viedokli, cik vien iespējams nepārtraucot, nelabojot un/vai nepapildinot to. Pārtraukt, labot un/vai papildināt intervējamo drīkst tikai korektā formā un tikai ierobežota intervijas apjoma gadījumā, acīmredzamas un neapšaubāmas intervējamā novirzīšanās no uzdotā jautājuma gadījumā un/vai acīmredzami un neapšaubāmi kļūdainu apgalvojumu paušanas gadījumā; 10. Ierobežota intervijas apjoma gadījumā intervējamais par to ir jābrīdina intervijas sākumā. Ja ir apjoma ierobežojums, atbildot uz konkrētu jautājumu, tad tas ir jāpasaka pirms intervējamais sāk atbildēt; 11. Intervijas drukātam tekstam jābūt pilnībā autentiskam un tas nedrīkst būt izkropļots, papildināts no intervētāja vai trešās personas puses, tendenciozi koriģēts vai saīsināts. Par intervijas drukātā teksta autentiskumu un kvalitāti pilnībā atbild intervētājs, kuram personiski tas ir jāsagatavo vai arī tieši jāvada sagatavošanas process.

Standarta 34. prasība. Ja medijs kādu personu un/vai tās viedokli pozicionē kā ekspertu, izceļot to citu personu un/vai to viedokļu vidū kā patiesāku, zinošāku, kompetentāku, tad medijam ir jāpublicē pilna šīs personas biogrāfija, kuras patiesumu medijs ir pārbaudījis, un ir jāspēj jebkuram interesentam pamatot, kādēļ medijs šo personu ir izvēlējies kā ekspertu. Par eksperta kompetences līmeni pilnībā atbild medijs. Eksperta uzdevums ir medija patērētājiem saprotamā veidā kompetenti izskaidrot attiecīgās sfēras notikumu būtību un attīstības tendences. Visu medija kādreiz izmantoto ekspertu biogrāfijām ir jābūt publicētām medija interneta mājaslapā redzamā, viegli pieejamā vietā un katru biogrāfiju jābūt iespējai komentēt (visiem lietotājiem vai arī tikai pilnībā autentificētiem komentētājiem).

Standarta 35. prasība. Medijs personu drīkst izvēlēties kā ekspertu, ja tā atbilst sekojošām prasībām: 1. Augstākā izglītība jomā, kurā persona ir nominēta kā eksperts, vai arī radniecīgā sfērā; 2. Vismaz septiņus gadus ilga praktiskā darba pieredze nozarē, kurā ir nominēta kā eksperts; 3. Sasniegumi jomā, kurā ir nominēta kā eksperts (augsti amati, akadēmiskie grādi, praktiskā darba rezultāti, publikācijas, grāmatas, apbalvojumi u.c.). Par ekspertu var būt arī persona, kura neatbilst augstāk minētajiem nosacījumiem, bet kura ir darbojusies sfērā, kurā ir nominēta kā eksperts, un ir uzrādījusi tajā nozīmīgus, acīmredzamus un neapstrīdamus sasniegumus (šādas nominācijas gadījumā speciāli ir jānorāda par kādiem nopelniem persona tiek nominēta kā eksperts). Lai personu varētu uzskatīt par eksperta prasībām atbilstošu, tai ir jāspēj rakstiskā vai mutiskā formā viegli, nepiespiesti, saprotami un nekļūdīgi izskaidrot tās nozares, kurā persona ir nominēta kā eksperts, un tajā notiekošo procesu būtību. Medijam šīs spējas esamība ir jāpārbauda. Bez šīs spējas persona nevar tikt uzskatīta par eksperta prasībām atbilstošu, pat ja atbilst visām citām eksperta prasībām.

Standarta 36. prasība. Lai kādu viedokli varētu uzskatīt par tik nozīmīgu, ka medijam ir pieļaujami veidot par to atsevišķu ziņu, viedoklim ir jāatbilst kādai no sekojošām prasībām: 1. Viedokli pauž kāda no augstākajām valsts amatpersonām par sabiedriski nozīmīgu tēmu; 2. Viedokli savas kompetences robežās pauž augsta valsts amatpersona par aktuālu un sabiedriski nozīmīgu tēmu; 3. Viedokli par aktuālu un sabiedriski nozīmīgu tēmu pauž sabiedriski nozīmīga organizācija vai kāds no tās oficiālajiem pārstāvjiem; 4. Viedokli par aktuālu un sabiedriski nozīmīgu tēmu pauž sabiedriski ietekmīga un/vai kompetenta persona un viedoklis atbilst sabiedriskā labuma un/vai unikalitātes prasībām.

Standarta 37. prasība. Ja viedokļa paudējs par viedokļa atspoguļojumu ziņā ir izteicis pretenziju, tad medijam ir jālabo attiecīgā ziņa vai arī jāpublicē pilns pretenzijas teksts atsevišķā ziņā vai arī pie ziņas, par kuru ir izteikta pretenzija.

Standarta 38. prasība. Atkarībā no sabiedriskās orientācijas visus medijus var iedalīt divās kategorijās: vissabiedrības medijos un specializētajos medijos. Vissabiedrības mediji ir mediji, kuri savā darbībā un saturā orientējas uz visas valsts vai kāda tās reģiona visiem iedzīvotājiem (visiem sabiedrības dalībniekiem). Vissabiedrības mediju saturam ir pilnībā jāatbilst šim standartam. Specializētie mediji ir mediji, kuri savā darbībā un saturā orientējas uz noteiktu sabiedrības daļu pēc profesionālām, šķiriskām, interešu, organizāciju un/vai politiski – ideoloģiski – reliģiskām pazīmēm. Specializētiem medijiem ir jāpublisko precīzs savas specializācijas apraksts un redakcionālās politikas pamatnostādnes. Specializētiem medijiem ir pieļaujams veidot vienalga kādu saturu un popularizēt vienalga kādus viedokļus, kuri nav slēpti pasūtījuma materiāli, ja tie atbilst vispārējām likumības normām un pašu noteiktajām redakcionālās politikas pamatnostādnēm.

Standarta 39. prasība. Viedoklis ir kādas personas vai organizācijas subjektīvs uzskats. Katram ir tiesības uz savu viedokli. Viedokļu dažādība, brīva viedokļu apmaiņa un godīga viedokļu cīņa ir izziņas elements un kā tāds tas ir viens no zinātnes un cilvēces attīstības priekšnosacījumiem. Tāpēc vārda brīvības princips paredz viedokļu paušanas brīvību. Tomēr nav pieļaujams, kad viedoklis kā subjektīvs objekts tiek pozicionēts kā kaut kas objektīvs, tāpēc ziņas un informatīvi – analītiskie materiāli vissabiedrības medijos ir stingri jānodala no viedokļiem, kuri ir speciāli jāmarķē virsraksta līmenī (“Viedoklis” vai “V”) un kuru apjomam vissabiedrības medijos ir jābūt ierobežotam (ziņu aģentūrām ne vairāk kā 10%, sabiedriskiem medijiem ne vairāk kā 25%, pārējiem vissabiedrības medijiem ne vairāk kā 40%). Viedokļa kvalitātes novērtēšana izpaužas tā izklāsta loģiskuma, saprotamības, korektuma, profesionālās kompetences un literārās kvalitātes novērtēšanā un novērtējot viedokli var ņemt vērā tēmas aktualitāti un viedokļa paudēja personību un sasniegumus. Viedoklis var būt godīgs (godīgi, atklāti pausts) vai negodīgs (patieso viedokli neatspoguļojošs), kā arī autentisks (konkrētas personas pausts viedoklis) vai neautentisks (viedokļa vai tā paušanas fakta viltojums). Medijam ir jāatspoguļo godīgi viedokļi un tas ir jādara godīgi. Viedokļus pēc to atspoguļošanas medijā var iedalīt intervijās, eksperta viedokļos, ziņās par viedokļiem, viedokļrakstos, papildinošajos viedokļmateriālos un pasūtījuma materiālos. Ziņu aģentūrām pieļaujams publicēt tikai intervijas, eksperta viedokļus, ziņas par viedokļiem un informatīvus pasūtījuma materiālus, savukārt citiem vissabiedrības medijiem pieļaujams publicēt jebkuru no viedokļu veidiem, ja tas ir iespējami kvalitatīvs un kopējam publicēto viedokļu proporcionālajam sadalījumam ir jāatbilst sabiedrības viedokļu proporcionālam dalījumam. Vissabiedrības mediji, veicot publicējamo viedokļu atlasi, nedrīkst apzināti un mērķtiecīgi popularizēt tikai kādu noteiktu viedokļu kopu, politiskas, ideoloģiskas vai reliģiskas orientācijas viedokļus, konkrētas organizācijas, personas vai biznesa objektus slavējošus vai nomelnojošus viedokļus, nepamatoti ar apjoma vai citām metodēm izceļot tos citu viedokļu kopu vidū. Vissabiedrības medijiem, ja tie savā saturā iekļauj kādu konkrētu viedokli, ir jādod iespējai līdzvērtīgā apjomā un kvalitātē savu viedokli paust arī oponējošiem un konkurējošiem viedokļiem.

Standarta 40. prasība. Viedokļraksts ir pilnīgs autora sava viedokļa izklāsts. Viedokļraksti ir stingri jānodala no ziņām un informatīvi – analītiskiem materiāliem, un tie ir jāmarķē virsraksta līmenī (piemēram, “Viedoklis” vai “Viedokļraksts” vai “V” vai “VR”). Viedokļrakstam ir jābūt norādītam autoram vai autora pseidonīmam. Kā atsevišķu viedokļrakstu kategoriju var izdalīt lasītāju viedokļrakstus, kas ir medijam speciāli iesūtīti viedokļraksti un kuru iesūtīšanai, apstrādei un publicēšanai ieteicams izveidot speciālu tehnisko platformu.

Standarta 41. prasība. Papildinošie viedokļmateriāli ir materiāli, kur kāda objektīva informācija tiek papildināta ar viedokli. Tos var iedalīt viedokļziņās, kad ar viedokli tiek papildināta ziņa, viedokļanalītikā, kad ar viedokli tiek papildināts informatīvi – analītsisks materiāls, un viedokļkomentārā, kad viedoklis tiek pausts komentāra formātā par kādu notikumu. Papildinošos viedokļmateriālus ir iespējams noformēt tā, ka viedokli tajos ir grūti atšķirt no objektīvās pamatinformācijas. Vissabiedrības medijiem nav ieteicams veidot papildinošos viedokļmateriālus, bet, ja tas tiek darīts, tie ir strikti jānodala no ziņām un informatīvi – analītiskiem materiāliem un speciāli jāmarķē virsraksta līmenī (piemēram, “Viedoklis” vai “V” vai “VZ” vai “VA” vai “VK”). Specializētiem medijiem ir pieļaujams brīvi veidot papildinošos viedokļmateriālus saskaņā ar savām redakcionālās politikas pamatnostādnēm.

Standarta 42. prasība. Pasūtījuma materiāli ir informatīvi produkti, kuru iekļaušanu medija saturā ir iniciējusi trešā puse. No pasūtījuma materiāliem var izdalīt reklāmmateriālus, kurus ir izveidojis pats klients vai viņa algots pārstāvis un ko par vai bez atlīdzības savā saturā ir ievietojis medijs. Attiecīgi pasūtījuma materiāli šaurākā sapratnē ir informatīvi produkti, kuru radīšanu un iekļaušanu medija saturā ir iniciējusi trešā puse, motivējot uz to mediju vai kādu no tā darbiniekiem. Visiem medijiem (tai skaitā specializētajiem) pasūtījuma materiāli ir strikti jānodala no pārējā medija satura, tie ir speciāli jāmarķē virsraksta līmenī (piemēram, “Pēc pasūtījuma” vai “P” un “Reklāma” vai “R”) un to saturā ir jābūt norādītam gala pasūtītāja nosaukumam, visu starpniekpasūtītāju nosaukumiem, ja tādi ir, visām personām, kuras ir piedalījušās pasūtījuma materiāla tapšanā, kā arī visām personām, kuras deva savu piekrišanu materiāla izvietošanai medija saturā (saskaņoja materiālu).

Standarta 43. prasība. Medijam, lai tā saturs varētu tikt uzskatīts par kvalitatīvu, ir pilnībā jāpublisko satura kvalitātes standarts, saskaņā ar kuru un orientējoties uz kuru tas rada savu saturu, jo bez standarta nav iespējams korekti novērtēt kvalitāti. Kvalitātes standartam jāatrodas galvenajā interneta mājaslapā redzamā, viegli pieejamā vietā. Tā teksts nedrīkst tapt patvaļīgi mainīts bez plaši komunicēta paziņojuma ar attiecīgu pamatojumu.

Ivars Prūsis, procesu konsultants
/09.09.2018/

Informācijas aģentūra
/10.09.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Pēteris Sils: Strīds

Reiz kalvē lakta sevi slavēt sāka:
– Man visā dzīvē loma svarīgāka.

Es savos plecos karstu dzelzi turu
Vai tēraudu vai metālu jebkuru. –

– Nē, – laktu apstrīdēja veseris,
Uz manis gulstas darba smagums viss.

Tu tikai sēdi, kliedzot balsi skaļu.
Es darbu daru – dzelzi veidā kaļu. –

Bet ēze iesaucās: – Jā, kā gan kaltu,
Ja es šo dzelzi nekaitētu baltu? –

Un kaktā plēšas nopūtās: – Ak mūžs!
Visvairāk dara tās, kas liesmu pūš! –

Kas zina, kā šis strīds vēl beigtos,
Ja īstā brīdī kalējs nepiesteigtos.

– Bet mani gan jūs gluži piemirsāt.
Es dažus vārdus piebildīšu klāt:

Jums, draugi, pārāk daudz ir tukšas lielības;
Ja darbs mums sokas – visu nopelns tas.

Tik visi kopā esam spēks, kam vara,
Kas dzelzi kaļ un lielu darbu dara.

Pēteris Sils
/1950-ie/

Informācijas aģentūra
/10.09.2018/

Publicēts iekš DZEJA, Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | Komentēt

Nodotā Ukraina

Uz jautājumu par Krimas atzīšanu ASV prezidents Donalds Tramps atbildēja: “Paskatīsimies”. Un piebilda, ka ir jāpaskatās, ko var piedāvāt Krievija.

Nez vai Krievija kaut ko piedāvās. Maskavai, protams, ir svarīgs Krimas kā Krievijas sastāvdaļas starptautiskās atzīšanas fakts. Tā atzīšana no ASV kā svarīga starptautiskā spēlētāja puses, citus pamudinātu uz analoģiskām darbībām. Tomēr tā ir atzīšana tikai no vienas, un tas nekas ka ļoti ietekmīgas, valsts puses. Pilnīgs starptautiski tiesiskās leģitimizācijas process šai gadījumā tāpat ieilgtu uz desmitgadēm. Daudz svarīgāk Krievijai ir līdz galam noregulēt Krimas jautājumu ar Ukrainu, jo, ja nav valsts, kura apstrīd suverenitāti pār šo teritoriju, tad nav arī starptautiski – tiesiskās problēmas. Bet, ja tāda valsts ir, tad pat, ja visa pasaule atzīst Krimu par Krievijas teritoriju, problēma tomēr paliek.

Sapratnei. ASV neatzina Baltijas republiku iekļaušanos PSRS sastāvā, tomēr tas nevienam netraucēja, jo nebija citu atzītu starptautisko tiesību subjektu, kuri pretendētu uz suverenitāti pār šīm teritorijām. Tāpēc, neatzīstot iekļaušanās faktu, PSRS robežas, ieskaitot Baltijas republikas, ASV atzina, un šī tēma nebija sarunu priekšmets starp Maskavu un Vašingtonu. Visiem bija skaidrs, ka tirgus šai gadījumā ir nevietā. No otras puses ASV atzina Kuriļu salas par piederošām Padomju Savienībai. Tomēr fakts, ka Japāna neatzīst Krievijas suverenitāti pār Dienvidkurilu grēdu, traucē Krievijai un ir regulāru starptautisku konsultāciju priekšmets jau pēdējos 73 gadus. Un ASV aktīvi izmanto teritorijas apstrīdēšanas faktu savās interesēs. Līdzīgi ASV savās interesēs izmanto teritoriālus strīdus starp Vjetnamu un Ķīnu; Filipīnām, Vjetnamu un Ķīnu; Japānu un Ķīnu; Japānu un Dienvidkoreju utt.

Tāpēc iespēja, ka ASV vienpusējā kārtā atzīs Krimu par Krievijas sastāvdaļu, līdz galam nenoregulēs problēmu, neliegs ASV pēc tam vēlāk atgriezties pie šīs problēmas un attiecīgi šis jautājums nav nekādu nopietnu piekāpšanos vērts. Bezmaksas lai atzīst. Bet bez maksas nez vai viņi sagribēs. Tramps ir noskaņots saņemt par bojātu preci lielu naudu.

Esmu pārliecināts, ka neskatoties uz klajo Ukrainas politiķu un diplomātiskā korpusa neprofesionalitāti, viņi ļoti labi saprot šo situāciju. Un neskatoties uz to ir histērijā un stāsta par kārtējo Rietumvalstu nodevību. Un, lai cik dīvaini tas arī neizklausītos, viņiem ir taisnība. Rietumvalstis tik tiešām Ukrainu ir nodevušas un nemaz neslēpj to.

Trapa “paskatīsimies” attiecībā uz Krimu Kijevai ir kas sliktāks nekā “Ziemeļu plūsma – 2” Merķeles izpildījumā. Protams, reālie zaudējumi (ne tikai finansiālie, bet arī politiskie) no jaunā gāzesvada Ukrainai būs milzīgi un to apkopošana vēl ir tikai priekšā, bet ar Krimu viss jau ir noticis. Tomēr Vācijas atbalsts gāzesvada būvniecībai ir bijis vienmēr un tas ir izskaidrojams. Tiešs gāzesvads ir izdevīgs Vācijas ekonomikai, vācu biznesam un tas strauji paaugstinās Vācijas kā Eiropas līdera statusu, jo ļaus tai kļūt par galveno Eiropas gāzes “habu” (sadales punktu), ļaus pārņemt kontroli pār ES enerģētiku un līdz ar to arī visu ES ekonomiku. Tāpēc Vācijas nostāja, lai gan kaitina Kijevu, tomēr ir saprotama un izskaidrojama – savs krekls tomēr ir tuvāks.

Savukārt Krimas atzīšanas/neatzīšanas jautājums ir tīri politisks. Iekšējo konfliktu Ukrainā, kurš izsauca ārējas sekas, kuru rezultātā Krima tika zaudēta, izprovocēja ASV un tās Rietumeiropas sabiedrotie. Pie tam Kijevai ne tikai tika apsolīts militāri – politisks, diplomātisks un finansu – ekonomisks atbalsts, bet ASV un ES garantēja, ka neviens jautājums, kurš skar Ukrainu, netiks izlemts bez Ukrainas līdzdalības. Faktiski Rietumvalstis apsolīja pārrunās aizstāvēt to pozīciju, kuru noformulēs Ukraina.

Nu, Ukrainas pozīcija ir ļoti labi zināma: atgriezt Krimu, piespiest atgriezties Donbasu, atvainoties par visu, samaksāt kompensācijas, gāzes cenu samazināt līdz gandrīz par velti, gāzes tranzīta cenas pacelt līdz debesīm, garantēt tādu gāzes tranzīta apjomu, kādu Ukraina spēj pieņemt un apsolīt nākotnē momentāni izpildīt jebkuru Kijevas vēlmi, līdz kam tā vēl nav aizdomājusies, bet noteikti aizdomāsies. Neskatoties uz šo prasību absurdumu, ASV un ES ilgu laiku tās tik tiešām atbalstīja un pat ieviesa sankcijas, pieprasot apmierināt Ukrainas prasības. 2014. – 2015.gadā Krievijai lika noprast, ka, protams, kontribūcija, reparācija un bezmaksas gāze Ukrainai ir tikai sarunu pozīcijas, kuras pārrunu laikā tiks nivelētas, bet Krimas un Donbasa sakarā kompromisi nevar būt – Maskavai tās ir jāatgriež un pēc tam ilgi jānožēlo grēki par savu agresivitāti.

Satraucoši zvaniņi Kijevā sāka zvanīt jau sen. Sākumā Eiropa kaut kā zaudēja interesi apspriest Ukrainas problēmas Normandijas formātā (ar Kijevas līdzdalību), bet Parīzes un Berlīnes vadība sāka regulāri lidot uz separātiskām pārrunām te uz Pēterpili, te uz Maskavu un te uz Sočiem. Pēc tam Ukrainas līderus pārstāja pieņemt ASV (izņemot maksas fotosesijas), toties Tramps sāka runāt par nepieciešamību pa tiešo runāt ar Putinu par visu problēmu noregulēšanu, kuras konfrontē Krieviju un ASV; attiecīgi arī par Ukrainas krīzi un Krimas statusu.

Tiešas Vašingtonas (Parīzes, Berlīnes) sarunas ar Maskavu par Ukrainas problemātiku nozīmē tikai vienu – šīs krīzes noregulēšana notiks uz Ukrainas rēķina. Jā, Rietumvalstis gatavojas vēl patirgoties par to, kuram kāds pīrāga gabals pienākas un kādā pasaules reģionā tās gribētu saņemt Maskavas atbildes piekāpšanos. Stratēģiskos jautājumos (Ukraina, Sīrija, Ziemeļkoreja, neformālā savienība ar Ķīnu un Irānu) Krievija nepiekāpsies un Rietumvalstīm nav argumentu, lai piespiestu Krieviju pārskatīt savu pozīciju.

Kaut kādas kompensācijas par sīkumiem (pieeja tirgiem, cenas un tarifi) iespējams arī izdosies izkaulēt (kompromisiem ir nepieciešama abpusēja piekāpšanās), tomēr ir skaidrs, ka Krievija šodien vairs nav gatava uz tāda apmēra piekāpšanos, kādu tā piedāvāja 2013.gadā (trīspusējs sarunu formāts Krievija/Ukraina/Eiropas Savienība) vai arī 2014. – 2015.gadā, kad runa gāja par Ukrainas federalizāciju (faktiski konfederāciju ar Donbasu un bet bez Krimas) kā pārejas statusu, kas pēc tam dotu iespējas pašnoteikties autonomajām teritorijām. Krievija viennozīmīgi ir uzvarējusi Ukrainas un Sīrijas krīzēs un tāpēc nav nekāda pamata pārskatīt piecus gadus ilgušās cīņas rezultātus.

Tātad Rietumvalstis grasās tirgoties ar Krieviju par attiecību normalizāciju, ieņemot acīmredzami vāju pozīciju. Ukraina pie sarunu galda nemaz netiek pieaicināta, lai gan arī tās liktenis šais sarunās tiks izlemts. Kijevā šai ziņā pilnīgi pareizi novērtē situāciju: par savām kļūdām un noziegumiem Rietumvalstis grib samaksāt ar Kijevas režīma likteni. Vairs nepastāv jautājums par to, vai Ukraina tiks nodota. Ukraina jau ir nodota. Tagad paliek tikai jautājums, vai Rietumvalstīm par Ukrainu izdosies izkaulēt kaut kādu kompensāciju un, ja jā, tad cik lielu.

Pagaidām Maskavas pozīcija ir tāda, ka Rietumvalstīm vēl ir jāpiemaksā, lai vismaz daļēji kompensētu savas iejaukšanās sekas. Pie tam šāda pozīcija ir līdzīga gan Sīrijas, gan Ukrainas jautājumā. Tātad Briselei un Vašingtonai piedāvā tirgoties nevis par kompensācijām no Maskavas puses, bet gan par atlaidēm no kompensācijām, kuras ir jāmaksā Rietumvalstīm.

Bet Kijevai no tā ir ne silts, ne auksts, jo tā ir padota uz galda un to piedāvā apēst. Šādā situācijā visai Ukrainas politiskajai elitei (neatkarīgi no tā vai konkrētais politiķis atbalsta Porošenko vai uzstājas pret to) ir pilnīgi vienalga, kurš samaksās par to ballīti, kurā Ukraina piedalīsies kā ēdamais.

Raustīties jau ir par vēlu. Ne 2014.gadā un pat ne 2012.gadā, bet vēl 2005.gadā es publisko diskusiju laikā ar Juščenko nacionālistiem – “patriotiem” teicu, ka vāja, otršķirīga valsts, kura cenšas ielīst cīņā starp lielvalstīm, vēl jo vairāk, ja tā cenšas izraisīt krīzi lielvalstu attiecībās, kļūs par šīs krīzes pirmo upuri. Tā tas ir tāpēc, ka pieaugušie un spēcīgie tāpat gala beigās salīgs mieru, jo konfrontācija tām ir neizdevīga. Bet, kad viņi sāks meklēt vainīgos radušajās problēmās, viņi atcerēsies par nīkulīgo provokatoru, kurš centās uzvarēt konfliktu atrodoties svešā pajūgā un kurš nekam citam, kā tikai būt par marodieri, neder. Pirmkārt no viņa arī centīsies iekasēt visus konflikta laikā radušos zaudējumus.

Tomēr Ukrainas politiķi uzskatīja, ka viņi ir visgudrākie un ka darbs par policajiem pie kārtējā okupanta var ne tikai viņus padarīt bagātus, bet arī ievest globālās politikas augstākajās aprindās. Tagad viņiem ir iespēja atcerēties kā tie paši eiro-amerikāņi desmitiem tūkstošos izdeva viņu priekštečus – policajus Padomju Savienībai, tāpēc ka nevienam negribējās bojāt attiecības ar lielvalsti dēļ amorāliem indivīdiem. Tāds materiāls uz politiskā paneļa vienmēr ir bijies pieejams lielā daudzumā.

Visinteresantākais ka pat sapratuši, ka ārējie labdari, bez kuriem viņi nevar pastāvēt, tos ir pārdevuši un nodevuši, viņi joprojām ved iekšējās cīņas par Kijevas troni. Pie tam šīs cīņas ir uz dzīvību un nāvi. Atziņas apguve, ka par visu atbild pēdējais bandas atamans, pat ja viņš ir bijis labāks par saviem priekšgājējiem, tiem stāv priekšā. Tas ir nemainīgs politikas likums. Par nāvēm un sagrāvi kādam būs jāatbild. Atbild zaudējusī valsts. Bet personiski tie politiķi, kuri to vada brīdī, kad tiek parakstīta pilnīga un bezierunu kapitulācija, pat ja šo kapitulāciju viņu vietā paraksta trešās puses.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts
/03.07.2018/

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/993471

Informācijas aģentūra
/20.07.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Kā bez kaujas var iznīcināt armiju (Ukrainas piemērs)

Armija – tā ir ne tikai karavīri (iesauktie, mobilizētie vai caur kontraktu algotie), ne tikai virsnieki un ģenerāļi, kuri ir pabeiguši skolas un akadēmijas, ne tikai bruņojums un tehnika, ne tikai apgādes dienesti un štābi. Pirmkārt armija tā ir tradīcija.

Ne velti vienas armijas tradicionāli ir tikušas uzskatītas par spēcīgiem pretiniekiem, bet citas līdzīgi bruņotas un līdzīgā skaitliskā sastāvā – par vājiem pretiniekiem. Piemēram, 1940. – 1941.gadā Lielbritānijas armija, kura gan skaitliski, gan bruņojuma ziņā bija pieckārt mazāka par Itālijas armiju, sagrāva to Lībijā un Ēģiptē un nostādīja uz iznīcināšanas sliekšņa. Bet tad Hitlers nosūtīja uz Āfriku Rommelu un tas (ar vācu divīzijām) vēl divus gadus dzenāja pa tuksnesi trīs un četras reizes skaitliski pārākos angļus.

Zaudējot tradīciju, armija momentāni zaudē kaujas spējas. Tā, piemēram, uzreiz visu acu priekšā sabruka “ukrainizētie” Pagaidu valdības korpusi, kuri sastāvēja no bijušās cara armijas vienībām. Pēc tam ne tikai Direktorija, bet arī getmans Skoropadskis (kurš pats bija viena šāda korpusa komandieris) vairs nespēja biezi apdzīvotajā Ukrainā savervēt savas varas aizstāvjus. Cilvēki gāja pie jebkura: baltajiem, sarkanajiem, baķkām – atamaniem, tikai ne pie ukrainizētajām daļām. Savukārt tās vienības, kuras tomēr izdevās izveidot, atzīmējās nevis ar uzvarām pilsoņu kara frontēs (Deņikina viegli bruņotie kazaki tos bez pūlēm no Kijevas padzina), bet ar to, ka uz viņu rēķina ir apmēram 70% no ebreju grautiņiem pilsoņu kara laiku Ukrainā. Šāda reputācija bija tik plaši zināma, ka Francijas tiesa uz tās pamata attaisnoja Petļuras slepkavu Samuilu Švarcburdu, kurš tādā veidā atriebās par saviem nogalinātajiem radiniekiem. Un te ir jānorāda, ka Petļuras gaidamahos sastāvēja tie paši cilvēki, kuri 1.Pasaules kara laikā varonīgi cīnījās cariskās Krievijas armijas sastāvā. “Tikai” tradīcijas zaudēšana vakardienas varoņus pārvērta par salašņām, kuri ir sliktāki par bandītiem. Bandītu baķkas pārsvarā bija bijušie petļuraviešu virsnieki, kuri aizgāja no tā ar visām savām vienībām, jo pat viņiem Petļuras “armijas” morālā degradācija šķita pārmērīga.

Tādējādi varam droši apgalvot, ka tradīcijas atcelšana iznīcinās jebkuru armiju daudz drošāk nekā visnežēlīgākais ienaidnieks. Šī aksioma ir labi zināma kopš seniem laikiem. Tāpēc visi armijas komandieri, valstsvīri un sabiedrības centās darīt visu, lai viņu bruņotie spēki tiktu veidoti uz patiešām dižas un senas tradīcijas, sargāja atmiņu par priekšteču uzvarām un tiecās pavairot to slavu.

Ir tomēr viena unikāla valsts, kura cenšas labiekārtoties par spīti visai pasaules praksei. Šī valsts ir gandrīz jau izzudusi no pasaules politiskās kartes, to gandrīz vairs neievēro bijušie sabiedrotie, bet agrāk tik labvēlīgi noskaņotie Rietumu kaimiņi tagad cītīgi gatavojas savā starpā sadalīt tās teritoriju. Neskatoties uz to šī valsts ar lielu neatlaidību turpina mēģinājumus pielietot cilvēces pieredzi, tikai otrādi. Šī valsts ir Ukraina.

Nav Ukrainas valstij lielāka ienaidnieka kā tās vadība. Ienaidnieki, spiegi, diversanti un kaitnieki vienkārši nenoticētu, ka ir iespējams iznīcināt sava valstiskuma bāzes elementus tik atklāti, tieši, pārliecināti un nesodīti. Ukrainas vadītāji savukārt dara visu iespējamo, lai pat ar ārēju atbalstu un vislabvēlīgākajos apstākļos nebūtu vairs iespējams glābt Ukrainas valstiskumu.

Pēc tam, kad tika iznīcināta ekonomika, finanses, izglītība, veselības aizsardzība, komunālā sfēra, kā arī sāka nopietni irt valsts birokrātija un tiesībsargājošās struktūras, par vienīgo Ukrainu cementējošo spēku kļuva armija. Jā, tā nespēj atvairīt ārējus uzbrukumus pat no daudzkārt vājākiem pretiniekiem. Jā, tā nav pat spējīga uzvarēt pilsoņu karā Donbasā. Bet tas ir vienīgais valsts institūts, kura lietderību neapšauba vairums iedzīvotāju (šo apstākli nevajag jaukt ar šīs institūcijas efektivitāti, kuras, protams, nav un kura nav gaidāma), kurš darbojas visas valsts teritorijā un apvieno savās rindās karavīrus no visiem valsts reģioniem bez izņēmuma.

Dažas desmitgades ilgusī armijas īpašumu un budžeta izzagšana, protams, nostādīja Ukrainas armiju grūtā stāvoklī. Ļoti spēcīgu sitienu par tās morāles pamatiem deva pilsoņu karš, kurā armija cīnās pret savu tautu (un tas nekas, ka tā ir tikai daļa no tautas) un kura gaitā tās profesionālais sastāvs lielā mērā ir nomainījies uz bezprincipiāliem algotņiem, kuri atnāca dienēt, lai nopelnītu iztiku.

Neskatoties uz to, tradīcija, kura Ukrainas armijas daļu vēsturi balsta uz to Padomju analogiem ar to slavenajām uzvarām, saglabājās tās nosaukumos un simbolos. Saglabājās un noturēja šo pussabrukušo, pusizzagto, gandrīz pašu valsts pilnībā nobeigto armiju pie pēdējās robežas. Debaļcevas operācijas ietvaros 2015.gada janvārī – februārī šī armija pat nodemonstrēja zināmu sīkstumu aizsardzībā, kurš jau iepriekš bija nolemts neveiksmei dēļ neadekvātās un zaglīgās vadības. Interesanti, ka šādi aizsargājoties viņi balstījās krievu – padomju tradīcijā “stāvēt uz nāvi”.

Šīs armijas desantnieki, lai gan ne reizi nav lekuši ar izpletni, tomēr atcerējās Vasīliju Margelovu, lepojās ar zilajām beretēm un devīzi “Neviens izņemot mūs!”. Tieši tāpat jūras kājnieki, kuri nekad nebija bijuši tālās ekspedīcijās, dzīvoja no savu vienību dižās pagātnes atmiņām. Visa armija dzīvoja no pagātnes. Bez pagātnes tā pārstātu būt armija un pārvērstos par to, kas tā patiesībā ir, par bruņotu salašņu baru.

Pirmo reizi pa pagātni “iesita” ar jauno formastērpu, kuram nebija nekas kopējs ar esošo armijas tradīciju. Par problēmas asumu, par to, ka to intuitīvā līmenī sajuta “apakšas”, pie pilnīgas “augšu” vienaldzības, liecina tā cīņa, ko uzsāka gaisa un jūras desantnieki, lai saglabātu savas devīzes, emblēmas un berešu krāsas. Bet tā vēl ir tikai pusbēda. Formu krāsas maina gandrīz visi. Daudzas armijas pāriet no uzplečiem uz zīmotnēm un atpakaļ, regulāri iznes atšķirības zīmes uz piedurknes un/vai galvas piederuma. Gadās, ka arī berešu krāsa mainās. Nāk jaunas paaudzes un pamazām pie tā pierod.

Bet nevar pierast pie tradīcijas neesamības. Ja jau saskaņā ar oficiālo Ukrainas vēsturnieku pausto Ukraina eksistē vairākus tūkstošus gadu un visu šo laiku bija nozīmīga militāra lielvalsts, kura cīnījās par savu neatkarību, tad kur ir šo uzvaru pēdas? Bet, ja, kā atceras vecākā paaudze tagadējo karavīru ģimenēs, Ukraina cīnījās ar ārējo ienaidnieku vienā ierindā ar citām PSRS republikām, tad kāpēc tiek iznīcinātas šo slaveno darbu pēdas?

Otrajā etapā kā reiz tika “sists” pa kara vēsturi un armijas tradīciju. Atkopjoties no šoka pēc publicētā Krievijas prezidenta rīkojuma par goda nosaukumu piešķiršanu 11 armijas vienībām [daļa nosaukumu acīmredzot bija līdzīgi Ukrainas armijas daļu nosaukumiem], Ukrainas ģenerālštāba priekšnieks Muženko pieprasīja no saviem padotajiem visīsākajā laikā pabeigt armijas “dekomunizāciju”. Savas darbības viņš pamatoja ar likumu, kurš aizliedz komunistisko un nacistisko simboliku.

Tiesa gan ar nacistisko simboliku Ukrainas armijā necīnās, pat paskaidro (Vjatrovičs), ka tā nemaz nav nacistiska, bet gan nacionāli ukrainistiska. Toties ar komunistisku simboliku saprot visu, kas ienāk prātā – ne tikai Padomju valsts simboliku (kura, lai gan pati par sevi nav komunistiska, tomēr pieder valstij, kuru vadīja komunistiskā partija), bet pat Krievijas impērijas simboliku (ne tikai georgija lentītes, anderejeva karogus un pieminekļus Katrīnai II, bet pat Puškina pieminekļus un ģeogrāfiskos nosaukumus, kuri ir saistīti ar Krievijas cariem un viņiem uzticami kalpojušajiem getmaniem). Tagad pat klusībā sāk “dekomunizēt” Bogdanu Hmeļņicki [1595-1657; neatkarības cīņu no Polijas – Lietuvas impērijas aizsācējs, pirmās neatkarīgās Ukrainas dibinātājs, cīnoties pret Polijas – Lietuvas impēriju, lūdza Krievijas caru pieņemt savā kontrolē esošās zemes cara pavalstniecībā, kas arī tika izdarīts].

Laikā kad Krievijas armija sev atgriež gan vēsturiskos padomju, gan arī impērijas laiku nosaukumus, Ukrainas armiju pilnībā attīra no jebkādas padomju vai Krievijas pagātnes. Ne pārāk saprātīgi politiķi un servili ģenerāļi domā, ka tādā veidā viņi sarauj saikni ar Krieviju. Patiesībā viņi saplosa gabalos paši savas armijas tradīciju, tādējādi pilnībā iznīcinot armijas lepnuma paliekas un pārvēršot pēdējo puslīdz saglabājušos valsts institūtu par bruņotu margināļu baru, kurš alkst tikai laupījumu un pašapliecināšanos uz savas valsts neapbruņoto pilsoņu rēķina, un kurš nekam citam nav derīgs. Atceļot armijas tradīciju Ukrainas ģenerālštābs faktiski ir atcēlis arī Ukrainas armiju.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts
/04.07.2018/

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/994595

Informācijas aģentūra
/20.07.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 1 komentārs

Par cilvēku zombēšanas un apziņas vadības tehnoloģijām

Cilvēks tā ir iekārtots, ka viņam ir nepieciešama ticība brīnumam, tai pat laikā daudzi grib, lai šis brīnums būtu racionāls. Viņi ticību Dievam uzskata par kaut ko apkaunojošu un atpalikušu, tai pat laikā ar prieku tic citplanētiešiem, visvareniem repteolīdiem, Rotšildu – Rokfelleru slepenajai pasaules valdībai kopš faraonu laikiem utt.

Viena no populārām sabiedriski – politiskām ticībām ir ticība t.s.”zombēšanai”. Tās adepti atrodas kognitīvās disonanses stāvoklī, jo no vienas puses tic, ka ir iespējams nozombēt kaimiņu tautas, savukārt viņu pašu tautu nozombēt nav iespējams. No otras puses šādam adeptam regulāri šķiet, ka nozombēta ir arī lielākā daļa viņa paša tautas pārstāvju (izņemot šauru domubiedru sektu, pie kuras viņš pieder). Un tikai tieši viņš personīgi (un iespējams vēl daži izredzētie) pretojas sabiedrību zombējošās propagandas mašinērijai. Sanāk, ka visnoturīgākie pret zombēšanu (pēc viņu domām) ir pirmie zombēšanas objekti. Šī loģiskā pretruna netraucē viņiem cīnīties ar zombēšanu vienmēr un visur.

Patiesībā zombēšanas tehnoloģija ir tikai viena no daudzām informācijas tehnoloģijām. Tā pārsvarā tiek izmantota, lai iedarbotos uz marginālajiem sabiedrības slāņiem ar mērķi radīt bāzi noteiktām idejām. Polittehnologi to ir aizņēmušies no totalitārajām sektām. Lai gūtu panākumus zombēšanā, cilvēku nepieciešams pilnībā iegremdēt informācijas vidē, kurā ir pilnīga pārliecība par kaut kādu virsideju. Noteiktā vidē autoratīvam informācijas avotam nepārtraukti ir jāatkārto viena un tā pati ideja, kura šajā vidē tiek uzskatīta par virsideju. Saprātīgākie no šādiem “guru” cenšas dažādot savu piedāvājumu uz tā rēķina, ka pie vienas un tās pašas domas mēģina novest pa dažādiem ceļiem. Tomēr prātojumu ķēde nav pārāk gudra un par ticamību un loģiskumu neviens īpaši neuztraucas. Piemēram, Putinu var lamāt par tādu pat darbību, par kādu slavē Si Dziņpinu, bet Maskavas un Vašingtonas vienādās reakcijas uz vienu un to pašu ierosinātāju var pasniegt kā apkaunojošu Krievijai un uzvarošu priekš ASV.

Zombēšanas upuriem ir pilnīgi vienalga cik lielā mērā viņu guru pasaule atbilst reālajai pasaulei. Viņi visbiežāk ir intelektuāli nepietiekami, tādēļ tiem ir nepieciešama visvienkāršāko procesu autoratīva “izskaidrošana”. Guru autoritāte ir neapstrīdama, jo, ja viņš ir kļūdījies (nerunājot nemaz par meliem), tad kā lai tālāk maz dzīvo bez pamācošās vadības. Tomēr zombisektās ir arī pietiekami apgaismoti personāži. Parasti tās ir vājas un infantilas personas, kam dzīvē ir nepieciešams kāds noteicējs (mamma, sieva, priekšnieks, ar lielāku gribu apveltīts biedrs). Tomēr ideālu viņi atrod tieši zombisektu guru personās, kuras vienmēr ir gatavas dot vienkāršas atbildes uz visiem jautājumiem (sākot ar sadzīvi un beidzot ar pasaules uzbūvi).

Šādas sektas kalpo kā bāze dažāda veida krāsainajiem apvērsumiem, jo tās ir ļoti viegli izvest ielās zem jebkādiem karogiem un ar jebkādām prasībām, zem kurām parakstīsies guru. Bet zombisektu guru nekad nav nesavtīgi un maksā ļoti lēti. Tomēr zombisektas eksistē ne tikai politikā. Pat vairāk, galvenais zombēšanas bizness kā reiz notiek ārpus politiskās sfēras.

Tomēr, kā jau tika minēts, zombēšana ir viena no daudzām politiskām tehnoloģijām, kura tiek izmantota, lai veidotu bāzi noteiktai virsidejai. Visi šie infantilie intelektuāļi un deintelektualizētie margināļi veido pietiekami aktīvu un kliedzīgu baru, radot iespaidu, ka noteikta ideja tik tiešām sabiedrībai ir nozīmīga. Tā tiek radīti apstākļi, lai ievirzītu tēmu politiskajā apritē.

Tomēr tālāk zombēšanas tehnoloģija ir bezspēcīga. Nākamajā etapā “pārdodamā” ideja kļūst par publisku diskusiju objektu. Kliedzošie un tumsonīgie adepti, kuri redz ienaidnieku jebkurā cilvēkā, kuram nav tādi pat uzskati kā viņam, nav spējīgi diskutēt. Pat vairāk, viņiem piemītošā maniere apvainot politiskos oponentus novērš adekvātās masas no viņu aizstāvētās doktrīnas. Savukārt guru savā būtībā nevar “nolaisties” līdz kaut kādām diskusijām, jo guru ir nekļūdīgs, viņš ir augstāks par ierindas cilvēku pūli, viņš nestrīdas, viņš tikai māca. Ja pieņem, ka guru var ar kādu strīdēties, tad šis cilvēks ir līdzīgs guru un attiecīgi pats var būt guru. Bet divi guru šajā pasaulē nemaz nevar būt. Attiecīgi guru var tikai norādīt savu piekritēju pūlim uz kārtējo “zaimotāju”, kurš apšauba guru nekļūdīgumu. Un tālāk jau pūlim ir jāvajā nelietis, kurš ir apgānījis “svētumu”.

Ar šādām metodēm ir viegli aizsargāt sektu no alternatīvu ideju kārdinājuma, bet tās neļauj aktīvi paplašināt piekritēju skaitu (ja nu vienīgi ir izdevies sev pakļaut valsts pārvaldes aparātu un pret saviem oponentiem izmantot rupju spēku). Tieši tāpēc zombēšanas tehnoloģija ir un paliek viena no vienkāršākajām politiskajām tehnoloģijām un tai nav atvēlēta būtiska loma nopietnās kampaņās. Vienīgais, kam tā ir derīga, bagātu stulbeņu, kuriem pieder mediju resursi, apkrāpšana provinciālās vēlēšanās no negodprātīgu un mazkvalificētu (vai pat arī viltvārdīgu) “piāristu” puses. Šādos gadījumos cilvēkam banāli par lielu naudu pārdod to, kas viņam jau ir. Ja viņa resurss ir pietiekams uzvarai, tad viņš uzvar, bet, ja nē, tad viņu sāk mierināt, ka viņš ieņēma “3. vietu no 12 kandidātiem” un kā lielu noslēpumu pasaka, ka pirmās divas vietas ieņēmušie pārstāv “dažādus Kremļa torņus”. Tieši par iespēju pierakstīt mītiskajam Kremlim iespēju atbalstīt neierobežotu skaitu kandidātu, “piāra” [sabiedrisko attiecību] sfēras afēristiem patīk “daudztorņu” teorija [noteiktās Krievijas aprindās populāra teorija un uz tās bāzes izveidojies “slengs”, kura būtība ir dažādu savstarpēji naidīgu spēku (“torņu”) esamībā Krievijas vadības struktūrās (“Kremlī”)].

Patiesībā nacionālo politisko projektu radīšanā svarīga loma ir nevis zombēšanai, bet gan daudz smalkākajai un sarežģītākajai apziņas vadības tehnoloģijai. Šo tehnoloģiju salīdzināšana līdzinās neveiklu pirmo mēģinājumu sākt slidot un daiļslidošanas čempiona uzstāšanās salīdzināšanai.

Zombēšanas tehnoloģiju var viegli un ātri apgūt un efektīvi pielietot arī parasts cilvēks. Tam tikai ir nepieciešams noteikts nekaunības līmenis. Tur nav nekas sarežģīts, lai nepārtraukti iedvestu psihiski nepilnvērtīgajiem sektantiem domu par savu dižumu. Vienkārši, kā ne katrs ies ar lauzni uz lielceļu laupīt (arī ļoti vienkārša tehnoloģija), tā arī ne katrs sadūšosies veikt psiholoģisko vardarbību pār mazāk attīstītajiem ar mērķi iegūt netaisnīgu personisko labumu.

Savukārt apziņas vadības tehnoloģija savos ausgtākajos līmeņos nevar tikt vienkārši iemācīta. Tā ir kā šaha lielmeistaru meistarība vai kā dižo karavadoņu izstrādātās militārās operācijas, kurās precīzā zinātne (kuru ir iespējams iemācīties) ir sajaukta ar augstāko mākslu, kurai nepieciešams iedzimts talants vai pat ģenialitāte.

Kā viss dižais šī tehnoloģija pirmajā acu uzmetienā izskatās vienkārša. Nepieciešams tikai balstīties uz absolūti patiesām un viegli pārbaudāmām ziņām un notikumiem. Savukārt masu piesaistīšanas savai idejai efekts tiek panākts pateicoties traktējumiem. Neviena ziņa nenonāk apritē tīrā veidā. Jau pirmajā ziņas nokļūšanas ziņu lentē etapā, kad tās teksts ir maksimāli informatīvs un neitrāls, nepieciešamo emocionālo nokrāsu var panākt ar virsraksta un izvēlēto terminu palīdzību (piemēram, izlūks vai spiegs – nozīme viena un tā pati, bet emocionālā nokrāsa dažāda). [Latvijas mediju vidē šāda tipa manipulācijas notiek daudz rupjāk un neprofesionālāk.] Tālāk apspriežot ziņu parādās ekspertu viedokļi un reportieri sāk vākt papildus informāciju. Visu to laiku, kamēr ziņa atrodas apgrozībā (sākot no pirmajām stundām un līdz vairākiem gadiem), tā apaug ar traktējumiem, viedokļiem, paskaidrojumiem, diskusijām, kas ir izklāstīti noteiktos terminos un kam ir noteikta emocionāla ietekme. Tā rezultātā ap ziņu tiek ģenerēts informatīvi – emocionālais lauks, kurš tieši ietekmē ziņu uzņemošā cilvēka psihi. Balstoties uz šādi uztverto, cilvēks formē savu attieksmi pret viņam zināmajiem aktuālās politikas personāžiem un notikumiem.

Tālāk ir jāsaprot, ka mūsdienu informatīvā vide ik sekundi ģenerē tūkstošiem ziņu. No tām atlasīt vajadzīgās un neitralizēt kaitīgās nespēj neviens (neviena vara). Tā tas ir arī tāpēc, ka iedzīvotāju pieejamība visam globālās informācijas masīvam ir nepieciešama gan no valsts kā informatīvi – politiskas sistēmas veiksmīguma, gan arī no tās vienkāršas izdzīvošanas viedokļa.

“No Kremļa” dot norādījumus ekspertu, komentētāju un žurnālistu armijai ir bezjēdzīgi un kontrproduktīvi. Tāda veida reakcija vienmēr būs ievērojami kavēta. Tas ir pasūtījuma traktējumi un komentāri būs neefektīvi. Tie izskaidros vakardienu sabiedrībai, kura jau ir iesoļojusi rītdienā.

Tāpat ir jāsaprot, ka sabiedrība sastāv nebūt ne no standarta vienībām un subgrupām. Tās atšķiras pēc izglītības līmeņa, intelekta, pieredzes, realitātes uztveres, interesēm utt. Katrai unikālai grupai, katrai unikālai vienībai ir nepieciešama sava attiecīgā traktējuma noformēšana. Attiecīgi ir skaidrs, ka centralizēti apstiprināt un noformēt miljoniem informācijas risinājumu dienā fiziski nav iespējams, bet globālu informācijas projektu gadījumā runa var iet pat par desmitiem vai simtiem miljonu informācijas risinājumu.

Visbeidzot pats svarīgākais. Nepieciešams ne tikai pieturēties pie sākotnējā fakta formālā patiesuma, bet arī nepārtraukti ir jāatrodas sabiedrības labā un sliktā, patiesā un melu sapratnes epicentrā. Lielas sabiedriskās grupas, kad tās tiek informatīvi ietekmētas, intuitīvi sajūt melus. Tās reti kad ir spējīgas noformulēt savu patiesības sapratni, bet melus tieši sajūt un neatbalsta vairs melojošos politiķus. [Šo problēmu var būt kārdinājums risināt nedodot izvēli un panākot, kad melo visi, kas īslaicīgi dod vēlamo rezultātu, bet rada nopietnas un tālejošas sekas – pilnīgu uzticības zudumu, sabiedrisko struktūru sairumu, sabiedriskās apziņas deģenerāciju.]

Tādējādi efektīvai propagandai, formējot sabiedrības priekšstatus par labo un ļauno, pašai ir jābalstās uz jau iepriekš sabiedrībā noformētajiem priekšstatiem par labo un ļauno. Tā nedrīkst nonākt ar tiem pretrunā un tai tie ir jāattīsta pat tajos gadījumos, kad gala mērķis ir mainīt šos priekšstatus uz diametrāli pretējiem.

Kā redzams, lai realizētu šādu stratēģiju, ir nepieciešama sistēma, kura balstās nevis tradicionālajā vadības metodikā (tiešā ietekme – atpakaļsaite), kuras vispārināta izpausme ir ziņojums par problēmu – norādījums – atskaite par izpildi, bet gan apsteidzošajos impulsos.

Šai gadījumā vara, kura atbild par informācijas politiku, savāc nevis visu informāciju (kuru pat savācot nav iespējams visu apstrādāt), bet tikai kritiski svarīgos elementus, kuri ļauj apsteidzošā režīmā prognozēt informācijas lauka attīstību. Citiem vārdiem sakot, vara šodien savāc un strādā ar potenciālo aizparīdienas informācijas analīzi ar jau gataviem un noteiktiem darbības virzieniem. Pie tam šī aizparīdienas informācija netiek radīta pēc pasūtījuma, bet to iniciatīvā kārtā dara cilvēki, kuri ir tendēti uz tieši tādu politiskās analīzes sfēru. Atpakaļ arī netiek sūtīti norādījumi, bet gan nenoformēti impulsi. Dažu vadošo politiķu un mediju figūru uzstāšanās paziņojumi, rīcība rada sava veida trendu uz ko pārējie orientējas nevis tādēļ, ka tā ir “pavēlēts”, bet gan tāpēc, ka šos cilvēkus vairāk klausās, lasa, skatās. Tas ir viņiem ir lielāka informatīvā kapitalizācija un pārējie, orientējoties uz viņiem, cenšas paaugstināt savu kapitalizāciju.

Te mums ir darīšana ar procesiem, kuriem ir ļoti smalki regulēšanas mehānismi un kurus nevar vadīt ar tradicionālām birokrātiskām rīkojumu metodēm. Faktiski sabiedrībā tiek iemontēts pašregulējošs mehānisms, kurš neļauj tai iziet ārpus patriotiska un valstiska ideoloģiskā lauka (tai skaitā arī no merkantilu interešu un pašsaglabāšanās tendenču skatu punkta). Varas uzdevums (kā politiskās, tā informācijas) ir saprātīgi izmantot šo trendu (Ukraina ir šādas nesaprātīgas izmantošanas piemērs), kā arī laicīgi fiksēt un novērst mēģinājumus iejaukties nacionālajā informācijas vidē ar mērķi to pārformatēt. Jo arī ārējā propaganda spēj sasniegt augstāko efektivitāti tikai ieviešot svešā informācijas telpā savas “jēgas” (vērtības).

Lai efektīvi manevrētu šajā informācijas okeānā, ir jājūt tās tautas dvēsele, ar kuru strādā, burtiski ir jābūt tās daļai, kura ir apzinājusies sevi un savas intereses un tagad to mēģina iedvest visam organismam.

Mēs katru dienu redzam apziņas vadības sistēmas pielāgošanas darbu. Pat vairāk, katrs savā līmenī mēs piedalāmies šajā darbā, jo sistēmas efektivitātei nepieciešama maksimāla visu iesaiste. Bet nav iespējams uzrakstīt mācību grāmatu darbam ar šādu sistēmu līdzīgi kā nav iespējams uzrakstīt mācību grāmatu kā radīt māksliniecisku šedevru. Mācību grāmatas par mākslinieciskiem stiliem un māksliniecisko meistarību izdot var – tādu ir daudz. Samērā viegli var izdot grāmatu par politoloģiju vai informācijas politiku. Visu laiku un tautu kara akadēmijās ir radīts daudz mācību līdzekļu par tobrīd aktuālajām stratēģijām un stratēģiskās meistarības pamatiem. Bet neviena no šīm grāmatām nevar iemācīt uzvaras izjūtu, kura ir tikai patiešām dižiem karavadoņiem, prasmi pareizi novērtēt situāciju un pieņemt vienīgo pareizo lēmumu vienīgajā pareizajā laika momentā. Tieši tāpat nav iespējams iemācīt informācijas darba augstākās mākslas formas. Ar to piedzimst. Esošo meistarību pilnveidot var, bet to iegūt, ja tas nav dots no dzimšanas, nevar.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/06.07.2018/

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/996872

Informācijas aģentūra
/20.07.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Latvijas interneta mediju vides attīstības tendenču analīze

Jau labu laiku gan mediju vidē vispār, gan konkrēti interneta mediju vidē notiek negatīvas tendences, par kuru vienu no pēdējiem robežnotikumiem var uzskatīt TVNET acīmredzamās neveiksmes 2018.gadā un portāla ilggadīgās galvenās redaktores atlaišanu. TVNET, lai gan pilnībā pārņēma (“aprija”) vienu no diviem saviem galvenajiem konkurentiem – Apollo, tomēr strauji zaudēja auditoriju un uzrādīja lielus finanšu zaudējumus.

TVNET neveiksmes iemesli ir izpētes vērti, tomēr tas ir tikai spilgts gadījums, kurš raksturo visas interneta mediju vides problēmas. Tā kā mediju vide, tai skaitā interneta mediju vide, pilda nozīmīgas sabiedriskas funkcijas un no tās ir atkarīgas gan visas sabiedrības attīstības tendences, gan valsts kā tādas stiprums un pat pastāvēšana, tad nepieciešams saprast šajā sfērā notiekošos negatīvos procesus, lai būtu iespēja tos mazināt, pārvarēt un vērst par labu. To arī mēģināšu izdarīt.

1. Īss Latvijas interneta mediju uzskaitījums

Pie Latvijas interneta medijiem var pieskaitīt faktisku monopolstāvokli ieguvušo ziņu aģentūru LETA, kuras ziņas pēc tam koriģētā vai nekoriģētā veidā tiek pārpublicētas, nozīmīgākie interneta portāli (Delfi.lv, TVNET (tvnet un apollo)), drukāto preses izdevumu interneta portāli (Kas jauns (jauns.lv), LA (la.lv), NRA (nra.lv), Diena (diena.lv)), Latvijas sabiedriskā medija interneta portāls LSM.lv, TV3 portāls skaties.lv, sociālie tīkli Draugiem.lv un Spokiem.lv, kā arī e-pastu platforma Inbox.lv.

No starptautiskajiem resursiem, kuri ir iespiedušies Latvijas informatīvajā telpā var minēt Google (tai skaitā Youtube), Facebook, Twitter, Instagram, Odnoklasniki, VKontakte, Kinozal, kā arī BBC, CNN, Reuters u.c..

Šo uzskaitījumu varētu papildināt un izvērst, bet virspusējam priekšstatam pietiks.

2. “Entertaiment industrijas” objektīvās problēmas

Vispirms jākonstatē, ka vienam no mediju vides problēmu cēloņiem ir globāls (starptautisks) raksturs un tas ir raksturīgs visai t.s. “entertaiment” (izklaides) industrijai. Pie izklaides industrijas, tās plašākajā sapratnē, pieder viss tas, kas attiecas uz cilvēku brīvā laika aizpildīšanu un ko cilvēki paši brīvi izvēlas. Pie tās pieder gan mediji (avīzes, žurnāli), gan interneta mediji, gan grāmatizdevniecība, gan sociālie tīkli, gan TV, gan mūzikas industrija, gan kinoindustrija, gan teātris un māksla, gan citas uz cilvēku brīvo laiku pretendējošas sfēras. Šāda “entertaiment industrijas” sapratne parāda tās galveno problēmu – cilvēku brīvā laika un apziņas apjoma ierobežotību, ko nekādi nav iespējams novērst.

Cilvēkam ir tik daudz brīvā laika, cik viņam ir un tam ir jāizvēlas, kā viņš to izlietos – lasīs ziņas internetā, lasīs laikrakstu, aizies uz koncertu, teātri, muzeju vai filmu, nopirks un izlasīs kādu grāmatu, nopirks un klausīsies kādu mūzikas disku, skrullēs Facebook lenti, iegrims Twiterī, klejos pa internetu, skatīsies TV, spēlēs datorspēles vai azartspēles, aizies uz krogu vai naktsklubu, apmeklēs bordeli, lietos narkotikas, pasēdēs kafejnīcā, kvernēs iepazīšanās saitos, aizies uz kursiem, treniņu vai trenažiera zāli, iesaistīsies kādas politiskās partijas, sabiedriskās vai reliģiskās organizācijas darbā, skatīsies bezmaksas filmu, klausīsies bezmaksas mūziku, lasīs mājās esošās vai bez maksas dabūjamās grāmatas un tā tālāk, vai arī neizmantos neko no “entertaiment industrijas” plašā piedāvājumu klāsta un tiksies ar draugiem, pastaigāsies, brauks ar riteni, skries, ies peldēties, uzspēlēs futbolu vai basketbolu, veltīs laiku ģimenei un vispār dzīvos normālu cilvēcisku dzīvi.

Tā kā “entertaiment industrija” atrodas nepārtrauktā ekspansīvā attīstībā, tā izdara milzu spiedienu uz cilvēku, lai iegūtu pēc iespējas lielāku tā brīvā laika daļu un lielā mērā tai tas arī izdodas, tomēr cilvēka laika trūkuma problēmu kā tādu tā atrisināt nespēj, tādēļ viss tās dinamiskais spēks vēršas uz iekšu, uz iekšējo konkurenci ar citiem izklaides industrijas segmentiem un ar citām cilvēku esamības sfērām (tai skaitā profesionālo). Tāpēc gan mediju videi kā tādai, gan konkrēti interneta mediju videi ir nepārtraukti jāiztur ļoti nežēlīga un agresīva konkurence ar citiem “entertaiment industrijas” segmentiem.

Kā laika trūkuma problēmas blakusprodukti no vienas puses ir cilvēku aizsargreakcija pret agresīvajiem mēģinājumiem iespiesties viņu brīvajā laikā, bet no otras puses cilvēku apziņas “noplicināšana”, tās kvalitātes, veiktspējas, uztvertspējas krasa samazināšanās dēļ pārāk agresīvas un destruktīvas informācijas vides. Cilvēki aizsargā sevi, savu brīvo laiku, savu apziņu gan apzināti, gan arī neapzināti tīri intuitīvā un pat instinktīvā līmenī, kas “entertaiment industrijas” attīstības noteicējiem rada visdažādākos pārsteigumus un problēmas. Savukārt cilvēku apziņas “noplicināšanās” rada pavisam jauna tipa cilvēku segmentu, kuru intelektuālās spējas ir krietni zem agrākajiem normatīviem un kuri pēc savām tieksmēm un uzvedības sāk līdzināties dzīvniekiem.

3. Latvijas lielo interneta mediju galvenā problēma – faktiska monopolstāvokļa izraisīta augstprātība un ieciklēšanās uz sevi

Lielie Latvijas interneta mediji (pirmkārt delfi.lv, apollo.lv un tvnet.lv) radās drīzumā pēc interneta attīstības sākuma Latvijā un radās apstākļos, kad dominēja klasiskās žurnālistikas principi (objektivitāte, vispusība, korektums, terminoloģiskā un gramatiskā precizitāte). Tāpēc sākotnēji interneta mediji bija pietiekami kvalitatīvi, kas kopā ar to tehnoloģisko efektivitāti tiem nodrošināja nepārtrauktu izaugsmi. Interneta mediju joma daudzu gadu desmitu laikā nepārtraukti auga uz drukāto izdevumu lasītāju un internetu iepriekš nelietojošo cilvēku skaita rēķina. Tas nodrošināja lielajiem interneta portāliem brīvai tirgus ekonomikai neraksturīgu stabilitāti un sava veida monopolu.

Šī stabilitāte atstāja izteikti negatīvu ietekmi uz to īpašniekiem, vadību un darbiniekiem, kuri, neizprotot savas veiksmes patiesos cēloņus, iedomājās sevi par dikti gudriem un visu varošiem un sāka realizēt arvien kļūdaināku, neprofesionālāku un saviem patērētājiem arvien naidīgāku redakcionālo un biznesa politiku. Interneta mediji atrāvās no realitātes un sāka izteikti necienīgi izturēties pret visu, tai skaitā pret saviem profesionālajiem pienākumiem un lasītājiem.

Pirmkārt interneta mediji kļuva arvien ideoloģizētāki. Tas saskanēja gan ar valsts izvēlēto prorietumniecisko politisko kursu un noteicošajām tendencēm Rietumvalstīs, tas saskanēja ar īpašnieku ekonomiskajām un politiskajām interesēm un tas pilnībā atbilda darbinieku pasaulskatam un uzskatiem. Interneta mediji līdzīgi visiem medijiem kļuva pilnībā neoliberāli. Tikai šis fakts pats par sevi varēja arī nekļūt par vienu no kvalitātes krituma iemesliem, ja vien vadība un darbinieki spētu sevi saturēt kaut vai tikai profesionālos rāmjos. Diemžēl stabilitāte un konkurences trūkums izraisīja augstprātību, kura savukārt devalvēja profesionalitāti un veselo saprātu. Ziņas kļuva arvien tendenciozākas, arvien atklātāk un intensīvāk tika mēģināts uztiept apšaubāmas idiologēmas ar arvien nepārliecinošāku objektivitātes piesegu, sākās arvien atklātāka vēršanās pret citādi domājošajiem, tai skaitā lasītāju – komentētāju vidū. Sākās straujš kvalitātes kritums, jo nevar taču prasīt tik izcili veiksmīgiem, neaizvietojamiem un vienmēr aizņemtiem darbiniekiem pievērst uzmanību tādiem sīkumiem kā gramatika, formulējumu precizitāte, faktu pārbaude utt. Un “pīpls” taču tāpat “nohavos”.

Objektivitātei žurnālistikā ir ne tikai ētiska, bet arī praktiska nozīme. Ideoloģiju ir daudz un konkrētu ideoloģiju adeptu ir salīdzinoši maz, tādēļ nostājoties uz ideoloģizācijas ceļa tiek riskēts ar visu to lasītāju zaudēšanu, kuri neatbalsta konkrēto ideoloģiju. Objektīva informācija ir nepieciešama visiem neatkarīgi no politiskās, ideoloģiskās un reliģiskās pārliecības, tāpēc pieturēšanās pie objektivitātes principiem nodrošina žurnālistiem maksimāli plašu auditoriju. Savukārt ideoloģizācijas sekas žurnālistikā ir auditorijas, lasītāju zudums. Tas arī notiek.

Tā vietā, lai pildītu savu žurnālistu, sabiedrības informētāju misiju, interneta mediju personāls ieciklējās uz sevi un ņēmās augstprātīgi pārmācīt “tumsonīgo” Latvijas sabiedrību saskaņā ar savām visnotaļ apšaubāmajām idiologēmām. Un pietiekami ilgu laiku tas viņiem neradīja nekādas nopietnas sekas, jo lasītāju skaits turpināja augt, bet neapmierināto vairākums migrēja starp trijiem saturā un garā ļoti līdzīgajiem konkurentiem, kas pa lielam nespēja negatīvi ietekmēt nevienu no portāliem.

Un kā visi augstprātībai padevušies, arī lielie interneta mediji nepamanīja un palaida garām to mirkli, kad viņiem labvēlīgā situācija kardināli mainījās. Pirmkārt, internets kļuva pieejams gandrīz visiem un beidzās tie cilvēki, kuri tikko uzsāk interneta lietošanu un attiecīgi arī interneta mediju lietošanu. Otrkārt, drukāto izdevumu apjomi nostabilizējās un paši drukātie mediji ienāca interneta vidē, izveidojot savas interneta mediju portālu versijas. Parādījās tieši konkurenti, kuri aizvilināja lasītājus. Treškārt, parādījās sociālie tīkli, kas atņēma interneta medijiem gan daudz lasītāju, gan ievērojamu daudzumu to laika un uzmanības. Ceturtkārt, daudzi lasītāji vispār pārtrauca lietot interneta medijus. Uzauga paaudze, kurai principiāli nekas tāds neinteresē. Daudzi no tā atteicās laika un nervu taupīšanas nolūkā, bet vēl citi pārorientējās uz citu valstu resursiem. Šo un citu iemeslu dēļ iestājās lielo interneta mediju krīze, kuras viens no indikatoriem bija portāla Apollo.lv pārdošana no Lattelecom puses 2011.gadā. It kā šādos apstākļos vajadzētu pārvērtēt paveikto un darbības stilu un izdarīt kādus secinājumus, bet nekas tāds nenotika un interneta mediji turpināja “dragāt pa vecam”, izvēloties tāda veida metamorfozas, kuras tos vēl vairāk dzen kvalitātes krituma virzienā.

4. Latvijas sabiedrība un informatīvās telpas struktūras neiztur intensīvo NATO – Krievijas hibrīdkaru

Hibrīdkarš starp NATO valstīm un Krieviju ir fakts, ko atzīst abas puses. Lasot abu pušu medijus var nonākt pie secinājuma par hibrīdkara esamību. NATO valstīs to saka atklāti un lieto hibrīdkara terminu, Krievijā izvairās no tiešiem formulējumiem, bet viss mediju saturs par to liecina. Šī raksta kontekstā nav būtiski šā hibrīdkara iemesli, kurš to uzsāka un kuram ir lielāka taisnība, būtisks ir pats hibrīdkara esamības fakts, kurš ir neapšaubāms.

Hibrīdkarš tas ir karš, kurš tiek vests ar “nekara” metodēm. It kā kara stāvoklis nav, it kā armija tieši nav iesaistīta, bet notiek patstāvīgi mēģinājumi dažādos veidos kaitēt pretiniekam un nodarīt tam pēc iespējas lielākus zaudējumus, saglabājot formālu miera stāvokli. Kā viens no hibrīdkara elementiem ir informatīvais karš.

Kā jebkurā karā, arī hibrīdkarā ir vismaz divas karojošās puses, kuras viena pret otru izmanto aptuveni līdzīgas un līdzvērtīgas karošanas metodes. Vērotājam no malas, kurš vēlas saglabāt veselo saprātu un nepadoties kara propagandas ārprātam, to ir būtiski saprast. Tas nozīmē, ka tas, ko dara viena puse vai ko pieraksta vienai pusei, ar lielu varbūtību dara arī otra puse. Ja vienai pusei ir “troļļu fabrikas”, tad tādas ir arī otrai pusei, ja viena puse veic hakeriebrukumus, tad to dara arī otra puse, ja viena puse mēģina ietekmēt otras puses vēlēšanas, tad to dara arī otra puse, ja viena puse maldina, tad to dara arī otra puse, ja viena puse izplata “fake news”, tad to dara arī otra puse. Šāds domu gājiens reizēm var novest pie kļūdainiem secinājumiem, jo atsevišķas karojošo pušu metodes var pietiekami stipri atšķirties un ne vienmēr viena puse spēj vai uzskata par lietderīgu izmantot tās kara metodes, kuras izmanto otra puse, tomēr šāds skatījums visdrošāk un garantētāk pasargās cilvēka apziņu no kara propagandas destruktīvās ietekmes.

No augstāk minētā izriet, ka arī Latvija kā NATO dalībvalsts ir iesaistīta hibrīdkarā pret Krieviju un ka tas risinās arī Latvijas teritorijā un Latvijas informatīvajā telpā. Hibrīdkarš notiek cilvēku prātos, atstājot uz tiem negatīvu ietekmi.

No Latvijas valsts un sabiedrības drošības viedokļa ir būtiski saprast, ka šo hibrīdkaru pret visiem Latvijas iedzīvotājiem ved ne tikai Krievija, bet arī t.s. “sabiedrotie”.

Kādas ir kara izpausmes? Kontroles pār teritoriju pārņemšana, pretinieka spēku bloķēšana un neitralizēšana, tā darbības traucēšana viņa kontrolētajās teritorijās, pretinieka ekspansijas apturēšana, neļaušana pretiniekam pārņemt kontroli pār teritoriju, zaudējumu radīšana pretiniekam, pretinieka ievilināšana lamatās, kas tam rada lielus zaudējumus, pretinieka dezinformēšana, pretinieka atbalstītāju un neitrālo iedzīvotāju pārliecināšana, savu komunikācijas kanālu sargāšana un pretinieka komunikācijas kanālu slāpēšana utt. Hibrīdkara gadījumā to visu mēģina panākt ar informatīvām un organizatoriskām (t.s.”maigā spēka”) metodēm.

Ja ar Krieviju varētu uzskatīt, ka viss it kā ir skaidrs, jo par to ne mirkli neļauj aizmirst NATO kara propaganda, tad “sabiedroto” hibrīdkara izpausmes pret visiem Latvijas iedzīvotājiem ir vērts apskatīt sīkāk.

Tā kā Latvija ir bijusī PSRS republika un tai ir senas saiknes ar Krieviju, tad NATO vadība nevar būt pārliecināta par Latvijas valsts struktūru un Latvijas sabiedrības lojalitāti šai karā. Citiem vārdiem sakot, Latvijai un tās iedzīvotājiem neuzticas un neuzticēsies. Attiecīgi pret Latviju un tās sabiedrību “sabiedrotie” nepieciešamības gadījumā izturēsies gandrīz tik pat nežēlīgi kā pret pretinieku un ja vajadzēs to upurēt, tad upurēs bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem. (Jāņem vērā, ka Latvija ir tikai viena maza un neietekmīga NATO dalībvalstiņa, tāpēc objektīvi, no visa NATO skatu punkta raugoties, Latviju var būt izdevīgi upurēt kopējo NATO mērķu labā.)

Ja NATO vēlas ilglaicīgi un droši saglabāt ietekmi Latvijā, tad tai ir jācenšas maksimāli pilnīgi un droši pārveidot Latvijas varasiestādes un visu Latvijas sabiedrību pēc citu NATO dalībvalstu parauga. NATO ir nepieciešams panākt, lai Latvijas valsts struktūras un Latvijas sabiedrība būtu tāda pati kā citās NATO dalībvalstīs, ar tādām pat vērtībām, ar tādu pat motivāciju, tik pat pakļāvīga, paklausīga un lojāla. No NATO vadības viedokļa nepieciešams panākt, lai Latvija būtu tik pat droši un viegli vadāma kā jebkura cita NATO dalībvalsts.

Tas nozīmē, ka ir jāveic nozīmīga Latvijas sabiedrības pārveidošana, ko var nosaukt par kultūras koda maiņu. Šāda veida pārveidošana vairumam Latvijas iedzīvotāju ir tik sāpīga, ka to var veikt vai nu tikai piespiedu kārtā ar vairāk vai mazāk totalitārām metodēm vai arī slepeni, izmantojot viltību, maldināšanu un melus. Pirmā metode pagaidām netiek plaši izmantota, jo tas var izraisīt pretreakciju, kuru var atbalstīt pretinieks, lai pastiprinātu savu ietekmi teritorijā. Savukārt otrā metode tiek izmantota intensīvi un plaši – tas arī ir “sabiedroto” hibrīdkarš pret Latvijas valsti un sabiedrību.

Pirmā un galvenā šī “sabiedroto” hibrīdkara izpausme ir Krievijas, krievu un visa padomju perioda maksimāla noniecināšana. Tas ir primārais uzdevums, kura izpildei tiek pievērsta vislielākā vērība. Tas nodrošina Latvijas atšķelšanu no Krievijas, lai nepieļautu vai maksimāli apgrūtinātu Krievijas kontroles atjaunošanu pār Latvijas teritoriju, un rada bāzi Latvijas pēcākai izmantošanai cīņā pret Krieviju. Pārējie uzdevumi ir sekundāri un pakārtoti šim.

Kā citas “sabiedroto” hibrīdkara izpausmes minamas tolerances propaganda (tolerance gan neattiecas uz “netolerantajiem” un krieviem), visa veida seksuālo izlaidību propaganda un iesakņošana, Latvijas valstiskuma idejas slāpēšana, ja vien tas nav vērsts pret Krieviju un krieviem, formālisma un absolūtās tiesiskuma prakses, kura ir atrauta no morāles, veicināšana (jāpanāk jebkādu likumu maksimāli iedvesmojoša izpilde, neatkarīgi no to morālā vērtējuma; ja likums ir pieņemts, tad visi to paklausīgi pilda un neiebilst, pat, ja tas ir pretrunīgs, galēji nepieņemams vai amorāls), vietējo uzņēmumu, īpašumu un struktūru pārņemšana tiešā vadībā un to pārveidošana pēc Rietumvalstu modeļa (lai visur vienveidīga organizatoriskā struktūra un sistēma). Šo sarakstu varētu turpināt.

“Sabiedroto” hibrīdkara iezīme ir slēpts naidīgums visam ar Latviju saistītajam, kas organiski neiekļaujas kopējā Rietumvalstu organizatoriskajā struktūrā un ideoloģiskajā matricā, – visam, kas te ir bijis iepriekš, visam, kas te ir izdomāts, visam, kurā ir kaut kāda specifiska Latvijas savdabība, visam, kas kalpo vietējai attīstībai, visam, kas ievieš NATO dalībvalstu pārvaldes struktūrā svešus un citādus elementus, padarot to grūtāk vadāmu un mazāk efektīvu. Visam ir jābūt maksimāli novienādotam un novienkāršotam, lai to ātri, vienkārši un efektīvi spētu pārvaldīt kāds ārzemēs esošs vadības centrs un te ir jābūt tikai tam, kas kalpo kopējiem NATO dalībvalstu mērķiem; viss pārējais nedrīkst traucēt, tāpēc tam vēlams ir pazust, un Latvijas iedzīvotāju intereses šai ziņā maz kuru interesē.

Šis “sabiedroto” hibrīdkarš ļoti lielā mērā arī veicināja un padziļināja interneta mediju krīzi. Pirmkārt, tieši dēļ “sabiedroto” hibrīdkara pret Latvijas iedzīvotājiem mediju vidē dominē neoliberālā ideoloģija, kura tik negatīvi ietekmē gan sabiedrību, gan pašu mediju vidi. Otrkārt, interneta mediji, plānojot savu attīstību un risinot problēmas, vadās no Rietumvalstu prakses un uzklausa Rietumvalstu konsultantus, kuri nepārzin Latvijas specifiku. Attiecīgi bez apdomas tiek ieviestas Rietumvalstu metodes un šabloni, kas pēc tam darba gaitā tiek nepieciešamības gadījumā laboti un pielāgoti. Domāt kaut ko savu ir dārgi, ilgi un nevajadzīgi (tas netiek atbalstīts augstāk minētās vispārējas unifikācijas nepieciešamības dēļ). Treškārt, Rietumvalstu konsultanti un patiesie lēmumu pieņēmēji vadās no Rietumvalstu pilsoņu vidējā attīstības līmeņa, kurš ir atšķirīgs un noteiktā ziņā zemāks par Latvijas pilsoņu attīstības līmeni. Tas rada nopietnas kļūdas. Šādu kļūdu iespējamība visdrīzāk ir paredzēta, bet to sekas tiek uzskatītas par pieļaujamiem zaudējumiem, jo viens no mērķiem ir nolaist Latvijas iedzīvotājus līdz angļu plebeju līmenim (lai nodrošinātu vispārēju unifikāciju un vieglāku vadāmību). Pa Rietumvalstu jaunākās prakses aklas pārņemšanas ceļu pārgalvīgi aizgāja TVNET, ieviešot savus jauninājumus, par ko domāt un cilvēcīgi just vēl spējīgā Latvijas iedzīvotāju daļa tos sodīja ar novēršanos.

5. Latviešu valoda (kā arī latviskā mentalitāte un Latvijas valsts) no globālās ekonomikas viedokļa ir neefektīva un stipri traucējoša

Nez vai daudzi latvieši ir aizdomājušies, ka latviešu valoda no globālās ekonomikas skatu punkta ir neefektīva. Latviešu valoda ir nozīmīgs traucēklis, mākslīga barjera, kura neļauj brīvi pie mums “ieplūst” Rietumu pasaules vēsmām, kuras, protams, ir angļu valodā. Šāds traucēklis ir arī franču, spāņu, vācu, krievu un citas valodas, bet latviešu valodas gadījumā efektīvu globālo procesu kārotājiem tas ir jo neizturamāk tādēļ, ka pasaulē ir tikai apmēram divi miljoni latviešu un nav īsti skaidrs, kādēļ tik mazai tautelei ir tāda priekšrocība kā savas valodas aizsardzības mehānismi. Viņus netraucē latviešu valoda kā tāda, viņi ir toleranti un pat būtu gatavi atbalstīt neliela latviešu kultūras un valodas rezervuāra izveidi, bet traucējoši ir tas, ka, lai piekļūtu šiem diviem miljoniem, ir jāsazinās šajā mikrovalodā, jāraksta tajā un jātulko uz to. Kāda neefektīva resursu izšķiešana un nevajadzīga procesu sarežģīšana! Pie tam tā ir valoda, kura ir angļiem tik daudz problēmu sagādājušo krievu un vācu valodu krustojums. Cik nepatīkami!

Iedomāsimies, cik gan daudz resursu tiktu ietaupīts, ja visi latvieši brīvi pārvaldītu angļu valodu, lasītu ziņas angļu valodā, lasītu grāmatas angļu valodā, skatītos filmas angļu valodā, mācītos angļu valodā augstskolās, skolās un bērnudārzos, runātu angliski bez akcenta. Tad nevajadzētu tik daudz un nevajadzīgi tulkot, tad visa angļvalodīgā plūsma brīvi varētu nopludināt arī Latviju, tad jebkurš angliski runājošais varētu pretendēt uz jebkuru darbavietu Latvijā, tad jebkurš latvietis varētu pretendēt uz jebkuru darbavietu visā pasaulē, tad Latvijā nebūtu problēmas ar darbaspēku, tad Latvija būtu inovatīva, progresīva un efektīva. Cik gan daudz resursu Latvija varētu ietaupīt, ja “outsorsētu” globālajām struktūrām vai citām valstīm informācijas, izglītības, drošības, stratēģijas, valsts pārvaldes, kultūras un citus “pakalpojumus”. Cik gan efektīvi Latvija tad spētu koncentrēties uz kādu vienu vai divām globālās ekonomikas jomām?! Cik gan tas būtu labi, vai ne?! Bet latviešu valoda un latviešu nesaprotamā pieķeršanās tai traucē šāda veida sapņu iedzīvināšanu un Latvija ir tik atpalikusi, nemoderna un “tumsonīga”.

Kādam šāds skatījums var šķist pārspīlēts un likties, ka mūsu “sabiedrotie” nu nekādi neapdraud latviešu valodu, jo viņi ir tik labi un nu nekad… , bet pati procesa loģika un globālie precedenti rāda, ka latviešiem ir pamats baidīties no šāda veida notikumu attīstības gaitas. Kāda ir valsts valoda Indijā? Angļu valoda. Kāda ir valsts valoda Filipīnās, kurās kopš 16.gadsimta valdīja spāņi un kur filipīniešu valoda par apmēram 60% sastāv no spāņu vārdiem? Angļu valoda. Tas pats ir Pakistānā, Nigērijā, Kenijā, Kamerūnā, Madagaskarā. Piemērus varētu turpināt. Tāpēc pilnīgi droši var apgalvot, ka angliski runājošo valstu ģeopolitiskie arhitekti labprāt arī “angliskotu” Latviju, ja vien to būtu iespējams izdarīt ar minimālu resursu patēriņu un bez liekiem riskiem. Šis process notiek un tajā labi iederas arī tās problēmas, kuras ir piemeklējušas latviešvalodīgos interneta medijus.

Ko dara daļa no lasītājiem, kurus neapmierina nepiedodami zemā latviešu interneta mediju kvalitāte? Sāk izmantot ārvalstu interneta medijus. Kādus? Daži, tādi kā šo rindu autors, – Krievijas, bet lielākais vairums – angļu valodas. Ļoti labi, vēl viens mazs solītis angļu valodas kundzības nostiprināšanā Latvijā.

6. Notiek Latvijas mediju optimizācija (samazināšana)

Viena no globālās ekonomikas tendencēm ir kapitālu koncentrācija. Bagātie kļūst bagātāki, nabagie – nabagāki, lielie “aprij” mazos un pēc tam paši kļūst par upuriem vēl lielākajiem. Šo tendenci darbā “Imperiālisms kā kapitālisma pēdējā stadija” savulaik labi aprakstīja un uzskatāmi parādīja Vladimirs Ļeņins. Revolūcija un PSRS izveidošana ieviesa korekcijas šai procesā, bet pēc sociālisma bloka sabrukuma, tas atjaunojās ar jaunu sparu. Saskaņā ar 2011.gada Cīrihes universitātes (Šveice) pētījumu, visas pasaules kompānijas pieder savā starpā cieši saistītam 147 korporāciju anklāvam, kuram ir daži vai iespējams pat viens īpašnieks.

Kapitālu koncentrācijas process attiecas arī uz mediju vidi. Ja XX gadsimta beigās pasaules privātie mediji piederēja aptuveni 60 gala īpašniekiem, tad tagad šis skaitlis ir sarucis līdz 5. Tātad lielākā daļa pasaules privāto mediju faktiski pieder tikai 5 īpašniekiem!

Ja ņem vērā šo apstākli un pieņem, ka arī Latvijas mediji pieder kādam no šiem gigantiem, tad notiekošo Latvijas mediju vidē var izskaidrot arī kā optimizāciju (tas ir – samazināšanu). Priekš kam niecīgajai 2 miljonu auditorijai ir nepieciešams tik daudz mediji? Tas ir ekonomiski nelietderīgi. Tāpēc tos ir jāoptimizē. Šāda optimizācija notika pilnīgi atklāti, kad ziņu aģentūras LETA īpašnieks nopirka tās konkurentu LNS (agrāko BNS) un pēc tam to likvidēja vai kad TVNET nopirka Apollo un pēc tam to faktiski iznīcināja, bet tā var notikt arī slēptā veidā, kad mediju pārtrauc finansēt vai noved līdz bankrota slieksnim un pēc tam likvidē. Auditorija paliek un aizplūst citur. Nevar izslēgt, ka TVNET problēmām ir arī šāda tipa iemesls.

Tamlīdzīga optimizācija visdrīzāk turpināsies un esošie mediji un to īpašnieki saskarsies ar dažādām problēmām, kuru ietekmē būs spiesti pārdoties kādam no gigantiem, kuri tos pēc tam varēs tieši vai netieši likvidēt.

7. Atteikšanās no universālās pieejas un pārorientēšanās uz specifisku mērķauditoriju

Ja apskata TVNET neveiksmīgos jauninājumus un salīdzina tos ar globālām tendencēm, tad ir jāsecina, ka TVNET apzināti vai iespējams neapzināti atteicās no interneta portāliem iepriekš raksturīgās universālās pieejas, kad tie orientējas uz plašu un pretrunīgu sabiedrisko segmentu kopu, un uzsāka koncentrēšanos uz vienu specifisku sociālo slāni. Tādēļ arī tāda neveiksme un tik liels auditorijas zudums.

Universālā pieeja bija un ir viens no galvenajiem portālu veiksmes iemesliem un varētu pat teikt – pastāvēšanas priekšnosacījumiem. Vienā vietā apvienojot maksimāli plašu informācijas daudzumu, tiek panākts efekts, kad plaša auditorija regulāri apmeklē portālu katrs savu iemeslu dēļ, meklējot tur kaut ko savu. Tomēr šāda pieeja prasa ļoti līdzsvarotu un smalku redakcionālo politiku, lai vienai apmeklētāju grupai interesējošais saturs neaizbaidītu citu mērķgrupu. Tas ir izdarāms, bet tā ir māksla, kura var nonākt pretrunā ar daudzām plaši izplatītām ekonomikas un efektivitātes klišejām.

Lai gan universālā pieeja paredz mērķauditoriju dažādību, tāpat to apmeklētāju kodolu veido noteikta pamata mērķauditorija, bet pašam portālam ir galvenais pamatsaturs, kurš ir vitāli nepieciešams apmeklētāju vairumam. Līdz šim šis pamatsaturs bija ziņas, bet pamata auditorija bija cilvēki, kuriem nepieciešams uzzināt jaunākos notikumus. Agrāk būt izglītotam skaitījās prestiži. Agrāk izglītots cilvēks centās aktīvi sekot līdzi notikumiem savā valstī un pasaulē. Agrāk notikumus atspoguļoja avīzes. Interneta ēras sākumā avīzes sāka nomainīt lielie interneta portāli, aizstājot vai papildinot tās. Tagad situācija ir mainījusies. Tagad ir radusies pietiekami liela mērķauditorija, kurai vispār principiāli neinteresē ziņas un kurai ir grūti uztvert pat samērā elementārus tekstus. Šai mērķauditorijai ir tendence pieaugt.

Tā rezultātā portāliem ar universāluma pieeju rodas dilemma, kā saglabāt šo pietiekami lielo un augošo primātu (milenium+) segmentu, nepazaudējot pārējos apmeklētājus. To prasības ir pretrunīgas. Klasiskajiem apmeklētājiem ir nepieciešama kaut kāda kvalitāte, kaut kāds intelektuālisms, viņi ir spējīgi domāt. Milenium+ segments dzīvo nepārtrauktā virtuālā steigā, nekamā neiedziļinās, secinājumus izdara momentāni, visu grib tagad un tūlīt, tāpēc daudz un dikti klikšķina, kas tik ļoti patīk internetbiznesmeņiem. Tam neinteresē gari teksti un gudras domas, ko tas ne tikai negrib lasīt, bet pat nespēj uztvert. Viņu sauklis ir “vairāk bildes, mazāk teksta”. Vairāk tas nozīmē arī – lielākas. Tas ir segments, kam domāts Twitters un segments, par kuru sāk pārvērsties twitterveidīgu produktu lietotāji.

Jaunākās pasaules tendences (globālais trends) ir tāds, ka šī mērķgrupa ir jāpadara par galveno un tāpēc visur tiek mainīts interfeiss, neiedomājami palielinot bilžu izmērus un krasi samazinot gan ziņojumu skaitu, gan tekstu garumu. Globālās tendences nosakošie spēki liek uzsvaru uz primātiem, ignorējot pārējās sabiedrības daļas vajadzības.

Un ko lai dara tie, kuri nepieder milenium+ segmentam un kam šādas izmaiņas neapmierina? Meklēt citus kanālus (kuru kļūst arvien mazāk), pārstāt vispār lietot interneta medijus vai arī samierināties un pamazām degradēties līdz milenium+ līmenim.

No šāda skatu punkta raugoties TVNET jaunā interfeisa maiņa bija drosmīga un neslēpta pārorientēšanās (specializēšanās) uz milenium+ auditoriju, kura izraisīja nozīmīgas daļas pārējās auditorijas zudumu. Bet TVNET jau nav vienīgie. To lielākā vai mazākā mērā dara vairums Latvijas interneta portālu, tikai uzmanīgāk un pārdomātāk.

8. Pārmērīgs reklāmu daudzums un reklāmu uzmācība un agresivitāte

Kā nozīmīgs faktors, kurš negatīvi ietekmē interneta mediju vidi, ir jāmin reklāma. Viens no Google veiksmes iemesliem ir pilnīga atteikšanās no reklāmas izvietošanas. Un otrādi, pārmērīgs reklāmas daudzums un neatbilstošs formāts var ievērojami samazināt interneta mediju auditoriju.

Interneta medijiem no kaut kā ir jādzīvo, kaut kā jānopelna iztika. Ja par interneta mediju saturu nemaksā tā patērētāji, tad par to ir jāsamaksā kādam citam. Vēsturiski ir izveidojusies noturīga prakse, kad interneta mediji lielā mērā tiek uzturēti no reklāmas ieņēmumiem. Ideāla šādas pieejas formula ir – jo labāks saturs, jo vairāk apmeklētāju, jo vairāk potenciālo reklāmdevēju, jo lielāka reklāmlaukuma cena, jo lielāka peļņa. Pati par sevi šī pieeja nav tikai negatīvi vērtējama, bet tai ir nozīmīgi riska faktori, kas var negatīvi ietekmēt portāla kopējo tēlu un apmeklētāju daudzumu.

Dēļ iepriekš minētās cilvēku laika un apziņas ierobežotības problēmas, apmeklētāju vairākums “filtrē” reklāmas un nepievērš tām uzmanību (ignorē tās). Cilvēki saprot, ka interneta medijiem no kaut kā ir jādzīvo, tāpēc piedod reklāmas esamību, tai pat laikā nepievērš tai vērību. Tas ievērojami samazina reklāmas efektivitāti.

Reklāmdevēji no savas puses grib maksimāli pievērst patērētāju uzmanību reklāmai (reizēm par katru cenu), tāpēc ir izplatīta prakse, kad reklāmdevēji pieprasa interneta medijiem izvietot uzmācīgas, agresīvas, kliedzošas, neētiskas un neestētiskas reklāmas, kas grauj portāla kopēju tēlu, kaitina lietotājus un atbaida tos. Reklāmdevējiem vienalga, viņiem ir vajadzīgs rezultāts, jo viņi taču maksā naudu.

Tā kā ir izveidojušies universāli interneta reklāmas kvalitatīvie rādītāji, tad gadās, ka reklāmdevēji pieprasa interneta medijiem vadīties pēc tiem vai arī paši interneta mediji izmanto šo pieeju. Šie kvalitatīvie rādītāji ir klikšķi uz reklāmām un/vai reklamējamā lapā pavadītā laika minimums. Šai gadījumā paši interneta mediji kļūst par iniciatoriem agresīvajai reklāmai un paši sava portāla formu un saturu pakārto reklāmai. Tas nomāc jebkādu saturu un padara interneta mediju nebaudāmu un grūti izturamu.

Portālā nevar ieiet, pirms neesi apskatījies reklāmu, reklāma pēkšņi uzlec pa virsu interesējošam saturam un to ir grūti vai pat neiespējami aizvērt, pēkšņi ieslēdzas skaļa skaņa, automātiski atveras viena vai vairākas reklāmlapas, reklāma aizņem lielāko daļu ekrāna, kopējais reklāmlaukums aizņem pārāk daudz vietas un nomāc saturu, atsevišķas reklāmas ir pārāk šokējošas, uzkrītošas, neestētiskas un pat pretīgas… Tāds ir netīrais interneta reklāmu bizness, kurš atstāj negatīvu ietekmi arī uz interneta medijiem, kuri ir ļāvušies tā destruktīvai ietekmei.

Daudzi Latvijas interneta mediji grēko ar uzmācīgām reklāmām, bet kā “līderus” var minēt to pašu TVNET un Inbox.lv, kurš ir atradis sava veida optimālu risinājumu, kad reklāmu uzmācība un apjoms rada pietiekami lielu diskomfortu, bet mazliet vēl pietrūkst līdz tādam līmenim, lai konservatīvais lietotāju vairākums sāktu aktīvi rīkoties un migrētu uz citiem resursiem, piemēram, Gmail, kur vispār nav reklāmu.

9. Pasūtījuma raksti un slēptā reklāma

Nozīmīgs mediju ieņēmumu avots ir t.s. “pasūtījuma raksti” un slēptā reklāma. Par to daudz atklāti nemēdz runāt, jo šāda veida prakse ir ne tikai neētiska un uzticību graujoša, bet tā balansē uz likumības robežas. Diemžēl šī prakse ir plaši izplatīta un ne tikai mediju menedžmenta līmenī, bet arī darbinieku vidū, dodot tiem iespēju regulāri papildus nopelnīt.

Ja “pasūtījuma raksts” vai slēptā reklāma tiek izveidota profesionāli, tad ne tikai ir grūti nosakāms to reklāmraksturs, bet tie neatstāj gandrīz nekādu negatīvu ietekmi uz medija kopējo tēlu un autoritāti. Diemžēl šāda profesionalitāte ir pietiekami reta parādība un mediji pietiekami plaši un nekaunīgi izmanto šo pieeju. Mediju ideoloģizācija jau tika pieminēta, tālāk nāk mediju īpašnieku un menedžmenta specifiskas informatīvas vajadzības, tam seko tādas pat darbinieku vēlmes un visbeidzot jāmin visu ar medijiem saistīto nopelnītgriba, – lūk, mediju “pasūtījuma rakstu” un slēptās reklāmas iemesli un apjoma ieskicējums. Attiecīgi šāda prakse padara mediju saturu par vairāk kā apšaubāmu. Priekš kam tad ir vajadzīgi šādi mediji?! Vai sabiedrībai ir kāds labums no šādām melulapām?! Varbūt, lai jupis tos rauj un lai put tik laukā?!

10. Mediju neatkarības problēma

Kā viens no galvenajiem mediju krīzes iemesliem ir mediju neatkarības problēma. Lai gan Rietumu demokrātijās ir skaidri noteikta nepieciešamība pēc neatkarīgiem medijiem un ir pat atsevišķi juridiski uzstādījumi, kuriem tā būtu jānodrošina, ar nožēlu ir jākonstatē, ka mediju neatkarības problēma pastāv pat globālā mērogā un tai ir tendence pieaugt.

Kādēļ ir nepieciešama mediju neatkarība? Lai mediji varētu veikt vienu no savām sabiedriskajām funkcijām – varas iestāžu un visas sabiedrības labdabības kontroli jeb t.s. “sabiedriskā sargsuņa” funkciju. Medijiem ir pamatoti, apdomāti un nesaudzīgi jākritizē varasiestādes un negatīvās sabiedriskās tendences un jāparāda visas to nepilnības. Lai gan tas ir nepatīkami, tas kalpo kā negatīvās tendences ierobežojošs faktors, kurš dod iespēju tās labot. Attiecīgi faktiska mediju neatkarība ir viens no valsts pārvaldes kontroles mehānismiem un konstruktīvas sabiedrības attīstības elements. (Tas, protams, pie nosacījuma, ka kritizētājiem ir attiecīga līmeņa profesionalitāte un spriestspēja un ka tie nepārdodas pa labi un pa kreisi.)

Diemžēl runāt par kaut kādu mediju neatkarību mūsdienu pasaulē nenākas. Mediji ir atkarīgi no īpašniekiem, mediju īpašnieki un mediji no finansu situācijas, likumdošanas un likumdošanas piemērošanas no konkrētu institūciju vai ierēdņu puses. Mediju darbinieki ir atkarīgi no menedžmenta, personiskās finansu situācijas un tiesu varas, kura ne vienmēr ir akla un neuzpērkama. Tāpat mediji ir atkarīgi no galvenajiem ideoloģiskajiem trendiem un dažādām (pirmkārt vietējām) specstruktūrām.

Un par kādu gan mediju neatkarību var runāt, ja to vairums pieder vienam vai dažiem īpašniekiem?! Rietumu politiskā teorija pieļauj privātos medijus, vadoties no pieņēmuma, ka šai sfērā ir konkurence, ka privāto mediju ir daudz un ka kvalitatīva žurnālistika ir vajadzīga sabiedrībai, kura dēļ tās lieto vienu vai otru mediju. Tagad izrādās, ka mediju dažādība ir tikai butaforija un ka mediju sfērā ir gan globāls, gan lokāli monopoli. Tagad izrādās, ka kvalitatīva žurnālistika nevienam nav vajadzīga un tas nebūt nav tas noteicošākais biznesa veiksmes faktors. Pat otrādi, kvalitatīva žurnālistika var būt pat ļoti nopietns biznesa traucēklis. Tagad izrādās, ka par žurnālistu var pieņemt jebkuru puslīdz ātri drukāt protošu nejēgu.

Un tāpēc pastiprinās dažādu nežurnālistisku faktoru ietekme uz redakcionālo politiku un mediju saturu. Tas izpaužas ne tikai kā jau minētā ideoloģizācija un komercializācija, bet arī kā dažādu veidu tabu un aizliegumi. Atkarīgajiem medijiem ir jāraksta ļoti uzmanīgi, lai nedod dievs kaut kā neaizvainotu īpašniekus, savu vadību, “cienījamus cilvēkus”, noteiktas institūcijas un ierēdņus, lai nepārkāptu valdošās ideoloģijas un politiskās konjunktūras nospraustās robežas, lai netiktu iesūdzēts tiesā un lai par sarakstīto nesāktu interesēties valsts drošības iestādes. Un kas tad paliek pāri no žurnālistikas un vai vispār šādi bezzobaini, glamūrīgi glumi pūdelīši sabiedrībai maz ir nepieciešami?!

11. Bakstāmrīku attīstība – pēdējā cerība

Kā pēdējā interneta mediju nozares cerība ir t.s. “viedierīču” (bakstāmrīku) attīstība, kas nozīmīgi palielina lielas lietotāju daļas (pirmkārt milenium+ segmenta) internetā pavadīto laiku un klikšķu apjomu, kas attiecīgi var palielināt arī interneta mediju patēriņa apjomu. Visdrīzāk, izejot no šīs perspektīvas, arī tiek veiktas nozīmīgas interneta mediju satura un formas izmaiņas. Absolūtos skaitļos vairumam interneta mediju tas pagaidām dod gana lielu klikšķpieaugumu (izņemot tādus “lūzerus” kā TVNET), tomēr šis ir tikai īslaicīgs butaforisks risinājums, kurš uz laiku var nomākt un nomaskēt problēmas simptomus un tikai padziļina krīzes cēloņus.

12. Alternatīvas

Interneta mediju krīze rada labvēlīgus apstākļus, lai rastos cita tipa informācijas izplatības kanāli. Pagaidām šīs tendences nav izkristalizējušās kādos acīmredzamos un visiem zināmos “veiksmes stāstos”, tomēr tendence ir noturīga un tā atstāj iespaidu uz visu interneta mēdiju segmentu un saglabā iespēju izvērsties kaut kādā jaunā attīstības virzienā.

Šo strāvojumu pamats ir dažāda veida blogi, mazas mājas lapas un dažādas specializācijas resursi. Lielo interneta mediju krīzes apstākļos šim segmentam palielinās gan apmeklētāju skaits, gan arī ir tendence palielināties to cilvēku skaitam, kuri paši nolemj pamēģināt radīt puslīdz profesionāla līmeņa saturu. Daba nemīl tukšumu un ja reiz esošo struktūru “profesionāļi” nespēj vai negrib apmierināt objektīvas sabiedrības vajadzības, tad to pa savam sāk censties darīt tie, kuri sajūt šo izveidojušos tukšumu. Tā vienlaicīgi ir gan sabiedrības aizsargreakcija, gan attīstības izdevība, kas ietver sevī arī pietiekami nopietnus riskus.

13. Mediju sabiedriskās funkcijas

Mediju krīzes vispār un attiecīgi arī interneta mediju krīzes risinājums ir to kvalitātes uzlabošana un faktiska sabiedrisko funkciju pildīšanas atsākšana. Ja mediji nepilda sabiedriskās funkcijas, tad tie nav vajadzīgi un droši var pieļaut to likvidēšanu komerciālu, politisku vai ideoloģisku apsvērumu dēļ. Savukārt, ja medijs apzinīgi pilda sabiedriskās funkcijas, tad tas ne tikai kā magnēts pievelk pilsoņus, bet tas var saņemt to konstruktīvo spēku atbalstu, kuri ir ieinteresēti spēcīgas valsts pastāvēšanā, kas savukārt var izvērsties arī netiešā vai pat tiešā valsts struktūru atbalstā. Tā tas ir, jo mediji ir svarīgs sabiedriskais institūts un sabiedrības pārvaldes elements.

Kādas ir mediju sabiedriskās funkcijas? 1. Valsts iedzīvotāju informēšana (savā būtībā patiesas informācijas sniegšana un novadīšana līdz katram iedzīvotājam). 2. Valsts iedzīvotāju izglītošana (pamācošas un attiecīgi arī kvalitatīvi augstvērtīgas informācijas sniegšana un novadīšana līdz katram valsts iedzīvotājam). 3. Sabiedrības audzināšana (pirmkārt vispārcilvēciskā, elementāras uzvedības un pamatlikumu ievērošanas jomā). Tā kā audzināšana ir ļoti sarežģīts un smalks process, jo īpaši pieaugušu cilvēku audzināšana, tad tā nekādā mērā nav savienojama ar pašreizējo mediju primitīvo un brutālo ideoloģizāciju. 4. Par Rietumu politiskās teorijas definēto sabiedriskā uzrauga funkciju jau tika minēts iepriekš.

No šīm funkcijām arī izriet, ka mediju saturam ir jābūt korektam, ētiskam, formulējumos precīzam, gramatiski pareizam, pēc iespējas viegli uztveramam un estētiskam. Medija formai, dizainam un attēliem ir jābūt estētiskiem.

Kādēļ tādas funkcijas? Tādēļ, ka mediji kopsummā veido attiecīgās valsts un/vai valodas informācijas vidi, kurai savukārt ir noteiktas īpašības un noteikta ietekme uz katru sabiedrības locekli un visu sabiedrību kopumā.

Pedagoģijā ir labi zināms, ka bērniem nedrīkst ļaut saskarties ar parādībām un informāciju, kam to psihe vēl nav gatava, un ka bērni ir jāsargā no negatīvām parādībām, informācijas, uzvedības modeļiem un tēliem, jo tas ar lielu varbūtību var izraisīt deviantus efektus. Tāpat ir labi zināms, ka estētiska vide atstāj pozitīvu pedagoģisku ietekmi uz bērniem. Vēl ir labi zināma vācu filozofa Kārļa Marksa paustā atziņa, ka apkārtējā vide nosaka cilvēka apziņu. Nozīmīga daļa no šīs apkārtējās vides ir informācijas vide, jo īpaši mūsu informācijas laikmetā.

No tā izriet, ka informācijas vide atstāj ietekmi uz katru sabiedrības locekli un visu sabiedrību kopumā. Šī ietekme nav absolūta, nav viendabīga, ir laikā izstiepta un tā ir grūti fiksējama ar zinātnisku precizitāti. Bet viņa ir un tā ir pietiekami liela, tāpēc valsts un tās drošības iestādes nedrīkst šo jomu atstāt pašplūsmā, jo īpaši, ja ir acīmredzama tās degradācija.

Uz dažādiem cilvēkiem informācijas vide atstāj dažādu iespaidu. Vislielāko uz personām ar līdz galam vēl neizveidojušos un nestabilu psihi. Tas ir uz bērniem, pusaudžiem, jauniešiem un personām ar psiholoģiskām vai psihiatriskām problēmām. Uz veseliem pieaugušiem cilvēkiem ar stabilu psihi šī ietekme ir minimāla, bet viņa tomēr ir. Pie tam jāņem vērā, ka cilvēkam mēdz būt dažādi emocionāli stāvokļi un dzīves periodi un ka veselības stāvoklis un psihes stabilitāte ir mainīgs lielums, – šodien vesels, rītdien vairs ne tik. Informācijas vide var atstāt pozitīvu (dziedinošu), neitrālu vai destruktīvu (slimību veicinošu un padziļinošu) ietekmi uz cilvēku psihi.

Destruktīva informācijas vide atstāj destruktīvu ietekmi pirmkārt uz personām ar nestabilu psihi un kalpo kā negatīvas slodzes faktors personām ar stabilu psihi. Un lai gan cilvēka prāts spēj pielāgoties daudziem negatīviem faktoriem, tai skaitā destruktīvai informācijas videi, kas daļēji kompensē destrukciju un pat rada noteiktus attīstības stimulus, pastāv tādas informācijas vides destrukcijas līmeņa un tās kvalitātes kombinācijas, kas negatīvi ietekmē visu sabiedrību. Ja šādas informācijas vides ietekme saglabājas ilgu laiku, tad tas var izraisīt nopietnus sabiedriskās attīstības traucējumus, kas tai var beigties arī letāli.

Šī iemesla dēļ sabiedrības interesēs ir uzturēt noteiktu informācijas vides tīrību, ko caur ētiskas pašcenzūras mehānismiem vajadzētu uzturēt pašiem mediju sfēras darbiniekiem, ko vajadzētu nokontrolēt attiecīgām kontroles iestādēm (tai skaitā valsts drošības iestādēm) un ko pašsaglabāšanās dziņu vadīta pieprasa arī pati sabiedrība (tā sabiedrības daļa, kura to spēj saprast vai sajust).

No šāda skatu punkta raugoties, Latvijas interneta mediju vide ir vairāk kā destruktīva un kā šo destrukciju līderis ir jāmin TVNET ar tā abiem portāliem un jauniešiem domāto sociālo tīklu spokiem.lv. Tā kā valsts kontroles institūcijas nereaģēja uz TVNET destruktīvo patvaļu, kas liecina par attiecīgu struktūru nespēju pēc būtības pildīt savas funkcijas, to sodīja sabiedrība. Diemžēl ar to var būt par maz, tāpēc attiecīgām valsts iestādēm būtu jāpievērš lielāka vērība tāda veida organizācijām, kuras rada un izplata tik destruktīvu (ekstremāli neestētisku un antisabiedrisku) saturu un fokusē savu darbību tieši uz jauniešu vidi. Pēc būtības tā ir atklāti antisabiedriska un attiecīgi arī antivalstiska darbība ar tālejošām sekām.

14. Notiekošais Latvijas mediju vidē ir valsts nacionālās drošības jautājums

Katram likumam ir sava būtība, kādēļ tas tika radīts un kā tas ir jāsaprot un jāpielieto. Ideāli likums ir jāformulē tā, lai tā formulējums tieši un nepārprotami izteiktu būtību. Tas ne vienmēr ir iespējams. Diemžēl mūsdienās jurisprudence ir degradējusi līdz līmenim, kad to nemaz vairs necenšas darīt, jo tas ne tikai atvieglo dzīvi (var lieki nenopūlēties), bet rada arī dažādas negodprātīgas un merkantilas izdevības.

Ja vairums valsts iestāžu, tai skaitā policija, vairāk vadās no likuma burta un tādēļ ir mazspējīgas ko iesākt objektīvo un subjektīvo likuma burta un būtības atšķirību gadījumos, tad slepenpolicijas (Latvijā – Drošības policijas) darbības lauks ir pārsvarā likuma būtība. Tā tam vismaz vajadzētu būt. (Ja tā nav, tad valstī var gaidīt lielas problēmas.)

Viena no slepenpolicijas funkcijām ir sabiedrības audzināšana. Tai skaitā un pirmkārt tā sabiedrības segmenta audzināšana, kurš pēc savas dabas un rīcības motivācijas nav pieskaitāms klasiskiem krimināliem elementiem, bet kurš rada vai var radīt draudus sabiedrībai vai valsts iekārtai. Tā tam vajadzētu būt (tāds savulaik bija arī oficiāls Valsts Drošības Komitejas (VDK) uzstādījums).

Žurnālistam, šī vārda patiesajā, plašajā nozīmē, un operatīvam darbiniekam ir nepieciešamas līdzīgas īpašības, zināšanas un kompetences. Tas tādēļ, ka funkcijas un darbības ir līdzīgas ar salīdzinoši mazām, bet būtiskām atšķirībām. Visa cita starpā abiem ir jāveic arī audzināšanas darbs.

Dēļ jau pieminētās informācijas vides sabiedriskā nozīmīguma, pilnvērtīgās neatkarīgās valstīs par visas informācijas vides uzraudzību un vadību atbild kāda no specstruktūrām (parasti slepenpolicija), kurai ir tieša vai pastarpināta (caur slepenajiem palīgiem) ietekme uz rakstnieku, mākslinieku, žurnālistu un citu informācijas radītāju un izplatītāju vidi. Tā tas kādreiz bija Padomju Savienībā un tā tam vajadzētu būt valstīs un sabiedrībās, kuras grib saglabāt sevi un kuras negrib tikt hibrīdokupētas (un pēc tam iespējams okupētas) no citu valstu puses.

Informācijas vide un pirmkārt mediju vide ir viens no sabiedrības vadības elementiem, caur kuru valsts vara (visefektīvāk caur slepenpoliciju) var noteikt sabiedrības attīstības tendences. Ja sabiedrība kaut kādā mērā (apjomā) pārstāj lietot vietējos medijus, tad tā tik lielā mērā iziet ārpus valsts varas (slepenpolicijas) informatīvās ietekmes, kas pats par sevi ir valsts iekārtai draudīgu procesu simptoms (gaidiet dumpi). Savukārt, ja sabiedrība kaut kādā mērā (apjomā) sāk lietot citas valsts informācijas vides produktus, tad attiecīgā apjomā sabiedrība pāriet šīs citas valsts specstruktūru ietekmes zonā. Citiem vārdiem sakot, ja Latvijas iedzīvotāji lieto draugiem.lv, tad viņus “uzrauga” un informatīvi vada Latvijas specstruktūras, ja viņi lieto Facebook, tad to dara arī amerikāņi un angļi, bet, ja Odnoklasniki, tad arī Krievijas “orgāni”.

Ja pieņemam maziespējamo, ka kaut kādu iemeslu dēļ Latvijas iedzīvotāji pārstāj lietot Latvijas informācijas vides produktus un visi pāriet, piemēram, uz angļvalodīgo informācijas vidi, tad Latvijas specstruktūras pilnībā zaudē šo ietekmes veidu (tiesa paliek vēl citi) un tas pāriet pie angļu un amerikāņu kolēģiem. Tā ir Latvijas drošības iestāžu funkciju un veiktspējas samazināšana un līdz ar to arī Latvijas valsts suverenitāti ierobežojošs un apdraudošs faktors. Tāpēc nozīmīgākie mediju vides procesi, jo īpaši tie, kuru rezultātā Latvijas mediju vides apjoms un kvalitāte samazinās, pēc būtības ir jāvērtē kā Latvijas valsts nacionālo drošību ietekmējoši faktori.

Pie tam apstāklis, ka nacionālā mediju vide tik zemu ir kritusi un ka interneta mediju vidē dominē tik lielas destrukcijas, liecina par valsts drošības iestāžu nepietiekamu veiktspēju un iespējams arī par nepietiekamu profesionalitāti. Drošības iestāžu neizdarība ir kā uz delnas. To sabiedrības interešu vārdā vajadzētu labot. Un ne jau ar truliem, vienpolāriem aizliegumiem, bet ar Latvijas mediju kvalitātes ievērojamu pacelšanu un to destruktīvās informatīvās ietekmes pārtraukšanu.

Ivars Prūsis
/11.07.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Terēza Meja: Lielbritānija ir LGBT destrukciju līdervalsts … bet ar to nepietiek, vajag vēl un vēl

Tereza Meja

Lielbritānijas premjerministre Tereza Meja (Theresa May) 03.07.2018 izdevumā The Mirror publicēja rakstu „Es lepojos, ka Lielbritānija ir pasaules līdere LGBT tiesību aizsardzības jomā… bet mēs varētu būt vēl labāki” (https://www.mirror.co.uk/news/politics/theresa-may-im-proud-britain-12841941 ), kurā tā anonsēja jauno LGBT „aizsardzības” plānu, kuru nevarēs realizēt bez represīvas vēršanās pret normālo sabiedrības daļu.

Pēc Mejas teiktā Lielbritānija ir kļuvusi par pasaules līderi LGBT „vērtību” un tolerances propagandā, tomēr daudz fakti vēl „šausminot”. Jaunā plāna formālais iemesls ir pirmā liela mēroga „LGBT sabiedrības” pārstāvju aptauja Lielbritānijā, kurā piedalījās vairāk kā 108 tūkstoši cilvēku, kuri ir atzinušies savās seksuālajās novirzēs.

Saskaņā ar aptaujas datiem daudziem „LGBT sabiedrības” pārstāvjiem „joprojām ir darīšana ar diskrimināciju, naidu un pat vardarbību”. Tā izrādās, ka divas trešdaļas geju un lesbiešu joprojām sabiedrībā baidās sadoties rokās, jo baidās no sabiedrības negatīvās reakcijas. Tāpat divas trešdaļas ir saskārušās ar „mutiskiem apvainojumiem” vai fizisku vardarbību savas seksuālās orientācijas dēļ. 90% aptaujāto paziņoja, ka nevienam par to nevar ziņot, jo tas notiekot „visu laiku”. Katrs ceturtais atzina ka darbā kolēģi negatīvi reaģē uz viņu seksuālo orientāciju.

„Tieši tāpēc mēs publicējam mūsu „LGBT sabiedrības” plānu, kurā izklāstam konkrētus soļus, lai palīdzētu uzlabot LGBT cilvēku dzīvi un novērstu diskrimināciju un nevienlīdzību, ar ko tiem ir jāsaskaras”, paziņoja Meja.

Plāns sastāv no 70 punktiem. Tiek piedāvāts aizliegt konversionās (reparatīvās) terapijas praksi, kuras mērķis ir homoseksualitātes novēršana (orientācijas maiņa uz heteroseksuālu). Saskaņā ar aptauju šo terapiju bija izgājuši apmēram 5% aptaujāto.

Un, protams, ir paredzēts pastiprināt bērnu maitāšanu izglītības iestādēs. „Mēs turpināsim ieguldīt programmās, lai apkarotu homofobisku, bifobisku un transfobisku iebiedēšanu skolās, lai aizsargātu LGBT studentus un vērstos pret naidu visās tās formās”, raksta Meja.

Jāatgādina, ka vienā no vadošajām NATO dalībvalstīm Lielbritānijā ir legalizētas viendzimuma „laulības”, viendzimuma pāri var adoptēt bērnus, aktīvi tiek ieviestas genderizācijas programmas, tai skaitā skolās, masveidā tiek izņemti bērni no ģimenēm, notiek intensīva un visaptveroša visa spektra seksuālo izlaidību propaganda, jo īpaši nepilngadīgo vidū, no leksikona tiek izskausti jēdzieni vīrietis/sieviete, tēvs/māte, puika/meitene tos aizstājot ar „genderneitrāliem” terminiem, notiek represīva vēršanās pret sabiedrības normālo daļu, kura iebilst pret šāda veida izmaiņām, skolotāji skolās tiek sodīti pat par to, ka, piemēram, meiteni nosauc par meiteni. Pēdējā Lielbritānijas ārpolitiskā šīs jomas „pērle” ir ierosinājums ANO mainīt terminu „gaidībās esoša sieviete” uz „gaidībās esošs cilvēks”, jo redziet vīrieši tagad arī varot dzemdēt.

Tāpat jāatgādina, ka Lielbritānijā ir plaši izplatīta nesodīta seksuālā vardarbība pret bērniem no augstu sabiedrisko stāvokli ieņemošu indivīdu puses. Dažādu veidu un mērogu pedofīlijas skandāli ir jau ierasta lieta Lielbritānijā.

Visbeidzot paradoksālākais ir apstāklī, ka Tereza Meja ir no Konservatīvās partijas, kurai teorētiski vajadzētu kategoriski iestāties pret šīm parādībām. Tas savukārt uzskatāmi parāda Lielbritānijas politiskās sistēmas terminaloģisko sabrukumu. Nekam vaires nevar ticēt, nekas vairs nenozīmē to, ko tam vajadzētu nozīmēt, neviens nosaukums vairs neatbilst savam saturam, viss ir brīvi un patvaļīgi maināms pēc nepieciešamības. Lielbritānijā ir iestājusies – postmoderniskā „paradīze”.

Lielbritānijas piemērs uzskatāmi rāda, ka t.s. „LGBT sabiedrībai” nav mēra sajūtas un ka vienām nenormālām prasībām uzreiz seko citas, vēl nenormālākas un ka tam nav redzams gals, attiecīgi jebkādas piekāpšanās ar seksuālo disfunkciju slimo līdzpilsoņu priekšā ir visa cita starpā arī bezjēdzīgas. Jebkāda piekāpšanās un kompromisi tiek uzskatīti par vājuma pazīmi, kam nekavējoties seko kārtējais agresijas vilnis. Lielbritānijas un citu LGBT avangardvalstu attīstības tendence rāda, ka izmantojot LGBT ideoloģiju tiek veidota LGBT totalitārisma sabiedriskā iekārta, kuras mērķis ir pilnīga tradicionālās sabiedrības pārstāvju iznīcināšana. Attiecīgi Lielbritānijas piemērs un „LGBT sabiedrības” agresīvās manieres liek aizdomāties par to, ka seno sabiedrību drastiskie sodi par seksuālām anomālijām bija racionāli pamatoti un iespējams pie šīs pieejas kaut kādā mērā ir vērts atgriezties (šādām tendnecēm turpinoties, pašsaglabāšanās vārdā šīs metodes sabiedrība vienubrīd vienkārši būs spiesta atkal pielietot).

Avoti:
https://rossaprimavera.ru/news/341184d0
https://ivbg.ru/7860898-mid-velikobritanii-predlagaet-sushhestvenno-izmenit-termin-beremennaya-zhenshhina.html
https://www.mirror.co.uk/news/politics/theresa-may-im-proud-britain-12841941

Informācijas aģentūra
/03.07.2018/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | 1 komentārs

Frīdrihs Šillers: Dziesmas spēks

1. Kā negaiss dārd no kalna spraugas,
Kā pērkons nevaldāms tā nāk,
Klints bluķi viņai pakaļ raujas,
Tās ceļā koki gulties sāk;
Pilns pārsteiguma šausmas saldas
To izdzird ceļotājs un klausās,
Viņš dzird no klints kā atnāk skaņas,
Bet nezin kādēļ sirds tā dauzās;
Tā dziesma plūst un tālāk veļas,
Nav miņas citiem, kur tā ceļas.

2. No tiem, kas burvju varai ļaujas,
Kas rāmi dzīves pavedienu auž,
Kam nekūst sirds no dziedāšanas jaukas,
Ko cēla dziedātāja dvēs’le pauž?
Kā ar dieva zizzli dziesmas
Sirdi paņem savu maņu varā,
Tā noved valstībā, kur dzīvo ēnas,
Tā paceļ augstu debesīs pie labā,
Tai šupul’s kārts starp nopietno un spēli,
Pa kāpnēm augšā ved tā cēli.

3. Kad redz to ļaužu pulkā laistu,
Tad prieks sper soli milzīgu,
Nemanot ar dziesmu skaistu,
Dod likten’s dunku spēcīgu;
Un elku katru, zemē mūrētu,
Rod viesis šis no vietas svešas,
Ir velti jūsmu izpaust viltotu,
Jo klusi nokrīt visas maskas;
Pirms uzvaras kā spēks ir patiesībā
Viss neīstais grūst nebūtībā.

4. Ik sāpe kā ar burvju varu,
Zūd kad dziesmas skanēt sāk,
Smeļ cilvēks pašu dievu garu
Un nemirstīgo spēkā nāk;
Tur dievu augstumos ceļ viņas,
Kur nevar pasaulīgais saitēt,
Tur nav no citiem spēkiem miņas
Un likten’s likstas nespēj kaitēt;
Gaist sirdi nomokošās bēdu dziņas,
Plūst kamēr dziesmu cēlās skaņas.

5. Pēc bezcerīgas ilgošanās soda,
No šķiršanās kad sirdī rūgts,
Bērns žēli raudot mirkli gaida,
Kad piekļausies pie mātes krūts;
To ilgas bērnu dienu mājās vada,
Kur kvēlo tīras laimes liesma,
No tāles sveštikumu goda
Atpakaļ ved ceļotāju dziesma;
Ar īstās dabas pieticību pilda,
No aukstiem noteikumiem silda.

Frīdrihs Šillers
/1795/
Atdzejoja Ivars Prūsis

Informācijas aģentūra
/02.07.2018/

Publicēts iekš DZEJA, Kat.: Kultūra, Reģ.: Vispasaules, Veids: Ziņa, W: FRĪDRIHS ŠILLERS | Komentēt

Īss ieskats Frīdriha Šillera uzskatos par cilvēka estētisko audzināšanu

Rakstā ir apskatīts viens no iespējamajiem cilvēces garīgās pārveidošanas variantiem. Balstoties vācu dzejnieka un filozofa Frīdriha Šillera rakstu analīzē, tiek nodemonstrētas cilvēka, kurš cieš dēļ jūtu un prāta pretrunīguma, estētiskās audzināšanas īpatnības un tiek parādīts, ka tikai no estētiskas attieksmes pret pasauli var rasties patiesa cilvēka gara brīvība.

Romantisms radās kā dabīga reakcija uz XVIII gadsimta franču Apgaismību un tas sevī ietvēra pietiekami konsekventu pasaulskatu (neapšaubāmi sarežģītu un pretrunīgu). Individuālisms, subjektīvisms un iracionālisms kļūst par tā pamatu. Romantisms ir daudzšķautnaina kustība, kura izpaudās poēzijā, glezniecībā, mūzikā, vēsturē, politikā un arī filozofijā [1, с. 3-29].

Ir dažādi iemesli, kādēļ ir svarīgi pievērsties romantisma filozofijai, bet galvenais no tiem ir apstāklis, ka tā satur vairākas iezīmes un momentus, kas noteicas mūsdienu Rietumeiropas filozofijas būtības un rakstura attīstību. “Romantiķi, – uzsver R.M.Gabitova, – kopā ar citiem tiešo zināšanu teorētiķiem, stāv XIX – XX gadsimta buržuāziskās attīstības pašos pirmsākumos.” Viņu filozofiskās pārdomas kļuva par pamatu S.Kjerkegora reliģiskajai filozofijai, V.Diļteja “Dzīves filozofijai” un F.Nīčem.

Romantiķi bija tieši saistīti ar I.Kanta filozofiju, no kuras aizņēmās daudzas idejas. Tā Kanta apziņas formu “autonomija” un konkrēti māksla, salīdzinājumā ar citām garīgās darbības formām, saņēma vētrainu atbalstu no F.Šillera un J.V.Gētes. Pēdējais priecājās, ka viņam sakrīt uzskati ar Kantu tajā, ka “katrs darinājums eksistē priekš sevis paša” [9, с. 362] un ka māksla, tāpat kā daba, nepakļaujas tiem mērķiem un uzdevumiem, ko tām uzspiež no ārpuses rekomendāciju formā par “derīgo”, “tikumisko” un “taisnīgo”.

Drīz arī tiesības (jurisprudenci) sāka uzskatīt par “autonomu”: “Pat tikumība (…) jurisprudencei nav vajadzīga, lai nodrošinātu savā darbības laukā neierobežotu kundzību; tai ir jābūt pilnībā patstāvīgai” [8, с. 66]. Tas pats notika arī ar reliģiju. F.Šillera laikabiedrs F.Šleijermahers, nosakot reliģiju kā jūtas, nostiprina reliģijas “autonomiju” no zinātnes (teorētiskās darbības joma), tikumības un mākslas (divām praktiskās darbības jomām), ar kurām visbiežāk to jauca un sajauca kopā. Un nostiprinot tādu reliģijas “neatkarību” un “savdabību” F.Šleijermahers sekoja sava laika tendencēm, jo nozīmīga XVIII gadsimta garīgās kustības daļa bija veltīta svarīgāko cilvēces ikdienas nozaru un apziņas formu “atbrīvošanai” un “autonomizācijai”.

Tomēr romantismā apziņas formu autonomizācijas princips tika papildināts ar to hierarhiskas pakļāvības principu, kad viena apziņas forma tika izvirzīta par galveno un dominējošo, tai pat laikā mūsdienu modernisms ir pasludinājis visu šo formu principiālu vienlīdzību. Ja F.Šleijermahers uzstāja uz cilvēka reliģisko pārveidošanu, tad “Vēstulēs par estētisko audzināšanu” vācu poēts un filozofs Frīdrihs Šillers parāda vienu no iespējamajiem variantiem ikdienišķās cilvēka apziņas pārejai uz estētisko apziņu.

Saskaņā ar I.Kanta filozofiju, kura neapšaubāmi atstāja lielu ietekmi uz romantiķiem, F.Šillers tiecās uzskatīt, ka parastā cilvēkā eksistē divas spilgti izteiktas pretējas un savā starpā cīnošās sākotnes: jūtas un prāts. Pirmo viņš nosauca par “jūtu tieksmi”, bet otru par “tieksmi pēc formas”. Jūtu tieksmes priekšmets ir ikdienišķā dzīve visplašākajā šī vārda nozīmē, savukārt tieksmes pēc formas priekšmets ir tēls. Ja pirmais atbilst nepieciešamības likumiem, tad otrais pieder brīvības apgabalam. Nepārtraukta šo divu sākotņu cīņa cilvēkā ir nebeidzamu ciešanu, iekšējas “mētāšanās” un garīgas disharmonijas avots. Kāda ir izeja no šīs iekšējās disharmonijas?

F.Šillera prāt izeja no šīs pretrunīgās situācijas ir cilvēka estētiskajā audzināšanā. Tikai skaistums un tieši skaistums var izveidot cilvēku kā vienotu un harmonisku būtni. Vēl V.Vindeļbands uzsvēra, ka “Šillers kā poēts estētiskajā funkcijā redzēja visbūtiskāko un pilnīgāko cilvēka personības izpausmi” [2, с. 260]. Ir labi zināms, ka pats F.Šillers vairākkārtīgi savos darbos izteicās, ka nav cita ceļa, lai padarītu jūtu cilvēku saprātīgu, kā tikai padarot viņu sākumā estētisku.

Pēc Šillera tieši estētiskā darbošanās noved cilvēka garīgos spēkus – jūtas un domāšanu – līdzsvara stāvoklī, mierā un attiecīgi harmonijā. Kāpēc? Ļoti vienkārša iemesla pēc. Šai gadījumā cilvēka dvēsele ne tikai “necieš” no “vienpusējas piespiešanas” no jūtu vai prāta puses, bet tai vispār nav “nekāda satura” [7, с. 318]. Attīstot šo domu F.Šillers parāda, ka dvēsele šajā estētiskajā stāvoklī izjūt tā saucamo “vienkāršās nenoteiktības” vai arī “vienkāršās noteiktības” stāvokli [7, с. 312]. Šajā stāvoklī “griba iegūst pilnu brīvību starp tām” [7, с. 315].

Tādējādi pēc Šillera sanāk, ka eksistē kaut kāda “estētiskā brīvība”, kura balstās jauktā (jūtu – prāta) cilvēka dabā. Tas ir vidējais noskaņojums, kurā gars neizjūt ne fizisku, ne morālu stimulu, bet ir darbīgs un ir pelnījis, lai to uzskatītu par pārsvarā brīvu noskaņojumu. Ja jūtu noteiktības stāvokli nosaukt par fizisko, bet prāta noteiktības stāvokli nosaukt par loģisko un morālo, tad šis trešais stāvoklis būtu jānosauc par estētisko. F.Šillers uzsver, ka šī brīvība “izslēdz noteiktas esamības” un kaut kādā mērā līdzinās “tukšai bezgalībai” [7, с. 320].

F.Šillers traktē tādu “tukšu bezgalību” kā negatīvo brīvību. Cilvēks šajā estētiskajā negatīvās brīvības stāvoklī, nenoteiktības stāvoklī it kā ieiet “nebūtībā” un kļūst par absolūtu nulli, “ir nulle” [7, с. 321]. Un tālāk F.Šillers dod paskaidrojumus, kas ļauj viņam noteikt ieeju reliģiskā problemātikā. Pasekosim līdzi viņa spriedumiem.

F.Šillers, sekojot I.Kantam, atkārto domu, ka cilvēkā mums “ir darīšana ar galīgu garu, nevis bezgalīgu” [7, с. 314], jo galīgs gars iegūst materiālu domāšanas veikšanai no ārienes. Tālāk, cilvēkā intuīcija (tieksme pēc satura) un prāts (tieksme pēc formas) ir stingri nodalīti. Intuīcijas un prāta “gara pretrunu” konstatēja “transcendentālais filozofs” (I.Kants) kā pieredzes pamatojumu un F.Šillera prāt tas ir konstatēts “ar pilnām tiesībām”.

Bet F.Šillers uzskata, ka nedrīkst I.Kantu saprast burtiski. Tas, kurš I.Kantu saprot burtiski, formas atbrīvošanos no satura (kas pēc Šillera ir galvenais transcendentālā filozofa uzdevums) noved līdz “nepieciešamai pretrunai starp jūtām un prātu”. Šai ziņā F.Šillers uzsver, ka “šāds uzskats neiederas Kanta sistēmas būtībā, bet tas atbilst burtiskai tās sapratnei” [7, с. 291]. Šillers uzskata, ka šāda pozīcija ir radusies dēļ “laikmeta nosacījumiem” [7, с. 147]. “No tīrā prāta krātuvēm viņš iznesa svešu, bet tomēr tik pazīstamu morāles likumu un izlika to visā tā svētumā cienīgumu sasniegušā gadsimta priekšā, maz rūpējoties par to, vai tā spožums neizrādīsies dažām acīm pārāk neizturams.” [7, с. 147].

F.Šillers labi saprot, ka dzīvo citā laikmetā kā I.Kants, tāpēc viņš ņemas “parūpēties” par transedentālās filozofijas neizpildīto uzdevumu un parāda “iespēju savienot” intuīciju (tieksmi pēc satura) un prātu (tieksmi pēc formas).

F.Šillers uzskata, ka abas šīs tieksmes ir garā vienotas. Par garu viņš sauc to, ko I.Kants sauca par intuitīvo prātu vai intelektuālo intuīciju, liekot saprast, ka nekas tāds mums nevar būt. Un te ir jāuzsver, ka pēc Šillera gars no vienas puses atšķiras no abām iepriekš minētajām tieksmēm, bet no otras puses tas veido to “neapšaubāmu vienību”. Komentējot I.Kantu viņš raksta, ka “to, kā šķiet, pietiekami neapdomāja tie, kuri iedomājas cilvēka garu rīkojamies patstāvīgi tikai tad, kad tā darbība ir saskaņota ar prātu, bet kad tā tam ir pretrunā, uzskata viņu par pasīvu” [7, с. 315]. Tādējādi F.Šilleram rodas gara termins viņa paša sapratnē – gars, kurš atšķiras no prāta (“morālā gara”).

F.Šillers uzskata, ka gars parādās pirmkārt estētiskās nenoteiktības stāvoklī, kad jūtu un prāta tieksmju līdzsvars “ļauj rasties brīvībai” [7, с. 316]. Tieši šajā estētiskās nenoteiktības stāvoklī parādās gars, ko var saprast kā gribu.

Likumsakarīgi rodas jautājums: kas tas ir par estētiskās nenoteiktības stāvokli? Tukšums? Nekas? Vai arī tomēr kaut kas cits? Atbildot uz šo jautājumu, F.Šillers saka, ka gars ir intuīcija, bet tāda intuīcija, kura nav atkarīga no ārējas (attiecībā pret garu) ietekmes, un, tieši otrādi, ir brīva darbība. Šai gadījumā katrs intuīcijas akts būs radošs gara pašizpausmes akts jauna darinājuma radīšanā. Tieši tāds Šillera sapratnē ir Gars, bezgalīgā Dievība. Dievībai, bezgalīgajam “garam nav robežu, jo tas sevī satur visu realitāti” [7, с. 320]. Tāpēc šis gars ir realitāte, kurš ir pretējs tukšai bezgalībai, un aizpilda bezgalību. Tam nav robežu un tas izslēdz noteiktas esības. Viņš ir viss [7, с. 320].

Vai “galīgs gars” (cilvēks) var izjust stāvokli, kurš ir analoģisks bezgalīga gara (Dievības) stāvoklim? Var, apstiprinoši atbild F.Šillers. Saskaņā ar viņu “tīrs” estētiskās nenoteiktības stāvoklis arī ir bezgalīgā gara stāvoklis, “augstākās realitātes stāvoklis” [7, с. 322].

Tā kā cilvēks tikai tuvojas estētiskās tīrības ideālam, viņš realizē dievības spējas, kuras ir viņa personībā. Tādējādi F.Šillers kategoriski apgalvo, ka “cilvēks bezšaubām savā personībā nes dievestības iedīgļus” [7, с. 286]. Tā nu sanāk, ka F.Šillera negatīvā, estētiskā brīvība ved cilvēku nevis uz kaut kādu nebūtību (“neko”), bet gan uz visesību (“visu”), nevis uz “bezgalīgo tukšumu”, bet gan uz “bezgalīgu pilnību” [7, с. 320]. Šīs “garīgās pilnības jūtas” izskaidro to specifisko baudu, ko cilvēks izjūt estētiskā stāvoklī.

Cilvēks šādā stāvoklī “rada augstākās pakāpes realitāti (- estētisko realitāti) un rada pats sevi kā vispusīgu un harmonisku personību, bet sabiedrību kā estētisku sabiedrību” [5, с. 388]. Tā Šillera prāt notiek nepieciešamā cilvēka dabas apvienošana, pazūd “prāta aptumsums”, tiek panākta patiesa “apgaismība”, garīga “pilnība”, “estētiskā kultūra” un patiesa reliģiozitāte.

Atsauces:
[1.] Антисери Д., Реале Дж. Западная философия от истоков до наших дней: в 4-х т. СПб.: ТОО ТК «Петрополис», 1997. Т. 4. От романтизма до наших дней. 880 с.
[2.] Виндельбанд В. От Канта до Ницше: история новой философии в ее связи с общей культурой и отдельными науками. М.: Канон-пресс, 1988. 496 с.
[3.] Габитова Р. М. Философия немецкого романтизма. М.: Наука, 1978. 288 с.
[4.] Котенева А. В. Проблема личности и духовного преображения человека в психологии и христианской антропологии // Труды членов Российского философского общества. М.: Российское философское общество, 2007. Вып. 14. С. 291-302.
[5.] Михайлов А. В. Шиллер Фридрих // Новая философская энциклопедия: в 4-х т. М.: Мысль, 2001. Т. 4. С. 388-389.
[6.] Челышев П. В. Обыденное сознание, или Не хлебом единым жив человек. М.: МГГУ, 2007. 359 с.
[7.] Шиллер Ф. Статьи по эстетике // Шиллер Ф. Собр. соч.: в 7-ми т. М.: Художественная литература, 1957. Т. 6. 794 с.
[8.] Шлейермахер Ф. Э. Д. Речи о религии. Монологи. М. – К.: REFL-book; ИСА, 1994. 432 с.
[9.] Эккерман И. П. Разговоры с Гѐте в последние годы его жизни. М. – Л.: Academia, 1934. 968 с.

Pāvels Čeliševs, filozofijas doktors
/2014/

Avots:
http://www.gramota.net/materials/3/2014/8-2/50.html

Informācijas aģentūra
/29.06.2018/

Publicēts iekš Kat.: Kultūra, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: FRĪDRIHS ŠILLERS | Komentēt

Frīdrihs Šillers par zinātni, vēstures būtību un tās mācīšanos (Ko tas nozīmē mācīties vispārējo (pasaules) vēsturi un kāds ir šīs mācīšanās mērķis? Ievadlekcija.)

Cienītie! Man ir dots tas priecīgais un godpilnais pienākums iziet ar jums to jomu, kas domājošam novērotājam atver tik daudz pamācoša, darbīgam mūsdienu cilvēkam dod tik lieliskus paraugu tēlus, filozofiem – datus svarīgiem secinājumiem – un visiem bez izņēmuma – bagātīgu cēlas izpriecas avotu, – iziet kopā ar jums milzīgo un plašo vispārējās vēstures lauku. Kad es savā priekšā redzu tik daudz lieliskus jaunos cilvēkus, kurus šeit ir atvedusi cēla zinātkāre un starp kuriem ir ne viens vien radošs prāts nākamajai simtgadei, man dotais pienākums pārvēršas par patīkamu nodarbi, tai pat laikā es jūtu cik grūts un svarīgs ir šis pienākums visā tā apjomā. Jo vērtīgāka ir tā dāvana, kura man jums ir jāsniedz – jo ko gan vērtīgāku viens cilvēks var dot otram cilvēkam kā patiesību? – jo vairāk mani pārņem rūpes, lai šīs dāvanas vērtība manās rokās nesamazinātos. Jo dzīvāka un tiešāka ir jūsu uztvere šajā vislabvēlīgākajā jūsu prāta darbības periodā un jo ātrāk uzliesmo jūsu jaunietības jūtas, jo lielāks ir mans pienākums sargāties no tā, lai šī iedvesma, kuru atmodināt ir tiesības tikai un vienīgi patiesībai, netiktu izlietota necienīgā veidā uz māņiem un maldiem.

Bagāts un daudzveidīgs ir vēstures lauks un tajā ietilpst visa tikumiskā pasaule. Visos cilvēces dzīves apstākļos, visā, ko cilvēks dara nesaprātīgi vai gudri, visā, kas cilvēku maitāja vai pacēla, vēsture bija tā ceļabiedre; tā nemainīgi uzskaita visu, ko cilvēks iegūst un dod. Nav starp mums neviena, kuram vēsture nevarētu pateikt kaut ko noderīgu. Lai cik dažāds arī nebūtu jūs nākotnes aicinājums, jūs neizbēgami kaut kur sastapsieties ar vēsturi. Bet viens aicinājums ir obligāts katram no jums, tas, dēļ kura jūs esat nākuši šai pasaulē, – izveidot sevi par cilvēku un, lūk, tieši uz to, uz cilvēku, vērš savu uzmanību vēsture.

Bet pirms precīzāk noteikt, cienītie, to, ko jūs varat sagaidīt no priekšmeta, uz kuru jābūt vērstai jūsu uzcītībai, un pirms noteikt, kāds ir dažādu speciālu disciplīnu mācīšanās mērķis, es uzskatu par nepieciešamu apstāties pie paša jūsu nodarbes mērķa. Šī jautājuma iepriekšēja apskatīšana, kuru es uzskatu par lietderīgu un nepieciešamu, pirms mūsu nākamās akadēmiskās iepazīšanās, uzreiz dos man iespēju vērst jūsu uzmanību vissvarīgākajam vispārējās vēstures aspektam.

Mācību plāns, ko sastāda zinātnieks, kurš strādā tikai, lai pelnītu dienišķo maizi, atšķiras no mācību plāna, kuru sastāda filozofisks prāts. Pirmais, ja ir uzcītīgs, rūpējas tikai par to, lai izpildītu nosacījumus, kuri izriet no viņa darba pienākumiem un lai izmantotu iespējamos labumus. Savus intelektuālos spēkus viņš izmanto, lai uzlabotu savu materiālo stāvokli un lai apmierinātu savu sīko patmīlību. Uzsākot savu akadēmisko darbību, šis nākamais zinātnieks sev par vissvarīgāko uzskata vispirms rūpīgi nodalīt tās disciplīnas, kuras viņš sauc par “maizes disciplīnām”, no visām pārējām, kuras apmierina tikai garu kā tādu. Laiku, kas tiek veltīts pēdējām disciplīnām, viņš uzskatītu par nepiedodamu sava nākamā aicinājuma tēriņu. Viņš ar visu savu uzcītību gatavojas apmierināt tās prasības, kuras var viņam izvirzīt tā likteņa lēmējs, un uzskata, ka ir izdarījis, visu, ko varējis, ja var nebaidīties no šīs augstākās instances. Kad viņš ir beidzis kursu un viņa mērķis ir sasniegts, viņš atvadās no saviem skolotājiem, jo kādēļ gan viņam tos vēl apgrūtināt? Pats svarīgākais viņam tagad ir ārišķīgi izlikt uz apskati atmiņā uzkrātās bagātības un rūpēties par to, lai tās nekristos cenā. Zinātnes attīstība, kura dod tam maizi, uztrauc viņu, jo prasa no tā jaunu darbu un padara bezjēdzīgu iepriekšējo. Katrs ievērojams jauninājums viņu biedē, jo sadragā novecojušās skolā mācītās patiesības, kuras viņš ar tādām grūtībām ir apguvis, un apdraud visu viņa iepriekšējās dzīves darbu. Vai gan saujiņa “maizes zinātnieku” nekliedza visskaļāk pret reformatoriem? Kurš gan visvairāk liek šķēršļus nobriedušajai revolūcijai zinātnes jomā? Katrs gaismeklis, ko jebkurā zinātnē ir iedegusi kāda laimīga ģēnija roka, izgaismo viņu gara nabadzību. Viņi cīnās cietsirdīgi, izmisīgi un viltīgi, tāpēc ka aizstāvot savas skolas patiesības, viņi cīnās par savu eksistenci. Tāpēc nav nesamierināmāka ienaidnieka, nav skaudīgāka darba biedra, nav lielāka intriganta kā “maizes zinātnieks”. Jo mazāk prieka viņam dod zināšanas pašas par sevi, jo vairāk viņš mēģina panākt pagodinājumus “no ārpuses”. Amatnieka un strādnieka – radītāja novērtēšanai viņam ir tikai viena mēraukla: izlietotie pūliņi. Tāpēc neviens tik gauži nežēlojas par nepateicību cik “maizes zinātnieks”; viņš gaida sev godalgas nevis no sava prāta bagātību krātuvēm, bet gan no ārējas atdzīšanas, no pagodinājumiem, no materiāliem labumiem, un, ja tas viņam netiek dots, “maizes zinātnieks” kļūst par visnelaimīgāko cilvēku. Viņš dzīvoja, strādāja un naktis negulēja veltīgi. Un viņš veltīgi tiecās pēc patiesības, ja tā neizvērtās zeltā, avīžu uzslavās un valdnieku labvēlībā.

Nožēlojams ir tāds cilvēks: viņa rīcībā esot tik cēlam ierocim – zinātnei un mākslai, viņš netiecas radīt un nerada neko augstāku, kā parasts strādnieks ar saviem visparastākajiem darba rīkiem, un vispilnīgākās brīvības valstībā velk līdzi savu verdzisko dvēseli! Bet vēl daudz nožēlojamāks ir tas talantīgais jaunais cilvēks, kura brīnišķīgās dabīgās spējas, kaitīgu dzīves piemēru iespaidā, tiek ievirzītas šajā maldīgajā un nožēlojamā ceļā, cilvēks, kurš ļauj sevi nosliekt uz šo nederīgo un skopo uzkrāšanu savas nākamās karjeras vārdā. Zinātne, kuru viņš izvēlējās kā savu nākamo specialitāti, drīz sāks viņam apnikt kā amatnieka gabaldarbs. Viņā mostas vēlmes, kuras nespēj apmierināt tāda zinātne, viņa talants saceļas pret tādu profesiju. Viss, ko viņš rada, viņam izliekas kā ne ar ko nesaistīti gabali; viņš neredz sava darba jēgu un šis bezmērķīgums viņam ir neizturams. Viņa profesijas pedantiskais darbs viņu nomoka, jo viņš tam nevar pretnostatīt priecīgo možumu, kuru rada tikai skaidrs nodoms un radošo pūliņu beigu nojausma. Viņš jūtas kā atrauts, nogriezts no visu lietu kopsakarības, jo neiekļāva savā darbības laukā visu pasaules veselumu. Juridisko zinātņu izzinātājs sāk just pretīgumu pret savu jurisprudenci, kad, sasniedzis augstāku prāta attīstības pakāpi, viņš redz visas jurisprudences problēmas, lai gan tieši tagad viņam būtu jātiecas radoši radīt ko jaunu un izlabot ievērotās nepilnības, izmantojot visu savu garīgo spēku pilnību. Ārsts sāk vilties savā profesijā, kad lielas neveiksmes viņam pierāda visu medicīnas ierobežotību. Teologs zaudē uzticību savai sistēmai, kad viņš sāk zaudēt ticību par viņa mācības pareizību.

Cik gan milzīga starpība ir, ja šos piemērus salīdzina ar filozofisku prātu! Ar to cītību, ar kādu “maizes zinātnieks” atdala savas disciplīnas no citām, filozofs tiecas paplašināt savas zinātnes lauku, lai atjaunotu savas zinātnes saikni ar citām zinātnēm – es saku atjaunotu, jo tikai abstrahējošs prāts ir radījis šīs robežas, šo zinātņu nodalītību vienai no otras. Filozofisks prāts savieno to, ko sadala “maizes zinātnieks”. Filozofs samērā ātri pārliecinās, ka intelekta sfērā, līdzīgi kā jūtu pasaule, viss atrodas savstarpējā sakarībā, un viņa spēcīgā tieksme pēc vienotā veseluma nespēj samierināties tikai ar atsevišķiem veseluma gabaliem un fragmentiem. Visas viņa tieksmes ir vērstas uz zināšanu pilnību un pilnīgumu. Viņš savā cienīgajā nepacietībā nevar nomierināties, kamēr visi viņa termini nesaplūdīs vienā harmoniskā veselumā, kamēr viņš nenokļūs savas zinātnes un mākslas pašā sirdī un kamēr neiegūs iespēju ar prieku pārraudzīt visu tās sfēru. Jaunie atklājumi viņa darbības laukā, kas dod triecienu pa “maizes zinātnieku”, filozofisku prātu sajūsmina. Reizēm viņi atrisina problēmas, kuras padarīja par nepabeigtām viņa sistēmu tās terminos vai ieliek pēdējo akmeni, kurš iztrūka tās pabeigšanai. Un pat ja viņi var sagraut šo celtni, ja no jauna atklāts fiziskās pasaules likums sagrauj visus viņa zinātniskos darbus, tad patiesības mīlestība viņam vienmēr ir spēcīgāka, nekā mīlestība pret savu sistēmu, un viņš labprāt nomainīs savu nepilnīgo veco sistēmu ar pilnīgāko jauno. Un pat ja nekāds ārējs grūdiens nesatricinās viņa idejisko māju, viņš, nepārtrauktas un pamatīgas pilnveidošanas tieksmju dzīts, pats sāks savas sistēmas pārveidošanu, lai radītu to pilnīgākā veidolā. Pārejot no vienām celtnēm pie citām, pilnīgākām, filozofisks prāts iet uz priekšu pa pilnības ceļu, tai pat laikā kad “maizes zinātnieks” savā prāta sastingumā bailīgi turas pie neauglīgām un vienveidīgām skolas atziņām.

Vistaisnīgākais citu nopelnu tiesnesis ir filozofisks prāts. Viņš ir pietiekami vērīgs un talantīgs, lai rēķinātos ar citu daiļradi, tai pat laikā viņš ir pietiekami objektīvs, lai novērtētu pat visniecīgāko ieguldījumu zinātnē. Visi pasaules prāti strādā viņa labā, līdzīgi kā visi pasaules prāti strādā pret “maizes zinātnieku”. Pirmais prot pārvērst par savu visu, ko domā un dara apkārt citi viņam, jo domājošiem prātiem ir iekšējs kopīpašums uz visu idejisko mantību; viena iekarojums patiesības izziņas laukā uzreiz ir arī visu pārējo iekarojums. “Maizes zinātnieks” norobežojas no visiem saviem kaimiņiem, viņam skauž viņu gaisma un saule un viņš cītīgi sargā to grīļīgo žogu, kurš vāji to sargā no saprāta uzvaras. Lai ko arī nedarītu “maizes zinātnieks”, viņa darbības motīvs un stimuls atrodas tikai ārpusē, tai pat laikā, kad filozofisks prāts atrod sev stimulu savas nodarbošanās priekšmetā, savā darbā. Cik gan lielāka ir viņa iedvesma, ar kādu viņš ķeras pie darba, cik gan lielāka ir viņa uzcītība, cik gan viņš ir možāks un aktīvāks, kad viņam spēkus piedod viņa paša darbs. Viņa radošajās rokās mazais kļūst par dižo, tāpēc ka viņa acu priekšā stāv tas lielais, kam viņš kalpo, tai pat laikā “maizes zinātnieks” pat dižajā redz tikai mazo. Filozofisku prātu nosaka nevis tas, ko viņš dara, bet gan tas, kā viņš to dara. Lai kur viņš arī nebūtu un ko nedarītu, viņš atrodas visa centrā. Lai kā arī viņa nodarbošanās to neattālinātu no citiem brāļiem, viņš vienmēr paliek viņiem radniecīgs un tuvs dēļ sava harmoniskā un radošā saprāta; viņš tiekas ar viņiem sfērā, kur atrod viens otru visi radošie prāti.

Vai man ir jāturpina, cienītie, vai arī es varu cerēt, ka jūs jau esat nolēmuši, kuru no diviem manis uzzīmētajiem portretiem jūs sev ņemsiet par paraugu? No šīs jūsu izvēles ir atkarīgs vai ir jāiesaka jums mācīties vispārējo vēsturi vai arī ir vērts jūs no tās atbrīvot. Es atzīstu tikai otro portretu, jo, ja zinātne mēģinās būt noderīga pirmā portreta pārstāvjiem, tad tas zinātni tālu atmetīs no tās augstajiem mērķiem, un mazs ieguvums tiks nopirkts par pārāk augstu cenu.

Šādi ar jums nonākot līdz skatu punktam, no kura ir jānosaka zinātnes vērtība, es tagad varu pāriet pie vispārējās vēstures jēdziena, tas ir pie mūsu šodienas lekcijas priekšmeta.

Atklājumi, kurus veica eiropiešu jūrasbraucēji atsevišķās jūrās un attālos kontinentos, dod mums tik daudz pamācoša, cik arī interesanta. Viņi iepazīstināja mūs ar tautām, kuras atrodas visdažādākajās attīstības pakāpēs, kas ir salīdzināms ar dažāda vecuma bērniem, kuri atrodas blakām pieaugušajam un atgādina viņam, kas viņš pats kādreiz bija un no kā ir izaudzis. It kā kāda gudra roka saglabāja priekš mums šīs mežonīgās tautas līdz tam laikam, kad mēs savā kultūras attīstībā aizgājām pietiekami tālu, lai šo atklājumu izmantotu sev noderīgi un šajā spogulī ieraudzītu aizmirsto mūsu tautas sākumu. Cik pazemojoša un drūma ir tā mūsu bērnības bilde, ko rāda mums šīs tautas! Un tomēr, attīstības pakāpe, kurā mēs tās redzam, nav pirmā. Mēs viņas redzam jau kā tautas, kā politiskus organismus. Tikai pārmērīgas piepūles ceļā cilvēks varēja pacelties līdz politiskās sabiedrības līmenim.

Ko tad mums stāsta ceļotāji par šiem mežoņiem? Daudzi no viņiem pat nebija pazīstami ar nepieciešamākajiem amatiem, neprata izmantot dzelzi, arklu un pat uguni. Daudzi vēl cīnījās ar mežonīgiem zvēriem par pārtiku un mājokli, daudziem runa nebija daudz tālāk tikusi par zvēru kliegšanu. Vieniem nebija laulības sakaru, citiem nebija nekāda priekšstata par privātīpašumu, vēl citiem neattīstītais intelekts neļāva pat saglabāt informāciju par ikdienas pieredzi. Mežoņi bezrūpīgi pameta guļvietas, kurās viņi bija gulējuši, neiedomājoties, ka nākamajā dienā viņiem atkal vajadzēs gulēt. Bet kari notika visur un uzvarētā ienaidnieka gaļa kalpoja kā balva uzvarētājam. Citām ciltīm, kuras, iepazīstot daudzas dzīves ērtības, pacēlās augstākā attīstības pakāpē, eksistē drausmīgas verdzības un despotisma formas. Lūk, afrikāņu despots, kurš pārdot savus padotos par šņabja malku; lūk, viņa padotie, kurus nogalina uz viņa kapa, lai tie tam kalpotu viņā saulē. Te ticīgs vientiesis klanās nožēlojama fetiša priekšā, bet te – šausminošam nezvēram. Savu dievu sejās cilvēks zīmē pats savu attēlu. Tur, kur viņš neatrodas verdzības, muļķības vai māņticības gūstā, viņš, neesot ierobežots ne ar kādiem brīvības likumiem, ir nelaimīgs dēļ citām galējībām. Vienmēr gatavs aizsargāties un uzbrukt, mežonis bailīgi ieklausās tuksnesī. Viss, kas jauns, ir viņa ienaidnieks, un tāpēc nelaime tam svešzemniekam, kuru vētra ir izskalojusi mežoņa krastā! Viņam netiks iekurts nama pavards un viņš neizjutīs viesmīlības labumus. Bet pat tur, kur cilvēks ir pacēlies virs naidīgas norobežošanās līdz sabiedriskajiem sakariem, pārgājis no vajadzības uz labklājību, no bailēm uz prieku, – cik gan dīvains un mežonīgs viņš mums liekas! Viņa gaume ir tik rupja, ka viņš meklē prieku reibuma stāvoklī, skaisto – kroplajā, slavu – nesamērīgās galējībās. Pat viņa tikumi rada mūsos pretīguma sajūtu, bet tas, ko viņš sauc par laimi, atgrūž mūs un izsauc tikai riebumu vai žēlumu.

Tādi bijām arī mēs. Astoņpadsmit gadsimtus atpakaļ Cēzars un Tacits mūs atrada ne tajā labākajā stāvoklī.

Kas tad mēs esam tagad? Atļaujiet man uz mirkli apstāties tajā gadsimtā, kurā mēs dzīvojam un pie tās pasaules, kurā mītam, raksturojuma.

Cilvēks ar savu uzcītību iekārtoja šo pasauli un ar neatlaidību un veiklību pakļāva nepakļāvīgo zemi. Te viņš atkaroja jūrai daļu sauszemes, tur padarīja auglīgu neauglīgo zemi. Cilvēks sajauca zemes joslas un gadalaikus, norūdot maigos Austrumu augus skarbāka klimata apstākļiem. Viņš pārnesa Eiropu uz Vestindiju un Dienvidu okeānu, savukārt Āziju nodibināja Eiropā. Tagad virs Vācijas mežiem redzama skaidra debess, jo tos saules gaismai pieejamus padarīja spēcīgās cilvēka rokas, un Reinas ūdeņos atspīd Āzijas vīnogas. Tās krastos paceļas cilvēku pilnas pilsētas, kurās rit modra dzīve, pārpildīta ar darbu un izpriecām. Atrodoties šeit starp miljoniem sev līdzīgo, cilvēks mierīgi bauda sava darba augļus, savukārt iepriekš viņš nevarētu mierīgi gulēt, ja netālu būtu kaut vai tikai viens vienīgs kaimiņš. Vienlīdzību, ko viņš zaudēja, kļūstot par sabiedrības locekli, viņš atguva pateicoties gudriem likumiem. No aklās gadījuma un vajadzības varas viņš guva patvērumu daudz maigākā sabiedriskā līguma kundzībā un upurēja mežonīga plēsēja brīvību daudz cēlākās cilvēciskās brīvības labā. Viņš veica ražīgu savu darba augļu un rūpju sadali. Smaga vajadzība vairs viņu nepiesien arklam un ienaidnieks vairs no tā neatrauj, lai cīnītos par dzimteni un mājas pavardu. Zemkopja darbs piepilda klētis ar maizi, karavīru ieroči aizsargā valsti. Cilvēka īpašums ir likuma aizsardzībā un viņam ir nodrošinātas vērtīgās tiesības pašam izvēlēties savu profesiju.

Cik daudz mākslas darbi tika radīti, kādus brīnumus veica uzcītība, kāda gaisma apspīdēja visas zināšanu jomas, kopš tiem laikiem, kad cilvēkam vairs nav neauglīgi jāizšķērž savi spēki piespiedu pašaizsardzībai, kopš tiem laikiem, kad no viņa paša gribas ir atkarīgs kā cīnīties ar trūkumu, no kura pilnībā vēl nav izdevies atbrīvoties, kopš tiem laikiem, kad viņš ieguva bezgala vērtīgo priekšrocību pašam likt lietā savas spējas un sekot savam aicinājumam! Kā visur ir atdzīvojies darbīgums, kopš daudzveidīgas vajadzības deva jaunu grūdienu cilvēku izgudrošanas spējai un atklāja jaunas darba jomas! Sabruka šķēršļi starp nācijām, kurus radīja valstu naidīgais egoisms. Visi domājošie prāti tagad ir savienoti vispasaules saitēm un jaunā Galileja vai Erasma ģēnijs tiks izgaismots ar visu sava gadsimta spožumu. Kopš likumi ir nonākuši līdz cilvēku vājībām, cilvēks nāk pretī likumam. Atmaigstot likumiem atmaigst arī cilvēki, līdzīgi kā kādreiz skarbie likumi padarīja cilvēkus skarbus. Līdz ar barbarisku sodu pazušanu, pazuda arī barbariski noziegumi. Dižais solis cilvēka cilvēciskošanā izpaužas apstāklī, ka likumi jau ir tikumības gara pilni, lai gan paši cilvēki vēl nav. Kad cilvēks tiek atbrīvots no pienākuma piespiedu kārtā, tad viņā sāk valdīt tikumiskā daļa. Tas, kurš nebaidās no nekādiem sodiem un sirdsapziņas pārmetumiem, to sāk saturēt piedienības un goda likumi.

Tiesa gan arī mūsu gadsimtā ir palicis daudz iepriekšējo barbarisko laiku atlieku – šo gadījuma un vardarbības seku, kuras nevajadzētu iemūžināt mūsu saprāta gadsimtā. Un pat šim seno un viduslaiku barbariskajam mantojumam cilvēka prāts piešķīra sava veida lietderību. Cik nekaitīgu un pat noderīgu viņš padara to, ko vēl pagaidām neuzdrošinās gāzt no troņa! Uz rupjās un arhaiskās lēņu sistēmas bāzes Vācija uzbūvēja savas reliģiskās un politiskās brīvības sistēmu. Romas imperatora ēna, kura saglabājās šajā Apenīnu pusē, dod pasaulei daudz vairāk laba, nekā drausmīgais tā pirmtēls Senajā Romā, tāpēc ka tā uztur noderīgu valstisku sistēmu vienprātībā, savukārt tas apspieda cilvēka darbīgumu verdziskā vienveidībā. Un pat mūsu reliģijā, lai cik tā nebūtu izkropļota ar tām neuzticamajām rokām, no kurām mēs to saņēmām, redzama tā cildenā daudz augstākās filozofijas ietekme.

Visbeidzot, ņemsim mūsu valstis. Cik cieši un cik meistarīgi tās ir saistītas savā starpā un cik ciešāka ir šī saikne, kuru nosaka cēla nepieciešamība, par svinīgajiem pagātnes līgumiem! Mieru tagad sargā nepārtraukta gatavība karam un vienas valsts egoisms stāv citu valstu labklājības sardzē. Eiropas valstu savienība it kā ir pārvērtusies vienā lielā ģimenē. Tās dalībnieki vēl var naidoties viens ar otru, bet ir jācer, ka tie vairs neplosīs viens otru gabalos.

Cik gan pretrunīgas ir šīs bildes! Kurš gan varētu izsmalcinātajā XVIII gadsimta eiropietī, kurš ir aizgājis tālāk savā attīstībā, atpazīt mūsdienu progresējošo kanādieti vai seno ķeltu. Visi šie uzlabojumi, mākslas sasniegumi, pieredzes iekarojumi, viss tas prāta darinātais radās un pilnveidojās cilvēkā tikai dažu tūkstošgažu laikā. Visi šie mākslas brīnumi un gigantiskie viņa darba mīlestības veidojumi tapa dzīvi no viņa paša. Kurš to radīja un kas pamudināja to darīt? Caur kādiem stāvokļiem izgāja cilvēks līdz viena galējība nomainīja citu un no mežonīga alu iemītnieka viņš pacēlās līdz iedvesmotam domātājam, līdz izglītotam pasaulīgajam cilvēkam? Vispārējā vēsture dod atbildi uz šiem jautājumiem.

Viena un tā pati tauta vienā un tajā pašā teritorijā paveras mūsu acu priekšā bezgalīgi dažāda, ja mēs to novērojam dažādos vēstures periodos. Ne mazāk pārsteidzoša ir starpība starp vienas un tās pašas paaudzes cilvēkiem, kuri dzīvo dažādās valstīs. Kāda tradīciju, valsts iekārtu un tikumu dažādība! Cik strauja ir tumsas un gaismas, anarhijas un kārtības, labklājības un nabadzības nomaiņa, mēs ieraudzīsim, ja ieskatīsimies cilvēkā tikai nelielā Zemeslodes pleķītī – Eiropā. Viņš ir brīvs uz Temzas un var pateikties par to tikai sev. Viņš ir neaizsniedzams savos Alpos un neuzvarams savos mākslīgajos kanālos un purvos. Vislas krastos viņš ir vājš un nabadzīgs dēļ saviem strīdiem; Pireneju otrā pusē viņš ir vājš un nabadzīgs dēļ sava miera. Amsterdamā cilvēks dzīvo labklājībā, neievācot ražu. Nelaimīgs un nabadzīgs viņš ir Ebro ielejā – šajā neizmantotajā paradīzē. Mēs reizēm redzam divas tautas, kuras vienu no otras ir atdalījis bezgalīgs okeāns, un kuras tai pat laikā ir kļuvušas par tuviem kaimiņiem dēļ kopīgām vajadzībām, mākslas, darba mīlestības un politiskiem sakariem. No otras puses, uz vienas un tās pašas upes krastiem dzīvo cilvēki, kuri ir atsvešināti viens no otra ar dažādiem reliģiskiem rituāliem. Kas trieca spāņus pāri Atlantijas okeānam un kādēļ viņi nevarēja pāriet Taho un Gvadijānu? Kādēļ tik daudz karaļnamu ir saglabājies Itālijā un Vācijā un kādēļ viņi visi, izņemot vienu, pazuda Francijā? Vispārējā vēsture dod atbildi uz šiem jautājumiem.

Pat tas, ka mēs šeit ar jums esam sanākuši kopā uz šīs nacionālās kultūras pakāpes, ar šo valodu, ar šiem tikumiem, pilsoniskām tiesībām, sirdsapziņas brīvību, – tas viss iespējams ir visu iepriekšējo pasaules vēstures notikumu rezultāts. Jebkurā gadījumā ir nepieciešama visa pasaules vēsture, lai izskaidrotu šo atsevišķo momentu. Ja mēs kļuvām par kristiešiem, tad tam bija nepieciešams, lai šī reliģija, ko sagatavoja daudzskaitliskas revolūcijas, rastos no jūdaisma, lai tā atrastu Romas valsti tādu, kādu tā atrada, lai ātri un uzvaroši izplatītos pa visu pasauli un galu galā pat iesēstos cēzaru tronī. Mūsu mežonīgajiem priekštečiem tjūringas mežos bija jāpakļaujas frankiem, lai pārņemtu no viņiem ticību. Tikai pateicoties savas bagātības pieaugumam, tautas tumsonībai un valdnieku vājumam garīdzniecībai radās izdevība ļaunprātīgi izmantot savu autoritāti un nomainīt savu garīgo varu ar pasaulīgo zobenu. Vajadzēja, lai baznīcas hierarhija Gregora un Inokentija personās izgāztu pār cilvēci visas savas šausmas un garīdznieciskās despotijas bezmērīgā samaitātība un neiedomājamā pērkamība, lai tas pamudinātu bezbailīgo augustīniešu mūku pacelt šķelšanās karogu un izraut no Romas baznīcas rokām pusi Eiropas. Tam visam bija jānotiek, lai mēs šeit ar jums varētu pulcēties kā kristieši – protestanti. Bet tādēļ bija nepieciešami arī mūsu hercogu ieroči, kuri piespieda Kārli V noslēgt reliģisko mieru, bija nepieciešams Gustavs Ādolfs, kurš atriebās par šī miera pārkāpšanu un jauns līgums, kurš nodibināja mieru uz veselām simtgadēm. Lai amatniecība un tirdzniecība varētu zelt, lai bagātība varētu radīt mākslu, lai valsts sāktu cienīt zemkopja derīgo darbu un lai mūsu vidusšķira – šī visas mūsu kultūras radītāja – spētu radīt priekšnosacījumus drošai cilvēces laimei, vajadzēja pacelties pilsētām Itālijā un Vācijā, tām vajadzēja atvērt savas durvis darbam, nomest dzimtbūšanas važas, izraut tiesu varu no tumsonīgo tirānu rokām un piespiest sevi cienīt ar karojošās Hanzas palīdzību. Vajadzēja, lai vācu imperatori izšķērž savus spēkus ilgos simtgades karos ar pāvestiem, saviem vasaļiem un skaudīgajiem kaimiņiem, lai Eiropa apglabā Āzijā liekos un tādēļ bīstamos iedzīvotājus un nepakļāvīgie lēņu augstmaņi iztērētu savu dumpīgo garu kulaku tiesībās, Itālijas gājienos un krustakaros, – un tā visa rezultātā tika pārvarēts mežonīgs haoss, par valsts varu cīņu vedošie spēki nonāca svētīgā līdzsvarā, kā auglis ir pašreizējais mūsu miers. Lai izrautu mūsu garu no tumsonības ķēdēm, kurās to turēja garīgās un laicīgās varas varmācība, vajadzēja atkal ļaut uzdīgt zinātības sēklām, neskatoties uz tās mežonīgo vajāšanu, un Al-Mamudam vajadzēja atgriezt zinātnei to, ko tai nolaupīja Omārs. Mūsu senčiem vajadzēja iziet cauri nedzirdēti barbariskām mocībām, lai no asiņainās “dieva tiesas” nonāktu līdz humānajai cilvēku tiesai; bija vajadzīga trakumsērga, lai piespiestu noklīdušo medicīnu sākt pētīt dabu. Mūkam pa naktīm pēdējiem spēkiem bija jāgatavo pretinde pret to ļaunumu, kas tika radīts to pašu mūku darbības rezultātā, tai pat laikā visiem laicīgajiem cilvēkiem par prieku klosteros līdz grāmatu iespiešanas laikmeta sākumam izdevās saglabāt Augusta laikmeta fragmentus. Apspiestajam ziemeļu barbaru garam bija jāiztaisnojas ar Grieķijas un Romas tēlu palīdzību un zinātnei bija jānoslēdz vienošanās ar mūzām un grācijām, lai atrastu ceļu pie sirdīm un iegūtu cilvēku audzinātājas godu. Un vai tad Grieķija varēja radīt Fukidīdu, Platonu, Aristoteli, bet Roma – Horāciju, Ciceronu, Virgīliju un Līviju, ja šīs valstis nebūtu pacēlušās uz to politiskās labklājības līmeni, kuru tās tiešām sasniedza, – citiem vārdiem sakot, ja prelūdija tam nebūtu visa to iepriekšējā vēsture? Cik daudz atklājumu, izgudrojumu, politiskām un reliģiskām revolūcijām bija jānotiek vienā un tajā pašā laikā, lai šie jaunie un vēl maigie zinātnes un mākslas uzplūdi varētu attīstīties un plaši izplatīties! Cik gan vajadzēja vest karus, noslēgt, saraut un pēc tam atkal noslēgt savienības, lai novestu Eiropu līdz tam miera stāvoklim, kas ļauj pilsoņiem un valstīm sakoncentrēt uzmanību pašiem uz sevi, sakoncentrēt spēkus saprātīgu mērķu sasniegšanai!

Pat mūsu pilsoniskās dzīves ikdienišķajās izpausmēs mēs neizbēgami paliekam iepriekšējo gadsimtu parādnieki. Mūsu kultūra ievāc nodevas no visdažādākajiem cilvēces vēstures periodiem, tieši tāpat kā mūsu greznumlietas nāk no visdažādākajām pasaules malām. Vai tad bez Kolumba, kurš atklāja Ameriku, vai Vasko de Gamas, kurš apbrauca Āfriku, mums būtu tie apģērbi, ko mēs nēsājam, par tādām cenām, un tās garšvielas, kuras mēs liekam pie ēdiena? Vai gan tad mums būtu daudzi ārstēšanas un arī iznīcināšanas līdzekļi?

Tā stiepjas notikumu ķēde no šī mirkļa līdz cilvēku dzimuma rašanās sākumam, notikumu, kuri ir saistīti savā starpā kā cēlonis un sekas. Tikai bezgalīgs prāts ir spējīgs aptvert tos visus un pilnā apjomā; toties cilvēkam ir dotas daudz šaurākas robežas. I. Neskaitāms daudzums šo notikumu nav atstājuši nekādu cilvēcisku liecību un nebija cilvēku novērošanas objekts vai arī nav atstājuši par sevi nekādu pēdu. Tas attiecas uz notikumiem, kuri notika pirms cilvēka rašanās un pirms rakstības parādīšanās. Jebkuras vēstures avots ir nostāsts, bet tā nodošanas orgāns ir valoda. Viss periods, līdz radās valoda, lai cik arī liela nozīme pasaulei tam nebūtu, ir zudis pasaules vēsturei. II. Bet arī pēc valodas rašanās un ar to saistītām iespējām aprakstīt visu notiekošo un nodot to cietiem, šī nodošana sākumā notika apšaubāmā un nedrošā veidā – caur leģendām. Viena paaudze nodeva otrai paaudzei par šiem notikumiem no mutes mutē, un tā kā nodošana notika caur vidi, kura mainījās un turpina mainīties, līdz ar to mainījās arī nododamā saturs. Tāpēc dzīvā nodošana un mutiskās sāgas ir ļoti neuzticams avots vēsturei. Tāpēc arī visi notikumi, kuri notika pirms rakstības rašanās ir gandrīz zuduši pasaules vēsturei. III. Bet arī rakstītie dokumenti nav mūžīgi. Dēļ nejaušības un laika graujošās ietekmes ir gājis bojā milzīgs daudzums pagātnes pieminekļu un tikai nedaudzi spēja izdzīvot līdz grāmatiespiešanas laikmetam. Daudz lielāka to daļa ir zudusi vēsturei kopā ar visām tām ziņām, ko mēs no tiem varētu uzzināt. IV. Visbeidzot no visa tā mazā, ko ir saudzējis laiks, lielākā daļa ir līdz nepazīšanai izkropļota neobjektivitātes, muļķības un nereti arī notikumu aprakstītāja savdabības ietekmē. Neuzticību izsauc pat vissenākie vēsturiskie pieminekļi un šī neuzticība mūs nepamet pat lasot mūsdienu notikumu hronikas. Ja no pretrunīgām liecībām mums ar grūtībām izdodas noskaidrot patieso notikumu ainu, kas notika mūsu dienās, starp cilvēkiem, kuru vidū mēs dzīvojam, pilsētā, kurā mēs mītam, tad cik gan daudzkārtīgi grūtāk ir iegūt pareizas ziņas par laikiem un tautām, kuru savdabīgā ikdiena un tikumi atdala mūs vairāk kā tūkstošgades. Maz skaitliskie notikumi, kuri paliek pāri pēc visām iepriekš izteiktajām atrunām, sastāda vēstures materiālu visplašākajā šī vārda nozīmē. Kas tad no šī vēsturiskā materiāla ir vispārējās vēstures objekts?

No visas šo notikumu summas vēsturnieks pirmkārt iegūst tos, kuriem bija svarīga, nopietna un acīmredzama ietekme uz pašreizējo pasaules stāvokli un uz pašreiz dzīvojošo paaudzi. Vācot materiālus pasaules vēsturei ir jāņem vērā kā viens vai otrs vēsturiskais fakts ir saistīts ar pašreizējo pasaules stāvokli. Tādējādi vispārīgā vēsture vadās no principa, kurš ir tieši pretējs faktiskai notikumu secībai. Īstā notikumu secība iet no lietas rašanās līdz tās pašreizējam stāvoklim. Vēsture savukārt dodas no pašreizējā lietu stāvokļa un iet atpakaļ pie tās ģenēzes. Kad no tekošā gada un gadsimta vēstures pētnieks domās atgriežas pie tieši pirms viņa iepriekš bijušā un sastopas šeit ar vēsturiskiem faktiem, kuri izskaidro viņam pēc tam notikušos notikumus, kad viņš izseko visam procesam līdz pašam sākumam – ne līdz pasaules sākumam, līdz kam viņam nevar būt ceļveža, – bet līdz atstāto pieminekļu parādīšanās sākumam, tad viņam rodas iespēja noiet atpakaļceļu un, kā ceļveža diegam esot viņa atzīmētajiem faktiem, viegli un bez grūtībām pēc tam noiet no atstāto pieminekļu rašanās laika līdz jaunākajiem laikiem. Tā arī ir mūsu pasaules vēsture, kas jums tiks mācīta manās lekcijās.

Tā kā pasaules vēsture ir atkarīga no avotu bagātības vai nabadzības, tajā neizbēgami būs tik daudz problēmu, cik to ir atstāstos. Cik lielā mērā pasaules attīstības notikumi pēc nepieciešamības, secīgi un nosacīti izriet viens no otra, tik lielā mērā gadījuma kārtā un fragmentāri tie ir saistīti savā starpā vēsturiskā izklāstā. Tāpēc eksistē izteikta neatbilstība starp notikumu attīstības gaitu pašreizējā pasaulē un notikumiem pasaules vēsturē. Pašreizējās pasaules attīstības gaitu varētu salīdzināt ar nepārtrauktu upes straumes tecējumu, savukārt pasaules vēsturē tiek atspoguļota te viens, te cits upes vilnis. Tālāk. Tā kā viegli var būt, ka kaut kāda attāla pasaules notikuma saistība ar šodienu ir acīmredzama ātrāk, kā tā saistība ar parādībām, kas bija pirms tam vai notika reizē ar to, tad neizbēgami notikumi, kuri ir cieši saistīti ar šodienu, nereti mums šķiet izolēti tajā gadsimtā, kad tie notika. Kā šādu faktisku piemēru var minēt kristietības un kristīgās morāles rašanos. Kristīgā reliģija tik lielā mērā piedalījās pašreizējās pasaules veidošanā, ka tās rašanās ir viens no nozīmīgākajiem pasaules vēstures faktiem. Tomēr, ne tas laiks, kad tā radās, ne tā tauta, kurā tā radās, nedod (dēļ avotu trūkuma) nekādus apmierinošus izskaidrojumus par tās rašanās iemesliem.

Tāpēc mūsu pasaules vēsture nekad nevarētu kļūt par kaut ko vairāk kā tikai fragmentu agregātu un tā nebūtu zinātnes nosaukuma cienīga, ja tai palīgā nenāktu filozofija. Savienojot šos fragmentus ar mākslīgiem starpposmu elementiem, filozofija pārvērš šo agregātu par sistēmu, saprātīgā un likumsakarīgā vienotā veselumā. Šīs pieejas pamatā ir fakts, ka dabas likumi un līdzīgā kārtā arī cilvēka gara likumi ir vienoti un nemainīgi. Tieši šī vienotība ir iemesls tam, ka sakrītot analoģiskiem ārējiem apstākļiem, notikumi, kuri notika senā pagātnē, var atkārtoties jaunākos laikos, tā rezultātā, izejot no jaunākajiem notikumiem, kuri atrodas mūsu redzeslokā, retrospektīvi var izdarīt secinājumus un izgaismot parādības, kuras ir nozudušas pirmsvēsturiskajos laikos. Izziņas metode “pēc analoģijas” ir spēcīgs palīglīdzeklis visur, tai skaitā arī vēsturē. Tomēr šīs metodes izmantošanai ir jābūt attaisnotai ar nozīmīgiem iemesliem un jāizmanto tā ir saprātīgi un pietiekami uzmanīgi.

Filozofisks prāts ilgi nekavēsies pie pasaules vēstures materiāla; viņam rodas jauna tieksme, nēpārvarama tieksme asimilēt visu apkārt esošo savā personiskajā, saprātīgajā natūrā un pacelt jebkuru viņa priekšā notiekošo parādību uz augstāko pakāpi, uz domas pakāpi. Jo biežāk un ar lielākiem panākumiem viņš atjauno savus mēģinājumus sasaistīt pagātni ar tagadni, jo vairāk viņš tieksies traktēt to, ko agrāk apskatīja kā cēloni un sekas, kā saistību kāda ir starp mērķi un līdzekļiem. Viena parādība pēc otras sāk pamest aklas aptuvenības un likumsakarīgi nenoteiktas brīvības lauku un kā atsevišķs elements pievienojas harmoniski savienotam veselumam (kurš eksistē, protams, tikai domātāja priekšstatos). Drīz viņam kļūst grūti sevi pārliecināt, ka notikumu secīgums, kurš viņa priekšstatos izskatās tik likumsakarīgs un saprātīgs, nav spēkā arī pašreizējā pasaulē. Viņam ir grūti atkal atgriezties aklas nepieciešamības valstībā, kas prāta gaismas ietekmē bija sākusi iegūt tik pievilcīgu izskatu. Galu galā viņš aizņemas harmoniju no savas iekšējās pasaules un pārvieto to ārpusē, mantu pasaulē, tas ir, viņš ienes saprātīgu mērķi pasaules procesā un teoloģisko pirmsākumu vēstures zinātnē. Apbruņots ar visu to, viņš vēlreiz iziet cauri vēsturei un izpēta katru parādību, ar kuru satiekas tās bezgalīgajos plašumos. Tūkstošiem faktu apstiprina teoloģisko principu un tūkstošiem faktu to noliedz. Bet, kamēr pasaules notikumu ķēdē iztrūkst virkne svarīgu starpposmu, kamēr liktenis atliek savu slēdzienu par tik lielu skaitu notikumu, viņš pasludina jautājumu par atklātu, un tad virsroku gūst tas skatījums, kurš nodrošina maksimālu prāta apmierināšanu un kurš dod maksimālu prieku sirdij.

[Runājot par teoloģijas principu vēsturē, tiek domāts t.s. “vēstures gars”, kurš lielai daļai ateistu ir Dieva vietā un kuru Šillers labi un uzskatāmi parāda. Reliģijas apgalvo, ka Dievs esot, ko zinātniski ir problemātiski pierādīt. Ja pieņem, ka Dievs eksistē, tad “vēstures gars” ir Dieva darbības sekas un pierādījums. Ja pieņem, ka Dieva nav, tad “vēstures gars” ir tas, kas virza cilvēci, ko tā vieglākai uztverei pieņem par Dievu. Jebkurā gadījumā “vēstures gars” kā parādība eksistē un visa vēsture ir tā eksistences pierādījums.]

Nez vai ir vērts minēt par to, ka šādā garā veidotas pasaules vēstures kļūšana par zinātni ir iespējama tikai tālākā nākotnē. Priekšlaicīga tik plaša mēroga pielietošana viegli varētu novest pētnieku līdz tam, ka viņš sāks izvarot vēsturiskos faktus un tādējādi attālinās brīdi, kad pasaules vēsture kļūs par zinātni, tā vietā, lai to tuvinātu. Tomēr nekad nav par agru pievērst uzmanību šai vienlaicīgi skaidrajai un tai pat laikā ignorējamajai pasaules vēstures daļai, lai gan ar šo savu daļu tā cieši pieguļ cilvēku tieksmju visaugstākajam objektam. Jau tikai šī viena mērķa priekšnojautai ir jākalpo vēstures pētniekam kā vislielākajam stimulam un priekam. Viņam būs svarīga pat vismazākā piepūle, vērsta uz to, lai viņš vai nu personiski vai kaut vai caur saviem vēlākajiem sekotājiem, piedalītos pasaules mēroga problēmu atrisināšanā un satiktos ar visaugstāko garu tā visskaistākajās viņa radošās darbības izpausmēs.

Pasaules vēstures mācīšanās, cienītie, ja tai pieiet tieši šādā veidā, būs tik pat noderīga nodarbe, cik arī patīkama. Viņa apgaismos jūsu prātu un iedegs jūsu sirdi ar cēlu entuziasmu. Viņa sargās jūsu garu no zemiskas un maziskas pieejas tikumiskām problēmām un, atverot jūsu acu priekšā dižo laikmetu un tautu bildi, koriģēs jūsu pārlieku pārsteidzīgos secinājumus, kurus jūs būsiet izdarījuši minūtes iespaidā, un pasargās no aprobežotiem slēdzieniem egoisma ietekmē. Pieradinot cilvēku apskatīt sevi sakarā ar visu savu pagātni un sagatavojot viņu secinājumiem par tālāko nākotni, vēstures mācīšanās dzēš robežas starp dzimšanu un nāvi, kas ieslēdz tik šaurās un mokošās robežās individuālo cilvēka dzīvi, un ar savu optisko ilūziju pagarina viņa īso eksistenci līdz bezgalībai, padarot nemanāmu pāreju no indivīda dzimtā.

Cilvēks mainās un noiet no skatuves; kopā ar viņu mainās un pazūd viņa uzskati. Tikai viena pati vēsture nemainīgi paliek uz skatuves – nemirstīga visu laiku un tautu pilsone. Gan uz asiņainiem varas darbiem, gan uz miermīlīgām tautām, kuras pārtiek tikai no savu ganāmpulku piena, viņa skatās vienādi gaiši ar homēriskā Zeva skatienu. Lai arī cik patvaļīgi cilvēciskā brīvība nerīkotos ar pasaules attīstības gaitu, vēsture mierīgi noskatās uz visu šo jucekli, jo ar savu tālredzīgo skatu jau redz mirkli, kad šo neapturamo un šaudīgo brīvību savaldīs nepieciešamība. To, ko viņa slēpj no pāvesta Gregora vai Kromvela, kuri mocās sirdsapziņas mokās, viņa dāsni pastāsta cilvēcei – “ka paštaisns cilvēks var sekot arī zemiskiem mērķiem, bet nereti viņš tādā veidā neapzināti palīdz viscēlākajiem”.

Viņu neapžilbinās nekāds dižums, viņa nekritīs gadsimta aizspriedumu gūstā, jo viņa ir visu lietu īsto likteņu iemiesojums. Viss, kas ir beidzis pastāvēt, viņai eksistēja tikai noteikto laiku. Viņai nenovīst lauru vainags, kurš ir iegūts īstiem nopelniem, un viņa satriec pīšļos godkāres radītos obeliskus. Atklājot mums to smalko mehānismu, caur kuru dabas klusā roka kopš laiku sākuma plānveidīgi attīsta klusumā cilvēka spēkus un precīzi atzīmē, kas tieši attiecīgajā laika posmā ir izdarīts, lai izpildītu šo dabas plānu, vēsture atjauno pareizo mērogu, lai novērtētu laimi un nopelnus, ko visādi kropļo ilūzijas, kuras valda dotajā gadsimtā. Viņa sargā mūs no pārspīlētas pagātnes pielūgšanas un no bērnišķīgas nožēlas par pagājušajiem laikiem. Koncentrējot mūsu uzmanību uz to, kas pieder mums pašiem, viņa neliks mums gribēt Aleksandra vai Augusta izdaudzināto laiku atgriešanos.

Visi iepriekšējie gadsimti, neapzinoties to vai nesasniedzot mērķi, strādāja, lai paceltos līdz mūsu cilvēciskajam gadsimtam. Visas bagātības, kuras ir iegūtas ar darbu un talantu, saprātu un pieredzi visā pasaules eksistences laikā, gala beigās pieder mums. Tikai vēsture spēj iemācīt jūs pareizi novērtēt tos labumus, ko mēs nenovērtējam tikai tāpēc, ka mēs pie tiem esam pieraduši un esam saņēmuši tos bez cīņas; bet visa cita starpā par šiem labumiem ir samaksāts ar labāko un cēlāko cilvēku asinīm un to panākšanai bija nepieciešams daudzu paaudžu smags darbs! Un kurš no jums, kam ir skaidrs prāts un jūtīga sirds, var atcerēties par šo dižo pakalpojumu bez slepenas vēlēšanās atmaksāt nākamajai paaudzei šo parādu, kuru iepriekšējai paaudzei atdot vairs nav iespējams! Mums ir jādeg cēlā tieksmē dot arī mūsu devumu tam bagātīgajam patiesības, tikumības un brīvības mantojumam, ko mēs saņēmām no pagātnes, un pavairotu to nodot nākamajām paaudzēm, un nostiprināt mūsu īslaicīgo eksistenci ar to ķēdi, ar kuru savā starpā ir saistītas visas cilvēces paaudzes. Lai cik arī dažāds nebūtu tas aicinājums, kurš jūs gaida pilsoniskajā sabiedrībā, katrs no jums var dot savu devumu šai lietā. Katrs nopelns, tas ir ceļš uz nemirstību, uz to īsto nemirstību, kad darbības lauks [jeb “lieta” – krieviski “delo”] turpina dzīvot un tiecas tālumā pat tad, kad tā aizsācēja vārds jau ir nodevies aizmirstībai.

Frīdrihs Šillers, Jēnas universitātes profesors, vēsturnieks, dzejnieks, dramaturgs, rakstnieks, ārsts, tieslietu students
/1789/
No krievu valodas tulkoja Ivars Prūsis

Avoti:
Фридрих Шиллер, Собрание сочинений, T4, 1956, стр. 9 – 29
http://www.friedrich-schiller-archiv.de/historische-schriften/was-heisst-und-zu-welchem-ende-studiert-man-universalgeschichte/

Informācijas aģentūra
/19.06.2018/

Publicēts iekš Kat.: Vēsture, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: FRĪDRIHS ŠILLERS | 2 komentāri

Ir vērts apsvērt mažoritārās vēlēšanu sistēmas ieviešanu

Jānis Urbanovičs

Drīzumā notiks Saeimas vēlēšanas – notikums, kuru gaida ikviens. Pilsoniski aktīvā sabiedrības daļa – cerībā kaut ko mainīt, pilsoniski neaktīvā – cerībā, ka kaut kas mainīsies bez viņu dalības, politiķi – cerībā, ka viņus ievēlēs vai pārvēlēs. Īsāk sakot – visi cer uz labāku dzīvi. Tā, protams, ir visur un vienmēr bijis.

Pagājušā gadsimta sākumā iedibināt labākas dzīves pamatus cerēja arī Latvijas Satversmes tēvi, kuri Satversmē ierakstīja, ka Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Tāda bija “eiropeiskā” mode. Proporcionālo vēlēšanu sistēmu uzskatīja par savā ziņā brīnumrecepti, kuru īstenojot, sabiedrība sāks dzīvot daudz labāk. Bija cerība, ka Latvijā, kur nebija noturīgo demokrātisko tradīciju, tas nodrošinās iedzīvotāju interešu proporcionālo pārstāvniecību Saeimā un mazinās spriedzi starp dažādiem sociāliem slāņiem.

Sākot no 5.Saeimas ievēlēšanas 1993.gadā, Latvijas sabiedrībā parādījās neapmierinātība ar pastāvošo vēlēšanu sistēmu, taču nekas tā arī nemainās. Proporcionālo vēlēšanu sistēmas attīstības un darbības pamatā ir stabilas un noturīgas partijas, taču Latvijas partiju sistēmu kā stabilu un līdz galam izveidojušos nevarēja vērtēt nedz deviņdesmito gadu sākumā, nedz tagad, Saeimas vēlēšanu priekšvakarā. Latvijā nav no paaudzes paaudzē pārmantotās partiju atbalstīšanas tradīcijas. Rezultātā partijas nav ieinteresētas atdot savas “iekšas” atbalstītāju vētīšanai.

Latvijas pieredze rāda, ka ir sarukusi saikne starp vēlētāju un deputātu, bet pastiprinājusies plaisa starp iedzīvotājiem un politiķiem. Saeimā tiek «iebīdīti» partiju saraksti, kurus balsta interešu atbalstītāju un lobētāju klubiņi jeb, kā tagad ir modē teikt, patiesā labuma guvēji. Šādi veidoto bezpersonisko partiju kandidātu sarakstu vēlētāju uzmanības piesaistīšanai «atšķaida» ar dažiem pievilcīgiem “tēliem”, staltākām stājām, un to visu pārklāj iespaidīgie lozungi un labskanīgie saukļi. Tomēr realitātē lielākā daļa sarakstos iekļauto cilvēku faktiski nekontaktē ar potenciālajiem sava apgabala vēlētājiem, vēl jo vairāk – viņi vispār var nebūt no attiecīgā reģiona. Tāpēc netiek nodrošināta vēlētāju interešu pārstāvniecība Saeimā. Tad cilvēki, protams, var būt pamatoti neapmierināti ar ievēlētajiem pārstāvjiem, taču tas īsti neko nedod – atsaukt konkrētu deputātu nevar. Tas veido situāciju, ka katrs no 100 deputātiem ir pārāks par tautu un atsvešinās no tās. Tautai atliek vien vēl četrus gadus čīkstēt un sūdzēties, cik viss ir slikti.

Taču tā tas nav bijis vienmēr. Tieši Latvijai svarīgākais lēmums – Latvijas neatkarības atjaunošana notika citādi. 1990.gada 18.marta Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas norisinājās pēc mažoritārās vēlēšanu sistēmas 201 vienmandātu vēlēšanu apgabalā. Tieši šī Augstākā Padome maijā pieņēma Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Mažoritārajā sistēmā ievēlētie deputāti skaidri zināja, ko grib viņu vēlētājs.

Ideja par pāreju uz mažoritāru vēlēšanu sistēmu izskan diezgan regulāri kopš 5.Saeimas laikiem. Arī es pats esmu nācis klajā ar izstrādātu attiecīgu likumprojektu, kura diemžēl neguva parlamentāriešu atbalstu. Kā ierasts, oponentu galvenais arguments ir traumas baiļu sindroms: mažoritārā sistēma varot labi darboties tikai viendabīgās sabiedrībās, bet tādā sociāli un etniski neviendabīgā sabiedrībā, kāda ir Latvijā, tas nedarbosies un var novest pie bīstamas sociālo un etnisko konfliktu padziļināšanas. Jāatzīmē, ka šobrīd senākā un vienkāršākā mažoritārā vēlēšanu sistēma pastāv vairāk nekā 80 pasaules valstīs, kuras nebūt nav pašas viendabīgākās.

Pasaulē pastāv trīs vēlēšanu sistēmas – mažoritārā, proporcionālā un jauktā. Katrai ir nianses un īpatnības, un nevar apgalvot, ka kāda no tām ir absolūti vislabākā. Tomēr laika gaitā, attīstoties valsts iekārtai, drīkst notikt izmaiņas arī vēlēšanu sistēmā – no tā nav jābaidās, izvērtējot visus plusus un mīnusus.

Pastāvot mažoritārai vēlēšanu sistēmai, valsts teritoriju iedala vēlēšanu apgabalos atbilstoši deputātu skaitam. Latvijā attiecīgi tie būtu 100 apgabali, no katra ievēlētu vienu cilvēku. Deputātu kandidātus joprojām izvirza politikās partijas.

Būtisks pluss ir tāds, ka katrs ievēlētais kandidāts profesionālajā un politiskajā darbībā ir saistīts ar savu apgabalu, pārstāv to, pārzina reģiona situāciju, izprot problēmas. Līdz ar to reģioni netiek atstāti novārtā, bet kandidāti «neceļo» no viena vēlēšanu apgabala uz citu. Kaut arī kandidātu izvirza partija, deputāts ir atbildīgs tieši vēlētāju priekšā, jo vēlētājiem ir tiesības šo deputātu atsaukt. Tādējādi tauta var «savus kalpus» kontrolēt. Skaidrs arī tas, ka izglītotā sabiedrībā par deputātu kandidātu izvirza personu ar vislabāko politisko piedāvājumu, nevis labākajiem sakariem.

Mažoritārās sistēmas pievilcība ir faktā, ka tā laika gaitā sakārto politisko partiju sistēmu. Ar laiku samazinās partiju skaits, mazinās gadījuma partiju veidošanās iespējas. Vēlētāji sadalās pēc noteiktiem principiem, apvienojas partijas ar līdzīgām vērtībām un ideoloģijām, un, kas svarīgi, ekstrēmistu partijas, par kurām parasti balso mazs vēlētāju skaits, zaudē iespēju iekļūt parlamentā.

Proporcionālo vēlēšanu vēl viens, taču pavisam nopietns, negatīvs “blakusefekts” ir fakts, ka ikvienam sarakstam ir līderis – lokomotīve, kas ievelk Saeimā arī citus. Laikam ejot, tiem, kuri ievēlēti līdzās lokomotīvēm, objektīvi ir vai nu jāpakļaujas līderim, vai arī, ja pašos pamostas līderība – jāiet prom, kas arī notiek katrā sasaukumā. Tikmēr mažoritārā sistēmā tā nav, jo ikviens ir personība un pakļaujas tikai vēlētājam.

Vēlēšanu sistēmas maiņa nav pašmērķis. Manuprāt, tas ir veids, kā Latvijā kopīgiem spēkiem var veicināt cilvēku aktivitāti, tautas uzticēšanos Saeimai un valdībai, valsts kopīgo attīstību.

Jānis Urbanovičs, Saeimas deputāts
/06.06.2018/

Avots:
http://pietiek.com/raksti/ka_padarit_politika_arodu_grutaku_un_atbildigaku

Informācijas aģentūra
/19.06.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Kaspars Dimiters: Mums bērnus neizglābt ar plakātiem un dziesmām

Bij aizdomas, bet nu jau zinu tieši:
pie varas vecie labie ‘komjaunieši’.
Reiz vajāja tie, sludinot: mēs brāļi…
Nu brālību šo kūrē liberāļi.

Nu planetāra viņu ‘kompartija’.
Daudz globālāka, nekā Kremlim bija.
Ir viņiem viņu ‘komjauniešu’ masa,
kas domāt liek, kā ‘kompartija’ prasa.

Ne sarkanais – tiem varavīksne plīvo.
Tiem neder, ja kā cilvēks tu vēl dzīvo.
Tiem maksā uzņēmēji, politiķi lobē.
Tie zin, ka vergi neprotestēs skrobē.

Tie zin, ka katram liels vai mazs ir kredīts.
Ka parādnieks – kā līķis neapbedīts.
Ka tautas pretošanās dzīvā jauda
dziest elka priekšā, kura vārds ir Nauda.

Tiem kalpo Linkedin-i, Google-s, Instagram-i –
vispubliskākie masu prieka nami.
Ne Ņujorku vien, Londonu vai Rīgu –
tie visu visur dara vienveidīgu.

Tiem komponisti, mākslinieki klanās.
Ir Satori Lv, kur tādi ganās.
Ir galma rakstnieki šo dibenbrāļu pusē.
Par viņiem raksta, guļ ar tiem un tusē.

Kopš Atmodas šo plānu kūrē cieši
gan padlaiku, gan jaunie ‘komjaunieši’.
Un tauta pati visos sasaukumos
no jauna ievēl mīkstos, zilos, glumos.

Ja varētu, tie tikai praidos ietu
un godā celtu tikai vienu vietu.
Bet jābalso par tiem būs atkal taču.
Tik tāpēc valstī svētku daudz, lai mazāk traču.

Lai gan nekas te nepieder vairs pašiem,
lai gan viss tirgots tiek par Jūdas grašiem,
lai gan pat Lats guļ kapiņos, kā zinām,
ik gadu Neatkarību sev atgādinām.

Ne senču tikumam, ne Dievam kalpot spējam.
Sen visu to tik svētkos imitējam.
Pēc Mežaparka asariņas, vaida,
tiek masas lēmētas, lai jaunu praidu gaida.

Sēž korķos tauta, svešās zemēs ganās.
Mīt WhatsApp-ā, jo mūžam jāsazvanās.
Ir sēru, gaviļu un sporta dienas,
bet Feisbuks galā visus liek pie sienas.

Sen tautas domas plašsaziņa stellē.
Liek internets tai aizmirsties šai ellē.
Liek Sodomā tai justies pozitīvi.
Lieki baudīt atkarības, dēvējot par dzīvi.

Liek bērnus audzināt ar dēmonisku vaļu.
Lai tetovē un pīrsingo kā gaļu.
Lai pārguļ agri, bojā iet lai jauni.
Lai stulbina tos elki, modes klauni.

Ir krāsainība pārcelta zem jostas.
Nu zonas intīmās tiek pušķotas un postas.
Ir vīri femīni, bet sievas maskulīnas.
Ir gejiem bārdas, pensionārēm – džīnas.

Viss nodots, degradēts par miesas kāri.
Klāj geju varavīksni eirotautām pāri.
Pat Latves simtgadi mums, latviešiem, par spīti
simt dienas apgānīs nu sodomīti.

Smīn bārdās baņķieri, smīn ierēdņi no VID-a,
smīn Saeimas naciķi un Vienotības fida.
Jo viss būs tā, kā ‘komjaunieši’ kūrēs –
caur Sodomu uz elli Latvi stūrēs.

Bet ja nu pēkšņi mainīsies te vara,
ja būs kas līdzīgs, kā te bij pie cara?
To arī zinu precīzi un tieši –
to apkalpos tie paši ‘komjaunieši’.

Ja citi karogi būs varas mastiem,
ja zīmēties te liegts būs pederastiem,
tie paši vecie ‘komjaunieši’ brāļi
būs dedzīgākie tradicionāļi.

Pat kultūrļaudis nemuks projām alpos,
tie jaunai varai piemēroti kalpos.
Bet pagaidām viss tā, kā min to dzeja:
100 dienu praids un dibens – laika seja.

Sen piegriezies man sociāli rīmēt.
Sen gribētu vien japāniski zīmēt.
Bet Latves karogs, tik daudz sāpēs tērēts,
nu simtgadē ar praida mēsliem smērēts.

No apgānītās varavīksnes briesmām
Mums bērnus neizglābt ar plakātiem un dziesmām.

Kaspars Dimiters
/09.06.2018/

Avots:
http://kasparsdimiters.lv/

Informācijas aģentūra
/19.06.2018/

Publicēts iekš DZEJA, Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | 1 komentārs

Bērnu traģēdijas Latvijā

Konstantīns Bojārs

Samērā bieži ir sastopami gadījumi, kad krieviski runājošo ģimeņu bērni mācās latviešu skolās un latviešu valodu ir labāk apguvuši un pārvalda, nekā latvieši.

Latviešu bērni savās klasēs pret tādu klases biedru sāk izturēties nicinoši, negatīvi un pat neieredz. Latviešu bērnu vecāki skolai izsaka pārmetumus, – kā tas var būt, ka “krievulēns” latviešu valodu zina labāk, nekā viņu bērni. Acīmredzot kaut kas nav kārtībā ar pasniegšanu.

Pārnācis mājās, krieviski runājošais skolēns paskaidro situāciju un, raudādams paziņo, ka viņš latviešu skolu kategoriski neapmeklēs. Vecāki sameklē skolu, kurā mācības notiek krievu valodā.

Latvijas televīzijā atbildīgais par demogrāfijas jautājumiem izteicās un kā patīkamu notikumu paziņoja, ka jaunā krievu ģimenē piedzimis bērns un vecāki tautību ierakstījuši – “latvietis”. Bērns, protams, mācīsies latviešu skolā un noteikti daudzās skolās būs gadījumi, ka latvieši šo bērnu vairāk vai mazāk nicinās, pazemos un arī viņam jautās: “Tavs tēvs un māte krievi, kā tu kļuvi par latvieti?” Bērns, pārnācis no skolas ar asarām acīs raudās un jautās: “Tēti un mamma, jūs abi esat krievi, kāpēc manos dokumentos ierakstījāt, ka esmu latvietis?”

Krievu – pareizticīgo ģimenēs vecākiem bērnus būtu jākrista, jāaudzina, stiprinot pareizticīgo saimē, bērnam vispirms attiecīgi jāmāca mātes – krievu valoda, krievu tautas tradīcijas. Tāds cilvēks tiks pozitīvi vērtēts arī citās valstīs, līdzīgi kā poļu cilvēki, nokļuvuši citā valstī, veido savas kopienas, aicina savus katoļu garīdzniekus, cenšas saglabāt savas tautas tradīcijas. Arī Turcijas turki dzīvo Vācijā jau trīs vai četrās paaudzēs kā vācu pilsoņi, tomēr viņi jūt līdzi savas tautas notikumiem, piedalās vēlēšanās utt.

Personīgi apmeklēju Vācijā it kā latviešu ģimenes, kur bērni, īpaši mazbērni kaunas pat atzīt, ka viņu tēvs, vecvecāki ir latvieši, par Latviju neinteresējas un negrib neko zināt. Arī pašreizējā laikā notiek cilvēku migrācijas, kas saistīta ar darba meklējumiem un aizbraukšanu no gandrīz iznīcinātās valsts kā tādas, jo badoties un mirt badā, kā būtībā notiek Latvijā, neviens negrib.

Runājot par pašreiz Latvijā krievu tautības cilvēku apzīmēšanu bieži jādzird vārds “okupanti”, “vatņiki” un pat Latvijas Saeimā deputāts Edvīns Šnore lieto apzīmējumu – krievu “uts”. Protams, krievvalodīgie un arī loģiski domājošie latvieši ir aizvainoti. Tādā gadījumā, kāda attieksme ir sagaidāma no nacionālistu bērniem latviešu skolās attiecībā pret krieviski runājošajiem bērniem, neraugoties uz viņu labām sekmēm mācībās un arī latviešu valodas apgūšanu un labu uzvedību?

2017.gada jūnijā pie manis ieradās pareizticīga sieviete un lūdza noturēt svēto misi (dievkalpojums par viņas mirušajiem dzimtas cilvēkiem). Sarunā viņa pastāstīja, ka māsas dēls, 3.klases latviešu skolas skolēns, viņai centies iestāstīt, strīdējies, ka Krievijā nav demokrātijas. Uz jautājumu, – “Kāpēc viņš tā domā?”, zēns atbildējis: “Krievijā prezidents Vladimirs Putins esot aizliedzis homoseksuālismu, viendzimuma laulības utt.” “Kas tev to teica?”- skolā skolotāja, latviešu skolā, kur viņš sekmīgi mācījās.

2013.gadā labklājības ministre Ilze Viņķele uzbāzīgi reklamēja bērniem skolā mācīt homoseksuālisma jautājumus, bet ministres aktivitātes šajā jautājumā beidzās nesekmīgi. Izrādījās, ka Latvijas Saeimā, sabiedrībā, ir ļaudis ar “taisnām” mugurām.

Nevar nerunāt par homoseksuālisma jautājumu Krievijā, jo Rietumvalstis atsakās no kristietības vērtībām. 2013.gada 11.jūnijā Krievijā arī attiecībā uz bērnu audzināšanu pieņemts aizliegums nepieļaut netradicionālo seksuālo attiecību propagandu. Ņemot vērā Vladimira Putina nesavtīgās rūpes par Krievijas iedzīvotāju audzināšanu, saglabājot kristīgās garīgās vērtības, paies vairāki gadi un kristīgā pareizticīgā Krievijas tauta viņam par godu visdrīzāk uzstādīs pieminekli.

Turpretī Rietumu valstīs, it īpaši Vācijā, Francijā un citās, kuras lielā mērā atteikušās no kristīgām vērtībām un pieņēmušas homoseksuālisma atbalstīšanu visos tā izpausmes veidos, kā tautas 50 – 70 gadu laikā aizies bojā, izmirstot, jo Dievs par sodomijas grēkiem nosoda daudz stingrāk un bargāk. Reālā dzīve un statistika liecina, ka arī mēs esam nonākuši postā, nabadzībā un likvidācijas stāvoklī.

Konstantīns Bojārs, Ogres Sv.Meinarda Romas katoļu baznīcas draudzes prāvests
/02.02.2018/

Informācijas aģentūra
/19.06.2018/

Publicēts iekš !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Valsts obligātās veselības apdrošināšanas ieviešana ir jāaptur

Manā skatījumā pašreizējais valsts obligātās veselības apdrošināšanas plāns ir jāaptur. Pieļauju, ka šī reforma ir pat pretrunā ar Latvijas Satversmi un cilvēktiesībām. To, ka reforma ir pretrunā ar Pasaules Veselības organizācijas vadlīnijām, to, ka Eiropas Komisija uzskata, ka tādējādi pasliktināsies veselības aprūpes pieejamība, var neņemt vērā, jo Latvijas amatpersonas un it sevišķi veselības ministre nekad nekļūdās, vai ne?

Prettiesiski un noziedzīgi ir uzsākt reformu, pat precīzi nezinot, cik cilvēkus tas skars un cik cilvēki paliks bez pilnvērtīgas veselības aprūpes. Tā taču ir joma, kurā likme ir cilvēku veselība un dzīvība. Tā ir vienaldzība un cinisms – likt uz spēles simtiem tūkstošu cilvēku veselību, septiņreiz visu neapdomājot un neparedzot iespējamās, turklāt neatgriezeniskās sekas.

Tiek apgalvots, ka šāda brīvprātīgā piespiedu veselības apdrošināšana ienesīšot naudu budžetā. Lai gan neviens nevar pateikt, cik tieši no sociāli neapdrošinātiem cilvēkiem būs gatavi maksāt. Tas nozīmē, ka nav skaidrs, kādi būs ieņēmumi budžetā. Excel, protams, pacieš visu, kā to ne vienu vien reizi ir parādījušas citas reformas.

Visticamāk atkārtosies laika pārbaudi izturējušais scenārijs – daļai no tiem, kuriem būs jāmaksā, naudas apdrošināšanai nebūs, pie ārstiem viņi neies, slimības tiks ielaistas, un viņus ārstēs jau neatliekamā kārtā, kas izmaksās daudzkārt dārgāk, un par to samaksās visi pārējie. Un, ja nu reformas reālās izmaksas būs lielākas par ieguvumu no apdrošināšanas iemaksām, vai tad ministre atkāpsies un līdzekļus atmaksās?

Ļoti izteiksmīgs ir fakts, ka vienotās datu bāzes izveidei tika pieprasīts un piešķirts finansējums no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Līdz reformas sākumam ir palikuši 6 mēneši. Reāli šai datubāzei būtu jābūt gatavai vēl agrāk – jau septembrī, lai tie cilvēki, kuriem jāveic iemaksas, varētu tās laicīgi veikt. Ņemot vērā to, kā veicās ar e-veselības ieviešanu līdz šim un ka tā joprojām klibo uz abām kājām, īpašas ilūzijas par veiksmīgu iznākumu lolot nav saprātīgi. Turklāt vienotajā datubāzē informāciju par cilvēkiem iekļaus un aktualizēs kopā 17 valsts institūcijas, 228 sociālo pakalpojumu sniedzēji un 119 pašvaldību sociālie dienesti. Tātad šī projekta koordinācija būs vēl sarežģītāka.

Analīze par piešķirtajiem gandrīz 2 miljoniem no IT viedokļa ir detaļas, kas tikai novērš uzmanību no galvenajiem jautājumiem par reformu pēc būtības. Bet, lasot Veselības ministrijas komentārus par datubāzi un tās izvietošanu, varēja atrast vairākus murgus no IT viedokļa. Arī pēc uzbūves tā ir salīdzinoši maza un vienkārša datubāze, kas apkopo cilvēku piederību dažādām definētām grupām uz laika ass. Jautājums paliek, kurš reāli kūrē šo IT projektu un kurš uzvarēs iepirkumā. Bet nekas vairs neizbrīna – tas, ka valsts iestādes Latvijā ir spējīgas “apgūt” jebkuru naudas summu, ir sen zināms fakts.

Gudrais mācās no citu kļūdām, muļķi – no savām, bet Veselības ministrijā no kļūdām nemācās, kā rāda līdzšinējā rīcība – pat atzīt savas kļūdas šīs iestādes pārstāvji nav spējīgi. Ir skaidrs, ka Veselības ministrija nav spējīga ne plānot, ne realizēt pat savas murgainās idejas.

Ilmārs Poikāns
/14.05.2018/

Avots:
http://pietiek.com/raksti/par_veselibas_apdrosinasanu_un_ministres_demisiju

Informācijas aģentūra
/19.06.2018/

Publicēts iekš E-VESELĪBA, Kat.: Medicīna, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Teritorija valstij nav “svētā govs”, reizēm to ir lietderīgi ziedot apmaiņā pret mieru un stabilitāti

Sabiedrībā ir kļūdains uzskats par valsti kā par struktūru, kura tiecas pēc teritoriālas ekspansijas. Patiesībā tā nav. Bieži lielā mērā tā nav. Protams, eksistē valsts veidolā noformētas politekonomiskās sistēmas, kurām ekspansija ir ne tikai dzīvesveids, bet izdzīvošanas līdzeklis.

Tiesa gan šādas struktūras (kuru uzskatāms piemērs ir daudzās nomadu cilšu lielvalstis) tiecas periodiski (saskaņā ar ekonomisko nepieciešamību) aplaupīt vājākos kaimiņus, nevis panākt kontroli pār tiem. Kontroli uzstāda tikai tad, kad kārtējais kaganāts noteiktā savas attīstības posmā rada pietiekamu resursu bāzi, lai organizētu pastāvīgu pakļauto aplaupīšanas sistēmu. Tas ir tad, kad pastāvīga laupīšana ir nodrošināta ar resursiem un tāpēc ir ekonomiski izdevīgāka par periodiskām laupīšanām.

Tomēr šāda sistēma ir nestabila un var tikt nodrošināta tikai uz palielināta militārā kontingenta turēšanas pakļautajās teritorijās rēķina. Tā rezultāta laupitājvalsts vai nu militāri – politiski “pārpūlas” vai arī mēģina deleģēt vietējiem kadriem okupācijas spēku funkcijas. Tā tas, piemēram, bija Ivana I Kaļitas gadījumā. Tas savukārt noved pie kolabracionisko valdnieku patstāvības pieauguma, kuri kļūst bagāti pārdalot sev par labu impēriskajam centram paredzētās nodevas. Un turpmāk bijušie kolobranti, kuri ir pieņēmušies spēkā uz centra rēķina, uzstājas kā galvenie separātisti.

Otrs sistēmas veids, kurš dzīvo nepārtrauktā ekspansijā, ir mesiāniski – ideoloģiska sistēma. Un te nav svarīgi vai šī sistēma stāda sev uzdevumu nodrošināt “dzīves telpu” savai tautai (šis ekspansijas pamatošanas līdzeklis radās vēl ilgi pirms Hitlera) vai arī viņi cenšas nodrošināt visas cilvēces saulaino nākotni. Padomju komunisti te arī nebija pirmie – jebkura reliģiska ekspansija, kaut kristietības krusta karu veidā, kaut musulmaņu preventīva svētā kara veidā, ir ideoloģiskās ekspansijas forma.

Starp citu, arī mūsdienās joprojām ir spēkā šie abi ekspansijas ideoloģiskie pamatojumi. Piemēram, ASV cenšas vardarbīgi izplatīt savus priekšstatus par “vērtībām”, “brīvību”, “demokrātiju” pat tajos gadījumos, kad viņiem tas nav izdevīgi no tekošās politiskās dienas kārtības skatu punkta. Savukārt reģionālie konflikti un cilšu sadursmes Āfrikā visbiežāk tiek pamatotas ar cīņu par dzīves telpu savai tautai.

Šiem ekspansijas veidiem arī ir savas vājās vietas. Papildus tam, ka nepieciešams būt pastāvīgā gatavībā augstas intensitātes konfliktam un iesaistīties permanentās zemas un vidējas intensitātes militārās akcijās, lai realizētu šo abu sistēmu deklarētos mērķus, nepieciešams veikt genocīdu. Cīņas par dzīves telpu gadījumā tas tiek darīts pēc nacionālās pazīmes, bet ideoloģiski mesiāniskas sistēmas gadījumā – pēc ideoloģiskas. Un nav svarīgi vai tiek izsludināts oficiāls citticībnieku slaktiņš un naidīgu šķiru likvidācija vai arī “tirgus ekonomikai nepiemērojušies” izmirst it kā paši no sevis. Jebkurā gadījumā runa iet par sistēmas radītiem apstākļiem ideoloģiski svešu iedzīvotāju slāņu masveida genocīdam. Bet tas savukārt liecina par sistēmas zemo efektivitāti, kura pārlieku izšķērdīgi rīkojas ar visvērtīgāko resursu – cilvēku resursu.

Zeme un tās dzīles, ūdeņi un meži paši par sevi nenes papildus dividendes. Pat vairāk, ja formāli jūsu teritorijas nav apdzīvotas un apgūtas, tad perspektīvā tās var neformāli kļūt ne jūsu līdzīgi kā savulaik par nekrievu kļuva krievu Aļaska, kuru vienkārši nebija spēka noturēt un izrādījās izdevīgāk (politiski izdevīgāk) pārdot. Peļņu dod cilvēks, kurš tādā vai citādā veidā izmanto dabas resursus.

Mūsdienu efektīvās valstis ir iemācījušas pārdalīt sev par labu to pievienoto vērtību, kura tiek radīta ārpus to robežām un tādēļ var realizēt pilsonības iegūšanas ierobežojošu politiku, lai nepalielinātu sociālā budžeta slodzi. Bet tas nozīmē, ka valsts izmantotie cilvēciskie resursi, kas tiek izmantoti lai nodrošinātu savu labklājību, atrodas ārpus šīs valsts robežām un konkrētā valsts nenes nekādu politisko un sociālo atbildību šo cilvēku priekšā.

Starp citu, Krievijas iespēju un Maskavas iekšpolitikas un ārpolitikas materiālā nodrošinājuma straujais pieaugums nebūt nav saistīta ar to, ka Krievijas iedzīvotāji ir sākuši vairāk strādāt. Pat vairāk, absolūtos rādītājos strādā mazāk kā 1940-os gados un pat 1960-os un 1970-os gados. Un ar parastu darba ražīguma pieaugumu to nevar izskaidrot. Vienkārši Krievija iemācījās pārdalīt sev par labu pasaules pievienotās vērtības produktu. Par to arī Krieviju cenšas sodīt ASV, kurai agrāk uz to bija monopoltiesības un kura vienpersoniski noteica, kam būs dzīvot “zelta miljardā”, bet kam vilkt dzīvību kā “trešās pasaules” valstīm. Var pat teikt, ka no ASV skatu punkta, Krievija viņiem kaulu no mutes izrāva.

Tādējādi efektīvas valstis visos laikos ir tiekušās pēc miera. Tikai pēc tāda miera, kura ietvaros varētu maksimāli savā labā tikt pārdalīts pievienotās vērtības produkts, kurš ir koncentrēts gan pašu valstī, gan ārpus tās. Vājākās valstis aprobežojās tikai ar savu pavalstnieku kontroli un tāpēc tādā vai citādā veidā apmaksāja ārējam spēkam savas drošības nodrošināšanu. Stiprākās valstis centās izplatīt savu ekonomisko kontroli ārpus savas valsts formālajām robežām. Pie tam liela daļa nevienlīdzīgo ekonomisko līgumu nebūt netika slēgti draudot ar ieročiem. Parasti vietējās elites pašas bija gatavas apmainīt zeltu un ziloņkaulu pret stiklu un vergus pret vecām musketēm, vai arī kaņepājus, dzelzi, maizi un vasku pret rotaslietām un apģērbu, kurš ir šūts saskaņā ar pēdējās Parīzes modes prasībām.

Koloniālā ekspansija ir tikai epizode cilvēces dzīvē. Protekcionisko politiku realizējušās Eiropas valstis centās nodrošināt savu rūpniecību ar maksimālu noieta tirgu. Kontrole pār koloniju pirmkārt nodrošināja tās tirgus aizvēršanu konkurentiem. Tiesa gan ASV jau toreiz Latīņamerikā atstrādāja daudz efektīvākus formāli brīvas valsts tirgus sagrābšanas un kontroles paņēmienus, pēc tam uzspiežot “atvērto durvju” politiku visai pasaulei.

Pašas ASV teritoriālā ekspansija pārsvarā tika vērsta pret mazapdzīvotām (pēc Eiropas mērogiem) vai vispār neapdzīvotām indiāņu teritorijām. Šāda politika bija vairāk saistīta ar bažām, ka šajās zemēs tiešā ASV tuvumā varēs nostiprināties kāda liela Eiropas lielvalsts (kā arī dēļ nepieciešamības aizstāvēties no indiāņu klejotājcilšu sirojumiem), nevis dēļ reālas nepieciešamības nodrošināt ar zemes fondu arvien pieaugošo imigrāciju, kura līdz XX gadsimta sākumam pārsvarā “nosēdās” ASV austrumu piekrastes pilsētās. No Spānijai atkarotajām Filipīnām un Klusā okeāna salām ASV aizgāja pati, nostiprinot tur savu ekonomisko un politisko ietekmi (lai gan ne uz visiem laikiem), bet atsakoties tās iekļaut ASV sastāvā dēļ šādas rīcības ekonomiskās neefektivitātes. Līdzīgi Eiropas valstis XX gadsimta vidū pameta savas bijušās kolonijas, kad vecās to ekspluatācijas metodes, kuras paredzēja koloniju militāri – politisku kontroli, kļuva pavisam neefektīvas. Teritorijas, kuras varēja izmantot līdz pat mūsdienām, tika momentāni atdotas apmaiņā pret mieru un politekonomiskām preferencēm.

Pēdējo divdesmit gadu laikā līdzīgu politiku cenšas realizēt arī Izraēlas valdība. Neatkarīgi no partejiskās piederības un formālajiem lozungiem, viņi, atšķiroties ar savu prasību stingrumu, ved sarunas par aiziešanu no okupētajām arābu teritorijām (kuras Izraēla jau sen ir pasludinājusi par aneksētām) apmaiņā pret noturīga miera un Izraēlas valstiskuma (1949.gada robežās) drošības garantijām. Pie tam ir jāsaprot, ka teritoriju sagrābšana, kas nodrošināja minimāli nepieciešamo teritoriālo dziļumu, bija saistīta ar Izraēlas Valsts militāro drošību. Tomēr garantēts miers izrādās ir pietiekami vērtīgs, lai to pirktu pat par piekāpšanās stratēģiski svarīgu teritoriju jautājumā cenu.

Krievijai savukārt ir bagātīga pieredze atteikšanās no teritorijām ziņā apmaiņā pret izdevīgām politiskām un ekonomiskām savienībām, kuras nodrošina gan esošo valdījumu drošību, gan perspektīvas impērijas ekonomiskās un politiskās intereses. Par Aļasku jau tika minēts. Šī teritorija ne tikai tika pārdota ASV. Pašā Amerikā bija gan šī darījuma piekritēji, gan arī ietekmīgi pretinieki, tādēļ par maz bija sagribēt pārdot Aļasku, vajadzēja vēl arī, lai kāds vispār to gribētu nopirkt.

Aļaskas pārdošana notika drīz pēc Krimas kara, kad zaudējušo Krieviju turpināja terorizēt Lielbritānija. Londona vairākas reizes mēģināja izprovocēt jaunu konfliktu, lai papildus novājinātu un pasaules acīs pazemotu no zaudējuma vēl neatguvušos impēriju. Viena no Krievijas vājajām vietām bija Aļaska, uz kuru aktīvi pretendēja angļi. Formāli noteiktā robeža neapstādināja angļu migrantu ieplūdumu: krievu ieceļotāju bija pārāk maz, lai traucētu angļu ieceļošanai, bet valsts, kura tikko bija zaudējusi Krimas karu, nevarēja sev atļauties jaunu konfliktu pasaules malā ar tā laika spēcīgāko pasaules jūras lielvalsti.

Izeja tika atrasta, pārdodot Aļasku ASV. Vašingtona tolaik ļoti nedraudzējās ar Londonu. Anglija ieņēma ļoti nedraudzīgu pozīciju ASV pilsoņu kara laikā. Amerikāņi bija vēl pārāk vāji, lai varētu sev atļauties konfliktēt ar to laiku globālo hegemonu. Tomēr viņi nāvīgi baidījās no angļu nostiprināšanās Klusā okeāna ziemeļos, kas neizbēgami būtu noticis, ja Londona iegūtu Aļasku. Tai pat laikā tolaik ASV bija lieliskas attiecības ar Krieviju (tai skaitā arī dēļ kopējas nepatikas pret Lielbritānijas agresivitāti). ASV atradās daudz tuvāk Aļaskai kā Krievija un tai bija daudz vairāk resursu tās aizsardzībai. Pie tam divi anglo – amerikāņu kari (1775 – 1783 un 1812 – 1815) parādīja Kanādas vājumu uzbrukumā no dienvidiem.

Aļaskas pārdošanas rezultātā nostiprinājās neformāla antibritāniska savienība starp Krieviju un ASV un nodrošināja Krievijai drošas Tālo Austrumu robežas jauna Eiropas konflikta gadījumā. Aktīvā Krievijas ārpolitiskā pozīcija, kura noveda līdz krievu – turku karam 1877. – 1878. gadā, Krimas kara seku pilnīga likvidācija, kā arī pret Lielbritānijas globālajām ambīcijām vērstā Krievijas ekspansija Vidusāzijā kļuva iespējama tai skaitā arī dēļ situāciju Tālajos Austrumos stabilizējošās Aļaskas pārdošanas.

Tomēr teritoriālās ekspansijas ierobežošanas politiku apmaiņā pret ģeopolitiskiem ieguvumiem Krievija veica vēl kopš Pētera I laikiem. Gandrīz simts gadus, līdz Katrīnas Lielās valdīšanas beigām, Krievija nodrošināja vājas un pussabrukušas Polijas valsts eksistenci, kura kalpoja kā buferis no stiprākām un agresīvākām Eiropas impērijām. Tai pat laikā Krievija saimniekoja Rečpospolitā kā savā iebraucamā sētā. Polijas dalīšanu Katrīnai uzspieda Prūsija un Austrija impērijai grūtā brīdī un lielie teritoriālie ieguvumi nekompensēja kontrolējamas buferzonas zaudēšanu. Tieši ar šo brīdi sākās Krievijas impērijas iesaistīšana tās interesēm neatbilstošos un tālos konfliktos starp Rietumeiropas un Centrāleiropas valstīm, kas noveda līdz XIX gadsimta otras puses un XX gadsimta sākuma neveiksmēm (Krimas karš, krievu – japāņu karš, pirmais pasaules karš) un pēc tam arī pie monarhijas krišanas un Krievijas valstiskuma pirmā sabrukuma.

Analoģiski Krievija rīkojās arī attiecībā pret Centrāleiropu. Krievijas imperatoru garajos titulos ne velti bija arī “Norvēģijas mantinieks, Šlēzvigas – Holšteinas, Stormanskas, Ditmarskenskas un Oldenburgas hercogs.” Šīs bija teritorijas, uz kurām Krievijas imperatoriem bija dinastiskas tiesības. No tām, kā arī no mazākām hercogistēm, Krievijas imperatori regulāri atteicās apmaiņā pret politiskām preferencēm un/vai finansiālām vai teritoriālām kompensācijām. Ja nebūtu realizēta tik līdzsvarota politika, tad iespēja izveidot lielu Krievijai piederošu Vācijas zemju masīvu un Krievijas imperatora iespējas iegūt Svētās Romas impērijas kūrfirsta tiesības (ar tiesībām tikt ievēlētam par Svētās Romas impērijas imperatoru) garantēti novestu līdz Krievijas konfrontācijai ar visu Eiropu vēl XVIII gadsimtā ar visnotaļ nepatīkamām sekām.

Ņemot vērā šādas atteikšanās no teritorijām prakses seno un starptautisko raksturu un Krievijas sekošanu tam [Latvijas Republika izveidojās arī šī principa realizācijas rezultātā], nav nekāds brīnums, ka pašreiz Maskava piedāvā Kijevai tādu pašu Ukrainas problēmu risinājumu. Ukrainai skaidro, ka Krimu nav iespējams atgriezt, tādēļ no tās ir jāatsakās, bet apmaiņā pret to ir iespējams vienoties par Ukrainas kompāniju īpašu statusu pussalā, kas tām nodrošinātu tādas pašas tiesības un iespējas kā Krievijas kompānijām. Kijevai uzstājīgi iesaka noformēt attiecības ar DTR/LTR tiešu pārrunu formātā, konkrēti, pieņemot izmaiņas Konstitūcijā un nodrošinot valsts federalizāciju.

Neviens nevar dot garantijas, ka Donbass pat uz šādiem nosacījumiem būs gatavs atgriezties Ukrainas sastāvā, kura četrus gadus pret to karo, izlejot daudz asiņu. Bet neviens taču Kijevu nespieda šo karu vest. Pat otrādi, rekomendācijas veikt valsts federalizāciju no Maskavas puses izskanēja uzreiz pēc 2014.gada februāra apvērsuma vēl pirms sadursmēm Donbasā un Odesas traģēdijas.

Protams, Kijevai lielā mērā ir taisnība, kad tā apgalvo, ka federalizācija (ar teritoriju tiesībām uz savu kultūru, ārējo ekonomisko darbību un praktiski uz savām spēka struktūrām) pārvērtīs Ukrainu par visai vāju konfederāciju ar tieksmēm uz turpmāku sadalīšanos. Bet, pirmkārt, neviens nav vainīgs, ka Ukraina XXI gadsimta sākuma otrajā desmitgadē ienāca tieši šādā stāvoklī, otrkārt, vāja konfederācija iekšēja miera apstākļos ir labāka par vāju diktatūru pilsoņu kara apstākļos, treškārt, tādu pat vāju konfederatīvu Poliju Krievija gandrīz simts gadus spēja noturēt valstiskas vienotības stāvoklī līdz mirklim, kad “Rietumu partneri” neuzspieda sadalīšanu. Tāpēc izredzes ir.

Nav patīkami zaudēt teritorijas. Skaidrs, ka nespēja noturēt esošo ir noteikta vājuma pazīme. Bet nevaldāma ekspansijas tieksme arī nav spēka pazīme. Katras valsts primārais uzdevums pirmkārt ir sabiedrības konsolidācija, iekšējās stabilitātes nodrošināšana un ekonomiskā attīstība. Ja šie uzdevumi tiek izpildīti, tad teritorijas sāk pievienoties (un iespējas arī) pašas no sevis un dažreiz pat nākas atkauties no pievienoties (vai atgriezties) kārojošajiem.

Savukārt, ja valsts upurē sabiedrības konsolidāciju, stabilitāti un ekonomisko attīstību par labu teritoriālās vienotības saglabāšanai, kuru tāpat vairs nevar noturēt (vēl jo vairāk dēļ teritoriālās ekspansijas, kuru nav ar ko nodrošināt), tad rezultātā valsts zaudē ne tikai problēmiskās teritorijas, bet arī visu, kas tai ir, līdz pat pilnīgai pazušanai no politiskās kartes.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts
/08.06.2018/

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/969319

Informācijas aģentūra
/11.06.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Frīdrihs Šillers: Zvana dziesma

1.Zemē iemūrēts stāv stipri
Māla veidols dedzināts –
Puiši, nu pie darba ņipri
Šodien zvans lai liedināts!
Kaut ar sviedri plūst,
Darbā sekmes gūst,
Ja tā nepagurstot strādā,
Svētību tad debess gādā.

2.Pie darba nopietni ko sākam,
Vārds saprātīgs ar piederas;
Ja krietnas runas runāt mākam,
Tad darbi labi sekmējas.
Lai apsveram ar gaišu prātu,
Ko vājiem spēkiem panākt var;
Kas tādu vīru nenievātu,
Bez apdomas kas visu dar?!
Jo cilvēku tas koši rotā
Ja tam ir skaidra, cēla sirds,
Ja prot viņš radīt paša rokām,
Un saprāts viņā gaiši mirdz.

3.Ņemat priežu malku knaši,
Bet tai vajag sausai būt –
Iespīlētās liesmas aši,
Lai var cepļa mutē kļūt!
Varu savāram!
Alvu piemaisam,
Lai mēs sīksto vielu zvanam
Pienācīgi plūstot manam.

4. Ar uguns spēku bedrē dziļi
Taisa mūsu čaklās rokas
To, kas torņa augšā skaļi,
Visiem stāstīs kā mums sokas.
Ilgi viņš vēl skanēt jaudās,
Daudziem sirdis pacilās,
Noskumušiem līdzi raudās,
Dieva namā aicinās.
To, ko liktens notikt vēlē,
Smaidus, kā ar vaidus gan,
Ielikts tiek tas zvana mēlē,
Lai vara balsī visiem skan.

5.Lēkā burbulīši bāli,
Labi, zvana viela kūst.
Piemetat vēl pelnu sāli,
Lējums ātrāki tad plūst.
Putas nosmelt mums,
Tīrs lai maisījums!
Lai pie zvana, tīri lieta,
Tīrai, pilnai balsij vieta.

6.Ar svētku skaņām gavilējot,
Zvans bērniņam nes sveicienus,
Kad mūža pirmā gaitā ejot,
Tas miega rociņās vēl dus;
Vēl viņa acīm laika klēpis
Kā nestundas tā priekus slēpis:
Ar maigām rūpēm zelta rītā
Kopj māte bērnu mīlas dzīta.
Bet laika upe aiznes gadus.
Zēns atstāj meiteni un dodas
Skatīt vaigā zemes svešas,
Tam klīstot apkārt ilgas rodas
Būt atkal Dzimtene kur plešas
Un tur jaunekli jau gaida
Cēla jaunava tik skaista,
Debešķīgi viņa smaida,
Ar biklu dabu prātu saista
Sirdī ilgas rodas kvēlas –
Un jauneklis bez miera klīst.
No acīm plūst tam asras žēlas,
Sāk viņš dzīru draugu pulku nīst.
Ik sveicienu, ko viņa dāvā,
Tas dziļi sirdī uzglabā,
Meklē puķes viņai pļavā,
Un sapņo ziedoties tās labā.
Ak, liegās ilgas, jausma salda
Ir pirmās mīlas zelta mirklis
Tur laime bezgalīga silda,
Ver vārtus plaši debesis.
Kaut liktens būtu lēmis cēli,
Lai mirklis šis zeļ ilgi, kvēli!

7.Lai nu vielu atkal raugam,
Un pēc tam vēl reizi skatam!
Glazūrā lai spieķi mērcam,
Kā viss kopā saistas pētam.
Ātri jāzin mums,
Kāds ir maisījums:
Vai pie cietā mīkstais tveras,
Kopā saplūdums vai deras.

8.Jo kur pie ātrā lēnais rodas,
Kur spēks un maigums kopā dodas,
Tur saskaņu var sagaidīt.
Lai pēta, vienoties kas ceras,
Vai sirds ar sirdi kopā deras!
Var maldi postu izraisīt…
Līgaviņas sprogās koši
Mirtu vaiņags vizuļo,
Kad uz kāzu svētkiem moži,
Zvana skaņas vēsta to.
Ak, šis brīdis ātri steidzas,
Kas ir dzīvē jaukākais –
Līdz ar mirtēm sapņi beidzas,
Galā arī mūža maijs.
Prom kaislība klīst,
Bet mīlai būs zvērot,
Kad ziediņi vīst,
Pēc augļiem būs vērot.
Ar dzīvi karot
Vīram būs josties,
Būs prātot un posties,
Un censties un strādāt,
Un sēt, un gādāt –
Ar drosmi un sviedros,
Lai laime nāk biedros;
Tad debess bez mēra tā pūliņu svētīs,
Tam mantība cēla plūst namā un klētī,
Viss saimes ēkās plešas un aug.
Un mājā iekšā
Namamāte rāma
Mīļa bērnu mamma
Gudri rīkojas
Par visiem rūpējas
Meitas pamāca
Puišus apvalda
Arvien tai kust rokas,
Un viss viņai sokas,
Jo rūpīgu prāt’
Tā mantu māk krāt.
Lai pūrā daudz rotu, par to viņa gādā,
Pie rūcoša ratiņa cītīgi strādā,
Un smaržaino tīni ar mirdzošu vilnu
Sniegbaltiem audiem tā piekrauj pilnu.
Un izliek mājā rotslietas skaistas.
Bez atpūtas…

9. Tēvs ar prieku lepni raug’
No nama visaugstākā loga
Kā tā mantība zeļ un aug.
Redz staltus mājas pīlārus,
Un lielus šķūņus pildītus.
Visas klētis it pilnas jau krautas;
Druvas viļņo, tās vēl nav pļautas…
Un lepni tas nosaka:
“Māja mums laimīga.
Droša pamatos –
Nelaimes nebīstos!”
Īsu brīdi laime vēl smaida,
Drīz vien liktens postu raida –
Un ātri nāk nelaime.

10.Labi, lai nu tūliņ lejam,
Veidols skaisti izrobots –
Bet pirms mēs pie darba ejam,
Debesīs lai gods vēl dots!
Tapu laukā nu!
Dievs ar palīgu!
Brūni ugunsviļņi brāžas.
Kūpēdami formā gāžas.

11.Daudz laba uguns pastrādā,
Ja valda to un piesargā:
Lai cilvēks rada diezin ko,
Šis debess spēks tur piemājo.
Bet kādas briesmas ceļas, lūk,
Kad tā no važām vaļā sprūk
Un staigā savā nodabā –
Šī dabas meita svabadā.
Vai, kad viņa brīvi skraida,
Augdama bez rimšanās,
Ļaudis malu malās baida,
Milzu liesmās veldamās!
Dabas varas nav bez naida:
Ļaužu darbus posta tās.
No mākoņa
Kā svētība
Nāk lietava;
No mākoņa, svītras krustojas –
Zibens tas.
Zvans skaļi tornī vaidēt sāk –
Vētra nāk!
Kā asins sārta
Debess mirdz
Tas nav no saules rieta
Ļaudis kliedz!
Skrej un klūp!
Dūmi kūp!
Uguns stabs uz augšu šaujas,
Liesmas arvien tālāk raujas,
Mājas uguns varai ļaujas.
Tā kā krāsnī malku rijot.
Kvēlo gaiss, redz sienas brūkot,
Balstus lūstot, logus plīstot…
Bērni klaigā, mātēm klīstot,
Lopi briesmās
Sadeg liesmās!
Visi traucas, glābjas, skrien,
Nakts tik gaiša spīd kā dien’.
Rindā, darbs lai ātri sokas,
Rok’ no rokas
Spaiņi lielu loku iet
Var ūdeni lai liesmās liet.
Sāk dārdēt negaiss, vētra skriet
Ātri liesmas tālāk tiek
Nu arī klēti aizdegdama,
Sausos salmus sagrābdama,
Tievās spāres aprīdama, –
Un kā gribot trakā spēkā,
Malu malas kopā graut,
Visu zemi līdz sev raut
Augstu ceļas debess ēkā
Milzenis!
Izmisis
Cilvēks, domām vaļu dodams,
Dieva spēkus apbrīnodams,
Mēmi raugās ugunsgrēkā…

12. Drupās viss
Ir izdedzis –
Negaiss šeit sev gultu sedzis –
Elpa trūkst šausmās
Logu spraugās…
Mākoņi iekšā raugās
No augšas.

13. Cilvēks vēl
Met skatu cietu
Uz to vietu,
Viņa mantu kaps kur kvēl.
Tver spieķi tad, lai projām ietu.
Lai arī tam niknums sūrst,
Nav uguns ņēmis baisas balvas:
Viņš skaita savu mīļo galvas
Un redz, nevienas neiztrūkst.

14. Nu jau zemē viela lieta,
Formā laimīgi tā plūst.
Bet vai samaksa tiks sniegta?
Darbs ar mākslu kopā plūst.
Ja nav izdevies?
Veidols sašķēlies?
Ak, varbūt, kur laimi ceram,
Durvis nelaimei jau veram!

15. Ak, tumšās zemes dzīles svētās,
Tavs klēpis jaunu radīt spēj –
Tur sējējs savas sēklas sēj
Un cer, ka zels un briedīs tās –
Visaugstākam viņš uzticās.
Daudz dārgāku vēl kapa laukā
Mēs skumstot sēklu glabājam
Un ceram, citā dzīvē jaukā
To pilnībā reiz uzziedam.

16. Sēri, sēri
Tornī zvan,
Žēli, žēli
Dziesma skan.
Zvanam drūmi skanot klusu,
Kādu ved uz mūža dusu.

17. Ak, tā sieva iraid dārgā,
Māte, kura laimi sargā,
Kuru nāve šeit no vīra
Un no bērnu pulka šķīra,
Ko tā mīlot dzemdēja,
Visu viņiem ziedoja.
Kam pie mātes mīļās krūts
Dzīves ceļš vēl nebij grūts:
Pušu lauzti dzīves balsti,
Maigās saites satrūka –
Jo nu iet uz ēnu valsti
Nama māte gādīga.
Visur trūkst tās rokas maigās,
Laipnais skats vairs neatmirdz –
Drīz te cita sveša staigās,
Tik bez mīlas būs tai sirds.

18. Kamēr zvans nu atdziest ēkā,
Varat krietni atpūsties –
Un kā putniņš zaros lēkā,
Savā vaļā priecāties;
Tikko zvaigznes māj,
Puiši strādāt stāj –
Viņiem vakarmieru gādā.
Meistars tikai strādā, strādā.

19. Vieglu gaitu, ātrām kājām
Steidz pa tālu meža ceļu
Ceļotājs uz tēva mājām. –
Izdzird lopu skaņu,
Lūk, ar aitas
Un govis ganas.
Skaļi zvaigžņu gaismā virzas
Vezums maizes.
Lēni kustas
Nav tam raizes.
Svārstīdamies,
Grīļodamies.
Krāšņi krāsaini
Kūļu galos
Guļ vainagi,
Un jaunieši apļos
Dzied skanīgi.
Tirgus, ielas paliek klusas,
Tik pie sveču liesmu gaismas
Mājas ļaudis pulcējas.
Un pilsēt’s vārti cieti veras
Tumsas segas
Zemi sedz.
Ir droši pilsoņi bez bailēm
Stundā naksnīgā,
Pašā laupītāju laikā
Viņus svētais likums sargā.

20. Valsts un kārtība ir svēta
Debess manna visiem dota,
Kad prieks un brīve vienojas,
Pirmie nami paceļas.
No mežoņu pūļa tukšumā
Tā top skaistā pilsētā.
Ņem bargus likumus,
Audzē maigus tikumus.
Un kas agrāk bandās vērtās
Tēvzem’ mīlestībā cēlās.

21. Tūkstots čaklu roku gādā,
Savstarpīgi līdzēties, –
Kad tā sabiedrība strādā,
Svētību tad neliedz Dievs.
Meistari un puiši brīvi,
Darba cīņā sviedrus lej –
Lepni tie uz savu dzīvi
Un par nievātājiem smej!
Darbs ir vīra goda kronis,
Dzīves mērķis, svētība.
Karali ceļ taisns tronis –
Mūs darba augļi godina.

22. Miers lai valda
Saskaņa
Svētīta
Šī pilsēta!
Lai nepienāk tā diena mums,
Kad nāk kara iebrukums,
Klusās lejas postījums,
Un kurā debess jums,
Kā vakarblāzma maigi
Spīguļo,
Mājām, ciemiem degot, baigi
Tāli apgaismo.

23. Laužat formu lieku,
Viņas nolūks izpildīts;
Sirds un acs lai bauda prieku
Zvans ja izdevies būs glīts
Sitieni lai līst,
Kamēr čaula plīst!
Ja būs zvanam augšam celties ,
Veidnei vajag drupās šķelties.

24. Ar gudru roku laikā īstā
Var meistars čaulu sadragāt, –
Bet, ja tā saplīst nevietā,
Degošs varš sāk visu klāt!
Pilns trakuma, no važām sprukdams
Tas pērkoņbalsī dārd un grauj,
Un kā no elles briesmām mukdams,
Visapkārt tikai postu spļauj.
Kad rupjie spēki akli strādā,
Tie nekā jauka nesagādā, –
Kur tautas rupji saceļas,
Nav labklājībai mājvietas.

25.Vai, vai kad nemiers plešas plaši
Grib dumpja liesmām visu rīt,
Kad ļaudis savas važas paši
Sāk šaušalīgi saraustīt!
Tad zvana virves kā bez maņas
Rauj nemiers, ka tas kaukdams skan,
Un, kas pauda miera skaņas,
Nu varas darbiem slavu zvan’.

26. Dzird “brīvība un vienlīdzība”!
Grābj mierīgs pilsons ieroci.
Uz ielas valda nežēlība,
Ļaužu sirdis dzēlusi.
Par hijēnām redz sievas tiekam,
Tās zin ar šausmām jokus dzīt,
Un spētu sirdi ienaidniekam,
Vēl siltu zobiem saplosīt.
Nekā vairs cēla nav, viss tikums
Un visa svētbijība gaist –
Nāk labā vietā ļaunā likums
Un viss uz netiklību kaist.
Gan lauvas ķetnas dziļi dzeļas,
Gan nāvīgs zobs ir tīģeram –
Tak lielākas vēl šausmas ceļas,
Ja prāts tiek atņemts cilvēkam.
Vai tiem, kas akla pūļa rokās,
Mēdz debess uguns lāpu dot!
Ne spīdēt, bet tik degt tā sokās,
Par pelniem visu pārvēršot.

27. Redzat, Dieva prāts ir licis,
Lai mums priekā iedreb sirds!
Gluds no čaulas ārā ticis,
Zvans kā zelta zvaigzne mirdz.
Vara cepure
Spīd kā saulīte.
Arī vairogzīmes skaistas
Meistaram par slavu laistas.

28. Ātrāk, puiši, nākam
Ap zvanu rindā stājam
Un vārdu viņam dodam
Par Saskanību saucam!
Lai vienprātībā, saticībā
Viņš pulcēt draudzi mīlestībā!

29. Lai turpmāk uzdevums tam šāds,
Kādēļ tas kļuvis darināts:
Tam būs pār zemo zemes dzīvi
Tur debess jumā pacelties,
Kur kaimiņos dārd pērkons brīvi,
Un kur var zvaigznēm tuvoties.
Lai nāk no augšas skaņa maigā
Kā debess zvaigžņu gaišais pulks,
Kas Dievu slavējot tur staigā,
Un ir tā gudro ziņu tulks.
Tik mūžīgas un augstas lietas
Lai pauž tā vara mute mums,
Lai ļaudīm katru stundu šķietas,
Cik cēls ir dzīves uzdevums!
Lai liktenim dod mēli raitu;
Kaut varā sirds nav ielieta,
Lai zemes dzīves grūto gaitu
Viņš līgodamies pavada.
Un kā gar ausīm skaņas steidzas,
Ko raida zvana skaļā balss,
Tā lai viņš māca – viss reiz beidzas,
Un visām lietām pienāk gals.

30. Tagad krietni ievilkt elpu,
Velciet cik vien var.
Lai tas kāpj uz debess telpu!
Un lai dievišķīgi skan!
Kustēt augšup sāk!
Torņa galā nāk!
Pilsēta lai prieku mana.
Mieram lai vispirms tas zvana!

Frīdrihs Šillers
/1800/
1934.gada publicējumu pārveidoja Ivars Prūsis

Informācijas aģentūra
/11.06.2018/

Publicēts iekš DZEJA, Kat.: Kultūra, Reģ.: Vispasaules, Veids: Ziņa, W: FRĪDRIHS ŠILLERS | Komentēt

Frīdrihs Šillers (1759 – 1805), biogrāfija un visu darbu saraksts

Frīdrihs Šillers

Vācu dzejnieks, dramaturgs, filozofs, estēts un vēsturnieks Frīdrihs Šillers bija pārliecināts, ka cilvēkiem, skatoties lugas, jāgūst garīgs spēks. “Teātris un baznīcas kancele mums ir vienīgās vietas, kur valda vārda vara,” savulaik rakstīja Frīdrihs Šillers.

1. Bērnībā vēlējās kļūt par mācītāju

Frīdrihs Šillers, pilnā vārdā Johans Kristofs Frīdrihs fon Šillers, dzimis 1759. gada 10. novembrī Mārbahā, Virtenbergas hercogistē, kur tolaik valdīja Prūsijas karaļa Frīdriha II ietekmē uzaugušais hercogs Kārlis Eižens (1737 – 1793).

Frīdriha tēvs Johanss Kaspars Šillers (1723 – 1796) bija militārais feldšeris, bargs cilvēks, kurš uzskatīja, ka bērnu audzināšanas līdzeklis ir arī koka nūja, ko nepieciešamības gadījumā lika lietā. Savukārt māte Elizabete Doroteja Kodvaisa (1732 – 1802) bija sirsnīga, maiga un ticīga sieviete, cēlusies no provinciālu maiznieku un krodzinieku dzimtas. Viņa Frīdriha bērnību padarīja gaišāku un tīkamāku. Šillers bija vienīgais dēls ģimenē un viņam bija 5 māsas.

Šillers skolas gaitas sāka latīņu sākumskolā. Sešu gadu vecumā viņš mācījās latīņu valodu pie mācītāja Mozeras, kurš kļuva viņam par paraugu, bet pēc gada jau ķērās pie grieķu valodas apguves, savukārt vienpadsmit gadu vecumā puisis sacerēja dzejoli latīniski. Viņam vienmēr laimējās nokļūt pie skolotājiem, kas ievēroja, ka Šillers ir talantīgs jauneklis. Bezmaksas pamatskolas eksāmenus Šillers nokārto lieliski un pievērš sev  hercoga uzmanību, kurš pats personiski nodarbojās ar talantīgu bērnu meklēšanu.

1773. gadā, 14 gadu vecumā Frīdrihs pēc hercoga iniciatīvas (un pret Šillera un viņa ģimenes gribu) tiek iesaukts Kārļa Eižena nesen nodibinātajā Kara akadēmijā. Skolā varēja iegūt labu izglītību, kaut arī tajā valdīja militāra disciplīna un varēja saņemt bargus sodus. Tomēr audzēkņi uz turieni plūda no malu malām, pat no Šveices, jo skolā strādāja izdaudzināti pasniedzēji, kas jau tolaik sabiedrībā tika uzskatīti par izcilām personībām. Frīdrihs Šillers sākumā studēja tieslietas kaut arī kopš agras bērnības vēlējās kļūt par garīdznieku.

1775. gadā akadēmiju pārcēla uz Štutgarti, pagarināja apmācību kursu, un Frīdrihs pameta jurisprudences studijas, bet turpināja studēt medicīnu, kā arī daudzus citus priekšmetus.

1789.gadā Šillera disertāciju “Fizioloģijas filozofija” akadēmijas vadība noraida un viņš paliek “uz otru gadu”. Hercogs Karlis Eižens uz šī lēmuma uzlika sekojošu rezolūciju: “Man ir jāpiekrīt, ka audzēkņa Šillera disertācija nav bez nopelniem, ka tajā ir uguns. Bet tieši pēdējais apstāklis liek man nelaist tālāk viņa disertāciju un noturēt viņu Akadēmijā vēl gadu, lai viņa kaisme atdziest. Ja viņš būs tik pat uzcītīgs, tad pēc šī laika iztecēšanas no viņa visdrīzāk sanāks dižs cilvēks.“

1780. gadā pēc akadēmijas beigšanas Frīdrihs Štutgartē sāka strādāt Kārļa Eižena dienestā par militāro ārstu.

2. Par teātra apmeklējumu iesloga karcerī

Tieši sākot studēt medicīnu, Frīdriham Šilleram radās pastiprināta interese par literatūru. Viņš lasīja antīkās literatūras meistarus, franču autoru darbus, Šekspīru, aizrāvās ar filozofiju, psiholoģiju un svešvalodām. Galmā Šillers kļuva slavens kā dzejnieks un aizrautīgs orators.

Kad Frīdriham bija 17 gadu, viņš iecerēja lugu “Laupītāji”, ko vēlāk slepus pa naktīm arī uzrakstīja. Viņš pievērsās dramaturģijai un 1781. gadā pabeidza, un anonīmi publicēja “Laupītājus”. Nākamā gada 13. janvārī lugu ar lieliem panākumiem izrādīja Manheimas teātrī, kura īpašnieks bija barons fon Dalbergs, kas Šilleram palūdza lugā mainīt vairākas epizodes — baronam, piemēram, ļoti nepatika, ka izrādes beigās Francis izdara pašnāvību, tādēļ autoram bija jāievieš korekcijas. Turpmāk luga tika rediģēta vairākkārt, taču līdz pat mūža galam Šillers vēlējās to pārstrādāt, ņemot vērā pašu pirmo, anonīmi izdoto versiju.

Pēc “Laupītāju” pirmizrādes skatītāji bija sajūsmā, uz izrādi slepus ieradās arī pats Frīdrihs Šillers, taču aizmirsa suverēnam paprasīt atļauju izbraukt ārpus Virtenbergas hercogistes robežām. Hercogs Kārlis Eižens par to, ka dzejnieks vairākkārtīgi patvaļīgi bija pametis dienesta vietu, sākumā ieslodzīja Frīdrihu karcerī uz 14 diennaktīm, bet vēlāk aizliedza publicēt viņa literāros darbus, kā arī izbraukt no valsts. Vienīgais, ko nepaklausīgais dramaturgs drīkstēja darīt, bija viņa tiešie kara ārsta pienākumi.

3. Bēg, lai nodarbotos ar literatūru

1782. gada 22. septembrī Šillers slepus pameta Virtenbergas hercogisti. Sākumā viņš dzīvoja nelielā ciematiņā Bauerbahā, bet pēc tam pārcēlās uz Manheimu.

Nākamā gada vasarā Šillers pieņēma Manheimas teātra intendanta barona fon Dalberga piedāvājumu kļūt par “teātra dzejnieku” un noslēdza līgumu par vairāku lugu uzrakstīšanu. Divas drāmas, pie kurām Frīdrihs strādāja vēl pirms bēgšanas no Štutgartes, — “Fiesko sazvērestība Dženovā” un “Mīla un viltus” — tika iestudētas Manheimas teātrī, turklāt otrai bija milzīgi panākumi. Nesaprotamu iemeslu dēļ barons fon Dalbergs ar Šilleru nepagarināja līgumu, un dramaturgs nokļuva diezgan grūtā finansiālā stāvoklī, turklāt tieši tolaik viņam bija smagi pārdzīvojumi mīlas frontē. Tādēļ ar pateicību un prieku Frīdrihs Šillers pieņēma viņa talanta pielūdzēja docenta Kernera uzaicinājumu un vairāk nekā divus gadus nodzīvoja pie viņa Leipcigā un Drēzdenē.

Frīdriham bija tikai 24 gadi, taču dzīve jau sagādāja viņam visai smagus pārbaudījumus. Ar literāro darbu vajadzēja nodrošināt eksistenci, tādēļ Frīdrihs strādāja ļoti intensīvi gan literatūrā, gan žurnālistikā. Viņš nepārtraukti bija parādos (gandrīz nokļuva parādu cietumā), turklāt to mocīja arī slimības (visnopietnākā – malārija, kas novārdzināja uz ilgu laiku), taču Šillers turpināja daudz strādāt, kas atstāja negatīvu ietekmi uz veselību. Grūtā brīdī daudz palīdzēja draugi.

Drēzdenē Šillers uzraksta savu ievērojamāko lugu „Dons Karloss” un sacer himnu draudzībai — “Odu priekam”, ko komponists Ludvigs van Bēthovens iekļāva 9. simfonijas finālā, savukārt 20. gadsimtā tā kļuva par Eiropas Savienības himnu.

4. Vēstures profesors un žurnālu redaktors

1787. gadā Frīdrihs Šillers pameta Drēzdeni un divus gadus nodzīvoja Veimārā un tās apkaimē. 1789. gadā viņš sāka strādā Jēnas universitātē par vēstures profesoru un lasīja lekcijas. 1790. gadā Šillers apprecas ar savam laikam ļoti izglītotu meiteni no aristokrātu aprindām Šarloti fon Langefeldi (1766 – 1825), kura bija Johana Volfganga Gētes (1749 – 1832) draudzenes Šarlotes fon Šteinas (1742 – 1827) krustmeita. Laulība bija laimīga un tika vainagota ar četriem bērniem, diviem dēliem un divām meitām.

Niecīgā rakstnieka alga nespēja apmierināt pat pieticīgas ģimenes vajadzības, taču palīdzību sniedza troņprincis fon Šlēsvigs un grāfs Simellmans, kas trīs gadus maksāja Šilleram stipendiju, savukārt pēc tam dramaturgu pabalstīja izdevējs Kota, kurš 1794. gadā uzaicināja viņu kļūt par žurnāla “Oras” redaktoru. Līdz tam žurnāls iznāca neregulāri un ar dažādiem nosaukumiem, taču Šillera vadībā tas kļuva par stabilu literatūras izdevumu.

Pēc diviem gadiem Frīdrihs izveidoja vēl vienu periodisko izdevumu ar nosaukumu “Mūzu almanahs”, kurā tika publicēti daudzi viņa darbi.

1799. gadā Jēnas hercogs dubultoja Šilleram izsniedzamo uzturnaudu. Pēc hercogs Kārļa Augusta uzaicinājuma dzejnieks pārcēlās uz Veimāru. 1802. gadā Svētās Romas impērijas imperators Francisks II piešķīra Frīdriham Šilleram muižnieka titulu.

5. Slimība

1791. gadā Frīdrihs Šillers smagi saslima (knapi izdzīvoja) un kopš tā laika vairs nekad īsti neatveseļojās. Veselības stāvokļa dēļ Šillers bija spiests pārtraukt savu pedagoģisko darbu. Tomēr atlikušajos četrpadsmit mūža gados viņš sarakstīja vēl daudz izcilu lugu, tai skaitā lielās vēsturiskās traģēdijas un drāmas — “Marija Stjuarte”, “Vilhelms Tells” un “Orleānas jaunava” —, ko iestudēja un izrādīja ar milzīgiem panākumiem. Tāpat šai laikā uzplauka Šillera dzejnieka talants, nodrošinot viņam labākā vācu dzejnieka godu.

Pēdējie dzīves gadi Veimārā Šilleram pagāja nemitīgā darbā un nedziedināmās slimības — tuberkulozes — ēnā, mīlestībā un rūpēs par sev dārgajiem līdzcilvēkiem: māsām, sievu un bērniem. Kad Šilleru ģimenē piedzima ceturtais bērns, dzejniekam bija atlicis dzīvot vairs tikai deviņus mēnešus.

1805. gada ziemā Frīdrihs Šillers kārtējo reizi smagi saslima. Dramaturgs mocījās drudzī, viņam bija spazmas un samaņas zudumi. 1805. gada 25. aprīlī dzejnieks uzrakstīja pēdējo rindu… Vācu dzejnieks un dramaturgs Frīdrihs Šillers aizgāja no dzīves 1805. gada 9. maijā. Viņu apglabāja naktī uz 12. maiju svētā Jēkaba baznīcā. Veimāras hercoga Kārļa Augusta uzceltajās kapenēs Šillera mirstīgās atliekas pārveda tikai 1827. gadā. Šeit vēlāk mūža mierā tika guldīts arī Johans Volfgangs Gēte.

6. Gēte un Šillers

Gēte un Šillers ir divas sava laika ievērojamākās personības. Viņiem bija auglīga radošā sadarbība, viņi draudzējās, var pat teikt, ka “ar ģimenēm”. Viņi it kā gāja vienu ceļu, tai pat laikā viņi bija dažādi un simbolizē dažādus vācu sabiedrības strāvojumus.

Šillers bija nabadzīgs, slimīgs, optimistisks un ļoti talantīgs. Gēte bija bagāts, politiski ietekmīgs, augsti racionāls un ar gribasspēku apveltīts. Varētu pat teikt, ka drūms. Šillera darbi it kā nāca viegli, kā spēlējoties, tāpēc tiem ir uztveres un satura vieglums, savukārt Gēte ir intelektuāli un liriski smagnējs. Gētes darbi ir viņa racionālā prāta un gribas produkts. Gēte rakstīja ar prātu, Šillers ar sirdi. Gēte dzejasmākslā centās pārspēt Šilleru un līdz mūža galam pārdzīvoja, ka viņam tas neizdodas.

7. Šillera darbu saraksts

7.1. Lugas
1. Die Räuber (Laupītāji), 1781
2. Die Verschwörung des Fiesco zu Genua(Fiesko sazvērestība Dženovā), 1783
3. Kabale und Liebe (Kabala un mīlestība),1784
4. Don Karlos, Infant von Spanien (Dons Karloss), 1787
5. Wallenstein (Vallenšteina triloģija), 1800
6. Maria Stuart (Marija Stjuarte), 1800
7. Die Jungfrau von Orleans (Orleānas jaunava), 1801
8. Turandot, Prinzessin von China (Turandota, Ķīnas princese), 1801
9. Die Braut von Messina (Mesīnas līgava), 1803
10. Wilhelm Tell (Vilhelms Tells), 1804
11. Die Huldigung der Künste (Mākslas godināšana), 1804
12. Demetrius (Demetrijs), nepabeigta luga.
http://www.friedrich-schiller-archiv.de/dramen/
http://gutenberg.spiegel.de/autor/friedrich-schiller-518

7.2. Slavenākie dzejas darbi
Ode „An die Freude“ (Oda priekam), 1785
Resignation (Rezignācija), 1786
Die Götter Griechenlands (Grieķijas dievi), 1788
Die Künstler (Mākslinieki), 1789
Das verschleierte Bild zu Sais (Apslēptais tēls, balāde), 1795
Der Spaziergang (Pastaiga), 1795
Die Teilung der Erde (Zemes dalīšana), 1795
Das Mädchen aus der Fremde (Meitene no svešuma), 1796
Der Ring des Polykrates (Polikrata gredzens, balāde), 1797
Der Handschuh (Cimds, balāde), 1798
Ritter Toggenburg (Togenburgas bruņinieks, balāde), 1797
Der Taucher (Kauss, balāde), 1797
Die Kraniche des Ibykus (Ibika dzērves, balāde), 1797
Der Gang nach dem Eisenhammer (Gājiens pēc dzelzsāmura, balāde), 1797
Hoffnung (Cerības), 1798
Der Kampf mit dem Drachen (Cīņa ar pūķi, balāde), 1798
Die Bürgschaft (Galvojums, balāde), 1798
Das Lied von der Glocke (Zvanu dziesma, balāde), 1799
Die Götter Griechenlands (Grieķijas dievi), 1800
Hektors Abschied (Hektora atvadīšanās), 1800
Nänie (Nenija), 1800
Der Antritt des neuen Jahrhunderts (Jaunā gadsimta sākums), 1801
Das Siegesfest (Uzvaras svētki, balāde), 1803
Geburtstagsgedicht (Dzimšanas dienas dzejolis).
http://www.friedrich-schiller-archiv.de/gedichte/bekannteste-gedichte/

Frīdrihs Šillers “Dzeja”, 1871.gada izdevums: http://gutenberg.spiegel.de/buch/gedichte-9097/1

7.3. Balādes (7.2. neiekļautās)
Die Kindsmörderin (Bērna slepkava, 1782), Hero und Leander (Varonis un Leanders, 1801), Kassandra (Kasandra, 1802), Der Graf von Habsburg (Grāfs Habsburgs, 1803).
http://www.friedrich-schiller-archiv.de/gedichte/balladen/

7.4. Gari dzejoļi
Der Abend (Vakars), Der Eroberer (Uzvarētājs), Empfindungen der Dankbarkeit – Von der Akademie (Pateicības jūtas – no akadēmijas), Empfindungen der Dankbarkeit – Von der Ecole des Demoiselles (Pateicības jūtas – cits laikaposms), Der Venuswagen (Venēras mašīna), Trauerode (Sēru dziesma), An Minna (Minnai), Totenfeier am Grabe Philipp Friederich von Riegers (Bēres pie Filipa Frederika fon Rigersa kapa), Wunderseltsame Historia des berühmten Feldzuges (Slavenās kompānijas brīnišķīgā vēsture), Freigeisterei der Leidenschaft (Kaisles brīvais gars), Die unüberwindliche Flotte (Neuzvaramā flote), Die berühmte Frau (Slavenā sieviete), Das Ideal und das Leben (Ideāls un dzīve), Der Genius (Ģēnijs), Die Weltweisen (Pasauļu veidi), Die Macht des Gesanges (Dziesmas spēks), Der Tanz (Deja), Pegasus im Joche (Iejūgtais pegass), Die Ideale (Ideāli), Würde der Frauen (Sievietes godinājums), Abschied vom Leser (Atvadas no lasītāja), Pompeji und Herkulanum (Pompejas un Herkulāna), Klage der Ceres (Cerēras žēlabas), Die Geschlechter (Dzimumi), Reiterlied (Jātnieka dziesma, 1797), Die Worte des Glaubens (Ticības vārdi), Nadowessische Totenklage (Nadovijas nāves uzvalks), Das Geheimnis (Noslēpums), Die Begegnung (Tikšanās), Das Glück (Laime), Das Eleusische Fest (Eleziānas festivāls), Poesie des Lebens (Dzīves poēzija), Die Erwartung (Gaidas), An Goethe (Gēte), Die Worte des Wahns (Maldināšanas vārdi), An die Freunde (Draugiem), Die vier Weltalter (Četri pasaules laikmeti), Die Gunst des Augenblicks (Mirkļa pieņemšana), Dem Erbprinzen von Weimar (Veimāras kroņprincis), Der Pilgrim (Piligrims), Punschlied (Apmierinājums), Berglied (Kalnu dziesma), Der Alpenjäger (Alpu mednieks), Für Charlotte von Lengefeld (Šarlotei fon Lēgenfeldei).
http://www.friedrich-schiller-archiv.de/gedichte/lange-gedichte/

7.5. Īsi dzejoļi
Spinoza (Spinoza), Klopstock und Wieland (Klopštoks un Vīlands), Gespräch (Intervija), Grabschrift eines gewissen – Physiognomen (Noteiktības epitāfija – fiziognomi), Der philosophische Egoist (Egoista filozofija), Die Antike an den nordischen Wanderer (Ziemeļu ceļotāja senatne), Deutsche Treue (Vācu lojalitāte), An einen Weltverbesserer (Pasaules reformatoram), Einem jungen Freund (Jaunais draugs), Archimedes und der Schüler (Arhimēds un students), Odysseus (Odisejs), Spruch des Konfuzius (Konfūcija izteikumi), Würden (Būtu), Der spielende Knabe (Zēns, kurš spēlējas), Die Johanniter (Svētā Jāna palīdzība), Der Kaufmann (Tirgotājs), Der Abend (Vakarā), Der Metaphysiker (Metafiziķis), Kolumbus (Kolumbus), Menschliches Wissen (Cilvēciskas zināšanas), Die Sänger der Vorwelt (Iepriekšējās pasaules slavinātāji), Die Führer des Lebens (Dzīves līderi), Karthago (Kartāga), Macht des Weibes (Sievietes spēks), Das weibliche Ideal (Sievietes ideāls), Dithyrambe (Ditirambe), Der Fuchs und der Kranich (Lapsa un dzērve), An Emma (Emmai), Licht und Wärme (Gaisma un siltums), Breite und Tiefe (Platums un dziļums), Des Mädchens Klage (Meitenes tērps), Das Mädchen von Orleans (Orleānas jaunava, 1801), Thekla (Svētā), Die Antiken zu Paris (Antikvariāts Parīzē), Sehnsucht (Ilgas), Die deutsche Muse (Vācu mūza), Amalia (Amālija), Das Spiel des Lebens (Dzīves spēle), Punschlied (Dziesma par dziesmu), Der Jüngling am Bache (Jauneklis strautmalā), An Karl Theodor von Dalberg (Karlam Teodoram fon Dalbergam), Einer (Viens), Bittschrift (Petīcija).
http://www.friedrich-schiller-archiv.de/gedichte/kurze-gedichte/

7.6. Darbi par vēsturi
Denkwürdigkeiten aus dem Leben des Marschalls von Vieilleville (Ievērības cienīgi notikumi no Vijelviles maršalu dzīves), 1797
Die Gesetzgebung des Lykurgus und Solon (Likurga un Solona likumdošana), 1789
Die Sendung Moses (Mozus misija), 1790
Etwas über die erste Menschengesellschaft nach dem Leitfaden der mosaischen Urkunde (Kaut kas par pirmo cilvēku sabiedrību vadoties no Mozaīkas hartijas principiem), 1790
Geschichte der Unruhen in Frankreich, welche der Regierung Heinrichs IV. vorangingen (Nekārtību Francijā vēsture, kuras bija pirms Anrī IV valdīšanas), 1789
Geschichte des Abfalls der vereinigten Niederlande von der spanischen Regierung (Apvienotās Nīderlandes atkrišanas no spāņu pārvaldības vēsture), 1788
Geschichte des dreißigjährigen Kriegs (Trīsdesmitgadu kara vēsture), 1790
Herzog von Alba bei einem Frühstück auf dem Schlosse zu Rudolstadt, im Jahr 1547 (Hercogs Alba pabrokastoja Rūdolštatas pilī 1547.gadā, vēsturiska anekdote), 1788
Über Völkerwanderung, Kreuzzüge und Mittelalter (Par lielo tautu staigāšanu, krusta kariem un viduslaikiem )
Uebersicht des Zustands von Europa zur Zeit des ersten Kreuzzugs (Stāvokļa Eiropa apskats pirmā krusta kara laikā), 1789
Universalhistorische Uebersicht der merkwürdigsten Staatsbegebenheiten zu den Zeiten Kaiser Friedrichs I (Imperatora Frīdriha I laiki), 1789
Was heißt und zu welchem Ende studiert man Universalgeschichte? (Kas ir universālā vēsture un ar kādēļ to mācās?), 1789
http://www.friedrich-schiller-archiv.de/schriften/historische-schriften/

7.7. Filozofiski un estētiski raksti
Ueber den Zusammenhang der thierischen Natur des Menschen mit seiner geistigen (Par cilvēka dzīvnieciskās dabas un garīgās būtības saistību), 1780
Die Schaubühne als eine moralische Anstalt betrachtet (Teātris ir morāls institūts), 1784
Philosophische Briefe (Filozofiskas vēstules), 1786
Ueber den Grund des Vergnügens an tragischen Gegenständen (Par iemesliem kādēļ traģiski objekti rada prieku), 1792
Ueber die tragische Kunst (Par traģisko mākslu), 1792
Ueber Anmuth und Würde (Par grāciju un pašcieņu), 1793
Kallias-Briefe (Kalliasa vēstules jeb vēstules par skaisto), 1793
Augustenburger Briefe (Augsburgas vēstules), 1793
Über naive und sentimentalische Dichtung (Par naivu un sentimentālu poēziju), 1795
Ueber den moralischen Nutzen ästhetischer Sitten (Par estētisko tradīciju morālo vērtīgumu), 1795
Ueber die ästhetische Erziehung des Menschen (Par cilvēka estētisko audzināšanu), 1795
Ueber die nothwendigen Grenzen beim Gebrauch schöner Formen (Par skaistu formu izmantošanas nepieciešamajām robežām), 1795
Über den Dilettantismus (Par diletantismu, līdzautors – J.V.Gēte), 1799
Ueber das Erhabene (Par paceļošo), 1801
Ueber das Pathetische (Par nožēlojamo), 1801
Gedanken über den Gebrauch des Gemeinen und Niedrigen in der Kunst (Domas par kopējo un bāzes elementu izmantošanu mākslā), 1802
Zerstreute Betrachtungen über verschiedene ästhetische Gegenstände (Izkaisīta atspoguļošanās uz dažādiem estētiskiem objektiem)
http://www.friedrich-schiller-archiv.de/schriften/philosophische-schriften/

7.8. Četrrindes
Weisheit und Klugheit, Ilias, Deutschland und seine Fürsten, Der Sämann, Die zwei Tugendwege, An die Proselytenmacher, Die idealische Freiheit, Politische Lehre
Majestas populi, Das Geschenk, Tugend des Weibes, Die schönste Erscheinung, An die Astronomen, Die Sachmänner, Zenith und Nadir, An Amalie von Imhoff
http://www.friedrich-schiller-archiv.de/gedichte/vierzeiler/

7.9. Stāsti
Der Geisterseher (Nemanāmais vērotājs), nepabeigts
Der Spaziergang unter den Linden (Pastaiga zem liepām), 1782
Der Verbrecher aus verlorener Ehre (Zaudētā goda noziedznieks), 1786
Eine großmütige Handlung aus der neuesten Geschichte (Augstsirdīgs sižets no pēdējo laiku vēstures), 1782
Geschichten aus dem alten Pitaval (Stāsti no vecās Pitavalas, stāstu krājums)
Merkwürdiges Beispiel einer weiblichen Rache (Dīvains sieviešu atriebības piemērs), 1785
Spiel des Schicksals (Likteņa spēle), 1789
http://www.friedrich-schiller-archiv.de/prosa/

7.10. Votiftafelni
Tabulae Votivae, Die verschiedene Bestimmung, Das Belebende, Zweierlei, Wirkungsarten, Unterschied der Stände, Das Werte und Würdige, Der moralische und der schöne Charakter, Die moralische Kraft, Mitteilung, An*, An**, An***, Das blinde Werkzeug, Wechselwirkung, An die Muse, Der Philister, Das ungleiche Schicksal, Pflicht für jeden, Der schöne Geist und der Schöngeist, Philister und Schöngeist, Die Übereinstimmung, Natur und Vernunft, Der Schlüssel, Das Subjekt, Glaubwürdigkeit, Was nutzt, Was schadet, Zucht, Das Schoßkind, Trost, Die Zergliederer, Metaphysiker und Physiker, Die Versuche, Die Quellen, Empiriker, Theoretiker, Letzte Zuflucht, Die Systeme, Die Philosophien, Die Vielwisser, Mein Glaube, Moralische Schwätzer, Meine Antipathie, Der Strengling und der Frömmling, Theophagen, Fratzen, Moral der Pflicht und der Liebe, Der Philosoph und der Schwärmer, Das irdische Bündel, Der wahre Grund, Die Triebfedern, An die Mystiker, Licht und Farbe, Wahrheit, Schönheit, Aufgabe, Bedingung, Das eigne Ideal, Schöne Individualität, Der Vorzug, Die Erzieher, Die Mannigfaltigkeit, Das Göttliche, Verstand, Phantasie, Dichtungskraft, Der Genius, Der Nachahmer und der Genius, Genialität, Witz und Verstand, Aberwitz und Wahnwitz, Der Unterschied, Die schwere Verbindung, Korrektheit, Lehre an den Kunstjünger, Das Mittelmäßige und das Gute, Das Privilegium, Die Sicherheit, Das Naturgesetz, Vergebliches Geschwätz, Genialische Kraft, Delikatesse im Tadel, Wahl, Sprache, An den Dichter, Der Meister, Dilettant, Der berufene Richter, Der berufene Leser, An****, Das Mittel, Die Unberufenen, Die Belohnung, Das gewöhnliche Schicksal, Der Weg zum Ruhme, Bedeutung, An die Moralisten, An die Muse, Die Kunstschwätzer, Deutsche Kunst, Tote Sprachen, Deutscher Genius, Guter Rat
http://www.friedrich-schiller-archiv.de/gedichte/votiftafeln/

7.11. Kuplejas
Das Höchste, Unsterblichkeit, Theophanie, Das Kind in der Wiege, Das Unwandelbare, Zeus zu Herkules, Der beste Staat, Der Skrupel, Der Dichter an seine Kunstrichterin, Die beste Staatsverfassung, An die Gesetzgeber, Würde des Menschen, Das Ehrwürdige, Jetzige Generation, Falscher Studiertrieb, Jugend, Quelle der Verjüngung, Der Aufpasser, Der Naturkreis, Der epische Hexameter, Das Distichon, Die achtzeilige Stanze, Grabschrift, Der Homeruskopf als Siegel, Der Genius mit der umgekehrten Fackel, Weibliches Urteil, Forum des Weibes, Inneres und Äußeres, Freund und Feind, Der griechische Genius, Erwartung und Erfüllung, Das gemeinsame Schicksal, Menschliches Wirken, Der Vater, Liebe und Begierde, Güte und Größe, Die Urne und das Skelett, Das Regiment, Der Obelisk, Der Triumphbogen, Die schöne Brücke, Das Tor, Die Peterskirche, Die drei Alter der Natur, Tonkunst, Der Gürtel.
http://www.friedrich-schiller-archiv.de/gedichte/zweizeiler/

7.12. Priekšvārdi un apskati
An den Herausgeber der Propyläen (Propilēlas izdevējam)
Ueber Bürgers Gedichte (Par Bjurgera dzejoļiem)
Ueber den Gartenkalender auf das Jahr 1795 (Par dārza kalendāru līdz 1795.gadam),
Ueber Egmont, Trauerspiel von Goethe (Par Egmontu, Gētes traģēdiju)
Ueber Matthissons Gedichte (Par Matisona dzejoļiem)
Vorrede zu dem ersten Theile der merkwürdigsten Rechtsfälle nach Pitaval (Priekšvārds stāstiem par specifiskākajām tiesu lietām Pitavalā)
Vorrede zu der Geschichte des Maltheserordens nach Vertot von M. N. bearbeitet (Priekšvārds Maltas ordeņa vēsturei līdz Vertotam M.N.redakcijā)
http://www.friedrich-schiller-archiv.de/schriften/theoretische-schriften/

7.13. Henien (epigrammas), līdzautors J.V.Gēte
http://www.friedrich-schiller-archiv.de/gedichte/xenien/
http://gutenberg.spiegel.de/buch/xenien-3628/1

8. Šillera darbi latviski

Latvijā daudziem patīk runāt par latviešu valodu, par tās nozīmību un bagātību. Latviešu valodas jautājums tiek plaši politizēts. Diemžēl, ja objektīvi apskata latviešu valodā pieejamās literatūras klāstu un kvalitāti, nākas konstatēt, ka latviešu valoda ir otrās vai pat trešās šķiras pasaules valoda. Šo faktu apliecina arī latviskoto Šillera darbu skaits, kurš ir pārāk mazs.

Un nevienu tas neuztrauc, tai skaitā Kultūras ministrijā, kura izšķērdē naudu pa labi un pa kreisi postmoderniskās pseidomākslas antisociālajās izpausmēs, bet latviešu valodas apvāršņa paplašināšanai vispār nepievērš nekādu vērību. Paradoksāli, bet Latvija kā ES dalībvalsts nav pat vīžojusi atdzejot latviski un plaši izplatīt ES himnu “Oda priekam” un ES struktūras to nav nokontrolējušas. Labs Eiropas vērtību simulakruma piemērs. Uz papīra viens, praksē kas cits, vārdos viens, darbos, kas cits.

Latviski ir brīvi pieejamas tikai Šillera lugas – “Laupītāji”, “Marija Stjuarte” un “Vilhelms Tells”. No balādēm tikai “Polikrata gredzens” un “Cimds”, kā arī dzejoļi “Cerības”, “Orleānas jaunava”, “Meitene no svešuma”, “Jātnieka dziesma”, “Ilgas”, “Zemes dalīšana”, “Meitenes žēlabas”, “Jauneklis strautmalā”, “Hektora atvadīšanās”. Iespējams, ja labi pameklē, LNB plauktos var atrast vēl kādus senus tulkojumus vecajā drukā, kuri simts gadu laikā tā arī nav pārizdoti un piedāvāti plašam lasītāju lokam, bet tas nemaina galveno – latviski ir pieejami nepiedodami maz Šillera darbu.

Avoti:
http://www.tvnet.lv/izklaide/kulturas_un_izklaides_notikumi/53720-literaturas_gusteknis_fridrihs_sillers
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A8%D0%B8%D0%BB%D0%BB%D0%B5%D1%80,_%D0%A4%D1%80%D0%B8%D0%B4%D1%80%D0%B8%D1%85
https://lv.wikipedia.org/wiki/Fr%C4%ABdrihs_%C5%A0illers
http://www.friedrich-schiller-archiv.de
http://gutenberg.spiegel.de/autor/friedrich-schiller-518

Informācijas aģentūra
/01.06.2018/

Publicēts iekš Kat.: Kultūra, Reģ.: Vispasaules, Veids: Apkopojums, W: FRĪDRIHS ŠILLERS | Komentēt

Vinstons Čērčils: Mēs karojam ne jau ar Hitleru, bet ar Šillera garu, lai šis gars nekad vairs neatdzimtu

Vinstons Čērčils

„Jums ir jāsaprot, ka šis karš [2.pasaules karš] nav pret nacionālsociālismu, bet ir pret vācu tautas spēku, kam ir jātop sagrautam vienreiz un uz visiem laikiem neatkarīgi no tā, kā rokās šis spēks atrodas: Hitlera rokās vai garīdznieka – jezuīta rokās. (…) Mēs karojam ne jau ar Hitleru, bet ar vācu garu, ar Šillera garu, lai šis gars nekad vairs neatdzimtu.”

Vinstons Čērčils, britu aristokrāts, Lielbritānijas premjerministrs 2.pasaules kara laikā
/1940-ie gadi/

Avoti:
Emrys Hughes, Winston Churchill – His Career in War and Peace, p. 145
https://vesparevenge.ru/?p=165

Informācijas aģentūra
/01.06.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa, W: FRĪDRIHS ŠILLERS | Komentēt

Frīdrihs Šillers: Polikrata gredzens

Pils jumta malā stāvot augstu
Un acīm pāri likdams plaukstu,
Uz Samosu viņš raudzījās.
– Tas viss ir mans, – viņš teica cieti
Uz savu draugu ēģiptieti.
– Man tiešām laime, daudz man tās!

– Tev, – draugs tam atbild, – laime smaida
Un labie gari šķēpus raida
Pret taviem sāncenšiem, paties,
Bet viens vēl dzīvs, to tu ņem vērā,
Tas nav vēl uzveikts pilnā mērā,
Lūk, tāpēc teikšu: uzmanies…

Draugs nepabeidz vēl nobeigt labi,
Kad pēkšņi ierauga tie abi, –
No Miletas steidz sūtnis kāds
Un saka tirānam: – Liec galvu,
Es atnesu, kungs, jaunu balvu,
Tev lauru vainags uzdāvāts.

Tavs pretinieks ir sakauts beidzot,
Un, daudzkārt tevi, valdniek, sveicot,
Tev karavadonis sūta šo… –
Un sūtnis ņem no somas melnās
Un ienaidnieka galvu delnās
Ceļ asinīs vēl kūpošo.

Draugs bailēs pēkšņi atlec sāņus:
– Tu uzmanies! Dzen projām māņus,
Jo laimē nelaime tev dzimst.
Vēl jūra pagaidām šalc klusi,
Bet vējš jau velk uz vētras pusi,
Ka flote vien tev nenogrimst…

Bet viņš vēl nav ar runu galā,
Kad troksnis atskan jūras malā,
Un troksnis šis nav abiem svešs:
No tālēm vedot smago kravu,
Tur noklāj ostas līci savu
Jau flotes slaido mastu mežs.

Tas, protams, ļoti pārsteidz viesi,
Viņš teic: – Tev laimējies patiesi,
Bet, tici, vienreiz klāt būs posts.
Par to jau runā malu malās,
Mīt pirāti uz Krētas salas.
Drīz viņi tevi apciemos!

Un, tiklīdz izteic viņš šos vārdus,
Jau sadzird ostā bungu dārdus.
Tur nodimd ļaužu pērkonbalss:
– Urā! Lūk, laupītājus jūrā
Jau pieveikusi vētra sūrā!
Mēs uzvarējām! Karam gals!

Draugs nobālēdams saka gausi:
– Nē! Tas nav uz labu, klausies,
Jo vai tad kādreiz bijis tā,
Ka dzīvē tikai labi veicas?
Reiz laimes brīži tomēr beidzas
Un atnāk stunda nelūgtā.

Man arī reiz viss labi rita
Un laime bezgalīga šķita…
Man bija dēls, kas prieku nes…
Bet viss reiz jāatmaksā bija.
Un, lūk, par to, ko izbaudīju,
Ar dēlu samaksāju es.

Ja vēlies novērst posta varu,
Lūdz, tādēļ savu labo garu,
Lai prieka kausā bēdas jauc.
Ikviens, lai cik viņš laimīgs būtu,
Lai cik viņš labs, pilns skaistu jūtu,
Reiz tomēr posta ceļā rauts.

Jel uzklausi, ko draugs tev sacīs:
Ej nelaimei pats skaties acīs
Un piesauc dienu nebalto:
Kad liktens tev tik daudz jau devis,
Ņem to visdārgāko no sevis
Un aizmet projām – jūrā to.

Un tirāns, draugu uzklausījis,
Teic: – Lūk, no tā, kas dārgs man bijis,
Šis gredzens ir pats dārgākais,
Bet it nekā es nežēlošu,
Pat to es upurēdams došu… –
Un dārgais gredzens viļņos gaist.

Bet, lūk, jau nākamajā dienā
Kāds agrīns zvejnieks pilī ienāk
Un priecīgs saka tirānam:
– Kungs, izbraucu es jūras jomu,
Lūk, atnesu tev savu lomu, –
Un milzu zivi pasniedz tam.

Un tirāns labsirdīgi smaida,
Draugs arī līksmus skatus raida,
Te pavārs steidz ar ziņu jau:
– Kungs, prieks tev nāk no balvas katras –
Tavs dārgais gredzens zivī atrasts…
O, tavai laimei gala nav!

Draugs dabū tagad gandrīz trieku:
– Nē, es te ilgāk nepalieku!
Tu dzirdi, neticīgais Tom,
Drīz pati nāve rādīs sevi,
Vēl mani aizraus līdz ar tevi.
Nē, sveiks! – viņš kliedz un dodas prom.

Frīdrihs Šillers
/1797/
atdzejoja Jāzeps Osmanis

Informācijas aģentūra
/24.05.2018/

Publicēts iekš DZEJA, Kat.: Kultūra, Reģ.: Vispasaules, Veids: Ziņa, W: FRĪDRIHS ŠILLERS | Komentēt

Kompetenču falsifikatori

Latvijas skolās tūdaļ tiks īstenota radikāla reforma. Notiek masveidīga un visaptveroša pāreja uz jaunu – kompetencēs balstītu – izglītības satura modeli.

Reformas kaislīgākais aizstāvis ir Valsts izglītības satura centra (VISC) direktors Guntars Catlaks, kurš apgalvo, ka «joprojām mūsu izglītības sistēma centrējas uz zināšanu pasniegšanu. Informāciju nodod un saņem lielā apmērā. Ir vāja saikne starp zināšanām, prasmēm un arī attieksmēm, un šo saikni maz izprot arī paši skolotāji» (www.lvportals.lv, 17.05.2016).

Vai tiešām reformas vienīgais mērķis ir latvju izglītības zemais līmenis? Patiesībā VISC priekšnieku intereses var nojaust uzzinot, ka VISC projektā. Kompetenču pieeja mācību saturā tiek «apgūti» 14 miljoni eiro, no kuriem 11,9 miljoni ir ES finansējums. Ak, Dievs! Par 14 miljoniem daudzi ir gatavi tēvu un māti pārdot, tāpēc nebrīnāmies, ka, lai pamatotu tik lielas naudas apgūšanas, ir ilgi un skaļi jānomelno Latvijas skolu izglītības sistēma. Lai pamatotu 14 miljonu eiro iesūkšanu, ir jāgāž pār Latvijas skolu un skolotāju galvām desmitiem samazgu spaiņi. Tā kā VISC jau pierūkst iekšējo nomelnotāju resursu, tad talkā nāk Latvijas Bankas apmaksātie propagandisti. Latvijas Bankas ekonomists Mārtiņš Bitāns tikko izplatīja galveno argumentu, lai neviens netraucētu kompetenču reformatoriem iesūkt 12 miljonu no ES fondiem: «Izcilo skolēnu īpatsvars Latvijā ir divreiz mazāks nekā OECD valstīs vidēji un aptuveni trīs reizes atpaliek no mūsu kaimiņvalstīm. Tas kārtējo reizi apliecina, ka Latvijas vispārējās izglītības sistēma ir tendēta galvenokārt uz viduvēju, nevis izcilu rezultātu.»

Latvijas skolu sistēma ir tik pagrimusi, ka gals klāt! Tikai kompetenču reforma iedēstīs pirmās sēklas, lai no viduvējās skolēnu masas parādītos pirmie izcilības asni!

Protams, ka Latvijas izglītības sistēmā ir daudz neatrisinātu problēmu un daudz uzlabojamu jomu, bet vai viss ir tik bēdīgi, kā apgalvo alkatīgie kompetenču reformatori – ES naudas kampēji?

Atvērsim kompetenču projekta naudas apguvēja – Valsts izglītības satura centra – mājaslapu. Kāda ir VISC informācija par Latvijas skolēnu izcilību? Šogad augustā Serbijas galvaspilsētā Belgradā Pasaules ģeogrāfijas olimpiādē Mārtiņš Robežnieks no Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas un Iļja Belovolovs no Rīgas 92. vidusskolas izcīnīja sudraba, bet divi citi Latvijas skolēni – bronzas medaļas. Komandu ieskaitē Latvija iekļuva pasaules labāko valstu desmitniekā, izcīnot 8. vietu. Vispasaules informātikas olimpiādē Irānas galvaspilsētā Teherānā Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas absolvents Ingus Jānis Pretkalniņš izcīnīja bronzas medaļu.

Jūlijā Starptautiskajā bioloģijas olimpiādē, kas notika Koventrijā Lielbritānijā, trīs Latvijas skolēni izcīnīja bronzas medaļas. Starptautiskajā matemātikas olimpiādē Brazīlijas pilsētā Riodežaneiro Latvijas skolēni izcīnīja trīs bronzas medaļas un divas atzinības. Starptautiskajā fizikas olimpiādē Indonēzijas pilsētā Džogžakartā Valsts 1. ģimnāzijas absolvents Reinis Irmejs ieguva sudraba godalgu, bet vēl divi Latvijas skolēni izcīnīja bronzas medaļas. Starptautiskajā ķīmijas olimpiādē Taizemes galvaspilsētā Bangkokā trīs Latvijas skolēni izcīnīja bronzas medaļas.

Izcilus sasniegumus starptautiskajās olimpiādēs Latvijas skolēni parādīja arī 2016. gadā. Pērn, suminot daudzos starptautisko mācību priekšmetu olimpiāžu izcilniekus, Valsts prezidents Raimonds Vējonis teica: «Ikviens starptautisks panākums ir apliecinājums, ka mums aug talantīga, spējīga un uzņēmīga jaunā paaudze. Paldies, ka esat likuši Latvijas vārdam izskanēt pasaulē!» Savukārt Latvijas Bankas ekonomists Mārtiņš Bitāns šā gada septembrī Latvijas izcilībai ir veltījis šādus vārdus: «Viduvēja izglītības sistēma Latvijā «ražo» viduvējus skolu absolventus.»

Patiesībā Latvija ir viena no retajām mazajām valstīm, kuras skolēni spēj uzrādīt tik izcilus rezultātus priekšmetu olimpiādēs. Ko iesaka VISC? Uzspridzināsim šo sistēmu un tās vietā veidosim kaut ko nebijušu – kompetencēs balstītu izglītības satura modeli.

No tā visa rodas pamatotas aizdomas, ka kompetenču izglītības reformas patiesais mērķis ir 12 miljonu eiro ES naudas notrallināšana. Turklāt, piesedzoties ar kompetencēm, pie ES naudas ir tikuši latviešu valodas nīdēji, kuri izmanto ES naudu, lai ar reformas palīdzību dotu nāvējošu triecienu latviešu valodas mācīšanai pamatskolā. ES naudas kampēji piedāvā atcelt atsevišķu latviešu valodas eksāmenu pēc 9. klases, saglabājot īpašu eksāmenu angļu valodā. Latviešu valodas killeri aizsedzas, klāstot, ka tieši to pieprasa Eiropas Savienība. Meli! Atbilstoši ES 2006. gadā izstrādātajām rekomendācijām (https://ec.europa.eu/education/initiatives/key-competences-framework-review-2017_en) pirmā, vissvarīgākā, kompetence ir saziņa dzimtajā valodā (Communication in the mother tongue). Šobrīd naudas trallinātāji slauc ES, vienlaikus piesmejot ES rekomendācijas, lai to aizsegā bīdītu antilatvisku politiku.

ES naudas straume, kas plūst caur kompetences projekta atbildīgo personu kabatām, ir aizskalojusi šo cilvēku pēdējās sirdsapziņas paliekas kopā ar Latvijas Satversmes preambulā ierakstītajām vērtībām.

Juris Paiders
/15.09.2017/

Avoti:
http://nra.lv/latvija/izglitiba-karjera/juris-paiders-3/222451-kompetencu-falsifikatori.htm
http://www.philos.lv/Citu_raksti/Kompetencu_falsifikatori.html

Informācijas aģentūra
/24.05.2018/

 

Publicēts iekš Kat.: Izglītība, KOMPETENČU IZGLĪTĪBA, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Normāls musulmanis Eiropas kultūru pieņemt nevar

Lešeks Voroņeckis

Teoloģijas doktors un palotīņu tēvs Leššeks Voroņeckis (Leszek Woroniecki) Frīburgas universitātē (ŠŠveice) lasa lekcijas par reliģiju pētniecību. ŠŠoziem viņšš bija atbraucis uz Latviju, lai konsekrēto formācijas dienās runātu par izaicinājumiem, ar kuriem nākas saskarties postmodernisma kultūras kontekstā. Kādā no dienām kopā pusdienoja ar I. Lisenkovu, un saruna aizvirzījās par islāmu mūsdienu Eiropā. Viņšš teica, ka, ja demogrāfijas tendencēs nekas nemainīsies, 2050.gadā visas lielākās Eiropas valstis būs musulmaniskas, un tā būs jauna realitāte.

L.V.: Musulmaņi dzīvo pēc ššādas loģikas- ja ir mazākumā, tad cenššas pielāgoties esoššajiem apstākļiem, veido arī anklāvus, kur var saglabāt savas tradīcijas un likumus. Bet, ja ir vairākums, tad Korāns nepiedāvā citu iespēju, kā būt musulmanim un būt pestītam vai arī tev draud nāve. Ja jautājat, vai pastāv iespēja, ka īsts musulmanis pieņem , piemēram, Eiropas kultūru un vērtības- uzskatu, tas ir neiespējami. Normāls musulmanis, kuršš ir atbildīgs par sava bērna audzināššanu, ar sāpēm sirdī izlaiž˛ savu dēlu uz ielas, kur redzamas puskailas sievietes, kur pāri atklāti skūpstās. Viņiem tas ir nepieļaujami. Neviens patiesi ticīgs musulmanis nepiekritīs un nepielāgosies ššādam dzīvesveidam, jo tas draud ar viņa pazudināššanu.

Bet ir tādas musulmaņu valstis, kur dzīvo kristiešši un neviens viņus nenogalina.

Jā situācija dažādās valstīs ir atššķirīga. Es neapgalvoju, ka mūsdienās viņi nogalina tādā veidā, taču tas ir risinājums, kuru piedāvā Korāns. Ja nonāktu līdz konfliktam… Reiz runāju ar kādas kongregācijas māsām, kas strādā Kamirā (Pakistānā). Kā klostermāsām viņām nav tiesību evanģelizēt, viņas nodarbojās ar labdarību, un viņām ir daudz musulmaņu draugu. Reiz kaimiņi teica- ja nonāktu līdz konfliktam starp kristieššiem un mums musulmaņiem, tad ņemot vērā, ka esat mūsu draugi, nebīstieties, mēs jums pārgriezīsim kaklus tā, ka jūs nejutīsiet sāpes. Un tā bija viņu draudzības zīme. Ir daudzas situācijas, kur musulmaņi dzīvo kopā ar citiem, piemēram, ebrejiem, kā tas ir Svētajā Zemē un citur. Gadās konflikti, bet tās nav galējības. Toties, kad nonāks līdz situācijām, kurās būs jāizdara galējās izvēles, mēs varam tikt nostādīti ššāda risinājuma priekššā.

Islāma mērķis ir, lai visa zeme būtu islāmiska. Islāma miera koncepcija pauž, ka patiess miers uz zemes iestāsies tikai tad, kad visa zeme piederēs Allaham. Un viņi to realizē un runā par to atklāti- mēs dodamies uz Eiropu, lai to iegūtu islāmam, Svētā Pētera bazilika būs moššeja. Viņi neslēpjas. Ir tādi, kuri saka, ka mēs Eiropu ieņemam ar sievieššu vēderiem, t.i. ar pēcnācējiem. Jau no sākuma islāms ir iekarojis ar zobenu un pēcnācējiem.

Kur slēpjas islāma spēks?

Pamatā viņi nāk no austrumiem un noteikti ir stipras ticības cilvēki. Islama nosaukums jau pats par sevi nozīmē „paklausība, pakļauššanās Dievam”. Musulmanis ir tas, kuršš ir pilnīgi paklausīgs Dievam. Viņi tic Korānam, pat ja daudzi to nezina. Tic mūžīgajai dzīvei. Tic, ka būs tiesa Allaha priekššā, un tur , starp citu, kā pravietis piedalīsies arī Jēzus. Viņšš tiesās kristieššus, kas neticēja Allaham. Debesis islāma vīzijā ir diezgan līdzīgas zemei – tur būs visskaistākās sievietes, vislabākie vīni un ēdieni. Viņi nes sevī ššādas ilgas. No turienes nāk ššī milzīgā paklausība reliģiskajai praksei – lūgššanām piecas reizes dienā, alkohola nelietoššanai (jo viņi nevar nostāties dienas lūgššanā Allaha priekššā iereibušši) u.tml.

Pakļauššanās ššādai kārtībai ir kultūras noteikta, jo tiek praktizēta ģimenē. Ģimene, kurai ir milzīga ietekme, piespiež˛ savus locekļus būt uzticīgiem, kaut gan vienmēr, protams, ir izņēmumi. Iesaku, noskatīties filmu „Apustulis”. Tā ir par jaunu musulmani, kuršš kļūst par kristieti un tiek savas ģimenes piekauts. Katru gadu iet bojā daudzi cilvēki, kurus nogalina viņu tuvinieki. Ir valstis, kur no tā izvairās, bet daudzi kristietības pieņemššanas gadījumi tiek turēti slepenībā, lai neapdraudētu to cilvēku dzīvības, kas atgriežas.

Reliģiju zinātņu pētnieki neoficiāli runā, ka dialogs ar islāmu ir bezjēdzīgi iztērēts laiks. Protams, nepiecieššams ar viņiem runāt, taču ššajā dialogā islāms mums norāda sekojoššas prasības: atzīstiet Korānu kā patiesu Dieva vārdu, atzīstiet Muhamedu kā patiesu pravieti, un tad mēs turpināsim sarunu. Nezinu, vai jūs esat kādreiz lasījuši Korānu, es to savā laikā studēju un noteikti nevaru pieņemt kā Dieva vārdu, jo daudzas vietas ir pilnīgā pretstatā kristietības garam.

Islāma koncepcijā ir definitīva atklāsme – Dievs no sākuma cilvēkiem deva Toru, t.i., Veco Derību, bet ebreji to falsificēja. Tad Dievs deva otru atklāsmi, kas ir Evaņģēlijs. Kristiešši to falsificēja. Kā pēdējā, definitīvā, atklāsme – atnāca Muhameds, kuršš atnesa cilvēkiem Korānu. Ja dažreiz saka, ka ir trīs „grāmatu reliģijas”- jūdaisms, kristietība un islāms, tad tas ir ļoti nepareizs apgalvojums. Jā, islāms ir grāmatas reliģija, bet kristietība ir Personas reliģija. Tas, kas kristietībā ir Jēzus, islāmā ir Korāns. Kā Jēzus ir iemiesotais Dieva Vārds kristietībā, tā islāmā Korāns ir iemiesotais Dieva vārds. Protams, tā ir monoteiska reliģija, tāpat kā mūsējā, bet viņi nepieņem Trīsvienību. Tas ir arguments, kas Korānā bieži pieminēts- kā Dievam var būt Dēls, ja Viņam nav sievas? Korānā ir arī rindkopas, kurās runāts par Jēzus krustā siššanu. Tie ir panti, kuri nav viennozīmīgi. Tajos teikts, ka viņiem vai „izlikās, ka Viņu piesita krustā”, vai arī „viņiem izlikās, ka tas ir Viņšš, kuru piesita krustā”. Sanāk, ka tas bija Jēzus līdzinieks un Viņšš pats nenomira uz krusta. Viena no teorijām musulmaņu tradīcijā saka, ka krustā piesita Jūdu, kuršš Jēzu nodeva. Viņiem nav pieņemams, ka Jēzus nomira uz krusta un caur to atpestīja pasauli.

Kā, jūsuprāt, veidot attiecības ar musulmaņiem?

Kristīgā tradīcija ciena katru cilvēku. Katrs cilvēks ir Dieva radīts. Kas attiecas uz cilvēka cieņu, par to mums nav ššaubu. Tie ir tādi pasi Dieva cilvēki kā mēs. Par ššādām attiecībām Evaņģēlijā ir teikts – ja pie tevis atnāk tavs brālis un lūdz palīdzību, tad palīdzi viņam. Un ššīs savstarpējas palīdzības un labvēlības attiecības cilvēciskajā līmenī mums ir jāveido cik vien labas var. Tajā paššā laikā mēs nedrīkstam būt naivi. Mums ir skaidri jāapzinās, kas stāv mums priekššā, ar ko mēs runājam un par ko mēs varam runāt – kur varam atrast kopīgu valodu un kur ir jāsaka stop. Varam uzdot jautājumu – kādēļ islāms ir tik naidīgi noskaņots pret kristietību, kādēļ kristietība ir islāma ienaidnieks? Rietumeiropā lielā skaitā tiek būvētas moššejas. Pamēģiniet uzbūvēt kādu baznīcu zemēs, kur lielākā daļa ir musulmaņi! Tas ir neiedomājami. Kādēļ lielākajā daļā valstu pārieššana kristietībā tiek sodīta ar nāvi? Arī mēs varētu prasīt vienlīdzīgāku izturēššanos.

Bet, protam, mums ir jāveido cilvēcīgas attiecības, kurās kopā tiekties uz mieru, dialogu starp reliģijām, kur mēģināt vienam otru saprast, bez spiediena, ka tev kā musulmanim jākļūst par kristieti vai man kā kristietim jākļūst par musulmani. Tas nozīmē būt līdzās , bet ššī būššana nav viegla. Dažādās pasaules daļās, valstīs kristietības un islāma specifika ir atššķirīga. Ir dažādas skolas, dažādas pārliecības. Islāms ir dažāds. Tātad no kristietības puses mums vajadzētu iepazīt visas ššīs dažādās skolas, iepazīt Korānu un viņu garīgumu, kā arī mēģināt veidot pēc iespējas labākas attiecības, bet, skatoties uz to, kas notiek, tas nav viegli. Domāju, katram vajadzētu sākt ar to vietu, kurā dzīvo. Lai mūsu dzīvē būtu mieru nesošša. Dialogs ikdienas dzīvē ir ļoti svarīgs, un , iespējams tiešši tas palīdzēs veidot dialogus augstākā līmenī.

Latvijas kontekstā islāmā visbiežāk pāriet sievietes, kuras apprecas ar musulmani. Par ko viņām vajadzētu padomāt, pirms dodas ššādā laulībā?

Katrai sievietei, kura vēlētos saistīties ar musulmani, vajadzētu iepazīties ar tiem likumiem, kas ir noslēgti starp attiecīgo musulmaņu valsti un Eiropas Savienību un kuri regulē tiesības uz bērniem, ššķiršanās lietu utt. Islāmā ir tāds likums, ka ššķiršanās vai vecāku nāves gadījumā par bērniem rūpējas kopiena. Daļai sievieššu, kuras apprecas ar musulmani, nav ne jausmas, ka ššķiršanās gadījumā tiesības rūpēties par bērniem ir tēvam musulmanim. Svarīgi, lai sieviete pirms tam iepazītu, kāds ir patiesais sievietes statuss islāmā. Jo ir ļoti daudz leģendu un melu. ŠŠis statuss nav salīdzināms ar to, pie kā pieraduššas sievietes Eiropā. Ir ļoti daudz liecības (tās var atrast arī internetā), kur sievietes stāsta par savu dzīves pieredzi. Ir vērts ššādas liecības paklausīties.

Ir arī sievietes, kuras ir noguruššas no liberālisma un priecājas, ka beidzot ir kāds, kuršš par viņām rūpējas, ka viņas var nestrādāt.

Tā ir sievietes izvēle. Ja viņa ir ar mieru sēdēt mājās, varbūt pat būt ieslēgta mājās (lai gan tas ir atkarīgs no valsts) un būt vīra pakļautībā… ja sieviete to izvēlas apzināti, tad kādēļ nē. Viņa ir brīva, un viņai ir tiesības to darīt. Bet arī mūsu pienākums ir viņas brīdināt – lai izvēle ir apzināta. Daudzas sievietes liecina, ka ir piespiestas pāriet islāmā.

Vai musulmanim ir atļauts melot?

Lai aizsargātu ticību vai kultūru, melot ir atļauts. Atceros, kad pēdējo reizi biju Jeruzalemē, runāju ar zinātniekiem, un viņi pastāstīja, ka Jeruzaleme ir sadalīta četrās daļās un nav pieļaujams, ka musulmaņu daļā par policistu strādā ebrejs. Musulmanis ššādam policistam teiks, ka jā, es izdarīššu to, ko tu saki, taču iekššēji viņam ir pienākums izvēlēties pretējo, jo musulmanis nevar paklausīt kādam, kuršš nav viņā brālis ticībā. Tas pats ir arī laulības gadījumos. Par to runā daudzas sievietes. Pirms laulībām viņām saka – vari palikt kristiete, varēsi iet uz savu baznīcu, audzināt bērnus, kā vēlies. Tas radikāli mainās pēc kāzām vai pirms bērna piedzimššanas. Tas ir elements, kas dod pilnīgas tiesības uz sevi. Laulības mērķis ir radīt pēc iespējas vairāk pēcnācēju – musulmaņu. Tas ir noteikts islāma doktrīnā. Tā tas funkcionē tad, kad viņi ir mazākumā. Ja viņi kļūst par vairākumu, tad ļoti bieži sāk pielietot spēku. Mēs redzam tendenci – mēģinājums veidot kalifātu un ššariāta tiesības. Arī Eiropas valstīs. Dažās vietās Beļģijā un Lielbritanijā, kur musulmaņi ir vairāk, viņi pieprasīja publisku varu, lai attiecīgos rajonos tiktu ieviests ššariāta likums.

Kā izturēsies Baznīca, ja musulmaņi Eiropas sabiedrībā būs vairākums?

Man nav ne mazākās nojausmas! Vai nu mēs kļūsim par katakombu, vai arī par mocekļu Baznīcu. Tie būs ļoti interesanti laiki. Bet tas ir tādā gadījumā, ja saglabāsies tādas dzimstības tendences, kādas tās ir tagad.

Sagatavoja Konstantīns Bojārs, Ogres Sv.Meinarda Romas katoļu baznīcas draudzes prāvests
/12.05.2018/

Informācijas aģentūra
/24.05.2018/

Publicēts iekš BĒGĻU KRĪZE, Kat.: Kultūra, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par neiedomājami nelietīgu Raiņa apmelošanu no LMA docenta Viktora Jansona puses

viktors jansons

Internetā portālā focus.vesti.lv ir lasāms šāds teksts: „Viktors Jansons Raiņa dzīvesgājumu pētījis trīspadsmit gadus! Tas, ko viņš atklājis ir prātam neaptverami! Uzmanīgi izpētot Raiņa arhīvu, radies pamats aizdomām, ka viņam vienmēr bijusi interese par ļoti jaunām sievietēm un meitenēm. Par to Rainis rakstījis savās dienasgrāmatās un vēstulēs no Slobodskas, atklājot, ka viņam ir kāds sarunu biedrs, nepilngadīgs zēns, ar kuru viņš kopā dodas uz upmalu, tur guļ zālē, bet dzejnieks zēnu glāsta. Savukārt laikā, kad Rainis jau bijis Saeimas deputāts, Aspazijai ne reizi vien nācies viņu pestīt no tiesas darbiem par nepilngadīgu meiteņu pavedināšanu.” [Kaut ko līdzīgu vēl 2010.gadā publicēja žurnāls Klubs un portāls http://www.delfi.lv. Viktors Jansons ir scenogrāfs, režisors, performanču meistars, Latvijas Mākslas Akadēmijas docents un samērā biežs LR sabiedrisko mediju sižetu varonis.]

Viktors Jansons ir pastrādājis prātam neaptveramu nelietību. Tikpat nelietīgi līdzautori ir viņa “atziņas” publicējušo resursu satura noteicēji, kuri fantastiski bezatbildīgi izplata nelieša šausmīgo murgojumu par latviešu tautas vienu no izcilākajām personībām.

Domāju, kamēr kāds nelietis netiks kārtīgi pārmācīts (ļoti gribas, bet nedrīkstu teikt – likvidēts), Raiņa apķēzīšana latviešu riebīgajā pseidointeliģencē turpināsies ne tikai teātros, rakstnieka simulakra Eipura vēmienos, bet visos iespējamos formātos.

Raiņa Kopotu rakstu akadēmiskā izdevuma 24.sējums ir mans sējums. To pašu varu teikt par 25.sējumu. Abus dienasgrāmatu sējumus kādreiz zināju gandrīz vai no galvas. Par Raiņa dienasgrāmatām rakstīju disertāciju. Esmu izlasījis visas Raiņa vēstules, visas grāmatas par Raini. Viktors Jansons nelietīgi melo!

Ja, piemēram, par pirmskara Rīgas pils saimnieka [Kārļa Ulmaņa] homoseksuālismu sabiedrībā vienmēr ir bijusi tenkošana, tad par Raini nekad nekas tāds nav bijis. Esmu ticies ar daudziem „ulmaņlaiku” inteliģentiem, kuri mīlēja izteikties par Raini. Taču nekad neviens neko neminēja par Jansona 13 gados „izpētītajām” Raiņa novirzēm. Ja tās patiešām būtu bijušas, tad noteikti par to cilvēki runātu. Mūsu cilvēkiem patīk runāt vairāk par slikto, nekā labo lielu personību dzīvē. Tas ir obligāti jāņem vērā.

Piemēram, cilvēki vienmēr ir daudz runājuši par Raiņa romānu ar t.s. Mēnesmeitiņu – Olgu Kliģeri. Tas bija fakts. Rainim bija romāns ar šo jaunkundzi. Aspazija arī to zināja. 80.gadu sākumā šī dāma vēl bija dzīva. Esmu redzējis un klausījies Olgu Kliģeri. Viņa viesojās Zinātņu akadēmijā pie „rainistiem”. Zinu, ka viņai nebija konkurentu, ja neskaita Aspaziju. Tāpēc varu droši teikt: Viktors Jansons un dzelteno sensāciju kārie izdevumi ir veikuši Raiņa kārtējo nelietīgo apspļaudīšanu.

Diemžēl pēcpadomju laikā ir bijušas daudzas nelietības ap Raini. Brīvvalstī latviešu gaišo inteliģenci Rainis ir interesējis gandrīz tikai no seksa viedokļa.

Neapšaubāmi, par Raini vienmēr ir sacerētas pasakas. Tā tas sākās jau pirms kara. Padomju laikā viskrāšņākās pasakas sacerēja Saulcerīte Viese. Bet tās nebija perversas pasakas, un tā nebija nelietība, kā tas ir tagad. Tā bija interpretācijas šaurība, vienpusība, primitivitāte, kā arī Raiņa mantojuma pētītāju profesionālais aklums, seklums, domas mietpilsoniskais pīkstējums, nekompetence daiļrades psiholoģijā, nekompetence daiļrades laboratorijas jautājumos. Turpretī aizvadītajos gadu desmitos dominē nelietības. Viktors Jansons pagaidām ir rekordists. Tik nelietīgu Raiņa apspļaudīšanu vēl neviens nav uzdrošinājies veikt.

Arturs Priedītis, viens no Raiņa kopoto rakstu sastādītājiem
/22.05.2018/

Avoti:
http://www.pietiek.com/raksti/karteja_nelietiga_apsplaudisana
http://www.delfi.lv/izklaide/archive/petijums-dzejnieks-rainis-bijis-pedofils.d?id=32120899
http://focus.vesti.lv/news/rainis-un-mazgadigu-bernu-izmantosana-pratam-neaptverami-ko-atklaj-petnieks-kurs-raini-analizejis-jau-13-gadus?20559

Informācijas aģentūra
/24.05.2018/

Publicēts iekš Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Lietuvā degviela ir par apmēram 9% lētāka

Jau kādu laiku Latvijā ir vērojams lidlbums. Latvieši masveidā brauc iepirkties uz Lietuvas Lidl lielveikaliem, kuros cenas daudzām precēm ir lētākas. Latvijas mazumtirgotāji ir pamatoti satraukušies un tas jau ir izraisījis cenu kritumu.

Bet ir vēl viens apstāklis, kura ietekmē Lietuvā atsevišķas preces var būt lētākas. Lietuvā ir lētāka degviela. Piemēram, ja 30.04.2018 Latvijā litru 95.markas benzīna mazumtirdzniecībā varēja iegādāties par 1,26 Eiro/litrā, tad Lietuvā – 1,15 Eiro/litrā. Tas ir, par 11 centiem jeb apmēram 9% lētāk. Un šie + 9% pēc tam ietekmē daudzu citu preču cenas…

Informācijas aģentūra
/24.05.2018/

Publicēts iekš Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt