Par e-veselības problēmām jeb cik cilvēku dzīvības prasīs e-veselības ieviešana un ekspluatācija?!

2017.gada beigās un 2018.gada sākumā Latvijā uzvirmoja kaislības ap pietiekami sen muļļātās e-veselības sistēmas piespiedu ieviešanu. Galvenie sistēmas lietotāji – ārsti bija pret, farmaceiti – skeptiski, sabiedrība dēļ svētlaimīgās neziņas vienaldzīga, bet Latvijas politiķi labākajās “kā var nesolīt” tradīcijās, piesedzot ciniskos un pārgudros e-veselības ieviesējus, ar nopietnām sejām pieņēma politisku lēmumu, kurš robežojas ar noziegumu, ieviest e-veselību par katru cenu. Tas, kas notiek ar 2018.gada 1.janvāri, pēc būtības ir negatavas un lietotāju vajadzībām mazatbilstošas IT sistēmas piespiedu testēšana produkcijas vidē, kas ne tikai gandē ārstu, farmaceitu un pacientu “nervus” un veselību, bet kas atsevišķiem pacientiem var maksāt (un visdrīzāk agri vai vēlu arī maksās) dzīvību.

To, kāda bija e-veselības sistēma uz 2017.gada novembra beigām, labi savā rakstā “E-veselības sistēma – tās IR pilnīgas šausmas“ aprakstīja Ilmārs Poikāns (plaši zināms arī kā robingudiskais “hakeris” ar segvārdu “Neo”). Ar Poikāna rakstu var iepazīties te: https://www.diena.lv/raksts/viedokli/latvija/poikans-par-e-veselibas-darbibu-tas-ir-pilnigas-sausmas-14186015 . Savukārt šajā rakstā tiks apskatīta e-veselības ieviešana vairāk no organizatoriskā, politiskā un sabiedriskā skatu punkta.

1. Kas ir e-veselības sistēma?

E-veselības sistēma ir “darba plūsmu” tipa IT sistēma, kuras uzdevums ir nodrošināt noteiktu procesu darbību (medikamentu izsniegšanas, ārstniecības pakalpojumu sniegšanas utt.) un veikt šo procesu uzskaiti. Procesa nodrošināšana, nozīmē, ka sistēmai ir jānodrošina savlaicīga visas nepieciešamās informācijas nodošana (vai pieejamība) dažādiem procesā iesaistītajiem dalībniekiem nepieciešamajā secībā un apjomā atkarībā no dažādiem procesa tipu un apstākļu nosacījumiem. Savukārt procesa uzskaite nozīmē, ka pēc iespējas visas procesa darbības tiek uzskaitītas.

Ja pašreiz, piemēram, ierobežotas piekļuves medikamentu izsniegšanas process tiek nodrošināts, izmantojot vēsturisko papīra recepšu sistēmu (informācijas apmaiņa starp ārstu un farmaceitu notiek papīra receptes veidā), tad līdz ar e-veselības ieviešanu ir plānots pāriet uz centralizētu pilnībā elektronisku informācijas apmaiņu. Šādai pieejai ir savi plusi un savi mīnusi.

2. Kāda ir e-veselības tipa sistēmu ieviešanas specifika?

Pirmkārt, parasti lietotāju vairums ir pret šāda tipa sistēmu (turpmāk tekstā – Sistēmu) ieviešanu, jo tas ir kaut kas pilnībā principiāli jauns (biedējošais nezināmais), izjauc esošo, ļoti pierasto kārtību un pakļauj papildus kontrolei. Bez tam Sistēmu ieviešana prasa daudz lieku, no pamatnodarbošanās viedokļa pilnīgi nevajadzīgu pūliņu.

Otrkārt, Sistēmā ir jāievieš, jāimplementē, “jāiešuj” attiecīgie procesi, kas no vienas puses ir puslīdz vienkārši izdarāms (ja ir kaut kāds process, to tehniski salīdzinoši vienkārši ir “iešūt” Sistēmā), bet no otras puses ir ļoti apgrūtinoši vai pat reizēm gandrīz neiespējami implementēt Sistēmā labi iestrādājušos procesus tā, lai tie jaunajā veidolā atbilst sākotnējai situācijai, lai tie atbilst visu iesaistīto pušu vajadzībām un lai tie reāli darbojas.

Procesu īpatnība, jo sevišķi lielās organizācijās vai organizāciju apvienībās, ir tāda, ka īstos, faktiskos procesus neviens nemaz pilnībā nezin. Cita šo procesu īpatnība ir apstāklī, ka nosacītie “de jure” procesi atšķiras (bieži vien pat ievērojami) no nosacītajiem “de facto” procesiem. Tas ir papīros ir rakstīts viens (un labi, ja ir vismaz papīri, kur kaut kas ir rakstīts, bieži nav), bet reālā dzīvē notiek savādāk.

Tāpat procesi mēdz būt neviendabīgi. Tas ir, kopējas reglamentācijas vai kontroles trūkuma gadījumā vienā vietā rīkojas pa vienam, citā vietā savādāk, vienos gadījumos ir viena prakse, citos cita utt.. Tālāk jāņem vērā arī informētības par procesiem pakāpe, procesu uztvere un sapratne, kas dažādiem procesa dalībniekiem var būt pat ievērojami atšķirīga.

Visbeidzot katram procesa dalībniekam gan konkrēto procesu ietvaros, gan kopējā organizatoriskajā sistēmā, kā daļa ir Sistēma, ir savas objektīvās un subjektīvās intereses, kuru iespaidā Sistēmas ieviešanas laikā notiek gan apzināta, gan neapzināta katra dalībnieka “deķīša vilkšana uz savu pusi”.

Ar visām šīm problēmām saskaras Sistēmu projektētāji, radītāji, ieviesēji un ekspluatētāji un tā rezultātā parasti Sistēmu pirmās versijas nespēj nodrošināt apmierinošu procesu darbību, nevienam parasti jaunās Sistēmas nepatīk un sākotnēji Sistēmas ir lielākā vai mazākā mērā lietošanai nederīgas.

Treškārt, tā kā Sistēmā kā lietotāji tiek apvienotas dažādas kopējos procesos dalību ņemošas struktūrvienības un/vai organizācijas, tad nepieciešams ņemt vērā to visu prasības un nepieciešams tās koordinēt Sistēmas projektēšanas, ieviešanas un ekspluatācijas laikā. Pie tam, kā jau tika minēts, katrai struktūrvienībai, katrai lietotāju grupai, katrai organizācijai ir savas objektīvās un subjektīvās intereses, kuras ir gan savstarpēji pretrunīgas, gan arī var nonāk pretrunā ar paša procesa mērķiem un būtību. Šīs pretrunas kādam ir jāizprot un adekvāti jāslāpē, nepārtraukti sijājot “graudus no pelavām”, kur katra kļūda šajā šķirošanas procesā var izrādīties kā ļoti nozīmīga Sistēmas nepilnība.

Ceturtkārt, vadības segments Sistēmas procesos ir kā viens no dalībniekiem un tam ir tendence parazītiski apmierināt savas vajadzības par katru cenu uz citu procesa dalībnieku rēķina (e-veselības gadījumā uz ārstu, farmaceitu un pacientu rēķina).

Piektkārt, Sistēmu ieviešanā liela nozīme ir lietotāju prasību dokumentācijai, ko izstrādā Sistēmas projektētāji, aptaujājot potenciālo Sistēmas lietotāju pārstāvjus. Par cik, kā jau tika minēts, neviens līdz galam nezin, kā reāli darbojas Sistēmā ieviešamie procesi, lietotāju pārstāvji objektīvi nav spējīgi pilnīgi precīzi nodefinēt prasības. Vēl jāņem vērā, ka katrs definējamo procesu dalībnieks redz to no sava skatu punkta, pārzin savu mazo lauciņu un “kopējo” bildi var “neredzēt”, nesaprast vai var būt neinformēts par to. Šīs prasību nodefinēšanas problēmas tiek pastiprinātas, ja kā darba grupas pārstāvis tiek norīkots mazkompetents, maz saprotošs, uz sadarbību neorientēts, uz formālu pieeju ieciklējies un/vai “pa mākoņiem dzīvojošs” cilvēks (parasti kāds vai kādi no lietotāju pārstāvjiem ir ar kādām no šīm pazīmēm).

Savukārt no Sistēmas projektētāju un Sistēmas pasūtītāju puses šī specifika prasa izcilu cilvēku dabas, organizatoriskās konjunktūras un pašu procesu specifikas izpratni. Ja šādas izcilības nav, tad neizbēgami Sistēma būs neveiksmīga un viduvējības, kuras bija atbildīgas par Sistēmas projektēšanu, tajā obligāti pirmkārt vainos lietotāju pārstāvjus, kuri piedalījās lietotāju prasību izstrādē. Šāda vainošana visbiežāk ir pamatota, bet tā novērš uzmanību no fakta, ka Sistēmas projektētāju un pasūtītāju pārstāvju pienākums bija paredzēt un preventīvi novērst vairumu nepilnību (viņiem ir jāzin (analīzes rezultātā precīzi jāizsecina), kas nepieciešams lietotājiem, daudz labāk par pašiem lietotājiem, tai pat laikā neuzspiežot viņiem kļūdainus un nevajadzīgus risinājumus, kas diemžēl mēdz notikt, ja projektēšanas process tiek uzticēts negodprātīgiem un/vai nepietiekami spējīgiem speciālistiem).

Sestkārt, projektējot, ieviešot un vēlāk ekspluatējot Sistēmu liela nozīme ir iesaistīto struktūrvienību un organizāciju, to pārstāvju un visu lietotāju koordinācijai un informēšanai. Visi iesaistītie regulāri saprotamā formā ir jāinformē par projekta gaitu un jāinteresējas par viņu viedokli katrā no projekta un Sistēmas gatavības stadijām, obligāti izskatot un ņemot vērā iebildumus un aizrādījumus. Šis process kādam ir jāvada, kas ir grūts, darbietilpīgs un ļoti nepateicīgs darbs. Pie koordinācijas ir pieskaitāma arī Sistēmas lietotāju dokumentācijas un lietotājiem paredzēto instrukciju, kuras ņem vērā arī normatīvo regulējumu, komunikācija, kā arī lietotāju apmācības. Sistēmu ieviesējiem ir tendence grēkot uz instrukciju un apmācību rēķina, jo tas ir ļoti darbietilpīgs darbs, ko ar vienkāršotu haltūru var salīdzinoši viegli nesodīti “efektivizēt”, kam sekas ir faktiska lietotāju neprasme strādāt ar jauno Sistēmu, kas dabiski tiek kompensēta darba gaitā (strādājot, lietotāji Sistēmu ir spiesti apgūt paši).

Septītkārt, projektējot Sistēmas parasti notiek koncentrēšanās uz tās funkcionalitāti, kas augstāk aprakstīto iemeslu dēļ ir sarežģīts pasākums, un tā rezultātā ir tendence “aizmirst” vai nepievērst pietiekamu vērību IT infrastruktūras un tās kapacitātes jautājumiem (datori un programmatūra, uz kā korekti jādarbojas Sistēmai, lietotāju daļas datu pieslēgums, Sistēmas serveri un centrālie datu pieslēgumi). Ja par šiem jautājumiem nav pienācīgi padomāts, tad Sistēma ir lēndarbīga, Sistēma nedarbojas vai nepilnīgi darbojas uz atsevišķām darbastacijām, Sistēma nedarbojas vai nepietiekami darbojas lietotājiem ar neapmierinošu interneta pieslēgumu, kā arī atsevišķiem lietotājiem Sistēma var vispār nebūt pieejama.

Astotkārt, droša un nekļūdīga Sistēmas veiksmīgas ieviešanas recepte ir kvalitatīva un pilnīga Sistēmas testēšana, kas prasa daudz laika un resursu. Diemžēl vispārējas “efektivizācijas” tendenču iespaidā testēšanas procesam tiek pievērsta nepiedodami maz uzmanības kā rezultātā parasti Sistēmas tiek notestētas “ķep – ļep” uz ātru roku, “reportējot” uz “augšu” par vēl negatavas Sistēmas gatavību, kam seko Sistēmas ieviešana, kas pēc būtības ir īstā Sistēmas testēšana. Tā tas notiek arī e-veselības gadījumā.

Ir tāds uzskats, ka neesot iespējams pilnībā notestēt Sistēmu un tam ir savs pamats, tomēr, pieliekot attiecīgus pūliņus, ir iespējams notestēt Sistēmu tik lielā mērā, ka tai vispār nav būtisku kļūdu un pats kļūdu daudzums ir līdzvērtīgs iestrādātu Sistēmu kļūdu daudzumam. Šāda pieeja nav populāra dēļ savas ilglaicības (var nākties ne reizi vien pārlikt projekta termiņu) un liela resursu patēriņa, tomēr tai vajadzētu būt obligātai tādu Sistēmu ieviešanā, kuru darbība ietekmē simtiem tūkstošus cilvēku (un vēl jo vairāk, ja tas ietekmē visu valsts iedzīvotāju veselību un var apdraudēt to dzīvību).

Devītkārt, Sistēmu ieviešanu parasti vada projektu vadītāji pēc projektu vadības principiem. Pats galvenais projektu vadības princips ir projekta termiņa svētums un nemainīgums. Nekas un nekādā gadījumā nedrīkst apdraudēt projekta termiņu, tā ir projekta “svētā govs”. Tas, kurš to dara, no projekta vadītāja skatu punkta ir projekta ienaidnieks (protams, arī pašus projektu vadītājus stipri “sit” par termiņu neievērošanu). Tā rezultātā, tad, kad rodas izvēle “kvalitāte vai termiņš” (un tāda izvēle rodas vienmēr), projektu vadītājs gandrīz vienmēr pēc iespējas centīsies panākt termiņa ievērošanu uz kvalitātes rēķina. Projektu vadītājam un projekta komandai galvenais ir ātrāk attiecīgajā laikā “nogrūst” savu projektu “ekspluatācijai”, bet, kas notiek pēc tam, jau nav viņu bēda (projekts beidzies, bonusi saņemti, sākas jauni izaicinoši projekti). Diemžēl vadība (pasūtītāji) šai ziņā bieži atbalsta projektu vadītājus, jo “savādāk var čakarēties mūžīgi”.

Desmitkārt, augstākminēto apstākļu, kā arī citu iemeslu dēļ IT izstrādātāju un konsultantu nozarē valda visai liela neiecietība pret Sistēmu lietotājiem, kuru visprecīzāk var raksturot ar tēzi: “Lietotāji ir stulbi!”. Šī iemesla dēļ IT izstrādātāji un konsultanti parasti ir pietiekami lieli ciniķi, kuri tādēļ ir tendēti uz cinisku attieksmi pret lietotājiem un viņu vajadzībām. Šī iemesla dēļ, ja vien būs tāda iespēja, daudzi IT izstrādātāji un konsultanti bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem radīs lietotājiem mazpiemērotu Sistēmu un ignorēs to vajadzības (galvenais lai pašus personiski šādu darbību/bezdarbību sekas neskar).

Vienpadsmitkārt, visu augstāk minēto iemeslu dēļ IT izstrādātāju un konsultantu vidē ir nostiprinājusies pārliecība, ka “jebkura jaunas sistēmas ieviešana sākumā rada problēmas”, bet vēlāk Sistēma “iestrādājas”, lietotāji “pierod” un viss ir kārtībā. Tā rezultātā šajās aprindās ir nostiprinājusies metodoloģiska prakse nepievērst pienācīgu uzmanību Sistēmas testēšanai, bet noteiktā etapā “nogrūst” to produkcijā, iemetot visus lietotājus kā mazus kaķēnus ūdenī, lai tie reālajā dzīvē testē Sistēmu un pielāgojas tai.

Šāda pieeja principiāli nav noliedzama, jo daudzos gadījumos tas tik tiešām ir optimāls risinājums, bet tā kategoriski nav pieļaujama tādām sistēmām kā e-veselība, kas skar visus valsts iedzīvotājus un no kā ir atkarīga cilvēku veselība un dzīvība. Tāpēc par šādas pieejas izmantošanu e-veselības gadījumā atbildīgās personas ir publiski jānosoda, jāatlaiž no darba un/vai pat jāizvērtē to tiesiskās atbildības pakāpe. Kā minimums e-veselības piespiedu ieviešanas sakarā ģenerālprokuratūrai vajadzētu ierosināt krimināllietu pēc KL 197.panta.

(“197.pants. Nolaidība. Par darba pienākumu nolaidīgu pildīšanu, ko izdarījis uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas atbildīgs darbinieks vai uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas pilnvarota tāda pati persona, ja ar to radīts būtisks kaitējums uzņēmumam (uzņēmējsabiedrībai), organizācijai vai ar likumu aizsargātām citas personas tiesībām un interesēm, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz četrdesmit minimālajām mēnešalgām.”)

3. E-veselības ieviešanas virspusēja analīze

Virspusēji iepazīstoties ar e-veselību un publisko informāciju par to, top skaidrs sekojošais.

Pirmkārt, e-veselības sistēma ir negatavs produkts, kura obligāta ieviešana ir nekas cits kā šī pusfabrikāta testēšana uz visiem Latvijas ārstiem, farmaceitiem un pacientiem.

Otrkārt, galvenie e-veselības lietotāji (ārsti) ir pret šīs sistēmas ieviešanu. Šo apstākli daļēji var izskaidrot ar visiem potenciālo Sistēmu lietotājiem raksturīgo skepticismu, daļēji tas ir saistīts ar pašu ārstu īpatnībām (ārsti ir specifiska publika), bet pilnīgi noteikti tas liecina arī par e-veselības ieviesēju (projektētāju, vadības pārstāvju, ieinteresēto politiķu) neprofesionalitāti un/vai nolūku negodprātīgumu. E-sistēmas ieviesēju pienākums bija iegūt savas galvenās “klientgrupas” uzticību un atbalstu, ko tie acīmredzami nav ieguvuši, un nav vairs būtiski vai tas ir dēļ tā, ka ieviesēji ir nemākulīgi sistēmanalītiķi, neizprot veselības aizsardzības nozares procesus, negrib strādāt, bet grib saņemt “haļavno piķi” vai arī e-veselība ir kādu citu, tālejošu kaitniecisku plānu produkts. Ja ārsti negrib e-veselības ieviešanu, tad tā nav jāievieš, un sistēma ir jāpilnveido tikmēr un līdz tādai pakāpei, kad vairums ārstu būs apmierināti.

Treškārt, e-veselības sistēma ir veselības aizsardzības sistēmas vadības funkcijas nodrošinošo organizāciju egoisma produkts. Ir acīmredzami, ka vadības struktūras domā tikai pa sevi, minimāli ņemot vērā citu ieinteresēto lietotāju grupu redzējumu un vajadzības. Vadības struktūrām reizēm nākas būt stingrām un lietot piespiešanas līdzekļus, bet tie ir attaisnojami tikai tai gadījumā, ja vadības struktūras “redz” un saprot visu sistēmu kopumā un piespiešanas metodes lieto, izejot no kopējā sistēmas labuma pozīcijām. E-veselības gadījumā acīmredzami tā nav, pretējā gadījumā šāda situācija vispār nebūtu izveidojusies (atbildīgie vadības struktūru ierēdņi un politiķi ir galvenie esošās situācijas vaininieki).

Ceturtkārt, e-veselības sistēmā acīmredzami vispār nav ņemtas vērā visnozīmīgākās lietotāju grupas vajadzības – pacientu vajadzības. Kā jau iepriekš tika minēts, Sistēmām mēdz būt dažādas lietotāju grupas, kurām katrai ir savas, citiem pretrunīgas intereses. Sistēmas ieviešana visa cita starpā ir visu šo interešu līdzsvarošana – zināma veida kompromisa panākšana. Bet kompromisu parasti panāk uz kāda cita rēķina, visbiežāk – argumentēt nespējīgākā un to pušu, kuras vispār nepiedalās izstrādes procesā. Tad nu jautājums: kurš e-veselības sistēmas ieviešanas projekta komandā pārstāvēja pacientu intereses un kurš definēja pacientu lietotāju prasības?! Jautājums visdrīzāk retorisks, jo e-veselības izstrādājums apliecina, ka pacientu intereses faktiski netika pārstāvētas, kādēļ e-veselība ir pacientiem nedraudzīgs produkts, kura patieso būtību precīzāk raksturotu nosaukums “e-neveselība”.

Piektkārt, pēc visa ieviešanas procesa, gala rezultāta un sistēmas nepilnībām spriežot, e-veselībai bija un joprojām ir problēmas ar daudzo iesaistīto pušu koordināciju. Ja šāda līmeņa projektam ir nepietiekama koordinācija, tad ir apšaubāma darbotiesspējīgas sistēmas izveidošanas spēja, bet pienācīga līmeņa testēšanu tad vispār nav iespējams nodrošināt. Šis visdrīzāk ir starp galvenajiem iemesliem, kādēļ e-veselība netika pienācīgi notestēta un šī iemesla dēļ iespējams rodas daudzas problēmas, kuras ir saistītas ar lietotāju grupu administrēšanu un lietotāju tiesību vadību. Citiem vārdiem sakot, e-veselības ieviešanas projekta komandas nepietiekamās visu dalībnieku koordinācijas spēju nopietnās sekas un trūkumus mēģina kompensēt uz visu ārstu, farmaceitu un pacientu rēķina, veicot valsts mēroga sociālo eksperimentu un testējot negatavu sistēmu produkcijā uz visiem lietotājiem. Šai ziņā vēl jānorāda, ka koordinācijas faktors ir nozīmīgs arī turpmākai e-veselības darbībai, tāpēc, ja dēļ nepietiekamās koordinācijas neizdevās izstrādāt un ieviest kvalitatīvu sistēmu, tad arī e-veselības lietošana šī iemesla dēļ būs apgrūtinoša (citiem vārdiem sakot, e-veselības ieviešana nav īslaicīgas “šausmas”, bet gan tikai citas kvalitātes permanentu “šausmu” sākums).

Sestkārt, e-veselības darbības sākums uzrādīja, ka daudzi lietotāji reāli neprot strādāt ar e-veselību. Šo faktu netieši atzina paši ieviesēji, vienā no saviem preses paziņojumiem norādot, ka liels skaits kļūdu ir saistīts ar lietotāju neprasmi darbā ar e-veselības sistēmu. Lai gan internetā ir atrodami e-veselības apmācību materiāli un ir zināms, ka ir notikušas apmācības, pēc fakta ir redzams, ka nozīmīgs lietotāju daudzums tā arī apmierinošā līmenī neprot strādāt ar e-veselību, kam par iemeslu ir ne tikai ar pašiem lietotājiem saistīti iemesli, bet arī apmācības materiālu un apmācību procesa kvalitāte. Sistēmas ieviesēju pienākums bija izkontrolēt, lai pirms sistēmas darbības uzsākšanas visi potenciālie lietotāji iziet apmācības (daudzi lietotāji tā arī netika apmācīti) un apgūst sistēmas lietošanu vismaz noteikta minimuma līmenī. Šāda kontrole acīmredzami nav bijusi, kas ir vēl viena nopietna e-veselības ieviesēju neizdarība (nolaidība).

Septītkārt, e-veselības ieviesēji nepietiekamu uzmanību pievērsa rezerves variantiem un apvedceļiem, kā rezultātā visa cita starpā ne farmaceiti, ne ārsti un, pats galvenais, ne pacienti nemaz nezin kā rīkoties noteiktu problēmu gadījumā. Piemēram, kas ir jādara pacientam, ja aptiekā viņam izrakstīto e-recepti neatrod, un kas šai gadījumā jādara farmaceitam? Šo rīcības modeli vajadzēja izdomāt un visiem pirms ieviešanas komunicēt, jo no tā var būt atkarīga pat cilvēku dzīvības, bet e-veselības ieviesēji to nevīžoja un joprojām nevīžo izdarīt.

Astotkārt, e-veselības darbība (precīzāk sakot, nedarbība) ievērojami noslogo ārstus un farmaceitus, kas tiem liedz pilnvērtīgi pildīt savus pienākumus (ne tikai nestrādā sistēma, bet tiek atņemts laiks, radīta liela un lieka nervu sistēmas noslodze, kurai jau tā ir pietiekami liela slodze), kā rezultātā cieš pacienti un kas pie noteiktu apstākļu sakritības var izraisīt arī smagas sekas.

4. Dažas konkrētas e-veselības nepilnības

Zemāk īsumā par dažām nopietnākajām Autoram zināmajām e-veselības nepilnībām. Tās ir tikai farmaceitu līmenī redzamās problēmas un visdrīzāk ne tuvu nav visas.

4.1. Dokumenta (receptes) neizsniegšana pacientam

Šī ir viena no nopietnākajām kļūdām, kuras dēļ e-veselības darbība ir nekavējoties apturama un kura visdrīzāk ir radusies projektēšanas stadijā. Pilnīgi noteikti var apgalvot, ka sistēmanalītiķi, kuri neparedzēja šādu funkcionalitāti vai arī kuri pieļāva, ka šī kritiski svarīgā funkcionalitāte nav iekļauta ieviešamajā sistēmā, ir mazkompetenti vai nekompetenti (par šo kļūdu droši atbildīgos valsts iestādē strādājošos var atlaist, bet no apakšuzņēmējiem prasīt kompensāciju par nekvalitatīvu darbu).

Kā bija līdz šim? Ārsts pacientam izraksta recepti (izsniedz dokumentu), ar kuru tas vai viņa neformāli pilnvarota persona iet uz aptieku un realizē savas tiesības iegūt attiecīgo medikamentu. Dokumenta – receptes esamība pacientam uz rokas ir droša garantija, ka pacients spēs realizēt šīs savas tiesības. Tas, ka receptes tiek elektronizētas nav slikti, ir loģiski un tas var dot labumu, bet tur ir jābūt patiešām līksmadzeņainam sistēmanalītiķim, lai nespētu saprast tik elementāru lietu, ka e-receptes gadījumā pacientam arī obligāti ir jāizsniedz “uz rokas” recepte, ko var izdarīt vai nu elektroniski, nosūtot pdf vai cita populāra formāta dokumentu uz e-pastu vai arī, kas ārstam ir jāizdrukā un jāiedod rokās. Tā ir obligāta funkcionalitāte pacienta tiesību nodrošināšanai, kas viņam garantē tiesības iegādāties medikamentus pat gadījumos, kad e-veselības sistēma nestrādā.

Ja šo sistēmanalītisko 2×2 e-veselības “gaišās galvas” būtu realizējušas, tad daļa būtisku problēmu atkristu pašas no sevis, jo pacienti tik lielā mērā neciestu dēļ sistēmas kļūdām, gļukiem un nepilnībām. Savukārt tagad pat tad, kad e-recepte ir izrakstīta, pacients nevar būt drošs, ka saņems pienākošās zāles (šī problēma visdrīzāk būs aktuāla visu e-veselības darbības laiku, jo, spriežot pēc sistēmas loģikas, to pilnībā nemaz nebūs iespējams novērst). Tas ne tikai potenciāli var radīt nopietnas neērtības katram Latvijas iedzīvotājam, bet tieši apdraudēs daudzu Latvijas iedzīvotāju, kam steidzami būs nepieciešami medikamenti, dzīvību. Ja tas vēl nav noticis, pie šādas sistēmas agri vai vēlu būs pirmie upuri, kuru nāvē būs vainojama e-veselība un tās bezatbildīgie ieviesēji. Nez vai e-veselības ieviesēji un uzspiedēji ir aizdomājušies, ka viņi paši vai viņu radinieki arī var kļūt par e-veselības upuriem.

Šādas funkcionalitātes un tāda tipa pieejas obligātumu arī pierāda nesenais gadījums ar datorvīrusu “WannaCry”, kurš visa cita starpā paralizēja Lielbritānijas e-veselības sistēmu, kā rezultātā bija arī cilvēku upuri dēļ nesniegtas medicīniskās palīdzības. Ja britu izstrādātāji būtu vadījušies no šādas pieejas, tad viņiem šī dīkstāve nebūtu tik sāpīga vai arī nebūtu sāpīga vispār.

4.2. Recepšu medikamenti “neaiziet” no izrakstītāja līdz aptiekai

Ārsts izraksta pacientam e-recepti. Pacients iet uz aptieku, uzrāda personapliecinošu dokumentu un saka, ka ir izrakstīta recepte, farmaceits e-veselības sistēmā meklē e-recepti, kura būtu jāatrod un … neatrod. Viss, pacients zāles nesaņem. Ne pacients, ne farmaceits nezin, ko darīt.

Autors nepaslinkoja un veica trīs sev pieejamāko aptieku (katra no savas “ķēdes”) darbinieku anonīmu aptauju. Pēc tās datiem šādu problēmgadījumu skaits ir attiecīgi vairāk kā viens dienā, viens dienā un viens divās dienās. Pieņemot, ka līdzīga situācija ir katrā aptiekā un zinot, ka Latvijā ir apmēram 800 aptiekas, var puslīdz droši pieņemt, ka šāda problēma varētu būt apmēram 400 – 1000 pacientiem dienā. Ja e-veselība darbojas jau 10 dienas, tad var pieņemt, ka šāda tipa problēma šajā laikā ir bijusi apmēram 2000 – 10000 tūkstošiem cilvēku. Tālāk noteikti var izrēķināt cik no šiem cilvēkiem medikamenti bija nepieciešami steidzami. Tālāk – cik no šiem cilvēkiem nav citu variantu un neizdodas problēmu atrisināt. Tālāk – cik no šiem cilvēkiem rodas nopietnas veselības problēmas un cik gadījumos tam ir letāls iznākums. Tālāk var pamēģināt prognozēt cik daudzos letālos gadījumos ārsti (vai pat policija) konstatēs, ka nāves iemesls ir saistīts ar nestrādājošo e-veselības sistēmu. Iespējams pagaidām letāla iznākuma (vai to sasaistīšanas ar e-veselību) slieksnis vēl nav sasniegs, bet, ja sistēma turpinās strādāt (nestrādāt) kā līdz šim, tad šāds iznākums agri vai vēlu ir neizbēgams. E-veselība reāli var nogalināt vai jau nogalina cilvēkus!!!

4.3. Visu nepieciešamo vērtību trūkums izvēlnes laukos

Lai noformētu e-recepti ir jāaizpilda receptes forma e-veselības sistēmā. Formā ir vairāki lauki, daļa no kuriem ir izvēlnes lauki, kad laukā var ievadīt tikai tās vērtības, kuras jau ir ierakstītas sistēmā. Izvēlnes laukā lietotājam dod izvēlēties no sistēmā jau esošo vērtību saraksta, kurš var būt pat ļoti liels. Problēma tāda, ka sistēmā esošo izvēlnes lauku vērtības ir nepilnīgas (trūkst reāli nepieciešamo vērtību). Ja attiecīgais lauks sistēmā ir obligāti aizpildāms, tad ārsts vienkārši nevar izrakstīt recepti, pirms attiecīgo vērtību sistēmas administrators nav ievadījis izvēlņu sarakstā. Līdzīgas problēmas var būt arī citos e-veselības moduļos, kur tiek ievadīta jauna informācija. Šī ir klasiska Sistēmu problēma, kura var radīt nopietnas un ilgstošas galvassāpes, ko ievērojami pastiprina profāniska pieeja sistēmas izstrādē un administrēšanā (e-veselības gadījumā izskatās, ka tā ir).

4.4. Neiespējama vai apgrūtināta e-receptes izrakstīšana

No publiski pieejamās informācijas ir zināms, ka ārsti dažādu iemeslu dēļ nespēj izrakstīt e-receptes. Tam var būt vairāki iemesli. Kā pirmo var minēt neprasmi strādāt ar e-veselību (nav tikuši pienācīgi apmācīti). Tālāk – e-veselības sistēmas biežā nepieejamība, lēndarbība un “gļukainums”. Jau minētā vērtību trūkuma izvēlnēs problēma. Iespējama ir arī sistēmas nesaderība ar lokālajiem datoriem un interneta pieslēgumiem, kā arī iespējams atsevišķiem ārstiem un aptiekām vispār nav interneta pieslēguma. Jebkurā gadījumā sekas ir e-receptes neizrakstīšana vai arī ļoti ilgs ārsta un pacienta laika un enerģijas patēriņš šai procesā.

4.5. Valsts apmaksājamo recepšu medikamenti “neaiziet” tālāk no aptiekas

Aptiekām būtiska problēma ir valsts apmaksāto medikamentu tālāka “neaiziešana” kā rezultātā aptiekas var nesaņemt tām pienākošos valsts apmaksājuma daļu. Šī problēma nomoka aptieku vadītājus, kuri var būt spiesti iztrūkumu kompensēt no saviem personiskajiem līdzekļiem (jo medikamenti jau ir pārdoti, pieņemot, ka valsts apmaksājamā daļa būs).

4.6. Problēmas ar jau apstrādāto zāļu meklēšanu

Farmaceiti bieži vien pēc saglabātās informācijas nevar e-veselībā atrast jau apstrādātās receptes (tas ir nepieciešams operatīvai problēmgadījumu risināšanai). Uz citu problēmu fona tas ir nosacīts sīkums, bet tāpat šāda funkcionalitāte ir svarīga normālam sistēmas darbam un visdrīzāk līdzīgas problēmas ir arī sastopamas citos e-veselības moduļos.

4.7. Problēmas atrast recepti pēc speciāla ID numura (gadījumos, kad zāles izņem cita persona)

E- receptei tiek uzģenerēts speciāls ID numurs, kurš ir jāizmanto gadījumos, kad zāles izņem cita persona. Tad, lūk, pēc šī numura ir problēmas atrast e-recepti.

4.8. Problēmas sazvanīt e-veselības Lietotāju atbalsta dienestu

Visas savas neizdarības e-veselības ieviesēji mēģina novelt tai skaitā arī uz e-veselības Lietotāja atbalsta dienestu, kā mantru atkārtojot: “Zvaniet Lietotāju atbalsta dienestam!” (novelt visas problēmas un neizdarības uz “helpdesku” ir cita plaši izplatīta jaunu projektu ieviesēju pieeja). Tad, lūk, šo dienestu reāli nav iespējams sazvanīt. Tie, kuri mēģina, var būt spiesti tikai gaidīt savienojumu ar operatoru līdz pat 10 minūtēm.

Bet daudzi e-veselības lietotāji nemaz nemēģina zvanīt. Ir tādi, kuri nemaz nezin, ka ir jāzvana un kad ir jāzvana, bet daudzi, uzskatot, ka nevar sazvanīt, nemaz netērē savu laiku, kura dēļ e-veselības nemaz vairs nav. Visbeidzot zvanīšanas sakarā jāņem vērā, ka ir gadījumi un situācijas, kad zvanīt kādam, nezinot vai varēs sazvanīt un cik laika tas prasīs, ir gandrīz neiespējami (piemēram, gadījumā, ja aptiekā ir izveidojusies pacientu rinda).

5. Vai vispār ir vajadzīga e-veselība? Jeb e-veselības sistēma – potenciāls totalitārisma un represiju instruments.

Visa augstākminētā sakarā būtisks ir jautājums: “Vai vispār un kāpēc ir vajadzīga e-veselība?” Ja, ir vajadzīga, tad var teikt: “Jā, e-veselībā ir ļoti nopietnas problēmas, jā, tā ir ļoti nepilnīga, bet tā ir vajadzīga un tās ieviesēji, lai gan ļoti nekvalitatīvi un ciniski, tomēr mēģināja izdarīt kaut ko lietderīgu”. Ilmārs Poikāns savā rakstā apgalvo, ka e-veselība esot vajadzīga. Tas ir stipri apšaubāms apgalvojums. E-veselība nav nekāda panaceja, nav nekāds brīnumlīdzeklis, tas ir tikai un vienīgi instruments, kurš var kalpot sabiedrībai tikai tad, ja ir noteiktas kvalitātes un ar noteiktām īpašībām, bet, citu risinājumu gadījumā e-veselība var kaitēt sabiedrībai un kļūt par potenciālu totalitārisma un represiju rīku.

Tātad vai ir vajadzīga e-veselība? Viss atkarīgs no tā, ko ar to ir vēlme panākt un kam.

Kā varētu izmantot e-veselību? E-veselību noteikti varētu izmantot veselības nozares sakārtošanai, veselības nozares efektivizēšanai šī vārda labākā nozīmē un pacientu saņemamo pakalpojumu faktiskās kvalitātes uzlabošanai. Bet, lai to izdarītu, pirmkārt pašai e-veselības sistēmai ir jābūt kvalitatīvai (pašreizējā e-veselība ir diletantisks brāķis) un otrkārt tiem augstākā līmeņa ierēdņiem un politiķiem, kuri šādi vēlētos izmantot e-veselību, ir jābūt kompetentiem labas gribas cilvēkiem (pašreizējie e-veselības ieviesēji neizskatās nedz kompetenti, nedz labas gribas cilvēki, pretējā gadījumā tik noziedzīgi neeksperimentētu ar visu sabiedrību). Rezumējot, var secināt, ka pašreizējā e-veselības sistēma vispār nav nepieciešama un labāk, lai ir “vecais bardaks”, nekā šāda e-veselība ar šādiem tās izmantotājiem.

Kā diletantiska e-veselības sistēma var kaitēt sabiedrībai tā kā vajadzētu būtu skaidram – ārstu un farmaceitu darbs būs apgrūtināts, kādēļ cietīs arī pacienti, bet daudzi no pacientiem regulāri nesaņems veselības aprūpes pakalpojumus un medikamentus. Īsāk sakot – permanents haoss ar cilvēku upuriem. Tā ir pietiekami drausmīga perspektīva, bet ir iespējami vēl šausmīgāki varianti.

E-veselības sistēmu kā centralizētu sistēmu, bez kuras nebūs iespējams saņemt ārstniecības pakalpojumus un medikamentus, var negodprtīgi izmantot maskētās represijās pret nevēlamām personām, kā arī atklāti atņemot medicīnas pakalpojumus nevēlamām iedzīvotāju grupām. Tas ir, ja tagad lēmumu sniegt ārstniecības pakalpojumus pieņem ārsts, pirmkārt vadoties no Hipokrāta zvēresta (tā vismaz vajadzētu būt un ārsts vispār nedrīkst nesniegt palīdzību pacientam), tad līdz ar e-veselības ieviešanu radīsies salīdzinoši vienkārša iespēja radīt tādus apstākļus, kad ārsti un/vai farmaceiti pat gribēdami nebūs spējīgi pildīt savus pienākumus pret atsevišķām personām vai iedzīvotāju grupām. Šis ir ļoti nopietns Latvijas sabiedrību un tās demokrātisko iekārtu potenciāli apdraudošs apstāklis.

Citiem vārdiem sakot, pastāv risks, ka e-veselību nepieciešams ieviest nevis veselības aizsardzības sistēmas uzlabošanai, bet gan, lai ar garantiju atņemtu iespēju saņemt medicīnas pakalpojumus atsevišķām personām un noteiktām iedzīvotāju grupām. (Par vienu no šādām grupām politiķi runā atklāti – veselības aprūpes pakalpojumus vajagot liegt nodokļu nemaksātājiem.) Vēl citiem vārdiem sakot, e-veselības sistēma pie noteiktiem nosacījumiem var kļūt par genocīda pret atsevišķām iedzīvotāju grupām instrumentu. To, ka šāda veida bažām ir nopietns pamats, apliecina tā cilvēkus necienošā attieksme, ar kādu tiek ieviesta e-veselība.

6. Ko darīt neapmierinātajiem ārstiem un pārējiem no e-veselības cietušajiem?

Nesamierināties un neklusēt! Ir atklāti un skaļi jārunā par sistēmas nepilnībām.

Ir jākoncentrējas uz visu faktu fiksēšanu, kad dēļ e-veselības pacientiem netiek pienācīgi sniegti veselības aprūpes pakalpojumi, nav pieejami medikamenti un tam ir smagas sekas. Katrs šāds gadījums ir jāpublisko.

Nedrīkst “nogulēt” un vēl jo vairāk nedrīkst noklusēt e-veselības upurus. Ļoti vēlams apturēt e-veselības darbību līdz pirmajiem mirušajiem, bet, ja tas neizdodas, tad vismaz jācenšas fiksēt pirmos upurus, lai publiskotu šo informāciju un, izmantojot pierādāmas smagās sekas, apturētu e-veselības darbību. Šādu seku iestāšanās gadījumā būtu arī jāvēršas ar iesniegumu ģenerālprokuratūrā, lai par e-veselības piespiedu ieviešanas faktu tiktu ierosināta krimināllieta. (Normāli, protams, būtu, ja ģenerālprokurors izpildītu savu pienākumu un šādu krimināllietu ierosinātu pats.)

Visbeidzot ārstiem vienkārši vajag ignorēt negodprātīgo ierēdņu rīkojumus un pārstāt izmantot e-veselību, jo galu galā ārsts ir ārsts, nevis klerks, kuru var dancināt savas neizdarības slēpjoši diletantiski birokrātiņi un viņus piesedzoši politikāņi. Ja ārsti laicīgi to nesāks darīt, tad vienā brīdī izrādīsies, ka tieši paši ārsti ir pie visa vainīgi un krimināllietās par mirušajiem pacientiem par vainīgiem var tikt atzīti nevis bezatbildīgie e-veselības ieviesēji, bet paši ārsti, kuri laicīgi nepārtrauca lietot acīmredzami nestrādājošu sistēmu (tas pats attiecas arī uz farmaceitiem).

Savukārt pacientiem ieteicams pieprasīt saviem ārstiem izrakstīt receptes papīra formā (ārsti joprojām ir tiesīgi to darīt), bet cietušajiem pacientiem ir skaļi jāstāsta par savu pieredzi un jāraksta sūdzības un iesniegumi uz visām iespējamajām instancēm. Un, ja, nedod dievs, dēļ e-veselības problēmām, kuru rezultātā nav iespējams saņemt medikamentus vai veselības aprūpes pakalpojumus, kādam rodas veselības problēmas, par to ir jāinformē masu saziņas līdzekļi, Veselības ministrija un/vai tiesībsargājošās iestādes.

E-veselības ieviešanas sekas jeb kā e-veselība apdraud Latvijas sabiedrisko drošību

Pašreizējās e-veselības ieviešana ir jāaptur. Ja to neizdara, tad tas rada ilglaicīgi negatīvas sekas, kuras visa cita starpā apdraud Latvijas sabiedrības drošību un tādēļ šai jomai vajadzētu kļūt arī atbildošo operatīvās darbības subjektu interešu objektam (vispār arī šo iestāžu darbinieki un viņu radinieki var kļūt par pacientiem, kuriem uz savas ādas var nākties izbaudīt e-veselību).

Pirmais un acīmredzamais e-veselības apdraudējums ir pati e-veselība un tās kroplā darbība. Ja pašreizējo brāķi ar viltu, draudiem un piespiešanu izdosies iesmērēt ārstiem, farmaceitiem un visai sabiedrībai, tad tas atstās ilglaicīgu negatīvu ietekmi uz veselības aizsardzības sistēmu, kā sekas būs tās haotizācija, no kuras vislielākie cietēji būs pacienti. Attiecīgi e-veselība izraisīs plašu sabiedrisko neapmierinātību un dos lieku iemeslu pamatotai Latvijas Republikas noniecināšanai. Laba dāvana simtgadē!

Otrs iemesls ir mazāk pamanāms, bet ar lielāku negatīvo ietekmi. E-veselības ieviešanā piedalījās pietiekami liels skaits ierēdņu un IT speciālistu. Katrs no viņiem visdrīzāk sevi uzskata par labu speciālistu un nebūt neuzskata, ka ir vainojams e-veselības nebūšanās (pie visa, protams, galvenokārt ir vainīgi “stulbie lietotāji”). Tad, lūk, ja e-veselība tiks ieviesta un šis projekts formāli tiks pasludināts par veiksmīgu, tad visa šī varza ne tikai to ar lepnumu rakstīs savos CV un visiem stāstīs kādus kalnus viņi tur ir gāzuši, bet arī vēl ar jo lielāku sparu realizēs šāda tipa pieeju nākotnes projektos. Citiem vārdiem sakot, ja e-veselību publiski nenolīdzina līdz ar zemi un neliek visiem tajā iesaistītajiem kaunēties, ka ir piedalījušies tik diletantiska produkta radīšanā, tad šāda neprofesionāla pieeja strauji sāks izplatīties citos projektos (ja varēja e-veselībā, kas ir veiksmīga, tad šādu pieeju var un pat vajag atkārtot vēlreiz, iespējams pat ar uzviju) un līdzīgi tiks traumētas un paralizētas arī citas sabiedriskās darbības sfēras.

Šai publikai ir laicīgi bez mazākās žēlastības jāiedod pa pirkstiem, lai turpmāk netiktu pārkāptas noteiktas IT produktu kvalitātes sarkanās līnijas. Ja šo procesu laicīgi neaptur, tas var radīt katastrofālas sekas gan Latvijas valstij, gan visai sabiedrībai.

Pašreizējam e-veselības projektam sabiedrisko interešu vārdā ir jākļūst par plaši zināmu neveiksmes stāstu un kvalitātes trūkuma etalonu, kura atkārtošana nav pieļaujama.

Ivars Prūsis, vadības zinību speciālists, procesu konsultants
/2018.gada 10. – 14. janvāris/

Informācijas aģentūra
/16.01.2018/

Publicēts iekš Kat.: Medicīna, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Portāls Apollo – Tvnet pilnībā pārorientējas uz latviešvalodīgās auditorijas primitīvāko daļu

2017.gada nogalē portāls Apollo – Tvnet pārgāja uz jaunu interfeisu (lietotāju saskarni, ārējo izskatu), tādējādi nobeidzot savu pārorientāciju uz latviešvalodīgās auditorijas primitīvāko (nezinošāko, aprobežotāko, stulbāko) daļu.

To, ka Apollo – Tvnet galvenā auditorija un mērķgrupa ir maz zinoši un pēc būtības zināt negriboši indivīdi bija labi redzams jau sen pēc portāla redakcionālās politikas, kas pārsvarā koncentrējās uz mazintelektuālu un klišejisku materiālu producēšanu. Tomēr līdz šim portāls darbojās universālisma paradigmā (jo tā ir pieņemts, tā dara visi) un tādēļ kaut kādā mērā gan apzināti, gan neapzināti reizēm ievēroja kaut kādus lasītāju intelektuālās vēlmes vismaz nedaudz apmierinošus standartus. Tas izpaudās gan kā ziņu aģentūru ziņu atlase un pārpublicēšana, gan arī kā atsevišķu analītisku materiālu radīšana (cits jautājums par šo materiālu kvalitāti un vērtīborientāciju).

Tomēr līdz ar jaunā interfeisa ieviešanu izskatās, ka Apollo – Tvnet vadība ir nolēmusi pielikt punktu resursu izšķēršanai intelektuālisma imitācijā un pilnībā pārorientējas uz latviešvalodīgās publikas primitīvāko daļu, acīmredzot uzskatot, ka šis sabiedrības segments ir pietiekami liels vai pat noteicošākais.

Kāds ir jaunais Apollo – Tvnet interfeiss un kur vispār problēma? Jaunais interfeiss ir veidots saskaņā ar jaunākajiem starptautiskajiem portālu dizaina trendiem, kā pamatā ir formula “vairāk bildes, mazāk teksta”. Šīs pieejas ietvaros Apollo – Tvnet ir ievērojami palielinājis ziņojumu galveno bilžu izmērus kā rezultātā ir ievērojami samazinājies ne tikai teksta apjoms ziņojumā, bet arī pašu ziņojumu skaits. Tā rezultātā Apollo – Tvnet ziņojumu skaits ekrānā ir samazinājies vairākas reizes. Šādas izmaiņas jebkuram sevi cienošam izglītotam cilvēkam nevar neradīt diskomfortu, jo šāds interfeiss ievērojami samazina kopējo lasītājam piedāvātās informācijas apjomu.

Citiem vārdiem sakot, Apollo – Tvnet samazina savu lasītāju redzesloku (viņiem piedāvātās informācijas apjomu), jeb, izsakoties vēl savādāk, Apollo – Tvnet ir veicis sava interfeisa “ilustrizāciju” un “tviterizāciju”.

Šādas interfeisa izmaiņu sekas neizbēgami ir zinošāko, zināt gribošāko un intelektuāli attīstītāko lasītāju zudums, kuri visticamāk nespēs samierināties ar tik lielu un rupju sava informācijas avota primitivizāciju. Tie lasītāji, kuri samierināsies un turpinās lietot šādu primitivizētu produktu, pakāpeniski sāks tuvoties tam zemajam intelektuālās attīstības līmenim, kāds ir tai pamatauditorijai, uz kuru ir orientētas šīs izmaiņas.

Tā kā ir maz ticams, ka portāla vadība neprognozēja šādas sekas, visticamāk šīs izmaiņas ir apzinātas portāla fokusēšanās uz noteiktu mērķgrupu sekas. Šī mērķgrupa visdrīzāk ir noteikta tipa jaunieši, spoki.lv (cits Tvnet produkts) auditorija, uz ko var attiecināt arvien populārāko terminu – “postcilvēki”. Ja tā, tad droši var prognozēt, ka interfeisa izmaiņām sekos arī pašu portāla ziņojumu vēl lielāka primitivizācija. Tā kā jau līdz šim Apollo – Tvnet ziņojumi savā vairumā bija ar izteiktu antisociālu ievirzi (dzerstiņi, maukošanās, dažādas perversijas utt.), var prognozēt, ka pēc interfeisa maiņas Apollo – Tvnet satura antisociālā ievirze ievērojami palielināsies, kas ir pamats visiem vecākiem daudz rūpīgāk sekot līdzi, lai viņu bērni nelieto šāda tipa produktus. Visticamāk arī šādas fokusēšanās galvenais mērķis ir ne tikai piesaistīt jauniešu uzmanību, bet arī informatīvi tos ietekmēt antisociālā un antiintelektuālā virzienā, kas ir pamats attiecīgām valsts institūcijām (tai skaitā par sabiedrisko drošību atbildošajām) pievērst pastiprinātu uzmanību portāla veidotāju darbībai.

Tiesa gan jānorāda, ka šāda tipa interfeiss tiek popularizēts globālā līmenī un šāda veida izmaiņas ir globāls trends kā daļa no visas pasaules sabiedrības apzinātas deintelektualizācijas un primitivizēšanas tendencēm. Līdz ar šīm jaunajām globālajām vēsmām Latvijā daudzi puslīdz vēl domāt spējīgi un zināt griboši cilvēki ievērojami sāpīgāk var sajust kvalitatīvu, latviešu valodā rakstošu informatīvo resursus trūkumu (jo var sanākt tā, ka lielākā daļa vai pat visi populārākie informatīvie resursi pāriet uz šāda veida primātorietnēto interfeisu), kas no vienas puses ir draudi Latvijas sabiedrības ilgtermiņa pastāvēšanai, bet no otras puses tā ir arī iespēja vismaz pacensties radīt alternatīvus resursus un pārvirzīt uz tiem sabiedrisko uzmanību.

Informācijas aģentūra
/16.01.2018/

Publicēts iekš Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Ukraina ir pārvērtusies par degradējošu bandu

Ja lasa Rietumvalstu presi, tad var rasties iespaids, ka Kijevā nesen ir mainījusies vara. Eiropas Savienībā ne tikai pamanīja Ukrainas režīma koruptīvo dabu, bet pat ieraudzīja atsevišķas nacisma pazīmes. Tiesa gan pat tas nenoveda pie būtiskām izmaiņām trijstūrī Rietumi – Krievija – ES. Briseles sankcijas un Maskavas kontrsankcijas, Krievijas lauksaimniekiem un ražotājiem par prieku, saglabājās, bet Kijevas finansēšanu Rietumi izbeidza jau 2016.gadā.

Toties, ja palasa Ukrainas presi, tad šķiet, ka dzīve valstī rit pilnā sparā, tomēr valsts brūk visu acu priekšā. Citātus no “dižā” Gordona vai “varenā” Karaseva varētu droši likt Krievijas Valsts domes un Federācijas Padomes deputātu mutēs (izpildvara, kuru saista diplomātiskā normas, nevar sev atļauties tik skarbus izteicienus Ukrainas virzienā).

Un tādu “dižo” un “vareno” Ukrainā kļūst arvien vairāk un vairāk. Katrs, kurš aiz savas muļķības nav absolūti sasaistījis sevi ar režīmu, izdarot noziegumus pret cilvēci, visu acu priekšā “pamostas”. Atšķirībā no Rietumiem, kuri kritizē režīmu tikai par korupciju, “savējie” to pilnībā nolīdzina līdz ar zemi. “Pēkšņi” ir noskaidrojies, ka karš Donbasā bija noziedzīgs un veicināja Ukrainas sabrukumu. Tāpat “negaidīti” Ukrainas “eksperti” saprata ekonomisko saišu saraušanas ar Krieviju nepieļaujamību, jo tas iznīcinās Ukrainas ekonomiku. Visbeidzot 2017.gadā Kijevā sāka ķerties klāt pašam svētākajam – patentētie maidana piekritēji vietējo TV kanālu tiešajos ēteros sāka šaubīties par eirointegrācijas lietderību.

Īsāk sakot, nepagāja pat četri gadi, kad vietējās “gaišās” galvas saprata tās vienkāršās atziņas, kuras tām skaidroja pirms maidana un apšaubot kuras tās bija gatavas sēdināt cietumā, nogalināt un izraidīt no valsts. Visdrīzāk rītdien viņi Krieviju sāks lamāt par to, ka tā nepietiekami pārliecinoši propagandēja Muitas savienību. Bet viņi paši ieņem rindu pie Kremļa, lai piedāvātu savus pakalpojumus “prokrieviskas Ukrainas celtniecībā”.

Te jāuzsver, ka Ukrainas ekspertu sabiedrības īpatnība ir acīmredzamu patiesību “saprašana” tikai tad, kad tās atrodas vietējā politiskajā trendā un par to izteikšanu nevis sit, bet gan maksā. Tādējādi varam konstatēt, ka uz 2017.gada beigām cilvēki, kuri kontrolē Ukrainas informatīvo telpu un pagaidām vēl nosaka Kijevas politisko orientāciju, ir aizdomājušies par savām perspektīvām pēc kārtējā maidana eksperimenta izgāšanās.

Šai ziņā Ukrainas politiskā emigrācija Maskavā (tā daļa, kura sapņo atgriezties pie varas Ukrainā) un Kijevas politiķi ir pilnībā vienoti. Viņi vienmēr vadās no iepriekšējās pieredzes un uzskata, ka notikumi noteikti attīstīsies tieši tādā pašā formātā kādā tie notika viņu atmiņā iepriekšējo reizi. Ja pēc pirmā maidana pie varas atgriezās Janukovičs un “Reģionu partija”, kas veiksmīgi utilizēja savu vēlētāju prokrieviskos noskaņojumus, tad arī tagad Ukrainas politiķu prāt pie varas ir jāatgriežas spēkiem, kuri sastāv no bijušajiem “reģionāliem”, kas vienosies ar Kremli par atbalstu, stabilizēs situāciju valstī un pa Krievijas naudu restartēs eirointegrāciju, palaižot to atkārtoti. Citiem vārdiem sakot, Ukrainas politiķi jūt, ka ir pēdējais laiks pievienoties uzvarētājam un mest kažoku uz otru pusi.

Kādas ir šo Ukrainas politiķu plānu realizācijas izredzes?

Ukrainas politiķu un ekspertu novērojumi ir pilnīgi pareizi. Par Ukrainu kā valsti pat vairs nevar teikt, ka tā velk savas pēdējās dienas. Ukrainas kā valsts vairs vienkārši nav. To, kas ir palicis Ukrainas teritorijā, par valsti var nosaukt tikai nosacīti. Mūsu ēras pirmajos gadsimtos tādas struktūras sauca par “cilšu savienībām” un “pirmsvalstiskiem” veidojumiem. Tikai tās senās struktūras progresēja, attīstoties līdz mūsdienu regulāro valstu līmenim, bet Ukraina ir regresējusi, pārvēršoties par bandu.

Likums un konstitūcija jau sen neko nenosaka Ukrainas teritorijā. Nozīme ir tikai pietiekami spēcīgām finansu – politisko grupējumu vēlmēm piespiest sabiedrību pakļauties. Ukrainā līderi valsts resursus (finansu, nodokļu, ekonomiskos) uzskata par personisko īpašumu, kas nāk komplektā ar attiecīgo valsts pārvaldes amatu. Atrodoties savā amatā viņi šo savā kontrolē esošo personisko īpašumu mēģina pārvērst savā privātīpašumā. Savukārt viņu oponenti mēģina viņiem atņemt amatus, lai paši iegūtu tiesības kontrolēt šos resursus.

Tomēr arvien lielāku popularitāti Ukrainā iegūst degradējošas bandas politiskais stils. Degradējoša banda no stabilas bandas atšķiras ar to, ka stabilā bandā vadonis (atamans) ir neapstrīdama autoritāte. Likumu šādā bandā nav, bet ir paradumi, bet atamans ir galvenais paradumu glabātājs un tiesnesis sarežģītu strīdu gadījumā. Savukārt degradējoša banda atamanu uzskata tikai par pagaidu līderi (uz militāro sadursmju laiku). Citos gadījumos visi ir līdzīgi, bet taisnība ir tam, kuram zobens ir asāks, šķēps garāks, pistole laicīgi pielādēta, bet nazis vienmēr gatavībā. Degradējošā bandā tas, ko uzspēji sagrābt, ir tavs, kamēr tev tas nav atņemts. Tāpat agri vai vēlu atņems vai nozags, tāpēc pašam ir jāuzspēj gūt no tā kāds labums.

Ir skaidrs, ka šāda degradējošas bandas struktūra ir gauži nestabila un nespēj ilgi pastāvēt. Bandas var rasties un izzust, pa jaunu pārdalīt teritorijas, kaut ko atņemt viena otrai, bet valsts, reiz pārvērtusies par bandu, pati ar saviem spēkiem vairs nespēj atgriezties pie normālas konstitucionālās esības. Pat vairāk, banda pat nav spējīga saglabāt valsts teritoriālo vienotību. Bijušās valsts teritorija bandu interesē tikai un vienīgi kā barošanās zona. Ja infrastruktūras un tautas pārpalikumu uzturēšana prasa lielākus izdevumus kā tā dod ienākumu, tad bandai vairs nav interesanti kontrolēt attiecīgo teritorijas daļu.

Valsts var izskatīt savus ieguldījumus kā perspektīvu priekšnosacījumu radīšanu nākotnes peļņai. Bandai (un vēl jo vairāk degradējošai bandai) vajag iegūt līdzekļus nekavējoties tagad un tūlīt. Bandai nav laika radīt. Bandai ir jāpaņem viss gatavs. No tā izriet, ka, ja gatavais ir pārāk maz vai, ja pretestība ir pārmērīgi spēcīga, tad banda vienkārši maina savu dislokācijas vietu, bieži vien tādēļ nonākot konfliktsituācijā ar citām bandām (par barošanās zonu).

Viss tas pašreiz ir novērojams Kijevā. Bandas Ukrainā vēl pagaidām piesedzas ar partiju nosaukumiem un tās vēl pagaidām deklaratīvi runā par valsts interesēm, bet to darbībām jau sen vairs nav nekāda sakara ar regulāru valstiskumu.

Ja 2014.gadā mēs konstatējām Ukrainas galveno valstiskā organisma sistēmu paralīzi un ieinteresēto politiķu nespēju atjaunot to normālu darbību dēļ Ukrainas politiskās elites un ekspertu sabiedrības intelektuālās nepietiekamības, tad šodien mums ir jākonstatē, ka laiks, kad bija iespējama Ukrainas valstiskuma atjaunošana kaut vai tikai teorētiski, jau ir pagājis. Pašreiz visi Ukrainas politiskie spēki strādā uz valsts sabrukumu.

Viņi neizslēdz un pat vēlas, lai pēc sabrukuma beigām kāds “atnāk un ieved kārtību”, bet viņi paši tiecas tikai uz sabrukumu, jo tikai sabrukuma process vēl dod iespēju iegūt personisku bagātību. Tieši tāpēc ārēja iejaukšanās ar mērķi stabilizēt Ukrainas politisko sistēmu nav iespējama. Ukrainas valstiskā sistēma tiecas uz sabrukumu, jo tai virzienā to virza tās galvenie labuma guvēji – Ukrainas politiķi. Tāpēc Ukrainas valstiskuma sistēmas atjaunošana nav iespējama līdz tam brīdim, kamēr nebūs nomainīta politiskā šķira (ieskaitot pakalpiņus no mediju un ekspertu vides), savukārt politiskā šķira nevar nomainīties, kamēr eksistē pašreizējā valstiskuma sistēma.

Aplis ir noslēdzies. Lai Ukrainas vietā būtu iespējams radīt kaut ko jēdzīgu, pašreizējai Ukrainai kā sistēmai ir jāpazūd (Ukraina vairs nav valstiska sistēma, bet kā banda tā joprojām ir sistēma).

Lūk, to arī nesaprot Ukrainas politiķi, kuri ir norūpējušies par to, kā atrast sev jaunu saimnieku, kurš tiem uzcels jaunas rūpnīcas, atjaunos transporta infrastruktūru, atjaunos pilsētas (kuras sāk pārvērsties par mūsdienu klaiņotāju stāvvietām), radīs valstiskuma pārvaldes aparātu un pats aizies, atdodot viņiem to visu izlaupīšanai nākamo divdesmit gadu laikā. Kamēr eksistē pašreizējie Ukrainas politiķi, tikmēr šajā nelaimīgajā teritorijā neviens neko ilgstošu un noturīgu nespēs radīt.

Tāpēc, ja 2017.gads kļuva par Ukrainas valstiskuma pilnīgas annigilācijas gadu, tad 2018.gadā Ukrainas valstiskumam ir jāseko vēl nepiebeigtajiem politiķiem. Pēc tam, kad Ukraina pārstāj eksistēt kā fizisks lielums, tai ir jāizzūd arī kā idejai. Tikai pēc tam daļēji uz visām pasaules malām aizbēgušajai un daļēji izmirušajai tautai radīsies iespēja saņemt starptautisko palīdzību sākt visu no jauna.

2017.gadā tika pārieta robeža, pēc kuras Ukrainas pilsoņu nākotnes izdzīvošana būs atkarīga no tā, cik ātri un veiksmīgi viņi spēs norobežoties un sevi atdalīt no brūkošā Ukrainas valstiskuma. Attiecīgi ir prognozējams, ka 2018.gada galvenais trends būs Ukrainas iedzīvotāju sadalīšanās atkritējos no Ukrainas valstiskuma (kuriem radīsies iespēja izdzīvot) un tajos, kas paliks uzticīgi brūkošajam Ukrainas valstiskumam, kurš tieksies paraut savus atbalstītājus sev līdzi bezdibenī.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, diplomāts, vēsturnieks
/30.12.2017/

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/810296

Informācijas aģentūra
/08.01.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Lielbritānijas zinātnieki pauž atklātu atbalstu kanibālismam

Kanibālisms ļaus cilvēcei paildzināt savu eksistenci trīs gadu laikā, ja tai nebūs pieejama cita pārtika, – tādu domu izteica Leičesteras universitātes (Lielbritānija) zinātnieki žurnāla “Journal of Physics Special Topics” 19.novembra (2017) numurā.

“Šodien uz Zemes dzīvo vairāk kā 7,6 miljardi cilvēku un mēs aizdomājāmies par to, kas notiks, ja no Zemes virsmas pazudīs visa pārtika un iestāsies vispasaules krīze. Mēs saskaitījām cik ilgi cilvēce izvilks, ja tā pārtiks tikai un vienīgi no sev līdzīgo gaļas”, – raksta pētniece Hollija Grehema (Holly Graham).

Savā pētījumā Leičesteras zinātnieki atsaucās uz kaut kādiem, nezin kādiem datiem, kuri it kā liecinot, ka senatnē cilvēki it kā varēja eksistēt dēļ kanibālisma, un izskata atgriešanās pie kanibālisma variantu, izejot no ciniski izvērsta cilvēka audu enerģētiskās vērtības aprēķiniem.

Jānorāda, ka kanibālisms jau labu laiku globālajā informatīvajā telpā nav margināla tēma (T.Harisa romāns “Jēru klusēšana” (1988), filmas “Kanibālu elle” (1980), “Jēru klusēšana” (1991), “Hanibāls” (2001), “Sarkanais drakons” (2002), “Hanibāls: Augšupeja” (2007), “Kanibāls no Rotenburgas” (2006), mūzikas grupu Cannibal Corpse un Rammstein dziesmas, ASV Demokrātu partijas viena no līderiem un vienas no augstākās ASV amatpersonas Džona Padestas e-pasta vēstules, no kurām noprotama tajā skaitā arī Padestas simpatizēšana kanibālismam, CNN materiāli u.c.), kas liecina, ka šī ideja tiek apzināti ieviesta sabiedriskajā apziņā. Jo acīmredzamāk tas kļūst pēdējā laikā, kad kanibālismu sāk apskatīt jau no zinātniskās autoritātes skatu punkta.

Tāpat jānorāda, ka kanibālisma reklamēšana un normalizēšana notiek pēc t.s. “Overtona logu” metodes, pēc kuras tuvojas nobeigumam homoseksuālisma normalizācija un notiek pedofilijas normalizācija (https://infoagentura.wordpress.com/2014/01/29/perversiju-legalizacijas-tehnologija-overtona-logs-socialo-izmainu-modelis/ ), un ka galvenās lielvalstis, caur ko tas globālā mērogā tiek darīts, ir pirmkārt Lielbritānija un otrkārt ASV. (Latvijā pārsvarā tikai pārpublicē un atkārto anglo – amerikāņu kanibālisma reklāmmateriālus (sevišķi šai ziņā var izcelt interneta portālu Apollo – Tvnet), tomēr arī atsevišķi Latvijas izklaides jomas darboņi nepakautrējās pievērsties šim globālajam trendam.)

Visbeidzot šis apstāklis ir kārtējais apliecinājums faktisko mūsdienu Rietumu vērtību necilvēcīgai dabai un apliecinājums tam, ka reālās šodienas Rietumu vērtības ir ne tikai homoseksuālistu vērtības, ne tikai homoseksuālistu – pedofīlu vērtības, bet visdrīzāk arī kanibālu vērtības.

Avots:
http://rossaprimavera.ru/news/a80f3a6f
https://journals.le.ac.uk/ojs1/index.php/pst/article/view/2508

Informācijas aģentūra
/08.01.2018/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | 1 komentārs

Aleksandrs Solžeņicins – Krieviju (un arī Latviju) iznīcinošu melu izplatītājs

Aleksandrs Solžeņicins

2018.gadā Krievijā tiks svinēta Aleksandra Solžeņicina simtgade, ko plānots atzīmēt ar daudziem oficiāliem pasākumiem un ir pat izteikta doma 2018.gadu pasludināt par Solžeņicina gadu. Šai ziņā ir vērts nedaudz pievērsties Aleksandra Solžeņicina personai, lai saprastu kādēļ viņu tik ļoti godā noteiktās Krievijas un pasaules vareno aprindās, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa veikums turpina negatīvi ietekmēt ne tikai Krieviju, bet arī Latviju.

Aleksandrs Solžeņicins bija talantīgs rakstnieks, kurš 1945.gadā tika notiesāts par Padomju varas kritiku (Solžeņicins salīdzināja Staļina laiku kārtību ar dzimtbūšanu un plānoja veidot organizāciju, lai pretotos tai), pavadīja 8 gadus ieslodzījumā, 1953.gadā tika atbrīvots, 1956.gadā reabilitēts. “Hruščova atkušņa” laikā Padomju presē tika publicēti vairāki Solžeņicina darbi par dzīvi ieslodzījumā, kas guva plašu ievērību. 1970.gadā Solžeņicins saņēma Nobela prēmiju literatūrā.

Laika posmā no 1958.gada līdz 1968.gadam it kā slepenībā Solžeņicins sarakstīja savu slavenāko sacerējumu “Gulaga arhipelāgs”, kurš pirmo reizi tika publicēts 1973.gadā Francijā. 1974.gadā pēc VDK priekšnieka Jurija Andropova priekšlikuma Aleksandrs Solžeņicins tika izraidīts no valsts. Īpaši jānorāda, ka “Gulaga arhipelāga” rokrakstu brīnumainā kārtā ļoti ilgu laiku “visu redzošā un zinošā” “čeka” neatrada un to viegli izdevās izvest cauri “dzelzs priekškaram” uz ārzemēm, kas maz ticams bija iespējams bez kāda padomju specorganizāciju pārstāvja līdzdalības, palīdzības vai pat protekcijas. Tāpat zīmīgi, ka disidentu Solžeņicinu “drausmīgais režīms” nenošāva, neieslodzīja kādā no lāģeriem, neizsūtīja, neiespundēja psihiatriskajā slimnīcā un pat neielika cietumā, bet tikai izsūtīja uz ārzemēm, kur Solžeņicins dzīvoja cepuri kuldams, atrazdamies nepārtrauktā uzmanības centrā.

“Gulaga arhipelāgs” ir māksliniecisks darbs ar vēsturiskuma pretenzijām par represijām Padomju Savienībā laika posmā no 1918.gada līdz 1956.gadam, kurš balstās uz 257 ieslodzīto vēstulēm, atmiņām un mutiskiem stāstījumiem, kā arī uz paša Solžeņicina personisko pieredzi un viedokli.

Ja Solžeņicina daiļradi par ieslodzījuma apstākļiem iespējams varētu uzskatīt par sabiedriski lietderīgu, kas dod ieskatu daļas padomju ieslodzīto dzīvē, tad Solžeņicina prātuļojumi un izdomājumi par Padomju represiju apmēriem nekā savādāk kā par milzu meliem nosaukt nevar. Solžeņicins savā vēlmē izrēķināties ar padomju režīmu (ko dažādi atbalstīja un veicināja ne tikai ārvalstu specdienesti, bet arī atsevišķi spēki Padomju specstruktūrās) nekautrējas praktiski izmantot nacistiskās Vācijas propagandista Gēbelsa publisko attiecību recepti, ka meliem, lai cilvēki tiem noticētu, ir jābūt lieliem. Solžeņicins arī melo pamatīgi, pārspīlējot represēto skaitu vairākas desmitu reižu, pats svētulīgi moralizējot par “ne pilienu melu” (papildus jāņem vērā, ka Solžeņicins nav vēsturnieks un arhīvos nekad nav strādājis, un labākajā gadījumā ir tikai saklausītu tenku izplatītājs).

Lūk, ko “Gulaga arhipelāgā” saka Solžeņicins par represiju apjomu: “Pēc emigrējušā statistikas profesora Kurganova aprēķiniem, no 1917. līdz 1959.gadam bez kara zaudējumiem, tikai no teroristiskas iznīcināšanas, apspiešanas, bada, paaugstinātas mirstības lāgeros un ieskaitot pazemināto dzimstību mums [Padomju Savienībai] tas ir maksājis … 66,7 miljonus cilvēku.”

Savukārt 1976.gadā intervijā Spānijas televīzijai Solžeņicins pateica sekojošo: “Rietumos divpadsmit gadus atpakaļ publicēja krievu profesora Kurganova statistisko pētījumu. Protams, neviens nekad nepublicēs oficiālo statistiku cik pie mums valstī [PSRS] gāja bojā režīma iekšējā karā pret tautu. Bet profesors Kurganovs netiešām metodēm saskaitīja, ka no 1917. gada līdz 1959.gadam tikai no padomju režīma iekšējā kara pret tautu, tas ir no tās iznīcināšanas ar badu, kolektivizāciju, zemnieku izsūtīšanu iznīcināšanai, cietumiem, lāgeriem, vienkāršām nošaušanām, tikai no tā visa pie mums gāja bojā, kopā ar pilsoņu karu, 66 miljoni cilvēku. Šo skaitli gandrīz pat nav iespējams iedomāties. Šim ciparam nav iespējams noticēt. Profesors Kurganovs dod arī citu ciparu: cik mēs [PSRS] zaudējām Otrajā pasaules karā. Šo ciparu arī nav iespējams iedomāties. Šis karš tika vests nerēķinoties ar divīzijām, korpusiem, miljoniem cilvēku. Pēc viņa aprēķiniem mēs [PSRS] Otrajā pasaules karā dēļ izšķērdīgas un nevīžīgas kara vešanas pazaudējām 44 miljonus cilvēku! Tātad kopā no sociālisma celtniecības mēs [PSRS] pazaudējām 110 miljonus cilvēku!”

Rezumējot, no Solžeņicina teiktā izriet, ka Padomju režīms ir vainojams 66 un/vai 110 miljonu cilvēku nāvē. Ja tas tā ir, tad tas ir viens no asiņainākajiem režīmiem cilvēces vēsturē, kurš ir pelnījis visbargāko sodu, līdzīgi kā tās tautas, kuras to pieļāva un paveica (pie šīm “asiņainajām” tautām ir pieskaitāmi ne tikai krievi, bet arī … latvieši, par ko būtu jāatbild pilnīgi visiem latviešiem bez izņēmumiem). Ja tas tā ir, tad ir pilnībā jāatsakās no visa padomiskā, no visa padomju mantojuma, no visas padomju prakses, jo tas viss ir “izmircis asinīs”. Un, ja tas tā ir, tad pilnībā ir jāizformē un jāformatizē visas organizācijas, kuru saknes stiepjas padomju laikā, tai skaitā visas organizācijas, kuru pamatus lika vai kodolu veido bijušie “čekisti” un PSRS komunistiskās partijas funkcionāri (tas ir – visas pēcpadomju laiku sākumā radušās organizācijas).

Bet tā tas nav!!! Šie cipari ir ne tikai nepareizi, ne tikai pārspīlēti, bet tie ir, maigi izsakoties, ekstra, super, giga nepareizi. Šie cipari ir lielie gēbelstipa meli, kuru mērķis ir idejiski nomelnot visu padomisko, visu sociālistisko, lai iznīcinātu ne tikai Krieviju (un arī Latviju, protams), bet sociālisma un komunisma ideju kā tādu. Un tāpēc šie cipari plaši tiek pozicionēti un izplatīti kā visiem it kā zināma vēsturiskā patiesība, lai gan ar vēsturi un patiesību tiem nav nekāda sakara. Bet to kādas necilvēcības un preteklības nāk šādi iznīcināmā sociālisma vietā, mūsdienās kļūst arvien labāk redzams (Latvija šajā procesā ir zaudējusi jau vairāk cilvēku kā tiek pierakstīts padomju režīmam un stāvoklis tikai pasliktinās).

Cipari 66 un 110 miljoni ir absurdi un nereāli pirmkārt tāpēc, ka tie nesaskan ar PSRS demogrāfiskajiem rādītājiem. Pie tik liela upuru skaita Padomju Savienībā nevajadzēja palikt tik lielam iedzīvotāju skaitam, kurš pasaules lielākajā valstī spēja uzturēt kā minimums otru spēcīgāko valsti ar kā minimums otru spēcīgāko armiju pasaulē. Tik liela upuru skaita gadījumā represētajiem vajadzētu būt gandrīz vai katrā ģimenē, bet tā tas ne tuvu nav ne Latvijā, ne Krievijā.

(Krievijas/PSRS demogrāfiskie rādītāji: Iedzīvotāju skaits Krievijas impērijā 1913.gadā – 163 miljoni; Padomju Krievijā (mazāka par Krievijas impēriju) 1920.gadā – 137 miljoni; PSRS 1926.g. – 147 milj.; 1929.g. – 154 milj.; 1937.g. – 164 milj.; 1941.g. – 195 milj. (iedzīvotāju pieaugums dēļ pievienotām teritorijām); 1945.g. – 172 milj.; 1953.g. – 188 milj.; 1959.g. – 208 milj.; 1970.g. – 241 milj.; 1991.g – 294 milj.; Krievijas Federācija 1993.gads – 293 milj. un Krievijas Federācija 2005.gadā (pēc kapitālisma atjaunošanas juku laikiem) – 285 miljoni.)

Solžeņicina ciparu absurdumu labi raksturo viens cits “Gulaga arhipelāgā” izteiktais apgalvojums, ka it kā Ļeņingradā (pašreiz Sanktpēterburga) tika represēts katrs ceturtais pilsētas iedzīvotājs: “Tiek uzskatīts, ka ceturtdaļa Ļeņingradas tika “attīrīta” 1934. – 1935.gadā. Šo vērtējumu lai noliedz tas, kuram ir zināms precīzs cipars un lai dod to.”

1935.gadā Ļeņingradā dzīvoja 2,7 miljoni cilvēku. Lielākā daļa represēto bija vīrieši (1930-ajos gados no represēto kopskaita 7% bija sievietes; 1940-ajos gados – 10% – 20%). Ja pieņem, ka represēts tika katrs ceturtais ļeņingradietis kā apgalvo Solžeņicins, tad tas kopumā sanāk 700 000 cilvēku, no kuriem 650 000 (93%) bija jābūt vīriešiem, kas sastāda pusi no tā laika vīriešu kopskaita Ļeņingradā (1,3 miljoni vīriešu). Ja no atlikušās puses vīriešu skaita izņem laukā bērnus un sirmgalvjus (400 000 –30% no kopējā skaita), tad sanāk, ka Ļeņingradā palika 250 000 strādātspējīgu vīriešu. Šādi aprēķini, protams, ir virspusēji, bet tie pietiekami labi parāda, ka Solžeņicina cipari ir ļoti maigi izsakoties, pārspīlēti, jo kurš tad palika strādāt Ļeņingradā un kurš atvairīja nacistiskās Vācijas iebrukumu (Ļeņingrada netika iekarota, tika bloķēta un uz 1941.gada 6.jūliju Ļeņingradā zemessardzē pierakstījās 96 tūkstoši cilvēku).

“Staļina represiju” jeb Padomju varas represiju upuru skaits (1921 – 1953)

Solžeņicins apgalvoja, ka Padomju vara slēpj represēto skaitu. Daļēji tā tas bija, jo informācija par represijām bija un daļēji joprojām ir slepena. Tomēr taisnība ir arī apstāklī, ka neviens represētos nemaz nebija saskaitījis (tas bija grūti, darbietilpīgi un nevienam nevajadzīgi), kas visa cita starpā bija ļoti izdevīgi arī t.s.”disidentiem” un padomju varas ienaidniekiem, kuri tādēļ varēja fantazēt un melot pēc sirds patikas, jo citu ciparu vienkārši nebija.

Ar represēto skaita problemātiku nopietni nodarbojās Krievijas zinātņu akadēmijas Krievijas vēstures institūta galvenais zinātniskais līdzstrādnieks, vēstures zinātņu doktors Viktors Zemskojs (1946 – 2015), veltīdams tam lielu daļu savas dzīves un publicēdams vēsturiskos dokumentos balstītu pētījumu par kopējo Padomju režīma represēto skaitu laika posmā no 1921.gada līdz 1953.gadam. Zemskoja pētījums ir ievērojams vēl arī ar to, ka tā autors pēc politiskiem uzskatiem nav staļinists (Krievijā staļinisms ir populārs) un ir liberālis (liberālisms Krievijā ir ļoti nepopulārs), kurš padomju varu vērtēja pietiekami kritiski.

Saskaņā ar Zemskoja pētījuma datiem laika posmā no 1921.gada līdz 1953.gadam par politiski notiesātiem var uzskatīt 4 060 306 cilvēkus (no tiem 3 777 380 notiesāti par kontrrevolūciju, bet 289 926 par citiem smagiem noziegumiem (pārsvarā laupīšanu)).

No 4 060 306 notiesātajiem 799 455 tika piespriests augstākais soda mērs (nāvessods), 2 634 397 cilvēki tika notiesāti ar ieslodzījumu lāgeros, kolonijās, cietumos, 413 512 cilvēki tika izsūtīti, bet 215 942 cilvēkiem tika piespriests cits soda mērs.

Zemskoja cipari pirmkārt ir dokumentos balstīti un vēsturiski pilnīgi precīzi. Otrkārt tie ir ticami un nav pretrunā veselajam saprātam. Iespējamās neprecizitātes no vienas puses ir pārāk lielajā represēto skaitā, jo daļa no šiem represētajiem ir kriminālnoziedznieki, daļa kara noziedznieki, daļa patiešām īsti ārvalstu kolaboracionisti un valsts nodevēji, bet daļa padomju varas politiskie ienaidnieki un apzināti kaitnieki, kuri, ja tiem rastos tāda iespēja, paši represētu. Starp šiem “represētajiem” ir citi represētie, kurus var uzskatīt par lielākā vai mazākā mērā nevainīgiem sistēmas un cīņas par varu upuriem. Diemžēl lai noteiktu kurš ir kurš un saskaitītu katru no šīm grupā, ir jāizskata katra lieta un arī tad ne vienmēr to precīzi var noteikt.

No otras puses var pieņemt, ka eksistēja arī kaut kāds neuzskaitīts upuru skaits, ar kuriem izrēķinājās uz ātru roku bez atskaitēm (jo īpaši pilsoņu kara laikā), bet Zemskoja cipari dod orientieri arī šī skaita aptuvenai ieskicēšanai, jo Padomju vara sevi pozicionēja kā tiesisku un tādēļ tai bija stipri izteikta tendence reģistrēt represētos. Attiecīgi nereģistrēto represēto skaitam jābūt ievērojami mazākam par oficiālo, tāpēc pamatoti var pieņemt, ka tas ir mērāms tūkstošos vai desmitos tūkstošu un nekādā ziņā nav lielāks par simts tūkstošiem.

No augstāk minētā izriet, ka Aleksandra Solžeņicina publiskotie cipari ir vairāk kā desmitkārtīgs represiju upuru pārspīlējums.

Meli par 66 miljoniem – nevainīgi represēto piemiņas nomelnošana

Viens no aktīvākajiem Solžeņicina melīgo ciparu popularizēšanas pretiniekiem Krievijā ir Sergejs Kurginjans (režisors, rakstnieks, politologs, eksperts, analītiskā centra vadītājs), kura ģimene cieta no Staļinlaiku represijām. Kurginjana vectēvu pa mātes līniju (senas aristokrātu dzimtas pārstāvi, bijušo baltgvardu virsnieku, kurš pārgāja sarkano pusē) 1938.gadā Smoļenskā arestēja, notiesāja un nošāva, bet viņa vecmamma ar mammu bija spiestas bēgt uz Maskavu.

Kurginjans norāda, ka Solžeņicina melīgie cipari ir pamatā mītam par represiju drausmīgajiem apjomiem, kas savukārt rada pavisam citu mītu, ka represiju neesot bijis vispār un, ja arī bija, tad visas represijas bija pamatotas (cilvēki, konstatējot Solžeņicina ciparu melīgumu, sliecas krist otrā galējībā). Un abi šie mīti kopā iznīcina realitāti – sapratni par patieso represiju apjomu, dabu un mehānismiem.

Tāpat, Kurginjans norāda, ka Solžeņicina melīgo ciparu izplatīšana nomelno represēto piemiņu, jo šiem izplatītājiem paši represētie un viņu piemiņa ir pilnībā vienaldzīga un galvenais ir izmantot Solžeņicina radīto mītu savās politiskajās spēlēs.

Visbeidzot, Kurginjans ar savu pozīciju un personisko piemēru parāda ļoti būtisku cilvēcisko kvalitāti – spēju personiskas traģēdijas iespaidā nezaudēt veselo saprātu un spēju kopības vārdā pacelties virs personiskas traģēdijas. Šīs spējas diemžēl ir sastopamas pārāk reti kā rezultātā daudzi represētie un viņu radinieki kļūst par viegliem politisko manipulāciju upuriem (šī problēma ir ļoti aktuāla arī Latvijā).

Kā Krievijas propaganda, zāģējot zaru, uz kura sēž, netieši apstiprina Solžeņicina ciparu melīgumu

Interesanta ir Krievijas varas struktūru un galvenā Krievijas valsts medija nostāja “Solžeņicina 66 miljonu” sakarā. No vienas puses Aleksandrs Solžeņicins visticamāk ir to spēku kreatūra, kuri valda mūsdienu Krievijā un kuru saknes ir meklējamas Jurija Andropova VDK, tāpēc Krievijā oficiālā līmenī Solžeņicins tiek visādi slavēts un propagandēts, tai skaitā arī viņa paustie meli par 66 miljoniem represēto. Šiem spēkiem Solžeņicins bija labs instruments Padomju sociālistiskās iekārtas nomaiņai uz kapitālistisko un joprojām tāds paliek, lai minimizētu Krievijas sabiedrības tieksmes atjaunot sociālistisku valsts iekārtu.

No otras puses mūsdienu Krievijas varas struktūras un to kodols (bijušo čekistu “Andropova klubiņš”) ir “asiņainā padomju režīma” auglis, līdzīgi kā Krievijas infrastruktūra, tradīcijas un visa sabiedrība (Latvijā ir līdzīgi), tāpēc meli par 66 miljoniem ideoloģiski grauj un iznīcina pašreizējo Krievijas Federāciju un tās struktūras. Attiecīgi Krievijas varas struktūras, popularizējot Solžeņicinu, faktiski nodarbojas ar suicidālu mazohismu un tā zara zāģēšanu uz kura paši sēž.

28.10.2017 galvenā Krievijas valsts TV kanāla (RTR) analītiskajā ziņu raidījumā “Sestdienas Vēstis ar Sergeju Briļovu” (Вести в субботу с Сергеем Брилевым) tika apskatīts arī jautājums par represēto skaitu un salīdzināti Zemskoja un Solžeņicina cipari.

Ja Rietumvalstu un konkrēti anglo – amerikāņu mūsdienu propagandas stils uzsvaru liek uz ziņojuma ārējo krāšņumu un emocionalitāti, racionalitāti un faktisko materiālu atstājot kā minimums otrajā plānā (jo kuru gan tas interesē, kurš gan tajā gribēs un spēs iedziļināties utt. un attiecīgi šie mediji bieži mēdz rupji maldināt savus patērētājus un pat izplatīt atklātus melus un feikus), tad Krievijas mediju stils ir racionalitāte un izplatītā faktoloģiskā materiāla patiesums (manipulācija attiecīgi notiek uz interpretācijas un faktu akcentēšanas/noklusēšanas rēķina).

Briļovs savā raidījumā, norādot uz milzīgo Zemskoja un Solžeņicina ciparu atšķirību un atklāti paužot atbalstu Solžeņicina melīgajiem cipariem, tomēr nespēj paust nevienu racionālu argumentu, kas apstiprinātu mītu par 66 miljoniem, vien tikai anglo – amerikāņu propagandas stilā norādot, ka redziet esot bijuši tādi un šitādi apstākļi (karš, bads, izsūtīšanas, augstā mirstība ieslodzījuma vietās), kādēļ upurus taču “neviens neesot skaitījis”. Un tas arī viss. Nekādas analīzes, nekādas argumentācijas, tikai pliks Solžeņicina literāro tēžu atstāsts.

Bet analizēt ir ko. Piemēram, tēze, ka bada upuri ir pieskaitāmi represiju upuriem ir vairāk kā apšaubāma, jo tad ir jābūt pierādītam, ka bads tika apzināti valstiskā līmenī izraisīts, lai represētu bada upurus, (kas tā nebija) un ir jābūt pierādītam, ka badu neradīja papildus arī citi apstākļi (karš un kara sekas, ārēju spēku un iekšpolitisko pretinieku kaitnieciskā darbība, kriminālu elementu aktivitātes, vienkārša nolaidība utt.). Cits piemērs – visi ieslodzījuma vietās nonākušie (attiecīgi visi, kuri bija pakļauti augstajai mirstībai ieslodzījuma vietās) tika reģistrēti un to skaitu ir iespējams noteikt, ko patiesībā arī izdarīja Zemskojs. Un tā tālāk…

Pie tam jāņem vērā, ka citos gadījumos gan tas pats Briļovs, gan citi Krievijas “propagandisti” ļoti labi un profesionāli prot pamatot un argumentēt. No šādas ļoti apšaubāmās kvalitātes Krievijas propagandistu “66 miljonu” aizstāvības var secināt, ka no vienas puses attiecīgām Krievijas varas aprindām dikti gribās uzturēt mītu par “66 miljoniem” (tas visa cita starpā liecina par šo aprindu ideoloģiskā neprāta un suicidālās ievirzes līmeni), bet no otras puses vienkārši nav nekādu argumentu šī mīta racionālai pamatošanai.

Avoti:


http://trinixy.ru/135770-o-pravdivosti-dannyh-knigi-arhipelag-gulag-aleksandra-solzhenicyna-7-foto-tekst.html
http://www.libros.am/book/read/id/53448/slug/vystuplenie-po-ispanskomu-televideniyu
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9D%D0%B0%D1%81%D0%B5%D0%BB%D0%B5%D0%BD%D0%B8%D0%B5_%D0%A1%D0%A1%D0%A1%D0%A0

Informācijas aģentūra
/05.01.2018/

Publicēts iekš Kat.: Vēsture, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Polijas Tieslietu ministrija publisko pedofilu sarakstu

01.01.2018 Polijas Tieslietu ministrija savā interneta mājas lapā publicēja oficiālu reģistru ar pedofilu personiskajiem datiem. Saraksts sastāv no divām daļām – publiskās un slēgtās.

Publiskā saraksta daļa ir pieejama katram interneta lietotājam (https://rps.ms.gov.pl/pl-PL/Public#/home) un tajā ir dati par 768 pedofiliem, kuru upuri bija bērni līdz 15 gadu vecumam. Slēgtā daļa ir pieejama policijai, tiesai, prokuratūrai un mācību iestāžu vadībai un tajā ir publicēti 2614 Polijas pilsoņu personu dati, kuri ir bijuši notiesāti par seksuāliem noziegumiem pret 15 – 18 gadus veciem bērniem.

Kā paziņoja Polijas Tieslietu ministrs Zbigņevs Zjobra, “tiesības aizsargāt savus bērnus ir augstākas par noziedznieku anonimitātes tiesībām”. Publicētie dati var saturēt noziedznieku vārdus, fotogrāfijas un dzībvesvietas adreses.

Būtu tikai loģiski, ja arī Latvija sekotu šāda tipa paraugam, kas noteikti nevar notikt ietekmīga homoseksuālistu – pedofilu lobija gadījumā.

Avoti:
http://rossaprimavera.ru/news/9938c823
https://www.ms.gov.pl/pl/informacje/news,10232,dane-najgrozniejszych-pedofilow-i-gwalcicieli-juz.html
https://rps.ms.gov.pl/pl-PL/Public#/home

Informācijas aģentūra
/05.01.2018/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reģ.: GEIropa, Veids: Ziņa | 1 komentārs

Par aģentūras aparātu un uzticības personām PSRS Valsts drošības komitejā (Dokuments. Pilnīgi slepeni.)

1. Vispārējie uzdevumi

Ļeņiniskā partija Valsts drošības orgānus radījusi, lai aizsargātu Lielās Oktobra Sociālistiskās revolūcijas iekarojumus Padomju valsts un sabiedrības interesēs. PSKP un tās Centrālās komitejas pastāvīgā kontrole un vadība ir neizsīkstošs čekistu orgānu spēka avots. VDK orgāni stingri ievēro PSRS Konstitūciju un padomju likumus. To darbībā stingri ievērots ļeņiniskais princips sadarboties ar darbaļaudīm, balstīties uz masām. Padomju cilvēku patriotisms, viņu aktīvā dzīves pozīcija sociālistiskās valsts drošības nodrošināšanā ir neizsmeļama rezerve tālākai VDK orgānu kaujas spēju paaugstināšanai.

Lai nodrošinātu Padomju valsts un sabiedrības drošību, VDK orgāni izmanto visu tās rīcībā esošo līdzekļu arsenālu, taču vienmēr izcēluši un izceļ aģentūras nozīmi, kas vienmēr ir bijusi un paliek galvenais čekistiskās darbības līdzeklis.

Darba ar aģentūru tiek organizēts atbilstoši Komunistiskās partijas iekšējai un ārpolitikai. Pakļauts mērķiem un uzdevumiem, ko tā nospraudusi VDK orgāniem konkrētos vēsturiskos apstākļos, neatlaidīgi tiek realizēts no partijas un šķiriskām pozīcijām. No čekistiem tas prasa Padomju valsts un padomju sabiedrības interešu dziļu izpratni, augstas politiskās, lietišķās un morālās īpašības.

Izejot no mūsu valsts iekšpolitiskā stāvokļa, tik asa čekistiska līdzekļa kā aģentūras izmantošana jau tagad varētu tikt sašaurināta. Bet, tā kā imperiālisms neatsakās un nekad neatteiksies no slepenas un graujošas darbības pret PSRS, padomju valsts drošības orgāni nevar iztikt bez aģentūras. Vēl vairāk, tās nozīme pieaug aktivizējoties imperiālisma agresīvajiem spēkiem, ārvalstu spiegošanas un citiem kaitnieciskiem centriem. Ar aģentūras palīdzību čekisti darbojas uzbrūkoši, iefiltrējas imperiālistisko un nedraudzīgo valstu politiskajos, ekonomiskajos un militārajos orgānos un naidīgajā vidē. Aģenti piedalās arī citās VDK operācijās, pretinieka kaitniecisko akciju atklāšanas un novēršanas pasākumos, valsts noziegumu atklāšanā, profilaktiskajā darbā.

VDK aģentūras aparāta pamatu veido komunismam un sociālistiskajai dzimtenei uzticīgi padomju pilsoņi. Ņemot vērā specifiskos apstākļus cīņā pret ienaidnieka slepeno kaitniecisko darbību, VDK vervē aģentus arī ārzemnieku, bezpavalstnieku un naidīgu elementu vidē.

VDK aģentūras aparātam jābūt augsti kvalificētam un skaitliski nelielam, cik nepieciešams konkrētu uzdevumu veikšanai konkrētā operatīvās darbības sektorā.

Viens no svarīgākajiem aģentūras sekmīgas darbības priekšnoteikumiem ir visstingrākā konspirācijas ievērošana.

Risinot uzdevumus valsts valstiskās drošības nodrošināšanai, VDK orgāni, pamatojoties uz savstarpēju uzticēšanos, aktīvi izmanto padomju pilsoņu palīdzību.

Darbs ar aģentūru un uzticības personām tiek veikts stingri atbilstoši Nolikumam par PSRS Valsts drošības komiteju, attiecīgā PSRS VDK Nolikuma normatīvajiem aktiem.* (1)

Darbs ar aģentūru un uzticības personām ir radošs un sarežģīts, tam jābalstās uz dziļām zināšanām par pretinieka kaitnieciskās darbības formām, metodēm un mērķiem, uz objektīvu analīzi un operatīvā stāvokļa prognozēšanu, pieredzi, izlūkošanas un pretizlūkošanas prasību stingru ievērošanu.

Sekmīga darba ar aģentūru un uzticības personām nodrošināšana no vadošā un operatīvā sastāva prasa organizatoriskas iemaņas, profesionālu kompetenci, audzināšanas, apmācīšanas prasmi, aģentūras aparāta un uzticības personu efektīvu izmantošanu cīņā ar naidīgo elementu un pretinieku kaitniecisko darbību.

2. Pamatuzdevumi, kas risināmi ar aģentūras palīdzību

Veicami aktīvi pasākumi cīņā pret pretinieka izlūkošanas un kaitniecisko darbību;

Politiskās, ekonomiskās, zinātniski tehniskās, militārās un citas izlūkošanas informācijas iegūšana;

Izlūkdienestu, viņu rezidentūru, citu speciālo dienestu, centru un organizāciju, kas darbojas pret Padomju Savienību, izstrāde, iefiltrēšanās tajos; pretinieka aģentu un izlūku kaitnieciskās darbības atklāšana, novēršana un pārtraukšana; spiegu, teroristu un diversantu, kā arī īpaši smagu un citu valsts noziegumus izdarījušu personu, kas slēpjas no kriminālatbildības, meklēšana;

Personu atklāšana, pārbaude un izstrāde, kas nodibinājušas (gatavojas nodibināt) noziedzīgus sakarus ar pretinieka specdienestiem; atsevišķu politiski nenoturīgu padomju pilsoņu brīdināšana par nostāšanos uz Dzimtenes nodevības ceļa;

Padomju pilsoņu pasargāšana no pretinieka kaitnieciskām akcijām;

Aizsardzības un militāras nozīmes darbu un objektu, valsts un militārā noslēpuma saglabāšana pretizlūkošanas nodrošināšanai; slepenu ziņu izpaušanas pretiniekam novēršana, šādu ziņu noplūšanas, dokumentu un specizstrādājumu pazaudēšanas faktu operatīva izmeklēšana; pretdarbība pretinieka tehniskajai izlūkošanai, operatīva specpārvadājumu un litera drošības nodrošināšana; pretinieka dezinformācija;

Sadarbība ar pavēlniecību un politiskajiem orgāniem PSRS Bruņoto spēku drošības un kaujas gatavības nostiprināšanā;

PSRS Iekšlietu ministrijas, tās orgānu un iekšējā karaspēka nodrošināšana ar pretizlūkošanu;

Valsts ekonomikas aizsardzība no pretinieka un naidīgo elementu kaitnieciskās darbības; diversiju un kaitniecības novēršana; ārkārtēju notikumu tautsaimniecības objektos izmeklēšana, to personu noskaidrošana, kas tīšuprāt veicinājuši priekšnosacījumus to radīšanai, kā arī antisabiedrisku izpausmju inspirētāju un musinātāju atklāšana; cīņa pret kontrabandu un nelikumīgām valūtas operācijām;

Cīna ar aizrobežu pretpadomju ideoloģisko centru un organizāciju graujošo darbību, to akciju novēršana un izpaušana; nelegālu pretpadomju grupējumu izstrāde, brīdinājuma no masu un grupējumu antisabiedriskām izpausmēm, emigrācijas un citiem negatīviem procesiem, kas varētu rasties pretinieka, naidīgu elementu vai citu spēku ideoloģiskas diversijas rezultātā, šo procesu neitralizēšana, brīdināt un novērst apzināti nepatiesu izdomājumu izplatīšanu, kas noķengā padomju valsts un sabiedrisko iekārtu, pretpadomju anonīmu dokumentu, lapiņu un uzrakstu autoru meklēšana;

Teroristisku akciju novēršana;

Pasākumu apsardzes operatīva nodrošināšana;

PSRS valsts robežu apsardzes operatīva nodrošināšana;

Apstākļu radīšana operatīvi tehnisko līdzekļu konspiratīvai ieviešanai un pielietošanai, iekārtu uzstādīšanai un citiem speciāliem pasākumiem

Sadarbošanās, lai pilnīgi un vispusīgi atklātu īpaši bīstamus un citus valsts noziegumus un sniegtu atbalstu krimināllietu izmeklēšanā

Operatīvās mobilizācijas gatavības nodrošināšana;

Nepieciešamības gadījumā piedalīšanās sociālistiskā īpašuma izlaupīšanas, kukuļņemšanas un spekulācijas īpaši lielos apmēros atklāšanā.

3. Aģentūras aparāts

3.1. VDK orgānu aģentūras aparāts sastāv no aģentiem, rezidentiem, satikšanās dzīvokļu uzturētājiem un nesastāvošiem valsts drošības orgānu slepenajos štatos konspiratīvo dzīvokļu uzturētājiem.

Aģents — tas ir padomju pilsonis, ārvalstu pilsonis (pavalstnieks) vai persona bez pavalstniecības, kas slepeni sadarbojas ar VDK orgāniem un pilda to uzdevumus PSRS drošības nodrošināšanā.

Rezidents — uz idejiski politiskiem pamatiem savervēts padomju pilsonis, kas uztur saikni ar viņam uzticētiem aģentiem vai uzticības personām.

Satikšanās dzīvokļa uzturētājs — uz idejiski politiskiem, patriotiskiem pamatiem VDK orgānu savervēts padomju pilsonis, kas savu dzīvokli nodevis valsts drošības orgānu rīcībā darbam ar aģentiem un rezidentiem, vienlaicīgi nodrošinot nepieciešamo konspirāciju.

Konspiratīvā dzīvokļa uzturētājs (nesastāvošs VDK orgānu slepenajā štatā) — uz idejiski politiskiem pamatiem savervēts padomju pilsonis, kas nodrošina apstākļus operatīvajam darbam un darbam ar aģentūru telpās, kas atrodas valsts drošības orgānu rīcībā.

3.2. Katrā valsts drošības orgānu darbības objektā, iecirknī, virzienā tiek izveidots aģentūras aparāts, kas jebkuros apstākļos spēj kontrolēt operatīvo situāciju, ietekmēt tās attīstību vēlamā virzienā, aktīvi cīnīties pret spiegošanu, ideoloģiskām diversijām, jebkādu citu pretinieka un naidīgo elementu kaitniecisko darbību.

3.3. Prasību pēc augsti kvalificēta, bet skaita ziņā nelielu aģentūras aparātu nodrošina: vervējot darbspējīgus, perspektīvus aģentus, nodrošinot labu apmācību un pareizu izvietojumu, kvalificēti strādājot ar katru aģentu un izmantojot visas tā iespējas, patstāvīgi rūpējoties par aģentūras aparāta stabilitāti.

3.4. Aģentūras aparāta formēšana tiek realizēta pēc lineārā objektu principa, pamatojoties uz nepārtrauktu operatīvās situācijas analīzi konkrētos čekistiskās darbības posmos, zinot tās tendences un izvirzītos operatīvos uzdevumus. Sevišķa uzmanība tiek pievērsta aģentūras pozīciju izveidošanai iecirkņos un virzienos, kur visasāk izpaužas pretinieka kaitnieciskā darbība, īpaši svarīgu valsts un militāro noslēpumu koncentrācijas vietās. Operatīvais darbinieks savlaicīgi veic vervējamo kandidātu atlasi un izpēti, plānveidīgi nostiprina aģentūras aparātu.

3.5. Pretizlūkošanas aģentus vervē galvenokārt no padomju pilsoņiem mūsu dzimtenes patriotiem, kuriem piemīt augsta atbildības sajūta par Padomju valsts drošību, kuri ar savām personiskajām un lietišķajām dotībām, ieņemamo stāvokli un citām īpašībām spēj sekmīgi pildīt VDK orgānu uzdevumus. Viņus vervē uz idejiski politiskiem pamatiem, ievērojot labprātības principu.

Nepieciešamības gadījumā konkrētu operatīvu uzdevumu veikšanai atļauts vervēt aģentus arī no kompartijas biedru un kandidātu vidus.

3.6. Tur, kur nepieciešams, aģentus vervē no personām, kas nokļuvušas pretpadomju propagandas iespaidā, apsver izdarīt noziedzīgas darbības, pagātnē ir sodītas par pretpadomju darbību, no nacionālistiskiem, reakcionāriem, baznīcu un sektantiskiem, kā arī citiem naidīgiem elementiem. Viņus vervējot var tikt izmantoti kompromitējoši materiāli, materiālā, kā arī cita personiskā ieinteresētība.

Ir atļauts vervēt personas, kas izdarījušas valsts vai citus noziegumus.

Vervēšana neatbrīvo viņus no kriminālatbildības. Īpašos gadījumos un pastāvot vainu mīkstinošiem apstākļiem, var izlemt jautājumu par aģenta atbrīvošanu no kriminālatbildības likumā noteiktā kārtībā. VDK orgāni var vervēt personas, kas izcieš sodu Iekšlietu ministrijas labošanas darbu iestādēs, PSRS VDK noteiktajā kārtībā.

No augstāk minētām kategorijām izraudzīto personu vervēšanas sagatavošanas, vervēšanas un sekojošā darba procesā ar savervēto aģentu notiek viņa politiskā un tikumiskā pāraudzināšana.

3.7. Aģenti no ārvalstu pilsoņu un bezpavalstnieku vidus tiek vervēti un izmantoti, lai savlaicīgi atklātu un novērstu Padomju Savienībai naidīgu specdienestu plānus graut tās politiski ekonomiskos pamatus un padomju valsts aizsardzības spējas, ar šo pašu mērķi veiktas ideoloģiskas diversijas. Sadarbībai ar VDK orgāniem galvenokārt vervē personas, kas ir lojālas Padomju Savienībai. Vervējot aģentus no ārvalstu pilsoņu un bezpavalstnieku vidus un ar tiem strādājot, pastāvīgi tiek ņemta vērā viņu sociāli šķiriskā piederība, pasaules uzskats, nacionāli psiholoģiskās īpatnības. Vervēšanas pasākumos attiecībā uz šādām personām tiek izmantota gan materiālā, gan cita veida personiskā ieinteresētība, kompromitējoši materiāli.

3.8. Svarīgs operatīvā sastāva uzdevums — ikdienas mērķtiecīga personu meklēšana, no kuru vidus varētu tikt vervēti un aktīvas darbības, audzināšanas un apmācības procesā sagatavoti vērtīgi un īpaši vērtīgi aģenti.

Pie šādu aģentu kategorijas pieder:

no padomju pilsoņu vidus — personas, kas efektīvi piedalās īpaši bīstamu valsts noziegumu novēršanā un pārtraukšanā, pretinieka aģentūras un emisāru atmaskošanā, iegūst ziņas par pretinieka specdienestu un aizrobežu pretpadomju centru plāniem un iecerēm, aktīvi piedalās naidīgu formējumu kompromitēšanā un dezorganizācijā, kā arī iegūst informāciju, kam ir būtiska nozīme svarīgu valsts un militāro noslēpumu saglabāšanas nodrošināšanā, valsts aizsardzības spēju nostiprināšanā, Bruņoto Spēku kaujas gatavības paaugstināšanā un PSRS Valsts robežu apsardzes uzlabošanā;

no ārvalstu pilsoņu un bezpavalstnieku vidus – politiskie un valsts darbinieki, augsti stāvoši ierēdņi, ASV, VFR, Anglijas, Francijas, Japānas, Kanādas, Izraēlas un citu kapitālistisko un nedraudzīgo valstu diplomāti, starptautisko organizāciju vadošie darbinieki un citi ārvalstu pilsoņi, kas piegādā dokumentālu vai citu informāciju par savu valstu iekšējo un ārpolitiku, galveno pretinieku un citām nedraudzīgām valstīm, par viņu plāniem attiecībā pret PSRS, sociālistisko sadraudzību, kā arī ir spējīgi ietekmēt savu valdību kursu formēšanos, izlūkošanas un pretizlūkošanas orgānu kadru darbinieki un aģenti kapitālistisko un attīstības valstu militāro resoru un ģenerālštābu vadošie darbinieki un citas personas, kas var iegūt patiesas ziņas par pretinieka specdienestu plāniem, iecerēm un konkrētām akcijām, ASV militāri ekonomisko potenciālu, viņu militāri politiskā bloka sabiedroto, citu nedraudzīgo valstu operatīvajiem un mobilizācijas plāniem, kā arī jebkuru citu svarīgu informāciju operatīvajos un militārajos jautājumos; kapitālistisko un attīstības valstu šifrēšanas dienestu darbinieki, zinātnieki un speciālisti, kas sniedz dokumentālus un citus datus par kapitālistisko un valstu zinātniski tehnisko potenciālu, militārajiem sasniegumiem un jaunākā bruņojuma veidiem, svarīgām zinātniskām problēmām un izstrādēm, vai kādu citu vērtīgu zinātniski tehnisko informāciju; ievērojami kapitālistisko valstu rūpnieki, finansisti un komersanti, kas izdevīgi Padomju Savienībai ietekmējuši savu valstu ekonomiskās politikas formēšanos; emigrantu, cionistu, nacionālistu, klerikāļu un citu pretpadomju ārvalstu organizāciju vadītāji, funkcionāri un autoritātes, kā arī to emisāri, kas aktīvi sadarbojas ar VDK orgāniem.

Aģentu izvērtēšana atbilstībai vērtīgo vai īpaši vērtīgo kategorijai notiek ņemot vērā viņu iegūto informāciju un tās izmantošanas perspektīvas pēc atbilstoši Otrās un Trešās galvenās, Ceturtās, Piektās un Sestās pārvaldes priekšnieku, PSRS VDK robežapsardzes karaspēka Galvenās pārvaldes apstiprinātiem motivētiem slēdzieniem, pēc savienoto republiku un KPFSR autonomo republiku priekšsēdētāju ieteikumiem, pēc PSRS novadu un apgabalu VDK pārvalžu, robežapsardzības apgabalu karaspēka priekšnieku, PSRS VDK Pārvalžu īpašo nodaļu un PSRS VDK karaspēka grupu, apgabalu, flotes, centralizētās pakļautības apvienību īpašo nodaļu ieteikumiem. Apstiprinātais slēdziens par aģentu tiek pievienots personiskajai lietai.

3.9. Aģenta vervēšana, kā noteikums, tiek atļauta pēc kandidāta vispusīgas izpētīšanas un pārbaudes, pilnu datu iegūšanas par viņa uzticamību, personiskajām īpašībām un reālajām iespējām, kas nepieciešamas, lai sekmīgu izpildītu VDK orgānu uzdevumus. Secinājumiem par kandidāta atbilstību slepenai sadarbībai ar VDK orgāniem jābalstās uz konkrētiem pārliecinošiem datiem. Šim mērķim tiek izmantoti oficiāli avoti, operatīvā. uzskaite, aģentūras un uzticības personas, ārējā novērošana, operatīvā ievirze, VDK orgānu informatīvās meklēšanas sistēmas, nepieciešamības gadījumā arī citi operatīvie un operatīvi tehniskie līdzekļi.*(2) Visos gadījumos tiek noskaidroti iespējamie šķēršļi, kas varētu kavēt izraudzīto personu sadarboties ar VDK orgāniem (garīgas un fiziskas kaites, zems morālais līmenis, pļāpīgums, noslēgtība, aizspriedumainība, gļēvulība, utt.).

Visrūpīgāk tiek pārbaudīti un izvērtēti kandidāti vervēšanai no ārzemnieku, bezpavalstnieku, pastāvīgi ārzemēs dzīvojošo padomju pilsoņu, naidīgi noskaņoto elementu vides, kā arī personas, kuras plānots izmantot īpaši sarežģītos pretizlūkošanas pasākumos un operācijās (iefiltrēšanās pretinieka specdienestos, kaitnieciskos ideoloģiskos centros un organizācijās, ārzemju izlūku, naidīgu grupējumu izstrādē, citos operatīvās uzskaites lietu objektos).

3.10. Lai izpētītu vervējamo kandidātu no padomju pilsoņu vidus konkrētu uzdevumu izpildes laikā un iegūtu objektīvus raksturojošos datus, ar pārbaudāmo personu var nodibināt personisku operatīvu kontaktu. Lai nodibinātu personisku operatīvu kontaktu, jārod attiecīgs iegansts un pamatojums. Tiek veikti pasākumi, lai kandidāts nenojaustu par kontaktu ar operatīvo darbinieku. Uzdevumu, izvirzīšana kandidātam jāatstāj valsts drošības orgānu kompetencē, tiem jābūt atbilstošiem kandidāta spējām, jāveicina kandidāta personisko īpašību pilnīgāku izpēti. Nav pieļaujams, ka VDK orgāni atklātu kandidātam savas ieinteresētības objektu.

Personiskā operatīvā kontakta uzturēšanas ilgumu ar vervēšanas kandidātu nosaka diferencēti, atkarībā no kandidāta personības, jau agrāk par viņu iegūtās informācijas ticamībai un apjomam, vervēšanas mērķa, rakstura un uzdevuma nozīmības, kura izpildei nākamo aģentu paredzēts izmantot.

3.11. Aģentu vervēšana notiek gan pakāpeniski iesaistot vervējamo VDK doto uzdevumu izpildē, gan izsakot tiešu vervēšanas piedāvājumu.

Aģenta savervēšana var tikt nostiprināta gan ar saistību rakstu, no aģenta saņemot operatīvo informāciju, gan ar parakstu apstiprinātu kvīti par naudas vai citas atlīdzības saņemšanu. Pēc vervēšanas konspirācijas nolūkos, obligāti, aģents izvēlas sev pseidonīmu.

3.12. Par rezidentiem galvenokārt tiek vervēti PSKP biedri, kas pēc savām politiskajām, morālajām, lietišķajām īpašībām un iespējām var nodrošināt sekmīgu aģentu grupu vai uzticības personu vadīšanu un efektīvi izmantot tos pretizlūkošanas uzdevumu risināšanā.

Izpētot rezidenta statusam vervējamos kandidātus vadās pēc tā, ka rezidentam jābūt uzticīgam Padomju valstij un Komunistiskās partijas lietai, politiski izglītotam, apveltītam ar stipru gribu, spējīgam pārliecināt līdzcilvēkus un atstāt uz tiem vajadzīgo iespaidu. Svarīgas rezidenta rakstura iezīmes ir sirsnība, labvēlīga attieksme, māka panākt dziļu savstarpēju izpratni ar cilvēkiem. Nepieciešamības gadījumā ar vervējamo rezidenta kandidātu var tikt nodibināts personisks operatīvais kontakts.

Rezidenta vervēšana notiek, stingri ievērojot labprātības principu. Vervēšana noslēdzas ar paraksta paņemšanu par slepenu sadarbošanos ar VDK orgāniem.

3.13. Konspiratīvo un satikšanās dzīvokļu uzturētājus vervē no padomju pilsoņu vidus, kas ir uzticami kā politiski, tā morāli, no mazskaitlīgām ģimenēm, kas brīvprātīgi un labprāt piekrīt sniegt palīdzību valsts drošības orgāniem. Faktu, ka viņu dzīvokļi tiek izmantoti VDK orgānu interesēs, viņiem jāpatur slepenībā, jāveicina konspirācijas nodrošināšana.

3.14. Rezerves kandidātu vervēšana aģentūras aparāta formēšanai īpašā periodā notiek plānotā kārtībā no karaklausībai nepadoto vidus un no personām, kuru ieņemamais amats kara apstākļos pakļauts rezervējumam. Militārās pretizlūkošanas orgānos — galvenokārt no militārpersonu (virsnieku, praporščiku, mičmaņu) un karaklausībai PSRS Bruņotos spēkos piereģistrētā sastāva vidus.

Vervēšanas kandidātu izpēte notiek sistemātiski īpašā periodā, nepieciešamības gadījumā ar viņiem dibinot personisku operatīvu kontaktu, lai iepazītos un pārbaudītu atsevišķu uzdevumu izpildes procesā (īpaši militāro apmācību, ārkārtēju notikumu izmeklēšanas, utt., laikā.).

3.15. PSKP un VĻKJS biedrus, partijas un komjaunatnes Komiteju biroju locekļus, partijas un komjaunatnes pirmorganizāciju sekretārus, partijas un komjaunatnes aparāta, PSRS Bruņoto Spēku politorgānu, savienoto un autonomo republiku Augstāko Padomju un vietējo Tautas deputātu padomju atbildīgos un tehniskos darbiniekus, arodbiedrību, tiesu un prokuratūras darbiniekus nedrīkst izmantot kā aģentus, rezidentus, konspiratīvo un satikšanās dzīvokļu uzturētājus.

4. Darbs ar aģentūru.

4.1. Tiešais darba organizētājs ar aģentūru konkrētā čekas darbības sektorā ir operatīvais darbinieks. Viņš ir personīgi atbildīgs par aģentūras izvietojumu, audzināšanu, apmācīšanu, izmantošanu un pārbaudi izejot no operatīvās situācijas noteikumiem un dotajiem uzdevumiem.

Operatīvajam darbiniekam labi jāpārzina katra aģenta, kas uztur ar viņu sakarus, personiskās un lietišķās īpašības, jāredz viņa iespējas dotajā momentā un perspektīvā, pastāvīgi jārūpējas par to paplašināšanu, jāpanāk, lai aģentūra darbotos prasmīgi jebkuros apstākļos, it īpaši sarežģītās un asās situācijās; jārada nepieciešamie apstākļi aģentūras tālākai izmantošanai, ja dotais uzdevums izpildīts saskaņā ar vervēšanas mērķiem, pārceļot aģentus uz citiem darba iecirkņiem vai citu operatīvo apakšvienību rīcībā, utt.. Maksimāla un efektīva operatīvo iespēju izmantošana ir aģentūras aparāta stabilitātes garantija, ceļš, kā ar aģentūras spēkiem risināt uzdevumus, kas attiecas uz VDK orgānu kompetenci.

4.2. Operatīvo darbinieku tiešajiem priekšniekiem jāatbild par padoto operatīvo darbinieku darbu ar aģentūru. Regulāri jāpiedalās vervējamo kandidātu izpētē, aģentu vervēšanā, īpaši tas attiecas uz kandidātiem no ārzemnieku vai naidīgo elementu vidus; jāpārzina to aģentu, ar kuriem saistīti padotie, operatīvās iespējas un jāsniedz regulāru palīdzību konspiratīvo tikšanos sagatavošanā, jāpalīdz izvērtēt aģentu iesniegtos materiālus un pieņemt nepieciešamos lēmumus, pastāvīgi kontrolēt padoto darbu ar aģentūru, rīkot regulāras kontroles tikšanās ar aģentūru.

4.3. Augstāk stāvošie vadītāji virza un kontrolē pakļautībā esošo orgānu un apakšvienību aģentūras aparāta formēšanas, izvietošanas un izmantošanas procesu, sniedz efektīvu palīdzību šai darbā, vispirms uzmanību veltot vērtīgai un īpaši vērtīgai aģentūrai, situācijai asākajos un sarežģītākajos iecirkņos. Ar savu personīgo piemēru vadošie darbinieki māca padotos strādāt ar aģentiem, ieaudzina padotajos darba mīlestību, vervē un uztur sakarus ar aģentiem arī paši.

4.4. Vadošais un operatīvais sastāvs pastāvīgi analizē, kā veicas darbs ar aģentiem, salīdzina rezultātus ar mērķiem un uzdevumiem, kas jārisina VDK orgāniem konkrētās situācijās, izstrādā un īsteno nepieciešamos pasākumus tālākai aģentūras aparāta pilnveidošanai, aģentu izmantošanas efektivitātes paaugstināšanai, specializācijai pēc darba virzieniem un līnijām.

4.5. Īpašu nozīmi darbā ar aģentiem iegūst orgānu un apakšvienību pastāvīga mijiedarbība, aģentu izmantošanas koordinācija, manevrēšana risinot pretizlūkošanas uzdevumus. Nepieciešamības gadījumā aģentu var nodot citam operatīvajam darbiniekam vai operatīvai apakšvienībai, kur tā izmantošana dotu labākus rezultātus. Praktizē pieredzējušu, pārbaudītu aģentu pārsūtīšanu arī uz kādu laiku no viena orgāna vai apakšvienības uz citu.

4.6. Operatīvi attaisnotos gadījumos ar priekšnieku atļauju, kuriem dotas tiesības sankcionēt vervēšanu, pieļaujama sapārotu aģentu izmantošana.

Īstenojot operatīvās spēles, citus aktīvus pasākumus pret pretinieka specdienestiem, atļauts izveidot aģentūru grupas savstarpēji atšifrējot aģentus. Aģentūru grupas tiek veidotas pēc saskaņošanas starp PSRS VDK patstāvīgo un atbilstošo galveno pārvalžu vadītājiem un ar PSRS VDK Priekšsēdētāja vai viņa vietnieka sankciju. Aģentu savstarpēja atšifrēšana un viņu piedalīšanās šādos pasākumos notiek ar viņu piekrišanu.

4.7. Operatīvā darbinieka darba ar aģentiem pamatforma ir personiskās konspiratīvās tikšanās ar viņiem. Tikšanās laikā notiek aģentu instruktāža, audzināšana un apmācība. Tikšanās sekmes garantē operatīvā darbinieka iepriekšējs vispusīgs sagatavošanās darbs, viņa prasme tikšanās laikā radīt lietišķu atmosfēru, stimulēt aģenta ieinteresētību apspriežamajos jautājumos.

Satiekoties ar operatīvo darbinieku, aģents atskaitās par dotā uzdevuma izpildi, tiek apspriesta aģenta sniegtā informācija, noskaidroti tās iegūšanas apstākļi vai arī uzdevuma neizpildīšanas iemesli. Aģentam piedaloties tiek izstrādāts jauns uzdevums, noteikti uzdevuma izpildes ceļi un veidi, aģenta uzvedība. Uzdevumiem jābūt konkrētiem, reāliem, ņemot vērā aģenta operatīvās iespējas, pieredzi un uzticamību. Lai aģents labāk apgūtu dotos sarežģītos un atbildīgos uzdevumus, var tikt izstrādāti rakstiski uzdevumi. Kvalificēta uzdevuma nostādne aģentūrai ir viens no priekšnoteikumiem mērķtiecīgai un aktīvai aģentūras izmantošanai.

Operatīvais darbinieks aģentam sniedz palīdzību uzdevuma veikšanas laikā un pastāvīgi kontrolē tā darbības.

4.8. No aģenta iegūtā informācija par VDK uzdevuma izpildi, ziņas, pēc aģenta iniciatīvas iegūtā informācija, kā noteikums, tiek noformēta rakstiski aģentūras ziņojuma veidā. Aģentūras ziņojumam jāsatur atbildes uz uzdevumā dotajiem jautājumiem, jābūt norādītiem apstākļiem, kas saistīti ar uzdevuma veikšanu un nepieciešamo ziņu iegūšanu, izklāstītiem faktiem un parādībām, kas pelna VDK orgānu uzmanību. Aģentūras ziņojums ir dokuments, uz kura pamata tiek pieņemti lēmumi, ka skar citu cilvēku intereses, tādēļ fakti aģentiem jāizklāsta precīzi un stingri objektīvi. Viņam jāizprot sava politiskā un morālā atbildība par katru ienākušo signālu.

Atsevišķos izņēmuma gadījumos no aģenta saņemto informāciju operatīvais darbinieks (rezidents) drīkst noformēt izziņas veidā vai pielietojot skaņu ierakstu, ko pēc tam noformē kā izziņu.

Aizliegts pieņemt rakstiskus ziņojumus par personām, kas jāizvērtē sakarā ar došanos ārzemju braucienos, kam jāsaņem atļauju pieejai slepeniem un īpaši svarīgiem darbiem, kas tiek iesaukti PSRS VDK robežapsardzības karaspēkā vai PSRS Bruņoto Spēku īpašā režīma daļās, formējas darbā VDK orgānos, kā arī par padomju pilsoņiem, kas kandidē uz vervēšanu, ja aģenti tos noraksturojuši pozitīvi. Šādos gadījumos informāciju noformē operatīvais darbinieks kā izziņu.

Aģentūras ziņojumus izskata un izvērtē operatīvais darbinieks un viņa tiešais priekšnieks. Un atkarībā no to nozīmības pakāpes ziņojumi tiek nodoti augstāk stāvošiem vadītājiem.

Aģentūras ziņojumos nav pieļaujams apmelojošu izdomājumu burtisks izklāsts par PSKP un Padomju valdības vadītājiem.

4.9. Satikšanos ar aģentiem jāorganizē regulāri, stingri nodrošinot, jebkādos sarežģītos apstākļos. Satikšanos regularitāti nosaka izejot no operatīvām vajadzībām, uzdevuma rakstura, tā izpildei nepieciešamā laika, nepieciešamības apmācīt aģentu. Satikšanos ar aģentiem viņiem izdevīgā, galvenokārt no darba un dienesta brīvajā laikā. Satikšanās tiek plānotas. Par vietu, laiku un tikšanās tēmu operatīvais darbinieks ziņo tieši savam priekšniekam. Operatīvais darbinieks darba burtnīcā iekārto aģentu sarakstu pēc pseidonīmiem un veic nepieciešamos ierakstus par ieplānotajām apspriedēm un to rezultātiem.

Tiek atstrādāti aģenta un operatīvā darbinieka pēkšņas tikšanās paņēmieni un otrādi — operatīvā darbinieka un aģenta neplānotas satikšanās iespējas.

4.10. Gadījumos, kad operatīvajiem darbiniekiem tādu vai citādu iemeslu dēļ nav iespējas nodrošināt regulārus personiskus un konspiratīvus sakarus ar aģentiem, tiek izveidotas rezidentūras. Rezidentūru veido no uzticamiem aģentiem ar pieredzi sadarbībā ar VDK orgāniem. Aģents tiek nodots rezidenta rīcībā pēc abpusējas vienošanās. Rezidenta rīcībā, kā noteikums, nenodod tos aģentus, kas atrodas viņa tiešā dienesta pakļautībā, kā arī to aģentu kategoriju, kuri pakļauti idejiskai pāraudzināšanai. Aģentu nodošanu rezidentam veic operatīvais darbinieks personiski pamatojoties uz sava tiešā priekšnieka rakstisku atļauju.

Operatīvais darbinieks pastāvīgi rūpējas par rezidenta politiskās modrības paaugstināšanu, izskaidro viņam aģentūras darba politisko un operatīvo nozīmi, uzdevumus, kas viņam jārisina ar viņam nodoto aģentu palīdzību, iepotē rezidentam nepieciešamās iemaņas darbā ar aģentiem, apmāca ar nepieciešamām pretizlūkošanas ietvaros pieņemtām aģentu audzināšanas un izmantošanas metodēm, sniedz palīdzību konkrēto aģentu vadīšanā, periodiski tiekas ar viņiem pats, kontrolē rezidenta darbu.

4.11. Satikšanās ar aģentiem parasti notiek konspiratīvajos un satikšanās dzīvokļos vai satikšanās punktos.

Par katru satikšanās un konspiratīvo dzīvokli tiek izstrādāta piesegšanas leģenda. Atbilstošai leģendai ir jābūt arī par katru operatīvo darbinieku, aģentu vai rezidentu, kas apmeklē satikšanās vai konspiratīvo dzīvokli. Notiek sistemātiskas dzīvokļu atšifrēšanas iespējas pārbaudes, bet nepieciešamības gadījumā – leģendas koriģēšana. Darbs satikšanās vai konspiratīvos dzīvokļos tiek pārtraukts (vai uz laiku apturēts), ja rodas tos apmeklējošo aģentu atšifrēšanas draudi. Ne retāk kā reizi divos gados, kā arī gadījumos, kad satikšanās un konspiratīvais dzīvoklis vai satikšanās punkts pāriet cita darbinieka rīcībā tiek rakstīts slēdziens par tālākām to izmantošanas iespējām.

4.12. Aģentu personiskās īpašības, kādas nepieciešamas sadarbībai ar VDK orgāniem, tiek pilnveidotas un formētas ar politisku, tiesisku un tikumisku līdzekļu palīdzību, psiholoģisku sagatavošanu slepenam darbam, nepieciešamo paņēmienu apmācīšana valsts drošības orgānu doto uzdevumu izpildei. Aģentu audzināšana notiek priekšmetiski un nepārtraukti, ievērojot individuālu pieeju katram. Tiek ņemts vērā aģenta politiskais, vispārizglītojošais un kultūras līmenis, pieredze un iemaņas, pasaules uzskata īpatnības un raksturs, doto uzdevumu sarežģītības pakāpe, iepotēta augsta politiskās modrības izjūta, naids pret ienaidnieku, dziļa izpratne par to, ka VDK orgāni darbojas valsts un padomju tautas interesēs sekojot partijas norādēm. Aģentu audzināšanas darbā, viņu morāli politiskās sagatavotības, VDK orgānu doto uzdevumu izpildes pamatā ir marksistiski ļeņiniskā mācība, komunistiskā ideoloģija un PSKP norādījumi ideoloģiski politiskās audzināšanas darba jautājumos.

Audzināšanas un apmācības procesā tiek izstrādāta aģenta prasme redzēt un atklāt faktus un notikumus, kas izraisa interesi valsts drošības orgānos, izanalizēt pēc būtības, dot objektīvu novērtējumu. Iepotēt iemaņas kontaktu nodibināšanā un nostiprināšanā ar valsts drošības orgānus interesējošiem cilvēkiem, nepieciešamības gadījumā atstājot uz viņiem vajadzīgo ietekmi.

Neatkarīgi no vervēšanas pamatiem, aģentam jāpiemīt godīgumam, jābūt uzticīgam valsts drošības orgāniem dotajām saistībām. Savlaicīgi izskaužami jebkādi aģenta mēģinājumi izmantot sakarus ar VDK savtīgos, vēl vairāk — noziedzīgos nolūkos, kūdot cilvēkus veikt krimināli sodāmas darbības.

Aģentu audzināšana un apmācība notiek ņemot vērā viņu izmantošanas perspektīvu, pilnīgi pakļaujot viņiem izvirzīto konkrēto uzdevumu sekmīgai risināšanai. Izšķirošais faktors aģentu audzināšanā un apmācībā ir darbs, tā rezultāti, VDK doto operatīvo uzdevumu praktiska izpilde.

4.13. Darbā ar aģentiem izpaužas principiāls taisnīgs prasīgums. Tai pašā laikā saglabājot taktiskumu, iejūtību, labvēlību un cieņu pret personību. Operatīvajam darbiniekam pastāvīgi jāatceras un jārēķinās, ka uz aģenta pleciem gulstas papildus atbildība un slodze, bieži tiek uzticēti smalki, sarežģīti un dažreiz pat bīstami uzdevumi, kuru izpildei viņš ne tikai jāapmāca un jāaudzina, bet arī tīri cilvēciski jāiedvesmo.

Jāprot taktiski izlabot aģenta kļūdas, nepieļaut, ka viņš psiholoģiski salūzt un noslēpj aizvainojumu. Savstarpējām attiecībām ar aģentu jābūt tādām, lai viņš uz satikšanos nāktu ne tikai atskaitīties par veikto uzdevumu, bet arī tādēļ, lai dalītos ar pašu dārgāko no savas personiskās un ģimenes dzīves, tiektos saņemt no operatīvā darbinieka ne tikai labu padomu, bet arī draudzīgu atbalstu, vajadzības gadījumā arī palīdzību. Pret katru aģentu jāizturas ļoti individuāli, ņemot vērā tā vecumu, dienesta un sabiedrisko stāvokli, raksturu, sadarbības ar VDK orgāniem ilgumu. Ļoti taktiski jāveido attiecības ar sieviešu kārtas aģentiem, vienmēr ņemot vērā sievietēm raksturīgās psihofizioloģiskās un citas īpatnības.

Ja attiecībās ar aģentu radušies sarežģījumi, operatīvais darbinieks savlaicīgi par to ziņo tiešajam priekšniekam.

4.14. Svarīgākais priekšnoteikums sekmīgai aģentūras izmantošanai cīņā pret ienaidnieka un naidīgo elementu kaitniecisko darbību — visstingrākā konspirācijas principu ievērošana. Konspirācija aģentūras darbā ir čekistam nepieciešama profesionāla iezīme, visa vadošā operatīvā sastāva pastāvīgu rūpju un uzmanības priekšmets. Konspirācija darbā ar aģentiem, rezidentiem, satikšanās un konspiratīvo dzīvokļu turētājiem, tiek nodrošināta audzinot viņus politiskas modrības garā, apmācot kādas metodes pielietot, lai saglabātu noslēpumā sadarbību ar VDK orgāniem un slepenā darba saturu, ar konspiratīvas rīcības noteikumiem uzdevumu izpildīšanas laikā, uzturot sakarus ar operatīvajiem darbiniekiem un šo metožu stingru ievērošanu, no aģentiem saņemtās informācijas prasmīgu izmantošanu utt.. Īpašu uzmanību prasa aģenta aizšifrēšana, ievadot viņus izstrādē un izvedot no tās, kā arī veicot izmeklēšanas darbības.

Aģentam piegādāto ziņu apjomam, kas atklāj dažus pretizlūkošanas darba paņēmienus, stingri jāatbilst viņam dotā uzdevuma raksturam. Dati par konkrētu padomju pilsoni — VDK orgānu intereses objektu — var tikt sniegti aģentam tikai pēc tam, kad precizēta viņa reālā līdzdalība šis personas pārbaudē, izstrādē vai novērošanā.

Sagatavojot dokumentus, kuros tiek atklāti dati par aģentiem, viņu darbu, jāievēro noteiktais slepenības režīms. Dati par aģentu var tikt atklāti citam operatīvajam darbiniekam tikai asas nepieciešamības gadījumā un ar tiešā priekšnieka atļauju.

4.15. Pastāvīgi un mērķtiecīgi notiek darbs aģentūras aparāta aizsargāšanā, lai tajā neiekļūtu pretinieka aģenti, dezinformatori, personas, kas nespēj objektīvi izvērtēt faktus un notikumus, kas tendēti uz nomelnošanu, tiek veikta aģentu uzticības pārbaude, piemērotība tālākai izmantošanai. Šis darbs tiek veikts vispirms ar aģenta darbības rūpīgu analīzi veicot VDK orgānu dotos uzdevumus, viņa aģentūras ziņojumu, uzvedību satikšanos laikā, utt., rūpīgu analīzes palīdzību. Īpaša uzmanība tiek pievērsta aģentu no ārvalstu pilsoņu, bezpavalstnieku un naidīgo elementu vidus izpētei un pārbaudei.

Gadījumos, kad radušās aizdomas par nodevību, šaubas par aģenta godīgumu, notiek viņa padziļināta pārbaude, nepieciešamības gadījumā izmantojot VDK orgānu rīcībā esošos operatīvos un operatīvi tehniskos paņēmienus.

Pēc pētījuma rezultātiem tiek sastādīts slēdziens, ko apstiprina pilsētas vai rajona orgānu operatīvās daļas priekšnieks. Īpašo nodaļu, izlūkošanas daļas, PSRS VDK robežapsardzības vienības priekšnieks vai viņa vietnieks.

Politiski un operatīvi attaisnojamos gadījumos ar PSRS VDK sankciju notiek darbs ar dubultaģentiem operatīvo spēļu attīstības interesēs, pretinieka dezinformēšanai, to specdienestu darbinieku diskreditēšanai utt. Pie tam obligāts priekšnosacījums ir iniciatīvas paturēšana VDK orgānu rokās, nav pieļaujama informācijas noplūde, kas varētu tikt izmantota par ļaunu Padomju valstij.

4.16. Darba ar aģentūru kopējā pamatmetode ir pārliecināšana. Nepieciešamība pielietot piespiedu līdzekļus, kas varētu rasties strādājot ar dažiem aģentiem no ārvalstu pilsoņu, bezpavalstnieku, naidīgu elementu, personu, kas atrodas šķiriski svešas ideoloģijas ietekmē, vidus, tiek uzskatīta par piespiedu palīgmetodi, kuras galamērķis ir pārliecināt un pāraudzināt. Piespiešanai katru reizi jābūt operatīvi attaisnotai, tai jābalstās uz reāliem faktiem, realizētai likumu ietvaros, kas aizsargā personas tiesības un intereses.

4.17. Reizi divos gados notiek aģentu un rezidentu atestācija, kas ir viena no aģentu darba kontroles formām. Atestēšana tiek noformēta kā raksturojums. Raksturojumu sastāda arī gadījumos, kad aģentam un rezidentam uzdod īpaši svarīgus uzdevumus, nodod tos cita operatīvā darbinieka vai citas operatīvās apakšvienības vai VDK orgāna rīcībā. ja kopš pēdējās atestācijas pagājis vairāk kā gads.

Aģenta raksturojumā tiek atspoguļotas viņa lietišķās un politiskās īpašības, attieksme pret sadarbību ar valsts drošības orgāniem, operatīvās iespējas, izmantošanas pamatvirzieni, doto uzdevumu izpildes rezultāti, viņa informētība par VDK orgānu līdzekļiem un metodēm, rakstura īpatnības, noslieces, perspektīvām darbā ar aģentu. Rezidenta raksturojumā bez tam tiek atspoguļotas viņa prasme vadīt aģentus, attiecību veidošanas māka un viņiem uzticēto aģentu darba rezultativitāte. Raksturojumu paraksta operatīvais darbinieks un to apstiprina tiešais priekšnieks.

5. Uzticības personas.

5.1. Uzticēšanās attiecības ir viena no darbaļaužu atbalsta formām palīdzībā VDK orgāniem. Tās tiek nodibinātas ar Dzimtenei uzticīgiem, godīgiem padomju pilsoņiem uz stingras brīvprātības principiem, galvenokārt informatīvu mērķu dēļ un lai izpildītu VDK orgānu operatīvos uzdevumus, kas neprasa speciālu apmācību un īpašus konspirācijas pasākumus. Uzticēšanās attiecības tiek nodibinātas tikai ar konkrētu mērķi.

5.2. Izņēmuma gadījumos uzticības personas var tikt iesaistītas arī aktīvos pretizlūkošanas pasākumos, tai skaitā, lai atstātu nepieciešamo iespaidu operatīvās situācijas attīstībā, operatīvās uzskaites lietās, u.c., ar vadītāju, kas sankcionējuši šos pasākumus, rakstisku atļauju. Pie tam notiek uzticības personas atbilstoša sagatavošana un nepieciešamības gadījumā arī papildus pārbaude. Uzticības personas, kas tiek izmantotas uz šāda rakstura uzdevumiem ilgākā laika periodā un ievērojot konspirāciju, tiek vervētas par aģentiem. Šādos un citos gadījumos uzticības personu vervēšana notiek noteiktā kārtībā.

5.3. Par uzticības personām nevajadzētu izraudzīties uzņēmumu, iestāžu, organizāciju, mācību iestāžu, sovhozu, kolhozu vadītājus, karaspēka daļu pavēlniecību, ar kuriem operatīvais darbinieks uztur lietišķas un oficiālas attiecības.

5.4. Darbu ar uzticības personām konkrētā iecirknī, virzienā, objektā organizē operatīvais darbinieks. Viņš nosaka tās vai citas personas pieaicināšanas nepieciešamību uzdevuma veikšanā uz uzticēšanās pamatiem, pārbauda pēc operatīvās uzskaites un VDM — IeM aģentūras uzskaites datiem, sastāda īsu izziņu, kurā atspoguļojas nodibināto uzticēšanās attiecību mērķis un pieaicinātās personas raksturojums. Atļauja uzticēšanās attiecību nodibināšanai tiek izsniegta, pamatojoties uz izdoto izziņu.

Uzticības personas tiek audzinātas augstas politiskās modrības garā, viņiem saglabājot slepenībā uzdevumu, ko devuši VDK orgāni. Valsts drošības orgānu darba metodes un dati par operatīvās intereses objektiem viņiem tiek atklāti tikai ārkārtējas nepieciešamības gadījumos, stingri dotā konkrētā uzdevuma ietvaros.

Uzticības personu audzināšanas darbā un savstarpējās attiecībās ar viņiem operatīvais darbinieks vadās no tiem pašiem pamatprincipiem, kādi paredzēti darbā ar aģentiem.

Nepieciešamības gadījumā uzticības personu izraudzīšanas un darba procesā ar viņiem tiek pieaicināti ārštata darbinieki un rezidenti.

5.5. Operatīvo darbinieku tiešie priekšnieki kontrolē un sniedz palīdzību uzticības personu izraudzīšanā un izmantošanā, instruktāžā, saņemtās informācijas izmantošanā, rezidentūru izveidošanā no uzticības personām.

5.6. Informāciju no uzticības personām pieņem mutiski un noformē kā izziņu, un to sastāda operatīvais, ārštata darbinieks vai rezidents. Ja informācija satur ziņas par īpaši smagu vai citu valsts noziegumu sagatavošanu vai izdarīšanu un citas operatīvi nozīmīgas ziņas, attiecībā uz kurām var rasties nepieciešamība tās legalizēt, uzticības persona iesniedz ar savu parakstu apstiprinātu rakstisku ziņojumu. Uzticības personas informācija tiek iereģistrēta un izmantota tāpat kā jebkura cita operatīvā informācija.

5.7. Sakari ar uzticības personām tiek uzturēti pēc nepieciešamības. Atkarībā no operatīvās situācijas, dotajiem uzdevumiem un konkrētās personas var tikt uzturēti gan atklāti, gan konspiratīvi. Īpašas nepieciešamības gadījumā, kad uzticības persona piedalās svarīgos čekistu pasākumos, satikšanās ar viņiem var notikt satikšanās dzīvokļos. Atļauju šādiem kontaktiem dod amatpersonas, kam ir tiesības sankcionēt satikšanās dzīvokļu uzturētāju vervēšanu.

5.8. Rezidentūru no uzticības personām var izveidot armijas dalās, uz tālbraucējiem kuģiem valsts robežu apsardzības operatīvas nodrošināšanas interesēs. 1zņēmuma gadījumos to var izveidot arī dažos rūpniecības, transporta, sakaru uzņēmumos un augstākajās mācību iestādēs. Darbā ar uzticības personām netiek iesaistīti rezidenti, kas uztur sakarus ar aģentiem. Atļauju operatīvajam darbiniekam nodot uzticības personu rezidenta rīcībā dod viņa tiešais priekšnieks.

5.9. Pirms darba iecirkņa nodošanas operatīvais darbinieks iepazīstina jauno darbinieku ar viņa rīcībā esošajām uzticības personām. Uzticības personu nodošana šajā un citos gadījumos notiek ar operatīvā darbinieka tiešā priekšnieka atļauju.

5.10. Uzticības personu uzskaite tiek vesta pēc litera lietu saraksta, kuros atspoguļojas ievirzes dati, laiks un uzticēšanās attiecību nodibināšanas mērķis. Uzticēšanās attiecību pārtraukšanas gadījumā sarakstos savlaicīgi tiek izdarītas nepieciešamās atzīmes.

6. Apbalvošana un stimulēšana.

6.1. Aģentu, rezidentu, konspiratīvo un satikšanās dzīvokļu uzturētāju, uzticības personu stimulēšana un apbalvošana par auglīgu sadarbību, VDK orgānu operatīvo uzdevumu sekmīgu veikšanu, notiek sekojošā formā:

– izsakot pateicību PSRS VDK Priekšsēdētāja, Priekšsēdētāja vietnieku vai Kolēģijas vārdā;

– izsakot pateicību ar pavēli vai mutiski galvenās pārvaldes priekšnieka, PSRS VDK pastāvīgās pārvaldes un nodaļu, savienoto vai autonomo republiku Valsts drošības komiteju priekšsēdētāju vai Kolēģiju, novadu un apgabalu VDKP priekšnieku, PSRS VDKP īpašo nodaļu, PSRS VDK armijas grupējumu, kara apgabalu, flotes, robežapsardzības apgabalu karaspēka, centrālās pakļautības apvienību īpašo nodaļu priekšnieku vārdā;

– ar operatīvā darbinieka vai viņa priekšnieka mutisku pateicību;

– pasniedzot vērtīgas dāvanas, naudas apbalvojumus;

– ievērojot nepieciešamo konspirāciju, sniedzot palīdzību personiska rakstura jautājumos, kas nav pretrunā likumam.

Par īpašiem nopelniem valsts drošības nodrošināšanā aģenti, rezidenti un uzticības personas var tikt ieteiktas valsts apbalvojumiem. Turklāt tiek veikti pasākumi, lai neatklātu apbalvojamās personas sadarbības faktu ar VDK orgāniem.

Stimulēšanai un apbalvošanai jābūt pelnītai un savlaicīgai.

Izraksti no dokumentiem, kas atspoguļo stimulēšanas, apbalvošanas vai izvirzīšanas valsts apbalvojumiem iemeslus, tiek pievienoti aģentu, rezidentu, konspiratīvo vai satikšanās dzīvokļu uzturētāju personiskajai lietai, bet par uzticības personām – litera lietai.

6.2. Par nopelniem valsts drošības nodrošināšanā aģentiem un rezidentiem, bet apgādnieka zaudēšanas gadījumā viņu ģimenēm, pēc PSRS VDK vadības apstiprinātiem slēdzieniem, var tikt piešķirtas pensijas vai dotācijas pie pensijām, ko viņi saņem no sociālās nodrošināšanas iestādēm.

6.3. Valsts drošības orgānu vadošo un operatīvo sastāvu par sekmīgu darbu ar aģentūru un uzticības personām stimulēšanai izvirza atbilstošie priekšnieki noteiktā kārtībā.

Vissekmīgākie vadošie un operatīvie darbinieki, kas personīgi piedalījušies vērtīgu un īpaši izcilu aģentu vervēšanā un nodrošinājuši augstu aģentu darba rezultativitāti, tiek ieteikti apbalvošanai ar PSRS ordeņiem un medaļām, savienoto republiku Augstāko Padomju Prezidiju Goda rakstiem, krūšu nozīmīti “Valsts drošības goda darbinieks”, kārtējās militārās pakāpes pirmstermiņa piešķiršanu vai arī pēc noteiktā izdienas termiņa notecēšanas paaugstināšanu pakāpē augstāk par vienu nekā iepriekšējā, kas paredzēta pēc ieņemamās štata vietas; ar naudas apbalvojumu vai vērtīgu dāvinājumu vērtībā līdz 1000 rubļiem; izmanto arī citus materiālās un morālās stimulēšanas metodes.

Vadošā un operatīvā sastāva ieteikšanu PSRS valsts apbalvojumiem par sekmīgu aģentūras darbu, apbalvošanu ar savienoto republiku Augstāko Padomju Prezidiju Goda rakstiem un stimulēšanu ar PSRS VDK Priekšsēdētāja pavēlēm notiek noteiktā kārtībā pēc PSRS VDK centrālā aparāta apakšnodaļu vadītāju, VDK orgānu uz vietām, PSRS VDK robežapsardzības karaspēku apgabalu priekšnieku lūgumiem.

Materiālu sagatavošana šai jautājumā un saskaņošana ar PSRS VDK Kadru pārvaldi jāveic attiecīgo galveno pārvalžu un PSRS VDK patstāvīgo pārvalžu priekšniekiem.

7. Tiesības sankcionēt aģentūras vervēšanu vai tās izslēgšanu no aģentūras aparāta, personiskā operatīvā kontakta, operatīvā kontakta un uzticēšanās attiecību nodibināšana.

7.1. Noteikts, ka tiesības sankcionēt aģentu vervēšanu un rezidentu, konspiratīvo un satikšanās dzīvokļu uzturētāju, kas nākuši no padomju pilsoņu vidus, aģentu no ārvalstu pilsoņu un bezpavalstnieku vidus, kas pastāvīgi dzīvo PSRS teritorijā, izslēgšanu no aģentūras aparāta, ir galveno pārvalžu, tajās ietilpstošo pārvalžu, patstāvīgo pārvalžu un PSRS VDK daļu priekšniekiem, savienoto un autonomo republiku VDK priekšsēdētājiem, novadu un apgabalu VDKP priekšniekiem, savienoto republiku VDK 2., 4., 5., 6., 7. un 9. apakšvienību priekšniekiem, Maskavas pilsētas un Maskavas apgabala PSRS VDKP priekšniekiem, Ļeņingradas apgabala VDKP priekšniekiem, VDK-VDKP dienestu priekšniekiem, autonomo apgabalu apakšvienību priekšniekiem, VDK-VDKP nodalu priekšniekiem. Tādas tiesības ir piešķirtas arī augstāk minēto amatpersonu vietniekiem.

Tiesības sankcionēt konspiratīvo un satikšanās dzīvokļu turētāju vervēšanu vai izslēgšanu no aģentūras aparāta piešķir arī PSRS VDK pārvalžu un galveno pārvalžu sistēmā ietilpstošo nodaļu priekšniekiem.

Savienoto un autonomo republiku VDK priekšsēdētājiem, novadu un apgabalu VDKP priekšniekiem, izejot no konkrētās situācijas, ir atļauts izņēmuma kārtā dot tiesības sankcionēt aģentu no padomju pilsoņu vidus vervēšanu vai izslēgšanu no aģentūras aparāta apgabala, pilsētu, rajonu nodalu priekšniekiem. Par tiesību piešķiršanu tiek izdota pavēle.

Tiesības sankcionēt personiskā operatīvā kontakta nodibināšanu ar vervējamiem kandidātiem no padomju pilsoņu, ārzemju pilsoņu un bezpavalstnieku vidus, kas pastāvīgi dzīvo PSRS teritorijā, ir PSRS VDK centrālā aparāta nodaļu un teritoriālo VDK orgānu priekšniekiem, PSRS VDK īpašās daļas brigādes priekšniekam, viņiem līdzīgiem un augstāk stāvošiem.

7.2. PSRS VDK īpašo nodaļu pārvaldēs un PSRS VDK īpašajās nodaļās tiesības sankcionēt vervēšanu vai izslēgt no aģentūras aparāta aģentus, rezidentus, konspiratīvo un satikšanās dzīvokļu uzturētājus, kas nāk no padomju pilsoņu vidus, ir īpašo nodaļu brigāžu priekšniekiem, robežapsardzības vienību priekšniekiem un augstāk stāvošiem, un attiecīgi viņu vietniekiem.

Uz kara kuģiem, ar speciālu tehniku apgādātajiem PSRS Jūras kara apgādātajiem flotes kuģiem, ar mērinstrumentiem nokomplektētiem kuģiem, kā arī Padomju Armijas apakšvienībās, kas uz laiku atrodas kapitālistisko un jaunattīstības valstu teritorijās, operatīvajiem darbiniekiem neatliekamos gadījumos atļauta padomju militārpersonu vervēšana patstāvīgi, ko pēc tam apstiprina VDK attiecīgās īpašās daļas priekšnieks.

Sankcionēt aģentu, rezidentu un satikšanās dzīvokļu uzturētāju no militārpersonu pulkvežu pakāpē (1. ranga kapteinis) un augstākā pakāpe vidus vervēšanu vai izslēgšanu no aģentūras aparāta ir tiesības PSRS VDK korpusu īpašo nodaļu priekšniekiem, viņu vietniekiem un augstāk stāvošiem.

Sankcionēt aģentu no ārvalstu pilsoņu vai bezpavalstnieku vidus, kas pastāvīgi dzīvo PSRS teritorijā, vervēšanu vai izslēgšanu aģentūras aparāta, ir tiesības PSRS VDK karaspēka īpašo nodaļu priekšniekiem, ar viņiem vienlīdzīgiem un augstāk stāvošiem.

7.3. Robežapsardzības karaspēkā tiesības sankcionēt vai izslēgt no aģentūras aparāta aģentus, rezidentus, konspiratīvo un satikšanās dzīvokļu uzturētājus no padomju pilsoņu vidus ir robežapsardzības apgabalu karaspēka priekšniekiem, robežapsardzības vienību, atsevišķu robežkontroles caurlaižu punktu priekšniekiem un viņu vietniekiem izlūkošanā.

7.4. Tiesības sankcionēt operatīvo kontaktu VDK orgānu vārdā ar ārvalstu pilsoņiem un bezpavalstniekiem, kuri īslaicīgi uzturas PSRS teritorijā, vervēt vai izslēgt no aģentūras aparāta aģentus no viņu vidus (dažādu delegāciju un ārzemju kuģu komandu locekļus, ārzemju firmu personāla, montāžas darbu speciālistus, personas, kas ieradušās privātos jautājumos, ārzemju tūristus, studentus, stažierus, mācību iestāžu aspirantus, PSRS augstāko mācību iestāžu studentus, ārvalstu karaspēkā dienējušos, izstāžu, simpoziju dalībniekus un citas personas, kam nav diplomātiskas imunitātes), PSRS VDK centrālajā aparātā galveno un pastāvīgo pārvalžu priekšniekiem un viņu vietniekiem, vietējos VDK orgānos – savienoto un autonomo republiku VDK īpašo nodaļu pārvalžu priekšniekiem un PSRS VDK armijas grupu, apgabalu, flotes, īpašo nodaļu, robežapsardzības karaspēka priekšniekiem un viņu vietniekiem. Norādītajām amatpersonām ir tiesības VDK vārdā sankcionēt operatīvā kontakta nodibināšanu un aģentu vervēšanu no padomju pilsoņu vidus, kas pastāvīgi dzīvo ārzemēs un īslaicīgi uzturas PSRS teritorijā, vai to izslēgšanu no aģentūras aparāta.

VDK. orgāni vervēšanu šajos gadījumos saskaņo uz vietas ar attiecīgajām PSRS VDK galvenajām un patstāvīgajām pārvaldēm.

Tiesības sankcionēt operatīvo kontaktu uz neitrāliem pamatiem (ne VDK orgānu vārdā) ar ārvalstu pilsoņiem un bezpavalstniekiem, kas īslaicīgi uzturas PSRS teritorijā, ir PSRS VDK centrālā aparāta apakšvienību operatīvo nodalu un augstākstāvošiem priekšniekiem, VDKP-VDK 2., 4., 5., 6., 7. apakšvienību priekšniekiem, PSRS VDK karaspēka grupu, apgabalu, flotes īpašo nodaļu priekšniekiem, centrālās pakļautības apvienību, atsevišķo armiju priekšniekiem un viņu vietniekiem.

7.5. Tiesības sankcionēt VDK vārdā operatīvā kontakta nodibināšanu, aģentu vervēšanu un izslēgšanu no aģentūras aparāta no ārvalstu pilsoņu vidus, kas īslaicīgi uzturas PSRS teritorijā — redzamiem valsts un sabiedriskiem darbiniekiem, diplomātiem un citām personām, kam piešķirta diplomātiskā imunitāte, ir vienīgi PSRS VDK vadībai.

7.6. Aģentu vervēšana ārzemēs no ārvalstu pilsoņu un bezpavalstnieku un tur pastāvīgi dzīvojošo padomju pilsoņu vidus notiek ar PSRS VDK vadības sankciju pēc PSRS VDK Otrās un Trešās galvenās, Ceturtās, Piektās un Sestās pārvaldes ieteikumiem pēc saskaņošanas un sadarbībā ar PSRS VDK Pirmo galveno pārvaldi.

Tiesības sankcionēt operatīvā kontakta nodibināšanu uz neitrāliem pamatiem ārzemēs ar ārvalstu pilsoņiem un bezpavalstniekiem (izņemot redzamus sabiedriskos un politiskos darbiniekus), un pastāvīgi tur dzīvojošiem padomju pilsoņiem ir PSRS VDK galveno un patstāvīgo Pārvalžu priekšniekiem, savienoto un autonomo republiku VDK priekšsēdētājiem, novadu un apgabalu VDKP priekšsēdētājiem, PSRS VDK pārvalžu īpašo nodaļu un PSRS VDK armijas grupu, apgabalu, flotes, PSRS Jūras kara flotes vienību un apvienību priekšniekiem un viņu vietniekiem.

7.7. Operatīvo darbinieku tiešajiem priekšniekiem dotas tiesības sankcionēt aģentu pieņemšanu konspiratīvajos un satikšanās dzīvokļos, apstiprināt lēmumus par rezidentu, satikšanās un konspiratīvo dzīvokļu uzturētāju un aģentu izslēgšanu no aģentūras aparāta sakarā ar pārcelšanos uz citiem valsts rajoniem, ja VDK orgāni uzskata viņu tālāka izmantošana jaunajā dzīves vietā ir nelietderīga.

7.8. Tiesības sankcionēt uzticēšanās attiecību nodibināšanu ir PSRS VDK centrālā aparāta nodaļas priekšnieka vietniekam, VDK teritoriālo orgānu priekšnieka vietniekam, PSRS VDK īpašās nodaļas brigādes priekšniekam, robežapsardzības izlūkošanas nodaļas priekšnieka vietniekam, viņam līdzīgiem un augstāk stāvošiem.

Neatliekamos gadījumos, īpaši ārkārtēju notikumu izmeklēšanā, novēršot teroristiskus, diversiju un citas bīstamas darbības, operatīvajam darbiniekam ir tiesības nodibināt uzticēšanās attiecības patstāvīgi, attiecīgajam vadītājam šo faktu apstiprinot vēlāk.

Valsts drošības orgānu darbība aģentu un uzticības personu atrašanā, apmācīšanā un izvietošanā valsts drošības nodrošināšanas interesēs aptver plašu, sarežģītu procesu parādību un attiecību loku. Panākumi šai procesā lielā mērā ir atkarīgi no VDK orgānu vadošā un operatīvā sastāva politiskās un profesionālās sagatavotības līmeņa, mākas radoši pieiet darbam, pastāvīgi pilnveidojot operatīvo mākslu, jaunu čekistiskās darbības formu un metožu, kas vispilnīgāk atbilstu operatīvajiem apstākļiem un to attīstības tendencēm, meklējumos.

Paskaidrojumi:
(1) Valsts drošības orgānu izlūkošanas apakšvienības darbā ar aģentūru ņem vērā arī citus normatīvos aktus.
(2) Kārtību, kādā tiek izmantoti operatīvi tehniskie līdzekļi, nosaka īpaša instrukcija.

/04.07.1983/

Avoti:
http://www.pietiek.com/raksti/ka_bija_javerve_cekas_agenti_psrs_valsts_drosibas_komitejas_instrukcija
https://www.lu.lv/vdkkomisija/zinas/t/49561/

Informācijas aģentūra
/24.11.2017/

Publicēts iekš Kat.: Specdienesti, Reģ.: Krievija, Veids: Ziņa | Komentēt

Liekulības krīze (“I hear America singing”*)

9.novembrī Maskavā uzstāsies grupa 5FDP (https://en.wikipedia.org/wiki/Five_Finger_Death_Punch ). Domāju, ka tas ir labākais (kopā ar “Disturbed”) mūsdienu amerikāņu “metālbends”.

Muzikanti skan klasiski, precīzāk sakot, virsklasiski, jo šī žanra klasiķiem savulaik pat sapņos nerādījās tādas skaņizvades tehnoloģijas, kādas šodien ir pieejamas viņu sekotājiem.

Frontmens ar gandrīz krievisku vārdu Aivens (Ivan) un krievu dzirdei mēreni nepieklājīgu uzvārdu Mudi (Moody) dzied spēcīgi un saprotami. Nezinu kā skanēja tas, ko no “vētras un tumsas mākoņa” dzirdēja Mozus, bet neizslēdzu, ka tas varēja skanēt līdzīgi.

Dziesmu vārdi ir vienkārši, bet to lietpratīgs pielietojums pierāda, ka arī ar vienkāršiem vārdiem pilnīgi pietiek, lai izteiktu visstiprākās jūtas un apspriestu vissarežģītākās tēmas.

Piemēram, vienā no hītiem ar nosaukumu “Wash it all away” [Aizskalo to visu prom] tiek dziedāts aptuveni sekojošais: “Viss tas haoss un visi tie meli – es tos neieredzu”, “Es šeit nevaru izturēt, es šeit piemēsloju – vai gan var kāds to visu nomazgāt?”, “Es atteicos no sabiedrības, no ģimenes … no demokrātijas … no mēdijiem … no morāles … nospļauties, ko jūs par mani domājat”. Un vēl: “Done with all your hypocrisy” (Ar visu jūs liekulību ir cauri).

Dziesma, kuras liriskais varonis noliedz vispārējo liekulību, iznāca tirgū 2015.gadā. Kā reiz pirms dīvainajām 2016.gada [ASV prezidenta] vēlēšanām, kuru gaita, rezultāti un sekas kļuva par dramatisku un pagaidām ne pārāk veiksmīgu “dižās sabiedrības” mēģinājumu attīrīties no liekulības un “nomazgāt to visu”. Naivi vienkāršais uzsāka cīņu ar pieklājību nacionālā līmenī. Bet tas, kas Štatos pieņem nacionālu mērogu, ārpus ASV kļūst par globālu trendu [galveno attīstības virzienu un paraugu].

Tagad, kad arī Holivuda, sekojot Vašingtonai, ir uzsākusi pašatmaskošanas seansus, kā kāršu namiņu sabrucinot savu respektabliskumu, trends kļūst par megatrendu. Par Holivudu runājot, angliski “liekulis” skan kā “hipokrits” (hypocrite), kam ir izcelsme no grieķu valodas vārda, kura sākotnējā nozīme bija “aktieris”. Vārdi “done with all your hypocrisy” šai kontekstā skan gan kā pravietojums, gan kā spriedums un gan kā jaunās ēras devīze.

Cilvēki arvien biežāk un masveidā izdara dīvainas izvēles. Politiskā landšafta norobežošanās ir novērojama visur Rietumos. Neuzticība visam ikdienišķajam pieaug. Pierastais tiek uztverts kā viltots, kā neīsts. Nepierastais dod cerību. Normāls cilvēks zaudē popularitāti, frīks to iegūst.

Liekulība ir nosodāma, bet, lai to pētītu, līdzīgi kā citos nosodāmos, bet praktiski plaši izplatītos gadījumos (piemēram, karš, neuzticība, rīšana utt.), nepieciešams to apskatīt ārpus tikumisko koordināšu ietvariem.

Dubultie standarti, svētulība, divkosība, trīskāršie standarti, politkorektums, intrigas, propaganda, glaimi, pielīšana ir plaši izplatīti ne tikai politikā. Sociums ir stabils, ja visi tā elementi ir atraduši viens ar otru kopēju valodu – valodu, kurā ir ērti melot. Pie tam ne tikai citiem, bet arī pašiem sev.

Liekulības valoda ir izausta no atstāstiem, puspatiesībām, eifēmismiem [pieņemami vārdi un to konstrukcijas, ko lieto nepieņemamu vietā], mīklām, metaforām, maģiskām formulām, tabuēšanas un muldēšanas paņēmieniem, klišejām, saukļiem, divdomībām un birkām. Tā ir kā materiāls gan populāro mākslu industrijai un politiskai programmēšanai, gan arī saziņai sadzīviskā līmenī un pat klusēšanai.

Runāt vienu, domāt ko otru, darīt ko trešo it kā nav labi, bet savādāk gandrīz nevienam nesanāk. Liekulība Rietumu civilizācijas racionālajā paradigmā ir neizbēgama divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, pati valodas struktūra, vismaz sakarīgas, “saprātīgas” valodas struktūra, ir pārāk lineāla, pārāk formāla, lai pilnībā atspoguļotu tā saucamo realitāti. Hēgelis [19.gs. vācu filozofs] pareizi apgalvoja, ka nepretrunīgs izteikums nevar būt patiess.

Tas, kas šķiet loģisks, vienmēr ir vairāk vai mazāk nepatiess. Valoda tā ir divdimensiju telpa, kuras izteiksmes līdzekļi, visa “bagātība un daudzveidība” patiesībā ir noreducējama līdz visvienkāršāko jēgu pāru “jā”/”nē” neskaitāmiem dažādu mērogu un tēmu atkārtojumiem. Tas ir jebkuru vārdu un vārdu salikumu ieslēdzējslēdzis/izslēdzējslēdzis – sākot no lūguma padot cukuru līdz “Brāļiem Karamazoviem” un superstīgu teorijai – , kurš miljardu cilvēku galvās slēdzas tūkstošiem reižu dienā. Bet lai cik daudz tas neslēgtos, tas nespēj iedabūt negabarīta daudzdimensiju pasauli cilvēka plakanajā domāšanā.

Visur lietotie “un”, “var teikt”, neierobežotā duālo kodu pielietošana (jā/nē, 0/1, +/-, dievs/cilvēks, eņģelis/dēmons, republikānis/demokrāts, patiesība/meli utt.) darbojas ļoti labi. Tomēr “labi darboties” nenozīmē būt patiesībai. Tāpēc pat retajos asas atklātības lēkmju uzplūdos cilvēki runā ne pavisam to, kas ir patiesībā – “izteikta doma ir meli” [Fjodors Tjučevs].

Otrs hipokritu kundzības iemesls ir vēl dziļāks. Izlikties par to, kas neesi, slēpt savus nolūkus – tā ir ļoti svarīga bioloģiskās izdzīvošanas tehnoloģija. Bez tā mežonīgajā dabā nav iespējams ne uzbrukt, ne noslēpties. Cilvēki ir mantojuši izlikšanās instinktu no saviem mežonīgajiem senčiem un ir to stipri attīstījuši.

Visu tautu kultūrās ir divi galvenie varoņu tipi – cīnītājs un viltnieks. Viltīgais Odisejs ir ne mazāk cienīts kā varenais un rupjais Ahilejs. Odisejs, protams, arī ir karavīrs. Viņš ir gan drosmīgs, gan spēcīgs, tomēr viņa galvenās iezīmes ir izvairība, daiļrunība un viltība. Ienaidnieki nebēg prom viņu ieraugot kā tas notiek, parādoties Ahilejam. Un ne viņš, bet gan Ahilejs nogalina dižo Hektoru. Bet Odisejs, atšķirībā no Ahileja, izdzīvo un ar godu atgriežas mājās. Un viņš no Homēra vēl tika godalgots ar personisko poēmu, jo viņa varoņdarbi nav tik vienveidīgi kā Ahilejam, bet piedzīvojumi – interesanti un aizraujoši.

Triksters, blēdis, mānītājs, spēlmanis ir centrālie personāži gan mākslinieciskos darbos, gan reālos vēsturiskos notikumos.

Māņu kustības ir futbolistu un bokseru viena no pamatiemaņām. Kara viltība ir galvenais karavadoņa ierocis. Viltība – izlūka varonība. Nodevība ir neaizliegts cīņas par varu paņēmiens.

Cilvēks ar lielāku patiku pieprasa patiesumu un caurspīdīgumu no citiem, nekā no sevis – tā ir dabiska vēlēšanās atbruņot pretinieku, pašam paliekot apbruņotam. Konkurējošās ietekmes grupas dedzīgi pieprasa viena otrai pārmērīgu un bieži vien nerealizējamu atklātumu, stimulējot inovācijas patiesības slēpšanas sfērā. Visgodīgākie “ierokas” dziļā un tumšā internetā. Pārējie pilnveido izlikšanās mākslu visu acu priekšā. Pārmērīga aizraušanās ar transparentumu ir pacēlusi liekulības kvalitāti līdz agrāk neredzētiem augstumiem.

Kopumā liekulība ir pretīga, efektīva un neizbēgama. Tomēr hipokritiskie diskursi, valoda, kurā tiek melots, liekulības metaforas periodiski noveco. No biežas atkārtošanas maskēšanās frāzes devalvējas, neatbilstības un nesaderības sāk kļūt acīmredzamas.

Lai saglabātu “status-kvo”, tiek izlietots arvien vairāk atrunu, attaisnojumu, paskaidrojumu, garu tekstu un pauzes (un ar arvien mazāku atdevi). Sistēma sasniedz savas sarežģītības robežas, sarežģītība pārvēršas par biedējošu jucekli. Rodas pieprasījums pēc vienkāršošanas, kas izsauc vēl graujošākas retoriskās vētras un demagoģijas uzplūdus.

Ētisko shēmu robežas tiek “izskalotas”. “Es nekad nesapratu, kas ir pareizi, bet kas nepareizi”, dzied Mudi.

Sabiedriskais līgums [fundamentāls Rietumu politoloģijas un socioloģijas termins, skat. Ž.Ž.Ruso “Par sabiedrisko līgumu” (1762)], kurš ir uzrakstīts brūkošā politiskā valodā, pamazām zaudē savu spēku. Galvenie sabiedriskā līguma punkti, kuri ir uzrakstīti lieliem zelta burtiem, kļūst garlaicīgi un neieredzami. Bet tas, kas kaunīgi tajā bija ierakstīts gandrīz neizlasāmā šriftā un kas ar vispārēju piekrišanu tika nodalīts zemsvītras piezīmēs un pielikumos, sāk visus interesēt, un kāds, iedziļinoties, pirmais iesaucas: “Mūs apmānīja!”

Hipokrita zvērests, izteikts uz Bībeles vai uz Feisbuka, nevienu vairs nevar pārliecināt.

Zaudējušas kopējo valodu, dažādās sociālās grupas norobežojas, lai radītu savu “patieso” dialektu. Sākas valodu sajaukšanās laiks, turbulence, kura ilgst tikmēr, kamēr strīdos un sadursmēs sabiedrība nenonāks līdz izmisumam un nesamierināsies ar kādu citu puspatiesību, kurai ir reformēta un “uzlabota” liekulība.

Tieši tādu fāzi – falšuma nepanesamību, valodu sajaukšanos, vilšanos normās – pašreiz iziet dažas Rietumu nācijas.

Liekulības krīze – tieši tā var nosaukt šo mūsdienu dīvainību kopumu.

Acīmredzami tas ir ne tikai semantikas jautājumus, ne tikai filoloģiska vai tīri komunikatīva problēma. Tā ir viena no lielo tehnoloģisko, demogrāfisko un iespējams arī klimatisko nobīžu izpausmēm.

Interesants un bīstams laiks. Jēgu konstrukciju sabrukums atbrīvo milzīgu daudzumu sociālās enerģijas. Vai Rietumu pasaulei izdosies tās pārpalikumu izkliedēt caur virtuālajām spēlēm, seriāliem par vardarbību, sporta sacensībām, ekonomiskiem burbuļiem, “rep betliem” un rokkoncertiem, elektorālajiem šoviem, lokāliem kariem un teleziņām? Vai arī notiks sistēmas uzkaršana līdz revolūcijas un liela kara temperatūrai? Kas zin.

Piemēri, kad civilizācija sasniedza sarežģītības robežas, ir zināmi. Tālāk sekoja vai nu krahs vai arī glābjoša sistēmas simplifikācija.

Sarežģītais senās Romas Republikas demokrātiski – oligarhiskais mehānisms vienu brīdi kļuva pārlieku sarežģīts un kārtības vietā sāka radīt haosu. Pēc Graha un Sulpīcija, pēc dumpjiem un pilsoņu kara atnāca Sulla, pēc tam Cēzars un visbeidzot Oktaviāns, kuri faktiski likvidēja republiku. Tās vietā radās impērija. Imperatori sevi nedēvēja par karaļiem, nevēloties apvainot atmiņas par republiku, bet viņi bija karaļi. Un šī atjauninātā liekulība vēl par dažiem gadsimtiem paildzināja romiešu pasaules dzīvi.

Burtiski visi Romas Republikas institūti kalpoja vienam galvenajam mērķim – nepieļaut karaļu atgriešanos. Bailes no varas uzurpācijas lika romiešiem radīt arvien izsmalcinātāku saturēšanas un pretspēku sistēmu, un viņi tā ar to aizrāvās, ka sapinās paši savā “plaukstošajā sarežģītībā”, no kuras nācās izpīties ar vienkāršās impēriskās vertikāles palīdzību. Karaļi atgriezās.

Iespējams arī rītdien “no visa šī haosa un visiem šiem meliem” apjukušos pūļus izvedīs stiprā roka. Rietumu Karali, digitālās diktatūras radītāju, vadoni ar daļēji mākslīgu intelektu jau ir paredzējuši viedie komiski. Un kāpēc lai šo komiksu pravietojumi nepiepildītos? Arī izeja.

“Es gaidu šeit kādu, kurš attīrīs šo visu”, – dzied 5FDP. Dzied Amerika.

Vladislavs Surkovs, Krievijas Federācijas prezidenta palīgs
/07.11.2017/

*”Dzirdu, Amerika dzied” – slavenā amerikāņu dzejnieka Volta Vitmena (1819—1892) 1860 gadā publicēts dzejolis

“I hear America singing…”
I hear America singing, the varied carols I hear,
Those of mechanics, each one singing his as it should be blithe
and strong,
The carpenter singing his as he measures his plank or beam,
The mason singing his as he makes ready for work, or leaves of
work,
The boatman singing what belongs to him in his boat, the
deckhand singing on the steamboat deck,
The shoemaker singing as he sits on his bench, the hatter singing
as he stands,
The wood-cutter’s song, the plowboy’s on his way in the morning,
or at noon intermission or at sundown,
The delicious singing of the mother, or of the young wife at work,
or of the girl sewing or washing,
Each singing what belongs to him or her and to none else,
The day what belongs to the day-at night the party of young
fellows, robust, friendly,
Singing with open mouths their strong melodious songs.

Avots:
https://russian.rt.com/world/article/446944-surkov-krizis-licemeriya

Informācijas aģentūra
/21.11.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Valstu integritātes un tautu pašnoteikšanās tiesību pretrunas problemātika starptautiskajās tiesībās

Aptuvena Eiropas separātisma karte

Starptautiskajās tiesībās eksistē kolīzija: tās vienlaicīgi atzīst gan nāciju (tautu) tiesības uz pašnoteikšanos, gan arī valstu tiesības uz savu esošo robežu saglabāšanu. Notikumi Katalonijā kā reiz ir šīs pretrunas piemērs.

Pasaulē ir daudz vairāk tautu nekā valstu. Bet neskatoties uz to, ka lielai tautu daļai nav savas valstis, dažām tautām ir vienlaicīgi vairākas valstis. Tā piemēram vāciešu nacionālās valstis ir Vācija, Austrija, Šveice un Luksemburga. Lai gan divas pēdējās [Šveice un Luksemburga] pašreiz ir daudznacionālas valstis, radās tās tieši kā vācu valstis.

Tādu piemēru ir daudz. Tomēr vācu gadījums ir interesants un savā ziņā unikāls ar to, ka Vācijas un Austrijas apvienošanās vienā valstī tieksmes, kuras bija spēcīgi izteiktas līdz XX gadsimta vidum, tika bloķētas sākumā no Pirmā pasaules kara, bet pēc tam no Otrā pasaules kara uzvarētāju puses. Tas tika darīts izejot no priekšstatiem par stabilu Eiropas drošības arhitektūru, kurā nekādi neierakstījās vienota un spēcīga vācu tautas valsts

Šāda pieeja tika un tiek izmantota arī pret Krieviju. Rietumvalstis centās slāpēt jebkādas internacionālās iniciatīvas pēcpadomju telpā un īpaši nervozi reaģēja uz bijušo PSRS slāvu republiku [Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas] ekonomiskās un politiskās sadarbības mēģinājumiem. Divi valsts apvērsumi un pilsoņu karš Ukrainā, kā arī nepārtrauktais spiediens uz Baltkrieviju un personīgi Lukašenoko (kas notiek paralēli ar mēģinājumiem Baltkrievijā realizēt Ukrainas valsts apvērsumu un pilsoņu kara scenāriju) – tas viss ir rezultāts tam, ka Rietumvalstis nevēlas pie savām robežām redzēt vienotu politiski – ekonomisku veidojumu (pat ja tas veidojums nav valsts, bet tikai valstu savienība).

Protams, daudz biežāk mēs sastopamies ar situāciju, kad “starptautiskā sabiedrība” cenšas regulēt nāciju tiesības uz pašnoteikšanos. Piemēram Kosova drīkstēja pašnoteikties, jo, kā apgalvoja Vašingtona, “tas ir unikāls gadījums” un nebūt ne precedents. Savukārt Krimai, Abhāzijai un Dienvidosetijai pašnoteikties nedrīkst, jo tajā pašā Vašingtonā uzskata, ka “runa iet par robežu izmaiņām Eiropā”. Un šīs robežu izmaiņas kaut kādu iemeslu dēļ nebija pieņemamas tieši šajos trijos gadījumos.

Mainīt Afrikas robežas, izveidojot no Sudānas Ziemeļsudānu un Dienvidsudānu, drīkstēja. Āzijā pārveidot Irāku, izveidojot kurdu autonomiju, kura drīzumā plāno pasludināt neatkarību, arī drīkst. Savukārt Krimas, Abhāzijas un Dienvidosetijas iedzīvotājiem izlemt savu likteni tika atteikts. Tieši šajos gadījumos robežu nemainības princips izrādījās svēts. Tomēr, neskatoties uz nervozo Rietumvalstu reakciju, šajos gadījumos robežas, saskaņā ar tautas gribu, faktiski tomēr tika mainītas.

Kad Vācija tomēr spēja apvienoties vienotā valstī ar Austriju? Vienā valstī tās atradās laika posmā no 1938.gada līdz 1945.gadam. Apvienošanās notika tad, kad Hitlera laikā tika radīta spēcīgākā armija kontinentā un beidzās šis process tad, kad Sarkanā Armija pārspēja vērmahtu.

Kad Abhāzija un Dienvidosetija spēja realizēt savas tieksmes būt neatkarīgām no Gruzijas? Kad Krima atgriezās Krievijas sastāvā? Tikai tad, kad Krievijas Federācijas bruņotie spēki bija spējīgi garantēt šo procesu neatgriezeniskumu.

Rietumvalstis, kurām patīk sevi dēvēt par “civilizēto pasauli”, patiesībā dzīvo pēc aizvēsturisko laikmetu likumiem. Faktiski no Rietumvalstu skatu punkta taisnība ir tikai tam, kuram “runga ir smagāka”. Pie tam līdz neilgam laikam Rietumvalstis bija pārliecinātas, ka tieši viņu “runga” ir smagāka, tāpēc viņi uzskatīja sevi par tiesīgiem “apstiprināt” vai “neapstiprināt” svešas neatkarības. Aizgāja līdz pat tam, ka reizēm neatkarību uzspieda tiem, kuri to nemaz nevēlējās, bet citos gadījumos to atņēma tiem, kuri par to ir cīnījušies gadu simtiem.

Saskaroties ar situāciju, kad nav iespējams mainīt Krievijas lēmumu par Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību atzīšanu un par Krimas pievienošanu, Rietumvalstis de-facto to ir atzinušas, juridiski atstājot sev iespējas mainīt lēmumu gadījumā, ja spēku samērs kaut kad mainīsies.

Nevarētu teikt, ka Rietumvalstis nebūtu pazīstamas ar smalkām cīņas ar separātismu metodēm bez spēka pielietošanas, tomēr pielietotas tās tiek tikai patiešām unikālos gadījumos. Es varu nosaukt tikai vienu tādu gadījumu, kad radās nopietns risks Skotijai atdalīties no Lielbritānijas un kad Londona savas integritātes saglabāšanai izvēlējās pārrunu un pārliecināšanas metodi. Un, starp citu, viņiem tas pietiekami veiksmīgi izdevās. Nav jau tā, ka jautājums par Skotijas neatkarību ir pilnībā noņemts no dienas kārtības, bet pašreiz tas vienkārši nav aktuāls: separātisti zaudē unionistiem.

Iespējams uz Londonu atskurbinoši iedarbojās gadu desmitiem ilgušais pilsoņu karš Ziemeļīrijā, kuru savā starpā nevarēja sadalīt uz Īriju orientētie katoļi un uz Lielbritāniju orientētie protestanti. Jebkurā gadījumā nopietni Ziemeļīrijas konflikta noregulēšanas panākumi tika sasniegti tikai tad, kad Londona atteicās no represijām un uzsāka politiskās pārrunas.

Bet, kā jau teicu, augstākminētais gadījums Rietumvalstīm ir savā ziņā unikāls. Nekad ne pirms ne pēc ārpus Lielbritānijas pretruna starp tautu tiesībām uz pašnoteikšanos un valstu tiesībām uz robežu saglabāšanu netika risināta bez vardarbības pielietošanas. Ne vienmēr un ne obligāti tas izvērtās pilsoņu karā vai valsts terora akcijās, tomēr tādā vai citādā formā vardarbība tika pielietota vienmēr.

Un arī tagad Katalonija neapšsaubāmi ir gatava nobalsot par savu neatkarību. Tas ir tik acīmredzams, ka gan Eiropas Savienības oficiālo amatpersonu līmenī, gan atsevišķu valstu amatpersonu līmenī skan paziņojumi, ka, ja referendums notiks, nāksies atzīt Katalonijas neatkarību. Ja Spānija pieņemtu britu Skotijas “savaldīšanas” modeli, tad Spānija varētu uzsākt ar Katalonijas autonomiju pārrunas par referenduma lēmuma realizācijas mehānismiem. Tādējādi jautājums par reālu Katalonijas neatkarību tiktu atlikts uz nenoteiktu laiku tehnisku iemeslu dēļ, bet perspektīvā rastos iespēja saglabāt vienotu valsti konfederācijas formātā.

Tomēr Spānija izlēma pielietot spēku un vardarbību un nu jau ir skaidrs, ka Kataloniju Spānija ir zaudējusi. Agri vai vēlu Madridei būs jāatkāpjas, jo apšaut vai sasēdināt cietumos visus kataloniešus nav iespējams.

Ļoti līdzīgi, tikai daudz dramatiskāk attīstījās notikumi Ukrainā. Sākt sarunas ar valsts apvērsumu neatzinušajiem nemierniekiem Maskava Kijevai izteica vēl 2014.gadā, kad karš Donbasā vēl nebija sācies. Ukrainas gadījumā tiesa gan runa gāja par federalizāciju, bet šis termins tika izvēlēts tikai lai pēc iespējas saudzētu ukraiņu elites ar unitārismu traumēto apziņu. Praktiskā priekšlikuma jēga bija konfederācija. Un šāds priekšlikums nebija Krievijas ļaunās gribas un nolūku izpausme, bet gan tas ir vienīgais reālais risinājums, ar kuru var vienlaicīgi apmierināt tautu tieksmi pēc pašnoteikšanās un valstu tieksmi nodrošināt robežu nemainīgumu. Šo ceļu lēnām, bet droši iet arī Lielbritānija attiecībā uz Skotiju.

Konfederatīva uzbūve paredz apvienot divas vai vairākas vienlīdzīgas valstis, katra no kurām visos veidos ir suverēna un katrai no kurām ir tiesības izstāties no konfederācijas. Tādējādi konfederācija pilnībā apmierina sabiedriskās kustības, kuras tiecas iegūt suverenitāti – neatkarība tiek atzīta.

Tomēr konfederācija ir vienota valsts, tāpēc robežu nemainīguma princips arī tiek ievērots. Pie tam konfederācijas gadījumā izzūd pretrunas starp reģioniem un centru, jo centrs pārvietojas uz reģioniem. Tieši reģionālajā līmenī tad tiek izlemti principiālākie jautājumi: īpašumtiesību, nodokļu, valodas u.c. Savukārt centrs realizē vienotu, bet ar reģionu saskaņotu ārpolitiku, kurā ietilpst arī reģiona bruņota aizsardzība. Pie tam armija var sastāvēt no atsevišķu reģionu vienībām.

Tātad, ja rodas kustība par neatkarību, tas nozīmē, ka valstī ir radusies centra un reģionu savstarpējo attiecību krīze. Šī krīze var rasties vairāku iemeslu dēļ – kultūras, reliģisku, politisku un/vai ekonomisku. Ja centram ir patiešām būtiski saglabāt vienotu valsti, tad pārējos jautājumos centrs būs gatavs iet pat uz ievērojamiem kompromisiem. Savukārt, ja centram principiāli ir jebkuri citi jautājumi (politiski – ideoloģiskie vai finansu – ekonomiskie), tad situācija ātri vien nolaižas līdz spēka un vardarbības pretstāvei. Šādas situācijas ne vienmēr izvēršas pilsoņu karā, bet tām ir liela tendence uz šādu pārvērtību.

Savukārt spēka pretstāves gadījumā vienmēr uzvar spēcīgākais. Ja cīnītāji par neatkarību tik tiešām pārstāv lielāko tautas daļu (kā tas ir Krimā, Donbasā, Katalonijā), tad viņus uzvarēt nav iespējams. Visus nogalināt nav iespējams, tāpēc agri vai vēlu valsts [centrālās varas struktūras] būs spiesta atkāpties. Bet tie, kuri laicīgi nepaspēj atkāpties, pēc tam ir spiesti kapitulēt. Un tad pārrunas vairs netiek vestas, bet neatkarība tiek vienkārši paņemta.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, diplomāts, vēsturnieks
/28.09.2017/

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/726971

Informācijas aģentūra
/21.11.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Par gaidāmo Ukrainas dalīšanu

Tas Kungs parasti mums vienmēr dod to, ko mēs vēlamies, tikai visbiežāk tas notiek ne tā kā mēs iedomājāmies. Ukrainas elite un liela daļa iedzīvotāju (pat tie, kuriem nav nekāda sakara ar ukraiņu nacistiem un vēl pirms nacisms Ukrainā kļuva par meinstrīmu) vēlējās piedalīties “šakāļu dzīrēs” [svešas, mirstošas valsts dalīšanā]. Kijevā uzskatīja, ka tiks dalīta mirstošā Krievija un ka Ukraina būs starp ieguvējām no šī procesa.

Ir pagājuši 25 gadi un “šakāļi” tik tiešām ir sapulcējušies ap “maitu”, tikai tā ir nevis Krievija, bet gan Ukraina. Kijevas Austrumeiropas “draugi” [Ungārija, Polija, Rumānija un pat Bulgārija] “gaudo” aiz nepacietības “iekosties” ukraiņu cūciņā. Viss notiek kā Kijevā gribēja, tikai Ukraina izrādījās nevis ēdājs, bet gan ēdamais.

Tas nav nekas neparasts. Līdzīgs liktenis bija nolemts visām Austrumeiropas valstīm [arī Latvijai]. Pie tam šo valstu pārvēršanai par ēdamo bija jānotiek daudz straujāk, ja Krievijai nebūtu izdevies noturēties. Pašreiz tikai stipras, Rietumvalstīm oponējošas Krievijas esamība “civilizētai pasaulei” ASV un Rietumeiropas valstu veidolā liek samierināties ar mazo Austrumeiropas valstu esamību kā buferis, sanitārais kordons un placdarms uz Krievijas robežām. Austrumeiropieši [arī Latvija] no vienas puses atdala Krieviju no Eiropas Savienības, neļaujot Krievijai pārāk cieši tuvināties Rietumeiropai, bet no otras puses viņi uzņems un amortizēs pirmo triecienu, ja saspīlējums attiecībās ar Maskavu kļūs nekontrolējams. Un viņi būs pirmajās rindās “gājienā uz Austrumiem”, ja Vašingtonā nolems, ka ir labvēlīgi apstākļi, lai kārtējo reizi pamēģinātu militāri iznīcināt Krieviju.

Kā redzams, visas Austrumeiropas valstu [arī Latvijas] valstiskās funkcijas ir saistītas tikai ar stipras un patstāvīgas Krievijas esamību, kam tām ir jāpretīmstāv Rietumu vārdā. Ja nav Krievijas, nav vajadzīgs placdarms, nav vajadzīgs sanitārais kordons, bet ēdiens [pliki resursi] ir vajadzīgs vienmēr.

Bet Krievija noturējās un līdz ar to izglāba arī Polijas, Ungārijas, Rumānijas, Čehijas un citu limitrofu suverenitāti. Krievija šādi būtu izglābusi arī Ukrainu, bet…

Sākot no 1990-ajiem gadiem Maskava regulāri piedāvāja Ukrainai piedalīties dažādos politiskajos un ekonomiskajos formātos, kuri objektīvi būtu nostiprinājuši Ukrainas valstiskumu, bet Ukrainas elite ar spītīgu neatlaidību, kuru varētu lietderīgāk izmantot, negribēja saskatīt pasaulē notiekošās globālās pārmaiņas, intelektuāli iesprūstot 1990-o gadu sakuma koncepcijās.

Saskaņā ar šīm koncepcijām Rietumi ir neuzvarami, bet Krievija ir nolemta. Eiropas Savienība un ASV sevī iemieso “visas cilvēces saulaino komunistisko nākotni” un asociējas ar paradīzi zemes virsū. No šo koncepciju skatu punkta Krievija izskatās kā mūžīgi atpalikusi un organiski nespējīga uztvert Rietumu civilizāciju aziātu despotija, pret kuras militāro politiku un impēriskajām ambīcijām “civilizētai pasaulei” obligāti ir jāsaliedējas. Ukrainas elite redzēja Ukrainu kā “civilizētās pasaules” frontes līniju, kura pārbīda šo saskarsmes līniju arvien dziļāk barbaru zemēs. No šāda redzējuma arī izriet Ukraiņu elites absolūti nesatricināma pārliecība, ka visu “civilizēto valstu” vissvētākais pienākums ir obligāti palīdzēt Ukrainai, jo šīs koncepcijas ietvaros Ukraina ir tikai visu Rietumu misionāriskā karagājiena pirmā vienība.

Viss jau būtu labi, ja vien šī koncepcija nebūtu pilnībā atrauta no reālās dzīves. Jau 1990-o gadu vidū kļuva skaidrs, ka Rietumvalstīm ir tikai agresīvi nolūki un ka ar Austrumeiropas valstu suverenitāti Rietumi rēķināsies ne vairāk kā pirms 100 gadiem rēķinājās ar kaut kādas Dagomejas, Benīnas vai pat Marokas suverenitāti. Savukārt 1990-gadu beigās kļuva skaidrs, ka Krievija pretosies un ka tai ir izredzes noturēties. Uz 2008.gadu kļuva skaidrs, ka Rietumvalstīm nav nekādu metožu pret Maskavu.

Bet Ukraina neko no tā nepamanīja un turpināja gaidīt lielo, haļavno samaksu par rusafobiju. Ukrainas elites pasaules uztvere palika primitīva un caurspīdīga. Šāda neadekvāta esošās situācijas novērtēšana izraisīja neadekvātu rīcību. Nepārtraukti cerot un gaidot svešu haļavno resursu pieplūdumu, Ukraina pilnībā neatgriezeniski izšķērdēja savus pietiekami ievērojamos resursus. Savukārt Maidans kā iekšpolitisko pretrunu risinājums iznīcināja Ukrainas valstiskumu.

Rietumvalstīm pietika ar diviem gadiem (2014 – 2015), lai sapratu, ka Ukrainas valsts principā nav reformējama. Vēl gads aizgāja, lai precīzi pārliecinātos, ka Ukrainai neeksistē neviena to izglābt spējīga scenārija. Pēc tam Francija un Vācija zaudēja jebkādu interesi par “Normandijas formātu” [Francijas, Vācijas, Ukrainas un Krievijas diplomātisko sarunu formāts], bet ASV Ukrainas krīzi sāka risināt augstākā līmeņa birokrātu Surkovs – Volkers formātā. Tas ir, pašu Ukrainu izslēdza no Ukrainas krīzes noregulēšanas procesa. Ukrainas likteni izlemj bez Ukrainas līdzdalības. Vienmēr kad tā notiek, savstarpējais kompromiss tiek panākts uz tā rēķina, kuru visi apspriež, bet kura viedoklis nevienu neinteresē. Bet tālāk sāk darboties vilku bara likums. Ja reiz lāci nomedīt neizdevās, tad limitrofi gatavojas saplosīt gabalos novājināto cūku, jo ēst ļoti gribas. [Teritoriālas pretenzijas Ukrainai var piestādīt gan Ungārija (Aizkarpatija), gan Polija (Galīcija), gan Rumānija un tās pat sāk mēģina noformulēt arī Bulgārija.]

No otras puses, lai gan pavisam ačgārnā formā, tomēr sāk piepildīties daudzu ukraiņu sapnis par eirointegrāciju un nokļūšanu Eiropas Savienībā. Valstis, kuras šādi grib paplašināt savu teritoriju uz Ukrainas rēķina ir Eiropas Savienības dalībvalstis. Protams, ukraiņi ļoti gribētu uzreiz pievienoties Parīzei, bet, ja nu kas, arī Buhareste būs laba. Bet daudzi Ukrainas iedzīvotāji, negaidot savu teritoriju piederības izlemšanu, integrējas Eiropas Savienībā un Krievijā individuālā kārtā.

Īsumā situāciju Ukrainā var noraksturot sekojoši: tauta bēg prom uz visām pusēm, Ukrainas valsts izzūd, Ukrainas kaimiņvalstis nopietni gatavojas Ukrainas dalīšanai, bet optimisti pašā Ukrainā joprojām gaida, kad viņus beidzot uzaicinās uz Krievijas dalīšanas dzīrēm. Patiesi, ja Dievs kādu grib sodīt, tas atņem viņam veselo saprātu.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, diplomāts, vēsturnieks
/11.11.2017/

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/765195

Informācijas aģentūra
/21.11.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Dēļ pārmērīgas sociālo tīklu lietošanas bērni vairs neprot pilnvērtīgi lasīt un nesaprot izlasītos tekstus

Dēļ sociālajiem tīkliem netiek attīstītas bērnu spējas saprast un atstāstīt tekstus, kā rezultātā tiek traucēta bērnu runas attīstība, 15.11.2017 prioritārajiem izglītības projektiem veltītajā preses konferencē paziņoja Krievijas Federācijas Izglītības un zinātnes ministre Olga Vasiļjeva.

Preses konferences gaitā Vasiļjeva pastāstīja par kopējām skolas izglītības sistēmas problēmām un konkrēti par bērnu slikto spēju runāt un nodot informāciju, par bērniem novērotajiem runas defektiem (nespēja skaidri, sakarīgi, saprotami, pareizi un precīzi izteikties).

Ministre nosauca trīs šīs situācijas iemeslus.

Pirmkārt, runas attīstībai nepieciešamā teksta apjoma neizlasīšana no bērnu puses [bērniem ir jālasa, jo vairāk, jo labāk, bet ir noteikts izlasītā apjoma un izlasītā teksta kvalitātes minimums, kuru nesasniedzot, bērniem neattīstās runa, spēja saprast un atstāstīt tekstus].

Otrkārt, funkcionālās lasīšanas prasmes neattīstība [funkcionālā lasītprasme ir spēja izlasīt un saprast tekstu, konkrētu mērķu sasniegšanai un tā sevī ietver spēju ātri “skanēt” (lasīt “pa diognāli”) un analizēt tekstu].

Treškārt, uzsvēra ministre, problēma ir bērnu nepārtrauktā interneta un sociālo tīklu izmantošana. “Viņi ir “iegrimuši” informācijas tīklos, kuros pavada milzīgu laika daudzumu”, – paziņoja Olga Vasiļjeva.

Kā jau pieņemtie mēri šīs problēmas pārvarēšanai ministre nosauca Krievijas skolās ieviestos izlaiduma sacerējumus. Pie tam pilotprojekta režīmā tiek testēta iespēja ieviest 9.klasē literatūras stundās mutisko daļu. Papildus ministre pastāstīja, ka tiek meklēti vēl citi risinājumi cīņai ar bērnu runas defektiem. No Vasiļjevas iepriekšējiem izteikumiem izriet, ka ministre problēmu redz arī apstāklī, ka skolēni nelasa literatūras klasiku ar tās valodas bagātību, vārdu lietošanas precizitāti un teksta strukturētību un ka viens no kritiskās situācijas pārvarēšanas ceļiem ir panākt, lai bērni lasītu literatūras klasiku.

[Šī problēma ir vairāk kā aktuāla arī Latvijā un Latvijas gadījumā, papildus sociālo tīklu un interneta lietošanas ierobežojumiem nepilngadīgajiem, būtu jāpanāk, lai katrs skolnieks, beidzot pamatskolu, būtu izlasījis noteiktu minimumu latviešu literatūras klasikas darbus, tai skaitā Andreja Upīša “Zaļo zemi”.]

Avots:
https://rossaprimavera.ru/news/bbec469b

Informācijas aģentūra
/21.11.2017/

Publicēts iekš !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Izglītība, Reģ.: Krievija, Veids: Ziņa | Komentēt

Genderisma neprāts Lielbritānijā: Skolotāju atstādina, jo viņš meiteni nosauc par meiteni

Džošua Satklifs (Joshua Sutcliffe)

Oksfordas vidusskolā matemātikas skolotājs tika atstādināts no pasniegšanas dēļ tā ka nosauca meiteni, kura sevi uzskata par puiku (t.s. genderpuika), par meiteni, 11.11.2017 ziņoja Daily Mail.

Matemātikas skolotājs Džošua Satklifs (Joshua Sutcliffe) nodarbību laikā tikai paslavēja divas skolnieces, pasakot viņām: “Malaces, meitenes!” Viena no meitenēm uzreiz palaboja skolotāju, sakot, ka viņa esot zēns. Satklifs uzreiz atvainojās un turpināja nodarbību.

Tomēr skolniecei un viņas mātei likās par maz ar skolotāja atvainošanos un viņas uzrakstīja sūdzību, kuras rezultātā tika veikta nopietna izmeklēšana. Satklifs domāja, ka incidents ātri tiks izsmelts, bet pirmā nopratināšana ilga stundu, kam sekoja vēl vairākas nopratināšanas. Drīzumā viņš saņēma uzaicinājumu uz disciplinārkomisijas sēdi.

Uz izmeklēšanas laiku Satklifs ir atstādināts no pasniegšanas un viņam darba laikā ir tikai jāsēž skolotāju istabā. Pie tam viņam ir aizliegts apspriest radušos situāciju ar citiem skolotājiem.

“Es pirmo reizi saskaros ar šādām lietām un jūtos ne savā ādā, jūtos apjucis”, pastāstīja Džošua.

Papildus Satklifs ir vietējās evaņģēliskās baznīcas mācītājs. Vairākus gadus viņš pusdienas pārtraukumos vadīja skolas Bībeles diskusiju klubu, kurš tika slēgts pēc Satklifa paziņojuma, ka Bībele apgalvo, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti.

“Es biju šokēts un apbēdināts par skolas rīcību, kura, manuprāt, atspoguļo pieaugošo tendenci publiski marginalizēt kristiešus, bet nepopulāros uzskatus piespiež noklusēt”, – pavēstīja Džošua.

Šai sakarā izteicās arī Lielbritānijas kristiešu kustība. “Šis ir viens no liela skaita gadījumiem, kad mēs saskaramies ar to, ka skolotāju piespiež klusēt vai arī viņu soda, ja tas atsakās iet kopsolī ar pašreizējiem transgenderu uzskatiem”, – paskaidroja Kristiešu juridiskā centra direktors Andea Viljams.

Jāatgādina, ka Lielbritānijā kopš šī gada oktobra sāka izskatīt tiesvedības prasību pret Lielbritānijas valdību ar pieprasījumu izmainīt Lielbritānijas pasu sistēmu saskaņā ar genderneitrāliem standartiem. LGBT aktīvistus neapmierina, ka pasēs ir norādīts pilsoņu dzimums. Virkne valstu (Vācija, Austrālija, Dānija, Indija, Pakistāna u.c.) jau ir padevušās genderizācijas ārprātam un jau ir ieviesušas trešo dzimuma kategoriju.

[Šis gadījums ir kārtējais uzskatāmais apliecinājums gan par to uz kādu absurdu ved genderizācijas normu iedzīvināšana, kuras intensīva propaganda notiek arī Latvijā, gan arī labi parāda genderizētāju un homoseksuālistu – pedofīlu aprindu izteikti agresīvo dabu. Tāpat šis gadījums parāda patiesās t.s. “Rietumu vērtības”, kuras ES, anglo –amerikāņu, skandināvu un NATO struktūras agri vai vēlu mēģinās uzspiest arī Latvijai. Jebkuram Latvijas ierēdnim, politiķim, karavīram, policistam, skolotājam un iedzīvotājam ir jāsaprot, ka t.s.“Rietumu izvēle” mūsdienu izpratnē faktiski automātiski nozīmē homoseksualizāciju, genderizāciju, reālu pedofilijas un citu psihisko un seksuālo devianto parādību legalizāciju un piespiedu normalizēšanu, kā sekas ir visu Latvijas bērnu piespiedu nodošana šāda tipa izvirtuļiem attiecīgām “apmācībām”. Mūsdienu “Rietumu izvēle” tas ir ceļš uz homoseksuālistu – pedofīlu totalitārismu un Lielbritānija ir galvenā šī ceļa uz nekurieni avangarda un paraugvalsts (jeb, citiem vārdiem sakot – Lielbritānija ir totāli nojūgusies; pārāk liels daudzums britu, prasti izsakoties, ir kļuvuši vai pataisīti par debīliķiem).]

Avoti:
http://rossaprimavera.ru/news/a83e563e
http://www.independent.co.uk/news/education/teacher-transgender-student-girl-accident-call-trans-wrong-gender-joshua-sutcliffe-a8054146.html

Informācijas aģentūra
/21.11.2017/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | Komentēt

Ukraiņu politologs par ASV: Agresivitāte un histērija ir vājuma un nespēka pazīme

Rostislavs Iščenko

“Cilvēks, kurš jūt aiz sevīm spēku, nekad nesāks karu, jo tas zin, ka, lai kad arī karš nesāktos, viņš tāpat tajā uzvarēs. Karš vienmēr prasa izdevumus, pat nākamajam uzvarētājam. Tāpat tev iet bojā cilvēki, tāpat tu zaudē materiālās vērtības, pat, ja pēc tam tu karā uzvarēsi. Karā zaudē visi, tai skaitā arī uzvarētājs.

Kāpēc parasti rodas konflikts? Cilvēki mēdz uzvesties kā noziedznieki cietumā. Var atcerēties padomju filmu “Veiksmes džentlmeņi” [1971]. Tur ir epizode, kurā parādīta cietuma kamera un konflikts ar jaunpienācēju. Cilvēki tādā veidā iepazīstas. Ar ko viņi sāk? Viņi biedē viens otru. Viņi vēl nezin, kurš ir kas, bet viņi biedē viens otru, lai parādītu, ka “es esmu stiprāks”. Tas arī ir izvairīšanās no konfliktiem elements līdzīgi kā dzīvniekiem, kuram aste ir resnāka, kuram spalvas uz galvas ir krāšņākas utt. Viņi mēģina iepriekš, pirms konflikta, pirms sadursmes parādīt, ka “es esmu stiprāks”.

Cilvēks ir domājoša būtne, tāpēc tā cilvēces daļa, kura domā, ir atradusi citu konfliktu risināšanas paņēmienu – pārrunas. Tomēr ne vienmēr tu vari ar kādu kaut ko sarunāt, jo tavs oponents jūt savu vājumu.

Apskatīsimies uz pēdējiem 20 gadiem. Atceries kāda bija ASV divdesmit gadus atpakaļ [ap 1997.gadu]. Tā bija valsts, kura vispār ne kam nepievērsa vērību un tikai lēni, nesteidzoties izteica savu viedokli, zinot, ka šis viedoklis tiks uzklausīts un uzdevums izpildīts. Tas tā bija tādēļ, ka viņi bija pārliecināti par savu spēku. Bet tagad [+/- 2017.gads] amerikāņiem ir histērijas lēkmes. Un tā tas ir tāpēc, ka viņi jūt savu vājumu un nespēku.

Ja es esmu stiprs, tad man nav problēmu, tad es neuzbrukšu, tad es pagaidīšu, kamēr tu uzbruksi. Te var atcerēties arī Otro pasaules karu. Daudzu apbrīnotais fīrers [Ādolfs Hitlers] periodiski krita histērijās, lai gan viņš bija pietiekami labs politiķis, stratēģis utt.. Bet tāpat viņš periodiski krita histērijās. Un viņš uzbruka pirmais. Un uzbruka viņš tāpēc, ka juta savu vājumu. Tas pat netika slēpts. Ko viņš teica, “mēs tagad esam iesprūduši Rietumos un tāpēc Padomju Savienība Austrumos var uzstādīt prasības, tāpēc ātri divu mēnešu laikā ir jālikvidē Padomju Savienība un tad mēs atbrīvosim sev rokas”. Viņš juta savu vājumu.

Savukārt Josifs Visarionovičs [Staļins] pat viskritiskākajos kara brīžos juta savu spēku. Viņam nebija histēriju. Tāpēc viņš Hitleru uzvarēja. Viņš tik tiešām saprata, ka spēks ir viņa pusē.

Tieši tāda pati situācija bija 1812.gadā, kad [Krievijas imperators] Aleksandrs I teica [pēc franču Napoleona iebrukuma Krievijā], ka “es atkāpšos kaut vai līdz Kamčatkai”. Viņš saprata, ka viņa pusē ir spēks un ka viņš tāpat šo karu uzvarēs. Karš vēl tikai sākās, viņš vēl piedzīvoja kritiskus zaudējumus, bet viņš saprata, ka šo karu tāpat uzvarēs. Jā, vēlāk, jā, ar lieliem zaudējumiem, bet uzvarēs.”

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, diplomāts, vēsturnieks
/22.09.2017/

Avots:

Informācijas aģentūra
/26.09.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 1 komentārs

Vai ASV var iznīcināt Ziemeļkoreju?

Donalds Tramps un Kims Čonins

ASV prezidents Donalds Tramps, 20.09.2017 uzstājoties ANO, paziņoja: “Ja Ameriku [ASV] piespiedīs aizstāvēties vai aizstāvēt savus sabiedrotos, tad mums nepaliks nekādas citas izvēles kā pilnībā iznīcināt Ziemeļkoreju”.

Šis paziņojums ir vairāk kā ļoti satraucošs un savā ziņā vēsturisks, jo līdz šim neviens politiķis un starptautiski nozīmīgas valsts vadītājs pēc Otrā pasaules kara neatļāvās paziņot, ka iznīcinās citu valsti (šai gadījumā valsti kopā ar visiem 25 miljoniem tās iedzīvotāju, jo ir vairāk kā skaidrs, ka ASV savus draudus var realizēt tikai un vienīgi veicot masīvu kodoluzbrukumu Ziemeļkorejai).

Ziemeļkorejas vadītājs Kims Čonins nosauca Trampa runu par “bailīga suņa riešanu” un paziņoja sekojošo: “Tā kā Tramps visas pasaules acu priekšā noliedza mūsu valsts pastāvēšanas tiesības un visstingrākā formā pieteica mums karu ar mērķi iznīcināt Ziemeļkoreju, mēs no savas puses esam gatavi izskatīt atbildes soļus, kuri ir daudz stingrāki un kuri līdz šim netika izskatīti. Nojūgušos amerikāņu veci mēs savaldīsim ar uguni (…). Viņš ir nevis politiķis, bet gan huligāns un gangsteris. (…) Trampa izteikumi nevis iebiedē mani un aptur, bet gan gluži otrādi, apstiprina, ka manis izvēlētais ceļš ir vienīgais pareizais un ka pa to ir jāiet līdz galam.“

Lai gan Tramps pieminēja ASV un sabiedroto aizsardzību kā iznīcināšanas iemeslu, ņemot vērā ASV plaši praktizēto cinisko formālismu un tieksmi egocentrisku motīvu dēļ uzbrukt citām valstīm, ir skaidrs, ka draudi Ziemeļkorejai ir vairāk kā reāli un var tikt realizēti neatkarīgi no tā vai Ziemeļkoreja kādam uzbruks vai neuzbruks.

Tā kā ne Ziemeļkoreja, ne ASV savstarpējā konfliktā neizrāda nekādas piekāpšanās pazīmes un turpina apmainīties ar abpusējiem apvainojumiem un abpusējiem otras puses iznīcināšanas draudiem, aktuāls kļūst jautājums vai abas puses spēj realizēt savus draudus.

No Ziemeļkorejas kodolizmēģinājumiem var izsecināt, ka Ziemeļkoreja ir spējīga dot kodoltriecienu pa galveno ASV karabāzi klusā okeāna reģionā – Guamu (ja Guamas karabāze tiks iznīcināta, tad ASV spējas veikt militāras akcijas šajā reģionā ievērojami samazināsies vai pat kļūs neiespējamas) un iespējams pat pa ASV kontinentālo teritoriju (Aļasku, Sietlu). Pie tam, Ziemeļkoreja straujiem soļiem tuvojas tādam tehnoloģiskam līmenim, ka tā spēs dot kodoltriecienu pa jebkuru vietu ASV teritorijā.

ASV savukārt, protams, teorētiski ir spējīga veikt masīvu Ziemeļkorejas kodolbombardēšanu, kas izraisītu prātam neaptveramu ekoloģisku katastrofu (Dienvidkorejā, Japānā, daļā Ķīnas, daļā Krievijas un citās reģiona valstīs) un starptautisku saspīlējumu (Krievijas un jo īpaši Ķīnas reakcija šai gadījumā ir neprognozējama un tas var būt sākums daudz lielāka mēroga kodolkaram). Bet tā rezultātā var netikt iznīcināti visi Ziemeļkorejas iedzīvotāji un pat ne visas Ziemeļkorejas valstiskās struktūras, un ne tikai tāpēc, ka dažādu iemeslu dēļ ASV kodolraķetes var neaizlidot līdz mērķim, bet arī tāpēc, ka Ziemeļkoreja ir izbūvējusi vērienīgu pazemes bunkuru sistēmu.

Krievu diplomāts, kurš ilgus gadus nodzīvoja Ziemeļkorejā, stāsta, ka reiz pajautājis ziemeļkorejietim, vai viņi baidās no kodolkara, un saņēma atbildi, ka nebaidoties. “Kāpēc?”, jautāja krievu diplomāts. ”Kodolkara gadījumā mēs visi noiesim pazemē un dzersim tēju, kamēr viss tas beigsies.” Šādu uzskatu varētu neņemt nopietni, ja vien nebūtu zināms, ka visas būves Ziemeļkorejā veic tikai un vienīgi armija, kura tam tērē milzu resursus, no kā droši var pieņemt, ka Ziemeļkoreja ir sagatavojusies arī intensīvam kodolkaram (un tas ir loģiski, ja atrodies kara stāvoklī ar pirmo/otro spēcīgāko kodolvalsti) un ir izbūvējusi milzīgus pazemes bunkurus, kuri mēroga ziņā iespējams pārsniedz virszemes būves.

Ja tas tā ir, tad ASV pat ļoti gribēdamas vienkārši nespēj iznīcināt Ziemeļkoreju. Savukārt, ņemot vērā amerikāņu gļēvumu un stulbumu, Ziemeļkoreja iespējams ir spējīga iznīcināt ASV pārvaldes sistēmu un pārvērst ASV no puslīdz civilizētas sabiedrības mežoņu barā.

Informācijas aģentūra
/26.09.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Āzija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, ZIEMEĻKOREJA | Komentēt

Latvijas Republikas prezidents neciena latviešu valodu un apkauno Latviju, uzstājoties ANO 72.sesijā

Raimonds Vējonis

Lai gan deklaratīvi Latvijā tiek plaši runāts par nepieciešamību cienīt Valsts valodu, jo īpaši attiecinot to uz t.s. “krievvalodīgo” Latvijas iedzīvotāju daļu, faktiski latviešu valodu neciena daudzi latviešvalodīgie Latvijas iedzīvotāji un to skaitā arī augstākās valsts amatpersonas. Kā uzskatāms šī fakta apliecinājums ir Latvijas Republikas prezidenta Raimonda Vējoņa uzruna ANO Ģenerālās asamblejas 72.sesijā 2017.gada 20.septembrī.

2017.gada septembra beigās portālos pietiek.com un apollo.tvnet parādījās ziņa par LR prezidenta Raimonda Vējoņa runu, kurā tika kritizēta prezidenta angļu valodas prasmes. Tomēr šī ziņa visuzskatāmāk parādīja gan Valsts prezidenta administrācijas klajo nekompetenci, gan arī to, ka Valsts prezidents un viss Latvijas Republikas ārpolitikas segments klaji neciena Valsts valodu.

Zemāk portāla pietiek.com publicētā runas montētā versija, kurā ir izdalīti Vējoni apkaunojošākie runas fragmenti:

Īsumā par Raimonda Vējoņa runu

1. Runa tika teikta angļu valodā
2. Runa tika nolasīta no papīra
3. Runas teicējs runu nolasīja ļoti kroplā angļu valodā
4. Pati runa bija uzrakstīta ļoti sliktā (“google translater”) angļu valodā, ko vislabāk raksturo runā izmantotā frāze “people on the ground”, ar ko bija domāts pateikt “Zemes iedzīvotāji”
5. Runas teicējs izskatījās nevis pēc valsts prezidenta, bet gan pēc apmulsuša skolnieciņa, kuram klases priekšā ir jānolasa par savu uzdots svešs sacerējums mazsaprotamā valodā

Vēl jānorāda, ka ANO ir sešas oficiālas valodas, uz kurām tiek tulkotas visas runas. Šīs valodas ir arābu valoda, ķīniešu valoda, angļu valoda, franču valoda, krievu valoda un spāņu valoda. Tas nozīmē, ka, lai varētu sekot līdzi ANO darbam, cilvēkam ir jāpārzin vismaz viena no šīm sešām valodām. Savukārt uzstājoties katras valsts pārstāvis var runāt savā dzimtajā valsts valodā kā to citu valstu pārstāvji arī dara (piemēram, Ziemeļkoreja, Japāna u.c.).

Raimondam Vējonim publiskajā telpā tiek pārmesta gauži zemais angļu valodas līmenis, bet šis jautājums ir stipri sekundārs salīdzinājumā ar to, ka Valsts prezidenta administrācijā strādā izcili nekompetenti darbinieki un salīdzinājumā ar to, ka Latvijas Republikas valsts prezidents klaji un atklāti izrāda necieņu Valsts valodai.

Kādēļ augstākajām valsts amatpersonām ir jārunā dzimtajā valsts valodā un kādos gadījumos ir pieļaujama svešvalodu lietošana

Kad augsta valsts amatpersona (prezidents, parlamenta priekšsēdētājs, premjerministrs) runā, tad izvēlētai valodai ir vairākas praktiskas nozīmes.

Pirmkārt, valoda ir saziņas līdzeklis un tā nepieciešama informācijas nodošanai. Tas nozīmē, ka valoda ir brīvi jāpārvalda, pretējā gadījumā var tikt nodota nepareiza, kļūdaina vai sakropļota informācija. Tā tas ir jebkurā komunikācijā, bet daudz jo lielākā mērā tas attiecas uz diplomātiem un augstākajām valsts amatpersonām, kuru katram izteiktajam vārdam (un pat intonācijai) ir jābūt ļoti rūpīgi pārdomātam un ļoti precīzi formulētam.

Otrkārt, valsts augstākās amatpersonas ir reprezentablas personas, kuras ar savu rīcību (tai skaitā runājot) nodod neverbālus signālus (noskaņojumu). Ja runātājs izvēlas runāt valodā, kuru viņš nepārvalda, tad viņš jūtas par sevi nepārliecināts un tāpēc publikai tiek nodoti kā minimums nepārliecinātības par sevi un šaubu signāli, kas ļoti nopietni grauj gan pašas amatpersonas, gan attiecīgā valsts institūta, gan arī pašas valsts autoritāti gan pašu iedzīvotāju, gan ārvalstnieku acīs.

Treškārt, valodas izvēle ir simbolisks un diplomātisks solis. Izvēloties valodu, var izrādīt cieņu tai valodai, kura tiek izvēlēta, un izrādīt necieņu tai valodai, kuru vajadzētu izvēlēties un kura netiek izvēlēta.

Ierasta un normāla neatkarīgu nacionālu valstu augstāko amatpersonu prakse ir runāt oficiālos pasākumos dzimtajā valsts valodā, izdarot nelielus, fragmentārus izņēmumus, kad ir nepieciešamība parādīt kādam īpašu cieņu vai īpašu necieņu. Runājot dzimtajā valsts valodā, amatpersona pirmkārt jūtas visbrīvāk, jo dzimto valodu pārvalda vislabāk, un spēj vislabāk izteikt savu domu. Šie ir ļoti būtiski apsvērumi kādēļ galvenajiem lēmumu pieņēmējiem un augstākā līmeņa pārrunu veicējiem ir jārunā savā valodā (pretējā gadījumā viņi tiek nostādīti apgrūtinātos apstākļos un vai nu pilnvērtīgi nespēj aizstāvēt savas valsts intereses vai arī burtiski tiek “apčakarēti” un “apvesti ap stūri”). Papildus tam, valsts valodas lietošana ir simbolisks solis, kurš simboliski parāda amatpersonas gatavību iestāties tieši par savas, nevis svešu valstu interesēm.

Savukārt svešvalodu var lietot gadījumā, kad simboliski un/vai ārišķīgi vajag izrādīt uzrunātajiem papildus cieņu. Parasti šādos gadījumos svešvalodā tiek pateiktas dažas frāzes (kaut vai tikko iemācītas un kļūdaini izrunātas) un pēc tam tiek pāriets uz dzimto valodu. Var būt situācijas, kad svešvalodā tiek teiktas arī runas vai notiek pārrunas, bet tas ir pieļaujams tikai tajos gadījumos, kad augstākā amatpersona ļoti labi pārvalda konkrēto valodu. Ja valodas zināšanas ir nepietiekamas, tad civilizētu valstu augstākās amatpersonas izmantot tikai un vienīgi dzimto valsts valodu.

Visbeidzot, svešvalodu var un bieži vien obligāti vajag izmantot neformālās sarunās ar statusā sev aptuveni līdzvērtīgām citu valstu amatpersonām. Ja ieplānotās divpusējās sarunās ir iespējams izmantot tulkus, tad dažādos starptautiskos pasākumos, kuros piedalās daudzu valstu augstākie pārstāvji, tas bieži vien nav iespējams, tāpēc ir jāsazinās tajā valodā, kuru domājams varētu prast sarunubiedrs. Bet arī šajos gadījumos jālieto ir pirmkārt tā svešvaloda, kuru konkrētā amatpersona zin vislabāk (Vējoņa gadījumā tā ir krievu valoda) un tikai pēc tam tās valodas, kuras netiek tik labi pārvaldītas (Vējoņa gadījumā – angļu valoda). Bet tas attiecas tikai un vienīgi uz neformālām sarunām vai atsevišķos gadījumos uz formālām divpusējām sarunām, nevis uz oficiālām runām, kuras augstākajām valsts amatpersonām vienmēr un gandrīz visur ir jāsaka tikai dzimtajā valsts valodā.

Secinājumi. Par ko liecina Raimonda Vējoņa runa ANO 72.sesijā?

1. Par to, ka Valsts prezidenta administrācijai ir zema profesionālā kompetence. Par to liecina gan apstāklis, ka prezidents uzstājās angliski, lai gan varēja un vajadzēja uzstāties valsts valodā (latviski), kā to dara citu neatkarīgu valstu vadītāji, gan arī tas, ka prezidenta runa bija iztulkota burtiski drausmīgā angļu valodā.
2. Par to, ka Latvijas Republikas prezidents Raimonds Vējonis ļoti slikti pārvalda angļu valodu un viņa oratora spējas, ļoti maigi izsakoties, vajadzētu stipri pilnveidot.
3. Par to, ka LR prezidents netieši izrāda necieņu krievu valodai, kura ir viena no ANO oficiālajām valodām un kuru Raimonds Vējonis pārvalda daudz labāk nekā angļu valodu. Lai gan latviešvalodīgo plānprātiņu masām šis apstāklis var likties pozitīvs, jānorāda, ka gadījumā, ja kaut kādu iemeslu dēļ runa netiek teikta dzimtajā valsts valodā, normāla un loģiska rīcība no Vējoņa puses būtu runāt krievu valodā, jo šo valodu viņš pārvalda vislabāk.
4. Par to, ka LR prezidents Raimonds Vējonis tieši un atklāti izrāda necieņu Latvijas Republikas valsts valodai – latviešu valodai.
5. Par to, ka zema profesionālā kompetence ir ne tikai Valsts prezidenta administrācijai, bet arī pašam prezidentam Vējonim, viņa konsultantiem un visam LR diplomātiskajam korpusam. Īsāk sakot, Latvijas Republika pēc fakta tāda pusmežonīga “banānu republika” vien ir.
6. Par to, ka Latvijas Republika ir koloniāla pseidovalsts, kuras kolobracionistiskās amatpersonas visādi pielišķojas un pielien saviem anglo-amerikāņu saimniekiem, tai skaitā pilnīgi nevietā lietojot savu jaunāko dzimtkungu valodu.

Avoti:
http://webtv.un.org/watch/latvia-president-addresses-general-debate-72nd-session/5582458568001/
https://www.pietiek.com/raksti/vejona__nasing_spesal__ano_uzrunas_gatavotaji_sarakstijusi_dazadus_prezidentam_nesaprotamus_un_neizrunajamus_vardus
http://apollo.tvnet.lv/zinas/vejonis-ar-manamam-grutibam-anglu-valoda-teicis-runu-ano-generalaja-asambleja/807989
https://gadebate.un.org/en/72/latvia
https://gadebate.un.org/en/70/latvia
https://gadebate.un.org/en/71/democratic-peoples-republic-korea
https://gadebate.un.org/en/71/japan

Informācijas aģentūra
/26.09.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Mēru – pedofīlu skandāls ASV

Eds Mjurejs un Hilarija Klintone, Dveins Šats, Riks Nelsons, Ričards Kenans, Kristofers Vrigts, Darals Gere Valkers

Līdz ar Republikāņu partijas uzvaru pēdējās vēlēšanās, ASV ir sākušies un turpinās vairāki procesi, kuros pie atbildības mēģina saukt prominentus pedofīlus, kuru ierastais politiskais “jumts” ir ASV Demokrātu partija, kas līdz šim, esot pie varas, nodrošināja prominento izvirtuļu, tai skaitā arī homoseksuālistu – pedofīlu neaizskaramību.

15.09.2017 Krievijas 5.kanāls pārraidīja sižetu, kurā tiek apgalvots, ka ASV pašreiz mēģina saukt pie tiesiskas atbildības vairākus augsta līmeņa pedofīlus, tai skaitā 11 ASV pilsētu esošos vai bijušos mērus no Teksasas, Ņujorkas, Džordžijas, Nebraskas, Origonas, Ohaijo un Kalifornijas štatiem. Ziņas pirmavots ir ASV straujāk augošā laikraksta “The Dailly Caller” 13.septembra raksts “At Least 11 Mayors Accused Of Child Sex-Related Crimes Since 2016”

Kā nozīmīgākais pieķertais pedofils ir jāmin Sietlas pilsētas mērs, senators, ietekmīgs Demokrātu partijas funkcionārs un Hilarijas Klintones draugs Eds Mjurejs (Ed Murray). Pret viņu publiskas liecības ir devuši jau pieci upuri un viņš tā rezultātā nesen (septembrī) bija spiests atkāpties no amata. Diemžēl pedofils pagaidām paliek brīvībā, kas tiek skaidrots ar joprojām lielo homoseksuālistu – pedofīlu lobija ietekmi, burtiski neļaujot sākt pilnvērtīgu izmeklēšanu.

Kā cits ASV pilsētas mērs – pedofils ir jāmin Stilvotersas pisētas (Ņujorkas štats) mērs Riks Nelsons (Rick Nelson), kuru nesen (septembrī) policija aizturēja pēc tam, kad atrada tā datorā bērnu pornogrāfiju. Pēc Nelsona aresta tā upuri sāka dot liecības un izrādījās, ka Nelsons jau gadiem ilgi uzmācās bērniem un pusaudžiem, visi to zināja, bet baidījās atklāti par to runāt. Arī Nelsons ir saistīts ar ASV Demokrātu partiju – viņa dēls Patriks Nelsons ir 2018.gada Demokrātu partijas kongresiāta kandidāts.

Septembrī tika arestēts arī 78 gadus vecais Kleitonas (Ņujorkas štats) mērs Deils Kenjons (Dale Kenyon) par seksuālām attiecībām ar 14 gadus vecu meiteni, kuras ilga no 2009.gada līdz 2012.gadam.

Ņujorkas sakarā ir jānorāda, ka 2017.gada maijā par bērnu pornogrāfiju tika arestēts ASV Demokrātu partijas “uzlecošā zvaigzne” un Ņujorkas mēra Bila de Blasio (Demokrātu partija) darbinieks Jakobs Švarts.

Jūlija beigās tika arestēts 61 gadu vecais Randolfas (Nebraskas štats) pilsētas mērs Dveins Šats (Dwayne Schutt), kurš pie sevis mājās regulāri izvaroja nepilngadīgas meitenes, līdz viena no viņām griezās policijā un tika sadzirdēta.

66 gadus vecā Habardas pilsētiņas (Ohaijo štats) mēra Ričarda Kenana (Richard Keenan) no Demokrātu partijas lietā tika pierādīta seksuāla vardarbība pret četrgadīgu meiteni, kura sistemātiski tika veikta divu gadu laikā (kopā lietā ir divdesmit epizodes).

Stoktonas pilsētiņas (Kalifornijas štats) mērs Antoni Silva no Republikāņu partijas tika arestēts 2016.gada augustā un izrādījās, ka viņš visa cita starpā piedzirdīja maznodrošinātos pusaudžus un spēlēja ar viņiem pokeri “uz izģērbšanos”.

2017.gada martā tika arestēts 71 gadus vecais Vinstonas pilsētiņas (Oregonas štats) mērs Kenets Levis Barets (Kenneth Lewis Barrett), kurš seksuālu attiecību nodibināšanas nolūkā sarakstījās un pēc tam satikās ar 14 gadus vecu meiteni. Tikšanās vietā Barets ieradās bruņots ar šaujamieroci. Šai lietā tika arestētas vēl 3 personas.

2016.gada februārī tika arestēts Davsonas pilsētas (Džordžijas štats) mērs Kristofers Vrigts (Christopher Wright, nēģeris) no Demokrātu partijas par 11 gadus veca zēna un 12 gadus vecas meitenes izvarošanu.

2016.gada jūnijā notika incidents, kurā bija iesaistīts Rokdeilas pilsētiņas (Teksasas štats) mērs Darals Gere Valkers (Darral Gene Walker). Viņš tika arestēts par to, ka pie sevis mājās aiztika dzimumorgānus nepilngadīgam jaunietim.

Zīmīgi, ka lielākā daļa mēru – pedofīlu ir ASV Demokrātu partijas atbalstītāji vai biedri. Šai ziņā jāatgādina, ka Demokrātu partijas pēdējā līdere un prezidenta kandidāte Hilarija Klintone ir homoseksuāliste, kura savas karjeras sākumā palīdzēja attaisnot pedofīlu, droši zinot, ka viņš ir vainīgs, bet viens no Demokrātu partijas līderiem un ilggadīgais augstākā līmeņa ASV ierēdnis Džons Padesta (Bila Klintona prezidenta administrācijas vadītājs un Hilarijas Klintones priekšvēlēšanu štāba vadītājs) ir homoseksuālist – pedofīls ar sātaniskām un kanibāliskām tieksmēm, kuru izgaismoja t.s.”picageitas” skandāls, kā pamatā bija WikiLeaks publiskoto Padestas e-pasta vēstuļu saturs.

Avoti:
http://dailycaller.com/2017/09/13/at-least-11-mayors-accused-of-child-sex-related-crimes-since-2016/
http://dailycaller.com/2017/09/12/seattle-mayor-steps-down-following-fifth-allegation-of-child-sex-abuse/
http://nypost.com/2017/09/04/mayor-of-new-york-town-resigns-after-kiddie-porn-bust/
http://www.timesunion.com/local/article/Stillwater-mayor-resigns-after-arrest-12171101.php
http://www.watertowndailytimes.com/news03/former-clayton-mayor-accused-of-sexually-abusing-teen-20170908
http://www.ktiv.com/story/36002859/2017/07/Saturday/randolph-mayor-facing-multiple-child-sexual-assault-charges
http://www.wfmj.com/story/35230216/former-hubbard-mayor-richard-keenan-receives-life-sentence-for-child-rape
http://kpic.com/news/local/winston-mayor-arrested-in-online-sex-sting-along-with-3-others
http://www.wtoc.com/story/31244361/dawson-mayor-implicated-in-molestation-of-12-year-old
http://www.tdtnews.com/news/article_f8b46b70-6015-11e6-8bda-ffa2094ef81c.html
https://24.kg/obschestvo/62854_pedofilskiy_skandal_vssha_pod_podozreniem_meryi_11gorodov/

Informācijas aģentūra
/26.09.2017/

Publicēts iekš !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | Komentēt

Pedofilijas skandāls Lielbritānijā: Bijušais Lielbritānijas premjerministrs Edvards Hīts bija homoseksuālists – pedofils

Homoseksuālisti-pedofīli Džimijs Sevils un Edvards Hīts

2015.gada augustā lielākā daļa Lielbritānijas avīžu rakstīja par bijušā Lielbritānijas premjerministra sera Edvarda Hīta (Edward Heath, 1916- 2005) apvainošanu pedofilijā.

Edvards Hīts vairākus gadus bija Lielbritānijas Konservatīvās (Toriju) partijas vadītājs. Premjerministra amatu viņš ieņēma laika posmā no 1970.gada līdz 1974.gadam. Viņa laikā (1973.gadā) Lielbritānija iestājās Eiropas Savienībā. Pēc tam, kad Hīta premjerēšanas laiks beidzās, viņš zaudēja savas līderpozīcijas partijā Margaritai Tečerei, par ko viņš to esot neieredzējis līdz mūža galam.

Lai gan Hīts bija publiska persona, par viņa personisko dzīvi ir maz kas zināms. Viņš bija vecpuisis, kuram nebija konstatēti nekādas romantiskas attiecības. Hīta biogrāfijā figurē tikai divas sievietes. Pirmā bija viņa bērnības draudzene Keita Reivena, kura gaidīja viņu pārnākam no Otrā pasaules kara, cerībā apprecēties. Cerības nepiepildījās, jo Hīts viņu tā arī nebildināja, un Reivena izgāja pie cita. 1980-o gadu vidū vienā no intervijām Hīts izteicās, ka ilgi vēl glabājis mājās Reivenas fotogrāfiju, bet, atbildot uz jautājumu, kādēļ viņi neapprecējās, pateica, ka bija pārāk aizņemts ar savu karjeru.

Otra Hīta biogrāfijā figurējošā sieviete bija slavenā pianiste Mora Limpani. Tomēr zinātāji apgalvo, ka viņu draudzība bija tīri platoniska un tā balstījās abu kaislībā uz klasisko mūziku. Tomēr, kad Edvards Hīts grasījās kļūt par premjerministru, viens no tā laika ietekmīgajiem Konservatīvās partijas pārstāvjiem sers Taftons Bimiš satikās ar Limpani un pateica viņai, ka Hīta imidža uzlabošanai būtu labi, ja viņi aprecētos. Viņš tieši pajautāja vai Limpani ir gatava precēties ar Hītu un saņēma pozitīvu atbildi. Tomēr pats Hīts šo jautājumu tā arī neaktualizēja.

Slavenais britu žurnālists Maikls Makmanus apgalvo, ka Edvards Hīts bija slēptais homoseksuālists, kurš dēļ karjeras apspieda sevī visu seksuālo, tāpēc “viņu var apvainot jebkamā, tikai ne pedofilijā”, tomēr kā izrādās, tas tā nav.

Laikraksts “Daily Mirror” publicēja vārdā nenosaukta vīrieša stāstu, kurā viņš sīki apraksta kā 1961.gadā kļuva par Edvarda Hīta seksuālās varmācības upuri. Vīrietim pašreiz ir 65 gadi, bet 1961.gadā viņš bija 12 gadus vecs.

“1961.gada augustā es aizgāju no mājām. Man kādu laiku gribējās pabūt vienam. Es biju par kaut ko apvainojies uz mammu. Mēs dzīvojām Vestendā [Londonas rajons], bet es biju nonācis līdz ceļam Kentas grāfistē. Man bija apnicis iet un es nolēmu apstādināt kādu mašīnu un palūgt, lai mani aizved līdz tuvākai stacijai. Man blakām apstājās automašīna, kuru vadīja labi ģērbts vīrietis. Pasažieru nebija. Viņš pajautāja, no kurienes es esmu. Uzzinājis, ka no Vestendas, bija izbrīnīts. Es teicu, ka pagaidām negribu uz mājām, ka mamma zin par to un neuztraucas. Tad viņš piedāvāja mani aizvest un es piekritu. Pa ceļam mēs daudz runājām. Pēc tam viņš piedāvāja, vai es negribu ieiet pie viņa un kaut ko uzēst. Es nebiju pret. Dzīvoklis viņam bija maziņš. Viņš mani pacienāja ar sendviču un tasi tējas. Un pēc tam viņš man piedāvāja palikt pa nakti, ja vien mani nemulsinot, ka gulēt mums vajadzēs vienā gultā. “Kā redzi, citas gultas te vienkārši nav”, viņš teica. Es paliku …”

Vīrietis apgalvo, ka šī persona piespieda viņu nodarboties ar seksu un ka tas bija pederastijas akts. No rīta viņš atgriezās mājās un izstāstīja visu mammai. Māte par to paziņoja policijai, kura neticēja zēnam un apsauca to par mazo meli. Vīrietis apgalvo, ka viņam nebija ne jausmas, kurš viņu izvaroja, jo par politiku viņš vispār neinteresējas. Varmāku vīrietis atpazina nesen, kad vienās viesībās ieraudzīja Margaritas Tečeres un Edvarda Hīta fotogrāfiju.

Pēc šī stāsta publiskošanas sāka runāt vēl viens cilvēks – bijušais policists no Voltšīras grāfistes. Viņš apgalvo, ka 1950-ajos gados viņa kolēģi divas reizes ir brīdinājuši Edvardu Hītu, lai viņš pārstāj uz ielas meklēt gadījuma sakarus. Izrādās policisti zināja, ka Hīts ir homoseksuālists un ka viņš bieži braukā pa pilsētiņām, meklējot gadījuma tikšanās. Policistu žargonā tas saucas “cottaging” (kursēt no kotedžas uz kotedžu).

1980-ajos gados Voltšīrā atkal paklīda runas par seru Edvardu. Toreiz policija strādāja pie vienas iedzīvotājas lietas, kura uzturēja bordeli. Izmeklēšana ritēja pilnā sparā, līdz priekšniecība deva slepenu rīkojumu atlaist aizdomās turēto un lietu pārtraukt. Policisti bija sašutuši. Drīz viņi uzzināja, ka bordeļa īpašniece piedraudēja publiskot informāciju par savas iestādes ietekmīgajiem klientiem, to skaitā arī bijušo premjerministru.

Amerikāņu žzurnāliste Li Makgrata Gudmena apgalvo, ka viņa 2011.gadā tika izraidīta no Lielbritānijas, kad pārāk uzstājīgi sāka interesēties par seru Edvardu Hītu. 2015.gada 3.augustā LBC Radio ēterā viņa pastāstīja, ka veica žurnālistisku izmeklēšanu Džersijā par izvairīšanos no nodokļu apmaksas un nejauši izdzirdēja vairākus stāstus par to, kā seram Edvardam patika tur iebraukt ar savu jahtu. Viņš esot apmeklējis bezpajumtnieku patversmes un bērnunamus un šo iestāžu vadība esot ļāvusi bērniem kopā ar viņu veikt jūras izbraucienus.

“Darīja viņš to bieži. Bet kas ir pats interesantākais, reizēm bērni atgriezās no šiem ceļojumiem, bet reizēm neatgriezās! Un nevienu tas neuztrauca!”, saka sašutusī amerikāniete. Pie tam, cik žurnālistei esot zināms, policijai bija iesniegumi par bērnu pazušanu.

Kad Gudmena sāka nopietni interesēties par šiem notikumiem, tad Lielbritānijas migrācijas dienests izraidīja viņu atpakaļ uz ASV un liedza atgriezties Lielbritānijā 2 gadus. Formālais iemesls, protams, bija pavisam cits, nevis viņas žurnālistes darbība.

Avīze “Daily Mail” raksta, ka labs Edvarda Hīta paziņa bija slavenais un populārais britu šovmens, televīzijas un radio raidījumu vadītājs Džimijs Sevils, kurš arī izrādījās bija homoseksuālists – pedofils. Sevils nomira 2011.gadā 84 gadu vecumā, bet divus gadus pēc viņa nāves policija sāka vērienīgu izmeklēšanu par viņa pedofīlajām darbībām, kam par pamatu bija daudzie upuru iesniegumi. No policijas sniegtās informācijas izriet, ka par Sevila izvirtīgo seksuālo darbību upuriem bija kļuvuši vairāk kā 400 meitenes un zēnu, bet viņu vecāku un radinieku mēģinājumi saukt Sevilu pie atbildības dzīves laikā bija nesekmīgi. Sevils izmantoja savus sakarus visaugstākajās aprindās un policija viņu dzīves laikā neaiztika. Patiesība nāca gaismā tikai pēc pedofila nāves.

Daily Mail norāda, ka Sevils līdzīgi kā Hīts bieži apmeklēja bezpajumtnieku patversmes un bērnunamus. Sevils to skaidroja ar savu filantropisko darbību un vēlmi palīdzēt. Jānorāda, ka lielākā daļa Sevila upuru bija tieši bērnunamu audzēkņi. Tāpat Sevils vizītēs uz bērnunamiem mēdza ņemt līdzi arī savus ietekmīgos draugus.

Izmeklēšanas rezultāti

Reaģējot uz publikācijām, Lielbritānijas tiesībsargājošās iestādes (Seksuālo noziegumu pret bērniem neatkarīgā komisija (IICSA)) ierosināja pārbaudi un publiski aicināja pieteikties Edvarda Hīta upurus. Pēc divus gadus ilgas izmeklēšanas, kuru veica vairāk kā 20 policisti, tika identificēti vairāk kā 30 liecināt gatavi upuri.

Izmeklēšanai, kurai ir dots nosaukums “Operation Conifer” un kuras kritiķi (patiesībā pedofilu aizstāvji) norāda uz tās pārlieko dārdzību, ir liels sabiedriskās rezonanses potenciāls, kas var būtiski ietekmēt nākotni (vai arī neietekmēt, kā to mēģina panākt homoseksuālisti – pedofīli). The Telegraph avots norāda, ka izmeklētāji ir šokā par to, ko atklājuši.

Galvenais deklaratīvais izmeklēšanas mērķis bija nevis noskaidrot patiesību par Hītu (apvainojumi Hītam kalpoja kā ierosinātājs un blakusmērķis), bet gan noskaidrot reālo situāciju par bērnu neaizsargātību no seksuālās vardarbības Lielbritānijā un to, kādēļ policija klaji un apzināti nepilda savus pienākumus daudzos seksuālās vardarbības gadījumos. Citiem vārdiem sakot, “Operation Conifer” mērķis ir atklāt un publiskot to slēpto sistēmu, kas ļauj homoseksuālistiem – pedofīliem legāli izvairīties no soda [šī problēma ir vairāk kā aktuāla arī Latvijā, kura var “lepoties” vismaz ar diviem premjerministriem – pedofiliem]. Dēļ šī mērķa izmeklēšanu kritizē arī pedofilijas upuru grupa, kuruprāt tas ir pārāk ambiciozs un kuri uzskata, ka dēļ tā netiek veikta detalizēta izmeklēšana attiecībā pret konkrētām personām, lai tās sauktu pie atbildības.

Ziņojumā plānots arī publiski nosaukt tās personas, kuras varētu būt saistītas ar pedofiliju vai tās piesegšanu, bet pret kurām nav pierādījumu krimināllietas ierosināšanai. Ziņojumu plānots publicēt 2017.gada rudenī.

Avots:
http://fakty.ua/203876-byvshego-premer-ministra-velikobritanii-edvarda-hita-obvinili-v-pedofilii-foto
http://news.sky.com/story/edward-heath-five-police-forces-investigating-10350426
http://www.dailymail.co.uk/news/article-3187665/Mother-claims-told-police-child-vanished-going-Sir-Edward-Heath-s-yacht-officers-warned-not-investigate-above.html
http://www.telegraph.co.uk/news/2017/02/19/claims-sir-edward-heath-paedophile-120-per-cent-genuine-police/
http://www.telegraph.co.uk/news/2017/08/20/ted-heath-report-could-buried-police-pass-file-independent-inquiry/
https://www.theguardian.com/uk-news/2017/sep/10/national-child-sex-abuse-inquiry-to-consider-edward-heath-investigation
http://www.wiltshire.police.uk/news/3117-statement-in-relation-to-the-sir-edward-heath-investigation-following-the-henriques-review

Informācijas aģentūra
/15.09.2017/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | 1 komentārs

Kā var atrisināt Korejas krīzi

Dēļ Korejas krīzes ar vien pieaugošas sakāpinātības, kura drīzumā var pārtapt tāda vai cita veida katastrofā, dēļ plaši izplatāmās anglo-amerikāņiem ierastās kara propagandas un dēļ Latvijas ārpolitikas un publiskās telpas darboņu zemā profesionālā līmeņa, ir vērts apskatīt šīs krīzes cēloņus un izejas virzienus no tās.

Pamatinformāciju par Ziemeļkoreju un pašreizējās Korejas krīzes iemesliem var izlasīt rakstā “Par Ziemeļkoreju – valsti ar vienu no spēcīgākajām armijām pasaulē“ (https://infoagentura.wordpress.com/2017/05/17/par-ziemelkoreju-valsti-ar-vienu-no-specigakajam-armijam-pasaule/ ). Šajā rakstā koncentrācija būs uz Korejas krīzes atrisināšanas ceļiem.

Korejas krīze – divu dažādu krīžu summa

Vispirms ir jākonstatē, ka t.s. “Korejas krīze”, ņemot vērā tās cēloņus, nav viens politekonomisko notikumu kopu veselums, bet gan sastāv no divām dažādām krīzēm, katrai no kurām ir dažādi iemesli un dažādi risināšanas virzieni.

Pašreizējā Korejas krīze sastāv no Korejas sadalītības problēmas un no kodolieroču izplatības problēmas. Lai gan Korejas krīzē šīs problēmas asi izpaužas vienlaicīgi, to risināšanu var veikt atsevišķi pa daļām, nesaistot vienas problēmas atrisināšanu ar otru. Pie tam labāk sākt ar Korejas sadalītības problēmu, jo tā izraisa un saasina kodolieroču izplatības problēmu un tā vismaz teorētiski ir vieglāk atrisināma.

Korejas sadalītības problēma

Korejas sadalītības problēma radās uzreiz pēc 2.pasaules kara, kad Koreju no japāņu okupantiem, kuri tur nežēlīgi saimniekoja vairāk kā 30 gadus, atbrīvoja vienlaicīgi gan Padomju armija, gan ASV armija un kad Koreja tika sadalīta Padomju okupācijas zonā un ASV okupācijas zonā. Sākoties t.s. “Aukstajam karam”, katrā okupācijas zonā tika izveidota sava Koreja, kura katra pretendēja uz visu Korejas teritoriju.

1950.gadā abu Koreju starpā izcēlās asiņains un izcili nežēlīgs karš, kura rezultātā gāja bojā vairāki miljoni cilvēku (pārsvarā korejiešu). Dienvidkorejas pusē karā tieši un atklāti iesaistījās ASV, savukārt Ziemeļkoreja formāli karoja viena pati, bet neformāli un netieši to atbalstīja Ķīna un PSRS.

Korejas karš beidzās 1953.gadā ar pagaidu pamiera noslēgšanu, kurš iesaldēja Korejas sadalītības problēmu uz nenoteiktu laiku, un šādā stāvoklī šī problēma ir saglabājusies līdz mūsdienām.

Kas no augstākminētā izriet?

1. Ziemeļkoreja neatzīst Dienvidkoreju kā valsti, neatzīst tās pastāvēšanas tiesības un uzskata Dienvidkorejas teritorijas par ASV okupētām teritorijām. Līdzīgi Dienvidkoreja neatzīst Ziemeļkoreju kā valsti, neatzīst Ziemeļkorejas pastāvēšanas tiesības un uzskata Ziemeļkoreju par “separātistiem” (nelikumīgiem nemierniekiem, kuri noteiktā teritorijā nelikumīgi ir sagrābuši varu).

2. Ziemeļkoreja un Dienvidkoreja jau gandrīz 70 gadus atrodas savstarpējā kara stāvoklī.

3. Ziemeļkoreja jau gandrīz 70 gadus atrodas kara stāvoklī arī ar vienu brīdi otro, bet vienu brīdi ar visspēcīgāko pasaules lielvalsti – ASV. Tas ir, Ziemeļkoreja jau vairāk kā 70 gadus dzīvo tādos apstākļos un tādā atmosfērā, kad jebkurā brīdī pirmā vai otrā spēcīgākā pasaules lielvalsts var atjaunot karadarbību un veikt iebrukumu.

Korejas sadalītības problēmas risinājumu koncepcijas

Kā teorētiski var atrisināt Korejas sadalītības problēmu? 1. Ja viena puse uzvar otru pusi. 2. Ja abas puses vienojas apvienoties. 3. Ja abas puses vienojas atzīt viena otru un pārtrauc savstarpēji iznīcinošu konfrontāciju. Citu risinājuma koncepciju nav, izņemot dažādas to variācijas (piemēram, piesegam deklaratīvi tiek izmantota viena koncepcija, bet praktiski tiek realizēta cita).

ASV, NATO bloks kopumā un visas ASV vasaļvalsteles (tai skaitā Latvija) uzsvaru liek uz pirmo variantu un mēģina atrisināt Korejas sadalītības problēmu, panākot Dienvidkorejas uzvaru pār Ziemeļkoreju. Šai ziņā kā pozitīvs piemērs kalpo Vācijas precedents, kad Vācijas sadalītības problēma tika atrisināta Rietumvācijai (VFR) uzvarot Austrumvāciju (VDR), kas bija PSRS zaudējuma “Aukstajā karā” (un PSRS nelietīgas nodevības) sekas.

Šis variants var šķist pieņemams un perspektīvs arī tādēļ, ka Ziemeļkoreja ir faktiski viena pati pret “visu pasauli” un tai nav neviena ideoloģiskā sabiedrotā (izņemot varbūt Kubu, kura ir maza, tālu un atrodas līdzīgā situācijā). Pat valstīs, kuras var tikt uzskatītas par nopietnākajiem Ziemeļkorejas draugiem (Ķīnā un Krievijā), jau vairākus gadu desmitus valda kapitālisms, tāpēc nav neviena globāla spēka, kurš virzītu risinājuma variantu, kurā komunistiskā Ziemeļkoreja uzvar Dienvidkoreju, attiecīgi nav pienācīga globāla pretspēka ASV – NATO izvēlētajam risinājumam. Tomēr ne viss ir tik vienkārši un prakse rāda, ka ASV – NATO risinājums ir ļoti grūti realizējams vai pat vispār nerealizējams.

Kāpēc ASV – Dienvidkoreja nespēj uzvarēt Ziemeļkoreju?

1. Ziemeļkorejai ir pietiekami senas un dziļas “separātisma” tradīcijas un korejiešiem atkalapvienošanās jautājums nav tik sāpīgs un tik kritisks kā tas bija vāciešiem. Citiem vārdiem sakot, korejieši nemaz tik ļoti nealkst pēc apvienošanās, lai būtu gatavi par to maksāt jebkādu cenu.

2. Ziemeļkoreja ir adaptējusies un pieradusi dzīvot nepārtraukta kara stāvoklī pret “visu pasauli”, ko visuzskatāmāk pierādīja laika posmā neilgi pirms un pēc PSRS sabrukuma, kad tā izturēja gigantisku spiedienu (tai skaitā blokādes rezultātā radušos badu) un saglabāja savu sabiedrisko iekārtu. Ziemeļkoreja bija un ir gatava iznīcinošam karam uz dzīvību un nāvi, kurš var sākties jebkurā mirklī, attiecīgi Ziemeļkoreju militāri uzvarēt ir gandrīz neiespējami un šāda uzvara var prasīt milzīgus upurus.

3. Ziemeļkorejai ir ļoti sakāpināta misijas apziņa, ka tā ir pēdējā patiesi komunistiskā valsts pasaulē, kuru mēģina iznīcināt imperiālistiskie ļaunuma spēki, kas ir pakļāvuši visu pasauli. Ziemeļkorejieši patiešām tam tic un tam ir pietiekami nopietns pamats.

4. Ķīnai un Krievijai nav izdevīgi, lai Dienvidkoreja uzvar Ziemeļkoreju un ASV vēl vairāk palielina savu ietekmi reģionā, tāpēc gan Ķīna, gan Krievija jebkura nopietna konflikta gadījumā atbalstīs Ziemeļkoreju tās pašaizsardzības darbībās (šis atbalsts visdrīzāk būs netiešs, bet pie noteiktiem nosacījumiem Ķīna var sniegt atbalstu arī tieši un atklāti).

Ņemot vērā augstāk minēto, pietiekami droši var apgalvot, ka ir nereāli, ka tuvākajā laikā Dienvidkoreja varētu uzvarēt Ziemeļkoreju un attiecīgi nav reāls Korejas sadalītības problēmas risinājuma variants, kad viena puse uzvar otru pusi, attiecīgi no šādas risinājuma koncepcijas ir jāatsakās kā no nerealizējamas.

Korejas sadalītības problēmas risinājums – abu pušu savstarpēja atzīšana un ieilgušā kara pārtraukšana

Kā cits nerealizējams Korejas sadalītības problēmas konceptuāls risinājums jāmin labprātīga abu Koreju apvienošanās. Šo virzienu publiski atbalstīja bijušais Ziemeļkorejas vadītājs Kims Čenirs (pašreizējā Ziemeļkorejas vadītāja Kima Čonina tēvs). No tā nekas nesanāca un nemaz nevar sanākt tik lielā abpusēja naida un savstarpējās neuzticības gaisotnē.

Attiecīgi kā vienīgais puslīdz reālais Korejas sadalītības problēmas risinājums ir abu pušu savstarpēja atzīšana un kara pārtraukšana, noslēdzot miera līgumu. Šis risinājums ir labs ne tikai ar to, ka ievērojami samazina spriedzi Korejas pussalā, bet arī ar to, ka tas var būt tikai pirmais solis, lai nākotnē tiktu realizēts kāds no iepriekš minētajiem risinājumiem (viena puses uzvar otru vai labprātīga abu pušu apvienošanās).

Komunistiskā Ķīna, lai integrētu sevī Honkongu, kuru 100 gadus bija okupējusi Lielbritānija, izstrādāja koncepciju “viena tautas – divas sistēmas”. Līdzīga koncepcija ir jāizstrādā un jāpieņem uz realizāciju abām Korejām. Mazliet modificējot tās būtību varētu izteikt sekojoši: “Viena tauta – divi attīstības ceļi – divas valstis”.

Korejas sadalītības problēmas risinājums

1. Koncepcijas “Viena tauta – divi attīstības ceļi – divas valstis” izveidošana
2. Koncepcijas “Viena tauta – divi attīstības ceļi – divas valstis” oficiāla atzīšana no Dienvidkorejas un Ziemeļkorejas puses
3. Dienvidkoreja un Ziemeļkoreja oficiāli atzīst viena otru
4. Dienvidkoreja un Ziemeļkoreja nodibina diplomātiskas attiecības
X. Nozīmīgāko starpvalstu līgumu un vienošanos noslēgšana starp Dienvidkoreju un Ziemeļkoreju.
Z. Dienvidkoreja un Ziemeļkoreja noslēdz miera līgumu.

Kādēļ Ziemeļkorejai nepieciešami kodolieroči?

Masu mēdīji, jo īpaši anglo – amerikāņu propagandisti Ziemeļkoreju attēlo kā Korejas krīzes galveno vaininieci, jo tā redziet vēlas sev iegūt kodolieročus un tālas darbības nesējraķetes, bet nekas netiek teikts par to kādēļ Ziemeļkorejai tas ir nepieciešams. Patiesībā Ziemeļkorejas vēlmes un rīcība šai ziņā ir loģiska un saprotama.

Ziemeļkoreja jau vairāk kā 70 gadus atrodas kara stāvoklī ar ASV un šim karam nav redzams gals. ASV ir kodolvalsts, kura kara laikā ir pielietojusi kodolieročus (pret Japānu) un ir nopietni plānojusi to darīt uzbrukuma karā (pret PSRS). ASV ir valsts, kura regulāri uzbrūk citām valstīm. ASV ir valsts, kura nepārtraukti ar savu rīcību un izteikumiem apstiprina, ka akceptē tikai un vienīgi stiprākā tiesības. Šādos apstākļos ir tikai loģiski, ka Ziemeļkoreja cenšas iegūt pēc iespējas nopietnākas savas drošības garantijas.

Kādas var būt drošības garantijas pret pirmo vai otro spēcīgāko pasaules lielvalsti, kuras rīcībā ir liels kodolieroču arsenāls? Radīt aptuveni līdzvērtīgu kodolarsenālu tādā kvalitatīvā un kvantitatīvā apjomā, kurš garantē drošu iznīcinošu atbildes kodoltriecienu pa ASV, ja tā pirmā dod masīvu kodoltriecienu pa Ziemeļkoreju. Šīs ir vislielākās drošības garantijas un uz šo mērķi Ziemeļkoreja iet diezgan straujiem soļiem par spīti visam. Kā saka “viņi drīzāk ēdīs zāli, nekā atteiksies no kodolprogrammas”. Un pats galvenais, viņiem pēc būtības ir taisnība, jo ASV patiešām ir vislielākais jebkuras neatkarīgas valsts drošības drauds, vēl jo vairāk tādas valsts, ar kuru tā gadu desmitiem atrodas kara stāvoklī.

Kā tāds nosacīts “sīkums” jāpiemin, ka pat neliela apjoma kodolieroču esamība ir pietiekami labs drošības garants gan no naidīgām un nelabvēlīgām kaimiņvalstīm, gan arī no ASV. Ja apskata pēdējo gadu desmitu ASV upurvalstis, tad nevienai no tām nebija kodolieroču. Signāls starptautiskai sabiedrībai ir pietiekami skaidrs – gribat, lai amerikāņi jums neuzbrūk, tad radiet savus kodolieročus, pretējā gadījumā nepalīdzēs ne ciešā draudzība ar amerikāņiem (Irāka), ne piekāpšanās tiem (Irāka, Lībija), ne starptautiskās tiesības (Dienvidslāvija, Irāka, Lībija), ne plašs draugu loks Rietumvalstīs (Sīrija).

Rezumējot, Ziemeļkorejai ir nepieciešami kodolieroči, lai nostiprinātu savu neatkarību un lai iegūtu dzelžainas savas valsts drošības garantijas. Šī paša iemesla dēļ kodolieročus vēlas daudzas citas valstis un no tiem nekad neatteiksies ne Lielbritānija, ne Francija, ne Izraēla, ne Indija, ne Pakistāna, ne Saūdu Arābija un ne Irāna. Un šī iemesla dēļ jebkura valsts, kura sasniegs noteiktu attīstības līmeni, obligāti sāks vēlēties savā rīcībā iegūt kodolieročus. Saprotot to, kļūst skaidrs, ka kodolieroču izplatības problēma ir viena no visaktuālākajām un visgrūtāk atrisināmajām globālajām problēmām, kuras cēloņi nekādi nav saistīti ar to valstu labdabību vai nelabdabību, kuras vēlas iegūt kodolieročus.

Kodolieroču izplatības problēmas risinājums

Kodolieroču izplatības problēmas risinājums no vienas puses ir ļoti vienkārš, no otras puses revolucionārs un grūti sasniedzams. Lai neizplatītos kodolieroči, pasaulē ir jārada tādi apstākļi, ka neviens (neviena valsts) tos nevēlas iegūt. Tas nozīmē, ka ir jārada tāda starptautisko tiesību un prakses sistēma, kura visām valstīm dzelžaini garantē to drošību, kādēļ šīs valstis netieksies pēc kodolieročiem (papildus drošības garantijām šai sistēmā var būt ļoti bargas sankcijas par kodolieroču izplatību).

No šodienas pozīcijām raugoties šādas sistēmas izveides galvenais sķērslis ir ASV egocentriskā, impotentā, primitīvā un bieži vien pat idiotiskā ārpolitika, kas nevis garantē mieru un drošību pasaulē, bet to apdraud un rada labvēlīgu augsni plašai kodolieroču izplatībai.

Kādēļ ASV ar savu vienpolārās pasaules koncepciju nespēj nodrošināt kodolieroču neizplatību?

1. Pietrūkst organizatoriskā, finanšu un militārā spēka, lai adekvāti reaģētu uz daudzajām kodolaktivitātēm visā pasaulē.

2. Pietrūkst gudrības, morālās tīrības un bieži pat veselā saprāta, lai izstrādātu un realizētu adekvātu politiku, kura maksimāli minimizē kodolieroču izplatīšanās tendences.

Citiem vārdiem sakot, amerikāņi ir pārāk vāji, pārāk stulbi un arī pārāk egoistiski, lai tiktu galā ar smagajiem vienpolārās pasaules globālā hegemona pienākumiem. Un kā jebkurš egoistisks stulbenis, arī amerikāņi paši to nesaprot, tāpēc paniski ir iekrampējušies savas globālās varas grožos un ne par ko tos negrib laist vaļā, vainojot savās kļūdās un nespēkā citus, tikai ne sevi. Globālā hegemona varas cepure amerikāņiem ir izrādījusies par smagu.

Daudzpolāra pasaules koncepcija – drošāks kodolieroču neizplatības problēmas risinājums

Ja amerikāņi vieni paši netika galā ar visas pasaules adekvātas pārvaldīšanas problēmu, tad no tā var pietiekami droši izsecināt, ka ar to visdrīzāk netiks galā arī citas valstis (Ķīna, Krievija utt.), attiecīgi ir jāatmet kā nederīga vienpolāras pasaules koncepcija un tās vietā ir jāveido daudzpolāra pasaule (divpolāra (ASV – Krievija), trīspolāra (ASV – Krievija – Ķīna) vai četrpolāra (ASV – Krievija – Ķīna – Indija) utt.).

Šīs koncepcijas ietvaros tad katrs “pols” garantē noteiktu valstu drošību un atbild par to, ka tās nemēģinās iegūt kodolieročus. Līdzīgā kārtā var tikt risināti citi nozīmīgākie konflikti. Un tas viss paralēli esošajai ANO kārtībai.

Nobeigumam

Pēc būtības pašreizējā Korejas krīze ir tikai sekas vienpolāras pasaules transformācijai par pagaidām trīspolāru pasauli, kurā vecais vienpolārais hegemons (ASV) izmisīgi pretojas un negrib pieņemt jauno realitāti, kurā viņam pasaule ir jāpārvalda solidāri ar diviem citiem globālā spēka centriem (Krieviju un Ķīnu). Šis saasinājums pašreiz notiek Korejā. Pirms tam tas izpaudās Sīrijā un Ukrainā. Ja tiktu ievēlēta Hilarija Klintone, tad visdrīzāk tas asi izpaustos arī Baltijā (tad arī latviešu idiotiem būtu tas gods kļūt par lielgabalgaļu ASV karā par pasaules kundzību).

Korejas krīze nav vajadzīga ne Krievijai un ne Ķīnai, bet Korejas krīze ir vajadzīga ASV gan iekšpolitisko, gan ārpolitisko problēmu risināšanai (tai skaitā savas pretraķešu aizsardzības sistēmas attīstībai). ASV ir izdevīga Korejas sadalītības problēma, jo tā ļauj kontrolēt un turēt paklausībā lielu daļu klusā okeāna reģiona (pirmkārt Dienvidkoreju un Japānu) un tā dod pamatojumu ASV militārai klātbūtnei šajā reģionā, tāpēc Korejas sadalītības problēmas atrisināšana nav ASV interesēs. Un tā kā Dienvidkoreja ir faktiski ASV okupēta valsts, kurā lielā skaitā atrodas ASV karaspēks, var droši prognozēt, ka, ja pat dienvidkorejieši sagribētu atrisināt Korejas sadalītības problēmu, vienojoties ar Ziemeļkoreju, tad amerikāņi viņiem to vienkārši neļautu.

Tas savukārt liecina, ka Korejas sadalītības problēma, līdzīgi kā kodolieroču izplatības problēma un līdzīgi kā daudzas citas globālās krīzes un problēmas ir saistītas ar ASV apzinātu un cinisku nevēlēšanos pēc būtības risināt šos jautājumus. Attiecīgi Korejas krīzi pilnā tās apjomā var atrisināt tikai un vienīgi saucot pie kārtības un noliekot pie vietas ASV. Jācer, ka to izdosies panākt diplomātiskā ceļā.

Informācijas aģentūra
/11.09.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Āzija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, ZIEMEĻKOREJA | 1 komentārs

Vladimirs Putins (par ASV): Ir grūti kaut ko sarunāt ar cilvēkiem, kuri jauc Austriju ar Austrāliju

Vladimirs Putins

Vladimirs Putins 05.09.2017, atbildot uz žurnālista lūgumu komentēt Krievijas diplomātisko pārstāvniecību slēgšanu ASV, pateica sekojošo:

“Lieta ir tāda, ka mēs sarunājām ar mūsu partneriem [ASV], ka mūsu diplomātisko darbinieku skaitam gan ASV, gan Krievijā ir jābūt paritātē. Krievijā, cik atceros, strādāja 1300 ASV diplomātu, mums – 455. Mēs šo skaitli novienādojām – pa 455.

Gribu vērst jūsu uzmanību uz apstākli, ka šo 455 diplomātisko darbinieku vidū, kuri strādā ASV, ir arī 155 cilvēki, kuri strādā ANO. Tas nozīmē, ka viņi nav diplomāti, kuri ir akreditēti ASV Valsts departamentā [Ārlietu ministrijā]. Viņi ir diplomāti, kuri strādā starptautiskā organizācijā. ASV, kad cīnījās par to, lai ANO mītne tiktu izvietota Ņujorkā, uzņēmās saistības nodrošināt šīs organizācijas darbu.

Stingri ņemot, precīza paritāte nav 455 ASV diplomāti Maskavā, bet gan mīnus 155, tāpēc mēs atstājam sev tiesības pieņemt lēmumu arī par šiem 155 ASV diplomātiem Maskavā. Bet mēs pagaidām to nedarīsim. Paskatīsimies kā situācija attīstīsies tālāk.

Tas ka amerikāņi samazināja mūsu diplomātisko iestāžu skaitu, tās ir viņu tiesības. Pavisam cita lieta, ka viņi to izdarīja izteikti rupjā manierē. Tas neliecina neko labu par mūsu amerikāņu partneriem. Ir grūti kaut ko sarunāt ar cilvēkiem, kuri jauc Austriju ar Austrāliju. Šai ziņā neko nevar darīt, tāds acīmredzot ir daļas ASV esteblišmenta politiskās kultūras līmenis.

Amerikāņu nācija, amerikāņu tauta, Amerika tik tiešām ir diža valsts un diža tauta, ja tā spēj izturēt tik lielu skaitu cilvēku ar tik zemu politiskās kultūras līmeni. ”

Avots:
http://kremlin.ru/events/president/news/55535/videos

Informācijas aģentūra
/11.09.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: VLADIMIRS PUTINS | Komentēt

Kā ASV arvien vairāk tiek tuvināta pilsoņu karam

Kristofora Kolumba piemineklis Kolumbusā

Pēdējie notikumi ASV (2017.gada vasaras beigas) liecina ne tikai, ka amerikāņi ir jukuši (ārprāta izpausmes ASV iekšpolitikā un ārpolitikā diemžēl jau ir sen plaši zināma norma), bet arī uzskatāmi parāda, ka ASV virzās vai tiek virzīta pretī iekšējam sabrukumam un pilsoņu karam.

ASV ir pretrunu pilna sabiedrība, kas sastāv no daudzām sabiedriskām grupām, kuras ļoti dziļi neieredz viena otru. Līdz šim šīs pretrunas tika slāpētas nosacīti puslīdz saprātīgi un paši amerikāņi ļoti lepojas ar šo savu pretrunu nogludināšanas “know-how”. Tomēr pēdējā laikā liela daļa amerikāņu paši atsakās no savām deklaratīvajām vērtībām un zāģē zaru uz kura paši sēž. Un tā tas notiek ne tikai aprobežoto un nereti stulbo ierindas amerikāņu līmenī, bet arī augstāko aprindu līmenī.

ASV sabiedrības sašķeltība savu kritisko punktu sasniedza pēdējās ASV prezidenta vēlēšanās, kas sadalīja ASV iedzīvotājus divās, aptuveni līdzīgās un nesamierināmās daļās – Hilarijas Klintones un ASV Demokrātu partijas (attiecīgi arī homoseksuālistu – pedofīlu aprindu) atbalstītājos un Donalda Trampa un ASV Republikāņu partijas atbalstītājos, kuru raksturīga iezīme ir ģimeniskums un tradicionālo vērtību cienīšana.

Pataloģiski ambiciozā un egocentriskā Hilarija Klintone ar saviem atbalstītājiem nesamierinājās ar zaudējumu vēlēšanās un, cīnoties par varu (sākumā par vēlēšanu rezultātu neatzīšanu, bet pēc tam par ievēlētā prezidenta diskreditāciju, paralizēšanu un atstādināšanu no amata), sāka graut ASV valsts pārvaldes sistēmas pamatus.

Vispirms klintonoīdi intensīvi mēģināja ietekmēt t.s. “elektorus”, lai tie nobalso pretēji savam solījumam. Ja tas būtu izdevies, tad ASV konstitucionālo sistēmu varētu uzskatīt par sagrautu un tas uzreiz radītu pilsoņu kara draudus. Nesanāca.

Pēc tam klintonoīdi organizēja pret jaunievēlēto prezidentu vērstas masu demonstrācijas un masu nekārtības, pielietojot ASV t.s. “krāsaino revolūciju” tehnoloģijas, kuras līdz šim amerikāņi pielietoja tikai pret citām valstīm. Atkal nesanāca. (Nozīmīgs ASV “krāsainās revolūcijas” organizators bija bēdīgi slavenais starptautiskais spekulants un blēdis Džordžs Soross.)

Un tad klintonoīdi sāka diskreditēt jaunievēlēto ASV prezidentu, neuztraucoties par to, ka tiek diskreditēta pati ASV un ka ASV starptautiskajam prestižam tas nodara milzīgu kaitējumu, no kura var būt grūti un iespējams pat neiespējami atgūties. Kā nopietnākais trieciens ASV prestižam ir klintonoīdu plaši pa visu pasauli izbazūnētais apgalvojums, ka Krievija (“krievu hakeri”) būtiski iejaucās ASV prezidenta vēlēšanās, bez maz vai ieceļot sev vēlamu prezidentu. Ja daļa vai pat viss no šiem klintonoīdu apgalvojumiem ir taisnība (bet izskatās, ka nav), tad ar to nav jāplātās, jo tas ir smags apkaunojums, kurš ir jāpārvar pēc iespējas klusāk. Klintonoīdi savukārt nekautrējoties visai pasaulei parāda, ka ASV ir banānu republika ar kodolraķetēm, kura nespēj pat aizsargāt savu vēlēšanu sistēmu. Tātad amerikāņi ir nīkuļi, ar kuriem ne tikai var nerēķināties, bet ar kuriem nopietnos starptautiskos jautājumos pat nevajag rēķināties. Signāls ir dots un pasaule kā rādās to ir sapratusi, tāpēc ASV globālā impērija jūk pa visām šuvēm laukā.

Un tagad ASV Demokrātu partija savās antiamerikāniskajās destrukcijās ir sasniegusi jaunu kaitniecības līmeni, kad notiek intensīvi mēģinājumi noārdīt ASV ideoloģiskos pamatus un aktualizēt aprimušos vēsturiskos konfliktus.

ASV pilsoņu karš (1861 – 1865)

1861.gadā, pēc verdzības pretinieka Ābrahama Linkolna ievēlēšanas par ASV prezidentu, 7 dienvidu štati (Dienvidkarolīna, Misisipi, Florida, Alabama, Džordžija, Luiziāna un Teksasa), kuru ekonomika balstījās vergu darbā, paziņoja par izstāšanos no Amerikas Savienotajām Valstīm un Amerikas Valstu Konfederācijas izveidošanu (vēlāk Konfederācijai pievienojās arī Tenesi, Arkanzasas, Ziemeļkarolīnas un Virdžīnijas štati). Linkolna valdība nepiekrita sarunu uzsākšanai par sadalīšanos un sākās pilsoņu karš, kurš ilga četrus gadus līdz 1865.gadam un kurā gāja bojā vairāki miljoni amerikāņu. Rūpnieciski attīstītie ASV Ziemeļi uzvarēja Dienvidu konfederātus un verdzība ASV tika atcelta.

Nācijas atkalapvienošana un ASV pilsoņu kara seku pārvarēšana

Lai “savāktu” atkal kopā vienā veselumā pilsoņu kara sašķelto valsti, ASV federālā valdība veica virkni pasākumu, kuru skaitā bija ne tikai visu karavīru, bet arī Konfederācijas vadītāju reabilitācija. Kara pensijas izmaksāja visiem kara dalībniekiem, arī konfederātiem. Konfederācijas simbolika (karogs) netika aizliegts, vēsturi nemēģināja ideoloģiski izmainīt un tika pat atļauts būvēt pieminekļus Konfederācijas amatpersonām (līdz neilgam laikam ASV bija apmēram 1500 pieminekļu pilsoņu karā zaudējušai Konfederācijai un tās amatpersonām). Šī pieredze kļuva par ASV tiesiskās “iecietības pret citādo” etalonu, kas ļāva tai veiksmīgi aicināt un iesūkt sevī visas pasaules laimes meklētājus. Tagad ASV Demokrātu partijas sakūdītas agresīvu nēģeru un homoseksuālistu masas mēģina intensīvi iznīcināt vienu no šiem ASV valsts pārvaldes pamatbalstiem.

Pieminekļu nojaukšanas ārprāts ASV

Pieminekļu nojaukšanas ārprātu ASV aizsāka bijušais ASV prezidents Baraks Obama, kurš paziņoja, ka Konfederācijas karogam nav vietas Amerikā, jo daudziem amerikāņiem tas izraisot bēdīgas atmiņas un asociācijas. Obamas laikā tika pirmo reizi pieņemts lēmums nojaukt pieminekli konfederātiem – ģenerālim Li Ņuorleānā, Luiziānas štatā (pati nojaukšana notika jau Trampa laikā). Tomēr tas, kas notika augustā, nekā savādāk kā par histērisku ārprātu nosaukt nevar.

Visā ASV sākās nēģeru un homoseksuālistu masu protesti, kuru viena no izpausmēm ir pieminekļu nojaukšana un apgānīšana, kā arī pieprasījumi nojaukt pieminekļus, pārdēvēt ielas, pilsētas, iestādes utt. Šajā ārprātā cieta ne tikai pieminekļi Konfederācijas karavīriem, pieminekļi Konfederācijas prezidentam Džefersonam Deivisam un citiem konfederātiem Cieta arī komponists Stefans Fosters, kurš ir slavenas konfederātu dziesmas autors.

Bet ar to nebija gana, viens nēģeru aktīvists bijušā prezidenta Endrjū Džeksona vārdā nosauktu ielu pieprasa pārsaukt par Maikla Džeksona ielu, jo Endrjū Džeksons bija vergturis.

Nēģeru “jūtas” pat aizvaino ASV brīvības cīņu karavadonis un pirmais prezidents Džordžs Vašingtons, lielā mērā pateicoties kuram ASV vispār tika nodibināta. Čikāgas kristietības atbrīvošanas centra mācītājs Džeims Djuks (nēģeris): “Džordžs Vašingtons, dažiem ir revolucionārs un nācijas tēvs, bet mums, afroamerikāņu sabiedrībai, viņš ir vergturis, kuram bija 317 vergi.” (Vašingtons bija verdzības pretinieks un savā testamentā visiem saviem vergiem novēlēja brīvību.)

Visbeidzot kronis visam ir notikušais Ahaijo štata Kolombusas pilsētā, kurā sākumā ar sarkanu krāsu tika apgānīts piemineklis Amerikas atklājējam Kristoforam Kolumbam, bet pēc tam “pretnaida” aktīvisti savā stilā pieprasīja šo pieminekli aizvākt. Bet Ņujorkā vandāļi Kolumba krūšutēlu nogāza no postamenta un sadauzīja gabalos.

Zīmīgi, ka visas pieminekļu nojaukšanas un apgānīšanas akcijas notiek zem saukļa “pret naidu” un tās dalībnieki ir izteikti agresīvi un uzvedas naidīgi. Pasaules telekanāli plaši pārraidīja kā agresīvi nēģeri un homoseksuālisti naida pilni dzīvnieciski kliedza uz vienu balto jaunieti konfederācijas karavīra uniformā, kurš ar konfederācijas karogu rokā tikai stāvēja pie nojaukt plānotā pieminekļa. Lūk, tāds “pretnaida” pasākums “atvērtās sabiedrības” un ASV Demokrātu partijas stilā.

Savukārt septembra sākumā notika cits zīmīgs notikums. Tenesi štata Menfisas pilsētas kinoteātris paziņoja, ka nerādīs vairs leģendāro amerikāņu kinofilmu “Vējiem līdzi” (1939), lai gan līdz šim katru gadu augustā kinoklasikas mēneša ietvaros šī filma tika rādīta (“Vējiem līdzi” ir vispopulārākā ASV filma un desmit “oskaru” saņēmēja, viens no kuriem pirmo reizi tika piešķirts nēģerietei). Tas tika pamatots sekojoši: “Kā organizācija, kuras misija ir izklaidēt, audzināt un apgaismot sabiedrību, kam tā kalpo, kinoteātris nevar rādīt filmu, kura aizskar ievērojamas vietējo iedzīvotāju daļas jūtas.” Aizskartie vietējie iedzīvotāji, protams, ir nēģeri, kuri pašreiz sastāda apmēram 2/3 no Menfisas iedzīvotāju kopējā skaita.

“Vējiem līdzi” nerādīšana (pēc būtības – aizliegšana) ir būtiska nevis pati par sevi, bet gan kā precedents, kā viena no kārtējām saprāta robežām, kura tikko ir pārkāpta un kas kā precedents lavīnveidīgi var izplatīties citur. Šai ziņā jāatgādina, ka par amerikāņu tolerances upuriem ir kļuvuši daudzi klasiski darbi, tai skaitā amerikāņu rakstnieka Marka Tvena darbs “Toma Sojera piedzīvojumi”, kurā, ak, šausmas, ir lietots vārds “nēģeris” (no spāņu “negro” vai latīņu “nigrum” – melns).

Nēģeru rasisms

Neoliberālām aprindām ļoti daudz un plaši patīk runāt par drausmīgo rasismu, ar to domājot tieši balto rasismu, bet tiek ignorēts, ka pastāv un aizvien pieņemas spēkā citi rasisma veidi, tai skaitā melnais (nēģeru) rasisms.

Baltie amerikāņi tiek vainoti vergturībā (un pamatoti), bet nezin kāpēc nerunā par to, no kurienes tad tie vergi nāca. Kā vergu tirgotāji ieguva vergus? Nopirka pa “stikla krelītēm” no Āfrikas cilšu vadoņiem. Paši nēģeri lielā skaitā pārdeva savējos verdzībā un tā ir loģiska mežoņu rīcība. Tāpat nez vai daudzi Amerikā zin, ka pirmais ASV legālais vergturis bija nēģeris no Angolas, bijušais vergs Entonijs Džonsons.

Viena no klasiskām kinofilmām, kura šodienas ASV ir vairāk kā neērta un nepolitkorekta, ir 1915.gadā uzņemtā “Nācijas dzimšana” (The Birth of a Nation). Bijušais ASV prezidents un autoratīvs amerikāņu vēsturnieks Vudro Vilsons filmā parādīto nosauca par “drausmīgu patiesību”. Filmā, kuras darbība notiek pilsoņu kara laikā, visa cita starpā tiek parādītas nēģeru vienību un bandu zvērības pret baltajiem un kā, reaģējot uz tām, tiek izveidotas balto pašaizsardzības vienības, kuras vēlāk pārtapa par bēdīgi slaveno kukluksklanu.

Ik pa brīdi ASV sabiedrību satricina kāda nēģera nošaušana no policistu puses. Daudzi no šiem gadījumiem ir drausmīgi (jo īpaši, kad tiek nošauti neapbruņoti jaunieši vai sievietes), bet te nevar neņemt vērā arī apstākli, ka nēģeru padibenes ir ļoti agresīvas un bruņotas. Baltajam atrasties nēģeru kvartālā ir vienkārši veselībai un dzīvībai bīstami.

Vēl jāņem vērā, ka ASV ir ļoti daudz radikālu nēģeru organizāciju, kuras tieši un atklāti sludina visu veidu neiecietību un naidu pret baltajiem (vienas šādas organizācijas biedri bija arī Baraks Obama ar sievu). Ja pret baltajiem rasistiem ASV likumdošana vēršas ar pietiekami lielu bardzību, tad melnie rasisti tiek saudzēti un tiek saukti pie atbildības tikai par izteikti kriminālām darbībām. ASV nēģeriem ir atļauts būt rasistiem, bet baltajiem nē.

Daudzi pie naudas un statusa tikušie nēģeri cenšas nopirkt sev baltās draudzenes un pat baltos bērnus, lai pēc tam visa cita starpā visādi pazemotu tos (sak, tas atmaksa par verdzību).

Visbeidzot absurdais politkorektums ignorē faktiskas nēģeru un balto fizioloģiskās atšķirības. Piemēram, nēģeriem ir pavisam cita smaka kā baltajiem (daudz izteiktāka) un baltajam atrasties nēģeru sabiedrībā var būt vairāk kā nekomfortabli. Nēģeriem neder balto asinis un otrādi. Atšķiras arī nēģeru un balto fiziskā spēka un intelektuālais potenciāls. Ja nēģeri ir neapšaubāmi fiziski spēcīgāki par baltajiem, tad intelektuālā ziņā šī atšķirība ir uz otru pusi un arī tas ir pietiekami acīmredzams (tas gan nenozīmē, ka atsevišķi baltie nevar pārspēt nēģerus fiziskā spēkā vai ka atsevišķi nēģeri nevar pārspēt baltos intelektuālā ziņā). Nēģeri savā vairumā ir dzīvnieciskāki par baltajiem (tāpēc viņus savulaik bija vienkārši padarīt par vergiem un tāpēc ar viņiem mūsdienās ir tik vienkārši manipulēt (vienkāršāk kā ar baltajiem) ).

ASV perspektīvas

ASV sabiedrība ir spridzeklis ar laika degli. ASV sabiedrība ir bruņota (ieroci var nopirkt gandrīz katrs) un tā sastāv no sociālajām grupām, kuras dziļi neieredz viena otru.

ASV ir balto radīta valsts un ASV joprojām ir balto uzturēta valsts, bet balto dominante ASV arvien vairāk tiek apšaubīta. Tam var būt visnopietnākās sekas. Pirmkārt, nebalto ASV būs pilnīgi noteikti pavisam cita valsts un visticamāk ievērojami vājāka. Otrkārt, baltie var negaidīt mierīgi, rokas klēpī salikuši, kā viņiem atņem valsti, lai ne tikai to iznīcinātu, bet, lai arī pēc tam burtiski izkautu un izslaktētu pašus baltos kā tas ir noticis daudzviet Āfrikā.

Pret konfederātiem vērstajā akcijā nēģeri uzskatāmi rāda, ka viņiem nav pieņemams pilnīgi nekas no “balto Amerikas” (pat ne ASV dibinātāji) un ka viņi visu iznīcinās, ja tiem tas tiks ļauts. Tai skaitā arī tos principus, kuros balstās ASV sabiedrība un pateicoties kuriem viņi paši var izpausties (mežoņi paliek mežoņi). “Balto Amerikas” vietā tiek piedāvāta Amerika, kuras galvenais varonis ir nēģeris – prostitūtas dēls – laupītājs – homoseksuālists ar “maigu dvēseli”, kuram tas netraucē darīt visādas nelietības (2017.gada Oskara saņēmjfilma “Mēness gaisma”).

Tas nozīmē, ka, “palaižot nēģerus no ķēdes”, kā tas nesen šķiet ir noticis, droši var prognozēt, ka aktivizēsies balto pretestība, tai skaitā arī bruņota. Bet tas ir ceļš uz pilsoņu karu. Kā rādās tāds arī ir mērķis.

Informācijas aģentūra
/11.09.2017/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Ziemeļkoreja ir ieguvusi Ukrainā ražoto balistisko raķešu tehnoloģijas

14.08.2017 Starptautiskais stratēģisko pētījumu institūts (IISS) savā mājaslapā
publiskoja raķešu speciālista Maikla Elemana rakstu “Ziemeļkorejas starpkontentinentālo ballistisko raķešu veiksmīgas palaišanas noslēpums” (The secret to North Korea’s ICBM success), kurā detalizēti izanalizē pēdējos Ziemeļkorejas publiskotos raķešu Hvason 12 un Hvason 14 izmēģinājuma materiālus.

Tai pašā dienā (14.08.2017) laikraksts The New York Times publicēja Pulicera prēmijas laureāta Viljama Broda rakstu “Ziemeļkorejas raķešu programmas veiksme ir saistīta ar Ukrainu” (North Korea’s Missile Success Is Linked to Ukrainian Plant, Investigators Say), kurā viņš atsaucās uz Elemana pētījumu.

Elemans secina: “Visdrīzāk šie dzinēji [Ziemeļkorejas raķetēs izmantotie] ir nākuši no Ukrainas – visdrīzāk nelikumīgi. Jautājums ir, cik viņiem šādu dzinēju ir un vai ukraiņi viņiem palīdz. Es ļoti par to pārdzīvoju.”

Tā kā katrs raķešu dzinējs ir individuāls, speciālisti spēj noteikt dzinēja tipu pat tikai pēc raķešu palaišanas uzņēmumiem. No Ziemeļkorejas publiskotajiem raķešu izmēģinājumiem eksperti secina, ka tajās izmantots Ukrainas uzņēmumā Južmaš ražotais raķešu dzinēja RD-250 nesen pirms gada modificētā versija.

Reaģējot uz publikāciju, Ukrainas nacionālās drošības padomes vadītājs Aleksandrs Turčinovs nosauca sacelto ažiotāžu par Krievijas inspirētu, bet Ukrainas prezidents Pjotrs Porošenko deva rīkojumu trīs dienu laikā tikt skaidrībā par notikušo.

Savukārt slavenie krievu “frankeri” (izjokotāji, kuri zvana slaveniem cilvēkiem uzdodoties par kādu citu, ieraksta sarunu un pēc tam to publicē) “Vovans” un “Leksus” piezvanīja Južmaša ģenerāldirektoram Sergejam Voitam, uzdodoties par Aleksandru Turčinovu. Sarunas laikā Titovs atzina, ka Ukrainas uzņēmumi ilgstoši sadarbojas ar Ziemeļkoreju, lai gan pieņēma, ka raķešu tehnoloģijas uz Ziemeļkoreju noplūdušas visdrīzāk “caur Ķīnu”.

“Vovans/Leksus kā Turčinovs: Sergej Nikolajevič, man ir jāsaprot, kurš konkrēti ir vainīgs. Jo man tas ir jāpasaka prezidentam. Kur pie Jums ir vājais posms?

Sergejs Voits: Mēs gandrīz ne ar vienu nestrādājam. Mēs tik tikko tikai sākām tur pa sīkumiem ar Koreju. Ar Koreju jau vairāk kā 14 gadus strādā mūsu KBJ [Južnajas konstruktoru birojs]. Un ar Ķīnu vairāk kā 20 gadus. Ko viņi tur dara, es nezinu. Līdz mums šāda informācija nenonāk. Par to zin SBU [Ukrainas Drošības policijas analogs], par to zin SVR, par to zin KBJ. Godīgi sakot, mēs tur neesam iesaistīti. Mēs ar to vispār nenodarbojamies. Viņi strādā ar viņiem [Ziemeļkoreju] par visām šīm lietām.”

Pēc Krievijas ekspertu atzinuma Ziemeļkoreja nevarēja būt spējīga viena pati izstrādāt starpkontentinālo ballistisko raķeti. Pēc visa spriežot Ziemeļkoreja ir ieguvusi šo raķešu izstrādes tehnoloģiju. Iespējams, iegūstot dokumentāciju, bet iespējams, pieaicinot bijušos Južmaš darbiniekus, daudzi no kuriem dēļ haosa Ukrainā palika bez darba (pašreiz Ukrainā ir ne tikai kritiski zems dzīves līmenis un nav darba, bet tur pat atrasties un dzīvot ir bīstami un bezperspektīvi).

Vēl jāņem vērā Ukrainas nacionālā īpatnība – pērkamība. Ukrainā korupcijas līmenis ir jebkuram saprātīgam cilvēkam prātam neaptverams. Ukrainā par “grošiem” var nopirkt gandrīz visu un jebko un ļoti daudziem ukraiņiem tā ir norma. Problēma nav apstāklī, ka kaut ko nevarētu pārdot, problēma ir tikai un vienīgi cenā. Teicienam “kur ir bijis ukrainis, tur ebrejam vairs nav ko darīt” ir vairāk kā nopietns pamats.

Krievijas speciālisti uzsver, ka spriežot pēc veiksmīgajiem Ziemeļkorejas raķešu izmēģinājumiem, pašreiz Ziemeļkorejas raķetes var aizlidot līdz 8000 kilometru tālu, bet pēc 1 – 3 gadiem, attīstot šo tehnoloģiju, tās varēs “aizsniegt” jebkuru vietu uz Zemes. Tas nozīmē, ka, ja tagad Ziemeļkoreja var “aizsniegt” ASV karabāzi Guamā, kurā ir dislocēta amerikāņu Klusā okeāna flote, Aļasku un varbūt Sietlu, tad pēc dažiem gadiem Ziemeļkoreja būs spējīga dot raķešu triecienu pa jebkuru ASV vietu.

Avots:
http://www.iiss.org/en/iiss%20voices/blogsections/iiss-voices-2017-adeb/august-2b48/north-korea-icbm-success-3abb


Informācijas aģentūra
/11.09.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Āzija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, ZIEMEĻKOREJA | Komentēt

Aivars Lembergs: Andrejs Judins ir politiskais korumpants un valsts nozadzējs

31.08.2017 savā iknedēļas preses konferencē Ventspils mērs Aivars Lembergs, kurš faktiski ir galvenais figurants no jauna uzjundītajā “oligarhu lietā”, bijušo “Vienotības” deputātu Andreju Judinu, kurš tiek nepamatoti daudzināts kā labs jurists, nosauca par politisko korumpantu un valsts nozadzēju. Lai gan Lembergs to izdarīja savā ierastajā politiskās satīras stilā un viņa prezentācija saturēja vairākus apšaubāmus apgalvojumus, šo konkrēto apgalvojumu pamatojums bija vairāk kā pārliecinošs un tas balstījās paša Judina nodefinētajos kritērijos.

Kā pamatu saviem izteikumiem Lembergs izmantoja Andreja Judina 29.08.2017 prezentāciju par politisko korupciju un valsts nozagšanu. Politiskā korupcija pēc Judina ir “manipulācija ar rīcībpolitiku, institūcijām, procedūrām, ko veic politisku lēmumu pieņēmēji, ļaunprātīgi izmantojot savu stāvoklī, lai iegūtu, vairotu un saglabātu statusu, materiālos u.c. labumus”.

Aivars Lembergs apgalvo, ka Andrejs Judins ir politiskais korumpants, jo iniciēja Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidi (izdarot spiedienu uz tiem deputātiem, kas tam nepiekrita), ļaunprātīgi izmantoja savu stāvokli (deputāta, kurš ir medijiem pietuvināts un izmanto savu neleģitīmo ietekmi masu medijos), rīkojās savu interešu vārdā, lai iegūtu, vairotu un saglabātu savu statusu (būtu komisijas vadītājs; reklamētu sevi kā cīnītāju pret korupciju, kas ļautu tikt pārvēlētam nākamajā Saeimā) un iegūtu materiālos u.c. labumus (komisijas vadītāja algu 1100 eiro apmērā).

Lemberga prāt Judina plānotie politiskie ieguvumi, izveidojot šo komisiju, ir: *) “aizbēgot no “Vienotības” un, nenoliekot deputāta mandātu, saglabāt amatus un statusu Saeimā”; *) “izmantojot komisiju propagandēt sevi, lai Saeima un komisija strādātu viņa politiskajās interesēs”; *) “vadot komisiju, papildus saņemt 1100 eiro mēnesī”; *) “iznīcināt savus politiskos konkurentus – ZZS un A.Lembergu”.

Pēc Lemberga teiktā Judins ir valsts nozadzējs, jo “aktīvi ir izmantojis Sorosa organizācijas – “Delna”, “Providus”, “Sorosa fonds Latvija”, lai nelikumīgā, necaurskatāmā ceļā ietekmētu likumdošanu, rīkojumu un lēmumu pieņemšanu Latvijas Republikā”.

Valsts nozagšanu Lembergs definē kā “neleģitīmu valsts politisko procesu iespaidošanu šauras grupas interesēs” un uzsver, ka viņš, atšķirībā no daudziem viņa kritiķiem, ir ilggadīgs politiķis, vienas no vecākās partijas (“Latvijai un Ventspilij” (1994) ) vadītājiem, kura ir pārstāvēta Saeimā, un pašvaldības vadītājs (likumīgi ievēlēts).

Lembergs norādīja, ka pirms 2011.gadā Andrejs Judins kļuva par “Vienotības” biedru, viņš izmantoja savu darbību “Delna”, “Providus” un “Sorosa fonds Latvija”, lai neleģitīmi un necaurskatāmā veidā ietekmētu likumdošanu, rīkojumu un lēmumu pieņemšanu Latvijas Republikā. Lembergs uzsver, ka Judins to darīja nebūdams nevienā politiskā partijā un nebūdams nevienas politiskās partijas vadītājs.

Par “Sorosa fonds Latvija” organizācijām Lembergs norāda, ka tās ir sabiedriskas organizācijas, lai gan faktiski ļoti aktīvi un intensīvi nodarbojas ar politisko procesu ietekmēšanu neleģitīmā un necaurskatāmā veidā, tāpēc šīs organizācijas uzskatāmas par valsts nozadzējām.

Lai kāda arī nebūtu attieksme pret Lembergu un viņa realizēto politiku, tas, ka “Sorosa fonds Latvija” organizācijas un ar to saistītās personas pilnībā atbilst valsts nozagšanas pazīmēm un ir viens no galvenajiem Latvijas kā valsts un Latvijas iedzīvotāju vairākuma draudiem, ir fakts. To, ka tas tā ir, apstiprina arī fakts, ka daudzās pasaules valstīs ir aizliegta Sorosa fonda organizāciju darbība.

Jāatgādina, ka Andrejs Judins ir bēdīgi slavens ne tikai ar savu atbalstu Latvijas homoseksualizācijai, bet pat nekautrējas publiski aizstāvēt pieķertus pedofīlus, aicinot tiem maksimāli mīkstināt sodus (https://infoagentura.wordpress.com/2017/03/03/ka-ilona-kronberga-andrejs-judins-un-arturs-utinans-aizstaveja-pedofilus-latvijas-radio-tiesaja-etera/). Līdz šim Judins savu izteikti antisabiedrisko darbību izvērta izmantojot partijas “Vienotība” resursus, bet pašreiz Judins ir mainījis politisko piederību un pievienojies jaunajam t.s.“sorosītu” un radikālo homoseksuālistu politiskajam projektam “Mēs esam par”.

Avots:

Informācijas aģentūra
/11.09.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par Ekonomikas ministrijas izstrādāto Dzīvojamo telpu īres likumprojektu

Latvijas Republikas Satversme ir Latvijas Republikas pamatlikums. Demokrātiskās tiesiskās valstīs konstitūcija ir valstiskuma simbols. Latvijas Republikas Satversmes 92.pants nosaka, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Tomēr Ekonomikas ministrijas (EM) laikam ir citās domās. Tā ir izstrādājusi jaunu Dzīvojamo telpu īres likumprojektu, kas nosaka, ka “Ir iespējama saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšana”. Tas nozīmē, ka īrniekam tiek atņemtas tiesības aizstāvēt savas intereses tiesā. Uz jaunā Īres likuma pamata, kā beztiesiskus radījumus, šos cilvēkus izliks uz ielas bez tiesas sprieduma.

EM likumprojekta mērķis

Visai savādi ir lasīt EM valsts sekretāra vietnieka Edmunda Valanta skaidrojumu par Ekonomikas ministrijas (EM) izstrādāto jauno Dzīvojamo telpu īres likumprojektu (https://em.gov.lv/lv/par_ministriju/sabiedribas_lidzdaliba/diskusiju_dokumenti/majoklu_politika/). Viņš stāsta, ka Likumprojekts ir izstrādāts, lai veicinātu dzīvojamā fonda attīstību, ka īres tirgus ir neaktīvs, ka Latvijā kopumā īres tirgus ir mazs, bet tā izaugsmes iespējas ir lielas, jo Eiropā īres mājokļi vidēji ir virs 30% no kopējā dzīvojamā fonda. Esot jārada vide, lai investoriem ir vēlme ieguldīt īres namu būvniecībā un īres tirgus attīstītos uz tirgus nosacījumiem (http://apollo.tvnet.lv/zinas/majoklu-irniekus-un-iziretajus-gaida-butiskas-parmainas/797720).

Rodas jautājums, kāpēc un kam, ja ir mazs īres tirgus, vajag investorus, kas cels īres namus. No kurienes radīsies īrnieki, kas šajos jaunieceltajos namos dzīvos, ja Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās?

Cik Latvijā procentuāli ir cilvēki, kas spēj nopirkt jau uzceltos dzīvokļus par 100-150 000 EUR? Nekādi skaitļi par iespējamo pircēju skaitu nav minēti ne Valanta skaidrojumā, ne arī EM prezentācijā un anotācijā par jauno īres likumprojektu.

Sludinājumu portāls ir pilns ar īres piedāvājumiem, kas liecina, ka īres tirgus pastāv. Ja nebūtu īrnieku, tad nebūtu sludinājumu.

Tāds nepārliecinošs EM pārstāvja skaidrojums, par jaunā likuma pamatotību rosina pameklēt jaunā īres likumprojekta cēloni citur. Atrast to nav grūti. Tie ir beztermiņa īres līgumi un piespiedu īre denacionalizētajos namos. Jauno īres likuma likumprojektu EM ir pacentusies uzrakstīt namīpašnieku interesēs. Tā mērķis ir denacionalizēto namu īrnieku tiesību samazināšana, precīzāk – iznīcināšana. Jaunais likumprojekts īrniekam atņem iespēju vērsties tiesā, jo likumprojektā tas nav paredzēts.

Likumprojekts īpašniekam – izīrētājam piešķir neierobežotas tiesības terorizēt īrnieku ar jaunu līgumu, jauniem nosacījumiem un jauniem maksājumiem. Īrniekam likums neparedz pamattiesību – tiesības turpināt īres attiecības un aizstāvēt savas tiesības, apstrīdēt īres līguma nosacījumus. Visi līgumi jāpārslēdz un visu, kas saistīts ar līguma noteikumiem, likums piešķir tikai vienai pusei – izīrētājiem (īpašniekiem). Tāda spēle vienos vārtos, kur vienas komandas vārtsargs laukumā nemaz netiek ielaists.

Īrnieku ģimenes locekļi jaunajā likumprojektā vispār netiek uzskatīti par cilvēkiem un tiesību subjektiem. Ja atbildīgais īrnieks kaut kāda iemesla dēļ ģimeni pamet (un mēdz taču gadīties, ka vīrs vai sieva atrod laimi citur), tad ģimenes locekļiem nekādas tiesības nav paredzētas – viņi īres tiesības neiegūst un arī nemanto.

EM likumprojekts paredz, ka “īrnieka ģimenes locekļi patstāvīgas tiesības uz dzīvojamās telpas lietošanu neiegūst” (https://em.gov.lv/lv/par_ministriju/sabiedribas_lidzdaliba/diskusiju_dokumenti/majoklu_politika/). Kaut gan Civillikuma 1229.pants nosaka, ka „dzīvokļa tiesība, kas piešķirta vairākām personām kopīgi, paliek spēkā pilnā apmērā tik ilgi, kamēr ir dzīvs kaut viens šās tiesības izlietotājs.”

Likumprojekts ir izslēdzis no aprites arī strīdu risināšanas iestādi “Īres valdes”, ko var vērtēt, kā uzbrukumu demokrātiskiem principiem, kas pastāv esošajā likumā.

Neiedziļināšos vēl vienā likumprojektā iestrādātajā absurdā, ka īres līgumu drīkstēs slēgt tikai uz 10 gadiem, kas ierobežo gan namīpašnieku, gan īrnieku tiesības.

Tāpat likumprojekta 16.pants paredz, ka īrniekam būs pienākums segt “nekustamā īpašuma nodokļa maksājums, maksājums par dzīvojamās mājas apdrošināšanu u.c.” (Kas ir šis neizzināmais u.c.?)

Paredzēts, ka īrniekiem būs jāsedz visus mājas kapitālos remontus pēc mājas īpašnieka sastādītās izdevumu tāmes, ko iekļaus īres maksās. Gadījumā, ja būs strīds par plānotajiem pārvaldīšanas izdevumiem, izīrētājam būs tikai jāpierāda, ka lēmums veikt dzīvojamās mājas pārvaldīšanas darbības tiks realizēts – jāsastāda darbu tāme un jāuzrāda, ka viņam ir vai būs naudas līdzekļi (http://www.lvportals.lv/visi/likumi-prakse/287998-ko-paredz-jaunais-dzivojamo-telpu-ires-likumprojekts/?show=coment#komentari ), darbu pamatotība netiek prasīta. Tikpat labi īrniekiem uzreiz var uzlikt par pienākumu celt namīpašniekam otru māju.

Likumprojekta Anotācijas II nodaļas sadaļā Cita informācija ir teikts, ka Rīgas pašvaldībā 2017.gada 1.jūnijā palīdzības saņemšanai dzīvokļa jautājumu risināšanai reģistrēti 1525 denacionalizēto māju īrnieki. Pēc savas būtības tā ir neprecīza un nekorekta informācija, jo tas ir tikai reģistrētie īrnieki, kuri ienākumi atbilst maznodršināto statusam. Nav tikuši veikti nekādi pētījumi, lai noskaidrotu patieso denacionalizēto māju īrnieku skaitu, kuru dzīvi negatīvi izmainīs jaunais likumprojekts. Vispirms ir jāizveido denacionalizēto māju īrnieku reģistrs. Tikai tad esošo situāciju varēs novērtēt adekvāti.

EM ministrijas mājokļu politikas departamenta direktors Mārtiņš Auders neslēpj jaunā likumprojekta mērķus – tas atvieglos strīdus situāciju risināšanu starp namsaimnieku un īrnieku, jo šobrīd, lai izliktu cilvēku no dzīvokļa, ir vajadzīgi gadi. Tā paša iemesla dēļ tiks likvidēti beztermiņa īres līgumi.

Īpaši nekorekta un ciniska ir Mārtiņa Audera atbilde uz jautājumu – ko darīt tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuru ienākumi pārsniedz pašvaldības noteikto latiņu, kas noteikta, lai saņemtu palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanai. „Viņiem būs pašiem par sevi jāparūpējas. Protams, var atcerēties, ka denacionalizācijas procesā, šo cilvēku intereses tika ierobežotas, valsts ir parādā šiem cilvēkiem….Bet vēsturiskā taisnīguma atjaunošana nav Īres likuma jautājums” (http://www.vmeste.lv/likumi/zakon-o-najme-gotovy-k-perevorotu.html).

Tieši otrādi, atzīstot, ka valsts ir parādā šiem cilvēkiem, likumdevējam būtu jāizstrādā atbilstošs likumprojekts, lai atjaunotu šo taisnīgumu. Citādi, sekojot Mārtiņa Audera loģikai, var nonākt pie domas, ka arī Denacionalizācijas likums nemaz nebija jāpieņem, jo arī tā bija vēsturiskā taisnīguma atjaunošana.

M.Audera skaidrojumi apliecina, ka EM likumprojekts ir izstrādāts ar konkrētu mērķi – atbrīvoties no denacionalizēto namu īrniekiem, atbildības par situāciju, kas ir radusies MK bezdardarbības dēļ un likumprojekts darbosies tikai vienas Latvijas iedzīvotāju daļas – namīpašnieku interesēs.

Likumprojekts tiek radīts, izdabājot dažu desmitu personu vai firmu interesēm. Tas nav nedz politiski, nedz ekonomiski pieņemams risinājums, jo – ar šādu likumu grib «izliet ūdeni kopā ar bērnu» (http://nra.lv/latvija/190841-klementijs-rancans-ekonomikas-ministrija-gatavo-irnieku-tiesibu-apversumu.htm).

Beztermiņa īres līgumi un piespiedu īre denacionalizētajos namos

No kurienes radās šie denacionalizēto namu īrnieki? Līdzīgi kā vienā amerikāņu filmā pamodās jaunais cilvēks no rīta un opā!, vairs nav puika, bet ir meitene. Tā arī 1990. gadu sākumā daļa Latvijas iedzīvotāju kādu rītu pamodās ar zīmogu – denacionalizēto namu īrnieki, kuriem nebija tiesības par valsts izsniegtajiem sertifikātiem iegūt īpašumā dzīvokli. Pārējie varēja, bet šie nelaimīgie ģimeņu tūkstoši palika bez iespējas par velti (sertifikātiem) iegūt dzīvokli privātīpašumā. Vai šie cilvēki bija noziegušies likuma un sabiedrības priekšā, ka palika bez privātīpašuma? Ka bija un ir spiesti maksāt nama īpašniekam nama faktiskajam stāvoklim neatbilstoši augstu īres maksu.

Toreiz Latvijas Republikas Ministru Padomei (valdībai) tika uzdots līdz 1991. gada 1.decembrim izstrādāt un iesniegt Latvijas Republikas Augstākajai Padomei likumprojektu «Par kompensācijām» denacionalizēto māju īrniekiem, kurā tika paredzēts: *) izstrādāt un noteikt atvieglotus noteikumus denacionalizēto un likumīgajiem īpašniekiem atdoto namu īrnieku kreditēšanai; *) apgādāšanai ar zemes gabaliem celt individuālo dzīvojamo māju; *) citu līdzvērtīgu dzīvojamo telpu ierādīšanu;

Tas nozīmē, ka denacionalizējamo māju īrniekiem, ievērojot līdztiesības principus salīdzinājumā ar citiem īrniekiem, kaut uz vēlāku laiku, tika paredzētas tiesības saņemt kompensāciju naudā vai citu līdzvērtīgu dzīvokli. Likumdevējs neparedzēja cilvēkus dalīt šķirās, atzina viņu tiesības.

Arī likuma «Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā» 15. panta 1.d. 2.punktā namu īrniekiem tika paredzētas sociālās garantijas, kas noteica tiesības pirmām kārtām saņemt brīvo, neizīrēto dzīvokli izsoles kārtībā. Šis noteikums arī tika ignorēts (http://m.lvportals.lv/visi/preses-relizes?id=136035?show=coment).

Lai kaut daļēji risinātu problēmas, saistībā ar denacionalizēto māju īpašnieku patvaļu pret šo namu īrniekiem, Īres likumā tika iestrādātas tiesību normas, kas aizsargāja denacionalizēto namu īrniekus, kā atsevišķu kategoriju.

Kad Latvijas ministru prezidents Māris Kučinskis 2006.gadā bija Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs, viņš tikās ar denacionalizēto namu īrnieku delegāciju, lai pārrunātu esošos palīdzības instrumentus un uzklausītu to idejas par papildus instrumentu nepieciešamību denacionalizēto namu īrnieku problēmu risināšanai (http://www.db.lv/citas-zinas/raplm-ar-denacionalizeto-namu-irniekiem-vienojas-par-talako-ricibu-150988).

Likuma „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 26.1. pants nosaka, ka Pašvaldība var piešķirt vienreizēju dzīvojamās telpas atbrīvošanas pabalstu personām, kuras atbrīvo dzīvojamo telpu, kura atrodas denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā mājā un kuru tās ir lietojušas līdz īpašuma tiesību atjaunošanai (https://likumi.lv/doc.php?id=56812). Rīgas dome ir gatava segt pusi pabalsta summas, kā tika noteikts 2006.gadā, bet tikai maznodrošinātajiem (http://www.db.lv/citas-zinas/raplm-ar-denacionalizeto-namu-irniekiem-vienojas-par-talako-ricibu-150988), bet valdība nepiekrīt maksāt savu daļu (https://www.riga.lv/lv/news/denacionalizeto-maju-dzivoklu-irnieku-parcelsanas-pabalstiem-nepieciesami-11-miljoni-eiro?8759). (Vai tie denacionalizēto namu īrnieki, kas saņem mazliet vairāk, tāpēc var par sertifikātiem privatizēt dzīvokli? )

Saistībā ar Denacionalizēto namu īrnieku problēmām un tiesisko regulējumu, Iekšlietu ministrijas Juridiskā departamenta direktors Mārtiņš Rāzna ir norādījis – ir bijuši Augstākās tiesas spriedumi, ka īres tiesības iespējams konstatēt ne tikai ar rakstveida līgumu, bet arī faktisku dzīvesvietas attiecību pastāvēšanu – maksājumu veikšanu un konkrēta dzīvokļa izmantošanu; līdz ar to īrnieka tiesības ir aizsargājamas arī tad, ja personai nav rakstveida īres līguma (http://m.lvportals.lv/visi/likumi-prakse/267718-denacionalizeto-namu-irnieku-problemas-un-tiesiskais-regulejums-i/).

Visus šos gadus likumdevēji ir zinājuši, ka ir tāda īrnieku kategorija kā Denacionalizēto namu īrnieki un ir jābūt attiecīgam tiesiskajam regulējumam, ka cilvēkus nevar izmest uz ielas, ja viņi godīgi pilda īrnieka pienākumus.

Toties jaunajā EM Īres likuma likumprojektā denacionalizēto namu īrnieki kā kategorija nemaz nav ietverti. Pašvaldībai un valstij piederošo dzīvojamo telpu dzīvokļi un to īrnieki ir, bet denacionalizēto namu īrnieki – nav. Bet reāli viņi ir. Uz kurieni īrniekiem pavēlēsiet deportēties šoreiz?

Risinājums

Mēs dzīvojam pēc principa – viss maksā tik, cik maksā. Neviens par velti neko nedod ne veikalā, ne bankā, arī komunālie ir jāmaksā, ja tie netiek maksāti savlaicīgi, tiek piemērotas soda sankcijas. Būtu loģiski, ja šo principu ievērotu valsts likumdevējvara un izpildvara. Būtu laiks saņemties „iznākt no skapja” un izmaksāt visiem, ne tikai maznodrošinātajiem, denacionalizēto namu īrniekiem, kas šobrīd dzīvo denacionalizētajos namos, kompensāciju, kas vismaz daļēji segtu jauna mājokļa (līdzvērtīga tam, kura privatizācija par sertifikātiem tika aizturēta vai nozagta) iegādi, lai viņi varētu iegādāties dzīvokli, kā tas tika paredzēts ar denacionalizācijas uzsākšanu.

EM likumprojekts ir mēģinājums, klusām un nemanot, izvairīties no atbildības par situāciju ar piespiedu īri denacionalizētajos namos, kuru būtu jārisina, kā tas tika paredzēts 1991. gadā.

Tā kā “Piespiedu īres attiecības” ir radušās tādēļ, ka līdz pat šim brīdim likumdevējs nav izstrādājis un līdz 2005. gada 1. jūlijam nav ieviesta valsts un pašvaldību atbalsta programma un kompensācijas mehānismi īrniekiem, kuri īrēja dzīvojamās telpas denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā dzīvojamā mājā, kā tas bija noteikts ar denacionalizācijas uzsākšanu, nepieciešams:

1. Beidzot izstrādāt likumprojektu “Par kompensācijām denacionalizētajos namos” un ieviest kompensāciju mehānismu visiem denacionalizēto vai likumīgajam īpašniekam atdoto dzīvojamo māju īrniekiem, kas šobrīd dzīvo denacionalizētajos namos;
2. Apzināt un izveidot denacionalizēto māju īrnieku reģistru;
3. Atstāt EM izstrādāto Īres likuma likumprojektu bez virzības.

Īrnieki nav vis nonākuši neparedzētā stāvoklī, bet gan novesti tajā sistēmiskas valsts un pašvaldību nolaidīgas darbības vai pat atsevišķu, daudzu amatpersonu noziedzīgas rīcības rezultātā (http://nra.lv/latvija/190841-klementijs-rancans-ekonomikas-ministrija-gatavo-irnieku-tiesibu-apversumu.htm).

EM izstrādātais Īres likuma likumprojekts ir antikonstitucionāls, tas ir sociāli bīstams un sabiedrību degradējošs, kas radīs jaunu ekonomisko bēgļu vilni, ir virzīts uz dzīvu cilvēku mērķtiecīgu iznīcināšanu savā valstī.

“Rīdziniece”
/2017.gada jūnijs/

Informācijas aģentūra
/11.09.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Austrums un Rietums (Andreja Pumpura Krievijas un Rietumvalstu salīdzinājums dzejā)

Andrejs Pumpurs

Divi dievu dēli dzīvo,
Ļoti diži, vareni, –
Bet viens otru tie maz mīļo
Kā jau gari slaveni.

Zem’ un debesi tie šķīra,
Savā starpā izdalīj’:
Pirmo pusi Austrums ņēma,
Otro Rietums paturēj’.

Austrums sauli kaldināja,
Tīra zelta, dimanta,
Un to augšām ripināja,
Lai spīd debess velvē tā.

Rietums zemē viņu vilka,
Nogremdēja jūriņā;
Pusi laika tumsā lika
Saules, zemes mūžiņā.

Austrums tautas audzināja
Pirmradības šūpulī,
Laimīgas tās daudzināja
Drīz pa visu pasauli.

Rietums viņām samaisīja
Pirmo mātes valodu;
Aiz to tautas sataisīja
Savā starpā ienaidu.

Austrums deva dieva dēlus
Tautām līdz kā vadoņus;
No šiem redzam vēlāk cēlus,
Dižu tautu varoņus …

Austrums laida brīvas tautas
Saules zemi piepildīt;
Tiesības tām bija ļautas
Pašām sevi pārvaldīt.

Rietums viņas sagaidīja,
Ķēdes rokās turēdams;
Verdzībā tās ieslodzīja,
Dzimtus laikus ievezdams …

Arī mūsu latvju tauta
Cietusi no Rietuma;
Kamēr laimīgi tā glābta
Vēl nesen no Austruma.

Un tā vēl šo baltu dien
Rietums spītē Austrumam.
Latvieši, lai to arvienu
Sevišķi ievērojam!

Andrejs Pumpurs, latviešu nacionālā eposa “Lāčplēsis” autors
/1889/

Informācijas aģentūra
/27.06.2017/

Publicēts iekš DZEJA, Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Pasaka par zelta zivtiņu

Reiz dzīvoja nabadzīgs zvejnieks ar sievu. Viņiem bija maza velēnu būdiņa jūras krastā. Zvejnieks jūrā ar tīklu zvejoja zivis, bet viņa sieva mājās vērpa kodaļu. Un tā viņi saticīgi bija nodzīvojuši trīsdesmit trīs gadus.

Kādu dienu zvejnieks kā ierasts aizgāja uz jūru zvejot. Met tīklu pirmo reizi un izvelk tikai jūras zāles. Met tīklu otro reizi un izvelk tikai dūņas. Met tīklu trešo reizi un izvelk mazu zelta zivtiņu.

Zvejniekam par brīnumu zelta zivtiņa sāk runāt cilvēka balsī un lūgties: “Palaid mani vaļā, veco vīr! Par to samaksāšu Tev labi. Izpildīšu jebkuru Tavu vēlēšanos.” Zvejnieks nobijās no runājošas zivs, palaida to vaļā un teica: “Dzīvo vesela, neko man nevajag, viss nepieciešamais man jau ir.”

Zvejnieks, pārnācis mājās, izstāsta sievai par runājošo zivi, viņas solījumu un kā palaida to vaļā. Bet sieva saka: „Tu gan, vecais, esi muļķis. Ir jāņem viss, ko tev dod un ko var paņemt. Ja ne par sevi, tad par saimniecību un mani būtu padomājis, un paprasījis vismaz jaunu sili vecās sasistās siles vietā.

Zvejnieks nopūšas, dodas uz jūru un sauc: “Zelta zivtiņa, palīdzi lūdzu!” Zelta zivtiņa parādās un jautā: “Kā varu palīdzēt Tev, labo cilvēk?” Zvejnieks skumīgi paklanās zivtiņai un saka: “Atvaino, lūdzu, bet mana sieva baras, jo neko Tev nepaprasīju. Saka, ka vismaz jaunu sili vajadzēja prasīt mūsu sasistās vietā. “ Uz to zivtiņa atbild: “Nebēdā, labo cilvēk, būs Tavai sievai jauna sile.”

Pārnāk zvejnieks mājās un redz sievu pie jaunas siles, bet viņa ar to nav mierā un neganti baras: “Tu gan, vecais, esi muļķis! Nu iedeva zivtele sili, bet no tās mazs labums. Ja var prasīt, jāprasa pēc iespējas vairāk. Vajadzēja prasīt jaunu māju. Ej pie zivteles un saki, lai gādā māju.“

Zvejnieks atkal iet uz jūru un sauc: „Zelta zivtiņa, palīdzi lūdzu!“ Zelta zivtiņa parādās un jautā: „Kā varu palīdzēt Tev, labo cilvēk?“ Zvejnieks paklanās un saka: „Atvaino vēlreiz, bet mana sieva vēl negantāk baras. Nevajag viņai vairs sili, bet jaunu māju velēnu būdas vietā.“ Uz to zivtiņa atbild: Nebēdā, labo cilvēk, būs Tavai sievai jauna māja.“

Pārnāk zvejnieks mājās un redz lepnu ēku savas vecās velēnu būdas vietā. Sieva sēž pie mājas un pikti saka: „Tu, vecais, esi muļķis un nejēga! Viss Tev jāsaka priekšā, neko pats nespēj izdomāt! Tev tāda veiksme iekrita rokās, bet Tu paprasīji kaut kādu būdu. Ej ātri atpakaļ un prasi, ka gribam būt kungi ar neskaitāmiem kalpiem.“

Debesis apmācas un vējš pieņemas spēkā. Zvejnieks sauc: „Zelta zivtiņa, palīdzi lūdzu!“ Zelta zivtiņa parādās un jautā: „Kā varu palīdzēt Tev, labo cilvēk?“ Zvejnieks nošļucis paklanās un saka: „Nedusmo, lūdzu, zivtiņa mīļā! Mana vecā ir kā bez prāta. Nu ar māju viņai ir par maz, tagad viņa grib būt par kundzi ar neskaitāmiem kalpiem.“ Zivtiņa atbild: Nebēdā, labo cilvēk, būs Tava sieva kundze.“

Pārnāk zvejnieks mājās un redz dižu muižu. Viņa sieva lepni ģērbta, ar dārgām rotām izrīko kalpus, sit tos un rausta aiz matiem. „Esi sveicināta, cienījamā kundze!“, saka zvejnieks. „Vai viss ir kā gribēji un vai esi apmierināta?“ Vecā neganti uzkliedz vīram un liek to dzīt projām mēzt staļļus.

Pēc nedēļas sieva liek atvest zvejnieku un pavēl: „Nekavējoties ej pie zivs un saki, ka man jākļūst par varenu karalieni.“ Uz to zvejnieks atbild: “Prātu esi izkūkojusi?! Kas gan Tu par karalieni?! Vien izsmiekls visai pasaulei būsi.“ Sieva sadusmojas un sit vīram pļauku: „Kā Tu, plikadīda, uzdrošinies tik necienīgi runāt ar mani, dižo kundzi! Tūlīt pat ej pie zivs prasīt, ko saku.“

Zvejnieks bezspēcībā noplāta rokas un dodas pie zivtiņas. Jūrā ir vētra. Zvejnieks sauc: „Zelta zivtiņa, palīdzi lūdzu!“ Zelta zivtiņa parādās un jautā: „Kā varu palīdzēt Tev, labo cilvēk?“ Zvejnieks izmisis paklanās un saka: „Mana vecā ir pavisam sajēgu zaudējusi. Tagad viņa grib kļūt par karalieni.“ Zelta zivtiņa pašūpo galvu un saka: „Ja Tu to vēlies, tad, lai notiek tā, labo cilvēk. Tava sieva būs karaliene.“

Pārnāk zvejnieks mājās un redz karaļpili, bet savu sievu tronī ar kroni galvā sēžam. Rit greznas svinības un galminieki ar karalieni bezjēdzīgi izklaidējas un rij. Zemīgi paklanījies, zvejnieks saka: „Esi sveicināta, karaliene bargā! Kā redzu, beidzot Tev ir darīts pa prātam.“ Sieva pat skatienu uz viņu neuzmet un ar nicīgu kustību liek dzīt ārā no pils. Tūlīt pat sardze, augstmaņi un galminieki, viens otru grūstīdami, dzen zvejnieku prom, bet vienkāršo ļaužu bars par viņu nievājoši smejas.

Paiet viena nedēļa, pēc tam otra un sieva liek uzmeklēt savu vīru un nogādāt pilī. „Pavēlu Tev – tūlīt pat ej pie zivs un saki, ka man jābūt visu jūru un okeānu pavēlniecei un ka zelta zivtiņai ir jābūt man vienmēr pie rokas un jākalpo tikai man.“

Zvejnieks neuzdrošinās neko iebilst un pavisam sašļucis velkas uz jūras pusi. Jūrā plosās stipra vētra ar augstiem viļņiem. Zvejnieks sauc: „Zelta zivtiņa, palīdzi lūdzu!“ Zelta zivtiņa parādās un jautā: „Kā varu palīdzēt Tev, labo cilvēk?„ Zvejnieks plāta rokas un saka: „Vairs nezinu, ko ar manu veco lai dara. Tagad viņa grib būt visu jūru un okeānu pavēlniece un lai Tu viņai kalpo.“

Zelta zivtiņa domīgi paskatās uz zvejnieku un neko nesaka. Vētra norimst un zelta zivtiņa aizpeld. Zvejnieks ilgi gaida zelta zivtiņas atbildi, bet nesagaidījis dodas uz māju pusi. Atnācis mājās, zvejnieks apmierināts pie sevis labsirdīgi pasmaida. Pils vietā tagad atkal ir vecā velēnu būda, bet būdas priekšā pie sasistas siles sēž zvejnieka sieva.

Avots:
https://ipizdevnieciba.wordpress.com/2017/05/30/gramata-pasaka-par-zelta-zivtinu-isbn-978-9934-8265-4-2/

Informācijas aģentūra
/27.06.2017/

Publicēts iekš Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs