Krokodila asaras

Tā ir zīmīga pasaka, manuprāt:
Reiz suns savus mazuļus
Veda pastaigāt.
Nīlas krokodils sastapa viņus
Un aprija trīs kucēniņus.
Pēc šīm pusdienām visai sātīgām
Viņš nodevās pārdomām prātīgām
Un iesāka raudāt.
Redzot to,
Kucēni teica:
– Viņš nožēlo! –
Bet rīma tiem atsacīja:
– Cits iemesls asarām bija.
Bez brālīšiem skumji jums būs,
Vieni paši nu paliksiet jūs.
Es esmu tik labs…
Arī jūs mīļu prātu,
Ja tik es varētu, notiesātu,
Bet nevaru…
Jāiet jums tomēr būs mājās…
Ak vai! Cik es slikts!… –
Un viņš apraudājās.

Džanni Rodāri
Atdzejoja Jāzeps Osmanis
/1964/

Informācijas aģentūra
/12.04.2019/

Publicēts iekš DZEJA, Kat.: Izglītība, PASAKAS, Reģ.: Vispasaules, Veids: Apkopojums | Komentēt

Korupcija kā vēsturisks ASV politiskās sistēmas pamatelements

Makss Vēbers

Anglijas “caucus” politiskā sistēma bija mīkstināta partiju organizācijas forma, ja to salīdzina ar amerikāņu organizāciju, kurā īpaši agri un tīri tika izveidots plebiscitārais princips.

Amerikai saskaņā ar Džordža Vašingtona (1732 – 1799) ideju bija jābūt «gentlemen» pārvaldītai kopībai. Un džentlmenis arī tur tolaik bija zemes īpašnieks vai koledžas audzināšanu baudījis vīrs. Iesākumā tā arī bija. Veidojoties partijām, Pārstāvju palātas locekļi pretendēja būt vadītāji gluži tāpat kā Anglijā “godājamo cilvēku” kundzības laikā. Partiju organizācija bija pavisam vaļīga. Tā tas bija līdz 1824. gadam. Jau pirms divdesmitajiem gadiem dažās kopienās -,kas arī šajā ziņā bija pirmās modernās attīstības vietas – sāka veidoties “partijas mašīna”. Taču vienīgi Endrjū Džeksona (1767 – 1845), Rietumu zemnieku kandidāta, ievēlēšana par prezidentu saārdīja veco tradīciju. [Endrjū Džeksons – ASV prezidents, Demokrātu partijas izveidotājs.] Formālās beigas partiju vadībai, ko īstenoja vadošie parlamentārieši, iestājās drīz pēc 1840. gada, kad no politiskās dzīves šķīrās lielie parlamentārieši Kolhauns un Vebsters, jo iepretim “partijas mašīnai” parlaments visā zemē bija zaudējis jebkādu varu. Cēlonis tik agrai plebiscitārās «mašīnas» attīstībai Amerikā ir tas, ka tur, un tikai tur, izpildvaras galva un – par to arī ir runa – amatu patronāžas šefs bija plebiscitāri ievēlēts prezidents un ka «varas sadalījuma» dēļ sava amata pildīšanā viņš bija gandrīz pilnīgi neatkarīgs no parlamenta. Tātad tieši uzvara prezidenta vēlēšanās solīja amatu kārotājiem kā atalgojumu patiesu laupījumu. Endrjū Džeksona ieviestā un sistemātiski par principu pārvērstā «spoil system» ļāva izdarīt vajadzīgos secinājumus.

Ko tad partijas veidošanai patlaban nozīmē šī “spoil system” – visu federālo ierēdņu pievēršanās uzvarējušā kandidāta sekotājiem? To, ka viena otrai pretim stāv bezprincipu partijas, vistīrākās amatu medīšanas organizācijas, kas savas mainīgās programmas atsevišķām priekšvēlēšanu cīņām veido atbilstoši balsu savākšanas izredzēm; tās ir tik mainīgas, ka, neraugoties uz visām analoģijām, nekur citur tā tas nav. Partijas pilnīgi un galīgi ir piegrieztas saskaņā ar amatu patronāžai vissvarīgāko vēlēšanu cīņu – cīņu par ūnijas prezidentūru un pavalstu gubernatoru posteņiem. Programma un kandidāti tiek noteikti partijas «national conventions» bez parlamentāriešu iejaukšanās, proti, partijas kongresā, ko formāli ļoti demokrātiski nosaka deleģēto sapulce, kuru mandāts noteikts partijas «primaries», partijas vēlētāju pirmsapulcēs. Jau “primaries” gaitā deleģētie tiek izvēlēti, lai tie balsotu par noteiktu valsts vadītāja kandidatūru; atsevišķo partiju ietvaros norisinās vissīvākā cīņa jautājumā par «nomināciju». Prezidenta pārziņā kā nekā ir 300 000-400 000 ierēdņu nozīmēšana, ko viņš īsteno, piesaistot tikai atsevišķo pavalstu senatorus. Tātad senatori ir vareni politiķi. Turpretim Pārstāvju palāta politiskā ziņā ir relatīvi bezspēcīga, jo tā neīsteno patronāžu pār amatiem, bet ministri, kas ir tikai tautas leģitimizētā (pret visiem, arī pret parlamentu) prezidenta palīgi, var pārvaldīt neatkarīgi – tādas ir «varas sadalīšanas» sekas.

Tādējādi atbalstītā “spoil system” Amerikā tehniski bija iespējama tāpēc, ka amerikāņu kultūras jaunības dēļ tā varēja izturēt šo tīro diletantu saimniecību. Jo 300000-400000 šādiem partijas ļaudīm savas kvalifikācijas pierādīšanai vajadzēja minēt tikai to faktu, ka viņi labi pakalpojuši savai partijai, – tāds stāvoklis, protams, nevarēja pastāvēt bez milzīga ļaunuma: bez neiedomājamas korupcijas un izšķērdēšanas, ko spēj izturēt tikai zeme ar vēl neierobežotām ekonomiskām izredzēm.

Bet figūra, kas parādās reizē ar šo plebiscitārās partijas mašīnas sistēmu, ir «boss». Kas ir boss? Politisks kapitālistiskais uzņēmējs, kas uz sava rēķina un ar savu risku nodrošina vēlētāju balsis. Savus pirmos sakarus viņš var nodibināt kā advokāts, kā krodziņa saimnieks vai līdzīgu uzņēmumu īpašnieks, vai arī, piemēram, kā kreditors. Un tā nu viņš turpina aust savus pavedienus, līdz spēj «kontrolēt» noteiktu daudzumu balsotāju. Ticis tik tālu, viņš saistās ar kaimiņu bosiem, ar centību un izveicību, bet pirmām kārtām ar diskrētumu piesaista to uzmanību, kas karjerā jau sasnieguši ko vairāk, un ceļas augšup. Boss ir nepieciešams partijas organizācijai. Tā ir centralizēta viņa rokās. Viņš ļoti būtiski nodrošina tai līdzekļus. Kā viņš tos atrod? Daļēji no biedru naudas iemaksām, bet pirmām kārtām, apliekot ar nodokli tos ierēdņus, kas caur viņu un viņa partiju ieguvuši savus amatus. Kā arī no kukuļiem un dzeramnaudas. Ja kāds nesodīti grib pārkāpt kādu no daudzajiem likumiem, viņam ir vajadzīga bosa iecietība, bet par to ir jāmaksā. Citādi viņam nenovēršami rodas nepatikšanas. Taču ar to vien vajadzīgais uzņēmuma kapitāls vēl nav nodrošināts. Boss ir nepieciešams kā tiešs lielo finansu magnātu naudas saņēmējs. Viņš vispār neuzticētu vēlēšanu mērķiem domāto naudu nevienam apmaksātam partijas ierēdnim vai cilvēkam, kam publiski jāsniedz norēķins par savu darbību. Boss ar savu gudro diskrētumu naudas lietās, protams, ir to kapitālistisko aprindu vīrs, kas finansē vēlēšanas. Tipiskais boss ir absolūti prozaisks cilvēks. Viņš netiecas pēc sociāla prestiža; «labās sabiedrības» ietvaros «profesionālis» tiek nicināts. Viņš meklē tikai varu, varu kā naudas avotu, taču viņš meklē varu arī pašas varas dēļ. Viņš strādā tumsā, tāds ir viņa pretstats angļu “leader”. Viņu nevar dzirdēt publiski runājam; viņš iedvesmo runātājus uz to, ko tiem būtu mērķtiecīgi teikt, bet pats klusē. Parasti viņš neieņem nekādu amatu, izņemot senatora posteni federālajā senātā. Jo senatori saskaņā ar konstitūciju piedalās patronāžā pār amatiem, tāpēc vadošie bosi personiski bieži vien darbojas šajā korporācijā. Amatu piešķiršana pirmām kārtām ir atkarīga no veikuma partijas labā. Taču arī par naudu nereti var iegūt ko vairāk, atsevišķiem amatiem ir noteikta takse (amatu pārdošanas sistēma ir labi pazīstama 17. un 18. gadsimta monarhijās, ieskaitot Pāvesta valsti).

Bosam nav stingru politisku «principu», viņš ir pilnīgi bezprincipiāls un interesējas tikai par to, kas dod balsis. Nereti viņš ir visai slikti audzināts cilvēks. Taču savā privātajā dzīvē parasti viņš ir nevainojams un korekts. Vienīgi politiskajā ētikā viņš dabiski pielāgojas politiskās darbības vidusmēra ētikai, ko ļoti daudzi no mums varētu atļauties ekonomiskās ētikas jomā spekulantu laikā. Tas, ka sabiedrībā viņu kā «profesionāli», profesionālu politiķi nicina, viņu neuztrauc. Turklāt tam, ka viņš pats neieņem un netiecas ieņemt lielus federālos amatus, ir priekšrocība: nereti par kandidātiem kļūst partijai sveši prāti, proti, slavenības, nevis vieni un tie paši vecie partijas “godājamie cilvēki”, kā tas ir pie mums [Vācijā], ja vien bosam šķiet, ka vēlēšanās tas sola pievilkšanas spēku. Tāpēc tieši šo bezprincipiālo partiju struktūra ar to sabiedriski nicināmajiem valdoņiem ļauj kļūt par prezidentiem krietniem cilvēkiem, kas pie mums nekad neizsistos augšup. Bosi, protams, pretojas autsaideram, kas varētu apdraudēt viņu naudas un varas avotus. Taču konkurences cīņā par vēlētāju labvēlību viņiem nereti jārespektē tieši tādi kandidāti, kas tiek uzskatīti par korupcijas pretiniekiem.

ASV tātad pastāv spēcīgs kapitālistisks, no augšas līdz apakšai strikti organizēts partijas uzņēmums, ko balsta ārkārtīgi stingri, ordenim līdzīgi organizēti klubi, kuri veidoti kā “Таmanу Hall” un kuru mērķis ir peļņas gūšana, gūstot politisko kundzību pirmām kārtām komunālajā pārvaldē, kas arī tur ir pats svarīgākais ekspluatācijas objekts. Šī partijas dzīves struktūra kļuva iespējama, pateicoties Savienoto Valstu kā «jaunās zemes» augstajai demokrātijai.

Tagad [1919.gadā] šī sakarība nosaka to, ka pakāpeniski šāda sistēma atmirst. Tagad Ameriku vairs nevar vadīt tikai diletanti. Vēl pirms 15 gadiem uz jautājumu, kāpēc amerikāņu strādnieki ļauj vadīt valsti tādiem politiķiem, kurus paši ienīst, tika saņemta atbilde: «Labāk lai ierēdņi ir cilvēki, kuriem mēs uzspļaujam, nevis, kā pie jums, ierēdņu kasta, kas uzspļauj mums.» Tā ir vecā amerikāņu «demokrātijas» pozīcija: sociālisti jau tolaik domāja pilnīgi citādi. Stāvoklis vairs nav izturams. Diletantu pārvalde vairs nav pietiekama, un Civil Service Reform aizvien vairāk rada mūža amatus ar nodrošinātu pensiju un mēģina panāk, ka amatos nokļūst universitātē izskoloti ierēdņi, kas būtu tikpat neuzpērkami un krietni kā mūsējie. 100 000 amati jau vairs nav vēlēšanu cikla laupījuma objekts, tie nodrošina pensiju un ir saistīti ar kvalifikācijas apliecināšanu. Pakāpeniski tas aizvien vairāk atstums “spoil system”, arī partijas vadības stils tiks pārveidots, mēs tikai vēl nezinām, kā.

Makss Vēbers, Freiburgas un Heidelbergas universitāšu profesors, socioloģijas pamatlicējs.
Raksta “Politika kā profesija un aicinājums” fragments
/1919/

Informācijas aģentūra
/12.04.2019/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Andrejs Upīts: Pamācība par kaķi un peli

Reiz Kaķim, kaķa pazīstamās gaitās ejot,
pa lūku saimniek gaļas gurnu nesot,
pavisam nelādzīgi nomisējās:
Viņš kārtā itin prastā
Ar asti krita peļu slastā.
Aiz kauna un aiz sāpes spējas
viņš raustījās un gaisā slējās,
uz sāniem apvēlās un zemē krita –
līdz beidzot viņam nepalika cita,
kā raudāt rūgtas kaķa asaras:
– “Ak žēl man viņas, jaukās vasaras,
kad saimnieks ikkuru katru sliņķi
uz slastu nevīla ar sijā kārtu šķiņķi;
kad katram godīgs darbs bij dabā zaļā
un zagļa domām nebij laiks, ne vaļa, –
bij katram paša pelnīts kumoss, lai ar knaps…”
Kur gadījās, kur nē, tik’ – caps!
vai nejauši, vai tīšu prāt,
uz reizi melnā Pele klāt.
– “Tu dieviņ tētiņ, kas tad tas?
Vai mums ar kaķiem jāmainās?
Lai saiminiekam gods; bij laiks!
Lai kaķu briesmas zūd kā tvaiks!
Lai paldies tevim: goda vārds,
šis sliņķis liekas tauks un gards!”
Tāds peļu padoms, tādi peļu prieki,
tās sajūsmināt iespēj tīrie nieki.
Bet kaķi, kā to zinām, veikli diplomāti,
un mūsu kaķis iesāk melno Peli rāti:
– “Vai kauna nav tev, grīdas grauža,
vēl smiet, kad citam liksta gauža?”
Bet Pele tam: “Ak, manim kauns
par to, ka tevim liktens ļauns,
kā lietuvēns, kas kaklā sēd
un manu mūžu ēd un ēd?”
Bet kaķa loģika pavisam cita
Ar ķepu viņš pret savām krūtīm sita
un mācītāja balsī runāt sāca:
– “Kur ir, bez dieva ziņas pasaulē kas nāca?
Kad kaķis es, tad manim arī kaķa daba.
Pēc viņa prāta Pele tu, un tāpēc laba.
Tu tāpēc asti tūliņ man atsvabināsi,
vai kaunu visai savai sugai virsū klāsi
un nolādētas būsīt jūs kā visi zvēri,
un sodīs jūs tas kungs ar kašķi un ar mēri.”
Ko Pelei, nabadzītei, bija teikt –
kā tikai steigt
un celt, kur paceļami visi slasti
un vaļā pestīt Kaķa asti.

Jūs zināt kaķa loģiku: viņš negāja to glāstīt –
ak nē! – Tur kaula nepalika, par ko stāstu tālāk stāstīt.

Andrejs Upīts
/1947/

Informācijas aģentūra
/12.04.2019/

Publicēts iekš DZEJA, Kat.: Izglītība, PASAKAS, Reg.: Latvija, Veids: Apkopojums | Komentēt

Epifānija par mazajiem nieciņiem

[Pravietisks un tēlains sabiedrības degradācijas procesa apraksts, kurš Latvijā ir novērojams vismaz pēdējos 20 gadus.]

Man tie ir dāvināti, man tātad vēlēti un novēlēti. Visi šie mazie cālīši, grabulīši, cibiņas, cabulīši; čiekuru putniņi, kam astē pūciņa, panģerota lieluma muciņa, mazs noplucis Lāčplēsītis, mazītiņa Spīdoliņa, lellītes, koka brošiņas, kaut kāds mazs dzintara pirdieniņš un plastmasas mušiņas – viņi ir pievilkušies pilna māja. Skursteņslauķītis prasa mazus skurstenīšus, kaķulītis – mazas pelītes, mazās pudelītes prasa mazus dzērājiņus. Grāmatplaukts tiem ir par lielu, televizors un spoguļgaldiņš – par lielu. Es sāku taisīt mazus plauktiņus. Bet, lai izzāģētu mazus plauktiņus, vajag mazus zāģīšus. Mazām nagliņām vajag mazus āmurīšus. Drīz es ievēroju, ka mazajiem plauktiņiem siena ir nesamērīgi liela, un nācās to samazināt, es nolaidu zemāk griestus. Tad izrādījās, ka mazais Lāčplēsītis grib vicināt mazu zobentiņu, bet Spīdola – spēlēt mazā teātrītī, un man vajadzēja nodibināt mazu teātrīti. Es to nodibināju un nosaucu par Dailītes teātri. Tikpat labi varēja saukt par Drāmiņas teātri.

Pamazām šie mazie nieki sāka manā mājā valdīt un pieprasīt, lai es ievēroju viņu mērogus. Viņiem nepatika manas vārdu dziesmas, un es sāku dziedāt tāpat kā viņi burtudziesmas: Ābēbē, ābēbē, ābē, Abēbē, ābēbē, cē…

Pamazām es pieradu. Izrādījās, ka var gluži labi iztikt arī ar pavisam ābecīgām dziesmām.

Kad reiz mana sieva izgāza atkritumu kastē veselu varzu sadāvināto nieku, nebaidīdamās, ko teiks draugi un paziņas dāvinātāji par tādu attieksmi pret viņu dāvanām – visi šie atkritumkušķu mērkaķīši, praulumarkas cibiņas, sprunguļgalu cūciņas, čiekuru zvirbulīši, skrandiņu lāčplēsīši, dzītiņu meitiņas, diegugalu tautudēli – visi šie suvenīrarteļu sūdvabolīši pieprasīja, lai es šķiros no sievas.

Es apjuku. Bet viņi visu laiku man dīca ausīs, cik viņa liela, cik viņa lielāka par visiem, cik viņa pārāka. Un cik mēs niecīgi, mēs visi, es arī, un kā viņa smejas par mums, kā viņa vīpsnā, kā viņa nicina mūs.

Es nezinu, kā tas notika, bet es sāku justies niecīgs, maziņš, sāku neuzticīgi un aizvainoti vērot savas sievas izrīcības. Un es – izšķīros.

Viņi man ieprecināja lupatgala tautumeitu, un mums piedzima atgriezumu bērniņi – no parķstrēmelēm Miervaldis, no juhtādiņām Jurītis, tad Katūnkārlītis, imitācijas Imantiņš, salmu Saulcerīte. Viņi mums dzimst daudz. Tik daudz, ka mēs vairs nezinām, ko ar tiem iesākt. Mēs tos dāvinām saviem draugiem un paziņām – lai viņi arī kļūst nelaimīgi! Kāpēc man vienam tāds mūžs nolemts!

Bet mana pirmā sieva ieprecējās citās mājās. Kāzās esot dāvinātas tikai lielas lietas: dzirnakmeņi, bluķuvīri un varakrūzes. Viņas vīrs valkājot rupjus kamzoļus un cērtot granīta durakmeņus.

Un viņi smejas par mani.

Imants Ziedonis
/1974/

Informācijas aģentūra
/03.04.2019/

Publicēts iekš Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Apkopojums, W: IMANTS ZIEDONIS | Komentēt

Epifānija par burbuļiem

[Noteiktās aprindās mēdz lietot tādu vārdu kā “burbuļpūtēji”. Tālāk ir stāsts par “burbuļiem”, ko “burbuļpūtēji” sapūš un mēs visi lietojam. Tas ir tēlains un kamuflēts propagandas apraksts, kurš pašreiz ir aktuālāks nekā iepriekš.]

***

Pirmais sāk burbuļot putns aiz loga. Zīlīte. Es skaidri redzu, kā viņa izčiepst mazus burbulīšus, tie pa vienam un virknē skrien zaros, atsitas un saplīst. Strazds, melnais patvāris, burbulē saulē, spīdošo krūti grozīdams. Es lēnām mostos.

Ieburbulējas radio. Tik laimīgi burbulē, it kā tas nebūtu nemaz mašīna, bet kāds dubļu geizers.

Radiatori ir pilni ieslodzītiem burbuļiem. Es pagriežu krānu, un krāns pietriec pilnu vannas istabu burbuļu ķekariem. Pa nakti viņš ēd ziepes un no rīta pūš krāsainus burbuļus. Katra mazgāšanās no rītiem ir lielu cilvēku rotaļa – ar vienu burbuli izberz asis, divus iebāz ausīs. Notrin zobus gar burbuļiem! Izburbulē rīkli!

Kādus desmit burbuļus vajag norīt pirms ēšanas. Es noriju katru rītu četrus, un tad man gribas dejot. Burbuļi sakāpj galvā. Ja jums nav laika rīta vingrošanai, rijiet burbuļus! Un pāris burbuļu paglabājiet zem mēles – ja nu ievajagas, var notikties, ka jums uzguļas akmens vai telefons, vai tramvajs uz sirds, tad jūs norijat pāris rezerves burbuļu un uzdzirkstījat kā Pērses dzirkstošais (nez kur palicis?). O, Esentuki dzīvošana! Vai Karpati, kur priedes burbuļo!

Katliņš arī jau burbuļo, drīz būs olas gatavas. Nekādi Soči nav vajadzīgi! Kad es netieku ne uz Roju, ne Kalteni, es izkaisu skuju miltus istabā, aplaistu kaktusu ar rožūdeni un palaižu ventilatoru galda kalendārītī. Lai lido lapas! Stundas, dienas! Februāris sajūk ar marta sauli, un maijs atskrien atpakaļ lāstekās! Aiz pirmā sniega uzreiz zied rudzi, bet aizsitas šķērsām lapiņa, un februārī vilks gaudo, ķepu laizīdams. Māju skursteņi burbuļo putenī. Vienu zvaigzni vējš iemet sniegā Brāļu kapos, un tā burbuļo kā jaundzimusi sirds. Vai jums ir ventilators? Tad grūdiet to kalendārā, tā lai lapas skrien, krustām plīsdamas.

Olas ir izvārījušās, mēs dzeram kafiju. Mazi burbulīši kāpj augšup no kāju pirkstu galiem, skrien kā mazi zobeni pa dzīslām, un, kad nonāks sirds tuvumā, es izspļaušu durvis no eņģēm.

Nav jau tik traki, tikai pildspalvā burbuļo tinte. Aiziešu līdz ūdenskritumam, iesviedīšu savu mēli kā pludiņu putu malā – varbūt ka var izmakšķerēt, vienalga, kurkuli vai krokodili, šorīt tāds burbuļu rīts – varbūt ka ķeras.

Paceļu cepuri kā burbuli un eju, burbuļus sveicinādams. Pirmo satieku Burbuļmāti.

Saule kā burbulis karājas salmiņa galā, un koki tā līgojas, it kā viņi augtu uz burbuļiem.

Imants Ziedonis
/1974/

Informācijas aģentūra
/03.04.2019/

Publicēts iekš Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Apkopojums, W: IMANTS ZIEDONIS | Komentēt

Lēksim bedrē, lēksim bedrē… redzēs, kas mūs ārā vilks

[Pravietisks un nepārtraukti aktuāls suicidālu masu psihozi tēlaini aprakstošs darbs.]

***

Lēksim bedrē, lēksim bedrē! … Dziedāja vardes bedres malā. Dziedāja droši, ieklausījās viena otrā un, lielu vardību visapkārt juzdamas, dziedāja atkal.

Tirekle jau ielēkusi, Tireklis arī. Federkāja ielēca ar visiem bērniem, Federkājene vēl šaubījās, bet citus aicināja līdz – sauca pa muļķiem: lēksim bedrē! Kvorkšķis bedres malā kvorkšķēja kaut ko savējai pretī, un Kvorkšķiene tam iespēra ar pakaļkāju pažoklē un iegāza bedrē atmuguriski.

Jau runāja kaimiņu grāvī, ka tur esot vienreizēja bedre – ar mušām un odiem, tur esot pat universālveikals un visa pārpilnība.

Bedres malā saradās simtiem automašīnu. Vardes lēca bedrē veselām ģimenēm, veseliem ciemiem, veseliem kolektīviem. Tās stāvēja ap bedri ciešā masā, lēca iekšā no visām pusēm, un no visām pusēm lēca arvien jaunas klāt. Tās, kas pie bedres malas vēl netika, stāvēja pie kioskiem rindā pēc limonādes un uzkodām.

No bedres pacēlās visu kārotās mušas, un pāri varžu pulkam pacēlās svēts un vienbalsīgs: lēksim bedrē! Ar katru lēcienu no bedres pacēlās odi un mušas un – kvāāāks! – bedrē steidzīgi iegāzās jauns varžu simts. Hipiji sajaucās ar pensionāriem un zinātņu kandidāti ar debilajiem. Gaiss apbūra, vibrēja visu varenā varžu smaka: lēksim bedrē! Sauciens izšķīda gaisā kā skābeklis, to elpoja, to uzņēma asinīs. Tas nepārtraukti kurināja bungādiņas. Tikt pie malas, tikt pie bedres. Lēksim bedrē, lēksim bedrē!

Uz vakara pusi visi bija ielēkuši. Bedres malā stāvēja divi vardulēni – viens ar bloknotiņu, otrs ar ģitāru. Pirmais kaut ko uzrakstīja uz papīra lapiņas un uzsprauda to uz dadža. Otrs paņēma savu ģitāru, iesvieda to bedrē, tad abi, rokās saķērušies, ielēca tai pakaļ.

Es piegāju pie bedres un paņēmu zīmīti. Uz tās bija rakstīts: “Viņi ir aizmirsuši dziesmas otro rindiņu: “Lēksim bedrē, lēksim bedrē, Redzēs, kas mūs ārā vilks!” Pēdējie ciniķi.”

Es gāju pāri pļavai, tur bija vēl kādas četras piecas bedres (cik nu daudz var būt vienam mūžam!). Mušas no tās tur bedres bija, protams, pārlaidušās jau uz šīm bedrēm. Un es iedomājos par vardēm: kas ar viņām notiks? …

***

[Tāda ražošana mums nav vajadzīga! Kolhozi ir neefektīvi! Plānošana ir neefektīva! Nost ar sociālismu! Cilvēks cilvēkam vilks! Visu privatizēsim! Brīvais tirgus pāri visam! Izcirst mežus, izcirst mežus… Eiropa – mūsu mājas, kur debess manna krīt un ķīseļu upes tek! Reformēt, reformēt un vēlreiz reformēt! Iesim NATO, iesim NATO… Eiroatlantiskā solidaritāte! Sitam krievus, sitam krievus… redzēs, kas mums talkā nāks …]

Imants Ziedonis
/1974/

Informācijas aģentūra
/29.03.2019/

Publicēts iekš Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Apkopojums, W: IMANTS ZIEDONIS | Komentēt

Latvijas Sabiedriskā medija portāls LSM.lv pārkāpj likumu un propagandē homoseksuālas “ģimenes” nepilngadīgajiem

Intensīva homoseksuālisma un citu izvirtību propaganda Rietumu pasaulē jau ir kļuvusi par ierastu lietu. Izdaudzinātās “Rietumu vērtības” ir deģenerējušās par homoseksuālistu un pat par homoseksuālistu – pedofīlu vērtībām. Tomēr līdz šim Latvijā šīs nāvējošās antisabiedriskās tendences turējās vismaz kaut kādos rāmjos.

19.03.2019 Latvijas valstij piederošā Latvijas Sabiedriskā medija portāla LSM.lv “bērnu satura redakcija” izgāja ārpus šiem rāmjiem, publicējot bērnu vecākiem paredzētu “izglītojošu” rakstu “Kāpēc dažiem bērniem ģimenē ir divas mammas vai divi tēti? Bērnu intīmie jautājumi”, kurā, pārkāpjot LR Satversmi un t.s.”tikumības vadlīnijas”, apgalvo, ka ģimenē bērnam it kā varot būt “divi tēti, divas mammas” (https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/vecaki-un-berni/kapec-daziem-berniem-gimene-ir-divas-mammas-vai-divi-teti-bernu-intimie-jautajumi.a313111/ ).

Šai sakarā jānorāda:
1. Bērnam principā var būt tikai viens tētis un viena mamma un jebkādi citādi apgalvojumi ir kā minimums bērna maldināšana jeb melošana bērnam, kas visa cita starpā arī radina bērnus melot. Bērnam var būt arī audžutētis un/vai audžumamma. Bērnam var vēl būt ģimenes draugi un kāds no tiem var būt “kā mamma” vai “kā tētis”. Bet bērnam nevar būt “divi tēti, divas mammas”. Šāda retorika ir kā minimums nepieļaujama vienkāršošana, kad tiek sapludināti jēdzieni mamma-tētis ar “audžumamma – audžutētis” un “kā mamma” – “kā tētis”, kas nesamērīgi paplašina un tāpēc faktiski arī iznīcina mātes un tēva jēdzienus. Bet konkrētajā gadījumā šāda retorika ir tieša un atklāta homoseksuālisma propaganda, kura ir orientēta uz nepilngadīgo vidi.

2. Juridiski Latvijā nav iespējama ģimene ar “diviem tētiem” vai “divām mammām”, jo ģimene var būt iespējama tikai starp vīrieti un sievieti, attiecīgi citas attiecību un kopdzīves formas juridiski nevar tikt uzskatītas par ģimeni. Attiecīgi Latvijas valstij piederošais portāls LSM.lv izplata kā minimums juridiski nekorektu informāciju, kura pie tam nonāk tiešā pretrunā LR Satversmei un “Izglītojamo audzināšanas vadlīnijām un informācijas, mācību līdzekļu, materiālu un mācību un audzināšanas metožu izvērtēšanas kārtībai”.

3. Jautājuma nostādīšanai un formulēšanai par “divām mammām, diviem tētiem” nav pilnīgi nekāda sakara ar bērnu interesēm, bet tas un daudz kas cits tiek darīts izvirtušu hedonisku uzdzīvotāju egocentriskās interesēs, kuri grib nepamatoti uzurpēt mātes/tēva jēdzienus, grib saukties par to, kas patiesībā nav, un grib sev kā resursu nodrošināt mātes / tēva autoritāti gan bērna, gan sabiedrības acīs. Ņemot vērā tāda veida indivīdu apšaubāmo morālo stāju, šāda mātes/tēva autoritātes uzurpācija ir pretrunā bērnu interesēm un atsevišķos gadījumos var tieši apdraudēt konkrētus bērnus, tāpēc retorika par “divām mammām, diviem tētiem” ir arī informatīvais fons, kurš var kalpot kā ērts palīglīdzeklis un aizsegs pedofilijai.

4. Fakts, ka LSM.lv tik tieši un nekaunīgi atļaujas izplatīt klaji propagandisku, nepatiesu un likumam neatbilstošu informāciju liecina, ka Latvijas Sabiedriskajā medijā un tā “bērnu satura redakcijā” strādā darbinieki, kuri gan savu personisko, gan profesionālo, gan morālo īpašību dēļ tur strādāt nekādā gadījumā nedrīkstētu.

Ja kādam vispār rūp Latvijas liktenis, tad vismaz valstij piederošo mediju vidi vajadzētu turēt puslīdz “tīru” un nepieļaut tajā tik klajus un nekaunīgus pārkāpumus.

Informācijas aģentūra
/19.03.2019/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 4 komentāri

Kā trockisti radīja Eiropas LGBT kustību (Francijas piemērs) un kādi ir tās patiesie mērķi

Uz XXI gadsimta sākumu Rietumu sabiedrība ir kardināli mainījusies. Viendzimuma “laulību” legalizācija 28 pasaules valstīs, gender ideoloģijas izplatība un cīņa pret “patriarhātu”, tas viss ir vērsts uz modernisma sabiedrības [humānismā balstīto sabiedrisko iekārtu] iznīcināšanu, kas norit pilnā sparā, bet vēl nav pabeigta. Šīs drausmīgās transformācijas sekas sāks “uzplaukt” pēc dažiem gadiem, kad hiperseksualitātes un garīgā tukšuma dzirnakmeņos samaltā jaunā paaudze, kura ir galvenais “sociālo izmaiņu” programmu mērķobjekts, izies dzīvē.

Bet kā tas viss sākās? Kas veicināja šādu sabiedriskās apziņas un sakaru salaušanas koncepciju rašanos? Kāpēc kļuva neiespējams reāls kreisais (sociālistiskais) protests par strādājošo tiesībām? Apskatīsim XX gadsimta notikumus, kuri ir zināmi ar nosaukumu “seksuālā revolūcija” un to saistību ar 1968.gada politisko krīzi Francijā, kura joprojām ir starp līdervalstīm savu iedzīvotāju seksualizācijas jomā.

1968.gada maija nemieri Francijā – pseidokreiso izvirtuļu noformēšanās un pirmā uzvara

Iepazīstoties ar franču dumpja notikumiem 1968.gada maijā (“sarkano maiju”, “Mai 68”), ir acīmredzams, ka universitāšu vide bija pārpildīta ar trockistiska tipa kreisajiem ultraradikāļiem, kuri arī kļuva par šo nemieru katalizatoru. (1968.gada maija nemieri Francijā kļuva par vēlāk plaši izmantoto t.s. ”krāsaino revolūciju” prototipu).

[1968.gada maija notikumi – politiskā krīze Francijā, kura sākās ar kreisiradikālo studentu protestiem, demonstrācijām un masu nekārtībām, kas pārauga 10 miljonu strādājošo streikā. Tā rezultātā tika nomainīta Francijas valdība, demisionēja leģendārais Francijas prezidents un kvēls Francijas varenības piekritējs, kura laikā Francija izstājās no NATO un pieprasīja ASV apmainīt dolārus pret zeltu, Šarls de Golls (1890 – 1970), kā arī šie notikumi izraisīja milzīgas izmaiņas Francijas sabiedrībā.]

[Ļevs Trockis (īstajā uzvārdā Bronšteins) (1879-1940) – ebreju izcelsmes žurnālists, revolucionārs, politiķis, aktīvi piedalījās 1917.gada revolūcijā Krievijas impērijā un ieņēma vadošos amatus Padomju Krievijā. Slavens ar savu izcilo nežēlību. Tika uzskatīts par otru ietekmīgāko revolucionāru pēc Vladimira Ļeņina. Pēc Ļeņina nāves 1924.gadā zaudēja ilgstošu politisko cīņu Josifam Staļinam un 1929.gadā tika izraidīts no PSRS. Galvenais Staļina un Trocka strīda iemesls bija jautājums par sociālisma iespējamību vienā valstī. Staļins gribēja izveidot un stiprināt sociālistisku Krieviju, bet Trockim Krievija bija tikai līdzeklis vispasaules revolūcijas izraisīšanai (“pagale vispasaules revolūcijas ugunskurā”). Pēc Trocka ieskatiem sociālisms vienā valstī nav iespējams, tāpēc viņaprāt vajadzēja pašiem kapitulēt kapitālistu priekšā un no jauna mēģināt izraisīt vispasaules revolūciju. Tāpat kardināli atšķīrās Staļina un Trocka uzskati morāles jautājumā. Staļins bija pilnīgs tradicionālists, bet Trockis piekrita cīņai pret “buržuāzisko morāli” izmantot visu netradicionālo. Liela daļa nebūšanu PSRS radās sākumā dēļ Staļina un Trocka piekritēju cīņas par varu, bet pēc tam arī dēļ t.s.”trockistu” kaitniecībām un diversijām. Dzīvojot emigrācijā (Francijā – Norvēģijā – Meksikā), Trockis asi kritizēja PSRS politisko kursu un brīvi sadarbojās ar PSRS ienaidniekiem (tai skaitā izteicās, ka ir lietderīgi cīņai pret PSRS, sadarboties ar Vācijas nacionālsociālistisko partiju). Savu ideju realizācijai (vispasaules revolūcijas izraisīšanai, tai skaitā Padomju Savienībā) 1938.gadā izveidoja t.s. IV Internacionāli. Trockim bija liels piekritēju skaits visā pasaulē. 1940.gadā Trockis tika nogalināts, visticamāk PSRS specdienestu darbības rezultātā. T.s.”trockisms” ir joprojām ietekmīgs kreisā politiskā segmenta ideoloģiskais virziens, kurš lielā mērā ir arī ASV Demokrātu partijas ideoloģiskā un organizatoriskā bāze.]

[Mao Dzeduns (1893-1976) – Ķīnas Komunistiskās partijas vadītājs un Ķīnas Tautas Republikas izveidotājs. Uzskatīja, ka galvenajam sociālistiskās revolūcijas segmentam ir jābūt zemniecībai.]

1968.gadā jaunatne, kura kopumā sastādīja trešdaļu no Francijas iedzīvotājiem un 500 tūkstoši no kuriem bija universitāšu studenti, atradās ievērojamā trockistu un maoistu politisko grupu, kuras intelektuālajā vidē vairojās kā sēnes, ideoloģiskā ietekmē. Vairāki šo notikumu pētnieki uzskata, ka tieši šī iemesla dēļ un arī tādēļ, ka “maija revolūcijas” organizētājiem nebija ciešas saiknes ar strādnieku kustību, “mai 68” revolūcija no strādnieku interešu aizstāvības viedokļa bija tik neauglīga. Tieši šīs apšaubāmās “ļevaku” grupas novirzīja visu kreiso kustību no komunistiskās dienas kārtības uz bērnišķīga dumpja sfēru, ko savu mērķu sasniegšanai izmantoja pavisam citi un nebūt ne kreisie spēki.

“Mai 68” vēsturniece, trockiste, “Komitejas par strādnieku internacionāli” (CWI) locekle Klēra Doila par to izsakās sekojoši: “Pasludinot sevi par “trockistiem”, viņi uz katra stūra kliedza par mācošās jaunatnes “vadošo lomu” tikko iesāktajā cīņā, pastiprinot godkārīgo studentu maldus par to misiju šajā revolūcijā. Šīs organizācijas apgalvoja, ka revolūcijai ir jānotiek studentu vadībā, jo tie ir “mūsu sabiedrības nākotne”. Viena no šādām sektām – JCR (“Revolucionārā komunistiskā jaunatne”) – pat nepakautrējās liekulīgi savā aģitācijas skrejlapā izmantot no konteksta izrautu Ļeņina citātu par to, ka strādnieku šķira nevar iziet ārpus tred-unioniskas apziņas. Tādā veidā netieši tika deklarēta nepieciešamība studentiem piešķirt “revolūcijas ģenerāļu” posteņus, bet strādniekiem palika pienākums piegādāt ierindas sastāvu. (…) Bet, kad viņi aizgāja uz fabrikām meklēt strādnieku atbalstu, viņi sev līdzi atnesa augstprātību, nevis pieticību, kā nepārtraukti mācīja Ļeņins un Trockis. Viņi skaļi apsprieda katru komunistiskās partijas kļūdaino soli, nemēģinot strādniekiem izskaidrot šo kļūdu iemeslus.”

Šai apstāklī nav nekā pārsteidzoša, jo 95% studentu nāca no buržuāziskas vai sīkburžuāziskas vides, bija “zelta jaunatnes” pārstāvji, kas bija visai tāli no Francijas strādājošajiem.

Ja strādnieki cīnījās par darba algas paaugstināšanu, darbalaika samazināšanu līdz 40 stundām nedēļā un bezdarba likvidēšanu, tad studenti izvirzīja pavisam citas prasības. Jauno revolucionāru “brīvo domu” labi raksturo to laiku lozungi uz universitāšu sienām: “Aizliegt aizliegt!”, “Radošums, Spontanitāte, Dzīvība!”, “Visu zemju strādnieki, baudiet!”, “Viss ir iespējams!”, “Nodarbojieties ar mīlestību, nevis ar karu!”, “Sorbona ir mūsu!”. Kopumā šie lozungi līdzinās tiem, kurus mēdz izmanto joprojām un arī manipulācijas metodes ar jaunatni kopš tiem laikiem ir maz mainījušās. Pietiek tikai manipulācijas objektu pārliecināt, ka viņš ir attīstītāks un spējīgāks nekā pārējie, un tad var ar viņu darīt visu, kas nepieciešams.

Reibinošā vienotības, “brīvības” un varas sajūta apdullināja jaunās galvas. Tomēr šķiru cīņā rūdītie “pasaules saimnieki” iesmērēja bērneļiem visai specifisku “brīvību”, kurai nav nekā kopīga ar atsvešināšanas pārvarēšanu, par ko rakstīja Markss. Un sabiedrība uzķērās uz šīs ēsmas.

Liela nozīme kreiso kustību degradēšanā bija diviem agrākiem notikumiem: 1956.gadā publicētai Karla Frīdriha un Zbigņeva Bžezinska “totalitārisma koncepcijai” (izklāstīta grāmatā “Totalitārā diktatūra un autokrātija”) un gandrīz vienlaicīgi ar to publiskotajam Ņikitas Hruščova ziņojumam par personības kultu [lielā mērā tendencioza Staļina politikas kritika]. Šo notikumu kontekstā trockistveidīgajiem “ļevakiem” radās visas iespējas izpausties. Ja jau Padomju Savienības piemērs šķietami bija izrādījies nederīgs, tad radās plašas iespējas tukši teoretizēt par “brīvību”, lai novirzītu kreiso kustību no sociālās cīņas uz cīņu par visdažādākajām “brīvībām”. Kas ar to tika domāts, neviens saprotami tā arī nespēja izskaidrot, bet tas arī nebija nepieciešams. Tika iziets no pretējā: ja jau Padomju Savienības prakse ir kaut kas drausmīgs, tad viss pārējais ir pieņemams. Tādējādi “personības atbrīvošana un tās labāko radošo spēju izkristalizēšana” tika veikli aizstāta ar seksuālo atbrīvošanu, cīņa ar buržuāzisko morāli ar sociālo normu noliegšanu, vārda brīvība ar “pašizpausmes brīvību”, bet revolucionārais askētisms ar baudu prioritārumu.

Vilhelms Raihs – seksuālās revolūcijas koncepcijas autors

Vilhelms Raihs

Te ir jānorāda, ka termins “seksuālā revolūcija” radās 1936.gadā līdz ar austriešu un amerikāņu psihoanalītiķa Vilhelma Raiha (1897 – 1957) grāmatas “Seksuālā revolūcija” iznākšanu. Būdams Zigmunda Freida skolnieks un freidomarksisma dibinātājs, viņš iestājās par atbrīvošanos no morāles represijām seksa jomā, par ģimenes lomas likvidēšanu un seksuālās izglītošanas ieviešanu. [Vēl jānorāda, ka t.s. “atvērtās sabiedrības” teorētiķi un organizētāji sers Karls Poppers un Džordžs Soross, kuri pauž līdzīgus uzskatus, arī ir bijušās Austroungārijas impērijas pavalstnieki.]

Raiha idejas balstās uz “seksuālās baudas un tieksmes pēc laimes” svarīgumu (Raihs manipulatīvi vienādo seksuālās baudas un laimes terminus, bet laulības terminu noamputē līdz seksuālām attiecībām). Raihs uzskatīja, ka pasauli var izmainīt ar seksuālās revolūcijas palīdzību. Viņa ieskatā, sociālās un ekonomiskās problēmas ir nopietnas, tomēr sociālai cīņai jāiet kopā ar pārdomām par ikdienišķo dzīvi, tai skaitā seksuālo neapmierinātību.

Raiha daudzskaitliskie sekotāji, kuri viņu slavē par cīņu ar kapitālistisko ideoloģiju un buržuāzisko attiecību liekulīgumu, nekādi negrib ievērot, ka viņš, atsaucoties uz Marksu, kā to patīk darīt visiem neomarksistiem, primitivizēja un vulgarizēja Marksa idejas par atsvešināšanu un atbrīvošanu.

Piesedzoties ar Markas vārdu, Raihs pieteica karu pilnīgi visām tradicionālajām ģimenes attiecībām un attiecīgi arī vērtību nodošanai, kas formē cilvēcisku identitāti un spēju attīstīties. Raihs piedāvā atgriezties matriarhāta sabiedrībā, kurā “bērnu dzimumbrīvība netiek pilnīgi nekādā veidā ierobežota” un “visas dzīves kolektīvais raksturs atbilst kolektīvai bērnu seksualitātei”. Tas ir, Raihs pietiekami atklāti runā par promiskuitāti [pirmatnējai sabiedrībai raksturīgā dzimumsakaru partneru neierobežotība]. Tā tik tiešām ir “revolūcija” – aicināt atgriezties pirmatnējā sabiedrībā (regresēt, deģenerēties līdz pirmatnējās sabiedrības attiecību formām), piesedzoties ar uz progresīvu attīstību aicinošo Marksu!

Raiha ieskatā ģimene uzspiež represīvu ideoloģiju kopš visagrīnākā vecuma. Vecāki nodod aizliegumus saviem bērniem, tādējādi formējot viņos neirozes. “Autoritārās sabiedrības intereses netiešā ceļā (ģimene, spēja noslēgt laulību) nosaka ierobežojumus jaunatnes seksualitātei (…), kas rada tās problēmas”, rakstīja Raihs. Viņš piedāvāja deleģēt bērnu audzināšanu sabiedrībai. Viņaprāt ģimene nodod nepareizās vērtības, tāpēc tā neizbēgami sabruks, un ģimenes vietā esot jānāk “brīvajiem sakariem”.

Žans Mišels Palmjē

Freidomarksisma piekritējs Žans – Mišels Palmjē tā izskaidro Raiha teoriju: “Izglītība uzspiež mazu, padevīgu laulības un ģimenes laimīti, kura noliedz un atgrūž seksuālo apmierinājumu. Visa šī sistēma ir balstīta liekulībā. Neskatoties uz mūsdienu evolūciju, ģimene vienmēr ir bijusi viena no svarīgākajām ideoloģiju fabrikām un viena no nežēlīgākajām represīvajām struktūrām.” Tālāk viņš apgalvo, ka “bērnu impulsi tiek apspiesti, jo seksuālā brīvība apdraud autoritāro patriarhālo varu. Kad pusaudža seksualitāte tiek apspiesta un viņš sāk justies vainīgs, tā sacelšanās pieņem neirozes formu.” Savukārt Vilhelms Raihs Palmjē ieskatā cenšas pārvērst šo neirozi par īstu politisko sacelšanos.

Bet Raihs bija ne tikai teorētiķis un praktizējošs psihoanalītiķis, bet arī revolucionārs aktīvists un pat Kompartijas biedrs. Aizsedzoties ar uzbrukumu “buržuāziskai morālei”, viņš popularizēja savu seksualitātes politiku, organizēja Vīnes “sarkano priekšpilsētu” dispanseros “konsultācijas par seksuālo veselību” un fabrikās attiecīgas konferences. Viņš atklāja centrus, kuros strādnieki varēja saņemt informāciju par abortiem un seksuālo dzīvi. Paralēli tam viņš piedalījās streikos, kuros izdāļāja savas aģitācijas lapas. Viņa pozīcija bija, ka ar aizspriedumiem esot jācīnās sabiedrības, izglītības un ģimenes līmenī.

1930.gadā Berlīnē Raihs organizē konferenci “Strādnieku seksuālās ciešanas” un rada masveidīgu seksuālās politikas organizāciju Sexpol. Viņš uzstāj, ka “seksuālā jautājuma politizācija” ir svarīga, lai panāktu uzvaru pār buržuāzisko ideoloģiju. Raihs kritizē to laiku Francijas komunistisko partiju un padomju staļinismu par atteikšanos no “seksuālās liberalizācijas”, kas viņaprāt tika uzsākta 1917.gadā. [Šī liberalizācija tika gandrīz uzreiz arī pārtraukta dēļ Vladimira Ļeņina kategoriskās nostājas, kurš uzskatīja, ka konservatīvajā Krievijā tādā veidā nav iespējams palikt pie varas un ka “seksuāli liberalizēta” sabiedrība nespēs radīt spēcīgu sociālistisku valsti.] Savukārt tikumību, kuras garā tika audzināta padomju sabiedrība, Raihs dēvēja par “pseidorevolucionāru garīdznieku audzināšanu”. Kritizējot padomju audzināšanu, viņš atsaucas uz Marksu, kurš nosoda buržuāzisko ģimeni un izplata savu nosodījumu arī uz padomju “autoritāro” ģimeni, kura viņaprāt esot galvenais “seksuālās represijas” iemesls.

Raihs piedāvā tāpat pretdarboties arī kristietībai, kura “atņem cilvēkiem seksuālo laimi”. Viņš apgalvo, ka “cilvēku spontānā un instinktīvā dzīve” nedrīkst tikt ierobežota ar morāles rāmjiem. Un apgalvo, ka salīdzinājumā ar kristietību pat “neopagāniskais” vācu nacionāl-sociālisms esot izrādījies “daudz progresīvāks”.

Šāda veida darbības rezultātā 1935.gadā Raihu izslēdz gan no Psihoanalītiķu asociācijas, gan no Vācijas komunistiskās partijas. Neskatoties uz to, Raiha idejas daļā no kreisi orientētā segmenta (t.s. “ļevaku” aprindās) tika uztvertas pozitīvi un plaši izplatījās.

Vilhelma Raiha teorijai (kā arī 1955.gadā iznākušajam Herberta Markūzes darbam “Erots un civilizācija: filozofisks pētījums par Freidu”) bija izšķirošā nozīme t.s. “jauno kreiso” dienaskārības izveidei Rietumos (“jaunie kreisie” pārtrauca sadarbību ar tradicionālajām komunistiskajām partijām un nostājās uz Frankfurtes skolas neomarksistu pozīcijām).

Eklektisks (haotiski fragmentārs) freidisma un marksisma savienojums kā “ļevaku” platformas bāze prasa daudz dziļāku atsevišķu apskatu. Šai rakstā tikai atzīmēsim, ka iepriekš pieminētais Žans – Mišels Palmjē, kuram ir tādi pat uzskati kā Raiham seksuālās atbrīvošanas un freidomarksisma jomā, specializējās uz Frankfurtes skolas autoru popularizēšanu. Viņš bija filozofs, divu Parīzes universitāšu estētikas profesors, kurš daudz rakstīja izdevumiem Le Monde un Le Monde diplomatique.

“22.marta kustība” un “Vive la Revolution” – “Mai 68” avangarda organizācijas

Tātad Vilhelmam Raiham seksuālā revolūcija bija politisks projekts, kuru viņš nodeva jaunajiem “revolucionāriem”, kas grasījās cīnīties ar “autoritāru un patriarhālu” sabiedrību. Tieši Raiha darbos iedvesmu smēlās politiskās grupas “22.marts” un “Lai dzīvo Revolūcija!” (Vive la Revolution), kurām bija ievērojama loma 1968.gada notikumos. Kas tās bija par grupām?

“22.marta kustību” dibināja anarho-komunists un trockists Deniels Kon-Bendits. Neilgi pirms 1968.gada notikumiem “22.marta kustība” Nanteras Universitātē organizēja konferenci “Vilhelms Raihs un seksuālās represijas”. Kustības aktīvisti cīnījās pret dortuāru [kopējo guļamtelpu] sadalīšanu vīriešu un sieviešu daļās, kā arī radikāli kritizēja ikdienišķo sociālo dzīvi.

Vive la Revolution (VLR) radās no maoistu-libertaristu organizācijas UJC, kas tika radīta École normale supérieure [prestižākā augstskola Francijā] un Sorbonā, un tā bija “22.marta kustības” turpinājums. Vive la Revolution bija pietiekami spēcīga organizatoriskā hierarhija un tā piedalījās 1968.gada maija notikumos.

VLR uzskatīja, ka sociālo attiecību transformācijai ir jāizmaina pilnīgi visas cilvēciskās attiecības. Kā ieroci pret “tirgotāju sabiedrību” VLR biedri piedāvāja izmantot “radošumu un baudu”. To, cik sabiedriski graujošu rezultātu dod “baudas sabiedrība”, var novērot uz tās pašas Francijas piemēra. Kā tagad ir labi redzams, “baudas sabiedrība” tika radīta nevis emancipācijas, bet gan kapitālisma interesēs un tā nogalina gan radošumu, gan mīlestību, gan jebkurus patiešām dzīvas dzīves asnus.

Gijoms Šarpentjē un politiskās prasības noformulēšana par homoseksuālisma – pedofīlijas legalizāciju

Gijoms Šarpentjē

Turpinot seksuālās revolūcijas autora idejas, 1968.gada maijā pirmo reizi tika politizēts jautājums par LGBT “normalizāciju” studentu okupētajā Sorbonā, kur Gijoms Šarpentjē dibināja “Revolucionāro pederastu darbības komiteju” (Comité d’Action Pédérastique Revolutionaire, CAPR). Lai gan šī komiteja neieinteresēja studentu protesta kustības līderus un tā beidza pastāvēt jau pēc divām nedēļām, tieši no šī brīža homoseksuālisms kļūst par “ļevaku” dienas kārtības punktu. Šarpentjē vēlāk kļūst par “Homoseksuālistu revolucionārās darbības frontes” (FHAR) aktīvistu.

Līdzīgi kā daudzi citi 1960-ajos gados, Šarpentjē lasa Herberta Markūzes un Vilhelma Raiha darbus, bet vislielāko iespaidu uz viņu atstāj zviedru ārsta Larsa Ullerstama darbi. Grāmatā, kuru Ullerstams uzraksta “seksuālo minoritāšu aizsardzībai”, viņš apgalvo, ka tā saucamās izvirtības “rada lielas iespējas laimei”: “Lūk kāpēc “izvirtības” ir labas pašas par sevi un mums tās ir jāveicina.” Viņš apgalvo, ka “seksuālās novirzes”, tai skaitā homoseksuālisms, incests, ekshibicionisms, pedofilija un sadisms ir “pietiekami likumīgi seksuālā instinkta apmierināšanas līdzekļi un tiem ir tāda pati vērtība kā heteroseksuālam dzimumaktam.” Noslēgumā Ullerstams aicina: “Ņemam un piebeidzam šo seksuālo privilēģiju sabiedrību.”

Divdesmit gadus vēlāk Šarpentjē raksta par Ullerstama darbiem: “Šie teksti mums ļoti palīdzēja politizēt šo jomu. (…) Šie lozungi, teikumu un runu fragmenti kļuva par homoseksuālisma atbrīvošanas runas iedīgli.”

Rakstot savu manifestu, Šarpentjē izmanto terminu homoseksuālisms, lai gan, pēc viņa paša teiktā, domāta ar to bija pedofilija. Viņš un viņa domubiedri bija “pārņemti ar jauniem pusaudžiem, tolaik tieši viņi bija mūsu vēlmju objekts, bet mēs runājām par homoseksuālismu…” “Mēs izmantojām (…) šo terminu – literāru un zinātnisku miniatūru apvainojošajam vārdam “pidars”, visstiprāk nosodāmo, visvairāk seksistisko, ko izmanto pret vīriešiem, kuri seksuāli mīl zēnus vai citus vīriešus, – lai šokētu un tādā veidā lai izraisītu iztēlē kvazirasistisko apvainojumu apkaunojumu un izstumšanu, par kā upuriem mēs kļuvām,” – raksta Šarpentjē.

Attiecīgi, jau kopš paša sākuma LGBT aktīvisti slēpa apstākli, ka viņu politiskās prasības attiecas ne tikai uz homoseksuālismu, bet arī uz pedofīliju.

“Homoseksuālistu revolucionārās darbības fronte”

1971.gadā, apvienojoties pederastu grupu aktīvistiem un feministu – lesbiešu grupām, Parīzē tika dibināta kustība “Homoseksuālistu revolucionārās darbības fronte” (FHAR). “Frontes” dibināšanā piedalījās trockistu IV Internacionālei tuvu stāvoša inteliģence: Gi Hokengems, Kristina Delfi, Fransuāza Dobona, Deniels Gerēns, Pjērs Hā, Lorāns Dispo, Žans Bitu, Renē Šerērs, Patriks Šindlers un daudzi citi. Atgādināšu, ka IV Internacionāle tika radīta uz Ļeva Trocka teoriju bāzes un tā par savu uzdevumu stādīja vispasaules revolūcijas realizāciju.

Lai saprastu franču “ļevaku” sabiedrībā valdošos noskaņojumus, ir vērts sīkāk apskatīt “Homoseksuālistu revolucionārās darbības frontes” dibinātājus. Lieki piebilst, ka šīm personām viņu propagandētās netradicionālās attiecības ir ļoti labi zināmas ne jau no nostāstiem.

Homoseksuālists – pedofīls Renē Šerers un vāji maskēta pedofīlijas propaganda

Renē Šerers

Renē Šerers, franču akadēmiķis un filozofs, Universitātes Parīze VIII goda profesors 1970-ajos gados daudz laika veltīja homoseksuālām aktivitātēm. Būdams pedogoģijas un attiecību starp bērnu un pieaugušajiem pārskatīšanas piekritējs, viņš savos darbos aizgāja pat tik tālu, ka tajos tika saskatīta atklāta pedofilijas slavināšana.

1982.gadā Renē Šerers kopā ar citiem Francijā plaši zināmiem cilvēkiem, tai skaitā toreizējo kultūras ministru sociālistu valdībā, tika apsūdzēts pedofilijā bērnu ar īpašām vajadzībām bērnunamā “Koral”. Tiesa gan Šeraram izdevās tikt sveikā cauri, lai gan bērnunama direktoram un tā darbiniekiem tika piespriesti nelieli cietumsodi, bet galvenais apsūdzētājs mira mīklainos apstākļos. Šis skandāls bija tik spēcīgs, ka tas skāra arī filozofu Mišelu Fuko (kreisais radikālis) un psihoterapeitu Fēliksu Gvatari (IV Internacionāles jauniešu organizācija), par kuriem tiesa gan drīz parādījās ziņas, ka viņi esot apvainoti nepamatoti.

1962.gadā Renē Šerers uzsāk “mīlas sakaru” ar savu skolnieku Gi Hokengemu, kurš vēlāk kļūst par viņa kolēģi universitātē un vairākās izdevniecībās, kā arī piedalās “Homoseksuālistu revolucionārās darbības frontes” dibināšanā. Samaitāšanas brīdī Gi Hokengemam vēl nebija 16 gadu.

Virkni darbu Šerers velta Šarlam Furjē (1772 – 1837). Grāmatā “Šarls Furjē un globālais strīds” viņš raksta, ka Furjē utopija nav tas, ko nav iespējams īstenot, bet gan tas, kas “pagaidām nav īstenots”. Šī doma kļūst par pamatideju pētījumu sērijai , kas ir veltīti utopijai un bērnībai un kurā autors aizstāv “savstarpējās iekļūšanas” (compénétration) utopiju, tas ir sabiedrības rašanos, kurā “visdažādāko un neparastāko vēlmju izteikšana un apmierināšana notiks abpusējas piekrišanas un laimes atmosfērā.”

Pēc 1968.gada maija Renē Šerers sāk pasniegt Universitātē Parīze VIII kopā ar Žilu Delēzu (1925-1995), Mišelu Fuko (1926-1984), Fēliksu Gvatari (1930-1992) un daudziem citiem un sadarbojas ar žurnālu “Himēras”, kuru radīja Fuko un Gvatari.

Savos bērnībai veltītajos darbos Šerers attīsta Delēza koncepciju “kļūt par bērnu” (devenir-enfant) par to, ka bērns un pieaugušais savstarpēji bagātina viens otru ar “savstarpēju iekļūšanu”, kas var kļūt par alternatīvu no Žana Žaka Ruso (1712 – 1778) mantotajai klasiskai izglītībai. Bērns viņaprāt var kļūt par pieaugušā skolotāju, bet pieaugušais – bērna.

Šerēra darbos netieši tiek skarta arī homoseksuālisma tēma, gan sakarā ar Žila Delēza un Gi Hokengema teorijām, gan galvenokārt kā kaitniecību realizācijas prakse revolucionāru mērķu īstenošanai.

Gi Hokengems

Gi Hokengems

Gi Hokengems, žurnālists un rakstnieks, nāk no elitārā liceja Henry IV. Sākotnēji bija Francijas komunistiskās partijas Komunistisko studentu savienības aktīvists. Pēc tam pievienojās trockistu grupai “Revolucionārā komunistiskā jaunatne”, kura cīnījās pret Francijas komunistisko partiju.

Pēc izslēgšanas no Komunistiskās līgas 1969.gadā, Hokengems piedalījās vairākos politiskos eksperimentos, kuri pretendēja uz maoismu un kultūras revolūciju un saucās “mao-sponteks”. 1971.gadā viņš kļuva par vienu no līderiem “Homoseksuālistu revolucionārās darbības frontē”, radikālā homoseksuālistu kustībā, kura savā cīņā par seksuālo minoritāšu dominēšanu sabiedrībā nosodīja “homofobiju” un nostiprināja homoseksuālistu cīņu “revolucionārajā cīņā”.

1972.gadā izdevumā Nouvel Observateur viņš publicē savu paziņojumu par homoseksualitāti. Tai pat gadā publicē homoseksuālās “revolūcijas” grāmatu – manifestu “Homoseksuāla vēlēšanās”.

1973.gadā Fēliksa Gvatara vadībā Hokengems laiž klajā žurnāla “Recherches” numuru ar nosaukumu “Trīs miljardi izvirtuļu: lielā homoseksualitātes enciklopēdija”.

No 1975. līdz 1982.gadam Hokengems sadarbojas ar izdevumu “Liberation” un pasniedz Universitātē Parīze VIII, kur Mišela Fuko aizgādībā pulcējas citi šāda veida teoriju un prakšu piekritēji.

1974.gadā Hokengems aizstāv disertāciju filozofijā “Evolūcija. Kultūras revolūcija Eiropā”, kurā iekļauj grāmatu “Homoseksuāla vēlēšanās” un virkni agrāk nepublicētus darbus. Vēlāk tā tika publicēta grāmatā ar nosaukumu “Pāni pēc maija” ar Žila Delēza priekšvārdu.

1988.gadā Hokengems mirst no AIDS.

Kristīna Delfi

Kristīna Delfi

Kristīna Delfi, zinātniece, socioloģe un feminisma aktīviste, kopš 1966.gada Nacionālā zinātniskās pētniecības centra (CNRS) goda direktore feminisma un gendera izpētes jomā. Līdzdibinātāja izdevumam “Jaunie feminisma jautājumi” (Nouvelles Questions féministes), kurš nodarbojās ar gendera koncepcijas virzīšanu ar aktīvu rakstnieces Simonas de Bovuāras atbalstu, kura visu mūžu palika šī izdevuma direktore.

Delfi mācījās socioloģiju Sorbonā, Čikāgā un Berklijā (ASV). 1956.gadā viņa strādāja “Vašingtonas pilsētas līgā” (organizācijā, kura aizstāvēja nēģeru pilsoņu tiesības). 1968.gadā kļuva par aspiranti socioloģijā Kvebekas un Monreālas universitātēs.

1960-os – 1970-os gados Delfi aktīvi darbojās dažādās feministu grupās, kas bija saistītas ar viņas dibinātās organizācijas “Kustība par sieviešu atbrīvošanu” darbību.

2000. – 2010.gadā piedalījās pulciņos, kuri kritizēja liberālismu, piemēram, tādos kā “Kopernika Fonds”. Piedalījās cīņā pret likumu par reliģiskajiem simboliem Francijas skolās un vienlaicīgi cīnījās pret islamafobiju.

1971.gadā Delfi dibināja grupu “Sarkanās lesbietes”.

1998.gadā Delfi izdod savas grāmatas “Galvenais ienaidnieks” pirmo daļu, kuras apakšnosaukums ir “Patriarhāta politiskā ekonomija”, savukārt 2001.gadā iznāk otrā daļa ar nosaukumu “Pārdomas par genderu”. Grāmatā Delfi pauž antipatriarhālas un genderiskas idejas.

Kristīna Delfi ir kreiso radikāļu kustības dalībniece. Publicējas “ļevaku” izdevumos “Le Monde diplomatique” un “Mediapart”. Kritiķi norāda, ka Kristīna Delfi neizšķir zinātnisku darbu un propagandu, viņas “fakti nav precīzi”, bet analīze ir virspusēja, attiecīgi tāda līmeņa darbiem nevajadzētu parādīties nopietnos zinātniskos žurnālos.

Fransuāza Dobona

Fransuāza Dobona

Apskatot idejas, kuras noteica pašreizējo Francijas (un vispār arī pasaules) kreiso kustības stāvokli, nevar nepieminēt vēl divas nozīmīgas figūras.

Tā, pirmkārt, ir Fransuāza Dobona (1920 – 2005) – rakstniece, feministe, libertāniete. Apgrozoties “progresīvās” aprindās, viņai bija draudzīgas attiecības ar Mišelu Fuko, Žanu Kokto, Simonu de Bovuāru un Žanu Polu Sartru.

Dobonas uzskatu noformēšanos ietekmēja 1949.gadā izdotā Simonas de Bovuāras feministiskā grāmata “Otrs dzimums”, kura bija veltīta sieviešu atbrīvošanai. Šai grāmatā tika apgalvots, ka sievietes stāvokli var uzlabot “dalība ražošanā un atbrīvošana no reproduktīvās verdzības”. Grāmata radīja plašu poleimiku un Vatikāns to iekļāva “Aizliegto grāmatu indeksā”.

1953.gadā Dobona kļūst par Nacionālās rakstnieku padomes locekli, kā arī par līdzibinātāju “Kustībai par sieviešu atbrīvošanu” (MLF), kura 1971.gadā parakstīja Simonas de Bovuāras Manifestu 343 par tiesībām uz abortu. Esot “Sociālā posta” redakcijas sekretāre, piedalījās “Homoseksuālistu revolucionārās darbības frontes” dibināšanā. Kustībā par sieviešu atbrīvošanu vadīja grupu “Ekoloģija un feminisms”. Laida apgrozībā vārdus “falokrāts” un terminu “eko-feminisms”.

1978.gadā dibināja asociāciju “Ekoloģija – Feminisms”.

1988.gadā kļūst par asociācijas “SOS rasisms” ģenerālsekretāri.

Daniels Gerēns

Daniels Gerēns

Daniels Gerēns (1904 – 1988) – rakstnieks, vēsturnieks un kritiķis, libertāniskā komunisma teorijas radītājs.

1930-os gados Gerēns pievienojas radikālajai organizācijai “Kriesie revolucionāri” (SFIO, vēlākie sociālisti). Tieši tad viņa ceļi krustojas ar trockisti Simonu Veilu. Pēc tam Gerēns kļūst par Strādnieku un zemnieku sociālistiskās partijas (PSOP) vienu no vadītājiem. Sarakstās ar Ļevu Trocki.

Pēc Francijas zaudējuma karā nacistiskajai Vācijai 1940.gadā, Gerēns kopā ar Ivanu Krepo, Žanu Rouzu un Davidu Korneru (“Barts”) izveido “IV Internacionāla komiteju”.

Nobeigumam

Pat tikai virspusēji apskatot LGBT kustības Eiropā vēsturi, ir acīmredzams, ka tā sākotnēji tika radīta kā politiska kustība un radās tieši trockistu aprindās. Tās teorētiskā platforma tika nodrošināta, sintezējot neomarksistu Frankfurtes skolu un freidismu, bet par šo izstrāžu nesējiem kļuva ar IV Internacionāli saistīto dažādo partiju un kustību biedri.

Jeļena Bernar
/22.02.2019/

Avots:
https://rossaprimavera.ru/article/e3879052

Informācijas aģentūra
/01.03.2019/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 5 komentāri

Slepenie palīgi bija un būs

Par to, kā Latvijā šodien [uz 2004.gadu] vervē spiegus stāsta profesionālis. Darbā ar kandidātiem drošībnieki aprobēja veco labo “perspektīvā” aģenta modeli. Tas nav intelektuālis, nav acīs krītošs un kaismīgus uzskatus paudošs jaunietis. Tas, visticamāk, ir inženieru, nevis rakstnieku ģimenē audzis puisis. Ne Šmidbauers, bet gan Pavlovs. Ir simtiem mums neizprotamu kritēriju, kas palīdz cilvēkā saskatīt piemērotību šim darbam, un ir simtiem veidu, kā cilvēks kļūst par speciālā dienesta “slepeno palīgu”. Tagad Latvijā sadarbību ar slepenajiem palīgiem (jeb ziņotājiem, informatoriem, “stukačiem” — sauciet, kā gribat) reglamentē Operatīvās darbības likums. Vai tas pilnībā aptver to darbu, kādu arī šodien veic valsts speciālie dienesti, lai iegūtu sev tā sauktos slepenos palīgus, grūti pateikt specifisko nianšu dēļ. Nedēļa sarunājas ar kādu sava amata profesionāli, kurš strādājis dažādās drošības struktūrās un kuram bijusi liela pieredze darbā ar t. s. slepenajiem palīgiem mūsdienās. Lai gan sarunā valsts noslēpumi izpausti netiek, intervējamā vārdu, pēc viņa lūguma, Nedēļa nenosauc.

Kā šobrīd, neatkarīgajā Latvijā, tiek veidots labprātīgo ziņotāju loks?

Cik sena ir pati vecākā profesija, tik sens ir darbs, kas saistīts ar drošību, noziegumu atklāšanu un arī “ziņošanu”. Arī neatkarīgajā Latvijā ir dažādas struktūrvienības, kas nodarbojas ar operatīvo darbu, un katrai ir savs uzdevums. Ja nav slepeno palīgu, kas informē par notiekošo, nav iespējams gūt labus rezultātus. Kā savulaik cariskās Krievijas “ohranka” un fašistiskās Vācijas speciālie dienesti, tā arī PSRS Valsts Drošības komiteja darbā ar aģentūru bija sasniegusi augstu līmeni. Latvijas specifika ir tā, ka, atgūstot neatkarību, notika pārrāvums: milicija kļuva par policiju, Valsts Drošības komiteja pašlikvidējās, pārtopot jaunās drošības struktūrās. Šie procesi neapšaubāmi ietekmēja arī aģentūru. VDK aģentūras kartīšu pārņemšana iedragāja potenciālo slepeno palīgu ticību tam, ka sadarbības fakts nākotnē netiks izpausts.

Vai informatori tiek reģistrēti?

Saskaņā ar likumu — slepenie palīgi tiek reģistrēti uz brīvprātības un savstarpējās uzticības pamata. Taču ir ziņotāju kategorija, kurus kā aģentus nenoformē. Tā ir informācijas apmaiņa bez statusa juridiskas noformēšanas. Slepenā sadarbība ir efektīvāka, kad vienošanās ir abpusēji labvēlīga. Šantāža? To likums neļauj. Lai gan, manuprāt, izmeklējot smagus noziegumus, policija to varētu arī pieļaut. Jautājums ir cits: vai ar šantāžu vispār var panākt cilvēka radošu un ilgstošu sadarbību? Ir loģiski, ja rodas dubultie, trīskāršie aģenti, kas bijuši visos laikos un visos dienestos. Pat četrkāršie un “n-kāršie”, kas kalpo vairākām valstīm. Iespējams, aģents vienu un to pašu informāciju vienlaikus stāsta gan kriminālpolicijai, gan speciālajam dienestam, gan vēl kādam un saņem materiālo labumu no visām pusēm.

Vai materiālais atalgojums ir ziņotāja vienīgais stimuls?

Kas zina, varbūt viņam vienkārši ir interesanti būt apritē. Iespējams, viņu motivē vēlme visiem palīdzēt. Tātad tas nav materiālais, bet gan psiholoģiskais stimuls.

Tāpat kā tam patriotiski motivētajam tukšo pudeļu lasītājam no Sasisto lukturu ielas?

Vai tā ir ironija par to, cik viņš neadekvāts? Dzīvē nav izslēgts, ka pats operatīvais darbinieks vairs īsti neorientējas notiekošajā. Paranoja ir profesionāla slimība. Ja ilgstoši strādā operatīvā darba spriedzē, cilvēki kļūst aizdomīgi, visur meklējot sakarības un sazvērestības, piemēram, skaidrojot katru soli politikā kā šausmīgi dziļu plānu un būvējot sazvērestības teorijas. (…) Nojaušu, ka ir divu veidu ziņotāji. Pirmais ir cilvēks ar pieeju svarīgai informācijai. Otrs, kuram pievēršas vervētāji, ir perspektīvais: lūk, izmācīsies par to un to un strādās tur un tur. Uz perspektīvu strādāja VDK laikos, kad tā bija attīstījusies augstā līmenī. Latvijas policija un speciālie dienesti formāli ir 14 gadus veci. Ja ievērojam pārmaiņas, kas notikušas, kā arī politisko figūru rokādes un demokrātiju, tad… Šodien nevar paredzēt, ko nesīs rītdiena, līdz ar to nevar būt plānu, kādi cilvēki vervējami nākotnes perspektīvai. Domāju, ka arī Eiropas valstīs šī perspektīva netiek īstenota. Izņemot, iespējams, Baltkrieviju, kur ir saglabājies totalitārisms. Latvijā, likvidējot VDK, reti kurš darbinieks ir saglabājis savu profesiju. Policijā ir, bet speciālajos dienestos laikam vispār vairs nav palicis neviens čekists.

Vai tas bija pareizi — izskaust čekistus kā profesionāļus?

Vissāpīgāk tas skar viņus pašus, kas bija mācījušies būt lojāli un noderīgi valstij un kurus pēkšņi pataisīja par “malējiem”. Tika liegts darbs, kas viņiem patika un kurā bija iemaņas. Tas bija netaisni pret viņiem kā cilvēkiem, taču — no valsts interešu viedokļa — desmit gadu laikā arī jaunie ir sasnieguši labu, bijušajiem komitejas darbiniekiem līdzvērtīgu līmeni.

Precizēšu: vai, izstumjot cilvēkus no viņu profesionālā darba lauka, netika veidots valstij nelojālu pilsoņu slānis, kas savas profesionālās iemaņas sāka piedāvāt mums naidīgiem dienestiem?

Nu, jā… droši vien… Taču diez vai viņi ir tik nelojāli, ka vēlētos nodarīt kaitējumu valstij. Apvainoti — jā, bet nedomāju, ka viņi ir atriebes kāri, sniedzot ziņas, piemēram, Krievijai vai citai valstij. Savas zināšanas viņi ar sekmēm var izmantot — un izmanto — biznesa struktūrās, piemēram, bankās.

Vai Policijas akadēmijā [likvidēta 2010.gadā] ir speciālas nodaļas, kas orientē darbam ar ziņotājiem?

Kriminālistikas katedrā ir operatīvās darbības teorijas apakšnozare, kurā māca teorētiskos pamatus — tai skaitā darbam ar slepeniem palīgiem. Tomēr reālie panākumi un aģentūras darba ētiskie jautājumi ir uz tā sauktā “opera” jeb operatīvā darbinieka sirdsapziņas. Operatīvais darbinieks var slepeno palīgu vienkārši izmantot, lai atklātu noziegumu, būdams pilnīgi vienaldzīgs par slepenā palīga turpmāko likteni. Cits darbinieks savukārt vispirms domās par savu slepeno palīgu un tikai tad — par rezultātu.

Kādreiz krievi solīja privilēģijas. Vai šobrīd viena no privilēģijām nav tā, ka ziņotāji “izbēg sodam tam”?

Nē. Ja ziņotājs, būdams noformēts kā aģents, izdara noziegumu, tad sēž cietumā tāpat kā visi pārējie.

Nu, atvainojiet, kāda tad jēga “stučīt”?

Pretimnākšana viennozīmīgi nevar būt tāda, ka vainīgais tiek atbrīvots no soda par izdarīto noziegumu. “Stučīt”, manā skatījumā, nav pareizais vārds. Sniegt palīdzību savas valsts policijai un speciālajiem dienestiem — tā ir labāk. Šīs palīdzības jēga ir tāda, ka perspektīvā mēs paši un mūsu bērni varēsim dzīvot labākā valstī. Šobrīd slepenā palīga darbs ir aizraujošs, interesants, daudzpusīgs un augti cienījams īstu operatīvo darbinieku skatījumā.

Precizēšu. Ir vienošanās — “izlikšos nemanām, ka tu te mazliet tirgojies ar narkotikām, ja nodosi savu bosu”.

Pieļauju, ka dažs labs darbinieks tā arī dara, pieverot acis uz slepenā palīga nedarbiem. Ja “opers” šādi rīkojas, viņš to slēpj un publiski neizsakās. Cilvēciski to varbūt varētu saprast, taču, no likuma viedokļa, noziedzies ziņotājs tomēr jāsoda. Ir svarīgi, lai operatīvie darbinieki, kuriem ir tiesības veikt šo darbu, būtu ar morāli augstām īpašībām. Ir nepieciešams sava veida filtrs, lai operatīvajā darbā netiktu cilvēki, kas paši domā un rīkojas kā noziedznieki.

Vai ir speciāls budžets, kas paredzēts informētāju algošanai?

Protams, ka ir. Slepenā palīga darbs ir apmaksājams. Viens palīgs var izlīdzēties ar alus pudeli, citam vajag lielāku stimulu. Viņam pat pēc likuma ir paredzēti sociālie atskaitījumi, par kuriem vēlāk būs iespēja saņemt pensiju.

Vai daudz ir gadījumu, kad cilvēki labprātīgi piesakās “kalpot Dzimtenei”?

Tas ir bijis visos laikos. Atcerēsimies kaut vai spiegu skandālus ar Džeimsu Oldridžu vai Peņkovski. Patiesībā viņi atnāca un piedāvāja sniegt pakalpojumus paši. Otrā puse viņus pieņēma. Nu nevervēja krievi Oldridžu! Viņš pats atstāja Krievijas vēstniecībā ziņu, ka grib sadarboties un sniegt informāciju par amerikāņu aktivitātēm. Mūsdienās nekas nav mainījies. Ja kāds cilvēks, piemēram, bankrota dēļ lolo dusmas un grib sagādāt problēmas savam biznesa konkurentam, viņam ir teorētiska iespēja aiziet uz ekonomikas policiju un sniegt ziņas par veiksmīgākajiem sāncenšiem.

Kā profesionāļi vērtē slavenos spiegu seriālus Nikita, Alias un citus?

Ja runājam par Nikita, tad tur briesmīgi pārspīlēti parādītas tehniskās iespējas, ar satelītu izsekojot vai katram cilvēka solim. Cilvēki, kas izdara noziegumus, vai teroristi, skatoties seriālus, tehnisko iespēju pārspīlējumus var uztvert kā tīru monētu. Un nav jābrīnās, ja kāds ekstrēmists pēc tam mājās pārmeklē suņa spalvu, meklējot noklausīšanās ierīci, kas, iespējams, ielikta pastaigas laikā. Vai, piemēram, baidās iet uz mežu, jo tur drošības dienesti priedē iekāruši novērošanas kameru. Vairāk tuvināti reālajai dzīvei ir krievu seriāli. Tiek atainots, kā materiālo iespēju ierobežotajiem miličiem jāizlīdzas ar visādām viltībām. Viss ir vienkāršāk: “menti” iekāpa “bobikā”, aizbrauca un kādu savāca. Reālajā dzīvē tu kļūsti viltīgs un meklē nestandarta gājienus. Tajā visā vājprātā jāsaglabā veselīgs humors, citādi, strādājot ar padibenēm, “šīberis” aiziet ciet.

Latvijā ir tik daudz drošības dienestu. Kā tiek “sakārtota pa plauktiņiem” to hierarhija?

Likums jau it kā definē, lai funkcijas nepārklājas. Kad bija Kamaldiņš, speciālo dienestu funkcijas dublējās reālajā darbā. Tagad situācija ir normalizējusies, un vismaz SAB nedara to pašu, ko Drošības policija [no 01.01.2019 Valsts drošības dienests]. Plašākā izpratnē valstij jau nav svarīgi, kas noziegumu atklāj — SAB vai ONAP, vai KNAB.

Vai tam, kurš noziegumu atklāj, uz uzplečiem zvaigznīšu kļūst vairāk?

Vai tad tas ir galvenais stimuls? Noziegumu ir tik daudz, ka darba pietiek katram. Kaut vai tās pašas narkotikas — lai apkaro visi. Jā, problēma var rasties, kad, divām dažādām struktūrām darbojoties, nenotiek savstarpēja informācijas apmaiņa. Viena struktūra zina par nozieguma vienu daļu, otra — par citu. Un nesaliek kopā abas. Nezinu, kā lai sabiedrībā rodas idillisks priekšstats par drošības struktūru sadarbību, ja tik ilgi tiek demonstrēta attiecību skaidrošana KNAB iekšienē. Es negribētu atrasties tajā gaisotnē. Ja kolektīvs nespēj būt vienots kā sažņaugts kulaks, ja nevari uzticēties kolēģim, kas ir blakus, kā gan spēsi cīnīties un izsekot augsta līmeņa korumpantu? Ja šī situācija ieilgs, es neredzu pamata gaidīt no KNAB kaut kādus rezultātus.

Lai savervētu slepeno palīgu, man šķiet, ir vajadzīgs īpašs talants: māka iemantot cilvēku uzticību.

Tas operatīvajam darbiniekam ir pamatu pamats. Un nav vairs tik svarīgi, kā tu šo sadarbību noformēsi juridiski. Ir cilvēku kategorija, kas nevarēs savervēt nekad, jo viņi nav komunikabli un principā nespēj strādāt ar cilvēkiem. Panākt, lai cilvēks tev uzticas — tā ir māksla. Iedomājies, kādu talantu un prasmi vajag ONAP darbiniekam, lai iemantotu bandas ziņotāja uzticību, kas tomēr pastāsta par notiekošo, paļaujoties, ka operatīvais darbinieks viņu neiegāzīs. Vienota šablona operatīvajiem darbiniekiem nav — viens strādā rupjāk, cits čomiski. Tas ir radošs darbs ar cilvēkiem. Bet šie cilvēki nepārtraukti mainās. Slepenais palīgs arī ir kustībā un mainās, un var pienākt brīdis, kad attiecības jāizbeidz. Jo mazāks cilvēku loks zina, kurš tev palīdz, jo vieglāk to turēt slepenībā. Iedomājies situāciju: visa nodaļa zina par cilvēku, kurš sadarbojas. Pēc tam to vai citu apsvērumu dēļ viens aiziet no darba un jaunajā darbavietā palielās ar zināšanām, ka cilvēks X strādā uz Jāni, bet cilvēks Y — uz Pēteri. Ideāli būtu, ja par sadarbības faktu zinātu tikai divi — “opers” un aģents. Varbūt pat priekšniekam ne vienmēr būtu vēlams zināt konkrēto cilvēku. Priekšniekam jābūt informētam par sadarbības būtību, taču personas datus — no drošības viedokļa — labāk nezināt. Policijas darbā ir bijuši gadījumi, kad sadarbības fakta atklāšana noved pie slepenā palīga nāves.

Intervēja Juris Laksovs (žurnāls “Nedēļa”)
/30.09.2004/

Avots:
https://www.tvnet.lv/6197392/slepenie-paligi-bija-un-bus

Informācijas aģentūra
/12.02.2019/

Publicēts iekš Kat.: Specdienesti, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Pasaka par melu valsti

Pasaku gribu es pastāstīt jums,
Tādu, ko nezin neviens.
Bij kādā valstī
Tāds paradums:
Meloja visi kā viens.

Atausis rīts,
Bet cilvēki kliedz:
— Paskat, jau vakars!
Kāds saules riets! —
Smaida gaišs mēness,
Bet visi sauc:
— Paskat, cik debesīs mākoņu daudz!
— Paskat, pat zvaigznes vairs neredz nekur!
— Tumšs tā kā peklē!
— Kaut acī dur! —

Ūdens šai zemē
Bij parasti piens.
Melnu par baltu
Te sauca ikviens.
Ieraugot sēni,
Sacīja: «Koks!»
Ieraugot durvis,
Sacīja: «Logs!»
Pierada visi kopš bērnības tā,
Runāja ačgārnā valodā.

Pēkšņi šai valstī,
Ko meli māc,
No tālienes ieradās
Savādnieks kāds.
Neprata melot
Un mānīties tas,
Ienīda melus,
Pret meļiem bij ass.
No rītiem, kad mazgājās,
Teica šis vīrs:
«Tas tik ir ūdens, —
Cik skaidrs un tīrs!»
Ja priecīgs viņš bija,
Viņš teica: «Man prieks!»
Tam lietus bij lietus
Un sniegs bij sniegs.
Kā redzams, viņš tiešām
Bij liels savādnieks!

Viens mirklis, un nabagu saņēma ciet,
Viens mirklis, un lika to striķos siet.
Tad ārstiem padeva ziņu,
Lai slimnīcā ieliek viņu.

Pats valdnieks uz viņu bij saniknots,
Un piespriests tam tika visbargākais sods
Lai ciestu viņš grūti un sūri,
To ieslēdza zvēru būrī
Un nolika zooparkā
Visredzamākajā stūrī.
Četri suņi sargāja to,
Sliņķi apbrīnot nāca
Cilvēku savādo.
Tie stundām ilgi te varēja stāt,
Bet tad kādā dienā
Bij nelaime klāt!
Uz priekšu laiks steidzās.
Un, lūk, kā viss beidzās:

Valdniekam pienāca ziņojums:
«Simts meļu ir saslimuši pie mums!
Tie slimi ar slimību briesmīgo —
Neviens no viņiem vairs nemelo!»
Šī slimība ļoti lipīga bija,
Cits citam to tālāk izplatīja.
Ārsti un policisti
Vai no ādas gribēja līst,
Bet nespēja pasargāt no slimības šīs.
Tam, kas izskaustu epidēmiju,
Solīja milzīgu prēmiju.
Avīzes rakstīja, ko vien spēja,
Ministri šurpu un turpu skrēja,
Bet neko tas vairs nelīdzēja.
Dzīve uz priekšu gāja,
Neviens ārstēties nedomāja.

Melu tabletītes,
Baumu pulverīši
Tika aizmirsti tīši.
Bet zvēru krātiņu,
Kas pārgalvim domāts bija,
Ļaudis ņēma un sadauzīja.
Savādniekam sēja
Ap kaklu košu goda lentu,
Iecēla viņu
Par prezidentu.

Bet tam, kurš man netic,
Tam —
kā to lai pasaka? —
Droši vien nepatīk
Mana pasaka…

Džanni Rodāri
Atdzejoja Jāzeps Osmanis
/1964/

Informācijas aģentūra
/12.02.2019/

 

Publicēts iekš DZEJA, Kat.: Izglītība, PASAKAS, Reģ.: GEIropa, Veids: Apkopojums | Komentēt

Fabula: Vilks – zālēdājs

Vecs rīkļu rāvējs, rūdīts blēdis –
Vilks, daudzas aitiņas kas ēdis,
Par visu vari cenšas mukt,
Bet ielenkts tiek un tā, ka neizsprukt.

Par visām reizēm nu tam spriedums būs,
Vairs sveikā blēdis neizkļūs,
Jo skaidras liecības
Dod visas tiesas gaita:
Tur nokosts Teļš, tur saplosīta Aita:
Pat nogāzsts kumeļš mazs…

Sen pierādīts, ka noziegumu tam bez skaita,
Bet tiesa gaida vēl, ko slepkava pats sacīs:
“Kā zināms mums,” vilks sāk ar dusmām acīs,
“No laika gala jau it visi vilkus nīst
Un izplata par tiem daudz baumu nepatiesu:
No ganiem miegainiem ja Aita projām klīst
Vai pazūd govs, tad vilkus sauc uz tiesu,
Bet vilki faktiski sen jērus neatzīst,
Uz asinīm i paskatīties nevar
Un pārtiek tik no siena un no graudiem vien.
Tiem gaļas vietā sen jau zaļbarības devas.
Bet, ja nu kādreiz notiek brīnums dabā,
Ja kādu jēru saplēšam mēs gan,
Tad tikai pašu aizsardzības labā…
Es ceru objektīvs būs spriedums man!…”
Un tiesas lēmums skan:
Ja vilku suga neēdot vairs gaļu –
Tam jāizteic rājienu un jādod vaļu.

Ir pagājuši daudzi gadi,
Kopš spriedums dots,
Joprojām vilki tikai lopus kož
Un jūtas labi.

Sergejs Mihalkovs
Atdzejoja Jānis Breicis
/1945/

Avoti:
https://pritchi.ru/id_5531

Informācijas aģentūra
/12.02.2019/

Publicēts iekš DZEJA, Kat.: Izglītība, Reģ.: Krievija, Veids: Apkopojums | Komentēt

ASV karu Afganistānā ir zaudējusi

ASV karš Afganistānā ir zaudēts un izvest no turienes karaspēku ir pareiza rīcība, 07.01.2019 ietekmīgajā amerikāņu žurnālā The National Interest paziņoja Nacionālo interešu centra Tuvo Austrumu pētniecības direktors Džils Barndolars (Gil Barndollar).

Rakstā pētnieks apgalvo, ka, neskatoties uz visiem ASV pūliņiem “nomierināt Afganistānu”, talibi kontrolē apmēram 60% tās teritorijas. Un Donalds Tramps šai ziņā ir guvis panākumus tikai nomesto bumbu skaita ziņā.

Raksta autors uzskata, ka pat kara Afganistānā piekritēji atzīst, ka ASV Afganistānā ir nonākusi strupceļā. Amerikāņu karavīriem uz laiku izdevās nomierināt “smagos rajonus” valsts dienvidos un austrumos, bet pēc karaspēka aiziešanas kaujinieki atgriezās vēl lielākā skaitā.

Avoti:
https://rossaprimavera.ru/news/67ce7fa5
https://nationalinterest.org/blog/middle-east-watch/there-no-military-victory-afghanistan-40892

Informācijas aģentūra
/11.01.2019/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | Komentēt

Tetovējums – dēmona zīme jeb par tetovējumu satura negatīvo iedarbību

Izvēloties tetovējumu, reti kurš aizdomājas par tā saturu vai zemtekstu. Pārsvarā te darbojas “patīk – nepatīk” kritērijs un “vai, cik skaisti!” princips. (…)

31 gadu vecajam Ivo uz ķermeņa ir četrpadsmit zīmējumi: “(…) Sarūgtina vecāku noraidošā attieksme – it kā es būtu apzīmējis viņus! Tēvs apgalvo, ka vecumdienās es ar saviem zīmējumiem izskatīšoties nožēlojami. Mamma baidās, ka šie attēli mani negatīvi programmē. (…)”

Tetovēto simbolu jūgā

Iespējams, kaut kādi tetovējumi aproču veidā vai dizainera uzzīmēti ornamenti nenes lielas pārmaiņas dzīvē, bet attiecībā uz seniem rūnu rakstiem vai citiem kāda kulta simboliem un zīmēm speciālisti iesaka būt piesardzīgiem.

Valdis Kalašs pēta dažādu kultūru simboliku un ir pārliecināts, ka visam, kas palicis vēsturē, pārsvarā ir spēcīgs informatīvais fons, kas iedarbojas uz cilvēka likteni: “Pret seniem simboliem jāizturas ar pietāti un piesardzību. Ja jau tie “nodzīvoja” līdz mūsdienām, tad tiem piemīt noteikts spēks, tos atbalsta un ieskauj kāda enerģija, kas tos arī baro. Piemēram, daudzas senās ciltis veica asiņainas upurēšanas ar šiem simboliem uz savas vai dzīvnieka ādas vai arī uz upuru galda. Ja kāds tetovē šo simbolu sev uz rokas, tad atrodas tā informatīvajā fonā un pat nenojaušot to kļūst par šī kulta līdzdalībnieku. Tas nevar neatstāt pēdas šāda cilvēka psihē. Tas pats attiecas uz okultisma simboliem – tie izskatās noslēpumaini, sola cilvēkam pārdabisku spēku, veiksmi, bet obligāti paņem kaut ko pretī. Cilvēks faktiski kļūst par šī mentālā egregora vergu. Tādējādi jebkurā tetovējumā ir daļa no zombēšanas mehānisma, kas padara cilvēku par svešas gribas nesēju.

Nav maz tetovējumu, kuri izskatās pēc pentakla – maģiska zīmējuma, ar kura palīdzību tiek veikts pakļaušanas rituāls. (…) Dažkārt uztetovēt dažādas zīmes vai simbolus nozīmē izvēlēties un pakļauties kādam noteiktam egregoram, kas vada dzīvi noteiktā virzienā. (…)

Jutekliska vai seksuāla rakstura tetovējumi padarīs cilvēku par sukuba vai inkuba kalpiem – mīlas dēkas tad ir garantētas, taču to iznākums diez vai cilvēku apmierinās. Kareivīgo vikingu rūnas padarīs cilvēku par karakalpu, un visa viņa turpmākā dzīve tiks pakārtota kauju un konfliktu risināšanai neatkarīgi no tā, vai viņš maz to apzināsies. Arī slepenās iluminātu biedrības zīmes padarīs cilvēku par līdzdalībnieku, bet ne par biedru, jo īstie biedri diez vai atklātu savu piederību pie kādas slepenas organizācijas, tetovējot tās simboliku redzamā vietā.”

Divdesmitgadīgā Ilona apstiprina Kalaša teikto. Viņai uz lāpstiņas ir uztetovēts neliels tauriņš. Nesen viņa uzzināja, ka tauriņš ir netikles simbols. [Tauriņš simbolizē vieglumu, vieglu uzvedību, tas ir geišu simbols; mūsdienās prostitūtas mēdz saukt arī par naktstauriņiem.] Tagad Ilona taisās to noņemt. Jaunā sieviete ir pārliecināta, ka tieši tetovējumi bija iemesls, kas lika šķirties no drauga, kurš bija pilnīgi ķerts uz tiem. Daži viņa tetovējumi Ilonu atbaidīja: galvaskausi, zirnekļi, āža purns un agresīva rakstura uzraksti. Sieviete nešaubās, ka tetovējumi pārvērta viņas draugu un ka tas nebeigsies labi. “Viņš kļuva ļoti rupjš, cinisks, izmainījās burtiski pusgada laikā, tagad ir it kā cits cilvēks. Centos viņu pierunāt, lai viņš nedara sev pāri ar tetovējumiem. Bet viņš tikai atteica, ka tas ir viņa ķermenis, tāpēc varot darīt ar sevi, ko gribot. Mēs bieži strīdējāmies, un pēdējais piliens bija viņa ideja iedurt acu baltumos un ielaist tur melnu tinti. Es aizgāju, nesagaidot, kad viņš to paveiks. Tas bija par daudz!”

Tetovējas dzīves pabērni

Psihologi aizraušanos ar tetovējumiem izskaidro ar cilvēku neapmierinātību ar savu dzīvi, bailēm ieraudzīt lietas tādas, kādas tās ir, nevēlēšanos pieņemt sevi vai zemu pašvērtējumu un acīmredzamu rakstura problēmu ignorēšanu. Tam pamatā ir bērnības traumas, sarežģītas attiecības ar vecākiem vai to trūkums. Tetovējums šādiem cilvēkiem ir kā protests, izaicinājums sabiedrībai – jo kliedzošāks ir uzraksts vai zīmējums, jo dziļāka un sāpīgāka ir cilvēka dvēseles rēta. Vienlaikus tas ir aizsegs, vēlme noslēpties aiz zīmējumiem no pasaules, no patiesības, no sevis, satura aizvietošana ar formu.

Reliģiju attieksme – negatīva

(…) Bībeles Vecās Derības Levitu grāmata brīdina cilvēku, lai tas nezīmē un netaisa rētas nedz uz sava, nedz uz mirušā rada ķermeņa. Arī citās vietās Bībelē ir runa par ķermeņa, ādas un pat matu neskaršanu. Senos laikos vairākās zemēs valdīja asiņaini upurēšanas kulti, un tetovēšana bija obligāts nosacījums šādiem rituāliem gallu, ģermāņu un slāvu ciltīs. (…) Kristieši to uzskatīja par pagānismu, kam nav nekā kopīga ar Kristus mācību.

Noteikta veida tetovēšana ir pieļaujama vienīgi senajā koptu pareizticīgajā baznīcā. Tās draudzes atrodas Ēģiptē, Lībijā un Dienvidsudānā – valstīs, kurās dominē musulmaņu ticība. Koptu baznīcas kristieši tetovē sev uz plaukstas pamata mazu krustiņu, lai tiktu apbedīti pēc kristiešu tradīcijas.

Islāmā tetovējumi tiek pieskaitīti pie 76 lielākajiem grēkiem, par kuriem Allāha sūtnis ir nolādējis visus, kas to pieļauj un piekopj.

Jūdaisms arī iestājas pret tetovējumiem, saucot šādu praksi par elkdievības izpausmi.

Budismā tetovējumi tiek uzskatīti par nevēlamiem – tas, ko cilvēks uztetovē sev ar jēgu, iegrožo viņu, turpretī jebkurš Budas sekotājs tiecas atbrīvoties no jebkādas saistības ar materiālo pasauli, tādējādi tetovējums kļūst par enkuru un traucē reinkarnācijai. (…)

Vēlāk nožēlo…

Daži pieredzējuši tetovējumu īpašnieki ir vīlušies savā kādreizējā vaļaspriekā. (…)

Savulaik Armands, dienesta biedra iespaidots, joka pēc izveidoja sev uz krūtīm piedauzīga rakstura tetovējumu. Pēc 20 gadiem vīrietim nācās paciest sāpīgu tetovējuma noņemšanas procedūru, jo viņam bija kauns rādīties peldvietās un saviem bērniem bez krekla. Turklāt viņš sajuta nevaldāmu miesaskāri, kas viņam maksāja normālas attiecības ar mīļoto sievieti. Pēc “neveiksmīgā joka” noņemšanas vīrietis sajuta atvieglojumu, un arī ģimenē viss sakārtojās. Armands netic, ka tā bija sakritība: “Esmu pārliecināts, ka jebkura zīme uz mūsu ķermeņa uzrunā mūs, dod dzīvei konkrētu virzienu. Piemēram, rēta atgādina par kādu notikumu. Tetovējums jau tāda pati rēta vien ir. Diez vai mani padarītu par labsirdīgu cilvēku kādas kobras, asinskāra plēsoņas attēls vai uzraksts “Dead Head” uz ādas, ko es augām dienām redzēšu. Normāls cilvēks pēc 40 jau grib mieru. Visas tās zīmes mūs ietekmē. Tā ir maz izpētīta joma, to nevar pierādīt, bet var sajust burtiski uz savas ādas. Ja jau mans šķietami miermīlīgais tetovējums man atnesa tik daudz problēmu, ko var pastrādāt kāda uz kakla ietetovēta cilpa vai nāve ar izkapti! Kādam muļķim jābūt, lai kaut ko tādu sev uzblieztu!”

Savu attieksmi pret tetovējumiem izsaka arī 57 gadus vecais klostera brālis Andrejs, kam mantojumā no dienesta padomju armijā palikuši burti uz roku pirkstiem un izpletņlēcējs uz pleca. Nu jau vairākus gadus viņa dzīves uzskati ir krasi mainījušies, viņš dzīvo klosterī un tetovējumus uzskata par “velna zīmogu”.

“Biju jauns, jutos brašs un bezbailīgs. Jaunos jau ļoti viegli pavedināt uz kaut kādām nevajadzīgām un kaitīgām darbībām. Esmu pārliecināts, ka daudzi nožēlos savus pleķus uz ādas – kāds ātrāk, kāds vēlāk. Tas ir audzināšanas, izglītības un, protams, pieredzes trūkums. Un tā ir pieaugušo atbildība. Jebkurš kristietis zina, ka ķermenis nav cilvēka īpašums, tas ir Dieva radīts un dāvāts mums uz dzīves laiku. Bez tetovējumiem un pīrsingiem. Burtiskā nozīmē tīra un nevainīga miesa. Mēs to, protams, plosām, novalkājam, ievainojam. Visi mūsu grēki tajā redzami. Teikt, ka tas ir mans ķermenis, esmu tā saimnieks, nozīmē nostādīt sevi līdzās Dievam, kas ir visa esošā valdnieks. Bībelē ļoti skaidri ir pateikts, ka ar ķermeni nedrīkst darīt neko pretīgu, tostarp arī aptetovēt. (…)”

Aptetovētie rada sev nepievilcīgu tēlu

Bez enerģētiskā un morālā aspekta tetovēšanā ir arī praktiskā puse. Piemēram, būtu labi jāapsver, vai tetovējums nenodarīs ļaunumu karjerai, vai nekaitēs profesionālajai reputācijai. Ja ir tetovējums redzamā vietā, tad cilvēku var nepieņemt darbā par modeli, pārdevēju, menedžeri, preses sekretāru, valsts ierēdni [skolotāju, bērnudārza audzinātāju utt.]. Tas ir organizācijas tēla jautājums. Turklāt neviena organizācija negrib, lai tiktu pievērsta negatīva uzmanība nevajadzīgām detaļām.

/04.07.2018/

Avots:
https://www.citadapasaule.lv/207

[P.S.
Vairāk par tetovējumiem, tai skaitā no medicīniskā viedokļa, var izlasīt te: https://infoagentura.wordpress.com/par-tetovejumiem/ ]

Informācijas aģentūra
/11.01.2019/

Publicēts iekš Kat.: Medicīna, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Pasaka par trīs sivēntiņiem

Reiz dzīvoja trīs sivēntiņi. Trīs brāļi. Visi vienāda auguma, apaļi, sārti, ar vienādi draiskām astītēm. Pat vārdi viņiem bija līdzīgi. Sivēntiņus sauca — Nif-nifs, Nuf-nufs un Naf-nafs. Augu dienu tie kūleņoja zaļā zālītē, gozējās saulītē vai tīksminājās peļķēs. Tad iestājās rudens. Saule vairs nespīdēja tik silti, pelēki mākoņi peldēja pār zeltaino mežu . . .

— Vai nebūtu laiks padomāt par ziemu, — reiz saviem brāļiem ieminējās Naf-nafs, pamodies agri no rīta. — Es viss trīcu aiz aukstuma. Mēs varam saaukstēties. Kā būtu, ja mēs uzbūvētu mājiņu un pārziemotu kopā zem viena jumta siltumā?

Taču brāļiem negribējās ķerties pie darba. Daudz patīkamāk bija pēdējās siltās dienas paklaiņot un palēkāt pa pļaviņu nekā rakt zemi un stiept akmeņus.

— Gan paspēsim! Ziema vēl tālu. Mēs vēl papriecāsimies par aizejošo vasaru,— sacīja Nif-nifs un pārmeta kūleni.

— Kad vajadzēs, es viens pats ātri uzbūvēšu sev mājiņu, — noteica Nuf-nufs un apgūlās peļķē.

— Es arī, — piebilda Nif-nifs.

— Kā vēlaties. Tad es būvēšu māju viens pats, — sacīja Naf-nafs.

Ar katru dienu kļuva aukstāks un aukstāks. Taču Nif-nifs un Nuf-nufs nesteidzās. Viņiem nenāca ne prātā strādāt. Viņi bezmērķīgi draiskojās no rīta līdz vakaram. To vien darīja kā, gāja savās sivēnu rotaļās, lēkāja un meta kūleņus.

— Šodien mēs vēl uzdzīvosim, — viņi sev teica, — bet rīt no rīta ķersimies pie darba.

Tomēr arī nākamajā dienā viņi teica to pašu. Un tikai tad, kad lielā peļķe ceļmalā no rītiem sāka pārklāties ar plānu ledus garoziņu, slinkie brāļi beidzot ķērās pie darba.

Nif-nifs nolēma, ka visvienkāršāk un ātrāk var uzbūvēt mājiņu no salmiem. Ne ar vienu neapspriedies, viņš tā arī izdarīja. Jau pret vakaru būdele bija gatava. Nif-nifs uzlika uz jumta pēdējo salmiņu un, gauži apmierināts par savu mājiņu, līksmi nodziedāja:
          Pasaulei var apkārt iet,
          Apkārt iet, apkārt iet,
          Tādu namu neuziet,
          Neuziet, neuziet!

Dziedādams šo dziesmiņu, viņš devās pie Nuf-nufa.

Nuf-nufs netālu arī būvēja sev mājiņu. Viņš steidza ātrāk pabeigt šo garlaicīgo un neinteresanto darbu. Sākumā viņš, tāpat kā brālis, gribēja būvēt mājiņu no salmiem. Bet tad nolēma, ka tādā mājā ziemā būs gaužām auksti. Māja būtu izturīgāka un siltāka, ja to uzbūvētu no zariem un smalkiem žagariem. Viņš tā arī izdarīja. Iedzina zemē stabus, izpina to starpas ar žagariem, uz jumta sabēra sausas lapas, un pret vakaru māja bija gatava. Nuf-nufs lepni apgāja tai vairākas reizes apkārt un nodziedāja:
          Man ir namiņš ļoti jauks,
          Ļoti jauks, ļoti jauks!
          To pat pērkons nesajauks,
          Nesajauks, nesajauks!

Viņš nebija beidzis vēl dziedāt, kad no krūmiem izskrēja Nif-nifs.

— Nu redz, arī tava māja gatava! — Nif-nifs sacīja brālim. — Es jau teicu, ka mēs vieni tiksim ar darbu galā! Tagad mēs esam brīvi un varam darīt visu, kas vien nāk prātā!

— Iesim pie Naf-nafa un paskatīsimies, kādu mājiņu viņš sev uzbūvējis! — teica Nuf-nufs. — Sen neesam redzējušies!

— Iesim paskatīsimies! — Nif-nifs piekrita. Un abi brāļi gauži apmierināti par to, ka viņiem nav vairs nekādu rūpju, nozuda krūmos.

Naf-nafs jau vairākas dienas bija aizņemts ar būvdarbiem. Viņš sanesa akmeņus, iejauca mālus un tagad nesteigdamies būvēja sev izturīgu, drošu māju, kurā varētu paglābties no vēja, lietus un sala. Viņš ierīkoja mājai smagas ozolkoka durvis ar aizbīdni, lai vilks no kaimiņu meža nevarētu iekļūt iekšā. Nif-nifs un Nuf-nufs sastapa brāli strādājam.

— Ko tu te tik grandiozu būvē? —pārsteigtie Nif-nifs un Nuf-nufs abi reizē iejautājās. — Vai tā ir sivēna mājiņa vai cietoksnis?

— Sivēna mājai jābūt kā cietoksnim! — Naf-nafs viņiem mierīgi atbildēja, turpinādams strādāt.

— Vai tu gatavojies ar kādu karot? — izsmējīgi norukšķēja Nif-nifs un pamirkšķināja Nuf-nufam. Un abi brāļi kļuva tik priecīgi, ka viņu kviekšana un rukšķēšana aizskanēja tālu pāri meža pļaviņai. Taču Naf-nafs, it kā nekas nebūtu noticis, turpināja mūrēt savas mājas akmens sienu, dūkdams pie sevis dziesmiņu:
          Lai labi klātos, jābūt gudram,
          Jābūt gudram, jābūt gudram.
          Tāpēc jātop stipram namam,
          Stipram namam, stipram namam.
          Pat visviltīgākais zvērs,
          Ļaunais zvērs, meža zvērs,
          Manas durvis neatvērs,
          Neatvērs, neatvērs!

— Kas tas par ļaunu zvēru? — Nif-nifs noprasīja Nuf-nufam.

— Par kādu zvēru tu dziedāji? — Nuf-nufs jautāja Naf-nafam.

— Par ļauno un rijīgo vilku! — Naf-nafs nopietni atbildēja un iemūrēja vēl vienu akmeni.

— Redz, kā! Viņš baidās no vilka! — iesaucās Nif-nifs, kurš vilkus bija redzējis tikai bildēs.

— Viņš baidās, ka vilks viņu apēdīs! — izsmējīgi piebilda Nuf-nufs, kurš arī dzīvu vilku nebija sastapis.

— Kas nu te par vilkiem! — noteica Nif-nifs.

— Nekādu vilku te nemaz nav! Naf-nafs ir tīrais zaķpastala! — smējās Nuf-nufs. Un brāļiem kļuva vēl jautrāk. Abi sāka dejot un dziedāt:
          Nebaida mūs ļaunais vilks,
          Ļaunais vilks, ļaunais vilks!
          Kur tu klejo, muļķa vilks,
          Vecais vilks, niknais vilks?

Viņi gribēja pakaitināt Naf-nafu, bet tas nepievērsa sliņķiem uzmanību un turpināja cītīgi strādāt.

— Iesim, Nuf-nuf, — Nif-nifs tad teica. — Mums te nav ko darīt.

Un abi pārdrošie brāļi aizgāja tālāk klaiņot un dīkdieņot. Pa ceļam viņi dziedāja un dejoja, bet, kad iegāja mežā, sāka tik skaļi klaigāt, ka uzmodināja vilku, kas gulēja zem priedes.

— Kas tas par troksni! — nikni norūca vilks, kurš sen neko nebija ēdis, un skatījās uz to pusi, no kurienes atplūda divu muļķa sivēntiņu bezbēdīgā kviekšana.

— Kur gan te ir kāds vilks! — jautri kliedza Nif-nifs.

— Mēs vilku saķersim aiz šņukura un tad tik viņš mums redzēs! — skaļi spiedza Nuf-nufs.

— Nogāzīsim gar zemi, sasiesim un ar kājām šitā, šitā, šitā! — Nif-nifs lielījās un rādīja, kā viņi izrēķināsies ar vilku. Un brāļi, turpinot uzjautrināties, sāka dziedāt:
          Nebaida mūs ļaunais vilks,
          Ļaunais vilks, ļaunais vilks!
          Kur tu klejo, muļķa vilks,
          Vecais vilks, niknais vilks?

Un tad pēkšņi viņi ieraudzīja īstu, dzīvu vilku! Viņš stāvēja aiz liela koka. Izskats tam bija tik drausmīgs, acis tik niknas un zobi tik atņirgti, ka Nif-nifam un Nuf-nufam pārskrēja šermuļi un tievās astītes tik tikko manāmi notrīcēja. Nabaga sivēntiņi nespēja pat pakustēties aiz bailēm.

Vilks sagatavojās lēcienam, nošņakstināja zobus, pamirkšķināja labo aci, taču sivēntiņi pēkšņi attapās un kviekdami tā, ka viss mežs noskanēja, metās bēgt. Vēl nekad viņi nebija skrējuši tik ātri. Pēdām zibot un saceļot putekļu mākoni, abi joza katrs uz savu māju.

Nif-nifs pirmais sasniedza savu salmu namiņu un tik tikko paguva aizcirst durvis vilkam pašā deguna priekšā.

— Tūdaļ atver durvis! — vilks norēca. — Ja ne, izlauzīšu ar visām eņģēm!

— Nē, — Nif-nifs norukšķēja, — nevēršu vis!

Aiz durvīm bija dzirdama drausmīgā zvēra sēkšana.

— Tūdaļ atver durvis! — vilks atkal norēca. — Ja ne, es tikai uzpūtīšu, un visa tava māja izjuks!

Bet Nif-nifs aiz bailēm vairs nespēja neko atbildēt. Tad vilks sāka pūst: „U-u-u-f-f-f!” No mājas jumta nolidoja salmi, namiņa sienas nodrebēja. Vilks vēlreiz dziļi ievilka elpu un pūta pa otram lāgam: „U-u-u-f-f-f!” Kad vilks pūta trešoreiz, māja izjuka uz visām pusēm, it kā to būtu skārusi viesuļvētra. Vilks nošņakstināja zobus mazajam sivēntiņam pie pašas astītes. Taču Nif-nifs veikli pasitās sānis un metās bēgt.

Pēc mirkļa viņš jau bija pie Nuf-nufa durvīm. Līdzko brāļi paspēja ieslēgties, viņi izdzirda vilka balsi: — Nu es apēdīšu jūs abus divus!

Nif-nifs un Nuf-nufs izbailēs palūkojās viens uz otru. Tagad viņiem smiekli vairs nenāca. Bet vilks bija piekusis, tālab nolēma rīkoties viltīgi.

— Esmu pārdomājis! —viņš sacīja tik skaļi, lai viņu sadzirdētu namiņā. — Es neēdīšu šos tievos sivēntiņus! Labāk iešu mājās!

— Vai tu dzirdēji? — Nif-nifs jautāja Nuf-nufam.

— Viņš teica, ka neēdīšot mūs! Mēs esot par tieviem!

— Tas ir dikti labi! — sacīja Nuf-nufs un tūdaļ beidza trīcēt.

Brāļi atkal kļuva bezbēdīgi jautri un sāka dziedāt, it kā nekas nebūtu noticis:
          Nebaida mūs ļaunais vilks,
          Ļaunais vilks, ļaunais vilks!
          Kur tu klejo, muļķa vilks,
          Vecais vilks, niknais vilks?

Bet vilks nemaz i nedomāja aiziet. Viņš tikai nogāja maliņā un paslēpās. Viņam nāca smiekli. Ar pūlēm viņš piespieda sevi savaldīties. Cik veikli viņš bija apmānījis muļķa sivēntiņus!

Kad sivēntiņi nomierinājās pavisam, vilks paņēma aitādu un uzmanīgi pielavījās pie namiņa. Pie durvīm viņš ietinās aitādā un klusi pieklauvēja.

Nif-nifs un Nuf-nufs gauži izbijās, kad padzirda klauvēšanu.

— Kas tur ir? — viņi noprasīja, un viņiem atkal ietrīcējās astītes.

— Tā esmu es — maza nabaga aitiņa! — smalkā, svešādā balsī atsaucās vilks. — Ielaidiet mani pārnakšņot, esmu apmaldījusies un piekususi!

— Vai ielaist? — Nif-nifs jautāja brālim.

— Aitiņu jau var. — Nuf-nufs piekrita. — Aitiņa nav vilks.

Bet, kad sivēntiņi pavēra durvis, viņi ieraudzīja nevis aitiņu, bet to pašu vilku aitas ādā ar atņirgtajiem zobiem.

Brāļi aizcirta durvis un no visa spēka atspiedās pret tām, lai drausmīgais zvērs neielauztos iekšā. Vilks ļoti pārskaitās, jo viņa viltība neizdevās. Vilks nometa aitādu un norēcās: — Nu tik pagaidiet! Tūdaļ no šīs būdas nekas vairs pāri nepaliks!

Viņš sāka pūst. Namiņš mazliet sasvērās. Vilks pūta pa otram lāgam, tad vēl trešoreiz, pēc tam ceturto. No jumta nolidoja lapas, sienas nodrebēja, taču namiņš vēl turējās. Un tikai tad, kad vilks pūta piekto reizi, mājiņa sasvērās un izjuka. Vienīgi durvis vēl kādu laiku stāvēja grausta vidū. Sivēntiņi šausmās metās bēgt.

Brāļi cik ātri vien varēja skrēja uz Naf-nafa māju. Vilks milzīgiem lēcieniem metās pakaļ. Vienubrīd viņš gandrīz saķēra Nif-nifu aiz pakaļkājas, taču tas laikus paguva izvairīties. Arī vilks skrēja, cik spēja. Viņš bija pārliecināts, ka šoreiz sivēntiņi no viņa neizbēgs. Tomēr viņam atkal nepaveicās.

Mazie sivēntiņi ātri paskrēja garām ābelei, pat neaizskardami to. Bet lielais vilks nepaspēja no tās izvairīties un uzskrēja tieši virsū ābelei, kura apbēra viņu ar āboliem. Kāds cietāks ābols trāpīja viņam tieši starp acīm un vilkam uz pieres izauga liels puns.

Bet pa to laiku Nif-nifs un Nuf-nufs traki pārbijušies pieskrēja pie Naf-nafa mājas.
Brālis žigli ielaida viņus iekšā. Nabaga sivēntiņi aiz bailēm nespēja bilst ne vārda. Viņi klusēdami metās zem gultas un paslēpās tur. Naf-nafs uzreiz apjauta, ka viņus vajājis vilks. Taču viņam nebija ko bīties savā akmens namiņā. Viņš žigli aizbultēja
durvis, pats nosēdās uz ķeblīša un sāka skaļi dziedāt:
          Pat visviltīgākais zvērs,
          Ļaunais zvērs, meža zvērs,
          Manas durvis neatvērs,
          Neatvērs, neatvērs!

Un tad kāds pieklauvēja pie durvīm.

— Kas tur klauvē? — Naf-nafs mierīgā balsī noprasīja.

— Ver ātri vaļā un neizrunājies! — atskanēja vilka aizkaitinātā balss.

— Sagribēji! I prātā nenāk! — droši atbildēja Naf-nafs.

— Ak tā! Nu pagaidiet tik! Tūdaļ apēdīšu jūs visus trīs!

— Mēģini vien! — Naf-nafs mierīgi atteica, pat nepieceldamies no sava ķeblīša. Viņš zināja, ka viņam un brāļiem nav ko bīties tik izturīgā akmens mājā.

Tad vilks ievilka tā vairāk gaisa un, kā ierasts, pūta, cik jaudāja! Bet, lai cik arī stipri viņš pūta, neviens, pat vismazākais akmentiņš neizkustējās no vietas. Nams stāvēja kā cietoksnis. Tad vilks sāka nikni raustīt durvis. Taču arī durvis nepadevās. Pēc tam vilks sāka aiz dusmām skrāpēt ar nagiem mājas sienas un grauzt tās akmeņus, taču viņš tikai aplauza sev nagus un zobus. Izsalkušajam un ļaunajam vilkam nekas cits neatlika kā ar kaunu doties projām.

Tad viņš pacēla galvu augšup un ieraudzīja uz jumta lielu, platu skursteni. ,,Ahā! Ielīdīšu namiņā caur dūmeni!” vilks nopriecājās. Viņš uzmanīgi uzlīda uz jumta un ieklausījās. Mājiņā viss bija klusu. ,,Šodien tomēr pamielošos ar svaigiem sivēntiņiem!” viņš nodomāja un aplaizījies laidās skurstenī iekšā.

Bet, līdzko viņš sāka laisties lejā, sivēntiņi padzirda čabēšanu. Un, kad uz katla vāka sāka birt kvēpi, prātīgais Naf-nafs uzreiz apjauta, kas par lietu. Viņš žigli pieskrēja pie katla, kurā vārījās ūdens, un noņēma tam vāku. — Laipni lūdzam! —noteica Naf-nafs un pamirkšķināja brāļiem.

Nif-nifs un Nuf-nufs jau bija pavisam nomierinājušies un, laimīgi smaidīdami, raudzījās savā gudrajā un drosmīgajā brālī. Sivēntiņiem nebija ilgi jāgaida. Melns kā skursteņslauķis vilks iegāzās tieši verdošā ūdenī. Nekad viņš vēl nebija jutis tādas sāpes! Zvērīgi rēkdams, applaucētais vilks izlidoja pa dūmeni atpakaļ uz jumta, nokūleņoja pa to lejā, apmeta vēl četrreiz kūleņus, nobrauca uz astes garām aizbultētajām durvīm un cik ātri vien var bēga atpakaļ uz mežu.

Bet trīs brāļi, trīs mazie sivēntiņi, noraudzījās viņam pakaļ un līksmoja, ka ļaundaris ir pārmācīts. Pēc tam viņi nodziedāja jautru dziesmiņu:
          Pasaulei var apkārt iet,
          Apkārt iet, apkārt iet,
          Tādu namu neuziet,
          Neuziet, neuziet!

          Pat visviltīgākais zvērs,
          Ļaunais zvērs, meža zvērs,
          Mūsu durvis neatvērs,
          Neatvērs, neatvērs!

          Vecais vilks vairs neuzbruks,
          Neuzbruks, neuzbruks
          Draudzība ja nepajuks,
          Nepajuks, nepajuks.

Kopš tās dienas brāļi sāka dzīvot draudzīgi zem viena jumta. Un tā viņi laimīgi dzīvoja tik ilgi, kamēr bija gudri un saticīgi…

Sergejs Mihalkovs
/1936/

Avots:

Informācijas aģentūra
/11.01.2019/

Publicēts iekš Kat.: Izglītība, PASAKAS, Reģ.: Krievija, Veids: Apkopojums | Komentēt

Pasaka: Sniegbaltīte un septiņi rūķīši

Reiz, sensenos laikos pašā ziemas vidū karaliene sēdēja pie loga un izšuva. Sniega pārslas kā spalvu pūkas krita no debesīm. Skatoties pārslās, viņai iedūrās pirkstā adata. Trīs sarkanas asins piles nokrita sniegā. Spilgtais sārtums žilbinošā baltumā izskatījās ļoti skaisti, un karaliene pie sevis nodomāja: “Kaut man piedzimtu skaists bērniņš ar tik baltu ādu kā sniegs, tik sārtām lūpām kā asinis un tik melniem matiem kā ogle!”

Drīz viņai piedzima meitiņa tik baltu ādu kā sniegs, tik sārtām lūpām kā asinis un tik melniem matiem kā ogle. Meitiņu nosauca par Sniegbaltīti; bet karaliene pati drīz pēc tam nomira.

Pēc gada karalis apprecēja citu sievu. Tā bija skaista sieviete, bet ļoti lepna, iedomīga un skaudīga. Jaunā karaliene gribēja būt visskaistākā pasaulē un nespēja iedomāties, ka kāda cita varētu būt skaistāka par viņu. Valdniecei bija brīnumspogulis. Viņa bieži nostājās tā priekšā, aplūkoja sevi un prasīja:
                     – Pateic, spogulīt, man tā:
                     Kura ir visskaistākā?

Un spogulis katru reizi atbildēja:
                     – Strīdu nav, ir zināms droši
                     Jūsu daiļums zied jo koši
                     Jūs esat viskrāšņākā,
                     Vissmukākā, visskaistākā!

Karalieni šāda atbilde apmierināja, jo viņa zināja, ka spogulis saka taisnību.

Pagāja gadi, Sniegbaltīte izauga un skaistumā sāka līdzināties pamātei. Kad karaliene atkal kārtējo reizi prasīja spogulim:
                     – Pateic, spogulīt, man tā:
                     Kura ir visskaistākā? –
tad spogulis atbildēja:
                     – Strīdu nav, ir zināms droši,
                     Jūs joprojām ziedat koši,
                     Tomēr Sniegbaltīte jaukā
                     Skaista ir kā saule laukā.
                     Viņa ir viskrāšņākā,
                     Vissmukākā, visskaistākā!

To izdzirdusi, karaliene no dusmām nobālēja. Tagad karalienes naids auga augumā un nedeva tai miera ne dienu, ne nakti. Ieraugot Sniegbaltīti, viņu pārņēma ļaunuma lēkmes. Beidzot pamāte atsauca mednieku un teica: — Aizved princesi uz mežu un nobendē. Es viņu nevaru izturēt un negribu vairs redzēt.

Mednieks darīja kā likts un ieveda meiteni dziļi mežā. Tur Sniegbaltīte sāka lūgties: — Mīļo medniek, atstāj mani dzīvu, es došos tālāk meža biezoknī un atpakaļ nenākšu!

Medniekam kļuva žēl jauko meiteni un viņš palaida viņu vaļā, neko ļaunu nenodarījis.

Sniegbaltīte palika lielajā mežā pavisam viena un ļoti baidījās. Viņa aplūkoja katru koka lapiņu un meklēja, kur varētu paslēpties. Tad meitene no bailēm sāka skriet uz priekšu un skrēja pāri asiem akmeņiem un cauri ērkšķiem. Bet meža zvēri, kuri gadījās tai ceļā, viņu neaiztika.

Tā Sniegbaltīte skrēja līdz pat vakaram, kamēr izsīka spēki. Tad viņa ieraudzīja mazu mājiņu un iegāja tajā atpūsties. Cik maza bija pati mājiņa, tik sīks un niecīgs arī tās iekārtojums, taču viss patīkams un tīrs.

Istabas vidū stāvēja balti apklāts galdiņš ar septiņiem maziem šķīvīšiem, pie katra šķīvīša karotīte, nazītis, dakšiņa un dzeramais kausiņš. Pie sienas saliktas rindā septiņas mazas gultiņas, pārklātas sniegbaltiem paladziņiem.

Sniegbaltīte bija izsalkusi un izslāpusi, tādēļ viņa paņēma no katra šķīvīša pa druskai salātu un maizes un izdzēra no katra kausiņa pa malciņam dzēriena, jo viņa nevienam negribēja darīt pāri. Vēlāk, kad bija pavisam nogurusi, princese izmēģināja pa kārtai visas gultiņas, bet tās izrādījās viņai nederīgas. Cita bija par garu, cita par īsu, tikai septītā gultiņa rādījās pašā laikā, tajā meitene arī apgūlās un aizmiga.

Kad jau bija pavisam satumsis, pārradās mājiņas saimnieki. Tie bija septiņi rūķīši, kas, meklējot zeltu, sudrabu un dārgakmeņus, kalnos raka rūdu. Viņi aizdedzināja savas septiņas svecītes un uzreiz mājiņā kļuva gaišs. Rūķīši pamanīja, ka te kāds ir bijis, jo nekas vairs nebija tādā kārtībā, kādā viņi bija atstājuši.

— Kas ir sēdējis uz mana krēsliņa? – iesaucās pirmais rūķītis.
— Kas ir ēdis no mana šķīvīša? – prasīja otrais rūķītis.
— Kas ir aizticis manu maizīti? — brīnījās trešais rūķītis.
— Kas ir ēdis manus salātiņus? — jautāja ceturtais rūķītis.
— Kas ir dūris ar manu dakšiņu? — vaicāja piektais rūķītis.
— Kas ir griezis ar manu nazīti? — bilda sestais rūķītis.
— Kas ir dzēris no mana kausiņa? — prātoja septītais rūķītis.

Kad vīriņi sāka apskatīt istabu, pirmais pamanīja, ka gultiņā iegulēta bedrīte, un ieteicās: — Kas te gulējis manā gultiņā? – Piesteidzās arī citi un sauca: — Arī manā gultiņā ir kāds gulējis.

Bet septītais piegāja pie savas gultiņas un ieraudzīja Sniegbaltīti. Rūķīši apstājās viņai apkārt, brīnījās un čukstēja: — Ak tu manu dieniņu! Cik viņa ir skaista! – Visi uzvedās klusi, lai neuzmodinātu viešņu, un ļāva meitenei izgulēties.

Nākamajā rītā Sniegbaltīte pamodās un izbijās. Bet rūķīši izturējās pret viņu ļoti laipni. Princese izstāstīja piedzīvoto un rūķīši piedāvāja Sniegbaltītei palikt dzīvot pie viņiem un palīdzēt ar mājas darbiem.

Norītiem rūķīši gāja uz kalnraktuvēm rakt rūdu un meklēt dārgumus, bet vakaros atgriezās mājās, kur tos gaidīja Sniegbaltītes pagatavotā maltīte. Visu dienu meitene bija mājās viena pati un rūķīši viņu brīdināja: — Tikai piesargies no savas pamātes, viņa drīz dabūs zināt, kur tu esi, tāpēc nelaid nevienu iekšā!

Tikmēr Sniegbaltītes pamāte bija atkal pārliecināta, ka viņa pasaulē ir visskaistākā. Kādu dienu karaliene atkal nostājās spoguļa priekšā un prasīja:
                     – Pateic, spogulīt, man tā:
                     Kura ir visskaistākā? –

Bet spogulis atbildēja:
                     – Strīdu nav, ir zināms droši,
                     Jūs joprojām ziedat koši,
                     Tomēr dziļi mežiņā
                     Čaklo rūķu namiņā
                     Dzīvo Sniegbaltīte jaukā
                     Sijājot kā saule laukā.
                     Viņa ir viskrāšņākā,
                     Vissmukākā, visskaistākā!

Karaliene saprata, ka mednieks nav izpildījis viņas pavēli un nodomāja to bargi sodīt citiem par biedinājumu. Bet vispirms ļaundare sāka prātot, kā atbrīvoties no Sniegbaltītes, lai viņa atkal varētu kļūt par visskaistāko pasaulē.

Šoreiz karaliene nolēma rīkoties pati. Viņa nosmērēja sev seju un pārģērbās par vecu tirgus sievu, tā ka neviens to nevarēja pazīt. Nonākusi pie rūķīšu mājiņas, pamāte pieklauvēja pie durvīm un sauca: — Lēti pārdodu labas preces! Lēti pārdodu labas preces!

Sniegbaltīte paskatījās pa logu un teica: — Labdien, māmiņ! Ko jūs labu pārdodat?

— Lētas un skaistas preces, — neīstā tirgus sieva atbildēja. — Auklas un lentas dažādās krāsās, – un karaliene izņēma no groza raibus dzīparus, visādas zīda auklas un krāšņu jo krāšņu jostu.

Sniegbaltītei iepatikās josta un viņa nodomāja: “Šī sieviņa ir tirgotāja, viņu jau var ielaist, tirgotāji taču neko ļaunu nedara.” Sniegbaltīte atbultēja durvis, ielaida tirgus sievu un nopirka sev skaisto jostu.

— Cik laba izvēle! — svešā paslavēja. — Ļauj, es tev aplikšu jostu.

Sniegbaltīte, briesmas nenojauzdama, ļāva sev aplikt jauno jostu . Bet svešā to savilka tik cieši, ka Sniegbaltītei aizrāvās elpa un viņa kā nedzīva nokrita zemē.

– Nu beidzot būs gals tavam skaistumam! — ļaunā pamāte nopriecājās un steidzās prom.

Drīz mājās pārnāca septiņi rūķīši un ļoti izbijās, kad ieraudzīja Sniegbaltīti guļam uz grīdas. Vīriņi pacēla meiteni un redzēja, ka viņai pārāk cieši savilkta josta. Viņi to pārgrieza. Sniegbaltīte atkal varēja brīvi elpot un pamazām atdzīvojās.

Kad rūķīši dabūja zināt, kas noticis, viņi teica: — Vecā tirgus sieva būs bijusi tava pamāte — karaliene. Turpmāk esi piesardzīgāka un, kad esi viena pati, nelaid nevienu svešinieku mājās iekšā.

Tikmēr ļaunā pamāte apmierināta pārnāca mājās, atkal nostājās spoguļa priekšā un prasīja:
                     – Pateic, spogulīt, man tā:
                     Kura ir visskaistākā? –

Bet spogulis atbildēja:
                     – Strīdu nav, ir zināms droši,
                     Jūs joprojām ziedat koši,
                     Tomēr dziļi mežiņā
                     Čaklo rūķu namiņā
                     Dzīvo Sniegbaltīte jaukā
                     Sijājot kā saule laukā.
                     Viņa ir viskrāšņākā,
                     Vissmukākā, visskaistākā!

To dzirdot, karaliene kļuva vai traka aiz dusmām. Viņa saprata, ka Sniegbaltīte tomēr ir izglābusies un sāka atkal gudrot, ko iesākt, lai meiteni nobendētu. Pamāte saindēja ķemmi un pārģērbās par vecu ubadzi.

Nonākusi pie rūķīšu mājiņas, viltus ubadze pieklauvēja pie durvīm un sauca: — Piedāvāju lētas un labas preces! Piedāvāju lētas un labas preces!

Sniegbaltīte pavērās caur logu un teica: — Es nedrīkstu nevienu ielaist.

— Bet paskatīties jau tu drīksti! – vecene atsauca. Viņa izvilka brīnumjauku ķemmi un parādīja to Sniegbaltītei. Meitenei tā ļoti iepatikās, un viņa nodomāja: “Šī večiņa izskatās tik nabadzīga, viņu jau var ielaist, nabaga večiņas taču neko ļaunu nedara.”

Kad princese atvēra durvis un nopirka ķemmi, neīstā ubadze pieglaimīgā balsī ierosināja: — Ļauj, es tev sakārtošu matus! – Sniegbaltīte, briesmas nenojauzdama, ļāva svešiniecei sevi saķemmēt. Tiklīdz saindētā ķemme skāra galvu, inde iedarbojās un meitene nokrita zemē kā mirusi.

— Tagad tu vairs necelsies! —karaliene ļaunā priekā iesaucās un steidzās projām.

Par laimi, bija jau vakars, un visi septiņi rūķīši drīzumā pārradās mājās. Kad rūķīši ieraudzīja Sniegbaltīti guļam uz grīdas, viņi tūliņ saprata, ka te bijusi ļaunā pamāte, pamatīgi pārmeklēja princesi un izņēma no matiem saindēto ķemmi. Sniegbaltīte uzreiz atdzīvojās un visu izstāstīja. Rūķīši atkal piekodināja meiteni sargāties, nevienu svešinieku mājā iekšā nelaist un neko no nepazīstamiem neņemt.

Bet pamāte tikmēr apmierināta nostājās spoguļa priekšā un prasīja:
                     – Pateic, spogulīt, man tā:
                     Kura ir visskaistākā? –

Un spogulis atkal atbildēja:
                     – Strīdu nav, ir zināms droši,
                     Jūs joprojām ziedat koši,
                     Tomēr dziļi mežiņā
                     Čaklo rūķu namiņā
                     Dzīvo Sniegbaltīte jaukā
                     Sijājot kā saule laukā.
                     Viņa ir viskrāšņākā,
                     Vissmukākā, visskaistākā!

Karaliene, to dzirdot, trīcēja un drebēja no dusmām un kliedza: — Tu nebūsi visskaistākā! Es tevi nobendēšu, lai ko man tas maksātu!

Pēc tam ļaundare iegāja slepenā istabā, kurā nevienam nekad neļāva ieiet, un pagatavoja tur saindētu ābolu. No ārpuses ābols izskatījās tik skaists un gards, ka katram to gribējās nogaršot. Bet, ja kāds tikai kumosiņu nokostu, tam tūliņ būtu jāmirst.

Kad ābols bija gatavs, pamāte nosmērējās un pārģērbās par zemnieci, aizgāja pie rūķīšu mājiņas un pieklauvēja pie durvīm. Sniegbaltīte paskatījās pa logu un teica: — Es nevienu nedrīkstu ielaist.

— Ja negribi, negribi, — neīstā zemniece teica. — Savus gardos ābolus varu pārdot arī citur. Bet vienu es tev dāvinu.

— Nē, es nedrīkstu neko ņemt, — Sniegbaltīte atteica.

Tad pārģērbtā karaliene pārgriez ābolu uz pusēm, nokoda gabaliņu no vienas puses, bet otru pusi pasniedza princesei. Ābols bija apstrādāts tā, ka tikai viena puse bija saindēta, bet otra nekaitīga. To arī pamāte paturēja sev, bet saindēto deva princesei.

Kad Sniegbaltīte redzēja, ka vecā zemniece ēd ābolu, arī viņai uznāca liela kāre pēc skaistā augļa. Viņa izstiepa roku un paņēma to. Bet, tikko Sniegbaltīte pirmo kumosu nokoda, viņa nokrita zemē kā mirusi.

— Nu, šoreiz gan tevi neviens vairs nepiecels, — ļaunā karaliene triumfējoši iesaucās.

Atsteigusies mājās viņa vaicāja spogulim:
                     – Pateic, spogulīt, man tā:
                     Kura ir visskaistākā? –

Nu spogulis beidzot atbildēja:
                     – Strīdu nav, ir zināms droši
                     Jūsu daiļums zied jo koši
                     Jūs esat viskrāšņākā,
                     Vissmukākā, visskaistākā! –
un naida pārņemtā karaliene nomierinājās.

Kad rūķīši vakarā pārnāca mājās, viņi atrada Sniegbaltīti guļam zemē. Tie meiteni piecēla, pārmeklēja, vai neatradīs atkal ko saindētu, atraisīja jostiņu, izsukāja matus, nomazgāja ūdenī, bet tas nekā nelīdzēja — Sniegbaltīte neatdzīvojās un palika guļam kā mirusi. Rūķīši to uzlika uz bēru nestuvēm, nosēdās visi septiņi apkārt un raudāja. Tā viņi apraudāja Sniegbaltīti trīs dienas no vietas.

— Sniegbaltīte joprojām ir tik skaista. Viņa izskatās tik dzīva, kā aizmigusi! Mēs taču nevaram viņu aprakt zemē, — rūķīši sprieda un pagatavoja stikla zārku, lai viņu vienmēr varētu redzēt, ielika princesi zārkā un uz vāka zelta burtiem uzrakstīja viņas vārdu un atzīmēja, ka tā ir karaļmeita. Tad uznesa zārku pašā kalna galā un tur atstāja ķēdēs pakārtu. Viens no rūķīšiem visu laiku atradās Sniegbaltītei blakām un sargāja to. Princesi apraudzīt nāca arī meža zvēri. Atlaidās pūce, tad krauklis un arī balodītis.

Sniegbaltīte gulēja zārkā ilgi, bet palika tik pat skaista kā bijusi un izskatījās kā dzīva, tikai aizmigusi. Gadījās reiz, ka karaļdēls jāja pa mežu un ieraudzīja kalna galā zārku. Uzkāpis kalnā, viņš ieraudzīja Sniegbaltīti un iemīlējās viņā. Princis noņēma zārka vāku un noskūpstīja meiteni. Zārks nokrita no ķēdes un saindētā ābola kumoss izkrita no mutes. Sniegbaltīte atdzīvojās un pārsteigta jautāja: — Manu dieniņ, kur es esmu?

Atsteidzās rūķīši un izstāstīja viņai visu, kas bija noticis, bet princis teica: — Sniegbaltīt, Tu man esi mīļāka par visu pasaulē! Nāc man līdzi uz tēva pili un kļūsti par manu sievu!

Arī Sniegbaltītei patika karaļdēls, un viņa gāja tam līdzi, un abiem tika sarīkotas spožas un greznas kāzas. Kāzās bija ielūgta arī Sniegbaltītes nelietīgā pamāte. Uzvilkusi greznas svētku drānas, viņa nostājās pie spoguļa un prasīja:
                     – Pateic, spogulīt, man tā:
                     Kura ir visskaistākā? –

Spogulis tūliņ atbildēja:
                     – Strīdu nav, ir zināms droši,
                     Jūs vairs neziedat tik koši,
                     Prinča līgaviņa jaukā
                     Skaista ir kā saule laukā.
                     Viņa ir viskrāšņākā,
                     Vissmukākā, visskaistākā!

To izdzirdusi, ļaunā pamāte briesmīgi noskaitās un metās apskatīt prinča līgavu. Ieraudzījusi, ka tā ir Sniegbaltīte, viņa bez maz vai pārsprāga aiz dusmām un naida. Tā kā ļaundare neko nevarēja padarīt, viņa bija spiesta noskatīties kā princis laimīgi apprec Sniegbaltīti, kas viņai bija tik mokoši kā dejot nokarsētās dzels tupelēs. Dēļ nerimstošā naida un skaudības ļaunā karaliene drīz vien smagi saslima un nomira. Bet princis ar Sniegbaltīti dzīvoja ilgi un laimīgi, un viņiem bija daudz, daudz jauku bērniņu, kurus tie izaudzināja par labiem un krietniem cilvēkiem.

Informācijas aģentūra
/20.12.2018/

Publicēts iekš Kat.: Izglītība, PASAKAS, Reg.: Latvija, Veids: Apkopojums | Komentēt

Par Ukrainas Vietējās autokefālās pareizticīgās baznīcas dibināšanu: ieguvēju nav, bet izskatās, ka zaudēja visi

Tas, ka Porošenko – Deņisenko – Drabinkas grupas un to atbalstījušā Bartolomeja šķeltnieciskā darbība dos drausmīgu triecienu visas pasaules pareizticībai, bija skaidrs jau uzreiz [2018.gada vasaras beigās].

Maskavas un Visas Krievijas patriarhs Kirils, citi Krievijas Pareizticīgās baznīcas (KPB) vadītāji, kā arī citu pareizticīgo baznīcu pārstāvji, komentējot Bartolomeja un visa Konstantinopoles Patriarhāta (KP) pretenzijas uz augstāko varu (pareizticīgo pāvesta lomu), uzsvēra, ka problēma šai gadījumā ir daudz plašāka nekā tikai KPB un KP attiecības un ka runa iet par visas pasaules pareizticības šķelšanos, kas pēc sava mēroga ir salīdzināma ar 1054.gada Lielo šķelšanos, kad vienotā kristīgā baznīca sadalījās pareizticīgajos un katoļos.

[Sākoties Bizantijas impērijas norietam un līdz ar tās bojāeju pēc Konstantinopoles (tagad Stambulas) nonākšanas turku – musulmaņu rokās 1453.gadā, pareizticīgā baznīca zaudēja vienotas garīgās varas centru un kopš tā laika funkcionē decentralizētā režīmā, kad eksistē vairākas administratīvā ziņā savstarpēji neatkarīgas (autokefālas) pareizticīgās baznīcas, kuras vieno pieturēšanās pie vienotas liturģijas. Savukārt pēc bijušās Bizantijas princeses Sofijas Paleologas laulībām ar Maskavas lielkņazu Ivanu III 1472.gadā faktiski par jauno pareizticības garīgo centru kļuva Maskava, kuru tādēļ reizēm mēdz saukt arī par Trešo Romu. Uz 2018.gadu bija sekojošas kanoniskas autokefālas pareizticīgās baznīcas – Aleksandrijas, Antiohijas, Jeruzālemes, Krievijas (jeb Maskavas Patriarhāts (MP)), Gruzijas, Serbijas, Rumānijas, Bulgārijas, Kipras, Ellādas (Grieķu), Albānijas, Polijas, Čehu zemju un Slovākijas, Amerikas, kā arī Konstantinopoles Patriarhāts. Maskavas Patriarhāta Ukrainas Pareizticīgā baznīca (MP UPB) ir daļa no Maskavas Patriarhāta ar pašpārvaldes un plašas autonomijas tiesībām; Ukrainas metropolīts ir Maskavas Patriarhāta augstākā varas orgāna – sinodes loceklis un var tikt ievēlēts par MP augstāko vadītāju.]

No šāda skatu punkta raugoties, Porošenko organizētā sapulce, kura tika nosaukta par “apvienošanās sinodi“, neko neizmainīja. Neatgriezeniskie Konstantinopoles Patriarhāta lēmumi, kuri ved pie pasaules pareizticības šķelšanās, tika pieņemti 2018.gada septembrī. Šai ziņā ir jāuzsver, ka šie lēmumi attiecas ne tikai uz Ukrainu, bet gan uz visu pasaules pareizticību. Ar šiem lēmumiem Konstantinopole nostādīja sevi pret visām citām pareizticīgajām baznīcām, noliedzot to patstāvību un paziņojot par to struktūru pakļautību Konstantinopoles Patriarhātam.

Ir vairāk kā skaidrs, ka šādu KP rīcību var atbalstīt tikai šķeltnieki, kuri ir ne tikai Ukrainā. Katra kanoniskā pareizticīgā baznīca tādā vai citādā mērā ir saskārusies ar šo problēmu. No tā izriet, ka Konstantinopoles Patriarhs de facto sevi ir pasludinājis par visu pareizticīgo šķeltnieku virsvadītāju.

Šķeltnieki nekad nedomā ne par baznīcu, ne par Dievu, bet tikai un vienīgi par savu karjeru, savu materiālo labklājību un savām iespējām pietuvoties laicīgajai varai (un tas nekas, ja šī tuvība tiek panākta uz atteikšanās no Dieva un ticības rēķina). Tāpēc tas nav nekas neparasts, ka viņus neuztrauc pasaules pareizticības liktenis. Bet, ja viņus uztrauc pašu labklājība, tad varbūt kādam no viņiem izdevās realizēt savus personiskos ambiciozos plānus? Nē, neizdevās.

Ir dots smags trieciens gan pa pasaules pareizticību, gan pa Maskavas Patriarhāta Ukrainas Pareizticīgo baznīcu (MP UPB), gan arī pa Krievijas Pareizticīgo baznīcu (KPB). Tomēr politika ir spēle ar nenulles summu. (Šajā gadījumā gan Porošenko, gan Bartolomejs darbojas tieši kā politiķi, jo viņu darbības nesaskan ar baznīcas kanoniem.) Tāpēc lielais kaitējums, kas ir nodarīts kanoniskajai pareizticībai, automātiski nekļūst par šķeltnieku uzvaru, jo viņi bija pārāk skopi un ambiciozi, bet to mērķi pārāk atšķirīgi.

Bartolomejs gribēja Ukrainā radīt savā kontrolē esošu struktūru, balstoties uz kuru viņš varētu turpināt “atspiest” sev par labu MP UPB draudzes, ar laiku pakāpeniski kļūstot par otru lielāko pareizticīgo baznīcu pasaulē pēc draudžu un ticīgo skaita. [Pašreiz Konstantinopoles Patriarhāts ir salīdzinoši mazskaitliska organizācija, kuras lielākā vērtība ir nosaukums, kurš rada iluzoras asociācijas ar Bizantijas pareizticīgo tradīciju. Faktiski pēc Bizantijas bojāejas Konstantinopoles Patriarhāts ir bijis cieši integrēts musulmaņu Osmaņu impērijas varas struktūrās un pildīja svarīgus tās iekšpolitiskos un ārpolitiskos uzdevumus, bet pēc masveida pareizticīgo (grieķu) deportācijas no tikko izveidotās Turcijas teritorijas 1922.gadā, Konstantinopoles Patriarhāts kļuva par salīdzinoši mazu un vairāk formālu organizāciju.]

Porošenko gribēja iegūt “kabatas” baznīcas struktūru, kura aģitētu par pašreizējā prezidenta pārvēlēšanu [Ukrainas prezidenta vēlēšanas paredzētas 2019.gada pavasarī]. Savukārt Ukrainas šķeltniekiem bija vajadzīga legalizācija. Ja Ukrainas Autokifālā pareizticīgā baznīca (UAPB) [radās 1917.gadā pēc t.s. “februāra revolūcijas” Krievijas impērijā; neviena kanoniskā pareizticīgā baznīca to tā arī neatzina] bija gatava iekļauties jebkurā kanoniskā reliģiskā struktūrā, kura to ņemtu pretī, tad Kijevas Patriarhāta Ukrainas Pareizticīgā baznīca (KP UPB) [bijušie MP UPB garīdznieki, kuri 1992. gadā pašpasludināja savu baznīcu pēc tam, kad viņu līderis Mihails Deņisenko (1929, t.s. Filarets), pēc neveiksmīga mēģinājuma 1990.gadā kļūt par KPB metropolītu, centās 1991.gadā atšķelt MP UPB no Maskavas Patriarhāta] paši gribēja kļūt par Ukrainas šķeltnieku apvienotājiem un jaunā Ukrainas Patriarhāta bāzi.

Tomēr vislielākais šķērslis bija MP UPB nostāja. Bez tās līdzdalības apvienošanas procesā, šķeltnieki tā arī paliktu par šķeltniekiem, bet Konstantinopoles pozīcija būtu ļoti nenoturīga pret kritiku ne tikai no pareizticīgo baznīcu puses, bet arī no citu kanonisko konfesiju puses. Visiem, pat katoļiem, ir pietiekami daudz savu problēmu, lai vēl atbalstītu svešas šķelšanās, tādējādi radot precedentus, kas var pavērsties pret pašiem. Ne velti Romas pāvestam un Maskavas patriarham, tiekoties Havannā, izdevās parunāt arī par uniātismu, kas ar savu tieksmi uz šķelšanos un savu līderu ambīcijām tieši orientējas uz ASV politiskajām struktūrām, apdraudot pat Vatikāna intereses, kas savulaik tos radīja kā instrumentu cīņai pret pareizticību.

[Uniāti jeb Grieķu katoļu draudzes – pareizticīgās baznīcas draudzes, kas 1596.gadā atzina t.s. Brestas ūniju saskaņā ar kuru pareizticīgās draudzes atzina Romas pāvesta virsvadību, kurš savukārt atzina šo draudžu tiesības saglabāt savus rituālus. Brestas ūnija bija mēģinājums izveidot vienotu baznīcas struktūru Polijas impērijā, kurā bija ļoti liels skaits pareizticīgo pavalstnieku. Lielā mērā arī dēļ šī daudzskaitlisko pareizticīgo piespiedu katolizēšanas neveiksmīgā mēģinājuma (masveida represijas un to izraisītās sekas) Polijas impērija novājinājās, kas gala beigās noveda pie tās sadalīšanas un likvidēšanas. Pēc Polijas likvidēšanas uniātu struktūras saglabājās pārsvarā tagadējās Rietumukrainas teritorijā, kas tika iedalīta Austroungārijas impērijai, kura atbalstīja uniātus kā pretspēku pareizticībai.]

Vēsturē tā bieži notiek, ka kāds, piemēram, rada uniātus, bet pēc tam nezin kā no tiem atbrīvoties, vai ka kāds rada talibus un pēc tam neveiksmīgi ar tiem karo.

Porošenko izdarīja visu, lai salauztu MP UPB pretestību. Viņš ne tikai personiski mēģināja ietekmēt arhierejus [pareizticīgās baznīcas augstāko vadītāju apvienojošs nosaukums], bet arī pieslēdza darbam ar tiem vietējās slepenpolicijas (Ukrainas drošības dienesta) struktūras. Kad nelīdzēja vienkāršas pārrunas pa labam, arhierejus centās nogādāt “apvienošanās sinodē” piespiedu kārtā. Bet arī šis pasākums izgāzās. Gaidīto 10 – 15 MP UPB arhiereju vietā ieradās tikai divi – Aleksandrs Drabinka, kurš de facto jau sen ir nodevis baznīcu un no Porošenko pilnībā atkarīgais Vinicas metropolīts Simeons. Iespējams, ka ar viņiem bija vēl kāds, bet piecu stundu laikā, cik ilga sapulce, nevienu vairs neizdevās identificēt un pats neviens publiski par to nepaziņoja, kas arī netieši liecina par šī pasākuma popularitāti MP UPB garīdznieku un ticīgo vidū.

Porošenko MP UPB delegācija “apvienošanās sinodē” bija nepieciešama ne tikai tādēļ, ka to gribēja Bartolomejs, kuram par katru cenu bija vajadzīga kanoniskās baznīcas pārstāvju līdzdalība, lai legalizētu savu reiderismu (MP UPB pārstāvjiem tika atvēlēta “likumīgo akcionāru” loma, kas piedod “aktīvu sagrābšanas akcijai” formālas likumības izskatu). Savukārt Porošenko cerēja izmantojot lielu MP UPB frakciju, lai par jaunās baznīcas vadītāju ievēlēt no sevis pilnībā atkarīgo Simeonu, jo bez sava cilvēka vadībā viņš var zaudēt kontroli pār jauno struktūru un tā priekšvēlēšanu laikā var uzstāties pret līdzšinējo prezidentu. Visdrīzāk tā arī notiks, jo kādēļ gan jaunajai baznīcai likt uzsvaru uz plašās tautas masās tik ļoti nepopulāro prezidentu, kurš acīmredzami zaudē varu, ja ir perspektīvāki kandidāti, kuri rītdien var nonākt pie varas.

Nesavācot šādu frakciju Porošenko bija spiests atkāpties. Pat kopējo prezidenta, Konstantinopoles pārstāvja Galīcijas Emanuēla un visas UAPB frakcijas pūliņu nepietika, lai kopējā saskaņotā darbībā par jaunās baznīcas vadītāju ievēlētu Simeonu, kura kandidatūru ļoti negribīgi gala beigās apstiprināja arī Konstantinopole, kas par katru cenu negribēja atdot vadību KP UPB pārstāvim. Bet tas tomēr notika un par “Kijevas un visas Ukrainas” metropolītu tika ievēlēts Epifānijs, kurš ir Mihaila Deņisenko vietnieks un “labā roka”.

Rezumējot, šai epopejai ir sekojošs rezultāts:

Pirmkārt, Bartolomejs bija spiests publiski solidarizēties ar šķeltniekiem, kā arī visas pasaules pareizticīgajiem uzskatāmi nodemonstrēja, ka cīņā par savu ambīciju realizāciju viņš ir gatavs balstīties uz valsts struktūru teroru pret kanoniskajām pareizticīgajām baznīcām. Konstantinopoles ietekme Ukrainā būs tik ilga, cik ilgi eksistēs teroristiskais maidana režīms, par kura noziegumiem Bartolomeja struktūras tagad būs līdzatbildīgas kopā ar pilsoņu karu un citādi domājošo slepkavības svētījušajiem KP UPB pārstāvjiem.

Otrkārt, Porošenko, tā vietā, lai balstītos uz, kā viņš domāja, spēcīgu baznīcas struktūru, noskaņoja pret sevi visus arhierejus un ticīgos no MP UPB, kas ir visietekmīgākā un daudzskaitliskākā organizācija Ukrainā un kuru līdz vēlēšanām viņam iznīcināt vairs neizdosies. Pie tam gan saviem iekšpolitiskajiem pretiniekiem, gan ārvalstu saimniekiem Porošenko parādīja, ka, izmantojot savas spēka struktūras, viņš nav spējīgs tikt galā pat ar baznīcu. To vajadzēja mācēt tā izdarīt, lai nespētu atmānīt uz sapulci pietiekami daudzskaitliskos MP UPB autokefālijas piekritējus un noskaņotu pret sevi pat tik pārliecinātu autokefālijas piekritēju kā metropolīts Sofronijs. Porošenko jau līdz tam varēja necerēt uz ārvalstu atbalstu, bet tagad viņš tādu pat teorētiski vairs nevar saņemt, jo ir bezjēdzīgi atbalstīt politiķi, kurš pats radīja problēmu, lai palielinātu savas elektorālās izredzes, pats to pus gadu risināja kā gribēja un tā arī nespēja atrisināt, lai gan viņa rīcībā bija praktiski neierobežotas iespējas. Savukārt iekšpolitiskie pretinieki tagad pārstās baidīties no “spēka resursa” izmantošanas no Porošenko puses, lai saglabātu varu, jo cīnīties par varu ar līdzvērtīgi bruņotu pretinieku nav gluži tas pats, kas, izmantojot slepenpoliciju, biedēt miermīlīgus garīdzniekus. Ja ar garīdzniekiem nekas nesanāca, tad Porošenko var uzskatīt par norakstāmu. Lai ko arī neteiktu sociologi, oponentiem Porošenko vairs nav nopietns kandidāts.

Treškārt, Deņisenko, kurš sapņoja, ka viņa izveidotais “patriarhāts” tiks atzīts no pasaules pareizticīgo puses, faktiski pazemināja savu statusu, pārejot no vienas neatzītas (nekanoniskas) struktūras uz citu. Pie tam drīz neatzītās pareizticīgo struktūras var papildināt arī Konstantinopoles Patriarhāts, kam dēļ tā ielikteņu bezspēcības Ukrainā ir radušies ļoti nopietni imidža zaudējumi visā pasaules pareizticīgo vidē.

Ceturtkārt, šķelšanos atklāti atbalstījušie Simeons un Drabinka neko neieguva. Nevienu amatu jaunajā struktūrā tiem nepiešķīra, ietekmes tur viņiem nav, bet no MP UPB abi jau faktiski ir izstumti kā šķeltnieki.

Un viņus visus taču brīdināja, ka šī iecere viņiem pašiem nāks par sliktu, un skaidroja, kādēļ tas nemaz nevar tiem nākt par labu. To pat saprata tādi savas baznīcas radīšanas kvēli piekritēji kā Kravčuks un Juščenko, kuri būdami Ukrainas prezidenti, tomēr neielaidās tādā afērā kā Porošenko. Agrāk to saprata arī Bortolomejs, bet laikam “asiņainais konditors” spēja viņu pārliecināt, ka pratīs salauzt MP UPB pretestību. Bet, kad spēka metodes izgāzās, visiem šīs afēras dalībniekiem kļuva vairāk ienaidnieku un mazāk autoritātes.

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/1161172

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts
/16.12.2018/

P.S.
[Uzziņai īsumā.

Uz 2018.gada decembri Ukrainā bija sekojošas puslīdz nozīmīgas organizācijas, kuras tādā vai citādā mērā var saistīt ar pareizticību:

1. Maskavas Patriarhāta Ukrainas Pareizticīgā baznīca (MP UPB). Vienīgā kanoniskā pareizticīgā baznīca Ukrainā, kura savu tradīciju ved kopš pareizticības ienākšanas mūsdienu Ukrainas teritorijā kā minimums kopš 988.gada. MP UPB ir daļa no Maskavas Patriarhāta ar pašpārvaldes un plašas autonomijas tiesībām. MP UPB vadītājs (Ukrainas metropolīts) ir Maskavas Patriarhāta augstākā varas orgāna – sinodes loceklis un var tikt ievēlēts par MP augstāko vadītāju.

2. Grieķu katoļu draudzes (t.s. uniāti). Bijušās pareizticīgās baznīcas draudzes, kuras 1596.gadā atzina t.s. Brestas ūniju, saskaņā ar kuru pareizticīgās draudzes atzina Romas pāvesta virsvadību, kurš savukārt atzina šo draudžu tiesības saglabāt savus rituālus. Brestas ūnija bija mēģinājums izveidot vienotu baznīcas struktūru Polijas impērijā, kurā bija ļoti liels skaits pareizticīgo pavalstnieku. No cita skatu punkta raugoties, ar Brestas ūnijas palīdzību Romas katoļu baznīca mēģināja atšķelt no pareizticības un pievienot katoļticībai pareizticīgo draudzes. Jeb tas bija mēģinājums apvienot visus kristiešus zem Romas pāvesta virsvadības. Katoļu baznīca piedod uniātu draudzēm kanonisku raksturu, lai gan pēc būtības par to var pamatoti šaubīties. Grieķu katoļu draudzes ir izplatītas pārsvarā Rietumukrainā un vietās ar pietiekami lielu rietumukraiņu koncentrāciju (ir arī Latvijā).

3. Ukrainas Autokifālā pareizticīgā baznīca (UAPB). Radās 1917.gadā pēc t.s. “februāra revolūcijas” Krievijas impērijā un tika atbalstīta arī no boļševiku puses kā pretspēks pareizticībai. Neviena kanoniskā pareizticīgā baznīca to tā arī neatzina.

4. Kijevas Patriarhāta Ukrainas Pareizticīgā baznīca (KP UPB). Radās 1992.gadā kā viena cilvēka – Mihaila Deņisenko personisko ambīciju apmierināšanas projekts. Deņisenko (dzimis 1929.gadā) ir ilggadīgs baznīcas darbinieks vēl kopš Padomju laikiem (plaši tiek runāts par Deņisenko ciešo saistību ar Ukrainas PSR VDK struktūrām). 1990.gadā Deņisenko kandidēja uz Maskavas Patriarhāta vadītāja (Viskrievijas metropolīta) amatu un netika ievēlēts. Pēc tam 1991.gadā Deņisenko mēģināja atšķelt MP UPB no Maskavas Patriarhāta, kas arī neizdevās, kādēļ viņš ar saviem līdzgaitniekiem dibināja jaunu organizāciju un kļuva par tās metropolītu, dēvējot sevi par Filaretu. Neviena kanoniska pareizticīgā baznīca KP UPB neatzina. Tā ir slavena ar savu radikālismu un agresivitāti.

2018.gada 15.decembrī Kijevā notika Konstantinopoles Patriarhātam (atrodas Turcijas teritorijā) tieši pakļautas Ukrainas Vietējās autokefālās pareizticīgās baznīcas (UVAPB) dibināšanas sapulce (“apvienošanās sinode”). Pirms sapulces sevi pašatlaida Ukrainas Autokifālā pareizticīgā baznīca un pilnā sastāvā iekļāvās UVAPB, bet pēc sapulces kā organizācija beidza pastāvēt arī KP UPB, kura arī pilnā sastāvā iekļāvās UVAPB. MP UPB pārstāvji sapulcē nepiedalījās, izņemot mazskaitliskus šķeltniekus. Tādējādi pēc fakta Ukrainas Vietējā autokefālā pareizticīgā baznīca tika izveidota, apvienojot abas nozīmīgākās nekanoniskās (šķeltnieku) organizācijas, kuras sevi dēvē par pareizticīgām, – UAPB un KP UPB. Un lai gan UVAPB propagandiski sevi pozicionē kā neatkarīgu organizāciju, faktiski tā ir tieši pakļauta Konstantinopoles Patriarhātam.

Līdz ar to Ukrainā ir palikušas trīs puslīdz vērā ņemamas organizācijas, kuras ir saistāmas ar pareizticību: īstā (kanoniskā) pareizticīgā baznīca (MP UPB), grieķu katoļu draudzes, kas ir seni, sava laika šķeltnieki, kuru kanoniskumu nodrošina pakļautība Romas pāvestam, un jaunizveidotā šķeltnieku UVAPB, kuras kanoniskumu mēģina nodrošināt Konstantinopoles Patriarhāts, izraisot jaunu vispasaules pareizticības šķelšanos.

Lai nodrošinātu UVAPB izveidošanu, Konstantinopoles Patriarhs pieņēma virkni lēmumu, kurus saskaņā ar aktuālo pareizticīgo tradīciju nebija tiesīgs pieņemt, iejaucoties citas kanoniskas pareizticīgās baznīcas (MP) iekšējās lietās, kādēļ Krievijas Pareizticīgā baznīca ir pārtraukusi jebkādu sadarbību un sakarus ar Konstantinopoles Patriarhātu.]

Informācijas aģentūra
/20.12.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Nacionālā neprāta vēsturiska ilustrācija (Dānijas gadījums)

Dānija & Šlēsviga-Holšteina

Karaļa pilī Kopenhāgenā valdīja apjukums: tautā ir nemiers, liberālā prese pilnā balsī prasa konstitūciju, bet karalis Kristiāns VIII (1786 – 1848) guļ uz nāves cisām. «Kas nu būs? Ko iesākt, ja karalis nomirst?» kroņprincis Frederiks apmulsis vaicāja sadrūmušajiem ministriem. Tie klusēdami saskatījās un nopūtās: jā, ir gan mīkstčaulīgs raksturs nākamajam valdniekam! Vāju gribu, neuzņēmīgs . . .

Kaut gan — tādu varēs viegli locīt un rīkoties viņa vārdā: nomierināt tautu ar neskaidriem solījumiem, bet pēc tam mēģināt vienoties ar iekarsušajiem liberāļiem. Un, velti nezaudējot laiku, ministri ņēmās sastādīt jaunā karaļa pirmo vēstījumu tautai: tajā miglaini bija teikts, ka Frederiks VII (1808 – 1863) piepildīs «sava mīļotā tēva projektus par dažu jautājumu nokārtošanu, kuri skar valsts vadību», parādot «lēnību un taisnīgumu».

Liberāļi, kas grupējās ap laikrakstu «Tēvija», arī nesnauda: jaunajam karalim tūlīt tika iesniegta petīcija ar prasībām pēc konstitūcijas. Ielās pulcējās ļaužu bari, dzīvi apspriežot politiskus jautājumus. Deputācijas, kas devās pie Frederika VII ar petīcijām, apsveica ar piekrišanas saucieniem. Uzrunādams, municipalitātes deputāciju, jaunais karalis jau skaidri bija licis saprast, ka allaž mudinājis tēvu dot tautai konstitūciju.

Laikraksts «Tēvija» citēja tikko iznākušo brošūru ar liberāļu programmu. «Kopš tūkstoš astoņi simti trīsdesmit devītā gada vēlamā konstitūcija ir kļuvusi nepieciešama,» — tā tur bija rakstīts. Un šai konstitūcijai pirmām kārtām vajadzēja izšķirt sarežģīto nacionālo problēmu tā, kā to prasa liberālā partija: Holšteinas hercogiste saņem zināmu patstāvību, bet Šlēzvigai, kur dzīvo gan dāņi, gan vācieši, jākļūst par Dānijas provinci. Vēstures gaitā nodibinājušās stingrās saites starp divām hercogistēm jāsarauj.

Šlēzvigu no Holšteinas norobežoja Eideres upe, un dāņu liberāļu kaujas sauciens bija; «Dānija līdz Eiderei!» Nacionālais jautājums viņu programmā bija tik kardināls, ka partija ieguva nosaukumu — nacionāli liberālā partija.

No visiem liberāļu spriedelējumiem izrietēja, ka dāņu tauta var saņemt konstitūciju tikai ar noteikumu, ja Šlēzvigai atņem patstāvību. Īstais cēlonis bija skaidrs: liberāļi bija buržuāziska partija, bet dāņu buržuāzija par katru cenu gribēja paturēt virskundzību pār ekonomiski tik attīstītu novadu kā Šlēzviga. Turklāt ar Šlēzvigas un Holšteinas jautājuma palīdzību liberāļi cerēja novirzīt tautas kustību no asajām sociālajām problēmām «nacionālo interešu aizstāvības» gultnē. Nevis muižnieki, bet vācieši ir visa ļaunuma sakne, — tā viņi centās iegalvot tautai.

Tomēr hercogistes valdīja pavisam citādas noskaņas. Ziņa par to, ka Kopenhāgenā «eideristi» gūst virsroku, izraisīja tautas protestu un sašutumu. Hercogistes nedomāja atšķirties viena no otras un vēlējās pašas savu konstitūciju. Šlēzvigas pilnīga pievienošana Dānijai vācu tautības iedzīvotājiem nozīmētu ari dzimtās valodas zaudēšanu.

Ķīlē sanāca abu hercogistu deputāti un sastādīja petīciju Frederikam VII: viņi piekrita atzīt viņu par savu hercogu, bet pārējās lietās vēlējās būt neatkarīgi. Grupa delegātu šo petīciju aizveda uz Kopenhāgenu.

Galvaspilsētā joprojām turpinājās tautas nemieri, katru dienu pulcējās lieli ļaužu bari, notika mītiņi. No laukiem ieradās zemnieku deputāti.

Tūkstoš astoņi simti četrdesmit astotā gada divdesmit pirmajā martā pārstāvji no politiskām partijām, Kopenhāgenas buržuāzijas un municipalitātes iesniedza karalim petīciju, ko bija sastādījis Orla Lēmans, daiļrunīgs advokāts un Kopenhāgenas sieviešu elks. «Atsevišķa konstitūcija Šlēzvigai un Holšteinai nozīmētu Dānijai Šlēzvigas zaudējumu, un par to nevar būt ne runas,» bija teikts petīcijā. Lai realizētu dzīvē jauno kursu, karalim jāieceļ «valdība, kas bauda tautas uzticību» (praktiski ar to bija domāti nacionālo liberāļu vadoņi un mērenie konservatori). Lielā sapulcē «Kazino» teātra zālē Orla Lēmans teica: ja karalis atteiktos pieņemt šo programmu, tauta būtu spiesta «ķerties pie izmisuma ieročiem», tas ir, iet parīziešu [revolūcijas] pēdās.

Taču tas bija demagoģisks gājiens. Tautas kustības kāpinājums un karaļa atkāpšanās (Frederiks VII bija tā iebiedēts, ka jau pats sāka par to ieminēties) nebūt neietilpa liberāļu aprēķinos. Viņiem bija vajadzīga mērena konstitūcija, kas valsts vadību nodotu viņu rokās, un tas ir viss.

Karalis nevilcinājās dot atbildi, ka visam piekrīt un jau uzskata sevi par konstitucionālu monarhu. Absolūtisms bija beidzies!

Nacionālliberāļi iegāja valdības sastāvā, un lozungs «Dānija līdz Eiderei!» kļuva par oficiālo kursu. Hercogistu prasības Frederiks VII noraidīja.

Pēc šīm neveiksmīgajām sarunām hercogistes ķērās pie ieročiem. Tika sakomplektēta septiņi tūkstoši vīru liela, armija. Ķīlē nodibinājās valdība, un tās priekšgalā stājas princis Nors un Augustenborgas hercogs. Valdība publicēja uzsaukumu tautai, kurā paskaidroja, ka «mūsu hercogam (tas ir, Dānijas karalim) vairs nepieder rīcības brīvība»; viņu izrīko nacionālliberāļi, un tāpēc sacelšanos nevar uzskatīt par uzticības laušanu monarham. Šis paskaidrojums bija domāts tai tautas daļai, kura vēl arvien turēja cieņā karaļa varu.

Dāņu tautu bija apžilbinājis vārds «brīvība», kas vilinoši zaigoja runās, dzejoļos un nacionālliberāļu pamfletos, un tā nepamanīja, ka šis vārds, attiecinot to uz Šlēzvigu, brīnumainā kārtā ieguva citu nozīmi — «paverdzināšana».

«Tēvzeme briesmās! Visiem neatkarīgi no politiskās pārliecības jāceļas cīņai pret dumpiniekiem!» — tā aicināja nacionālliberāļi. Viņiem izdevās aizkustināt dāņu patriotiskās jūtas: armijā, ko steigā formēja jaunais kara ministrs Černings, bariem ieplūda brīvprātīgie. Protams, starp viņiem bija arī pārliecināti «eideristi», turpretī no tautas nākušie brīvprātīgie nespēja aptvert, ka ir aicināti nogalināt un paši nolikt galvas par dāņu bagātnieku interesēm.

Tūkstoš astoņi simti četrdesmit astotā gada devītajā aprīlī hercogistu armija, ko vadīja princis Nors, sastapās ar dāņu karaspēku. Notika asiņaina kauja, kuras rezultātā nemierniekus sakāva un atsvieda tālu atpakaļ, bet dāņu armija iznāca pie Eideres upes. Tad karā iejaucās Prūsija, kas savukārt vēlējās sagrābt šīs hercogistes. Tagad pienāca kārta dāņiem atkāpties. Prūšu karaspēks ieņēma ne vien Šlēzvigu, bet arī daļu Jitlandes.

Krievijas cars Nikolajs I nostājās Dānijas pusē: viņš bija sašutis, ka prūšu karalis atbalstījis sacelšanos pret likumīgo valdnieku, kad Eiropā jau visās malās notiek revolucionāra rūgšana. Pēc tam kad Prūsija ar Dāniju noslēdza mieru, dāņu armija tūkstoš astoņi simti četrdesmit devītā gada jūlijā sagrāva hercogistu armiju un atgriezās Kopenhāgenā. Karš bija beidzies, tomēr Šlēzvigas un Holšteinas problēma palika neatrisināta.

«Dzejnieks Andersens domā tikai par sevi, viņš neredz, kas notiek apkārt,» — tā runāja daudzi. Hans Kristians Andersens pilnīgi pamatoti jutās aizskarts par tādām runām. Pārliecīgā noņemšanās ar sevi — tā bija viena no viņa jaunības kaitēm, ko viņš jau bija pārvarējis. Tās pamatā pirmām kārtām bija nepieciešamība cīnīties par sevi ik stundu, ik minūti, lai nenogrimtu dibenā. Dažu labu reizi pat nebija laika pavērties apkārt. Tomēr arī toreiz viņš, protams, domāja ne tikai par sevi vien. Tad jau viņa talants sen būtu apstājies attīstībā un pasakas nebūtu radušās, jo tās izauga no dzīves.

Ar visu savu būtni viņš neparasti ātri atsaucās uz niecīgāko notikumu un nemaz nespēja būt vienaldzīgs. Tomēr ne visu, kas viņu satrauca, viņš skaidri un pareizi izprata. Pretrunas uzmācās no visām pusēm. Pirmskara gados viņš tās izjuta sevišķi asi.

Tūkstoš astoņi simti četrdesmit piektajā gadā, vērodams, kā briest konflikts ar Vāciju, viņš ar sāpēm rakstīja Erstedam: «Mani moka tas, ka lieliskiem cilvēkiem abpusējas nesaprašanās dēļ ir jānaidojas savā starpa.»

Dzejnieks Hemnics uzdāvāja viņam par piemiņu savu dziesmu, kurā aicināja Šlēzvigu un Holšteinu «ciešāk sakļauties», un viņš šo dāvinājumu pieņēma, jo nesaskatīja tajā nekā ļauna. Ar savu vācu izdevēju Lorku viņš tika runājis par to, cik labi būtu miera ceļā atrisināt visus konfliktus. Viņam bija labs draugu pulciņš Šlēzvigā un Holšteinā (pie tiem piederēja arī Augustenborgas hercogs). Bet Kopenhāgenā viņš mēdza satikties ar savu veco studiju biedru Orlu Lēmanu, ar kuru kopā kādreiz bija «atklājuši» Heini. Andersens centās saglabāt attiecībās līdzsvaru, taču tas kļuva jo dienas jo grūtāk.

Vācijā viņš sēdēja kā uz adatām, tiklīdz sarunas ievirzījās par Šlēzvigu: tur izteica sašutumu par dāņiem un bieži, pēc viņa domām, visu pārspīlēja.

Kopenhāgenā prasīja, lai viņš sauc: «Dānija līdz Eiderei!» — un nozākā vāciešus, — arī to viņš nespēja: šovinisms viņam derdzās. Vāciju viņš cienīja kā diženu rakstnieku un mūziķu zemi un tai pašā laikā patiesi un no sirds mīlēja Dāniju: savu tautu, tās valodu, dabu. Bet kareivīgie nacionālliberāļu noskaņojumi viņam nemaz nepatika.

Viņš atcerējās leģendu par sirmbārdaino Holgeru Dāni, kas guļ Kronborgas pils pazemē un ceļas augšā, kad viņa dzimtenei draud nopietnas briesmas. Pasakā «Holgers Dānis» viņš izklāsta savu patriotisma izpratni: Dānija var būt lepna uz daudziem varoņiem — tie ir tie, kas «ar mīlestību palīdzējuši ļaudīm vārdos un darbos». Dānijas ģerbonis — lauva un sirds — nozīmē nešķirami saliedētu spēku un žēlsirdību. Turklāt spēks nav tikai zobena spēks vien. Var cīnīties ar spalvu un kaltu, kā to dara Holbergs un Torvaldsens.

«Jā, Holgers Dānis var parādīties daudzveidīgos tēlos un padarīt Dānijas vārdu slavenu visā pasaulē.» Slava varoņiem, kas upurējuši dzīvību, aizstāvot Dāniju, bet vislabākais ir miers un saprašanās cilvēku starpā!

«Tie tikai tādi vispārēji vārdi,» viņam teica, «bet jūs atbildiet tieši: kam jāpatur Šlēzviga — vāciešiem vai dāņiem?»

Šādā reizē Andersens, protams, jutās iedzīts strupceļā: izlemt šo jautājumu nebija pa spēkam ne vien dzejniekam, bet arī daudziem pieredzējušiem politiķiem; abu pušu pretenzijām nāca klāt vēl garu garie strīdi par troņa mantošanu hercogistēs.

Ne velti vēlāk lords Palmerstons mēļoja: «Visā Eiropā ir tikai trīs cilvēki, kas kaut ko saprot šajā Šlēzvigas-Holšteinas jautājumā: princis Alberts, kāds vecs dānis un es. Princis Alberts diemžēl nomira, vecais dānis tagad sēž trako namā, bet es esmu pilnīgi aizmirsis, ap ko lieta grozās.»

Taču Andersenam izvairīšanās no skaidras atbildes netika piedota: apkārtējie viņam pastāvīgi pārmeta «patriotisma trūkumu».

Orla Lēmans, Kārlis Plougs un citi nacionālliberāļi nemitējās klaigāt, ka Andersens neesot īsts dāņu dzejnieks un patriots. Viņa atbilde bija dzejolis «Dānija, mana dzimtene!» (I Danmark er jeg født). Mēness, kas uzlec pār skābaržiem un āboliņa laukiem, koši zaļie Dānijas krasti, cildenie senču kapi, tēvu valoda, kas ausīs skan kā vissaldākā mūzika, — vai to visu var nemīlēt? Bija laiks, kad Dānijai pakļāvās visi Ziemeļi, tagad tā ir maza, vāja zemīte, bet viņai spēku dod dāņu dzejnieku dziesmas un veiksmīgs skulptora kalta cirtiens. Dānijai ir slavena pagātne — gan tā pieredzēs arī slavenu nākotni! Melodiskās, sirsnīgās vārsmas drīz iegāja tautā, un simt gadu vēlāk, drūmajās nacistu okupācijas dienās, Dānijā tās skanēja no jauna, viešot ļaužu sirdīs lepnumu un cerības.

Pat viņa jaunā paziņa Jonna Drevsene, kurai viņš vēl nesen stāstīja pasakas, izteicās, ka viņš pārāk vēsi izturoties pret «dāņu interesēm». «Tas varbūt tāpēc, ka es gribu būt pret visiem taisnīgs, mīļā Jonna,» viņš skumji atbildēja. «Vai tas kāds noziegums?»

Irina Muravjova
Fragments no grāmatas “Andersens”
/1959/

Informācijas aģentūra
/29.11.2018/

Publicēts iekš Kat.: Vēsture, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Nacionālās drošības pasaka

Kaut kur zemē trejdevītā,
Kādā valstī nepazītā
Valdnieks Dadons valdīja
Ienaidniekus skaldīja.
Pret kaimiņiem viņš drosmīgi
Devās karā sparīgi.
Bet, kad sāka nosirmot,
Iegribējās atelpot,
Dzīvot rātnu miera dzīvi;
Taču ienaidnieki sīvi
Tagad viņu vajāja,
Lielu postu darīja.
Lai tiem droši pretī stātu,
Savu valsti apsargātu,
Nepieciešams, lēma cars,
Varens karavīru bars.
Pulkveži gan negulēja,
Tomēr maz ko līdzēt spēja:
Gaida dienvidos, bet, lūk,
Naidnieks rītu pusē brūk;
Atsit tos – no jūras jauni
Izkāpj ienaidnieki ļauni.
Valdnieks Dadons kaut vai raud,
Taču posts visapkārt draud.
Tāda dzīve ir par grūtu!
Un, lai palīdzību gūtu,
Griezās viņš pie zīlnieka
Viedā, zvaigžņu pētnieka.
Ziņnesi tam aizsūtīja.
Zīlnieks drīz pie cara bija,
Vāza vaļā maišeli,
Deva zelta gailīti.
“Uzsēdini šito gaili,
Teic viņš, “uz torņa smaili;
Manējs zelta putniņš spožs
Vienmēr tevi sargās možs.
Ja būs tālu kara dimdi,
Tas uz smailes tupēs rimti,
Bet, ja naidnieks pulkos ies,
Tavai valstij tuvosies
Jeb vai citi posti sūri
Augs pār tavas zemes stūri,
Gailītis, kā pamodies,
Tūdaļ seksti gaisā slies,
Dziedāt sāks, ar spārniem pērsies
Un pret ienaidnieku vērsies.”
Cars teic paldies zīlniekam,
Sola zelta kalnus tam.
“Lai nav runāšana lieka,”
Saka viņš aiz liela prieka,
“Par šo gaili došu tev,
Ko vispirmo vēlies sev.”

Uzlaidies uz torņa smaili,
Sāka valsti sargāt gailis,
Tikko kāds ar karu draud,
Modrais izlūks tūdaļ jaud,
Purinās un seksti slien,
Skatās turp, kur naidnieks lien,
Uzsauc, skaļi dziedādams:
“Vari valdīt gulēdams.”
Kaimiņiem pēc cara rosmes
Karu sākt vairs nebij drosmes;
Kur vien iebruka to bars,
Visus veica Dadons cars.

Valstī miers jau gadu, otru,
Gailis tup par sargu modru.
Bet, te pēkšņi kādu dien
Troksnis caru kājās slien.
“Cara tētiņ, tauta gaida,”
Karaspēku priekšnieks vaida,
“Valdniek mosties! Bēda klāt!”
“Kāpēc mani traucējāt?”
Viņam Dadons miegains saka.
“Ko? Vai bēda ir tik traka?”
Priekšnieks ziņojumu sniedz:
“Zelta gailis postu kliedz,
Visā zemē šaudās bailes.”
Cars pie loga – redz: uz smailes
Gailis kuļ ar spārneļiem,
Pagriezies pret austrumiem.
“Nav ko gaidīt: tūdaļ aši
Vīri zirgos! Knaši, braši!”
Karotāji zirgos sēd,
Princis vecākais tos ved.
Gaiļa brēciens aprimstas.
Klusums. Valdnieks aizsnaužas.

Astotā rit diena jau,
Bet no kara vēstis nav.
Vai vēl cīnās? Kur un kas?
Caram zināms nav nekas.
Tikai gailis atkal sauc –
Otru pulku cīņā trauc.
Sūta Dadons dēlu jauno
Sakaut iebrucēju ļauno.
Atkal gailis apklusis.
Atkal ziņu nav, un viss.
Dienas astoņas rit drausmas,
Tautu gumda baiļu šausmas;
Atkal gailis smailē brēc,
Trešais pulks tiek sapulcēts,
Un pats cars pret saules ausmu
Aizved to. Kas būs? Nav jausmu.

Dienām, naktīm vīri iet,
Pārāk grūts šis gājiens šķiet.
Nav ne cīņas, nav ne dusas,
Neredz kapu vietas klusas
Valdnieks Dadons it nekur.
Vai vēl ilgi jāiztur?
Beidzot – klintis priekšā slienas;
Kad pie kalna Dadons stāj,
Zīda telts tam pretī māj.
Zaigo klusēšanā dīvā
Lepnā telts. Neviena dzīvā,
Apkārt tikai līķu bars.
Tūdaļ teltī ieiet cars…
Kādi baigi murgu tēli!
Viņa priekšā abi dēli,
Nometuši vairogus,
Dziļā nāves miegā dus.
Tie viens otru nokāvuši.
Zirgi pļavā palikuši,
Treknus zāles stiebrus šķin,
Asiņainu sūnu min…
Sāka cars tur vaidēt žēli:
“Manas bēdas! Mani dēli!
Abiem vanagiem ir gals!
Posts! Sauks mani nāves balss.”
Raudāja, kas raudāt jauda,
Kalni, lejas līdzi gauda,
Zemes dziļums pušu šķelts,
Nodrebēja. Zīda telts
Pēkšņi vērās… Gaismas stari
Pašu Šamahanas cari
Spožās rotās atklāja;
Viņa caram pamāja.
Un kā ūpis, sauli redzot,
Rima cars, tai acīs skatot.
Lika aizmirst viņas balss,
Kāds ir abu dēlu gals.
Tad tā Dadonam, kā sveicot,
Zemu paklanījās beidzot,
Viņam roku pasniedza,
Savā teltī ieveda.
Tur pie galda sēdināja,
Dzirdināja, ēdināja;
Kad vairs nejaudāja tas –
Guldīja, lai atpūšas.
Un tā nedēļu bez mitas,
Nejautājot neko citu,
Saldas burvestības māts,
Dadons dzīroja bez sāts.

Beidzot laiks bij doties mājās;
Slēja kara draudzi kājās,
To un jauno skaistuli
Veda cars uz dzimteni.
Tam pa priekšu runas skaļas
Steidza – auga tenkas, paļas.
Tuvojoties pilsvārtiem,
Tauta pulcējās ap tiem,
Pūlis drūzmējās par vari
Redzēt Dadonu un cari –
Dadons sāka sveikas māt…
Pēkšņi skatās: tuvumā,
Pūlī sirms kā gulbis – glītā,
Koši baltā cepurītē,
Gudrais zīlnieks vecais draugs.
“Panāc tuvāk. Vai kas svarīgs?
Vai man ieteic kaut ko darīt?”
“Valdniek,” atbild zīlnieks tam,
“Klāt ir brīdis rēķinam.
Atceries, par palīdzību
Apsolīji atlīdzību –
To, ko pirmo vēlēšos,
Tava cara vara dos.
Kā tu teici, tā nu dari –
Dod man Šamahanas cari…”
Liels bij cara pārsteigums.
“Ko tu? Vai tev prāts sāk tumst?”
Jautā viņš, pret veci vēries,
“Liekas velns ir tevī tvēries?
Kas tev īsti padomā?
Kauču apsolīju tā,
Pats tak mēru saprast vari.
Kāpēc vēlies tieši cari?
Neaizmirsti, kas es tāds!
Naudu ņem, ja kāro prāts,
Augstu kārtu, slavas mirgu,
Ņem no staļļa cara zirgu,
Pusi valsts, ja gribi, došu.”
“Tādas mantas nevēlos,
Tikai dāvini man viņu,
Šamahanas daiļaviņu,”
Saka zīlnieks atbildē.
Nobāl cars: “Pie joda, nē!
Nedabūsi tu nenieka,
Visa tava runa lieka.
Prom, kamēr vēl laižu iet,
Šito veci aizvāciet!”

Večuks dzīrās nepiekāpties,
Bet no cariem labāk glābties;
Dadons zizli pacēla,
Tam pa pieri iezvēla –
Beigts bij zīlnieks. Nodrebēja
Pilsēta, bet meiča smēja
Hi-hi-hi un ha-ha-ha!
Grēka nebaidījās tā.
Cars, kaut uztraukts bij un īdzīgs,
Sāka smieties viņai līdzi.

Lūk, tie iebrauc pilsētā…
Pēkšņi ļaudis izbrīnā
Šķindu dzirdēja un gaili
Redzēja, tas torņa smaili
Atstāja un nolaidās,
Caram skaustā uzmetās,
Atvēzējās, galvā knāba,
Gaisos cēlās… Dadons slāba
Un no ratiem nokrita,
Nopūtās un nomira.
Care – tā jau pazudusi
Kā ne mūžam nebijusi…

Pasaka tik malds, bet mums
Tajā zīmīgs atzinums.

[Mini, mini mīkliņu,
Lielo bērniņu!
Ko stāsta pasaka? Kāda tai gudrība?
Kāda mums visiem ir no tās mācība?
Kas ir tā care un kur viņas spēks?
Kā liek viņa darīt to, kas ir grēks?
Vai tā no Austrumiem, vai tā no Rietumiem,
Vai dzīvo tā, kur min Svēto uz kārumiem?
Kas ir tas gailītis, kurš valsti sargāja?
Kāpēc viņš valdnieku knāba un bendēja?
Vai var būt valsts, bez tāda gailīša?
Vai bez tā valsts grimst mirāžā nāvīgā?
Ko darītu care, par gaili ja zinātu?
Kad gailītis knābtu, – klusētu, – dziedātu?
Ko tagad darīt? Kā māņus kliedēt?
Kā dabūt gailīti? Kā garu dziedēt?]

Aleksandrs Puškins
/1834/
atdzejoja Jānis Plaudis

Informācijas aģentūra
/29.11.2018/

Publicēts iekš DZEJA, Kat.: Kultūra, PASAKAS, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ALEKSANDRS PUŠKINS | Komentēt

Par komunisma nākotni

Globālo procesu virspusē pārsvarā ir tas, ko globālisti sauc par Vēstures galu. Ir redzamas visas šī gala komponentes. Patērēšanas orģija… Visa veida nemateriālā noniecināšana… Zelta teļa kults…. Morālo un cita veida sociālo normu sabrukums, kuras ļauj izveidot lielas kopienas… Tā saucamā nacionālo valstu krīze…

Bet, pirmkārt, tas viss notiek globālo procesu virspusē.

Un, otrkārt, kad šādi procesi notiek kaut vai virspusē, tas var novest pie ātras šo procesu pārvēršanās par kaut ko daudz sliktāku. Un šis sliktākais jau sparīgi kustas dziļumā. Un mani pārsteidz mūsu liberāļu un garīdznieku neiedomājamais nejūtīgums attiecībā uz to, kas notiek šajā dziļumā.

Dievs ar tiem liberāļiem. Parunāsim par garīdzniekiem. Viņiem ir pamatots aizvainojums uz padomju varu. Viņi tai piestāda pamatotu rēķinu. Pie tam nezin kāpēc aizmirst, ka arī viņiem pašiem var piestādīt attiecīgu rēķinu par to, ka nodeva konkrētu caru un monarhiju vispār. Un viņi garīdzniecības elites līmenī tieši to arī izdarīja. Un arī pašam caram var piestādīt rēķinu par to, ka nenovērsa valsts krahu.

Šīs abpusējās pretenzijas varētu izvērst līdz bezgalībai. Tomēr šādu neauglīgu savstarpējo pretenziju riņķa danču vietā būtu vērts pievērst uzmanību kam citam. Pievērst uzmanību tam, ka desovetizācija ir ievads dekristianizācijai un ka sākumā noteikti spēki ķersies klāt komunistiem, bet pēc tam – garīdzniekiem. Puškina varonis teica: “Man tas ir tik skaidrs, kā parasta gamma”. Un vai tiešām mūsu garīdzniekiem tas nav skaidrs? Un vai tiešām tas nav skaidrs Vatikānā? Pietiek tikai mazliet ieskatīties dziļumā un uzreiz kļūst redzams, ka tas ir tieši tā un ka dziļumā runā tikai par kulta noslepkavošanu, tas ir par Kristus noslepkavošanu.

Ieklausieties tajā, kas nāk no attiecīga kaluma mūsdienu rok-kultūras, par kuras centru pamazām kļūst agrāk superkristīgā Polija. Bet ne jau tikai par Poliju ir runa. Tas pats notiek, pirmkārt, visā Austrumeiropā, bet ar Austrumeiropu tas nemaz neaprobežojas.

Desovetizācija tā ir dekristianizācija un dehumanizācija. Vai tiešām ir palikuši kaut cik domāt spējīgi cilvēki, kuri to vēl nesaprot? Vai arī visi visu saprot un to arī vēlas?

Ir ticīgi cilvēki, kuri var iedomāties, ka Vēstures gals bez mesijas atnākšanas var būt tikai prologs Antikrista atnākšanai, ka plaši izplatāmais Zelta teļa kults, Sodomas un Gomoras kults un tamlīdzīgi kulti nekļūs par to kultu, kuri teiks: “Kurš ir līdzīgs šim zvēram? Un kurš var ar viņu cīnīties?” Vai arī ticīgie uzskata, ka viņi nespēj pretoties neizbēgamajai Zvēra atnākšanai un ka viņiem ir tikai jāgatavojas upurīgai nāvei viņa ķetnās?

Bet šāda pasīva pieeja ir pretrunā visai katehona koncepcijai, kas kalpo kā Zvēra atnākšanas kavēklis. Un tā taču ir dziļi kristīga un pirmkārt pareizticīga koncepcija. Pie tam pārāk skaidrs jau ir kļuvis, ka vienīgais katehons, lai cik arī tas nebūtu nepilnīgs, deformēts un kropls, ir Krievija, kura, lai gan vārgi, bet tomēr pretojas gan Vēstures galam, gan tam, kas sekos pēc šī gala.

Un kā šādā situācijā būtu jāizturas pret desovetizāciju? Atbalstīt desoveizāciju, zinot, ka tu būsi nākamais? Vai arī ir jāpieliek punkts vēsturisko rēķinu kārtošanai un aiz nepilnīgās realitātes ir jāsāk saskatīt kaut ko vairāk?

Uz 1917.gadu bija iedragāti ne tikai Krievijas monarhijas pamati. Ne tikai citu monarhiju pamati: austro – ungāru, osmaņu. Bija iedragāti humānisma pamati, tā buržuāziskā humānisma, kurš ar laicīgo apgaismības priesteru lūpām solīja augšupeju nevis pie Dieva, bet gan pie Cilvēka ar lielo burtu. Ticīgie bija neapmierināti, ka ir izsludināta ne tā augšupeja. Bet viņu neapmierinātība tika slāpēta ar īstas augšupejas solījumu un ar priekšlikumu nestrīdēties kur kurš augšupies. Mēs pie Cilvēka, jūs pie Dieva.

Bet Pirmā pasaules kara orģija parādīja, ka augšupejas solījumi netika izpildīti. Un tad ir jādzīvo vai nu bez jebkādas augšupejas, kas nevar ilgi turpināties vai arī jāsāk lejupiet, ko arī piedāvāja nacisti.

Visas vecās augšupejas formulas sabruka. Bet radās jauna – komunistiskā. Un tā noturēja pasauli no iesaistes totālas lejupejas projektā. Un, kad idioti vai nelieši pielīdzina komunismu nacismam, ir skaidrs, kādēļ tiek translēts tāds absurds. Lai izzustu starpība starp augšupeju un lejupeju.

Apgaismotais humānisms sabruka vēl Pirmā pasaules kara laikā. Reliģiskā augšupeja neko nespēja noturēt, jo liela cilvēces daļa bija laicīga. Tāpēc noturēt pasauli augšupejas virzienā varēja tikai komunisms, ko tas arī izdarīja un ar ko viņš sevi pilnībā apstiprināja, uzvarot nacismu.

Jā, arī komunisms kļuva vājš un sabruka, un šai apstāklī ir tā vēsturiskā vaina. Bet viņš izglāba pasauli. Un izglāba viņš to tieši no lejupejas. Tāda ir pagātne. Bet kāda ir nākotne? Kurš mūsdienās glābs no lejupejas? Tikai jauns laicīgs cilvēka augšupejas kults. Tas ir jaunais komunisms, jo tikai tas viens runā par šādu augšupeju. Ja šāda koncepcija šķiet pārāk sarežģīta, tad uzdošu mazliet vienkāršāku, lai gan līdzīgu jautājumu.

Paies daži desmiti gadu un liela daļa cilvēces nebūs vajadzīga ražošanai. Ražošanas un patērēšanas kulta jeb Zelta teļa kulta ietvaros šī cilvēces daļa kļūs vispār nevajadzīga [dēļ vispārējas efektivizācijas un robotizācijas]. Attiecīgi tā būs jāiznīcina līdzīgi kā tiek iznīcināti liekie lopi. Šāda notikumu attīstība lejupejas apstākļos ir neizbēgama. Un kāda ir alternatīva šādam lejupejas projektam?

Tikai augstāko radošo spēju atsaistīšana un atmodināšana katrā cilvēkā, kas arī ir komunisms. Nesakiet, ka tas ir pagātnē un nezākājiet vēsturiskā komunisma trūkumus. Ieskatieties tajā, ko sola mums nākotne, un jūs pārliecināsieties, ka vai nu jaunais komunisms, vai arī strauja lejupeja ar visām tās šausmīgajām sekām. Padomājiet par to, kā arī par to, ka lejupeja jau ir sākusies. Varbūt tad jūs pārstāsiet priecīgi runāt par to, ka komunisms jau ir pagātnē.

Sergejs Kurginjans, politologs, rakstnieks, režisors, analītiskā centra vadītājs
/07.11.2018/

Avots:
http://eot.su/node/22924

Informācijas aģentūra
/12.11.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: SERGEJS KURGINJANS | 2 komentāri

Par kara propagandas destruktīvo dabu

Mums patīk ienaidnieku lamāt, pazemot un izsmiet. Ienaidnieks arī mūs cenšas lamāt, pazemot un izsmiet. Tas ir dabiski. Tā ir viena no informatīvā kara metodēm. Ne tā labākā un efektīvākā, bet pietiekami iedarbīga, lai to izmantotu kopš seniem laikiem līdz pat mūsu dienām.

Tomēr šī metode ir ar abpusēju iedarbību. To ir jāizmanto ļoti uzmanīgi un mērenā daudzumā. Masu mēdiju komercializācija un to orientēšanās uz šovu neveicina akurātumu un mērenību. Pat otrādi, vairums šovu orientējas uz frīku komandu konfrontēšanu, kuri momentāni pārlec no nopietnu politisku problēmu apspriešanas uz izteikti emocionālu cīniņu.

Šī metode strādā kā nešķirojoši masu iznīcināšanas ieroči (bakteoroloģiskie). Skatītāju nevis pārliecina, bet gan emocionāli uzlādē. Pie tam uzlādē ar destruktīvām emocijām – ar naidu pret politisko oponentu.

Protams “aizklauvēties” līdz cilvēku saprātam, uzrādīt konflikta slēptos cēloņus, izskaidrot cilvēkiem to mehānismus, parādīt pašu valsts ieņemto pozīciju un izskaidrot tās lietderīgumu (nepieciešamību, piespiedību) ir daudzkārt grūtāk, nekā izlaist ēterā cilvēkveidīgus radījumus, kuri izraisa pretīgumu gan ar savu izskatu, gan to, ko saka, un tādējādi translēt naidu uz visu to sociālo grupu, kuru it kā pārstāv šie radījumi. Šī metode dod lielisku mobilizācijas efektu.

Bet, kā jau tika minēts, šai metodei ir negatīvi blakusefekti. Tie nav pilnībā acīmredzami un nekrīt acīs, bet tie spēj nodarīt nopietnu kaitējumu valstij, kura izmanto šo metodi.

Pirmā metodes problēma ir tās nešķirojošā daba. Naids tiek izraisīts pret visu mērķa sociālo grupu (liberāļiem, komunistiem, oligarhiem, amerikāņiem, krieviem, ukraiņiem, eberejiem, ķīniešiem utt.). Un te jāņem vērā, ka neviena politiskā grupa (ne partijas, ne nācijas) nav viendabīga. Tajās vienmēr savā starpā cīnās dažādi uzskati par to, kā sevi pozicionēt, ar ko draudzēties un kam pretstāvēt. Bet šādi visus vienādojot tiek ne tikai saliedētas pašu rindas, bet tas izraisa arī nesaskaņu pārvarēšanu un saliedēšanos pretinieka nometnē. Ja mūsu potenciālie sabiedrotie pretinieka pusē saskaras ar nedzirdīgu naida sienu un nevēlēšanos atzīt viņiem tiesības uz pozīciju, kura kaut nedaudz atšķiras no mūsējās, tad viņi vai nu distancējas no cīņas (labākajā gadījumā) vai arī pāriet pretinieka pusē, ar kuru mēs paši viņu sākām identificēt.

Otra metodes problēma ir tās neelastīgums. Šāda veida sabiedrības mobilizācija neļauj koriģēt pozīciju atkarībā no mainīgās situācijas. Šī metode strādā ne tikai ar lielām cilvēku masām, bet arī ar tieši viennozīmīgām pozīcijām. Pūli var pārliecināt, ka kāda valsts ar visiem tās iedzīvotājiem vai arī daļa pašu līdzpilsoņu, kuriem ir kaut kādā mērā citi politiskie uzskati, ir ienaidnieki. Var samērā ātri mainīt koncepciju un tad izrādīsies, ka ienaidnieks jau ir cits. Tomēr pustoņus, kustības trajektoriju mazliet koriģējošus variantus šī metode nepieļauj. Bet politikā ļoti reti viennozīmīga situācija saglabājas ilgu laiku. Mums apkārt esošā politiskā telpa nepārtraukti mainās un tas no mums prasa pastāvīgi koriģēt mūsu pozīciju. Ja tā nedara, tad var pienākt diena, kad kļūst acīmredzams, ka mūsu ieņemamā pozīcija pilnībā un pamatīgi neatbilst politiskai realitātei.

Trešā metodes problēma ir apstāklī, ka tai ir jo lielāka iedarbība, jo mazāk izglītots ir objekts, pret ko tā tiek pielietota. Un tā kā objekts šai gadījumā ir lielas cilvēku masas, šīs metodes izmantošana ved pie paša tautas deintelektualizācijas, jo masu saziņas līdzekļi pieradina masas lietot šo ideoloģisko viru. Pie tam masu saziņas līdzekļi, pašiem to nemanot, sāk mērķtiecīgi strādāt uz savas auditorijas deintelektualizāciju, lai sasniegtu lielāku iedarbības efektu. Tā rezultātā cilvēki ar augstu intelekta līmeni un stabilu psihi, kuri ir spējīgi nepadoties pūļa efektam un masu saziņas līdzekļu zombējošajai ietekmei, sāk izvairīties no oficiālās propagandas, uzskatot to par kaut ko netīru un nepiedienīgu, un aiziet iekšējā opozīcijā. Bet pēc tam daudzi no viņiem var pāriet politisko oponentu rindās tikai tāpēc, ka viņiem šķiet, ka varasiestādes viņus par muļķiem uzskata.

Te jāņem vērā, ka šāda veida cilvēki ir tie, kurus mēdz saukt par sabiedriskā viedokļa līderiem. Tas ir katrs no viņiem ir morāla un intelektuāla autoritāte noteiktai uz viņu orientējošai persona grupai, kura atsevišķos gadījumos var būt pat pietiekami liela. Ja šie cilvēki pāriet opozīcijā, tad labākajā gadījumā viņi zaudē daļu savu sekotāju. Šai gadījumā varasiestādes zaudē pārliecinātu (nevis propagandas uzbudinātu) lojālistu organizētu grupu. Sliktākajā gadījumā šādi vīlušamies cilvēkiem izdodas pārliecināt savus sekotājus, ka varasiestādes ir sliktas, ka viņi ir maldījušies un opozīcija iegūst to politiski pārliecināto organizēto grupu, kuru zaudēja varasiestādes. Un atkal ir jāņem vērā, ka tieši šādas savu pārliecību apzinošās politiskās grupas arī faktiski virza politiskos procesus. Uzbudinātās masas tikai virzās tām nopakaļ.

Ceturtā problēma ir apstāklī, ka šī metode nevar būt iedarbīga pārlieku ilgu laiku, ja emocijas nerod kaut kādu izeju. Dažāda veida “ziepju šovos” skatītāji atbrīvojas no naidīgas enerģijas paziņojot paši sev, teleekrānam vai apkārtējiem par to cik liels nelietis (neliete) viņš (viņa) ir. Visuzbudinātākie zvana uz radio vai televīziju vai izlādējas klātienes masu skatos. Savukārt politikā naidu var izlādēt tikai panākot diplomātisku vai militāru uzvaru. Ienaidniekam ir jātiek sakautam. Tomēr ne vienmēr var tikt panākta uzvara, pie tam vēl tik īsos termiņos (mūsdienu pasaulē tas drīzāk ir retums). Ja uzvaras nav, tad naida enerģija uzkrājas un sāk izpausties valsts iekšienē. Uzbudinātā sabiedrība mēģina sev izskaidrot kādēļ tik smieklīgs, nīkulīgs, bet ļaundabīgs ienaidnieks tik ilgi netiek iznīcināts. Sākumā viendabīgā masa sašķeļas tajos, kuriem “nemaz arī negribējās” “un tā nemaz nav mūsu problēma”, tajos, kuri apvaino varasiestādes nodevībā un sāk veidot sazvērestības teorijas un tajos, kuri pašus varasiestāžu kritiķus sauc par “piekto kolonu” un pieprasa varasiestādēm nekavējoties izrēķināties ar iekšējo ienaidnieku. Mobilizētā un uzbudinātā sabiedrība sašķeļas savstarpēji naidīgās un varasiestādēm neuzticošās grupās.

Reizēm visas augstākminētās problēmas izpaužas kopā, reizēm atsevišķi. Mēdz būt tā, ka šīs problēmas nopietni ietekmē iekšpolitisko situāciju, bet gadās arī, kad to iedarbība ir salīdzinoši neliela. Galu galā viss ir atkarīgs no varasiestāžu kvalitātes un stabilitātes, kā arī no tās problēmas asuma, dēļ kuras tiek izmantota mobilizējošā metode un no to cilvēku kvalifikācijas, kuri strādā pēc šīs metodes.

Diemžēl visbiežāk šādu izpildītāju kvalifikācija ir gauži zema, kas arī ir labi saprotams, jo, lai vadītu pūli, ir jāatrodas ar to rezonansē, tāpēc šie izpildītāji maz ar ko atšķiras no savas iedarbības objekta. Tāpēc daudzi šādi izpildītāji uzskata savu darbības veidu par vissvarīgāko un visefektīvāko un tiecas izplatīt to pa visu valsti un visu informatīvo lauku. Pie tam šāds mehānisms ir labi atstrādāts un dod labus reitingus un attiecīgi arī reklāmu un naudu. Tāpēc praktiski neviens TVkanāls neiztiek bez politiskajiem šoviem. Pie tam noturēt balansu starp popularitāti un intelektuālismu spēj tikai retas – lielākie savas sfēras meistari un profesionāļi. Bet visbiežāk ir jāsastopas ar situāciju, kad, jo lielāka ir attiecīgā politiskā raidījuma popularitāte, jo zemāks ir tā intelektuālais līmenis. Pūlim nav intelekta, pūlis dzīvo tikai no instinktiem.

Tomēr vissvarīgākā metodes problēma ir piektā, dēļ kuras vien būtu nopietni jāpadomā par tās izņemšanu no plašas pielietošanas arsenāla, pieļaujot to izmantot tikai valsts kontrolē esošiem izcilākajiem profesionāļiem. Problēma ir apstāklī, ka šādi veidotā sabiedriskā doma un formāli kontrolē esošais informatīvais lauks rada uz varasiestādēm atgriezenisku iedarbību.

Varasiestādes neatrodas izolētā telpā. Varasiestāžu pārstāvji dzīvo ģimenēs, draudzējas ar kādu, komunicē ārpus sava profesionālā loka. Pie tam šauri specializējušies profesionāļi, reizēm pat labi ministri, ne vienmēr ir informēti un labi pārvalda informācijas iedarbības metodes. Bieži vien ārpus sava šaurā interešu loka profesionāls birokrāts ir profāns.

Man ne reizi vien ir nācies dzirdēt neapmierinātību ar augstākās valsts vadības pozīciju, ko izsaka ministru vietnieki, deputāti un augstu stāvoši reģionālie ierēdņi. Un viņi visi atsaucās uz to, ko “zina visi”, pie tam pamatot savu viedokli ar konkrētiem piemēriem no savas darbības sfēras nespēja. Tas ir viņi izrādījās ļoti uzņēmīgi pret klasisko propagandu. Un viņu reakcija uz ieilgušo ārpolitisko krīzi, kurā valsts augstākā vadība viņuprāt izrāda pārāk lielu pacietību, bija tipiska izlāde tai izeju neatradušajai naida enerģijai, kas tika aprakstīta kā ceturtā problēma.

Mūsu gadījumā intensīvā propaganda, kura formē sabiedrībā vienkāršotu priekšstatu par realitāti, pēc atpakaļsaites principa atgriežas pie varasiestādēm un negatīvi ietekmē tās politiskās realitātes uztveres spēju. Tas, ko “visi runā” un “pa visiem kanāliem rāda” ātri apaug ar baumām, precizējumiem un “aculiecinieku” liecībām, bet pēc tam nokļūst socioloģiskajās aptaujās un dienesta ziņojumos, uz ko pamata varasiestādes formē savu priekšstatu par realitāti. Sliktākajā gadījumā tas var novest pie situācijas kāda bija vēlīnajā PSRS, kad augstākās valsts vadības priekšstati par situāciju valstī un tautas noskaņojumu tik krasi atšķīrās no realitātes, ka radās iespaids, ka valsts vadītāji un viņu vadītie pilsoņi dzīvo divās dažādās valstīs. Un arī padomju nomenklatūras vidējais slānis, lai gan tā redzējums salīdzinājumā ar augstāko vadību bija atšķirīgs, tāpat adekvāti neuztvēra situāciju valstī, kādēļ šis slānis arī atbalstīja “pārbūvi”. Un, neesot patiesai informācijai par situāciju valstī un dzīvojot mītu valstībā, PSRS varasiestādes ātri zaudēja kontroli pār situāciju un pazaudēja valsti, kuru uzsāka pārveidot.

Politiskie procesi un politiskie pretinieki ir jāizzin nepārtraukti un objektīvi un to visa cita starpā veicina publiska politiskā diskusija sabiedrībā. Konferences, semināri, apaļie galdi ir viena no šādas izziņas formām. Un, kā rāda padomju TV raidījumu “9-ā studija”, “Starptautiskā panorāma”, “Šodien pasaulē” pieredze, intelektuāli raidījumi par starptautiskās politikas tēmu, kuri strādā problēmas izziņas, nevis pretinieku apvainošanas formātā, var būt pat daudz iedarbīgāki propagandas līdzekļi kā pašreizējie “ziepju” politiskie šovi.

Šādu raidījumu iedarbība uz sabiedrību ir sarežģītāka un smalkāka. Tie apelē nevis pie pūļa, bet pie jau minētajiem sabiedriskā uzskata līderiem, pie dažāda skaitliskuma stabilu politisko grupu intelektuālajiem līderiem, kuru sekotāji ir pamats sabiedrības apzinātai virzībai vienas vai citas idejas virzienā. Šīs grupas ir ne tikai stabilas pēc sava sastāva, bet to izvēle ir apzināta, motivēta un tāpēc arī ideoloģiski stabila.

Papildus šāda veida raidījumi formē sabiedrībā cieņas pret zināšanām un intelektu tradīciju, kura visa cita starpā veicina baumu izplatīšanās bloķēšanu. Izglītots, intelektuāli attīstīts cilvēks drīzāk spēs atšķirt viltus informāciju no patiesības pēc daudzām, profesionālim nemanāmām pazīmēm. Bet tālāk viņa viedoklis pa “uzticības kāpnēm” atstās ietekmi uz plašāku auditoriju, kura viņam uzticas.

Sabiedriskā viedokļa līderi ir ieinteresēti adekvāti novērtēt situāciju, jo tajā balstās viņu autoritāte. Savukārt šovu kolektīvs ir ieinteresēts sensācijās, dinamikā, skandālos, kas piesaista ekrānam un nodrošina reitingus. Bet cik lielā mērā tās ziņas, kuras viņi apspriež, atbilst realitātei, izvērtēt nav ne laika, ne jēgas, jo neatteiksies taču apspriest kādu plaši izplatītu ziņu tikai tādēļ, ka tā kaut kādā mērā izrādās nepatiesa.

Viss augstāk minētais nenozīmē, ka rupjās tautas masas mobilizējošās metodes ir principiāli aizmirstamas, jo tās var lieti noderēt pirmskara un kara laikā, kad vienkārši nav laika publiski spriedelēt par iemesliem, kuri lika ienaidniekam uzbrukt. Bet, kā jebkurā profesijā, arī informācijas, aģitācijas un propagandas sfērā, jo smalkāka metode, jo kvalitatīvāks produkts.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/08.10.2018/

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/1088172

Informācijas aģentūra
/12.11.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 1 komentārs

Zinātniskās izziņas metodes

Vispārzinātniskās (vispārējās) izziņas metodes iedala: 1) empīriskās izziņas metodēs, 2) metodēs, ko izmanto kā empīriskajā, tā arī teorētiskajā izziņas līmeņos un 3) teorētiskās izziņas metodēs.

(Empīriskās izziņas metodes izmanto zinātniskās izziņas empīriskajā līmenī, kurā notiek faktu, informācijas uzkrāšana par pētāmajiem objektiem. Tajā plaši izmanto novērošanu, salīdzināšanu, eksperimentu utt. Šajā līmenī veidojas jēdzieni, ko ievada zinātniskajā apritē, notiek sākotnējā zināšanu sistematizācija un reizēm tiek formulēti pat empīriskie likumi.

Teorētiskajā līmenī jēdzieni un spriedumi, kas pauž pētāmo priekšmetu, parādību un procesu attīstības likumus, principus, ar idejas palīdzību tiek apvienoti vienotā veselā – zinātniskā teorijā. Tādā veidā šajā līmenī notiek zināšanu augstākā līmeņa sintēze, kas liecina par zinātniskās izziņas augstāku pakāpi.)

Dotais iedalījums ir relatīvs tajā nozīmē, ka metodes, ko pieskaita pie vienas vai citas grupas, tiek tikai galvenokārt izmantotas attiecīgajā līmenī. Tajā pat laikā tās var gūt pielietojumu arī citos līmeņos.

Tas un daudz kas cits liecina par to, ka empīriskais un teorētiskais izziņas līmeņi (un metodes, ko tajos izmanto) ir savstarpēji cieši saistīti. Tāpēc tos nedrīkst atraut citu no cita, kā to darīja empīriķi (kas pārspīlēja empīriskās izziņas nozīmi) un racionālisti (kas absolutizēja teorētisko izziņu).

Interesanti par viņiem rakstīja Frensis Bekons: “Empīriķi līdzīgi skudrām tikai vāc un savākto izmanto; racionālisti ir līdzīgi zirneklim – tie paši no sava materiāla rada audeklu; bite izvēlas vidējo ceļu – tā savāc materiālu no dārza un lauka ziediem un to pārveido, un sakārto pēc savām spējām un prasmes”.

Un vēl: metodes, par kurām runāsim turpmāk, tiek izmantotas kā domāšanas paņēmieni un izziņas metodes ne tikai zinātniskajos pētījumos, bet arī ikdienas izziņā. Zinātniskajā izziņā atšķirībā no ikdienišķās tos visbiežāk pielieto mērķtiecīgi, plānveidīgi, ievērojot attiecīgās prasības. Tā jārīkojas arī juridiskajā profesionālajā izziņā.

1. Empīriskās izziņas metodes

1.1. Novērošana

Ar novērošanu parasti saprot sistemātisku mērķtiecīgu objekta uztveri. (Uztvere – viengabalains priekšmeta tēls, kas rodas, objektīvai pasaulei iedarbojoties uz sajūtu orgāniem. Uztvere atspoguļo priekšmetu ārējās puse.) To var izmantot gan kā relatīvi patstāvīgu metodi, gan kā citu metožu sastāvdaļu.

Lai gan novērošana balstās uz sajūtu orgānu darbību, tā ir saistīta ar apercepciju. Savukārt apercepcijas būtība ir tāda, ka objekta uztveres saturu un virzību nosaka cilvēka zināšanas, intereses, pieredze, uzskati, viņa attieksme pret īstenību.

Novērošanā tiek izmantoti arī dažādi tehniskie līdzekļi: tālskaši, mikroskopi, rentgena aparāti, ultraskaņas ģeneratori, radiolokatori u.c. Tie padara novērošanu dziļāku, precīzāku, dod iespēju fiksēt novērošanas rezultātus utt.

Līdz ar dažādu ierīču (līdzekļu) izmantošanu informācija bieži iegūst simbolu veidu, kas nāk no šīm ierīcēm. Nereti ir grūti atšķirt to informāciju, kas raksturo objektu, no tās, kas rodas, pateicoties attiecīgās ierīces darbībai. Līdz ar to rodas nepieciešamība papildināt novērošanas metodi ar interpretāciju, par kuru runāsim turpmāk.

Lai novērošana kļūtu vēl rezultatīvāka, ir jāievēro sekojošas prasības:

1. Tai ir jābūt ar iepriekšēju nolūku – jānovēro, lai izpildītu noteiktu precīzi un detalizēti izstrādātu uzdevumu.

2. Tai ir jābūt plānveidīgai – jāseko plānam, kas ir sastādīts, lai izpildītu novērošanas uzdevumus. Plānveidība padara novērošanu par organizētu, pēctecīgu procesu, kas dod iespēju katrā tās posmā iegūt informāciju, balstoties uz iepriekš iegūto, kā arī izslēgt izlaidumus (pārrāvumus) novērošanā.

3. Mērķtiecība, kas ir saistīta ar novērošanas mērķu izvirzīšanu (atbilstoši uzdevumiem) un to sasniegšanu. Tas dod iespēju virzīt novērošanu uz to objekta īpašību izziņu, kas interesē novērotāju. Novērošanu, kas ir orientēta uz objekta atsevišķu detaļu, pušu, īpašību uztveri, sauc par fiksētu, bet novērošanu, kas aptver visu objektu – par fluktuējošu. Jāatceras, ka pilnīgāku informāciju par objektu (šīs metodes iespēju robežās) var iegūt, tikai savienojot šos abus novērošanas veidus, pielietojot tos vienlaicīgi.

4. Novērošanas aktivitāte, kas dotajā gadījumā ir jāsaprot tā, ka novērotājam nav jāuztver viss, kas nokļūst viņa uztveres sfērā, bet ir jāmeklē vajadzīgie objekti, to īpašības, kas viņu interesē, izmantojot šim nolūkam visas savas zināšanas un pieredzi.

5. Vislabākos rezultātus var iegūt tad, kad novērošanas aktivitāte tiek virzīta uz to, lai novērotu objektu tā dabiskajos apstākļos, jo jaunos, neierastos apstākļos arī tā darbība kļūst netipiska. Un līdz ar to novērotājs iegūs neprecīzu, neadekvātu informāciju par objektu.

6. Novērošana būs vēl efektīvāka, ja tā noritēs sistemātiski. Jāatceras, ka novērošanai nedrīkst būt gadījuma raksturs, vislabāk, ja tā nav vienreizējs akts. Novērotājs var iegūt patiešām nozīmīgu informāciju vai nu tad, kad novēro objektu nepārtraukti, vai – pēc noteiktas sistēmas, kas dod iespēju uztvert objektu daudzkārt un mainīgos dabiskos apstākļos.

Ievērojot šīs prasības, ar novērošanas palīdzību var iegūt primāro patieso informāciju par objektu, ko noformē empīriska rakstura apgalvojumos. Savukārt tie kopā ar citiem empīriskā ceļā un ar citu empīrisko metožu palīdzību iegūtiem apgalvojumiem kļūst par pamatu turpmākai zinātniskai izziņai.

Izšķir sekojošus novērošanas veidus: periodiskā (kas atkārtojas ar vienādām laika atstarpēm) un neperiodiskās (ko izmanto neregulāri, pēc vajadzības); pārtrauktā (kad pētāmo parādību reģistrācija notiek ar laika atstarpēm, ko vai nu paredz iepriekš vai neparedz) un nepārtrauktā (ko veic bez jebkādiem pārtraukumiem, kad ir nepieciešama pētāmo parādību pastāvīga uzskaite, faktu pastāvīga reģistrācija līdz ar to rašanos); vienlaidu (kad tiek pētītas izzināmās kopības visas vienības) un nevienlaidu (kad tiek pētīta tikai izzināmās kopības vienību daļa) u.c.

Kriminālistikā un pierādīšanā izdala tiešo un pastarpināto novērošanu. Tiešā novērošanā novērotājs novēro objektu pats un informācija par to nonāk pie viņa nepastarpināti. Pastarpinātā novērošanā informāciju par objektu novērotājs saņem ar kaut kādu starpnieku palīdzību. Par tādiem starpniekiem var būt cilvēki un dažādas tehniskās sistēmas.

Kriminālistiskās novērošanas tipiski objekti ir: materiāli veidojumi (nozieguma un noziedznieka pēdas, priekšmeti, dokumenti, pēdu kopijas u.c, to pazīmes, īpašības un stāvokļi); cilvēki, viņu ārējās pazīmes (kā statiskās, tā arī dinamiskās), viņu emocionālo stāvokļu, rakstura, temperamenta ārējās izpausmes u.c; cilvēku rīcība, uzvedība, tajā skaitā tāda, kas varētu veidot pamatus noziegumu pastrādāšanas un slēpšanas veidiem; parādības un notikumi (pēdu veidošanas process, eksperimentāli nosacītie notikumi un to rezultāti un taml.).

No iepriekš teiktā izriet, ka novērošana ir pietiekami sarežģīta un nozīmīga metode. Lai to apgūtu un rezultatīvi izmantotu, ir vajadzīgas gan ar to saistītās zināšanas, gan attiecīgās prasmes un iemaņas, kas ir jāizkopj arī juristiem.

1.2. Salīdzināšana

Ar salīdzināšanu saprot īstenības priekšmetu un parādību līdzības un atšķirību izdibināšanu. Tā ir viena no universālajām un izplatītākajām izziņas metodēm, viens no svarīgākajiem domāšanas paņēmieniem. Jebkura priekšmeta un parādības izziņa iesākas ar to, ka mēs atšķiram to no visiem citiem un izdibinām to līdzību ar radnieciskiem priekšmetiem un parādībām. Savukārt pētāmo priekšmetu, parādību klašu vispārējo īpašību izdibināšana ir pirmā pakāpe šīs klases attīstības likumsakarību izziņā.

Salīdzināšana ir viena no tām metodēm, bez kuras juristi nevar iztikt. Tiešām, tiem jāsalīdzina esošās tiesiskās attiecības ar vēlamajām, ko paredz tiesību normas. Policistam sākumā jākonstatē aizdomās turamās personas atšķirīgās īpašības – tās, pateicoties kurām viņu var izdalīt, atšķirt no daudziem citiem cilvēkiem, bet pēc tam, piemēram, pēc fotorobota izveidošanas, tas jāsalīdzina ar citiem cilvēkiem, meklējot kopējo. Tiesnesim, advokātam un prokuroram jāsalīdzina dažādu tiesību normu sastāvi, tiesību normas un tiesībpārkāpuma sastāvi, jāsalīdzina pirkstu nospiedumi un daudz kas cits.

Ņemot vērā to, ka juristi gribot negribot ir spiesti ļoti bieži salīdzināt, ir svarīgi iemācīties pareizi izmantot šo metodi. Pretējā gadījumā var iegūt nepatiesu informāciju, nonākt pie nepatiesiem secinājumiem, pieņemt lēmumu, kura realizācija dos negatīvus rezultātus. Lai tas nenotiktu, ir jāievēro divas prasības:

1. Ir jāsalīdzina tikai tādas parādības, kurām – ir noteikta objektīvā kopība (“var salīdzināt tikai salīdzināmo”). Nedrīkst salīdzināt lietas, iepriekš zinot, ka tās nav salīdzināmas (piemēram, pirkstu nospiedumus ar zirnekļu tīklu, tiesībpārkāpuma sastāvu ar kokteiļa sastāvu), jo tas nekā pozitīva nedos. Labākā gadījumā tāda nepareiza salīdzinājuma rezultātā var nonākt pie paviršām un neauglīgām analoģijām.

2. Atkarībā no izziņas uzdevuma ir jāizdibina objektu būtiskās īpašības, pazīmes. Pēc tam šie objekti ir jāsalīdzina pēc šīm īpašībām. Juridiskajā izziņā bieži ir jāizmanto patiesi būtiskas īpašības. Tādas, piemēram, ir tiesībpārkāpuma sastāva elementi, jo katrs no tiem atspoguļo reālo tiesībpārkāpumu būtiskās īpašības.

Tajā pat laikā nereti juristiem iznāk darīšana ar nosacīti būtiskām īpašībām. Piemēram, ir konstatēts, ka noziedznieks ir bijis gara auguma cilvēks ar gaišiem matiem un rētu uz sejas. Pašas par sevi šīs pazīmes neatspoguļo cilvēka (kā tāda) būtību. Bet gadījumā, kad par noziedznieku vairāk nekas nav zināms, tās iegūst būtisku raksturu.

Noskaidrojuši salīdzināšanas metodes izmantošanai izvirzītās prasības un ņemot vērā, ka tās piemērošanā mums nākas izmantot līdzības un atšķirības, pievērsīsimies līdzības un atšķirības principam. “Vienīgās līdzības princips un vienīgās atšķirības princips”, – raksta A. Ivins (“Pareizas domāšanas māksla”), – “kopā lietoti, dod apvienotu līdzības un atšķirības principu: ja divi vai vairāki gadījumi, kuros iestājas attiecīgā parādība, ir līdzīgi tikai vienā apstāklī un savukārt divi vai vairāki gadījumi, kuros šīs parādības nav, atšķiras tikai ar to, ka nav arī šā apstākļa, tad šis apstāklis ir aplūkotās parādības cēlonis”.

Salīdzināšanas metodes efektīvākai izmantošanai der apzināties to, ka izziņas objektus var salīdzināt tieši un pastarpināti. Pirmajā gadījumā tiek salīdzināti līdzīgie objekti savā starpā (piemēram, cilvēki, tiesību normas, normatīvie akti, līgumi) un iegūti kvalitatīvi rezultāti: (piemēram, lielāks – mazāks, spēkā esošs – spēkā neesošs, augstāka spēka – zemāka spēka). Otrajā gadījumā līdzīgie objekti tiek salīdzināti ar kādu etalonu, mērauklu (piemēram, tos pašus cilvēkus var nosvērt, izmantojot svaru sistēmu, kas nemaz nav viņiem vajadzīga, izmērīt utt.) un iegūt kvantitatīvos rādītājus (piemēram, izrādās, ka pirmais cilvēks ir par 10 kg smagāks par otro un par 15 cm – garāks). Tādu salīdzināšanu sauc par mērīšanu.

Ir zināms, cik lielu lomu jurista darbā spēlē definīcijas, jēdzieni. Tāpēc nebūs par ļaunu zināt, ka salīdzināšanu var izmantot tad, kad jāizzina objekts, kura jēdziens nav zināms. Tādā gadījumā var salīdzināt šo objektu ar tam – līdzīgiem, kuru jēdzieni ir zināmi, un tādējādi iegūt vismaz sākotnēju interesējošā objekta jēdzienu.

Minētie piemēri liecina, ka ļoti bieži, izmantojot aplūkojamo metodi, informāciju par objektu var iegūt no paša salīdzinājuma. To var nosaukt par primāro informāciju. Bet var gadīties, ka mūs tā neinteresē, jo mūsu mērķis ir iegūt atvasināto informāciju – primārās apstrādes rezultātā. Viens no svarīgākajiem apstrādes veidiem ir analoģija. Tā kā to bieži izmanto juridiskajā zinātnē un praksē, tad apskatīsim šo paņēmienu īpaši.

1.3. Analoģija

Analoģija – ir spriešanas paņēmiens, loģisks secinājums, izziņas metode, ar kuras palīdzību zināšanas par viena priekšmeta, parādības pazīmēm tiek iegūtas uz tā pamata, ka ir zināms, ka šim priekšmetam, parādībai ir līdzība ar – citiem. Tātad tā balstās uz atziņu: vienā ziņā līdzīgās lietas ir līdzīgas arī pārējā ziņā. Ja, piemēram, salīdzināšanas rezultātā noskaidrojās, ka diviem priekšmetiem ir vairākas vienādas īpašības, bet vienam no tiem ir konstatēta vēl viena pazīme, tad tiek pieņemts, ka šai pazīmei ir jāpiemīt arī otrajam priekšmetam. Piemēram, izziņas izdarītājs ievēro, ka izzināmā darbība pēc vairākām pazīmēm ir līdzīga viņam zināmiem zādzības gadījumiem. Uz tā pamata viņš pieskaita doto darbību pie zādzībām, t.i., kvalificēs kā zādzību. Līdz ar to viņš pieņem (varbūt viņam rodas pat pārliecība), ka šai darbībai piemīt visas zādzībai raksturīgās pazīmes, kuras viņš pagaidām vēl nav konstatējis un kuras dotajā gadījumā viņam nav zināmas.

Lai tomēr dotais izziņas izdarītājs paliktu pie pieņēmuma un nonāktu pie pārliecības, pirmkārt, jāatceras, ka analoģijas rezultātiem ir varbūtības raksturs, tāpēc tā vairāk noderīga hipotēžu, versiju veidošanai. Un, otrkārt, lai iegūtu patiesas zināšanas, izziņu (spriešanu, domāšanu) ir jāpapildina arī ar citām metodēm.

Tāpēc ir lietderīgi zināt, ka priekšmetu, kuru izzinām ar analoģijas palīdzību, sauc par modeli un to priekšmetu, uz kuru tiek pārnesta modeļa izziņas rezultātā iegūtā informācija, – par oriģinālu, paraugu, prototipu. Tāpēc uzskata, ka analoģija ir secinājums no modeļa uz oriģinālu. Savukārt tas nozīmē, ka analoģiju ir lietderīgi papildināt ar modelēšanu – metodi, kurai šī iemesla dēļ mēs pievērsīsimies tālākajā izklāstā.

Novērtējot secinājumu, kas ir iegūts, izmantojot analoģiju, ar nolūku izdibināt tā patiesuma pakāpi, ir jāņem vērā sekojoši nosacījumi; 1) jo vairāk salīdzināmo objektu kopējo īpašību mēs zinām, jo augstāka ir varbūtības pakāpe secinājumam pēc analoģijas; 2) jo būtiskākas ir konstatētās salīdzināmo objektu īpašības, jo augstāka secinājuma patiesuma pakāpe; 3) jo dziļāki objekta izdibināto īpašību sakari, jo augstāka secinājuma patiesuma pakāpe; 4) ja tam objektam, par kuru tiek izdarīts secinājums pēc analoģijas, ir pazīme, kas nav savienojama ar pārnesuma pazīmi, tad salīdzināmo objektu vispārējā līdzība nav pamats secinājumam pēc analoģijas, tai nav nozīmes; 5) kopējām īpašībām ir jābūt jebkurām salīdzināmo objektu īpašībām, t.i., tās izvēlas “bez aizspriedumiem” pret kaut kāda veida īpašībām; 6) īpašībām, kas ir konstatētas modelī, ir jābūt tāda paša tipa kā vispārējām īpašībām; 7) kopējām īpašībām ir jābūt pēc iespējas specifiskākām salīdzināmajiem objektiem, t.i., tām ir jāpieder pēc iespējas mazākam objektu lokam; 8) turpretī modeļa īpašībai ir jābūt mazāk specifiskai, t.i., jāpieder pēc iespējas lielākam objektu lokam.

Analoģiju veidi: vienkāršā, stingrā, nestingrā un izplatītā analoģija.

Vienkāršā analoģija, balstoties uz divu priekšmetu līdzību, pēc kaut kādām pazīmēm veido secinājumu par šo priekšmetu līdzību arī pēc citām pazīmēm. Šis analoģijas paņēmiens ir nozīmīgs tad, kad kādu priekšmetu, parādību pieskaita pie zināmas ģints, veida, t.i., kādas klases, tai pakārtotai klasei utt.

Stingrā analoģija balstās uz zināšanām par to, ka salīdzināmo priekšmetu, parādību pazīmes, īpašības atrodas atkarībā. Secinājuma virzība notiek no divu priekšmetu, parādību līdzības vienā pazīmē, īpašībā uz to līdzību arī citā pazīmē, kas ir atkarīga no pirmās.

Nestingrā analoģija ir analoģijas veids, kad, balstoties uz zināšanām par divu objektu līdzīgām pazīmēm, nonāk pie slēdziena par to līdzību kaut kādā jaunā pazīmē, par kuru nav zināms, vai tas atrodas atkarībā no zināmajām pazīmēm.

Izplatītajā analoģijā, balstoties uz parādību līdzību, izdara slēdzienu par cēloņu līdzību vai, balstoties uz cēloņu līdzību, nonāk pie slēdziena par darbību līdzību. (Interesantas analoģiju ilustrācijas, kā arī šeit neminētus analoģiju gadījumus lasītājs var atrast: Ivins A. Pareizas domāšanas māksla. – R.: Zinātne, 1990.)

Neskatoties uz to, ka juristi tāpat kā citi cilvēki, gan savā ikdienas dzīvē, gan profesionālajā darbībā izmanto lielākā vai mazākā mērā visus analoģijas veidus, juridiskajā literatūrā tiek pievērsta uzmanība galvenokārt diviem no tiem – likuma analoģijai un tiesību analoģijai. Tās izmanto ne visās juridiskajās darbībās, bet galvenokārt tiesībpiemērošanā.

Likuma analoģiju izmanto, izskatot strīdīgas attiecības, kuras nereglamentē ne likums, ne pušu vienošanās (līgums), ne komerciālās aprites paražas. Tātad likuma piemērošana pēc analoģijas (saskaņā ar pie mums pieņemto praksi) ir pieļaujama tad, kad, pirmkārt, tiesībās ir izlaidumi, t.i., kad noteiktu jautājumu ir jāatrisina ar juridisku līdzekļu palīdzību, bet tāds risinājums nav paredzēts likumdošanā, līgumā vai attiecīgajā paražā vai ir nepilnīgi paredzēts. Un, otrkārt, ir likumdošanas akts, kas regulē līdzīgās attiecības un ko var piemērot dotajā gadījumā.

No likuma analoģijas atšķir atsauces regulēšanas paņēmienu, kad normatīvajā aktā, kas reglamentē noteiktas attiecības, ir norāde uz to, ka kaut kādu jautājumu ir jārisina, balstoties uz konkrētām normām, kas regulē citu attiecību veidu.

Atbilstoši pie mums pastāvošajai tradīcijai likuma analoģiju pieļauj galvenokārt civiltiesībās, darba tiesībās, administratīvajās tiesībās (kad jautājums nav saistīts ar saukšanu pie administratīvi tiesiskās atbildības). Krimināltiesībās vadās pēc analoģijas nepieļaujamības principa (krimināltiesiskajā literatūrā gan runā par to, ka analoģijas metodi izmanto, veidojot kriminālistiskās versijas, analizējot informāciju par noziegumu pastrādāšanas veidu, izstrādājot konkrētās kriminālistiskās metodes utt.). Zinātnieki atzīmējuši, ka pēc analoģijas var piemērot arī procesuālās normas – tajos gadījumos, kad ir spēkā esošā materiālā norma, bet nav likuma norādes uz lietas izskatīšanas procedūru.

Pie mums teorētiskajā līmenī spēkā ir uzskats, ka lēmumam, kas ir pieņemts pēc analoģijas, vienmēr ir individuāls raksturs. Izņēmums ir Augstākās tiesas Plēnuma lēmumi, kas ir pieņemti, izmantojot analoģiju, un kuri kļūst par orientieri citām tiesām, izskatot analogas lietas.

Praksē gan par pamatu analoģisku lietu izskatīšanai neoficiāli izmanto ne tikai Augstākās tiesas lēmumus. Šajā ziņā mūsu tiesu prakse tuvinās to valstu praksei, kurās tiesu precedents ir oficiāli atzīts par svarīgu un izplatītu tiesību formu.

Tiesību analoģija ir tiesību un sevišķi attiecīgās tiesību nozares vispārējo pamatu, principu piemērošana tiesiskajām attiecībām, kas prasa tiesisku regulēšanu, bet nav paredzētas tiesību normās. To piemēro tad, kad nav iespējams piemērot likuma analoģiju.

Šī analoģijas veida izmantošanā mēs esam ļoti piesardzīgi. Iespējams, ka viens no iemesliem tam ir tiesību izpratne, kas ietver tikai normas un neparedz principus.

Šī attieksme, neapšaubāmi, pakāpeniski mainīsies – līdz ar mūsu valsts tālāku iesaistīšanos starptautiskajās attiecībās, ko regulē starptautiskās tiesības, kurās savukārt tiesību principi (tāpat kā starptautiski atzītās paražas) spēlē lielu lomu. Tāpat ievērojamu vietu tiesību principi ieņem Eiropas Savienības tiesībās.

Tiesību analoģijas loma mūsu tiesībās acīmredzot pieaugs, arī nostiprinoties tiesu varai, palielinoties tiesu nozīmei valsts, sabiedrības un iedzīvotāju dzīvē.

1.4. Mērīšana

Mērīšana vēsturiski veidojusies uz salīdzināšanas pamata. Tāpēc daži to uzskata par salīdzināšanas paveidu.

Tomēr pašas mērīšanas izpratnē pastāv atšķirības. Dažkārt to raksturo kā mērāmā lieluma attiecības noteikšanas procesu pret citu viendabīgu lielumu, ko pieņem par mērīšanas vienību. Citkārt mērīšanu definē kā kaut kāda lieluma kvantitatīva (skaitliska) rādītāja noteikšanas procedūru ar mērīšanas vienības palīdzību. Bez šaubām, mērīšanas objektu (priekšmetu, to daudzumu, izmēru, svara, telpisko un laika attiecību, kustības u.c.) kvantitatīvie rādītāji (lielumi) un to iegūšana sniedz ļoti svarīgu informāciju un ir nozīmīgs pamats fundamentālu un patiesu zināšanu iegūšanai. Tāpēc šai zinātniskajai metodei pamatoti piešķir ļoti lielu lomu teorētiskajā izziņā.

Mērīšanai ir nepieciešami – mērīšanas objekts, mērīšanas vienība (etalons), mērīšanas ierīces, mērīšanas metodes un mērītājs.

Svarīgākais mērīšanas, tās rezultātu rādītājs ir precizitāte, kura atkarīga vispirms no mērītāja kvalifikācijas, mērinstrumentu kvalitātes un mērīšanas metodēm.

Izšķir tiešo mērīšanu, kad rezultātu iegūst tieši pašā mērīšanas procesā, un netiešo (pastarpināto), kad rezultātu iegūst matemātisku aprēķinu ceļā, par pamatu ņemot datus, kas ir iegūti ar tiešās mērīšanas palīdzību.

Parasti uzskata, ka mērīšanas izmantošana tiesību jomā aprobežojas ar lietišķām tiesību zinātnēm, sevišķi kriminālistiku un ekspertu darbību.

Tomēr mūsdienu sabiedrības daudzveidīgā tiesiskā darbība liecina par to, ka tajā arvien plašāk izmanto procedūras, kas ir ļoti līdzīgas mērīšanai. Tas, piemēram, izpaužas dažādās vēlēšanu kvotās, noteiktu proporciju noteikšanā un ievērošanā, veidojot parlamenta dažādus struktūras elementus, valdības sastāvu utt. Saprotams, ka šīs procedūras nopietni ietekmē likumdevēja darbību, likumdošanas saturu un tātad – tiesības. Bieži vien šais procedūrās pazūd vērtības, uz kurām balstās tiesības – taisnīgums, patiesība, brīvība, godīgums, sirdsapziņa u.c., tiesības zaudē savu morālo raksturu un iemanto tikai formālo tiesību statusu.

1.5. Eksperiments

Eksperiments ir tāda vispārzinātniska objekta izziņas metode, kad pētītājs aktīvi iedarbojas uz to, veidojot, kontrolējot, pārvaldot apstākļus, kas ir nepieciešami viņu interesējošā objekta īpašību izziņai, kurā apzināti un mērķtiecīgi tiek izmainīta dabisko procesu norise. Tā ir viena no sarežģītākajām un efektīvākajām empīriskās izziņas metodēm. Eksperimenta pielietošanas gaitā parasti izmanto iepriekš izskatītās metodes novērošanu, salīdzināšanu un mērīšanu, kā arī modelēšanu, par kuru būs
runa turpmāk.

Ņemot vērā dotās metodes lielo lomu zinātniskajā izziņā, lieto apzīmējumu – eksperimentālā zinātne un par tās pamatlicēju atzīst G. Galileju.

Eksperimenta priekšrocības ir sekojošas:

1. Тā izmantošana dod iespēju izzināt tādas parādību īpašības, kas tīrā veidā dabā nav sastopamas.

2. Tas dod iespēju izzināt objektu īpašības ekstremālos apstākļos; tās ir tādas īpašības, kas parastos apstākļos neparādās.

3. Ar eksperimenta palīdzību parādību, kas mūs interesē, var atkārtot gandrīz jebkurā laikā un tik reizes, cik ir nepieciešams, lai iegūtu patiesas zināšanas. Šī īpašība sevišķi noderīga tiem eksperimentiem, ko veic juristi.

4. Eksperimentā pētītājs nostāda izziņas objektu tādos apstākļos, kas viņam ir labi zināmi; tas dod iespēju izolēt objektu no dažādiem komplicējošiem apstākļiem; eksperimenta gaitā pētītājs var iejaukties objekta darbībā, ievadot jaunus faktorus, kas vienkāršo vai sarežģī izzināmo procesu.

5. Eksperimenta procesā var veidot jaunus, mākslīgus priekšmetus.

6. Eksperiments kļūst par pilnvērtīgu tad, kad tas balstās uz patiesām zināšanām, kad tajā izmanto pilnvērtīgus līdzekļus, aparātus, instrumentus utt.

Eksperimenta metodi izmanto galvenokārt tad, kad -1) grib izzināt objekta agrāk nezināmas īpašības (kuras var arī izpausties agrāk nezināmā darbībā), tādu eksperimentu sauc par – pētījuma eksperimentu; 2) kad ir nepieciešams pārbaudīt
kaut kādus apgalvojumus vai teorētiskas atziņas; to sauc par pārbaudes eksperimentu; 3) kad apmācības nolūkos vēlas nodemonstrēt kaut kādu parādību; to sauc par ilustratīvo vai demonstrācijas eksperimentu.

Ja eksperimenta gaitā risina jautājumu, kura no divām vai vairākām hipotēzēm ir patiesa, tad to sauc par izšķirošo eksperimentu.

Vel eksperimentus iedala naturālajos (lauka un laboratorijas) un domu (modeļu) eksperimentos. Naturālā eksperimentā darbības norit pārsvarā ar materiāliem objektiem, bet domu eksperimentā – ar to ideālām kopijām, piemēram, modeļiem.

Eksperimentu izmanto arī sociālajā pārvaldē. Tādu eksperimentu sauc par sociālās pārvaldes vai sociālo eksperimentu. Sociālā eksperimenta kategoriju vēl lieto plašākā
nozīmē – kā jebkuru eksperimentu sabiedrībā un sabiedriskajās zinātnēs. Savukārt šāda veida eksperimentos izdala lokālos sociālos eksperimentus, ko veic darba kolektīvos un dažādās teritoriālās kopībās. Par vienu no vērtīgākajām šo eksperimentu
modifikācijām atzīts sinhrono daudzvariantu sociālo eksperimentu. Tomēr izšķiroša nozīme ir sociālajam eksperimentam visas sabiedrības (vai pat vairāku konkrētu sabiedrību) mērogā.

Veicot sociālos eksperimentus (sevišķi tas attiecas uz – pēdējo), ir ļoti svarīgi ievērot morālo prasību: nenodari ļaunu objektam, t.i., cilvēkam, sociālai kopībai, sabiedrībai, varbūt pat cilvēcei!

Tiesību zinātnē un praksē ir labi pazīstami izmeklēšanas, tiesas un ekspertu eksperimenti.

Izmeklēšanas eksperimentu parasti veic, lai pārbaudītu un precizētu lietai nozīmīgus datus, iegūtu jaunus pierādījumus, pārbaudītu izmeklēšanas versijas utt. Šim nolūkam atveido konkrēto notikumu vai darbību pēc iespējas tādu un tādos apstākļos, kas ir maksimāli tuvināti tiem, kādos bija noticis izziņas izdarītāju (izmeklētāju) interesējošais fakts. Vajadzības gadījumā izmeklēšanas eksperimentu izdara vairākkārt. Tas palielina iegūto datu patiesību.

Ja izmeklēšanas eksperiments ir patstāvīga izmeklēšanas (izziņas) darbība, ko veic pirmstiesas izziņas stadijā, tad tas ir tiesas eksperiments – tiesas izmeklēšanā (izziņā). Abi eksperimenta veidi satura ziņā ir ļoti līdzīgi. Tie atšķiras galvenokārt ar dalībnieku loku. Ja izmeklēšanas eksperimenta dalībnieki bez izmeklētāja (izziņas izdarītāja) var būt pieaicinātie, aizdomās turamais, apsūdzamais, cietušais, liecinieks, speciālisti, tad tiesu eksperimentā – tiesas sastāvs, puses, liecinieki, cietušais, eksperts vai speciālists.

Eksperta eksperiments ir eksperta pētījuma procesa fakultatīvā stadija, kurā tiek veikti izmēģinājumi konkrētā fakta vai faktu cēloņsakarīgo attiecību izdibināšanai – pēdu veidošanās mehānisma noskaidrošanai; paraugu iegūšanai salīdzinošam pētījumam; tehniska rakstura cēloņu un apstākļu noskaidrošanai, kas sekmējuši nozieguma pastrādāšanu, utt. Eksperta eksperimenta rezultāti iegūst pierādījuma raksturu tikai tad, kad tie ir atspoguļoti eksperta slēdzienā.

2. Metodes, ko izmanto pētījumu empīriskā un teorētiskā līmeņos

2.1. Abstrahēšana

Abstrahēšana ir metode, ar kuras domāšanas palīdzību notiek konkrētā priekšmeta vai parādības interesējošo pazīmju, īpašību, sakaru izdalīšana, atdalīšana, fiksācija un vienlaicīgi daudzu citu pazīmju, īpašību, sakaru un attiecību neievērošana, vērā neņemšana.

Abstrahēšanu saprot arī kā procesu, kura rezultāts ir abstrakcija. Abstrakcija var pastāvēt tādās formās, kā jēdziens (kad ir abstrahēts priekšmeta vai priekšmetu klases pazīmju, īpašību, sakaru, attiecību kopums, kura kodolu veido priekšmeta vai priekšmetu klases būtisko īpašību, pazīmju, sakaru zināšanas; (piemēram, nepilngadība, adopcija, pūrs u.с. jēdzieni); kategorija (kaut kādas zinātnes vispārīgākais jēdziens (tiesību norma, īpašums, noziegums u.c); zinātnes likums; spriedums (piemēram, “šis cilvēks ir mantinieks”) utt.

Abstrahēšanas procesā izdala divas pamata stadijas: 1) priekšmeta, parādības īpašību, pazīmju u.c. novērtēšanas, būtiskā no nebūtiskā atšķiršanas un svarīgākā izdalīšanas stadija; a) šajā sakarībā vispirms nosaka to, kas ir kopējs daudziem noteiktas klases objektiem; b) pēc tam noskaidro pētāmo parādību neatkarību vai vāju atkarību no noteiktiem faktoriem; 2) otrajā stadijā objektu aizvieto ar citu – ne tik bagātu ar īpašībām kā pirmais, un būtībā tas ir pirmā modelis.

Abstrahēšanu var piemērot gan reāliem, gan abstraktiem objektiem, t.i., – tādiem, kas paši jau ir iepriekšējas abstrahēšanas rezultāti. Tas nozīmē, ka abstrahēšana var būt daudzpakāpju process – to var piemērot vienam objektam vairākkārt. Pārejot no viena abstrahēšanas līmeņa pie cita, iegūst arvien pieaugošas vispārīguma pakāpes abstrakcijas un līdz ar to – savstarpēji saistītu abstrakciju virkni, piemēram: atsevišķā normatīvā priekšraksta struktūra – tiesību institūta struktūra – tiesību nozares struktūra – tiesību izpratnes struktūra – tiesību struktūra visumā.

Šīs un citas tiesību kategorijas – abstrakcijas – rodas cilvēku ilgstošas tiesību jaunrades un piemērošanas gaitā. Nepieciešamība pēc kopdzīves lika viņiem ieviest uzvedību regulējošus un izpildei obligātus priekšrakstus. Pieaugot sabiedrības dzīves sarežģītībai, arvien palielinās arī tādu priekšrakstu daudzums. To piemērošanas ērtībai bija vajadzīga šo regulu sakārtošana sistēmā. Savukārt tā prasīja priekšrakstu grupēšanu, izdalot (abstrahējot) reālajos priekšrakstos katrai grupai kopējās īpašības, pazīmes.

Šis abstrahēšanas process bija (un ir) iespējams tāpēc, ka priekšrakstu pazīmes, īpašības, atrodoties organiskās saitēs ar priekšrakstu kā veselo, ir relatīvi neatkarīgas no tā. Apvienojot priekšrakstus pēc šīm pazīmēm, ieguva dažāda apjoma klases, ko apzīmēja ar iepriekš minētajām vārdkopām. Tāda izcelsme ir šīm svarīgajām tiesību kategorijām. Līdzīgi radās arī citas tiesību kategorijas. Tās visas ir dažādu pakāpju, līmeņu abstrakcijas.

Tālab izveidoti dažādi abstrahēšanas veidi. Minēsim visus to pamatveidus, jo tas var noderēt arī citām darbībām.

Identificēšanas abstrakcija ir tāds abstrahēšanas veids, kad noteiktas klases (grupas) priekšmetu, parādību identitāti nosaka pēc tai piederošu priekšmetu, parādību kopējām pazīmēm, īpašībām – tādām, kas atšķir doto klasi (grupu) no citām? Dažkārt šo abstrakcijas veidu sauc par apkopojošo abstrakciju.

Identificēšanas abstrakcija ir līdzīga izolējošai abstrakcijai,- jo abos gadījumos notiek objektu noteiktu pazīmju īpašību “atraušana” no objekta un no citām īpašībām. Tikai pirmajā gadījumā tiek “izolētas” vairākas īpašības, pazīmes, bet otrajā – parasti viena. Izolējošai vai analītiskai abstrakcijai raksturīgs arī tas, ka “izolējamai” īpašībai, pazīmei piešķir noteiktu nosaukumu, vārdu, kas piešķir tam patstāvīga priekšmeta, parādības statusu (piemēram, nekompetence, piekritība u.c). Visu abstrahēšanas procesu virzību nosaka princips: no konkrētā (kur konkrētais – reālais, jutekliski uztveramais priekšmets, parādība) uz abstrakto domāšanā un no tā uz konkrēto domāšanā (objektu vispārējām, vai būtiskām pazīmēm vai to attīstībām, izmaiņām un to likumsakarībām).

Veidojot tādu jēdzienu, kas, atspoguļojot priekšmetu, parādību, ietver sevī būtiskās īpašības, kuras tīrā veidā tiem nepiemīt (nav), izmanto tādu abstrahēšanas veidu kā idealizācija (piemēram, matemātikā tādā ceļā iegūst “punktu”, “taisni”, u.c).

Matemātikā izmanto ari potenciālās izpildāmības abstrakciju: domāšanā veido spriedumus, slēdzienus, neņemot vērā cilvēku iespēju reālās robežas, kuras savukārt ir nosacītas, ierobežotas laikā un telpā. Šai zinātnē izmanto arī aktuālās bezgalības abstrakcijas, kas balstās uz iespējamību neņemt vērā to, ka nav iespējams veikt bezgalīgi daudz pārbaužu, un operē ar bezgalīgiem daudzumiem kā ar galīgiem lielumiem.

2.2. Analīze un sintēze

Cilvēki jau sen iemācījušies atšķirt rīcību un attiecību veidus. Tas deva iespēju iedziļināties katrā no tiem, labāk tos izzināt un izprast. Domās sadalot darbību (tikumisko, tiesisko u.c.) sastāvdaļās, izpētot tās, viņi ieguva informāciju, ko izmantoja rīcības, attiecību, sodu pilnveidošanai.

Tāda darbība, ko vēlāk nosauca par analīzi, varēja rasties jau agrīnā sabiedrībā acīmredzot tāpēc, ka tai ir fizioloģisks pamats: analizatori sadala komplicētās parādības atsevišķos sastāvelementos (analīze), bet refleksi sintezē īstenības un, tajā skaitā sabiedriskās dzīves, bezgalīgi daudzveidīgās parādības.

Kad cilvēki apzinājās šīs sākumā stihiskās, neapzinātās darbības, viņi izveidoja analīzes un sintēzes loģiskās domāšanas paņēmienus, izziņas metodes, bet vēlāk pat izveidoja analīzes un sintēzes mācības, kuras sāka izmantot mērķtiecīgi un līdz ar
to arī daudz rezultatīvāk.

Mūsdienu jauniešiem, protams, analīze un sintēze nav jāatklāj no jauna. Viņiem tās jāapgūst un pēc tam jāizmanto savā dzīvē un profesionālajā darbā.

Tātad – analīze ir loģiskās domāšanas paņēmiens, izziņas metode, kas paredz pētāmā priekšmeta (domās vai praktiski) sadalīšanu elementos (daļās, atsevišķās pazīmēs, īpašībās, attiecībās), lai pēc tam katru no šiem elementiem izzinātu atsevišķi kā sadalītā veselā daļu. Pēc tam tādā veidā iegūto informāciju par katru sastāvelementu apvieno ar citas metodes – sintēzes – palīdzību. Bez šaubām, tāda apvienošana ir iespējama tad, kad ir zināmi sastāvelementu savstarpējie sakari, attiecības un šīs zināšanas izmantotas sintēzes gaitā. Pretējā gadījumā viengabalainu informatīvo priekšmetu neiegūs.

Teiktais nenozīmē, ka analīze un sintēze pastāv tīrā veidā, ka no sākuma ir jāpielieto pirmā no tām, bet pēc tam – otrā. Patiesībā abas metodes ir savstarpēji cieši saistītas. Jau analīzes sākumā izziņas subjektam ir kaut kāds apkopots priekšstats par izziņas objektu, no kā viņš vadās. Pēc tam, izpētot dažas dotā objekta sastāvdaļas (analīze), pētnieks veic pirmo iegūto rezultātu apkopojumus (sintēze). Nākamā izziņas pakāpē šos apkopojumus ņem vērā turpmākā sastāvdaļu izpētē utt.

Pakāpeniskums ir vērojams arī izziņas virzībā no vienkāršākās analīzes uz sarežģītāko analīzi, no izziņas objekta ārējo pušu analīzes uz to iekšējā satura analīzi. Turklāt iekšējie sastāvelementi bieži tiek aplūkoti kā pretrunu puses. Analizējot tās, paveras iespējas atklāt attīstības avotu, kas ir ļoti svarīgi.

Atbilstoši analīzes un sintēzes dažādām stadijām izdala sekojošus to veidus:

1. Objekta sākotnējās, paviršās izziņas stadijā veic tiešo vai empīrisko analīzi un sintēzi. Tās dod iespēju izdalīt objekta atsevišķas sastāvdaļas, fiksēt tieši doto, to kopējo, kas atrodas objekta virspusē utt.

2. Lai izzinātu objekta būtību, izmanto elementāri teorētisko analīzi. Tā balstās uz zināmiem teorētiskiem apsvērumiem, piemēram, par pētāmo parādību cēloņsakarībām, likumsakarīgām attiecībām. Tādā gadījumā atšķirībā no iepriekšējā veida analīze un sintēze iegūst izlases raksturu – tiek izdalītas un savienotas parādības, kas tiek uzskatītas par būtiskām, bet sekundārās – ignorētas.

3. Vēl tālāk iedziļināties objekta būtībā ļauj strukturāli ģenētiskā analīze un sintēze. Šis metožu veids satur prasību izdalīt objektā tādu tā elementu, kura attīstība rada jaunas parādības, ievirza objekta attīstību jaunās pakāpēs, izšķiroši ietekmē citus objekta būtības elementus.

Informācijas teorijā izdala automātisko, gramatisko, predikatīvo u.c. analīzes, veidus.

Ļoti līdzīga tiesiskajā praksē bieži pielietojamai analīzei ir matemātikā labi pazīstamā analīze sprieduma formā. Tā parasti iesākas ar uzdevumu pierādīt – “ir jāpierāda, ka …”. Tam seko pati pierādīšana (pierādīšanas darbība, process), kas beidzas ar pierādīšanas rezultātu. Lai gan veiksmīgas pierādīšanas rezultātu uztver kā pierādījumu, stingri runājot, visbiežāk tas nav pierādījums. To drīzāk var iegūt sintēzes ceļā un rezultātā, kad, balstoties uz datiem, ko ieguva analīzes ceļā, veido apkopojoša rakstura secinājumu. Līdz ar to tiek pierādīts pierādāmais, t.i., izpildīts sākumā izvirzītais uzdevums. Matemātikā tas var būt teorēmas pierādīšana vai kaut kāda uzdevuma atrisināšana. Juridiskajā praksē tie ir citi uzdevumi: juridiskā pienākuma nepildīšanas, tiesību normas prasības pildīšanas vai nepildīšanas, saistības nepildīšanas u.c. pierādīšanas.

2.3. Indukcija un dedukcija

Indukcija un dedukcija tāpat kā analīze un sintēze ir ļoti cieši savstarpēji saistītas. Un, tikai pateicoties šiem sakariem, to pielietošana var dot patiešām pozitīvus rezultātus. Šīs atziņas apstiprināšanai, atmetot detaļas, atcerēsimies, ka jebkura dedukcija ir induktīvā ceļā iepriekš iegūtā materiāla noteikta veida izmantošana. Savukārt pozitīvus izziņas rezultātus var iegūt tikai tad, kad atsevišķu konkrētu parādību pētīšana balstās uz to attīstības vispārējo likumu zināšanām. Sevišķi tas attiecas uz zinātniskām metodēm – indukciju un dedukciju.

Lai labāk izprastu šis divas metodes, tās ir jāaplūko šķirti.

Sākumā pievērsīsimies indukcijai. To parasti saprot plašākā un šaurākā nozīmē (abām ir liela nozīme arī juridiskajās darbībās).

Plašākā nozīmē indukcija ir domāšanas forma, kad domu virza uz kādu vispārējo atziņu, noteikumu, kas nosaka (kam pakļaujas) visi atsevišķie kaut kādas klases priekšmeti.

Šaurākā nozīmē indukcijai ir trīs skaidrojumi (izpratnes):

1. Indukcija ir induktīvs slēdziens – tāds slēdziens, kā rezultātā, balstoties uz zināšanām par dotās klases atsevišķiem priekšmetiem, iegūst vispārēju secinājumu, kas satur zināšanas par visiem dotās klases priekšmetiem. Tādā gadījumā loģiskās domāšanas operācija ved no zināšanām par atsevišķiem priekšmetiem pie zināšanām par klasi, no atsevišķā uz vispārējo, no vienas zināšanu vispārīguma pakāpes pie plašākas vispārīguma pakāpes zināšanām.

Induktīvam slēdzienam ir divi pamatveidi – pilnā indukcija un nepilnā indukcija.

Pilnā indukcija ir slēdziens (secinājums) par priekšmetu klasi, balstoties uz visu dotās klases priekšmetu izpēti. Ja šī izziņa ir bijusi objektīva, tad pilnā indukcija dod iespēju nonākt (veidot) pie drošiem secinājumiem. Tāpēc šos secinājumus ļoti bieži izmanto kā pierādījumus.

Nepilnā indukcija ir tāds slēdziens, kas balstās uz zināšanām par (tikai) daļu no dotās klases priekšmetiem. Ir trīs nepilnās indukcijas paveidi: 1) indukcija, vienkārši uzskaitot, vai populārā indukcija – slēdziens uz tāda pamata, ka novērojamo faktu starpā netika konstatēts – neviens, kas būtu pretrunā ar apkopojošu secinājumu; 2) indukcija, atlasot faktus, – tiek veikta, nevis balstoties uz faktiem, kas (un kā) pagadās, bet, atlasot tos no kopējās masas pēc noteiktiem principiem, tādā veidā samazinot gadījuma sakritību varbūtību; 3) zinātniskā indukcija – slēdziens par visiem dotās klases priekšmetiem tiek izdarīts, balstoties uz zināšanām par daļas no šīs klases priekšmetu cēloņsakarīgām, likumsakarīgām attiecībām, par to nepieciešamām pazīmēm.

Tā zinātniskās indukcijas ceļā var iegūt ne tikai varbūtības (kā divos pirmos gadījumos), bet arī drošus secinājumus.

Ar zinātniskās indukcijas palīdzību var izdibināt arī parādību cēloņsakarīgās attiecības. Тā kā zināšanām par šīm attiecībām ir liela nozīme daudzās juridiskās darbībās, tad apskatīsim jautājumu par to iegūšanu ar indukcijas palīdzību sīkāk.

Cēloņsakarīgo attiecību izdibināšanas vai zinātniskās indukcijas metodes izmantošanas gaitā ir jāizmanto sekojošas tai pakārtotas metodes: 1) vienīgās līdzības metode: ja diviem vai vairākiem izzināmās parādības gadījumiem kopējs ir tikai viens apstāklis, bet visi pārējie apstākļi ir atšķirīgi, tad šis vienīgais līdzīgais apstāklis arī ir dotās parādības cēlonis; 2) vienīgās atšķirības metode: ja gadījums, kurā izzināmā parādība notiek; un gadījums, kurā tā nenotiek; visumā ir līdzīgi un atšķiras tikai vienā apstāklī, tad šis apstāklis, kas ir pirmajā gadījumā un nav otrā, – arī ir izzināmās parādības cēlonis; 3) līdzības un atšķirības apvienotā metode – divu iepriekšējo metožu kombinācija; 4) līdztekus notiekošo izmaiņu metode: ja vienas parādības rašanās vai izmaiņas katru reizi ar nepieciešamību izsauc citā parādībā noteiktas izmaiņas, tad abas parādības atrodas cēloņsakarīgās attiecībās viena ar otru; 5) atlikumu metode: ja komplicētu parādību rod komplicēts cēlonis, kas sastāv no noteiktu apstākļu kopuma, un ir zināms, ka daži no šiem apstākļiem ir parādības daļas cēlonis, tad šīs parādības atlikumu rada pārējie apstākļi.

Atgriežoties pie indukcijas izpratnes šaurākā nozīmē, apskatīsim otro no tām.

2. Indukciju saprot arī kā izziņas, pētījuma metodi – izziņas operāciju kopumu, ar kuru palīdzību pētījumā var no konkrētām zināšanām pāriet pie – vispārīgām; izzinot kaut kādas klases priekšmetus, to kopējās būtiskās īpašības pārtop kopējās zināšanās par doto priekšmetu klasi visumā.

3. Un beidzot trešā izpratne: indukcija kā materiāla izklāsta forma grāmatā, rakstā, lekcijā, referātā, runā, kad no atsevišķām, (samērā) konkrētām atziņām virzās uz vispārējiem slēdzieniem, secinājumiem, domām.

Ar indukcijas palīdzību iegūstamo slēdzienu, secinājumu patiesība ir atkarīga, pirmkārt, no premisu patiesīguma, ko ņem par pamatu šiem slēdzieniem, secinājumiem, un, otrkārt, slēdziena veidošanas noteikumu ievērošanas.

Ļoti tipiska kļūda, ko pieļauj, pielietojot induktīvo metodi, ir pārsteidzīgs apkopojums. Тā ir loģiska kļūda, kas rodas pietiekamā pamata likuma neievērošanas vai nepareizas izmantošanas rezultātā: premisās nav ievēroti visi apstākļi, kas veido izzināmās parādības cēloni.

Otro tipisko kļūdu dēvē – “pēc tā; nozīmē; tā iemesla dēļ”. Arī tā ir loģiska kļūda, kas rodas pietiekamā pamata likuma neievērošanas vai nepareizas izmantošanas dēļ, lietojot induktīvo metodi. Tad ir sajauktas cēloņsakarīgās attiecības ar vienkāršu parādību secību laikā.

Bet tagad par dedukciju – metodi, kuru, tāpat kā indukciju saprot gan plašākā, gan šaurākā nozīmē.

Dedukcija plašākā nozīmē ir tāda domāšanas forma, kad jaunu domu iegūst (secina) tīri loģiskā ceļā (pēc loģikas noteikumiem), balstoties uz jau kaut kādām dotām domām – premisām. Tādu domu pēctecību sauc par secinājumu un katrs tā elements (komponents) ir vai nu pierādīta doma, vai aksioma, vai arī tā loģiski izriet no iepriekšējām domām.

Dedukcija šaurākā nozīmē ir:

1. Deduktīvs slēdziens, kad iegūst jaunas zināšanas par priekšmetu vai to grupu, balstoties uz jau esošām kaut kādām zināšanām par izziņas priekšmetiem un izmantojot atbilstošu loģikas noteikumu.

2. Deduktīva izziņas metode, ar kuras palīdzību iegūst jaunas zināšanas sekojošā veidā: vispirms jāatrod to klasi, pie kuras pieder interesējošais priekšmets, un pēc tam jāattiecina uz to likums, kas nosaka visas klases attīstību. Tādā veidā notiek pāreja no vispārējām zināšanām (dotajā gadījumā – likums, kas nosaka visas klases attīstību) pie konkrētām zināšanām (zināšanām par izziņas priekšmetu).

3. Materiāla izklāsta forma grāmatā, rakstā, lekcijā, referātā, kad no vispārējiem principiem, likumiem, atziņām pāriet pie konkrētākiem noteikumiem, likumiem, atziņām.

Apskatot deduktīvo metodi, nedrīkst arī aizmirst par tā saucamo negatīvo dedukciju, t.i., zināšanu iegūšanu deduktīvā ceļā par to, kā nebija un nevarēja būt. Šo dedukciju var izmantot, lai apgāztu nepamatotas un nepatiesas hipotēzes, versijas un antizinātniskas teorijas.

Visumā novērtējot dedukciju, jāsaka, ka tās loma izziņā arvien pieaug. Un vispirms tas ir izskaidrojums ar to, ka zinātne, tajā skaitā tiesību zinātne, arvien vairāk sastopas ar parādībām, kas nav jutekliski izzināmas. Tāpēc biežāk ir jāizmanto domas spēks.

2.4. Modelēšana

Modelēšana ir izziņas objektu pētīšana ar modeļu palīdzību; reāli esošo priekšmetu un parādību (organisko un neorganisko sistēmu, tehnisko iekārtu u.c.) un konstruējamo objektu veidošana un pētīšana, lai noskaidrotu vai uzlabotu to raksturojumus, racionalizētu to veidošanas paņēmienus, uzlabotu to pārvaldi utt.

Modelēšanas pētījumam ir sekojoša struktūra: 1) uzdevuma izvirzīšana; 2) modeļa veidošana un izvēle; 3) modeļa pētīšana; 4) zināšanu pārnešana no modeļa uz oriģinālu.

Svarīgākie no šiem struktūras elementiem ir modelis un oriģināls.

Modelis ir mākslīgi izveidots objekts shēmas, rasējuma, fiziskās konstrukcijas un tml. veidā, kas, būdams analoģisks (līdzīgs) pētāmam objektam (aizsprostam, kuģim, raķetei un tml.), vienkāršākā, mazākā veidā atspoguļo un atveido pētāmā objekta struktūru, attiecības tās elementu starpā, īpašības. Mēdz gadīties, ka objekta tieša izziņa ir saistīta ar kaut kādām grūtībām, lieliem izdevumiem utt. Modelis ļauj pārvarēt grūtības izziņā un atvieglo informācijas saņemšanu par priekšmetu.

Vienkāršāk izsakoties, – modelis ir sistēma, ar kuru aizvieto izziņas objektu (oriģinālu) un izmanto kā informācijas avotu par to.

Oriģināls (paraugs, prototips) ir izziņas objekts, kura pētīšanai tiek veidots modelis.

Modelēšanu vienmēr izmanto kopā ar citām metodēm. Тā balstās uz analoģiju, ir saistīta ar eksperimentu, abstrahēšanu un idealizāciju.

Izdala tādus modelēšanas veidus, kā 1) priekšmetiskā (fiziskā) -, kad izziņu veic ar modeļa palīdzību, kas atveido objekta noteiktus ģeometriskos, fiziskos, dinamiskos, funkcionālos raksturojumus. Šai modelēšanas veidā izmanto modeļus, kuru daba ir līdzīga tai, kāda ir objektiem (oriģināliem). Atšķirības starp modeli un oriģinālu ir izmēros, pētāmo procesu norises ātrumos un dažkārt materiālos; 2) vieliski matemātiskā modelēšana, kurā izmanto modeļus ar savādāku fizikālo dabu nekā oriģināliem, bet pieļauj vienādu matemātisku aprakstu; 3) loģiski matemātiskā modelēšana, kura izmantojamie modeļi tiek konstruēti. no zīmēm. Tie ir abstraktie modeļi.

Pastāv arī citi iedalījumi. Lai kādi arī tie nebūtu, modelēšanas un modeļu veidu robežas ir dinamiskas.

Kopumā novērtējot modelēšanas metodi, var teikt, ka tā pati par sevi negarantē izsmeļošas zināšanas par oriģinālu. Tikai savienojumā ar citām metodēm un, izmantojot tiešās izziņas līdzekļus, tā var būt pietiekami rezultatīva.

2.5. Vēsturiskā un loģiskā izziņas metodes

Vēsturiskā metode ir tāda dabas un sabiedrības priekšmetu, parādību, procesu izziņas un vērtēšanas metode, kas dod iespēju izzināt objektu tā rašanās, attīstības un izmaiņu laikā savstarpējās attiecībās ar apkārtējo vidi, kā arī ar citiem objektiem. Tās būtība – pētījuma objekta vēsturi izzin visā tās daudzveidībā, pievēršoties visām tās detaļām – “sīkumiem”, nejaušībām, “līkločiem” utt.

Loģiskā izziņas metode dod iespēju atveidot komplicētu attīstošos (vai agrāk attīstījušos) objektus vēsturiskās teorijas formā. Izmantojot šo metodi savienojumā ar vēsturisko, ir jāabstrahējas no vēsturiskām nejaušībām, atsevišķiem nenozīmīgiem faktiem un tml. Mēdz teikt, ka loģiskais ir “uzlabots” vēsturiskais, t.i., attīrīts no vēsturiskām nejaušībām, jo loģiskais paņem no vēsturiskā vispārīgo, būtisko.

No teiktā redzams, ka abas metodes ir savstarpēji saistītas un tāpēc izmantojamas kopā. To arī prasa vēsturiskā un loģiskā vienības princips. Tāpat svarīgi, lai domas loģika sekotu vēsturiskajam procesam un vienlaicīgi, izdalot no vēstures būtisko, nepieciešamo, to loģiski atveidotu. Cilvēku domāšana atsedz vēsturiskajā procesā pašu galveno, dziļi apslēpto.

Vēsturiskās un loģiskās izziņas metodes izmanto gan nedzīvās un dzīvās dabas objektu, gan sabiedrības vēstures pētīšanā. Liela nozīme tām ir ari sabiedrības tiesiskās dzīves izpētē.

Bez tiem nevar iztikt, izzinot tiesību rašanos, to vēsturiskās attīstības vispārīgās likumsakarības utt. Šo procesu izziņas rezultātiem ir liela prognoztiska nozīme, jo, zinot likumsakarības, kas determinējušas tiesību attīstību pagātnē, var tādā ceļā iegūtos likumus ekstrapolēt uz nākotni. Balstoties uz tiem, var plānot tiesību attīstību nākotnē.

Tas pats sakāms par atsevišķām tiesību normatīvajām konstrukcijām. Piemēram, tikai zinot kaut kāda tiesību institūta iepriekšējās attīstības vēsturi, likumdevējs var noteikt, kādam ir jābūt tā attīstības virzienam, kādas var būt iedarbības sekas, realizējot šo institūtu vienā vai citā virzienā.

Veidojot normatīvās konstrukcijas tagadnē, ir jāņem vērā, ka katrai no tām ir sistemātiski jāatspoguļo sabiedrības dzīves noteiktu fragmentu un vispirms kaut kādu sabiedrisko attiecību kompleksu, sistēmu. Bet tā “nenokrita no debesīm” šodien – tā veidojās iepriekšējā sabiedrības attīstības gaitā un rezultātā. Tāpēc var teikt, ka gandrīz vai katrai normai ir sava vēsture un tāpēc, interesējoties par tās jēgu, daudz ko var uzzināt, salīdzinot šo normu ar tās vēsturiskajām priekštecēm.

Teiktais īpaši attiecināms uz tām tiesību normām, kas radušās un veidojušās dažādos vēsturiskos laika posmos un ir spēkā arī tagadnē. Tādu normu ir ļoti daudz, piemēram, arī mūsu republikas tiesībās. Turklāt šīs normas, pirms nonāca mūsu tiesībās, radās un attīstījās atšķirīgās sabiedrības sistēmās.

3. Teorētiskās izziņas metodes

3.1. Augšupeja no abstraktā uz konkrēto

Mums ierastas zināšanu paradigmas ietvaros ar abstrakto parasti saprot konkrētā izziņas priekšmeta noteiktu īpašību abstrahēšanas (atdalīšanas, izdalīšanas no daudzām citām) rezultātu. Tāpēc abstraktais satur sevī nevis zināšanas, kas raksturo doto priekšmetu (ir tam), bet zināšanas par tā atsevišķām pusēm, īpašībām, sakariem utt. Bez šaubām, satura ziņā bagātāks un nozīmīgāks ir tāds abstraktais, kas atspoguļo būtisko priekšmetā, parādībā vai procesā.

Konkrēto saprot divējādi: a) kā pašu īstenību vai tās sastāvdaļas – atsevišķus priekšmetus, parādības, procesus, to īpašības, sakarus, attiecības visā to daudzveidībā; b) kā vispusīgas sistēmiskas zināšanas par objektu.

Bez šaubām abstraktais varēja rasties, tikai pateicoties domāšanai, ko cilvēki izmantoja patiesības iegūšanai (sasniegšanai). Savukārt ceļš uz patiesību, kā zināms, ietver trīs pamatstadijas: 1) īstenības un tās konkrēto priekšmetu, parādību, procesu nepastarpinātu novērošanu; 2) konkrētā izziņu abstrakto un vispārējo jēdzienu formā un konkrētā atveidošanu kā garīgi konkrētais; 3) abstrakto, vispārīgo jēdzienu, garīgi konkrētā izmantošanu praktiskajā darbībā.

Atspoguļojot šo procesu, cilvēki atklāja izziņas metodi, kuru vienlaicīgi interpretē arī kā izziņas likumu: veicot izziņu, domāšanai jāvirzās no konkrētā īstenībā pie abstraktā domāšanā un no tā – pie konkrētā domāšanā.

Tiesību zinātnē un tiesiskajā praksē šī likuma darbības apzināšanās ir neliela, lai gan patiesībā, pēc mūsu domām, tas nosaka daudzas tiesiskās darbības.

Piemēram, ir zināms, ka tiesību norma ir reālo konkrēto regulējamo sabiedrisko attiecību abstrakts modelis, kas atspoguļo tajās tipisko, vispārējo. Piemērojot šo vispārējo juridisko konstrukciju konkrētam faktam, t.i., konkrētam gadījumam – konkrētām reālām attiecībām (lai tās sakārtotu, noregulētu), tā jākonkretizē arī domāšanā. Тā rīkojas cilvēki, kuri nodarbojas ar tiesībpiemērošanu, tiesību normas iztulkošanu. Saprotams, ka normu konkretizācija tāpēc lielā mērā ir atkarīga no šo cilvēku garīgās attīstības pakāpes. Tādas atkarības nozīme un loma īpaši pieaug tad, kad tiesību norma tiek formulēta ar kategoriju palīdzību, kuras veidojušās gadsimtiem ilgi un saglabājušas savu spēku dažādos laikmetos atšķirīgās konkrēti vēsturiskās sabiedrībās.

Kā piemēru šī komplicētā procesa ilustrācijai izmantosim vienu labi pazīstamu – demokrātijas kategoriju. Ir zināms, ka demokrātija bija pazīstama vēl dažās sengrieķu pilsētvalstīs. Jau tolaik no reālās darbības atvasināja svarīgus demokrātijas principus. Laika gaitā demokrātijas kategorijas saturu pilnveidoja. Sevišķi intensīvi šis process notika tad, kad pēc vairāku gadsimtu pārtraukuma vairākās valstīs iesākās reālā demokratizācija. Tā noritēja pakāpeniski un valsts demokrātija ieguva arvien jaunas teorijā paredzētās pazīmes. Savukārt demokratizācijas prakse izdarīja demokrātijas teorijā daudzas korektīvas. Šī prakse liecina, ka demokrātijas kategorija un teorija vislabāk atklāj savu spēku tikai sabiedrības attīstītākajos stāvokļos. Ja sabiedrība nav pietiekami attīstīta, tajā var ieviest tikai dažas, visbiežāk sekundāra rakstura pazīmes, tad demokrātijai ir formāls raksturs, saturiski tā ir pseidodemokrātija. Aiz šīs demokrātijas izkārtnes (formas) var slēpties pavisam cits valsts režīms. Bet demokrātiskā forma dod iespēju teikt tautai: “Jūs paši esat vainīgi, jo paši izveidojāt tādu kārtību valstī.”…

Tātad abstraktā saturu var veidot, atvasinot no konkrētā, vieni cilvēki vienā laikā un telpā, bet to konkretizēt domāšanā un praksē bieži nākas citiem cilvēkiem, kas nav tik spējīgi, kā pirmie. Ne velti vairāki gadsimti atdala sengrieķu konkrētās agrīnās demokrātijas no jauno un jaunāko laiku demokrātijām.

3.2. Idealizācija

Idealizācija ir tādu objektu konstruēšana domāšanā, kuru īstenībā nav un ko nevar īstenot, bet kam reālajā pasaulē ir prototipi. Šo metodi plaši izmanto eksaktajās zinātnēs. Rezultātā ir iegūti tādi ideāli objekti, kā, piemēram, “punkts”, “taisne”, “aploce” u.c.

Тā kā mūsu rīcībā nav informācijas, ka idealizāciju kā zinātnisko metodi izmanto tiesību zinātnē, tad sīkāk šo metodi turpmāk neapskatīsim. Tomēr saistībā ar idealizāciju varētu debatēt, piemēram, par tādu kategoriju kā “ideālās tiesības” un varbūt vēl kādām citām.

Jāatzīmē, ka terminu “idealizācija” lieto arī ekspresīvā nozīmē, kad kaut ko grib parādīt labākā gaismā, nekā tas ir.

Pastāv arī uzskats, ka idealizācija ir viens no abstrahēšanas (par kuru runājām iepriekš) veidiem.

3.3. Formalizācija

Formalizācija ir kategorija, ko saprot dažādi: 1) kā domāšanas rezultātu atspoguļošanu precīzos jēdzienos un apgalvojumos; 2) kā dažādu objektu izziņas metodi, atspoguļojot to saturu un struktūru zīmju formā ar dažādu “mākslīgu valodu” palīdzību; 3) kā tādu objektu pētīšanas veidu, kad to saturu izzina ar tā formas izdibināto sastāvdaļu palīdzību.

Daudz plašāk ir pazīstama formālisma kategorija, ar kuru apzīmē: 1) vienu no galvenajiem matemātikas un loģikas pamatvirzieniem un 2) darbību, kuras gaitā un rezultātā dod priekšroku formai un nevis saturam; tā var izpausties dažādās sabiedrības dzīves jomās, piemēram, labi pazīstama prakse, kad nelokāmi seko etiķetes, rituālu un tml. formālām prasībām pat tad, kad no tā cieš cilvēku attiecību saturs. Sociālās pārvaldes tiesiskajās darbībās formālisms izpaužas vispirms likuma (vai noteikumu) burta ievērošanā, pilnīgi ignorējot to saturu un garu.

Juridiskajā zinātnē un praksē daudz vairāk lieto “formālās noteiktības” kategoriju, ko attiecina gan uz tiesībām kopumā, gan uz to konkrētām formām. Piemēram, ja runā par normatīvo juridisko aktu formālo noteiktību, tad ar to saprot, ka šo dokumentu formas pieņemšanas un realizācijas (īpaši piemērošanas) procedūras ir reglamentētas speciālos juridiskos aktos, kas ir obligāti jāievēro.

Ja runā par formalizācijas metodes pielietošanu tiesību zinātnē un praksē, balstoties uz citās zinātnēs izveidojušos šīs metodes izpratni, tad jānorāda uz daudzām grūtībām. Vispirms tās ir saistītas ar to, ka šīs metodei paredz speciālu zīmju, .-. “mākslīgu valodu”, aksiomu, precīzu jēdzienu izmantošanu.

Kas attiecas uz dažādām tiesiskām darbībām, tad, kā zināms, tajās tiek izmantota dabiskā valoda, speciālie termini un jēdzieni. Līdz ar to tiesību jomā izveidojas un tiek lietota ļoti īpatnēja valoda. Juristu profesionāļu sarunas neprofesionālim liekas, no vienas puses, it kā saprotama, bet, no otras – nesaprotama. Un jo augstāka profesionālisma pakāpe raksturīga juristiem, jo grūtāk neprofesionālim būs viņu saprast.

Turklāt, dažādās juridiskās darbībās apzināti vai stihiski, pietiekami kompetenti vai neprofesionāli (tas ir cits jautājums) tiek lietota juridiskā tehnika. Tā kopā ar šo īpatnējo valodu un speciālajām procedūrām dod iespēju lielā mērā formalizēt regulējamās sabiedriskās attiecības un fiksēt rezultātus lielā mērā formalizētās sistēmās utt. Bet atdalīt šo formalizēto elementu no visām juridiskajām darbībām ir ļoti grūti. Tas prasa īpašus pētījumus.

Kā jau iepriekš atzīmējām, gandrīz visas izskatītās metodes tā vai citādāk tiek izmantotas arī tiesībās. Tāpēc tās var uzskatīt arī par juridiskām. Bet bez tām ir vēl viens instruments, kas ir saistīts ar tādām ierastām kategorijām kā sistēma un struktūra. (Sistēma – savstarpēji noteiktā veidā saistītu elementu (sastāvdaļu) kopums, kas veido kādu noteiktu viengabalainu veidojumu; Struktūra – objekta noturīgo sakaru kopums, kas nodrošina tā viengabalainību un identitāti sev, t.i., pamatīpašību saglabāšanu, neskatoties uz dažādām ārējām un iekšējām izmaiņām.)

Runa ir par sistēmisko pieeju, kas izziņas ieviržu ziņā ir līdzīga strukturālismam un strukturāli funkcionālajai analīzei. No tām dotajā gadījumā izvēlamies pirmo galvenokārt tāpēc, ka sistēmiskās pieejas principu (prasību, nosacījumu) saturs ir plašāks un elastīgāks. Tā nav tik atkarīga no dažādām vēsmām zinātnē kā divas pārējās un nav tik strikti konceptualizēta kā citas.

3.4. Sistēmiskā pieeja

Tātad sistēmiskā pieeja ir zinātnes un sociālās prakses metodoloģisks virziens, kura pamatā ir tas, ka objekti tiek pētīti kā sistēmas.

Šī pieeja paredz tādu mehānismu noskaidrošanu (izdibināšanu) un pēc tam vajadzības gadījumā izveidošanu (iedibināšanu), kas nodrošina objekta veselumu, viengabalainību; to objekta sastāvelementu tipoloģisko sakaru izziņu, kas ir loģiski viendabīgi un pieļauj savstarpēju salīdzināšanu. (Elements – sarežģīto (komplicēto) priekšmetu, parādību, procesu tālāk nedalāmais (dotajā sistēmā dotā izskatīšanas veida) komponents (analīzes vienība).) Tā kā objektā veidojās un pastāv dažādi sakaru, attiecību tipi, tad sistēmiskā pieeja paredz vairākas šī objekta sadalīšanas (analīzi vairākos aspektos). Tāpēc ir svarīgi atrast sadalīšanas pareizo mērogu. (Par sistēmiskās pieejas sinonīmu bieži uzskata “sistēmisko analīzi”, kad šo kategoriju lieto plašākā nozīmē.)

Ja runā par sociālām sistēmām, pie kurām pieder arī – tiesiskās, tad par to izziņas un kontroles mēru visbiežāk atzīst komplicētību, kas objektīvi piemīt šīm sistēmām. Šo komplicētību nosaka tas, ka doto sistēmu pamatelements ir cilvēks, kam piemīt subjektivitāte un liels uzvedības variantu izvēles diapazons. Savukārt tas nosaka sociālo sistēmu funkcionēšanas lielu nenoteiktību un pārvaldāmības robežu esamību.

Sociālās (arī tiesiskās) sistēmas objektīvā komplicētība ir proporcionāla tās elementu daudzumam, līmeņu un pakārtoto sistēmu daudzumam, to savstarpējo sakaru daudzveidībai, tās sastāvdaļu autonomijas pakāpei. Sociālo sistēmu gnozeoloģiskā un pārvaldes komplicētība ir relatīva – var mainīties, nemainoties objektīvajai komplicētībai. Ja nepieciešams samazināt šīs sistēmas gnozeoloģisko un pārvaldes komplicētību, tad izmanto, piemēram, tādas metodes kā dekompozīcija (kad sadala sistēmu tai pakārtotās sistēmas), agregēšana (kad kaut kādu tās elementu vai pakārtoto sistēmu klasi apvieno vispārīgākā, plašākā pakārtotā sistēmā), modelēšanu utt.

Visi minētie un neminētie pārkārtojumi, kas ir saistīti ar sistēmisko pieeju, kā redzējām, ir ļoti lielā mērā saistīti ar struktūrām. Bet tajās, savukārt, svarīgākais ir noturīgie sakari. Diemžēl, pie mums ir iegājies aprobežoties struktūru izpratnē galvenokārt ar sastāvelementiem, bet to sakarus, attiecības atstāt novārtā. Taču elementi ir atkarīgi no viengabalainā veidojuma struktūras. Tāda vienpusīga uztvere un attieksme raksturīga gan studentiem, gan praktiķiem. Pats par sevi saprotams, ka šī attieksme pēc tam izpaužas un tiek fiksēta normatīvos juridiskos aktos. Rezultātā, juridiski nostiprinot, regulējot kādas, piemēram, institucionālās struktūras, netiek precīzi un konkrēti reglamentētas to elementu attiecības. Līdz ar to patiesībā struktūras juridiski netiek nostiprinātas.

Tādas likumdevēja darbības rezultātā sociālo, un tajā skaitā institucionālo sistēmu elementu sakaru un attiecību (un tātad – faktisko, reālo struktūru) veidošana paliek ārpus likuma darbības sfēras. Līdz ar to šīs attiecības vai nu attīstās stihiski, kā pagadās, vai tās mēģina reglamentēt ar kaut kādiem organizatoriskiem, administratīviem u.c. noteikumiem. Tā paveras plašas iespējas dažādām manipulācijām, voluntārismam, patvaļai. Un no tā cieš gan sistēmas, gan cilvēki, gan sabiedrība. Lai tas nenotiktu, visas svarīgākās sabiedrības un vispirms valsts sistēmu struktūras, to darbība ir jāparedz (jānostiprina) likumos. Tajos nedrīkst tikai nosaukt kaut kādus sakarus, attiecības, tās precīzi jāraksturo, iestrādājot likumos nepārprotamus to jēdzienus.

Piemēram, gandrīz visos ministriju nolikumos sistēmu struktūras raksturojumam izmanto tādas kategorijas kā “pakļautība”, “pārraudzība”, “pārziņa”. Daļēji to skaidrojums ir dots Ministru kabineta noteikumos “Par ministriju iekārtu”. Bet, ņemot vērā to, ka šīs attiecības veidojās ne tikai ministriju sistēmās, pēc mūsu domām, likumdevējam vajadzētu dot šo kategoriju satura precīzu un pilnīgu skaidrojumu, attiecinot to uz visām sistēmām, kur tādas attiecības (struktūras) pastāv.

Izzinot, veidojot sistēmas vai regulējot to darbību, ir jāņem vērā (jābalstās) sekojoši sistēmu principi: viengabalainības (sistēmas īpašību principiāla nereducējamība uz to veidojošo elementu īpašību summu; nedrīkst arī no elementu īpašību kopuma atvasināt veselā (sistēmas) īpašības; katra sistēmas elementa, īpašības un attiecības atkarība no tā vietas, funkcijas utt. veselajā); strukturalizācijas (sistēmas apraksta, iespējas tās struktūras, t.i., sistēmas sakaru un attiecību tīkla noskaidrošanas ceļā; sistēmas uzvedības nosacītība ne tik daudz ar tās atsevišķu elementu uzvedību, cik – tās struktūras īpašībām); sistēmas un vides savstarpējās atkarības (sistēma veido un atklāj savas īpašības mijiedarbībā ar vidi); hierarhiskuma (katru sistēmas elementu var uzskatīt par sistēmu, bet dotajā gadījumā aplūkojamā sistēma ir viens no kādas plašākas sistēmas elementiem); katras sistēmas apraksta daudzejādības (katras sistēmas principiālās komplicētības dēļ tās adekvāta izziņa prasa daudzu dažādu modeļu izveidošanu, un katrs no tiem apraksta tikai noteiktu sistēmas aspektu) u.c.

Pēc sistēmas attiecību rakstura ar vidi izšķir sekojošus sistēmu uzvedības tipus (kurus arī ir lietderīgi ņemt vērā tiesiskajā regulēšanā): reaktīvais, (ko nosaka pārsvarā vide), adaptīvais (ko nosaka vide un sistēmas pašregulācijas funkcija), aktīvais (kurā būtiska nozīme ir pašas sistēmas mērķiem, vides pārveidošanai sistēmas interesēs atbilstoši tās vajadzībām) un pašregulatīvais vai (ar atgriezenisku sakaru), ko pamatoti uzskata par visaugstāk organizēto tipu (kurā sistēmas uzvedība tiek uzturēta atbilstoši vides izmaiņām; tam ir nepieciešami pārvaldes procesi un mehānismi komplicētās sistēmās; tādas sistēmas ietver gan koordinācijas, gan subordinācijas sakarus).

Juridiskajā praksē, risinot dažādus jautājumus, ir lietderīgi veikt darbības sekojošā secībā: 1) lēmuma pieņemšanas procesam ir jāsākas ar gala mērķu precīzu noteikšanu (formulēšanu); 2) nepieciešams aplūkot visu problēmu (jautājumu) kā veselo; 3) jānoskaidro katra konkrētā lēmuma visas iespējamās sekas, kā arī šo lēmumu (un to seku) kopsakarības; 4) jāizdibina un jāizanalizē mērķa sasniegšanas alternatīvie ceļi; vienlaikus jāņem vērā, ka atsevišķu struktūrvienību mērķi nedrīkst konfrontēt ar visas darbības programmas mērķiem.

3.5. Dogmatiskā metode

Izmantojot sistēmiskās pieejas metodoloģiju, nedrīkst to jaukt ar sistematizāciju, kas ir domāta kaut kāda materiāla izvietošanai noteiktā kārtībā, pēctecībā – sakārtošanai. Tiesību normatīvā materiāla sistematizācijai tradicionāli izmanto dogmatisko metodi. (Ir nopietns pamats uzskatīt to par metodoloģiju (dogmatiku), jo tā paredz vairāku konkrētu metožu izmantošanu. Jurisprudencē tradicionāli ar dogmu saprot spēkā esošo tiesību izklāstu to piemērošanas interesēs.)

Ar dogmatiskās metodes palīdzību sistemātiski izklāsta valstī spēkā esošās tiesību normas. Tas ir komplicēts process, kurā izdala sekojošas stadijas: 1) tiesību normu apraksts – to sakopošana, jēgas noskaidrošana un izskaidrošana; 2) apkopošana – ģeneralizācija, principu abstrahēšana; 3) zinātnisko un likumdevēja definīciju veidošana, ievērojot institūta juridisko dabu; 4) tiesību normu klasifikācija.

Zinātniski klasificēta likumdošana ir tiesību sistēma (šaurākā nozīmē). To var izmantot par pamatu juridiskai konstrukcijai – tiesību institūta vietas noteikšanai šajā sistēmā, pirmkārt, nosakot to augstāko klasi, kurai pieder (kurā ietilpst) dotais institūts, un, otrkārt, noskaidrojot visas tā kopējās un atšķirīgās īpašības ar citiem tuvākiem (radnieciskiem) šai pat klasei piederošiem institūtiem.

Pie mums tagad daudz runā par likumdošanas nesakārtotību. Lai to pārvarētu, jāiegulda liels darbs, kurā ļoti varētu noderēt arī dogmatika. Bez šīs metodes vai metodoloģijas kā speciālās tiesiskās regulēšanas metodes izmanto imperatīvo un dispozitīvo metodes; atļauju, aizliegumu un pienākumu uzlikšanas; subordinācijas un varas pavēles; stimulēšanas; autonomijas un pušu vienlīdzības; rekomendāciju; pārliecināšanas un piespiešanas un individuālo metodes.

Voldis Jakubaņecs, filozofijas doktors
Fragments no grāmatas “Tiesiskā apziņa”
/1999/

Informācijas aģentūra
/12.11.2018/

Publicēts iekš Kat.: Zinātne, Reg.: Latvija, Veids: Apkopojums | Komentēt

Latvijas politisko partiju analīze (uz 2018.gada oktobri)

Politika ir viena no tām sabiedriskajām jomām, kura ir vitāli svarīga katram iedzīvotājam, kura tieši ietekmē visu sabiedrību (katru tās elementu) un kura ir sarežģīta, daudzlīmeņaina un daudzšķautnaina. Tā kā politika ietekmē visus, tad visi par to ir kaut ko dzirdējuši, visiem ir kaut kāds savs viedoklis, kas summāri veido visnotaļ vienkāršotu un pat primitīvu politikas un tās dalībnieku uztveri. Patiesība ir daudz sarežģītāka. Tālāk tiks mēģināts aprakstīt un novērtēt nozīmīgākās Latvijas politiskās partijas, izejot no šīs sarežģītās un attiecīgi grūtāk uztveramās realitātes.

1. Politisko partiju novērtēšanas kritēriji

Politiskās partijas var novērtēt pēc vairākiem kritērijiem: 1. Pēc programmas; 2. Pēc personālsastāva; 3. Pēc konceptuālā novirziena (galvenais “mesidžs”, tēls); 4. Pēc ideoloģijas; 5. Pēc faktiski izdarītā dažādos skatījumos; 6. Pēc faktiskās rīcībspējas.

Politiskās sarunās un diskusijās partijas parasti tiek vērtētas pēc kāda viena atsevišķa kritērija, attiecīgi šāds vērtējums ir vairāk kā nepilnīgs. Daudz tiek runāts par partiju programmām, lai gan maz kurš viņas zin un lasa, sacerētas tās tiek ķeksīša pēc, lai ārišķīgi smuki izskatītos un tāpat beigās netiek pildītas. Daudzi balso par “labiem cilvēkiem”, daļa no kuriem ir mākslīgi “uzpiārēti” un kuri pēc tam tiek nobīdīti malā, neko faktiski nelemj vai staiguļo no partijas uz partiju. Plaši partijas tiek vērtētas pēc tās galvenā “mesidža”, pēc partijas būtību dažos teikumos vai vārdos precīzi aprakstošas esences, kas ir tās nosaukuma, saukļu, simbolu, programmas, personālsastāva, paziņojumu, rīcības apkopojošs vērtējums publikas apziņā jeb partijas tēls. Populāra ir arī t.s.”varas partiju” vērtēšana gan pēc to darbiem, gan arī pēc faktiskā rezultāta, kāds ir uzrādīts to valdīšanas laikā. Vēl mēdz runāt par partiju ideoloģijām, lai gan nevienas pilnībā ideoloģiskas partijas Latvijā pašreiz nav un to vairums ir nekas cits kā dažādu vērienu, formu un spēku politekonomiski projekti.

Tomēr galvenais kritērijs, pēc kura sabiedrība vērtē politiskās partijas un par kuru maz tiek runāts, ir partiju faktiskā rīcībspēja. Tā ir partijas spēja veikt organizatorisku un intelektuālu darbu, ar mērķi informēt par sevi sabiedrību un iegūt nozīmīgas sabiedrības daļas atbalstu. Sakarīgu programma ir jāspēj uzrakstīt, cilvēki un līdzekļi ir jāprot piesaistīt, ir jāprot izveidot attiecīgs partijas tēls, ir jāprot rakstīt, runāt, diskutēt un organizēt, ir jāprot informēt par savu nostāju sabiedrību, ir jāprot nodrošināt sev labvēlīgus rakstus un socioloģiskās aptaujas, ir jāprot izturēt konkurences cīņā ar citām partijām, ir jāprot panākt, lai konkurenti nevilto vēlēšanu rezultātus utt.. Tas viss prasa zināšanas, enerģiju un organizatora spējas. Un tas arī ir pirmais kritērijs, pēc kura cilvēki vērtē politiskās partijas, lai gan paši visbiežāk to nemaz neapzinās. Kāda gan jēga ir balsot par dažiem pareiziem saukļiem, kuri ir ierakstīti partijas programmā, ja pati partija uz maz ko organizatoriski ir spējīga?!

Visbeidzot politiskās partijas var vērtēt no kopējās iekšpolitiskās situācijas skatu punkta un globālo spēku cīņas skatu punkta.

Ja apskata visu politisko sistēmu (politisko laukumu) kopumā, tad var novērot tādu parādību, ka faktiskie politekonomiskie subjekti ievērojami atšķiras no partijām. Tās ir neformālas grupas vai organizācijas, kuras visbiežāk sev kā bāzi izvēlas kādu vienu partiju, bet kuru “astoņkāja” taustekļi cenšas iespiesties pēc iespējas visās vērā ņemamajās partijās. Un, ja “bāzes partija” sevi ir izlietojusi, “astoņkāja” kodols meklē sev citu politisko iemiesojumu, migrējot uz citu partiju vai veidojot jaunu, reizēm pat ar kardināli atšķirīgiem saukļiem. Šādi “astoņkāji” ir vairāki un viņi atkarībā no nepieciešamības stājas visu veidu attiecībās ar sev līdzīgajiem politiskajiem subjektiem. Šī procesa ietvaros tiek arī veidotas butaforiskas partijas, kuru galvenais mērķis ir atņemt vēlētāju balsis to galveno konkurentu “bāzes partijām”. Tāpat, atkarībā no aktuālās elektorālās konjunktūras, tiek projektēti “astoņkājim” veiksmīgākie vēlēšanu scenāriji un tas vai nu iemiesojas kādā vienā partijā (politisko spēku konsolidācija), lai iegūtu lielu vēlētāju atbalstu, vai arī sadalās vairākās sīkākās partijiņās, lai ielīstu Saeimā pa mazām daļiņām. Vēl politisko subjektu cīņas rezultātā viena “astoņkāja” taustekļi veic slēptas vai reizēm arī atklātas diversijas konkurentu “nometnē”. No malas tas izskatās, kā nesaprotama vai pat absurda konkrētās partijas rīcība. No vadošajām partijām vissliktākā stāvoklī šai ziņā pašreiz atrodas Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), kura uzrāda tādu neadekvātuma līmeni, ka, attīstoties pašreizējajām tendencēm, pārskatāmā nākotnē var prognozēt tās politisko pašnāvību.

Globālā politiskā cīņa notiek starptautiskā līmenī un tajā politiskie spēki, kuri ir ieguvuši politisko varu vienā valstī, cenšas veicināt, lai citās valstīs pie varas nonāk līdzīgas orientācijas politiskie spēki un/vai, lai iespējami lielas politiskās neveiksmes ciestu to ideoloģiskie konkurenti vai pretinieki. Kā globālās politiskās cīņas piemēru var minēt ASV Demokrātu partiju, kura, izmantojot ASV administratīvo, finanšu, slepenpolicijas un militāro resursu, visā pasaulē aktīvi atbalstīja vai nu sev radniecīgos neoliberālos politiskos spēkus vai arī “piebarotos” un “izdresētos” “noderīgos idiotus” no ultraradikāļu aprindām (pārsvarā islāmistus, bet ne tikai). Savukārt, kad ASV Demokrātu partijai radās iekšpolitiskas problēmas, visas pasaules neoliberāļi vienotā frontē nostājās pret Donaldu Trampu un ir tam nesamierināmā opozīcijā joprojām. Tāpat “Putina Krievija” savu iespēju robežās cenšas ārvalstīs atbalstīt konservatīvos politiskos spēkus un līdzīgi rīkojas arī citas valstis. Saūdu Arābija tērē milzu līdzekļus savas Islāma versijas plašai izplatībai, komunistiskā Kuba iespēju robežās sniedz atbalstu kreisajiem spēkiem (pirmkārt Latīņamerikā, bet ne tikai), bet Lielbritānijas globālā ideoloģiskā un organizatoriskā ekspansija dēļ tās milzīgajiem apjomiem un formu dažādības ir grūti novērtējama. Noteiktā mērā ASV Demokrātu partija kā organizācija ir Lielbritānijas ietekmes aģents ne tikai pašā ASV, bet arī visā pasaulē, kas ļauj plaši uzspiest destruktīvas parādības, vainu par to uzveļot savai dumpīgajai kolonijai.

Latvijā šo globālo tendenču ietekmē līdz šim valdošais bija neoliberālais politiskais novirziens, kuru personificēja “Vienotība”. Līdz ar Trampa kļūšanu par ASV prezidentu, papildus atbalstu arī Latvijā ir guvuši konservatīvie spēki, kas nebūt negarantē tiem panākumus. Neoliberāļi negrasās bez cīņas padoties un gan darina jaunus politprojektus (Attīstībai/Par!, Jaunā konservatīvā partija), gan pastiprina slēpto destruktīvo darbību konservatīvo spēku nometnes iekšienē (ZZS suicidālā politika).

2. Vēlētāju rīcības modeļi

Pirms partiju analīzes, ir vērts apskatīt nozīmīgākos vēlētāju rīcības modeļus, jo tas labi raksturo visu politisko sistēmu un uz to pēc savas saprašanas orientējas politiskās partijas.

Kā galvenos vēlētāju rīcības modeļus var minēt sekojošus: 1. Vēlēšanu procesa ignorēšana (nepiedalīšanās vēlēšanās); 2. Balsošana par “tiem, kuri tiks”; 3. Atbalsta izteikšana, balsojot; 4. Balsošana pret; 5. Sodīšana, balsojot.

2.1. Vēlēšanu procesa ignorēšana (nepiedalīšanās vēlēšanās)

Gan objektīvi populārs, gan arī atsevišķu destruktīvu spēku reklamēts ir vēlētāju rīcības modelis ignorēt vēlēšanu procesu un nepiedalīties vēlēšanās. Šis ir dabisks un personiski ļoti ērts rīcības modelis gadījumos, kad politiskajā sistēmā nav atrodams kvalitatīvs politiskais piedāvājums. Un tā kā objektīvu iemeslu dēļ (politiskā konkurence; antisabiedriskas politikas sistemātiska realizācija) kvalitatīvs politiskais piedāvājums regulāri iztrūkst vairumā demokrātisko valstu, tad arī vēlēšanu ignorēšana no iedzīvotāju puses ir tik pat plaši izplatīta.

Politiķi un par ekspertiem sevi dēvējošie bieži mēdz vainot sabiedrību, ka “paši vainīgi”, jo “tādus ievēlējāt” un formāli tā it kā būtu. Tie, kuri ignorē vēlēšanas, uz šādiem apgalvojumiem var droši atbildēt, ka “jūs ievēlējāt” un “jūs arī esat atbildīgi”.

Tas ir dabīgi, ja cilvēki, redzot, ka nav par ko balsot, ka nav jēgas balsot, jo solījumi tāpat netiek pildīti un savēlētie dara, kas ienāk prātā, un ka jebkura izvēle ir lielāks vai mazāks ļaunums, sliecas ignorēt šo politisko balagānu, norobežojoties no politiskajiem procesiem un saglabājot personiskā morālā pārākuma apziņu. Cilvēki tādā veidā paliek neiesaistīti, ar tīras sirdsapziņas apziņu un notiekošo valstī vēro kā no malas, it kā tas uz viņiem neattiektos. Tādā veidā cilvēki sargā sevi, savu veselību (nervus) un enerģiju, kā arī saglabā morālus spēkus apokaliptiska veida situācijām, kad politiskā sistēma sāks uzrādīt nopietnus darbības traucējumus. Tomēr šāds rīcības modelis, lai gan ir dabisks un cilvēciski saprotams, bieži vien ir sabiedriski kaitīgs, lielā mērā bezatbildīgs un liecina par noteiktas kvalitātes sabiedriskās rīcībspējas problēmām.

Daži vēlēšanu ignorēšanas propagandētāji aktīvi izplata mītu, ka tas esot pats efektīvākais pretestības veids valdošajam režīmam. Ja kritiskā masa neaiziešot uz vēlēšanām, tad režīmam tādēļ nez no kā vajadzētu pašam “sabrukt”. Tā nav taisnība. Nekas tikai pats no sevis parasti nesabrūk.

Vēlētāju aktivitāte vēlēšanās tik tiešām ir svarīgs sabiedriskās stabilitātes rādītājs. Ja cilvēki iet uz vēlēšanām, tad viņiem ir vismaz kaut kāda ticība, ka tādā veidā iespējams kaut ko mainīt sabiedrības pārvaldē un attiecīgi ir daudz mazāka varbūtība, ka viņi savu neapmierinātību izpaudīs, “ķeroties pie ieročiem”. Šī iemesla dēļ valsts vadībai tik tiešām noteiktā mērā ir svarīgs vēlēšanu apmeklējums. Jo lielāks vēlēšanu apmeklējums, jo politiskā situācija valstī ir stabilāka, un otrādi.

Tai pat laikā tikai no tā, ka vēlēšanās būs zema aktivitāte, režīms nesabruks. Tas liecinās, ka ir radusies augsne režīma nomaiņai, bet, bez iekšējas vai ārējas organizatoriskās iedarbības uz pārmaiņām nobriedušo vidi, nekas nenotiks. Ja ir iespējams izsargāties no ārējas iejaukšanās (maksimāli pakalpot vienam politekonomiskam spēkam un panākt tā aizsardzību no cita (-iem)), kā arī neitralizēt visus iekšējos potenciālos nemieru organizētājus, tad režīms mierīgi varēs turpināt funkcionēt un ignorēt iedzīvotāju ignoratīvos noskaņojumus. Un tā arī notiek.

Gan Latvijā, gan daudzās citās pasaules valstīs vēlēšanas skaitās notikušas neatkarīgi no uz vēlēšanām atnākušo skaita. Tie, kuri atnāk uz vēlēšanām un nobalso par procentu barjeru pārvarējušām partijām, arī nosaka vēlēšanu rezultātu, bet pārējo vēlētāju faktiskās vai potenciālās balsis tiek “izmestas miskastē”, ignorētas vai sadalītas starp vēlēšanās uzvarējušajiem (sev tīkamāko formulējumu katrs var izvēlēties pats). Un daudzās t.s. “pieredzējušās demokrātijās” vēlētāju aktivitāte regulāri ir zema un nekādi sabiedriskie nemieri tādēļ nenotiek, bet to valstu valdošās aprindas mierīgi tik “dragā tālāk”. Tāpēc apgalvojums, ka ar vēlēšanu ignorēšanu ir iespējams nopietni ietekmēt valdošajās aprindas, visbiežāk ir nepatiess. Pat vairāk, pie noteiktiem apstākļiem kādai no valdošajām partijām vai reizēm pat visām kopā ir izdevīgi, lai noteikta elektorāta daļa ignorē vēlēšanas, un tad visa cita starpā šāds “cīņas ar režīmu” veids tiek plaši reklamēts.

Vēl vēlēšanu ignorēšanas propagandētāji mēdz izplatīt mītu, ka ar dalību vēlēšanās nav iespējams neko mainīt. “Ja ar vēlēšanām varētu kaut ko mainīt, tad tās atceltu”. Arī šis apgalvojums ir smalka manipulācija, kura satur nozīmīgu patiesības daļu. Pirmkārt, viens cilvēks caur vēlēšanām maz ko var mainīt, jo viņš ir tikai viens cilvēks starp daudziem tūkstošiem/ miljoniem. Otrkārt, vēlēšanu sistēma tik tiešām ir izveidota tādā veidā, lai iespējami minimizētu jaunu politisko konkurentu rašanos. Treškārt, iespēja ietekmēt masu informācijas līdzekļus ir vairāk kā ļoti ierobežota, bet no tiem lielā mērā ir atkarīgs vēlēšanu rezultāts. Ceturtkārt, katrās vēlēšanās notiek socioloģisko aptauju rezultātu pirkšana un viltošana un sev izdevīgāko aptauju rezultātu plaša izplatīšana caur medijiem neilgi pirms vēlēšanām (un kādēļ gan lai tā nenotiktu, ja to neviens nekontrolē). Piektkārt, patoloģiska maldināšana, solījumu nepildīšana un melošana no politisko spēku puses ir neatņemama vēlēšanu procesa sastāvdaļa. Sestkārt, pats vēlēšanu un balsu skaitīšanas process nav godīgs un tajā regulāri notiek “rezultātu viltošana“ vai koriģēšana (sev tīkamāko formulējumu katrs var izvēlēties pats) apmēram +/- 5 – 15% apmērā atkarībā no iespējām un nepieciešamības.

Augstāk minēto iemeslu dēļ ir pamatoti apgalvot, ka vēlētājiem ir stipri ierobežota ietekme uz vēlēšanu rezultātu. Bet tomēr vēlētāji visi kopā ar savu aktivitāti un balsošanu tomēr spēj ietekmēt un arī ietekmē gan vēlēšanu rezultātu, gan procesus valstī. Šī ietekme ir minimāla un attiecas uz pašiem galvenajiem sabiedrības attīstības virzieniem, bet tomēr viņa ir.

Pirmkārt, vēlētājiem ir iespēja “sodīt” tos politiskos spēkus un politiķus, kuri ir īpaši izcēlušies ar kādām pretsabiedriskām aktivitātēm. To viņi arī dara. Un lai gan vēlēšanu sistēma ir tāda, ka no šī “soda” ir iespējams dažādos veidos izvairīties vai minimizēt tā sekas, ik pa laikam gadās, kad kāds politiskā teātra spēlmanis saņem pēc nopelniem un tas ir kā brīdinājums citiem. Otrkārt, daudzpartiju sistēmas apstākļos dēļ partiju savstarpējās konkurences nav iespējama absolūta vēlētāju ignorēšana un vēlēšanu rezultātu viltošana, kas nozīmē, ka vēlēšanu rezultāti pietiekami lielā mērā būs pieskaņoti vēlētāju noskaņojumam. Treškārt, vēlēšanu sistēma darbojas tā, ka sabiedrības noskaņojums jau tiek ņemts vērā, organizējot un iestudējot kārtējo vēlēšanu šovu. Ceturtkārt, katra partija pārstāv noteiktu sabiedrības attīstības virzienu un balsojot par katru no tām attiecīgais virziens arī tiek izvēlēts. Jā, šo virzienu izvēle ir stipri ierobežota, tiek radītas pseidoizvēles un notiek vēl dažāda veida manipulācijas, bet reāla izvēle ir un tā ir vairāk kā būtiska. Piemēram, ir milzīga starpība vai tuvākajās vēlēšanās “Attīstībai/Par!” nepārvarēs 5% barjeru vai arī saņems kādus 30%. Vienā gadījumā noteikti sabiedrības deģeneratīvie procesi netiks veicināti, bet otrā gadījumā arī Latvijā tiks uzsākta paātrināta sabiedrības iznīcināšana radikālo neoliberāļu garā. Un to sabiedrība var reāli ietekmēt, tāpēc neizmantot šo iespēju un nebalsot ir vairāk kā bezatbildīgi.

Vairums vēlēšanas ignorējošo personu to neapzinās, bet vēlēšanu ignorēšanas taktika ir gan pašu ignorētāju sabiedriskās darbības mazspējas apliecinājums, gan arī viņu uzsvara likšana uz apokaliptiskiem scenārijiem sabiedrības attīstībā un attiecīgi arī to veicināšana.

Cilvēki ignorē vēlēšanas tad, kad neredz iespēju, kā viņi personiski varētu ietekmēt sabiedriskos procesus politiskā procesa ietvaros, tāpēc norobežojas no tā. Nereti vēlēšanas ignorē cilvēki, kuri ir ņēmuši aktīvu dalību politiskajā procesā un ir stipri vīlušies tajā, jo nav spējuši sasniegt rezultātus, kuri pašus apmierinātu. Tātad mums nesanāca, mēs neredzam kā to var izdarīt, tāpēc mēs tur nepiedalāmies, apmēram tāda ir vēlēšanas ignorējušo personu loģika un tā cilvēcīgi ir saprotama.

Tas, ko vairums vēlēšanas ignorējošo nesaprot, ka tādā veidā viņi automātiski atbalsta apokaliptisku scenāriju sabiedrības attīstībā. Ko tas nozīmē? Šāds scenārijs iestājas gadījumā, kad politiskā sistēma sevi ir pilnībā izsmēlusi, nav spējusi transformēties vai atjaunināties politisko procesu ietvaros, tāpēc tieši un acīmredzami degradē, pārstājot pildīt savas funkcijas. Revolūcija tas ir tikai viens no vārdiem kā var apzīmēt šāda veida situācijas un tas nav tas sliktākais variants, jo pēc īstas revolūcijas seko atdzimšana un strauja attīstība, bet apokaliptisks scenārijs var ilgt gadu desmitus, izvērsties daudzos lokālos pilsoņu kariņos un burtiski iedzīt sabiedrību akmens laikmetā.

Kas notiek, kad politiskā sistēma vairs nepilda savas funkcijas? Faktiski tad valsts kā tāda pārstāj eksistēt un valsts struktūras pārvēršas par pilnībā atklātām bandītiskām struktūrām. Šāds fenomens ir novērojams daudzās Āfrikas valstīs, no kurām slavenākā ir Somālija, bet tagad jau dažus gadus šie procesi visā pilnībā ir novērojami arī Ukrainā. Tas ir ļoti drausmīgs sabiedrisks process, kura rezultātā valsts struktūras (policija, glābšanas dienesti, slimnīcas, izglītības iestādes, infrastruktūras uzturēšanas iestādes u.c.) nefunkcionē vispār vai arī funkcionē drausmīgi kroplā veidolā, vairums iedzīvotāju tiek iedzīti galējā nabadzībā, sabiedrību pārvalda bruņotas bandas, kuras regulāri karo savā starpā par laupījumu un valstī strauji krītas iedzīvotāju skaits (dēļ lielās mirstības, mazās dzimstības un masveida emigrācijas). Jā, varētu teikt, ka ar Latviju kaut kas līdzīgs jau ir noticis, bet tā nebūs taisnība, jo tik galējs stāvoklis Latvijā nav. Iespējams Latvija uz to virzās, bet tas ne tuvu nav sasniegts.

Tad, lūk, visi, kuri ignorē vēlēšanas, faktiski liek uzsvaru uz šo scenāriju un līdz ar to arī veicina tā sasniegšanu, jo norobežojoties politiskā sistēma tiek atstāta to pārziņā, kuri nenorobežojas un, ja norobežojas labākie un spējīgākie, bet politiskās sistēmas pārvaldība paliek nespējīgāko un nelietīgāko indivīdu rokās, tad šāda apokaliptiska scenārija kļūšana par realitāti paliek tikai laika jautājums. Pie tam šāds rīcības modelis nereti var būt izdevīgs un var tikt veicināts no ārvalstu spēku puses, lai savu ģeopolitisko vai politekonomisko interešu vārdā veicinātu valsts varas nomaiņu vai arī izraisītu valstī haosu.

Katram, kurš domā ignorēt vēlēšanas, sev vajadzētu uzdot jautājumu vai viņaprāt pašreizējā politiskā sistēma Latvijā tik tiešām ir tik nepareiza un nelabojama, ka to var labot tikai vispirms šādi pilnībā visu nojaucot un vai tas ir milzīgu vairuma Latvijas iedzīvotāju upuru vērts? Ja Latvijā dzīvojošie vēlēšanu ignorētāji uz šo jautājumu sev atbildēs godīgi, tad visbiežāk viņu atbilde būs “Nē”.

Augstāk teiktais nenozīmē, ka vēlēšanu process ir jāuztver idealizēti un naivi, kā to propagandē galma politologi, bet saprast savu pilsonisko pienākumu un tā nepildīšanas sekas tā kā vajadzētu, vēl jo vairāk tādēļ, ka pilsoniskā pienākuma izpilde nebūt neliedz notiekošo uztvert reālistiski, rīkoties, vadoties no šīm reālijām, un veikt savas sabiedriskās aktivitātes, nepaļaujoties tikai uz vēlēšanu procedūrām. Tas ne tikai netraucē, bet labi papildina viens otru. Vēlēšanu process un vēlēšanu procedūras ir tikai varas apstiprināšanas un/vai nomaiņas instruments, kurš nav ne labs, ne slikts. Sliktas ir dažāda veida ilūzijas, kuras traucē pilnvērtīgi izmantot gan šo, gan citus sabiedrības pārvaldes instrumentus. Vēlēšanu ignorēšanas ideologēmas ir vienas no šāda veida ilūzijām.

Savukārt, ja apskata vēlēšanu ignorēšanas fenomenu no pašas vēlēšanu sistēmas skatu punkta, tad gan šāds rīcības modelis, gan tā aktuālais apjoms jau iepriekš ir noteikts un ieprojektēts aktuālajā vēlēšanu šova iestudējumā, tāpēc ignorējot vēlēšanas nevar nevienu pārsteigt un kaut ko reāli ar to ietekmēt. Pirmsvēlēšanu politiskajā cīņā politiskie spēki, kuriem ir stabils noteiktu sociālo grupu atbalsts, visa cita starpā cenšas panākt, lai viņu elektorāts atnāk uz vēlēšanām maksimāli lielā skaitā, bet viņu politisko konkurentu elektorāts lai maksimāli ignorē vēlēšanas.

2.2. Balsošana par “tiem, kuri tiks”

Šis ir ļoti populārs, objektīvi pamatots un noturīgs vēlētāju rīcības modelis, kura būtība no vienas puses ir vēlētāju vēlmē būt pārliecinātiem, ka viņu balsis netiks “izmestas miskastēs” (nelietderīgi izmantotas), bet no otras puses tā ir vēlētāju balsošana par kādu no partijām, kuras uzrāda kaut cik pieņemamu rīcībspēju. Lai cik arī labi un pozitīvi nebūtu citi partijas raksturlielumi, bet, ja ir skaidri redzamas drošas pazīmes, ka partija nepārvarēs procentu barjeru, tad vairums vēlētāju, kuri simpatizē šai partijai, par to nebalsos.

Šādos apstākļos kritiski svarīga nozīme ir pirmsvēlēšanu socioloģisko aptauju rezultātiem. Jebkuru partiju, kura nespēj pirmsvēlēšanu laikā panākt puslīdz pieņemamu socioloģisko aptauju rezultātu (3% un vairāk) ar vismaz minimālu ticamību un autoritārumu, vēlētāji automātiski ierindo t.s. “sīkpartiju” kategorijā un nebalso par tām. Izņēmums te ir vienīgi partijas ar izteiktu ideoloģisku ievirzi, pret kurām vai pret kuru elektorātu valdošais režīms izmanto acīmredzamu un netaisnīgu mediju, administratīvā resursa un/vai policejisku spiedienu.

No šī vēlētāju rīcības modeļa izriet visu partiju lielā ieinteresētība pirmsvēlēšanu laikā uzrādīt vismaz šo minimālo socioloģisko aptauju rezultātu par katru cenu, kas ir galvenais objektīvais faktors (noturīgs maksātspējīgs pieprasījums), kurš nosaka tendenci radīt tendenciozas, realitātei mazatbilstošas un/vai viltotas socioloģiskās aptaujas. Attiecīgā profila kompānijām, kuras ir biznesa organizācijas, nav racionālu iemeslu, lai neizmantotu šīs biznesa iespējas, vēl jo vairāk tādēļ, ka šai sfērā nav pilnīgi nekādas kontroles un to veikt var būt problemātiski. Un pirmsvēlēšanu socioloģiskās aptaujas tādēļ kļūst par ļoti nozīmīgu aģitācijas materiālu, no kura tieši ir atkarīgs to partiju vēlēšanu rezultāts, kuru atbalsts sabiedrībā ir 4 – 15%.

Šis vēlētāju rīcības modelis arī rada labvēlīgu augsni vēlēšanu rezultātu “viltošanai” jeb koriģēšanai noteiktā apjomā, ja ir iespēja maz pamanāmi saskaņot pirmsvēlēšanu aptauju rezultātu falsifikāciju, pirmsvēlēšanu procesa norisi un vēlēšanu rezultātu koriģēšanu saskaņā ar falsificētajiem aptauju rezultātiem.

Savukārt, ja politiskai partijai ir daudz skaitlisks, stabils un par savu taisnību pārliecināts elektorāts, tad nekādas pirmsvēlēšanu mahinācijas un korekcijas šādu partiju nespēj atstāt zem procentu barjeras bez nopietnas vēlēšanu sistēmas traumēšanas, kas viegli var pāraugt smagā politiskā krīzē vai pat pilsoņu karā.

2.3. Atbalsta izteikšana, balsojot

Šis ir klasisks vēlētāju rīcības modelis, kura būtība ir partijas programmas, tēla un/vai iepriekšējās rīcības atbalstīšana no vēlētāju puses. Plaši izplatīta kļūda ir visu vēlēšanu procesu noreducēt tikai līdz šim modelim, kas ne vienmēr ir izšķirošais, lai gan teorētiski tā tam vajadzētu būt. Ņemot vērā šo modeli, partijai nepieciešams tikai nodefinēt savu deklaratīvo pozīciju, plaši to komunicēt un pēc tam godīgi ievērot, un tad būšot panākumi. Praksē ne tuvu tā nav un tikai daļa vēlētāju vadās no šī rīcības modeļa.

Šai sakarā vēl jāņem vērā, ka politika un valsts pārvalde ir sarežģīta joma, ko ir grūti pilnībā izteikt vienkāršotās formulās un ka šai jomā eksistē ļoti daudz un dažādi iespējami rīcības (rīcību programmu, saukļu) varianti, bet partiju ir salīdzinoši maz un vēl mazāk ir nopietnu partiju. Tādēļ vairums vēlētāju objektīvu iemeslu dēļ nekad nebūs pilnībā apmierināti ar nevienu no partiju politiskajiem piedāvājumiem (jo neviens pilnībā neatbilst viņu priekšstatiem) un būs spiesti izvēlēties vairāk apmierinošo vai mazāk neapmierinošo (“mazāko ļaunumu”). Šo tendenci ievērojami pastiprina ideoloģiskā un politiskā konkurence, kuras ietvaros noteikti politiskie virzieni apzināti un strikti tiek izslēgti no politiskā piedāvājuma, tādējādi apzināti atstājot nozīmīgu vēlētāju daļu bez politiskā spēka, kurš būtu gatavs realizēt viņu pārliecību vai intereses. Tā rezultātā liela daļa vēlētāju balso nevis par kaut ko (izsaka atbalstu, balsojot), bet savā izvēlē vadās no citiem apsvērumiem vai arī nebalso vispār.

2.4. Balsošana pret

Balsošana pret ir balsošana par kādu no politiskajiem spēkiem, kurš iestājas pret kādu citu politisko spēku vai parādību vai arī vēlētāja acīs ir tam pretspēks.

Balsošana pret ir gandrīz tik pat klasiska parādība kā balsošana par. Tā kā vienot dažādus cilvēkus uz kopēja ienaidnieka bāzes ir vienkāršāk nekā uz pozitīvas un konstruktīvas programmas bāzes, balsošana pret ir pat izplatītāka nekā balsošana par. Latvijā līdz šim lielākā daļa latviešu partiju mākslīgi aktivizēja un intensīvi izmantoja pret balsošanas modeli (“krievi nāk”) un šai ziņā pirmrindnieki ir TB/LNNK, lai gan “Vienotība” šai ziņā īpaši neatpaliek.

Lai gan balsošanas pret rīcības modelis dod plašas polittehnoloģiskas iespējas, kuras arī daudz tiek pielietotas, tā atstāj dziļi negatīvu iespaidu gan uz valsts politisko sistēmu (destrukciju pārsvars pār konstruktīvām programmām), gan uz sabiedrību kopumā (sabiedrības šķelšana), gan uz elektorāta psihi (naidu izraisošas propagandas radītas problēmas). Tomēr tas nevienu neattur un gadu no gada partijas izspēlē vienu un to pašu “krievi nāk” nacionālā apdraudējuma “pr” shēmu nedaudz pamainītās formās un gadu no gada attiecīgais elektorāts kā auni iet tur, kur tos dzen, un paklausīgi nobalso par vecajiem vai jaunajiem nācijas glābējiem un sargātājiem.

Krievvalodīgo partiju vidē ir vērojams līdzīgs process, kurš ir daudzkārt noturīgāks, tikai tas netiek plaši reklamēts un tā pamats ir latviešu pretkrievu politiskā propaganda un realizētā politika, ar kuru katrs krievvalodīgais vēlētājs ik dienas sastopas. Tāpēc krievvalodīgos aģitēt “pret latviešiem” nav nepieciešams, jo šo aģitāciju savu pretkrievisko aktivitāšu ietvaros pilnā mērā veic paši latvieši.

Tā kā klasiskā pretkrievu shēma atsevišķus politiskos spēkus vairs neapmierina, pēdējā laikā ir vērojami mēģinājumi radīt jaunu pret shēmu, aicinot vēlētājus balsot “pret oligarhiem”, “pret komunistiem” un “pret čekistiem”, kas gan pagaidām neuzrāda apmierinošu rezultātu. Savukārt lokāla un globāla mēroga sabiedriskā apdraudējuma procesi rada augsni pavisam citai shēmai, ko var apzīmēt kā “pret neoliberāļiem”, “pret izvirtuļiem”, “pret homoseksuālistu – pedofīlu aprindām”.

2.5. Sodīšana, balsojot

Sodīšana, balsojot, ir klasiska vēlētāju reakcija uz kāda viena nozīmīga politiskā spēka ilgstošu pretsabiedrisku darbību un politiskajiem noziegumiem. Agrāk sabiedrība politiskos noziedzniekus pacieta ilgi, kam sekoja vardarbīga varas maiņa un gan vainīgo, gan mazākvainīgo stihiska vai pārdomāta likvidēšana. Mūsdienās viss notiek ātrāk un civilizētāk, un politiskie noziedznieki daļēji tiek atstādināti no varas vēlēšanu procedūru rezultātā, bet reālu sodu gandrīz vispār nesaņem, kas rada augsni recidīviem.

Šī rīcības modeļa ietvaros vēlētāji masveidā pārstāj balsot par valdošo politisko spēku un apzināti balso par jebkuru citu partiju, tikai ne par valdošo, tādējādi sodot to. Latvijā šādi no politiskās skatuves savulaik tika aizslaucīta Latvijas Tautas fronte, Latvijas Ceļš, Tautas partija, Zatlera reformu partija un ar nopietnām elektorālajām krīzēm saskārās TB/LNNK, Jaunais laiks un nu tagad arī Vienotība. Strauju virzību pa šo skuju taku ir uzsākusi arī ZZS.

Politiskie noziedznieki rēķinās ar šādu vēlētāju rīcību, tāpēc vēlētāju noskaņojums tiek monitorēts un, redzot sākotnējās indikācijas par neatgriezeniskiem elektorālajiem zudumiem, tiek veidoti jauni politprojekti un vecie vēži tiek sapakoti jaunās kulītēs. Un viss sākas no jauna.

Uz doto brīdi viss nopietnais latviešu politiskais spektrs ir sevi sakompromitējis un vienīgā nopietnā partija, kura formāli ne pie kā nav vainīga, ir “Saskaņa”. Uzsvaru uz masveidīgu šādu latviešu rīcību jau labu laiku liek “Saskaņas” ideologi un startēģi. Agri vai vēlu šīs cerības arī piepildīsies. Diemžēl visdrīzāk šīs cerības kā ierasts tiks smagi pieviltas, lai gan, varbūt … brīnumi ļoti reti, bet reizēm tomēr notiek.

3. Politisko partiju klasifikācija pēc to rīcībspējas

Pēc partiju rīcībspējas tās var klasificēt nozīmīgajās partijās un t.s.”sīkpartijās”. Kā arī var izdalīt trešo vidusgrupu, kura atrodas starp šiem diviem galējajiem līmeņiem.

Šāda klasifikācija ir būtiska, jo, kā jau tika minēts, vēlētāji savā vairumā balso par partijām, kuras spēj uzrādīt noteiktu rīcībspējas minimumu un tas ir pareizi, jo nespējnieki valsts pārvaldē, pat, ja viņi ir godīgi un ar labiem nodomiem, var sabiedrībai nodarīt milzīgus un iespējams pat neatgriezeniskus zaudējumus (kompetents nelietis ir sabiedrībai mazāk kaitīgs par iedvesmotu idiotu).

Kā rīcībspējas kritērijs ir partiju spēja piesaistīt kompetentus cilvēkus, finansējumu, izvēlēties optimālu programmatorisko un rīcības taktiku un stratēģiju, veikt efektīvu sabiedrisko darbību un komunikāciju, kvalitatīvi organizēt politiskās akcijas, panākt noteiktas sabiedrības daļas atbalstu. Partijas rīcībspējas rezultātā tai ir jāizveidojas noteiktai elekorālai bāzei un tai ir jāspēj panākt noteikta apjoma pārstāvniecība pašvaldībās un parlamentā.

Partijas, kuras ilgstoši uzrāda rīcībspējas minimumu (pārstāvniecība pašvaldībās un parlamentā) ir uzskatāmas par stabilām partijām un ir pieskaitāmas nozīmīgo partiju kategorijai. Tāpat pie nozīmīgām partijām ir pieskaitāmas tās partijas, kuras īslaicīgi uzrāda vai grasās uzrādīt nozīmīgus pārstāvnieciskus panākumus (15% un vairāk).

Sīkpartijas ir partijas, kurām ir minimāli vai nekādi pārstāvnieciskie rezultāti un nav indikāciju, kuras liecinātu, kā tādi tuvākajā laikā varētu parādīties.

Un ir partijas (vidēja līmeņa partijas), kuras nav uzskatāmas ne par nozīmīgām (pārāk maza pārstāvniecība, neilgs darbības laiks, ierobežots resursu daudzumus, bezperspektīvums utt.), bet nav arī uzskatāmas par sīkpartijām, jo reāli pretendē uz pārstāvniecību (tai skaitā dēļ stabila un noturīga elektorālā atbalsta).

Pašreiz (2018.gada oktobrī) uz Latvijas politiskās skatuves ir četras nozīmīgas partijas (Saskaņa, Nacionālā apvienība, Zaļo un zemnieku savienība un Vienotība divās organizatoriskās izpausmēs – Jaunā vienotība un Attīstībai/Par!) un piecas vidēja līmeņa partijas (Latvijas Krievu savienība, Latvijas Reģionu apvienība, No sirds Latvijai, Jaunā konservatīvā partija un KPL).

Pārējās partijas ir pieskaitāmas sīkpartijām, lai gan iespējams ar laiku situācija var mainīties. Sīkpartija ar uzcītīgu, pašaizliedzīgu, gudru un kvalitatīvu darbu var izaugt ne tikai par vidēja līmeņa partiju, bet arī par nozīmīgu partiju. Latvijas jaunāko laiku vēsturē tādu precedentu vēl nav bijis, jo toni nosaka politekonomisko projektu metodoloģija (ir nauda, ir iespējami panākumi), bet tas nenozīmē, ka tas nav iespējams.

Tālāk tiks veikta tikai nozīmīgo un vidēja līmeņu partiju analīze.

4. Latvijas politisko partiju analīze (uz 2018.gada oktobri)

Analīze tiks veikta vispārīgā aprakstošā formā un tajā bez īpašām norādēm tiks ņemti vērā visi iepriekš minētie politisko partiju vērtēšanas kritēriji. Ierobežotā laika dēļ sīkpartijas apskatītas netiks, lai gan to izpēte arī ir lietderīga un interesanta.

4.1. “Jaunā vienotība” un “Attīstībai/Par!” – radikālie un ultraradikālie neoliberāļi, visnopietnākais iekšpolitiskais drauds Latvijas sabiedrības pastāvēšanai

“Jaunā vienotība” un “Attīstībai/Par!” ir viena politiskā novirziena (neoliberālā) divas partijas, kurām ir līdzīgi programmatoriskie uzstādījumi un kuras pretendē uz vienas sabiedriskās grupas balsīm.

Neoliberālisms, kurš bieži kļūdaini tiek dēvēts par liberālismu, kā ideoloģija no vienas puses strikti iestājas pret visu veidu ierobežojumiem un regulācijām un attiecīgi ir “par brīvību” maksimālos apmēros, bet no otras puses šī “brīvība” rada sabiedrībā katastrofālas sekas un tās radīšanai tiek pieļauta būtiska brīvības ierobežošana (neoliberālais totalitārisms). Neoliberāļi ir ne tikai par samierināšanos ar visu veidu antisabiedriskām parādībām un to legalizāciju, bet arī par noteiktu antisabiedrisku uzvedības modeļu policejisku uzspiešanu sabiedrības vairākumam. Kā piemēru te var minēt neoliberāļu kategorisko nostāju migrantu uzņemšanas jautājumā, kas Vācijas un Lielbritānijas sabiedrības vairākumam tika burtiski ar varu uzspiesta (publiski ir izskanējušas ziņas, ka tiesībsargājošās iestādes politkorektuma vārdā neizmeklē daudzus migrantu veiktos noziegumus pret vietējiem iedzīvotājiem, ka migrantu daudzie noziegumi tiek intensīvi noklusēti un ka pret tiem, kuri publiski pauž neapmierinātību ar imigrācijas politiku, tiek vērstas represijas).

Kā cita, daudz drausmīgāka neoliberāļu iezīme ir to kategoriskā prasība homoseksuālisma normalizācijas jautājumā. Neoliberāļu izpratnē homoseksuālisms sabiedrības vairākumam ir jāuzspiež kā norma. Kā galvenais šīs uzspiešanas virziens ir bērnu “izglītošana” (faktiski maitāšana, reklamējot nenormālu un netiklu rīcību) jau sākot no bērnudārza. Ja kāds tam nepiekrīt, tad pret tiem neoliberāļi pieļauj represīvu metožu izmantošanu (pārsvarā par t.s. “naida runu” un “naida noziegumiem”, jo pret bērnu maitāšanu neoliberāļu prāt ir jāizturas toleranti).

Vēl neoliberāļi atbalsta arī ievērojamu sodu samazināšanu pedofīliem, maksimālu iecietīgu attieksmi pret tiem un praktiski realizē tādu politiku, kad homoseksuālistu – pedofīlu noziegumi ir īpaši grūti izmeklējami. Ja tomēr mākslīgi radītos šķēršļus tiesībsargājošām iestādēm izdodas pārvarēt un kāds homoseksuālists – pedofīls tiek noķerts, tad tas faktiski saņem nodarījumam neatbilstoši niecīgu sodu. Plaši šāda prakse ir realizēta Norvēģijā, kur pedofīliem ieslodzījums cietumā ir kā sava veida sanatorija un reabilitācijas programma.

Neoliberāļi iestājas par masveidīgu bērnu izņemšanu no ģimenēm un to nodošanu audžuģimenēm. Ja formālais šādas politikas pamatojums ir cēls – cīņa pret vardarbību ģimenē, tad praktiski neoliberāļu izpildījumā tas izpaužas kā legalizēta bērnu izlaupīšana par visniecīgākajiem formāliem pārkāpumiem ar to vēlāku pārdošanu caur adopcijas procedūrām un/vai nodošanu homoseksuālu pāru pārziņā.

Neoliberāļi kategoriski iebilst pret ģimenes institūtu tā patiesajā, klasiskajā sapratnē un iznīcinoši izkropļo ģimenes jēdzienu, formulējot to kā hedonisku kopdzīvi vai kopsaimniekošanu starp jebkura dzimuma personām, kuras var būt arī vairāk kā divas (ģimenē varot būt arī, piemēram, divi “tēti” un viena “mamma” vai vienalga cik daudz “tētu” un “mammu” atkarībā no katra samaitātības pakāpes). Šīs pieejas ietvaros no valodas tiek izņemti vārdi “tēvs” un “māte”, aizstājot tos ar “vecāks 1” un “vecāks 2”, oficiāli tiek pieļauta tikai genderneitrāla valoda bez konkrēta dzimuma norādes un izkropļoti klasiķu darbi, pārveidojot tos genderneitrālā stilā un ieviešot homoseksuālus motīvus.

Neoliberāļu sapratnē mazi bērni esot “kompetenti” pieņemt dažādus pieaugušo lēmumus, tai skaitā arī piekrist stāties dzimumattiecībās ar pieaugušajiem. Šāda slima sapratne iznīcina pedofīliju kā krimināli sodāmu parādību un faktiski to legalizē.

Neoliberāļi visām pasaules valstīm mēģina uztiept t.s. “genderisma” jeb “dzimtu” teoriju un praksi, saskaņā ar kuru tiek ieviests sociālās lomas termins (genders jeb dzimta), ar kuru faktiski tiek aizstāts cilvēka fiziskais dzimums. Saskaņā ar šo teoriju nav svarīgi kāds ir faktiskais cilvēka dzimums, bet galvenais ir kā viņš “jūtas”. Un justies viņš var vairāku desmitu genderu diapazonā neatkarīgi no faktiskā dzimuma un mainīt savu genderu brīvi pēc nepieciešamības. Visa cita starpā jebkurš vīrietis genderisma piekritēju izpratnē var paziņot, ka viņš ir sieviete un pretendēt uz visām sieviešu tiesībām, tai skaitā izmantot sabiedriskās sieviešu ģērbtuves un dušas.

Genderisma teorija paredz arī “cīņu ar aizspriedumiem” jau no visagrīnākā vecuma, kas paredz, ka bērni vispār nedrīkst tikt audzināti kā kāda dzimumam pārstāvji (visiem bērniem jātiekot audzinātiem dzimumneitrāliem), jo lēmumu pie kāda dzimuma tie pieder, viņi pieņemšot vēlāk paši. Un šāda bērnu psihes kropļošana sabiedrības vairākumam tiek dažādos veidos uzspiesta, tai skaitā arī ar represīvām metodēm. Šādas “izglītības” ieviešanu paredz arī Stambulas konvencija.

Tāpat genderisma prakses ietvaros bērniem jau no salīdzinoši agrīna vecuma tiek dotas tiesības pieņemt patstāvīgu lēmumu par sava dzimuma maiņu.

Tā kā dzimums ir nemainīga cilvēces konstante, kura ir tik pat sena kā cilvēce, tad tā relatīviskošana kardināli maina pilnīgi visas dzīves sfēras, radot tajās nepārvaramu haosu, un iznīcina visu līdzšinējo cilvēces tradīcijas, kultūras un prakses mantojumu. Visa cita starpā genderisma praktiska iedzīvināšana ievērojami apgrūtina dzimumnoziegumu fiksēšanu un atklāšanu. Genderisms līdzinās ēkas pamatu nojaukšanai un tā ir faktiska cilvēces iznīcināšana. Galvenais instruments, caur kuru visām pasaules valstīm ar viltu mēģina uztiept genderisma prakses realizāciju, ir Stambulas konvencija, kuru visas pasaules neoliberāļi dedzīgi atbalsta.

Kā galvenie neoliberāļu ideoloģiskie darbi ir minami sera Karla Poppera “Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki”, kā arī Frensisa Fukujamas “Vēstures gals”. Poppers savā darbā kā galvenos cilvēces ienaidniekus definēja totalitāros režīmus (pirmkārt komunismu un nacismu) un tiem pretnostatīja brīvo “atvērto sabiedrību”, kurai tāpat ir pieļaujams pret saviem ienaidniekiem (totalitāro ideoloģiju pārstāvjiem) izmantot piespiešanas metodes. “Atvērtās sabiedrības” sociālā bāze ir visi apspiestie, kuri ir jāatbrīvo no visu veidu žņaugiem un ierobežojumiem. Uz “atvērtās sabiedrības” ienaidniekiem “atvērtās sabiedrības” vērtības neattiecas, tāpēc nevajag brīnīties par to, ka neoliberāļi pret citiem izmanto metodes, kuras paši tik kvēli kritizē. Arī demokrātija ir paredzēta tikai “atvērtai sabiedrībai”, bet pret tās ienaidniekiem ir pieļaujamas totalitāras metodes.

Savukārt Fukujama savā darbā konstatēja neoliberālisma neizbēgamu uzvaru globālā mērogā un t.s. ”vēstures gala” iestāšanos tās rezultātā. “Vēstures gals” nozīmē visu karu un konfliktu izbeigšanos dēļ tā, ka cilvēkiem vairs nav iemeslu, lai karotu un konfliktētu, ko savukārt var panākt novedot tos tādā bezgribas stāvoklī, kad viņi nemaz uz konfliktēšanu nav spējīgi. Tāds arī ir galvenais neoliberālo reformu mērķis, jo patērēt pieradušiem nihilistiskiem bezdzimuma hedonistiem nekas, izņemot lētas izpriecas, nav nepieciešams, tāpēc tie nav spējīgi ne uz kādu konfrontāciju, tai skaitā uz sacelšanos pret pastāvošo varu. Tāpēc neoliberālās koncepcijas ietvaros par tādiem ir jāpataisa gandrīz visi pasaules iedzīvotāji, izņemot mazskaitliskas valdošās aprindas. Un tādā veidā tiek atrisināta arī planētas pārapdzīvotības problēma, jo nīkulīgi bezdzimuma radījumi nevairosies un, ja vajadzēs, tos varēs izkaut kā vistas.

Kā zināmākais un ietekmīgākais neoliberālisma izplatītājs pasaulē ir minams bēdīgi slavenais miljardieris Džordžs Soross, kura finansētās struktūras visciešākā mērā ir saistītas ar ASV, Lielbritānijas un vairāku citu valstu specdienestiem. Soross tāpat ir arī viens no galvenajiem ASV Demokrātu partijas sponsoriem un ideologiem. Savukārt ilgu laiku viens no ietekmīgākajiem Dempartijas funkcionāriem bija homoseksuālists – pedofīls ar kanibāliskām ievirzēm Džons Padesta (ASV prezidenta Bila Klintona administrācijas vadītājs un Donaldam Trampam zaudējušās prezidenta kandidātes Hilarijas Klintones priekšvēlēšanu štāba vadītājs).

Neoliberāļiem ir vismaz trīs nesamierināmi ienaidnieki, pret kuriem tie nesaudzīgi vēršas. Pirmkārt tie ir kristieši (to skaitā arī katoļi un Romas pāvests), kurus no vienas puses neoliberāļi visādi apkaro (nomelno, diskreditē, šķeļ utt.), bet no otras puses tie izkropļo kristīgo mācību, implementējot tajā visas savas nenormālības, un pasniedzot to kā “pareizo” kristietību. Otrkārt tā ir Krievija kā valsts un krievi kā tauta (lielā mērā arī krievi kā pareizticīgie kristieši), kas ir pārmērīgi konservatīvi un tādēļ ir nepārvarams šķērslis neoliberāļu globālo ambīciju realizēšanā. Tāpēc neoliberāļi ir kaismīgi antikrievi un uz tā pamata ir gatavi veidot politiskas savienības ar vistumšākajiem un radikālākajiem spēkiem (islāmistiem, nacistiem utt.). Treškārt tie ir jebkuras valsts nacionālie spēki, kuri iestājas par klasiski neatkarīgu nacionālo valsti, tāpēc visas pasaules neoliberāļi mēģina iznīcināt savu valstu nacionālos spēkus un pārvērst savas valstis par veidošanās stadijā esošās “globālās valsts” globalizētām provincēm. Neoliberāļu politiskā kustība un struktūras pašreiz ir viens no galvenajiem draudiem cilvēces pastāvēšanai.

Visas minētās neoliberālisma šausmas Latvija ne tuvu nav izbaudījusi un pat ne iepazinusi. Viss aprakstītais ir labi redzams neoliberālisma avangardvalstīs – Lielbritānijā, Norvēģijā, vairākos ASV štatos un citur. Latvija pagaidām vēl ir pārāk konservatīva, lai to uzreiz aplaimotu ar visu neoliberālā politiskā piedāvājuma klāstu un tai blakām ir vēl konservatīvākā Krievija, tāpēc Latvijas neoliberāļu pašreizējā dienas kārtībā ir “tikai” Stambulas konvencijas ratifikācija, kas vēlāk dos tiesisku pamatu genderisma uzspiešanai, partnerattiecību likuma pieņemšana, kas pavērs durvis viendzimuma “laulību” legalizēšanai, masveida bērnu izņemšanas no ģimenēm mehānisma pilnveide un nostiprināšana, agrīnas bērnu seksuālās “izglītošanas” ieviešanas sākšana, kā arī “naida noziegumu” ieviešana, lai var sākt gatavot represīvo aparātu neapmierināto vajāšanai. Kad neoliberāļi panāks šīs izmaiņas, tad uzreiz uzsāks nākamo nenormālību uzspiešanu. Neoliberāļu ārprātam nav robežu un viņi nenomierināsies līdz nesasniegs savu, tāpēc ar viņiem var runāt tikai izejot no spēka pozīcijām, jo citu valodu tie saprast negrib.

Latvijas radikālās neoliberālās partijas “Vienotība” pārtapšanu “Jaunajā vienotībā” un
”Attīstībai/Par!” var uzskatīt par šī politiskā spēka sašķelšanos radikālajos neoliberāļos (Jaunā vienotība) un ultraradikālajos neoliberāļos (Attīstībai/Par!).

Tāpat pareizs var būt uzskats, ka “Vienotība” ar savu pretsabiedrisko un noziedzīgo politiku ir sevi izsmēlusi un tādēļ elektorālu apsvērumu dēļ atkal bija jāizveido jauns politiskās partijas veidols. Tas arī tika izdarīts, radot uzreiz divus jaunus politiskos projektus – pielāpītu veco “Jauno vienotību” un formāli pilnīgi jauno “Attīstībai/Par!”.

Vēl “Vienotības” šķelšanos var apskatīt ģeopolitiskās situācijas saasināšanās kontekstā. Šādā skatījumā “Jaunā vienotība” izskatās pēc sava veida “čekistiska projekta”, kura mērķis ir iegūt pozīcijas neoliberālās aprindās, lai tās izmantotu merkantilos un/vai citos nolūkos, bet “Attīstībai/Par!” vairāk līdzinās pārliecinātiem neoliberāļiem, kuri ir cieši saistīti ar anglo – amerikāņu specdienestiem un kuri grib aktīvi realizēt savas neoliberālās destrukcijas. Vecajā “Vienotībā” tas laikam pilnībā nebija iespējams un nu ar jaunas partijas izveidošanu ir cerības atbrīvoties no šiem ierobežojumiem.

Kā zīmīgākās “Attīstībai/Par!” personālijas ir jāmin bēdīgi slavenais “Kā var nesolīt?” autors un miljona diedelētājs Einārs Repše, bijušais “Vienotības” “kasieris” Edgars Jaunups, kuru Valdis Valters publiski nosauca par “pidaru”, viens no Latvijas politikas pelēkajiem kardināliem un Jaunupa formālais sievastēvs Kārlis Leiškalns, faktiskā korupcijā publiski pieķertie Daniels Pavļuts un Juris Pūce, bijušais Kultūras ministrs un Tautas partijas biedrs Rihards Pīks, bijušais tautpartijietis, vienotībnieks un pieredzējušais staiguļotājs Artis Pabriks, viena no Latvijas politikas pelēkajām kardinālēm, bijusī “Amerikas balss” žurnāliste, bijusī Valsts reformu ministre Māra Gaiļa (Latvijas ceļš) valdībā, bijusī Sorosa fonda Latvija izpilddirektore, Sorosa struktūru Latvijā faktiskā radītāja Vita Tērauda, bērnudārza vecuma bērniem paredzētās genderiskās grāmatas izdevēja, bijusī Labklājības ministre Ilze Viņķele ar vīru, ietekmīgais homoseksuālists un bijušais LNO vadītājs Andrejs Žagars, kā arī LGBT („Mozaīkas”) aktīviste Evita Goša.

Jebkurā gadījumā uz doto brīdi “Attīstībai/Par!” ir visdestruktīvākais un Latvijas sabiedrību visvairāk apdraudošais politiskais spēks, no kura daudz neatpaliek arī “Jaunā vienotība”, kura tikai dēļ savām deklaratīvajām pozīcijām kaut ko no tā būs spiesta realizēt vai atbalstīt.

Imigrantu pieplūdums, Stambulas konvencijas ratifikācija, partnerattiecību likuma pieņemšana, viendzimuma “laulību” legalizēšana, pastiprināta bērnu izņemšana no ģimenēm, “naida noziegumu” ieviešana – tas viss un daudz kas cits ir sagaidāms, ja nozīmīgu vēlētāju atbalstu iegūs “Attīstībai/Par!” un/vai “Jaunā vienotība”.

4.2. “Nacionālā apvienība” – nacionālromantiķu, pragmatiķu, nacistu un nacistiski orientēto mistrojums

“Nacionālā apvienība” (NA) ir paradoksāla un pretrunīga partija, kura visacīmredzamāk ir saistīta ar kādu ideoloģiju. Ja neoliberāļi savu ideoloģiskumu noliedz, mēģinot to pasniegt kā objektīvu patiesību, tad NA no tā nekautrējas un vismaz deklaratīvā līmenī cenšas nenonākt pretrunās ar to.

Vēsturiski “Nacionālā apvienība” radās Komunistiskās partijas iniciētajā nacionālromantiskā gaisotnē kā “Latvijas Nacionālās neatkarības kustība” (LNNK) un kā “Tēvzemei un brīvībai” (TB). Par LNNK radītāju var uzskatīt pieredzes bagāto un rūdīto nacionālkomunistu Eduardu Berklavu. Laika gaitā apbružājoties varas koridoros partija nolietojās un sāka zaudēt savu nacionālromantisko garu un attiecīgi arī pievilcīgumu vēlētāju acīs, tāpēc to bija nepieciešams atjaunināt un papildināt ar “svaigām asinīm”. Sākotnēji LNNK kā vienu no varas partijām papildināja opozicionārā TB, bet pēc vairākiem gadiem jau rūdīto varas partiju TB/LNNK papildināja ar varnešus lamāt mīlošo jauniešu organizāciju “Visu Latvijai”. Tā radās pašreizējā “Nacionālā apvienība” (NA VL – TB/LNNK).

“Nacionālās apvienības” formālā un deklaratīvā ideoloģija ir nacionālisms, kas koncentrētā formā ir izsakāma kā “mīlestība uz savu tautu”. Šādu definīciju nez vai kāds no NA vai nacionālistu aprindām noliegs, tai pat laikā tās sapratne un tālāka izvēršana ir pietiekami dažāda ar kardināli pretējiem rezultātiem, kādēļ “Nacionālā apvienība” ir visai savdabīgs un pretrunīgs organizatorisks veidojums.

Ja apskata “Nacionālās apvienības” personālsastāvu un darbības, tad NA veidojošās personas var iedalīt četrās grupās – nacionālromantiķos, pragmatiķos, nacistos un cilvēkos, kuru visprecīzākais apzīmējums ir “nacistiski orientētie”.

Nacionālromantiķi ir NA dzinējspēks, kas piedod tai noteiktu pievilcību, puslīdz konstruktīvu enerģiju, satur to kopā un piesedz tās pietiekami nopietnos trūkumus. Tie ir cilvēki, kuri patiešām noteiktā mērā mīl savu tautu, tic nacionālisma cēlajai un pozitīvajai dabai un pa savam iespēju robežās cenšas savu ticību un mīlestību izpaust praktiski. Visbiežāk tie ir panaivi un mazpieredzējuši cilvēki (pārsvarā jaunieši), kuri dzīvo kaut kādā savā sapņu pasaulītē un to caur savu sabiedriski – politisko darbību cenšas ienest skarbajā realitātē. Šī iemesla dēļ viņus mēdz dēvēt arī par stulbiem, kas bieži vien tā arī ir. Dēļ šīm nacionālromantiķu īpašībām tos plaši izmanto visi, kas to spēj, un, pirmkārt, pragmatiķi un nacisti.

NA pragmatiķi ir cilvēki, kuri nacionālisma ideoloģijā balstītā partijā saskata nebeidzamas politiskas, ekonomiskas un/vai cita veida iespējas. Nacionālisms kā tāds viņiem vai nu vispār nav svarīgs vai arī tam ir otršķirīga nozīme, bet racionālu apsvērumu dēļ pragmatiķi ārišķīgi lieto nacionālistisku valodu un atribūtus. Ja nacionālromantiķu liela daļa ir aprobežoti, tad pragmatiķi tieši otrādi ir pietiekami erudīti. Tāpēc pragmatiķi plaši izmanto nacionālromantiķus savās interesēs, lielā mērā līdzsvaro tos un neļauj tiem sadarīt lielas muļķības. Pragmatiķi iespēju robežās ierobežo nacionālromantiķu ideoloģiski “pareizās”, bet praktiski sabiedriski kaitīgās darbošanās tieksmi. Bet līdz ar to lielā mērā tiek mazināts nacionālromantiskais gars, tāpēc tas ir tikai laika jautājums, kad “Nacionālā apvienība” kārtējo reizi sevi būs atkal izsmēlusi un tai no jauna būs nepieciešamas “svaigas asinis”.

Lai gan mūsdienu pasaulē ir vērojama nacisma atdzimšana un arvien biežāka atklāta slavēšana, joprojām nacistu vairākums deklaratīvi noliedz savu nacistisko dabu un publiski dēvē sevi par nacionālistiem (ne visi nacionālisti ir nacisti, bet vairums nacistu sevi sauc par nacionālistiem). Tāpēc nacionālistu partijas un organizācijas ir viens no galvenajiem nacistu patvērumiem. “Nacionālā apvienība” nav izņēmums. Un tā kā NA ir vienīgā partija, kura tieši un atklāti atzīst nacionālisma ideoloģiju, tad neizbēgama ir arī nacistu tieksme iekļauties tās rindās.

Arī nacisti deklaratīvi atzīst, ka nacionālisms ir “savas tautas mīlestība”, tomēr viņu izpratne par to ir pavisam savādāka kā normāliem cilvēkiem. Nacisti šim formulējumam pieiet pragmatiski un paziņo, ka tauta nevar attīstīties, ja tai ir nelabvēlīgi apstākļi. Starp nelabvēlīgajiem apstākļiem ir arī citādi domājošie un citas tautas. Attiecīgi tautai traucē “nepareizie” citi un “tautas mīlestība” izpaužas arī šī traucējuma novēršanā. Bet novērst traucēkļus atkarībā no apstākļiem var ar dažādām metodēm. Ja traucējums ir nozīmīgs un grūti pārvarams, tad ir jāizmanto attiecīgas metodes (spēcīgāki līdzekļi). Karš ir slikta lieta, bet kari notiek. Un karā taču nogalina. Te attiecīgi esot tāpat. Ir pieļaujami gadījumi, kad “sliktos” citus (citādi domājošos un citas tautas) ir pieļaujams nogalināt. Un tālāk paliek tikai argumentēšanas tehnikas jautājums, lai “slikto” citu sarakstā iekļautu pilnīgi jebkuru pēc nepieciešamības (tai skaitā arī nacionālromantiķus, kuri negrib piekrist šādai loģikai). Attiecīgi viena no nacistu iezīmēm ir ne tikai tas, ka “slikto” citu vidū tiek iekļauti cittautieši, bet arī tas, ka “slikto” citu vidū parasti ar laiku izrādās arī viņu pašu tautiešu vairākums, kuri visi izrādās nodevēji, jo neatbalsta nacistu “cēlos” nodomus.

Kā galvenā nacistu pazīme, pēc kuras tos teorētiski droši var nodalīt no visiem pārējiem, ir to iekšējs atbalsts “slikto” citu preventīvai slepkavošanai un iekšējai gatavībai nepieciešamības gadījumā to darīt pašiem. Ja vēl precīzāk, tad – “slikto” citu sieviešu un bērnu slepkavošanai. Nacisti savā būtībā ir zemiski slepkavas, kuri ir iekšēji gatavi “karot” ar neapbruņotajiem.

Ar praktisku nacistu identifikāciju ir grūtības, jo reti kurš nacists atklāti atzīstas savās slimajās tieksmēs un pārliecībā, kas parasti tiek dažādos veidos maskēta. Visdrošākais veids kā noteikt nacistus ir dot tiem pilnīgas rīcības brīvību, lai tie pastrādā savus noziegumus. Tas ir nehumāni un bīstami. Citi veidi ir mazāk precīzi, bieži vien netieši un sarežģīti. Bet viņi ir.

Nacisma sakarā reizēm mēdz runāt par “ideoloģiski pārliecinātiem nacistiem”. Faktiski tādu nemaz nav. Ideoloģiski pārliecināts var būt tikai fašists, bet ne nacists. Šī iemesla dēļ terminoloģiski precīzi skaitās likt vienādības zīmi starp fašistiem un nacistiem. Tas tā ir tādēļ, ka nacisti savā būtībā ir galēji egoisti un egocentriķi, kuriem nacionālisma ideoloģija ir vai nu līdzeklis savu ambīciju apmierināšanai vai arī līdz galam sevi neiepazinušu egoistu pašapmāns. Tā kā nacionālisms ir egoistiska ideoloģija, jo liek uzsvaru uz vienu, tikai savu tautu, tad egoisti dabiski pievēršas nacionālismam, jo tā uzstādījumi tiem ir tuvi un saprotami. Kad nacionālists pragmatiskojas un uzsāk savu ceļu uz nacistiskiem uzskatiem, viņam tajā ir jāsaskaras ar daudzām izvēlēm no sērijas “es vai citi” un nacists vienmēr izvēlas es, tāpēc šī ceļa beigās, kad viņš ir iekšēji gatavs slepkavot “slikto” citu sievietes un bērnus, nekādas nacionālas vērtības viņa apziņā vienkārši vairs nevar saglabāties. Pāri paliek vai nu pliks, ideoloģiski nepiesegts dzīvniecisks egocentrisms vai arī nacists patstāvīgi vai ar “kolēģu” atbalstu nonāk līdz stiprākā (varas, spēka) ideoloģijai, kas ir nekas cits kā fašisms (valda stiprākie un ar vājākajiem dara visu, kas ienāk prātā).

Ja nacisti pēc sava teorētiskā pamatojuma nevar būt internacionālisti, tad fašisti tādi var būt un arī ir. Fašisms atšķirībā no nacisma teorētiski var būt un arī ir internacionāla parādība un tas ir loģiski, jo pārliecība par absolutizētām stiprāko tiesībām var apvienot dažādu tautu, reliģiju, šķiru un seksuālās orientācijas cilvēkus. Bet no tā arī izriet, ka šāds internacionalizēts fašists ir savas tautas vislielākais ienaidnieks, kurš savu milzīgo ego apliecinās uz tās rēķina. Attiecīgi fašisti vienmēr ir kolabracionisti, kuriem ir vienalga zem kādiem nacionālajiem vai vienalga citiem karogiem apliecināt savu ego. Tāpēc bieži sanāk, ka deklaratīvi nacionālisti, kuri ir vai arī ar laiku kļūst par nacistiem, ir savas tautas vislielākie nodevēji un ienaidnieki, kuri visrupjākā veidā pārkāpj visas nacionālisma ideoloģiskās tēzes.

Pēc sabiedriskās darbības un izteikumiem no “Nacionālās apvienības” darboņiem visdrošāk nacista pazīmēm atbilst Norvēģijā skolotais Edvīns Šņore, kurš nekautrējas publiski izteikties nacistiskā garā. Noteikti ir arī citi, bet, kā jau tika minēts, nacisti joprojām cenšas maskēties un slēpties zem nacionālisma maskas.

Gan Latvijā, gan visā pasaulē viens no galvenajiem nacistu un fašistu ienaidniekiem ir Krievija un krievi. Tas tā ir tādēļ, ka viens no nacistu/fašistu ideāliem ir Ādolfs Hitlers un nacistiskā Vācija, kuru sagrāva Padomju Savienība, kas lielā mērā tiek asociēta ar Krieviju un krieviem. Bez pilnvērtīga revanša globālais fašisms jaunā veidolā atdzimt nevar. Un lai gan sociālistiskās sistēmas un PSRS sabrukums ir daļa no šī revanša, tas tomēr vēl nav pilnīgs un pašreizējā satrunējusī Krievija ar stipri traumēto krievu tautu joprojām ir kā nepārvarams šķērslis globālā fašisma atdzimšanas ceļā. Tāpēc visas pasaules nacisti, to skaitā arī latviešu nacisti, intensīvi visos iespējamajos veidos vēršas pret Krieviju un krieviem. Un šai ziņā fašistu/nacistu intereses pilnībā sakrīt ar neoliberāļu interesēm, kā rezultātā globālā mērogā ir vērojama noteikta neoliberāļu – fašistu alianse, kuru reizēm mēdz saukt arī par “neoliberālo fašismu”.

Latvijā ar neoliberāļu – fašistu alianses noformēšanu ir radušās noteiktas grūtības. No vienas puses tā it kā ir noformēta, jo gan vecā “Vienotība”, gan “Jaunā vienotība”, gan “Attīstībai/Par!” sevi dēvē par nacionālistiskām partijām, kuras plaši izmanto nacionālistiskus lozungus. Tai pat laikā galvenā nacionālistiskā partija “Nacionālā apvienība” ir nacionāla, bet lielā mērā konservatīva un tāpēc antineoliberāla. Un lai gan NA neoliberālā “frakcija” ar netradicionāli orientēto Eināru Cilinski priekšgalā cenšas šīs pretrunas nogludināt, tas pilnībā nav iespējams dēļ “Nacionālās apvienības” elektorāta dziļi pārliecinātā konservatīvisma. Lai kā arī Cehs un pārējie necenstos iestāstīt “stulbajiem tradicionāļiem”, ka “homoseksuālisti arī ir latvieši” un “ir patrioti”, NA elektorāts ir pret homoseksuālisma normalizāciju un pārējām neoliberālajām preteklībām.

Pēdējā un noteiktā mērā izšķirošā “Nacionālās apvienības” grupa ir cilvēki, kuru visprecīzākais apzīmējums būtu “nacistiski orientētie”. Tie ir cilvēki, kuriem ir bijušas nacionālromantiska pārliecība, bet kura pakāpeniski ir sākusi mainīties nacistiskā virzienā, tomēr līdz nacismam vēl nav degradējusi. Viņi vairs nav nacionālromantiķi, nav pragmatiķi un vēl nav nacisti. Pie tam viņi tā arī var nekļūt par nacistiem vai nu apstājoties un “iestrēgstot” “pusceļā” vai arī mainot savus uzskatus uz cietiem, iespējams pat diametrāli pretējiem.

Viens no nacistu uzdevumiem ir savu atbalstītāju vairošana, lai būtu iespējams sasniegt savus politekonomiskos mērķus. Noteiktās situācijās un noteiktiem uzdevumiem ir viegli “uz tumšo” izmantot nacionālromantiķus, kas plaši arī tiek darīts. Tāpat ar nacionālromantiķiem ir viegli piesegties, apgalvojot, ka “mēs neesam nacisti”, “mums nav nacistu”, sak, ja neticat, paskatieties uz šiem jaukajiem, iedvesmotajiem cilvēkiem. Tomēr ir cita veida situācijas un cita veida uzdevumi, kur ir nepieciešams pietiekami liels skaits ja ne pārliecinātu nacistu, tad vismaz tādu izpildītāju, kuriem nav raksturīga nacionālromantiķu naivums un “mīkstčaulība”. Bez tā nacisti nevar pretendēt uz noteicošu ietekmi un var mūžīgi palikt par marginālu pulciņu. Tāpēc nacistu skaitu vajag pavairot, tas ir jāizdara visiem nemanāmi un to var izdarīt tikai uz nacionālromantiķu rēķina.

Kāda ir nacistu pavairošanas metodoloģiskā shēma? Vispirms nepieciešams izejas materiāls. Tas ir, vajag, lai būtu pietiekam daudz nacionālromantiķu. Šī uzdevuma izpildei nepieciešama plaša klasiskā (normālā) nacionālisma propaganda, jo īpaši un pirmkārt jauniešu vidē. Latvijā tas pašreiz ir novērojams un tikai šis apstāklis pats par sevi nav tikai negatīvi vērtējams.

Nākamais solis, kura izpilde ir obligāta, ir nacionālromantiķu tālākas izaugsmes iespēju nogriešana (nepieļaušana, traucēšana). Ko tas nozīmē?

Pirmais latviešu nacionālists, kurš publiski paziņoja, ka viņš ir latvietis, bija Krišjānis Valdemārs. Viņa devums latviešu nācijas izveidē, stiprināšanā, latviskuma propagandēšanā, sazarota latviešu organizāciju tīkla izveidē un latviešu piesegšanā Krievijas impērijas augstākās ierēdniecības varas gaiteņos ir nenovērtējams, tāpēc viņu pamatoti var uzskatīt par latviešu garīgo ciltstēvu. Tad, lūk, Krišjānis Valdemārs bija vienlaicīgi gan latviešu nacionālists, kurš pilnībā sevi ziedoja savai tautai, gan arī internacionālists, kurš bija precējies ar vācieti (neskatoties uz aso politisko cīņu ar vāciešiem) un aktīvi strādāja arī citu tautu labā (pārsvarā krievu un igauņu, bet ne tikai).

Krišjāņa Valdemāra piemērs rāda ne tikai to, ka nacionālisms ir apvienojams ar internacionālismu, bet arī to, ka tas obligāti ir jādara. Citiem vārdiem sakot, nacionālisms kā ideoloģija ir līdz galam pagaidām vēl neattīstītu personību ideoloģija, kuras cēlais mērķis ir palīdzēt šīm personībām pārvarēt pēdējo dabīgā egoisma robežu un nonākt līdz internacionālām atziņām. Ja šī izaugsme nenotiek, tad persona vai nu paliek līdz galam neattīstītā (infantilā) stāvoklī vai arī sāk degradēt nacisma virzienā.

Tad, lūk, nacistu mērķis ir nogriezt šo ceļu uz augšu un maksimāli nepieļaut nacionālromantiķu izaugšanu par internacionālistiem. Tāpēc ir nepieciešama tik pat plaša internacionālismu noliedzoša propaganda. Latvijā arī tas ir novērojams. Praktiski tas izpaužas Padomju laiku un to sasniegumu noliegšanā, noklusēšanā, nomelnošanā un apmelošanā. Padomju politiskā sistēma tiek asociēta ar internacionālismu, kas tā lielā mērā arī ir, un tādā veidā tas tiek noliegts.

Papildus tam cita veida komunikāciju formātos tiek pragmatiski paskaidrots, ka internacionālisms vispār ir ļoti labi, tikai tas ir nereāls māneklis vai nesasniedzams ideāls. Cilvēce redziet ir kaut kas abstraksts, bet tauta (nācija) kaut kas konkrēts, tāpēc mīlestība uz savu tautu ir reāla, bet mīlestība uz cilvēci esot nereāla abstrakcija. Attiecīgi nacionālisms ir pēdējā cilvēka izaugsmes stadija, pēc kuras citu neesot. Viss, ar to faktiski tiek pateikts, ka citu tautību cilvēki vispār nav cilvēki, jo cilvēce ir abstrakcija, bet jāmīl ir tikai sava tauta, nevis cilvēce (attiecīgi arī citu tautību cilvēki). Vēl, vadoties no šādas loģikas, arī kristietība sanāk nereāla abstrakcija, jo saskaņā ar kristīgo dogmatiku Kristus mira nevis par savu tautu (jūdiem), bet gan par visu cilvēci. Un te kļūst redzama cita neoliberāļu un nacistu kopējā iezīme – kristietības nepieņemšana.

Kad nacionālromantiķu izaugsmes ceļš ir nogriezts, atliek tikai gaidīt to dabisku degradāciju vai arī palīdzēt tajā un pakāpeniski virzīt tos nacisma virzienā. Kā tas notiek? Vienkārši. Pamazām un pakāpeniski ar šķietami racionāliem argumentiem likvidējot vienu ideālistisku atziņu pēc otras un to vietā pārliecinot par atsevišķu nacistisku vai uz nacismu loģiski vedošu atziņu patiesumu. Cilvēks tās pieņem un jau no tā vien kļūst jau cits, bet tikai tādēļ tas uzreiz nekļūst par nacistu. Miera laikā tam var būt nepieciešams ilgstošs pārliecināšanas, iekšējo pārdomu, izvēles un rīcības ceļš (kara laikā vai saspringtās situācijās to var iziet ātri). Cilvēks ne visu var pieņemt, ne visu var pareizi saprast, no atsevišķām atziņām viņš var negribēt atteikties, kas pēc tam būtiski ietekmē tā turpmāko virzību. Pie noteiktas robežas viņš šajā virzībā var apstāties (iestrēgt) un, pats galvenais, pirms viņš ir pārgājis noteiktu robežu, viņam ir iespējams atpakaļceļš, kas var notikt pat ļoti strauji (cilvēks saprot, ka viņš ir ticis maldināts un apmānīts, pārvērtē visu un kardināli maina savus uzskatus). Šī iemesla dēļ šos cilvēkus nav ne korekti, ne pareizi un ne arī lietderīgi saukt par nacistiem kā to bieži mēdz darīt krievvalodīgajā vidē, bet ir vēlams izmantot citu terminu. “Nacistiski orientētie” visprecīzāk apraksta gan šādus cilvēkus, gan arī procesu, kura sastāvdaļa tie ir.

Aprakstītais process no nacionālromantiķiem uz nacistiem norit ne tikai “Nacionālās apvienības” un nacionālistu aprindu ietvaros, bet visa NA elektorāta un pat nozīmīgas latviešu daļas ietvaros. “Nacionālās apvienības” pragmatiķi šai ziņā daļēji pilda svarīgu saturēšanas funkciju, bremzējot “nacistiski orientēto” masu regresu un ievirzot tos kaut kādās konstruktīvās sliedēs, bet daļēji to neapzināti veicina tūlītēju politekonomisko ieguvumu vārdā. Pagaidām process nav noslēdzies. Ja tas notiks un nacisti iegūs nozīmīgu skaitlisko papildinājumu un pilnībā noformēs neoliberāļu – nacistu aliansi, tad Latviju un visus tās iedzīvotājus sagaida vairāk kā bēdīgs liktenis neoliberāli – nacistiskās diktatūras un/vai pilsoņu kara formā (Ukrainas scenārijs). Tāpēc no NA pragmatiķiem un iekšējās cīņas “Nacionālās apvienības” ietvaros par nacionālromantiķu un “nacistiski orientēto” apziņu tieši ir atkarīgs Latvijas liktenis.

No šīs cīņas izriet arī “Nacionālās apvienības” ideoloģija, nostāja un darbības, kas ir savdabīga visu spēku, politisko tendenču un perspektīvo plānu summāri vidējais rādītājs. Tādēļ NA pragmatiķi pat gribēdami nevar iebilst pret daudzām nacionālistiski pamatotām iniciatīvām, kuras faktiski ir destruktīvas. Tādēļ NA nevar pozitīvi izteikties par Krieviju, krieviem, krievu valodu un daudz ko citu. Tai pat laikā arī daudzas nacistu iniciatīvas pagaidām negūst atbalstu, par ko NA vadība tiek nopietni kritizēta. Tādēļ “Nacionālās apvienības” politiķi nav brīvi savā rīcībā un lielā mērā ir spiesti iet savas partijas biedru vairākuma un visa elektorāta pavadā.

Tas var šķist paradoksāli, bet Krievijai stabila, nacionāla un neatkarīga Latvija ir pietiekami pieņemama, jo konsekvents latviešu nacionālisms ir pilnīgā pretrunā “modernajām” “Rietumu vērtībām”, kas piešķir Latvijai Krievijas robežu sargājošas bufervalsts lomu (tas pats attiecas arī uz citām postsociālistiskām valstīm). Problēma ir apstāklī, ka nacionālisms var nebūt konsekvents, ka tas var būt stulbs un ka aizsedzoties ar nacionālismu kompradoriski elementi var realizēt slēptu vai atklātu antinacionālu politiku, kura var būt pretkrieviska. Tas arī notiek un politiskās cīņas tiek vestas par to, cik lielā mērā pretkrieviska un attiecīgi arī antinacionāla šī politika būs. Galējā variantā tas var radīt totāli katastrofālas sekas gan valstij, gan visiem tās iedzīvotājiem.

Kādēļ nav vērts atbalstīt “Nacionālo apvienību”? Tādēļ, ka nacionālisms vispār ir vēl nenobriedušu prātu ideoloģija un tādēļ, ka pašreiz latviešu nacionālisma galvenās tieksmes ir iracionālas, kontrproduktīvas un kaitīgas gan Latvijas valstij, gan sabiedrībai, gan arī pašiem latviešiem. Tai pat laikā “Nacionālā apvienība” vismaz pagaidām nekādi nav uzskatāma par lielāko politisko ļaunumu, kādas ir neoliberālās partijas (pirmkārt “Attīstībai/Par!” un “Jaunā vienotība”), un to stingrā un konsekventā nostāja tradicionālo vērtību sakarā pat padara NA par noteiktā mērā sabiedriski lietderīgu politisko spēku. Laikā, kad neoliberāļi grasās iznīcināt visu cilvēcisko, tas ir daudz. Tāpēc, ja kādam nacionālais jautājums šķiet tik svarīgs un kaut kādā mērā ir bail no krieviem, tad “Nacionālā apvienība” var būt ciešama izvēle.

4.3. “Saskaņa” – viens no 4.maija Latvijas Republikas nesošajiem balstiem

Plaši tiek stāstīts, ka Latvija bija okupēta. Tas ir diskutabls apgalvojums. Bet tas, ka Latvija bija Padomju Savienības sastāvdaļa ir fakts. Padomju Savienība bija daudznacionāla centralizēta valsts (kā tagad patīk teikt – autoritāra), kurā cementējošo lomu pildīja krievi un krievu valoda. PSRS valsts valoda bija krievu, bet savienības republikās, to skaitā arī Latvijā, bija sava republikāniskā līmeņa valoda. Latvijas PSR – latviešu.

Republikāniskā līmeņa jautājumi tika atstāti republiku ziņā un centrs tajos īpaši neiejaucās, bet jomas, kuras Maskava uzskatīja par būtiskām, tika uzraudzītas un daudzi to lēmumi tika pieņemti centralizēti. Tā, piemēram, bija arī ar Latvijas industrializāciju un tās nodrošināšanai nepieciešamo strādnieku pieplūdumu no citām republikām, ko daudzi latvieši joprojām tik ļoti pārdzīvo. Latvijas PSR tas pacēla līdz tam nepieredzētos ekonomiskos augstumos, bet iedzīvotāju sastāvu izmainīja pietiekami nozīmīgi.

Republikas vadības līmenī bija izplatīta prakse, ka vai nu vadītāju vai arī vienu no tā vietniekiem iecēla Maskava. Parasti tas bija kāds no malas (attiecīgi – “krievs”) un viņam bija uzrauga, centra informētāja, vietējo grupējumu samierinātāja un reizēm arī neformāla tiesneša funkcijas. Latvijas Komunistiskajā partijā bija divas lielas neformālas grupas – latviešu un nelatviešu jeb “krievu”, jeb kā tagad mēdz teikt krievvalodīgo. Jau padomju laikā starp šīm grupām bija zināma spriedze. Dēļ Maskavas atbalsta faktiski vadošā bija nelatviešu grupa, kas latviešu nacionālkomunistiem dikti nepatika un pret ko tie visādos veidos iebilda un cīnījās. Tāda bija to laiku objektīvā realitāte un tur maz ko pa lielam varēja līdzēt. Tā laikam bija tā okupācija.

Viss kardināli mainījās līdz ar PSRS sabrukumu jeb sadalīšanu (kā kuram labāk patīk). Latvijas PSR kļuva par nacionālu 4.maija Latvijas Republiku, kura uzreiz uzsāka savu virzību uz Eiropas Savienību un drīzumā jau atkal ierasti iekļāvās lielā savienībā. Šo procesu iniciēja un praktiski realizēja PSRS Komunistiskā partija un slepenpolicija (“čeka”, VDK). Tas attiecas arī uz jaunās Latvijas politisko sistēmu. Ja Latvijas Komunistiskās partijas ideoloģisko sekretāru Anatoliju Gorbunovu nav līdz galam korekti saukt par visu latviešu partiju garīgo “tēvu”, jo viņš samērā ātri zaudēja ietekmi pār pietiekami lielu daļu latviešu politiskā spektra (gan dēļ kolēģu patstāvīguma tieksmēm, gan dēļ ārvalstu spēku ienākšanas Latvijā), tad krievvalodīgo politiskais spēks tika konsolidēts un to paveica LKP Centrālkomitejas Valsts un nevalstisko organizāciju sektora vadītājs un viens no Latvijas Tautas frontes faktiskajiem organizētājiem Sergejs Dolgopolovs. Pašreiz šo politisko spēku sauc par sociāldemokrātisko partiju “Saskaņa”.

Līdz ar 4.maija Latvijas Republikas izveidošanu latviešu un nelatviešu politiskie grupējumi apmainījās vietām un nu nepielūdzamā objektīvā realitāte kļuva tāda, ka par vadošo kļuva latvieši. Dolgopolovs un “Saskaņa” to ir pieņēmuši, akceptējuši šādus spēles noteikumus, pielāgojušies jaunajai realitātei un nu jau vairāku gadu desmitu garumā ļoti cītīgi strādā, lai vai nu vienādotu politiskās pozīcijas vai arī, lai atkal iegūtu vadošo lomu. Latviešu nacionālkomunistu pēcteči par to kliedz kā aizkauti – “krievi nāk”.

“Saskaņai” tiek pārmests, ka tā ir Latvijas Republikai naidīga, ka viņi neesot patrioti utt. Tā nav taisnība. “Saskaņu” veidojošie spēki aktīvi piedalījās šīs valsts izveidošanā un visu šo laiku ar neatlaidīgu savu darbu to ir balstījuši, ko dara joprojām. Faktiski “Saskaņa” ir viens no 4.maija Latvijas Republikas nesošajiem balstiem, bez kura tā nevar pastāvēt. Bez “Saskaņas” vienalga kādā veidolā Latvijas valsts eksistence nav iespējama.

“Saskaņa” savā līdzšinējā darbībā ir uzrādījusi lieliskas politiskās akrobātikas iemaņas. Esot sev nelabvēlīgos apstākļos (latviešu virsuzraudzībā un ar nepārtrauktu latviešu politekonomisko spiedienu), “Saskaņa” ir spējusi apvienot pietiekami dažādo un stipri pretrunīgo krievvalodīgo elektorātu, kurš jau vidējā līmenī rauti raujas latviešiem “dot pretī” pēc pilnas programmas. “Saskaņa” slāpē šīs tieksmes, ievirza tās dažādās konstruktīvās un ne tikai gultnēs un mēdz pat strikti novērst šādus izlēcienus. “Saskaņa” cītīgi stāv Latvijas miera sardzē, neskatoties uz to, ka paši latvieši to regulāri izaicina un provocē.

Krievvalodīgie ir dažādi. Ir krievi ar baltkrieviem un ir poļi ar ukraiņiem, kuri arī ir ļoti dažādi. Ir armēņi un ir azerbaidžāņi. Ir dažādi krievvalodīgie ebreji un ebreji vispār. Ir krieviskoti un ir internacionāli latvieši. Tam pāri iet reliģiskais un ideoloģiskais dalījums. Ir komunisti ar sociālistiem un ir pārliecināti kapitālisti, rietumu dzīvesveida piekritēji un pat monarhisti. Daudzi mēdz tādā vai citādā mērā orientēties uz Krieviju un kādu no tās politiskajiem spēkiem. Ir Krievijas opozicionāri. Un kā lai viņus visus apvieno nelabvēlīgos apstākļos, kad atrodies padotības stāvoklī un neesi pilnīgi brīvs savā rīcībā?! “Saskaņai” tas lielā mērā ir izdevies.

Vislielāko “Saskaņas” elektorāta apvienošanas darbu ir paveikuši latviešu politiskie spēki un viņu elektorāts ar savu nepārtraukto naidīgumu. Tāpēc “Saskaņai” pret latviešiem nekādu īpašu aģitāciju veikt nevajag, jo to paveic paši latvieši. “Saskaņai” ir tikai jāuztur pārliecība, ka viņi ir krievvalodīgo interešu aizstāvji un latvieši šai ziņā ar saviem uzbrukumiem “Saskaņai” stipri palīdz. Tādējādi galvenais “Saskaņas” elektorāta konsolidācijas elements ir “pret latviešiem” vai “pret netaisnīgo latviešu politiku” (kā kuram labāk patīk).

Bet “Saskaņa” ar to vien neaprobežojās un piedeva savam elektorātu vienojošajam saistelementam ļoti pievilcīgu un konstruktīvu ideoloģisko formu. Formulējums “pret” savā būtībā ir destruktīvs, tāpēc to ir grūti izmantot konstruktīvos nolūkos, tas ir nepievilcīgs un nestabils. “Saskaņai” izdevās “pret” formulu izteikt konstruktīvā un visiem pievilcīgā izteiksmē. Latvieši ar savu politiku šķeļ un naido, kas arī ir galvenais krievvalodīgo neapmierinātības iemesls un “pret” noskaņu cēlonis, tāpēc ir jābūt nevis “pret latviešiem”, bet pret šādu politiku, kas izteikta pretējā nozīmē arī ir saskaņa. “Saskaņa” ir par saskanīgumu, par visu saticīgu līdzāspastāvēšanu. Tai skaitā arī par latviešiem.

Ar šo gandrīz ideālo ideoloģisko nostāju “Saskaņa” ir pieteikusi pretenzijas uz kārtējo lomu maiņu (uz vadošo lomu), jo šķelšanās un naidošanās ir plaši izplatīta starp pašiem latviešiem, kas atstāj ļoti negatīvas sekas gan uz valsti, gan visu sabiedrību. Tāpēc tas ir tikai laika jautājums, kad latviešu politiķos smagi vīlušies latvieši masveidā sāks atbalstīt ideoloģiski perfektās “Saskaņas” pamatnostādnes, kura tās pēc savas sapratnes un savu iespēju robežās arī cenšas īstenot (vismaz radīt to īstenošanas šķitumu).

“Saskaņa” uz savu mērķi iet lēnām, pacietīgi un ļoti uzmanīgi akceptējot visas puslīdz pamatotās latviešu iegribas. “Saskaņa” ir politiskais spēks, kurš ik dienas smagi strādā savas ietekmes pakāpeniskai pavairošanai. Šai ziņā “Saskaņa” ir uzskatāma par visuzcītīgāko Latvijas politisko spēku, ar kuru konkurēt varbūt vēl varētu Lemberga izdresētā “Latvijai un Ventspilij”. No tā savukārt arī izriet augstāks “Saskaņas” profesionālais līmenis.

Tomēr “Saskaņai” ir arī būtiski trūkumi, kuri var būt nozīmīgi traucējoši tās mērķu sasniegšanai un kuri pie noteiktiem apstākļiem var kalpot kā “Saskaņas” politiskā kapitāla iznīcināšanas līdzeklis.

Kā jau tika minēts “Saskaņa” atrodas padotības stāvoklī nosacītajam latviešu politiskajam grupējumam, tādēļ tā savā rīcībā nav brīva. Tas izpaužas gan kā solījumu nepildīšana, gan kā sava elektorāta nepietiekama aizstāvēšana vai pat nodošana atsevišķos jautājumos, gan arī kā tādu iniciatīvu atbalstīšana, kuras neatbilst elektorāta interesēm vai uzskatiem. Par to “Saskaņa” tiek daudz un smagi kritizēta, bet kopumā elektorāts situāciju saprot un to piedod. Sak, pie tā visa ir vainīgi latvieši, kuri visa cita starpā nelaiž “Saskaņu” pie politiskās varas.

Bet ir viena lieta, ko “Saskaņas” elektorāts savai partijai nepiedos. Pirmsvēlēšanu laikā publiskajā telpā parādījās informācija, ka “Saskaņa” ir kā dalībniece Eiropas homoseksuālistu organizācijā „Rainbow Rose”un ka pašas “Saskaņas” iekšienē ir kaut kāda tās biedru – homoseksuālistu grupa. “Saskaņa” to īpaši nekomentēja un plašu rezonansi šī informācija neguva. Un pēc būtības nekas ārkārtējs tas iespējams arī nav, jo kādēļ gan “Saskaņā” nevarētu būt biedri – homoseksuālisti un kādēļ viņi nevarētu ņemt dalību attiecīgā Eiropas līmeņa organizācijā, vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka ES tas skaitās ļoti moderni un tas var būt kā nosacījums, lai partija taptu uzņemta Eiropas sociāldemokrātisko partiju kopībā. Viss ir korekti un pragmatiski, bez savu kaišu publiskošanas un lepošanās ar to.

Vēl ir liecības un cirkulē baumas, ka galvenie lēmuma pieņēmēji “Saskaņā” nav diez ko tradicionāli. Par to, ka tādam simpātiskam vīrietim kā Ušakovs tik ļoti neiet ar sievietēm, smīkņā jau pietiekami sen un plaši. Tā kā oficiālā līmenī tas netiek komentēts (neviens no kastes laukā nelien un ar savām kaitēm nelepojas) un netiek dots nopietns pamats tālāk attīstīt šo tēmu, arī pret to elektorāts izturas samērā iecietīgi.

Bet… Ja gadījumā “Saskaņas” slēptie netradicionāļi pārcentīsies ar savu maskēto piespēlēšanu neoliberāļiem viņu antisabiedriskajās destrukcijās vai arī ja “Saskaņa” sāks kaut ko no tā atbalstīt atklāti, tad elektorāts to nepiedos un tā būs “Saskaņas” politiskā pašnāvība. Pietiek ko tādu sākt darīt un drīz vien gandrīz katrs “Saskaņas” vēlētājs zinās, ka patiesībā “Saskaņa” ir “pidari” un atbalstu tai vairs nesniegs. Krievi noteiktas lietas nepiedod.

No augstāk minētā izriet divi secinājumi. Pirmkārt, laikā, kad tradicionālās vērtības un cilvēcība ir tik ļoti apdraudēta, arī ar “Saskaņu” ir jābūt uzmanīgiem, jo dēļ tās slēptajiem netradicionāļiem nevar zināt, kādu faktisko nostāju tā ieņems šajos vitāli svarīgajos jautājumos. Var uzmest, var paslepus piespēlēt neoliberāļiem un, ja sajuks prātā, var sākt to darīt arī atklāti. Šīs bažas pastiprina “Saskaņas” izvairīšanās no konkrētas pozīcijas formulēšanas tradicionālo vērtību aizsardzības jautājumā, kā arī atsevišķu “Saskaņas” pārstāvju, kuri to aktīvi dara, liktenis. Piemēram, Irina Cvetkova bija spiesta aiziet no “Saskaņas” un Jūlijai Stepaņenko arī neizskatās, ka ietu diez ko viegli. Rodas iespaids, ka “Saskaņā” šāda pozīcija netiek atbalstīta neskatoties uz to, ka tāda ir dzelžaina “Saskaņas” elektorāta pārliecība. Tas ir vairāk kā dīvaini.

Otrkārt, krievi tomēr nav latvieši un “Saskaņa” nevar atļauties to, ko atļāvās un turpina atļauties “Vienotība”, tāpēc “Saskaņas” nostāšanās uz atklāti neoliberāla ceļa ir ļoti mazvarbūtiska (bet iespējama, ja “Saskaņa” kā organizācija sajuks prātā; tā reizēm mēdz notikt), tāpēc, ja kādam gribas formulēt, kurš ir lielāks ļaunums “Saskaņa” vai latviešu neoliberāļi (“Jaunā vienotība”, “Attīstībai/Par!”), tad viennozīmīgi par tādiem ir uzskatāmi latviešu neoliberāļi. “Saskaņa” varbūt var nodarīt noteiktu ļaunumu (bet visdrīzāk to nemaz nedarīs), bet latviešu neoliberāļi jau to dara un ir noskaņoti turpināt un pastiprināt šīs antisabiedriskās destrukcijas.

Otrs nopietns “Saskaņas” trūkums ir tās iesaiste bērnu tirdzniecības caur adopcijas procedūrām shēmās. Iespējams pēc noteiktas publicitātes tas tiek veikts daudz uzmanīgāk un ierobežotākā apjomā, bet visdrīzāk viss turpinās. Bērni ir tā lieta, kas “Saskaņas” elektorātam ir kaut kas svēts, tāpēc, ja plaši taps zināms par “Saskaņas” mahinācijām šai jomā, tad tas var izraisīt nopietnus elektorālos zudumus.

Bet te “Saskaņai” ir nepietiekams, tomēr kaut kāds attaisnojums. Ne “Saskaņa” izdomāja un izveidoja šīs bērnu tirdzniecības shēmas. To izdarīja latvieši, starp kuriem var minēt arī leģendāro nacionālkomunisti Āriju Iklāvu un vēlāko “Vienotības” līderi Solvitu Mellupi (Āboltiņu). “Saskaņa” tikai pievienojās šo shēmu izmantošanai un padarīja tās “godīgākas”. Ja sākotnēji pārdoti tika pārsvarā krievvalodīgie bērni, tad līdz ar “Saskaņas” dalību tās sāka izmantot pret visiem bērniem neatkarīgi no tautības. Tas, protams, nav attaisnojums, bet arī vainot tajā tikai “Saskaņu”, paralēli nevainojot visas latviskās partijas (to skaitā arī TB/LNNK), ir netaisnīgi un pēc būtības maldinoši. Ja “Saskaņa” ko tādu atļautos pati uz savu galvu, tā sen jau būtu samalta miltos.

Kā trešo “Saskaņas” trūkumu var minēt tās organizatorisko pieeju, kura nesaskan ar latvisko mentalitāti. Lielas teritorijas un lielas valstis ir grūti pārvaldīt. Lai to veiksmīgi darītu, ir jāspēj pareizi formulēt likumus un jāpanāk to beziebildumu izpilde. Šādu pieeju var nosaukt par likuma diktatūru un tā vairumam cilvēku parasti nepatīk, jo likumus nav iespējams uzrakstīt visiem gadījumiem, tie mēdz būt nepilnīgi, tos mēdz ļaunprātīgi izmantot un likumi ir bezpersoniski un attiecīgi arī necilvēcīgi.

Latvieši ir maza zemnieku tauta, kura vēsturiski ir dzīvojusi mazās sabiedrībās, kuras ir salīdzinoši viegli pārskatāmas. Tāpēc latviešiem likums pats par sevi nav svēts un sabiedrībā nepastāv nepieciešamība ievērot likumus par katru cenu. Kā jebkuru mazskaitlisku sabiedrību pārstāvji, latvieši lietas vispirms skata pēc būtības un tikai pēc tam, ja nepieciešams, pievēršas tās likumiskai pusei. Šādai pieeja ir gan savas priekšrocības, gan trūkumi. Tādā veidā ir iespējams mīkstināt vai pat lielā mērā novērst gan likumu trūkumus, gan to necilvēcisko dabu. Tas ir labi. Tai pat laikā likumu neievērošana var izvērsties ļaunprātīgā pieradumā, kurš sasniedzot noteiktus apmērus, var apdraudēt sabiedrības pastāvēšanu. Tāpat šāda likumu uztvere limitē sabiedrības attīstību, neļaujot tai izvērsties plašumā, jo sasniedzot noteiktu skaitlisko apjomu, sabiedriskā regulācija pēc būtības kļūst fiziski neiespējama.

“Saskaņai” ir raksturīga izteikta likuma diktatūras pieeja, kas ir loģiski kaut vai tikai dēļ attiecīgas Krievijas tradīcijas esamības. Izmantojot arī šo pieeju “Saskaņas” struktūras ir konsolidējušas savu elektorātu, šai procesā pret to reizumis izturoties pat pietiekami nežēlīgi. Un elektorāts to pacieš, jo akceptē šādu pieeju. Tad, lūk, ja “Saskaņa”, iegūstot varu, līdzīgā kārtā mēģinās pārvaldīt Latviju un tā izturēties arī pret vairumu latviešu, tad tas var izraisīt pietiekami spēcīgu dabisku pretreakciju, kas var stipri mazināt vai nonivilēt “Saskaņas” ilgi un grūti sapelnītos politiskos sasniegumus.

Visnepatīkamākais šai ziņā ir apstāklis, ka nav īsti skaidrs, kāds tad būtu pareizais organizatoriskais veids, jo no vienas puses “viens likums, viena taisnība visiem” un, ja jau pret savējiem ir likuma diktatūra, tad kādēļ, lai radītu kādus īpašus izņēmumus. No otras puses latviešu pieeja arī nez vai ir pārņemama un izmantojama, gan tādēļ, ka “Saskaņai” tā ir sveša, gan tādēļ, ka arī tai ir savi nopietni trūkumi, gan arī tādēļ, ka pašas latviskās partijas to jau ir diskreditējušas. Tā nu sanāk, ka tikai dēļ šī apsvēruma “Saskaņas” nonākšana pie varas reāli nekādu saskaņu Latvijai var neatnest un savstarpējo pāridarījumu riņķa dancī var tikt uzsākts jauns cikls. Bet iespējams “Saskaņai” arī šo problēmu izdosies atrisināt vai mazināt ar kāda izsmalcināta politiskās akrobātikas trika palīdzību.

Ja apskata “Saskaņas” nonākšanas pie varas perspektīvu, tad ir jāņem vērā, ka “Saskaņai” šai gadījumā būs stipra tieksme visādā veidā atdarīt latviešiem to, ko viņi šos vairāk kā 20 gadus ir darījušie krievvalodīgajiem. “Saskaņas” vadība šos procesus visdrīzāk maksimāli mēģinās bremzēt un ierobežot, jo dēļ tā varas prieki ātri vien var arī beigties, bet tāda tendence būs un tā visdrīzāk gūs kaut kādu izpaudumu. Latvieši ar savu neapdomīgo un netaisnīgo izturēšanos ir nospriegojuši atsperi, tāpēc tās izlāde ir neizbēgama.

Kā atsevišķa, bet svarīga šāda veida procesu epizode ir jāmin Latvijas izglītības sistēma. “Krievu laikā” bija latviešu skolas, kur latvieši varēja mācīties dzimtajā valodā. Jā, skolu varbūt varēja būt vairāk un jā, bija jāmācās viens papildus gads salīdzinājumā ar krievvalodīgajiem. Bet kvalitatīva izglītība dzimtajā valodā bija plaši pieejama.

Latvieši, kļūstot par galvenajiem noteicējiem Latvijā, sāka darīt to, ko krievi savulaik nedarīja – viņi sāka iznīcināt krievu skolas. Krievvalodīgo bērni attiecīgi sāka saņemt sliktākas kvalitātes izglītību un nu to ir plānots likvidēt vispār. Visu, arī matemātiku un fiziku, krievvalodīgajiem drīzumā var nākties mācīties latviski, kas pats par sevi jau samazina to izglītības kvalitāti (bez tam latviešu radītie mācību materiāli visbiežāk ir mazāk kvalitatīvi kā krievu valodas analogi). Tā ir dziļi netaisnīga un dziļi nelietīga rīcība, ko aktīvi vai ar klusējošu piekrišanu atbalsta pietiekami liela latviešu daļa. Par to “Saskaņa” var mēģināt sodīt latviešus.

“Saskaņu” daudz un asi kritizē par to, ka tā neieņem pietiekami stingru pozīciju krievu skolu aizstāvības jautājumā un ar savu faktisko pasivitāti to pieļauj. Tā tas visdrīzāk ir politiskā lietderīguma dēļ. Šo jautājumu “Saskaņa” tagad neredz kā atrisināt, saskata, ka latvieši veic kārtējo lielo muļķību, rokot sev kārtējo bedri, un visdrīzāk plāno to tādā vai savādākā veidā kaut kad nākotnē “atspēlēt”.

Kā “Saskaņa”, nonākot pie varas, varētu “atspēlēt” krievu skolas iznīcinošo izglītības reformu? Ja tā pamēģinātu to vienkārši atcelt vai būtiski mīkstināt, tad visdrīzāk latviešu politiķi sāktu mobilizēt aprobežoto latviešu masas. Tas varētu arī neizdoties, bet lieku un nevajadzīgu saspīlējumu gan radītu. Tāpēc izglītības reformu “Saskaņa” visdrīzāk neatcels. Bet tas, ko tā var izdarīt, ir “pilnveidot” šo reformu, papildinot to ar uzstādījumu, ka katram skolēnam ir jāprot trīs valodas – latviešu, angļu un krievu. To “Saskaņa” jau tagad saka atklāti un tas ir viens no tās pirmsvēlēšanu solījumiem.

Ko tas nozīmē? To, ka latviešiem nāksies atkal sākt mācīties krievu valodu un tas ir labi. Tāpat, tas var būt arguments, lai mīkstinātu krievu skolu latviskošanu, jo krievu valoda tomēr arī ir jāprot. Tomēr, ja aprobežotie latvieši sasparosies, viņi var panākt krievu valodas izņemšanu no šī saraksta.

Bet par angļu valodu strīdu nebūs. Un, ja angļu valoda tiek noteikta kā obligāti pārvaldāma, tad tas dod iespēju pieļaut Latvijas augstskolās angļu valodas lietošanu. Tas savukārt nozīmē, ka dažu gadu laikā latvieši lielā mērā vai pilnībā var palikt bez augstākās izglītības dzimtajā valodā, jo augstskolām var būt izdevīgāk pasniegt angliski, nevis latviski (nevajag tulkot materiālus, var pieaicināt vieslektorus un var pārdot savus “pakalpojumus” ārvalstu studentiem). Par šāda veida augstskolu komercializācijas pieeju “Saskaņas” premjera kandidāts Vjačeslavs Dombrovskis publiski iestājas jau labu laiku.

Tātad, latvieši likvidēja augstāko izglītību krievu valodā, bet te, lūdzu, tiek faktiski likvidēta augstākā izglītība latviešu valodā. Krieviski augstāko izglītību var dabūt Krievijā un studentiem no Latvijas šai ziņā ir nozīmīgas atlaides, bet latviski iegūt augstāko izglītību tad vairs nevarēs. Ar šādu pieeju varēs mēģināt atjaunot arī augstāko izglītību krievu valodā, ja pret to nebūs skaļi iebildumi.

Bet tas vēl nav viss. Viens no krievu skolu likvidēšanas argumentiem ir apsvērums, ka, mācoties latviski, krievvalodīgie bērni labāk iemācīšoties latviešu valodu. Tas ir pedagoģiski absurds apgalvojums, bet tāds arguments plaši tiek lietots. Tad krievvalodīgie latviski runāšot “bez akcenta”, kas esot tik labi. Tas, ko aprobežotie latvieši nesaprot, ka šo pašu pieeju var pielietot pret viņiem pašiem un tādā veidā iznīcināt arī latviešu skolas. Ir taču jāiemācās runāt angliski, tāpēc ir lietderīgi sākt mācīties angliski jau pamatskolā. Vēl jo vairāk, ja augstskolās apmācības notiek angliski, jo skolai skolēni ir jāsagatavo augstskolai. Un viss, kā sauc, tā atskan, ko dari citam, to saņem pats.

Krieviem jau tagad ir vienalga kādā svešvalodā mācīties skolā – latviešu vai angļu (labāk – angļu), pie tam Krievijā krievu skolas paliek un ir iespējams iegūt apmācību materiālus. Anglo – amerikāņu sabiedrotajiem angļu valodas plaša ieviešana ir ļoti patīkama un pret to tie noteikti neiebildīs un iespēju robežās atbalstīs. Bet latviešiem tā visa rezultātā savu skolu vairs nebūs. Viss. Latvieši iznīcina krievu skolas, tāpēc pretī tie var saņemt latviešu skolu iznīcināšanu pēc tās pašas shēmas, bet ar sabiedrotajiem kā iznīcināšanas līdzekli.

“Saskaņa” un tās elektorāts pašreiz līdzinās pelnrušķītei, kura dienu no dienas smagi strādā, lai nodrošinātu nepateicīgajām latviešu dāmītēm elegantu dzīvi. Diemžēl dzīve nav pasaka un ir liels risks, ka šodienas pelnrušķīte pēc laulībām ar princi (pēc varas iegūšanas) pārvērtīsies par ļauno karalieni, kuras saindētie āboli ir mazākais, ko tā mēģinās nodarīt latviešu sniegbaltītei. Cerams, ka tā nenotiks, bet tādēļ pašiem latviešiem vajadzētu beidzot sākt just mēra sajūtu un pārstāt atbalstīt nelietīgo pretkrievu politiku.

4.4. “Zaļo un Zemnieku savienība” – mūsdienīga parodija par vēlīno “Latvijas Komunistisko partiju” ar suicidālām tieksmēm

“Zaļo un Zemnieku savienība” (ZZS) ir partiju apvienība, kuru veido “Latvijas Zaļā partija”, “Latvijas Zemnieku savienība”, “Latvijai un Ventspilij” un nu arī “Liepājas partija”. ZZS ir nozīmīga elektorālā bāze un ap to ir sapulcējušās latviešu konservatīvo pragmatiķu masas. Šai ziņā ZZS stipri līdzinās vēlīnai “Latvijas Komunistiskai partijai”, kas nav brīnums, ņemot vērā lielo bijušo LKP biedru skaitu tās sastāvā un apstākli, ka ZZS lielā mērā ir divu rajona līmeņa kompartijas funkcionāru mūža darbs – Augusta Brigmaņa un Aivara Lemberga.

Pēc PSRS sadalīšanas un Komunistiskās partijas likvidēšanas Brigmanis ar Lembergu nemētājās no partijas uz partiju, bet uzcītīgi un pacietīgi kā nu prot sāka veidot savu partiju un guva panākumus, pārspējot tajā savu agrāko ideoloģisko priekšnieku Gorbunovu. Un tāpēc dabiski partija sanāca tik līdzīga LKP, kas arī tik ļoti piesaista konservatīvo vēlētāju masas, kuras, pašas to neapzinoties, ilgojas pēc padomju laiku noteiktības, kārtības un stabilitātes. Tāpēc ZZS ir pietiekami plašs un reāls tautas atbalsts, ko līdz šim nav spējusi būtiski mazināt nekāda melnā propaganda un tāpēc ZZS ir pastāvīgs pretvalstisko, prettautisko un antikomunistisko spēku uzbrukuma objekts.

Diemžēl Zaļo un Zemnieku savienība sirgst ar līdzīgu kaiti kā savulaik Latvijas Komunistiskā partija un tās lielākā ienaidniece, kura var to iznīcināt, ir viņa pati. Ap ZZS sapulcējušies izmanīgie pragmatiķi un mazie “dzīves saimnieciņi” savā pašapmierinātībā, pārgudrajā viszinībā un falšajā pārliecībā visu “nokārtot”, nemaz līdz galam neredz un nepamana ne tikai sev iznīcinošas ārējās izmaiņas, bet arī partijai nāvējošu iekšpartejisko sabotāžu. Tā rezultātā ZZS ir raksturīgs politiskais neadekvātums, kurš nu jau sāk pāraugt acīmredzamās suicidālās tieksmēs.

Zaļo un Zemnieku savienības vēlētājs ir konservatīvs, kuram nav pieņemamas neoliberālās preteklības. Tāpēc ZZS, izejot tikai no elektorālā izdevīguma principa, teorētiski vajadzētu iestāties par tradicionālām vērtībām. Faktiski sanāk savādāk. Vienā no pēdējo gadu izšķirošajiem atslēgjautājumiem ZZS vadība ar Brigmani un Lembergu priekšgalā nodemonstrēja noziedzīgu tuvredzību un pasīvi atbalstīja “Stambulas konvenciju”, jo tā „nav izdzertas kafijas tases vērta”. Ja šis jautājums nebūtu izraisījis plašu sabiedrisko rezonansi un procesā atklāti neiejaukto katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, tad ZZS pieļautu “Stambulas konvencijas” ratifikāciju un līdz ar to sevi politiski norakstītu. Pagaidām nesanāca.

Pēc vienas iekšpartejiskās destrukcijas uzreiz sekoja cita. Ik pa laikam ir nepieciešamas dažāda veida reformas un tās mēdz būt sāpīgas, kādēļ tās daudziem nepatīk, bet ir reformas un ir apzināta vai neapzināta reformējamās sfēras traumēšana vai iznīcināšana. Reformas ir jebkura augsti stāvoša diversanta vislabākais piesegs, jo ļauj maz pamanāmi un nesodīti nodarīt maksimālu kaitējumu.

Tur bija jābūt īpaši neapdāvinātam vadītājam un/vai īpaši ciniskam nelietim, lai pieļautu tādu e-veselības ieviešanu, kāda tā tika veikta. Anda Čakša to izdarīja un Māris Kučinskis to atklāti atbalstīja. Bet ar to nekas nebeidzās un tā vietā, lai atlaistu vainīgos, publiski to nopeltu un novērstu kaitējumu, reforma tika turpināta it kā viss būtu kārtībā un nekas dramatisks nebūtu noticis. Un tam sekoja nākamais politiskais noziegums – veselības aprūpes atņemšana nozīmīgai iedzīvotāju daļai un tāda precedenta radīšana, kas ļauj legāli bez veselības aprūpes atstāt vairumu iedzīvotāju. Par tādiem “sīkumiem” kā ārsta ētika un Hipokrāta zvērests nemaz nav vērts runāt.

Un pēc tā visa ZZS vēl savos reklāmas materiālos nekautrējas rakstīt “Mēs esam veselība” un plātīties ar Čakšas fizionomiju. Tas neveicina ārstu, farmaceitu un zinošāko pacientu vēlmi balsot par tādiem “saimniekiem”. Tāpēc, pat ja šajās vēlēšanās ZZS vēl netiks sodīta, tad var prognozēt, ka tās ārprāts nerimsies un pārskatāmā nākotnē tai ar savu neadekvāto rīcību tomēr izdosies sevi politiski piebeigt.

Šai ziņā visdīvainākā ir Brigmaņa un Lemberga reakcija, kuri ir pietiekami kompetenti, lai spētu saprast, kas notiek un kādas tam var būt sekas. Ja Brigmani kaut kādā mērā vēl var saprast, jo visam ir sava cena, ir piedāvājumi, no kuriem nevar atteikties un cilvēki noteiktās situācijās mēdz upurēt arī savu mūža darbu, tad Lemberga tuvredzība ir neizprotama, jo gan no ZZS, gan viņa paša politiskās labklājības un popularitātes konservatīvo masu vidū ir tieši atkarīga ne tikai viņa brīvība, bet iespējams arī dzīvība.

Plaši tiek apgalvots, ka Lembergs esot zaglis. Tāpat Lembergs tiek parādīts kā ietekmīga organizēta noziedzīga grupējuma līderis. Visdrīzāk daudz kas, ko piedēvē Lembergam, tā arī patiesībā ir, bet… Vai viņš ir vienīgais un kā vispār viņam vajadzēja rīkoties Komunistiskās partijas kraha apstākļos? Ja Lembergs ir zaglis, tad ne tikai zagļi ir daudzi citi, bet arī daudzas respektablas starptautiskas kompānijas ir zagtu mantu uzpircēji un Latvijā ir jāveic visas nozagtās mantas konfiskācija. Tā tas arī ir, bet nez vai tie, kuri Lembergu saukā par zagli, vēlas šāda scenārija attīstību, jo tad cietumā nokļūtu un bez mantas paliktu arī viņi paši.

Tas, ko Lembergs izdarīja Ventspilī ir puslīdz pieņemams risinājums, ko varēja izdarīt pārliecināts komunists savas organizācijas kraha apstākļos, – viņš pārrakstīja uz sevi un kolēģiem visu agrāko sabiedrisko īpašumu un centās mežonīgā kapitālisma apstākļos turpināt pildīt savus pienākumus kā iepriekš. Komunists – miljardieris taču varot izdarīt daudz vairāk nekā pliks un nabags revolucionārs. Markss iespējams iebilstu un viņam varbūt būtu taisnība, bet cilvēki to jūt un novērtē, tāpēc arī sniedz Lembergam savu pasīvo atbalstu, neskatoties uz tā neiedomājami plašo un intensīvo nomelnošanu.

Patīk tas vai nepatīk, bet Lembergs pret paša gribu jau labu laiku vairs nepieder sev. Lembergs ir pārvērties par latviešu konservatīvo pragmatiķu simbolu, ikonu ap kuru masas pašregulējoši grupējas, koncentrē spēkus, mēģina izdzīvot un uzturēt kārtībā savu vidi. Un kā šāds simbols Lembergs no vienas puses ir liela vērtība lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju, bet no otras puses tas ir nopietns un nepārvarams traucēklis tiem spēkiem, kuri grib nāvīgi izkropļot un/vai iznīcināt gan Latvijas valsti, gan visu sabiedrību. Viņiem iespējams nav nekas iebilstams pret pašu Lembergu personiski, bet tiem ir kategoriski nepieņemams un traucējošs Lembergs kā ikona. Tāpēc šis simbols ir jāiznīcina, ko vairs nevar izdarīt, neiznīcinot pašu Lembergu personiski.

Nevar visu laiku teikt “zaglis” un neko neizdarīt, jo tas nonivilē šo teicēju autoritāti.
Pēc tam, kad tik liels skaits politiķu, žurnālistu, “ekspertu” un mediji vispār Lembergu ir apsaukuši par zagli, “smagos noziegumos apsūdzēto”, apvainojuši organizētas noziedzīgas grupas vadīšanā un plaši to izbazūnējuši, viņiem atpakaļ ceļa vairs nav un Lembergs agri vai vēlu kā minimums ir jāieliek cietumā. Ja to neizdara, tad šo teicēju politiskās iespējas samazinās vai zūd, bet Lemberga politiskais svars tikai pieņemas spēkā kaut vai tikai tādēļ, ka tas nozīmē, ka apvainotāji ir nespējnieki, bet Lembergs ir pat ļoti rīcībspējīgs politiķis.

Lembergs, iespējams pašam to līdz galam neapzinoties, savulaik uzsāka konfrontāciju ar pretinieku, kuram ir nospiedošs pārspēks. Teorētiski Lembergs šim spēkam ir puteklītis, ko tas var jebkurā mirklī samalt miltos. Bet mazs cinītis gāž lielu vezumu, viens smilšu graudiņš var apstādināt mehāniskā pulksteņa darbību un no vienas dzirksteles var izcelties liels ugunsgrēks. Lembergu ir paglābusi un glābj ne tikai viņa rīcībā esošie resursi, ne tikai viņa augstā profesionalitāte un ne tikai citi apstākļi, bet pirmkārt viņa popularitāte konservatīvajās tautas masās. Aiz Lemberga oponentiem stāvošie spēki nebaidās no Lemberga, viņa bagātības un ietekmes, kura salīdzinājumā ar viņu pašu, ir niecīga. Viņi baidās pataisīt Lembergu par latviešu nacionālo mocekli ar kura vārdu uz lūpām un tēlu sirdī latviešu nacionāli – konservatīvās aprindas izmisīgi cīnīsies ar neoliberālo zarazu gadu desmitiem vai pat gadsimtiem ilgi.

Ir daudz veidu kā var atbrīvoties no Lemberga, bet sekas tam ir neprognozējamas, jo Lemberga mocekļa liktenis var pamodināt daudzus pašreiz pašapmierinātībā snauduļojošos konservatīvos pragmatiķus. Viņi var saprast, ka Lemberga liktenis “zvana par viņiem” un uzsākt aktīvi rīkoties. Tāpēc, kamēr Lembergs ir populārs, viņš praktiski ir neaizskarams.

Tāpēc vairāk kā neizprotama ir Lemberga kā minimums vienaldzīgā pasivitāte jautājumos, kas grauj gan viņa virspartijas, gan paša personisko popularitāti. Ja ārējs spiediens un apliešana ar mēsliem Lemberga tēlam kaitē maz un pat noteiktā mērā palīdz, tad personiski pats Lembergs ar savu nodevīgo rīcību to var iznīcināt pietiekami ātri. Izskatās, ka tas pašreiz arī notiek. Ja tas tā turpināsies, konservatīvās masas novērsīsies no ZZS, Lembergs zaudēs politisko ietekmi, pēc kā ar viņu varēs darīt visu, kas ienāk prātā. Labākajā šī scenārija attīstības gadījumā Lembergu tikai ieliks cietumā, bet sliktākajā gadījumā “saniknotā tauta” izrēķināsies ar Lembergu līdzīgi kā ar Kadafi, kurš arī izmisīgi centās visādi atpirkties no nelabvēļiem un bija pārliecināts, ka viņam tas ir izdevies.

Viens no galvenajiem Lemberga iekšpolitiskajiem pretiniekiem ilgu laiku bija Šķēle un “Valmieras grupējums”. Šīs pretrunas šķietami it kā izliekas pierimušas, iespējams arī dēļ plaši iztiražētās “cīņas ar oligarhiem”, kur abus konkurentus vienādā mērā dedzināja uz sārta. Tomēr ir indikācijas, kuras liecina, ka abu grupu palieku konfrontācija turpinās un ZZS suicidālā politika iespējams ir viena no tās izpausmēm.

Par komunistu noziegumiem kādu vajadzēja sodīt un viens vainīgais tika atrasts – Alfrēds Rubiks. Tagad vajag atrast vismaz vienu grēkāzi, kuru sodīt par 4.maija Latvijas Republikā pastrādāto politisko noziegumu katastrofālajām sekām. Vainīgie jau ir nominēti – oligarhi, tagad atliek tikai vienu no viņiem sodīt. Brīvprātīgo uz upura lomu nav, tāpēc pārējiem oligarhiem var tikt piedāvāta sekojoša loģika – vai nu jūs vai nu viņš. Sentimentālu muļķu nav. Tāpēc pilnīgi iespējams, ka bijusī “Tautas partijas” sabiedrotā “Liepājas partija” (sena Ventspils konkurente) un bijušie “Tautas partijas” biedri un neformālie atbalstītāji, kuri ir sastājušies ZZS, to pamazām no iekšienes iznīcina. Pagaidām izskatās, ka tas pietiekami veiksmīgi izdodas.

ZZS politiskais krahs konservatīvajam Latvijas sabiedrības vairākumam radīs katastrofālas sekas. Pirmkārt, tā ietvaros neoliberāļi ieviesīs daļu no savām preteklībām. Otrkārt, vajadzēs atkal iziet grūto un reizēm sāpīgo jaunas konservatīvas organizācijas veidošanas un spēku konsolidācijas procesu, kura veiksmīgums nebūt nav garantēts. Katastrofas vienmēr dod arī lielas iespējas, bet to neizmantošanas gadījumā var iestāties arī nāve, tāpēc visiem būtu labāk, ja ZZS tomēr attaptos un pārstātu zāģēt zaru uz kura paši sēž.

4.5. “Latvijas Reģionu apvienība”

Ja nepieciešams pāris vārdos noraksturot “Latvijas Reģionu apvienību” (LRA), tad to ir grūti izdarīt. Tajā nav nekā unikāla, tai pat laikā tā vismaz pagaidām ir vērā ņemams politiskais spēks. LRA ir konservatīva partija, kuras personālsastāvs neradītu pārāk daudz jautājumu, ja pēdējā mirklī tā pie sevis neuzņemtu un pirmajos numuros neieliktu staiguli Smiltēnu.

LRA pēc nosaukuma ir reģionu partija, bet faktiski šāds nosaukums ir maldinošs, jo tajā nesastāv visas reģionu partijas, kuras ir pārstāvētas arī citās apvienībās un sarakstos. Tāpēc LRA ideoloģiski ir “nekāda partija”, kurai tas līdz šim nav traucējis gūt elektorālus panākumus.

Ja LRA apskata iekšpolitiskās konjunktūras kontekstā, tad no vienas puses LRA var būt kā viena “drumstala”, caur kuru kāds spēks mazliet sevi cenšas ievirzīt Saeimā, bet no otras puses tā ir kā nozīmīgs “balsu atņēmējs” pārējām konservatīvām partijām.

4.6. “Latvijas Krievu savienība”

“Latvijas Krievu savienība” (LKS) ir savā ziņā unikāla partija. No vienas puses tā atbilst vairākām sīkpartijas pazīmēm, ko apliecina tās neesamība pašreizējā Saeimā un pietiekami zemā priekšvēlēšanu reklāmas kampaņas organizatoriskā kapacitāte. No otras puses LKS ir vienīgā “Saskaņas” konkurente krievvalodīgo auditorijā un tā ir partija, pret kuru reālas represīvas metodes sāka izmantot LR Drošības policija. Pret sīkpartijām šādi vērsties nav nepieciešamība, jo tām nav stabilas elektorālas bāzes, bet LKS tā ir, ar teorētisku iespēju to izaudzēt līdz vairākiem desmitiem procentu.

Atšķirībā no “Saskaņas”, kura tradicionālo vērtību sakarā lavierē un žonglierē, lai tikai nepaustu kādu konkrētu nostāju, LKS tieši un atklāti stāv uz konservatīvām pozīcijām.

LKS galvenais politiskais virziens ir krievu pamattiesību aizsardzība, ko tā konsekventi cenšas īstenot. Tā ietvaros LKS strikti iestājās pret krievu skolu likvidāciju, sākot organizēt vairākus mītiņus, par ko arī tika savdabīgi “brīdināta” ar vairāku aktīvistu aizturēšanu. Tā kā “Saskaņa” šai jautājumā izrādīja gandrīz pilnīgu pasivitāti, bet šī “reforma” izsauca plašu neapmierinātību, tad iespējams nozīmīga daļa krievvalodīgo var nobalsot par LKS pat bez īpašas aģitācijas. Tiesa gan nav izslēgts, ka šādas sekas mēģinās novērst vai minimizēt vēlēšanu rezultātu korekcijā, jo daudziem “Saskaņa” var šķist daudz ērtāka un pieņemamāka par LKS.

4.7. “Jaunā konservatīvā partija” – neoliberāļu politprojekts konservatīvo vēlētāju balsu iegūšanai

“Jaunā konservatīvā partija” (JKP) no vienas puses ir klasisks politprojekts (biznesa projekts), bet no otras puses tā ir neoliberāļu izveidota māņpartija konservatīvā elektorāta balsu iegūšanai (ideāli, ja izdodas pārvarēt procentu barjeru) un to atņemšanai citiem konkurentiem. Tās politiskā nozīme ir samazināt konservatīvo partiju vietu skaitu, lai jaunajā Saeimā kopā ar neoliberālajām partijām (“Jaunā vienotība”, “Attīstībai/Par!” u.c. varbūt) varētu izveidot valdošo neoliberālo vairākumu.

JKP kodolu veido bijušie tiesībsargājošo iestāžu darbinieki Jānis Bordāns (prokuratūra, Tieslietu ministrs), Juris Jurašs (bijušais KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītājs) un Juta Strīķe (bijusī KNAB vadītāja). Partijā, saskaņā ar dažu neapmierināto pausto, valda hierarhiska un izteikti autoritāra kārtība.

Strīķi KNAB vadītājas amatā iecēla bijušais “Jaunā laika” līderis un tagad viens no “Attīstībai/Par!” neafišētajiem līderiem Einārs Repše. Tāpat Strīķe ir citas odiozas “Attīstībai/Par!” kandidātes Ilzes Viņķeles draudzene. Papildus tam jāņem vērā, ka KNAB Strīķes laikā bija politiski angažēta institūcija, kura nodarbojās pārsvarā ar “politiski nepareizo” korupciju, “politiski pareizo” ignorējot (tiesa gan pēcstrīķes laikā KNAB praktiski nekādu sasniegumu nav).

Tāpat ir jāzin, ka korupcijas apkarošana ir klasiska ASV metode, kuru tā plaši izmanto, lai savā ietekmē esošajās valstīs cīnītos ar sev nevēlamajiem politiskajiem spēkiem.

Visbeidzot, “Jaunais laiks”, “Jaunā vienotība”, “Jaunā konservatīvā partija”, jaunais vienalga kas. Izskatās, ka vienam režisoram patīk vecas staigules apsaukt par jaunām nevainībām.

4.8. “No sirds Latvijai”

“No sirds Latvijai” (NSL) ir viena cilvēka (Ingūnas Sudrabas) partija, kurai nav nekādas elektorālās bāzes un kura pēc visa spriežot atrodas pārtapšanas par sīkpartiju vai likvidācijas priekšvakarā.

Bijušai Valsts kontroles vadītājai Ingūnai Sudrabai bija liela sabiedriskā autoritāte, kas pirms 12.Saeimas vēlēšanām ļāva tai cerēt uz nozīmīgiem sasniegumiem. Saeimā partija tika ievēlēta un strādāja salīdzinoši uzcītīgi. Partija atradās opozīcijā un ne ar kādiem nesmukumiem neizcēlās.

Un tad nāca t.s. “oligarhu sarunas”, kas kļuva par iemeslu intensīvai Sudrabas imidža graušanai presē, kam sekoja gandrīz visu vadošo tās partijas dalībnieku (izņemot pašu Sudrabu) pāriešana uz citām partijām. Līdz ar to partijas perspektīvas pašreiz izskatās vairāk kā bēdīgas un tam atliek tikai sagaidīt apstiprinājumu vēlēšanās. Bet iespējams šādas prognozes ir pārlieku pesimistiskas un NSL vēlētāji ir pietiekami saprātīgi, lai neņemtu vērā angažēto presi, un gana uzcītīgi, lai pārliecinātos, ka partija Saeimā strādāja pēc labākās sirdsapziņas.

4.9. KPV LV – profesionāli izveidota primitīvu stulbeņu partija

KPV LV ir unikāla un savā ziņā arī inovatīva partija. No vienas puses tās publiskais tēls un retorika neļauj to dēvēt nekā savādāk kā par debīliķu partiju, no otras puses ir jāatzīst, ka pati partija, tās materiāli, tēls un politiskās akcijas ir ļoti pārdomātas un augsti profesionālas. Ja vismaigākais vārds kā raksturot KPV LV līderi Artusu Kaimiņu ir stulbenis, tad to nekādā gadījumā nevar teikt par partijas labā strādājošajiem intelektuāļiem.

Vēl Šekspīrs apgalvoja, ka visa dzīve ir viens vienīgs teātris. Angļu tradīcijā teātris ir ļoti cieši saistīts ar politiku. Līdz šim katram politiķim panākumu gūšanai noteiktā mērā vajadzēja būt arī aktierim. Pēdējā laikā šī tendence ir stipri mainījusies un nu aktieri ikdienas realitātes šovos sāk spēlēt politiķu lomas. Žirinovskis Krievijā ir pirmkārt ļoti labs “šovmens” un tikai pēc tam intelektuālis un politiķis. Donalds Tramps ir pieredzējis un nopelniem bagāts “šovmens”. Un arī Latvijas publika ir aplaimota ar aktieri, kurš pa īstam spēlē politiķi.

Šāda politikas “šovizācija”, par ko jau labu laiku brīdina eksperti, ir kā sekas nozīmīgas daļas vēlētāju intereses zudumam par politiku. Tas tā ir ne tikai dēļ politiķu nepārtrauktās maldināšanas, solījumu nepildīšanas un melošanas, bet arī tādēļ, ka arvien vairāk rodas vēlētāju, kuru intelektuālās spējas ir pārāk zemas, lai spētu uztvert vismaz kaut kādu politinformācijas minimumu. Ir saradušies pārāk daudz stulbeņu un viņiem ir nepieciešams savam līmenim atbilstošs šovs. Un tas tiem arī tiek piedāvāts.

Šķiet Artuss Kaimiņš šai lomai tika izvēlēts tādēļ, ka viņš savā būtībā atbilst mērķauditorijai. Viņam nekas daudz pat nav jāspēlē, pietiek tikai būt pašam par sevi. Un, kā redzams, panākumi ir. Tātad režisora izvēle bija pareiza.

Kā būtisku KPV LV iezīmi vēl jāmin apstāklis, ka tajā gandrīz nav “bijušo”. Tā ir acīmredzama un pietiekami labi noformēta uzsvara likšana uz protesta balsojumu pret visu politisko sistēmu. Sak, tie politiķi visiem ir apnikuši un atkal “nav par ko balsot”, tāpēc izvēle ir – KPV LV.

Izsakot visu cieņu KPV LV organizatoru augstajai profesionalitātei, ir jācer, ka šī partija saņems iespējami mazāku atbalstu, jo šis procents samērā precīzi parādīs primitīvu stulbeņu īpatsvaru Latvijā.

Informācijas aģentūra
/05.10.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 6 komentāri

Politisko staiguļu jeb vieglas uzvedības politiķu saraksts

1. augšējā) rinda (no kreisās): Artis Pabriks, Rihards Pīks, Sandra Kalniete, Mārtiņš Bondars, Kārlis Šadurskis, Ilze Viņķele, Juris Viņķelis, Einārs Repše, Edgars Jaunups, Kārlis Leiškalns, Edvards Smiltēns, Einārs Cilinskis, Ģirts Valdis Kristovskis.
2.rinda: Atis Lejiņš, Ints Dālderis, Andris Buiķis, Modris Jaunups, Lolita Čigāne, Aleksejs Loskutovs, Andrejs Judins, Indra Ūdra (Rassa), Gunārs Laicēns, Romualds Ražuks, Ina Druviete.
3.rinda: Inese Vaidere, Dzintars Ābiķis, Janīna Kursīte – Pakule, Jānis Bordāns, Jānis Lāčplēsis, Andrejs Požarnovs, Aleksandrs Kiršteins, Egils Baldzēns, Ingūna Rībena.
4.rinda: Aija Barča, Ringolds Balodis, Gunārs Kūtris, Arvīds Platpers, Silvija Šimfa, Viktors Valainis, Mārtiņš Šics, Inesis Boķis, Māris Tralmaks.
5.rinda: Vjačeslavs Dombrovskis, Nikolajs Kabanovs, Andris Ameriks, Romāns Mežeckis, Aivars Meija, Vitālijs Orlovs, Normunds Grostiņš, Jānis Kuzins, Igors Pimenovs.

Tā kā Latvijā ir plaši izplatīta politiķu neadekvāti bieža partiju mainīšana merkantilos nolūkos, tad ir vērts atbilstoši novērtēt šo parādību un tos, kuri tā rīkojas.

Vispirms definīcija, izmantojot kuru tika sastādīts politisko staiguļu saraksts. Politiskais staigulis jeb vieglas uzvedības politiķis ir politiķis, kurš kā biedrs, kandidāts vai izvirzīts pārstāvis ir bijis saistīts ar trijām vai vairāk dažādām politiskām partijām / partiju apvienībām vai arī, kurš vismaz vienu reizi ir izstājies no darbojošās politiskās partijas / partiju apvienības un iestājies citā. Kā izņēmumu iespējams varētu uzskatīt Latvijas Komunistisko partiju.

Kāpēc politiskā staiguļošana ir negatīvi vērtējama sabiedriska parādība? Tāpēc, ka tā padara politisko sistēmu nestabilu un/vai ir tās nestabilitātes simptoms un tāpēc, ka tā veicina politiskajā vidē bezatbildību, amoralitāti, bezprincipialitāti, merkantilismu un/vai ir šo parādību simptoms. Tāpēc ar politisko staiguļošanu ir jācīnās līdzīgi kā ar citām sabiedriski kaitīgām parādībām. Savā būtībā politiskā staiguļošana līdzinās netikumiskai un netiklai rīcībai, kad cilvēki savas pamattiesības un brīvo gribu izmanto neatbilstoši un/vai negatīvos nolūkos, tāpēc politiskā staiguļošana morāli ir vērtējama tāpat kā netiklība.

Tālāk ir saraksts ar aktīvajiem politiķiem (uz 2018.gada septembri), kuri atbilst augstāk dotajai politisko staiguļu jeb vieglas uzvedības politiķu definīcijai.

Artis Pabriks (1966, vēsturnieks) – “Attīstībai/ Par!”, “Vienotība”, “Sabiedrība citai politikai”, “Tautas partija”, ?Komjaunatne?. 13.Saeimas vēlēšanās kandidē no partijas “Attīstībai/ Par!” saraksta, lai gan Eiropas Parlamentā tika ievēlēts no “Vienotības” saraksta.

Rihards Pīks (1941, kinorežisors) – “Attīstībai/ Par!”, “Tautas partija”, “Latvijas Zemnieku savienība”, “Latvijas Tautas fronte”, Latvijas Komunistiskā partija/Komjaunatne. Aizstaiguļoja no LZS uz TP.

Sandra Kalniete (1952, šuvēja) – “Jaunā vienotība”, “Vienotība”, “Pilsoniskā savienība”, “Jaunais laiks”, “Latvijas Tautas fronte”, Latvijas Komunistiskā partija/Komjaunatne. 2008.gadā aizstaiguļoja no JL uz PS, lai pēc tam atkal vienotos “Vienotībā”.

Aleksejs Loskutovs (1962, izmeklētājs) – “Jaunā vienotība”, “Par!”, “Vienotība”, “Sabiedrība citai politikai”, “Latvijas Komunistiskā partija”. Aizstaiguļoja no “Vienotības” uz “Par!” un atpakaļ.

Mārtiņš Bondars (1971, matemātiķis) – “Attīstībai/ Par!”, “Latvijas Reģionu apvienība”, “Reģionu alianse”, TB/LNNK. Pameta TB/LNNK, aizstaiguļoja no LRA uz A/P.

Jānis Bordāns (1967, prokurors) – “Jaunā konservatīvā partija”, TB/LNNK, “Demokrātiskie patrioti”, “Pilsoniskā savienība”, “Latvijas ceļš”, Latvijas Komunistiskā partija/Komjaunatne. Pameta PS un TB/LNNK.

Ingūna Rībena (1956, arhitekte) – NA VL-TB/LNNK, “Vienotība”, “Jaunais laiks”, “Demokrātiskā partija Saimnieks”, ?LKP?. Pārgāja no “Vienotības” uz NA VL-TB/LNNK.

Ilze Viņķele (1971, sociālais darbinieks) – “Attīstībai/Par!”, “Vienotība”, “Pilsoniskā savienība”, TB/LNNK. Aizstaiguļoja no TB/LNNK uz PS un pēc tam iestaiguļoja A/P.

Juris Viņķelis (1957, ārsts) – “Attīstībai/Par!”, “Vienotība”, “Pilsoniskā savienība”, TB/LNNK. Aizstaiguļoja no TB/LNNK uz PS un pēc tam iestaiguļoja A/P.

Ints Dālderis (1971, klarnetists) – “Jaunā vienotība”, “Par!”, “Vienotība”, “Jaunais laiks”, “Tautas partija”. Staiguļoja no TP uz JL, no “Vienotības” uz “Par!, no “Par!” uz “Vienotību”.

Andrejs Judins (1970, skolotājs) – “Jaunā vienotība”, “Par!”, “Vienotība”, “Sabiedrība citai politikai”. Aizstaiguļoja no “Vienotības” uz “Par!” un atpakaļ.

Lolita Čigāne (1973, māksliniece) – “Vienotība”, “Par!”, “Vienotība”, Pilsoniskā savienība”. Aizstaiguļoja no “Vienotības” uz “Par!” un atpakaļ.

Edgars Jaunups (1979, jurists) – “Attīstībai/Par!”, “Latvijas attīstībai”, “Vienotība”, “Jaunais laiks”. Aizgāja no “Vienotības”, sāka darboties LA.

Modris Jaunups (1954, pašdarbnieku dramatiskais vadītājs) – “Attīstībai/Par!”, “Vienotība”, “Jaunais laiks”, ?LTF?, ?LKP?. Aizstaiguļoja no “Vienotības uz A/P.

Kārlis Leiškalns (1951, bārmenis) – faktiski caur znotu “Attīstībai/Par!”, “Gods kalpot Rīgai”, “Par labu Latviju”, “Tautas partija”, “Latvijas ceļš”, “Demokrātiskā centra partija”, “Demokrātiskā partija”, “Latvijas konservatīvā partija”, “Latvijas Tautas fronte”. Pieredzes bagāts staigulis.

Vjačeslavs Dombrovskis (1977, ekonomists) – “Saskaņa”, “Vienotība”, “Reformu partija”, “Zatlera reformu partija”. Mainīja partejisko piederību no “Vienotības” uz “Saskaņu”.

Kārlis Šadurskis (1959, matemātiķis) – “Jaunā vienotība”, “Vienotība”, “Pilsoniskā savienība”, “Jaunais laiks”, “Latvijas tautas fronte”, LNNK. Aizstaiguļoja no JL uz PS, lai pēc tam atkal vienotos “Vienotībā”.

Ina Druviete (1958, filoloģe) – “Vienotība”, “Pilsoniskā savienība”, “Jaunais laiks”, ?LTF?, ?LKP/K?. Aizstaiguļoja no JL uz PS, lai pēc tam atkal vienotos “Vienotībā”.

Gunārs Laicāns (1949, skolotājs) – “Jaunā vienotība”, “Vienotība”, “Pilsoniskā savienība”, TB/LNNK, “Latvijas Tautas fronte”, ?LKP/K?. Aizstaiguļoja no TB/LNNK uz PS.

Indra Ūdra (Rassa, 1955, skolotāja) – “Attīstībai/Par!”, “Latvijas attīstībai”, “Latvijas Reģionu apvienība”, “Tautas partija”, ?LTF?, ?LKP/K?. Aizstaiguļoja no LRA uz LA.

Aleksandrs Kiršteins (Sļivkins, 1948, arhitekts) – NA VL-TB/LNNK, “Visu Latvijai”, “Zaļo un Zemnieku savienība”, TB/LNNK atsaka uzņemšanu, “Tautas partija”, “Latvijas nacionālo reformu partija”, TB/LNNK, LNNK. Pieredzes bagāts staigulis.

Ģirts Valdis Kristovskis (1962, būvinženieris) – “Vienotība”, “Pilsoniskā savienība”, TB/LNNK, “Latvijas ceļš”, “Latvijas Tautas fronte”. Aizstaiguļoja no TB/LNNK uz PS.

Jānis Lāčplēsis (1958, būvinženieris) – „Latgales partija”, „Vienotība”, LPP/LC, „Latvijas ceļš”, „Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija”, „Latgales demokrātiskā partija”, Latvijas Komunistiskā partija/Komjaunatne.

Aija Barča (1949, skolotāja) – „Zaļo un Zemnieku savienība”, „Tautas partija”, „Liepājas partija”, „Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija”, „Latvijas Sociāldemokrātu apvienība”, „Latvijas Zaļā partija”, „Latvijas Komunistiskā partija”. Aizstaiguļoja no LZP uz LSDSP un no LSDSP uz LP un pēc tam atkal nokļuva vienā apvienībā ar LZP.

Romualds Ražuks (1955, ārsts) – “Jaunā vienotība”, “Vienotība”, “Reformu partija”, “Zatlera reformu partija”, “Pilsoniskā savienība”, “Latvijas ceļš”, “Latvijas Tautas fronte”. Aizstaiguļoja no PS uz ZRP.

Egils Baldzēns (1960, vēsturnieks) – NA VL – TB/LNNK, TB/LNNK, “Sociāldemokrātu savienība”, “Latvijas Sociāldemokrātu apvienība”, “Latvijas Sociāldemokrātu strādnieku partija”. Aizgāja no (sašķēla) LSDSP, izveidojot SS, bet pēc SS neveiksmēm iestaiguļoja TB/LNNK.

Dzintars Ābiķis (1952, skolotājs) – “Vienotība”, “Sabiedrība citai politikai”, “Tautas partija”, “Latvijas ceļš”, “Latvijas Zaļā partija”, “Latvijas Tautas fronte”.

Einārs Cilinskis (1963, ķīmiķis) – NA VL – TB/LNNK, “Visu Latvijai”, TB/LNNK, “Reformu savienība”/”Latvijas konservatīvā savienība”, “Latvijas Zaļā partija”, “Latvijas Tautas fronte”, LNNK.

Inese Vaidere (1952, ekonomiste) – “Vienotība”, “Pilsoniskā savienība”, TB/LNNK, Latvijas Komunistiskā partija/Komjaunatne. Aizstaiguļoja no TB/LNNK uz PS.

Atis Lejiņš (1942, vēsturnieks) – “Jaunā vienotība”, “Vienotība”, “Latvijas sociāldemokrātu strādnieku partija”, “Latvijas Tautas fronte”. Aizstaiguļoja no LSDSP uz “Vienotību”.

Andrejs Požarnovs (1962, ārsts) – “LSDSP/KDS/GKL”, “Gods kalpot mūsu Latvijai”, “Saskaņas centrs”, “Gods kalpot Rīgai”, TB/LNNK.

Edvards Smiltēns (1984, jurists) – “Latvijas Reģionu apvienība”, “Vienotība”, “Sabiedrība citai politikai”. Aizstaiguļoja no “Vienotības” uz LRA.

Ringolds Balodis (1966, jurists) – NA VL – TB/LNNK, “No sirds Latvijai”, “Tautas partija”. Aizstaiguļoja no NSL uz NA VL – TB/LNNK.

Janīna Kursīte – Pakule (1952, filoloģe) – NA VL – TB/LNNK, “Vienotība”, “Pilsoniskā savienība”, TB/LNNK, Latvijas Komunistiskā partija/Komjaunatne. Aizstaiguļoja no TB/LNNK uz PS un no “Vienotības” uz NA VL – TB/LNNK.

Normunds Grostiņš (1964, vēsturnieks) – “No sirds Latvijai”, “Latvijas Sociālistiskā partija”, “Rīcības partija”, “Eiroskeptiķi”, “Latvijas Liberālā partija”, Komjaunatne.

Nikolajs Kabanovs (1970, žurnālists) – “Saskaņa”, “Saskaņas Centrs”, “Jaunais Centrs”, “Brīvā izvēle tautu Eiropā”, “Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā”, “Latvijas Tautas fronte”. Aizstaiguļoja no PCTVL.

Romāns Mežeckis (1964, radiomehāniķis) – “Saskaņa”, “No sirds Latvijai”, “Zaļo un Zemnieku savienība”, “Latvijas Pirmā partija”, “Jaunā partija”, “Demokrātiskā partija Saimnieks”. Pieredzes bagāts staigulis.

Vitālijs Orlovs (1964, ārsts) – “Saskaņa”, “Saskaņas centrs”, “Tautas saskaņas partija”, “Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā”, “Līdztiesība”. Aizstaiguļoja no PCTVL uz TSP.

Igors Pimenovs (1953, datorspeciālists) – “Saskaņa”, “Saskaņas centrs”, “Jaunais centrs”, “Tautas saskaņas partija”, “Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā”, “Latvijas Sociālistiskā partija”, “Latvijas Tautas fronte”, “Latvijas komunistiskā partija”.

Māris Tralmaks (1949, enerģētiķis) – “Zaļo un Zemnieku savienība”, “Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija”, “Latvijas Komunistiskā partija”. Pārgāja no LSDSP uz ZZS.

Gunārs Kūtris (1960, jurists) – “Zaļo un Zemnieku savienība”, “No sirds Latvijai”, “Latvijas Komunistiskā partija”. Aizstaiguļoja no NSL uz ZZS.

Inesis Boķis (1952, mežsaimnieks) – “Zaļo un Zemnieku savienība”, “Vienotība”, “Valmierai un Vidzemei”, “Tautas partija”, vēlētāju apvienība “Ozols”, “Latvijas Komunistiskā partija”. Mainīja partejisko piederību no “Vienotības” un VV uz ZZS.

Andris Ameriks (1961, inženieris – sistēmtehniķis) – “Saskaņa”; “Gods kalpot Rīgai”, LPP/LC, ”Latvijas Pirmā partija”, “Latvijas Demokrātiskā partija”, “Demokrātiskā partija Saimnieks”, “Tautas saskaņas partija”, “Saskaņa Latvijai – atdzimšana tautsaimniecībai”, Latvijas Komunistiskā partija/Komjaunatne.

Jānis Kuzins (1983, sabiedrisko attiecību speciālists) – “Par alternatīvu”, „Par neatkarīgu Latviju”, “SDK Dzimtene “, “Jaunatnes partija”, “Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā”, “Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija”. Pameta LSDSP un PCTVL.

Andris Buiķis (1939, matemātiķis) – NA VL – TB/LNNK, “Vienotība”, “Jaunais laiks”, “Latvijas Tautas fronte”, Latvijas Komunistiskā partija/Komjaunatne. Aizstaiguļoja no “Vienotības” uz NA VL – TB/LNNK.

Aivars Meija (1955, fizkultūras skolotājs) – “Saskaņa”, “No sirds Latvijai”, “Pilsoniskā savienība”, ???. Aizstaiguļoja no NSL uz “Saskaņu”.

Arvīds Platpers (1948, diriģents) – “Latvijas Reģionu apvienība”, “No sirds Latvijai”, “Tautas kontrole”, “Sociāldemokrātiskā partija – SDP”, TB/LNNK, ?LTF?, ?LKP/K?. Aizstaiguļoja no NSL uz LRA un pirms tam no TB/LNNK.

Silvija Šimfa (1954, žurnāliste) – “Latvijas Reģionu apvienība”, “No sirds Latvijai”, ??? , “Latvijas Tautas fronte”, Latvijas Komunistiskā partija/Komjaunatne. Aizstaiguļoja no NSL uz LRA.

Viktors Valainis (1986, ēku pārvaldnieks) – “Zaļo un Zemnieku savienība”, “Vienotība”, “Jēkabpils partija”, “Reformu partija”, “Zatlera reformu partija”. Pārgāja no “Vienotības” un JP uz ZZS.

Mārtiņš Šics (1950, ārsts) – “Latvijas Reģionu apvienība”, “Reģionu alianse”, “Demokrātiskie patrioti”, “Pilsoniskā savienība”, ?”Latvijas ceļš”?, “Latvijas Tautas fronte”, Latvijas Komunistiskā partija/Komjaunatne.

Einārs Repše (1961, fiziķis) – “Attīstībai/ Par!”, “Latvijas attīstībai”, “Vienotība”, “Jaunais laiks”, “Latvijas Tautas fronte”, LNNK, Komjaunatne. Neskatoties uz saviem pompozajiem solījumiem, pameta novārtā JL, lai vēlāk pievērstos jaunam politprojektam “Latvijas attīstībai”, kurš ir transformējies par “Attīstībai/Par!”. Frāzes, “Kā var nesolīt?!”, autors.

***

Sastādot sarakstu tika caurskatīti visi 2018.gada priekšvēlēšanu saraksti. Saraksts sastādīts, izmantojot internetā pieejamo informāciju un tajā ir iekļautas personas, kuras droši un nepārprotami atbilst politiskā staiguļa definīcijai gan formāli, gan pēc būtības. Sarakstā nav iekļauti tie politiskie staiguļi, par kuru partejisko piederību dažādos laika periodos informācija internetā nav atrodama.

Daži caurskatītie politiķi netika iekļauti sarakstā, lai gan tikai pēc atsevišķiem formāliem kritērijiem tajā varētu tikt iekļauti. Starp tiem ir Māris Kučinskis (ZZS (Liepājas partija), “Par labu Latviju”, “Tautas partija”, v.a.”Ozols”; nav pametis nevienu darbojošos partiju), Andrejs Mamikins (Saskaņa – LKS; sastāvēja tikai divās partijās, iespējams partejiskā maiņa ideoloģisku motīvu dēļ, pagaidām tikai vienu reizi bez recidīva), Irina Cvetkova (Saskaņa – LKS; sastāvēja tikai divās partijās, visdrīzāk partejiskā maiņa ideoloģisku motīvu dēļ, merkantiliski neizdevīga un tikai vienu reizi bez recidīva), Anrijs Matīss (Vienotība – Saskaņa; profesionāls ierēdnis, iespējami ilgi centās būt politiski neitrāls, sastāvējis tikai divās partijās un pagaidām nav partiju maiņas recidīva), Igors Meļņikovs (Saskaņa – Rīcības partija; sastāvēja tikai divās partijās, visdrīzāk partejiskā maiņa ideoloģisku motīvu dēļ, merkantiliski neizdevīga, tikai vienu reizi bez recidīva un aktīvi strādā pie esošās partijas pilnveides), Inga Vanaga (LC / LPP/LC – ZRP/RP – RA/LRA; nav pametusi darbojošās partijas), Rita Strode (LKP – LC / LPP/LC / PLL – GKL; nav pametusi darbojošās partijas), Edgars Rinkevičs (LC – RP/ZRP – Vienotība; nav pametis darbojošos partiju), Ansis Dobelis (LSDSP – Progresīvie; sastāvējis tikai divās partijās, iespējams partejiska maiņa ideoloģisku motīvu dēļ un tikai vienu reizi bez recidīva)).

***

Lai gan šis saraksts ir virspusējs un atspoguļo tikai publiski zināmākos un izteiktākos politiskos staiguļus, tomēr vadoties no tā var spriest arī par atsevišķu partiju attieksmi pret vieglas uzvedības politiķiem un attiecīgi arī par pašām šīm partijām. Zemāk ir politisko partiju tops pēc staiguļu skaita partijā, kas ir jāuztver kā attiecīgas tendences parādošs (absolūtie skaitļi visdrīzāk ir neprecīzi, jo pilnībā neparāda visus staiguļus, bet, relatīvi uztverti, tendences tie parāda pietiekami precīzi).

Staiguļpartiju tops jeb identificēto politisko staiguļu skaits partijā/partiju apvienībā uz 2018.gada septembri: “Jaunā vienotība” – 14; “Attīstībai/ Par!” – 10 ; NA VL-TB/LNNK – 7; “Saskaņa” – 7; “Zaļo un Zemnieku savienība” – 5; “Latvijas Reģionu apvienība” – 4; “Jaunā konservatīvā partija” – 1; “No sirds Latvijai” – 1; “LSDSP/KDS/GKL” – 1; „Par alternatīvu” – 1.

No staiguļpartiju topa var secināt, ka par visvieglākas uzvedības partijām var uzskatīt “Jauno vienotību” un “Attīstībai/Par!”, kas ir loģiski, jo abas šīs partijas ir atklāti neoliberālas un neslēpjoties iestājas par visa veida izvirtībām, attiecīgi politiskā staiguļošana te nevar būt izņēmums – tāda ir šo partiju būtība.

***

Ja sarakstā ir kādas kļūdas vai neprecizitātes vai ja kāds politiskais staigulis tajā nav iekļauts, tad par to var argumentēti ziņot raksta komentāros vai e-pastā (informē.agentura@gmail.com), norādot personas vārdu, uzvārdu, partiju/partiju apvienību nosaukumus, ar kurām persona bijusi saistīta un nepārprotamas staiguļošanas gadījumus, ja tādi ir bijuši. Visi ziņojumi tiks caurskatīti, kļūdas un neprecizitātes izlabotas un iztrūkstošie politiskie staiguļi iekļauti sarakstā.

Juris Viļums (1982, ekonomists) – “Latvijas Ŗeģionu apvienība”, “Reģionu alianse”, “Reformu partija”, “Zatlera reformu partija”, “Vienotība”, “Pilsoniskā savienība”, “Sabiedrība citai politikai”, “Jaunie demokrāti”. Aizstaiguļoja no PS uz ZRP. [pievienots pēc komentāra http://www.pietiek.com 27.09.2018]

Ingemars Harmsens (1962, inženieris) – “Attīstībai/Par!”, “Latvijas Attīstībai”, “Latvijas Reģionu apvienība”, “Tautas partija”, “Brocēni”, ?LKP?. Aizstaiguļoja no LRA uz A/P. [pievienots pēc komentāra http://www.pietiek.com 27.09.2018]

Valdis Kalnozols (1962, ugunsdzēsējs) – “Zaļo un Zemnieku savienība”, “Latvijas Zaļā partija”, “Latvijas Kalve”, TB/LNNK, “Latvijas Tautas fronte”. [pievienots pēc komentāra http://www.pietiek.com 27.09.2018]

Andris Kazinovskis (1959, inženieris) – “Jaunā konservatīvā partija”, “Latvijas Zemnieku savienība”, “Tautas partija”, “Jaunie demokrāti”, “Jaunais laiks”, “Latvijas ceļš”, “Kristīgo demokrātu savienība”. Pieredzes bagāts staigulis. [pievienots pēc komentāra http://www.pietiek.com 27.09.2018]

Marija Balcere (1946, vidējā izglītība) – “Jaunā konservatīvā partija”, “Vienotība”, “Jaunais laiks”, “Tautas partija”, “Nacionālā progresa partija”, LNNK/LZP. [pievienots pēc komentāra http://www.pietiek.com 28.09.2018]

Diāna Novicka (1980, socioloģe) – “Gods kalpot Rīgai”, “No sirds Latvijai”. Aizstaiguļoja no NSL dažus mēnešus pirms vēlēšanām, par ko plaši tika izziņots dažas dienas pirms vēlēšanām. [pievienots pēc publiski izskanējušas ziņas par aizstaiguļošanas faktu 28.09.2018]

Andris Priekulis (1958, skolotājs) – “Gods kalpot Rīgai”, “No sirds Latvijai”, “Par prezidentālu republiku”, TB/LNNK. Aizstaiguļoja no NSL dažus mēnešus pirms vēlēšanām, par ko plaši tika izziņots dažas dienas pirms vēlēšanām. [pievienots pēc publiski izskanējušas ziņas par aizstaiguļošanas faktu 28.09.2018]

……….vieta vēlākiem papildinājumiem ar iztrūkstošajiem staiguļiem…………

***

Avoti:
https://sv2018.cvk.lv/pub/CandidateLists
http://www.saeima.lv/lv/par-saeimu/likumdeveju-vesture
https://lv.wikipedia.org
https://www.cvk.lv/pub/public/
http://deputatiuzdelnas.lv/
https://web.archive.org/web/20130503082002/http://latvijaslaudis.lv:80/

Informācijas aģentūra
/26.09.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 23 komentāri

Frīdrihs Šillers par klasisko teātri (Par teātri kā tikumisku iestādi).

Vispārēja nepārvarama tieksme pēc jaunā un neparastā, nepieciešamība sajust sevi kaisles stāvoklī – lūk kam, vadoties no Šulcera teiktā, teātris ir pateicību parādā par savu rašanos. [Johans Šulcers (1720 – 1779), vācu filozofs un mākslas teorētiķis, savā laikā populāras mākslas teorijas enciklopēdijas autors.] No gara augstākajiem lidojumiem bezspēcinātam, ar vienveidīgām un bieži vien nepatīkamām profesionālām darbībām nogurdinātam un ar jūtu sfēru pārsātinātam, cilvēkam savā būtībā būtu jāsajūt iekšējo tukšumu, kas nesaskan ar tā mūžīgo tieksmi pēc darbības. Mūsu daba vienādā mērā nav spējīga pārāk ilgi būt dzīvnieciskā stāvoklī, kā arī pārāk ilgi veikt izsmalcinātu intelektuālu darbu. Viņa tāpēc pieprasa vidusstāvokli, kurā apvienotos šīs abas galējības, kur straujo sasprindzinājumu nomierinātu maiga harmonija un kurš atvieglotu regulāro pāreju no viena stāvokļa otrā. Šo noderīgo darbu veic estētiskās jūtas jeb skaistuma izjūta. Tā kā gudrs sabiedriskās kārtības noteicējs no divām tieksmēm izvēlēsies to stiprāko, viņš neaprobežosies tikai ar to, ka ierobežos savas tautas negatīvās tieksmes. Mazākās izdevības gadījumā viņš tās izmantos kā augstāko nodomu instrumentu un pacentīsies pārvērst tās par labdabības avotu. Tāpēc viņš vispirmām kārtām izvēlas skatuvi, kas atklāj garam, kurš alkst pēc darbības, bezgalīgu darbības lauku, dod barību jebkādam garīgam spēkam, pārāk nenoslogojot nevienu no abiem augstākminētajiem stāvokļiem, un savieno sevī prāta un sirds audzināšanu ar cienīgu (cēlu) izklaidi.

Tas, kurš pirmo reizi pamanīja, ka valsts drošākais balsts ir reliģija, bez kuras arī tās likumi zaudē iedarbības spēku, iespējams pats to nemaz neapzinoties un nevēloties, ņēma savā aizsardzībā arī teātri tā viscēlākajā izpausmē. Tieši šī politisko likumu nepietiekamība un nestabilitāte, kura padara reliģiju par valstij nepieciešamu, nosaka skatuves tikumisko ietekmi. Likumi attiecas tikai uz pienākumiem, kuri ir saistīti ar aizliegumiem; reliģija izvērš savas prasības arī uz pozitīvām (konstruktīvām) darbībām. Likumi tikai liek šķēršļus darbībām, kuras iznīcina sabiedrības vienotību, reliģija nosaka tādas, kuras to nostiprina. Likumiem ir kundzība tikai pār acīmredzamām un nepārprotamām gribas izpausmēm, tie valda tikai pār darbību; reliģija izplata savu jurisdikciju līdz pat apslēptākajiem sirds nostūriem un vajā domas līdz to dziļākajiem pirmavotiem. Likumi ir slideni un padevīgi, mainīgi kā iegribas un kaislības; reliģija sasaista dzelžaini un uz ilgu laiku. Un tagad padomāsim par to, kā nav, padomāsim vai reliģija, kurai ir tik milzīga ietekme uz katra cilvēka sirdi, ir spējīga pabeigt cilvēka attīstību, pabeigt tā attīstības apli? Reliģija (te es atdalu tās politisko pusi no dievišķās) vispār vairāk ietekmē tautas jūtu daļu; iespējams pat tikai ietekmējot jūtas tā kļūst neatvairāma. Atņemt to reliģijai nozīmē atņemt tai spēku. Un ko dara skatuve? Lielākai cilvēku daļai reliģija pārvērtīsies par neko, ja likvidē tās simbolus, mīklas (noslēpumus), ja iznīcina tās debesu un elles ainas, jo tās ir tikai fantāzijas, mīklas bez atminējuma, biedēklis un ēsma no neaizsniedzamas tāles. Kāds gan reliģijai un likumiem var būt atbalsts no savienības ar teātri, kur viss ir uzskatāmi, dzīvi un tieši, kur netikumi un tikumi, svētlaime un ciešanas, muļķība un gudrība tiek parādīta cilvēka acu priekšā tūkstošos skatos saprotami un ticami, kur providence atrisina viņa priekšā savas mīklas un atšķetina likteņa mezglus, kur cilvēka sirds, kaislību nomocīta, pauž grēksūdzi par vismazākajām savām kustībām, kur nokrīt visas maskas, kur pazūd visas nosarkšanas sarkumi un kur patiesība spriež tiesu, neuzpērkama kā Radamantijs [Zeva un Eiropas dēls sengrieķu mitoloģijā, dzimis Krētas salā, viens no tiesnešiem Aīda pazemes valstībā].

Teātra darbības lauks sākas tur, kur beidzas laicīgo likumu valstība. Kad taisnīgums kļūst akls, no zelta nopirkts, un klusē, kalpojot netikumiem, kad šīs pasaules varenie nelieši ņirgājas par tās bezspēcību un bailes aizver varasiestāžu acis, teātris ņem savās rokās Temīdas zobenu un svarus un sauc netikumu pie skarbas tiesas. Tā rīcībā ir visa leģendu un vēstures pagātnes un nākotnes pasaule. Nekaunīgi noziedznieki, kuri sen jau ir vērtušies pīšļos, ir saukti pie tiesas ar visuvarošās poēzijas balsi, un kā satriecošu mācību pēcnācējiem atkārto apkaunojošas dzīves vēstījumu. Bezspēcīgi, kā spoki ieliektā spogulī, mūsu acu priekšā norisinās sava laika šausmu stāsti un saldkaislīgās šausmās mēs nolādam viņu piemiņu. Kad netiks vairs dotas nekādas tikumiskas pamācības, ja zudīs uzticība reliģijai, ja pazudīs visi likumi, mūs joprojām pārņems trīsas, kad redzēsim Mēdeju [burve sengrieķu mitoloģijā, Kolhīdas valdnieka meita, argonautu vadītāja Jasona sieva, dēļ greizsirdīgas atriebības nogalināja abus savus dēlus; Eiripīda traģēdijas “Mēdeja” galvenā varone] grīļodamies kāpjam pa pils kāpnēm un zināsim, ka bērna nogalināšana ir notikusi. Dziedinošas trīsas pārņem cilvēkus un katrs sirds dziļumos nopriecājas par savas sirdsapziņas tīrību, kad lēdija Makbeta [Viljama Šekspīra traģēdijas “Makbets” galvenā varoņa sieva, kura pamudina vīru nogalināt karali un ieņemt tā vietu], šausminošā mēnessērdzīgā, mazgā rokas un piesauc visas Arābijas smaržas slāpēt pretīgo slepkavības smaku. Cik neapšaubāms ir, ka dzīvs attēlojums iedarbojas spēcīgāk par mirušu burtu un aukstu stāstījumu, tik neapšaubāms ir teātra ietekmes dziļums un noturīgums pār morāli un likumu.

Bet te tas tikai atbalsta laicīgās varas tiesu, bet tam taču ir pieejams arī daudz plašāks darbības lauks. Teātris nosoda tūkstošiem netikumus, kuri ir palikuši nesodīti un tūkstošiem svētīgus darbus, par ko klusē tiesu sistēma, slavina un apbalvo scēna. Šai ziņā teātris ir augstākās gudrības un reliģijas ceļabiedrs. No tīra avota tas smeļ pamācības un piemērus un ietērpj stingru pienākumu kārdinošā un pievilcīgā ietērpā. Ar cik gan brīnišķīgiem iespaidiem, risinājumiem, kaislībām tas piepilda mūsu dvēseles, cik dievišķus ideālus tas liek mūsu priekšā, lai mēs tos atdarinātu! Kad labsirdīgais Augusts [Senās Romas imperators Oktaviāns Augusts (63.g.p.m.ē.- 14.g.m.ē.)], tik dižs kā tā dievi, sniedz roku nodevējam Cinnam [Pompeja mazdēls, Senās Romas pilsoņu kara laikā nostājās Marka Antonija pusē; Pjēra Korneija lugas “Cinna” galvenais varonis], kurš jau nolasa no viņa lūpām sev nāves spriedumu, un saka: “Būsim draugi, Cinna!” – kurš gan no daudzajiem skatītājiem šai mirklī negribēs pasniegt roku savam nāvīgajam ienaidniekam, lai tikai līdzinātos dievišķajam romietim? Kad Francs fon Zikingens [(1481-1523), vācu bruņinieks, reformācijas piekritējs, bruņinieku sacelšanās vadonis; reformācijas ideologa Ulriha fon Gūtena (1488-1523) literāro darbu viens no galvenajiem varoņiem] dodas cīnīties ar valdnieku par tiesībām priekš citiem un, nejauši atskatījies, redz dūmos tītu savu pili, kur bez aizsardzības palika viņa sieva un bērns, un kad viņš neskatoties uz to turpina ceļu, lai tikai turētu savu doto vārdu, – cik gan dižs tad kļūst cilvēks un cik niecīgs un nicinošs – bargais un nepārvaramais liktenis!

Nepielūdzamajā teātra spogulī netikumi izskatās tik pretīgi, cik pievilcīgi ir tikumi. Kad bezspēcīgais un bērna prātā esošais Līrs [Viljama Šekspīra traģēdijas “Karalis Līrs” galvenais varonis] naktī negaisa laikā veltīgi klauvē pie meitu durvīm, kad, palaižot savus sirmos matus vējā, viņš stāsta trakojošām stihijām cik bezsirdīga ir Regana [viena no divām nekrietnajām Līra meitām], kad beigās viņa neizturamās skumjas izvēršas šausminošos vārdos: “Es atdevu jums visu!” – cik gan pretīga mums te parādās nepateicība un cik pārliecinoši mēs sev zvēram mīlēt un cienīt vecākus!

Tomēr scēnas darbības lauks ir vēl plašāks. Tur, kur reliģija un likums atsakās pavadīt cilvēka jūtas, jo uzskata to zem sava goda, tā turpina mūsu audzināšanas lietu. Sabiedrības labklājību grauj arī muļķība tik pat lielā mērā kā noziegumi un netikumi. Tā pieredze, kura ir sena kā pasaule, mums māca, ka cilvēcisko darbu audos bieži vien vislielākie smagumi karājas vissmalkākajos un vismaigākajos diedziņos, un kad mums ir iespēja izsekot visu darbību ķēdi līdz to sākotnējam pirmcēlonim, tad mēs desmit reiz iesmiesimies pirms mūs vienreiz pārņems šausmas. Ar katru dienu kļūstot vecākam, mans neliešu saraksts kļūst arvien īsāks, bet mans muļķu saraksts arvien lielāks un izvērstāks. Ja visa viena dzimuma netikumība izriet no viena un tā paša pirmcēloņa, ja briesmīgajām netikuma galējībām, kas ir apkaunojis šo dzimumu, ir tikai viena būtība, kurai tikai mainās izpausmes formas, ja tā ir tikai augstākā izpausme vienai īpašībai, kuru mēs visi tik ļoti mīlam un ar smaidu veicinām, tad kādēļ gan dabai neiet pa to pašu ceļu arī attiecībā uz otru dzimumu? Man ir zināms tikai viens ceļš kā pasargāt cilvēkus no samaitātības: ir jānožogo sava sirds no vājībām.

Ievērojamu šādas ietekmes daļu mēs varam sagaidīt no teātra. Tieši skatuve parāda spoguli muļķu kastai, ar veselīgu izsmiešanu noniecinot daudzveidīgās muļķības izpausmes. Tas, ko viņš agrāk apguva caur līdzjūtību un šausmām, tagad uzzin (iespējams pat ātrāk un veiksmīgāk) caur jokiem un satīru. Ja mēs mēģinātu salīdzināt komēdiju un traģēdiju pēc to ietekmes uz cilvēku, tad šķiet pieredze dotu priekšroku pirmajai. Izsmiekls un nicinājums sāpīgāk skar cilvēka lepnumu, nekā viņu moka sirdsapziņa. Mūsu gļēvulība slēpjas no šausmīgā, tai pat laikā tā ļaujas satīras dzēlienam. Likums un sirdsapziņa bieži vien mūs sargā no nozieguma un netikumiem, – smieklīgais prasa no katra smalku izjūtu, kuru mēs trenējam tikai teātrī. Reizēm mēdz būt tā, ka mēs ļaujam draugam uzbrukt mūsu ieradumiem un jūtām, bet ar grūtībām piedodam viņam nelielu izsmieklu. Mūsu pārkāpumi pacieš uzraugu un tiesnesi, bet mūsu sliktie ieradumi ar grūtībām spēj paciest liecinieku. Tikai teātrim ir dota iespēja izsmiet mūsu vājības, jo tas sargā mūsu jūtas un neprasa, kurš tad ir tas nogrēkojušais muļķis. Nesarkstot mēs skatāmies, kā teātra spogulī no mums nokrīt maska, un klusībā tam sakām paldies par saudzējošo mācību.

Tomēr scēnas darbības lauks nebūt vēl nav izsmelts. Lielā mērā, vairāk kā citas iestādes valstī, teātris ir praktiskās gudrības skola, ceļvedis pilsoniskajā dzīvē, droša atslēga cilvēka dvēseles slepenajām slēptuvēm. Es piekrītu, ka sevis mīlestība un sirdsapziņas akmeņainība bieži vien noved līdz nullei teātra pamācošo iedarbību, ka vēl tūkstoši netikumu nekaunīgi gozējas tā spogulī, ka tūkstošiem labdabīgu jūtu nedod augļus aukstajās skatītāju sirdīs, – es pats uzskatu, ka visdrīzāk Moljēra Garpagons [lugas “Skopulis” galvenais varonis] nav spējis labot nevienu augļotāju, ka pašnāvnieks Beverlijs [Eduarda Mūra lugas “Spēlmanis” galvenais varonis] pagaidām maz kuru no saviem nelaimes brāļiem ir spējis atturēt no drausmīgās azartspēļu kāres, ka lielceļu laupītāja Karla Mora [Šillera lugas “Laupītāji” galvenais varonis] traģiskais stāsts nav padarījis ceļus drošākus. Pat ja mēs apšaubīsim teātra plašo ietekmi, pat ja mēs savā netaisnībā vispār sāksim to noliegt, – pat tad cik gan bezgalīgi liela ietekme tam joprojām paliek! Ja teātris neizskauž un nemazina visu netikumu kopumu, tad vai tas nav mums tos atklājis un uzrādījis? Ar šiem netikumiskajiem cilvēkiem, ar šiem muļķiem mums ir jādzīvo. Mums ar viņiem būs jāsaskaras vai arī jāizvairās no tiem, mums viņi būs jāpieveic vai jāpiekāpjas tiem. Bet tagad viņi nevarēs mūs pārsteigt nesagatavotus! Mēs esam gatavi viņu ļaunprātībām. Scēna ir atklājusi mums noslēpumu kā tos noteikt un kā tos padarīt nekaitīgus. Tā norāva no liekuļa viņa meistarīgi darināto masku un parādīja tīklu, kuru mums apkārt pina viltība un intrigas. Tā no labirinta dziļumiem izvilka maldināšanu un melus un parādīja dienas gaismā to drausmīgo seju. Iespējams, ka mirstošā Sāra [Gotholda Lessinga lugas “Miss Sāra Samsona” galvenā varone] nenobiedēs nevienu izvirtuli, ka visas pavedinātāja sodīšanas ainas to neatvēsinās, bet sprigana aktrise pat ne pa jokam pacentīsies, lai mazinātu šādu iedarbību, – pietiek ar to, ka uzticīgām nevainīgām sirdīm tagad ir skaidras to lamatas: scēna to iemācīja neticēt zvērestiem un sargāties no pielūgšanas.

Teātris pievērš uzmanību ne tikai cilvēkiem un tā raksturiem, bet arī likteņiem un māca mūs dižo māku pieņemt to. Mūsu dzīves līkločos nejaušajam un apzinātajam ir vienādi liela loma; pēdējo mēs vadam, bet pirmajam esam spiesti akli pakļauties. Ir labi, ja nenovēršama nelaime mūs nepārsteigs pilnīgi nesagatavotus, ir labi, ja mūsu vīrišķība un prāts ir jau ar kaut ko tamlīdzīgu saskārušies un mūsu sirds ir norūdīta, lai saņemtu likteņa triecienu. Teātris izklāj mūsu priekšā dažādus cilvēku ciešanu skatus. Viņš meistarīgi mūs ievelk citu nelaimēs un par garāmejošām ciešanām apbalvo ar saldām asarām, vīrišķības treniņu un pieredzes gūšanu. Tādā veidā mēs sekojam pamestajai Ariadnai pa skanīgo Naksosu [Ariadna – Krētas valdnieka Mīnosa meita sengrieķu mitoloģijā, iedeva Tēsejam kamolu, kurš tam palīdzēja neapmaldīties labirintā, aizbēga ar Tēseju uz Naksonas salu, kur tas viņu pēc vienas no versijām pameta], nolaižamies pazemes kambarī, kur no bada mirst Ugolino [(1220-1289), Pizzas diktators, pēc sacelšanās tika ieslodzīts tornī un nomērdēts badā; Dantes Aligjērī “Dievišķās komēdijas” viens no varoņiem], uzkāpjam uz šausmīga un asiņaina paaugstinājuma, lai uzņemtu svinīgu nāves devu. Te mēs dzirdam kā negaidīti pārsteigtā daba skaļi un neapstrīdami apstiprina to, ko mūsu dvēsele nojauta miglainās priekšnojautās. Tauvera pazemē apmānīto favorītu pamet viņa karalienes labvēlība. Nāves draudu satricinājuma priekšā Moru pamet viņa nodevīgā, sofistiskā gudrība. Mūžība nosūta miroņus izpaust noslēpumus, kuri nav pieejami dzīvajiem un ļaundaris, kurš iedomājas sevi drošībā, zaudē pēdējo šaušalīgo patvērumu, jo pat kaps spēj izpaust to, ko zin.

Bet ar to ir par maz, ka scēna iepazīstina mūs ar cilvēku likteņiem, – tā vēl māca mūs būt taisnīgākam pret nelaimīgo un spriest par viņu ar lielāku iecietību. Tikai uzzinot visu viņa piemeklējušo nelaimju dziļumu mēs esam tiesīgi izteikt savus spriedumus par to. Nav apkaunojošāks noziegums kā zagšana, bet vai tad mēs visi nepiejaucam līdzcietības asaru vainojošajam spriedumam, kad iedomājamies par drausmīgo apstākļu sakritību, kuru ietekmē savu nodarījumu izdara Eduards Rubergs [Augusta Vilhelma Iflanda lugas “Noziegums dēļ ambīcijām” galvenais varonis]? Pašnāvību mēs nemainīgi uztveram kā drosmīgu noziegumu; bet, kad saniknotā tēva draudu, mīlestības, baisā klostera sienu rēga pieveikta, Marianna iedzer indi, tad kurš gan no mums uzdrošināsies vainot šo līdzjūtības cienīgo nekrietno aizspriedumu upuri? Cilvēcība un iecietība kļūst par mūsu laika valdošo garu; tās stari ir iekļuvuši tiesu zālēs un vēl tālāk – mūsu valdnieku sirdīs. Un cik liels nopelns šajā dievišķajā lietā pieder mūsu teātriem? Vai ne viņi iepazīstināja mūsu ļaudis ar cilvēku un atklāja viņa rīcības slepenos mehānismus?

Vienai īpašai cilvēku grupai ir iemesls būt pateicīgākiem par citiem teātrim. Tikai šeit šīs pasaules varenie dzird patiesību un redz cilvēku – to, ko viņi dzird un redz ļoti reti vai nekad.

Tik lieli un daudzveidīgi ir teātra nopelni tikumīgās apgaismības lietā; un ne mazāki ir tā nopelni arī prāta apgaismības jomā. Tieši šeit, šajā augstākajā sfērā, to lietpratīgi izmanto dižs saprāts, dedzīgs patriots.

Viņa skats caurredz cilvēka dzimumu, salīdzina tautas ar tautām, gadsimtus ar gadsimtiem un redz kādā verdzībā nīkst vairums cilvēku, kurus cieši saista aizspriedumu un kļūdainu uzskatu ķēdes, nepārtraukti traucējot to labklājībai, jo patiesības tīrie stari apgaismo tikai nedaudzas atsevišķas galvas, kuri pērk šo mazo ieguvumu par, iespējams, visas savas dzīves cenu. Un kādā veidā gudrs valdnieks var pieradināt nāciju cienīt patiesību?

Teātris ir kopējs kanāls, caur kuru no tautas domājošākās un labākās daļas rodas patiesības gaisma, kas pēc tam ar maigiem stariem izplatās pa visu valsti. Daudz patiesāki jēdzieni, daudz augstāki uzvedības noteikumi, daudz tīrākas jūtas iztek no šejienes pa visiem tautas asinsvadiem; barbarisma un nomācošas māņticības migla izklīst, krēsla dod vietu uzvarošai gaismai. No daudzajiem laba teātra brīnišķīgajiem augļiem pakavēšos pie diviem. Cik gan plaši ir izplatījusies pa šiem dažiem gadiem iecietība pret reliģijām un sektām! Vēl pirms ebrejs Nātans un saracīns Saladins [abi Lessinga lugas “Nātans gudrais” varoņi] nokaunināja mūs ar dievišķas mācības sprediķi, ka Dievam tīkama dzīve nebūt nav tik atkarīga no mūsu sapratnes par Dievu, vēl pirms Josifs II [Habsburgs (1741-1790) – Austrijas erchercogs, Svētās Romas impērijas imperators, reformators un apgaismotā absolūtisma pārstāvis] uzveica drausmīgo dievticīgo cilvēknīšanas hidru, teātris mūsu sirdīs veicināja cilvēcību un maigumu. Pretīgais, pagānistiskais popu niknums iemācīja mūs vairīties no reliģiskā naida; ieskatoties šajā briesmīgajā spogulī, kristietība nomazgāja no sevis savus netīrumus. Tik pat veiksmīgi scēna varētu cīnīties ar audzināšanas kļūdām; ir jāgaida lugas parādīšanās, kura būs veltīta šai brīnišķīgajai tēmai. Dēļ savām sekām nav svarīgākas jomas valstij kā audzināšana un tai pat laikā nav vairāk savā vaļā pamestas lietas kā audzināšanas, kura ir atstāta mietpilsoņu maldu un vieglprātības ziņā. Tikai teātris varētu aizkustinošos un satricinošos tēlos katram parādīt nolaidīgas audzināšanas nelaimīgos upurus; te mūsu tēvi varētu iekšēji atteikties no cietpaurīgiem aizspriedumiem, bet mūsu mātes – iemācīties mīlēt saprātīgāk. Maldīga sapratne noved no pareizā ceļa pat labākās audzinātāju sirdis; tāpēc vēl jo sliktāk, ja tie dižojas ar šādām savām metodēm un nobeidzo vārgos asnus visādās “filantropinās” un siltumnīcās. Mūsdienās plaši izplatītā tirgošanās ar dieva radībām, šī mode mehāniski darināt cilvēku, līdzinoties Devkalionam (starpība tikai tā, ka viņš no akmeņa darināja cilvēkus, bet e cilvēkus pārvērš par akmeni), visvairāk par jebkuru citu domas izvirtību ir pelnījusi saņemt nežēlīgu satīras pērienu. [Devkalions – Prometeja dēls sengrieķu mitoloģijā, vienīgais izdzīvojušais pēc Zeva izraisītiem plūdiem, pēc Zeva norādījuma no akmeņiem radīja cilvēkus; daudzu senu lugu varonis]

Tieši tādā pat veidā varētu, ja vien to saprastu valsts vadītāji, no scēnas vadīt tautas ieskatus par valdību un valdniekiem. Likumdošanas vara tad šeit runātu ar pavalstniekiem mākslas simbolos, atbildot uz to iebildumiem ātrāk kā tie atradīs skaļu izpaudumu, un nemanāmi nomierinot to aizdomīgumu. Pat rūpniecība un izgudrošanas gars varētu gūt labumu no teātra, ja poēti uzskatītu par sevis cienīgu būt patriotiskiem, bet valsts nolaistos līdz tam, lai viņus paklausītu.

Nekādi šeit nevaru ar klusēšanu apiet to dižo ietekmi, kuru pastāvīgi labs teātris varētu atstāt uz nācijas garu. Par tautas nacionālo garu es saucu tā uzskatu un tieksmju līdzību un saskaņu attiecībā uz lietām, kuras citās tautās rada citas domas un jūtas. Tikai teātris ir spējīgs pietiekami lielā mērā veicināt šādu saskaņu, jo tikai teātris iekļūst visās cilvēces zināšanu sfērās, izsmeļ visas dzīves situācijas un apgaismo visus dvēseles nostūrus; teātris apvieno visus sabiedrības slāņus un šķiras un tā rīcībā ir visīsākais ceļš uz cilvēku prātu un sirdi. Ja vien visās mūsu lugās valdītu viena galvenā doma, ja vien visi mūsu poēti vienotos savā starpā nodibināt ciešu savienību šīs galamērķa dēļ, ja viņi savā darbībā vadītos no stingras atlases, bet ota tiktu veltīta tikai tautas interesēm, citiem vārdiem sakot, ja vien mēs nonāktu līdz tam, ka rodas nacionālais teātris, tad mēs kļūtu par nāciju. Kas tik stipri savienoja Ellādu [Seno Grieķiju]? Kas tik stipri piesaistīja tās tautu savam teātrim? Nekas cits kā to lugu patriotiskais saturs, sengrieķu gars, milzīgā, visaptverošā interese par savu valsti un labāku cilvēci.

Teātrim ir vēl viens nopelns, ko es tagad ar prieku atzīstu, kā dēļ, manuprāt, tā sāncensība ar nelabvēļiem beigsies teātra labā. Visi līdz šim veiktie mēģinājumi pierādīt nozīmīgo scēnas ietekmi uz cilvēku tikumiem un apgaismību ir apšaubīti, bet pat teātra ienaidnieki atzina, ka no visiem greznības izdomājumiem un visiem sabiedrības izklaides veidiem teātris ir pirmajā vietā. Tomēr tas, ko scēna dod šajā sfēra, ir daudz svarīgāks, nekā pieņemts uzskatīt.

Cilvēka daba nespēj izturēt mūžīgās un nepārtrauktās mocības ar profesionālo nodarbošanos, bet jutekliskais uzbudinājums izbeidzas līdz ar apmierinājumu. Pārsātināts ar dzīvniecisku baudījumu, nogurdināts ar darba spriedzi, nemitīgas darbošanās nepieciešamības urdīts, cilvēks tiecas pēc daudz augstākiem un daudz izsmalcinātākiem baudījumiem vai arī metas virsū mežonīgām, sabiedrisko kārtību noārdošām izpriecām, kas paātrina tā bojāeju. Bakhiskie prieki [Bakhs jeb Dionīss – vīna dievs sengrieķu mitoloģijā], postoša spēle, tūkstošiem neprātību, kas ir izdomāti izklaides dēļ, kļūst neizbēgami, kad sabiedrības vadība nespēj pienācīgi vadīt šo tautas tieksmi. Darba cilvēks draud samaksāt ar smagu panīkumu par dzīvi, kura ir cēli ziedota valsts labā, zinātnieks – nolaisties līdz stulba pedanta līmenim, sabiedrības zemākie slāņi – nonākt dzīvnieku līmenī. Teātris ir iestāde, kur baudījums tiek savienots ar pamācību, miers ar uzbudinātību, izpriecas ar izglītošanu, kur neviens dvēseles spēks netiek pārsprindzināts uz citu rēķina, kur neviens baudījums netiek panākts uz kopējā veseluma rēķina. Kad skumjas grauž sirdi, kad tumša nomāktība indē mūsu vientulības stundas, kad mums ir pretīga visa pasaule un darbi, kad tūkstošiem nastu nomāc dvēseli un mūsu uztvertspēja draud apdzist darba smaguma ietekmē, tad mūs uzņem teātris. Šajā mākslīgajā pasaulē mēs ar sapni padzenam īsto pasauli: mūsu jūtas pamostas, dziedinošās kaislības satricina mūsu snaudošo dabu un dzen asinis atsvaidzinošiem viļņiem. Kopā ar citu nelaimi te tiks izraudāta arī savējā, laimīgais atskurbs, bezdomīgais aizdomāsies, jūtīgais norūdīsies, nejūtīgais rupeklis sāks just. Un visbeidzot, kādas gan triumfs Tev ir, daba, kas tik bieži tiek noniecināta, bet kas nemitīgi atdzimst, kad cilvēki no visām aprindām, ar dažādu bagātības līmeni un dažādus stāvokļus ieņemoši, atmetot mākslīguma un tradīciju važas, atbrīvojušies no likteņa nomāktības, sabrāļojušies vienotā visaptverošā simpātijā, atkal saplūduši vienā cilvēka dzimumā, aizmirst sevi un visu pasauli un pietuvojas savam debešķīgajam pirmavotam! Katrs atsevišķi izbauda kopējo sajūsmu, kas, pastiprināta un izdaiļota, met uz viņu savu atblāzmu no tūkstošiem acu, un krūtīs viņam tagad ir palikusi vieta tikai vienai sajūtai – būt cilvēkam.

Frīdrihs Šillers, Jēnas universitātes profesors, dramaturgs, mākslas teorētiķis, dzejnieks, rakstnieks, filozofs, vēsturnieks, ārsts, tieslietu students, kurš bērnībā alka kļūt par garīdznieku
/1784/
No krievu valodas tulkoja Ivars Prūsis

Avoti:
Фридрих Шиллер, Собрание сочинений, T5, 1956, стр. 15 – 26
https://www.friedrich-schiller-archiv.de/philosophische-schriften/die-schaubuehne-als-eine-moralische-anstalt-betrachtet/

[Labs aprakstošs Frīdriha Šillera darbs par teātra lielo nozīmi sabiedrisko procesu vadībā, kurš ietekmēja teātra attīstību un kurš savu aktualitāti nav zaudējis arī XXI gadsimtā, attiecīgi ir pieskaitāms gan pie mākslas, gan pie politekonomisko procesu specializētās literatūras klasikas zelta fonda.

Lasot un vērtējot darbu, jāņem vērā divi būtiski apstākļi. 1. Darbs tika sarakstīts XVIII gadsimta beigās (1784.gadā), kad inteliģencē dominēja humānisma ideju plašas izplatības radīts pacēlums un optimisms. No XXI gadsimta raugoties, ir acīmredzams, ka teātri kā sabiedrisko procesu vadības mehānismu var izmantot ne tikai cēlu, pozitīvu un humānu mērķu sasniegšanai, bet ar tā palīdzību var radīt arī negatīvu, deģenerējošu un antisabiedrisku ietekmi uz sabiedrību. 2. Zem Šillera lietotajiem teātra un scēnas terminiem mūsdienās droši var saprast arī kinemotogrāfu, kas ir teātra sava veida tālākattīstības un pilnveides produkts.]

Papildus materiāli par teātra politekonomisko nozīmi:
https://infoagentura.wordpress.com/2012/09/20/teatra-magiska-butiba/

Informācijas aģentūra
/21.09.2018/

Publicēts iekš Kat.: Kultūra, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: FRĪDRIHS ŠILLERS | 1 komentārs

Par ārvalstu iejaukšanās iekšpolitiskos konfliktos un pilsoņu karos galveno cēloni

Mēs bieži vien pamatoti vainojam ASV par iejaukšanos neatkarīgu valstu iekšējās lietās, par iekšpolitisko konfliktu provocēšanu un atbalstīšanu, kuri mēdz izvērsties arī pilsoņu karā. Krieviju bieži un ne vienmēr nepamatoti vaino tajā pašā. Krievijas sabiedriskajā apziņā ir izveidojies ASV tēls, ka tā, speciāli, lai ieriebtu Maskavai, atnāk uz valsti X ar dolāru maisu un organizē tur asinspirti. ASV ir izveidojies analoģisks Krievijas tēls, kura regulāri iejaucas vēlēšanās visā pasaulē un sūta karaspēku sazin kur.

Savu darbību pamatošanai Krievija (atkarībā no apstākļiem) runā par sabiedroto atbalstu, likumīgo varu, sacēlušos tautu. ASV saka to pašu. Pat vairāk, analoģiski rīkojas ne tikai Eiropas valstis, Ķīna, Irāna, Izraēla, bet pat mazas Āfrikas valstiņas (savulaik teju pusāfrikas piedalījās pilsoņu karā Kongo Demokrātiskajā Republikā, atbalstot dažādas konflikta puses un paralēli risinot savas problēmas).

Var konstatēt, ka pilsoņu karš obligāti izraisa ārēju spēku iejaukšanos, pie tam šādu iejaukšanos ne obligāti veic superlielvalsts, vienkārši lielvalsts vai pat tikai reģionāla lielvalsts. Atgādināšu, ka Meksikas pilsoņu karā iejaucās ne tikai ASV, bet arī Francija, Lielbritānija, Austrija, Spānija un pat Beļģija ar Turciju. ASV pilsoņu karā tādā vai citādā veidā iejaucās Lielbritānija, Francija, Meksika un Krievija. Pilsoņu karā bijušās Krievijas impērijas teritorijā tikai pēc oficiālās padomju versijas un tikai militāras intervences formā iejaucās 14 dažāda lieluma valstis.

Te ir jāprecizē, ka ārēja iejaukšanās šādos gadījumos notiek obligāti, bet ne vienmēr tā pieņem militāras intervences formu. Iejaukšanās var notikt (un pēdējā laikā tā tas pārsvarā arī ir) politiska un diplomātiska spiediena formā uz konfliktējošām pusēm, ieroču piegādes embargo vai ieroču kontrabandas formā, humānās palīdzības vai tirdzniecības ierobežojumu formā, ekonomisko un finansu sankciju veidā pret “nepareizo” pusi un informatīvā atbalsta nodrošināšanā “pareizajai” pusei.

Iejaukšanās var notikt saskaņā ar starptautisko tiesību normām (Krievija Sīrijā) vai pretēji tām (ASV Ukrainā), kā arī starp variantā, kad iejaukšanās apjomu, formu un leģitimitāti puses apstrīd (Irāna un Turcija Sīrijā, Krievija Ukrainā). Ir gadījumi, kad no starptautisko tiesību skatu punkta neleģitīma iejaukšanās no starptautiskās sabiedrības puses pēc noklusējuma tiek atbalstīta (Francijas “miera uzturēšanas” operācijas Rietumu un Centrālajā Āfrikā, ASV Afganistānā).

Ne vienmēr superlielvalsts militārā klātbūtne valsts teritorijā, kurā saasinās iekšpolitiskais konflikts, izraisa iejaukšanos. Piemēram, Krievijas militāro bāžu esamība Gruzijā nenoveda pie Krievijas iejaukšanās konfliktā starp Tbilisi un Adžāriju, kā arī nesen notikušajā “pašinjana maidanā” Armēnijā.

Ja detalizēti apskata apkārtējās pasaules reakciju (refleksiju) uz dažāda veida iekšpolitiskajiem konfliktiem, tad ir jākonstatē, ka katrs šāds gadījums pats par sevi ir unikāls un ka pilnīgi līdzīgu gadījumu nav pat pietiekami sistēmiskā un vadāmā t.s. “krāsaino revolūciju” klāsterī. Tāpēc, lai nonāktu līdz sistēmiskai vispārināšanai, kas ļautu konstatēt kādas visiem šiem konfliktiem raksturīgas likumsakarības, bilde ir “jāapgriež otrādāk” un situācija jāapskata nevis pēc, bet gan pirms iekšpolitiskā konflikta sākuma un vēl jo vairāk pirms tas pieņem pilsoņu kara formu.

Šādi rīkojoties, var izdarīt interesantu atklājumu, ka pilnīgi visi tāda veida konflikti attīstās pēc vienas un tās pašas shēmas un ka pilnīgi visos gadījumos ārvalstu iejaukšanos iniciē no tās valsts iekšienes, kuru ir pārņēmis iekšpolitiskais konflikts. Pirms parādās dolāru maisi, baltie Kamazi, “Kubas brīvprātīgie” Angolā vai Saūdu Arābijas armija Jemenā, vietējie konfliktējošie spēki tiešu vai daudz retāk netiešu aicinājumu formā prasa, bet visbiežāk uzstājīgi pieprasa, ārvalstu iejaukšanos. Pie tam šie aicinājumi attiecīgajām ārvalstīm ir noformulēti tā, lai to iekšpolitiskā situācijas, valdošās ideoloģijas, finansu – ekonomisko interešu vai iepriekš realizētās politikas loģika neļautu ārvalstij atteikt iejaukšanos bez nozīmīgiem zaudējumiem sev.

Tāpēc nereti iekšpolitiskā konflikta atklātajā fāzē var novērot situāciju, kad ārvalsts, kura iejaucas, cenšas savu iejaukšanos ierobežot ar simboliskām vai humanitārām darbībām, bet tās valsts politiķi, kuru valstī notiek ārvalstu iejaukšanās, pieprasa vērienīgu militāro intervenci. To varēja novērot arī pilsoņu kara laikā Krievijā (1918 – 1925), kad vairums interventu tiecās ierobežot savu iejaukšanos ar simboliskām darbībām vai militāri tehnisko sadarbību (nevis palīdzību, bet tieši sadarbību par samaksu) ar “balto” valdībām, tai pat laikā, kad pēdējie (ne visi, bet vairums) pieprasīja atsūtīt karaspēku ne tikai aizmugures apsardzei, kas tika izdarīts, bet arī frontes operācijām, no kā interventi tiecās izvairīties (izņemot Poliju un Somiju, kuras karoja par savas teritorijas palielināšanu).

Tad kāpēc tās valsts elite, kurā norit iekšpolitiskais konflikts, uzskata sevi par tiesīgu pieprasīt (nereti pat ultimatīvā formā) atklātu ārvalstu iejaukšanos (bieži vien militāras intervences formā)? Tāpēc, ka viņi visbiežāk ir iniciējuši politisku iejaukšanos, kura ir notikusi daudz agrāk un kura no publikas ir slēpta. Labākajā gadījumā sabiedrība un eksperti redz tikai politiskās iejaukšanās otro etapu, kad ārvalsts, kura iejaucas, jau ir līdz ausīm iegrimusi valsts iekšpolitiskā konflikta muklājā, bieži vien pat nesaprotot kā tas notika un kādēļ vispār tas ir nepieciešams, un, ātrākai krīzes pārvarēšanai, kurā ir iestigusi, sākot investēt svešās valsts iekšpolitiskā konflikta cīņās finansu, informatīvos un organizatoriskos resursus. Citiem vārdiem sakot, ir redzams kā tiek veidotas nosacītās nevalstiskās organizācijas, bet nav redzams tas, kas to veidošanu izraisīja.

Praksē, pat vislabāk zināmākajos gadījumos (ASV iejaukšanās pēcpadomju telpas iekšpolitiskajos konfliktos), ir periods, kurš novērotājiem no malas ir slēpts. 1990-ajos gados ASV elites šaubījās, “ērgļi” (interventi) zaudēja iekšpolitisko diskusiju “baložiem” (neoizolicionistiem), kuri atzina Krievijas tiesības dominēt pēcpadomju telpā un tiecās Eiropai dot iespēju pašai izlemt, ko darīt ar postsociālistiskajiem austrumeiropiešiem. Vašingtona gandrīz pieņēma koncepciju, saskaņā ar kuru tā ir sasniegusi savu mērķi – PSRS ir sagrauta. Attiecīgi tālāka aktivitāte pēcpadomju telpā ir kontrproduktīva, jo rada bezjēdzīgu ASV resursu pārtēriņu, rada atkarību no NATO sabiedrotajiem (nepieciešamību finansu – ekonomiski maksāt par to politisko lojalitāti) un, pats galvenais, uzliek uz ASV atbildību par pēckomunistisko valstiskumu būvniecību bijušajās PSRS republikās un Austrumeiropas valstīs.

Situācija mainījās par labu neokonservatoriem – interventiem dēļ spēcīga kolektīvā spiediena no to pēcpadomju un postsociālistisko elišu puses, kuras Krievijā pieņemts dēvēt par liberālām, bet kuras faktiski labākajā gadījumā bija kompradoriskas, bet sliktākajā gadījumā atklāti zaglīgas. Šī elites daļa jau pēc diviem, trim gadiem uztvēra no iedzīvotājiem nākošu spēcīgu politisko impulsu sociālas valsts atjaunošanai un pēcpadomju telpas reintegrācijai. Tas izpaudās to partiju straujā popularitātes pieaugumā (kur saglabājās atklāta politiskā konkurence), kuras deklarēja apņemšanos atjaunot kopēju politisko un ekonomisko telpu, tas ir komunistisko un sociālistisko partiju, kā arī kvazipadomju projektu popularitātē.

Šī spēcīgā politiskā kustība radīja nopietnus draudus kompradorisko elišu eksistencei, graujot to ekonomiskās labklājības pamatus, kas tika radīti pēdējos “pārbūves” gados un pēcpadomju ēras sākumā.

Patstāvīgi uzvarēt iekšpolitiskajā cīņā kompradoriskās elites nespēja. Tām bija nepieciešama Rietumu palīdzība, bet Eiropas Savienība neuzdrošinājās uzņemties atbildību par pilna mēroga iejaukšanos pēcpadomju telpā bez ASV atbalsta. Patstāvīgi ES bija problemātiski integrēt ne tikai Baltijas valstis, bet pat Austrumeiropas valstis. Visa cita starpā pašā Eiropas Savienībā arī bija ievērojama politiķu grupa, kura uzskatīja, ka ES teritorija ir jāpaplašina Austrumu virzienā. Analoģiski labi apmaksāta un prestiža darba zaudēšanas perspektīva parādījās NATO birokrātijai (dēļ Alianses nepieciešamības zuduma).

Tāpēc, kad pēcpadomju kompradori panikā metās uz Rietumiem, viņi tur atrada atbalstu un sapratni no ietekmīgu politisko grupu puses, kuras tobrīd arī sāka zaudēt savu politisko nākotni. Apvienojoties viņi visi kopā spēja vērst situāciju sev par labu un cilvēcei bīstamā un ASV iznīcinošā intervencionisma politika, kuru baroja globālisma ideoloģija, tika turpināta. Tā rezultātā ASV un ES iestājās dziļa sistēmiska krīze, pēcpadomju telpā uzliesmoja pilsoņu kari, Krievija tika vienkārši piespiesta atjaunoties kā otrs globāls spēka pols, bet globālisma ideoloģija, kura bez kompradoru sirojumiem nerada neko sliktu un tikai korekti apraksta būtiskas pasaules ekonomikas tendences, tika sakompromitēta.

Kā redzams agrīnā ārvalstu iejaukšanās etapā, kurš ir slēpts no neuzmanīgiem vērotājiem, iejaukšanos savas valsts iekšpolitiskajos procesos iniciē daļa no šīs pašas valsts elites. Šī elites daļa redz, ka sāk zaudēt iekšpolitisko konkurenci, bet nevēlas izlaist no savām rokām valsts pārvaldes grožus, un vienīgais veids kā saglabāt savu varu paliek ārvalstu iejaukšanās. Tātad patiesībā sākumā upurvalstī latentā formā rodas iekšpolitisks konflikts un pēc tam tā puses pieaugušā apjomā sāk provocēt ārvalstu iejaukšanos, nevis kā plaši tiek uzskatīts, ka atnāk sliktie amerikāņi un nopērk pusi no bijušajiem “labajiem cilvēkiem”. Bet otru “labo cilvēku” pusi viņi nezin kāpēc nenopērk, lai gan viņi ir tik pat gatavi pārdoties, tikai nav pārliecināti par ASV gatavību maksāt un tāpēc pieprasa samaksu no Krievijas. Tā nu “nopirktie” ar “nenopirktajiem” cīnās.

Iekšpolitisko konfliktu cēloņi vienmēr ir valsts iekšienē, tās valsts iekšienē, kura ir nolaidusies līdz pilsoņu kara līmenim. Un ārvalstu iejaukšanos vienmēr iniciē no valsts iekšienes. Ne jau amerikāņi (krievi, franči, ķīnieši utt.) atnāk ar piedāvājumu, bet gan viņus pasauc. Pragmatiskākās ārvalstis cenšas no savas iejaukšanās gūt labumu (politisku vai ekonomisku). Mazāk pragmatiskas valdības cīnās tikai ideoloģisku apsvērumu vadītas. Šai gadījumā viens un tas pats mežonīgs cilvēkēdājs var organiski transformēties no “pārliecināta marksista” par “pārliecinātu liberāli” un atpakaļ, iegūstot ārējo atbalstu gan no viena pārlieku ideoloģizēta avota, gan no cita.

Gandrīz katram iekšpolitiskam konfliktam ir patriotu un kolabracionistu cīņas ārējā forma. Faktiski tā ir nacionālā ražotāja cīņa ar kompradorisko biznesu. Pēdējais gandrīz vienmēr zaudē dēļ savas plēsonīgās dabas, kā dēļ tam nav atbalsta sabiedrībā. Un gandrīz vienmēr zaudējot, tas meklē ārvalstu palīdzību. Visbiežāk šī palīdzība tiek sniegta un tad iekšpolitiskā konflikta pāriešana no “aukstās” (politiskās) fāzes “karstajā” (spēka) fāzē paliek tikai laika jautājums, savukārt superlielvalstu ģeopolitisko konfliktu loģika ved pie konflikta dalībnieku un iesaistīšanās konfliktā formu un metožu dažādības palielināšanās.

Vērojot to visu, visbiežāk tiek runāts par ļaunajiem ārējiem spēkiem, kuri ir izraisījuši pilsoņu karu, aizmirstot, ka noturēties nespēj tikai tā māja, kura pati iekšienē ir sadalījusies. Ja valsts politiskie spēki ir vienoti savā noraidošajā attieksmē pret ārvalstu iejaukšanos, tad tie, kuri vēlas iejaukties, nemaz neatradīs ieejas punktu.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts
/03.08.2018/

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/1024050

Informācijas aģentūra
/13.09.2018/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt