Rafinēta savas tautas nicinātāja portrets: Alekseja Arestoviča (Алексей Арестович) biogrāfija.

Aleksejs Arestovičs (Алексей Арестович)

Viena no zīmīgākajām personām, kura labi raksturo to traģisko sarežģītību, kas pašreiz notiek Ukrainā, ir Vladimira Zeļenska administrācijas vadītāja ārštata padomnieks un viens no galvenajiem Ukrainas varasiestāžu runasvīriem Aleksejs Arestovičs. Tāpēc ir vērts iepazīties ar viņa biogrāfiju, kura pietiekami daudz ko izskaidro.

Biogrāfiskie dati

Dzimis 1975.gada 3.augustā Dedoplisas militārajā pilsētiņā Gruzijas PSR, kur dienēja viņa tēvs Nikolajs Arestovičs, kurš bija padomju armijas virsnieks. Arestovičam ir baltkrievu un poļu asinis, un pēc viņa paša stāstītā tā dzimta esot augstdzimušāka par Krievijas caru Romanovu dzimtu.

Ir māsa Oļesja Arestoviča – Korņiļčuka (notārs Kijevā), kuras vīrs Andrejs Korņiļčuks strādāja Ukrainas parlamenta administratīvajā pārvaldē, bija sekretārs iekš PACE un pašreiz strādā diplomātiskajā dienestā ārvalstīs.

Vēl padomju laikā ģimene pārvācās dzīvot uz Kijevu, kur Aleksejs pabeidza 178.skolu un 1992.gadā iestājās Kijevas nacionālās universitātes (KNU) Bioloģijas fakultātē.

1993.gadā Arestovičs aizrāvās ar aktiermākslu un sāka spēlēt Kijevas teātra studijā “Melnais kvadrāts”, ko turpināja darīt daudzus nākamos gadus. Pameta studijas KNU, bet iestājās un 1999.gadā pabeidza Odesas sauszemes spēku institūtu (pašreiz Kara akadēmija), iegūstot militārā tulka diplomu.

No 1994.gada līdz 2005.gadam strādāja Ukrainas militārajā izlūkdienestā (GUR), kas ir sava veida padomju GRU analogs. Arestovičs bija Stratēģisko pētījumu departamenta darbinieks un pēc viņa vārdiem, “mūsu sagatavotās atskaites gūlās uz galda prezidentam, premjerministram, aizsardzības ministram, parlamenta priekšsēdētājam utt.”

Kopš 2000.gada vada dažāda veida psiholoģiskos seminārus un treiningus. Mācījies teoloģiju Kijevas Sv. Akvīnas Toma Reliģisko zinību institūtā, kas ir Dominikāņu ordeņa vadīta mācību iestāde.

No 2003. līdz 2010. gadam mācījās krievu filozofa, psihologa un rakstnieka Avesaloma Podvodnova skolā “Cilvēks starp cilvēkiem”.

Aleksejs Arestovičs, Dmitrijs Karčinskis, Aleksandrs Dugins 2005.gadā Maskavā paziņo par “Eirāzijas antioranžās frontes” izveidi

2005.gada janvārī oficiāli iestājas krievu okultā fašista Aleksandra Dugina domubiedra un drauga Dmitrija Karčinska partijā “Brālība” un uzreiz kļūst par tās priekšsēdētāja vietnieku, bet tā paša gada februārī kopā ar Karčinski un Duginu piedalās preses konferencē Maskavā, kurā tiek paziņots par “Eirāzijas antioranžās frontes” izveidi. Regulāri braukāja uz Aleksandra Dugina “Eirāzijas savienības” pasākumiem. Vēlāk 2019.gadā, komentējot savu saistību ar Duginu, Arestovičs taisnojās, ka esot “pētījis ienaidnieku”.

2007.gadā kļūst par kompānijas Aegis Artist Group līdzdibinātāju un direktoru, kura nodarbojas ar korporatīvo pasākumu organizēšanu un filmu radīšanu. Kā aktieris Arestovičš ir uzņēmies 17 dažādās krievu un ukraiņu filmās, tai skaitā “Muhtara atgriešanās” (Возвращение Мухтара), “Nebaidies, esmu blakām”( Не бойся, я рядом), “Brālis par brāli – 2”(Брат за брата-2). Bijis vairāku filmu producents. Uzņēmās reklāmās.

Filmā “Nebaidies, esmu blakām” (2012) Arestovičs tēlo bankas darbinieku Igoru Smirnovu, kurš, mēģina atgūt svu draudzeni, pārģērbjoties par sievieti un visiem stādoties priekšā kā topošā dziedātāja Ļusja Zaiceva. Krievijas informatīvajā vidē Arestovičš nepārtraukti tiek izsmiets, to publiski asociējot ar šo tēlu un nievājoši saukājot par Ļuseņku vai Ļuseņku Karameļķu.

2009.gada sākumā kopā ar Dmitriju Karčinski organizē pilsoniskās iniciatīvas kustību “Nost ar visiem”.

2009.gada jūnijā tiek iecelts par Odesas pilsētas padomes Primorskas rajona administrācijas priekšsēdētāja vietnieku, bet jau pēc trim mēnešiem neskaidru iemeslu dēļ amatu pamet.

2013.gadā kā ģimenes psihologs vada TV šovu “Iemāci mūs dzīvot” TV kanālā ICTV, kuru kontrolē ukraiņu oligarhs un bijušā Ukrainas prezidenta Leonīda Kučmas meitas vīrs Viktors Pinčuks (kurš ir cieši saistīts ar Klintonu ģimeni).

Pēc Janukoviča gāšanas 2014.gadā Arestovičs regulāri parādās visdažādākajos masu medijos kā militārais un politiskais eksperts. Tad viņš arī kļūst par aktīvu blogeri Facebook un Youtube platformās, samērā īsā laikā kļūstot par vienu no apmeklētākajiem Ukrainas blogeriem. Arestoviča panākumus mediju vidē mēdz izskaidrot arī ar to, ka viņa klusā un mierīgā balss nomierina cilvēkus un iedveš tiem cerību.

Kopš 2014.gada kā brīvprātīgais ir piedalījies karadarbībā pret Donbasa separātistiem. Programmas “Tautas rezervists” ietvaros piedalījās militāro vienību sagatavošanā. Organizēja labdarbības fondu psiholoģiskās palīdzības sniegšanai ATO (anti teroristiskās operācijas) dalībniekiem.

Kopš 2015.gada ir precējies ar Anastasiju Arestoviču (Gribanovu), ar kuru kopā audzina divus abu kopējos bērnus un meitu no Arestoviča pirmās laulības.

2017.gada decembrī Arestovičs publiski atzīstas, ka kopš 2014.gada ir regulāri melojis saviem lasītājiem un klausītājiem un ka viņš izjūt mērenu riebumu pret lielāko daļu ukraiņu.

No 2018.gada septembra līdz 2019.gada septembrim dien Ukrainas bruņotajos spēkos Donbasā netālu no Kromatorskas kā militārais izlūks. 2022.gada aprīlī Arestovičs paziņoja, ka viņam ir pulkveža militārā pakāpe.

Līdz 2020.gada rudenim asi kritizēja Vladimiru Zeļenski un viņa vēlētājus. Zeļenski viņš ir nodēvējis par “vatņiku” un “oligarhu lellīti”. Viens no Arestoviča izteikumiem 2019.gadā: “Nobalsot par cilvēku ar tādu īpašību kopumu, kādas ir Zeļenskim, varēja tikai pilnīgi “dolbajobi”(долбоёби).” Bieži uzstājās Pjotram Porošenko piederošos medija resursos, kādēļ ieguva t.s. ”porohabota” (algota Porošenko aģitatora) slavu.

2020.gada martā vada lekciju ciklu “Cita Ukraina”, kurā ne pārāk glaimojoši raksturo lielāko daļu Ukrainas iedzīvotājus un izklāsta savu Ukrainas koncepciju, saskaņā ar kuru Ukraina esot īstā Krievzeme, kādēļ Ukraina ir jāpārsauc par Krievzemes Ukrainu un kādēļ Ukrainai esot jāuzņemas pilna atbildība par Krievijas impērijas un Padomju Savienības vēsturiskajiem periodiem, kuras esot radījuši ukraiņi. Lekcijā Arestovičs norāda, ka viņš ir tikai viens no šīs koncepcijas līdzautoriem, ka tā esot radīta 2008.gadā un ka viņš personiski esot pārliecinājis par tās lietderīgumu daudzus ietekmīgus cilvēkus.

2020.gada 28.oktobrī bijušais Ukrainas PSR Augstākās padomes priekšsēdētājs un bijušais Ukrainas prezidents Leonīds Kravčuks, kurš tobrīd bija Ukrainas pārstāvis Trīspusējā kontaktu grupā (TKG) par Minskas vienošanos izpildi, ieceļ Arestoviču par oficiālu Ukrainas puses runasvīru TKG. Tobrīd bija eksperti, kuri uzskatīja šo iecelšanu par vienu no kara priekšvēstnešiem. Neilgi pirms tam (05.08.2020) par Ukrainas Militārā izlūkdienesta (GUR) priekšnieku tika iecelts Arestoviča īpaši slavētais Kirils Budanovs.

2020.gada 1.decembrī Ukrainas prezidenta administrācijas vadītājs Andrejs Jermaks ieceļ Arestoviču par savu ārštata padomnieku stratēģiskās komunikācijas un nacionālās drošības jautājumos.

2022.gada janvārī Arestovičs paziņo par nodomu pamest Ukrainas prezidenta administrāciju, bet pēc kara sākuma maina lēmumu un paliek, kļūstot par galveno oficiālo Ukrainas varasiestāžu kara laika runasvīru, kuru “translē no visiem gludekļiem”.

Aleksandra Dugina drauga Dmitrija Karčinska “solārās iniciācijas” produkts?

2021.gada 21.novembrī, sakarā ar Arestoviča iecelšanu par TKG Ukrainas puses runasvīru, blogu platformā “Livejournal.com” anonīms blogeris publicēja rakstu “Dugins, Arestovičs un Karčinskis – KR GRU zilā eirāziskā specnaza trīs spēkavīri” (Дугин, Арестович и Корчинский – три богатыря голубого евразийского спецназа ГРУ РФ).

Lai gan raksts ir acīmredzami tendenciozs un tas satur nomelnojoša rakstura nepietiekami pamatotus apgalvojumus, tas tāpat ir gana interesants un labi izskaidro noteiktas tendences un notikumus. Raksts beidzas ar pravietiskiem vārdiem: “Arestovičs pārvērtīs TKG par klaunādi, kas novedīs pie konflikta Donbasā eskalācijas un kara, kuru tik ļoti gaida KF GRU.”

Raksts sākas ar apgalvojumu, ka vēlīnajā PSRS padomju militārais izlūkdienests GRU vervēšanas procesa laikā esot veicis savu aģentu homoseksualizāciju. Kā konkrēti piemēri tiek apskatīts Aleksandrs Dugins Krievijā un Dmitrijs Karčinskis Ukrainā. Šai ziņā uzmanība tiek pievērsta arī faktam, ka LGBT kustības savās valstīs aizsāka abu sievas, Krievijā – Dugina sieva Debrjanska, bet Ukrainā Oksana Karčinska.

Tiek minēts arī termins, ar kuru Dugins ar Karčinski apzīmējot savu līdzgaitnieku homoseksualizāciju. Tā ir “solārā iniciācija”, kas esot nekas cits kā rituālas homoseksuālas orģijas.

Raksta nobeigums tiek veltīts tieši Aleksejam Arestovičam, kurš esot viens no Karčinska “solāri iniciētajiem” puisīšiem:

“Ja Dugina skatījums uz viņam apkārt esošajiem puisīšiem ar gadiem mainījās un viņš sāka izvēlēties miesās lielākus, tad Arestovičs bija vistīrākais paša Dmitrija “solārās iniciācijas” produkts.

Te ir jānorāda, ka tāpat kā Dugins ar Debrjansku spēja pacelt LGBT karogu Krievijā, tā arī Oksanas un Dmitrija Karčinsku pāris kļuva par šī virziena pionieriem.

Oksanas Karčinskas aizgādībā un viņai personiski piedaloties Kijevā regulāri notika ballītes un tusiņi LGBT pārstāvjiem.

Tiesa gan ir jāatzīst, ka Dmitrijs bija pieticīgāks un “solārās iniciācijas” ar saviem adeptiem veica citās, daudz nomaļākās vietās.

Triumfālā Ļovočkina atgriešanās lielajā politikā atjaunoja un atgrieza pie dzīvības daudzus viņa projektus [Sergejs Ļovočkins, bijušais Ukrainas prezidenta Janukoviča administrācijas vadītājs, ir viens no pedofilijā pieķertajiem Ukrainas politiķiem]. Arestovičs ir viens no tiem.

Uzskaitīt viņa varoņdarbus un sasniegumus ir ne mazāk muļķīgi kā censties saskatīt jēgu viņa izdodamajās skaņās. Viņš ir vienkāršs seksists, mūžīgais varenā un drausmīgā Karčinska adjutants, kurš savukārt ir visparastākais KF GRU produkts ar visu to pareizticīgi – komunistiski – okulto ideoloģisko farsu, kurš akurāti tika iedzīts viņam galvā Dugina “solāro iniciāciju” laikā.“

Atzīšanās melos, nepatriotismā un riebumā pret ukraiņiem

2017.gada decembrī Aleksejs Arestovičs publicēja savā sociālā tīkla kontā šokējošu ierakstu, kurā publiski atzinās melos un pateica, ka nicina Ukrainas tautu.

Es jums daudz esmu melojis sākot no 2014.gada pavasara. Es devu divu virzienu izkropļotu informāciju, kurā mēs vienoti un varonīgi cīnāmies un ka Ukrainu sagaida brīnišķīgas perspektīvas. Tā bija pret Krievijas Federāciju vērsta melnā propaganda. Tas bija vistīrākais propagandas darbs, kas bija saistīts ar Krievijas militāro agresiju pret Ukrainu.

Tagad, pēc 3 gadiem, esmu nonācis līdz atziņai, ka propaganda ir daļa no kara un tā pat (diemžēl) ir nepieciešama, bet tikai anonīmi, nevis parakstoties zem tā ar savu vārdu.

Bet tagad par maniem patiesajiem uzskatiem: 1. Es neesmu patriots. Pie tam, ne tikai Ukrainas, bet nekādas nacionālas valsts kā tādas patriots. (…) 4. Es neuzskatu ukraiņu tautu par kaut ko izcilu, bet mūsu sabiedrību par kaut ko īpašu. Pat otrādi, es uzskatu ka tām abām [ukraiņu tautai un Ukrainas sabiedrībai] piemīt virkne sistēmisku un ģenētisku trūkumu, starp kuriem pirmajās vietās ir minami maziskums, histēriskums un iracionalitāte.

Kopumā pret sabiedrības masu (tās pašreizējā stāvoklī) es izjūtu jūtas, kuras ir tuvas mērenam riebumam, lai gan attiecībā uz tās [tautas un sabiedrības] perspektīvām es joprojām saglabāju mērenu optimismu. Tiesa gan pavisam mērenu. Ļoti, ļoti. (…)”

Lielu Ukrainas armijas zaudējumu atbalstītājs

2015.gadā t.s. “Debaļcevas katla” izveidošanās laikā, kad cīņās ar Doņeckas tautas republikas karavīriem gāja bojā apmēram 3000 Ukrainas karavīru, Arestovičs paziņoja sekojošo: “Pat ja mēs pilnībā zaudēsim Debaļcevas grupējumu, tā būs traģēdija daudzām ģimenēm, bet nekļūs par katastrofu, kuras rezultātā sabrūk fronte. Tas skan drausmīgi, bet mēs, bez kaujas spēju zaudēšanas, varam sev “atļauties” vēl piecus tādus katlus. Mēs esam lielākā Eiropas valsts. Pat ja mēs zaudēsim kā nogalinātus 30 tūkstošus karavīru, tie nebūs nozīmīgākie zaudējumi, ņemot vērā spēles, kura šeit attīstās, likmes un mērogus.“

Šis Arestoviča teksts ir ļoti zīmīgs 2022.gada kara sakarā, kad, ņemot vērā Krievijas avotu ziņoto, Ukrainas zaudējumi ir kā minimums 30 tūkstoši nogalinātu kareivju (šim skaitlim nemitīgi pieaugot), kad, ņemot vērā Ukrainas karavīru publiskus vēstījumus, Ukrainas armijas komandējošais sastāvs masveidā sūta nesagatavotus cilvēkus ar nepietiekamu bruņojumu drošā nāvē pretī tankiem un raķetēm un kad pats Arestovičs publiski paziņo, ka Ukraina karošot līdz pēdējam karavīram.

Citiem vārdiem sakot, šis izteikums ir viens no daudzajiem apliecinājumiem tam, ka Arestovičs absolūti nerēķinās ar Ukrainas karavīru dzīvībām. Un kādēļ lai viņš ar tām rēķinātos, ja viņš izjūt mērenu riebumu pret lielāko daļu ukraiņu?!

5. projekta “Cita Ukraina” līdzautors un ideologs

2020.gada martā Aleksejs Arestovičs savā Youtube kontā publicē 6 daļu lekciju – semināru “Cita Ukraina”, kurā izklāsta savu nākotnes Ukrainas redzējumu, kam viņš ir tikai viens no līdzautoriem un kurš esot radies 2008.gadā.

Arestovičs konstatē, ka Ukrainai ir 4 aktuāli sabiedriskie projekti (krievu, padomju, nacionālistiskais un eirointegracionālais), katram no kuriem esot savi nopietni trūkumi, kurus vieno princips, ka katrs no tiem mēģina atteikties no noteiktiem Ukrainas vēstures periodiem un noteiktām sabiedriskām grupām. Arestovičs apgalvo, ka viņš savā 5.projektā mēģinot apvienot šos četrus projektus, neatsakoties ne no viena vēsturiskā perioda un ne no vienas sabiedriskās grupas. Arestovičs piedāvā pārsaukt Ukrainu par Krievzemes Ukrainu un uzņemties pilnu atbildību par Krievijas impērijas un Padomju Savienības vēsturisko periodu sasniegumiem un noziegumiem, jo abas šīs valstis esot radījuši tieši ukraiņi. Pēc Arestoviča pat krievu valodu, kura īstenībā esot ukraiņu valodas paveids, esot radījuši ukraiņi.

Raksturojot esošo Ukrainas valsts un sabiedrības stāvokli, Arestovičš ir vairāk kā skarbs. Viņš pilnīgi pareizi konstatē, ka “nav tādas lietas kā ukrainis”, ka tie, kurus mēdz saukt par ukraiņiem ir ļoti dažādi un ka viņus nekas neapvieno (pat nav tādas vienotas ukraiņu valodas): “Mēs esam sašķelti, nodalīti cilvēki ar ļoti atšķirīgām vērtību sistēmām, kurus vispār nav skaidrs kas apvieno. Mūs apvieno situācija. (…) Mēs esam soļanka, ko ir sametuši vienā katlā vārīties. Mums ne tuvu nav nekāda kopēja “mēs”.”

Pie tam Arestovičs konstatē ukraiņu sabiedrības amorālo dabu, kura viņaprāt līdzinās agrīnās Kijevas Krievzemes vēsturiskajam periodam, kad par valdniekiem bija pēc būtības bandīti. “Mēs esam izvirtusi publika, kura pirmkārt domā par piķi, ” saka Arestovičs, “viszemākā līmeņa rūdītu egoistu varza. Nekaunīga, apnicīgi uzmācīga perifērija.” Viņš arī norāda, ka Ukrainā plaukst un zeļ cilvēku tirdzniecība: “Mēs pārdodam savas sievietes, ir mums tāds ienākumu postenis. Un vispār cilvēkus. (…) Kas tad mēs pēc visa šitā esam? Soļanka, kura grib sevi pēc iespējas dārgāk pārdot.”

Un galvenā Ukrainas problēma ir apstāklī, ka ukraiņi nav cienīgi Ukrainas teritorijas, kura ir ļoti labvēlīga komfortablai dzīvošanai, kādēļ Ukrainas teritorija ievērojami samazināsies: “Ukrainas nesabalansētās pamatpretruna ir, ka ukraiņi nav Ukrainas cienīgi. (…) Tas nozīmē tikai vienu, ka Ukrainas teritorija samazināsies tik lielā mērā, ka tas, kas šajā teritorijā dzīvo (mēs ar jums), spēs to apkalpot. Pēc manām aplēsēm tā būs apmēram Getmanšina (Гетманщина). Tie ir pieci apgabali. (…) Pāri paliks tāda nabaga Getmanšina bez izejas uz jūru, piekauta, nekaitīga, kāda tā ilgu laiku arī bija.”

Pie visām Ukrainas nelaimēm esot vainojams ukraiņiem raksturīgais Kijevas Krievzemes bandītiskais arhetips, kurš pats par sevi neesot slikts, bet tikai ļoti neattīstīts. Arestovičs apgalvo, ka šis arhetips esot “cilvēces briljants” un viņš deklarē gatavību to attīstīt. Arestovičs pauž atbalstu Teijiara de Šardena (Тейяра де Шардена) uzskatiem un viņa nākotnes Ukraina būšot augsti tehnoloģizēta un zaļa pilsētvalsts, kurā visiem viss būšot labi un kurai visa pasaule gribēšot pievienoties.

Lai pamēģinātu realizēt šo utopiju tajos drausmīgajos apstākļos, kurus Arestovičs gana patiesi apraksta, viņš piedāvā izmantot “pilsētas ielejā” koncepciju, kuras būtība ir sabiedrības apvienošana galēji negatīvu, nāvējošu apstākļu iedarbības rezultātā. Lai gan viņš atklāti to nepasaka, bet tieši milzu zaudējumus nesošs karš kā reiz labi noder šādas idejas realizācijai.

Lekcijā Arestovičs apgalvo, ka viņš par šīs koncepcijas lietderīgumu esot pārliecinājis daudzus ietekmīgus cilvēkus un tagad šīs idejas esot jāizplata tautas masās, kādēļ viņš arī organizēja šo semināru.

Ja Arestoviča lekciju apskata ar vēsu prātu, neiekrītot spīkera manipulatīvajās lamatās, kuras viņš kā gana talantīgs psihologs prasmīgi izmanto, tad ir, pirmkārt, jākonstatē, ka Arestovičs gandrīz vai atklāti ņirgājas par tiem saviem klausītājiem, kuri viņam tic. Savu apkārtējos nicinošo augstprātību viņš pat necenšas pārlieku slēpt.

Otrkārt, ir jānorāda, ka Arestoviča ideja par to, ka Krievija nav Krievija un krievi nav krievi, nav nekas jauns, un tā lielā mērā atkārto Lietuvas Lielkņazistes un Zečpospoļitas ideologēmas, kas apgalvoja, ka tieši tās ir īstās Kijevas Krievzemes mantinieces, pretstatā Maskavijas “tatāriem”. Tikai poļu kā civilizēto krievu vietā Arestovičs liek ukraiņus. Jeb, citiem vārdiem sakot, Arestovičs piedāvā ukraiņiem kļūt par neopoļiem un vedina tos turpināt poļu pilnībā zaudēto vēsturisko cīņu par Krievijas iekarošanu.

Treškārt, ir acīmredzams, ka Arestovičs ir ASV Demokrātiskai partijai tuvu stāvoša persona. Par to liecina gan viņa biogrāfija un kontakti, gan personība, gan ideoloģija un metodes, ko viņš izmanto. Citiem vārdiem sakot, Arestovičs ir neoliberālis ar visām no tā izrietošajām sekām.

Ceturtkārt, ir jāfiksē, ka Arestoviča idejas labi iekļaujas pamazināmā krievu nacionālisma plūsmā. Krievijā ir pietiekami daudz dažādu marginālu koncepciju, kuru galvenā doma ir sekojoša – visas Krievijas nelaimes esot no tās lielajiem izmēriem, tāpēc Krieviju vajagot tādā vai citādā veidā samazināt, un tad viss būšot nu ļoti labi. Tās atbalsta un intensīvi virza Krievijas nelabvēļi un ienaidnieki. Arī Arestoviča “Cita Ukraina” ir pieskaitāma šim idejiskajam segmentam, jo tās praktiska realizācija ar lielu varbūtību novestu pie Lielukrainas izveidošanās, kura tāpat būtu daudz mazāka un vājāka par pašreizējo Krievijas Federāciju.

Visbeidzot ir jāņem vērā, ka summa nemainās no saskaitāmo kārtības un ka Arestoviča idejas pie noteiktiem apstākļiem noteiktā realizācijā tāpat var novest pie Krievijas impērijas atjaunošanās, no kā daudzi tik ļoti baidās. Saskaņā ar Bžezinska doktrīnu Krievija ir impērija tikai tad, ja kontrolē Ukrainu, attiecīgi, ir pilnīgi vienalga vai Krievija iekaro Ukrainu vai arī Ukraina, kura sevi pasludina par īsto Krieviju, pakļauj sev KF, rezultāts ir viens – Krievijas impērijas atjaunošanās.

Avoti:
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%90%D1%80%D0%B5%D1%81%D1%82%D0%BE%D0%B2%D0%B8%D1%87,_%D0%90%D0%BB%D0%B5%D0%BA%D1%81%D0%B5%D0%B9_%D0%9D%D0%B8%D0%BA%D0%BE%D0%BB%D0%B0%D0%B5%D0%B2%D0%B8%D1%87
https://stars.segodnya.ua/stars/ukrainian/novyy-krash-akterskaya-karera-politika-i-lichnaya-zhizn-alekseya-arestovicha-1608259.html
https://abramshlimazl.livejournal.com/949363.html?
https://www.dsnews.ua/politics/vdart2827

Par anglo – amerikāņu krievu fašistu Aleksandru Duginu, slepenpolicijas un armijas slepeno cīņu un fašisma – nacisma okultajām un organizatoriskajām saknēm







Informācijas aģentūra
/30.05.2022/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Apkopojums | Komentēt

Ukrainas ideologs: Ukraiņi nav Ukrainas cienīgi. Ukraiņi ir izvirtusi publika, kura pirmkārt domā par piķi. Ukraiņi ir soļanka, kura grib sevi pēc iespējas dārgāk pārdot.

2022.gada aprīļa otrajā pusē Krievijas interneta telpā plašu izplatību guva 15 sekunžu video, kurā galvenais Zeļenska Ukrainas ideologs un runasvīrs Aleksejs Arestovičs (Ukrainas prezidenta administrācijas vadītāja padomnieks) pasaka, ka Ukrainas centrālā ideja ir melot (kā tas faktiski arī ir).

Lūk, viss šis izteikums: “Viena no centrālajām Ukrainas idejām ir pēc iespējas vairāk melot gan sev, gan apkārtējiem. Tāpēc ka, ja pateikt taisnību, tad viss sabruks un būs jāizdomā kaut kas cits. Lūk, tāda mums ir nesabalansēta pamatpretruna.”

Tomēr no ieraksta ir redzams, ka šis īsais video ir izgriezums no plašāka materiāla, kas rada pamatotas bažas vai konkrētais izteikums nav manipulatīvi izrauts no konteksta. Un tā arī ir.

Šis fragments ir izgriezums no 2020.gada marta Arestoviča sešdaļīgās lekcijas – semināra “Cita Ukraina” 3. daļas “Ukrainas nākotne: kā un kāpēc?”, kuras saturs ir daudz interesantāks un pašreizējos traģiskos notikumus daudz vairāk izskaidrojošs, nekā īsais no konteksta izrautais fragments.

Tāpēc zemāk tiek piedāvāts plašāks šīs lekcijas fragmenta tulkojums, kurš no vienas puses pietiekami precīzi raksturo Ukrainu kā valsti, Ukrainas sabiedrību un ukraiņus kā tautu. Arestoviča vērtējumam var ticēt ne tikai tāpēc, ka viņu pamatoti var uzskatīt par šī jautājuma pārzinātāju, bet arī tāpēc, ka tas pietiekami lielā mērā sakrīt ar vairāku citu speciālistu un ekspertu vērtējumu.

Tāpat Arestoviča nostāja ļoti labi raksturo to ļoti nežēlīgo politiku pret ukraiņiem, kuru realizē Zeļenska administrācija, kuras oficiāls darbinieks ir arī Arestovičs. Viņam ukraiņu nav žēl, Arestovičs viņus neslēpti nicina, viņš uz tiem iedomīgi skatās no augšas (kas ir labi redzams arī pilnajā lekcijas video), tāpēc ir zināmā mērā loģiski, ka Zeļenska administrācija savu politisko virsmērķu sasniegšanai realizē tādu militāri politisko taktiku, kura rada milzīgus papildus postījumus un upurus tieši Ukrainas iedzīvotāju vidū.

Seminārs “Cita Ukraina. 3/6. Ukrainas nākotne: kā un kāpēc?” (fragments)

“(…) Mums vajag izvest caur šim trīsstūrim mūsu mīļoto valsti. (…) Jautājumi, kuri sev jāuzdod un uz kuriem godīgi jāatbild – kas es esmu, kur es esmu, kādās attiecībās mēs atrodamies (es un apkārtējā vide, kurā es atrodos) un priekš kam tas viss vajadzīgs (jeb – kādēļ). Ja izdodas atbildēt uz pirmajiem trim jautājumiem, tad var atrast atbildi uz ceturto jautājumu (vismaz tad parādās cerība to izdarīt).

Tātad, kāda ir Ukrainas nesabalansētā pamatpretruna un kāds ir antropoloģiskais modelis, kuru mēs lietojam un kādu mums vajadzētu lietot? Tātad, kāda ir dominējošā Ukrainas nesabalansētā pamatpretruna kolektīvajā bezapziņā? Ir iespējami vairāki varianti, bet viena ir galvenā.

Par ko ukrainis uzskata sevi un citus cilvēkus? (…) Labi, tātad, upuris. Mēs atradām vienu pareizu vārdu. Ir mums tāda opcija kā būt par upuri. Labi. Tā ir atbilde uz jautājumu, kas es esmu. Lomu modelis – upuris. Vai ir mums vēl citi lomu modeļi vai tas ir centrālais?

Kādi vēl? Slāvu priekšteči. Kurš no mūsdienu ukraiņiem tik tiešām nopietni tā uzskata? Nu aiziesim uz to pašu tirgu un pajautāsim, kurš te ir slāvu priekštecis. Tā uzskata ļoti maz ukraiņu. Tas vairāk attiecas uz personiskajiem uzskatiem, nevis uz to, kas “karājas gaisā”. Mums ir nepieciešams vulgārs modelis (no vārda vulgata – tauta). Tas, kurš “karājas gaisā” vai tas, kuru skolās mācīja. Skolu programmā pārsvarā arī tiek iekodēti galvenie nācijas kodi.

Es kādreiz mēģināju noteikt no kurienes radies galvenais padomju cilvēka priekšstats par pasauli. Un izsecināju, ka tas nāca no dabasmācības grāmatas 4.klasei. Ja jūs atceraties šo grāmatu, tad tur sākumā, pirmajā nodaļā, bija rakstīts, ka senatnē uzskatīja, ka pasaule stāv uz vaļiem vai bruņurupuča, bet patiesībā ir saules sistēma. Tātad galvenais priekšstats par pasauli nāca no dabasmācības grāmatas 4.klasei.

Es šo grāmatu savulaik dabūju un ar prieku laiku pa laikam pārlasu. Kad ir nepieciešams saprast padomju cilvēku, tad skatieties dabasmācības grāmatu 4.klasei. (…)

Tas pats attiecas uz ukraiņiem. Kas ir rakstīts Ukrainas vēstures mācību grāmatā? Iesim pēc kārtas, jo domāšana tā vienmēr ir sistēmiska domāšana. Mums ir jāatbild uz jautājumiem – kas es esmu, kur es atrodos, kādās attiecībās mēs atrodamies un kādēļ tas viss.

[Tālāk stāsta un pieraksta uz tāfeļpapīra.]

Tātad, kas es esmu? Upuris. Vai mums ir vēl kaut kas bez tā? Upuri un varoņi. Ir varoņi. Ukraiņi ir upuri un varoņi. Pareizi? Jo psihe darbojas kā šūpoles. Ja ir upuris, tad vienmēr ir tā pretmets. Tātad mēs esam vai nu upuri vai nu varoņi, kuri arī ir upuri. Jo taču varonīgi iet bojā. Ja varonīgi neiet bojā, tad kaut kas tur nav kārtībā. Tā ir atbilde uz jautājumu, kas es esmu. Vai arī, kas mēs esam.

Tālāk, kur mēs atrodamies? Kas ir mums apkārt? Nu ienaidnieki, taču. Agresori. Kolonizatori. Viņu vienīgais sapnis ir mūs iznīcināt. Un tā gadsimtiem ilgi.

Kādās attiecībās mēs ar viņiem atrodamies? Vai nu mēs ar viņiem cīnāmies, vai arī esam daļa no viņiem, ja viņi mūs pakļāva. Mums ir tādi periodi. Te mēs esam pakļauti un te mēs sadumpojamies. Tātad ir divi stāvokļi. Mēs vai nu cīnāmies vai arī ciešam.

Un kādēļ tas viss ir nepieciešams? Par brīvību un neatkarību.

[Pierakstītais uz tāfeļpapīra:
I. Kas es esmu? (Kas mēs esam?) Upuris / varonis.
II. Kur mēs atrodamies? Apkārt ienaidnieki, agresori.
III. Kādās attiecībās mēs atrodamies? Cīnāmies / ciešam.
IV. Kādēļ? Brīvība / neatkarība.]

Un tagad apskatīsim šo simpātisko modeli. Tiesa gan šis modelis ir tikai viens no Ukrainas modeļiem. Nacionālistiskais un daļēji eirooptimistiskais. Padomju un krievu modelis redz visu savādāk. Bet piektais modelis, kura apoloģēts esmu es (un daļēji arī autors), uzskata vēl pavisam savādāk. Šo piekto modeli mēs apskatīsim vēlāk.

Bet kopumā šis modelis dominē (ir plaši pārstāvēts) mūsu sabiedrībā. Un tagad apskatieties uz šo modeli ar skaidru skatienu, tā, it kā runa neietu par mums, bet gan par kādu citu, par kādu citu valsti. Kas ir šie cilvēki? Viņi ir psihi. Paranoiķi. Tiesa gan ir vecais labais teiciens, ka, ja tu esi paranoiķis, tas nenozīmē, ka tevi nemēģina nogalināt. Bet nu tomēr.

Kā būtu jāizskatās šādai valstij? (Ja tas viss ir taisnība.) Tur ir jābūt militārai nometnei. Nepārtraukts karš. Tā ir militāra nometne. Ielenkts cietoksnis. Te tātad ir jābūt militārai nometnei. Visiem ir jāstaigā ar ieročiem kā Izraēlā. Divdesmit procentiem no budžeta jātērē karam. Bērni kopš bērnības zin (un arī sirmgalvji), ka, ja slikti karosi, tad visam būs beigas. Mums tad ir jābūt šādai Izraēlai kvadrātā.

Bet mēs neesam Izraēla kvadrātā. Un ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mēs sev melojam. Ukrainas nacionālā ideja, viena no centrālajām Ukrainas idejām ir pēc iespējas vairāk melot gan sev, gan apkārtējiem. Tāpēc ka, ja pateikt taisnību, tad viss sabruks un būs jāizdomā kaut kas cits. Lūk, tāda mums ir nesabalansēta pamatpretruna. Jebkurš sociums sev melo, bet mūsu sociums sev melo kvadrātā.

Ja mums ir šāda aina (ja mums visa vēsture ir cīņa ar ienaidniekiem), tad cik mēs procentus tērējam aizsardzībai? Mēs tam tērējam kapeikas (5%). Nepārtraukti karojošai valstij ir jātērē 25-30% līdzīgi kā to savulaik darīja Izraēla. Katram ir jāatdod 30% no algas karam. Slabo?

Bet mēs nu galīgi neesam līdzīgi šādai sabiedrībai. Lai gan mēs mēģinām tēlot šādu sabiedrību. Tie ir meli no sākuma līdz beigām. Un šito s*du mums mēģina iepārdot. Ilgi un neatlaidīgi. Nacionālisti, Porašenko hibrīdprojekts utt. Tas viss ir meli.

Tādi elementi ir mūsu vēsturē, tas ir neapšaubāmi. Tas ir, mūsu vēsturē ir arī šis, bet tā pilnīgi noteikti nav pati galvenā mūsu vēsturiskā koncepcija. Mēs esam ne tikai paranoiķi, bet arī šizofrēniķi, jo dzīvojam divu dažādu pasaulskatu pasaulēs. Visi ir šizofrēniķi un paranoiķi, bet mums ir sava specifika.

Tas, ko mēs tagad izdarījām, bija skats no ideālā uz reālo. Bet tagad apskatīsim situāciju no reālā uz ideālo. Apskatīsimies kāda Ukrainā ir reālā situācija un kāda koncepcija šai sakarā izveidojas.

Kas mums ir ar aizsardzību? Kur pārsvarā tērē naudu Ukraina kā valsts? Valsts tērē naudu sociālismam. Pareizi?!

Kā izskatās valsts modelis? Ir oligarhāts. Krieviski septiņbajārība jeb magnāti vecpoliski. Un ir proletariāts. Kādās attiecībās atrodas virspusē magnāti un apakšā proletariāts? Viņi ir savstarpēji atkarīgi. Kā teica Markss vienā brīdī iestājas abpusēja atkarība. Un pat oligarhāta pārstāvji tipoloģiski ir sliktākie no savas tautas, kuriem ir tāda pati vērtību sistēma, kultūra, pasaulskats.

Oligarhāts ir izpircis valsti [nozadzis valsti], kurai pēc liberālās demokrātijas modeļa un pēc modernā “state” modeļa, kuru izdomāja Džons Loks, Hobs un tālāk attīstīja citi ir jābūt kā naktssargam, kurš no valsts vienādā attālumā tur visus – gan lumpeņus, gan oligarhus. Oligarhi šo valsti izpirka. Viņi izpirka tiesībsargājošo sistēmu, medijus un specdienestsu. Tāpēc viņi arī saucas par oligarhiem, ka ir ne tikai vienkārši bagāti cilvēki, bet gan ir cilvēki, kuri iejaucas valsts darbībā, ir to privatizējuši. Un viņi caur budžetu samaitā lumpeņus. Samaitā ar to, ka dod ļoti lielas, nesabalansētas sociālās izmaksas un līdz ar to samazina ekonomisko un pilsonisko aktivitāti. Kādēļ kaut ko darīt, ja var sēdēt un saņemt?! Papildus vēl samaitā caur televīziju, caur mūsdienu masu komunikācijas līdzekļiem, dodot nepatiesus modeļus. Pie tam notiek šizofrēnija, pus gadu tiek dots viens modelis, tad mainās politiskais lietderīgums un tiek dots pavisam cits modelis.

Valsts ir sadalīta divās lielās nometnēs. Vieni ir budžetnieki, kuri pilnībā ir atkarīgi no budžeta, attiecīgi arī no oligarhiem. Otri ir tie cilvēki, kuri tieši vai netieši strādā oligarhu labā – vai nu tieši viņu uzņēmumos vai arī viņus apkalpojošajā biznesā.

Un kaut kur pa vidu ir iespiesti tādi kā mēs ar jums, nelaimīgais kreatīvās šķiras slānītis, kurš kaut ko grib izdarīt valsts labā. Saspiests starp lumpeņiem un oligarhiem tas tiek izspiest ārējā vai iekšējā emigrācijā. Iekšējā emigrācija ir, piemēram, savākties, lūk, šādā pulciņā un parunāt par Ukrainas likteni, lai nesajuktu prātā no tām šausmām, kas darās ārpus šīm telpām. Bet ārējā emigrācija ir aiztīties uz ASV, Austrāliju, Itāliju vai vienalga kur citur, lai tikai nepaliktu šeit.

Un ir eksportorientēta ekonomika, kura izlieto nacionālās bagātības. Pārdod tās atklāti vai slēpti. Atklāti mēs pārdodam minerālmēslus un metālus, bet slēpti – dzintaru un mežus. Un vēl mēs pārdodam savas sievietes, ir mums tāds ienākumu postenis. Un vispār cilvēkus. Tas ir tas, kas reāli notiek.

Un tagad, uzmanību. Atbildam uz jautājumiem kas es esmu, kur es atrodos, savstarpējās attiecības un kādēļ no tāda skatupunkta, kas notiek realitātē. Jo ir ideāls modelis, kurš ir kaut kur tur [rāda uz augšu], izdomāts, bet ir tas modelis, pēc kura mēs dzīvojam.

Vispār, ko jums atgādina šis modelis? Ņemsim no vēsturiskiem piemēriem. Tā ir Kijevas Krievzeme. Ir kņazs ar savu karadraudzi, kura šai teritorijā nejūtas pārāk pārliecinoši, tāpēc ir jāsēž kremlī, lai uzkrātu spēku un varētu personiski braukt ievākt nodevas (atņemt visu, ko var), pēc tam ātri mūkot atpakaļ, kamēr nepanāca.

Ir tirgotāji, kuri tirgojas starp ziemeļiem, austrumiem, rietumiem un dienvidiem. Vēl Kijevas Krievzeme tirgojās ar vergiem, vēl ar kažokādām. Ir vidusšķira – amatnieki, kuri sēž pilsētās un kaut ko veido. Un ir reģionālo baronu apspiestā zemniecība, kura kaut kā mēģina izdzīvot un dot baroniem nodevas pēc minimuma. Kādas desmit zvērādas, desmit vistas, lai tikai neaiztiek. Bet, ja aiztiek, tad sākas nacionālā sacelšanās kādas Žetomiras guberņas vai Volīnijas ietvaros. Loģiski? Ir līdzība?

Tas, ko es aprakstīju ir pirms Jaroslava. Viņa laikā viss jau bija civilizēti. Tā ir Igora laiku Kijevas Krievzeme, kuru austrumslāvu ciltis starp priedēm pārrāva uz pusēm. Tāds, lūk, bardaks. Un šis arhetips kopš tiem laikiem nav mainījies. Lai ko ar to nedarīja Padomju Savienība, Krievijas impērija, poļi vai austrieši, kāds tas bija, tāds arī palika. Tā tas ir tāpēc, ka, arhetipi, ja reiz vienreiz ir parādījušies, tad ar tiem neko nevar izdarīt. Tos var tikai modernizēt un uzlabot. Tas ir mūsu bāzes modelis.

Man ir raksts Facebook, saucas “Sākotnējā Krievzeme” (Русь изначальная, 2017), tur es šo visu aprakstīju un pat piedāvāju, ko lai ar to iesāk. Bet visas ilūzijas par to, ka mēs esam mūsdienu kapitālisma, kreatīvā kapitālisma, sintēzes kapitālisma valsts, demokrātiska valsts ir muļķības un bērnudārzs. Mums no tā ne tuvu nekā nav. Mums pat nav Zečpospoļitas agrīnā modernisma (16. – 17. gadsimta) shēmas. Lai gan ir zināmas līdzības, ir tie paši magnāti. Bet kazaku nav. Nav balansa.

Un kāda ir mūsdienu atšķirība no Kijevas Krievzemes modeļa? Tirgoņi ir nopirkuši kņazu. Kijevas Krievzemes problēma jeb priekšrocība bija apstāklī, ka kņazs ar tirgoņiem atradās sarežģītās attiecībās. Ja ņem kaut vai Novgorodas tiešās demokrātijas modeli, tad kņazu te aicināja un te padzina. Bet viņš nekādā gadījumā nebija nopirkts. Viņam karavīra gods neļāva ar tādām zemiskām lietām nodarboties. Viņš varēja ņemt naudu, viņš varēja atņemt naudu, bet viņš nepārdevās.

Bet mums ir izpirkts gan kņazs, gan viņa karadraudze. Krievu taisnīgums nestrādā, jo nav kam aizstāvēt tautu. Tāpēc pirmais Ukrainas uzdevums (tas ir aizsteidzoties mazliet uz priekšu) ir atgūt valsti. Atgūt to no oligarhiem. Ir nepieciešams dumpis. Ir jāatbrīvo tiesībsargājošās iestādes, tiesu sistēma un vispār valsts iestādes no oligarhāta varas. Bez tā mums ir beigas. Bet pagaidām oligarhi ar katru gadu arvien pamatīgāk šo visu nopērk. Un pagaidām izredzes es neredzu.

Ja atgriežamies pie modeļiem, tad, kas mēs esam šai modelī? Mēs esam sašķelti, nodalīti cilvēki ar ļoti atšķirīgām vērtību sistēmām, kurus vispār nav skaidrs kas apvieno. Mūs apvieno situācija. Mēs esam situatīva apvienība. Ja mēs nebūtu situatīva apvienība, mēs nekad nebūtu pazaudējuši 7% teritorijas un 20% rūpnieciskā potenciāla, un mums nebūtu draudu pazaudēt vēl vairāk.

Nav tādas lietas kā ukrainis. Tāds kolektīvs. Tie visi ir ļoti dažādi cilvēki ar dažādām vērtību sistēmām, kuri ir uzauguši dažādās vēsturiskās tradīcijās, ar dažādu pasaulskatu, ar dažādām valodām, kurās viņi runā, ar dažādām tradīcijām un tā tālāk, un tā tālāk.

Volīnijas apgabals no Ļvovas apgabala atšķiras ne mazāk kā Sumas apgabals no Hmeļņickas apgabala. Mums liekas, ka Rietumukraina ir viendabīga, tāpat kā Austrumukraina, bet luganskieši ar doņeckiešiem ir ļoti dažādi cilvēki, ļoti dažādi. Ne velti viņiem izveidoja atsevišķaks republikas. Tur muita starp viņiem ir pamatīgāka kā starp Ukrainu un okupētajiem rajoniem. (…)

Mēs esam soļanka. Ir tāds ukraiņu nacionālais ēdiens. Mēs esam soļanka, ko ir sametuši vienā katlā vārīties. Mums ne tuvu nav nekāda kopēja “mēs”. Tas ir baroka ēdiens. Mēs esam baroka nācija, agrīnā baroka nācija.

Tagad uz otras lapas pierakstīsim, kur mēs atrodamies. [Pieceļas un raksta uz tāfeļpapīra.] Tātad, atbildot uz jautājumu, kas mēs esam, atbildam, mēs esam soļanka. Jā, kad pagatavo, tad ēdiens ir garšīgs, bet jautājums te ir, kurš ir pavārs. Un kurš ir marinētais gurķis un kurš ir desa.

Kur mēs atrodamies? Tagad ir jāanalizē mūsu ārpolitika, kura tiek reāli īstenota, nevis pēc dažu cilvēku gaišajiem saukļiem no sērijas “Armija, valoda, ticība”. Tas, kas reāli notiek, tai skaitā cilvēku ar saukļiem “Armija, valoda, ticība” vadībā, kad Medvečuks bija neaizskarama persona un galvenais saziņas posms ar Kremli, un, kad deputāti, kā braukāja uz Valsts domi Porošenko laikā, tā turpina braukāt arī tagad.

Kas mums notiek ar reālo ārpolitiku? Mēs esam izvirtusi publika, kura pirmkārt domā par piķi. Un par to, lai nebūtu nepatikšanu. Vairāk naudas un mazāk nepatikšanu. Ukraiņu balanss vienmēr iet pa līniju vairāk naudas un mazāk nepatikšanu. Ja Krievija iedos naudu, – lieliski. Ungāri iedos naudu, – labi. NATO iedos naudu, – brīnišķīgi. Visiem visu apsolīsim, visiem paklanīsimies. Un tā tālāk.

Kā ukraiņu politiķi uzvedas Vašingtonā? Viņi tur prasa naudu un sūdzas par konkurentiem, citiem ukraiņu politiķiem. Neko citu viņi tur nedara. No viņiem nenāk nekādi konstruktīvi priekšlikumi. Diedelēt un sūdzēties, diedelēt un sūdzēties. Viszemākā līmeņa rūdītu egoistu varza. Nekaunīga, apnicīgi uzmācīga perifērija. Globālu uzdevumu risināšanā mēs nepiedalāmies. Reģionālu uzdevumu risināšanā mēs nepiedalāmies. Kas tad mēs pēc visa šitā esam? Soļanka, kura grib sevi pēc iespējas dārgāk pārdot. Teiksim kā ir, mēs taču tagad neesam tribīnē, jo tikai pēc reālas diagnozes varēs novērtēt perspektīvas.

Tātad, kur mēs atrodamies? Apkārt mums ir dažādi cilvēki (nācijas, sabiedriskās grupas), kas risina dažādas problēmas. Bet mēs esam soļanka, ēdiens šajā dzīves svētku galdā. Ēdiens, kurš sevi grib pārdot pēc iespējas dārgāk.

Es te gribu uzsvērt, ka te neiet runa par mums ar jums brīnišķīgajiem, kas sapulcējušies šajā telpā, mēs, protams, tādi neesam, mēs esam daudz labāki un tā tālāk [nicīgi iesmaidas]. Runa iet par vidusmēru, par “vidējo temperatūru slimnīcā”.

Kādās attiecībās mēs atrodamies? Es jau pateicu. Mūs grib apēst. Attiecībā uz mums ir divas tendences vai trīs. No mums grib norobežoties. Paņemt no mums to, kas ir lietderīgs (piemēram, izķeksēt no soļankas visu desu). Un ir vēl trešā tendence, – aprīt un pārtaisīt (piemēram, pārtaisīt par krieviem, krievijiešiem).

Šī tendence taču ir un tai nav mazsvarīga loma. Tiesa gan visi pārējie grib paņemt to, kas viņiem šķiet lietderīgs. Rumāņi grib paņemt rumāņus kopā ar Bukovinu, ungāri – paņemt Aizkarpatiju, katrs pa mazumiņam.

Un visbeidzot, priekš kam tas viss? Mūsu nacionālā ideja ir ēdiena, kuru apēdīs, bet kurš grib vārīties pats sevī, ideja. Priekš kam tas viss? Atsienieties no mums, lieciet mūs mierā, mēs gribam vienkārši dzīvot. Nacionālā ideja – “vienkārši dzīvot”. Uz Itāliju aizbraukt, dārzu iekopt, utt. Par ko mēs mīlam Tarasu Ševčenko? Viņš ģeniāli notvēra Ukrainas eksistenciālo mirkli. Viņa poēzija ir kāds momentuzņēmums? Ukrainas mirklis ir “Ķiršu dārzs” (“Садок вишневий коло хати“). Bet kaut kādi tur tatāri, krievi (krievijieši), ungāri, eiropieši un vēl nezin kas nafig nav vajadzīgi. Neaiztieciet mūs!

Kādēļ tas viss? Lai ilgtu mūžīgā tagadne, lai ilgtu bezgalīgais Ukrainas mirklis. Ukrainas mirklim ir jāilgst mūžīgi, bet kaut kādi nelieši visu mēģina pārtraukt.

Un kā jūs domājat, kādas mums ir perspektīvas ar šādu reālo situāciju? Vēl jāņem vērā, ka tas viss iziet caur tādiem pamatīgiem meliem, ka mēs cīnāmies, ka mēs esam varoņi, ka mēs esam upuri, ka vēl tikai mazliet, mazliet un mēs visus uzvarēsim un aiziesim līdz Vladivostokai un izsēdīsimies uz Jupitera pavadoņa. Bet kaut kā tas tā nenotiek.

Ukraina ir tāda soļanka, no kuras kaimiņi izķeksē laukā visu, kas viņiem patīk. Viens kaimiņš ir pavisam idiots un grib visu paņemt. Bet tie, kuri ir gudrāki, vai nu gurķus izķeksē, vai nu desu izķeksē, vai kartupeļus paņem. Mēs esam zupa, kura grib, lai mirklis ilgtu mūžīgi. Tāda dīvaina zupa.

Tagad pārejam no Ukrainas antropoloģiskā modeļa pie tās nesabalansētās pamatpretrunas. Kāda ir Ukrainas nesabalansētās pamatpretruna? Ukrainas nesabalansētās pamatpretruna ir, ka ukraiņi nav Ukrainas cienīgi. Mēs netiekam līdzi pašu valstij, tās potenciālam. Manuprāt, ir tā.

Ukraina ir lielākā Eiropas valsts. Klimata un vēl vairāku faktoru ziņā gandrīz vai ideāla valsts. Bet, kas ir ar mums. Mēs līdz tam nedavelkam. Jā, tādiem idiotiem tā tika. Man vecmāmiņa bērnībā teica, “tik saprātīga galva tādam durakam tika”. Es daudz par to esmu domājis un, manuprāt, Ukrainas nesabalansētās pamatpretruna ir, ka ukraiņi netiek līdzi Ukrainai.

Tas nozīmē tikai vienu, ka Ukrainas teritorija samazināsies tik lielā mērā, ka tas, kas šajā teritorijā dzīvo (mēs ar jums), spēs to apkalpot. Pēc manām aplēsēm tā būs apmēram Getmanšina (Гетманщина). Tie ir pieci apgabali Viņicas, Žitomiras, daļa Kijevas apgabala, daļa Čerkasu apgabala, iespējams daļa Dņepropetrovskas apgabala, daļa Černoveckas apgabala. Rietumukraina visdrīzāk atdalīsies, ja viss turpināsies kā līdz šim. Rietumukraiņu vietā es arī atdalītos. Dņepras labo krastu mēs neizvilksim. Tas aizies Krievijai. Labais krasts un Dienvidukraina.

Pāri paliks tāda nabaga Getmanšina bez izejas uz jūru, piekauta, nekaitīga, kāda tā ilgu laiku arī bija, neskatoties uz visām varonīgajām kazaku cīņām. Mēs septiņjūdžu zābakiem ejam šajā virzienā. (…)“

Tālāk Arestovičs iepazīstina ar savu Ukrainas redzējumu, kas viņa izpratnē ir “cilvēces briljants”, kurš ir tikai jāattīsta, izmantojot “pilsētas ielejā” koncepciju, kura labi saskan ar asiņainu, upuriem pārpilnu karu (masveida asinsizliešana un cilvēku upuri kā nācijas apvienošanas vai izveidošanas tehnoloģija). Ukraina Arestoviča stāstījumā ir īstā Krievzeme, bet ukraiņi īstie krievi, tāpēc Arestovičs pilnā nopietnībā piedāvā pārdēvēt Ukrainu par Krievzemes Ukrainu un uzņemties “pilnu atbildību” par Padomju Savienības un Krievijas Impērijas vēsturiskajiem periodiem, jo tās esot radījuši ukraiņi.

Izejot no Arestoviča koncepcijas Ukraina piesaka ideoloģiskas pretenzijas uz visu Krievijas teritoriju un kultūru. Un tas nav nekas jauns. Līdzīga koncepcija savulaik bija Lietuvas Lielkņazistei un to aprijušajai Polijai. Bet Ukrainas iedzīvotāju vairākums šādā skatījumā ir tikai tādu nodomu realizācijas instruments, nekas cits kā lielgabalgaļa šajā gadsimtus ilgstošajā karā.

Avoti:
https://tjournal.ru/opinions/597078-priznanie-arestovicha

Informācijas aģentūra
/30.05.2022/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Pārdomas par Latvijas drošību jeb Vai Latvijas sabiedrība grib karot līdz pēdējam latvietim?

Nopostītā Mariupole

Karš Ukrainā ir izjaucis līdzšinējo starptautiskās drošības sistēmu. Tagad viss ir pavisam savādāk un tuvāko 20 gadu laikā var tikt nopietni apdraudēta jebkuras Krievijas kaimiņvalsts faktiskā drošība. Pie tam reālie draudi var nākt no divām vai vairāk pusēm.

Situācija ir tik nopietna un sarežģīta, ka pat speciālistiem var būt grūti atšķirt iespējamos sabiedrotos no faktiskajiem ienaidniekiem, lai dinamiskajā globālās pretstāves situācijā uz iznīcību vedošo trendu vietā izvēlētos to ļoti šauro taciņu, ejot pa kuru saglabātos cerība izglābt savu tautu, sabiedrību un varbūt pat valsti. Un gandrīz neiespējami to ir saprast mazinformētām kara propagandas apdullinātām masām, kuru noskaņojums var būt izšķirošs.

Tāpēc, neskatoties uz to, ka paust noteiktus viedokļus jau sāk palikt bīstami, gribu izklāstīt savu redzējumu par Latvijas militāri – politiskās drošības jautājumiem, cerot rast dzirdīgas ausis ne tikai speciālistu vidū, bet arī spiestspējīgākajā sabiedrības daļā.

Esmu pārliecināts, ka noteiktas drošības koncepcijas, kuras, kā redzu, sāk mēģināt aktivizēt arī Latvijā, ne tikai nepasargās un neizglābs Latvijas valsti, bet pat ievērojami pasliktinās tās drošības situāciju, radīs apstākļus tās drošības apdraudēšanai un gala beigās izraisīs ne tikai neatgriezenisku Latvijas valsts iznīcināšanu, ne tikai simtus tūkstošus Latvijas iedzīvotāju upurus, ne tikai totālu Latvijas nopostīšanu un milzīgas bēgļu plūsmas, bet arī latviešu tautas vēsturisko galu.

Latvija un latvieši karu nevar uzvarēt pat ar sabiedroto atbalstu. Bet Latvija, nelokāmi ievērojot sabiedroto intereses, var karot tā, ka ne Latvija, ne latvieši vairs pāri nepaliks. Karu latvieši var nepārdzīvot, bet totāls karš ir garantēta valsts un tautas iznīcināšana. Tāpēc cik iespējams jāizvairās no kara, cik iespējas jāizvairās no jebkādām faktiskām provokācijām, kuras ved uz karu, cik iespējams jāmēģina vienoties un deeskalēt situāciju un, ja karš tomēr atnāk, jākaro ir klasiski un cilvēcīgi.

Tagad daudzi jūt līdzi Ukrainai, uzskata, ka ukraiņi karā gūst panākumus, un domā, ka līdzīgi ir jārīkojas arī Latvijas drošības nodrošināšanai. Tā, manuprāt, ir ļoti liela kļūda, kura tik mazai tautai kā latvieši var izrādīties liktenīga.

Ukraina, lai kompensētu Krievijas tehnoloģisko pārsvaru un lai pacenstos sagraut pretinieku informatīvajā karā, izmanto dzīvā vairoga taktiku, kura noved pie lieliem papildus postījumiem un civiliedzīvotāju upuriem. Ukraina izmanto totāla kara metodes, kuras kaitē valstij un sabiedrībai brīžiem pat daudz vairāk nekā iebrucēju darbības. Ukraiņu ir daudz un pēc kara pasaulē noteikti vēl paliks vairāki miljoni ukraiņu, bet latviešu ir pavisam maz, tāpēc viņiem šāda veida karošana būs nāvējoša.

Pirms kara Krievijā mēdza noniecināt Ukrainas armiju, apgalvojot, ka to pat īsti nevar saukt par armiju. ASV speciālisti uzskatīja, ka Krievijas iebrukuma gadījumā Kijeva tiks ieņemta pirmo 4 diennakšu laikā. Spriežot pēc Krievijas prezidenta izteikumiem un rīcības, Kremlī tiešām cerēja, ka karš būs ātrs, ko šķietami apstiprināja KFBS pirmo dienu straujā virzība.

Tomēr viss izrādījās savādāk. Krievijas vadības gaidītais zibenskarš acīmredzami izgāzās, kas nu daudziem liek kļūdaini domāt, ka tā tas notika dēļ ukraiņu varonības un dēļ tā, ka Ukraina izvēlējās pareizo militāro taktiku.

Skaitliskā ziņā visa Krievijas armija nav ievērojami lielāka par Ukrainas armiju. Uz kara sākumu Ukraina varēja operēt ar nedaudz mazāk kā 400 tūkstošiem bruņotu cilvēku, savukārt Krievijas un tās sabiedroto (Donbasa tautu republiku) kopējie spēki nebija skaitliski lielāki par 250 tūkstošiem karavīru.

Individuālā tehniskā aprīkojuma ziņā abu pušu karavīri ir aprīkoti līdzvērtīgi vai iespējams ukraiņi pat nedaudz labāk. Bruņutehnikas un artilērijas ziņā krieviem bija pārsvars, bet ne nospiedošs. Ukrainai arī bija pietiekami vērā ņemama militārā aviācija un pretgaisa aizsardzības sistēmas elementi, kas ukraiņu propagandistiem neilgi pirms kara sākuma deva pamatu paziņot, ka Krievija kara ar Ukrainu gadījumā zaudēs lielāko daļu savas aviācijas. Savukārt raķešu spēku ziņā Krievijai ir nospiedošs pārsvars, neskatoties uz to, ka arī Ukrainas raķešu arsenāls bija pietiekami nopietns.

Spriežot pēc rezultāta, Krievijas iebrukums ukraiņiem bija pilnībā negaidīts un tieši uz tā rēķina relatīvi mazskaitliskie Krievijas armijas spēki kara pirmajās dienās pārvietojās tik strauji. Kā liecina krievu iegūtie dokumenti, pati Ukraina martā gatavoja nopietnu iebrukumu tautu republikās, Donbasā sakoncentrējot apmēram 100 tūkstošus savu labāko spēku (šī grupējuma personālsastāvs esot atlasīts īpaši rūpīgi). No tā var secināt, ka Vladimirs Putins lēmumu par specoperāciju pieņēma situatīvi, bez speciālas iepriekšējas sagatavošanās, kas no vienas puses nodrošināja pārsteiguma momentu, bet no otras puses radīja papildus kļūdas un problēmas.

Kara sākumā Krievija praktiski iznīcināja nozīmīgāko daļu Ukrainas gaisa spēku un pretgaisa aizsardzības sistēmu, iegūstot pilnu kontroli pār Ukrainas gaisa telpu. Tieši to iepriekš bija paredzējis Pentagons un izejot no šī apsvēruma tika dota prognoze, ka Kijeva tiks ieņemta 4 diennakšu laikā. Krievijai tikai atlika veikt jebkuras apdzīvotas vietas, kurā tiek izrādīta nopietna pretestība, masīvu bombardēšanu no gaisa (pilnībā sagraujot un nolīdzinot ar zemi jebkuras ēkas), un karš tad varēja beigties dažu nedēļu laikā, prasot simtu tūkstošu vai miljonu cilvēku dzīvību. Tieši tā karo amerikāņi, kuri pieņem, ka citi, ja viņiem radīsies tāda iespēja, rīkosies tik pat efektīvi un necilvēcīgi. Ja Krievija šādi rīkotos, tad amerikāņi samērā viegli varētu pārliecināt lielu pasaules daļu, ka Putins ir kara noziedznieks, bet KF – noziedzīga valsts.

Tomēr Krievija izvēlējās citu militāro taktiku, būtiski ierobežojot savas armijas priekšrocības un iespējas. Sākotnējais Krievijas vadības uzstādījums bija ne tikai maksimāli saudzēt civilos objektus un civiliedzīvotājus, bet arī iespējami maigi karot ar UBS vienībām. Kā savu galveno ienaidnieku Ukrainā Krievija pasludināja ukraiņu nacionālistu (faktiski – nacistu) vienības, kuru kopējais skaits bija apmēram 70 tūkstoši kaujinieku (bēdīgi slavenākā no tām – “Azov”).

Var pieņemt, ka Kremlī tika uzskatīts apmēram tā: ukraiņu nacisti ir nozīmīgākais militāri – politiskais spēks Ukrainā, kurš vardarbīgi apspiež un iebiedē jebkurus oponentus, tāpēc, ja Ukrainas iedzīvotāji redzēs strauji tuvojamies Krievijas armiju, tad viņi paši sāks aktīvi atbrīvoties no nacistiem. Tāpēc tika cerēts uz masveida pašvaldību administrāciju atbalstu un sadarbību, uz masveida UBS vienību padošanos vai pāriešanu Krievijas pusē, kā arī uz masveida civiliedzīvotāju atbalstu. Ja tā notiktu, tad pietiktu ar relatīvi mazu militāro kontingentu, lai visa Austrumukraina ar minimālām cīņām un zaudējumiem pārietu Krievijas pusē, un tālāk atliktu tikt galā tikai ar Rietumukrainu.

Par nelaimi civiliedzīvotājiem šī Krievijas iecere pilnībā izgāzās. UBS vienības masveidā nepadevās un karoja pietiekami aktīvi. Pašvaldības palika uzticīgas centram un pat okupētajos rajonos visbiežāk minimāli sadarbojās tikai piespiedu kārtā. Bet civiliedzīvotāju vairākums bija dezorientēti un pasīvi, uz kuru fona labi izcēlās ukrainofilu mazākuma aktīvā pretdarbība.

Tā rezultātā Krievijas armija iestiga kaujās un nespēja vairs strauji virzīties uz priekšu. Ieņemtajās aizmugures teritorijās sākās haoss, jo nebija sagatavotas ne aizmugures vienības, ne okupācijas administrācijas, tāpēc KFBS savus minimālos resursus bija spiesta tērēt kārtības nodrošināšanai aizmugurē. Šādā situācijā armijas spēku banāli sāka nepietikt, kam klāt nāca pārmērīgie zaudējumi, kuri, lai gan nav tik fantastiski milzīgi, kā attēlo Ukrainas kara propaganda, tomēr izskatās ir krietni lielāki par plānoto.

Kā Ukrainai tas izdevās? Ļoti vienkārši: intensīva primitīvi apdullinoša propaganda + terors pret jebkuriem nepakļāvīgajiem un citādi domājošajiem. Propaganda sapulcināja un saliedēja aktīvākos un zemiskākos sabiedrības elementus, bet, izmantojot teroristiskas metodes, tika likvidēti valdošā kursa politiskie konkurenti un nāvīgi iebiedēts sabiedrības vairākums. Šāda veida sagatavošanās darbi tika veikti nepilnu astoņu gadu laikā un tie deva fantastiskus rezultātus.

Prokrieviskie politiskie spēki Ukrainā gandrīz nepalika. Tie aktīvisti, kuri neemigrēja pēc 2014.gada, tika nogalināti, apcietināti vai iebiedēti. Terors sāka valdīt ne tikai politiskajā sfērā (pret jebkuru politiķi vai ierēdni varēja nesodīti tikt veiktas vardarbīgas akcijas), bet arī ikdienā (katrs, kurš neievēroja kādu no daudzajiem ārprātīgajiem jaunievedumiem un aizliegumiem, kuri ar katru dienu kļuva jo daudzskaitliskāki un absurdāki, varēja kļūt par izrēķināšanās upuri). Kas pretojās, to nogalināja vai apcietināja. Līdz noteiktam laikam daudziem vēl izdevās emigrēt. Tā visa rezultātā valdošais Ukrainas mazākums ir ideoloģiski konsolidēts un hiperaktīvs, sabiedrības vairākums ideoloģiski dezorientēts, liela daļa Ukrainas sabiedrības pasīva, apātiska un iebiedēta, bet vēl atlikušie opozicionāri marginalizēti un iedzīti pagrīdē.

Šis iekšpolitiskais “panākums” Ukrainas vadībai pamatoti lika cerēt, ka nekāda iekšēja pretestība nevar rasties, tādēļ ir iespējams ne tikai atjaunot kontroli pār Doņeckas un Luganskas separātistu kontrolētajām teritorijām, bet var arī pamēģināt atgriezt Krimu. Šādos apstākļos karš ar Krieviju laikam vairs nešķita tik biedējošs. Vēl jo vairāk tādēļ, ka ASV un visa civilizētā pasaule neapšaubāmi ir ar Ukrainu.

Astoņu gadu laikā ASV un NATO valstis (arī Latvija) intensīvi apmācīja Ukrainas karavīrus. Viņi tika apgādāti ar modernāko personisko bruņojumu (tai skaitā – granātmetējiem). Tika izveidotas sadarbības shēmas, kā Ukraina on-line režīmā var piekļūt NATO operatīvajiem izlūkošanas datiem. Lai palielinātu UBS vienību lojalitāti un kaujas sparu, katra no tām tika nokomplektēta ar noteiktu skaitu nacionālistu (nacistu) “poļitrukiem”, kuru uzdevums ir identificēt ideoloģiski šaubīgus elementus, uzturēt ideoloģiski nokaitētu gaisotni, kā arī piespiest karavīrus aktīvi karot.

Tas bija noteicošais faktors, kādēļ UBS grupējumi nepadevās un karoja brīžiem tik pat aktīvi kā nacionālistu vienības. Ukraiņu karavīri kaut kādu iemeslu dēļ masveidā izvēlējās labāk karot pret krieviem nekā pret nacistiem. Bet, kā rāda Mariupoles pieredze, kad UBS vienībās iefiltrētie nacionālisti tiek izsisti, vienība uzreiz padodas.

Ātrā un negaidītā Mariupoles aplenkšana kļuva par nozīmīgu Krievijas specoperācijas militāro panākumu. Pēc 2014.gada notikumiem nacionālistu bataljoni (pirmkārt “Azov”) pilnībā pārņēma kontroli pār pilsētu, likvidēja tur jebkādu opozīciju un astoņu gadu laikā padarīja par visnocietinātāko vietu Austrumukrainā. Tajā bija sakoncentrētas labākās “Azov” vienības, labākās UBS vienības, kā arī pietiekami daudz ārvalstu leģionāru, starp kuriem bija tik elitāras personas, ka notika daudzi paniski mēģinājumi tās evakuēt. Kopējais Mariupolē iesprostotais kaujinieku skaits bija aptuveni 8 tūkstoši, no kuriem uz šo rindu tapšanas brīdi kaujā bija krituši 4 tūkstoši, bet aktīvu pretestību turpina virs 2 tūkstoši.

Kaujas par Mariupoli uzskatāmi parādīja vēl vienu Ukrainas aizsardzības politikas “veiksmes stāstu” – dzīvā vairoga taktiku. Tā kā Krievijas sabiedroto spēkiem Mariupolē bija visa veida militārais pārākums, tad Ukrainas karotāji nolēma izmantot pretinieka vājo vietu – nevēlēšanos kaitēt civilajiem. Tāpēc civiliedzīvotāji no pilsētām netika izlaisti, tāpēc tika šauts uz tiem, kuri mēģināja izmantot humanitāros koridorus, tāpēc tika aizturēti un nogādāti militāros objektos tie, kuri patstāvīgi mēģināja izlavīties no pilsētas. Un tāpēc militārie objekti un pretestības punkti tika ierīkoti civilos objektos un daudzdzīvokļu māju augšējos stāvos.

Tā visa rezultātā Krievijas spēku virzība Mariupolē tika ievērojami aizkavēta un radās iespēja nodarīt pretiniekam būtiskus zaudējumus. Bet tāpēc arī civiliedzīvotāju upuru skaits Mariupolē bija liels (virs 5 tūkstošiem), tāpat kā postījumi. Bet informatīvā kara ietveros tajā varēja vainot Krieviju un, šai gadījumā, jo vairāk upuru un lielāki postījumi, jo labāk. Tāpat krievus var vainot tajās prātam grūti aptveramajās zvērībās, ko pret civiliedzīvotājiem pastrādāja atsaldētākie Mariupoles aizstāvji, daudziem no kuriem kaujasgars tika uzturēts ar īpašu apreibinošu vielu palīdzību.

Līdzīgu pieeju Ukraina demonstrē arī citās pilsētās. Kā norma kļuva militāro štābu izvietošana skolās, bērnudārzos un pat darbojošās slimnīcās. Kaujas artilērijas izvietošana dzīvojamos rajonos. Plaša un civiliedzīvotāju intereses ignorējoša mīnēšana (tika fiksēts pat bērnu laukumiņa mīnēšanas gadījums). Bet Harkovas un Zaparožjas aizstāvji ne tikai neveicina civiliedzīvotāju evakuāciju, bet cenšas to iespēju robežās kavēt. Tas notiek tādēļ, ka ukraiņu nacistiem civiliedzīvotāji kaujas zonā ir nepieciešami kā vergu darbaspēks, kā dzīvais vairogs, kā izklaides objekti cīņu pārtraukumos, kā krievu okupantu zvērības pierādoši objekti un kā piesegs gadījumā, ja ir jāizlavās no aplenkuma, maskējoties par civiliedzīvotājiem. Ukraiņu (jo īpaši austrumukraiņu) ir daudz, tāpēc viņu nav žēl.

Informatīvais karš ir joma, kur Ukraina ir guvusi un gūst ievērojamus panākumus. Vislielākās cerības Ukraina liek tieši uz uzvaru informatīvajā karā, kā sekas var būt ne tikai pilnīga Krievijas starptautiskā izolācija, bet arī valsts apvērsums Krievijā un tā radītas iekšējas jukas, kas pilnībā nivelētu Krievijas militāro pārākumu un visus ieguvumus. Tāpēc Ukraina izmanto jebkādus līdzekļus Krievijas kā valsts, tās vadības un bruņoto spēku diskreditācijai. Mērķis attaisno līdzekļus. Un vada šo cīņu speciāla Ukrainas drošības dienesta (SBU) struktūra, kuru kā izskatās aktīvi konsultē Lielbritānijas kolēģi, kam šai jomā ir ļoti bagātīga pieredze.

Kā jau minēju, no informatīvā kara skatu punkta noteikta veida karadarbības zaudējumi ir labi. Jebkas, kas var radīt negatīvu iespaidu par pretinieku gan savējo, gan apkārtējo, gan paša pretinieka iedzīvotāju acīs, ir labi. Tāpēc informatīvajā karā cik iespējams ir jāizmanto katra šāda iespēja. Bet ko darīt, ja nelietīgais pretinieks nerada šādas iespējas? Ja nav postījumi, tad tie ir jāveicina. Ja nav pietiekami daudz upuru, tad ir jāizdara, lai tie būtu. Ja nav krievu zvērību, tad tās ir jārada. Tāda ir informatīvā kara cietsirdīgā loģika, pēc kuras vadās Ukraina.

Tāpēc nonāk pat tik tālu, ka Ukraina veic teroristiskus aktus pret saviem civiliedzīvotājiem, mēģinot uzdot to par krievu okupantu darbībām. Un tāpēc ir saprotamas Ukrainas pārstāvju svētās dusmas, kad kāds no sabiedroto pārstāvjiem viņiem palūdz pierādījumus, ka vienu vai otru zvērību ir pastrādājuši tieši krievi, jo viņuprāt pēc noklusējuma ir jābūt saprotamam, ka notiek karš un pretinieka nomelnošanai visi līdzekļi ir pieļaujami, attiecīgi muļķīgus jautājumus uzdot nevajag. Pat vairāk – šādas šaubas viņu sapratnē ir krievu propaganda un noziegums.

Kad ir saprotams viss augstākminētais, kļūst skaidrs, kas notika Ukrainas kaujas laukos un kādi ir krievu iebrukuma pagaidu iestrēgšanas iemesli. Krievi gribēja karot tikai pret radikālajiem nacionālistiem un cerēja, ka visi pārējie ukraiņi viņiem tajā aktīvi palīdzēs (tai skaitā UBS, kas ātri vien padosies), bet tā nenotika. Tāpēc specoperācija pārvērtās par pilna mēroga karu, kuru Krievija nezaudēja, bet kurā tā neguva gaidītos panākumus.

Kā jau teicu, KFBS samērā ātri iznīcināja lielāko daļu Ukrainas aviācijas un pretgaisa aizsardzības sistēmas. Krievi regulāri dod precīzus raķešu triecienus pa Ukrainas militāro infrastruktūru visā valsts teritorijā, tai skaitā bruņutehnikas un personālsastāva koncentrācijas vietām (apmēram 40-80 triecieni dienā). Tā rezultātā UBS tiek nodarīti milzīgi zaudējumi, pirmkārt, materiāli – tehniskai bāzei.

Mēneša laikā ir iznīcināta lielākā daļa Ukrainas bruņutehnikas. Regulāri tiek doti triecieni pa munīcijas noliktavām, tehnikas remonta vietām, smērmateriālu noliktavām un armijas degvielas rezervuāriem. Ir iznīcināta lielākā daļa Ukrainas taktisko raķešu (ar dažām atlikušajām ukraiņi laiku pa laikam mēģina veikt teroristiskus uzbrukumus civiliedzīvotājiem). Krievi palēnām ar raķetēm un aviāciju apšauda Ukrainas armiju un jau ir skaidrs, ka, tā turpinoties, UBS nozīmīgākā daļa var tikt iznīcināta tikai šādu gaisa uzbrukumu rezultātā. Laiks vairāk ir krievu pusē, jo Krievijas ekonomika pat neskatoties uz sankcijām jūtas puslīdz labi, bet Ukrainā neviens vairs nestrādā, tāpēc ekonomiskā aktivitāte ir gandrīz pilnībā pārtraukta.

Dēļ riska jebkurā mirklī tapt likvidētiem no gaisa, Ukrainas karotāji ir spiesti nepārtraukti slēpties un maskēties. Viņi to dara iepriekš izveidotos nocietinājumos un ierakumos, puslīdz lielās pilsētās (jo īpaši civilos objektos un vietās, kur koncentrējas liels daudzums civiliedzīvotāju), kā arī dekoncentrējoties (sadaloties tik mazās grupiņās, lai nebūtu izdevīgi uz katru no tām tērēt pietiekami dārgos lādiņus).

Ukrainas armijai ir ļoti lielas problēmas izvērst savus spēkus un doties vienalga kur kaut cik nozīmīgā attālumā, jo tiklīdz viņi lielā skaitā parādās atklātā vietā, tā ātri vien tiek iznīcināti. Tāpēc vienīgais, ko Ukrainas karotāji var darīt, – aizstāvēt savas pozīcijas nocietinājumos vai lielajās pilsētās, kā arī ar mazām grupām veikt diversiju uzbrukumus. To uzskatāmi parādīja Nikolajevas garnizona episkās neveiksmes, cenšoties atgūt Hersonu, kad katrs pretuzbrukuma mēģinājums beidzās ar pilnīgu sagrāvi un lieliem personālsastāva un tehnikas zaudējumiem.

Tāpēc Ukraina cer uzvarēt šo karu, neļaujot uzvarēt to krieviem. Viņu taktika ir cik iespējams ilgi noturēt pēc iespējas lielāku nocietinājumu skaitu un panākt, lai katra zaudētā pozīcija (pirmkārt, katra lielā pilsēta) prasītu iespējami lielākus postījumus un radītu maksimāli daudz upurus. Tad informatīvā kara ietvaros atbildību par to visu var mēģināt uzvelt Krievijai, ar cerību izolēt Krieviju un/vai radīt tajā iekšējās jukas. Pie tam, šo informatīvo karu pēc tam varēs vest gadu desmitus vai pat simtus.

Izskatās, ka to saprot arī Krievija, tāpēc tās uzdevums pašreiz ir izvilināt no lielajām pilsētām cik iespējams vairāk labākos Ukrainas karotājus, lai tos kompakti varētu likvidēt mazāk apdzīvotos reģionos. Tāpēc Krievija kardināli mainīja savu taktiku un demonstrē nopietna politiskā vājuma pazīmes, kas satrauc Krievijas iedzīvotājus un dod iluzoras cerības ukrainofiliem.

Krievija ir ievērojami mīkstinājusi savu retoriku. Krievija izveda savu armiju no ziemeļu apgabaliem. Krievija nomainīja specoperācijas vadītāju. Krievijas oficiozs ir pieklusis. Un vairs pārāk skaļi netiek runāts par konstatētajām Ukrainas karavīru zvērībām pret krievu karagūstekņiem, ko pat ukraiņus atbalstošie briti klasificēja kā kara noziegumu. Ir iestājies ļoti baiss klusums, kurš Ukrainas karotājiem neko labu nesola. Putina Krievijas pētniekiem būtu vajadzējis prast to jau atpazīt. Tajā labi iekļaujas Krievijas informatīvajā telpā īsu mirkli parādījusies un pēc tam pieklususī informācija par to, ka ar KFBS personālsastāvu tiek veikts īpašs izskaidrošanas darbs, kura ietvaros tiek arī rādīti ukraiņu karavīru nofilmētie videomateriāli, kuros tie izrēķinās ar krievu karagūstekņiem.

Krievija koncentrē savus spēkus ap Donbasa grupējumu, kur labi nocietinātajā frontes līnijā kopš kara sākuma atrodas kaujas spējīgākās UBS vienības, kuru kopskaits pašreiz varētu būt apmēram 60 – 70 tūkstoši karavīru. Krievijas nodoms ir skaidrs – ielenkt un iznīcināt, līdzīgi kā Mariupolē, tikai te tas būs izdarāms vieglāk, jo šie ir mazāk apdzīvoti apgabali, kuros karadarbība ar pārtraukumiem notiek jau astoņus gadus un kurus tāpēc daudzi iedzīvotāji ir pametuši.

Šo nodomu palīdz realizēt Ukrainas cerība noturēt Donbasa pozīcijas un neļaut Krievijai uzvarēt šo kauju, kas Ukrainai nodrošinātu faktisku uzvaru karā. Tāpēc Ukraina koncentrē labākās no atlikušajām UBS daļām (pirmkārt Kijevas garnizonu, kurš palīdzēja apturēt KFBS pie Kijevas) netālu no Donbasa, lai nepieciešamības gadījumā varētu traucēt Donbasa grupējuma ielenkšanu.

Krievija no savas puses pārāk netraucē šai spēku koncentrācijai, tāpat kā Donbasa grupējuma papildināšanai ar svaigiem personālsastāva spēkiem. Pavīd pat ziņas, ka KFBS to apzināti pieļauj. Žurkām atļauj salīst peļu slazdā. Tā rezultātā UBS vienību kopskaits, kurš gatavojas izšķirošajai cīņai, varētu būt aptuveni 100 tūkstoši karavīru.

Manuprāt, šīs kaujas iznākums jau ir priekšnoteikts, tāpat kā visa kara rezultāts. Manuprāt, tikai ar ierobežotu militāro kontingentu un bez masīvām bombardēšanām KFBS pakāpeniski pārmals visus Ukrainas karotājus un apstāsies tur, kur virspavēlnieks pateiks. Un Ukraina rezultātā būs pilnībā nopostīta, desmitiem vai simtiem tūkstoši nogalināti (to skaitā arī lielākā daļa ukraiņu nacistu), bet ap desmit miljoniem ukraiņu bēgļu pārpludinās ES valstis. Tomēr vairums ukrainafilu kara propagandas ietekmē tik tiešām tic, ka Krievija šo karu zaudē un ka gaidāmajā kaujā Ukrainai ir izredzes uzvarēt. Laiks rādīs. Tūlīt mēs to redzēsim.

Ja ir saprastas Ukrainas militāro panākumu receptes, tad var mēģināt novērtēt to pielietošanas sekas mūsu gadījumā. Kas paliks pāri no Latvijas un latviešiem, ja šādi mēģinās karot arī Latvijas aizstāvji?

Rakstā “Latvija drīzumā atgriezīsies Krievijas ietekmes zonā.” es izklāstīju un pamatoju domu, ka tuvāko 20 gadu laikā Latvija atgriezīsies Krievijas ietekmes zonā. Pie tam, tas, manuprāt, notiks neatkarīgi no Latvijas iedzīvotāju vēlmēm, NBS kaujas spējām un NATO kontingenta esamības Latvijas teritorijā. (Kam interesē šī tēma, iesaku iepazīties).

Diemžēl ir liela varbūtība, ka šī atgriešanās notiks kara rezultātā. Tāpēc ļoti svarīgs ir jautājums par Latvijas drošības politiku. Un ne tikai Latvijas valsts aizsardzības kontekstā (kuru, manuprāt, būs grūti saglabāt), bet lielākā mērā tieši Latvijas sabiedrības un latviešu tautas pasargāšanas kontekstā (ko izdarīt ir lietderīgāk un šķiet arī vieglāk).

No plaši zināmās atziņas, ka karš ir diplomātijas turpinājums, izriet, ka viens no galvenajiem valsts aizsardzības mehānismiem ir pirmkārt tieši diplomātijas sfērā. Ar diplomātisku vārdu visbiežāk var panākt daudz vairāk kā ar ieročiem. Tāpēc valsts bruņotie spēki pilda tikai diplomātu pēdējā argumenta funkciju. Kad diplomāti cieš neveiksmi, tad armijai ir jākaro.

Tāpēc pirmais un galvenais Latvijas drošības sistēmas elements ir Latvijas diplomātiskā politika, tās korpuss, tā spēja sarunāt, izprast noteicošāko starptautisko spēlētāju faktiskās intereses un prasme elastīgi pielāgoties tām. Ja Latvijas diplomātija stipri sarežģītajos mūsdienu starptautiskās politikas apstākļos spēs tikt galā ar savām pamatfunkcijām, tad Latvijai kara šausmas ies secen un būs iespējams saglabāt pat Latvijas valstiskumu. Diemžēl pagaidām Latvijas diplomāti demonstrē brēcošu nokompetenci un nav redzamas pazīmes, ka kaut kas varētu mainīties uz labo pusi (lai gan cerība ir iespējama), attiecīgi visticamāk armija būs spiesta karot.

Otrs būtiskākais drošības sistēmas elements ir iekšlietu sistēma ar Valsts drošības dienestu priekšgalā. Tās funkcija ir nodrošināt maksimāli iespējamu iekšpolitisko stabilitāti. Ja šī funkcija tiek pienācīgi realizēta, tad sabiedrība spēj pārdzīvot jebkādas ārējas vētras, iekšienē paliekot stabilai. Tad sabiedrība līdzinās stāvlellei, kura, lai kā to arī negrūstu, vienmēr ieņem vertikālu stāvokli. Un šai gadījumā, ja arī valsts formāli pārstāj eksistēt, saglabājas sabiedrība, kura pat nelabvēlīgos apstākļos materializē savu valstsgribu, ietērpjot to jebkādās iespējamās formās. Līdz šim Latvijas iekšlietu sistēma savas funkcijas pildīja gana apmierinoši, tomēr VDD rīcība Ukrainas sakarā dod pamatu bažām vai mūsu drošības sistēmu nav piemeklējušas kaut kādas ļaundabīgas metamorfozes. Ja ir noticis sliktākais, tad ir nopietni apdraudēta gan Latvijas valsts, gan Latvijas sabiedrība, gan latviešu tauta.

Un tikai kā hierarhiski trešais drošības sistēmas elements ir bruņotie spēki (komplektā ar zemessardzi). Armija ir svarīga, bet tā kļūst pieprasīta tikai tad, ja pārējais ir zaudēts. Tāpēc visbiežāk nepareizs ir uzskats, ka visa valsts drošības sistēma ir jāpakārto armijai. Tas ir diletantisks, primitīvs un savā būtībā dziļi kaitniecisks redzējums. Armijai ir organiski jāiekļaujas kopējā drošības sistēmā, esot gatavai izpildīt savu uzdevumu tikai politiskās vadības pavēles gadījumā.

Armijas uzdevums ir aizsargāt sabiedrību un valsti kā sabiedrības interešu izpausmes mehānismu. Bet tā kā objektīvi armijas darbības pašas par sevi ir sabiedrībai stipri kaitnieciskas, tai ir jārīkojas tikai stingri pēc pavēles. Un tāpēc nereti ir gadījumi, kad apstākļos, kad šķietami vajadzētu sākt karot, pavēle tomēr netiek dota. Tā tam arī ir jābūt, neskatoties uz mazkompetentu militāriski orientētu pilsoņu destruktīvajiem noskaņojumiem. Un armijai ir jābūt gatavai karot nevis tikai ar kādu vienu pretinieku, bet gan ar jebkuru pretinieku. Latvijas gadījumā, piemēram, arī ar Poliju un Lietuvu (šāds scenārijs jaunajos apstākļos ir pietiekami varbūtisks).

Kā redzams arī no Ukrainas piemēra, tad ir ļoti būtiski kāda ir armija. Ir svarīgi kāds ir bruņoto spēku personālsastāva morāli – ētiskais līmenis. Uz ko karavīri ir gatavi cīņas karstumā, bet ko viņi nekad nekādā gadījumā nedarīs. Ja karotājiem ir pietiekami augsts morāli – ētiskais līmenis, tad tāda armija karo cilvēcīgi un tā neizraisa cilvēkos nevajadzīgas negatīvas emocijas. Šādas armijas karavīri, krītot kaujā, kļūst nemirstīgi, jo gaišā atmiņa par viņiem pēc tam dzīvo to cilvēku atmiņās, kuri ar viņiem saskārās un kuri visu to redzēja. Šādus karavīrus ciena un labi atceras arī pretinieki. Tāpēc pat zaudējot šāda armija noteiktā mērā uzvar, nodrošinot un pastiprinot sabiedrības reģenerācijas procesus.

Pagaidām izskatās, ka Latvijai ir šāda armija, tāpēc no vienas puses tas vieš zināmu optimismu, bet tai pat laikā tādēļ nevajadzētu sapriecāties un atslābināties, jo, ja kara propagandas ietekmē sajuks prātā visa sabiedrība, tad tas pats notiks arī ar armiju, un tad aina var kļūt pavisam cita. Vēl jo vairāk, ja sabiedrotie un/vai potenciālais pretinieks to veicinās un rūpīgi piestrādās, lai tā notiktu.

Tuvojošos draudu iespaidā arvien skaļākas top to cilvēku balsis, kuri uzskata, ka Latvijai vajadzētu karot. Šāds uzskats kļūst arvien populārāks. Cilvēki sāk gribēt karot. Tas ir drausmīgi un, ja sabiedrības vairākums to pa īstam sagribēs, tad karu viņi dabūs ar visām tā šausminošajām sekām.

Domāju, ka vairums cilvēku nemaz īsti nezin, kas patiesībā ir karš. Un viņi nezin cik daudz nelaimju un postījumu tas atnes pat vislabvēlīgākos apstākļos.

Ja karš sāksies tuvākajā laikā un Krievijas armiju mēģinās apturēt esošie NBS, kas, manuprāt, karos cilvēcīgi, tad postījumi Latvijai būs lieli. NBS ieņems noteiktas pozīcijas, mēģinās tās noturēt, civiliedzīvotājus, esmu pārliecināts, centīsies evakuēt un saudzēt, zvērības un kara noziegumus neveiks. Šādos apstākļos, jo lielāka būs NBS pretestība, jo lielāki būs infrastruktūras zaudējumi. Tiks nopostītas visas tās pozīcijas, kuras mēģinās noturēt NBS. Un karš tāpat tiks zaudēts, jo NATO kodolkaru dēļ Baltijas valstīm nesāks.

Šī relatīvi pozitīvā scenārija gadījumā būs lieli infrastruktūras postījumi, bet salīdzinoši mazi civiliedzīvotāju upuri (armijas zaudējumi šai gadījumā nav būtiski, jo mirt kaujas laukā ir karavīru liktenis). Liela daļa no Latvijas iedzīvotājiem tad dosies emigrācijā, bet daudzi visdrīzāk varēs atgriezties, ja būs kur. Tad būs jāatjauno viss nopostītais un kļūs aktuāls jautājums, kurš to darīs un vai vispār to izdarīt būs iespējams.

Vai Krievija pēc Latvijas ieņemšanas gribēs visu pilnībā atjaunot? Varbūt jā, bet varbūt nē. Visdrīzāk daļēji. Latgali noteikti atjaunos, bet pārējās teritorijas – neesmu pārliecināts. Un vai vispār būs iespējams atjaunot padomju laiku daudzdzīvokļu namu dzīvojamo fondu? No Latvijas Republikas saimnieciskās vēstures ir labi redzams, ka šāda veida celtnes vismaz tikai ar Latvijas spēkiem uzbūvēt ir pietiekami lielas problēmas. Tāpēc pat relatīvi saudzīga kara rezultāts būs straujš dzīves līmeņa kritums, kurš tāds saglabāsies vēl ilgi pēc kara.

Bet tā kā arī Latvijā sāk parādīties arvien vairāk ukrainofilu, kurus ievērojami pastiprina ukraiņu bēgļi un latviešu mēlē raidošā Ukrainas kara propaganda, tad rodas ļoti nopietns risks, ka gadījumā, ja Krievija neaplaimos Latvijas sabiedrību ar savu agresiju tuvākā gada laikā, tad ilglaicīgā perspektīvā Latvija var sākt sliekties izmantot Ukrainas drošības politikas nostādnes, kuras, kā jau teicu, latviešiem būs nāvējošas.

Tas varētu izskatīties apmēram šādi. Sākumā – Krievijas un krievu dehumanizācija (tas intensīvi jau notiek un tāpēc aizliedza Krievijas medijus). Pēc tam “piektās kolonas”, “putinistu” un krievu aktīvistu vajāšanas – apcietināšana, fiziska iespaidošana, izspiešana no valsts vai nogalināšana. Tad vēršanās pret nepakļāvīgajiem žurnālistiem un jebkuru, kurš nepiekrīt. Pēc tam sabiedrības vairākuma terorizēšana, pieņemot absurdus likumus un nosakot bargus sodus par to neievērošanu. Tas viss, protams, lai sagatavotos atvairīt krievu orku necilvēkus. Tālāk faktiska totalitāra diktatūra, visādu veidu tīrīšanas, tai skaitā armijā, amatos virzot kadrus ar nepietiekamu morāli – ētisko līmeni. Tad var arī sagaidīt nopietnus ierobežojumus iedzīvotājiem izbraukt no valsts (lai viss dzīvais vairogs neaizbēg).

Kā viens no galvenajiem šī scenārija realizācijas nosacījumiem ir informatīvā kupola radīšana, stingri aizliedzot jebkādus alternatīvus informācijas avotus un maksimāli slāpējot cilvēkos kritisko domāšanu. Lai cilvēki noticētu krievu zvērībām, nepieciešams, lai viņiem nebūtu iespēja pilnā mērā saņemt otras puses skaidrojumu, kurā gana pārliecinoši tiek atspēkoti Ukrainas feiki. Tāpat alternatīvas ziņas nedrīkst būt, lai iedzīvotāji nenosodītu savējos un nešaubītos par tiem, kuri cīņas ar pretinieku ietvaros izmanto arī visamorālākās un pretīgākās metodes. Visbeidzot tas nodrošina arī plašas propagandiskas iespējas uzturēt kaujasgaru ar primitīvu melošanu. Ja armija kaujas laukā cieš neveiksmes, kādēļ daudzi sāk domāt par padošanos, tad monoinformatīvās telpas gadījumā ar melīgu kara propagandu šos negatīvos faktorus var pacensties ievērojami mazināt.

Arī tāpēc ir nepieciešams likvidēt jebkuru opozīciju un jebkādus nepakļāvīgos. Un arī tāpēc ir jāterorizē sabiedrība. Mērķis ir panākt, lai neviens neapšauba oficiālā kursa informāciju, lai arī cik melīga un nepatiesa tā arī nebūtu. Vajag lai visi klusētu pat par visbrēcošākajām nebūšanām. Bet tas, ka tādēļ rodas katastrofāla patvaļa, kad bruņotie cilvēki un ar formālo varu apveltītie var nesodīti darīt burtiski visu, kas viņiem ienāk prātā, nevienu neuztrauc. Tai skaitā – laupīt, laupīt, laupīt. Karš taču. Uz karu visu var norakstīt.

Kad teroristisks valsts pārvaldes modelis būs izveidots, tad sāksies kara provocēšana, gan nopietni ķeroties klāt krieviem, gan hiperaktīvi iesaistoties visa veida pretkrieviskās aktivitātēs, gan histēriski pieprasot sabiedrotajiem stingri un aktīvi vērsties pret Krieviju un nodrošināt Latvijas drošību, gan vienalga kā savādāk. Un krievi kaut kad tad atnāks.

Šai gadījumā karš būs pavisam cits. Arī NBS tad piekops dzīvā vairoga taktiku un centīsies radīt kara šausmas, kuras var izmantot informatīvajā karā pret Krieviju. Tad civiliedzīvotājus no karadarbības zonas neviens neevakuēs, tieši otrādi. Tad savējiem nevarēs uzticēties. Tad jebkurš bruņots cilvēks būs potenciāls ienaidnieks un slepkava. Tad būs zvērības. Tad arī krievi nevienu nemēģinās saudzēt. Un, protams, tad būs ļoti lieli infrastruktūras postījumi. Pretestība tad būs ilgāka un Krievijas armijai tiks nodarīti lielāki zaudējumi, bet no Latvijas un latviešiem maz kas paliks pāri. Tad ies bojā simti tūkstoši Latvijas civiliedzīvotāju, bet vairums emigrēs. A Krievijai tad paliks izdedzināta zeme, ar kuru tā tad brīvi rīkosies pēc saviem ieskatiem.

Ja to saprotam, tad kā lai nosauc tos cilvēkus, kuri ved šāda veida scenārija realizācijas virzienā? Un kā lai pret viņiem attiecas?

Kad ir apskatīti galējie gaidāmā kara scenāriji, rodas jautājums, vai vispār ir vērts karot? Vai ir vērts karot tikai tāpēc, ka ir nepatika pret krieviem? Vai ir vērts karot tikai tādēļ, lai ierobežotu krieviem iespēju runāt krieviski? Vai ir vērts karot, lai slēgtu krievu skolas? Vai ir vērts karot, lai padzītu visus krievus? Un vēl, vai ir vērts karot par LGBT vērtībām to agresīvākajās izpausmes formās, kā tas ir ASV demokrātu štatos un Lielbritānijā? Atbilde, manuprāt, ir noteikti nē. Pat otrādi.

Šos jautājumus sev vajadzētu uzdot katram Latvijas iedzīvotājam un pirmkārt ierēdņiem, policistiem un karavīriem. Esmu pārliecināts, ka Latvijas iedzīvotāju noskaņojums šai jautājumā būs izšķirošs. Ja latvijieši tik tiešām negribēs karot, tad būs cerības izvairīties no kara vai arī piedzīvot relatīvi maigā kara scenāriju.

Diemžēl ir tādi, kuri uzskata, ka ir jākaro, un viņu skaits pieaug. Ja vairākums padosies militāristiskiem noskaņojumiem, tad Latvijas sabiedrība dabūs to, ko ir pelnījusi. Kas gribēs karot, karu dabūs. Kas zobenu paņems, no zobena kritīs.

Ivars Prūsis, “Informācijas aģentūras” redaktors
/12.04.2022; 18.04.2022/

Informācijas aģentūra
/21.04.2022/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Ukrainas vadības militāri – politiskā taktika

Vladimirs Zeļenskis

Riskēšu pieņemt, ka, ja pašreiz Ukrainas prezidents būtu Pjotrs Porošenko, nevis Vladimirs Zeļenskis, tad Ukraina jau sen būtu pieņēmusi visas Krievijas prasības un būtu jau noslēgts miers.

Savu piekāpību Porošenko izskaidrotu ar nepieciešamību glābt no iznīcināšanas Mariupolē ielenkto UBS un “Azova” grupējumu, kā arī Donbasa grupējumu, kam arī drīzumā draud aplenkums un kurš nevar pamest savas pozīcijas apstākļos, kad Krievijai ir pilna kontrole pār Ukrainas gaisa telpu. Papildus Porašenko paziņotu, ka nepieciešams glābt pilsētas no apšaudēm, ekonomiku no izputēšanas, bet iedzīvotājus no humanitārās katastrofas.

Domāju, ka šai gadījumā Krievija, kura jau saskārās ar entuziasma trūkumu saskarsmē ar atbrīvošanas armiju pat Austrumukrainas apgabalos, mierīgi noslēgtu ar Ukrainu mieru, ja visas uzstādītās prasības tiktu formāli pieņemtas. Tas, ka pēc tam Kijeva lielāko daļu no savām saistībām neizpildītu (krievu valoda kā otra valsts valoda, neitrāls statuss, denacifikācija un demilitarizācija) nebūtu tik būtiski salīdzinājumā ar oficiālu Krimas, Doņeckas un Luganskas jauno statusu atzīšanu. Faktiski, papildus šiem punktiem, Krievijai ir būtiski saglabāt Dņepras ūdens padevi pa Ziemeļkrimas kanālu. Viss pārējais lielākā mērā ir svarīgs Ukrainas iedzīvotājiem (ja Ukrainas iedzīvotājiem patīk dzīvot benderiešu nacistu okupācijas apstākļos, tad, kā saka, citu iedzīvotāju mums priekš Ukrainas nav).

Un tagad padomāsim, kādēļ Vladimirs Zeļenskis nepieņem piedāvātos nosacījumus? Jo Krima un Donbasa sen jau ir zaudētas, un Kijeva pati to atzīst, bet visu pārējo var apsolīt un neizpildīt, jo nesāks taču Krievija jaunu specoperāciju uzreiz pēc tam, kad tiks noslēgts miers.

Lai to saprastu, ir jāpievērš uzmanība abu šo cilvēku darbības sfērai, pirms viņu stāšanās prezidenta amatā, un attiecīgi arī abu raksturiem.

Visi, kuri padziļināti seko līdzi notikumiem Ukrainā, būs pamanījuši, ka līdz ar karadarbības sākšanos līdz tam publiskajā telpā ļoti aktīvie oligarhi un vecās gvardes politiķi pēkšņi ir apklusuši. Pašreiz Ukrainas publiskajā telpā pilnībā dominē izlecēji no Zeļenska komandas.

Kāpēc tā? Tāpēc, ka oligarhi ir pieraduši pelnīt un viņiem ir nepieciešams, lai tiem piederošie uzņēmumi, noliktavas, veikali un ostas paliktu neskarti. Viņiem ir nepieciešams saglabāt savus starptautiskos sakarus, tai skaitā arī Krievijā un Krievijas biznesa aprindās. Pretējā gadījumā viņi ātri vien no miljardieriem pārvērtīsies par noplukušiem miljonāriņiem.

Līdzīgi ir ar veco politisko “gvardi”, kuras spēks ir tās starptautiskajos sakaros, vispasaules kontraģentu esamībā no Maskavas līdz Vašingtonai un kurai tādēļ ir lielas starpnieciskas iespējas sarunāšanas nepieciešamības gadījumā. Ja priekšplānā izvirzās konfrontācija un sarunas netiek vestas vai arī tās notiek bez nolūka vienoties, tad šo politiķu pakalpojumi nav nepieciešami un pat visrūdītākie politiķi nonāk vēstures mēslainē. Tāpēc šiem politiķiem bija tieksme panākt vienošanās, kuras pēc tam netika pildītas. Bet tas bija pēc tam.

No otras puses – klauns, kurš nekad vairs nebūs pieprasīts uz skatuves (ja nu vienīgi ieslodzījuma vietu pašdarbību kolektīvā) un viņa politisko parveņu komanda karā saskatīja izdevību ne tikai nostiprināt savas politiskās pozīcijas, bet garantēti saglabāt varu (kaut vai tikai nominālu) uz ilgu laiku, ja ne līdz mūža galam. Tādēļ viņiem nav nepieciešams no PR viedokļa apšaubāms miers, kurš saglabā kaut kādas Ukrainas politiskā, ekonomiskā, militārā un demogrāfiskā potenciāla paliekas. Tādēļ viņiem ir nepieciešama tikai uzvara, kaut vai uz pilnīgas Ukrainas iznīcināšanas rēķina.

Kas tad tā ir par uzvaru? Lai to saprastu, apskatīsim Zeļenska un viņa komandas izraudzīto taktiku.

Viņi ir apbruņojuši apmēram pusmiljonu cilvēku. No tiem apmēram pusi (teritoriālo aizsardzību [Zemessardzes analogs]) ar mīnmetējiem, prettanku raķetēm, pārnēsājamiem zenītraķešu kompleksiem un šaujamieročiem. Savukārt, lai minimizētu Krievijas pārākuma gaisā efektu, armiju Ukraina tur vai nu Donbasa nocietinājumu rajonos vai arī lielajās pilsētās.

Stepju rajonos (piemēram, Dienvidos), kuros ir izmētāti ciemati ar vienstāvu apbūvi, Krievijas armija pārvietojās strauji un lielos attālumos. Bet kaujas par Mariupoli iet jau gandrīz mēnesi, bet Harkovas šturmēšana tā pa īstam vēl nav sākusies.

Pie tam, pēc Krievijas ģenerālštāba aplēsēm, Ukraina jau ir zaudējusi apmēram 40-50 tūkstošus cilvēkus nogalināto, ievainoto un sagūstīto. Tā ir apmēram desmitā daļa no kopējā bruņoto persona skaita (ieskaitot Teritoriālo aizsardzību).

Un te ir jāuzsver, ka Krievija šobrīd ir ieņēmusi apmēram piektdaļu Ukrainas teritorijas un tikai divas lielas pilsētas: Hersonu un Mariupoli. Tāpēc var pieņemt, ka UBS zaudējumi turpmāk tikai pieaugs un uz Donbasa grupējuma sagrāves, kā arī Harkovas ieņemšanas brīdi sastādīs ne mazāk kā simts tūkstoši cilvēku, no kuriem apmēram puse būs nogalināti.

Tālāk tad priekšā būs vēl pus valsts un lielākā daļa tās lielo pilsētu. Nezinu kā rīkosies Zaparožjas un Dņepropetrovskas garnizoni, bet Kijevas grupējums acīmredzami ir noskaņots cīnīties līdz galam. Līdzīgi pagaidām nav novērojama UBS grupējumu demoralizācija Nikolajevas – Odesas rajonā. Vēl viens liels grupējums (tikai UBS – 20-25 tūkstoši) atrodas Rietumukrainā un tas cīņās pagaidām vēl nav piedalījies.

Ja pieņemam, ka grupējumi Zaparožjā – Dņepropetrovskā un Rietumukrainā nopietnu pretestību neizrādīs, bet Kijevas un Nikolajevas grupējumu morālais gars tiks salauzts salīdzinoši ātri, tad var pieņemt, ka Ukrainas armijas zaudējumi Dņepras labajā pusē būs aptuveni līdzīgi zaudējumiem kreisajā pusē. Tas ir, UBS kopējie zaudējumi tad būtu apmēram 100 tūkstoši nogalināto.

Bet, ja visa Ukrainas armija cīnīsies tik pat neatlaidīgi kā kreisā krasta grupējums, tad Ukrainas zaudējumi līdz armijas kaujas spēju zudumam var sasniegt 150 – 200 nogalināto. Ievainoto skaits tad būs aptuveni tāds pats (attiecība 1 pret 3 kaujās pilsētas apstākļos nedarbojas). Tā kā tie visi būs vīrieši vecumā no 20 līdz 40 gadiem, tad šādi zaudējumi ir jāatzīst par ļoti ievērojamiem: aptuveni 5–10% no attiecīga vecuma vīriešu kopskaita.

Tomēr ir vēl jāņem vērā, ka Ukrainas izmantotā dzīvā vairoga taktika rada ļoti lielus zaudējumus civiliedzīvotāju vidū un totālu pilsētu nopostīšanu. Mariupolē vēl pirms drupu novākšanas saskaitīja jau 5000 bojāgājušus civiliedzīvotājus. Prognozējas, ka šis skaitlis varētu sasniegt apmēram 40 – 70 tūkstošus civiliedzīvotāju. Un pat ja šīs prognozes ir pārspīlētas un bojāgājušo civiliedzīvotāju skaits būs 20 000, tad tas tāpat ir divreiz vairāk kā Mariupoles garnizona domājamie zaudējumi.

Ja šo situāciju ekstrapolējam uz citām Ukrainas lielajām pilsētām, tad kopējie Ukrainas civiliedzīvotāju zaudējumi varētu sasniegt apmēram 300 – 600 tūkstošus nogalināto, bet kopējie militāristu un civiliedzīvotāju zaudējumi varētu sastādīt apmēram 0,5 – 1 miljons cilvēku. Un tam visam klāt nāk pilnīga pilsētu aglomerācijas, kuras vienlaicīgi ir arī lieli rūpnieciskie centri, nopostīšana.

Te ir jāņem vērā, ka Ukrainas propaganda šos zaudējumus uzpūtīs vismaz 2 – 3 reizes, lai šausminātu Rietumvalstis ar “ukraiņu tautas genocīdu”.

Ja UBS pretošanās gars netiks strauji salauzts, tad izvairīties no šāda apmēra zaudējumiem nav iespējams. Kā jau minēju, viņi apzināti izmanto dzīvā vairoga taktiku, kura mākslīgi ievērojami palielina zaudējumus civiliedzīvotāju vidū. Un nav arī iespējams atteikties no smagās tehnikas, artilērijas un raķešu izmantošanas pilsētu apstākļos, jo tas ievērojami palielinās Krievijas armijas zaudējumus.

Vēl viens Zeļenska taktikas elements ir civiliedzīvotāju emigrācijas uz Eiropu stimulēšana. Ukrainas varasiestādes maksimāli traucē iedzīvotāju evakuācijai pa humanitāriem koridoriem uz Krieviju. Lielāko daļu cenšas izvest tieši uz Rietumukrainu. Pie tam Rietumukraina ir tik pārpildīta ar bēgļiem, bet rietumukraiņi ir uzskrūvējuši tik pasakaini augstas cenas par dzīvesvietām, ka daudzi cilvēki neredz citu izeju kā vien doties prom uz Eiropu. Pēc ES datiem uz doto brīdi no Rietumukrainas uz ES ir gatavi izceļot apmēram 6-7 miljoni Ukrainas pilsoņu. Ukrainas varasiestādes rēķinās, ka kopējā bēgļu plūsma šai virzienā varētu sasniegt 9 miljonus. Pie tam Ukrainas mediji speciāli hipertrofē lielo pilsētu ielenkšanas šausmas, stāstot pasakas par “krievu zvērībām”, lai maksimāli palielinātu bēgļu skaitu.

Kas sanāk rezultātā? Ko Ukrainas varasiestādes tādā veidā mēģina panākt?

Rezultātā viņi cenšas atstāt Krievijai tukšas, izpostītas pilsētas ar absolūti iebiedētiem un dezorientētiem vecākā gada gājuma iedzīvotājiem, jo visi, kuri ir jaunāki, cenšas aizmukt no karadarbības vietas. Ukrainas varasiestādes cer aizdzīt emigrācijā no ceturtdaļas līdz trešdaļai Ukrainas iedzīvotāju, lai pēc tam, operējot ar šiem skaitļiem, paziņotu, ka jebkurš režīms, kuru Krievija mēģinās izveidot šajās teritorijās, ir neleģitīms, jo balstās uz ievērojamas pirmskara iedzīvotāju daļas iznīcināšanu un izdzīšanu. Te vēlreiz jāuzsver, ka bojā gājušo un emigrējušo skaitu viņi mēģinās pārspīlēt, bet kadri ar izpostītajām pilsētām (kas nereti arī radīs pārspīlētu iespaidu par patiesajiem problēmu apmēriem) kalpos kā apstiprinājums tam, ka valsti ir piemeklējusi humanitāra katastrofa un ka iedzīvotāji tur nevar izdzīvot bez starptautiskas palīdzības.

To visu darot, Zeļenska komanda plāno panākt trijēādu efektu.

Pirmkārt, ar to tiek cerēts uz to, ka Kremlis, saprotot postījumu un upuru apmērus, kurus gatavo Kijevas varasiestādes, liks Krievijas spēkiem kaut kur apstāties, lai nepalīdzētu Zeļenskim realizēt viņa noziedzīgos nodomus. Šai gadījumā Kijevas režīms saglabās savā kontrolē kaut kādu Ukrainas teritorijas daļu un varēs mūžīgi vest pārrunas, neejot ne uz kādiem kompromisiem.

Otrkārt, ar to ir cerība uz Ukrainas eiropiešu “draugu” palīdzību (piemēram, poļu), kuri, “ukraiņu šausmu” bildīšu iebiedēti, varētu organizēt internacionālu humanitāru intervenci. Arī šai gadījumā Kijevas režīms cer saglabāt savā kontrolē daļu Ukrainas teritoriju, tikai šai gadījumā eiropiešu partneru piesegā.

Treškārt, ja iepriekš minētie divi varianti nenostrādās, tad Kijevas varasiestādes emigrēs uz Eiropu un aizsāks nebeidzamu gaudošanu par ukraiņu tautas genocīdu, apvainojot Krieviju noziegumos, kurus pastrādāja pats Kijevas režīms. Un tajā to atbalstīs apmēram 15 miljoni ukraiņu, kuri ir emigrējuši uz ES laika posmā no 2014.gada. Bet Krievijai tad paliks “izdedzināta zeme”. Lūk, to arī Zeļenskis uzskatīs par savu uzvaru.

Zļenskim, atšķirībā no Porošenko vai Ahmetova, nav vajadzīgi ne cilvēki, ne uzņēmumi. Zeļenskis jūtas kā Bonoparts, kurš apvieno Eiropu (apskatieties cik augstprātīgi viņš runā ar ES līderiem), vai pat kā Aēcijs, kurš apstādina huņņus Ukrainas “Katalaunas laukos”.

Zeļenskis ir zaudējis adekvātumu, viņš ir ārprātīgs. Un viņš nogalinās tik daudz cilvēku, cik vien spēs, lai uz viņu kauliem uzbūvētu paša personiskās varenības monumentu. Ļaunais klauns nepavisam vairs nav smieklīgs. Zeļenski nu ir kļuvis bīstams ne tikai Ukrainai, bet visai cilvēcei.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts
/29.03.2022/

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/2248054
https://ukraina.ru/opinion/20220329/1033638125.html

Informācijas aģentūra
/21.04.2022/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Vladimirs Zeļenskis: Vēstule radiniekiem Krievijā

Labdien, Igoronkul, Vaļastante un Sašonkul!

Neskatoties uz jūsu bažām, varu paziņot jums, ka dzīvoju labi. Pagaidām vēl dzīvoju…

Tālāk viss būs vēl labāk, jo jau trīs nedēļas es esmu uzņemts benderiešos. Bet kā gan savādāk?! Savādāk pie mums Ukrainā karjeru neizveidosi. Lai gan, ko es jums to te stāstu, jūs tāpat to ļoti labi zināt.

Alga man ir ļoti maza, bet tas nav galvenais, jo mums atļāva atņemt naudu un īpašumus krieviem. Agrāk drīkstēja atņemt arī ebrejiem, bet tad atnāca galvenais benderovietis Kalomoiskis un aizliedza.

Es, piemēram, tagad mācos angļu valodu, lai aizmirstu krievu valodu. Tajā man palīdz amerikāņu algotņi, kuri mums te ir uz katra stūra. Lai gan, ko es jums to te stāstu, jūs tāpat to ļoti labi zināt.

Atvainojiet mani, lūdzu, par slikto rokrakstu, jo rakstu lecot, jo pie mums, kurš nelēkā, tas ir moskalis.

Starp citu, esmu precējies otru reizi, ar Vaģiku. Mums eiropiešiem tas ir normāli.

Šodien mūsu prezidents, nu pats, pats galvenākais, visgalvenākais no prezidentiem, Baraks Obama apsolīja, ka mēs drīz iestāsimies NATO. Pagaidām, protams, tikai ar amerikāņu pakalpiņu tiesībām.

Lūk, vēl viens prieciņš. Mana meita Harpina, tā, kura agrāk bija Saša, ieņēma pirmo vietu benderiešu dziesmu konkursā. Tagad viņa ir valsts pretendente uz geju un lesbiešu dziesmu konkursu. Jūs to tā saucat, bet vispār uz Eirovīziju. Tagad sēžam un domājam vai viņai audzēt bārdu, vai nē.

Brīvdienas mūsu valodā ir vīkends. Tad mēs braucam pie vecākiem uz vasarnīcu rakt bunkuru.

Vakar bijām uz Annas Loreks koncertu. Viss bija baigi forši, nodziedāt viņai neļāva.

Ja jums ir tāda iespēja, atsūtiet man lūdzu Hitlera grāmatu “Main kampf”, pie mums visu izpērk.

Vēl mums pilnīgi visiem liek nēsāt višivankas. Tie ir tādi krekli ar izšuvumiem uz krūtīm. Sāpīgi, bet patriotiski.

Reizēm gadās, kad no rīta izeju uz balkona un sāku taisīt rītarosmi – no sirds uz sauli, lūk, tā [rāda vācu nacistu sveicienu]. Lai gan, ko es jums to te stāstu, jūs tāpat to ļoti labi zināt.

Kā redzat, pie mums viss ir mierīgi, tāpēc nebaidieties un brauciet ciemos. Tikai par braukšanu iepriekš pasakiet, lai mēs jums uzspējam uztaisīt ausvaisus. Tikai nelidojiet ar lidmašīnām, tas ir bīstami. Ar vilcienu arī nav vērts braukt. Visdrošāk ir braukt ar baltiem kamaziem, viņi brauc regulāri un bez kavēšanās. Tagad tas ir mūsu sabiedriskais transports.

Brauciet ciemos! Laipni lūgti!

Vladimirs Zeļenskis, komiķis, kopš 2019.gada Ukrainas prezidents
/2014.gada rudens/

Avots:

Informācijas aģentūra
/21.04.2022/

Publicēts iekš Kat.: Kultūra, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Parodija | Komentēt

Ungārijas prezidents: Ukrainas konfliktā Ungārija ir Ungārijas pusē

Viktors Orbāns

Ungārija Ukrainas konfliktā tiecas būt neitrāla, neskatoties uz to, ka tās sabiedrotie no ES un NATO atbalsta Ukrainu un ievieš sankcijas pret Krieviju. Savukārt Ungārija atteicās sniegt Ukrainai militāra rakstura atbalstu un atteica savas teritorijas izmantošanu šāda atbalsta sniegšanai.

25.03.2022 (pirms NATO samita) Ukrainas prezidents Vladimirs Zeļenskis videouzrunā vērsās pie Ungārijas prezidenta Viktora Orbāna ar aicinājumu ieņemt skaidru nostāju Ukrainas jautājumā: “Es gribu godīgumu šeit un tagad, un uz visiem laikiem. Jums ir jāizlemj ar ko Jūs esat.”

Nākamajā dienā (26.03.2022) Ungārijas prezidents ierakstā sociālajos tīklos paziņoja sekojošo: “Atbilde uz jautājumu, kā pusē atrodas Ungārija, ir apstāklī, ka Ungārija atrodas Ungārijas pusē.

Avots:
https://www.golosameriki.com/a/hungary-pm-viktor-orban-wants-to-keep-neutrality-on-ukraine-war/6503317.html

Informācijas aģentūra
/21.04.2022/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Eiropa, UKRAINA, Veids: Ziņa | Komentēt

Stāsts: Putina aģenti

Ukrainas prezidents Volodimirs Zeļenskis skatās TV. Žurnāliste emocionāli stāsta par kārtējo krievu okupantu nakts triecienu pa skolu, kurā gāja bojā 500 bērnu.

“Cik drausmīgi,” skumju mākts saka Zeļenskis savam galvenajam runasvīram Oleksijam Aristovičam.

“Tu ko?!”, iesmejas Aristovičš. “Tā ir mūsu kara propaganda. Tie maitas iebelza pa terabaronas štābu. Simtu noguldīja, bet bērnu tur nebij.”

“Zinu, Ļusja, zinu, bet tas tāpat ir drausmīgi,” bēdīgi nosaka Zeļenskis. “Es vairs tā nevaru. Pasauc apsardzi, lai viņi arestē mani. Es esmu Putina aģents. “

Klusums. “Un ilgi jau?”, nedroši jautā Arestovičs.

“Kopš KVN laikiem.”

“Zini, nevaru. Arī es esmu Putina aģents.”

“Un ko lai tagad dara? Būs jāpazvana Geraščenko.”

“Labāk nevajag, arī viņš ir Putina aģents,“ skumji nosaka Arestovičs. “Es arī gribētu padoties, bet nav kam. Viņi ir visur. Nevaru iedomāties nevienu no mūsējiem, kurš nebūt Putina aģents. Parunā ar poļiem, viņi varbūt varēs palīdzēt.”

***

Zeļenskis tiekas ar Polijas prezidentu Andžeju Dudu.

Kad abi palikuši divatā, Zeļenskis saka: “Ziniet, man tāds neparasts lūgums. Lūdzu, arestējiet mani. Es esmu Putina aģents.”

Klusums. “Tev pistoli iedeva?”

“Nē,” pārsteigts atbild Zeļenskis.

“Bet man iedeva,” draudīgi saka Duda. “Bet neuztraucies, saprotu, es ar gribētu padoties, tomēr nav kam. Parunā ar amerikāņiem, varbūt viņi varēs palīdzēt.”

***

Zeļenskis Ovālajā kabinetā runā ar ASV prezidentu Džozefu Baidenu.

“Prezidenta kungs, lūdzu, piedodiet man un palīdziet. Es esmu Putina aģents.”

Klusums. “Kāds ir Tavs uzdevums?” prasa Baidens.

“Karot līdz pēdējam nacistam un pēc tam noslēgt mieru,” cerīgi saka Zeļenskis.

“Tad ņem un izpildi, un netraucē cilvēkiem strādāt,” atbild Baidens.

P.S.
Stāsta sižeta pamatā ir Vladimira Putina publiski pastāstīta anekdote:

Informācijas aģentūra
/21.04.2022/

Publicēts iekš Kat.: Kultūra, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Parodija | Komentēt

Latvija drīzumā atgriezīsies Krievijas ietekmes zonā.

Līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā viss ir mainījies un nebūs vairs kā agrāk. Vecie likumi vairs nestrādā un sevi sāk pierādīt jaunas likumsakarības, kuru nezināšana neatbrīvos no to izpausmes sekām. Tas atnesīs lielas pārmaiņas arī Latvijas un tās iedzīvotāju dzīvē.

Jaunajos apstākļos ir gandrīz neizbēgami, ka pašreizējās Latvijas teritorija tuvāko gadu laikā tādā vai citādā veidā, ar lielākiem vai mazākiem upuriem atgriezīsies Krievijas ietekmes sfērā. Pie tam šī likumsakarība ar fatālu neizbēgamību tieksies realizēties neatkarīgi no Latvijas iedzīvotāju vēlmēm, NBS un Zemessardzes kaujas spējām, Latvijas esamības NATO un ES, un pat ne no NATO karaspēka esamības Latvijā. Nekas no tā nepalīdzēs.

Pat otrādi, Latvijas esamība NATO un daļas Latvijas sabiedrības paniska nevēlēšanās piedzīvot jaunos “krievu laikus” tieši var veicināt un pastiprināt šo jauno likumsakarību izpausmi Latvijai un latviešiem vissliktākajos variantos.

Daudzi latvijieši pašreiz ir iekrituši antikrievijas ekstāzē, kas ir ļoti bīstami gan Latvijai kā valstij, gan Latvijas sabiedrībai, gan pašiem šiem cilvēkiem, jo stipri atrauj tos no realitātes un laupa iespēju saskatīt to miglaini nenoteikto īstenību, kura var pasargāt un iespējams pat izglābt. Ekstrapolēta melnbaltā pasaules uztvere liek viņiem ar milzu entuziasmu sākt sev rakt bedri un ar sektantisku fanātismu mesties virsū katram, kurš viņuprāt traucē, šaubās vai vienkārši nepiedalās.

Plašām tautas masām tagad mēģina iestāstīt, ka Putins, Krievija un krievi ir slikti, bet Ukraina laba. Ka krievi noteikti atnāks, tāpēc ir jāgatavojas ar viņiem cīnīties uz dzīvību un nāvi. Ka mūsu sabiedrotie ir labi, ka viņi par mums rūpējas un noteikti palīdzēs. Ka mēs cīņā ar slikto Krieviju noteikti uzvarēsim, jo sabiedrotie ir labi un spēcīgi. Ka ir jākonsolidē un jāuzkurina sabiedrība, un jāatbrīvojas ne tikai no “piektās kolonas”, bet arī no nepiekrītošajiem, šaubīgajiem un mīkstsirdīgajiem. Pie velna demokrārtiju un cilvēktiesības. Karā kā karā. Citiem vārdiem sakot, latvijiešus mēģina pārliecināt, ka arī Latviju jāsāk pārvērst par teroristisku valsti.

Tas viss ir pilnīgi vai daļēji maldi un tam nav nekāda sakara ar Latvijas valsts, Latvijas sabiedrības un pat ne latviešu faktiskajām interesēm. Valstī, kuras iedzīvotāju vairākums padodas šādai destruktīvai kara propagandai, puslīdz cilvēcīgi dzīvot nav iespējams. Ja vairums sāk pārvērsties par cūkām, tad starp cūkām dzīvojot kā cūkām jākviec. Un vai tad kāds cūkas žēlo, ja tās paredzētas nokaušanai?! Un vai gan šādas ekstāzes pārņemtie cilvēki maz ir spējīgi saprast, ka patiesas bildītes no šādām bēdu vietām tikai stiprina Krieviju un mudina to nākt un atbrīvot tādu blakus teritoriju no nešķīstības?!

Jo lielākā mērā Latvijā sāks izpausties teroristiskas pārvaldes metodes, jo lielāka varbūtība, ka Krievija atnāks un jo negatīvākas sekas no tā būs Latvijai kā valstij un tieši latviešiem kā šīs valsts turētājtautai. Citiem vārdiem sakot, agri vai vēlu par sastrādāto būs jāatbild. Un ja kādi atsevišķi ļaundari iespējams spēs no šīs atbildības izvairīties, tad visu sabiedrību garantēti piemeklēs pelnītais sods. Tāpēc, lēnāk pār tiltu, draugi. Nepadodieties ekstāzei, nerociet paši sev bedri un neļaujiet sadedzināt Latviju antikrievijas naida liesmās.

Var pamatoti iebilst, ka Krievija atnāks jebkurā gadījumā. Jā, visdrīzāk tā. Bet vēl ir ļoti būtiski kā viņa atnāks un ko darīs pēc tam, kad būs atnākusi. Brīvību mīlošas tautas, kuras ir gatavas to aizstāvēt, krievi ciena pat tad, ja šīs tautas viņus ne pārāk ieredz. Savukārt zemiskus egoistus, kuri nesodītības apstākļos pastrādā necilvēcības, viņi tiecas pēc iespējas maksimāli iznīdēt. Bet tautas, kuras ir pieļāvušas, ka pār viņām valda šādi zemiski egoisti, krievi uzskata par nenobriedušām. Krievu sapratnē šādas tautas ir tādā vai citādākā veidā jāņem savā paspārnē, lai tās neapdraud ne sevi, ne apkārtējos.

Vecās likumsakarības, kurām fanātiski tic visas pasaules antikrievi, izkristalizējās 1990-os gados. To būtība ir sekojoša – Krievija ir vāja un tūlīt, tūlīt iznīks pati no sevis (bet nedaudz piepalīdzot pat ātrāk), savukārt ASV ir visspēcīgākā pasaules valsts un tāda arī paliks bez maz vai mūžīgi (skat. Fukujamas “Vēstures gala” koncepciju). Tolaik visai pasaulei tika uzrādīti neapšaubāmi pierādījumi, kuri uzskatāmi pamatoja šādu redzējumu. Tas izveidoja jaunu, pēcpadomju starptautisko kārtību un likumus pēc kuriem tā dzīvoja. Bet tagad visiem ir acīmredzams, ka šie likumi vairs nestrādā.

Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā un ASV reakcijas uz to sāk izkristalizēties jaunas likumsakarības, kuru būtība ir pavisam cita. Krievija ir militāri spēcīgāka par ASV un tās sabiedrotajiem, un tā spēj izturēt arī ekonomisko blokādi. ASV vairs nav spēcīgākā pasaules lielvalsts. Konflikts starp Krieviju un ASV ir aizsācis jaunu auksto karu, kurš draud būt daudz nežēlīgāks un bīstamāks kā pirmais. Un iespējams arī ilgāks.

Latvija šai situācijā ir frontes zonā. Pie tam ASV ir tālu un to maz kas ar Latviju saista, bet Krievija ir tepat blakām un ar to Latviju vieno dziļas un senas saknes.

Joprojām ir plaši izplatīts uzskats, ka NATO savām dalībvalstīm spēj garantēt drošību. Tagad tas sāk pārvērsties par mītu un Latvija ir starp pirmrindniecēm, kuru liktenis pārskatāmā nākotnē to var pierādīt. Ja ASV nav spēcīgākā pasaules lielvalsts, bet Krievija ir vismaz spēkos līdzvērtīga, tad NATO nekādi nespēj garantēt to valstu drošību, kuras atrodas Krievijas tuvumā un tās objektīvo interešu zonā. Šādā situācijā viss ir tieši pretēji un dalība NATO kā reiz ievērojami palielina agresijas varbūtību.

Kā NATO var garantēt Latvijas drošību? Uzņemot aliansē un izvietojot tās teritorijā savu dalībvalstu karaspēku, cerībā, ka Krievija nobīsies un nenāks tur pat tad, kad tai ļoti vajag. Bet kas notiek tad, ja Krievija vairs nebaidās ne no NATO, ne no militāra konflikta ar NATO dalībvalstīm? Par kādu drošību tad var runāt? Tad nekādu drošību neviens nevienam vairs garantēt nevar.

Ja psiholoģiskais faktors vairs nestrādā, kādā veidā vēl NATO var garantēt Latvijas drošību? Te ir tikai trīs iespējamie varianti un neviens no viņiem reālu drošību nerada.

Pirmais. Krievijas agresijas gadījumā NATO pilnā mērā iesaistās karadarbībā, kas neizbēgami izvēršas kodolkarā (kā rezultātā tiek pilnībā nopostīta arī Latvija). Šādu scenāriju neviens negrib, jo īpaši ASV, tāpēc, ka tā garantēti kodolkaru zaudēs (Krievija neuzvarēs, bet ASV zaudēs).

Otrais. Krievijas agresijas gadījumā NATO iesaista karadarbībā tās valstis, kurām nav kodolarsenālu (lai neizraisītu kodolkaru), kodolvalstīm tieši karadarbībā neiesaistoties un atbalstot sabiedrotos tikai netieši. Tā kā šādu karu Krievija teorētiski var uzvarēt, tad arī tas nekādu drošību negarantē. Un atkal – Latvija tad ir kara nopostīta, bet latvieši krituši, miruši vai izsijāti pa pasauli bēgļu gaitās.

Trešais. Krievijas agresijas gadījumā NATO vispār tieši neiesaistās karadarbībā un sabiedrotos atbalsta tikai netieši, jo muļķu nav un neviens pa kaklu dabūt negrib. Cik ilgi tad izturēs NBS ar Zemessardzi? Un, ja karavīri cītīgi un varonīgi cīnīsies, kas pēc tam paliks pāri no Latvijas?

Tā mēs redzam, ka pat tīri teorētiski nav nekādu variantu, kad NATO pašreizējos apstākļos spētu nodrošināt Latvijas drošību. Pavisam cita lieta, ka ASV var izmantot Latviju un citas NATO dalībvalstis kā lielgabalgaļu, lai mestu tās kā pagales kara ugunī, mēģinot novājināt Krieviju un panākt tās globālās ekspansijas palēnināšanos, apstāšanos vai varbūt pat kapitulāciju, ja ne tagad, tad kaut kad, nezin kad. Bet vai mums to vajag? Vai Latvijai to vajag? Vai latvijiešiem to vajag? Un domāju to pilnīgi noteikti nevajag pat latviešiem.

Tātad mēs redzam, ka Krieviju tās lēmumā ienākt Latvijā nespēj ierobežot neviens cits, izņemot pašu Krieviju. Tāpēc būtiski ir saprast, ko krievi grib, kādas ir Krievijas valsts intereses un no kādiem apsvērumiem vadās lēmuma pieņēmēji Krievijas valsts pārvaldē. Izrādās tas nav nekāds noslēpums un Krievijas augstākās amatpersonas par to ir nepārtraukti runājušas vismaz pēdējos 10 – 20 gadus.

Pirmais un galvenais, kas nepieciešams Krievijai, ir tās drošības interešu ievērošana. Tas nozīmē, ka nedrīkst būt militāra sadarbība ar ASV noteiktās militārās sfērās, gadījumos un kvantitatīvos apmēros. Ja šīs robežas tiek pārkāptas, var sekot iebrukums.

Otrs – kaimiņvalstij jābūt stabilai un prognozējamai, pie tam, ne obligāti draudzīgai (labs piemērs – pašreizējā Gruzija). Visbeidzot, ja kaimiņvalsts būs pilnībā vai daļēji draudzīgi noskaņota, tad tas ir pavisam labi, tomēr šis nosacījums nav obligāts, bet tikai vēlams. Dēļ tikai nedraudzīgas vai Krievijas interesēm neatbilstošas politikas realizācijas neviens nekur neiebruks.

Tātad sadzīvot ar Krieviju nav nemaz tik grūti un neiespējami, un tāpēc nav obligāti visur visā piekāpties. Bet tā tas ir tikai tai gadījumā, ja valsti vada kaut nedaudz adekvāti politiķi un elites, ja sabiedrībai kopumā ir noteikts veselā saprāta un morāli – ētiskā līmeņa minimums un ja vecākie sabiedrotie, vadoties no savām interesēm, neizdomā nodevīgi ietekmēt savus mazākos un neaizsargātākos partnerus, pamudinot tos uz kādām fatālām muļķībām. Ar to kā reiz ir lielas problēmas, tāpēc Latvija ir reāli apdraudēta.

Visbeidzot ir vēl viens ļoti svarīgs apstāklis, kuru nevar nepieminēt. Lai gan pasaule ir ļoti daudzveidīga un krāsaina, cilvēkiem ir tieksme skatīt to melnbaltās krāsās. Tā ir vienkāršāk. Šo parādību plaši izmanto visu valstu propagandisti. Tas taču ir tik skaidri un saprotami – labie amerikāņi cīnās ar sliktajiem krieviem (vai otrādi, kā nu kuram labāk patīk). Un ierindas mazinformētajam cilvēkam tikai atliek izvēlēties sev tīkamāko pusi. Bet īstenība nav tik vienkārša. Viss nav tā, kā izskatās!

Tiem, kas cīnās ar krievu orku ordu pārspēku (vai grasās to darīt) ļoti gribas ticēt ne tikai tam, ka labā Amerika viņiem obligāti palīdzēs, bet arī tam, ka, ja labā Amerika tomēr nespēs palīdzēt, tad noteikti viņu upuris nebūs velts, un tas tuvinās nīstās Mordoras galu. Diemžēl vai par laimi tā tas nav. ASV un Krievija, lai gan tiešām pa īstam cīnās, tai pat laikā veido vienotu dialektisko vienību. Tas ir, ar vienu roku cīnās, bet ar otru roku, tā lai neviens nemana, sadarbojas un slēdz vienošanās. Ir pamats uzskatīt, ka tieši šāda veida sadarbība radīja Ukrainas krīzi. Līdzīgas vienošanās rezultātā Krievija atgriezīsies Latvijā.

ASV prezidents Džozefs Baidens saņēma valsti ļoti smagā stāvoklī (pie kā pats lielā mērā bija vainīgs). Amerika atradās uz sabrukuma un pilsoņu kara sliekšņa. Apmēram puse amerikāņu kategoriski neatbalstīja Baidenu un vismaz puse no šīs puses viņu neuzskata par likumīgu ASV prezidentu. Tā ir ļoti nopietna iekšpolitiska problēma.

Lai gan no sliktākajiem scenārijiem Baidena administrācijai izdevās izvairīties, milzīgā sabiedrības sašķeltības problēma saglabājās. Un tam klāt nāca ārpolitiskās neveiksmes un domstarpības ar sabiedrotajiem. Tāpēc Baidenam bija nepieciešams kāds brīnumains notikums, kurš ļautu cik iespējams konsolidēt amerikāņus un pie reizes arī sabiedrotos. Un kas šai ziņā var būt labāks par ļaunās Krievijas izraisītu karu?! Šķietami ideāls risinājums.

Krievijai bija līdzīga problēma. Visa tagadējā Krievijas stabilitāte un augšupeja lielā mērā balstās uz prezidenta Putina pasakaini augsto reitingu. Tas ļāva Putinam saturēt brūkošo valsti, reformēt to, nostiprināt un uzlabot (arī armiju).

Tomēr pēdējā laikā Putina reitings sāka būtiski samazināties. Vispirms to sarucināja nepopulārā pensiju reforma. Bet pēc tam gandrīz piebeidza cīņa ar koronavīrusu, lai gan pats Putins centās norobežoties no nepopulārajiem lēmumiem un mudināja tos realizēt netieši. Krievu vairākums, neskatoties uz sevišķi intensīvu un mežonīgu vakcinatoru propagandu, atteicās vakcinēties, kategoriski nostājās pret fašistisko QR-kodu (sertifikātu) sistēmu un attiecīgi novērtēja Putina formāli pasīvo līdzdalību šajos procesos.

Tāpēc Putina reitings noslīdēja līdz 30-40% ar potenciālu tendenci tuvoties 20%. Krievijas politiskai sistēmai tas varēja radīt katastrofālas sekas. Bet tad sākās karš, COVID-19 momentāni izgaisa, bet Putina reitings uzlidoja atpakaļ 60-70% augstumos.

Saprotot tikai šos momentus, kļūst skaidrs, ka “highly lightly” kaut kāda ASV un Krievijas vienošanās Ukrainas sakarā tomēr ir bijusi. Bet ir jau vēl pušu ietekmīgu pārstāvju izteikumi, kurus var kvalificēt gan kā publisku savstarpēju diskusiju vai kā šāda veida vienošanās fakta neafišētu novadīšanu tālāk caur publisko telpu.

No tā mēs varam secināt, ka arī Latvija ne tikai nevar paļauties uz izšķirošu ASV atbalstu, bet arī to, ka, nepieciešamības gadījumā, amerikāņi ar krieviem vienosies, kā rezultāts arī būs Krievijas atnākšana. Un te jāņem vērā, ka šāda veida iekšpolitisko problēmu risināšanas nepieciešamība lielvalstīs rodas regulāri, tāpēc varam būt droši, ka pēc Ukrainas izlietošanas kaut kad radīsies nepieciešamība pēc jauna izejmateriāla globālās stabilitātes nodrošināšanai. Baltija šai ziņā ir viens no ideālākajiem nākamajiem kandidātiem.

Scenāriju kā tas varētu notikt ir daudz. Visus neapskatīšu. Vispārīgi pieminēšu tikai dažus. Tuvākais var sākt realizēties jau šogad. (Jā, jā, šogad. Bez jokiem. Tas tiešām ir nopietni, tāpēc ir vērts sakravāt 72h somu, turēt mājās pārtikas, medikamentu un ūdens rezerves, apdomāt, kur varētu slēpties no apšaudēm un kur doties, ja dzīvesvietu nāksies pamest.)

Kamēr Krievija karo tikai ar Ukrainu, ne Latvijai, ne kādai citai valstij nekas nedraud, jo krieviem tāpat pietiek ko darīt un viņi vēl pietiekami ilgi būs aizņemti ar atgūto teritoriju apgūšanu. Bet amerikāņi negrib krieviem mierīgi ļaut atgriezties Ukrainā, virkne kaimiņvalstu labprāt saņemtu daļu no Ukrainas teritorijas, visbeidzot Polijā ir ļoti spēcīgi noskaņojumi iejaukties konfliktā, lai saglabātu vismaz Rietumukrainas buferzonu. Tāpēc varam prognozēt, ka pēc kāda laika Rietumukrainā varētu ievest Polijas (iespējams kopā ar Baltijas valstīm) miera uzturēšanas spēkus. Varbūt tas Krieviju apstādinās. Bet varbūt arī nē, un tad ar lielu varbūtību varam prognozēt šo spēku sadursmi ar Krievijas armiju kā galarezultāts ir zināms.

Tāpat var būt mēģinājums noteikt lidojumu aizlieguma zonu virs visas vai daļas Ukrainas (arī Latvijas Saeima jau ir nosūtījusi pieprasījumu to izdarīt). Tas nozīmē, ka kādam būs jāuzņemas nodrošināt šī lēmuma izpildi, monitorējot attiecīgo gaisa telpu un draudot tajā notriekt visus nesankcionētos lidojošos objektus. Un atkal, tā visdrīzāk tad būs Polija un izmantos tam savu teritoriju (kā arī ASV piegādāto bruņojumu). Ja Krievija nobīsies, tad ir viena situācija, bet, ja nenobīstas, tad tas ir ne tikai Krievijas karš ar Poliju Ukrainas teritorijā, bet tad tie jau ir Krievijas raķešu triecieni pa Polijas pretgaisa aizsardzības sistēmas elementiem. Un šai situācijai attīstoties pastāv varianti, kad Krievija ir spiesta sākt iet iekšā arī Polijā.

Ja Krievija Ukrainā karos tikai ar poļu miera uzturētājiem, tad Latviju visdrīzāk neaiztiks. Ja tur oficiāli būs arī Baltijas valstu karavīri, tad mūs varētu arī neaiztikt, bet varētu izdomāt pie viena saspīlējuma atrisināt uzreiz vairākas problēmas. Savukārt, ja Krievija sāks karot ar poļiem Polijas teritorijā, tad puslīdz droši varam sagaidīt krievus arī Latvijā, jo Krievijai tad nav kritiski ar cik jaunākajām NATO dalībvalstīm tā karo. Galvenais tad kļūst atrisināt Baltijas placdarma un Kaļiņingradas komunikāciju problēmu. Diemžēl uz to iet, tāpēc karu varam sagaidīt jau šogad.

Ja Krievija aizies līdz Ukrainas Rietumu robežām bez tiešām sadursmēm ar kādu no NATO dalībvalstīm, tad karš būs beidzies un kādu laiku Krievija nevienam neuzbruks (tai skaitā arī tāpēc, ka būs aizņemta ar Ukrainas apgūšanu). Tad arī Latvija gadus 5 – 20 būs relatīvā drošībā. Un kā reiz šai gadījumā ir būtiski, ko tālāk darīs Latvijas varasiestādes un kā uz jaunajām reālijām reaģēs Latvijas sabiedrība.

Ja Latvijā šis miera periods izvērtīsies nebeidzamās šausmās kā tas notika ar Ukrainu pēc 2014.gada, tad droši varam prognozēt, ka Krievija atnāks vistuvākajā sev izdevīgajā laikā. Un tā atnāks mazākā mērā tādēļ, ka tai būtu žēl terora ārprāta mocīto Latvijas sabiedrību vai krievus (tas būtu tikai labs papildus iegansts un ārišķīgs attaisnojums), bet lielākā mērā tādēļ, ka pašas Baltijas valstu varasiestādes šai gadījumā piekoptu izteikti izaicinošu politiku un agri vai vēlu radītu casus belli, uz kuru Krievija nevarētu nenoreaģēt. Piemēram, sāktu apdraudēt Kaļiņingradas apgabalu, tā apgādes ceļus vai arī rastos risks, ka Baltijas teritorijā tiek izvietota Krievijai kritiski nepieņemama NATO militārā infrastruktūra.

Pastāv arī relatīvi pozitīvi scenāriji, kad Latvija Krievijas ietekmes sfērā atgriežas bez kara – valdošo politisko spēku maiņas vai attiecīgu vienošanos noslēgšanas gadījumā, kā arī tad, ja notiks ilgtermiņa vienošanās ar ASV, kuras ietvaros amerikāņi piekritīs, ka Baltijas valstis atrodas kritiski svarīgu Krievijas interešu zonā. Baltijas iedzīvotāju vairākumam šis būtu visizdevīgākais un nesāpīgākais notikumu attīstības scenārijs. (Tas visa cita starpā ļautu saglabāt ne tikai Latvijas formālo neatkarību un teritoriālo nedalāmību, bet arī latviešu valodu kā primāro valsts valodu.) Diemžēl tas ir arī vismazāk varbūtiskākais variants gan tāpēc, ka ASV tuvākajā laikā tam kategoriski nepiekritīs, gan arī tāpēc, ka Baltijas valstīs nemana tik izcilus politiķus, kuri ļoti smagos apstākļos būtu spējīgi uz tik sarežģītu politisko akrobātiku.

Daudzi domā, ka ukraiņi, tagad cīnoties, izšķir savu likteni. Tā gluži nav. Viņu liktenis jau ir izšķirts. Viņi visu jau ir zaudējuši. Un tas notika 8 gadus atpakaļ. Ukraiņi savu likteni izšķīra 2014.gadā. Tad viena Ukrainas sabiedrības daļa pārgāja cilvēcības Rubikonu, bet vairums sabiedrības uz to pasīvi noraudzījās. Ukrainības patrioti tad pārstāja lēkāt, “Kto ņeskačet, tot moskaļ!” perfomances aizstājot ar saukļa “Moskaļiku na giļaku!” intensīviem realizācijas mēģinājumiem.

Līdzīgi Latvijas liktenis neizšķirsies tad, kad krievu tanki sāks šķērsot robežu. Latvijas liktenis izšķiras tagad un to ar savu nostāju un rīcību izšķir katrs no mums individuāli, kā arī mēs visi kopā. Ja Latvijas varasiestādes un sabiedrība pieļaus, ka sākas krievu, “Krievijas agresijas atbalstītāju”, citādi domājošo un pūlim nepiekrītošo vajāšanas, tad ar to spriedums Latvijai būs parakstīts. Tad noteikti būs karš. Un jo spēcīgāks būs terors, jo nežēlīgāks pēc tam karš un jo prokrieviskāka un krieviskāka pēc tam būs esošās Latvijas teritorija.

Tagad arvien vairāk un skaļāk izskan dažādi uzkurinoši aicinājumi. Nojaukt “kauna stabu”, intensīvi stučīt, sākt izrēķināties ar krieviem, “piekto kolonu”, “putinistiem”, veidot tribunālus utt. Ir jau pirmie aizturētie. Tiek veikti sagatavošanas darbi masveida vardarbīgām akcijām pret jebkuru oponentu (pirmie, protams, paredzēti politiski aktīvākie krievi). Sākas cenzūra, kuru Satversme aizliedz. Bet, ja ar analītisku prātu aplūko šo pēc asinīm brēcošo kopkori, tad ir jāsecina, ka nozīmīga šādu kliedzēju daļa ir nekas cits kā provokatori. Un daļa no tiem tieši ar Krievijas struktūrām saistīti provokatori.

Kulta tēls Štirlics ir radījis plašu iespaidu, ka padomju izlūkam obligāti ir jābūt inteliģentam, korektam un labsirdīgam. Bet nez vai daudzi pievērsa uzmanību tam, ka Štirlics bija visnežēlīgākās nacistu organizācijas dalībnieks, kurš kolēģiem bija radījis iespaidu, ka ir “nežēlīgs pret Reiha ienaidniekiem”. Tā arī tagad visskaļāk “Slava Ukrainai! Varoņiem slava!” ir jākliedz tieši mūsdienu štirliciem. Un viņi domājams to arī dara.

Šādi, pirmkārt, tiek mēģināts noturēt vai palielināt savas operatīvās iespējas un pozīcijas. Bet tādā veidā, manuprāt, sabiedrība tiek arī testēta, dodot tai brīvu iespēju aiziet pa destrukciju ceļu. Ja nozīmīga tās daļa un sociums kopumā izdara šādu izvēli, tad tas uzrāda un pierāda noteiktus sabiedriskos raksturlielumus, kuri pamato un attaisno vienu vai otru terapeitisku līdzekli (tai skaitā tik sāpīgu kā karš). Ja sabiedrība nepadodas provokācijām, tad provokatori parasti pēc kāda laika apklust un pa lielam nekas nemainās.

Ja sīkāk apskata šos provokatorus, tad pat ar neapbruņotu aci (izmantojot tikai publisku informāciju) var saskatīt, ka nozīmīga daļa iespējamo pronacistisko štirlicu ir pamatoti sasaistāmi ar leģendāro GRU (Padomju Savienības Militārais izlūkdienests). Piemērus neminēšu. Lai cilvēki strādā, jo ne jau viņos ir galvenā problēma.

Padomju Savienībā bija divi galvenie specdienesti – Valsts Drošības Komiteja (VDK, jeb t.s. ”čeka”) un Padomju armijas ģenerālštāba Galvenā izlūkošanas pārvalde (krievu izcelsmes saīsinājums – GRU). Abām organizācijām bija dažādas funkcijas un tās visa cita starpā būtiski atšķīrās izmantoto metožu ziņā.

VDK un tās mantinieki ir klasiska inteligences struktūra, kura, lai gan izmanto plašu metožu loku, galvenokārt mēģina pārliecināt un pāraudzināt, apmānot vai relatīvi maigi piespiežot tikai tad, ja savādāk nevar. Savukārt GRU struktūras primāri balstās uz tiešām piespiedu metodēm. Arī uz viszemiskāko un pretīgāko kadru operatīvu izmantošanu. Arī uz šantāžu. Un arī uz vardarbību.

VDK ir miera laika struktūra, bet GRU – kara laika struktūra. VDK ir konstruktīva struktūra, GRU – destruktīva. Karš ir karš, tur nav iespēju “cackāties”. Karā ir garantēti droši jāpanāk rezultāts, izmantojot jebkuras metodes. Karā pretinieks ir jāiznīcina, pretējā gadījumā tas iznīcinās tevi. Tāpēc GRU struktūras savā darbībā ir tik nežēlīgas.

Abi PSRS specdienesti viens no otra atšķiras arī ar kadru politiku, iekšējo filozofiju un pasaulskatu. Savukārt tas neizbēgami rada savstarpējo konkurenci ne tikai kopējā mērķa sasniegšanā, bet arī ietekmes ziņā uz iekšpolitiskajiem procesiem. GRU organiski tiecas atbrīvoties no “čekistu” virsvadības, bet VDK regulāri parāda nepakļāvīgajiem armijniekiem, kurš “mājā ir saimnieks”. Tā rezultātā laiku pa laikam uzliesmo ļoti nopietni “čekistu” un “gruistu” savstarpējie konflikti.

PSRS ienaidnieki, saprotot šo parādību, ļoti labprāt sadarbojas tieši ar GRU struktūrām un kadriem, izmantojot tos savu pretpadomisko un tagad arī pretkrievisko mērķu sasniegšanai. Tomēr šis process ir abpusējs un tik pat lielā mērā GRU struktūras izmanto NATO valstu inteligences, lai pietuvotos to lielākajiem noslēpumiem un lai iespiestos dziļāk šo valstu sabiedrībās, izveidojot, nostiprinot un paplašinot tur savas operatīvās pozīcijas.

PSRS sabruka, bet “čekas” un GRU operatīvā infrastruktūra palika. Abas organizācijas pielāgojās jaunajiem apstākļiem, pārveidojās un attīstījās. Gan Krievijā, gan Ukrainā, gan Latvijā, gan citās valstīs. Un turpināja iesākto…

PSRS laikā Ukraina bija galvenais padomju militārās infrastruktūras centrs. Lielā mērā arī GRU nozīmīgākā bāzes vieta. Ja Putina Krievija ir “čekistu” valsts, tad Ukraina bija “gruistu” valsts. Šādā skatījumā karš starp Krieviju un Ukrainu lielā mērā ir arī karš starp VDK un GRU, ar kuru “čekisti” kārtējo reizi ierāda mēra sajūtu zaudējušajiem armijniekiem viņu īsto vietu sabiedrības pārvaldes hierarhijā. Un arī tāpēc Latvijas “gruisti” ir tik ļoti sarosījušies, ka oficiāli Latvijas karogu pielīdzina Ukrainas karogam tā, it kā Latvija ar Ukrainu būtu viens valstisks veidojums. Un arī tāpēc viņi sāk pārkāpt demokrātiskuma sarkanās līnijas, kuras bija iedresēti formāli ievērot.

Lai gan zemākajā un vairumā vidējos līmeņos “čekas” – GRU konflikts ir īsts, arī VDK un GRU veido vienu dialektisko vienību. Tiešas izpausmes tam ir šo struktūru vadības visaugstākajā līmenī. Tāpēc, neskatoties uz vienalga kādām zemāko līmeņu “gruistu” darbībām (tai skaitā neonacistiskām to visnežēlīgākajās izpausmēs), augstākais līmenis tos ievirza un izmanto savu mērķu sasniegšanai, kuri ir pilnībā saskanīgi ar VDK mantinieku struktūrām. “Čekisti” ir “labie policisti”, “gruisti” – “sliktie policisti”, bet mērķis abiem viens. Ja Tramps, kā daži apgalvo, esot “čekas” aģents, tas nebūt neizslēdz iespējamību, ka kolektīvais Baidens varētu būt GRU struktūru kreatūra. Līdzīgi kā Saakašvilli, Porošenko, Zeļenskis utt.

Vienu šāda kopējā mērķa piemēru no “putna lidojuma” skatījuma var aprakstīt sekojoši. “Čekas” struktūras uzrunā sabiedrību un mēģina to pāraudzināt relatīvi pa labam. GRU struktūras “necackājas” un veido bāzi, lai to darītu pa sliktam. Ja sabiedrība klausa “labo policistu”, tad šādā sabiedrībā tiek pieļauti un veicināti konstruktīvi procesi, ir relatīvs vai pat nopietns uzplaukums. Bet “gruisti” piemērojas šim trendam. Viņu destruktīvās struktūras tad atrodas marginalizētā stāvoklī un nespēj attīstīties, tai skaitā arī dēļ sabiedriskā pieprasījuma trūkuma. Piemēram, ja vairums ierindas cilvēku ir normāli, tad viņi negrib kļūt par neonacistiem un neonacistu ir maz vai nemaz.

Savukārt ja sabiedrībai ir kāds mentāls defekts un “čekistiem” to kļūst apgrūtinoši vadīt, tad sāk attīstīties un pastiprināties destruktīvi procesi. No vienas puses tas rada cilvēku pieplūdumu arī destruktīvajām GRU struktūrām. Bet no otras puses tas aktivizē arī “gruistus” viņu provokatīvajās darbībās. Šādā situācijā, ja “čekisti” sajūtas bezspēcīgi vai arī pieņem lēmumu pāraudzināt sabiedrību pa sliktam, viņi atkāpjas un nodod reālās vadības grožus GRU kolēģiem. Un sabiedrībā pilnā sparā sāk griezties destruktīvo procesu pieauguma spirāles rats (iegriežas nāves svastika). Tad katram cilvēkam rodas iespēja šķietami nesodīti izpaust savas viszemiskākās tieksmes. Tad katrs parāda savu īsto dabu un kļūst iespējams ar zinātnisku precizitāti noteikt attiecīgās sabiedrības faktiskos raksturlielumus.

Šo procesu beigu posmā plašas defektīvu cilvēku masas tiek sapakotas un izmestas vai iznīcinātas. Cilvēkus tad sadzen destruktīvās organizācijās, iedod ieročus un nosūta karot ar krietni spēcīgāku pretinieku. Viss. Vairums saņem, ko pelnījuši. Ir dota mācība. Un ir attīrīta teritorija, kurā konstruktīvie spēki atkal var mēģināt atjaunot normālu dzīvi. Apmēram šādu procesu sākuma vai vidus posmā atrodas arī Latvija.

Ja drīkst cenzēt vienus, tad drīkst cenzēt visus. Ja par nepareizu viedokli drīkst apcietināt vienu, tad par to var apcietināt jebkuru. Ja drīkst vajāt krievus, tad drīkst vajāt arī latviešus. Ja drīkst sākt terorizēt Eiropas Parlamenta deputāti Ždanoku, tad drīkst arī Kariņu, Levitu un citus politiķus. Šādā situācijā kļūst aktuāls vācu mācītāja Martina Nimlera teiktais: “Kad nacisti paņēma komunistus, es klusēju, jo neesmu komunists. Kad viņi ielika cietumā visus kreisos, es klusēju, jo nebiju kreisais. Kad viņi savāca arodbiedrību pārstāvjus, es klusēju, jo nebiju arodbiedrībā. Kad viņi saņēma ciet visus ebrejus, es klusēju, jo nebiju ebrejs. Un kad nacisti atnāca pakaļ man, tad vairs nebija kam protestēt.”

Cilvēki Latvijā piedzīvos ļoti lielu postu, ja padosies antikrieviskai histērijai un pieļaus Ukrainas maidanisko metožu realizāciju Latvijā. Diemžēl pagaidām izskatās, ka iet tieši uz to… Bet varbūt tomēr?!

Atgriežoties pie Latvijas neizbēgamās atgriešanās Krievijas ietekmes sfērā, ir jāapskata vēl viens svarīgs moments. Ja krievi atnāks un Latvijas armijai būs jākaro, tad par ko karos un mirs latviešu karavīri? Par kādu Latviju? Par kādām vērtībām? Par savu ģimeni un bērniem? Vai tomēr par LGBT tiesībām sevi un savas iegribas pacelt virs pārējās sabiedrības, piesmejot gan likumus, gan sabiedrības vairākuma dabīgās intereses? Un vai gan Krievijas deklaratīvā nostāja tad nebūs tuvāka faktiskajām Latvijas karavīru vērtībām un interesēm kā pašu valsts un tās sabiedroto deklarētais? Un, ja tā, tad kādēļ par to ir jākaro un jāmirst? Ja tikai tādēļ, ka ierindas karavīrs par to neaizdomājas un nesaprot, tad šādas pakarošanas likumsakarīgs rezultāts laikam būtu pelnīts. Nez vai tas ir tā vērts.

Ko tad darīt? Kā rīkoties šajā sarežģītajā situācijā? Jāsaglabā miers, vēss prāts, kritiskā domāšana, veselais saprāts un cilvēcība. Jāsaprot, ka tagad informatīvajā telpā valda kara propaganda, kurai nedrīkst ticēt. Tāpēc jānorobežojas vispār no jebkuriem ziņojumiem par šo tēmu vai, ja tas ir iespējams, uzmanīgi jāpēta abu pušu uzticamākie avoti un pirmavoti, mēģinot kara propagandā atrast kādu patiesības graudu. Brīžam grūti un laikietilpīgi, bet to ir iespējams izdarīt. Galvenais neiekrist vienpusējā un nekritiskā urāpatriotisma ekstāzē.

Krievijā saka, ka arī Latvijā esot nacisms un ka tāpēc arī Latviju kaut kad nāksies denacificēt. Iespējams krievu ekspertiem noteiktā mērā ir taisnība, bet tad tā ir pagaidām teorētiska un daļēji aiz matiem pievilkta taisnība. Latvijas valsts un sabiedrības vitālās interesēs pašreiz ir darīt visu iespējamo, lai Krievijas propagandas kanāli nevarētu šos teorētiskos spriedumus papildināt ar krievu cilvēkam skaidrām, viegli saprotamām un neapstrīdamām bildītēm, kas izslēgs jebkuras šaubas Krievijas sabiedrībā, ka Latvijā ir nacisms un ka tādēļ Latvija ir jāatbrīvo.

Tiek nojaukts Uzvaras piemineklis? Ļoti labi. Nacistiem šādi pieminekļi nepatīk. Tiek aizvākti citi padomju karavīru pieminekļi? Nacisms. Tiek arestēti cilvēki par atbalsta izteikšanu Krievijai? Nacisms. Tiek stādīti publiski masu saraksti ar krievu vai prokrieviskajiem aktīvistiem? Nacisms. Sākas dažāda veida izrēķināšanās ar šiem cilvēkiem. Jebkuras šaubas zūd, vistīrākais nacisms. Sākas dažādu veidu raganu medības ar vardarbības pielietošanu? Nacisms. Tiek maksimāli aizliegtas elementāras lietas un noteikti galēji neadekvāti sodi? Nacisms. Nepareizos politiķus un sabiedriskos aktīvistus sāk piekaut, nolaupīt un nogalināt? Nacisms. Tiek aizliegti visi alternatīvie informācijas avoti, bet oficiālie klaji melo? Nacisms. Utt. Krievijas medijiem tas viss ir tikai godīgi jāparāda, bet Kremlī tikai jāsavelk ķeksīši iebrukuma Latvijā plusu un mīnusu lauciņā, lai lēmums tiktu pieņemts. Tālākais ir tikai tehnikas jautājums. Un Krievijas sabiedrība tad nākamo specoperāciju uzņems ar ovācijām.

Tāpēc neko no tā kategoriski nedrīkst darīt un jārīkojas brīžiem ir diametrāli pretēji. Pieminekļi ir jāsaglabā, cilvēkiem ir jāļauj izteikties, jāievēro Satversme, ka cenzūra ir aizliegta, kategoriski jāvēršas pret jebkuriem mēģinājumiem sākt vajāt cilvēkus pēc to politiskās pārliecības un beidzot ir jāsāk arī vērsties pret antikrievisko ekstrēmismu. Jebkurš krievs Latvijā tagad ir īpaši jāsargā, lai nedod Dievs kāds plānprātiņš vai nelietis kara propagandas iespaidā kādam no viņiem kaut ko nenodara. Un, protams, kaut kā ir jāatvēsina tie ukraiņi, kuri nu ir sajutušies zirgā un grasās sākt Latviju atbrīvot no moskaļiem.

Palīdzība bēgļiem tas ir viens, tāpat kā koncertiņi, karodziņi un ziedojumi baltās un pūkainās Ukrainas atbalstam. Bet reāla un ļoti bīstama Latvijas iekšpolitiskās sistēmas destabilizācija un apdraudēšana ir jāpārtrauc pašā saknē – stingri un bez žēlastības, jo šis kontingents saprot tikai un vienīgi spēka valodu. Ja tas netiks izdarīts, tad ardievu Latvija.

Lai kāda arī nebūtu informatīvā un sabiedriskā iedarbība, cilvēkiem ir jāsaglabā cilvēcība. Ir jāievēro baušļi! Pa īstam. Pēc būtības. Pirmkārt, “Tev nebūs nokaut”, bet arī “Tev nebūs zagt”, “Tev nebūs nepatiesu liecību dot”, “Tev nebūs iekārot sava tuvākā mantu, lopus un sievu” un pats galvenais – “Nedari citam to, ko negribi, lai darītu Tev.” Ja latvijieši masveidā tā darīs, tad kara šausmas Latvijai var aiziet arī secen. Un katram, kurš tā darīs individuālā kārtā, pat sliktāko scenāriju gadījumā būs lielākas izredzes izglābties.

Tāpēc vēlreiz, lēnāk pār tiltu, saglabājam mieru un nekrītam galējībās. Ja izdosies, tad būs labi.

Ivars Prūsis, “Informācijas aģentūras” redaktors
/24.03.2022/

Informācijas aģentūra
/25.03.2022/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Cionists: Ukrainā notika vardarbīga ukrainizācija, tika veikts kultūras genocīds

Žurnālists: Sarunu es gribētu sākt ar Jūsu rakstu. Manuprāt, ļoti interesants raksts. Paradoksāls. Tur tiek izteiktas domas, kuras es iepriekš nebiju dzirdējis. Raksts saucas “Troņu kari: ebreji, esiet uzmanīgi!” Tas ir publicēts arī mūsu, ITON TV, mājas lapā. Bet, kad šauj pa pilsētas centru, tas ir terorisms? Jūs kā cilvēks, kurš dzīvo Izraēlā ilgāk par 50 gadiem, kā uzskatāt? Mums gandrīz katru gadu ir t.s. “saasinājumi”, kad pa mums šauj teroristi. Mēs nekautrējamies viņus saukt par teroristiem. Kādēļ tos, kuri šauj pa Doņeckas centru, nesauc par teroristiem?

Zejevs Ichaks: Tas ir terorisms, pilnīgi viennozīmīgi. Es esmu piedalījies trijos karos, šeit Izraēlā. Es zinu, kas ir karš. Tas ir kaut kas ļoti, ļoti slikts. Savā rakstā es necentos pacelties virs labā un ļaunā, tajā es centos izanalizēt, no kurienes šis ļaunums nāk.

Žurnālists: Es nocitēšu fragmentu no Jūsu raksta. “Manuprāt, līdzīgi kā PSRS 1960-os gados provocēja casus belli [kara sākšanas iemesls] Tuvajos Austrumos, tā NATO tagad izprovocēja Krievijas karu ar Ukrainu, lai leģitimizētu Krievijai smagās, bet arī NATO jaunākajiem partneriem Austrumeiropā nebūt ne vieglās sankcijas. Objektīvā patiesība ir tajā, ka šodien Ukraina, līdzīgi kā Izraēla 1967.gadā, ir upurēta nokaušanai augstākām ģeopolitiskām interesēm.” Kāda ir šo paralēļu, kuras Jūs velkat starp Sešu dienu karu un patreiz notiekošo, būtība?

Zejevs Ichaks: Šo rakstu es rakstīju izraēliešiem, lai viņiem būtu puslīdz saprotams kas notiek. Mums ir konfrontācija, globāls karš starp lieliem starptautiskiem blokiem. Un ir lokāli kari. Kas notika 1967.gadā?

1967.gadā pēc būtības karu neviens negribēja – ne ebreji, ne arābi. Nasars varbūt arī gribēja, bet viņš baidījās. Viņam uz to brīdi jau bija divi zaudēti kari (1948.gada un 1956.gada) un viņam bija nepieciešama Padomju Savienības palīdzība, kas to apsolīja. Tikai Padomju Savienība šo palīdzību apsolīja ar vienu nosacījumu: Izraēlai bija jāuzbrūk pirmajai. Tas ir, bija jārada casus belli.

Padomju Savienība sniedza informāciju, ka Izraēla koncentrē savus spēkus pie Sīrijas robežas un Nasars šo ideju izmantoja. Mēs labi zinām tālākos notikumus, viņš aiztaisīja ciet izejas uz Dienvidu jūrām, līdz ar to radot casus belli.

Tad Izraēlas militārā vadība (ne politiskā) pieņēma lēmumu veikt preventīvu militāru triecienu un tas salauza visu situāciju. Padomju Savienībā cerēja padziļināt savu ietekmi arābu pasaulē ar padomju ieroču slavu, bet nekas nesanāca. Tad Padomju Savienības antiizraēlas propagandas dusmas izvērtās antiebreju propagandā, sasniedzot gandrīz nacistu līmeni, un skāra pat tos ebrejus Padomju Savienībā, kuri tai bija lojāli.

Kas mums notiek pašreiz? Mums ir divas savā starpā cīnošās lielvalstis – ASV ar Eiropu (NATO), kā arī Krievija. Ienaidnieks, protams, ir jānospiež uz ceļiem. Tas vienreiz jau tika izdarīts ar Padomju Savienību, kad tika izraisīta ekonomiskā krīze, radīta bruņošanās sacensība, samazinātas naftas cenas un vājā PSRS ekonomika toreiz to neizturēja.

Kāda situācija tika radīta patreiz? Ko gribēja Putins? Viņš negribēja tālāku NATO izplešanos. Kad sabruka PSRS, tika apsolīts, ka NATO neizpletīsies, bet pēc tam tur iestājās Polija, Baltijas valstis utt. Viņš to negribēja. Tas, ko viņš gribēja, izņemot punktus, par kuriem noteikti varēja rast kompromisa risinājumu, lai tiktu parakstīta vienošanās par Ukrainas neuzņemšanu NATO.

Ukraina ļoti stipri tiecās uz NATO, bet amerikāņi un eiropieši negribēja parakstīt to vienošanos. Pēdējo reizi šis priekšlikums tika izteikts, kādas astoņas dienas pirms kara sākuma. Kremlī vienkārši nesaņēma uz to atbildi.

Ko tālāk Putins varēja darīt? Viņš varēja saņemt diplomātisku pļauku vai arī sākt izmantot spēka metodes, kuras visdrīzāk nerealizējās tā kā sākotnēji tika plānots.

Mums ir jāsaprot, ka visa informācija, kura patreiz ir mūsu rīcībā, ir dezinformācija. Tā ir cenzēta informācija. Un tie ir visdažādākie “feiki”. Mēs te varam paļauties tikai uz loģiku.

Loģika saka, ka operācija neiet pēc plāna, ka Putins cerēja uz zibenskaru un ka ukraiņi ar aplausiem sagaidīs krievu atbrīvotājus kā senajos laikos. Tas neizdevās.

Žurnālists: Nedomāju, ka viņš tā cerēja.

Zejevs Ichaks: Viņš pašā sākumā uz to aicināja. Un man šķiet, ka, jā, ka bija tā. Es, protams, varu kļūdīties. Tā ir mana interpretācija. (…)

Žurnālists: Vēl viens citāts no Jūsu raksta: “Man kā ebrejam – cionistam ir personiski simpātisks veselīgs nacionālisms. Ar to es saprotot savas nacionālās pašapziņas celšanu bez citu tautu nacionālo pašapziņu pazemošanas. Manas emocijas ir to tautu pusē, kuras ir gatavas karot un pretoties.” Te man rodas jautājums, kur ir robeža starp veselīgu un ne pārāk veselīgu nacionālismu? Un vai pašreizējā Ukrainā viņu nacionālā pašapziņa netika stiprināta, kā Jūs rakstāt, pazemojot citas tautas.

Zejevs Ichaks: Jā, tika. Ukrainā bija ļoti liels skaits krieviski runājošo iedzīvotāju. Un tur notika faktiski vardarbīga ukrainizācija, tai skaitā attiecībā uz valodas jautājumu. Te var pieminēt kaut vai tās pašas Donbasas bombardēšanu, par ko Rietumos ļoti maz ir ziņots. Tur gāja bojā tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku. Ukraiņu nacisti sadedzināja krievu cilvēkus Odesā, kuri bija izgājuši uz demonstrāciju. Tas principā saucas kultūras genocīds. Un tas, ko ebreji piedzīvoja Padomju Savienībā, tas arī bija kultūras genocīds, jo mums atņēma tiesības lietot valodu utt. Tas viss Ukrainā ir, es to visu zinu, bet par to nav pieņemts pašreiz runāt, jo Ukraina ir upuris.

Žurnālists: Jūs nesen bijāt Vācijā, kur strādājāt klīnikā. Un laikam tāpēc Jūs savā rakstā uzrakstījāt (pieņēmāt), ka “informatīvā brīvība Rietumvalstīs un Krievijā vairs neatgriezīsies pie iepriekšējām normām”.

Zejevs Ichaks: Jā, es to uzrakstīju, bet zināt to, kas būs neviens nevar. Tādas ir manas sajūtas. Tās man radās vēl pirms šī kara. Tas bija koronavīrusa laikā, divus gadus atpakaļ. Tad tikko bija sācies koronavīruss un es ar mašīnu braucu uz Horvātiju. Caur Vāciju, Šengenas zona, viss ir atvērts. Koronavīrusa esamību man neviens nepārbaudīja, bet visiem jau pārbaudīja pases. Pirms tam agrāk tas nebija (es pirms tam arī biju braucis uz Horvātiju).

Tagad tas viss ir pastiprinājies. Ja es ieslēdzu Vācijas televīziju, tad tur viss ir nobloķēts. Tur tiek dota pilnīgi vienpusēja informācija. Google [Youtube] ir nobloķējusi Krievijas TV kanālus. Godīgi sakot es iepriekš Krievijas TV gandrīz nemaz neskatījos.

Kad es atgriezos Izraēlā un ieslēdzu TV, es redzēju, ka esmu atgriezies brīvā valstī. Saprotiet, es izlemju, ko es gribu skatīties, nevis, kāds manā vietā izlemj, kas man būtu jāskatās. Tā ir manas brīvības apdraudēšana. Un es nezinu, kas būs tālāk. Jo tur runāt to, ko es tagad saku, es nevarētu, mani nemaz līdz ekrānam nelaistu.

Es jau agrāk stāstīju par vienu gadījumu, vēl pirms koronas, vēl pirms visiem šiem notikumiem. Šeit Telavivā viens vācu žurnālists rādīja dokumentālo filmu kā tika sadedzināti krievu cilvēki Odesā. Es piegāju pie viņa un pajautāju skaidrā vācu valodā: “Saki, vai Tu Vācijā vari šo parādīt?”. Viņš atbildēja: “Katra saruna par to nebija ilgāka par trim minūtēm. Nevarēju, jo sabiedrotos nedrīkst attēlot negatīvā gaismā.” Tad kas tā tur ir par brīvību?! Kāda tur ir objektivitāte?!

Žurnālists: Vēl viens citāts: “Mums ebrejiem ir viss jāatceras un ir jāizdara pareizie secinājumi. Neiedziļinoties gadsimtu dzīlēs, izanalizējot tikai pagājušā gadsimta vēsturi rodas ne pārāk labs priekšstats: visas valstis un tautas, kuras patreiz aktīvi piedalās antiputina koalīcijā, ne tikai neizglāba ebreju tautu 2. Pasaules kara laikā, kad mums vēl nebija sava valstiskuma, bet arī visai aktīvi piedalījās manas tautas iznīcināšanā. Mums ir jāzin un jāsaprot, ka Putins ir ebreju tautas draugs un, Krievijas interešu ietvaros, arī Izraēlas draugs. Mums ebrejiem tas ir jāatceras un tas jāsaprot.” Kāpēc Jūsuprāt ne visi izraēlieši un savā vairumā arī krievvalodīgie izraēlieši “neatceras”, “nesaprot” un neizdara “pareizos secinājumus”? Un kādi tad ir tie “pareizie secinājumi”?

Zejevs Ichaks: Pareizie secinājumi ir tie secinājumi, kurus apstiprina vēsture pēc vairākiem gadiem. Par šodienas notikumiem mēs tos nezinām. Tad ir jāskatās perspektīvā. Personiskie secinājumi ir uz katra cilvēka sirdsapziņas, katram ir savs skatījums, savas analītiskās spējas.

Ja mēs skatāmies no ebreju tautas skatu punkta (gan no krievu ebreju, gan no Izraēlas ebreju), tad ir jākonstatē, ka Putina laikā ebrejiem ir pilnīga ebreju dzīves brīvība (gan reliģiska, gan laicīga), ir pilnīga emigrācijas brīvība uz Izraēlu un Krievijas interešu ietvaros Putins neradīja nekādus mākslīgus sarežģījumus Izraēlai. Tas viss ir ļoti jānovērtē. Tas ir ārpus Krievijas attiecībām ar Ukrainu. Tas attiecas tikai uz mums – ebrejiem.

Žurnālists: Vēl viens jautājums. Leonīds Nezvlins, slavenais biznesmenis, viņš nesen, 8.martā, atteicās no Krievijas pilsonības. Viņš publicēja atklātu vēstuli Izraēlas premjerministram Naftali Benetam, kurā aicināja to pievienoties pret Krieviju noteikto sankciju režīmam. Citēju: “Jā, Izraēlai ir intereses Sīrijā un tā noteiktā mērā ir atkarīga no Krievijas labās gribas to aizsardzībā. Es neesmu militārais eksperts, bet, manuprāt, tā ir ļoti šaura mūsu nacionālo drošības interešu interpretācija. Sadzīvot ar Putinu par katru cenu ir vēl viena paradigma, kuru aizsāka Jūsu priekšgājējs Netanjahu un no kuras jau sen ir laiks atbrīvoties.” Kā Jūs kā izraēlietis, kā cilvēks, kurš ir piedalījies trijos karos, vērtējat šāda veida secinājumus?

Zejevs Ichaks: Es uzskatu, ka Nevzlina kungs pārāk pārspīlē Izraēlas kā valsts varenību, nostādot to vienā līmenī ar lielvalstīm. Tas ir viens.

Otrs. Es personiski nezinu Putinu, nekad neesmu ar viņu ticies, līdzīgi kā es nekad neesmu ticies ar Netanjahu. Es viņus personiski nepazīstu. Bet man šķiet, ka konflikts Ukrainā ir sens slāvu savstarpējais konflikts. Šis nav mūsu, ebreju, konflikts.

Mums no šī konflikta ir vienādā mērā jānorobežojas. Mums maksimāli ir jāsniedz humanitāra palīdzība visām pusēm. Pašreiz tā ir pirmkārt Ukraina, bet iespējams rītdien tā būs Krievija. Bet mums nav jāiejaucas viņu strīdā. Šī nav mūsu, ebreju, problēma.

Kad mūsu Ārlietu ministrs paziņo (tas bija vakar vai aizvakar), ka viņš nosoda Krievijas agresiju, tad viņam ir jāpadomā, kas notiks parītdien, kad mūs apšaudīs HAMAS un mēs šausim pretī, un tur būs sagrautas mājas utt., un Krievija paziņos: “Mēs nosodām Izraēlas agresiju.” Un ko tad viņš uz to atbildēs? Nedrīkst būt dubulti standarti, saprotiet. Šāda nostāja pašreiz būtu ļoti liela stratēģiska kļūda.

Es saprotu, ka ir ļoti liels spiediens no Amerikas, ka ir ļoti liels spiediens no iekšienes, bet mēs nedrīkstam pieļaut šādas stratēģiskas kļūdas. Mums ir vienādā mērā jānorobežojas no šī konflikta un ir jābūt gataviem sniegt maksimālu humāno palīdzību abām slāvu tautām.

Žurnālists: Pēdējais jautājums. Vienā no pēdējām mūsu programmām, kad Jakovs Kedmi atbildēja uz skatītāju jautājumiem, tika uzdots jautājums, vai vajag sodīt Izraēlas ārstu, kurš 2014.gadā ārstēja ukraiņu nacistu ar svastikas tetovējumu uz krūtīm. Ko atbildēja Jakovs Kedmi nav būtiski, bet es izlasīju vienu komentāru pie šī raidījuma. Viens cilvēks, kuru es personiski pazīstu, uzrakstīja sekojošu komentāru: “Svastikas tetovējums, protams, ir slikti, bet vajag saprast, vai tie ir muļķīša izlēcieni, vai arī tā ir viņa pārliecība, bet ārstam ir pienākums viņu ārstēt.” Bet drīz pēc tam man patrāpījās publikācija, kurā Minhenes medicīnas centrā atteicās ārstēt onkoloģiski slimus krievu bērnus. Tas notiek patreiz. Kur ir fašisms? Kas ir fašisms?

Zejevs Ichaks: Atbildu. Kopš Hipokrāta laikiem ārsta pienākums ir palīdzēt visiem, neatkarīgi no viņu politiskajiem un citiem uzskatiem, vai prāta spējām. Ko domāja tas nacists, kad viņu Ukrainā kaut kādos vietējos cīniņos sašāva …

Žurnālists: Viņam bija smags ievainojums un viens ebreju oligarhs samaksāja par viņa ārstēšanos Izraēlā (vēl ko ciniskāku grūti iedomāties).

Zejevs Ichaks: Skaidrs. Tad, ko tas nacists domāja, kad viņu pēc sašaušanas atveda ārstēties pie ebreju ārstiem?! Tas jau ir jautājums viņam. Kas attiecas uz minēto gadījumu ar vācu ārstiem, tad es atbildēšu kā ebrejs – ar jautājumu uz jautājumu. Kas notiktu, ja pēc kārtējās Izraēlas sadursmes ar Gaazu, slimnīcas direktors, iespaidojies no bildēm ar raudošām palestīniešu sievietēm ar bērniem (jo tikai to rāda), pateiktu: “Es nepieņemšu ārstēties ebreju bērnus no Izraēlas.” Kas tad šeit pie mums sāktos? Iedomājieties aptuveni to. Kad vācu ārsts pasaka, ka neārstēs ebreju bērnus. Lūk, tā ir atbilde uz šo jautājumu. Es nedomāju, ka te ir vajadzīgi vēl kādi komentāri.

Žurnālists: Tā ir spilgta ilustrācija tam, ka antisemītisms ir vienāds ar mūsdienu rusafobiju.

Zejevs Ichaks: Jā, absolūti.

Zejevs Ichaks, ārsts, sabiedriskais darbinieks, triju Izraēlas karu dalībnieks
/15.03.2022/

Avots:
http://www.isrageo.com/2022/03/21/voypr455/
http://www.iton.tv/mneniya/17622-evrei-budte-bditelny.html

Informācijas aģentūra
/25.03.2022/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Vladimira Putina runa par iebrukuma Ukrainā iemesliem, specoperācijas gaitu un globālo pretstāvi ar Rietumvalstīm.

Labdien cienījamie kolēģi! Mūsu sanāksmē piedalās valdības dalībnieki, Federālo apgabalu pilnvarotie pārstāvji, Krievijas reģionu vadītāji. Mēs tiekamies grūtā laikā, kad mūsu bruņotie spēki Ukrainā un Donbasā veic speciālo militāro operāciju.

Atgādināšu, ka pašā tās sākumā, 24.02.2022 agri no rīta, es atklāti un publiski paziņoju Krievijas darbību iemeslus un galvenos mērķus. Tā ir palīdzība mūsu cilvēkiem Donbasā, kuri astoņu gadu laikā tika pakļauti īstam genocīdam, izmantojot visbarbariskākās metodes, – liela mēroga militāras sodīšanas operācijas, blokādi, teroristiskos aktus, regulāras artilērijas apšaudes.

Un par ko? Tikai par to, ka viņi centās panākt elementāras cilvēktiesības – dzīvot pēc savu senču likumiem un tradīcijām, runāt dzimtajā valodā, audzināt savus bērnus tā, kā viņi grib.

Pie tam Kijevas varasiestādes visu šo gadu laikā ne tikai ignorēja un sabotēja Minskas vienošanās paredzētās darbības krīzes mierīgai noregulēšanai, bet pagājušā gada beigās publiski atteicās no to izpildes. Viņi arī sāka praktiski realizēt plānus iestāties NATO. Pat vairāk, izskanēja Kijevas varasiestāžu paziņojumi par apņemšanos radīt savus kodolieročus un to nesējus.

Tas bija reāls drauds. Jau pārskatāmā nākotnē, ar tehnisku ārzemju līdzdalību, pronacistiskais Kijevas režīms varēja iegūt masu iznīcināšanas ieročus. Un viņu mērķis, protams, būtu Krievija.

Ukrainā darbojās arī desmitiem laboratoriju tīkls, kurā, ar Pentagona finansu atbalstu un tā vadībā, tika realizētas militāri – bioloģiskas programmas. To skaitā arī eksperimenti ar koronavīrusa, Sibīrijas mēra, holēras, Āfrikas cūku mēra un citu nāvējošu slimību paraugiem. Šo slepeno programmu pēdas pašreiz cītīgi mēģina slēpt, bet mums ir pamats uzskatīt, ka Krievijas tiešā tuvumā, Ukrainas teritorijā, tika izstrādātas bioloģisko ieroču komponentes.

Mūsu daudzkārtējie brīdinājumi par to, ka šāda notikumu attīstība rada tiešus draudus Krievijai, tika noraidīti gan no Ukrainas puses, gan viņu aizbildņu no ASV un NATO puses. Pie tam tas tika izdarīts ar ārišķīgu un cinisku augstprātību. Līdz ar to visas diplomātiskās iespējas tika pilnībā izsmeltas. Mums neatstāja nekādus citus variantus mierīgā ceļā atrisināt problēmas, kuras rodas ne jau mūsu vainas pēc. Un tāpēc mēs bijām spiesti sākt speciālo militāro operāciju.

Krievijas karaspēka parādīšanās pie Kijevas un pie citām Ukrainas pilsētām nav saistīta ar apņemšanos okupēt šo valsti. Mums nav tāds mērķis. Arī par to es pateicu 24.februāra uzrunā.

Kas attiecas uz karadarbības vešanas taktiku, kuru izstrādāja Krievijas Aizsardzības ministrija un armijas ģenerālštābs, tad tā sevi ir pilnībā attaisnojusi. Mūsu puiši, mūsu virsnieki un karavīri rīkojas drošsirdīgi un varonīgi, darot visu iespējamo, kas no viņiem ir atkarīgs, lai izvairītos no civiliedzīvotāju upuriem Ukrainas pilsētās.

Tagad pirmo reizi gribu pateikt, ka pašā operācijas sākumā, lai izvairītos no bezjēdzīgas asinsizliešanas, Kijevas varasiestādēm pa dažādiem kanāliem tika piedāvāts neiesaistīties karadarbībā, bet gan vienkārši izvest savu karaspēku no Donbasas. Viņi negribēja. Nu ko, tas ir viņu lēmums. Sapratne par to, kas notiek īstenībā, “uz zemes”, neizbēgami atnāks.

Operācija norit veiksmīgi saskaņā ar iepriekš apstiprinātiem plāniem.

Atzīmēšu, ka Ukraina, ASV un virknes Rietumvalstu mudināta, mērķtiecīgi gatavojās militāram scenārijam, asiņainiem slaktiņiem un etniskām tīrīšanām Donbasā. Masīvs uzbrukums Donbasai un pēc tam arī Krimai bija tikai laika jautājums. Mūsu bruņotie spēki izjauca šos plānus.

Kijevā ne tikai gatavojās agresijai pret Krieviju, Donbasu, viņi šo karu jau veda. Netika pārtraukti mēģinājumi veikt diversijas Krimā un izveidot tur teroristisku “pagrīdi”. Visus pēdējos gadus turpinājās karadarbība Donbasā, tika veiktas civilo apdzīvoto vietu apšaudes. Šajā laikā Donbasā gāja bojā 14000 civiliedzīvotāju, to skaitā arī bērni.

14.03.2022 pa Doņeckas centru tika dots raķešu trieciens. Tas bija atklāts teroristisks akts, kurā gāja bojā vairāk kā 20 cilvēku. Šāda veida apšaudes notiek visu laiku šo pēdējo dienu laikā. Tiek šauts nešķirojot, pa pilsētu laukumiem ar iznīcībai nolemto cietsirdību un fanātismu. Līdzīgi kā nacisti Trešā Reiha pēdējās dienās mēģināja sev paraut kapā līdzi pēc iespējas lielāku skaitu nevainīgu upuru.

Bet kas pārsteidz visvairāk, tas ir pārmērīgais cinisms. Te ir jāmin ne tikai Kijevas neiedomājamie meli, ka it kā Krievija pati esot izšāvusi raķeti uz Doņecku, bet arī apstāklis, ka tā saucamā civilizētā pasaule, ASV un Eiropas prese, pat nepamanīja šo Doņeckas traģēdiju, it kā tās nemaz nebūtu bijis. Tieši tik pat liekulīgi viņi pēdējos astoņus gadus neievēroja kā mātes Donbasā apglabāja savus bērnus un kā tika nogalināti sirmgalvji. Tā ir kaut kāda morāla un ētiska degradācija, pilnīgs cilvēcības zudums.

Daudzus gadus ilgušo ņirgāšanos par Donbasa iedzīvotājiem vairs nebija iespējams izturēt. Un, lai izbeigtu šo genocīdu, Krievija atzina Donbasa tautu republikas, noslēdza ar tām draudzības un savstarpējās palīdzības līgumus. Pamatojoties uz šiem līgumiem, Republikas griezās pie mums pēc militāras palīdzības, lai atvairītu militāru agresiju. Un mēs šo palīdzību sniedzām. Mums vienkārši nebija tiesību rīkoties savādāk.

Bet kam es gribētu pievērst uzmanību, ko uzsvērt?! Ja mūsu armija darbotos tikai Republiku teritorijā, tikai palīdzētu tām atbrīvot savas zemes, tas nekļūtu par problēmas galīgu atrisinājumu, neradītu mieru un pašā saknē nenovērstu draudus jau mūsu valstij, Krievijai. Tieši otrādi, pa Donbasa robežām tad ietu jauna frontes līnija, turpinātos apšaudes un provokācijas. Tas ir, bruņotais konflikts tad turpinātos bezgalīgi un to barotu Kijevas režīma revanšistiskā histērija. Savukārt NATO infrastruktūra Ukrainā tad izvērstos vēl straujāk un agresīvāk. Tad mēs tiktu nostādīti fakta priekšā, ka Alianses uzbrūkošie triecienspēki jau ir pie mūsu robežām.

Atkārtošu vēlreiz, ka mums nebija citu iespēju aizsargāt sevi, nodrošināt Krievijas drošību, kā tikai veikt speciālo militāro operāciju. Un visi šai operācijai uzstādītie uzdevumi neapšaubāmi tiks realizēti. Mēs garantēti nodrošināsim Krievijas un mūsu tautas drošību un nekad nepieļausim, lai Ukraina kļūtu par placdarbu naidīgām darbībām pret mūsu valsti.

Krievijas nākotnei principiālus jautājumus par Ukrainas neitrālo statusu, tās demilitarizāciju un denacifikāciju, mēs bijām gatavi un joprojām esam gatavi apspriest sarunu ceļā. Mūsu valsts ir izdarījusi visu, lai organizētu šādas sarunas, saprotot, ka ir jāizmanto jebkura iespēja cilvēku un viņu dzīvību pasargāšanai. Bet mēs kārtējo reizi pārliecināmies, ka Kijevas režīmam, kuram Rietumu saimnieki ir devuši uzdevumu radīt agresīvu Antikrieviju, pašas ukraiņu tautas liktenis ir vienaldzīgs. To, ka iet bojā cilvēki, to, ka simti tūkstoši un miljoni ir kļuvuši par bēgļiem, to, ka pilsētās, kuras notur neonacisti un no cietumiem izlaisti noziedznieki, ir humanitāra katastrofa, tas viss viņiem ir vienaldzīgs.

Mums ir acīmredzams, ka Rietumu aizbildņi mudina Ukrainas varasiestādes turpināt asinsizliešanu. Tiek piegādātas arvien jaunas ieroču kravas, nodrošināta izlūkošanas informācija un tiek sniegta arī cita veida palīdzība, tai skaitā militāro konsultantu un algotņu nosūtīšana.

Kā ieročus Rietumvalstis izvēlējās izmantot arī ekonomiskās, finansu, tirdzniecības un cita veida sankcijas pret Krieviju. Šīs sankcijas, starp citu, pašreiz sāpīgi sit pa pašiem amerikāņiem un eiropiešiem caur augošajām degvielas, energoresursu un pārtikas cenām, caur to darba vietu zudumiem, kas ir saistītas ar Krievijas tirgu. Un nevajag te “pārlikt no slimas galvas uz veselo”, apvainojot visā mūsu valsti.

Gribu, lai mani sadzird Rietumvalstu ierindas pilsoņi. Jūs pašreiz cītīgi mēģina pārliecināt, ka visas jūsu grūtības ir Krievijas naidīgu darbību rezultāts. Ka no jūsu maciņiem ir jāsamaksā par cīņu pret mītiskajiem krievu draudiem. Tie visi ir meli! Bet patiesība ir tajā, ka pašreizējās problēmas, ar kurām saskaras miljoniem cilvēku Rietumos, ir šo valstu valdošo elišu daudzu gadu darbību rezultāts. Viņu kļūdu, netālredzības un ambīciju rezultāts. Šīs elites nedomā par to kā uzlabot savu pilsoņu dzīvi, tās ir apsēstas ar pašu savtīgām interesēm un virspeļņu.

Par to liecina arī starptautisko organizāciju ziņojumi, kuros tieši ir teikts, ka sociālās problēmas pat vadošajās Rietumvalstīs pēdējo gadu laikā tikai saasinās, ka pieaug nevienlīdzība, starpība starp nabagajiem un bagātajiem. Par sevi liek manīt arī rasu un nacionālie konflikti. Mīts par Rietumu sabiedrības labklājību, par t.s.”zelta miljardu”, sabrūk.

Atkārtošu vēlreiz, ka pašreiz visai planētai nākas maksāt par Rietumu ambīcijām, par to mēģinājumiem par katru cenu saglabāt savu zūdošo dominanti. Sankciju ieviešana ir loģisks turpinājums ASV un ES valstu valdību un centrālo banku netālredzīgai politikai, kas ir to bezatbildības koncentrēta izpausme.

Tieši viņi pēdējo gadu laikā ar pašu rokām ir iegriezuši globālās inflācijas spirāli, ar savām darbībām ir radījuši nabadzības pieaugumu un nevienlīdzības pastiprināšanos, jaunas bēgļu plūsmas visā pasaulē. Un rodas jautājums, kurš tagad atbildēs par miljoniem nāvju no bada nabadzīgajās pasaules valstīs dēļ pieaugošā pārtikas deficīta.

Atkārtošu vēlreiz, nopietns trieciens ir dots pa visu globālo ekonomiku un tirdzniecību, pa uzticību ASV dolāram kā galvenajai valūtai. Neleģitīmās darbības, iesaldējot daļu Krievijas centrālās bankas valūtas rezervju, pārvelk strīpu pāri uzticībai t.s. ”pirmklasīgajiem aktīviem”. Faktiski gan ASV, gan ES izsludināja savu defoltu attiecībā pret Krieviju. Tagad katrs zin, ka finanšu rezerves var tikt vienkārši nozagtas. Un redzot to, daudzas valstis jau tuvākajā laikā (esmu pārliecināts, tā arī notiks) var sākt konvertēt savus papīra un digitālos uzkrājumus īstās rezervēs – dabas resursos, precēs, zemē, pārtikas produktos, zeltā un citos reālos aktīvos, kas tikai palielinās deficītu šajos tirgos.

Papildināšu vēl, ka Krievijas kompāniju un privātpersonu ārzemju aktīvu un kontu arests ir arī mācība nacionālajam biznesam, ka nav nekas drošāks kā ieguldīt līdzekļus pašu valsī. Es par to esmu runājis vairākkārtīgi.

Mēs ļoti cienām to ārvalstu kompāniju nostāju, kuras, neskatoties uz ASV un to vasaļvalstu stipro spiedienu, turpina darbu mūsu valstī. Nākotnē šīs kompānijas iegūs papildus iespējas savai attīstībai.

Mēs tāpat zinām tos, kuri gļēvi nodeva savus partnerus, aizmirsa par savu atbildību pret darbiniekiem un klientiem Krievijā, un pasteidzās nopelnīt šķietamas dividendes par savu dalību pretkrievijas aktivitātēs. Pie tam, atšķirībā no Rietumvalstīm, mēs cienīsim īpašumtiesības.

Ko gribu īpaši uzsvērt?! Ir skaidri jāsaprot, ka jaunā sankciju un ierobežojumu pakete pret mums tiktu ieviesta jebkurā gadījumā. Mūsu militārā operācija Ukrainā ir tikai formāls iegansts Rietumvalstīm, lai ieviestu kārtējās sankcijas. Jā, šīm sankcijām tagad ir koncentrēts raksturs, bet tieši tāpat viņi darīja pēc referenduma Krimā, kurš notika 2014.gada 16.martā, tieši astoņu gadus atpakaļ, un kurā Krimas un Sevastopoles iedzīvotāji izdarīja brīvu izvēli būt kopā ar savu vēsturisko Dzimteni.

Atkārtošu vēlreiz, tas ir tikai formāls iemesls. Savukārt saturēšanas politika, Krievijas novājināšanas politika, tai skaitā izmantojot ekonomisko izolāciju, blokādi, ir apzināta ilgtermiņa stratēģija. Jau pašu Rietumvalstu līderi vairs pat neslēpj, ka sankcijas ir vērstas ne jau pret konkrētām personām vai kompānijām, bet gan viņu mērķis ir dot triecienu pa visu mūsu ekonomiku, pa mūsu sociālo un humanitāro sfēru, pa katru ģimeni, pa katru Krievijas pilsoni. Faktiski šādiem soļiem, kuri ir vērsti uz to, lai pasliktinātu miljoniem cilvēku dzīvi, ir visas agresijas pazīmes.

Tas ir karš ekonomiskiem, politiskiem un informatīviem līdzekļiem. Tam ir nemaskēts un totāls raksturs. Un, atkārtošu vēlreiz, Rietumvalstu t.s. “politiskais bomons” nekautrējas par to runāt tiešā tekstā. Visas vārdiskās ārišķības par politkorektumu, privātīpašuma neaizskaramību, vārda brīvību tika momentāni atmestas. Pat olimpiskie principi tika samīdīti. Nepakautrējās pat izrēķināties ar paraolimpiešiem. Tāds, lūk, sports ārpus politikas.

Daudzās Rietumvalstīs cilvēkus tikai par to, ka viņi ir cēlušies no Krievijas, sāk vajāt. Atsaka medicīnisko palīdzību, izdzen bērnus no skolām, atlaiž no darba. Aizliedz krievu mūziku, kultūru un literatūru. Cenšoties atcelt Krieviju, Rietumvalstis ir atmetušas pieklājības masku un sāk uzvesties nepiedienīgi rupji, parādot savu patieso dabu. Te prasās tiešas analoģijas ar antisemītiskajiem grautiņiem, kurus pagājušā gadsimta 30-os gados veica nacisti Vācijā, un pēc tam arī to pakaļskrējēji no daudzām Eiropas valstīm, kuras pievienojās hitleriskajai agresijai pret mūsu valsti 2. Pasaules kara laikā.

Pret Krieviju ir izvērsts arī masīvs uzbrukums kibertelpā. Ir izvērsta bezprecidenta informatīva kampaņa, kurā ir iesaistīti globālie sociālie tīkli un visi Rietumvalstu mediji, kuru objektivitāte un neatkarība izrādījās tikai mīts. Tiek ierobežota piekļuve informācijai, cilvēkus baro ar lielu daudzumu “feiku” un propagandisku viltojumu. Ir aizgājis pat tik tālu, ka viens no ASV sociālajiem tīkliem [Facebook] ir atklāti paziņojis, ka atļauj publikācijas, kuras satur aicinājumus nogalināt Krievijas pilsoņus.

Mēs saprotam kāds resurss ir šīs melu impērijas rīcībā. Tomēr pret patiesību un taisnīgumu tā tāpat ir bezspēcīga. Krievija mērķtiecīgi novadīs savu nostāju līdz visai pasaulei. Bet mūsu nostāja ir godīga un atklāta. Un arvien vairāk cilvēku to dzird, saprot un uzskata līdzīgi.

Aiz Rietumvalstu liekulīgajām šodienas darbībām stāv naidīgi ģeopolitiski mērķi. Viņiem nav vajadzīga spēcīga un suverēna Krievija. Viņi nepiedos mums ne mūsu patstāvīgo kursu, ne to, ka mēs aizstāvam savas nacionālās intereses. Mēs taču atceramies kā viņi pie mums atbalstīja separātismu, terorismu, veicinot to Ziemeļkaukāzā. Līdzīgi kā 1990-os un 2000-o gadu sākumā, viņi arī tagad kārtējo reizi cenšas piebeigt mūs. Viņi mēģina mūs pārvērst par vāju un atkarīgu valsti, pārkāpt mūsu teritoriālo vienotību, sadalīt (tas ir labākais variants viņu skatījumā). Toreiz viņiem tas nesanāca, neizdosies arī šoreiz.

Jā, protams, viņi liks uzsvaru uz t.s. “piekto kolonu”, uz nacionālnodevējiem, uz tiem, kuri pelna naudu šeit pie mums, bet dzīvo tur. Un dzīvo tur ne jau ģeogrāfiskā izpratnē, bet savās domās, savā verdziskajā apziņā.

Es nekādā ziņā nenosodu tos, kuriem ir villas Majami vai franču Rivjērā, kuri nevar iztikt bez fuagras, austerēm un t.s “gendera brīvībām”. Problēma jau nav tajā. Daudzi no šādiem cilvēkiem savā būtībā, mentāli atrodas tieši tur, nevis šeit, kopā ar mūsu tautu, ne kopā ar Krieviju. Tā viņuprāt ir piederības augstākai kastai, augstākai rasei pazīme (es atkārtoju, tā tas ir viņuprāt). Šādi cilvēki ir gatavi savu māti pārdot, lai tikai viņiem atļautu pasēdēt šīs te augstākās kastas uzgaidāmajā telpā. Un viņi grib līdzināties tai, atdarināt to. Bet viņi vispār nezina vai nesaprot, ka šai augstākajai kastai viņi, ja arī ir vajadzīgi, tad tikai kā izejmateriāls maksimāla kaitējuma nodarīšanai mūsu tautai.

Kolektīvie Rietumi cenšas sašķelt mūsu sabiedrību, spekulējot ar militāriem zaudējumiem, sankciju sociāli – ekonomiskajām sekām. Viņi cenšas izraisīt Krievijā pilsoņu pretstāvi, un, šo mērķu sasniegšanai, izmanto “piekto kolonu”. Un galamērķis viņiem ir viens, es jau to pieminēju, tā ir Krievijas sagraušana.

Bet jebkura tauta, jo īpaši Krievijas tauta spēs atšķirt īstus patriotus no neliešiem un nodevējiem. Un izspļaus tos kā mutē nejauši ielidojušu kukaini. Esmu pārliecināts, ka šāda dabīga sabiedrības attīrīšanās tikai nostiprinās mūsu valsti, mūsu solidaritāti, mūsu vienotību un mūsu gatavību atbildēt uz jebkuriem izaicinājumiem.

T.s. “kolektīvie rietumi” un viņu piektā kolona ir pieraduši mērīt citus pēc sevis. Viņi domā, ka viss ir pārdodams un pērkams, un tāpēc domā, ka mēs pārpūlēsimies un atkāpsimies. Bet viņi slikti zin mūsu vēsturi un nepazīst mūsu tautu.

Jā, daudzas pasaules valstis jau sen ir samierinājušās ar to, ka ir jādzīvo saliektu muguru, un iztapīgi pieņem visus sava suverēna lēmumus, iztapīgi tam skatoties acīs. Tā dzīvo daudzas valstis, diemžēl arī Eiropā. Bet Krievija nekad nebūs tik nožēlojamā un pazemojošā stāvoklī. Un cīņa, ko mēs vedam, ir cīņa par mūsu suverenitāti, par mūsu valsts un mūsu bērnu nākotni. Mēs cīnīsimies par tiesībām būt un palikt Krievijai. Kā piemērs mums ir mūsu uzticamo Tēvzemes aizstāvju, mūsu karavīru un virsnieku vīrišķība un drosme.

Cienījamie kolēģi! Ir acīmredzams, ka pašreiz notiekošais izbeidz Rietumvalstu globālo dominanti gan politikā, gan ekonomikā. Pat vairāk, tas liek apšaubīt to ekonomisko modeli, kurš pēdējo desmitgažu laikā tika uzspiests attīstības valstīm, un vispār visai pasaulei. Gribu uzsvērt, ka ASV un tās atbalstītāju sankciju apsēstību neatbalsta valstis, kurās dzīvo vairāk kā puse pasaules iedzīvotāju. Tieši šī valstis pārstāv globālās ekonomikas strauji augošāko un perspektīvāko daļu. To skaitā ir arī Krievija.

Jā, tagad mums nav viegli. Krievijas finansu kompānijas, lielie uzņēmumi, mazais un vidējais bizness ir saskārušies ar bezprecedenta spiedienu. Pirmā zem sankciju sitiena nokļuva mūsu banku sistēma. Bet Krievijas bankas tika galā ar šo izaicinājumu. Strādājot burtiski diennakts režīmā, tās turpina nodrošināt maksājumus un nodrošināt uzņēmumu darbību. Otrajam sankciju vilnim bija jāizprovocē panika tirdzniecības sfērā. Saskaņā ar aplēsēm papildus summārais pieprasījums pēc precēm pārsniedza vienu triljonu rubļu. Bet vietējie ražotāji, piegādātāji, transporta un loģistikas kompānijas izdarīja visu iespējamo, lai izvairītos no masveida deficīta mazumtirdzniecības tīklos.

Gribu izteikt pateicību Krievijas uzņēmēju sabiedrībai, kompāniju, banku un organizāciju darba kolektīviem, kuri ne tikai dod efektīvu atbildi sankciju izaicinājumiem, bet arī rada pamatu stabilai mūsu ekonomikas attīstībai nākotnē. Atsevišķi gribu uzteikt Valdības, Centrālās bankas, Federācijas subjektu vadītāju, reģionālo un municipālo komandu darbu. Pašreizējos sarežģītajos apstākļos Jūs atbildīgi pildiet savus uzdevumus.

Ir acīmredzams, ka organizēt pret Krieviju ekonomisko “blickrigu”, demoralizēt mūsu sabiedrību, paņemt mūs vienā rāvienā neizdevās. Tāpēc mēs noteikti redzēsim mēģinājumus pastiprināt spiedienu uz mūsu valsti. Bet mēs pārvarēsim arī šīs grūtības. Krievijas ekonomika noteikti adaptēsies jaunajām reālijām. (…)

Vladimirs Putins, Krievijas Federācijas prezidents
/16.03.2022/

Avots:

Informācijas aģentūra
/25.03.2022/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: VLADIMIRS PUTINS | 1 komentārs

Kāpēc Krievija iebruka Ukrainā un kas Ukrainu sagaida pēc kara?

Žurnālists: (…) Atceros kādu laiku atpakaļ tika runāts par to, ka Krievijas armijai iebrukt Ukrainā nav nepieciešams, jo tā var iznīcināt Ukrainas armiju pat bez iebrukuma Ukrainas teritorijā. Kāpēc tagad Krievijas armijai bija nepieciešams ieiet Ukrainas teritorijā? Godīgi sakot, apgalvojumi par to, ka nepieciešams cīnīties ar nacifikāciju utt. mani ne pārāk apmierina.

Jakovs Kedmi: Tātad, kas notika. Krievija sākotnēji neuzstādīja sev mērķi ieiet Ukrainā. Krievija cerēja atrisināt šo problēmu konflikta ar ASV un NATO atrisināšanas ietvaros. Bet ASV šo konfliktu nepārtraukti mēģināja pārveidot no konflikta starp Krieviju un ASV uz konfliktu starp Krieviju un Ukrainu. Lūk, ir milzīgā Krievija un baltā un pūkainā Ukraina un, skatieties, ko Krievija dara.

Viss sākās pus gadu atpakaļ. Tad neviens tam nepievērsa uzmanību. Ukraina sakoncentrēja savu karaspēku pie Doņeckas. Apmēram 120 tūkstošus karavīru. Tas nekādi nebija saistīts ar Krieviju, jo, ja drauds ir Doņecka, tad kāds tam sakars ar Krieviju. Ukrainai ir taču arī tiešas robežas ar Krieviju. Krievijas karaspēks neuzbruka un nemaz neplānoja uzbrukt caur Doņecku.

Krievija sākumā ne pārāk uz to reaģēja. Un tad 2021.gada novembrī amerikāņu un visu Rietumvalstu prese pēkšņi sāka stāstīt, ka Krievija sakoncentrē savus spēkus pie Ukrainas robežas un grib iebrukt. Pie tam viņi nosauca konkrētus ciparus, kādi spēki kur atrodas. Ja mēs apskatam to situāciju, tad tie bija Krievijas armijas spēki, kuri tur ir atradušies vienmēr. Un kad saka, tik un tik spēku atrodas 500 kilometru dziļumā, tad ir jāsaprot, ka tur atrodas viņu bāzes vietas. Bet kad Nulandes kundze sāka stāstīt cik bataljonu atrodas līdz Urālu kalniem, tad tas vispār ir nonsenss.

Tad Krievija pievērsa tam uzmanību. Pēc tam pierobežā notika Krievijas militārās mācības, kuras bija ieplānotas ilgi pirms tam. Tad, protams, karaspēka daudzums palielinājās. Tā kā Ukrainas pusē bija sakoncentrēta liela armija, Krievija šos spēkus tur atstāja.

Kad pēc Krievijas puses vērtējuma radās draudi, ka Ukrainas armija uzbruks Doņeckai un Luganskai, kā arī šo rajonu ikdienišķā apšaude kļuva stipri intensīvāka, Krievijā notika situācijas pārvērtēšana, kuru es nepaspēju pamanīt. Līdz tam es situāciju vērtēju par pamatu ņemot Krievijas pārstāvju teikto, ka konflikta atrisināšanas pamats ir Minskas vienošanās. Saskaņā ar Minskas vienošanos pirmo punktu, Ukrainas teritorija ir nedalāma. Tāpēc Krievija nevarēja veikt nekādas darbības pretēji tām vienošanām, kuras atzina.

Tātad, Krievijā nolēma, ka vairs nav jēga ievērot Minskas vienošanās, jo ukraiņi tās neievēro un negrib ievērot, bet Eiropas garanti (tas ir Vācija un Francija) faktiski sabotēja jebkuras darbības, kuras bija vērstas uz to, lai Ukraina izpildītu šīs vienošanās. Tad Krievija pieņēma lēmumu, ja jau šo vienošanos, nav, tad nav arī šķēršļi pielietot spēku, ja radīsies draudi Doņeckai un Luganskai.

Šim apstāklim pievienojās citi elementi, kuri sāka parādīties. Tie ir daži Ukrainas prezidenta un tā pārstāvju paziņojumi, ka Ukrainai ir jāizstājas no Budapeštas vienošanām un ka Ukrainai ir jātiecas iegūt kodolieročus, kuri garantēšot tai gan neatkarību, gan teritoriju atgūšanu. Līdz ar to Krievijā notika vēl viena situācijas pārvērtēšana. Viņi vēsu prātu apskatījās uz situāciju: valstis, kuras ir mazāk attīstītas kā Ukraina, piemēram, Ziemeļkoreja, Irāna, spēja sasniegt stāvokli, kad ir iespējams radīt kodolieročus un radīja tos. Ukrainai mantojumā no Padomju Savienības ir viss nepieciešamais priekš tā – gan tehnoloģiskie, gan zinātniskie, gan kodolenerģētikas jomas līdzekļi.

Kad parādījās pirmās pazīmes, ka Ukraina sāk mēģināt iet šajā virzienā, tad Krievijā nonāca pavisam pie citiem secinājumiem, kuri bija līdz tam. (Tas viss, ko es stāstu, nav tā, ka es to precīzi zinu, tie ir mani secinājumi.) Tas ir, ka Krievijai ar Ukrainu ir problēma mazāk apstāklī, ka tā var kļūt par NATO spēku un ASV kodolarsenālu bāzes vietu un placdarmu, bet vairāk tajā, ka pati Ukraina var radīt kodolieročus. Pie tam ar Rietumvalstu tiešu vai netiešu atbalstu (tai skaitā finansu) Ukraina to var izdarīt ļoti ātri. Un tad jau tā būs problēma starp Krieviju un Ukrainu, jo, kā teica Ukrainas bijušais prezidents Kučma, Ukraina ar kodolieročiem līdzinās mērkaķim ar granātu.

Tāpēc Krievija uz Ukrainu sāka lūkoties pavisam savādāk. Un tad tika izstrādāta pavisam cita koncepcija, kuras pirms tam nebija. Ukraina ir jānoved līdz stāvoklim, kas garantēs, ka tā nekad neapdraudēs Krieviju. Ne tieši, ne netieši. Līdz stāvoklim, kad tā nevarēs kļūt par ASV un NATO karaspēka bāzes vietu. Un šai jautājumā ir pilnīgi bezjēdzīgi paļauties uz viņu paziņojumiem, jo viņi tāpat visas vienošanās pārkāpj.

Otrs šīs jaunās koncepcijas uzstādījums: Ukrainā ir jānotiek denacifikācijai. Tas ir, nacionālistiskās varasiestādes ar nacisma un nacisma ideoloģijas atjaunošanas elementiem Ukrainā ir jāiznīdē. Tāpēc, otrs deklarētais iemesls ieiešanai Ukrainā ir denacifikācija.

Žurnālists: Atvainojiet, bet nacifikācija tas taču nav vienkārši tāpat, tas nav nekas materiāls, tas ir cilvēku galvās.

Jakovs Kedmi: Bet Vācijā taču to izdarīja. Un Vācijā to izdarīja pēc tam, kad to okupēja. Pie tam Vācijā nacisma ideoloģija tika uzspiesta vācu tautai piecu gadu laikā, novedot vāciešus līdz pavisam mežonīgam stāvoklim, ka viņi uzskatīja, ka Vācijai vislielāko apdraudējumu rada ebreju tauta. Un vācieši tam ticēja. Kad sākās Otrais pasaules karš un Vācija iebruka Padomju Savienībā vācieši ticēja, ka ebreji pie visa ir vainīgi un ka tie ir ebreji, kuri izraisīja šo karu. Un ka vācieši karo, lai aizsargātu Vāciju no ebrejiem un ebreju boļševisma. Vācieši tam ticēja.

Ja tik lielā mērā dažu gadu laikā bija izskalotas smadzenes Eiropas kulturālākai tautai, tad nav ko brīnīties par Ukrainu. Līdzīga propaganda Ukrainā pakāpeniski attīstījās kopš 1980-iem gadiem, bet pēdējos astoņos gados tā bija sevišķi intensīva. Tas ir, ka Ukrainas galvenais ienaidnieks ir Krievija un krievi. Tāpēc, tas, kas šādā veidā ir iedabūts smadzenēs, to var pārformatēt. To sauc par denacifikācijas procesu.

Un trešais jaunās Krievijas koncepcijas uzstādījums ir, ka Ukrainai jākļūst demilitarizētai. Ukrainai nedrīkst būt militāri spēki, kurus tā varētu izmantot pret kaimiņvalstīm, pirmkārt pret Krieviju.

Tā Krievija mainīja savu politiku un taktiku attiecībā pret Ukrainu un nolēma, ka šī problēma tiks risināta tagad, jo Donbasa apšaužu intensitāte no Ukrainas puses ar katru dienu ievērojami pieauga. Tika nolemts vairāk ar to nesamierināties.

Pie tam, neskatoties uz to, kas tiek apgalvots, tikai neliela daļa Krievijas karaspēka, kas tai ir pierobežā, ir iegājusi Ukrainā. Tas tā ir tāpēc, ka Krievija veic karadarbību pēc Sīrijas scenārija. Sīrijā galvenais spēks bija speciālo operāciju vienības un nozīmes ziņā tikai pēc tam seko citas vienības, tai skaitā tās, kuras Sīrijā nebija, bet Ukrainā tiek izmantotas – Rosgvardija un bruņu-tanku spēki. Tos spēkus, kas ierasti stāvēkja uz robežas, Krievija nemaz neizmantoja. Bet šiem spēkiem nav jāstāv uz robežas, viņi atlido un izsēžas. Un joprojām Ukrainas teritorijā atrodas salīdzinoši nelieli Krievijas armijas spēki.

Objektīvi skatoties Krievijai nebija nekādu problēmu iznīcināt visus Ukrainas armiju 48 stundu laikā. Tā to varētu izdarīt ar intensīvu uguni no gaisa. Bet tika pieņemts pavisam cits lēmums. Mērķis nav iznīcināt Ukrainas armiju, bet gan panākt tās kapitulāciju, lai tā pārstātu atbalstīt esošo režīmu. Otrs mērķis, pārāk intensīva bombardēšana novestu līdz lieliem upuriem civiliedzīvotāju vidū. Attiecīgi ir uzdevums veikt karadarbību tādā veidā, lai nebūtu pārāk lieli upuri ne Krievijas karavīru vidū, ne Ukrainas armijai, ne starp civiliedzīvotājiem. Tas ir, labāk izdarīt lēnāk un sasniegt militāros uzdevumus ar mazākām asinīm.

Tāpēc, ja skatāmies, ko Krievija objektīvi var izdarīt, taktisku apsvērumu dēļ tā ir nolēmusi neizmantot visas savas iespējas un risināt šo problēmu, izejot no reālās kaujas situācijas.

Pie tam Krievija atrodas situācijā, kādā Izraēla nekad nav bijusi. Kad mēs [Izraēla] sākam kādu militāru operāciju, mēs vienmēr rēķināmies ar to, ka pēc kāda laika starptautiskās organizācijas un ANO drošības padome izsludinās uguns pārtraukšanu. Krievijai šī problēma nepastāv. Tāpēc laika faktora Krievijai nav, kad operācija ir jāpabeidz līdz tādam un tādam datumam, jo vēlāk jau būs par vēlu.

Ja mēs paskatāmies uz pašreizējo situāciju Ukrainā, tad Krievijas armiju Ukrainā var apstādināt tikai Krievijas vadība, ja tā nonāks līdz tādam lēmumam līdzīgi kā tas bija jau agrāk, piemēram, Debaļcevā. Ja Krievija tā darīs, tad tā ir viņu darīšana. Bet tas ir pilnībā atkarīgs no Krievijas, no tās plāniem, no tās lēmumiem, nevis no tā, ka kāds piespiedīs Krieviju izbeigt karadarbību. Nav izredžu, ka tā notiks. Tāpēc šī operācija ir sākusies un tā norit tā kā norit, savā tempā.

Ko varu pateikt par šo operāciju? Drīz būs pagājušas divas nedēļas kopš tās sākuma. Es spriežu pēc Krievijas vadības paziņojumiem, jo tas ir pats galvenais. Ko pateica Krievijas prezidents pēdējo trīs dienu laikā? Pirmkārt, viņš pateica, ka piekrīt noslēgt miera vienošanos ar Ukrainu, ja Kijevas varasiestādes pilnībā kapitulēs. Otrs, ko viņš pateica, ka Krievija negrasās apstāties, kamēr visi militārie uzdevumi nebūs izpildīti. Visi militārie uzdevumi ir visas Ukrainas demilitarizācija un denacifikācija. Tāds ir viņa uzskats patreiz. Un trešais, ko viņš pateica, ir kaut kas jauns. Varbūt ne gluži pilnīgi jauns, bet kaut kas daudz asāks kā iepriekš. Viņš teica (es varbūt ne pārāk precīzi citēju…), ka, ja Ukrainas prezidents Zeļenskis turpinās realizēt līdzšinējo politiku, tad tas tuvākajā nākotnē var novest pie pilnīga Ukrainas valstiskuma kraha.

Tātad, Putins saka, ka, ja viss turpināsies kā līdz šim, tad Ukrainas valsts pārstās eksistēt kā valsts. Tas ir ļoti ass un ļoti noteikts paziņojums. Pie tam, tas tika pateikts pēc sarunas ar Turcijas prezidentu Erdoganu (pirms tam Putinam bija saruna ar frančiem, vāciešiem, vēl ar mūsu [Izraēlas] premjerministru). Tātad uz doto brīdi ir redzams, ka Krievijas vadība ir apņēmības pilna novest operāciju līdz galam. Tas ir, aizvākt Maidana varasiestādes, veikt pēc tam denacifikācijas procesu un pēc tam pārvērst Ukrainu par pavisam citu valsti.

Spriežot pēc tā, ko saka Krievijas vadība, Ukraina tiks pārvērsta par federatīvu republiku, kur katram apgabalam būs tiesības izstāties no Ukrainas un pievienoties blakus valstīm. Tas nozīmē, ka, piemēram, ja Ušgarodas apgabals nolems pievienoties Ungārijai, tad tas to varēs izdarīt. Un, ja Ivana-Frankovskas apgabals vai Ļvovas apgabals nolems pievienoties Polijai, tad viņi arī to varēs izdarīt. Tas ir teorētiski, ja tāda Ukraina tiks izveidota. Tad paliks jautājums kādi apgabali kam pievienosies. Es piemēram nedomāju, ka Černominskas apgabals gribēs pievienoties Moldāvijai.

Žurnālists: Jaša, rodas jautājums. Tas, ko mums televīzijā nepārtraukti rāda, tas ir ne tikai Euronews, bet to visu laiku rāda arī Izraēlas televīzija, tiek rādītas reportāžas un ņemtas intervijas vietās, kur ir ļoti daudz bēgļu. Bēgļi pēc tam, kas ar viņiem ir noticis, pēc tam, kad viņi bija spiesti pamest savas mājas, viņiem diez vai ir parādījusies vai pastiprinājusies mīlestība pret Krieviju, drīzāk gluži pretēji.

Jakovs Kedmi: Neviens negāja uz Ukrainu, lai iekarotu ukraiņu mīlestību. Sarkanā armija negāja uz nacistisko Vāciju, lai iegūtu vācu tautas mīlestību. Nē. Karā neviens nekaro, lai pretējās puses tauta tevi sāktu mīlēt. Karā problēmas ir pavisam citas. Novērst apdraudējumu vai arī atstādināt varasiestādes, kuras rada draudus, vai arī, kā tas bija ar nacistisko Vāciju, atstādināt varasiestādes, kuras pārvērš savu tautu par kaut ko ļoti šausmīgu, kas apdraud citas tautas. Bet mīlestības jūtu radīšana tas nav mērķis. Kādas jūtas un cik spēcīgas būs, to redzēs pēc tam.

Jā, cilvēki bēg. Bēgļi bēg un viņus var saprast. Cilvēki vienmēr ir bēguši no kara, no jebkura kara. Tie piecsimts tūkstoši cilvēku, pārsvarā sievietes un bērni, kuriem palīdzēja pārcelties no Doņeckas uz Krieviju, viņi arī ir bēgļi. Bet par viņiem taču neviens nerunā.

Žurnālists: Jā, tā ir tāda īpatnība, ka tas pats Euronews un arī mūsējie [Izraēlas mediji] parāda tikai vienu pusi, bet otru nemaz nerāda.

Jakovs Kedmi: Otras puses nemaz neeksistē. Tā ir ierasta viņu metodika, tā viņi strādā. Jā, 1,5 miljonu ukraiņu ir pametuši Ukrainu, ir aizgājuši. Tur pietiekami liels daudzums ir sievietes un bērni. Tas ir dabīgi. Cilvēki cenšas izvest savas sievietes, savus bērnus, savus vājākos pārstāvjus no tiem rajoniem, kur notiek vai var notikt karadarbība, kur šauj.

Kad notiek karadarbība, nereti cieš arī civiliedzīvotāji. Tā tas notiek pat tad, kad reāli mēģina pasargāt civiliedzīvotājus, jo garantēti viņus pasargāt nav iespējams. Lodes un lādiņi ir muļķi, tie nešķiro. Tāpēc daudzi cilvēki domā, ja blakām sāk šaut un sprāgt lādiņi, tad lai sievietes un bērni labāk brauc prom. Un viņi bēg. Saka, ka ceļā ir vēl 4 miljoni ukraiņu bēgļu. Tā varētu būt. Tas ir karš. Karā ir kā karā. Karā civiliedzīvotāji vienmēr cieš, viņiem tas vienmēr ir grūti. Un tā tas ir no abām pusēm.

Bet tas kādas būs attiecības starp Ukrainas iedzīvotājiem un Krieviju jaunajā Ukrainā, starp ukraiņiem un krieviem, tas jau ir cits jautājums. Pašreiz tiek risinātas tīri operatīvas problēmas.

No politiskā skatu punkta arvien vairāk rodas iespaids, ka amerikāņi un Rietumvalstis Ukrainu ir norakstījušas. Vārdos jā, viņi to atbalstīs utt., bet acīmredzot viņi ir nonākuši līdz secinājumam, ka palīdzēt Ukrainai vairs nav iespējams un ka tas ir tikai laika jautājums, kad Krievija ieņems visu Ukrainu. Spriežot pēc tā, kas notiek karadarbības teātrī, tas ir saprotams, jo nozīmīga Ukrainas armijas daļa ir atgriezta un ielenkta Doņeckas rajonā, kur tā stāvēja, bet tālāk Krievijas armija virzās tā kā viņa uzskata par efektīvāku. Es neesmu redzējis nevienu vietu, kur Ukrainas armija stāvētu uz dzīvību un nāvi un neļautu virzīties tālāk Krievijas armijai. Tas nav. Tur, kur Krievijas armija ir uzbrukusi, tur viņa uzbruka, tur, kur Krievijas armija gribēja izlauzties, tā izlauzās. Tālāk būs tas pats. Cik tas laika vēl aizņems, nedēļu vai divas, es nezinu.

Pašreiz kritiskais punkts, kurš var ievērojami paātrināt šo procesu ir Melnās jūras piekraste. Tas ir, ja Krievijai tuvākajā laikā izdosies ieņemt visu Melnās jūras piekrasti, tas liecinās par divām lietām: Ukraina uz visiem laikiem tiks nogriezta no Melnās jūras piekrastes, Krievija izies uz Moldāvijas robežām un varēs brīvi attīstīt tālākos uzbrukumus gan no ziemeļiem, gan dienvidiem. Kādi konkrēti būs šie uzbrukumi vairs nav tik būtiski, tās jau ir tehniskas detaļas.

Tas, kas jāatzīmē, ka Krievija vēl nav ieņēmusi nevienu pilsētu. Hersona neskaitās. Pagaidām pilsētas ir ielenktas un Krievija lēnītiņām mēģina tajās ieiet, cenšoties izvairīties no nopietnām cīņām pašās pilsētās, lai gan Krievija to varētu darīt, jo tai ir tādi spēki. Cik ilgi un kā tas turpināsies, es nezinu. Paskatīsimies kad sāksies un vai vispār sāksies ielenkto pilsētu padošanās. Paskatīsimies, kas notiks ar Harkovu, kas ir pašreiz galvenā ielenktā pilsēta, ar Mariopoli, kas ir liels centrs. Nu Poltava un Sumi tie ir sīkumi. Bet galvenās pilsētas vēl ir priekšā. Tās ir Nikolajeva, Krivojs Rogs un Dņepropetrovska. Šo pilsētu krišana (par Kijevu tagad nerunāsim), apstākļos kad Kijeva ir ielenkta, rada situāciju, kad visas Ukrainas teritorijas ieņemšana kļūst jau par dienu jautājumu. Bet līdz tam Krievija vēl nav nonākusi.

Uz Ukrainas varasiestāžu uzvaras relācijām, ko atbalsta primitīvā Rietumvalstu propaganda, es skatos kā uz arābu valstu uzvaras paziņojumiem Izraēlas – arābu valstu kara laikā (cik viņi notrieca Izraēlas lidmašīnas, cik tankus, kā viņi virzās uz priekšu). Bet tas, ka šādus uzvaras paziņojumus atbalsta Amerikas, britu, Izraēlas tā saucamie žurnālisti, tas nekas. Tas nemaina situāciju frontē. Tā ir sevis mānīšana. Vispār tas ir drausmīgi, kad cilvēki nodarbojas ar sevis mānīšanu. Ja viņi tic šīm muļķībām, tad neko. Nasars arī ticēja tamlīdzīgām muļķībām, bet pēc tam, kad uzzināja patiesību, viņam bija sirdstrieka, kas samazināja viņa mūža ilgumu. Gribat ticēt, ka ukraiņu lidotāji ir notriekuši desmitiem Krievijas lidmašīnu? Nu ticiet, kāda starpība. Nu ticiet jebkurai muļķībai. Šāda veida ziņojumi Krievijas lidmašīnas nenotriec.

Žurnālists: Jaša, gribēju pajautāt, lūk, ko. Vakar kļuva zināms (to ziņoja Krievijas mediji, teica oficiālas amatpersonas), ka Černobiļā ir atrastas pēdas, kuras liecinot, ka tur tika mēģināts radīt t.s. ”netīro atombumbu”. Jūsu prāt bija Krievijai informācija par to pirms operācijas sākuma (jo Černobiļas AES taču ieņēma pirmām kārtām)?

Jakovs Kedmi: Es neredzēju šos ziņojumus. Manuprāt, visdrīzāk Černobiļā tika veikti tie vai citi darbi, lai iegūtu daudz tīrāku, bagātinātāku urānu no tiem atomatkritumiem, kuri tur ir. Un var pilnīgi noteikti apgalvot, ka šādu darbu turpināšana varēja novest līdz tam, ka Ukrainas rīcībā būtu ieroču urāns vai plutonijs (līdzīgi kā pašreiz Irānai un citām valstīm ir ieroču urāns).

Cik tālu bija aizgājuši šie darbi, cik tie bija veiksmīgi, cik lielā mērā tas norādīja uz to, ka tas ir tieši atomieroču ražošanai, es pagaidām nezinu. Tas, kurš tādas lietas apgalvo, viņam būs jāuzrāda pierādījumi, ka tika veikti tādi un tādi eksperimenti (katrs fiziķis zin, par ko ir runa), ka tika veikti tādi un tādi darbi, ka tika radīti tādi un tādi instrumenti, kuriem bija jāpanāk tāds un tāds rezultāts. Atomieroču radīšana ir sarežģīta operācija un kā jebkura sarežģīta operācija, tās realizācijai ir jārada plānošanas dokumenti, jāveic nepieciešamo iekārtu iepirkumi, tas viss vēl ir jāsavāc kopā un jāsāk izmantot. Ja tas viss bija un to var pierādīt, tad Krievijai tas būs jāuzrāda.

Cita lieta, ka Ukrainas teritorijā, līdzīgi kā virknē citu pēcpadomju valstu teritorijās [iespējams arī Latvijā] ir desmitiem bioloģisko laboratoriju, kuras nodarbojas ar bioloģiskiem pētījumiem. Kas te ir īpašs? Pirmkārt, šīm valstīm šīs ir eksteritoriālas laboratorijas. Kas tieši tur tiek darīts, netiek teikts. Un tās visas pieder ASV Aizsardzības ministrijai. Ja, piemēram, runa ietu par bioloģijas laboratorijām, kuras ir saistītas ar Stenfordas vai Jēlas universitāšu bioloģijas fakultātēm, tad neko, labi. Bet tā ir ASV Aizsardzības ministrija.

Pie tam daļa no pētījumiem, kuri tur tika veikti, ir tāda veida, kuri ir aizliegti ASV teritorijā. Un tad rodas līdzīgs jautājums kā ar CIP cietumiem ārpus ASV teritorijas. Tāda veida cietumi kā Gvantanamo ir aizliegti ar ASV konstitūciju. Un tāpēc viņi to dara citās valstīs. Tāpēc, ja šīs laboratorijas pašreiz ir gan Kazakstānā, gan Gruzijā (par Armēniju neatceros), gan Ukrainā un tās vada tikai ASV speciālisti un netiek stāstīts, kas tur notiek, tad tas rada pamatotus jautājumus un pamatotas aizdomas. Nevienas valsts Aizsardzības ministrija nav miermīlīga “zaļo” organizācija un tas attiecas arī uz ASV Aizsardzības ministriju.

Žurnālists: Jaša! Manuprāt (un ne tikai, manuprāt ) tam, kas notika (Krievijas specoperācijai), trigeris (vai viens no trigeriem) bija tas, ka ASV un NATO reāli neatbildēja uz Krievijas priekšlikumiem par stratēģiskās drošības nodrošināšanu. Tie tika vienkārši ignorēti. Vai tāpēc var pieņemt, ka viss neaprobežosies tikai ar Ukrainu?

Jakovs Kedmi: Viņi ne jau neatbildēja, viņi pateica, ka nepiekrīt, viņu atbilde bija noraidoša. Un Krievija šo atbildi arī uztvēra kā negatīvu atbildi. Ja Krievija šo atbildi neuzskatītu par negatīvu atbildi, tā nebūtu sākusi operāciju Ukrainā. Krievijas operācija Ukrainā daļēji ir sekas tam, ka ASV noraidīja priekšlikumus par Krievijas stratēģiskās drošības nodrošināšanu. Ukraina visā šai procesā ir sīciņa detaļa. Lielā globālā spēle tikai tagad sākas. Tā sāksies pēc tam, kad būs beigusies karadarbība Ukrainā. Un šī globālā spēle būs ļoti nežēlīga. Kur viņa sāksies, kā viņa sāksies, pret ko tieši tā būs vērsta, es nezinu, to var tikai minēt. Tāpat nav zināms cik lielā mērā tā būs militāra.

Tas, kas visdrīzāk notiks jau tagad, vēl turpinoties karadarbībai, tās būs Krievijas pretsankcijas, kurām būs ļoti sāpīgi jāiesit pa Rietumvalstu ekonomiku. Arī šeit Krievijai ir plašas iespējas.

Es nedomāju, ka Krievija tuvākajā laikā pārtrauks Eiropai piegādāt gāzi, jo gāzes cenas ir ļoti augstas. No tā nebūtu nekādas jēgas. Un, ja naftas cena pašreiz ir 130$ un tās cena tiecas uz 200$, tad kādēļ gan to nepārdot?! Ja gribat, maksājiet par to šo naudu.

Pagaidām Krievija kā atbildes soli izdarīja vienu interesantu lietu. Visām Krievijas kompānijām, kuras ir kaut ko parādā ārvalstu kompānijām, faktiski tiek norakstīti parādi. Formāli šie parādi paliek, bet, pirmkārt, to apmaksa notiek rubļos uz kontiem Krievijas Centrālajā bankā, bet samaksa gala parādniekam pagaidām nenotiks. Šīs summas rubļos vienkārši stāvēs un viss.

Visdrīzāk Krievija ieviesīs arī citas sankcijas līdz tam, kad tiks pabeigtas Šouigu ministrijas saplānotās darbības. Šīs sankcijas var būt pārtikas nozarē, lai tiktu sagrauts pārtikas tirgus. Tās var būt minerālmēslu nozarē, metālu nozarē, krāsaino metālu nozarē, reto metālu nozarē. Un vēl ir jāpaskatās, ko pēc nedēļas savā vēsturiskajā uzrunā, kas jau ir anonsēta, pateiks Ķīnas vadītājs Sji Dzjiņpins. Interesanti, ko viņš pateiks. Uz kuru pusi pūtīs vējš un kādā veidā? Ja Krievijas un Ķīnas darbības ir koordinētas (katrā gadījumā Ķīna izsaka atbalstu Krievijai), tad turpmākā notikumu attīstība būs ļoti interesanta.

Vienu gan es varu pateikt, ko teicu vēl gada sākumā, ka 2022.gada vasarā mēs dzīvosim pilnīgi citā pasaulē. Kāda tieši būs šī pasaule es pagaidām pateikt nevaru. Neviens to nevar. Bet viens ir skaidrs, ka tas, kas bija līdz šim, nekad vairs nebūs. Nekad starp valstīm vairs nebūs tādas attiecības kā iepriekš. Nebūs vairs pašreizējās pasaules kārtības.

Vai jaunā pasaule būs diametrāli pretēja esošajai, es nezinu. Tas ir atkarīgs no tā, kurš uzvarēs šajā globālajā cīņā. Vai nu tā būs absolūta ASV vara pār visu pasauli ar sagrautu Krieviju un Ķīnu, kura šai gadījumā ilgi vairs nepastāvēs, vai arī viss būs otrādi. Tad sagrauta tiks ASV un Rietumeiropa.

Jakovs Kedmi, drošības eksperts, bijušais militārais izlūks1973.gada arābu – Izraēlas kara laikā, bijušais Izraēlas specdienesta “Native” vadītājs
/07.03.2022/

Avoti:

Informācijas aģentūra
/14.03.2022/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Politologs: Ja Ukrainas konfliktā iesaistīsies Polija, Baltijas valstis tiks vienkārši ieņemtas.

Žurnāliste: (…) Jautājums tagad tāds: Ja nolaidīsies dzelzs priekškars, tad kurā tā pusē nonāks Baltijas valstis? Vai arī Baltijas valstis sagaida denacifikācija?

Rostislavs Iščenko: Vispirms jāpasaka, ka dzelzs priekškars jau nolaižas un var pat teikt, ka noteiktā mērā tas jau ir nolaidies. Un var pat teikt, ka šis jaunais dzelzs priekškars ir daudz dzelžaināks kā tas bija 1950-os, 1960-os gados un varbūt pat dzelžaināks kā 1930-os, 1940-os gados, jo tad daži ar Krieviju [Padomju Savienību] uzturēja ekonomiskas attiecības, daži neuzturēja, bet tolaik nevienam neienāca prātā ieviest sankcijas, kurām pieturēties mēģinātu piespiest visu pasauli, kā tas notiek tagad. Tāpēc var apgalvot, ka dzelzs priekškars jau ir nolaidies un Baltijas valstis savu izvēli ir izdarījušas.

Bet to, kurā dzelzs priekškara pusē Baltijas valstis beigās atradīsies, to parādīs tikai laiks, jo militārais konflikts Ukrainā vēl nav beidzies un ASV vēl nav atmetusi cerību iesaistīt šajā konfliktā arī Austrumeiropas valstis. Ja militārajā konfliktā Ukrainā izdosies iesaistīt Austrumeiropas valstis, vismaz Poliju, tad karadarbība izvērtīsies daudz lielākā mērogā un tad tiks izdarīts lielāks spiediens arī uz Baltijas valstīm, lai tās atbalstītu savu sabiedroto. Arī uz Rumāniju tad tiktu izdarīts tāds pats spiediens utt. Ņemot vērā kopējās Eiropas mobilizācijas iespējas un ņemot vērā to, ka šī karadarbība var pārvērsties par permanentu nedzīstošu brūci (jo var uzvarēt armiju pēc armijas, bet Eiropā taču ir daudz valstu), Krievijai var nākties rīkoties vēl daudz ātrāk kā tas bija Ukrainā. Šai gadījumā domāju pat nevajag gaidīt, kamēr viņi visi uzbruks, bet var virkni jautājumu atrisināt preventīvi.

Es atkārtoju vēlreiz, ka tas ir tikai tādā gadījumā, ja ASV izdosies iesaistīt konfliktā kaut vai Poliju. Amerikāņi ļoti intensīvi pašreiz pie tā strādā. Šajā gadījumā, ņemot vērā to, ka Baltijas valstis tiks vienkārši ieņemtas, jautājums par to denacifikāciju un, ja tā var teikt, atgriešanos pie saknēm, arī kļūs aktuāls. Un ir skaidrs, ka šai gadījumā ieņemtās teritorijas varbūt arī tieši nepievienos Krievijai, bet pilnīgi noteikti neatgriezīs atpakaļ ES un NATO. Tāpēc šīs teritorijas kaut kādā veidā vajadzēs kontrolēt un tās kaut kādā veidā būs jāvada, kaut vai ar vietējo elišu starpniecību.

Ir iespējams arī cits variants, kad karadarbība Ukrainā beidzas ātrāk kā ASV uzspēj šajā konfliktā vēl kādu iesaistīt. Tad dzelzs priekškars ir nolaists, kara vairs nav, visiem paldies, visi brīvi, un sākas jauns sarežģītās globālās pretstāves etaps, kurš nav zināms kā izvērtīsies. Šai gadījumā karadarbības vairs nebūs, neviens nevienam neuzbruks, nekādas teritorijas tad netiks ieņemtas un neradīsies nekādu jautājumu par to vadību. Attiecīgi tad ir skaidrs, ka Baltijas valstis kā bija tā arī paliks par ES un NATO sastāvdaļu. Un tad ir skaidrs, ka Baltijas valstis ne tikai pievienojas sankciju mehānismiem, bet pat brīžiem mēģinās skriet vilcienam pa priekšu.

Es iepriekš jau ne reizi vien esmu teicis, ka mēs atrodamies ļoti sarežģītā globālās krīzes situācijā, kura beigsies tikai tad, kad ASV būs spiesta atzīt savu zaudējumu un kad ASV būs spiesta atteikties ne tikai no hegemonijas vispār, bet arī no hegemonijas atgriešanas iespējām. Jo pašreiz ir tā, ka ASV faktiski vairs nav globālais hegemons, bet viņi no tā atteikties negrib, mēģinot vēsturi pārspēlēt vēlreiz. Tikmēr, kamēr amerikāņiem šī vēlme saglabāsies, tikmēr, kamēr šī vēlme noteiks ASV politiku, pilnvērtīgs globālās krīzes noregulējums nav iespējams. Un tikmēr nepārtraukti saglabāsies gan liela Eiropas kara, gan jauna pasaules kara rašanās risks. Jo katrs jauns šāds konflikts (kurš līdzinās Ukrainas konfliktam) varēs pāraugt daudz lielākā konfliktā. Un amerikāņi izraisīs vēl ne vienu vien šāda veida konfliktu. Tāpēc Krievijas uzdevums ir pēc iespējas ātrāk pabeigt esošo konfliktu un radīt apstākļus, kad nav iespējams vai arī ir maksimāli mazvarbūtisks nākamais konflikts.

Tomēr šāda veida krīzes ir ne tikai grūti prognozējamas, bet arī grūti vadāmas. Mēs, piemēram, zinām, ka ir divi veidi kā atrisināt šo krīzi, vai nu pasaules karš vai arī ASV kapitulācija (bez kara), bet mēs nezinām cik etapus šī krīze izies līdz notiks tās atrisinājums vienā no šiem variantiem. Jo pagales ugunskurā var arī mest pa vienai – sākumā Poliju, pēc tam Baltijas valstis, pēc tam Rumāniju, pēc tam vēl kādu citu. Un katrā no šiem etapiem ASV būs iespēja apstāties. Pēc katra jaunā krīzes etapa nav obligāti pāriet uz nākamo krīzes etapu un nav obligāti lietu novest līdz globālai pretstāvei. Bet, vai amerikāņi apstāsies, mēs nezinām.

Tāpat mēs nezinām, ja mēs tagad ātri aizvērsim Ukrainas problēmu, pēc cik ilga laika viņi atvērs, Polijas, Baltijas, Rumānijas utt. problēmu. Vai tas būs pēc gada, pieciem vai septiņiem gadiem, mēs nezinām. To, ka viņi to mēģinās izdarīt un to, ka visdrīzāk tas viņiem izdosies, jo viņi šajās valstīs balstās uz neadekvātām vietējām elitēm, ir skaidrs. Bet tas ir tikai “visdrīzāk”. Tas nenozīmē, ka viņiem tas garantēti izdosies. Nav garantiju, ka ASV tas izdosies un nav garantiju, ka Krievijai izdosies to nepieļaut.

Attiecīgi mēs atrodamies nenoteiktas nākotnes stāvoklī. Šai nenoteiktībai ir vairāki iespējamie attīstības virzieni, katrs no kuriem var realizēties ar noteiktu varbūtības pakāpi. Bet to, kurš no šiem variantiem realizēsies, mēs precīzi nevaram noteikt pat to realizācijas procesā. Uzzināt to mēs varēsim tikai procesa beigās.

Tā, piemēram, mēs precīzi tagad nevaram pateikt kādā veidā tiks pārvaldīta Ukraina pēc kara, kādi šai sakarā tiks pieņemti lēmumi. Mēs to nevaram pateikt tikmēr, kamēr nav beigusies karadarbība, jo daudz kas būs atkarīgs no tā kur un uz kādiem nosacījumiem apstāsies Krievijas armija. Un vai vispār būs kādi nosacījumi. Vai arī esošās Kijevas varasiestādes vienkārši aizmuks uz ārzemēm un kā valdība svešumā pretendēs uz visas Ukrainas teritorijas atgriešanu, ko atbalstīs ASV un Rietumvalstis.

Tad, lūk, pat šajā relatīvi mazajā Ukrainas krīzē, kuru Krievija pietiekami lielā mērā kontrolē, ir nenoteiktība. Šo krīzi Krievija kontrolē, jo tā var brīvi izvēlēties, virzīties uz priekšu vai apstāties, vadoties no saviem ieskatiem, un neviens tam nevar patraucēt. Ja gribam, apstājamies šodien, ja gribam – aizparīt, ja gribam apstājamies pie Ukrainas rietumu robežām, ja gribam – jebkurā starpposmā.

Globālo krīzi Krievija nevar tik brīvi kontrolēt. Globālo krīzi nevar kontrolēt neviens. Visas globālajā krīzē iesaistītās lielvalstis šai ziņā ir savstarpēji atkarīgas, jo vienu lielvalstu lēmumi izraisa citu lielvalstu pretlēmumus. Un pat prognozējot, kādi būs pretlēmumi, dēļ tā, ka mēs atrodamies fatālā globālās krīzes virpulī, bieži vien mēs nemaz nevaram pieņemt citu lēmumu.

Tāpēc, ņemot vērā neiespējamību vadīt pašreizējo krīzi, ņemot vērā pietiekami lielu varbūtību, ka šī krīze sāks attīstīties pati no sevis, ņemot vērā to, ka mēs nezinām, vai mēs spēsim apstādināt šo pašattīstību, vai nespēsim, pašreiz formulēt Ukrainai kādas konkrētas receptes kaut kādos konkrētos termiņos nav iespējams, jo Ukraina ir tikai mazs akmentiņš lielajā globālās krīzes mozaīkā. Bez Ukrainas, protams, globālās krīzes mozaīka ir nepilnīga, bet pati Ukrainas krīze nav visa šī mozaīka. Tāpēc mēs pašreiz nevaram teikt, ka mums ir kaut kāda vispārējas Ukrainas perspektīvu (stabilizācijas, attīstības utt.) sapratne, pirms mums nav vispārēja sapratne par globālās krīzes attīstību.

Mēs zinām, ko mēs darīsim, pēc kā mēs tiecamies. Bet globālā krīze ir karš (aukstais karš, informatīvais karš, ekonomiskais karš, sauciet to kā gribiet). Un karā ir vismaz divas puses, katrai no kurām ir savi plāni, kurus katra puse cenšas realizēt. Un neviena puse nekad pilnībā nerealizē savus plānus, pat otras puses bezierunu kapitulācijas gadījumā. Tāpēc pašreiz mēs varam sekot līdzi notiekošajam, varam to analizēt, varam novērtēt, kādas tendences vairāk sāk izpausties, varam skatīties vai situācija nesāk attīstīties sliktāko scenāriju virzienā, vai arī otrādi – konstatēt, ka pašreizējā etapā ir notikusi situācijas stabilizācija, bet nopietni plānot un prognozēt globālās situācijas attīstību atkarībā no katras reģionālās krīzes atsevišķi mēs diemžēl patreiz nevaram. (…)

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts
/09.03.2022/

Avots:

Informācijas aģentūra
/11.03.2022/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 1 komentārs

Izraēlas drošības eksperts par militāro un politisko situāciju Ukrainā

Jakovs Kedmi

Žurnālists: Kā Jūs vērtējat Krievijas specoperāciju Ukrainā? Kā attīstās situācija? Kā Jūs vērtējat amerikāņu komentārus, kuri saka, lūk, Krievija esot “aizrijusies”. Un Ukraina kliedz, ka, viss, krievi, mēs tūlīt jūs sāksim uzvarēt un ka jums viss ir slikti?

Jakovs Kedmi: Es jau teicu, ka Ukrainas propagandas rupori man ļoti atgādina arābu propagandas ruporus pirmajās Sešu dienu kara dienās: uzvaras paziņojumi, viss, Telaviva ir ugunīs, Haifa – ugunīs, tanki tuvojas no visām pusēm, Izraēlas gaisa spēki ir iznīcināti, Izraēlas tanku daļas ir iznīcinātas, izraēlieši masveidā padodas gūstā, viss ir labi. Bet vakarā izrādījās, ka viss ir diametrāli pretēji.

[1967. gada Arābu-Izraēlas karš jeb Sešu dienu karš tika izcīnīts starp Izraēlu un tās arābu kaimiņvalstīm — Ēģiptes Arābu Republiku, Jordānijas Hāšimītu Karalisti un Sīrijas Arābu Republiku — ilga no 5. līdz 10. jūnijam (132 stundas). 1967. gada 5. jūnijā Izraēla sāka preventīvu uzbrukumu arābu valstīm, kas bija izteikušas nepārprotamus draudus Izraēlai. Izraēlas karaspēks guva strauju un pārliecinošu uzvaru, sešās dienās sakāva Ēģiptes, Jordānijas un Sīrijas spēkus un okupēja Sīnāja pussalu, Gazas joslu, Rietumkrastu, kā arī Golānas augstienes.]

Starp citu, tas, kas toreiz notika Ēģiptē: Ēģiptes vadītājs Nasars saņēma tieši tādas pat ziņas no saviem komandieriem. Un tad Saddats, kurš vienīgais zināja, kas patiesībā notiek, atbrauca pie viņa un uzaicināja uz ģenerālštābu. Kad viņi tur atbrauca un viņš uzzināja reālo situāciju, viņu piemeklēja sirdstrieka. Viņš ieraudzīja, kas patiesībā notiek. Šī situācija man nedaudz atgādina to, kas notiek no Ukrainas puses.

Krievija uztur informatīvo miglu. Ziņo minimumu. Tas ir ļoti pareizi militāras operācijas laikā. Jā, iedzīvotāji pamatoti grib zināt, kas notiek, bet operāciju veikšanai ir nepieciešams, lai pretinieks pēc iespējas mazāk zinātu, tāpēc, ka galvenais, kas pietrūkst, tas ir pareizs situācijas novērtējums. Un visi šie oficiālie ziņojumi vienmēr palīdz pareizi novērtēt situāciju. Tāpēc labāk, lai pretinieks mazāk zin. Pat uz tā rēķina, ka netiek apmierināta taisnīga iedzīvotāju vēlme būt lietas kursā par notiekošo.

Ja apskatāmies to, kas notiek, tikai faktus, tad ir notikusi vai tuvākajā laikā notiks pilnīga Ukrainas armijas Donbasā aplenkšana. Kad armija ir ielenkta, tad tālāk viss attīstās pavisam savādāk. Pirmkārt, tad ir jāņem vērā karavīru un virsnieku morālais stāvoklis. Viņi ir nogriezti, viņi ir ielenkti un, ja vēl ir bloķēti sakari, un, ja vēl pēc tam, kā parasti dara, ielenktos sāk sadalīt pa vēl mazākām grupām, lai pēc tam strādātu atsevišķi.

Tāpēc ielenkumā, kad valda nezināmais un bailes, jo ir pazudusi vadība un jebkādas cerības, armijas kaujas spējas ļoti ievērojami samazinās. Šī ir galvenā problēma, kuru Krievijas armija ir radījusi Ukrainas armijai.

Pie tam, kā es saprotu Krievijas armijas mērķus, tad atšķirībā no citām armijām un citiem kariem, tai skaitā mūsu [Izraēlas] kariem, Krievijas armijai nav dots uzdevums iznīcināt Ukrainas militāros grupējumus. Nē. Atbruņot, jā. Neitralizēt, jā. Tāpēc Krievijas armija izmanto tieši tādu pašu taktiku, kā Sīrijā. Es jau par to iepriekš stāstīju. Tas ir, pretiniekam tiek pateikts: “Atbruņojieties un ejiet prom, ejiet uz mājām.”

Krievijas armija negrasās nodarboties ar Ukrainas armijas iznīcināšanu, jo tiklīdz Ukrainas armija pārstāj būt par kaujas vienību, tā lielu nozīmi vairs nespēlē. Bet tālākais vairs nav karavīru lieta. Armijai ir jākaro. Ja militārais grupējums ir atbruņots, tas pārstāja būt par kaujas vienību un viss. Tālāk strādā militārā policija, pretizlūkošana utt. Un var iet mājās. Vienīgais, kas tiešām interesē, tas ir tie brīvprātīgie nacistu grupējumi, kuri gan vairāk karo, gan izdara spiedienu uz savu armiju.

Nu ar Donbasu viss ir labi. Mariupoli sāk aizsargāt. Un viņu attīrīs, tas arī ir skaidrs. (…) Kijevā tūlīt, tūlīt ieies, lai attīrītu Kijevu. (…) Viņi ieies Kijevā. Un es nezinu, vai viņus sagaidīs tur ar puķēm, bet tas, ka pret viņiem izturēsies ar cieņu, to var sagaidīt, līdzīgi kā tas ir noticis citur, kur viņi ir parādījušies. Es pat domāju, ka ja Krievijas karavīri aizies līdz Ļvovai, arī tur pret viņiem izturēsies ar lielu cieņu.

Žurnālists: Bet vai līdz Ļvovai aizies vai arī, kā pagaidām izskatās, nav dots uzdevums ieņemt Rietumukrainu?

Jakovs Kedmi: Es nezinu. Varbūt. Tas ir politisks lēmums. (…) Ļvova, tas ir politisks lēmums. Ja Ukrainas armijas aplenkšana Donbasā ir tīri militārs jautājums, ja tas, kā tikko dzirdēju, apšaudīja Izmailu, arī ir militārs jautājums. Jo tas liecina par kādu militāra trieciena virzienu. Vienmēr, kad kaut ko bombardē, tas liecina, ka tas ir nākamais militāro spēku kustības virziens. Konkrētā gadījumā Izmailai ir ļoti liela nozīme, jo tā ir gan robeža ar Piedņestru, tā ir gan robeža ar Moldāviju, ceļš uz Izmailu iet caur Odesu, tas nozīmē, ka Melnās jūras piekraste tiek nogriezta. Ja ir taisnība tiem ziņojumiem, ka krievu militārā kolona ir apgājusi Nikolajevu un virzās Odesas virzienā, tad praktiski visi stratēģiski svarīgie punkti tiek atbrīvoti no benderoviešu Ukrainas un tur ienāk Krievijas armija.

Un tā taktika, kura ir izvēlēta, līdzīgi kā tas bija Sīrijā, ir ļoti profesionāla. Sākotnēji visus atstāj savās vietās, ierēdņi turpina strādāt, policija turpina strādāt. Pirmā attīrīšana notiek no teroristiskiem un pronacistiskiem elementiem. Un, pirmkārt, skatoties no drošības viedokļa. Bet viss pārējais turpina strādāt kā līdz šim. Jo tam vairs nav nekāda sakara ar armiju. Ar tālāko ne jau armija nodarbosies. Tie būs vietējie pašpārvaldes orgāni, tie vai šitie utt.

Bet no militārā skatu punkta, ja šie militārie virzieni ir tādi kādi viņi ir, tad uz nākamās nedēļas vidu vēl formāli eksistējošām Ukrainas varasiestādēm vairs nepaliks nekādu stratēģisku militāru objektu, kā arī Bruņoto Spēku, kurus tie varētu kaut kā izmantot. Tas ir gandrīz jau noticis. Viss tālākais, kā jau teicu, ir politisks jautājums. Ieiet Ļvovā vai neieiet Ļvovā? Tas attiecas uz problēmu, ko darīt ar Galīciju, ko darīt ar Karpatu apgabaliem? Tur ir savas problēmas, sarežģītas problēmas, gan nacionālas, gan tradicionālas.

Žurnālists: Amerikāņi [Pentagona pārstāvis admirālis Kirbi], kurus žurnālisti gribēja uzvedināt uz izteikumu, kas viss ir labi, tā skumji atbildēja, ka vispār krievi vēl savus galvenos militāros spēkus nemaz nav izmantojuši.

Jakovs Kedmi: Tas ir tas, ko plašas cilvēku masas nesaprot un nezin. Kad operācija beigsies, tad kļūs zināms, cik daudz karaspēka tika ievests. Ir ievestas un izmantotas ļoti mazskaitliskas armijas daļas. Pat specoperāciju spēkus [t.s.desantu] arī izmanto ierobežotā apjomā. Tiek izmantota mazliet artilērija. Pietiekami nenozīmīga daļa tanku un bruņutehnikas daļas. Tur tiek izmantots daudz mazāks šo spēku daudzums, nekā parasti tur stāvēja pie Ukrainas robežas. Visa šī kliegšana, ka Krievija ir sakoncentrējusi milzīgus spēkus, lai iebruktu Ukrainā, ir nepatiesa. Krievija ir izmantojusi tikai mazu daļu no tiem spēkiem, kuri tur pierobežā atradās visu laiku.

Žurnālists: Admirālim Kirbi bija tik skumja sejas izteiksme, kad viņš par to pateica…

Jakovs Kedmi: Jā. Militārie speciālisti taču to zin. Karavīri to zin. Pie tam, visi klausās, ko ziņo Ukrainas masu saziņas līdzekļi. Nu tie, kas tos lieto. Bet neviens nedzird armijas slēgtos sakaru kanālus, ko runā ielenktie virsnieki un karavīri. Lūgumi pēc palīdzības. Kādas pavēles tiek dotas. Pavēļu trūkumus. Tas bardaks, kurš sākas nogrieztos un aplenktos militāros grupējumos. Tās pretrunīgās pavēles, kuras tiek dotas. Amerikāņu militārie eksperti to visu dzird. Un, protams, ir skaidrs, ka to dzird arī Krievijas militārā izlūkošana. Lūk, tas raksturo patieso lietu stāvokli. Un amerikāņi to dzird.

Žurnālists: Izskatās, ka amerikāņi ir nolēmuši pakarot ar visas pasaules salašņām, kurus var savākt. Divi ārvalstu leģioni. Viņiem it kā dodot 90 PSRS ražojuma lidmašīnas, kuras mēģina savākt pa visu Eiropu…

Jakovs Kedmi: Tā vairāk ir tukša ārišķība (“pakazuha”), jo kam tur var iedot kādas lidmašīnas? Gaisa spēku tur vairs nav. Uz kurieni tās lidmašīnas lidos? Lidmašīna nav vienkārši lidmašīna. Tā ir jāapkalpo. Sauszemes lidmašīnu apkopes sistēmai ir daudz lielāka nozīme nekā pašai lidmašīnai.

Žurnālists: Bāzēšanās lidlauki būšot Poļu, bet viss pārējais…

Jakovs Kedmi: Nevar būt poļu bāzēšanas lidlauki, jo, ja viņi izlidos uz operācijām no Polijas lidlaukiem, tad šie lidlauki tiks iznīcināti.

Žurnālists: Tad tas būs karš ar NATO…

Jakovs Kedmi: Nē, tad tas būs NATO karš. Ja NATO saka, ka lidmašīnas no mūsu [NATO] teritorijas, kas pieder mums (šīs lidmašīnas taču ir NATO lidmašīnas, pat ja uz tām uzzīmē Ukrainas ģerboni), tad… Ja tehnika iesaistās cīņā no vienas vai otras valsts teritorijas, tātad šī valsts sāk karu. Tad Krievijai ir ne tikai tiesības, bet pat pienākums iznīcināt šos lidlaukus kopā ar tur esošo tehniku. Ne jau notriekt šīs lidmašīnas tikai tad, kad tās šķērsos Ukrainas robežu, bet gan notriekt tās tad, kad tās paceļas gaisā. S400 to var ļoti vienkārši izdarīt. Tāpēc šīs lidmašīnas tiks iznīcinātas tad, kad tās pacelsies gaisā un, ja tiks pieņemts tāds lēmums, tiks iznīcināti šie lidlauki kopā ar visu tehniku. Jo tas ir militārs lidlauks, no kura tiek veikta karadarbība. Es nedomāju, ka līdz tam nonāks. Es nedomāju, ka kāds no militāriem speciālistiem to nesaprot.

Un vēl… labi savācāt bataljonu vai brigādi ar algotņiem. Un ko tālāk. Kur jūs viņus dzīsiet? Jebkurā armijā tiek veidotas militāras vienības. To izveidošana un organizēšana prasa laiku. Un vēl ir jāveic vismaz kaut kāda apmācība. Nu atbrauca un tika savākti salašņas no visas pasaules, kuriem ir militāras darbības pieredze. Tad šo masu ir jāpārvērš par militāru vienību. Sākot ar tādu vienkāršu lietu, kādā valodā viņi visi runās. Kādas viņiem visiem būs kopējas komandas? Ko viņi prot darīt visi kopā? Armija tas nav cilvēks ar ieroci, armija tas ir militāras vienības – rotas, daļas. Kā var izveidot rotu no algotņiem, kuri ir sabraukuši no 15 valstīm? Ar dažādu militāro pieredzi vai bez militāras pieredzes?

Žurnālists: Tad jau labāk uzreiz būtu ņemt Privātas Militāras Kompānijas (PMK), kur tas viss jau ir atstrādāts…

Jakovs Kedmi: PMK ir jāņem organiski. Ja tā ir franču PMK, tad tas ir viens, ja tā ir kāda cita PMK, tad tas ir kaut kas cits. Bet PMK uz šādas bāzes nozīmē attiecīgas valsts iesaistīšanos karadarbībā. Un kā viņi nokļūs līdz karadarbības zonai? Un kur viņi atnāks? Viņi ko, atbrauks uz Ungāriju un ungāri atvērs viņiem robežu? Vai arī viņi atbrauks uz Poliju un poļi tiem atvērs robežu? Tad viņus sagaidīs uz robežas ar lielu salūtu.

Ko viņi var darīt? Ko var izdarīt viens bataljons, ja viņš nav daļa no daudz lielāka un sarežģītāka grupējuma, kurš tiek komandēts un kuram var dot militārus uzdevumus?

Armija, pretēji tam, ko domā vairums civiliedzīvotāju, ir pirmkārt loģistika, vēlreiz loģistika un vēlreiz loģistika. Cik daudz lietu karavīrs var paņemt sev līdzi cīņā?

Žurnālists: Nu 50 kilogramus…

Jakovs Kedmi: Cik ilgam laikam tas pietiks? Mums [Izraēlas armijai] kaujas laikā jau vakarā bija nepieciešama munīcija. Mums bija nepieciešama degviela. Smērmateriāli. Tanki nevar iztikt bez smērmateriāliem, pretējā gadījumā tie pārstāj darboties. Ir jāpiegādā ļoti daudz kas. Tagad standarti ir mazliet augstāki, bet agrāk bija, ka desantnieki nevar noturēties ilgāk par 24 stundām, ja viņi netiek nodrošināti ar piegādi, jo viņiem nepietiek munīcijas. Un, ja cīņas ir intensīvas, tad tas laiks ir vēl mazāks. Nu beidzās patronas un viss. Lādiņi, ja tur ir neliela artilērija.

Un ko nozīmē PMK? Tā nav militāra grupa. Viņiem ir daudz nopietnāki ieroči kā automāti, vieglie ložmetēji, kaut kāda artilērija, kaut kādi mīnmetēji, kaut kādi pārvietošanās līdzekļi. Kad viss tas ir, tad ir nepieciešama loģistika. Ir nepieciešami sakari. Tas viss ar tiem ārvalstu leģioniem ir strādāšana uz publiku, jo tas laiks, cik ir atlicis Kijevas varasiestādēm, ir pārāk mazs. Šie ārzemju leģionāri pat nepaspēs aiziet līdz Polijas robežai.

Tāpēc reāla nozīme tam nav, bet propagandiska nozīme tam gan ir – dot cerību aplenktajiem karavīriem. Lūk, tūlīt, tūlīt atnāks ārzemju leģions. Tur viss notiek tieši tāpat kā Hitleram – tūlīt, tūlīt parādīsies brīnumierocis vai mēs tūlīt izveidosiem folksturmu, zemessardzi ar 15 gadīgiem puikām un karavīriem, kuri karoja vēl pirms 1.pasaules kara, un tad mēs apstādināsim krievus un liksim viņiem bēgt.

[Sižets par Doņeckas Tautas Republikas armijas ieņemtu teritoriju.]

Jakovs Kedmi: Tas nav nejauši, ka šīs cīņas, par kurām bija sižets, veic Doņeckas un Luganskas Republiku korpusi. Tā ir viņu zeme. Viņi tur ir saimnieki. Ja Krievijas armija ieiet Harkovā, tā nepasludina Harkovu par Krievijas pilsētu. Bet viņi ir atnākuši uz mājām. Tā ir jaunā vara šajos rajonos. Ar visu politisko nozīmi.

Ja Doņeckas Tautas Republika atdalījās no Ukrainas, tad Mariupole ir tās sastāvdaļa. Tātad, visas šīs teritorijas jau ir viss. Tās vairs nepieder tai Ukrainas valstij, kura bija.

Vispār tā Ukrainas valsts, kura bija uz 24.02.2022, šādas Ukrainas valsts vairs nav. Kāda tur būs valsts, kādās robežās, tas ir nākotnes jautājums. Bet tā valsts, kura tur bija uz 24.02.2022 un kuras pārstāvji tur kaut kur vēl sēž un ar kuras pārstāvjiem tur vēl auklējas uz Polijas – Baltkrievijas robežas, tā valsts vairs nav. Viss. No Maidana līdz 24.02.2022 Ukrainas vēsture ir beigusies. Viss.

Tagad ir jautājums par Ukrainas attīrīšanu no Maidana varasiestādēm, no pronacistiskajiem neliešiem un tālāk – pašattīrīšanās denacifikācijas ietvaros. Tas ir tas, kas notiks šajā telpā, kuru kādreiz sauca par Ukrainu. Kāda tur būs politiskā struktūra, kādas struktūras, cik tās būs patstāvīgas un kā tās mainīsies, tas ir nākotnes jautājums, par ko tiks runāts pēc tam, kad līdz galam tiks atbrīvota visa Ukraina no Maidana neliešiem un varasiestādēm. Tad par to lems.

Bet pagaidām, kamēr notiek karadarbība, par to runāt ir bezjēdzīgi. Pie tam arī Ukrainas iedzīvotāji tagad nekamā nevar piedalīties. Es domāju civiliedzīvotājus. Viņi sēž mājās un viss.

Pie tam, es vēl gribu atgādināt cilvēkiem to, par ko jau esmu teicis. Vai šī Ukraina atceras pilsoņu kara laikus 20.gadsimta sākumā? Kas tolaik pilsoņu kara laikā notika? Civiliedzīvotāji mierīgi atradās savās dzīvesvietās. Izlien laukā no hatas un paskatās, kuri šodien ir ieņēmuši pilsētu. Tā, zaļie, labi. Tad izvelk laukā emblēmu, kur rakstīts “anarhija – kārtības māte”. Pilsētā ienāca baltie, tad izvelk Krievijas karodziņus. Ja ienāca sarkanie, tad izvelk sarkanos karodziņus. Civiliedzīvotājiem bija visi simboli. Kurš ieņēma pilsētu, tam viņi arī piemērojās. Cilvēki, civilie, viņi nekad neies karot. Par ko viņi tur karos? Tā nav Doņecka, kur cilvēki tankus ar plikām rokām apstādināja. Tur ir pavisam citi cilvēki. Tā ir Ukraina kāda tā bija pilsoņu kara laikā, kad pilsētas regulāri pārgāja no vieniem pie otriem, no vienas bandas pie citas bandas. Tagad tas viss ir beidzies. Tagad Ukraina tiks aizsargāta no visiem tiem nešķīsteņiem, kas tur bija sakoncentrējušies.

Bet attiecībā uz to, kas būs. Ja Polija pārvērtīsies par izgāztuvi dēļ tiem nešķīsteņiem, kas tagad aizvāksies no Ukrainas, tad lai Polija arī pārvēršas par Ukrainas izgāztuvi. [Tas attiecas arī uz Latviju un arī uz visu Eiropas Savienību.] Lai viņi tur sēž. Tā ir viņu darīšana. Galvenais, lai Ukraina tiktu gan attīrīta, gan pašattīrītos. Un tas vēl tikai notiks.

Žurnālists: Tātad tu esi optimists?

Jakovs Kedmi: Tas nav mana optimisma vai pesimisma jautājums. Es esmu reālists. Es skatos uz reāli notiekošo. Ukrainas armija ir ielenkta? Ir ielenkta. (…) Es esmu reālists. Galvenais Maidana varasiestāžu militārais spēks ir ielenkts un praktiski zaudē kaujasspējas. Un jau vistuvākajā laikā šis spēks vispār pārstās eksistēt. Ne fiziski, bet kā militāra vienība. Tas notiks neatkarīgi no tā vai es esmu optimists vai pesimists. Tā būs papildus viena vai divas dienas, tas nav svarīgi.

Visus stratēģiskos militāros virzienus kontrolē Krievijas armija vai arī Krievijas armija drīzumā tos pārņems savā kontrolē. Gan Kijevas rajonā, gan Nikolajevas rajonā, gan Izmailas rajonā, gan Odesas rajonā. Visas pārējās vietas, kurām nav stratēģiskas nozīmes, kā, piemēram, Dņepropetrovska, par tām nekas nav dzirdams. Dņepropetrovskai šobrīd nav nekādas nozīmes, lai Krievijas armija varētu izpildīt operatīvus vai taktiskus uzdevumus. Nikolajevai ir tāda nozīme, bet Dņepropetrovskai nav. Tāpēc Krievijas armija aizgāja uz Nikolajevu, bet ar Dņepropetrovsku nodarbosies pēc tam, pēc Harkovas. Pabeigs Harkovā un ķersis klāt Dņepropetrovskai.

Krievijas armija nenodarbojas ar to, kas tieši neietilpst militārajā uzdevumā. Uzdūrās pretestībai vai kādai problēmai, tad vienkārši apiet to un virzās tālāk. Nu labi, ja kādu punktu vajag neitralizēt, tad tas tiek darīts, lai tas netraucētu karaspēka kustībai uz tiem stratēģiskajiem punktiem, kuri ir svarīgi no militārā skatu punkta. Šis nav karš, kurā nepieciešams noteiktā laikā pacelt savu karogu virs vienas vai otras pilsētas. Nē. Militārie uzdevumi tur ir pavisam citi – nodrošināt armijas spēku nonākšanu tajās pozīcijās, kuras tika noteiktas pirms operācijas sākuma.

Katra pavēle armijā, vienalga kurā līmenī, nosaka militārās vienības darbības robežas un kaujas uzdevumu. Tas ir operācijas beigās ir jāiziet uz tādiem un tādiem punktiem, kā arī ir jāneitralizē (tas ir šīs operācijas gadījumā, mūsu [Izraēlas] gadījumā bija – jāiznīcina) tie un tie pretinieka spēki, kas tur atrodas. Viss. Pārējais – pēc tam. Un Krievijas armija to metodiski realizē.

Kāpēc tas aizņem tik daudz laika cik aizņem? Tas atkarīgs no militārās situācijas. Vienmēr ir kādi neparedzēti apstākļi. Salīdzināt var tikai pavēli kopā ar mērķiem, kas tika uzstādīti un resursiem, kuri tika piešķirti, ar to, cik lielā mērā tas ir izpildīts tajos termiņos, kuri tika doti, ar tiem resursiem, kuri tika doti un ar cik lieliem zaudējumiem. Tas arī viss. Ja visi šie parametri atbilst pavēlei, tad viss ir kārtībā. Bet tas, kad tiks ieņemta Odesa, šovakar vai aizparīt vakarā – kāda starpība?! Tīri no militāra skatu punkta tam nav nekādas nozīmes. Vienmēr tam ir nozīme no politiskā skatu punkta. Bet, ja no politiskās puses netiek doti konkrēti termiņi un tiek teikts, ka “atrisiniet visu šo problēmu līdz tādam un tādam datumam”, tad armija rīkojas pēc apstākļiem, ņemot vērā to, lai būtu pēc iespējas mazāki zaudējumi, tai skaitā arī pēc iespējas mazāki upuri civiliedzīvotāju vidū.

Žurnālists: Tātad mēs [Krievija] rīkojamies ne tā kā amerikāņi, kuri visu nobombardē. Kad amerikāņi tūlīt palaidīs fotogrāfijas, cik drausmīgi visu dara krievi, tad vajadzētu ņemt un apskatīties, ko amerikāņi sastrādāja Irākā un Afganistānā, un Sīrijā un salīdzinātu kā strādā Krievijas armija.

Jakovs Kedmi: Ja salīdzinām kā rīkojās amerikāņu armija un rīkojās Krievijas armija Sīrijā, es gribu pajautāt, kur ir Mosula? Kur ir Rakka? Gadu vēl Rakkā zem drupām trūdēja līķi. Gadu tās drupas nevarēja attīrīt un līķu smaka turējās visā pilsētā. Nobombardēja to pilsētu un viss. Tikko kaut kas, tā uguns no gaisa, kurš iznīcina visu.

Tā, ka amerikāņi ir pēdējie, kuriem ir morālas tiesības kaut ko pārmest par nehumānu attieksmi vai apzinātu nehumānu attieksmi, veicot karadarbību un bombardējot civiliedzīvotājus. Amerikāņi to ir darījuši visos karos. Piemēram, Vjetnamas karā. Piemēram, amerikāņu kara varonis, amerikāņu tautas varonis Makkeins. Viņš pēc būtības ir kara noziedznieks. Ko viņš kā kara lidotājs Hanojā bombardēja? Cik cilvēku dzīvības viņš Hanojā paņēma? Un ko viņš vispār Hanojā meklēja? Tā ka, tas cik daudz postījumus ir atnesuši amerikāņi dēļ savas kara vešanas metodikas, atņem viņiem jebkādas morālas tiesības kaut ko pārmest jebkurai citai armijai.

Jakovs Kedmi, drošības eksperts, bijušais militārais izlūks 1973.gada arābu – Izraēlas kara laikā, bijušais Izraēlas specdienesta “Native” vadītājs
/01.03.2022/

Avots:

Informācijas aģentūra
/03.03.2022/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Kur palicis haoss? Stabilitātes atpakošana.

Vladislavs Surkovs

Neviena sistēma nesatur sevī pašas patiesuma pierādījumu. Jebkura sistēma sevī satur sevis noliegšanas un sevis iznīcināšanas elementus. Tā vai apmēram tā runāja Hēgelis un Gēdels (Гёдель). Abi, katrs pa savam, viens matemātiski, bet otrs filozofiskā valodā, norādot uz cilvēciskās loģikas nesaderībām, caur kurām nepārtraukti un neapturami notiek harmonijas un jēgpilnības aizplūšana no mūsu ikdienišķās esības.

To pašu, bet tikai attiecībā uz fizikas procesiem, apgalvo daudzskaitliskie otrā termodinamikas likuma līdzautori. Vulgārs šī likuma atstāstījums, kurš ir kļuvis par īstu popzinātnes megahītu, skan sekojoši: entropija slēgtā sistēmā tikai pieaug. Citiem vārdiem sakot, haoss (nekārtība) nekad nesamazinās. Tieši otrādi, haosa praktiski vienmēr kļūst tikai vairāk. Un attiecīgi visur ir vērojams hronisks kārtības un stabilitātes samazinājums uz progresējoša turbulences un sabrukuma pieauguma fona.

Otrais termodinamikas likums, prognozējot neizbēgamo “Visuma siltuma nāvi” un haosa galīgo uzvaru, pārvērš pesimismu no “slikta noskaņojuma” par zinātniski pamatotu doktrīnu. Un atstāj lielu ietekmi uz skumstošo cilvēces daļu, apsteidzot šai ziņā ne tikai grāmatu “Eklestiass” (Екклесиаст), bet arī klasisko kapteiņa Ļebjadkina sentenci: “Samovars vārījās kopš astotās stundas un … nodzisa… kā viss šai pasaulē. Un runā, ka arī saule kaut kad nodzisīšot…”

Tomēr ne visi ir tik nīkulīgi noskaņoti. Sociālā fizika un politiskā dinamika piedāvā savas receptes pasaules kārtības ieviešanai un uzturēšanai – spēcīgu valsti. Jā, tieši valsts, lai kā mēs arī to neapsauktu (par vardarbības aparātu vai sabiedrisko līgumu, mīlošo tēvzemi vai birokrātu baru), pirmkārt ir instruments sociālās entropijas samazināšanai. Pie tam, otro termodinamikas likumu neviens nav atcēlis – jebkura valsts agri vai vēlu nolietojas un iet bojā cīņā ar pašas pilsoņu neskaitāmajiem “gribu”. Tomēr kādu laiku un bieži vien pietiekami ilgu laiku valsts var būt efektīva.

Tā XXI gadsimta sākumā Krievijas varas sistēma apstādināja sociālā haosa lavīnu un izvilka traumēto valsti no “pārbūves” gruvešiem. Divdesmit gadi stabilitātes, kuras pietrūka Stolipinam, Krievijai tagad ir. Un vēl būs. Varas vertikāle, kārtība un saturēšana ir garantēta. Šos gadus tik tiešām kaut kad atcerēsies kā zelta laikmetu. Bet.

Ja otrais termodinamikas likums ir patiess (un viņš ir patiess) un entropija nevar samazināties un pazust, tad rodas jautājums (ļoti satraucošs jautājums) – kur viņa šai gadījumā ir palikusi? Kad kārtība ir ieviesta, kur ir palikusi nekārtība? Kur ir palicis haoss, kuru it kā vairs nemana? Kur tas pašreiz atrodas? Kurā vietā tagad pieaug haoss (jo saskaņā ar “likumu” viņam ir jāpieaug)?

Vēl nesen haosa mājvieta un brīvības kanalizācija bija internets. To slavēja kā brīnišķīgu anarhiju ne no šīs pasaules, kur viss ir atļauts un kur visiem no visatļautības ir labi. Nezin kāpēc tad kaut kā piemirsās, ka interneta pasūtītājs un izstrādātājs ir Pentagons. Un būtu dīvaini gaidīt, ka šī pietiekami militarizētā organizācija, kura savā būtībā ir paredzēta disciplīnas un kontroles uzspiešanai, izmantojot visas iespējamās metodes, līdz pat masu slepkavībām, pēkšņi sagribēja radīt produktu “mūsu un jūsu brīvībai”. Viņi nemaz to nebija sagribējuši. Ja runājam par brīvību, vienlīdzību un brālību, tad internets nav no šīs produktu līnijas, bet gan no citas, pantagoniskās: MQ-9, Stuxnet, F-35 utt. Rezultātā uz Tīklu ir atnākuši visu pasaules valstu policisti un jūzeru kliedzieni “tas nebiju es, bet gan mana avatarka” netiek ņemti vērā. Un iluzorās virtuālās brīvības ieskices pārsteigtās publikas acu priekšā sāk pieņemt stingras un noteiktas digitālās koncentrācijas nometnes formas.

Metodiski no abām realitātēm (materiālās un virtuālās) izspiežamais haoss aiziet uz sabiedriskās dzīves aklajām zonām. Tas stimulē stihisku un neafišētu kolektīvu praktiku izplatīšanos, kuras nav vērstas pret meinstrīmu, bet gan paralēli tam. Cilvēki negrib būt pret. Cilvēki grib būt paralēli, bez īpašas nepieciešamības nešķērsojot sistēmai ceļu. Šāda masu dispolitizācija atstāj esteblišmentu vienatnē pašu ar sevi.

Paralēlajiem cilvēkiem aiziet uz vēlēšanām vai pastāvēt ar pareizo plakātu ir nekas cits kā ātri “dot ķeizaram to, kas ķeizaram pienākas”, lai pēc tam atgrieztos savā personiskajā vispasaulē, kur viņi mīt pilnīgā nesaskaņā ar šī plakāta burtu un būtību. Ļoti plaša šādas lojalitātes un vienreizējā patriotisma izplatība nozīmē to, ka pēc skata monolītajā sabiedriskajā struktūrā veidojas aizvien vairāk lakūnas un iedobumi, kuri aizpildās nezin ar ko.

Kad pareizie vārdi no pārāk biežas lietošanas pakāpeniski zaudē savu nozīmi, no tiem pazūd patiesums, un ticības simboli pārvēršas par banālu paroli, lai piekļūtu amatu un privilēģiju sadales sistēmai. Un tad kļūst svarīgi nevis tas, par ko cilvēki runā, bet gan tas, par ko cilvēki klusē. Valdošais diskurss tad zaudē savas pārliecināšanas spējas un tam arvien biežāk ir nepieciešams spēka atbalsts. Bet laicīgi nepateiktas domas, idejas un šaubas piepilda klusēšanu ar apburošu daudznozīmīgumu. Kaut kādā ziņā klusēšana kļūst par alternatīvu ideoloģiju. Un arī tas ir iregularitātes uzkrāšanās simtoms.

Klusēšanas un paralēlās sabiedrības režīmā pārgājusī nekārtība nerada tiešus draudus ieviestajai kārtībai. Sistēma, paldies Dievam, ir spēcīgāka kā nekad agrāk, un haoss tai nav problēma. Galopējoša centralizācija joprojām paliek par ģenerālo trendu. Pielietojot vēsturiskās atmiņas, novecojušas morāles, administratīvi – garīgo vērtību un citus sociālās konservācijas ekstraktus neierobežotos apjomos tiek panākts nepieciešamais vēlamās stabilitātes efekts.

Un tomēr ignorēt “neproblēmu” ir nesaprātīgi. Klusēšanas ideoloģija ar to arī ir nepatīkama, ka nav izrunāta, ir tumša un nesakarīga. Ja, kaut vai ne drīzumā, pienāks tās laiks, tad tā tupa “noklās” visu esošo lietu kārtību, nemaz neformulējot sakarīgus mērķus. Kad 1980-o gadu beigās klusējošo vairākumu izmānīja uz politiskās arēnas, neviens tā arī nespēja saprast, ko tad šis vairākums patiesībā grib – “kā lai tevi saprot, ja tu neko nesaki?” Bet kad tautu mēģināja padarīt “runājošāku”, tad saklausījās tādus brīnumus, ka gala beigās saputrojās. Rezultātā apjukusī Padomju Savienības vadība sāka “šaut” pa “visiem štābiem” un jebkādu kārtību. Un viss aizgāja pavisam ne tā kā bija ieplānots. Jo CK un Valsts plāna degungalā klusējoši bija nobriedusi kaut kāda neieplānota, nesaprotama, nepadomju un negaidīti bezšabašaina sabiedrība, kura mazāko iespēju gadījumā bija gatava bezjēdzīgi un nežēlīgi krist visos grēkos. Ar ko tas beidzās, ir labi zināms.

To, ka, saskaņā ar teoriju, entropijai ir raksturīgi pieaugt tieši slēgtās sistēmās, it kā saka priekšā vienkāršu problēmas risinājumu – atvērt sistēmu, “nolaist tvaiku”, un haoss atkāpsies. Bet šī vienkāršība ir mānīga. Veikt liberālos eksperimentus iekšpolitiskos blokos ir ļoti bīstami. Pašreiz labi strādājošā “sociālā reaktora” hermetizācijas zudums var radīt nekontrolējamus pilsoniskās neapmierinātības izmešus, kas var izraisīt neatgriezenisku destabilizāciju (skat. piemērus no 1980-ajiem un 1990-ajiem gadiem).

Sociālā entropija ir ļoti toksiska. Strādāt ar to mūsu mājas apstākļos nav ieteicams. To nepieciešams iznest kaut kur ārpusē. Sociālā entropija ir jāeksportē un jāutilizē svešā teritorijā.

Haosa eksports nav nekas jauns. “Skaldi un valdi” ir sena recepte. Skaldīšana tas ir sinonīms haotizācijai. Apvieno savējos un sadali svešos, tad varēsi valdīt gan pār vieniem, gan otriem. Tā ir iekšējās spriedzes izlāde (ko Ļevs Gumiļevs nosauca par pasionārumu) caur ārējo ekspansiju. Romieši darīja tieši to. To dara visas impērijas. Daudzu gadsimtu laikā Krievijas valsts ar tās skarbo un mazmainīgo politisko interjeru spēja saglabāties tikai dēļ nepārtrauktas tiekšanās ārpus savām robežām. Tā sen vairs neprot vai visdrīzāk nekad arī nav pratusi izdzīvot, izmantojot citas metodes. Krievijai nepārtraukta izplešanās ir nevis vienkārši ideja, bet gan tās vēsturiskā eksistenciālistiskā būtība.

Impēriskās tehnoloģijas ir efektīvas arī šodien, kad impērijas ir pārsauktas par lielvalstīm. Krimas konsensuss ir spilgts piemērs savas sabiedrības konsolidācijai uz blakus valsts haotizācijas rēķina. Briseles un Vašingtonas žēlošanās par Maskavas iejaukšanos, neiespējamība noregulēt daudzus nozīmīgus konfliktus uz planētas bez Krievijas līdzdalības, nozīmē, ka Krievija nav zaudējusi impēriskos instinktus.

Tai pat laikā lielākais visdažādāko nekārtību piegādātājs pasaules politiskajam tirgum ir ASV. Ir jānorāda (kas ir pārsteidzoši), ka klasiskā amerikāņu nestabilitāte ir ļoti rentabla un pēc tās ir fenomenāls pieprasījums. Savu sureālistisko budžeta disbalansu Štati kompensē ar iracionālu dolāru emisiju, kas sen jau mazākā mērā ir nauda, bet lielākā mērā ir finansu entropijas mērvienības, haosa vīruss, kas izplata pa pasauli ekonomisko burbuļu, disbalansa un disproporciju pandēmiju.

“Krāsaino” revolūciju un audzinošo karu eksports, kas it kā ir aprimis, momentāni tiks atsākts tiklīdz potenciālie importētāji kaut nedaudz atslābs. Eksperimentālā “made in USA” ētika kā vētra nesas pār afrikāņu, aziātu un mūsu eirāziešu galvām, satricinot netrenētos tradicionālistu prātus. Daļēji uzspēlētais sašutums, ar kuru pie mums to sagaida, izskatās pēc izjustas izbaudīšanas un tikai apstiprina, ka šī parādība ir lipīga un ar spēcīgu deformējošo efektu.

Ķīniešu savaldība maskē gigantiskas haosa rezerves, kuras ir uzkrājusi disciplinēta nācija. Ja pielikt ausi pie Lielās Sienas, var sadzirdēt, ka tur viss vārās. Kad Zemdebesijas iekšējās pretrunas sāks līt pāri malām, tad tā kļūs par lielāko entropijas emitentu, arī šai ziņā apstrīdot amerikāņu līderību. Pekina arvien augstāk paceļas virs pārējās pasaules un ģeopolitiskā situācija daudzām tautām sāk atgādināt dzīvi Vezuva rajonā: viss ir labi, bet, kad sāksies Ķīnas izvirdums, tad kurš kļūs par Pompejām?

Eiropas Savienība, kura atrodas tādā dīvainā kvantu stāvoklī, vai nu vēl tapšanas stadijā vai jau sabrukuma stadijā, perspektīvā var kļūt gan par haosa avotu, gan arī par tā absorbētāju. Ticamāks ir otrais variants, vismaz tuvākajā laikā, dēļ vājās un nesakarīgās eirokrātu pārvaldes sistēmas struktūras. Ja tā turpināsies, tad Eiropas Savienība kļūs par plaukstošu politisko atkritumu utilizācijas poligonu, kur visas planētas salašņas un špioni pār pārēm savedīs pūdējošos šķiru un rasu naida elementus.

Vairuma valstu politisko sistēmu sociālās entropijas izmeši līdzinās oglekļa dioksīda izmešiem ekonomikā. Principā tos var kontrolēt. Bet cik lielām ir jābūt klimata izmaiņām, lai nācijas pa īstam vienotos, ko darīt ar siltumnīcas efektu izraisošajām gāzēm? Un līdz kādā pakāpei ir jāsaasinās ģeopolitiskām domstarpībām, lai lielvalstis izstrādātu jaunu līdzāspastāvēšanas kārtību? Vēsturiskie precidenti nav diez ko mierinoši: gan Mjunsteras vienošanās (Мюнстерские договоренности), gan Vīnes kongress (Венский конгресс), gan Jaltas konference (Ялтинская конференция) kļuva iespējamas un veiksmīgas tikai pēc tam, kad haoss sasniedza elles līmeni. Lai kā arī nebūtu, ir nepieciešams kārtējais ietekmes sfēru dalījums. Un agri vai vēlu, formāli vai neformāli, atklāti vai slēpti, tas obligāti notiks. Jautājums tikai, kāda būs tā cena.

No sociālās fizikas skatu punkta ietekmes sfēra ir ar līgumu ierobežota telpa, kur izkliedēt un utilizēt haosu, kurš tiek izstumts no stabilas politiskās sistēmas. Ja vienošanos nav, tad turbulences plūsmas, ko rada lielvalstis, rada savstarpējas sadursmes un pārvēršas postošās ģeopolitiskās vētrās. Lai izvairītos no šādām sadursmēm, katra plūsma ir jānovirza atsevišķā gultnē.

Pagaidām pasaule izbauda savu daudzpolārumu, pēcpadomju nacionālismu parādes un suverenitātes. Tomēr nākošajā vēsturiskajā ciklā pašreiz piemirstā globalizācija un internacionalizācija atgriezīsies un noklās šo miglaino daudzpolārumu. Un Krievija saņems savu daļu no jaunās vispasaules zemju (telpu) dalīšanas, apstiprinot savu viena no nedaudzo globalizatoru statusiem kā tas bija Trešās Romas vai Trešās Internacionāles laikmetos.

Krievija paplašināsies ne tāpēc, ka tas ir labi, un ne tāpēc, ka tas ir slikti, bet gan tāpēc, ka tā ir fizika.

Vladislavs Surkovs, bijušais Krievijas Federācijas prezidenta palīgs
/20.11.2021/

Avots:
https://actualcomment.ru/kuda-delsya-khaos-raspakovka-stabilnosti-2111201336.html

Informācijas aģentūra
/28.02.2022/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: VLADISLAVS SURKOVS | Komentēt

Kāpēc Ukraina tik ātri zaudē karu?

Pēc pirmās kauju dienas droši var apgalvot, ka UBS daudzmaz pārliecinoši notur fronti tikai Donbasā, tas ir tur, kur viņiem nopietni neviens neuzbrūk. Jo nav priekš kam.

Kā jau rakstīju iepriekš, nav jēgas tērēt spēkus un dzīvības, lai pārrautu ešelonētu aizsardzības sistēmu, ja frontes konfigurācija ir tāda, ka ukraiņu spēki Donbasā atrodas dabīgā katlā, kurš ir tikai jānoslēdz, pārņemot kontroli pār mazskaitliskajiem tiltiem pār Dņepru, pēc kā viņiem atliks tikai padoties vai iet bojā.

Harkovā, Sumos, Cjurupinskā (iepriekš – Oļeški) dienas noslēgumā turpinājās lokāla rakstura pretestība, pie tam Krievijas karaspēka masa aizvirzījās jau līdz Konotopiem un nonāca līdz Hersonas piepilsētas un pie Nikolajevas. Tas liecina par to, ka KFBS, pilnā atbilstībā ar Dziļo operāciju teoriju, kuru 1930-ajos gados izstrādāja Triandafilovs un Kaļinovskis, neapstājas, lai apspiestu lokālu pretestību, bet gan bloķē to, pamatspēkus izmantojot, lai padziļinātu un paplašinātu pārrāvumu.

Tuvāko dienu (ja ne stundu) laikā rezultātam jākļūst redzamam: nogriezti no aizmugures, pretojošās vienības sāks pajukt un padoties, bet Centrālā un Rietumu Ukraina tiks pakļauta pieaugošam KFBS spiedienam, kas līdz galam dezorganizēs armijas vadību un pretestību vispār. Domāju, ka amerikāņi, kuri uzskatīja, ka Kijevai ir jābūt ieņemtai 96 stundu laikā pēc kara sākuma, ja arī kļūdījās, tad ne pārāk stipri. Armija var aizkavēties ar Kijevas ieņemšanu tikai tad, ja tiks pieņemts lēmums pilnībā nepārņemt kontroli pār 3 miljonu pilsētu, bet tikai bloķēt to, lai dotos tālāk.

Kopumā jau ir redzams, ka galvenie UBS spēki ir saistīti ar kaujām valsts dziļumā. Pie tam tie nespēja patraucēt KFBS pirmajās operācijas stundās ieņemt Kahovskas HES dambi un Gostomeļas lidlauku (kurš atrodas starp Kijevu un Višgorodu). Attiecīgi lieli Krievijas armijas grupējumi jau pirmās diennakts laikā brīvi darbojās dziļā Ukrainas armijas aizmugurē un Kijevai nebija spēku ne tikai tos likvidēt, bet pat neitralizēt.

Tas nozīmē, ka Ukraina karu jau ir zaudējusi. Vienotu aizsardzības fronti Kijeva nav spējīga radīt. Bet atlikušie pretestības punkti (daži no kuriem pretojas izmisīgi) pārstās to darīt tuvākajā laikā dēļ atbalsta trūkuma.

Kurš tad ir vainīgs, ka valsts, kura astoņus gadus cītīgi gatavojās karam ar Krieviju, kad šis karš beidzot sākās, pamanījās to zaudēt jau pirmo stundu laikā, nespējot organizēt puslīdz ievērojamu pretestību?

Ukrainas varasiestādes es tajā vainot nevaru. Viņi uzreiz, vēl 2014.gadā, atteicās no subjektuma, pilnībā nododot valsti ārējai vadībai, sev atstājot tikai policejisku un fiskālu funkciju. Precīzāk sakot, Ukrainas varasiestādes nodeva ārpolitisko un aizsardzības politikas funkciju ASV apmaiņā pret iespēju brīvi izlaupīt valsti un izrēķināties ar jebkuru opozīciju. Tieši jebkuru opozīciju, jo, jāatgādina, ka gan Zeļenskis, gan Porošenko, kad bija prezidenti, nesaskārās ne ar kreiso, ne prokrievisko opozīciju (kuru vēl pirms puča dezorganizēja un marginalizēja Janukoviča reģionu partija), bet gan ar labēji radikālo opozīciju, kura no varasiestādēm pieprasīja vairāk rusafobijas, vairāk ukrainizācijas, vairāk dekomunizācijas un, kas ir pats galvenais, vietu pie siles. Labējiradikālos opozīcijas līderus, ja tos neizdevās pieradināt, arī sēdināja un pavisam nesistēmiskos pat nogalināja pilnā saskaņā ar amerikāņiem.

Tāpēc, ukraiņu elite ir vainojama valsts apvērsumā un valsts nodevībā, nododot valsts vadību ārējai vadībai, bet izdarot to astoņus gadus atpakaļ, tā ir pilnībā noņēmusi no sevis atbildību par militāro zaudējumu.

Protams, ukraiņu politiķi šai jautājumā apvainos viens otru. Bet, lai saprastu notiekošo, nepieciešams noteikt īsto vaininieku, jo tieši tas, kurš tagad nodod Ukrainu, uzskata šādu rīcību par bandinieka upurēšanu ģeopolitiskā spēlē, kuru cer uzvarēt.

Katastrofāli ātrās UBS sagrāves vaininieki ir tie, kuri visus šos gadus reāli vadīja Ukrainas ārpolitiskās un aizsardzības aktivitātes – tas ir ASV.

Astoņu gadu laikā ASV spēja mobilizēt Ukrainas atbalstam 80 miljardus dolāru. Tie ir gan SVF kredīti, gan atsevišķu rietumvalstu kredīti, gan ERAB kredīti, gan Pasaules bankas kredīti, gan tiešā ASV, ES un atsevišķu ES un NATO dalībvalstu palīdzība. Sadalīti dažādās programmās šie līdzekļi tika praktiski nekontrolēti izzagti, ko paveica Ukrainas vadītāji un viņu amerikāņu kuratori, nedodot valstij nekādu labumu. Apmēram puse no saņemtajiem līdzekļiem aizgāja, lai refinansētu vecos parādus.

Un tagad pieņemsim, ka ASV, kā apgalvo daži Krievijas eksperti, grasījās Ukrainā radīt varenu militāri – politisko monstru, kurš rada netriviālu apdraudējumu Krievijas dienvidiem, tai skaitā arī Krimai. Lai to izdarītu, vajadzēja radīt spēcīgus un disciplinētus bruņotos spēkus, un tāda iespēja ASV bija.

Armijai ir nepieciešams nopietns finansējums. Ukrainas budžeta nauda, kas tika izdalīta UBS vajadzībām, pa pusei tika izzagta, bet pārējais pietika tikai tekošajai finansēšanai (algu izmaksas, pārtika, izejmateriāli, kuru tāpat nepietika un kā trūkumu kompensēja brīvprātīgo ziedojumi).

Lai atrastu līdzekļus UBS, amerikāņiem nebija nepieciešams īpaši piepūlēties. Pietiktu kaut vai tikai pārliecināt savus Rietumeiropas draugus iesaldēt uz desmit gadiem agrāk Ukrainai izsniegto kredītu atmaksu (tas ir, veikt reālu Ukrainas valsts parāda restrukturizāciju, nevis tā imitāciju, ko veica Jaresko). Šai gadījumā visus 70 – 80 miljardus, kurus Ukrainai izsniedza Rietumi, varēja izlietot aizsardzības vajadzībām.

Ukrainai nepietika karaspēka un iespēju, lai piesegtu dziļos flangus (gan no Melnās jūras puses, gan no Pripjatskas purvu puses), ko tagad izmanto Krievija. KF iespējamās militārās operācijas pret Ukrainu konfigurācija bija tik acīmredzama, ka tās kartes līdz 2014.gadam zīmēja ne tikai profesionāļi, bet pat amatieri. Sadalošie uzbrukumi no Ziemeļiem un Dienvidiem nolēma galvenos UBS spēkus uz ielenkumu katlā Dņepras austrumos, bet rezerves spēkiem bija jānokļūst otrā katlā (starp Dņepru un Zbručem).

Amerikāņu uzdevumu atviegloja tas, ka viņiem nevajadzēja panākt UBS gatavību uzvarēt Krieviju. Pietiktu nostiprināt to tik lielā mērā, lai militārā operācija pret to prasītu pārāk lielus upurus, kas būtu nepieņemami iekšpolitisku motīvu dēļ.

Lai piesegtu dienvidu virzienu, bija nepieciešama kaut kāda flote. ASV paveicās. 2014.gadā Ukraina Krimā zaudēja visu savu bezjēdzīgo floti. Ir skaidrs, ka radīt JS, kuri būtu spējīgi līdzvērtīgi cīnīties ar Krievijas floti, nebija iespējams. Bet tas arī nebija nepieciešams. Pietiktu ar to, ka tiktu izslēgta iespēja izsēdināt jūras desantu piekrastē no Izmailas līdz Hersonai. Tāpēc bija nepieciešams radīt piekrastes aizsardzības sistēmu, kuras pamatā būtu sadarbība starp mūsdienīgiem raķešu kompleksiem, flotes vieglajiem spēkiem (raķešu kuteri un korvetes) un manevrēt spējīgiem sauszemes spēkiem.

Tā kā Ukrainas flote bija izjauktā stāvoklī, amerikāņiem bija unikāla iespēja radīt to no nulles. Pie tam nebija nepieciešams iepirkt superdārgus kuģus un bruņojumu. Pietiktu ar lietošanā jau bijušiem kuģiem, kurus apvienotu sabalansētā sistēmā un kurus vadītu labi apmācītas ekipāžas. Lai izslēgtu tradicionālo ukraiņu militāristu un politisko struktūru negatīvo ietekmi, ASV varēja paņemt uz sevis UBS dienvidu flanga grupējuma apbruņošanas un apmācības jautājumus. Naudai pat nevajadzēja nokļūt ukraiņu kontos.

Pie tam, astoņu gadu laikā, piegādājot divus lietošanā bijušus brigāžu tehnikas kompleksus (mehanizētajām brigādēm) gadā un izvedot uz Poliju šo brigāžu personālsastāvu, varēja iegūt 16 jaunas UBS brigādes, kuru sastāvā būtu 16 tanku bataljoni, 48 motostrēlnieku bataljoni, 16 raķešu palaišanas divizioni, 16 pašgājējartilērijas divizioni, 16 zenītraķešu artilērijas divizioni un citas daļas. Tā ir vesela jauna armija, kuru varēja dislocēt Rietumukrainā un turēt rezervē.

Pie tam visu to vēl varēja piesegt ar mūsdienīgu pretgaisa aizsardzības sistēmu rajoniem (Galīcija, Odesa–Dņepropetrovska-Zaporožje un Kijeva-Žitomira-Umaņa).

Visa pārējā Ukrainas armija jebkurā gadījumā paliktu apmēram pašreizējā stāvoklī, bet tās dienvidu flangs būtu daudz labāk piesegts , kas apgrūtinātu dziļo izlaušanos no Krimas, bet aizmugurē būtu labi bruņotas un sagatavotas rezerves, gatavas likvidēt gan triecienus no Ziemeļiem, gan izlaušanos uz Dņepru, gan desanta izsēšanos aizsardzības aizmugurē.

Papildus PAS spēki apgrūtinātu Krievijas aviācijai iespēju apspiest šo grupējumu. Pretestībai gaisā amerikāņi varēja nodrošināt ukraiņu aviācijai izeju uz Rumānijas un Polijas lidlaukiem, kā arī darbību no šiem lidlaukiem.

Pie tam, ja vēl piespiestu Ukrainas ģenerālštābu saplānot laicīgu kreisā krasta grupējuma atkāpšanos aiz Dņepras ar arergardnām cīņām, bet bez liekas kavēšanās, tad varēja cerēt radīt Krievijas spēkiem ne tikai pietiekami lielus zaudējumus, bet pat radīt pa Dņepras upi bloķējošu pozīciju, izslēdzot iespēju Krievijai ar militāru uzvaru pabeigt Ukrainas operāciju.

Ja tamlīdzīgas darbības plānotu Krievijas valdība, tad tā visdrīzāk no šiem 80 miljardiem kaut ko vēl ietaupītu. Amerikāņi iespējams iztērētu vairāk, bet par rezultātu ir jāmaksā. Tomēr, pat neskatoties uz šādas shēmas acīmredzamību, ASV pat necentās to realizēt.

Kāpēc? Tāpēc, ka, ja nav straujas un ātras uzvaras garantija, tad Krievija nekad nesāktu militāru operāciju pret Kijevu – pārāk lieli ir ģeopolitiskie zaudējumi. Un tas viss tāpēc, ka amerikāņiem jau kopš paša sākuma bija nepieciešama nevis stipra Ukraina pie Krievijas robežām, bet gan krievu – ukraiņu karš. Korumpētie un profesionāli vājie ukraiņu vadības kadri izslēdza iespējamību radīt Ukrainā pašpietiekamu ekonomiku. Valsts bija orientēta tikai uz ārējo finansēšanu, pārvēršoties savam saimniekam par melno caurumu, kurš ar mežonīgu ātrumu aprij resursus.

Savukārt karš, papildus tam, ka nodod Ukrainu Krievijas bilancē, ļauj ASV konsolidēt Rietumvalstis (kaut vai uz laiku) uz antikrieviskām pozīcijām (ko mēs pašreiz arī novērojam). ASV upurēja bandinieku, lai konsolidētu visas savas pozīcijas. Tieši tāpēc Krievija tik ilgi šo upuri nepieņēma, līdz to gala beigās piespieda veikt šo gājienu.

Un tāpēc, neskatoties uz maidana bratijas cerībām, ASV neko nedarīja, lai nostiprinātu Ukrainas aizsardzības spējas, jo tas nonāktu tiešā pretrunā galvenajam mērķim – provocēt militāru konfliktu ar Krieviju. Rietumi ievirzīja prorietumniecisko Ukrainu banzai uzbrukumā dēļ smukas informatīvās bildītes un lai atbrīvotos no viena lieka ēdāja.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts
/25.02.2022/

Avoti:
https://cont.ws/@ishchenko/2217664
https://ukraina.ru/opinion/20220225/1033370663.html

Informācijas aģentūra
/28.02.2022/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 2 komentāri

Filma “Tulkotāji” (Les traducteurs / The Translators / Переводчики, 2019) – aktuāls kino šedevrs

Līdz ar Covidhistērijas sākumu Eiropas kinoindustrija (Francijas, Beļģijas, Nīderlandes) 2019.gada beigās – 2020.gada sākumā klusiņām laida klajā interesantu kino šedevru – filmu “Tulkotāji” (Les traducteurs / The Translators / Переводчики / https://www.imdb.com/title/tt6270534/ ). To uzņēma franču režisors Regijs Roinsards (Régis Roinsard / Режис Руэнсар, 1972) pēc Nīderlandē dzīvojoša amerikāņa Daniela Preslija (Daniel Presley / Даниэль Прэсли, http://www.danielpresley.com ) scenārija. Abi mākslinieki nav diez ko ražīgi, bet viņu iepriekšējais kopdarbs “Populārā jaunkundze” (Populaire / Любовь на кончиках пальцев, 2012) sanāca ne mazāk kvalitatīvs.

“Tulkotāji” ir ne tikai ļoti interesanta filma (trilleris) jebkuram kinomīlim un pat vienkāršas kino izklaides cienītājiem, bet arī sabiedriski un politiski aktuāls mākslas darbs. “Tulkotāji” ir simboliska politekonomiska un noteiktā mērā arī eksistenciāla manifestācija, kuras aktualitāti pastiprina ar COVID-19 saistītās politiskās, ekonomiskās un juridiskās nebūšanas. Tāpēc ir vērts paanalizēt tās saturu.

Sižets

Darbības notikumu centrā ir globāla bestsellera noslēdzošās daļas “Daidals. Cilvēks, kurš negribēja mirt.” izdošana. Pirmās divas daļas ir pārdotas miljarda tirāžā, padarot tās izdevēju Ēriku Angstrēmu par lielbagātnieku, bet viņa sīciņo izdevniecību par globālā tirgus spēlētāju. Uz grāmatas trešo daļu Angstrēmam ir tik pat grandiozi plāni. Bestselleram ir arī nozīmīga literāra vērtība. Tas ir perfektā franču valodā uzrakstīts detektīvs angļu literārajā stilā ar Džoisa izteiksmes elementiem un to pasniedz vadošajās pasaules universitātēs.

Grāmatas autors publicējas zem pseidonīma Oskars Braks, vēloties palikt anonīms, un vienīgais, kurš zin autoru, ir Ēriks Angstrēms. Dabūjis trešās daļas manuskriptu, Angstrēms nevienam to nerāda un rūpīgi sargā, paniski baidoties, ka grāmatas teksts varētu tikt publiskots pirms izdošanas. Tāpēc izdevējs nolemj veikt grāmatas vienlaicīgu tulkošanu uz vairākām populārākajām valodām vienlaicīgi, izolējot tulkotājus uz diviem mēnešiem pazemes bunkurā, kurš ir aprīkots ar visu nepieciešamo ērtai izolētai dzīvošanai un kurš pieder krievu miljardierim – Braka daiļrades cienītājam. Angstrēma rīcībā ir nodota arī bunkura apsardze, kurai ir jānodrošina izolācija režīma ievērošana. Apsargi, protams, arī ir krievi.

Izdevējs vēlas pārtulkot grāmatu uz deviņām valodām (angļu, ķīniešu, spāņu, krievu, vācu, itāļu, portugāļu, grieķu un dāņu) un šim darbam ir piesaistīti deviņi tulkotāji, ar katru no kuriem ir noslēgts ekskluzīva darba līgums ar īpašiem konfidencialitātes noteikumiem. Starp tulkotājiem ir autortiesību pārkāpumos pieķerts Braka daiļrades pazinējs, kuram par nesankcionētu pirmo divu grāmatu tulkošanu draud līdz pat 10 gadiem cietumsods un kuram izdevējs uztic trešās daļas tulkošanu dēļ fantastiski dziļas Braka darbu izpratnes. Itāļu tulkotājs ir karjerists un pielīdējs. Ķīniešu tulkotājs dzīvo Parīzē 20 gadus, bet visus savus tulkojumus ir spiests dot rediģēt savam kuratoram. Krievu tulkotāja ir dedzīga triloģijas fanāte, kura asociē sevi ar vienu no galvenajām varonēm, kura darbības gaitā tiek nogalināta. Vācu tulkotāja ir gudra un simpātiska inteliģente. Portugāļu tulkotāja ir panku dzīvesveida piekritēja, kura atrodas nepārtrauktā naudas trūkumā. Spāņu tulkotājs ir intraverts miegamika ar runas defektiem. Dāņu tulkotāja ir mājsaimniece, kura sapņo kļūt par rakstnieci, lai gan rakstniecība tai pavisam nepadodas. Bet grieķu tulkotājs ir literatūrzinātnieks ar komunistiskiem uzskatiem, kurš naudas trūkuma spiests ir piekritis izkalpoties lielajam kapitālam, lai gan šo darbu uzskata par bezjēdzīgu.

Tulkotāji ierodas bunkurā. Viņi ir spiesti nodot visas personiskās elektro un sakaru ierīces. Darba veikšanas laikā tiem ir aizliegta jebkāda saziņa ar ārpasauli un bunkura telpu pamešana. Sākas tulkošana. Darbs norit vienā speciālā telpā ar datoriem un zibatmiņām apsardzes uzraudzībā. No šīs telpas nekas nedrīkst tikt iznests un apsardze to rūpīgi uzrauga. Katras dienas sākumā Angstrēms personīgi izsniedz nelielu manuskripta fragmentu, kurš pēc pārtulkošanas uzreiz tiek nodots atpakaļ. Viss manuskripts nevienam tulkotājam nav ticis piešķirts.

Tomēr neskatoties uz visiem drošības pasākumiem, kad līdz tulkojuma beigām ir palikušas apmēram 100 lapaspuses, Ēriks Angstrēms saņem e-pastu, kurā tiek paziņots, ka grāmatas pirmās desmit lapaspuses jau ir publicētas internetā un, lai apturētu visas grāmatas publicēšanu, izdevējam ir jāsamaksā 5 miljoni eiro. Vēstule satur arī norādi, kura nepārprotami liecina, ka tās autors ir informēts par notiekošo bunkurā. Viens no tulkotājiem izrādās ir “hakeris”, kurš grib “nozagt” nabaga izdevējam viņa intelektuālo īpašumu. Bet Angstrēms ir apņēmības pilns atrast vainīgo un visiem iespējamajiem līdzekļiem aizstāvēt to, “kas ir mans”…

Filmas darbība norisinās vienlaicīgi trijos laikos. Nosacītā pagātnē, kad Angstrēms saņem trešās daļas manuskriptu. Nosacītā tagadnē, kad tulkotāji ierodas un strādā bunkurā. Un nosacītā nākotnē, kad Angstrēms cietumā runā ar “hakeri” (līdz pat filmas beigām viņš netiek parādīts), pieprasot tam izstāstīt, kādā veidā viņam izdevās “nozagt” visu manuskriptu. Galvenie jautājumi, kas nodarbina skatītāju, ir, kurš ir “hakeris”, kādā veidā “hakerim” izdevās iegūt grāmatas tekstu un kāpēc vispār viņš to darīja. Un uz tā fona pilnībā tiek atklāts Ērika Angstrēma tēls – kas viņš un viņam līdzīgie patiesībā ir un uz ko šādi indivīdi ir spējīgi.

Teksta (Vārda) un literatūras slavinājums

Laikā, kad arvien vairāk samazinās cilvēku spējas uztvert tekstu, popularitāti iegūst visādi twiteri, youtubes, tiktoki un arvien vairojas idioti grieķiskā izpratnē, filma “Tulkotāji” ir izteikti nemoderna. Viena no filmas idejiskajām līnijām ir teksta un literatūras slavinājums. Tāda teksta, kurš tuvojas ideālam, par kuru varētu teikt: “Un sākumā bija Vārds.”

Viens no filmas pozitīvajiem tēliem, kurš ir labsirdīgs un ideālistisks literatūrzinātnieks, savam skeptiskākam sarunu biedram kulminācijas brīdī saka: “Šī grāmata atklāja man bezgalīgus horizontus. (…) Šeit katra lapaspuse izstaro zināšanas. Zināšanas te ir starp rindām. Teksts vienmēr uzvar. Teksts ir mūžīgs. Un rakstniecība. Ir jātic literatūrai.” Citā epizodē viņš apgalvo: “Cilvēkiem ir vajadzīgas labas grāmatas.”

Visa filma ir kā apliecinājums šādu tekstu un cilvēku, kuri ir spējīgi tādus radīt, neizmērojamam spēkam. Un filmas beigās to simboliski apstiprina epizode, kad galvenā pozitīvā varoņa dzīvību izglābj pie sirds noglabāta grāmata, kuru viņš tur noliek ar vārdiem: “Arī es meklēju patvērumu grāmatās”. Filmā grāmata aptur lodi. Bet tas vispirmām kārtām ir jāsaprot simboliski. Un, patiesi, Vārds ir stiprāks par zobenu un lodēm.

Galvenā ļaundara tēls – enerģisks, ambiciozs un egocentrisks uzņēmējs

Spilgtākais filmas tēls ir izdevējs Ēriks Angstrēms perfektā Lamberta Vilsona (Lambert Wilson, 1958) tēlojumā. Noteiktā mērā tas ir filmas galvenais varonis, kura tēls darbības laikā tiek pilnībā atklāts.

Ēriks Angstrēms ir enerģisks, ambiciozs un neiejūtīgs izdevējs, kuram daudzus gadus piederēja apjomu ziņā sīciņa, bet piedāvājuma ziņā elitāra izdevniecība, kas strauji izauga līdz ar Oskara Braka darbu izdošanu.

Angstrēma dzīves moto ir: “Aizstāvi savu un neapstājies”. Viņš ir pedantisks, pret citiem prasīgs, cietsirdīgs un egoistisks, kurš nicina cilvēkos jebkādas vājuma izpausmes un bez sirdsapziņas pārmetumiem tās izmanto savā labā. Kad viņam pārmet pārlieku naudaskāri, Angstrēms atbild: “Veiksmīgums tas nav slikti.”

Krievu tulkotāja Angstrēmu raksturo sekojoši: “Naudas dēļ viņš izdarīs visu ko”. Viens no pozitīvajiem varoņiem Angstrēmam saka: “Tevi ir pārņēmusi naudaskāre. (…) Tu gribi iedzīt savus tulkotājus bunkurā kā kaut kādus lopiņus. Tu esi zaudējis jebkādu cilvēcību.”

Vispilnīgāk Ērika Angstrēma (un viņam līdzīgu indivīdu) uzskatus par cilvēkiem atklāj tā dialogs ar asistenti Rozmariju pēc tam, kad internetā ir publicētas pirmās jaunās grāmatas lappuses un tiek pieprasīta izpirkuma maksa.

Šajā sev smagajā brīdī Angstrēms saka Rozmarijai: “Es atvairīšu šo uzbrukumu un došu prettriecienu. Cilvēki ir tik vāji. Ņemsim kaut vai Tevi. Tu esi sašutusi [par izturēšanos pret tulkotājiem], bet neuzdrīksties iebilst pat ne vārdiņu.” Rozmarija atbild: “Ja iebildīšu, pazaudēšu darbu.” Angstrēms: “Nu un tad?!” Rozmarija: “Man patīk mans darbs.” Angstrēms: “Tev patīk būt par pakalpiņu?” Rozmarija: “Man patīk literatūra.” Angstrēms: “Tad kļūsti par izdevēju. Dažiem vienkārši nav ambīciju.

Tātad, Angstrēma skatījumā “cilvēki ir tik vāji” un viņiem “vienkārši nav ambīciju”, lai “aizstāvētu savu un neapstātos”, jo “veiksmīgums tas nav slikti”.

Ēriks Angstrēms filmā tiek parādīts vairākos skatījumos. Sākumā kā respektabls un veiksmīgs izdevējs, kurš prezentē jaunāko grāmatu. Pēc tam kā mērķtiecīgs un prasīgs uzņēmējs un organizators, kurš precīzi zin, ko grib panākt no katra darbinieka. Vēl kā laipns bijušais students, tiekoties ar savu veco pasniedzēju.

Bet, kad sākas grūtības Angstrēms nekautrējoties uz bez sirdsapziņas pārmetumiem atmet cilvēcību un mērķa sasniegšanai izmanto jebkurus sev pieejamos līdzekļus. Sākumā liekot apsardzei iesist grieķu tulkotājam, kurš atļāvās viņam tieši pateikt par nepatikšanu apmēru un pasmieties par viņu. Pēc tam liekot apsardzei izkratīt visas tulkotāju personiskās mantas. Pēc tam izģērbjot tulkotājus un nostādot rindā kā cietumā. Pēc tam kūdot tulkotājus uz savstarpēju kautiņu un neiejaucoties tajā. Pēc tam atstājot tulkotājus bez pārtikas un elektrības. Visbeidzot draudot nogalināt tulkotājus…

Savukārt, kad Angstrēms ir saskāries ar nepārvaramu pretspēku un kad nākas atbildēt par pastrādātajiem noziegumiem, tad skatītāju priekšā parādās sevi pilnībā attaisnojošs indivīds, kurš gatavs uz jebkuriem meliem, lai tikai izvairītos no atbildības un pārliecinātu pārējos, ka nepārprotama agresija bija tikai “pašaizsardzība”.

Visbeidzot filmas beigās tiek parādīta Angstrēma “veiksmes” recepte un viņš skatītājam tiek pilnībā atklāts visā savā pretīgajā būtībā.

Simboliska sapratne

Filmas sižetu var uztvert un apskatīt tieši, kā tas ir attēlots, bet tajā var saskatīt arī simboliskas norādes, ar kurām filma ir pārbagāta.

Simboliska sapratne ir, kad kāds no filmas tēliem vai darbībām tiek simbolizēts, asociējot to ar kādu citu parādību. Simboliskas sapratnes var būt vairākas. Viens un tas pats tēls vienlaicīgi var tikt simboliski asociēts ar dažādām parādībām.

Simboliska sapratne var būt gan autoru iecerēta un var būt arī skatītāju izdomāta (saredzēta). Parasti precīzi noteikt simboliskā skatījuma tipu var tikai paši autori, lai gan ir gadījumi, kad no malas pietiekami droši ir nosakāms viens vai otrs autoru kaut kāda simboliskā vēstījuma fakts. Tā tas ir arī “Tulkotāju” gadījumā.

Šai sakarā jānorāda, ka “Tulkotāji” ne tikai iznāca dažus mēnešu pirms COVID-19 globālās krīzes, filmas darbība ne tikai simboliski atgādina ar COVID-19 saistītus politiskos notikumus, bet filmā tieši atklātā tekstā tiek runāts par “vīrusa radīšanu” (“…Rebeka radīja vīrusu. Viņa Franku izmantoja kā izmēģinājuma trusīti, bet tas viņai nāca par sliktu…”).

Simbolisks Klausa Švābes “Lielā reseta” pamatojums un attaisnojums

Ar COVID-19 saistītās politiskās nebūšanās daudzi cilvēki saskata sazvērniecisku globālu plānu, kurš tiek saistīts ar Pasaules ekonomikas foruma dibinātāju Klausu Švābi (Klaus Schwab, 1938, tēvs – vācietis ar nacistiskiem uzskatiem, māte – ebrejiete), kurš 2020.gadā izdeva grāmatu “COVID-19: The Great Reset Paperback”. Tāpēc noteiktās aprindās visi dīvainie, neizprotamie un kaitīgie politiskie lēmumi COVID-19 krīzes pārvarēšanai tiek saistīti ar “Lielā reseta” plāna realizāciju.

2021.gadā Klauss Švābe izdeva citu grāmatu “Stakeholder Capitalism: A Global Economy that Works for Progress, People and Planet”, kurā apraksta jaunā tipa kapitālismu – “Stakeholder Capitalism”. Te jānorāda, ka terminu “Stakeholder Capitalism” Švābe izmantoja vēl 1970-ajos gados.

Kas tad ir “Stakeholder Capitalism”? Vārds “stakeholder” tiešā tulkojumā nozīmē ieinteresēta persona, akcionārs. Pēc konteksta to vēl var saprast kā nomnieks, dalībnieks. “Stakeholder Capitalism” kritiķi norāda, ka pēc būtības “stakeholder” kapitālismam ir jāaizstāj kapitālisms, kurš balstās uz privātīpašumu, attiecīgi “Stakeholder Capitalism” koncepcija nozīmē lielākās daļas privātīpašuma likvidāciju. Paliks tikai daži “atbildīgi” lielīpašnieki, kuriem viss piederēs, bet visi pārējie ekonomisko procesu dalībnieki būs “stakeholderi”, tas ir dalībnieki jeb nomnieki, kuriem nekas nepiederēs.

Ja šādi saprot Klausa Švābes “Lielo resetu”, tad filmā “Tulkotāji” var saskatīt ļoti spēcīgu šādas ieceres idejisku atbalstu, jo filmas galvenā negatīvā varoņa Ērika Angstrēma tēls ne tikai asociējas ar privātuzņēmējiem, bet privātīpašumu un privātīpašnieciskumu kā tādu. Visa ļaunuma sakne ir privātīpašnieciskums un “Stakeholder Capitalism” koncepcija deklaratīvi ir gatava ar to cīnīties. Šādā skatījumā filama “Tulkotāji” ir idejiska prelūdija, māksliniecisks pastiprinājums, augsnes sagatavošana Švābes “Lielajam resetam” un “Stakeholder Capitalism” iedzīvināšanai.

Simbolisks brīdinājums par Švābes “Lielo resetu” un aicinājums uz pretestību tam

Tai pat laikā visā “Tulkotāju” sižetā un darbībā var saskatīt arī nopietnu brīdinājumu par švābisko “Lielo resetu” un aicinājumu uz aktīvu pretestību tam. Ja “Lielā reseta” ideju realizē Angstrēmam līdzīgi indivīdi (un pašreiz izskatās, ka notiek tieši tā), tad ir sagaidāmas tāda veida necilvēcības, kuras ir attēlotas filmā. Visa filma ir kā viens liels aicinājums nepieļaut to un visaktīvākā veidā pretoties šādai notikumu attīstības gaitai.

Tulkotāji kā simbolisks starptautisko attiecību attēlojums

Interesants ir cits simbolisks skatījums uz “Tulkotājiem”. Katru tulkotāju var simboliski asociēt ar attiecīgu valsti vai valstu grupu un viņu rīcību un savstarpējās attiecības ar šo valstu (tautu, valstu grupu) darbībām vai īpašībām.

Šādā skatījumā vācu tulkotāju var asociēt ar Vāciju, itāļu ar Itāliju vai itāļiem, tai skaitā Svēto Krēslu un Romas katoļu baznīcas struktūrām, portugāļu – ar Portugāli vai visu portugāliski runājošo pasauli, spāņu ar Spāniju vai visu spāniski runājošu pasauli, angļu ar Lielbritāniju, ķīniešu ar Ķīnu vai Ķīnas ietekmē esošo Āzijas daļu, krievu ar Krieviju vai visu pēcpadomju vai pēcsociālisma telpu (tai skaitā arī Latviju), visbeidzot dāņu ar Skandināvijas valstīm.

Vispirms jānorāda, ka viens no filmas nesimpātiskākajiem tēliem ir itāļu tulkotājs, kurš visos veidos pielien Angstrēmam un aktīvi piedalās viņa nelietībās, neskatoties uz to, ka agresija tiek vērsta arī pret viņu pašu. Šādu attēlojumu var daļēji izskaidrot ar franču (filmas režisors) un itāļu savstarpējām attiecībām un steriotipiem, tai pat laikā, ja ņem vērā itāļu lomu vēsturiskos notikumos, to, ka fašisms radās tieši Itālijā un Romas katoļu baznīcas struktūru nozīmīgo ietekmi uz negatīvākajiem globālajiem procesiem, tad šāds skatījums un attēlojums ir pamatots. Covidnotikumu sakarā ir jāņem vērā, ka Itālija bija viena no pirmrindniecēm ierobežojumu noteikšanā.

Interesants ir dāņu tulkotājas (Skandināvijas valstu) tēls. Viņa sevi ir iedomājusies par talantīgu rakstnieci, lai gan tai nav talanta. To var attiecināt arī uz Skandināvijas valstīm, kuru ambīcijas krietni pārsniedz viņu reālās spējas. Zīmīgs ir dāņu tulkotājas monologs, kurš labi raksturo visu Skandināvijas valstu sociālo politiku, kuru tās aktīvi mēģina eksportēt uz citām pasaules valstīm. Un zīmīgs ir šādas politikas realizācijas seku vērtējums – pašnāvība.

Kad tulkotāji ir atstāti bez pārtikas un elektrības un sveču gaismā runā par personiskām tēmām, dāniete visus šokē ar sekojošu tekstu: Problēma ir manī. … Viss ir slikti. Laikam es pirmo reizi skaidri saprotu, ko saku. Šī vieta lika man skaidri saprast, ka neskatoties uz visām manām pūlēm, es pēc viņiem [ģimenes] neilgojos. Ne pēc viena, pat ne pēc mazā. Viņi bija kaut kāds mans pienākums, bet patiesībā viss, ko es vienmēr esmu vēlējusies, ir rakstīt romānus un ieraudzīt pasauli. Es nekad negribēju bērnus, bet vīrs (Karls) uz to uzstāja, un es piekritu viņa dēļ. Viss viņa dēļ un visu citu dēļ. Tāpēc arī es gribēju rakstīt grāmatas, lai aplaimotu citus. Bet vienmēr baidījos sākt. Vainoju vīru un savus bērnus, ka viņi nozog man laiku, iedvesmu. Es vainoju viņus tajā, kas esmu tikai tulkotāja! Tulkotāja, nevis rakstniece. Es nevarēju sev to atzīt un visu laiku attālinājos no viņiem. Bet patiesība ir tāda, ka man nav talanta, lai gan es vienmēr sevi pārliecināju par pretējo. Es esmu zaudējusi visā.” Pēc šī monologa dāņu tulkotāja pakaras, parādot šādu uzskatu un šāda veida politikas pašnāvniecisko dabu. Līdz ar to filmā simboliski tiek parādīts, ka Skandināvijas valstu sociālā politika ir pašnāvnieciska, un tā tas tik tiešām arī ir.

Grieķu tulkotājs par grieķisko tradīciju saka: “Grieķi izdomāja vīnu, teātri un demokrātiju. Kurš pret to var iebilst?!” uz ko angļu tulkotājs aizrāda: “Jā… trīs tūkstošus gadus atpakaļ.”

Zīmīgs ir krievu tulkotājas tēls, kura ir ekstravaganta, emocionāla, asociē sevi ar grāmatas galveno varoni un tulko nevis naudas dēļ, bet idejas vārdā, jo “tas nav tikai darbs, tas ir liels gods būt iesaistītam šī darba tapšanā”. Vāciete par viņu saka: “Raksturs sarežģīts un visa kompleksos”, tādā veidā parādot sarežģītās krievu – vācu attiecības.

Krieviete tulko visātrāk un visizjustāk, cenšoties izprast visas nianses. Par sevi viņa saka: “Zini kādēļ es gribu būt līdzīga Rebekai? Tās ir manas bruņas. Tā es jūtos neuzvarama.” Uz ko angļu tulkotājs, aizrāda “Dīvaini, ka Tu smel spēkus no nelaimīga upura.” Uz ko krieviete atbild: “Viņa nav nekāds upuris. Gluži pretēji. Viņu nogalināja dēļ tās varenības.” Šai tekstā var saskatīt simbolisku norādi uz divām smagām Krievijas valstiskuma krīzēm, kuras beidzās ar tā laika valsts “nogalināšanu”.

Pie tam filmā simboliski ir prognozēts trešais Krievijas valstiskuma krahs, kurš šoreiz varētu būt saistīts ar Krievijas mēģinājumu atbruņot kārtējo starptautisko agresoru. Filmā tieši krievu tulkotāja visaktīvāk mēģina atbruņot Angstrēmu, kurš draud visus nogalināt, un tieši krieviete tiek sašauta un nonāk komas stāvoklī. Bet lielā mērā tieši pateicoties krievu tulkotājas rīcībai un viņas personiskajam upurim, varmāka tiek atbruņots, tulkotāji atbrīvoti, bet Angstrēms saukts pie atbildības.

Šādā simboliskā skatījumā Ēriks Angstrēms ir asociējams ar ASV kā globālo žandarmu jeb ar globālajām pārvaldes struktūrām jeb, ja ņemam vērā Trampa faktoru, ar t.s. ”deep state”. Angstrēma necilvēcīgā rīcība pret tulkotājiem simboliski atbilst tai ASV starptautiskajai politikai, ko tā ir realizējusi kā minimums pēdējo 20 gadu laikā, kad ASV izmantoja savas ekskluzīvās starptautiskās iespējas, kuras tai ir deleģētas starptautiska miera un kārtības nodrošināšanai, lai prasti realizētu savas vienpersoniskās intereses uz visu pārējo valstu rēķina. ASV Valsts departaments, līdzīgi kā Angstrēms, atstāj nepaklausīgās valstis bez iztikas līdzekļiem un sadistiski pazemo un iznīcina sev nevēlamos un nepakļāvīgos.

Šādu starptautisku patvaļu var likvidēt tikai valstu kopdarbība un filmā ir parādīts tieši kuru. Galvenā loma šai ziņā tiek atvēlēta Krievijai, Ķīnai un Vācijai, kurām piepalīdz Spānija, Portugāle un Grieķija, bet it kā maliņā stāv, bet it kā galveno lomu spēlē Lielbritānija. Šādai aliansei tad ir jālikvidē ASV vadītā vienpolārā pasaule, kuras pusē atrodas tikai “itālis”, kas mazākā mērā simbolizē Itāliju kā valsti, bet lielākā mērā Vatikānu ar tā ļoti daudzajām afilētajām struktūrām. Šāda ASV un Vatikāna sasaiste ir loģiska, jo nozīmīgākās amerikāņu elitāro kadru kaltuves ir tieši saistītas ar Romas katoļu baznīcu.

Kā starptautiskās sadarbības un tautu draudzības simbols filmā tiek izmantota Džekijas Dešenones (Jackie Deshannon) 1965.gada dziesma “What the World Needs Now is Love”.

Ziemassvētku vakarā ķīniešu tulkotājs saka: “Lai šīs trīs nedēļas noliedz apgalvojumu, ka vispārēja brālība ir fantāzija. Un teikšu Viljama Šekspīra valodā: “What the world needs now is love, sweet love. It’s the only thing, that there’s just too little of . What the world needs now is love, sweet love. No not just for some, but for everyone . (Kas vajadzīgs pasaulei tagad? Tā ir mīlestība, brīnišķīga mīlestība. Tas ir vienīgais, kā vienkārši ir pārāk maz. Kas vajadzīgs pasaulei tagad? Tā ir mīlestība, brīnišķīga mīlestība. Ne tikai dažiem, bet katram.)”

Fašisma būtības simbolisks attēlojums

Ērika Angstrēma tēls, viņa uzskati un rīcība pret apkārtējiem ļoti labi un uzskatāmi parāda 20.gadsimta noziedzīgāko ideoloģiju – fašismu. Šis ir ļoti laicīgs un aktuāls attēlojums, jo aizsedzoties ar nepieciešamību pārvarēt COVID-19 krīzi, gandrīz visās pasaules valstīs tiek mēģināts radīt fašistisku sabiedrības pārvaldes modeli.

Angstrēma voluntāriskie uzskati ir izteikti fašistiski. Un tāda ir viņa rīcība pret cilvēkiem, kuri ir viņa varā. Viņš rada tulkotājiem “stingru režīmu”. Sākumā legāli un ar viņu piekrišanu, bet tiklīdz tas ir nepieciešams, pārkāpj visas juridiskās un morālās normas, pazemo tos un tur faktiskā ieslodzījumā. Grieķu tulkotājs uzdrošinās par viņu publiski pasmieties un uzreiz pēc Angstrēma pavēles tiek piekauts.

Zīmīga ir aina, kad tulkotāji kā cietumā jeb kā koncentrācijas nometnē tiek izģērbti un nostādīti ierindā. Tā ir tieša norāde uz necilvēciskāko no fašisma formām – vācu nacismu. Tālāk Angstrēms cilvēkus atstāj bez pārtikas un elektrības, draud viņus nogalināt un sāk to realizēt. Tas ir visīstākais fašisms un tā būtība filmā ir labi parādīta.

Obligātā vakcinācija un segregācija – jaunākā fašisma izpausme

Filma “Tulkotāji” labi saskan ar aktuālākajiem politiskajiem notikumiem – obligāto vakcināciju, segregāciju un nepamatotajām policejiskajām aktivitātēm, mākslīgi padarot ierindas cilvēkus par noziedzniekiem. Tās ir fašistiskas darbības, bet šai sakarā būtisks ir cits apstāklis – pašu cilvēku reakcija uz agresiju pret viņiem un apkārtējiem.

Angstrēms saka: “Cilvēki ir tik vāji” un viņam nevar nepiekrist, vērojot lielās rindas pie vakcinācijas punktiem pēc tam, kad valdība noziedzīgi, rupji pārkāpjot Ninbergas konvenciju, ir izziņojusi obligāto vakcināciju ar apšaubāmas kvalitātes medicīniskiem preparātiem. Cilvēki nevis saka “nē”, iet masveidā prom no darba, atstājot fašistiskos agresorus bez darbaspēka, organizējas pretestībai, bet kā aitas stāv rindā uz ilgtermiņa nokaušanu pie vakcinācijas punktiem, bezspēcībā lamājot tiešos izpildītājus.

Un te ir jāsecina, ka tikmēr, kamēr cilvēki būs “tik vāji”, angstrēmveidīgie fašisti varēs ar šiem cilvēkiem darīt visu, kas viņiem ienāk prātā. Un kādēļ lai viņi to nedarītu?!

Simbolisks cilvēces projektu nomaiņas attēlojums

Filmā “Tulkotāji” var saskatīt vēl vienu simbolisku vēstījumu – sabiedriskā projekta maiņu.

Pašreizējo cilvēces politekonomisko sistēmu, kuras pamatā ir laicīgais humānisms, var uzskatīt par modernisma sabiedriskā projekta rezultātu. Šis projekts jau labu laiku atrodas objektīvā un subjektīvā krīzes stāvoklī.

Objektīvi apstākļi kopš modernisma pirmsākumiem ir stipri mainījušies, kas prasa mainīt modernisma sabiedrisko projektu. Subjektīvi, tie spēki, kuri vienmēr ir oponējuši modernisma nostādnēm, izmanto objektīvos apstākļus, lai demontētu modernisma politekonomisko sistēmu. Pašreiz šie procesi ir visiem tik acīmredzami, ka droši var runāt par vecās, moderniskās politekonomiskās sistēmas nogalināšanu. Filmā notiek slepkavība, kuru simboliski var asociēt ar modernisma politekonomiskās sistēmas nogalināšanu.

Ja pieņem šādu simbolisku skatījumu, tad modernisms neaiziet nebūtībā, bet atstāj pēcnācēju. Modernisma slepkava, protams, ir fašisms, bet modernisms ir izaudzinājis pēcnācēju, kurš nāk viņa vietā, uzveic fašismu un atriebj nogalināto skolotāju. Tāds simbolisks vēstījums filmā ir saskatāms.

Kas ir šis pēcnācējs, vai viņš reālajā dzīvē spēs uzveikt fašismu un kāda būs dzīve pēcmodernisma laikā, ir liels jautājums. Katrā gadījumā attēlojums, kāds ir filmā, dod cerības.

Glābiņš no fašisma – nepakļaušanās un pavēļu nepildīšana

Visbeidzot filmā “Tulkotāji” tiek uzskatāmi parādīti tie nosacījumi, kuri ir nepiecienāmi, lai fašisms varētu pastāvēt un tie apstākļi, kuri pārtrauc fašistisko patvaļu. Šie nosacījumi ir cilvēku nepretošanās ļaunumam un noziedzīgu pavēļu pildīšana.

Ēriks Angstrēms var veikt noziegumus tāpēc, ka viņa asistente Rozmarija un apsardze izpilda viņa noziedzīgos rīkojumus, bet tulkotāji pakļaujas un nepretojas. Bet viss beidzas tad, kad tulkotāji sāk reāli pretoties, pat neskatoties uz nāves draudiem, un apsardze ar Rozmariju pārstāj pildīt Angstrēma rīkojumus. Tad viņš paliek viens pats, kļūst maziņš un melns, un var tikt saukts pie atbildības, no kuras mēģina izvairīties melojot.

Līdzīgā kārtā fašistiska pārvaldes sistēma var pastāvēt tikai tad, ja cilvēki tai nepretojas un izpilda tās rīkojumus. Ja cilvēki nepretojas nepamatotai masku valkāšanai un obligātai vakcinācijai, tad tas viss būs un šāda veida tendences tikai pieņemsies spēkā. Ja ārsti, policisti un ierēdņi pildīs aplamus un noziedzīgus rīkojumus, tad viss turpināsies un tikai pieņemsies spēkā. Un beigsies tas viss tad, kad beidzot cilvēki sāks pretoties un rīkojumi vairs netiks pildīti.

Vai tas notiks līdz ar bērnu obligātas vakcinācijas noteikšanu vai tikai pēc tam, kad būs zaudēti 20-65% vakcinētās populācijas, ir atkarīgs no cilvēkiem. Cik daudz ko cilvēki vēl ir gatavi paciest? Kur ir tā robeža, kad cilvēki masveidā sāks aktīvi rīkoties? Un vai vispār sāks? Tie ir atklāti un aktuāli jautājumi, uz kuriem katram vajadzētu atbildēt pašam, neskatoties uz to, ka ir nepatīkami domāt par negatīvo un gribas cerēt, ka tas labākais notiks pats no sevis…

Informācijas aģentūra
/30.10.2021/

Publicēts iekš Kat.: Kultūra, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Nobela prēmijas laureāts: Vakcinācija pret Covid-19 ir noziegums

Es teiktu, ka tā tik tiešām ir noziedzīga darbība, kuru veic ārsti, kas ir aizmirsuši Hipokrāta zvērestu. Viņi palīdz valdībām, kuras savukārt tiecas iegūt varu pār medicīnu. Rezultātā šīs darbības noved pie daudzu pacientu ātras nāves. Tā bija epidēmijas sākumā un tā tas turpina notikt pašreiz. Šie cilvēki turpina uzspiest nepieņemamus ārstēšanas paņēmienus, kuri turpinās nogalināt pacientus un medicīnas darbiniekus (jo medicīnas darbinieki arī ir spiesti vakcinēties). Viņi zin par šo vakcīnu blaknēm. Lūk, kādēļ šīs darbības ir jāuzskata par noziedzīgām darbībām, par kurām kaut kad nāksies atbildēt.

Lūks Montanjē, virusologs, Nobela prēmijas laureāts medicīnā
/12.08.2021/

Avots: (48.minūte)

Informācijas aģentūra
/08.10.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, VAKCINĀCIJA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Zinātnieks: Koronavīrusu nevar uzveikt, izmantojot medikamentus, kuri rada antivielas; tā var zaudēt līdz pat 65% “ganāmpulka”

Vladislavs Laskavijs (Владислав Ласкавый)

30.06.2020 Krievijas “Parlamenta avīzē” (oficiāls KF Federālās Sapulces izdevums) tika publicēts raksts “Krievijā atrada 30 gadus vecu preparātu pret koronavīrusu” (“В России отыскали препарат от коронавируса тридцатилетней давности”), kurā tiek pastāstīts par Saratovas Zinātniski pētnieciskā institūtā izstrādātām zālēm pret koronavīrusu, ko radīja zinātnieku grupa veterināro zinātņu doktora Vladislava Laskavija (Владислав Ласкавый, 1947) vadībā.

“Preparātu, kuru izstrādāja Saratovas zinātnieku – virusologu grupa doktora Vladislava Laskavija vadībā, sāka izmēģināt uz dzīvniekiem tālajā 1977.gadā. Tolaik koronavīrusa epidēmija burtiski iznīcināja cūkas, kas kļuva par lielu nelaimi lauksaimniecībai – tika zaudēts līdz pat pusei ganāmpulka. Jaunās zāles izdevās radīt tikai 1997.gadā. Toreiz epidēmiju apstādināja, vienā brīdī izkaujot visu cūku ganāmpulku. Bet nav ļaunuma bez labuma – zāļu izstrādes laikā noskaidrojās, ka jaunās zāles efektīvi palīdz ne tikai dzīvniekiem, bet arī cilvēkiem.

Runa ir par imūnmodulējošu līdzekli, kura pamatā ir skudruskābes aldehīds ar pievienotu nātrija hlorīda izotonisko šķīdumu – sanāk lēti saražojama efektīva viela. Klīnisko pētījumu beigas datējas ar 2006.gadu. Bet gadu iepriekš šīs zāles tika reģistrētas Baltkrievijā, pie tam nevis kā veterināras zāles, bet gan kā imūnmodulējošs līdzeklis cilvēkiem.”

Pats Vladislavs Laskavijs zāles raksturo sekojoši: “Preparāta pamatā ir ideja, ka mūsu organismā jau ir vielas, kuras spēj tikt galā ar ļoti smagām slimībām. Vajag tikai veicināt, lai organisms izstrādā šos dabīgos metabolītus. Kad vajadzīgie metabolīti tiek izstrādāti, organismā tiek palaisti hormonālās, imūnās un nervu pašregulācijas procesi. (…)

Mūsu preparāts ir plašas iedarbības līdzeklis. Tas satur dabisku metabolītu, kurš regulē organisma iekšējās vides stāvokli un katras šūnas intracelulāro stāvokli. Tas ir antiseptiķis attiecībā pret jebkuru vīrusa infekciju, tai skaitā arī koronavīrusu, dēļ vīrusa slodzes samazināšanas uz organismu kopumā. Ja ņemam AIDS, tad šī slodze samazinās vairākus simtus reižu. Ja tagad sāktu pielietot preparātu COVID-19 uzliesmojuma sakarā, tad šo problēmu varētu atrisināt mēneša laikā.”

Pēc izstrādātāju teiktā preparāts palīdz ne tikai pret koronavīrusiem (tai skaitā pret COVID-19), bet arī pret tuberkulozi, leikozi, B un C hepatītu un pat AIDS.

Bet sakarā ar masveida vakcināciju, kura arvien intensīvāk administratīvi tiek uzspiesta, pats galvenais ir pateikts “Parlamenta avīzes” raksta beigās.

“Ir vēl viens moments, kurš uztrauc senatorus un daudzus zinātniekus. Savulaik Vladislavs Laskavijs praksē pierādīja, ka ar preparātiem, kuru darbības mehānisms balstās uz antivielu radīšanu, ārstēt koronavīrusu nevar. Padomju laikā viņu nepaklausīja – toreiz vakcīnu izmēģināja uz cūkām un zaudēja 65% ganāmpulka. Pašreiz ir jaunas “antivielu” vakcīnas pret koronavīrusu un Vladislavs Laskovijs grib novadīt savus argumentus un bažas līdz zinātnieku sabiedrībai. Bet nu tas attiecas uz cilvēkiem.”

Avoti:
https://www.pnp.ru/politics/v-rossii-otyskali-preparat-ot-koronavirusa-tridcatiletney-davnosti.html
https://mirnov.ru/nauka-i-tekhnika/spasti-lyudei-ot-koronavirusa-mozhet-saratovskii-uchenyi.html

Саратовский ученый изобрел препарат, который помогает победить коронавирус и другие тяжелые болезни


https://noi.md/ru/interviyu/speshka-v-nauke-nedopustima-hochetsya-bystree-izbavitisya-ot-covid-19-no-kak-by-ne-nalomati-drov

Informācijas aģentūra
/08.10.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Medicīna, Reģ.: Krievija, VAKCINĀCIJA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

“Raskoļņikova apokaliptiskais sapnis” – mūsdienas atgādinošs pravietisks apcerējums

“Viņš sapņoja, it kā visa pasaule būtu nolemta kļūt par upuri kādai briesmīgai, vēl nedzirdētai un neredzētai sērgai, kas no Āzijas dziļumiem nāca uz Eiropu. Visiem bija jāaiziet bojā, izņemot dažus, ļoti nedaudzus izredzētos.

Bija parādījušās kādas jaunas trihīnas — mikroskopiskas būtnes, kas iemājoja cilvēkos. Bet šīs būtnes bija gari, apveltīti ar saprātu un gribu. Cilvēki, kas tās sevī uzņēma, tūdaļ kļuva kā nelabā apsēsti un jukuši.

Bet nekad, nekad cilvēki vēl nebija uzskatījuši sevi par tik gudriem un par savā taisnībā tik nesatricināmiem, kā šie sērgas apsēstie. Nekad vēl cilvēki savus spriedumus, savus zinātniskos slēdzienus, savus tikumiskos uzskatus un paražas
neuzskatīja par tik neapšaubāmiem.

Veseli ciemati, veselas pilsētas un tautas saslima un sajuka prātā. Visi bija satraukti un nesaprata viens otru, ikviens domāja, ka tikai viņam vienīgajam ir taisnība, un mocījās, raugoties uz citiem, sita sev pie krūtīm, vaimanāja un lauzīja rokas.

Cilvēki nezināja, ko un kā tiesāt, jo nespēja vienoties, ko uzskatīt par labu, ko par ļaunu. Nezināja, kuru sodīt, kuru attaisnot.

Cilvēki nogalināja viens otru kaut kādā bezjēdzīgā naidā. Cilvēki gāja viens pret otru veselām armijām. Bet šīs armijas jau pusceļā sāka pašas sevi plosīt, ierinda izjuka, kareivji uzbruka viens otram, dūra, cirta, zobiem plēsa un ēda cits citu.

Pilsētās augu dienu skanēja trauksmes zvani: sauca visus kopā, bet, kas un kāpēc sauc, to neviens nezināja, un visi dzīvoja trauksmē. Visierastākie amati tika pamesti novārtā, jo katram bija savas domas, savi ierosinājumi un labojumi, par ko nevarēja vienoties; lauksaimniecības darbi apstājās.

Šur tur ļaudis sabēga baros, vienojās kopā kaut ko darīt, zvērēja viens otram neizklīst — bet tūdaļ ņēmās darīt pavisam ko citu, nekā paši nupat bija nolēmuši, sāka vainot viens otru, kāvās un slepkavoja.

Izcēlās ugunsgrēki, iestājās bads. Visi visur gāja bojā. Sērga pieņēmās spēkā un virzījās aizvien tālāk un tālāk.

Izglābties visā pasaulē spēja tikai daži cilvēki; viņi bija šķīsti un izredzēti, kuriem bija lemts sākt jaunu cilvēku cilti un jaunu dzīvi, atjaunot un attīrīt zemi, bet neviens nekur šos cilvēkus nebija redzējis un neviens nebija dzirdējis viņu vārdus un balsis…”

Fjodors Dostojevskis
Fragments no romāna “Noziegums un sods”
/1866/

Avoti:
https://avidreaders.ru/book/prestuplenie-i-nakazanie-dr-izd.html

Fjodors Dostojevskis. Noziegums un sods


Informācijas aģentūra
/26.09.2021/

 

Publicēts iekš Kat.: Kultūra, Reģ.: Krievija, Veids: Apkopojums, W: FJODORS DOSTOJEVSKIS | Komentēt

Anonīma ārsta vēstule kolēģiem par masu vakcinācijas pret Covid-19 neviennozīmīgumu

Cienījamie kolēģi, ar šo jūsu steidzamai uzmanībai ir nodotas četras nesenas zinātniskas atziņas. Tās maina visu Covid-19 pandēmijas ainavu, un tās liek mums pārvērtēt vakcinācijas pret SARS-CoV-2 priekšrocības.

KOPSAVILKUMS

Ātra un efektīva atmiņas tipa imūnreakcija rodas faktiski visiem nevakcinētiem indivīdiem, kuri ir pakļauti SARS-CoV-2 iedarbībai. Tāpēc ir ļoti apšaubāma imūnsistēmas atbildes reakcijas turpmākas palielināšanas efektivitāte, veicot vakcināciju. Tā vietā vakcinācija var pastiprināt slimību, izsaucot autoimūno reakciju (ADE – Antibody-dependent enhancement).

1. ATKLĀJUMS

SARS-CoV-2 smailes proteīns nonāk asins cirkulācijā neilgi pēc vakcinācijas. SARS-CoV-2 proteīni tika mērīti gareniskajos plazmas paraugos, kas savākti no 13 dalībniekiem, kuri saņēma divas Moderna mRNS-1273 vakcīnas devas [1]. Ar 11 no 13 asinis olbaltumvielas SARS-CoV-2 asinīs tika konstatētas tikai vienas dienas laikā pēc pirmās vakcīnas injekcijas.

NOZĪMĪGUMS:

Smaiļu olbaltumvielu molekulas tika ražotas šūnās, kas ir saskarē ar asinsriti – galvenokārt endotēlija šūnām – un izlaistas apgrozībā. Tas nozīmē, ka a) imūnsistēma uzbruks šīm endotēlija šūnām un b) cirkulējošās smailes proteīna molekulas aktivizēs trombocītus. Abi efekti veicinās asins recēšanu. Tas izskaidro daudzos ar recēšanu saistītos nevēlamos gadījumus – insultus, sirdslēkmes, vēnu trombozi -, par kuriem tiek bieži ziņots pēc vakcinācijas.

2. ATKLĀJUMS

Ātra atmiņas tipa antivielu reakcija pēc vakcinācijas: vairāki pētījumi ir parādījuši, ka cirkulējošās SARS-CoV-2 specifiskās IgG un IgA antivielas kļuva nosakāmas 1-2 nedēļu laikā pēc mRNS vakcīnu lietošanas [1–3].

NOZĪMĪGUMS:

Strauja IgG un IgA ražošana vienmēr norāda uz sekundāru, atmiņas tipa reakciju, kas rodas, atkārtoti stimulējot jau esošās imūnās šūnas. Primārās imūnās atbildes reakcijas uz jauniem antigēniem prasa ilgāku laiku, lai attīstītos, un sākotnēji ražo IgM antivielas, kam pēc tam seko izotipa pāreja uz IgG un IgA.

Dažos pētījumos blakus IgG un IgA patiešām tika noteikts noteikts daudzums IgM [1,4]. Tomēr ir svarīgi, ka IgG pieauga ātrāk nekā IgM [4], kas apstiprina, ka agrīnā IgG reakcija patiešām bija atmiņas tipa. Šī atmiņas reakcija norāda uz jau esošu, savstarpēji reaģējošu imunitāti, ko izraisījusi iepriekšēja inficēšanās ar parastajiem cilvēka elpošanas ceļu koronavīrusa celmiem. Novēlota IgM atbildes reakcija, visticamāk, ir primāra reakcija uz jauniem epitopiem, kas raksturīgi SARS-CoV-2.

Atmiņas tipa atbildes ir dokumentētas arī attiecībā uz imunitāti ar T-šūnu [5–7]. Kopumā šie atklājumi norāda, ka mūsu imūnsistēma efektīvi atpazīst SARS-CoV-2 kā “zināmu” pat pirmā kontakta laikā. Tādējādi smagus slimības gadījumus nevar attiecināt uz imunitātes trūkumu. Tā vietā smagus gadījumus ļoti labi var izraisīt vai saasināt jau esošā imunitāte, izmantojot uzlabojumus, kas atkarīgi no antivielām (ADE, skatīt zemāk).

3. ATKLĀJUMS

SARS-CoV-2 izraisa spēcīgas adaptīvas imūnās atbildes neatkarīgi no slimības smaguma pakāpes. Pēc SARS-CoV-2 infekcijas tika ziņots par seruma antivielu profiliem 203 indivīdiem [8]. 202 (>99%) dalībnieku parādījās SARS-CoV-2 specifiskas antivielas. Ar 193 indivīdiem (95%) šīs antivielas novērsa SARS-CoV-2 infekciju šūnu kultūrā un arī inhibēja smailes proteīna saistīšanos ar ACE2 receptoru. Turklāt CD8 + T-šūnu atbildes reakcijas, kas raksturīgas SARS-CoV-2, bija skaidras un kvantitatīvi nosakāmas 95 no 106 (90%) HLA-A2 pozitīvām personām.

NOZĪMĪGUMS:

Šis pētījums apstiprina iepriekš minēto apgalvojumu, ka imūnā atbilde uz sākotnējo kontaktu ar SARS-CoV-2 ir atmiņas tipa. Turklāt tas parāda, ka šī reakcija notiek gandrīz visiem indivīdiem, īpaši tiem, kuriem nav acīmredzamu klīnisku simptomu.

Vakcinācijas mērķis ir stimulēt antivielu veidošanos pret SARS-CoV-2, taču tagad mēs zinām, ka šādas antivielas ikviens var ātri ģenerēt pēc mazākās vīrusa izsaukšanas pat bez vakcinācijas.

Smagu plaušu infekciju attīstība vienmēr prasa daudzas dienas, kas nozīmē, ka, ja ir nepieciešamas atmiņas reakcijas radītās antivielas, tās ieradīsies laikā. Tādēļ maz ticams, ka vakcinācija sniegs ievērojamu labumu smagas plaušu infekcijas profilaksē.

4. ATKLĀJUMS

Strauja smailes olbaltumvielu un antivielu palielināšanās pēc otrās mRNS vakcīnu injekcijas. Pirms vakcinācijas un pēc pirmās un otrās mRNS vakcīnas injekcijas tika kontrolēti IgG un IgA antivielu titri [3]. Antivielu titri ar nelielu kavēšanos pēc pirmās injekcijas pieauga, pēc tam palielinājās, bet atkal neilgi pēc otrās injekcijas atkal pieauga.

NOZĪMĪGUMS:

Lai arī antivielu reakcija uz pirmo injekciju ir atmiņas tipa, nelielā laika nobīde pēc injekcijas var mazināt nevēlamās reakcijas, jo smailes proteīnu daudzums uz šūnām asinsvadu sieniņās un citos audos, iespējams, jau ir pagājis. maksimums, kad nonāk antivielas.

Ar otro injekciju situācija krasi mainās. Tad smailes tiek ražotas un novirzītas asinīs, kurās jau plūst gan reaktīvie limfocīti, gan antivielas. Antivielas izraisīs komplementa sistēmu [9,10] un arī neitrofilo granulocītu uzbrukumu olbaltumvielu nesošajām šūnām. Imūnās sistēmas visaptverošā pašnāvības iespējamās sekas ir biedējošas.

AUTOIMŪNĀ REAKCIJA

Kā aprakstīts, atmiņas tipa imūnās atbildes nodrošina ātru antivielu titru pieaugumu pēc sākotnējās SARS-CoV-2 iedarbības, padarot vakcīnas izraisītās antivielu atbildes priekšrocības ārkārtīgi apšaubāmas. Neatkarīgi no tā, nevajadzētu pieņemt, ka augsts antivielu titrs pret SARS-CoV-2 vienmēr uzlabos klīnisko rezultātu. Ar vairākām vīrusu ģimenēm – īpaši ar Denges vīrusa, bet arī ar koronavīrusiem – antivielas var saasināt, nevis mazināt slimību. Tas notiek tāpēc, ka noteiktas imūnsistēmas šūnas uzņem ar antivielām apzīmētus mikrobus un tos iznīcina.

Ja vīrusa daļiņu, kurai ir saistītas antivielas, uztver šāda šūna, bet pēc tam tai izdodas izvairīties no iznīcināšanas, tā vietā tā var sākt vairoties šūnā. Kopumā antivielas tad būs pastiprinājušas vīrusa replikāciju. Klīniski šī no antivielām atkarīgā uzlabošana (ADE) var izraisīt hiperiekaisuma reakciju (“citokīnu vētru”), kas pastiprinās plaušu, aknu un citu mūsu ķermeņa orgānu bojājumus.

Mēģinājumi izstrādāt vakcīnas pret sākotnējo SARS vīrusu, kas ir cieši saistīts ar SARS-CoV-2, ADE dēļ atkārtoti izgāzās. Vakcīnas inducēja antivielas, bet, kad vakcinētie dzīvnieki pēc tam tika inficēti ar vīrusu, viņi saslima vairāk nekā nevakcinētie kontrolieri (sk., Piemēram, [11]). Klīniskajos pētījumos ar kādu no COVID-19 vakcīnām ADE iespējamība netika pienācīgi ņemta vērā. Tāpēc ir saprātīgi izvairīties no ADE izraisīšanas draudiem ar vakcināciju un tā vietā paļauties uz pārbaudītām ārstēšanas formām [12], lai risinātu klīniski smagu COVID-19 slimību.

SECINĀJUMS

Iepriekš apspriestie kolektīvie atklājumi skaidri parāda, ka vakcinācijas priekšrocības ir ļoti apšaubāmas. Turpretim vakcīnu nodarītais kaitējums ir ļoti labi pamatots, un vairāk nekā 15 000 ar vakcināciju saistītie nāves gadījumi tagad ir dokumentēti ES zāļu nevēlamo notikumu datubāzē (EudraVigilance) un vairāk nekā 7 000 nāves gadījumu Apvienotajā Karalistē un ASV [13].

VISIEM PRAKTIZĒJOŠIEM ĀRSTIEM IR JĀPĀRSKATA ĒTISKIE JAUTĀJUMI SAISTĪBĀ AR COVID-19 VAKCINĀCIJU.

Atsauces
1. Ogata, A.F. et al. (2021) Circulating SARS-CoV-2 Vaccine Antigen Detected in the Plasma of mRNA-1273 Vaccine Recipients. Clin. Infect. Dis. -:x-x (https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC8241425/ )
2. Amanat, F. et al. (2021) SARS-CoV-2 mRNA vaccination induces functionally diverse antibodies to NTD, RBD and S2. Cell -:x-x (https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0092867421007066 )
3. Wisnewski, A.V. et al. (2021) Human IgG and IgA responses to COVID-19 mRNA vaccines. PLoS One 16:e0249499 (https://journals.plos.org/plosone/article?id=10.1371/journal.pone.0249499 )
4. Qu, J. et al. (2020) Profile of Immunoglobulin G and IgM Antibodies Against Severe Acute Respiratory Syndrome Coronavirus 2 (SARS-CoV-2). Clin. Infect. Dis. 71:2255-2258 (https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/32337590/ )
5. Le Bert, N. et al. (2020) SARS-CoV-2-specific T cell immunity in cases of COVID-19 and SARS, and uninfected controls. Nature 584:457-462 (https://www.nature.com/articles/s41586-020-2550-z )
6. Grifoni, A. et al. (2020) Targets of T Cell Responses to SARS-CoV-2 Coronavirus in Humans with COVID-19 Disease and Unexposed Individuals. Cell 181:1489-1501.e15 (https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/32473127/ )
7. Gallais, F. et al. (2021) Intrafamilial Exposure to SARS-CoV-2 Associated with Cellular Immune Response without Seroconversion. Emerg. Infect. Dis. 27:x-x (https://wwwnc.cdc.gov/eid/article/27/1/20-3611_article )
8. Nielsen, S.S. et al. (2021) SARS-CoV-2 elicits robust adaptive immune responses regardless of disease severity. EBioMedicine 68:103410 (https://www.thelancet.com/pdfs/journals/ebiom/PIIS2352-3964(21)00203-6.pdf )
9. Magro, C.M. et al. (2020) Docked severe acute respiratory syndrome coronavirus 2 proteins within the cutaneous and subcutaneous microvasculature and their role in the pathogenesis of severe coronavirus disease 2019. Hum. Pathol. 106:106-116 (https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/33058948/ )
10. Magro, C.M. et al. (2021) Severe COVID-19: A multifaceted viral vasculopathy syndrome. Annals of diagnostic pathology 50:151645 (https://www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S109291342030191X?via%3Dihub )
11. Tseng, C. et al. (2012) Immunization with SARS coronavirus vaccines leads to pulmonary immunopathology on challenge with the SARS virus. PLoS One 7:e35421 (https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/22536382/ )
12. McCullough, P.A. et al. (2021) Pathophysiological Basis and Rationale for Early Outpatient Treatment of SARS-CoV-2 (COVID-19) Infection. Am. J. Med. 134:16-22 (https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC7410805/ )
13. Johnson, L. (2021) Official Vaccine Injury and Fatality Data: EU, UK and US (https://doctors4covidethics.org/official-eu-adverse-event-data-eu-uk-us/ ).

“Pietiek lasītājs”
/25.07.2021/

Avots:
https://www.pietiek.com/raksti/vestule_arstiem/

[Šis ir viens no nozīmīgākajiem zinātniskajiem tekstiem latviešu valodā par Covid-19, kuru ir uzrakstījis kāds autoratīvs ārsts. Par to liecina teksta valoda, stils, kopējā loģika un tonis. Šo tekstu uzrakstījušais cilvēks ļoti labi pārzin medicīniskus terminus, prot konstruktīvi izteikties, bez nevajadzīgas liekvārdības pasakot galveno, ir korekts savos izteikumos un pamato tos saskaņā ar zinātniskā izklāsta formas prasībām, kā arī ir pieradis pie tā, ka viņa viedoklī ieklausās.

Dotais teksts ir šāda cilvēka noteikta ilguma zinātnisko pārdomu, novērojumu un personiskās izpētes rezultāts, ar ko viņš steidz padalīties ar kolēģiem un sabiedrību tad, kad pats ir nonācis līdz zinātniski pamatotai pārliecībai par sakāmo, un apstākļos, kad mazāk kompetenti cilvēki (daļa no kuriem visticamāk ir arī negodprātīgi) pieļauj nopietnu kļūdu, grasoties to vēl pastiprināt, kas daudziem cilvēkiem var maksāt dzīvību.

Diemžēl viņš to dara anonīmi, kas tomēr ir saprotams, jo Nacionālais veselības dienests (NVD) jau atklāti ir paziņojis par vēršanos pret medicīnas sfērā strādājošajiem, kuri publiski apšauba vakcinācijas pret Covid-19 lietderības dogmu. Tai pat laikā teksts liecina arī par to, ka anonimitāte tā autoram nav principiāla (viņš necer šādos apstākļos ilgstoši palikt “savā vietā” un nebaidās no galma ierēdņu un žurnālistu iespējamā mobinga un represijām) un ka pie noteiktiem apstākļiem viņš to pašu ir gatavs pateikt arī publiski zem sava vārda, un to nedara tikai tādēļ, ka uzskata, ka pagaidām šādi būs labāk.]

Informācijas aģentūra
/29.07.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Medicīna, Reg.: Latvija, VAKCINĀCIJA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Par vakcinācijas pret COVID-19 medicīniskajiem, ētiskajiem un juridiskajiem aspektiem

Viena no 20. gadsimta vēstures šausmīgākajām nodaļām ir cilvēku piespiedu pakļaušana medicīniskiem eksperimentiem. 1947. gadā pēc Nirnbergas prāvas, kurā tiesāja Otrā Pasaules kara noziedzniekus, viņu vidū arī ārstus, kas veica eksperimentus ar cilvēkiem, spriedumā iekļāva arī desmit ētikas principus. Šos principus noteica, reaģējot uz vairāku apsūdzēto aizstāvībā apgalvoto, ka kara laikā veiktie eksperimenti ar cilvēkiem maz atšķīrās no tiem, kurus veica pirms kara, un ka nebija likumu, kas nošķirtu legālus eksperimentus no prettiesiskiem. Šie desmit principi kļuva pazīstami kā Nirnbergas kodekss.[1]

Nirnbergas kodekss

Kodeksa pirmais punkts paredz: “Obligāti nepieciešama cilvēka brīvprātīga piekrišana. Tas nozīmē, ka eksperimentā iesaistāmas personas, kam ir juridiskas tiesības dot piekrišanu; kam ir brīva izvēles iespēja dot piekrišanu bez mazākās varmācības, krāpšanas, viltus, piespiešanas, maldināšanas vai citas spaidu vai piespiedu metodes; kam ir pietiekamas zināšanas un izpratne par paredzēto eksperimentu, lai spētu pieņemt saprātīgu un apzinātu lēmumu. No tā izriet, ka, pirms eksperimentā iesaistāmā persona dod savu piekrišanu, tai jādara zināma eksperimenta būtība, ilgums un mērķis; eksperimenta metode un norise; visas paredzamās neērtības un riski; iespējamās sekas, kas var ietekmēt viņa veselību vai personību pēc piedalīšanās eksperimentā. Pienākums un atbildība vērtēt saņemtās piekrišanas kvalitāti gulstas uz katru personu, kura organizē vai vada eksperimentu. Tas ir personisks pienākums un atbildība, kuru nevar nesodīti deleģēt citai personai.”

Nirnbergas kodekss ir pamatā visiem pēc tā izstrādātajiem ētisko principu dokumentiem un ir atstājis ievērojamu iespaidu uz starptautiskajām cilvēktiesībām. Mūsdienās medicīniskajos pētījumos, kas veikti ar cilvēkiem, iesaistīto ārstu ētiskos principus nosaka Pasaules medicīnas asociācijas (World Medical Association) Helsinku deklarācija.[2] Tā pirmoreiz pieņemta 1964. gadā un vairākkārt papildināta – pēdējoreiz 2013. gadā. Tā ir pieejama arī latviešu valodā.[3]

Nirnbergas kodeksu un Helsinku deklarāciju Latvijā aizvien biežāk piesauc saistībā ar masveida vakcināciju pret COVID-19. Tomēr pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica šī gada 9. jūlijā kādā rakstā,[4] atsaucoties uz RSU Juridiskās fakultātes docētāju Karinu Palkovu, skaidro: “Saistīt vakcināciju ar Nirnbergas kodeksu nav nekāda pamata, tā kā vakcinācija nav eksperiments un tā netiek veikta piespiedu kārtā.”

Helsinku deklarācija (HD)

Re:Baltica savu slēdzienu par vakcinācijas saistību ar HD – vismaz internetā atrodamajās publikācijās – nav sniegusi. HD ir ievērojama ar to, ka tā ir tieši saistoša Latvijas ārstiem, proti, tās ievērošanu paredz Latvijas ārstu ētikas kodekss.[5] Deklarācijas pirmajā punktā ir teikts, ka tā attiecas uz medicīnas pētījumiem, kuros iekļauti cilvēki. Ja uz brīdi pieņemam, ka Re:Baltica atzinums par vakcinācijas eksperimentālo dabu nav patiesība pēdējā instancē, varam aplūkot hipotētisku situāciju, kurā masveida vakcinācija tomēr ir “medicīnas pētījums, kurā ir iekļauti cilvēki”. Tad šajā hipotētiskajā situācijā konstatēsim, ka vakcinācijā pret COVID-19 iesaistītie medicīnas darbinieki pārkāpj vairākus HD punktus. Iespējams, kādam šajā brīdī šķiet, ka ielaisties šādā spekulācijā ir tīrākā laika tērēšana, bet tā nebūt nav. Ja arī pašreizējā vakcinācija nav zāļu izmēģinājums, ir vērts iepazīties ar Helsinku deklarāciju, lai zinātu savas tiesības un ārstu atbildību nākotnē, kad tapsiet iesaistīts kādā pētījumā. Nepieciešamība pēc steidzamības kārtā izstrādātiem medikamentiem jaunu apdraudējumu uzveikšanai var izrādīties visai bieža parādība.

Atkarībā no tā, kā piepildīsies Latvijas valdības plāni par vakcīnloteriju vai darba devēja tiesībām atlaist no darba nevakcinētos darbiniekus, Latvijas mediķi, Veselības Ministrija un tai pakļauto iestāžu darbinieki mūsu hipotētiskajā situācijā var rēķināties ar to, ka, noslēdzoties pandēmijai, viņiem nāksies skaidroties sabiedrības priekšā. Pandēmijas laikā pieņemto lēmumu publiska izvērtēšana un izmeklēšana būtu loģisks nākamais solis demokrātiskā sabiedrībā. Lielbritānijas valdība, atbildot uz pilsoņu petīciju oficiālajā parakstu vākšanas vietnē, jau ir paziņojusi, ka publiska izmeklēšana noteikti sekos.[6] Britu parlamentā izskatītās petīcijas prasība ir publiski izmeklēt lēmumus, kas pieņemti SARS-CoV-2 koronavīrusa izplatības apturēšanai. Prasa arī izvērtēt, vai šie lēmumi bija samērīgi ar pieejamo veselības aprūpes pakalpojumu līmeni un ietekmi uz ekonomiku. Latvijas mediķiem un ierēdņiem šajā hipotētiskajā situācijā, kad vakcinācija ir izmēģinājums un sabiedrība prasīs paskaidrojumus, jārēķinās ar vairāku HD punktu iespējamiem pārkāpumiem.

Piemēram, deklarācijas 9. punkts paredz: “Medicīnas pētījumos iesaistīto ārstu pienākums ir aizsargāt pētāmo personu dzīvību, veselību, cieņu, integritāti, pašnoteikšanās tiesības, privātumu un personiskās informācijas konfidencialitāti. Atbildība par pētāmo personu aizsardzību vienmēr gulstas uz ārstiem vai citiem veselības aizsardzības profesionāļiem un tā nekad negulstas uz pētāmo personu, lai arī tā ir devusi savu piekrišanu [dalībai pētījumā].”

HD 10. punkta otrais teikums skan šādi: “Nekādas valsts mēroga vai starptautiskās prasības nedrīkst ierobežot vai atcelt kādu no šajā deklarācijā paredzētajām pētījumā iesaistīto cilvēku aizsardzības prasībām.”

Ārstiem, kas vakcinē pret COVID-19 kādu cilvēku pretēji savai profesionālajai pārliecībai par atbilstošāko veselības aizsardzības pasākumu kopumu konkrētajam pacientam, jārēķinās ar sekām par deklarācijas 14. punkta pārkāpumu: “Ārsti, kas apvieno medicīnas pētījumus ar veselības aprūpi, drīkst iesaistīt savus pacientus pētījumos tikai tiktāl, ciktāl viņiem ir pietiekams pamats uzskatīt, ka dalība pētījumā negatīvi neiespaidos veselību pacientiem, kas kļūst par pētāmajām personām.”

Kaitējuma nodarīšanas gadījumā jārēķinās ar kompensācijas nodrošināšanu: “15. Obligāti jānodrošina atbilstoša kompensācija un ārstēšana personām, kurām dalība pētījumā nodarījusi kaitējumu.”

Saskaņā ar deklarācijas 16. un 17. punktu, pētījuma veicējam jārēķinās, ka tajā var iesaistīt cilvēkus tikai tad, ja pētījuma mērķa nozīmīgums atsver iespējamo risku un apgrūtinājumus pētījumā iesaistītajiem. Pētnieka pienākums ir, izvēloties pētījumā iesaistāmos cilvēkus, rūpīgi izvērtēt paredzamos riskus un apgrūtinājumus gan attiecībā uz cilvēku grupām, gan atsevišķiem pētījuma dalībniekiem. 18. punkts paredz, ka ārstus nedrīkst iesaistīt pētījumā, kamēr iekļautie cilvēki nav pilnīgi pārliecināti par to, ka risks ir adekvāti izvērtēts un to var pietiekami kontrolēt. Citiem vārdiem sakot, ārstu nedrīkst piespiest veikt manipulāciju ar cilvēku, ja cilvēks pats nav pārliecināts par drošību.

Tomēr atcerēsimies, ka šeit runājam tikai par hipotētisku situāciju. Proti, mēs esam pieņēmuši, ka vakcinācija pret COVID-19 ir medicīnisks pētījums, kurā tiek pārbaudīta vakcīnas iedarbība uz cilvēkiem. Ja, kā apgalvo Re:Baltica, vakcinācija tomēr nav izmēģinājums, tad runāt par Helsinku deklarāciju ir nevietā. Tad Latvijas mediķi var atviegloti uzelpot, ka vismaz HD uz viņiem neattiecas arī tad, ja vakcinē kādu, kurš ieradies uz vakcināciju, baidoties pazaudēt darbu un iztikas līdzekļus vai cerībā vinnēt vakcīnloterijā.

Vai vakcinācija ir izmēģinājums?

Tagad, kad esam iepazinušies ar dažiem svarīgākajiem Helsinku deklarācijas punktiem, redzam, ka jautājums par vakcinācijas eksperimentālo dabu ir visai nozīmīgs. Vai Latvijā notiekošā masveida vakcinācija pret COVID-19 ir zāļu izmēģinājums uz cilvēkiem? Lai nopietni atbildētu uz šo jautājumu, faktu pārbaudītāji droši vien aicinās ieskatīties ES un ASV klīnisko pētījumu reģistros.[7][8] Tajos gan jūs Latvijā notiekošo vakcinācijas procesu neatradīsiet. Kādi citi faktu pārbaudītāji varbūt nointervēs Zāļu valsts aģentūras (ZVA) pārstāvi, vienkārši pavaicājot, vai viena vai otra vakcīna ir eksperimentāla; uz to ZVA sabiedrisko attiecību speciāliste atbildēs, ka nav gan eksperimentāla.[9]

Bet vai nebūtu vērts pirms šīs atbildes pieņemšanas precizēt, kāda ir mūsu jautājuma būtība? Proti, vai mēs vienkārši mēģinām noskaidrot, vai vakcīnas nosaukumā ir vārds “eksperimentāla”? Vai arī mēs tomēr mēģinām noskaidrot, vai gadījumā vakcinācijas process neatbilst kaut kam tādam, kā dēļ savulaik ir ticis sarakstīts Nirnbergas kodekss, Helsinku deklarācija un citi cilvēktiesību dokumenti?

Uz ko attiecas Nirnbergas kodekss vai Helsinku deklarācija? Vai šie ētiskie principi ir rakstīti kā kvalitātes standarts, kuram neatbilstošas parādības nedrīkst dēvēt par medicīniskiem pētījumiem jeb izmēģinājumiem? Līdzīgi mēs varētu vaicāt: vai, piemēram, ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija un ES Pamattiesību harta apraksta pazīmes, pēc kurām nosaka, ka tiesību subjekts ir cilvēks? Nē, cilvēktiesību deklarācijās pieņemts par pašsaprotamu, ka visi zina, kas ir cilvēks. Šie dokumenti nedefinē cilvēku. Šo dokumentu uzdevums ir noteikt principus, kas ir jāievēro attiecībā pret cilvēku, neskatoties uz konkrētās situācijas apstākļiem. Deklarācijas būtība ir solījums – tās parakstītāju vienošanās, ka izšķirošos brīžos, kad cilvēku sabiedrība draud rīkoties vai jau rīkojas pretrunā ar deklarācijā norunāto, pietiek ar vienu pašu klātesošo, kurš pārējiem norāda uz visu kopīgi parakstīto dokumentu un saka: bet mēs taču vienojāmies tā nedarīt!

Nirnburgas kodekss neapraksta, kas ir medicīnisks eksperiments, un Helsinku deklarācija nenovelk robežu starp to, kas dabā ir medicīnisks izmēģinājums ar cilvēkiem un kas nav. Helsinku deklarācija runā par to, ka tas, ko mēs uzskatām par medicīnisku eksperimentu ar cilvēka dalību, ir jārīko atbilstoši dažiem stingriem principiem. Ja jūs pašrocīgi izmēģināt dažādas narkotiskas vielas, tas nav medicīnisks eksperiments. Ja jūs iedzerat lietošanai apstiprinātas bezrecepšu zāles, ko nopirkāt aptiekā, jūs nepiedalāties nekādā pētījumā. Bet, ja jūs kāda cita cilvēka vai iestādes norīkojumā vai spaidu rezultātā, it kā savas veselības pasargāšanas vai atjaunošanas dēļ, lietosiet kaut ko, par kā efektivitāti un drošumu norīkojuma devējs nav pārliecinājies, jūs būsiet medicīniska izmēģinājuma dalībnieks neatkarīgi no tā, vai jūsu labvēlis to sauks par hamburgeru ēšanas sacensībām vai par svētu upurēšanos nācijas veselības vārdā. Un tāpēc uz šo pasākumu attieksies Helsinku deklarācija.

Tādējādi īstais jautājums nav, vai vakcīnas nosaukumā ir iekļauts vārds “eksperimentāla”. Īstais jautājums nav, vai vakcinācijas process ir atrodams kādā pētījumu reģistrā. Īstais jautājums nav, vai vienas vai otras iestādes sabiedrisko attiecību speciāliste vai vadītāja piekritīs atzinumam, ka tas ir pētījums. Jautājums nav, vai ir kāda liela sazvērestība, kuras galvgalī sēž sirmu kundziņu padome. Jautājums nav, vai šim “pētījumam” ir mērķis. Īstais jautājums ir šāds: vai saistībā ar COVID-19 vakcināciju notiekošajā ir saskatāmas eksperimenta ar cilvēkiem pazīmes? Jautājums ir, vai kaut kādu apstākļu sakritības rezultātā, bez īstas virsvadības, bez īsta nodoma, bet varbūt tieši otrādi – ar vislabāko nodomu (gādāt par sabiedrības veselību) – un pats galvenais, nepārprotami uzskatāmi nenotiek jaunu, vēl nepārbaudītu zāļu izmēģināšana plašā cilvēku populācijā?

Atsaucoties uz tīmeklī brīvi pieejamiem ES un ASV dokumentiem, publikācijām un ekspertu atzinumiem, mēģināšu parādīt, ka masveida vakcinācija ir vēl neizpētītu zāļu izmēģināšana uz cilvēkiem, kuriem netiek nodrošinātas tās tiesības, kuras atbilstoši Helsinku deklarācijai viņiem pienākas un kuras bauda šo pašu zāļu izmēģinātāji paralēli notiekošos, oficiālajos reģistros atrodamos klīniskos pētījumos. Tie ir tādi pētījumi, no kuru izdošanās vai neizdošanās ir atkarīgs, vai šobrīd masveidā lietotās vakcīnas rīt vēl kādam drīkstēs iešļircināt un vai tām tiks izsniegta standarta vakcīnu izplatīšanas atļauja. Jo nevienai no Latvijā lietotajām COVID-19 vakcīnām šī raksta tapšanas brīdī tāda vēl nav izsniegta.

Tirdzniecības atļauja ar nosacījumiem

Latvijā kā Eiropas Savienības dalībvalstī vakcīnas pret COVID-19, kas skaitās recepšu zāles, ir atļauts lietot, pateicoties tikai ārkārtējos gadījumos piešķirtai “tirdzniecības atļaujai ar nosacījumiem” (Conditional Marketing Authorisation). Kā vēsta šī mehānisma apraksts: “Eiropas zāļu aģentūra (EZA) atbalsta tādu medikamentu izstrādi, kas risina neapmierinātas medicīniskas vajadzības. Sabiedrības veselības interesēs [jauna medikamenta izstrādātājs] var pieteikties un saņemt medikamenta tirdzniecības atļauju ar nosacījumiem, balstoties uz mazāk aptverošiem klīniskajiem datiem, nekā tiek parasti prasīts, ja labums no tūlītējas medikamenta pieejamības atsver risku, kas saistīts ar to, ka joprojām ir nepieciešami papildu dati.[10]

Šo procedūru var attiecināt tikai uz tādiem medikamentiem, kas ārstē, novērš vai ļauj diagnosticēt smagi novājinošas vai dzīvību apdraudošas slimības. COVID-19 ir šāda slimība, tāpēc saprotams, ka sabiedrības veselības interesēs EZA ir piešķīruši šo īpašo atļauju vairākiem daudzsološu COVID-19 vakcīnu izstrādātājiem. ASV ir atļauts lietot COVID-19 vakcīnas ar līdzīgu īpašu atļauju. Abos gadījumos šīs atļaujas ir dotas uz ierobežotu termiņu (Eiropā uz gadu) un, ja jauni dati parāda, ka labums no medikamenta vairs neatsver tā riskus, uzraugošā iestāde var apturēt vai anulēt tirdzniecības atļauju.

Portāla Delfi 18. februāra rakstā ZVA sabiedrisko attiecību pārstāve Dita Okmane apgalvo, ka “Comirnaty” (Pfizer-BioNTech) vakcīna nav eksperimentāla. Tirdzniecības atļauju ar nosacījumiem (kuru, atšķirīgi no oficiālajā ES dokumentācijā lietotā tulkojuma, ZVA tulko kā “reģistrāciju ar nosacījumiem”) Okmane skaidro šādi: “Reģistrācija ar nosacījumiem ir formāla vakcīnas atļauja, kas ietver visas ES vajadzībām ražotās partijas un nodrošina stingru novērtējumu, lai varētu sākt veikt vakcinēšanas kampaņas. Tā kā “Comirnaty” ir ierosināts izsniegt reģistrāciju ar nosacījumiem, uzņēmums, kurš izplata “Comirnaty”, turpinās iesniegt galvenā pētījuma rezultātus. Klīniskie pētījumi turpināsies 2 gadus. Šis pētījums un papildu pētījumi nodrošinās informāciju par aizsardzības ilgumu, vakcīnas sniegtās aizsardzības efektivitāti pret smagu Covid-19 infekcijas gaitu, aizsardzības efektivitāti attiecībā uz cilvēkiem ar vāju imūnsistēmu, bērniem un grūtniecēm, kā arī par to, vai tā novērš asimptomātiskus slimības gadījumus. Uzņēmums arī veiks pētījumus, lai nodrošinātu papildu garantiju vakcīnas farmaceitiskajai kvalitātei laikā, kad tiks paplašināti ražošanas mērogi.”[11]

Neviens regulators nenoliedz, ka visas vakcīnas ir jau izmēģinātas uz cilvēkiem un tās turpinās izmēģināt uz cilvēkiem klīnisko pētījumu reģistros atrodamo pētījumu ietvaros. Šajos pētījumos tiek īpaši pielūkots, lai tiktu ievērota Helsinku deklarācija. Par to, kādos apstākļos ir piešķirtas speciālās atļaujas izmantot COVID-19 vakcīnas, liecina Pasaules veselības organizācijas (PVO) pagājušā gada 18. decembrī publiskotās COVID-19 vakcīnu pētījumu ētisko aspektu vadlīnijas.[12] Šī dokumenta 2. punktā skaidrots, kā COVID-19 vakcīnu klīniskie pētījumi izpilda Helsinku deklarācijas 33. punktu. Punkts atrunā pētījuma kontrolgrupas dalībnieku tiesības, tāpēc ir vērtīgi vispirms precizēt, kas tieši klīniskajā pētījumā ir kontrolgrupa.

Klīniskajos pētījumos, lai spriestu par kādas medicīniskas iejaukšanās efektivitāti, dalībniekus parasti sadala divās grupās – kontrolgrupā un eksperimentālajā jeb izpētes grupā. Izpētes grupas dalībnieki saņem pārbaudāmo medikamentu (vai procedūru) un kontrolgrupas dalībnieki saņem vai nu placebo, vai pārbaudītu, pierādītu un par labu atzītu medikamentu (vai procedūru). Pētāmā medikamenta efektivitāte un drošums tiek mērīti, salīdzinot tā iedarbību izpētes grupā ar novēroto kontrolgrupā. Jāatzīmē, ka maskētajos pētījumos izmēģinājumu dalībnieki nezina, kurā grupā viņi ir. Novērotājam maskētā pētījumā, kādi ir vēl notiekošie, saistošie vakcīnu klīniskie pētījumi, par piederību grupām nezina pat pētījuma dalībnieku novērotāji. Helsinku deklarācijas 33. punkts paredz, ka kontrolgrupā cilvēkam nedrīkst dot placebo, ja eksistē par labām atzītas zāles vai metodes. Dot kontrolgrupas locekļiem placebo var tikai izņēmuma gadījumos, kas ir atrunāti deklarācijā. Viens no izņēmuma gadījumiem ir šāds: kad nav atzītas “labākās pašreiz lietotās” vai “praksē pārbaudītās” metodes, ar kurām panākt to pozitīvo rezultātu, ko mēģina panākt pētāmais medikaments.

COVID-19 vakcīnu pētījumu ētisko aspektu vadlīnijās,[13] kas tika izdotas, pirms vakcīnas vēl saņēma īpašās atļaujas, PVO norāda, ka vakcīnu pētījumos kontrolgrupā drīkstēs lietot placebo pat tad, ja kāda cita vakcīna būs saņēmusi īpašo atļauju (ES gadījumā – tirdzniecības atļauju ar nosacījumiem). Kāpēc? Tāpēc, ka neviena no šīm vakcīnām pagaidu atļaujas dēļ vien nebūs uzskatāma par izpildījušu tās trīs prasības, kuras ir jāizpilda saskaņā ar jau minēto Helsinku deklarācijas punktu un vēl diviem citiem saistošajiem dokumentiem. PVO informē, ka neviena no šīm trim pazīmēm neizpildīsies attiecībā pret COVID-19 vakcīnām, kas būs saņēmušas ārkārtas atļaujas:
– labākā pierādītā iejaukšanās (best proven intervention),
– zināma efektīva iejaukšanās (established effective intervention),
– ļoti efektīva un droša vakcīna (highly efficacious and safe vaccine).

Citiem vārdiem sakot, PVO atzīst, ka ārkārtas atļaujas netiek piešķirtas medikamentiem, kas ir pienācīgi izpētīti, tāpēc šādu atļauja saņemšana nav uzskatāma par pietiekamu, lai liktu pārtraukt citus līdzīgu vajadzību potenciāli apmierinošu medikamentu pētījumus. Uz brīdi atkāpjoties no COVID-19, iztēlosimies, ka esat izgudrojis jaunas zāles pret AIDS. Pētot šo zāļu efektivitāti uz cilvēkiem, kas sirgst ar AIDS, jūs kā pētnieks kontrolgrupas pacientam nedrīkstat dot, teiksim, ledenes (t.i., placebo) – jums ir jādod vislabākās zināmās zāles, jo zāles pret AIDS eksistē. Ja jūs kontrolgrupas dalībniekam būsiet devis ledenes un tādējādi ļāvis viņa veselības stāvoklim pasliktināties jūsu pētījuma dēļ, jūs būsiet pārkāpis Helsinku deklarāciju un citus saistošos dokumentus.

COVID-19 gadījumā kontrolgrupas dalībniekiem joprojām var injicēt placebo, jo īpašā kārtībā atļaujas saņēmušas vakcīnas efektivitāte un drošība nav uzskatāma par pierādītu. Tiklīdz vakcīna būs efektīva un droša, kontrolgrupās vairs nevarēs lietot placebo. Turpat tālāk PVO atrunā jau esošajās kontrolgrupās novēroto pacientu aizsardzību. Šobrīd pasaulē ir vairāki tūkstoši cilvēku, kas ir piedalījušies reģistrētajos COVID-19 vakcīnu pētījumos, bet kuri ir saņēmuši placebo, nevis īstu vakcīnu. PVO atzīmē, ka speciālo atļauju piešķiršana vakcīnām neuzliek par pienākumu pētījumu veicējiem informēt kontrolgrupās placebo saņēmušos dalībniekus par iespēju neīstās vakcīnas vietā saņemt īstu un pierādītu vakcīnu, jo tādas nav. Ja jums tas šķiet necilvēcīgi, ņemiet vērā, ka Helsinku deklarācijas 26. punkts nosaka pētījuma dalībniekam tiesības izstāties no izmēģinājuma jebkurā laikā, nebaidoties par nevēlamām sekām. Pierādot, ka pašreiz Latvijā notiekošais būtībā ir izmēģinājums, ikvienam būs tiesības “izstāties” no pētījuma un tam jānotiek bez nevēlamām sekām.

Jebkāda jauna medicīniska iejaukšanās, arī vakcinācija, jo īpaši plašā populācijā, var būt bīstama. Liela daļa riska slēpjas faktā, ka tikai laiks var parādīt intervences ilgtermiņa sekas. Kā jau iepriekš teikts, atļaujas līdz galam neizpētītu medikamentu izplatīšanai netiek piešķirtas kuram katram medikamentu tirgot gribošam farmācijas uzņēmumam. Tās piešķir tikai tad, ja pieejamie dati un sabiedrības veselības stāvoklis parāda, ka labums no medikamenta lietošanas populācijā kopumā pārspēj to kaitējumu, ko potenciāli medikaments var radīt, bet ko nav iespējams novērtēt atbilstoši standarta prasībām pētījuma ierobežotās aptveres un ierobežotā ilguma dēļ. Ja kāds sabiedrības veselības eksperts, politiķis vai viedokļu līderis paziņo, ka vakcīnas ir tik drošas, ka tēma slēgta, tad viņš nav iepazinies ar vakcīnu tirdzniecības autorizācijas apstākļiem un ētiskajiem apsvērumiem.

Ja juridiskās cilpas jūs nav pārliecinājušas par vakcīnu nepilnīgo atzīšanas statusu, ņemiet vērā, ka ASV armijā vakcinācija pret COVID-19 vēl nav obligāta. Pentagona pārstāvji ir paziņojuši, ka, līdzīgi kā ar vairākām citām slimībām, vakcinācija pret COVID-19 ar laiku būs obligāta, taču tas nenotiks, pirms ASV Pārtikas un zāļu pārvalde (FDA, Food and Drugs Administration) nebūs formāli apstiprinājusi vakcīnas[14]. 25 jūnijā atjaunotajā FDA “faktu lapā” par “Comirnaty” vakcīnu teikts šādi: “Pfizer-BioNTech COVID-19 vakcīna ir neapstiprināta vakcīna, kura var novērst COVID-19. Nav nevienas FDA apstiprinātas vakcīnas, kas novērš COVID-19.”[15]

Zāļu apraksti

Reizēm vakcīnšaubīgie, kas nav spēruši kāju ārpus sava soctīkla burbuļa, uzdod retoriskus, sazvērnieciskas dabas jautājumus, piemēram: “Kāpēc “viņi” neatklāj vakcīnu sastāvdaļas?” vai “Kāpēc “viņi” neatklāj vakcīnu blaknes?” Nav brīnums, ka šo jautājumu vaicātāji ātri pazaudē potenciālos klausītājus, jo šī informācija ir publiski pieejama, turklāt arī latviešu valodā.[16][17][18][19] Saites uz šiem dokumentiem var atrast SPKC lapā “Kas zināms par esošajām vakcīnām?”[20] Šajos aptuveni 30 lappuses garajos dokumentos, visos kā vienā, otrā lappuse sākas ar zīmīgu brīdinājumu: “Šīm zālēm tiek piemērota papildu uzraudzība. Tādējādi būs iespējams ātri identificēt jaunāko informāciju par šo zāļu drošumu. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām.”

Visu četru Latvijā atļauto vakcīnu aprakstos var lasīt, ka nav zināms, vai attiecīgā vakcīna izdalās cilvēka pienā. Teikts, ka pieredze par vakcīnas lietošanu grūtniecības laikā ir ierobežota. Norādīts, ka vakcīnas lietošana “grūtniecības laikā ir jāapsver vienīgi gadījumos, kad sagaidāmais ieguvums pārsniedz iespējamo risku mātei un auglim”. Par fertilitāti (auglību) teikts, ka pētījumu ar dzīvniekiem rezultāti neliecina par tiešu vai netiešu toksisku ietekmi uz reprodukciju. Ņemiet vērā, ka neviens no šiem pētījumiem nav ildzis divus gadus. Neviena no vakcīnām nav pētīta mijiedarībā ar citiem medikamentiem, ietverot citas vakcīnas. Te nav runa par to, ka tas būtu obligāti nepieciešams vakcīnas atzīšanai par pietiekami vērtīgu riska grupu vakcinēšanai pašreizējā stāvoklī. Es tikai norādu, ka vakcīnu izstrādātāji ir atklāti un neslēpj objektīvus caurumus zināšanās par piedāvātajām vakcīnām – viņi saka, ka pētījumi vēl nav pabeigti.

Vakcīnu aprakstu 4.8. nodaļā atradīsiet visu šobrīd zināmo par nevēlamajām blakusparādībām, arī par to biežumu. Šajos aprakstos ar nespeciālista aci redzu visai bagātīgu informāciju, bet nevaru spriest, vai tajā kaut kas iztrūkst. Man atliek uzticēties. Bet, kā varējām spriest no dažiem piemēriem iepriekš, redzams, ka vakcīnu izstrādātāji nekautrējas norādīt dimensijas, kurās datu vienkārši nav. Triju vakcīnu apraksta 4.2. nodaļā var lasīt vienu un to pašu: “drošums un efektivitāte, lietojot bērniem un pusaudžiem vecumā līdz 18 gadiem, līdz šim nav pierādīta. Dati nav pieejami”. Pfizer-BioNTech ražotās “Comirnaty” vakcīnas gadījumā minētais slieksnis ir 12 gadi. Taču “Comirnaty” vakcīnas aprakstā par vecuma grupu 12–15 ir pateikts, ka “joprojām notiek drošuma izvērtēšana”. Un tāpēc jo īpaši neizprotami ir aizrautīgo vakcinācijas atbalstītāju izteikumi publiskajā telpā par vakcīnu neapšaubāmo drošumu. Vakcīnas nav ne neapšaubāmi drošas, ne neapšaubāmi nedrošas. Mēs to vēl nezinām. Tāpēc atkārtoju “tirdzniecības atļaujas ar nosacījumiem” aprakstā jau norādīto – vakcīnas ir atļautas lietošanai nevis tāpēc, ka tās ir simtprocentīgi drošas, bet tāpēc, ka uz populāciju kopumā to sniegtais labums atsver iespējamo kaitējumu, ko var radīt vēl nezināmais. Tas pilnībā atbilst Helsinku deklarācijai, kur sacīts: “[p]ētījumos var iesaistīt cilvēkus tikai tad, ja pētījuma mērķa nozīmīgums atsver iespējamo risku un apgrūtinājumus pētījumā iesaistītajiem.

Apzinoties COVID-19 radītās ciešanas un postu, vakcinācija ar kādu no Latvijā lietotajām vakcīnām, manuprāt, atbilst šiem nosacījumiem. Ārkārtas gadījumu atļaujas šo vakcīnu lietošanai ASV un ES apliecina, ka arī uzraugošās iestādes saskata labuma pārsvaru pār riskiem. Taču šis fakts nenozīmē, ka visiem cilvēkiem ir jāiet vakcinēties vai ka kādam būtu tiesības piespiest kādu citu pārējās sabiedrības veselības interesēs vakcinēties. Vakcīnu sniegtais labums uz visu populāciju un vakcīnas kaitējuma risks uz visu populāciju nav attiecināms uz konkrētu indivīdu. Katram konkrētam cilvēkam ir savs labums un savs iespējamais risks no vakcīnas, un par to vislabāk var spriest šī konkrētā cilvēka ārsts. Un jebkāds ģimenes ārsta slēdziens ir jāsaskaņo ar cilvēka vēlmēm. Helsinku deklarācijā ir teikts, ka “pirms visiem medicīnas pētījumiem, kuros iekļauti cilvēki, jāveic rūpīga paredzamo risku un apgrūtinājumu izvērtēšana gan attiecībā uz atsevišķiem pētījuma dalībniekiem, gan grupām, salīdzinot riskus un apgrūtinājumus ar paredzamajiem ieguvumiem.”

Vai masveida vakcinācija pret COVID-19 ir daļa no pētījuma? Vakcinācija ir divas dažādas lietas vienlaicīgi. No vienas puses, tas ir sabiedrības veselības pasākums, kura mērķis ir pasargāt pēc iespējas lielāku populācijas daļu no smagas vai letālas saslimšanas ar COVID-19. No otras puses, vispārējā vakcinācija ir pētījums, kura mērķis ir atrast efektīvāko un drošāko līdzekli COVID-19 un līdzīgu saslimšanu profilaksei nākotnē. Viena puse no šī pētījuma ir skaisti reģistrēta ASV un ES klīnisko pētījumu reģistros, bet otra notiek masveidā. Par to, ka vispārējā vakcinācija ir pētījums, liecina arī ziņas par Izraēlas īpašo darījumu ar Pfizer-BioNTech. Saskaņā ar šo darījumu Izraēla ieguva lielu skaitu vakcīnu agrāk par citām valstīm, bet apmaiņā pret to piegādā vakcīnas ražotājam datus par vakcinācijas gaitu un novērojumiem. Vakcīnu tirdzniecības atļauju nosacījumi paredz, ka dati par vakcināciju Latvijā, ietverot blaknes, arī tiek nodoti tālāk reģistrēto klīnisko pētījumu veicējiem un uzraugošajām iestādēm.

Klīnisko pētījumu reģistros var atrast informāciju par attiecīgās vakcīnas izpētes fāzi. Norit pētījumi, kas turpināsies vismaz līdz 2022. gada oktobrim, dažos gadījumos vismaz līdz 2023. gada pirmajiem mēnešiem.[21][22][23][24] Katrai vakcīnai ir noteikts vēl veicamo pētījumu saraksts. Šie nav vienkārši papildus pētījumi – šie ir pētījumi, kas konkrēti uzrādīti latviešu valodā pieejamajos vakcīnu aprakstos kā nosacījumi, no kuru izpildes un no kuru rezultātiem ir atkarīga vakcīnas īpašā izplatīšanas atļauja. Pētījumiem turpinoties, zāļu izstrādātājiem ir jāinformē EZA par jebkādām jaunām atziņām. Šiem konkrētajiem pētījumiem noslēdzoties, zāļu izstrādātāji, iesniedzot daudz padziļinātāku un aptverošāku informāciju, varēs pieteikties uz standarta autorizāciju.

Vai nav tā, ka jūs, lietojot kādu medikamentu, piedalāties tā izmēģinājumā, it īpaši, ja vienlaicīgi ar jums tieši to pašu medikamentu novērotā eksperimentā lieto reģistrēta cilvēku grupa? Vai, atkarībā no tā, kas tiks atklāts šajā grupā vai izsecināts paralēli citos notiekošajos obligātajos neklīniskajos zāļu iedarbības un drošuma pētījumos, šo medikamentu var atzīt par nedrošu vai nepietiekami drošu? Vienīgā atšķirība starp jums un reģistrētā pētījuma dalībniekiem ir tāda, ka uz viņiem tiek attiecināti Helsinku deklarācijā minētie principi.

Pagājušā gada nogalē, pirms vēl COVID-19 vakcīnas ārkārtas kārtībā ar īpašajiem nosacījumiem atļāva izplatīt ASV un ES, kādā publikācijā prestižajā žurnālā The Lancet – Infectious Diseases apsprieda, kādas būtu sekas, ja COVID-19 kandidātvakcīnām piešķirtu ārkārtas gadījumu atļaujas.[25] Autori ziņoja, ka regulatori ir “pauduši gatavību padarīt pētāmās (investigational) vakcīnas publiski pieejamas, izmantojot paātrinātus regulatīvos risinājumus”. Un turpmāko dažu nedēļu laikā tas arī notika. Aprakstot situāciju Krievijā un Ķīnā, kuras jau publikācijas brīdī, 2020. gada 8. decembrī, bija sākušas pētāmo vakcīnu vispārēju pielietošanu, autori atzīmēja: “Šāds saīsināts regulējuma ceļš un paātrināta ieviešana, kas joprojām tiek uzskatīta par eksperimentālu iejaukšanos, starptautiska mēroga ārkārtas situācijā sabiedrības veselības aizsardzības jomā ir bezprecedenta gadījums.”

Vakcīnu apstiprināšana ārkārtas lietošanai Eiropā un ASV ir savā ziņā veikla juridiska manipulācija, lai to, kas patiesībā ir masu pētījums jeb izmēģinājums, nosauktu par kaut ko citu un tādējādi uz to neattiektos pētījumu ētiskie noteikumi. Tas ir pētījums tādā ziņā, ka mēs ārstējam sabiedrību ar zālēm, par kurām mēs daudz ko nezinām. Mēs nezinām par visiem riskiem un nezinām par vakcīnu drošumu ilgtermiņā un dažādos griezumos. Mēs vakcīnu lietojam ar labiem nodomiem, bet tas nemaina faktu – jebkurš nevēlams notikums ar individuāliem vakcinētajiem tiks fiksēts un var izmainīt kopējo priekšstatu par vakcīnu.

Viens no miljona

“Comirnaty” vakcīnas apraksta 4.4. punktā var lasīt arī, ka “Vakcīnas efektivitāte, drošums un imunogenitāte nav izvērtēta personām ar imūnās sistēmas traucējumiem, ietverot personas, kuras saņem imūnsupresīvu terapiju.” Kā lai uzlūko šos apgalvojumus vienlaicīgi ar Veselības ministra Daniela Pavļuta 10. jūlijā pausto raidījumā “Delfi TV ar Jāni Domburu”?[26]

Jautāts, cik Latvijā ir šādu cilvēku, kuriem objektīvu iemeslu dēļ nevajag potēties, Pavļuts uzstāja, ka tie neesot ne 15, ne pat 5% sabiedrības. “Klīnisko pētījumu stadijās pārbaužu laikā tika konstatēts, ka ļoti retos gadījumos – es tagad varu sajaukt, tas bija daži gadījumi no miljona vai viens no miljona – mRNS vakcīnu gadījumā šī anafilakse ir bijusi iespējama. Tāpēc ir šie pretpasākumi, tāpēc ir ārstu uzraudzība. Cilvēku skaits Latvijas sabiedrībā, kuriem šāda reakcija varētu būt, visticamāk, speciālistu, nevis manā, skatījumā, ir niecīgs”, sacīja ministrs.

Pēc šīm pāris ministra replikām varētu spriest, ka ir bijis vai notiek klīniskais pētījums ar vismaz vienu miljonu pacientu, jo citādāk taču nevar runāt par vienu gadījumu no miljona. Kompetents ministrs šeit nekādi nevarēja būt runājis par vispārējo anafilaktiskā šoka biežumu populācijā, jo tad uz to noteikti netiktu attiecināts apgalvojums “klīnisko pētījumu stadijās pārbaužu laikā tika konstatēts”. Ja kāds pētījums ar miljonu dalībniekiem ir noticis, tas nav pētījums tajā stadijā, uz kuras pamata “Comirnaty” vakcīna ir ieguvusi tirdzniecības atļauju ar nosacījumiem. Vakcīnas aprakstā ir teikts, ka ir veikti divi pētījumi, kuros vismaz vienu vakcīnas devu saņēmuši 22 875 pētījumos iekļautie dalībnieki. Vai tiešām ir noticis kāds cits klīniskais pētījums, ievērojot Helsinku deklarāciju, ar miljons pacientiem? Vai varbūt ir runa par datu ievākšanu no ES dalībvalstīm, kur jau noris masveida vakcinācija pēc atļaujas ar nosacījumiem saņemšanas? Vai varbūt runa ir par masveida vakcināciju ASV un Izraēlā? Vai nesanāk tā, ka paralēli šiem te oficiāli reģistrētajiem klīniskajiem pētījumiem ar dažiem desmitiem tūkstošu dalībnieku, paralēli noris “lielais pētījums”, kurā netiek ievēroti pētījumu ar cilvēkiem ētiskie principi?

Protams, ministra teiktajam nevajag pievērsties tik skrupulozi, ja pieņem, ka teiktais ir daļa no labu nodomu pilnās vakcinācijas kampaņas, proti, ka tie ir cēlie meli. Taču šeit ir arī redzama cēlo melu nejaukākā blakusparādība vai, pareizāk sekot, vienīgais likumsakarīgais cēlo melu iznākums mūsdienu informācijas laikmetā – sapīšanās pretrunās. Ja šie apgalvojumi nav cēlo melu retorika, ministrs demonstrē ieņemtajam amatam pārsteidzošu nekompetenci, kā arī atklāj mums patieso vispārējās vakcinācijas dabu, proti, ka tā ir vai tai paralēli ar identiskām vakcīnām kaut kur notiek viens liels klīniskais pētījums, kurš turklāt visdrīzāk neievēro Helsinku deklarāciju.

Cēlie meli

Ievērojama daļa sabiedrības vairs netic šai valdībai un netic šim Veselības ministram. Pirms dažiem mēnešiem piespiedu vakcinācija tika izslēgta kā kaut kas nepieņemams, bet te nu mēs esam. Valdība ir konceptuāli vienojusies, ka darba devējiem būs tiesības no 15. septembra atlaist nevakcinētos darbiniekus.

ASV ir publiskota galvenā infektologa Entonija Fauči elektroniskā sarakste, kurā redzams, ka Dr. Fauči ir mērķtiecīgi maldinājis sabiedrību. Viņš to atzīst un skaidro, ka tas darīts sabiedrības veselības interesēs. Viņš meloja sākotnēji par maskām (kad tābrīža vienprātība bija, ka maskas palīdz), lai tās neizpirktu. Viņš maldināja sabiedrību par pūļa imunitāti, lai veicinātu vakcināciju. Mūsu valdība un tās atbalstītāji nodarbojas ar to pašu. Šie ir tā saucamie cēlie meli. Kādā nesenā sarunā par Dr. Fauči vēsturnieks Viktors Deiviss Hansons cēlā meļa domu gājienu aprakstīja šādi: “Es esmu gudrāks par jums, es esmu jūsu… aizbildnis, es māku melot jums par labu. Jūs, nožēlojamie, neko nezināt. Jūs gūsiet labumu no maniem meliem, tikai neuzdrošinieties pateikt, ka es meloju.”[27] Varbūt Platona skatījumā šādi meli palīdzēja efektīvi un taisnīgi valdīt, bet mūsdienās, kad pamatizglītība ir obligāta, kad ir pieejams tīmeklis un valdība ir tik nekompetenta, nav ilgi jāgaida līdz pirmajai kļūdai. Tad pamatstāsts sapinas melu pretrunās un cēli melojošais aizbildnis sabiedrības acīs kļūs par nelieti. Varbūt televīzija ir domāta kaut kādām patiešām dumjām masām, ar kurām man savās ierobežotajās ikdienas gaitās bieži nenākas sastapties. Bet ko lai dara tie cilvēki, ar kuriem es sastopos un kādi, manuprāt, Latvijā ir vairākums? Proti, tie, kuri redz cauri šiem cēlajiem meliem? Viņi meklē tādus ziņu avotus, kas viņus nepazemo ar tik caurspīdīgiem maldiem. Vai to vietā atrastie ziņu avoti būs uzticami? Lielākoties nē, bet tas nav svarīgi, jo galvenais ir, ar kādu attieksmi ziņu avots uzrunā. Vai lasītāju uzskata par muļķi vai par sarežģītu sazvērestību iztēloties spējīgu intelektuāli?

Iespējams, ka vakcinācijas process ir cietis ne tik daudz no VM, ZVA, NVD, SPKC un citu iesaistīto iestāžu kompetences trūkuma, cik no atsevišķiem labu gribošajiem, “dzīvības glābt” steidzošajiem vakcinācijas atbalstītājiem un pārāk iekarsušiem reklamētājiem. Cēlo melu biezoknī parastam vērotājam no malas ir grūti nošķirt, kur beidzas ekspertu godprātīgie paziņojumi un sākas paziņojumi no norīkotajiem nosmelt sabiedrisko attiecību budžetu. Par to, ka šī valdība nav demokrātiskas valsts cienīga, liecināja jau pagājušā gada nogalē virmojošās publiskās diskusijas par valdības komunikāciju kā tās galveno klupšanas akmeni. It kā viss jau būtu tīri labi, ja vien valdība labāk komunicētu. It kā demokrātijā komunikācija ar sabiedrību būtu īpašs luksuss, kas pēkšņi pandēmijas dēļ ir kļuvis nepieciešams, jo citādi ar to nodarbojas tikai priekšvēlēšanu kampaņā un tikai ar plakātiem un iepriekš sagatavotām mantrām. It kā politiķim spēja artikulēt un skaidrot savu nostāju nebūtu obligāta. Jo vajadzības gadījumā valdība vienmēr var atvēlēt budžetu logopēdam – atvainojos, sabiedrisko attiecību kantorim. Līdz ko PR kantori saoda naudu un misiju, vakcinācijas procesu padarīja par tādu kā plastmasas maisiņu boikota kampaņu. Lēmumu vakcinēties vai nevakcinēties ar vēl pētāmu vakcīnu padarīja par tik vienkāršu kā izvēli turpmāk iet uz veikalu ar audekla maisiņu vai piedalīties Lielajā talkā. Ar vienīgo atšķirību, ka vakcinēties var tikai vienreiz. Tāpēc, kad tas ir izdarīts un par to visos soctīklos pa pieciem lāgiem noziņots, ir jāķeras pie nevakcinēto kaunināšanas un asprātīgāko represijas mehānismu gudrošanas. Bet katrā jokā ir tikai daļa joka. Un valdība ir nopietni ieklausījusies savā elektorātā – totalitārisma priekšvēstnešus saskatīt nespējīgajā laptopu paaudzē, un represijas tūliņ iegūs likuma spēku.

Gēnu terapijas produkts

Pie cēlajiem meliem par vakcīnām pieskaitāma arī izlikšanās, ka vakcīnu ieviešanai nav itin nekādu ideoloģisku, politisku un finansiālu interešu vadīti zemteksti. Viens no mRNS vakcīnu tehnoloģijas pionieriem Dr. Roberts Melons arī uzskata, ka gan mRNS, gan t.s. adenovīrusa vakcīna (kāda ir Vaxzevria vakcīna) ir šobrīd eksperimentāls produkts joprojām notiekošo klīnisko pētījumu dēļ un tāpēc, ka ne ES, ne ASV tām nav piešķirtas standarta izplatīšanas atļaujas. Melons uzstāj, ka jebkādai šo vakcīnu lietošanai šobrīd ir jāievēro gan Helsinku deklarācija, gan Ženēvas konvencija,[28] proti, katram pētījuma dalībniekam ir jābūt informētam par riskiem un ir jābūt piekritušam dalībai bez piespiešanas. Melons ir arī viens no tiem cilvēkiem, kurš, kā pieredzējis gēnu terapijas praktiķis un aizstāvis, norāda, ka mRNS vakcīnas ir uzskatāmas par gēnu terapijas produktu.

Tomēr, ja ieskatīsieties Eiropas Savienības klīnisko pētījumu reģistrā, atklāsiet, ka neviena no pašreiz Latvijā izmantotajām vakcīnām reģistrā nav atzīmēta kā gēnu terapijas produkts. Arī pašmāju Re:Baltica ekspertes sliecas nepiekrist Melonam. Šī gada 23. martā publicētajā rakstā, atspēkojot kādā apšaubāmā soctīklos izplatītā materiālā apgalvoto, Re:Baltica pamanās ne tikai paziņot, ka materiāls satur nepatiesas atziņas, bet arī paziņot, ka atziņām pretējais ir patiess. Raksta virsraksts ir “COVID-19 vakcīna nav gēnu terapija”[29] (jāatzīst gan, ka rakstā nevienā vietā šis apgalvojums netiek atkārtots). Šajā ziņā gan Re:Baltica ekspertēm nepiekritīs FDA un arī zinātnieki, ja var ticēt publikācijām tādos izdevumos kā, piemēram, Genes & Immunity.[30]

Par to, ka mRNS vakcīnas arī ASV regulatora skatījumā ir gēnu terapija, var pārliecināties dokumentācijā un atskaitēs, kurus vakcīnu izstrādātāji iesniedz ASV Vērtspapīru un biržas komisijai (SEC, Securities and Exchange Commission). Vakcīnas izstrādā akciju sabiedrības, kuru akcijas kotējas biržās. Jebkāda informācija par vakcīnu efektivitāti, drošumu un kaitējumu spēlē milzīgu finansiālu lomu akciju turētājiem. Savos pieteikumos un atskaitēs SEC vakcīnu izstrādātāji raksta par riskiem, kas saistīti ar katras kompānijas dalību starptautiski nozīmīgos COVID-19 vakcīnu pētījumos un ar šo vakcīnu izdošanos, neizdošanos un atļauju lietošanai dažādās valstīs. Viens no riskiem, par kuriem savos dokumentos brīdina gan Moderna, gan Pfizer-BioNTech, ir, ka FDA klasifikācijā mRNS vakcīnas ir gēnu terapija, kas nozīmē, ka kompānijas publisko tēlu var ietekmēt gan negatīvā reakcija atsevišķās sabiedrības daļās, dzirdot par “gēnu terapiju”, gan citu gēnu terapijas produktu sekmes un publiskais tēls.[31][32] Pieteikumos izteikts brīdinājums, ka vakcīnu neizdošanās var atstāt graujošu iespaidu uz visiem ar gēnu terapiju saistītiem medikamentiem nākotnē. Tie ir apstākļi, par kuriem jūs neuzzināsiet no cēlajiem meļiem Re:Baltica un gandrīz to pašu dziesmu dziedošajiem sabiedriskajiem medijiem.

ES klīnisko pētījumu reģistrā vakcīnu nepatiesais marķējums par nepiederēšanu gēnu terapijai[33] liecina, ka farmācijas kompāniju vai citu labu gribošu spēlētāju politiskie pūliņi ir vainagojušies panākumiem. Tiesa, nu izskatās, ka, mRNS vakcīnām demonstrējot visai atzīstamas sekmes, zinātnieki vairs nekaunas saukt vakcīnas par gēnu terapiju. Jau iepriekš minētajā Genes & Immunity šī gada jūnijā lasām:Tomēr šīs mRNS vakcīnas, kas izstrādātas un apstiprinātas dažu mēnešu laikā, nozīmē izrāvienu gēnu terapijas jomā, kas ir cīnījusies par vispārēju atzinību daudzu skeptiski noskaņotu un konservatīvu zinātnieku, kā arī citu drošības un ieviešanas problēmu dēļ.[34] Slavinošā raksta noslēgumā autors jūsmīgi ziņo: “Šis bezprecedenta sasniegums arī izcels būtiskus risinājumus, ko gēnu terapija var sniegt daudzu slimību ārstēšanā.” Izskatās, ka, līdz ko ir kļuvis mazliet drošāk spriest par vakcīnu iedarbības rezultātiem, pēkšņi tās tomēr izrādās gēnu terapija un var kalpot par pamatu citu gēnu terapijas produktu ātrākai apstiprināšanai lietošanā.

Vai šādos apstākļos, kad vienā Atlantijas okeāna pusē to sauc par gēnu terapiju, bet otrā nesauc, kad vispirms slēpjas, bet pēc tam plātās, vakcīnu autorizācijas un izplatīšanas procesu var saukt par atklātu un godīgu? Ja ne, vai tas nozīmē, ka vakcīnas ir viena liela sazvērestība? Nebūt ne. Bet šī slēpšanās, šī cēlā melošana visai sabiedrībai, vismaz Latvijā, nu dārgi maksās. Jo tie, kas kādus no patiesās informācijas pavedieniem ir uzgājuši starp milzīgajiem dezinformācijas kalniem, ir zaudējuši jebkādu uzticēšanos pamatstāstam. Paldies, Re:Baltica! Paldies, sabiedrisko attiecību speciālisti! Paldies, labu gribošie vakcīnu fanātiķi, kas sacentās konkursos par vispazemojošākajiem apsaucieniem tiem, kas jebkādu apsvērumu dēļ vilcinās ar vakcinēšanos vai mēģina iebilst vakcinācijas aģitācijas tonim.

Pirms nepilnām divām nedēļām, 28. jūnijā, portālā TVNET publicēts Jura Jurāna raksts “Vēstures stunda Gobzema izpratnē: Nirnbergas kodekss un Dāvida zvaigzne”.[35] Deputāta Gobzema izteikumu interpretāciju šeit neapskatot, rakstā atrodam vienu vienkārši nepatiesu apgalvojumu un vienu maldinošu apgalvojumu. Pirmkārt, Jurāns raksta: “[Š]obrīd izmantošanā esošās vakcīnas ir izgājušas pilnīgi visas nepieciešamās klīniskās pārbaudes, līdz ar to vakcīnas lietošana tādos apjomos, kā tas šobrīd notiek, nav uzskatāma vairs par eksperimentu, uz kuru pašos pamatos attiecas Nirnbergas kodekss.” Frāze “pilnīgi visas nepieciešamās klīniskās pārbaudes” ir saite uz New York Times “Coronavirus Vaccine Tracker” lapu.[36] Taču šajā lapā apliecinājumu tam, ka vakcīnas ir izgājušas “pilnīgi visas nepieciešamās klīniskās pārbaudes”, neiegūsiet. Tas neatbilst patiesībai. New York Times lapā nemaz nav informācijas par to, kad klīniskās pārbaudes noslēgsies (nav zināms, vai bija Jurāna raksta tapšanas brīdī). Kā jau norādīju iepriekš, trešās fāzes pētījumi joprojām noris un noritēs vismaz līdz nākamā gada oktobrim.

Tālāk TVNET rakstā ir izmantots salīdzinājums ar pirmajām izgudrotajām AIDS zālēm: “1987. gadā, tikai pēc četru mēnešu izmēģinājumiem, tika apstiprinātas pirmās zāles. (..) Tomēr šajā gadījumā, tā kā epidēmija skāra tikai daļu sabiedrības, nevis teju visu pasauli, cilvēki, kas cīnījās par savu dzīvību, neredzēja nepieciešamību apelēt pie Nirnbergas kodeksa punktiem.” Šīs zāles līdzīgi kā COVID-19 vakcīnas tika apstiprinātas ārkārtas kārtībā. Ja tic TIME rakstam[37] vai Vikipēdijas šķirklim par AZT zāļu vēsturi,[38] tad no pirmās veiksmīgās zāļu iedarbības laboratorijā līdz tās apstiprināšanai lietošanai ārkārtas kārtībā pagāja 20 vai 25 mēneši. Abos avotos arī var lasīt par ētiskajiem apgrūtinājumiem uzreiz pēc zāļu apstiprināšanas, bet nevar atrast apstiprinājumu, ka kāds būtu mēģinājis šīs zāles likt lietot piespiedu kārtā vai piedraudot ar atlaišanu no darba.

Kā var runāt par to, ka pētījumi ir pabeigti, ja vakcīnu aprakstos ir skaidri lasāms: “Reģistrācijas apliecības īpašniekam jāiesniedz šo zāļu pirmais periodiski atjaunojamais drošuma ziņojums 6 mēnešu laikā pēc reģistrācijas apliecības piešķiršanas.” Janssen vakcīnas apraksta 18. lpp. lasām: “Lai apstiprinātu Ad26.COV2.S Covid-19 vakcīnas efektivitāti un drošumu, reģistrācijas apliecības īpašniekam jāiesniedz randomizētā, placebo kontrolētā, novērotājam maskēto klīniskā pētījuma VAC31518COV3001 galīgais ziņojums.”[39] Minētais pētījums ir ASV klīnisko pētījumu reģistrā[40] un tur lasām, ka viena pētījuma stadija ir noslēgusies šī gada 22. janvārī (Primary Completion Date), bet viss pētījums noslēgsies (Study Completion Date) 2023. gada janvāra sākumā.

Katram no šiem termiņiem reģistrā ir dotas arī definīcijas. Study Completion Date ir definēts šādi: “Datums, kurā tika izmeklēts pēdējais klīniskā pētījuma dalībnieks vai kad viņam tika veikta intervence/ārstēšana, lai apkopotu galīgos datus par primārajiem iznākuma rādītājiem, sekundārajiem iznākuma rādītājiem un nevēlamajiem notikumiem (t.i., pēdējā dalībnieka pēdējais apmeklējums).” “Paredzamais” pētījuma pabeigšanas datums ir datums, ko pētnieki uzskata par pētījuma pabeigšanas datumu.

“Comirnaty” vakcīnas apraksta 4.4. punktā lasām: “Vakcīnas nodrošinātais aizsardzības ilgums nav zināms, jo to vēl nosaka pašlaik notiekošajos klīniskajos pētījumos”. Jau iepriekš minēju 4.8. punktā lasāmo frāzi “2. pētījumā joprojām notiek drošuma izvērtēšana. Vai jūs šo otro izvilkumu, attiecinātu uz saviem bērniem vecuma grupā no 12 līdz 15 gadiem, uzskatāt par “ir izgājušas pilnīgi visas nepieciešamās pārbaudes”, kad “Comirnaty” (Pfizer-BioNTech) ir tieši tā vakcīna, ar kuru šobrīd Latvijā vakcinē bērnus.

Vakcīnšaubīgie un vakcīnticīgie

Dažkārt dzird sakām, ka šīs vakcīnas vispār nevar saukt par vakcīnām, drīzāk par “medicīnisku izstrādājumu” vai “medicīnisku produktu”, ja ne vienkārši par “eksperimentu”. Tā ir nederīga un maldinoša retorika. Tā cenšas diskreditēt vakcīnas, apzīmējot tās ar šaubas raisošiem terminiem. Jā, vakcīna ir šobrīd klīnisko izmēģinājumu stadijā un es, līdzīgi kā daudzi citi, uzskatu, ka iedzīvotāji ir pakļauti izmēģinājumam. Taču, ja kāds saka, ka vakcīna tāpēc nav “vakcīna”, tad nav jābrīnās, ka pamatstraume viņu ievietos vienā grupā ar rūdītiem konspirologiem, Satversmes oriģināla meklētājiem un līdzīgiem aktīvistiem. Pelnīti. Es esmu dusmīgs uz konspirologiem, kas ar savām neapdomīgajām un naivajām aktivitātēm ir radījuši stāvokli, kurā jebkāda diskusija par vakcināciju, ja vien neesat vakcīnticīgais, vispirms prasa sarunas biedra pārliecināšanu, ka neesat pilnīgi traks.

Parunājoties ar vakcīnticīgajiem draugiem no pamatstraumes, ātri atklājas, cik primitīvi priekšstati par šaubīgajiem valda sabiedrībā. Vakcinācijas fanātiķiem ir ļoti ērti samest vienā kaudzē visus iebildējus neatkarīgi no viņu faktiskās pozīcijas. Jūs var neklausīties, jo jūs esat no tās pašas grupas, kurai pieder viens vai otrs soctīklos pazīstams konspirologs un ekstrēmists. Un, ja nelīdz, tad, drošs paliek nedrošs, jums var piedēvēt saistību ar Kremli vai nedziedināmu atpalicību, kas esot saistīta ar atrašanos Krievijas informācijas telpas gūstā. Vakcīnticīgais aiztaisa acis, aizliek plaukstas priekšā ausīm un skaļi kliedz, lai nedzirdētu, kas jums ir sakāms. Metaforiski, protams, jo šajā attālinātajā laikmetā tādas pūles nav nepieciešamas. Šodien pietiek otram palūgt uzvilkt masku, palūgt ievērot distanci, bet vislabāk – palūgt sazināties attālināti. Un, kad viss ir attālināti, vakcīnticīgajam atliek vien nospiest podziņu “mute” un neviens netraucēs viņam turpināt dzīvi vienkāršajā, no jautājumu uzdevējiem brīvajā pasaulē.

Vakcīnšaubīgos tagad uzklausa tikai brīžos, kad gribas par kādu pasmieties, un atceras tikai tad, kad vajadzīgs pamatojums visu vakcīnšaubīgo nosaukšanai par negudriem. Vakcīna ir vakcīna, tā vienkārši vēl nav līdz galam izpētīta. Gan vakcīnšaubīgo, gan vakcīnticīgo pusē ir aktīvisti un ietekmīgas personas, kas ar saviem vienkāršotajiem izteikumiem grauj veselīgu informācijas un viedokļu apmaiņu šajā jautājumā un tādējādi grauj gan uzticēšanos vakcinācijai kā sabiedrības veselības instrumentam, gan sabiedrības veselības iestādēm, gan zinātnei kā tādai. Zinātnisma karogs ar maldinošo uzrakstu “zinātne” tiek novicināts gar ģīmi ikvienam, kurš atļaujas uzdot kādu jautājumu.

Par vakcīnticīgajiem saucu tos, kas ir tā koncentrējušies uz vakcinācijas aptveri kā mērķi, ka ir gatavi to sasniegt vai atbalstīt tās sasniegšanu jebkādiem necilvēcīgiem līdzekļiem. Sabiedrības veselība tā nestrādā. Sabiedrības veselība ir balstīta uz uzticēšanos starp uzraugošajām iestādēm un sabiedrību. Sabiedrība nesadarbosies, ja tai būs pamats uzskatīt, ka viņiem nestāsta “visu”. Uzstājīgā vakcīnu aģitācija un faktiskā piespiedu vakcinācija (alternatīvi piedāvājot atteikties no darba, ja ne profesijas) jebkuram domājošam cilvēkam liek šaubīties par vakcinācijas labumu. Ja vakcīna ir patiešām laba, kāpēc nerunāt atklāti par visu? Kāpēc runāt tā, it kā es nespētu pats izlasīt vakcīnas aprakstu, kur ir skaidri un gaiši uzrakstīts, kas vēl nav izpētīts? Kāpēc LSM rakstā, kur vakcīnšaubīgos pārstāv medmāsa, kas nedēļu vēlāk saķer COVID-19, šī gada 28. janvārī, uzskaitot sazvērestības teorijas, jau raksta, ka “nav zinātnisku pierādījumu, kas [bažas par ietekmi uz reproduktīvo veselību] apstiprinātu”.[41] Lai ko tādu uzrakstītu, jābūt vai nu melim, vai vienkārši neziņā par to, kā strādā zinātne, uz ko gulstas pierādījumu slogs un kas ir rakstīts vakcīnu aprakstos. Ja es atteiktos meklēt pierādījumus sava izgudrojuma kaitīgumam vai nebūtu tādus vēl atradis, tas nenozīmētu, ka ir pierādīts pretējais, proti, ka mans izgudrojums ir nekaitīgs. Vakcīnu aprakstos sadaļā “Fertilitāte” melns uz balta rakstīts: “Pētījumi ar dzīvniekiem neliecina par tiešu vai netiešu kaitīgu ietekmi attiecībā uz reproduktīvo toksicitāti.” Un viss. Citiem vārdiem sakot, ja esat vēl seksuāli aktīvā vecumā, jūs tagad esat ietekmes uz reproduktīvo sistēmu izmēģinātājs – jūs esat pētījuma dalībnieks vai dalībniece. Nav grūti izdomāt, ka janvārī neviena no vakcīnu pirmajos pētījumos iesaistītajām sievietēm nevarēja būt ieņēmusi un veiksmīgi iznēsājusi bērnu, par bērna veselību nemaz nerunājot. Ņemot vērā to, ka ģimenes veidošanu mūsu sabiedrībā joprojām uzskata par vienu no cilvēka dzīves pamata labumiem, nesaprast jaunu, veselīgu sieviešu un vīriešu šaubas par šīm vakcīnām ir apbrīnojama cietsirdība.

Ilgtermiņā šī autoritatīvā un zinātniski apšaubāmā uzstājība par vakcinēšanos būs sagrāvusi iespēju pielietot vakcināciju kā instrumentu, lai nodrošinātu mūsdienās pašsaprotamo starptautiski savienoto dzīvi. COVID-19 nav pēdējā jaunā slimība, pret kuru jaunākās paaudzes dzīves laikā būs nepieciešama masveida vakcinācija. Ir paredzams, ka šādi jauni vīrusi uzradīsies ik pēc kāda laika. Kā varasiestādes panāks iedzīvotāju vakcinēšanos nākotnē, kad vairums sabiedrības būs sapratuši, ka COVID-19 vakcīnu absolūtā drošuma apgalvojumi nav un nevarēja būt patiesi? Apgalvojumi par absolūto drošumu vai populācijas niecīgo risku attiecināšana uz indivīdu ir aplami jau šobrīd. Izlikties, ka tie ir patiesi, var tikai tik ilgi, kamēr apkārt ir vakcīnticīgo pūlis, kuri ir aizņemti attālinātajā dzīvē un negrib ne par ko diskutēt, jo “nejūtas eksperti” šajā vai jebkurā citā jautājumā, kas neskar viņus pašus.

Absolūtā, uz katru indivīdu attiecināmā drošuma pozīcija, kuru deklarē tādi cilvēki kā premjers Krišjānis Kariņš, Veselības ministrs Daniels Pavļuts, viedokļu līderi Jurģis Liepnieks un Mārcis Auziņš, ir apgāžama ar vienu vienīgu nevēlamu blakusparādību gadījumu, ar vienu vienīgu cilvēku ar imūnsistēmas traucējumiem, vai ar vienu vienīgu novērojumu. Cik ilgi COVID-19 vakcīnas ir tikušas lietotas? Apgalvojums, ka tūkstoš cilvēku novērošana viena gada garumā ir kā viena cilvēka novērošana tūkstoš gadu garumā, neiztur nekādu kritiku. Vēl nav pat divi gadi. Lūk, tāds arī ir maksimālais šobrīd dodamais COVID-19 vakcīnas drošuma termiņš – nepilni divi gadi. Nav brīnums, ka vakcīnšaubīgo un, vēl jo vairāk, izteiktu sazvērnieku vidū vairojas anekdotiski nostāsti par viena drauga brālēna kaimiņa mazmeitas labāko draudzeni. Jo ar to pietiek, lai apgāztu pamatstraumes dogmu un pateiktu, ka tā visa ir viena liela sazvērestība. Vai tas ir rezultāts, kuru vakcīnticīgie vēlējās?

Vakcīnticīgie nesaprot, kā strādā cilvēka prāts. Domājošs cilvēks neuzticas informācijai, kas “neliekas kopā”. Ja kaut kas “neliekas kopā” un sabiedriskais medijs spēlē līdzi, tad ir pašsaprotami, ka domājošais cilvēks meklēs alternatīvus ziņu avotus. Un atradīs. Šajos laikos kļūt par ziņu avotu ir vieglāk nekā SPKC mājaslapā atrast, kur nu vēl izlasīt 30 lappuses garu vakcīnas aprakstu valsts valodā. Sazvērestības teorija, atšķirībā no pamatstraumes stāsta, pieļauj šaubas. Tur nekad nekas nav līdz galam skaidrs, bet tieši tas arī padara vēl neizslēgto iespēju pasauli par ticamu un tādējādi savā ziņā neapgāžamu. Pamatstraumes stāsts ir tik neelastīgs, ka to apgāzt var jebkurš, kurš vēl miglaini atceras skolā par zinātni mācīto. Pamatstraumes stāsts ir, kāds ir, jo tā stāstnieki iedomājās, ka varēs ar viltu izdarīt labu darbu. Bet latvieši nav un nebūs muļķi.

Vakcīnticīgo aktivitātes soctīklos un medijos izgaismo zīmīgu cēlo melu blakusparādību. Proti, teju ikviens, kas publiski izsakās, ir kļuvis par tādu kā polittehnologu, kurš vērtē citu sabiedrības locekļu viedokli nevis pēc būtības, bet pēc iedomātā efekta, ko šī viedokļa paušana atstās uz kaut kādu iedomātu sabiedrības daļu, uz kuru pats “polittehnologs”, protams, noskatās no augšas kā uz intelektuāli zemāku šķiru. Ja kāds pasaka, ka šaubās par vakcināciju, tad viņš ir galvenokārt tautas ienaidnieks nevis tāpēc, ka šaubās, bet tāpēc, ka pateica publiski, ka šaubās. Jo tagad kaut kādi tumsoņi būs saklausījušies un arī sāks šaubīties! Tautas ienaidniekam nevar būt viedoklis nekur citur, kā tikai savā profesionālajā lauciņā. Cilvēkiem nevar būt viedoklis par savu bērnu vakcināciju vai par pandēmijas ierobežojumiem, jo viņi neesot imunologi, epidemiologi vai politiķi. Tā turpinot, drīz vairs nedrīkstēsiet runāt, ja vien pēc profesijas nebūsiet diktors.

Cēlo melu un sazvērestības teoriju apburtais loks

Valdības, pamatstraumes mediju un viedokļu līderu cēlo melu loģiskais rezultāts ir pretrunas. Kad sabiedrības loceklis dzird pretrunīgu oficiālo informāciju, viņš sāk apšaubīt teikto, viņš meklē uzticamākos informācijas avotus. Privātās attiecībās, ja viens cilvēks otru pakļauj pretrunīgiem meliem, bet dievojas, ka nemelo, agri vai vēlu meliem pakļautais, mēģinot šķetināt patiesību, sāk izrādīt paranojas pazīmes. Šo psiholoģiskās manipulācijas veidu sauc par pūderēšanu (gaslighting). Pamatstraumes stāsta apšaubītājs, līdzīgā aizdomu pilnā apmātībā šķetinot melus, atrod vienu it kā vispāratzītu avotu A un otru it kā vispāratzītu avotu B, kuros teiktais ir pretrunā. Ja šis cilvēks pamatstraumei sāk uzdot jautājumu – kāpēc starp A un B ir pretruna? – viņš ievērojamā daļas sabiedrības teju automātiski tiek apzīmogots kā sazvērestību teorētiķis jeb konspirologs. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš runā par “shēmu”, kurā starp A un B izgaismojas kaut kas aizdomīgs. Te veidojas apburtais loks. Nosaukts par konspirologu, cilvēks ir zaudējis tiesības piedalīties publiskā, pamatstraumes kontrolētā debatē. Protams, šis konkrētais arguments ir izmantojams no otras puses, proti, lai aizstāvētu arī nepatiesu sazvērestības teoriju vērpšanu un izplatīšanu. Sak, jūs mani klusināt, jo es runāju patiesību un tas pierāda manis teiktā patiesumu! No šī apburtā loka ir tikai viena izeja. Tas nav sazvērestības teorētiķu apklusināšanas ceļš, tas nav sazvērestības teorētiķu “atmaskošanas” ceļš Re:Baltica gaumē. Tas ir pilnīgas atklātības ceļš no oficiālajiem un pamatstraumes informācijas avotiem. Kad oficiālā retorika nebūs pretrunās ar novērojamo, kad retorika neiekļaus baiļu sēšanu un citas masu manipulācijas formas, kad tā nenoklusēs itin neko, tikai tad pamazām sabiedrība sāks ievērot, ka nepatiesās sazvērestības teorijas neatbilst faktiski notiekošajam tik precīzi, cik tam atbilst jaunais “oficiālais stāsts” jeb patiesība.

Vakcīnšaubīgajiem, pie kuriem nu pieskaitu arī sevi, publiskajā diskursā nereti pārmet pārējo sabiedrības locekļu dzīvību upurēšanu. Vakcīnticīgajiem, kas ir uz brīvu roku, labu gribēdami, ķērušies pie “zinātnes” (kur neesot viedokļu dažādības) slavēšanas, vakcīnšaubīgo klusināšanas un nosodīšanas, un pamatstāsta par vakcīnu absolūto drošumu kultivēšanas, ir jāpavaicā pašiem sev, vai viņu rīcība nav Latvijā faktiski kalpojusi pretējā efekta sasniegšanai. Tāpat kā reizēm šķiet, ka daži trakākie vakcīnšaubīgie ir patiesībā vakcīnticīgie, kas ar savām dīvainībām vēlas sagraut iebildēju pozīciju, tā daži vakcīnticīgie šķiet visīstākie klasiskā parauga antivakseri. Proti, tādi, kuri apšauba gadu desmitiem pārbaudītas un pilnībā apstiprinātas vakcīnas, bez kurām dzīvošana mūsdienu sabiedrībā nebūtu iespējama, daļa no kurām jau ir obligātas. Varētu padomāt, ka kādi īpaši viltīgi antivakseri ir sazvērējušies un, lai “glābtu” sabiedrību no vakcinācijas, ir nomaskējušies par vakcīnticīgajiem, cerot uz kārtīgu pretreakciju. Ja uz vakcīnticīgajiem paskatās šādā komiskā, sazvērnieciskā gaismā, tad vismaz viņu aktivitātes šķiet pakārtotas nospraustajam mērķim, jo ir skaidrs, ka kolektīvais Lielās talkas tipa fanātisms veselīgu un katrai konkrētai situācijai atbilstošu vakcināciju neveicina.

Pasaules veselības organizācija 2019. gadā nosauca vilcināšanos vakcinēties (vaccine hesitancy) kā vienu no 10 lielākajiem draudiem sabiedrības veselībai visā pasaulē. Vēl pirms šobrīd pieejamās COVID-19 vakcīnas saņēma ārkārtas atļaujas, zinātnieki nebija vienisprātis par šādu atļauju piešķiršanu, jo jebkādi sarežģījumi šajā informācijas laikmetā vai atļauju vēlāka anulēšana vairotu vilcināšanos vakcinēties un grautu uzticēšanos uzraugošajām institūcijām. Latvijā bažas par vakcinēties vilcināšanās pieaugumu ir piepildījušās. Bet ne vakcīnu izstrādātāju vai regulatoru dēļ. Vakcinācija un uzticēšanās tai kā sabiedrības veselības instrumentam Latvijā ir izgāzusies aplamās un melīgās komunikācijas ar sabiedrību dēļ.

Latvijas nevakcinētie neticēs vakcinācijai kā tādai, ja viņiem draudēs, ka nevakcinēšanās pret COVID-19 gadījumā valdība pieņems tādu vai citādu lēmumu. Piespiedu vakcinācija pret COVID-19, par piespiedu vakcināciju uzskatot gan vakcīnloteriju, gan tiesības darba devējiem atlaist nevakcinētos darbiniekus, gan draudus atjaunot lokdaunus, būs Helsinku deklarācijas pārkāpums. Vakcinācijā dalību ņēmušo mediķu atbildību šajā noziegumā agri vai vēlu Latvijas tauta izmeklēs. Visdrīzāk, ka tas nenotiks šīs valdības laikā, bet tas notiks.

No šīs bedres ārā ir tikai viens ceļš – pilnīgas atklātības ceļš. Tikai atsakoties no cēlo melu stratēģijas un atklāti runājot par patieso, dokumentāli fiksēto vakcīnu pētījumu statusu, sabiedrība atsāks uzticēties šai varai un sabiedriskajiem medijiem. Tikai pārstājot izlikties un izklāstot, kādi ir tie svaru kausi, kuru dēļ vēl pētāmās vakcīnas ir atļauts izmantot masveida vakcinācijā, sabiedrība atsāks apsvērt vakcinēšanos. Tikai pārstājot izlikties, ka šobrīd zināmā blakņu varbūtība ir vienīgais, kas stāv uz vakcīnšaubīgo svaru kausa, vakcīnšaubīgie sajutīsies puslīdz sadzirdēti. Uz šī svaru kausa ir nevis jau zināmās, bet procentuāli visā populācijā kopumā maz iespējamās blaknes un nezināmais vēl nepagājušā laika dēļ, vēl par maz izpētītā dēļ. Tikai sniedzot tās pašas kompensāciju un ārstēšanas garantijas, kā arī tiesības nepiedalīties, kādas pienākas paralēli notiekošo oficiāli reģistrēto pētījumu dalībniekiem, valsts var sagaidīt pakāpenisku sabiedrības noskaņojuma maiņu. Vecāki nelaidīs bērnus vakcinēties, kamēr vakcīnas nebūs izpētītas uz bērniem un kamēr svaru kauss starp vakcīnas nezināmajiem riskiem un COVID-19 riskiem nebūs nosvēries par labu vakcīnai arī šajā vecuma grupā. Lai tas notiktu, COVID-19 rādītājiem bērnu vidū būtu būtiski jāpieaug. Visbeidzot, sabiedrība vakcinēties neies kopā. Katrs cilvēks, ja viņš kopā ar savu ģimenes ārstu būs izlēmis tā darīt, vakcinēties dosies individuāli. Tas būs lēmums, ko pieņems ģimenes ārsts kopā ar pacientu, balstoties uz katra individuālajiem ieguvumiem un iespējamiem kaitējumiem no COVID-19 vakcīnas.

Latvijai ir pienācis izšķirīgs brīdis, kad katram, kuram cilvēktiesības ir dārgas, neatkarīgi no uzskatiem jautājumā par COVID-19 ierobežojumiem un praktisko pandēmijas pārvarēšanas stratēģiju, ir pienākums iesaukties – uzgaidiet! Mēs nevaram draudēt cilvēkam ar spaidiem, lai viņš vakcinētos ar vakcīnu, kura šobrīd vēl tiek pētīta, izliekoties, ka vakcinējamais cilvēks nav daļa no pētījuma, un izliekoties, ka viņam nav medicīniska pētījuma dalībnieka tiesību. Kā jau vairākkārt atzīmēju, vakcīnu pašreizējais statuss nav iemesls, lai pārtrauktu vakcināciju pret COVID-19. Vakcinācija ir viens no šobrīd efektīvākajiem pandēmijas ierobežošanas mehānismiem. Labums no vakcinācijas ar pašreiz pieejamajām vakcīnām sabiedrībai kopumā viennozīmīgi pastāv. Labums visai sabiedrībai no vakcīnām ir tik liels, ka regulatoru skatījumā tas atsver riskus, kuriem sabiedrība tiek pakļauta nepietiekamo, vēl nesavākto datu dēļ. Tieši tāpēc, ka pastāv šis lielais nezināmais, bet tomēr ne tik lielais kā paredzamais labums, ko sniedz vakcinācija, šīs bezprecedenta pandēmijas apstākļos gan ASV, gan ES regulatori ir piešķīruši pagaidu, ārkārtas atļaujas vakcīnu lietošanai. Taču ne tādas atļaujas, kas apliecinātu, ka šīs vakcīnas ir atzīta, pierādīta vai labākā zināmā metode COVID-19 novēršanai vai slimības gaitas atvieglošanai.

Piezīmes un atsauces

Pateicos atsevišķiem Twitter sekotājiem, kas iepazinās ar raksta melnrakstiem un izteica vērtīgus komentārus un ieteikumus. Visas kļūdas, ja rakstā tādas ir palikušas, ir manis paša.

Par “tirdzniecības atļaujas ar nosacījumiem” juridiskajiem aspektiem jau rakstījusi Baiba Rudevska.[42] Par Veselības ministra nekonsekventajiem apgalvojumiem ir daudzkārt rakstījuši citi, pirms dažām dienām arī Jūlija Stepaņenko.[43] Par vakcinācijas aģitācijas ar loterijas palīdzību neatbilstību Ministru kabineta noteikumiem par zāļu reklamēšanas kārtību ir rakstījis Mārtiņš Eikens.[44]

Šis raksts ne tuvu nav pilnīgs un nav arī pirmais vakcinācijas ētisko apsvērumu un pašreizējā izpētes statusa problemātikas apraksts. Rakstot atklāju vēl dažus Latvijas internetā atrodamus resursus, kuros ir atsauces uz šajā rakstā minētajiem dokumentiem un atzinumiem, taču šeit tos neminu, jo neesmu pārliecinājies par to, ka visa tajos atrodamā informācija un uz to balstītie secinājumi ir korekti.

[1] Nirnbergas kodekss: https://lv.wikipedia.org/wiki/Nirnbergas_kodekss
[2] Helsinku deklarācija angļu valodā: https://www.wma.net/policies-post/wma-declaration-of-helsinki-ethical-principles-for-medical-research-involving-human-subjects
[3] Helsinku deklarācijas teksts latviešu valodā: https://gec.biomed.lu.lv/uploads/materials/Helsinku_dek_LV.pdf. Tulkojums nav precīzs (piemēram, 18. punkts), tāpēc detalizētai izpētei iesaku lietot oriģinālu angļu valodā.
[4] “Vakcināciju pret Covid-19 veic tikai ar piekrišanu, un tā nav pretrunā ar Nirnbergas kodeksu”, Re:Baltica Re:Check, 09.07.2021: https://rebaltica.lv/2021/07/vakcinaciju-pret-covid-19-veic-tikai-ar-piekrisanu-un-ta-nav-pretruna-ar-nirnbergas-kodeksu
[5] Latvijas Ārstu ētikas kodekss: https://www.arstubiedriba.lv/assets/dokumenti/etikaskodekss.pdf
[6] Petīcija Lielbritānijas parakstu vākšanas vietnē par publisku izmeklēšanu saistībā ar valdības lēmumiem pandēmijas laikā: https://petition.parliament.uk/petitions/302576
[7] Eiropas savienības klīnisko pētījumu reģistrs: https://www.clinicaltrialsregister.eu. Starp citu, pirmās fāzes pētījumi publiskajā reģistrā netiek iekļauti.
[8] ASV klīnisko pētījumu reģistrs: https://clinicaltrials.gov
[9] Laura Dzērve, “Neautorizēta un eksperimentāla? ZVA kliedē maldus par Pfizer-BioNTech vakcīnu”, Delfi, 18.02.2021: https://www.delfi.lv/news/national/politics/neautorizeta-un-eksperimentala-zva-kliede-maldus-par-pfizer-biontech-vakcinu.d?id=52949511
[10] Tirdzniecības atļauja ar nosacījumiem (Conditional Marketing Authorisation): https://www.ema.europa.eu/en/human-regulatory/marketing-authorisation/conditional-marketing-authorisation
[11] Laura Dzērve, “Neautorizēta un eksperimentāla? ZVA kliedē maldus par Pfizer-BioNTech vakcīnu”, Delfi, 18.02.2021: https://www.delfi.lv/news/national/politics/neautorizeta-un-eksperimentala-zva-kliede-maldus-par-pfizer-biontech-vakcinu.d?id=52949511
[12] “Emergency Use Designation of COVID-19 Candidate Vaccines: Ethical Considerations for Current and Future COVID-19 Placebo-Controlled Vaccine Trials and Trial Unblinding”, PVO: https://apps.who.int/iris/bitstream/handle/10665/337940/WHO-2019-nCoV-Policy_Brief-EUD_placebo-controlled_vaccine_trials-2020.1-eng.pdf
[13] “Emergency Use Designation of COVID-19 Candidate Vaccines: Ethical Considerations for Current and Future COVID-19 Placebo-Controlled Vaccine Trials and Trial Unblinding”, PVO: https://apps.who.int/iris/bitstream/handle/10665/337940/WHO-2019-nCoV-Policy_Brief-EUD_placebo-controlled_vaccine_trials-2020.1-eng.pdf
[14] Luis Martinez, “Will the military make the COVID-19 vaccine mandatory?”, ABC News, 07.07.2021: https://abcnews.go.com/Politics/military-make-covid-19-vaccine-mandatory/story?id=78689440
[15] Fact Sheet for Recipients and Caregivers, Emergency Use Authorization of the Pfizer-BioNTech COVID-19 Vaccine to Prevent Coronavirus Disease 2019, 25.06.2021: https://www.fda.gov/media/144414/download
[16] Zāļu apraksts latviešu valodā Janssen (Johnson & Johnson) vakcīnai: https://www.ema.europa.eu/en/documents/product-information/covid-19-vaccine-janssen-epar-product-information_lv.pdf
[17] Zāļu apraksts latviešu valodā Vaxzevria, AstraZeneca jeb Oksfordas vakcīnai: https://www.ema.europa.eu/en/documents/product-information/vaxzevria-previously-covid-19-vaccine-astrazeneca-epar-product-information_lv.pdf
[18] Zāļu apraksts latviešu valodā Moderna vakcīnai: https://ec.europa.eu/health/documents/community-register/2021/20210106150575/anx_150575_lv.pdf
[19] Zāļu apraksts latviešu valodā: Comirnaty (Pfizer-BioNTech) vakcīnai: https://www.ema.europa.eu/en/documents/product-information/comirnaty-epar-product-information_lv.pdf
[20] SPKC, “Kas zināms par esošajām vakcīnām”: https://www.spkc.gov.lv/lv/kas-zinams-par-esosajam-vakcinam
[21] VAC31518COV3001, Janssen vakcīnas pētījums ASV klīnisko pētījumu reģistrā: https://clinicaltrials.gov/ct2/show/NCT04505722
[22] Pētījums D8110C00001, kurā pārbauda Vaxzevria (AstraZeneca) vakcīnas efektivitāti un drošumu gados vecākiem cilvēkiem, noslēgsies 2023. gada februārī: https://clinicaltrials.gov/ct2/show/NCT04516746
[23] Pētījums mRNA- 1273-P301, kurā pārbauda Moderna ražotās vakcīnas efektivitāti un drošumu, noslēgsies 2022. gada oktobrī: https://clinicaltrials.gov/ct2/show/NCT04470427
[24] Pētījums “Comirnaty” (Pfizer-BioNTech) vakcīnas efektivitātei un drošumam noslēgsies 2023. gada maijā: https://clinicaltrials.gov/ct2/show/NCT04368728
[25] Jerome Amir Singh, Ross E G Upshur, “The granting of emergency use designation to COVID-19 candidate vaccines: implications for COVID-19 vaccine trials”, The Lancet, Infectious Diseases, VOLUME 21, ISSUE 4, E103-E109, APRIL 01, 2021: https://www.thelancet.com/journals/laninf/article/PIIS1473-3099(20)30923-3/fulltext
[26] “Viens vai daži no miljona – Pavļuts par to, cik cilvēki nedrīkst vakcinēties veselības stāvokļa dēļ”, Delfi, 10.07.2021: https://www.delfi.lv/delfi-tv-ar-jani-domburu/raksti/viens-vai-dazi-no-miljona-pavluts-par-to-cik-cilveki-nedrikst-vakcineties-veselibas-stavokla-del.d?id=53375761
[27] Jan Jekielek, “Victor Davis Hanson on the Assault on Meritocracy, Politicization of the Virus, and the ‘Platonic Noble Lie’”, The Epoch Times: https://www.theepochtimes.com/exclusive-victor-davis-hanson-on-the-assault-on-meritocracy-politicization-of-the-virus-and-the-platonic-noble-lie_3875843.html
[28] Robert Malone, “Bioethics of Experimental COVID Vaccine Deployment under EUA: It’s time we stop and look at what’s going down”, TrialSite News: https://trialsitenews.com/bioethics-of-experimental-covid-vaccine-deployment-under-eua-its-time-we-stop-and-look-at-whats-going-down/
[29] Sabīne Bērziņa, “Covid-19 vakcīna nav gēnu terapija”, Re:Baltica: https://rebaltica.lv/2021/03/covid-19-vakcina-nav-genu-terapija/
[30] Abu Abed, “Gene Therapy Avenues and COVID-19 Vaccines”, Genes & Immunity, 22, 120–124 (2021): https://doi.org/10.1038/s41435-021-00136-6
[31] https://www.sec.gov/Archives/edgar/data/1776985/000119312519241112/d635330df1.htm
[32] https://www.sec.gov/Archives/edgar/data/1682852/000168285220000017/mrna-20200630.htm
[33] Piemērs no ES klīnisko pētījumu reģistra, Pfizer-BioNTech vakcīna kādā pētījumā Vācijā tiek atzīmēta kā nepiederīga gēnu terapijas produktu klasei, skatīt punktu D.3.11.3.2: https://www.clinicaltrialsregister.eu/ctr-search/trial/2020-002641-42/DE
[34] Abu Abed, “Gene Therapy Avenues and COVID-19 Vaccines”, Genes & Immunity, 22, 120–124 (2021): https://doi.org/10.1038/s41435-021-00136-6
[35] Juris Jurāns, “Vēstures stunda Gobzema izpratnē: Nirnbergas kodekss un Dāvida zvaigzne”, TVNET: https://www.tvnet.lv/7281342/vestures-stunda-gobzema-izpratne-nirnbergas-kodekss-un-davida-zvaigzne
[36] New York Times Coronavirus Vaccine Tracker: https://www.nytimes.com/interactive/2020/science/coronavirus-vaccine-tracker.html
[37] Alice Park, “The Story Behind the First AIDS Drug”, TIME: https://time.com/4705809/first-aids-drug-azt/
[38] Pirmo AIDS zāļu izstrādes vēsture Vikipēdijā: https://en.wikipedia.org/wiki/Zidovudine#History
[39] Zāļu apraksts latviešu valodā Janssen (Johnson & Johnson) vakcīnai: https://www.ema.europa.eu/en/documents/product-information/covid-19-vaccine-janssen-epar-product-information_lv.pdf
[40] VAC31518COV3001, Janssen vakcīnas pētījums ASV klīnisko pētījumu reģistrā: https://clinicaltrials.gov/ct2/show/NCT04505722
[41] Zane Mače, “Medmāsa ar 52 gadu darba pieredzi vakcinēties nesteidz. Kāpēc ir skepse un mīti par Covid-19 vakcīnām?”, Latvijas Radio “Atvērtie faili”: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/zinu-analize/medmasa-ar-52-gadu-darba-pieredzi-vakcineties-nesteidz-kapec-ir-skepse-un-miti-par-covid-19-vakcinam.a390366/
[42] Baiba Rudevska, “Nav nekāda juridiska pamata ieviest līdz galam nepārbaudītu vakcīnu lietošanas obligātumu”, 08.07.2021: https://www.pietiek.com/raksti/nav_nekada_juridiska_pamata_ieviest_lidz_galam_neparbauditu_vakcinu_lietosanas_obligatumu/
[43] Jūlija Stepaņenko, “Ķeriet meli aiz astes – Pavļuta meli nekad nav bijuši tik redzami”, 09.07.2021: https://www.pietiek.com/raksti/keriet_meli_aiz_astes_-_pavluta_meli_nekad_nav_bijusi_tik_redzami/
[44] Mārtiņš Eikens, “Vai sabiedrība ir pamanījusi likumu, kas regulē zāļu reklamēšanu”: https://www.pietiek.com/raksti/vai_sabiedriba_ir_pamanijusi_likumu,_kas_regule_zalu_

Jāzeps Baško (juniors)
/14.07.2021/

Avots:
https://telos.lv/par-vakcinam/

Informācijas aģentūra
/16.07.2021/

 

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Medicīna, Reg.: Latvija, VAKCINĀCIJA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

“Tas ir tepat”, Aigara Grāvera jaunākā dziesma

00867_Tas_ir_tepat

Klaiņojot rīta miglā caur ielām,
Redzu, kā dūmakā svešzemju kuģi,
Joprojām stāv Rīgā un algotņu bari,
Klaudzošiem zābakiem dārdina bruģi.

?Uzpurņos? maskotie Sorosa kasēs,
Stāv rindā pēc grašiem un vakcīnu pasēm.
Bet blakus ielās priecājas līksmi,
Tie, kas mums nozaga varavīksni…

Vien brīvība nospiesta ceļos un šņukst,
Kā piesmieta jaunava klusībā čukst…
Un skatās man acīs – kur gan jūs gājāt,
Kāpēc Jūs mani nenosargājāt?

Reiz bijām mēs brīvi, īsti un dzīvi,
Bet tagad – dzeloņstieples guļ sirdī.
Uzpurņos degošās dvēseles kliedz.
Vai Tu viņas dzirdi, kad tām brīvību liedz?

Masku nodzēstie smaidi un sejas
Aiz divmetru barjeras tukšums un rejas
Kangaru ?lāsts? pār Latviju klājas
Pērkon, laiks Tev atgriezties mājās.

Vien brīvība nospiesta ceļos un šņukst,
Kā piesmieta jaunava klusībā čukst…
Un skatās man acīs – kur gan jūs gājāt,
Kāpēc Jūs mani nenosargājāt?

Tu domā, tas viss ir tālu, tai pusē?
Bet tas ir tepat, ja velc masku un klusē.

/10.07.2021/

Avots:

Informācijas aģentūra
/12.07.2021/

Publicēts iekš COVID-19, DZEJA, Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Apkopojums | Komentēt

Covid-19 aizsegā tiek atjaunota nacistu prakse: nevakcinēto un vācu nacistu upuru diskriminācijas salīdzinājums

00866_Koronafasisms

16.06.2021 ar Maskavas mēra S.Sobjaņina rīkojumu tika ieviesta obligāta vakcinēšanās pret koronavīrusu daudzu profesiju pārstāvjiem, bet 18.06.2021 tika paziņots, ka pilsoņi, kuri nav vakcinējušies pret koronavīrusu un kuri pēdējā pusgada laikā nav ar to izslimojuši, nevarēs apmeklēt kafejnīcas un restorānus (lai to izdarītu, viņiem būs nepieciešams negatīvs PCR tests, kurš maksā vairākus tūkstošus rubļu un ir derīgs 3 dienas). Nevakcinētiem pilsoņiem slēdza pieeju tiesu zālēm, valsts iestādēm, kultūras un citiem masu pasākumiem. Drīzumā aiz Maskavas iedzīvotāju segregācijas pēc vakcinēšanās pazīmes aparteīda režīmu sāka ieviest virkne citu Krievijas reģionu [un, it kā izpildot komandu no Maskavas, – arī Latvija].

Paralēli masu informācijas līdzekļos un sociālajos tīklos sākās nevakcinēto mobings: viņus pasludināja par tumsoņām, konspirologiem, slimības izplatītājiem, slepkavām un dzimtenes nodevējiem. It kā tieši dēļ nevakcinētajiem epidēmija nebeidzas un cilvēki iet bojā. Šī plaša mēroga mobinga organizētājus neapstādina ne tas, ka saskaņā ar Krievijas Federācijas Konstitūciju un likumiem, kā arī starptautisko tiesību normām jebkura medicīniska iejaukšanās drīkst būt tikai brīvprātīga, ne tas, ka vakcīnas pret koronavīrusu un to iespējamās blakusparādības līdz galam nav izpētītas, ne tas, ka vakcīnas, saskaņā ar oficiālo informāciju, aizsargā pret smagāku slimības gaitu, tomēr vakcinēts cilvēks tāpat var saslimt un aplipināt citus, ne daudzu epidemiologu uzskats, ka vakcinācija epidēmijas laikā noved pie jaunu, bīstamāku vīrusa celmu rašanās un jauna slimības uzliesmojuma un ne tas acīmredzamais fakts, ka vairums nevakcinēto ir veseli.

Šādā situācijā ir cilvēki, kuri saskata līdzību starp pašreiz Covid-19 aizsegā ieviestajiem ierobežojumiem un vācu nacistu realizēto diskrimināciju, kura izvērtās masu slepkavībās un genocīdā. Nesen martā izraēliete Vera Šarav (Вера Шарав / Vera Sharav – Alliance for Human Research Protection dibinātāja), kura piedzīvoja Holokaustu, intervijā pateica sekojošo: “Bērnībā, dzīvojot nacistu terora valstībā, es uz visu mūžu guvu mācību par ļaunuma dabu. Es zinu, kādas būs sekas, ja jūs stigmatizē un dēmonizē kā slimības izplatītājus. Nacistu likumi atņēma mūsu ģimenei iespējas dzīvot normālu dzīvi, veikt visparastākās darbības. Mūsu īpašumus konfiscēja, mums aizliedza piedalīties jebkādos izglītojošos, reliģiskos, kultūras pasākumos. Šīs sāpīgās bērnības atmiņas ļauj man sajust tos draudus, kurus rada pašreizējie valdības ierobežojošie rīkojumi.”

Varbūt Vera Šarav nezina, kas bija Holokausts, kā to par līdzīgu analoģiju paudējiem mēdz teikt? Tieši otrādi, viņa to zin ļoti labi. Un tiešām, šodien, kad mēs zinām, ar ko beidzās vācu nacistu diskriminācijas un segregācijas politika (gāzes kamerām, nošaušanas bedrēm, baisiem medicīniskiem eksperimentiem), daudzi nemaz nezin, ar ko sākās vācu nacistu noziegumi.

Pašā sākumā nacisti ebrejiem tikai aizliedza strādāt noteiktās profesijās (ebrejiem aizliegto profesiju saraksts vēlāk regulāri tika paplašināts). Pēc tam nacisti aizliedza braukt tramvajā, apmeklēt veikalus un kafejnīcas, apmesties viesnīcās. Vai jums tiešām šie ierobežojošie mēri neko neatgādina?

Šai ziņā Vera Šarav atgādina: Pašreizējie medicīniskie priekšraksti ir liels solis atpakaļ nacistu diktatūras un genocīda virzienā. Mūs apseko un mūs izseko, vakcinācijas sertifikātu rašanās rada divšķiru aparteīda sabiedrību ar vienu priviliģētu šķiru un otru, kura tiek apmelota un diskriminēta. Vai neizklausās pazīstami? Vai tam sekos getto un koncentrācijas nometnes? Un kā tieši tiks slepkavoti cilvēki? Tikai atliek sākt veidot šādu divšķiru sabiedrību un jūs vairs nespēsiet novērst globālu holokaustu. Valdība nedrīkst iejaukties cilvēku personiskajā dzīvē, cilvēku medicīniskajos lēmumos. Kas vispār tas ir? No kurienes radās šādas idejas? Tās radās no nacistiem. Es nebiju domājusi, ka piedzīvošu to mirkli, kad man atkal būs jābaidās no jau pārdzīvotā.”

Ja kāds 1935.gada Vācijā pateiktu, ka ar ierobežojošajiem mēriem sākas masu genocīds, viņam varētu iebilst: “Kā gan to var salīdzināt? Masu genocīds ir kad turki nogalināja 1,5 miljonus armēņu, bet te tikai neļauj paēst kafejnīcā.” Šodien mēs zinām, ka 1933.gada pirmos aizliegumus ebrejiem strādāt noteiktās profesijās un 1941.gadā sāktās masu slepkavības šķir astoņi gadi. Veseli astoņi gadi vai arī tikai astoņi gadi – kā nu kuram labāk patīk.

Mūsdienās, runājot par Holokausta noziegumiem, mēs tos uzskatām ne tikai par drausmīgi necilvēcīgiem, bet arī par iracionāliem. Mūsdienās rasu antisemītisms pamatoti tiek uzskatīts par absurdu ideju. Savukārt XX gadsimta pirmajā pusē rasu nevienlīdzības ideja bija daļa no zinātniska pasaulskata. Priekšstats par to, ka augstāko “nordisko” rasu (anglosakšu, vāciešu, skandināvu) sajaukums ar mazāk augstvērtīgajiem slāviem vai “vidusjūras” rases pārstāvjiem, un vēl jo vairāk – ar āfrikāņiem vai mongoloīdiem, rada draudus sabiedriskajai veselībai, bija izplatīts Vācijas, Anglijas, ASV un citu valstu zinātniskajās aprindās.

Piemēram, savulaik slavenais amerikāņu zinātnieks Harijs Laflins (1880-1943) 1924.gadā uzstājās Kongresā kā zinātniskais eksperts, veiksmīgi aizstāvot Imigrācijas ierobežošanas aktu, kurš noteica rasu kvotas ieceļotājiem no Dienvidu un Austrumu Eiropas un pilnīgu aizliegumu imigrācijai no Āzijas. Savukārt 1935.gadā viņš pozitīvi novērtēja rasistiskos “Ninbergas likumus” Vācijā kā zinātniski pamatotus. 1936.gadā viņš saņēma Heidelbergas universitātes goda doktora titulu. Savukārt Zviedrijā 1922.gadā valsts nodibināja rasu bioloģijas institūtu. Vienvārdsakot ideja par to, ka svešu rasu un tautību elementi apdraud sabiedrisko veselību tajā laikā bija pietiekami respektabla zinātniska ideja.

Ebreji tika uzskatīti par neveselīguma izplatītājiem, “rasu parazītiem”, un visu dzīves sfēru atbrīvošana no ebrejiem tika vērtēta kā rūpes par sabiedrību. Šī iemesla dēļ daudzi medicīnas un bioloģijas zinātnes pārstāvji atbalstīja nacistus vēl pirms viņu nonākšanas pie varas, jo nacistu partija bija vienīgā partija, kura apsolīja savā politikā “sekot zinātnei”.

Ko šai sakarā saka Vera Šarav: “Ar ko atšķiras Holokausts no visiem citiem masu genocīdiem? Ar medicīnas isteblišmenta noteicošo lomu tā realizācijā. Katru soli slepkavību virzienā ieviesa akadēmiskais un profesionālais medicīnas isteblišments. Ārsti, prestižas mediķu organizācijas un iestādes deva leģitimitātes piesegu zīdaiņu slepkavībām un masveida ierindas pilsoņu slepkavībām. Par pirmajiem viņu upuriem kļuva vācu zīdaiņi-invalīdi un bērni-invalīdi līdz 3 gadu vecumam. Par tiem valsts iestādēm bija jāziņo (“jāstučij”) vecmātēm (“akušerkām”). Par nākamajiem upuriem kļuva garīgi slimie, bet tiem sekoja vecie cilvēki pansionātos.”

Slavenais amerikāņu vēsturnieks Roberts Džeijs Liftons savā grāmatā “Nacistu ārsti: medicīniskās slepkavības un genocīda psiholoģija” raksta: “Medicīniskas slepkavības var apskatīt arī no cita skatu punkta, kuru, manuprāt, ne līdz galam apzināmies: slepkavība kā terapeitiska nepieciešamība. Šis motivācijas veids labi izpaužas nacistu ārsta vārdos, ko citē izcilā daktere Ella Lingene-Reinere (1905-2002), kura pārdzīvoja Holokaustu. Rādot uz tālumā kūpošajām [krematorija] trubām, viņa pajautāja nacistu ārstam Fricam Klainam: “Kā Jūs šo varat savienot ar [Hipokrata] zvērestu, kuru devāt kā ārsts?” Uz to viņš atbildēja: “Protams, es esmu ārsts un es gribu saglabāt dzīvību. Un dēļ cieņas pret cilvēka dzīvību es esmu gatavs izgriezt iekaisušu apendiksu no slimā ķermeņa. Ebreji tas ir iekaisis apendiks cilvēces ķermenī.””

Citiem vārdiem sakot, saskaņā ar nacistu koncepciju ārsts ir atbildīgs par visas sabiedrības veselību kā par vienotu organismu un tādēļ ar katru atsevišķo pacientu drīkst darīt visu, ko uzskata par nepieciešamu. Tiesa gan šo koncepciju neizdomāja nacisti. Vēl 1920.gadā slavenais vācu zinātnieks un jurists Karls Bindings un psihiatrs Alfrēds Hohe publicēja grāmatu “Par pieļaujamību iznīcināt necienīgu dzīvību”, kurā apgalvoja, ka valstij ir pilnas tiesības rīkoties ar savu pilsoņu dzīvību un veselību. Pirms viņiem 1895.gadā šo pašu domu savā grāmatā “Tiesības uz nāvi” aizstāvēja austriešu autors Ādolfs Josts, kura ieskatā tiesības uz katra atsevišķa pilsoņa nāvi pieder sabiedrībai kā organismam, kuru pārstāv valsts.

Tieši pret šāda veida idejām iestājas Nirnbergas kodekss: ārstam savā profesionālajā darbībā ir jāvadās tikai no pacienta interesēm, nevis no visas sabiedrības interesēm, kuras vārdā it kā būtu tiesības upurēt atsevišķa pacienta intereses. Tāpat Nirnbergas kodeksā ir teikts: “Absolūti obligāts nosacījums eksperimenta veikšanai ar cilvēku ir viņa brīvprātīga piekrišana tam. Tas nozīmē, ka eksperimentā iesaistāmas personas, kam ir juridiskas tiesības dot piekrišanu; kam ir brīvas izvēles iespēja dot piekrišanu bez mazākās varmācības, krāpšanas, viltus, piespiešanas, maldināšanas vai citas spaidu vai piespiedu metodes; kam ir pietiekamas zināšanas un izpratne par paredzēto eksperimentu, lai spētu pieņemt saprātīgu un apzinātu lēmumu.”

Tātad, nacisti savu necilvēcību realizāciju sāka ar to, ka, aizsedzoties ar rūpēm par sabiedrības veselību, kā to saprata daļa no to laiku zinātniekiem, aizliedza daļai savu pilsoņu iet uz veikaliem un kafejnīcām, kā arī izmantot sabiedrisko transportu. Šos cilvēkus apvainoja visās sabiedrības nelaimēs. Pēc dažiem gadiem šo sabiedrības daļu sāka izmantot piespiedu medicīniskiem eksperimentiem, kuri nereti beidzās ar cilvēka nāvi, bet tos, kuri eksperimentiem nederēja vai arī spēja tos pārdzīvot, tāpat pēc tam nogalināja.

Tas kļuva iespējams tādēļ, ka sabiedrība piekrita tam, ka valstij ir tiesības atņemt atsevišķiem tās pilsoņiem viņu pamattiesības, sākot no tiesībām iet uz veikalu un beidzot ar tiesībām uz dzīvību. Un tas viss tika darīts sabiedriskā labuma vārdā un saskaņā ar zinātniskajiem datiem un pieeju. A kā savādāk? Un, protams, tos zinātniekus, kuri nepiekrita šādai politikai, mobingoja, atlaida no darba, piespieda emigrēt vai vienkārši nogalināja.

Un kas notiek pašreiz? Varasiestāžu darbībās rasisma motīva tik tiešām nav. Tomēr valdība, vadoties no rūpēm par sabiedrības veselību tā, kā to saprot daļa mūsdienu zinātnieku, ir aizliegusi daļai savu pilsoņu iet uz veikaliem un kafejnīcām, izmantot sabiedrisko transportu. Šo pilsoņu daļu apvaino, ka viņi esot vainīgi sabiedrības nelaimēs. Pie tam, izmantojot segregāciju un draudot ar atlaišanu no darba, šos cilvēkus spiež piekrist eksperimentālu preparātu injekcijai, kuru blakusparādības neviens līdz galam nav izpētījis. Tas kļuva iespējams tādēļ, ka sabiedrība piekrita tam, ka valstij ir tiesības atņemt atsevišķiem tās pilsoņiem viņu pamattiesības, sākot no tiesībām iet uz veikalu. Un tas viss tiek darīts sabiedriskā labuma vārdā un saskaņā ar zinātniskajiem datiem un pieeju. A kā savādāk?

Pie tam Vera Šarav atzīmē: “Pašreiz strīdi ir aizliegti. Ārstiem nav atļauts runāt, ka vīruss tiek izmantots, lai uzturētu baiļu atmosfēru. Ar ārstiem un zinātniekiem, kuri izsaka pretēju viedokli oficiālajiem rīkojumiem, izrīkojas kā ar ķeceriem. Viņiem draud ar iztikas līdzekļu atņemšanu, izsmej, aplej ar samazgām plašsaziņas līdzekļos par to, ka viņi uzdod jautājumus par vakcīnu pret Covid-19 drošību.”

Un nobeigumam. Kamēr es rakstīju šo rakstu, kļuva zināms, ka medicīnas zinātņu kandidāte, onkologs – ģenētiķis, reanimācijas nodaļas vadītāja Natālija Školjara (Наталья Школяр) ierakstīja savā Instagram kontā (https://www.instagram.com/doktorzi/ ) brīdinājumu par ADE (no antivielām atkarīgas infekcijas pastiprināšanās) efekta bīstamību vakcinētajiem un par nepietiekamo Covid-19 vakcīnu izpēti. Daktere Školjara aicināja pieiet vakcinācijas jautājumam uzmanīgi, izvairoties no truli vienpusīgām kampaņām. Kā atbilde uz šo ierakstu sekoja zinātnieces dzīvokļa durvju apliešana ar smirdīgu šķidrumu. Līdzīgi kā laikos, kad Vācijā pie varas nāca nacisti.

P.S.
Šī raksta autors nekādā ziņā neuzstājas pret vakcināciju vispār un ne pret vakcināciju pret koronavīrusu. Tomēr saskaņā ar starptautisko tiesību un Krievijas likumdošanas normām, autors ir pārliecināts, ka vakcinācija drīkst būt tikai brīvprātīga.

Jevgēnijs Rozenblūms, vēsturnieks, redaktors, izdevējs
/25.06.2021/

Avots:
https://ifamnews.com/ru/egor-beroev-predupredil-o-vozvrashchenii-fashizma

[Veras Šarav 2020.gada oktobra intervija: https://childrenshealthdefense.org/transcripts/nazism-covid-19-and-the-destruction-of-modern-medicine-an-interview-with-vera-sharav/
Veras Šarav 2021.gada marta intervija:

]

Informācijas aģentūra
/08.07.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, VAKCINĀCIJA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Afonas klostera priekšnieks: Vakcīnas pret Covid-19 uzspiež tumšie spēki

00864_1623579106_geron-filofej-gerontasiosif4-600x600-435x435

arhimandrīts Filofejs

Mums ir skaidra iekšēja sajūta, ka šī pandēmija neradās nejauši un tika radīta apzināti. Un pēc tam parādījās vakcīna, it kā tādēļ, lai ierobežotu un uzvarētu šo pandēmiju.

Bet mums ir skaidra iekšēja sajūta, ka visu to kāds mākslīgi vada un virza, lai realizētu to, ko viņi patiesībā grib, nevis to, ko viņi saka. Tas ir, viņi mēģina sasniegt kaut kādu savu vissvarīgāko mērķi.

Mēs redzam ar kādiem paņēmieniem un līdzekļiem viņi uzspiež šīs vakcīnas pieņemšanas obligātumu. Viņiem, šiem tumšajiem spēkiem, ir kāds tālejošāks mērķis. Mēs to redzam tāpēc, ka Jāņa atklāsmes grāmata un Apustuļi, kuri runāja par “pēdējiem laikiem”, ir sagatavojuši mūs tam.

Un mēs redzam, ka visam notiekošajam ir tieši šis mērķis, viņiem vissvarīgākais mērķis. Protams, mēs nezinām, kad tieši tas notiks, bet viņi grib, lai viegli tiktu realizēts viņu galvenais mērķis – zīmes uzlikšana, nākamā antikrista zīmes uzlikšana, kad pienāks laiks. Un viņi visu tam sagatavo jau tagad.

Ar to arī ir izskaidrojams, kādēļ tik acīmredzami diktatoriskā veidā viņi visiem uzspiež šo vakcīnu un kādēļ ar tādām apziņas manipulācijām nodarbojas masu informācijas līdzekļi un internets. Ir taču zināms, ka viņi dāsni maksā žurnālistiem, televīzijas kanāliem utt.

Mēs uzskatām par nepieņemamām tās šodienas darbības, kad tiek ierobežoti demokrātijas principi, pārvietošanās brīvība un tiek pārkāptas dažādas cilvēktiesības. Kā visi šie ierobežojumi saskan ar konstitūciju un likumu garu? Viss tas tiek darīts, kā ieganstu izmantojot pandēmiju, kuru viņi atkal un atkal atražo, radot jaunus vīrusa celmus. Lūk, jau tagad ir sākts runāt, ka oktobrī parādīšoties daudz spēcīgāks vīruss, lai tādā veidā piespiestu vakcinēties arī pārējo tautas daļu.

Tomēr visi šie notikumi liek mums daudz nopietnāk aizdomāties par visu, kas notiek. Un es redzu, ka visiem šiem notikumiem aizmugurē stāv nelabais. Kādā gan citādā veidā, ja ne ar nelabā palīdzību, visi šie tumšo spēku centri tik prasmīgi un metodiski spēja gūt tik sinhronus panākumus visas pasaules mērogā?

Tomēr mūsu pozitīvā cerība un paļāvība balstās Dieva žēlsirdībā un labu nodomu un tieksmju esamībā daudziem kristiešiem un domājošiem cilvēkiem. Un mēs redzam, ka ir cilvēki, kuri pretojas šīm sliktajām lietām un paši jūt, ka notiek kaut kas nelabs un slikts. Un Tas Kungs noteikti atklās daudzas lietas notiekošā sapratnei un novērtēšanai.

Tāpēc, redzot visu to, mums sāp sirds. Un tāpēc mēs lūdzam Svēto Dievmāti, Dieva žēlsirdību un svētību, lai Viņš saglabā Savu tautu, Dieva tautu.

Arhimandrīts Filofejs, Karakalas klostera igumens
/09.06.2021/

Avots:
https://3rm.info/main/85370-temnye-sily-vnedrjajut-jetu-vakcinu-sovershaetsja-jeto-dlja-dostizhenija-ih-konechnoj-celi-pechati-antihrista-starec-filofej-karakalskij.html

Informācijas aģentūra
/02.07.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, VAKCINĀCIJA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Nobela prēmijas laureāts: Vakcīnas pret COVID-19 rada jaunus vīrusa paveidus

00865_Luks_Montanje

2021.gada 18.maijā kustības RAIR Foundation USA interneta mājas lapā tika publicēts intervijas fragmenta tulkojums ar slaveno virusologu un Nobela prēmijas laureātu medicīnā Lūku Montanjē (Luc Antoine Montagnier / Люк Антуaн Монтаньe, 1932), kurā viņš apgalvo, ka vakcīnas pret COVID-19 rada jaunus vīrusa paveidus. Zemāk viss šis fragments.

***

Jautājums: Ja mēs apskatāmies uz Pasaules Veselības organizācijas (PVO) grafiku, tad kopš [2021.gada] janvārī sākās vakcinācija, līkne, kura attēlo jaunas infekcijas, strauji iet uz augšu kopā ar nāves gadījumiem, jo īpaši jaunu cilvēku vidū.

Lūks Montanjē: Jā, ar trombozēm un tā tālāk.

Jautājums: Kāds ir jūsu viedoklis par masu vakcinācijas programmu? Masu vakcināciju salīdzinājumā ar ārstēšanu, kura darbojas un nav dārga.

Lūks Montanjē: Tā ir ļoti liela kļūda. Tā ir gan zinātniska, gan medicīniska kļūda. Tā ir nepieļaujama kļūda. Vēstures grāmatās pēc tam par to izstāstīs, tāpēc ka tieši vakcinācija rada jaunus vīrusa celmus.

Pēc vakcīnas rodas antivielas pret šo vīrusu. Ko dara vīruss? Viņš mirst vai arī atrod citu risinājumu? Jauns vīrusa celms ir vakcinācijas produkts un rezultāts. Jūs to varat novērot katrā valstī. Visur notiek viens un tas pats. Pēc vakcinēto līknes kāpuma seko mirstības līknes kāpums. Es ļoti uzmanīgi sekoju līdzi, šim, ja tā var izteikties, eksperimentam, kas tiek veikts uz vietas, uz pacientiem, kuri ir inficējušies ar koronavīrusu. Es jums parādīšu, ka viņi rada vīrusa variantus, kuri ir rezistanti pret vakcīnām.

Jautājums: Vai mums ir jāvakcinējas pandēmijas laikā?

Lūks Montanjē: Tas ir kaut kas neiedomājams. Bet visi klusē… Daudzi cilvēki zin to, epidemiologi zin to.

Tieši antivielas, kuras tiek radītas pret vīrusu, dod iespēju vīrusam kļūt spēcīgākam. Tas ir tas, ko mēs saucam par no antivielām atkarīgu infekcijas pastiprināšanos (Antibody Dependent Enhancement), kas nozīmē, ka antivielas nāk par labu noteiktai infekcijai. Antivielas uzbrūk vīrusam [piestiprinoties tam] un no tā brīža tam ir receptori makrofāgos utt. Tie caurdur vīrusu nevis nejauši, bet gan tāpēc, ka tie ir sasaistīti ar antivielām.

Ir skaidrs, ka vīrusa jaunie varianti rodas antivielu starpniecības atlases rezultātā dēļ vakcinācijas.

Avots:

Bombshell: Nobel Prize Winner Reveals – Covid Vaccine is ‘Creating Variants’

Informācijas aģentūra
/02.07.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, VAKCINĀCIJA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt