Nobela prēmijas laureāts: Vakcinācija pret Covid-19 ir noziegums

Es teiktu, ka tā tik tiešām ir noziedzīga darbība, kuru veic ārsti, kas ir aizmirsuši Hipokrāta zvērestu. Viņi palīdz valdībām, kuras savukārt tiecas iegūt varu pār medicīnu. Rezultātā šīs darbības noved pie daudzu pacientu ātras nāves. Tā bija epidēmijas sākumā un tā tas turpina notikt pašreiz. Šie cilvēki turpina uzspiest nepieņemamus ārstēšanas paņēmienus, kuri turpinās nogalināt pacientus un medicīnas darbiniekus (jo medicīnas darbinieki arī ir spiesti vakcinēties). Viņi zin par šo vakcīnu blaknēm. Lūk, kādēļ šīs darbības ir jāuzskata par noziedzīgām darbībām, par kurām kaut kad nāksies atbildēt.

Lūks Montanjē, virusologs, Nobela prēmijas laureāts medicīnā
/12.08.2021/

Avots: (48.minūte)

Informācijas aģentūra
/08.10.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, VAKCINĀCIJA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Zinātnieks: Koronavīrusu nevar uzveikt, izmantojot medikamentus, kuri rada antivielas; tā var zaudēt līdz pat 65% “ganāmpulka”

Vladislavs Laskavijs (Владислав Ласкавый)

30.06.2020 Krievijas “Parlamenta avīzē” (oficiāls KF Federālās Sapulces izdevums) tika publicēts raksts “Krievijā atrada 30 gadus vecu preparātu pret koronavīrusu” (“В России отыскали препарат от коронавируса тридцатилетней давности”), kurā tiek pastāstīts par Saratovas Zinātniski pētnieciskā institūtā izstrādātām zālēm pret koronavīrusu, ko radīja zinātnieku grupa veterināro zinātņu doktora Vladislava Laskavija (Владислав Ласкавый, 1947) vadībā.

“Preparātu, kuru izstrādāja Saratovas zinātnieku – virusologu grupa doktora Vladislava Laskavija vadībā, sāka izmēģināt uz dzīvniekiem tālajā 1977.gadā. Tolaik koronavīrusa epidēmija burtiski iznīcināja cūkas, kas kļuva par lielu nelaimi lauksaimniecībai – tika zaudēts līdz pat pusei ganāmpulka. Jaunās zāles izdevās radīt tikai 1997.gadā. Toreiz epidēmiju apstādināja, vienā brīdī izkaujot visu cūku ganāmpulku. Bet nav ļaunuma bez labuma – zāļu izstrādes laikā noskaidrojās, ka jaunās zāles efektīvi palīdz ne tikai dzīvniekiem, bet arī cilvēkiem.

Runa ir par imūnmodulējošu līdzekli, kura pamatā ir skudruskābes aldehīds ar pievienotu nātrija hlorīda izotonisko šķīdumu – sanāk lēti saražojama efektīva viela. Klīnisko pētījumu beigas datējas ar 2006.gadu. Bet gadu iepriekš šīs zāles tika reģistrētas Baltkrievijā, pie tam nevis kā veterināras zāles, bet gan kā imūnmodulējošs līdzeklis cilvēkiem.”

Pats Vladislavs Laskavijs zāles raksturo sekojoši: “Preparāta pamatā ir ideja, ka mūsu organismā jau ir vielas, kuras spēj tikt galā ar ļoti smagām slimībām. Vajag tikai veicināt, lai organisms izstrādā šos dabīgos metabolītus. Kad vajadzīgie metabolīti tiek izstrādāti, organismā tiek palaisti hormonālās, imūnās un nervu pašregulācijas procesi. (…)

Mūsu preparāts ir plašas iedarbības līdzeklis. Tas satur dabisku metabolītu, kurš regulē organisma iekšējās vides stāvokli un katras šūnas intracelulāro stāvokli. Tas ir antiseptiķis attiecībā pret jebkuru vīrusa infekciju, tai skaitā arī koronavīrusu, dēļ vīrusa slodzes samazināšanas uz organismu kopumā. Ja ņemam AIDS, tad šī slodze samazinās vairākus simtus reižu. Ja tagad sāktu pielietot preparātu COVID-19 uzliesmojuma sakarā, tad šo problēmu varētu atrisināt mēneša laikā.”

Pēc izstrādātāju teiktā preparāts palīdz ne tikai pret koronavīrusiem (tai skaitā pret COVID-19), bet arī pret tuberkulozi, leikozi, B un C hepatītu un pat AIDS.

Bet sakarā ar masveida vakcināciju, kura arvien intensīvāk administratīvi tiek uzspiesta, pats galvenais ir pateikts “Parlamenta avīzes” raksta beigās.

“Ir vēl viens moments, kurš uztrauc senatorus un daudzus zinātniekus. Savulaik Vladislavs Laskavijs praksē pierādīja, ka ar preparātiem, kuru darbības mehānisms balstās uz antivielu radīšanu, ārstēt koronavīrusu nevar. Padomju laikā viņu nepaklausīja – toreiz vakcīnu izmēģināja uz cūkām un zaudēja 65% ganāmpulka. Pašreiz ir jaunas “antivielu” vakcīnas pret koronavīrusu un Vladislavs Laskovijs grib novadīt savus argumentus un bažas līdz zinātnieku sabiedrībai. Bet nu tas attiecas uz cilvēkiem.”

Avoti:
https://www.pnp.ru/politics/v-rossii-otyskali-preparat-ot-koronavirusa-tridcatiletney-davnosti.html
https://mirnov.ru/nauka-i-tekhnika/spasti-lyudei-ot-koronavirusa-mozhet-saratovskii-uchenyi.html

Саратовский ученый изобрел препарат, который помогает победить коронавирус и другие тяжелые болезни


https://noi.md/ru/interviyu/speshka-v-nauke-nedopustima-hochetsya-bystree-izbavitisya-ot-covid-19-no-kak-by-ne-nalomati-drov

Informācijas aģentūra
/08.10.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Medicīna, Reģ.: Krievija, VAKCINĀCIJA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

“Raskoļņikova apokaliptiskais sapnis” – mūsdienas atgādinošs pravietisks apcerējums

“Viņš sapņoja, it kā visa pasaule būtu nolemta kļūt par upuri kādai briesmīgai, vēl nedzirdētai un neredzētai sērgai, kas no Āzijas dziļumiem nāca uz Eiropu. Visiem bija jāaiziet bojā, izņemot dažus, ļoti nedaudzus izredzētos.

Bija parādījušās kādas jaunas trihīnas — mikroskopiskas būtnes, kas iemājoja cilvēkos. Bet šīs būtnes bija gari, apveltīti ar saprātu un gribu. Cilvēki, kas tās sevī uzņēma, tūdaļ kļuva kā nelabā apsēsti un jukuši.

Bet nekad, nekad cilvēki vēl nebija uzskatījuši sevi par tik gudriem un par savā taisnībā tik nesatricināmiem, kā šie sērgas apsēstie. Nekad vēl cilvēki savus spriedumus, savus zinātniskos slēdzienus, savus tikumiskos uzskatus un paražas
neuzskatīja par tik neapšaubāmiem.

Veseli ciemati, veselas pilsētas un tautas saslima un sajuka prātā. Visi bija satraukti un nesaprata viens otru, ikviens domāja, ka tikai viņam vienīgajam ir taisnība, un mocījās, raugoties uz citiem, sita sev pie krūtīm, vaimanāja un lauzīja rokas.

Cilvēki nezināja, ko un kā tiesāt, jo nespēja vienoties, ko uzskatīt par labu, ko par ļaunu. Nezināja, kuru sodīt, kuru attaisnot.

Cilvēki nogalināja viens otru kaut kādā bezjēdzīgā naidā. Cilvēki gāja viens pret otru veselām armijām. Bet šīs armijas jau pusceļā sāka pašas sevi plosīt, ierinda izjuka, kareivji uzbruka viens otram, dūra, cirta, zobiem plēsa un ēda cits citu.

Pilsētās augu dienu skanēja trauksmes zvani: sauca visus kopā, bet, kas un kāpēc sauc, to neviens nezināja, un visi dzīvoja trauksmē. Visierastākie amati tika pamesti novārtā, jo katram bija savas domas, savi ierosinājumi un labojumi, par ko nevarēja vienoties; lauksaimniecības darbi apstājās.

Šur tur ļaudis sabēga baros, vienojās kopā kaut ko darīt, zvērēja viens otram neizklīst — bet tūdaļ ņēmās darīt pavisam ko citu, nekā paši nupat bija nolēmuši, sāka vainot viens otru, kāvās un slepkavoja.

Izcēlās ugunsgrēki, iestājās bads. Visi visur gāja bojā. Sērga pieņēmās spēkā un virzījās aizvien tālāk un tālāk.

Izglābties visā pasaulē spēja tikai daži cilvēki; viņi bija šķīsti un izredzēti, kuriem bija lemts sākt jaunu cilvēku cilti un jaunu dzīvi, atjaunot un attīrīt zemi, bet neviens nekur šos cilvēkus nebija redzējis un neviens nebija dzirdējis viņu vārdus un balsis…”

Fjodors Dostojevskis
Fragments no romāna “Noziegums un sods”
/1866/

Avoti:
https://avidreaders.ru/book/prestuplenie-i-nakazanie-dr-izd.html

Fjodors Dostojevskis. Noziegums un sods


Informācijas aģentūra
/26.09.2021/

 

Publicēts iekš Kat.: Kultūra, Reģ.: Krievija, Veids: Apkopojums, W: FJODORS DOSTOJEVSKIS | Komentēt

Anonīma ārsta vēstule kolēģiem par masu vakcinācijas pret Covid-19 neviennozīmīgumu

Cienījamie kolēģi, ar šo jūsu steidzamai uzmanībai ir nodotas četras nesenas zinātniskas atziņas. Tās maina visu Covid-19 pandēmijas ainavu, un tās liek mums pārvērtēt vakcinācijas pret SARS-CoV-2 priekšrocības.

KOPSAVILKUMS

Ātra un efektīva atmiņas tipa imūnreakcija rodas faktiski visiem nevakcinētiem indivīdiem, kuri ir pakļauti SARS-CoV-2 iedarbībai. Tāpēc ir ļoti apšaubāma imūnsistēmas atbildes reakcijas turpmākas palielināšanas efektivitāte, veicot vakcināciju. Tā vietā vakcinācija var pastiprināt slimību, izsaucot autoimūno reakciju (ADE – Antibody-dependent enhancement).

1. ATKLĀJUMS

SARS-CoV-2 smailes proteīns nonāk asins cirkulācijā neilgi pēc vakcinācijas. SARS-CoV-2 proteīni tika mērīti gareniskajos plazmas paraugos, kas savākti no 13 dalībniekiem, kuri saņēma divas Moderna mRNS-1273 vakcīnas devas [1]. Ar 11 no 13 asinis olbaltumvielas SARS-CoV-2 asinīs tika konstatētas tikai vienas dienas laikā pēc pirmās vakcīnas injekcijas.

NOZĪMĪGUMS:

Smaiļu olbaltumvielu molekulas tika ražotas šūnās, kas ir saskarē ar asinsriti – galvenokārt endotēlija šūnām – un izlaistas apgrozībā. Tas nozīmē, ka a) imūnsistēma uzbruks šīm endotēlija šūnām un b) cirkulējošās smailes proteīna molekulas aktivizēs trombocītus. Abi efekti veicinās asins recēšanu. Tas izskaidro daudzos ar recēšanu saistītos nevēlamos gadījumus – insultus, sirdslēkmes, vēnu trombozi -, par kuriem tiek bieži ziņots pēc vakcinācijas.

2. ATKLĀJUMS

Ātra atmiņas tipa antivielu reakcija pēc vakcinācijas: vairāki pētījumi ir parādījuši, ka cirkulējošās SARS-CoV-2 specifiskās IgG un IgA antivielas kļuva nosakāmas 1-2 nedēļu laikā pēc mRNS vakcīnu lietošanas [1–3].

NOZĪMĪGUMS:

Strauja IgG un IgA ražošana vienmēr norāda uz sekundāru, atmiņas tipa reakciju, kas rodas, atkārtoti stimulējot jau esošās imūnās šūnas. Primārās imūnās atbildes reakcijas uz jauniem antigēniem prasa ilgāku laiku, lai attīstītos, un sākotnēji ražo IgM antivielas, kam pēc tam seko izotipa pāreja uz IgG un IgA.

Dažos pētījumos blakus IgG un IgA patiešām tika noteikts noteikts daudzums IgM [1,4]. Tomēr ir svarīgi, ka IgG pieauga ātrāk nekā IgM [4], kas apstiprina, ka agrīnā IgG reakcija patiešām bija atmiņas tipa. Šī atmiņas reakcija norāda uz jau esošu, savstarpēji reaģējošu imunitāti, ko izraisījusi iepriekšēja inficēšanās ar parastajiem cilvēka elpošanas ceļu koronavīrusa celmiem. Novēlota IgM atbildes reakcija, visticamāk, ir primāra reakcija uz jauniem epitopiem, kas raksturīgi SARS-CoV-2.

Atmiņas tipa atbildes ir dokumentētas arī attiecībā uz imunitāti ar T-šūnu [5–7]. Kopumā šie atklājumi norāda, ka mūsu imūnsistēma efektīvi atpazīst SARS-CoV-2 kā “zināmu” pat pirmā kontakta laikā. Tādējādi smagus slimības gadījumus nevar attiecināt uz imunitātes trūkumu. Tā vietā smagus gadījumus ļoti labi var izraisīt vai saasināt jau esošā imunitāte, izmantojot uzlabojumus, kas atkarīgi no antivielām (ADE, skatīt zemāk).

3. ATKLĀJUMS

SARS-CoV-2 izraisa spēcīgas adaptīvas imūnās atbildes neatkarīgi no slimības smaguma pakāpes. Pēc SARS-CoV-2 infekcijas tika ziņots par seruma antivielu profiliem 203 indivīdiem [8]. 202 (>99%) dalībnieku parādījās SARS-CoV-2 specifiskas antivielas. Ar 193 indivīdiem (95%) šīs antivielas novērsa SARS-CoV-2 infekciju šūnu kultūrā un arī inhibēja smailes proteīna saistīšanos ar ACE2 receptoru. Turklāt CD8 + T-šūnu atbildes reakcijas, kas raksturīgas SARS-CoV-2, bija skaidras un kvantitatīvi nosakāmas 95 no 106 (90%) HLA-A2 pozitīvām personām.

NOZĪMĪGUMS:

Šis pētījums apstiprina iepriekš minēto apgalvojumu, ka imūnā atbilde uz sākotnējo kontaktu ar SARS-CoV-2 ir atmiņas tipa. Turklāt tas parāda, ka šī reakcija notiek gandrīz visiem indivīdiem, īpaši tiem, kuriem nav acīmredzamu klīnisku simptomu.

Vakcinācijas mērķis ir stimulēt antivielu veidošanos pret SARS-CoV-2, taču tagad mēs zinām, ka šādas antivielas ikviens var ātri ģenerēt pēc mazākās vīrusa izsaukšanas pat bez vakcinācijas.

Smagu plaušu infekciju attīstība vienmēr prasa daudzas dienas, kas nozīmē, ka, ja ir nepieciešamas atmiņas reakcijas radītās antivielas, tās ieradīsies laikā. Tādēļ maz ticams, ka vakcinācija sniegs ievērojamu labumu smagas plaušu infekcijas profilaksē.

4. ATKLĀJUMS

Strauja smailes olbaltumvielu un antivielu palielināšanās pēc otrās mRNS vakcīnu injekcijas. Pirms vakcinācijas un pēc pirmās un otrās mRNS vakcīnas injekcijas tika kontrolēti IgG un IgA antivielu titri [3]. Antivielu titri ar nelielu kavēšanos pēc pirmās injekcijas pieauga, pēc tam palielinājās, bet atkal neilgi pēc otrās injekcijas atkal pieauga.

NOZĪMĪGUMS:

Lai arī antivielu reakcija uz pirmo injekciju ir atmiņas tipa, nelielā laika nobīde pēc injekcijas var mazināt nevēlamās reakcijas, jo smailes proteīnu daudzums uz šūnām asinsvadu sieniņās un citos audos, iespējams, jau ir pagājis. maksimums, kad nonāk antivielas.

Ar otro injekciju situācija krasi mainās. Tad smailes tiek ražotas un novirzītas asinīs, kurās jau plūst gan reaktīvie limfocīti, gan antivielas. Antivielas izraisīs komplementa sistēmu [9,10] un arī neitrofilo granulocītu uzbrukumu olbaltumvielu nesošajām šūnām. Imūnās sistēmas visaptverošā pašnāvības iespējamās sekas ir biedējošas.

AUTOIMŪNĀ REAKCIJA

Kā aprakstīts, atmiņas tipa imūnās atbildes nodrošina ātru antivielu titru pieaugumu pēc sākotnējās SARS-CoV-2 iedarbības, padarot vakcīnas izraisītās antivielu atbildes priekšrocības ārkārtīgi apšaubāmas. Neatkarīgi no tā, nevajadzētu pieņemt, ka augsts antivielu titrs pret SARS-CoV-2 vienmēr uzlabos klīnisko rezultātu. Ar vairākām vīrusu ģimenēm – īpaši ar Denges vīrusa, bet arī ar koronavīrusiem – antivielas var saasināt, nevis mazināt slimību. Tas notiek tāpēc, ka noteiktas imūnsistēmas šūnas uzņem ar antivielām apzīmētus mikrobus un tos iznīcina.

Ja vīrusa daļiņu, kurai ir saistītas antivielas, uztver šāda šūna, bet pēc tam tai izdodas izvairīties no iznīcināšanas, tā vietā tā var sākt vairoties šūnā. Kopumā antivielas tad būs pastiprinājušas vīrusa replikāciju. Klīniski šī no antivielām atkarīgā uzlabošana (ADE) var izraisīt hiperiekaisuma reakciju (“citokīnu vētru”), kas pastiprinās plaušu, aknu un citu mūsu ķermeņa orgānu bojājumus.

Mēģinājumi izstrādāt vakcīnas pret sākotnējo SARS vīrusu, kas ir cieši saistīts ar SARS-CoV-2, ADE dēļ atkārtoti izgāzās. Vakcīnas inducēja antivielas, bet, kad vakcinētie dzīvnieki pēc tam tika inficēti ar vīrusu, viņi saslima vairāk nekā nevakcinētie kontrolieri (sk., Piemēram, [11]). Klīniskajos pētījumos ar kādu no COVID-19 vakcīnām ADE iespējamība netika pienācīgi ņemta vērā. Tāpēc ir saprātīgi izvairīties no ADE izraisīšanas draudiem ar vakcināciju un tā vietā paļauties uz pārbaudītām ārstēšanas formām [12], lai risinātu klīniski smagu COVID-19 slimību.

SECINĀJUMS

Iepriekš apspriestie kolektīvie atklājumi skaidri parāda, ka vakcinācijas priekšrocības ir ļoti apšaubāmas. Turpretim vakcīnu nodarītais kaitējums ir ļoti labi pamatots, un vairāk nekā 15 000 ar vakcināciju saistītie nāves gadījumi tagad ir dokumentēti ES zāļu nevēlamo notikumu datubāzē (EudraVigilance) un vairāk nekā 7 000 nāves gadījumu Apvienotajā Karalistē un ASV [13].

VISIEM PRAKTIZĒJOŠIEM ĀRSTIEM IR JĀPĀRSKATA ĒTISKIE JAUTĀJUMI SAISTĪBĀ AR COVID-19 VAKCINĀCIJU.

Atsauces
1. Ogata, A.F. et al. (2021) Circulating SARS-CoV-2 Vaccine Antigen Detected in the Plasma of mRNA-1273 Vaccine Recipients. Clin. Infect. Dis. -:x-x (https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC8241425/ )
2. Amanat, F. et al. (2021) SARS-CoV-2 mRNA vaccination induces functionally diverse antibodies to NTD, RBD and S2. Cell -:x-x (https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0092867421007066 )
3. Wisnewski, A.V. et al. (2021) Human IgG and IgA responses to COVID-19 mRNA vaccines. PLoS One 16:e0249499 (https://journals.plos.org/plosone/article?id=10.1371/journal.pone.0249499 )
4. Qu, J. et al. (2020) Profile of Immunoglobulin G and IgM Antibodies Against Severe Acute Respiratory Syndrome Coronavirus 2 (SARS-CoV-2). Clin. Infect. Dis. 71:2255-2258 (https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/32337590/ )
5. Le Bert, N. et al. (2020) SARS-CoV-2-specific T cell immunity in cases of COVID-19 and SARS, and uninfected controls. Nature 584:457-462 (https://www.nature.com/articles/s41586-020-2550-z )
6. Grifoni, A. et al. (2020) Targets of T Cell Responses to SARS-CoV-2 Coronavirus in Humans with COVID-19 Disease and Unexposed Individuals. Cell 181:1489-1501.e15 (https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/32473127/ )
7. Gallais, F. et al. (2021) Intrafamilial Exposure to SARS-CoV-2 Associated with Cellular Immune Response without Seroconversion. Emerg. Infect. Dis. 27:x-x (https://wwwnc.cdc.gov/eid/article/27/1/20-3611_article )
8. Nielsen, S.S. et al. (2021) SARS-CoV-2 elicits robust adaptive immune responses regardless of disease severity. EBioMedicine 68:103410 (https://www.thelancet.com/pdfs/journals/ebiom/PIIS2352-3964(21)00203-6.pdf )
9. Magro, C.M. et al. (2020) Docked severe acute respiratory syndrome coronavirus 2 proteins within the cutaneous and subcutaneous microvasculature and their role in the pathogenesis of severe coronavirus disease 2019. Hum. Pathol. 106:106-116 (https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/33058948/ )
10. Magro, C.M. et al. (2021) Severe COVID-19: A multifaceted viral vasculopathy syndrome. Annals of diagnostic pathology 50:151645 (https://www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S109291342030191X?via%3Dihub )
11. Tseng, C. et al. (2012) Immunization with SARS coronavirus vaccines leads to pulmonary immunopathology on challenge with the SARS virus. PLoS One 7:e35421 (https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/22536382/ )
12. McCullough, P.A. et al. (2021) Pathophysiological Basis and Rationale for Early Outpatient Treatment of SARS-CoV-2 (COVID-19) Infection. Am. J. Med. 134:16-22 (https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC7410805/ )
13. Johnson, L. (2021) Official Vaccine Injury and Fatality Data: EU, UK and US (https://doctors4covidethics.org/official-eu-adverse-event-data-eu-uk-us/ ).

“Pietiek lasītājs”
/25.07.2021/

Avots:
https://www.pietiek.com/raksti/vestule_arstiem/

[Šis ir viens no nozīmīgākajiem zinātniskajiem tekstiem latviešu valodā par Covid-19, kuru ir uzrakstījis kāds autoratīvs ārsts. Par to liecina teksta valoda, stils, kopējā loģika un tonis. Šo tekstu uzrakstījušais cilvēks ļoti labi pārzin medicīniskus terminus, prot konstruktīvi izteikties, bez nevajadzīgas liekvārdības pasakot galveno, ir korekts savos izteikumos un pamato tos saskaņā ar zinātniskā izklāsta formas prasībām, kā arī ir pieradis pie tā, ka viņa viedoklī ieklausās.

Dotais teksts ir šāda cilvēka noteikta ilguma zinātnisko pārdomu, novērojumu un personiskās izpētes rezultāts, ar ko viņš steidz padalīties ar kolēģiem un sabiedrību tad, kad pats ir nonācis līdz zinātniski pamatotai pārliecībai par sakāmo, un apstākļos, kad mazāk kompetenti cilvēki (daļa no kuriem visticamāk ir arī negodprātīgi) pieļauj nopietnu kļūdu, grasoties to vēl pastiprināt, kas daudziem cilvēkiem var maksāt dzīvību.

Diemžēl viņš to dara anonīmi, kas tomēr ir saprotams, jo Nacionālais veselības dienests (NVD) jau atklāti ir paziņojis par vēršanos pret medicīnas sfērā strādājošajiem, kuri publiski apšauba vakcinācijas pret Covid-19 lietderības dogmu. Tai pat laikā teksts liecina arī par to, ka anonimitāte tā autoram nav principiāla (viņš necer šādos apstākļos ilgstoši palikt “savā vietā” un nebaidās no galma ierēdņu un žurnālistu iespējamā mobinga un represijām) un ka pie noteiktiem apstākļiem viņš to pašu ir gatavs pateikt arī publiski zem sava vārda, un to nedara tikai tādēļ, ka uzskata, ka pagaidām šādi būs labāk.]

Informācijas aģentūra
/29.07.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Medicīna, Reg.: Latvija, VAKCINĀCIJA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Par vakcinācijas pret COVID-19 medicīniskajiem, ētiskajiem un juridiskajiem aspektiem

Viena no 20. gadsimta vēstures šausmīgākajām nodaļām ir cilvēku piespiedu pakļaušana medicīniskiem eksperimentiem. 1947. gadā pēc Nirnbergas prāvas, kurā tiesāja Otrā Pasaules kara noziedzniekus, viņu vidū arī ārstus, kas veica eksperimentus ar cilvēkiem, spriedumā iekļāva arī desmit ētikas principus. Šos principus noteica, reaģējot uz vairāku apsūdzēto aizstāvībā apgalvoto, ka kara laikā veiktie eksperimenti ar cilvēkiem maz atšķīrās no tiem, kurus veica pirms kara, un ka nebija likumu, kas nošķirtu legālus eksperimentus no prettiesiskiem. Šie desmit principi kļuva pazīstami kā Nirnbergas kodekss.[1]

Nirnbergas kodekss

Kodeksa pirmais punkts paredz: “Obligāti nepieciešama cilvēka brīvprātīga piekrišana. Tas nozīmē, ka eksperimentā iesaistāmas personas, kam ir juridiskas tiesības dot piekrišanu; kam ir brīva izvēles iespēja dot piekrišanu bez mazākās varmācības, krāpšanas, viltus, piespiešanas, maldināšanas vai citas spaidu vai piespiedu metodes; kam ir pietiekamas zināšanas un izpratne par paredzēto eksperimentu, lai spētu pieņemt saprātīgu un apzinātu lēmumu. No tā izriet, ka, pirms eksperimentā iesaistāmā persona dod savu piekrišanu, tai jādara zināma eksperimenta būtība, ilgums un mērķis; eksperimenta metode un norise; visas paredzamās neērtības un riski; iespējamās sekas, kas var ietekmēt viņa veselību vai personību pēc piedalīšanās eksperimentā. Pienākums un atbildība vērtēt saņemtās piekrišanas kvalitāti gulstas uz katru personu, kura organizē vai vada eksperimentu. Tas ir personisks pienākums un atbildība, kuru nevar nesodīti deleģēt citai personai.”

Nirnbergas kodekss ir pamatā visiem pēc tā izstrādātajiem ētisko principu dokumentiem un ir atstājis ievērojamu iespaidu uz starptautiskajām cilvēktiesībām. Mūsdienās medicīniskajos pētījumos, kas veikti ar cilvēkiem, iesaistīto ārstu ētiskos principus nosaka Pasaules medicīnas asociācijas (World Medical Association) Helsinku deklarācija.[2] Tā pirmoreiz pieņemta 1964. gadā un vairākkārt papildināta – pēdējoreiz 2013. gadā. Tā ir pieejama arī latviešu valodā.[3]

Nirnbergas kodeksu un Helsinku deklarāciju Latvijā aizvien biežāk piesauc saistībā ar masveida vakcināciju pret COVID-19. Tomēr pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica šī gada 9. jūlijā kādā rakstā,[4] atsaucoties uz RSU Juridiskās fakultātes docētāju Karinu Palkovu, skaidro: “Saistīt vakcināciju ar Nirnbergas kodeksu nav nekāda pamata, tā kā vakcinācija nav eksperiments un tā netiek veikta piespiedu kārtā.”

Helsinku deklarācija (HD)

Re:Baltica savu slēdzienu par vakcinācijas saistību ar HD – vismaz internetā atrodamajās publikācijās – nav sniegusi. HD ir ievērojama ar to, ka tā ir tieši saistoša Latvijas ārstiem, proti, tās ievērošanu paredz Latvijas ārstu ētikas kodekss.[5] Deklarācijas pirmajā punktā ir teikts, ka tā attiecas uz medicīnas pētījumiem, kuros iekļauti cilvēki. Ja uz brīdi pieņemam, ka Re:Baltica atzinums par vakcinācijas eksperimentālo dabu nav patiesība pēdējā instancē, varam aplūkot hipotētisku situāciju, kurā masveida vakcinācija tomēr ir “medicīnas pētījums, kurā ir iekļauti cilvēki”. Tad šajā hipotētiskajā situācijā konstatēsim, ka vakcinācijā pret COVID-19 iesaistītie medicīnas darbinieki pārkāpj vairākus HD punktus. Iespējams, kādam šajā brīdī šķiet, ka ielaisties šādā spekulācijā ir tīrākā laika tērēšana, bet tā nebūt nav. Ja arī pašreizējā vakcinācija nav zāļu izmēģinājums, ir vērts iepazīties ar Helsinku deklarāciju, lai zinātu savas tiesības un ārstu atbildību nākotnē, kad tapsiet iesaistīts kādā pētījumā. Nepieciešamība pēc steidzamības kārtā izstrādātiem medikamentiem jaunu apdraudējumu uzveikšanai var izrādīties visai bieža parādība.

Atkarībā no tā, kā piepildīsies Latvijas valdības plāni par vakcīnloteriju vai darba devēja tiesībām atlaist no darba nevakcinētos darbiniekus, Latvijas mediķi, Veselības Ministrija un tai pakļauto iestāžu darbinieki mūsu hipotētiskajā situācijā var rēķināties ar to, ka, noslēdzoties pandēmijai, viņiem nāksies skaidroties sabiedrības priekšā. Pandēmijas laikā pieņemto lēmumu publiska izvērtēšana un izmeklēšana būtu loģisks nākamais solis demokrātiskā sabiedrībā. Lielbritānijas valdība, atbildot uz pilsoņu petīciju oficiālajā parakstu vākšanas vietnē, jau ir paziņojusi, ka publiska izmeklēšana noteikti sekos.[6] Britu parlamentā izskatītās petīcijas prasība ir publiski izmeklēt lēmumus, kas pieņemti SARS-CoV-2 koronavīrusa izplatības apturēšanai. Prasa arī izvērtēt, vai šie lēmumi bija samērīgi ar pieejamo veselības aprūpes pakalpojumu līmeni un ietekmi uz ekonomiku. Latvijas mediķiem un ierēdņiem šajā hipotētiskajā situācijā, kad vakcinācija ir izmēģinājums un sabiedrība prasīs paskaidrojumus, jārēķinās ar vairāku HD punktu iespējamiem pārkāpumiem.

Piemēram, deklarācijas 9. punkts paredz: “Medicīnas pētījumos iesaistīto ārstu pienākums ir aizsargāt pētāmo personu dzīvību, veselību, cieņu, integritāti, pašnoteikšanās tiesības, privātumu un personiskās informācijas konfidencialitāti. Atbildība par pētāmo personu aizsardzību vienmēr gulstas uz ārstiem vai citiem veselības aizsardzības profesionāļiem un tā nekad negulstas uz pētāmo personu, lai arī tā ir devusi savu piekrišanu [dalībai pētījumā].”

HD 10. punkta otrais teikums skan šādi: “Nekādas valsts mēroga vai starptautiskās prasības nedrīkst ierobežot vai atcelt kādu no šajā deklarācijā paredzētajām pētījumā iesaistīto cilvēku aizsardzības prasībām.”

Ārstiem, kas vakcinē pret COVID-19 kādu cilvēku pretēji savai profesionālajai pārliecībai par atbilstošāko veselības aizsardzības pasākumu kopumu konkrētajam pacientam, jārēķinās ar sekām par deklarācijas 14. punkta pārkāpumu: “Ārsti, kas apvieno medicīnas pētījumus ar veselības aprūpi, drīkst iesaistīt savus pacientus pētījumos tikai tiktāl, ciktāl viņiem ir pietiekams pamats uzskatīt, ka dalība pētījumā negatīvi neiespaidos veselību pacientiem, kas kļūst par pētāmajām personām.”

Kaitējuma nodarīšanas gadījumā jārēķinās ar kompensācijas nodrošināšanu: “15. Obligāti jānodrošina atbilstoša kompensācija un ārstēšana personām, kurām dalība pētījumā nodarījusi kaitējumu.”

Saskaņā ar deklarācijas 16. un 17. punktu, pētījuma veicējam jārēķinās, ka tajā var iesaistīt cilvēkus tikai tad, ja pētījuma mērķa nozīmīgums atsver iespējamo risku un apgrūtinājumus pētījumā iesaistītajiem. Pētnieka pienākums ir, izvēloties pētījumā iesaistāmos cilvēkus, rūpīgi izvērtēt paredzamos riskus un apgrūtinājumus gan attiecībā uz cilvēku grupām, gan atsevišķiem pētījuma dalībniekiem. 18. punkts paredz, ka ārstus nedrīkst iesaistīt pētījumā, kamēr iekļautie cilvēki nav pilnīgi pārliecināti par to, ka risks ir adekvāti izvērtēts un to var pietiekami kontrolēt. Citiem vārdiem sakot, ārstu nedrīkst piespiest veikt manipulāciju ar cilvēku, ja cilvēks pats nav pārliecināts par drošību.

Tomēr atcerēsimies, ka šeit runājam tikai par hipotētisku situāciju. Proti, mēs esam pieņēmuši, ka vakcinācija pret COVID-19 ir medicīnisks pētījums, kurā tiek pārbaudīta vakcīnas iedarbība uz cilvēkiem. Ja, kā apgalvo Re:Baltica, vakcinācija tomēr nav izmēģinājums, tad runāt par Helsinku deklarāciju ir nevietā. Tad Latvijas mediķi var atviegloti uzelpot, ka vismaz HD uz viņiem neattiecas arī tad, ja vakcinē kādu, kurš ieradies uz vakcināciju, baidoties pazaudēt darbu un iztikas līdzekļus vai cerībā vinnēt vakcīnloterijā.

Vai vakcinācija ir izmēģinājums?

Tagad, kad esam iepazinušies ar dažiem svarīgākajiem Helsinku deklarācijas punktiem, redzam, ka jautājums par vakcinācijas eksperimentālo dabu ir visai nozīmīgs. Vai Latvijā notiekošā masveida vakcinācija pret COVID-19 ir zāļu izmēģinājums uz cilvēkiem? Lai nopietni atbildētu uz šo jautājumu, faktu pārbaudītāji droši vien aicinās ieskatīties ES un ASV klīnisko pētījumu reģistros.[7][8] Tajos gan jūs Latvijā notiekošo vakcinācijas procesu neatradīsiet. Kādi citi faktu pārbaudītāji varbūt nointervēs Zāļu valsts aģentūras (ZVA) pārstāvi, vienkārši pavaicājot, vai viena vai otra vakcīna ir eksperimentāla; uz to ZVA sabiedrisko attiecību speciāliste atbildēs, ka nav gan eksperimentāla.[9]

Bet vai nebūtu vērts pirms šīs atbildes pieņemšanas precizēt, kāda ir mūsu jautājuma būtība? Proti, vai mēs vienkārši mēģinām noskaidrot, vai vakcīnas nosaukumā ir vārds “eksperimentāla”? Vai arī mēs tomēr mēģinām noskaidrot, vai gadījumā vakcinācijas process neatbilst kaut kam tādam, kā dēļ savulaik ir ticis sarakstīts Nirnbergas kodekss, Helsinku deklarācija un citi cilvēktiesību dokumenti?

Uz ko attiecas Nirnbergas kodekss vai Helsinku deklarācija? Vai šie ētiskie principi ir rakstīti kā kvalitātes standarts, kuram neatbilstošas parādības nedrīkst dēvēt par medicīniskiem pētījumiem jeb izmēģinājumiem? Līdzīgi mēs varētu vaicāt: vai, piemēram, ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija un ES Pamattiesību harta apraksta pazīmes, pēc kurām nosaka, ka tiesību subjekts ir cilvēks? Nē, cilvēktiesību deklarācijās pieņemts par pašsaprotamu, ka visi zina, kas ir cilvēks. Šie dokumenti nedefinē cilvēku. Šo dokumentu uzdevums ir noteikt principus, kas ir jāievēro attiecībā pret cilvēku, neskatoties uz konkrētās situācijas apstākļiem. Deklarācijas būtība ir solījums – tās parakstītāju vienošanās, ka izšķirošos brīžos, kad cilvēku sabiedrība draud rīkoties vai jau rīkojas pretrunā ar deklarācijā norunāto, pietiek ar vienu pašu klātesošo, kurš pārējiem norāda uz visu kopīgi parakstīto dokumentu un saka: bet mēs taču vienojāmies tā nedarīt!

Nirnburgas kodekss neapraksta, kas ir medicīnisks eksperiments, un Helsinku deklarācija nenovelk robežu starp to, kas dabā ir medicīnisks izmēģinājums ar cilvēkiem un kas nav. Helsinku deklarācija runā par to, ka tas, ko mēs uzskatām par medicīnisku eksperimentu ar cilvēka dalību, ir jārīko atbilstoši dažiem stingriem principiem. Ja jūs pašrocīgi izmēģināt dažādas narkotiskas vielas, tas nav medicīnisks eksperiments. Ja jūs iedzerat lietošanai apstiprinātas bezrecepšu zāles, ko nopirkāt aptiekā, jūs nepiedalāties nekādā pētījumā. Bet, ja jūs kāda cita cilvēka vai iestādes norīkojumā vai spaidu rezultātā, it kā savas veselības pasargāšanas vai atjaunošanas dēļ, lietosiet kaut ko, par kā efektivitāti un drošumu norīkojuma devējs nav pārliecinājies, jūs būsiet medicīniska izmēģinājuma dalībnieks neatkarīgi no tā, vai jūsu labvēlis to sauks par hamburgeru ēšanas sacensībām vai par svētu upurēšanos nācijas veselības vārdā. Un tāpēc uz šo pasākumu attieksies Helsinku deklarācija.

Tādējādi īstais jautājums nav, vai vakcīnas nosaukumā ir iekļauts vārds “eksperimentāla”. Īstais jautājums nav, vai vakcinācijas process ir atrodams kādā pētījumu reģistrā. Īstais jautājums nav, vai vienas vai otras iestādes sabiedrisko attiecību speciāliste vai vadītāja piekritīs atzinumam, ka tas ir pētījums. Jautājums nav, vai ir kāda liela sazvērestība, kuras galvgalī sēž sirmu kundziņu padome. Jautājums nav, vai šim “pētījumam” ir mērķis. Īstais jautājums ir šāds: vai saistībā ar COVID-19 vakcināciju notiekošajā ir saskatāmas eksperimenta ar cilvēkiem pazīmes? Jautājums ir, vai kaut kādu apstākļu sakritības rezultātā, bez īstas virsvadības, bez īsta nodoma, bet varbūt tieši otrādi – ar vislabāko nodomu (gādāt par sabiedrības veselību) – un pats galvenais, nepārprotami uzskatāmi nenotiek jaunu, vēl nepārbaudītu zāļu izmēģināšana plašā cilvēku populācijā?

Atsaucoties uz tīmeklī brīvi pieejamiem ES un ASV dokumentiem, publikācijām un ekspertu atzinumiem, mēģināšu parādīt, ka masveida vakcinācija ir vēl neizpētītu zāļu izmēģināšana uz cilvēkiem, kuriem netiek nodrošinātas tās tiesības, kuras atbilstoši Helsinku deklarācijai viņiem pienākas un kuras bauda šo pašu zāļu izmēģinātāji paralēli notiekošos, oficiālajos reģistros atrodamos klīniskos pētījumos. Tie ir tādi pētījumi, no kuru izdošanās vai neizdošanās ir atkarīgs, vai šobrīd masveidā lietotās vakcīnas rīt vēl kādam drīkstēs iešļircināt un vai tām tiks izsniegta standarta vakcīnu izplatīšanas atļauja. Jo nevienai no Latvijā lietotajām COVID-19 vakcīnām šī raksta tapšanas brīdī tāda vēl nav izsniegta.

Tirdzniecības atļauja ar nosacījumiem

Latvijā kā Eiropas Savienības dalībvalstī vakcīnas pret COVID-19, kas skaitās recepšu zāles, ir atļauts lietot, pateicoties tikai ārkārtējos gadījumos piešķirtai “tirdzniecības atļaujai ar nosacījumiem” (Conditional Marketing Authorisation). Kā vēsta šī mehānisma apraksts: “Eiropas zāļu aģentūra (EZA) atbalsta tādu medikamentu izstrādi, kas risina neapmierinātas medicīniskas vajadzības. Sabiedrības veselības interesēs [jauna medikamenta izstrādātājs] var pieteikties un saņemt medikamenta tirdzniecības atļauju ar nosacījumiem, balstoties uz mazāk aptverošiem klīniskajiem datiem, nekā tiek parasti prasīts, ja labums no tūlītējas medikamenta pieejamības atsver risku, kas saistīts ar to, ka joprojām ir nepieciešami papildu dati.[10]

Šo procedūru var attiecināt tikai uz tādiem medikamentiem, kas ārstē, novērš vai ļauj diagnosticēt smagi novājinošas vai dzīvību apdraudošas slimības. COVID-19 ir šāda slimība, tāpēc saprotams, ka sabiedrības veselības interesēs EZA ir piešķīruši šo īpašo atļauju vairākiem daudzsološu COVID-19 vakcīnu izstrādātājiem. ASV ir atļauts lietot COVID-19 vakcīnas ar līdzīgu īpašu atļauju. Abos gadījumos šīs atļaujas ir dotas uz ierobežotu termiņu (Eiropā uz gadu) un, ja jauni dati parāda, ka labums no medikamenta vairs neatsver tā riskus, uzraugošā iestāde var apturēt vai anulēt tirdzniecības atļauju.

Portāla Delfi 18. februāra rakstā ZVA sabiedrisko attiecību pārstāve Dita Okmane apgalvo, ka “Comirnaty” (Pfizer-BioNTech) vakcīna nav eksperimentāla. Tirdzniecības atļauju ar nosacījumiem (kuru, atšķirīgi no oficiālajā ES dokumentācijā lietotā tulkojuma, ZVA tulko kā “reģistrāciju ar nosacījumiem”) Okmane skaidro šādi: “Reģistrācija ar nosacījumiem ir formāla vakcīnas atļauja, kas ietver visas ES vajadzībām ražotās partijas un nodrošina stingru novērtējumu, lai varētu sākt veikt vakcinēšanas kampaņas. Tā kā “Comirnaty” ir ierosināts izsniegt reģistrāciju ar nosacījumiem, uzņēmums, kurš izplata “Comirnaty”, turpinās iesniegt galvenā pētījuma rezultātus. Klīniskie pētījumi turpināsies 2 gadus. Šis pētījums un papildu pētījumi nodrošinās informāciju par aizsardzības ilgumu, vakcīnas sniegtās aizsardzības efektivitāti pret smagu Covid-19 infekcijas gaitu, aizsardzības efektivitāti attiecībā uz cilvēkiem ar vāju imūnsistēmu, bērniem un grūtniecēm, kā arī par to, vai tā novērš asimptomātiskus slimības gadījumus. Uzņēmums arī veiks pētījumus, lai nodrošinātu papildu garantiju vakcīnas farmaceitiskajai kvalitātei laikā, kad tiks paplašināti ražošanas mērogi.”[11]

Neviens regulators nenoliedz, ka visas vakcīnas ir jau izmēģinātas uz cilvēkiem un tās turpinās izmēģināt uz cilvēkiem klīnisko pētījumu reģistros atrodamo pētījumu ietvaros. Šajos pētījumos tiek īpaši pielūkots, lai tiktu ievērota Helsinku deklarācija. Par to, kādos apstākļos ir piešķirtas speciālās atļaujas izmantot COVID-19 vakcīnas, liecina Pasaules veselības organizācijas (PVO) pagājušā gada 18. decembrī publiskotās COVID-19 vakcīnu pētījumu ētisko aspektu vadlīnijas.[12] Šī dokumenta 2. punktā skaidrots, kā COVID-19 vakcīnu klīniskie pētījumi izpilda Helsinku deklarācijas 33. punktu. Punkts atrunā pētījuma kontrolgrupas dalībnieku tiesības, tāpēc ir vērtīgi vispirms precizēt, kas tieši klīniskajā pētījumā ir kontrolgrupa.

Klīniskajos pētījumos, lai spriestu par kādas medicīniskas iejaukšanās efektivitāti, dalībniekus parasti sadala divās grupās – kontrolgrupā un eksperimentālajā jeb izpētes grupā. Izpētes grupas dalībnieki saņem pārbaudāmo medikamentu (vai procedūru) un kontrolgrupas dalībnieki saņem vai nu placebo, vai pārbaudītu, pierādītu un par labu atzītu medikamentu (vai procedūru). Pētāmā medikamenta efektivitāte un drošums tiek mērīti, salīdzinot tā iedarbību izpētes grupā ar novēroto kontrolgrupā. Jāatzīmē, ka maskētajos pētījumos izmēģinājumu dalībnieki nezina, kurā grupā viņi ir. Novērotājam maskētā pētījumā, kādi ir vēl notiekošie, saistošie vakcīnu klīniskie pētījumi, par piederību grupām nezina pat pētījuma dalībnieku novērotāji. Helsinku deklarācijas 33. punkts paredz, ka kontrolgrupā cilvēkam nedrīkst dot placebo, ja eksistē par labām atzītas zāles vai metodes. Dot kontrolgrupas locekļiem placebo var tikai izņēmuma gadījumos, kas ir atrunāti deklarācijā. Viens no izņēmuma gadījumiem ir šāds: kad nav atzītas “labākās pašreiz lietotās” vai “praksē pārbaudītās” metodes, ar kurām panākt to pozitīvo rezultātu, ko mēģina panākt pētāmais medikaments.

COVID-19 vakcīnu pētījumu ētisko aspektu vadlīnijās,[13] kas tika izdotas, pirms vakcīnas vēl saņēma īpašās atļaujas, PVO norāda, ka vakcīnu pētījumos kontrolgrupā drīkstēs lietot placebo pat tad, ja kāda cita vakcīna būs saņēmusi īpašo atļauju (ES gadījumā – tirdzniecības atļauju ar nosacījumiem). Kāpēc? Tāpēc, ka neviena no šīm vakcīnām pagaidu atļaujas dēļ vien nebūs uzskatāma par izpildījušu tās trīs prasības, kuras ir jāizpilda saskaņā ar jau minēto Helsinku deklarācijas punktu un vēl diviem citiem saistošajiem dokumentiem. PVO informē, ka neviena no šīm trim pazīmēm neizpildīsies attiecībā pret COVID-19 vakcīnām, kas būs saņēmušas ārkārtas atļaujas:
– labākā pierādītā iejaukšanās (best proven intervention),
– zināma efektīva iejaukšanās (established effective intervention),
– ļoti efektīva un droša vakcīna (highly efficacious and safe vaccine).

Citiem vārdiem sakot, PVO atzīst, ka ārkārtas atļaujas netiek piešķirtas medikamentiem, kas ir pienācīgi izpētīti, tāpēc šādu atļauja saņemšana nav uzskatāma par pietiekamu, lai liktu pārtraukt citus līdzīgu vajadzību potenciāli apmierinošu medikamentu pētījumus. Uz brīdi atkāpjoties no COVID-19, iztēlosimies, ka esat izgudrojis jaunas zāles pret AIDS. Pētot šo zāļu efektivitāti uz cilvēkiem, kas sirgst ar AIDS, jūs kā pētnieks kontrolgrupas pacientam nedrīkstat dot, teiksim, ledenes (t.i., placebo) – jums ir jādod vislabākās zināmās zāles, jo zāles pret AIDS eksistē. Ja jūs kontrolgrupas dalībniekam būsiet devis ledenes un tādējādi ļāvis viņa veselības stāvoklim pasliktināties jūsu pētījuma dēļ, jūs būsiet pārkāpis Helsinku deklarāciju un citus saistošos dokumentus.

COVID-19 gadījumā kontrolgrupas dalībniekiem joprojām var injicēt placebo, jo īpašā kārtībā atļaujas saņēmušas vakcīnas efektivitāte un drošība nav uzskatāma par pierādītu. Tiklīdz vakcīna būs efektīva un droša, kontrolgrupās vairs nevarēs lietot placebo. Turpat tālāk PVO atrunā jau esošajās kontrolgrupās novēroto pacientu aizsardzību. Šobrīd pasaulē ir vairāki tūkstoši cilvēku, kas ir piedalījušies reģistrētajos COVID-19 vakcīnu pētījumos, bet kuri ir saņēmuši placebo, nevis īstu vakcīnu. PVO atzīmē, ka speciālo atļauju piešķiršana vakcīnām neuzliek par pienākumu pētījumu veicējiem informēt kontrolgrupās placebo saņēmušos dalībniekus par iespēju neīstās vakcīnas vietā saņemt īstu un pierādītu vakcīnu, jo tādas nav. Ja jums tas šķiet necilvēcīgi, ņemiet vērā, ka Helsinku deklarācijas 26. punkts nosaka pētījuma dalībniekam tiesības izstāties no izmēģinājuma jebkurā laikā, nebaidoties par nevēlamām sekām. Pierādot, ka pašreiz Latvijā notiekošais būtībā ir izmēģinājums, ikvienam būs tiesības “izstāties” no pētījuma un tam jānotiek bez nevēlamām sekām.

Jebkāda jauna medicīniska iejaukšanās, arī vakcinācija, jo īpaši plašā populācijā, var būt bīstama. Liela daļa riska slēpjas faktā, ka tikai laiks var parādīt intervences ilgtermiņa sekas. Kā jau iepriekš teikts, atļaujas līdz galam neizpētītu medikamentu izplatīšanai netiek piešķirtas kuram katram medikamentu tirgot gribošam farmācijas uzņēmumam. Tās piešķir tikai tad, ja pieejamie dati un sabiedrības veselības stāvoklis parāda, ka labums no medikamenta lietošanas populācijā kopumā pārspēj to kaitējumu, ko potenciāli medikaments var radīt, bet ko nav iespējams novērtēt atbilstoši standarta prasībām pētījuma ierobežotās aptveres un ierobežotā ilguma dēļ. Ja kāds sabiedrības veselības eksperts, politiķis vai viedokļu līderis paziņo, ka vakcīnas ir tik drošas, ka tēma slēgta, tad viņš nav iepazinies ar vakcīnu tirdzniecības autorizācijas apstākļiem un ētiskajiem apsvērumiem.

Ja juridiskās cilpas jūs nav pārliecinājušas par vakcīnu nepilnīgo atzīšanas statusu, ņemiet vērā, ka ASV armijā vakcinācija pret COVID-19 vēl nav obligāta. Pentagona pārstāvji ir paziņojuši, ka, līdzīgi kā ar vairākām citām slimībām, vakcinācija pret COVID-19 ar laiku būs obligāta, taču tas nenotiks, pirms ASV Pārtikas un zāļu pārvalde (FDA, Food and Drugs Administration) nebūs formāli apstiprinājusi vakcīnas[14]. 25 jūnijā atjaunotajā FDA “faktu lapā” par “Comirnaty” vakcīnu teikts šādi: “Pfizer-BioNTech COVID-19 vakcīna ir neapstiprināta vakcīna, kura var novērst COVID-19. Nav nevienas FDA apstiprinātas vakcīnas, kas novērš COVID-19.”[15]

Zāļu apraksti

Reizēm vakcīnšaubīgie, kas nav spēruši kāju ārpus sava soctīkla burbuļa, uzdod retoriskus, sazvērnieciskas dabas jautājumus, piemēram: “Kāpēc “viņi” neatklāj vakcīnu sastāvdaļas?” vai “Kāpēc “viņi” neatklāj vakcīnu blaknes?” Nav brīnums, ka šo jautājumu vaicātāji ātri pazaudē potenciālos klausītājus, jo šī informācija ir publiski pieejama, turklāt arī latviešu valodā.[16][17][18][19] Saites uz šiem dokumentiem var atrast SPKC lapā “Kas zināms par esošajām vakcīnām?”[20] Šajos aptuveni 30 lappuses garajos dokumentos, visos kā vienā, otrā lappuse sākas ar zīmīgu brīdinājumu: “Šīm zālēm tiek piemērota papildu uzraudzība. Tādējādi būs iespējams ātri identificēt jaunāko informāciju par šo zāļu drošumu. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām.”

Visu četru Latvijā atļauto vakcīnu aprakstos var lasīt, ka nav zināms, vai attiecīgā vakcīna izdalās cilvēka pienā. Teikts, ka pieredze par vakcīnas lietošanu grūtniecības laikā ir ierobežota. Norādīts, ka vakcīnas lietošana “grūtniecības laikā ir jāapsver vienīgi gadījumos, kad sagaidāmais ieguvums pārsniedz iespējamo risku mātei un auglim”. Par fertilitāti (auglību) teikts, ka pētījumu ar dzīvniekiem rezultāti neliecina par tiešu vai netiešu toksisku ietekmi uz reprodukciju. Ņemiet vērā, ka neviens no šiem pētījumiem nav ildzis divus gadus. Neviena no vakcīnām nav pētīta mijiedarībā ar citiem medikamentiem, ietverot citas vakcīnas. Te nav runa par to, ka tas būtu obligāti nepieciešams vakcīnas atzīšanai par pietiekami vērtīgu riska grupu vakcinēšanai pašreizējā stāvoklī. Es tikai norādu, ka vakcīnu izstrādātāji ir atklāti un neslēpj objektīvus caurumus zināšanās par piedāvātajām vakcīnām – viņi saka, ka pētījumi vēl nav pabeigti.

Vakcīnu aprakstu 4.8. nodaļā atradīsiet visu šobrīd zināmo par nevēlamajām blakusparādībām, arī par to biežumu. Šajos aprakstos ar nespeciālista aci redzu visai bagātīgu informāciju, bet nevaru spriest, vai tajā kaut kas iztrūkst. Man atliek uzticēties. Bet, kā varējām spriest no dažiem piemēriem iepriekš, redzams, ka vakcīnu izstrādātāji nekautrējas norādīt dimensijas, kurās datu vienkārši nav. Triju vakcīnu apraksta 4.2. nodaļā var lasīt vienu un to pašu: “drošums un efektivitāte, lietojot bērniem un pusaudžiem vecumā līdz 18 gadiem, līdz šim nav pierādīta. Dati nav pieejami”. Pfizer-BioNTech ražotās “Comirnaty” vakcīnas gadījumā minētais slieksnis ir 12 gadi. Taču “Comirnaty” vakcīnas aprakstā par vecuma grupu 12–15 ir pateikts, ka “joprojām notiek drošuma izvērtēšana”. Un tāpēc jo īpaši neizprotami ir aizrautīgo vakcinācijas atbalstītāju izteikumi publiskajā telpā par vakcīnu neapšaubāmo drošumu. Vakcīnas nav ne neapšaubāmi drošas, ne neapšaubāmi nedrošas. Mēs to vēl nezinām. Tāpēc atkārtoju “tirdzniecības atļaujas ar nosacījumiem” aprakstā jau norādīto – vakcīnas ir atļautas lietošanai nevis tāpēc, ka tās ir simtprocentīgi drošas, bet tāpēc, ka uz populāciju kopumā to sniegtais labums atsver iespējamo kaitējumu, ko var radīt vēl nezināmais. Tas pilnībā atbilst Helsinku deklarācijai, kur sacīts: “[p]ētījumos var iesaistīt cilvēkus tikai tad, ja pētījuma mērķa nozīmīgums atsver iespējamo risku un apgrūtinājumus pētījumā iesaistītajiem.

Apzinoties COVID-19 radītās ciešanas un postu, vakcinācija ar kādu no Latvijā lietotajām vakcīnām, manuprāt, atbilst šiem nosacījumiem. Ārkārtas gadījumu atļaujas šo vakcīnu lietošanai ASV un ES apliecina, ka arī uzraugošās iestādes saskata labuma pārsvaru pār riskiem. Taču šis fakts nenozīmē, ka visiem cilvēkiem ir jāiet vakcinēties vai ka kādam būtu tiesības piespiest kādu citu pārējās sabiedrības veselības interesēs vakcinēties. Vakcīnu sniegtais labums uz visu populāciju un vakcīnas kaitējuma risks uz visu populāciju nav attiecināms uz konkrētu indivīdu. Katram konkrētam cilvēkam ir savs labums un savs iespējamais risks no vakcīnas, un par to vislabāk var spriest šī konkrētā cilvēka ārsts. Un jebkāds ģimenes ārsta slēdziens ir jāsaskaņo ar cilvēka vēlmēm. Helsinku deklarācijā ir teikts, ka “pirms visiem medicīnas pētījumiem, kuros iekļauti cilvēki, jāveic rūpīga paredzamo risku un apgrūtinājumu izvērtēšana gan attiecībā uz atsevišķiem pētījuma dalībniekiem, gan grupām, salīdzinot riskus un apgrūtinājumus ar paredzamajiem ieguvumiem.”

Vai masveida vakcinācija pret COVID-19 ir daļa no pētījuma? Vakcinācija ir divas dažādas lietas vienlaicīgi. No vienas puses, tas ir sabiedrības veselības pasākums, kura mērķis ir pasargāt pēc iespējas lielāku populācijas daļu no smagas vai letālas saslimšanas ar COVID-19. No otras puses, vispārējā vakcinācija ir pētījums, kura mērķis ir atrast efektīvāko un drošāko līdzekli COVID-19 un līdzīgu saslimšanu profilaksei nākotnē. Viena puse no šī pētījuma ir skaisti reģistrēta ASV un ES klīnisko pētījumu reģistros, bet otra notiek masveidā. Par to, ka vispārējā vakcinācija ir pētījums, liecina arī ziņas par Izraēlas īpašo darījumu ar Pfizer-BioNTech. Saskaņā ar šo darījumu Izraēla ieguva lielu skaitu vakcīnu agrāk par citām valstīm, bet apmaiņā pret to piegādā vakcīnas ražotājam datus par vakcinācijas gaitu un novērojumiem. Vakcīnu tirdzniecības atļauju nosacījumi paredz, ka dati par vakcināciju Latvijā, ietverot blaknes, arī tiek nodoti tālāk reģistrēto klīnisko pētījumu veicējiem un uzraugošajām iestādēm.

Klīnisko pētījumu reģistros var atrast informāciju par attiecīgās vakcīnas izpētes fāzi. Norit pētījumi, kas turpināsies vismaz līdz 2022. gada oktobrim, dažos gadījumos vismaz līdz 2023. gada pirmajiem mēnešiem.[21][22][23][24] Katrai vakcīnai ir noteikts vēl veicamo pētījumu saraksts. Šie nav vienkārši papildus pētījumi – šie ir pētījumi, kas konkrēti uzrādīti latviešu valodā pieejamajos vakcīnu aprakstos kā nosacījumi, no kuru izpildes un no kuru rezultātiem ir atkarīga vakcīnas īpašā izplatīšanas atļauja. Pētījumiem turpinoties, zāļu izstrādātājiem ir jāinformē EZA par jebkādām jaunām atziņām. Šiem konkrētajiem pētījumiem noslēdzoties, zāļu izstrādātāji, iesniedzot daudz padziļinātāku un aptverošāku informāciju, varēs pieteikties uz standarta autorizāciju.

Vai nav tā, ka jūs, lietojot kādu medikamentu, piedalāties tā izmēģinājumā, it īpaši, ja vienlaicīgi ar jums tieši to pašu medikamentu novērotā eksperimentā lieto reģistrēta cilvēku grupa? Vai, atkarībā no tā, kas tiks atklāts šajā grupā vai izsecināts paralēli citos notiekošajos obligātajos neklīniskajos zāļu iedarbības un drošuma pētījumos, šo medikamentu var atzīt par nedrošu vai nepietiekami drošu? Vienīgā atšķirība starp jums un reģistrētā pētījuma dalībniekiem ir tāda, ka uz viņiem tiek attiecināti Helsinku deklarācijā minētie principi.

Pagājušā gada nogalē, pirms vēl COVID-19 vakcīnas ārkārtas kārtībā ar īpašajiem nosacījumiem atļāva izplatīt ASV un ES, kādā publikācijā prestižajā žurnālā The Lancet – Infectious Diseases apsprieda, kādas būtu sekas, ja COVID-19 kandidātvakcīnām piešķirtu ārkārtas gadījumu atļaujas.[25] Autori ziņoja, ka regulatori ir “pauduši gatavību padarīt pētāmās (investigational) vakcīnas publiski pieejamas, izmantojot paātrinātus regulatīvos risinājumus”. Un turpmāko dažu nedēļu laikā tas arī notika. Aprakstot situāciju Krievijā un Ķīnā, kuras jau publikācijas brīdī, 2020. gada 8. decembrī, bija sākušas pētāmo vakcīnu vispārēju pielietošanu, autori atzīmēja: “Šāds saīsināts regulējuma ceļš un paātrināta ieviešana, kas joprojām tiek uzskatīta par eksperimentālu iejaukšanos, starptautiska mēroga ārkārtas situācijā sabiedrības veselības aizsardzības jomā ir bezprecedenta gadījums.”

Vakcīnu apstiprināšana ārkārtas lietošanai Eiropā un ASV ir savā ziņā veikla juridiska manipulācija, lai to, kas patiesībā ir masu pētījums jeb izmēģinājums, nosauktu par kaut ko citu un tādējādi uz to neattiektos pētījumu ētiskie noteikumi. Tas ir pētījums tādā ziņā, ka mēs ārstējam sabiedrību ar zālēm, par kurām mēs daudz ko nezinām. Mēs nezinām par visiem riskiem un nezinām par vakcīnu drošumu ilgtermiņā un dažādos griezumos. Mēs vakcīnu lietojam ar labiem nodomiem, bet tas nemaina faktu – jebkurš nevēlams notikums ar individuāliem vakcinētajiem tiks fiksēts un var izmainīt kopējo priekšstatu par vakcīnu.

Viens no miljona

“Comirnaty” vakcīnas apraksta 4.4. punktā var lasīt arī, ka “Vakcīnas efektivitāte, drošums un imunogenitāte nav izvērtēta personām ar imūnās sistēmas traucējumiem, ietverot personas, kuras saņem imūnsupresīvu terapiju.” Kā lai uzlūko šos apgalvojumus vienlaicīgi ar Veselības ministra Daniela Pavļuta 10. jūlijā pausto raidījumā “Delfi TV ar Jāni Domburu”?[26]

Jautāts, cik Latvijā ir šādu cilvēku, kuriem objektīvu iemeslu dēļ nevajag potēties, Pavļuts uzstāja, ka tie neesot ne 15, ne pat 5% sabiedrības. “Klīnisko pētījumu stadijās pārbaužu laikā tika konstatēts, ka ļoti retos gadījumos – es tagad varu sajaukt, tas bija daži gadījumi no miljona vai viens no miljona – mRNS vakcīnu gadījumā šī anafilakse ir bijusi iespējama. Tāpēc ir šie pretpasākumi, tāpēc ir ārstu uzraudzība. Cilvēku skaits Latvijas sabiedrībā, kuriem šāda reakcija varētu būt, visticamāk, speciālistu, nevis manā, skatījumā, ir niecīgs”, sacīja ministrs.

Pēc šīm pāris ministra replikām varētu spriest, ka ir bijis vai notiek klīniskais pētījums ar vismaz vienu miljonu pacientu, jo citādāk taču nevar runāt par vienu gadījumu no miljona. Kompetents ministrs šeit nekādi nevarēja būt runājis par vispārējo anafilaktiskā šoka biežumu populācijā, jo tad uz to noteikti netiktu attiecināts apgalvojums “klīnisko pētījumu stadijās pārbaužu laikā tika konstatēts”. Ja kāds pētījums ar miljonu dalībniekiem ir noticis, tas nav pētījums tajā stadijā, uz kuras pamata “Comirnaty” vakcīna ir ieguvusi tirdzniecības atļauju ar nosacījumiem. Vakcīnas aprakstā ir teikts, ka ir veikti divi pētījumi, kuros vismaz vienu vakcīnas devu saņēmuši 22 875 pētījumos iekļautie dalībnieki. Vai tiešām ir noticis kāds cits klīniskais pētījums, ievērojot Helsinku deklarāciju, ar miljons pacientiem? Vai varbūt ir runa par datu ievākšanu no ES dalībvalstīm, kur jau noris masveida vakcinācija pēc atļaujas ar nosacījumiem saņemšanas? Vai varbūt runa ir par masveida vakcināciju ASV un Izraēlā? Vai nesanāk tā, ka paralēli šiem te oficiāli reģistrētajiem klīniskajiem pētījumiem ar dažiem desmitiem tūkstošu dalībnieku, paralēli noris “lielais pētījums”, kurā netiek ievēroti pētījumu ar cilvēkiem ētiskie principi?

Protams, ministra teiktajam nevajag pievērsties tik skrupulozi, ja pieņem, ka teiktais ir daļa no labu nodomu pilnās vakcinācijas kampaņas, proti, ka tie ir cēlie meli. Taču šeit ir arī redzama cēlo melu nejaukākā blakusparādība vai, pareizāk sekot, vienīgais likumsakarīgais cēlo melu iznākums mūsdienu informācijas laikmetā – sapīšanās pretrunās. Ja šie apgalvojumi nav cēlo melu retorika, ministrs demonstrē ieņemtajam amatam pārsteidzošu nekompetenci, kā arī atklāj mums patieso vispārējās vakcinācijas dabu, proti, ka tā ir vai tai paralēli ar identiskām vakcīnām kaut kur notiek viens liels klīniskais pētījums, kurš turklāt visdrīzāk neievēro Helsinku deklarāciju.

Cēlie meli

Ievērojama daļa sabiedrības vairs netic šai valdībai un netic šim Veselības ministram. Pirms dažiem mēnešiem piespiedu vakcinācija tika izslēgta kā kaut kas nepieņemams, bet te nu mēs esam. Valdība ir konceptuāli vienojusies, ka darba devējiem būs tiesības no 15. septembra atlaist nevakcinētos darbiniekus.

ASV ir publiskota galvenā infektologa Entonija Fauči elektroniskā sarakste, kurā redzams, ka Dr. Fauči ir mērķtiecīgi maldinājis sabiedrību. Viņš to atzīst un skaidro, ka tas darīts sabiedrības veselības interesēs. Viņš meloja sākotnēji par maskām (kad tābrīža vienprātība bija, ka maskas palīdz), lai tās neizpirktu. Viņš maldināja sabiedrību par pūļa imunitāti, lai veicinātu vakcināciju. Mūsu valdība un tās atbalstītāji nodarbojas ar to pašu. Šie ir tā saucamie cēlie meli. Kādā nesenā sarunā par Dr. Fauči vēsturnieks Viktors Deiviss Hansons cēlā meļa domu gājienu aprakstīja šādi: “Es esmu gudrāks par jums, es esmu jūsu… aizbildnis, es māku melot jums par labu. Jūs, nožēlojamie, neko nezināt. Jūs gūsiet labumu no maniem meliem, tikai neuzdrošinieties pateikt, ka es meloju.”[27] Varbūt Platona skatījumā šādi meli palīdzēja efektīvi un taisnīgi valdīt, bet mūsdienās, kad pamatizglītība ir obligāta, kad ir pieejams tīmeklis un valdība ir tik nekompetenta, nav ilgi jāgaida līdz pirmajai kļūdai. Tad pamatstāsts sapinas melu pretrunās un cēli melojošais aizbildnis sabiedrības acīs kļūs par nelieti. Varbūt televīzija ir domāta kaut kādām patiešām dumjām masām, ar kurām man savās ierobežotajās ikdienas gaitās bieži nenākas sastapties. Bet ko lai dara tie cilvēki, ar kuriem es sastopos un kādi, manuprāt, Latvijā ir vairākums? Proti, tie, kuri redz cauri šiem cēlajiem meliem? Viņi meklē tādus ziņu avotus, kas viņus nepazemo ar tik caurspīdīgiem maldiem. Vai to vietā atrastie ziņu avoti būs uzticami? Lielākoties nē, bet tas nav svarīgi, jo galvenais ir, ar kādu attieksmi ziņu avots uzrunā. Vai lasītāju uzskata par muļķi vai par sarežģītu sazvērestību iztēloties spējīgu intelektuāli?

Iespējams, ka vakcinācijas process ir cietis ne tik daudz no VM, ZVA, NVD, SPKC un citu iesaistīto iestāžu kompetences trūkuma, cik no atsevišķiem labu gribošajiem, “dzīvības glābt” steidzošajiem vakcinācijas atbalstītājiem un pārāk iekarsušiem reklamētājiem. Cēlo melu biezoknī parastam vērotājam no malas ir grūti nošķirt, kur beidzas ekspertu godprātīgie paziņojumi un sākas paziņojumi no norīkotajiem nosmelt sabiedrisko attiecību budžetu. Par to, ka šī valdība nav demokrātiskas valsts cienīga, liecināja jau pagājušā gada nogalē virmojošās publiskās diskusijas par valdības komunikāciju kā tās galveno klupšanas akmeni. It kā viss jau būtu tīri labi, ja vien valdība labāk komunicētu. It kā demokrātijā komunikācija ar sabiedrību būtu īpašs luksuss, kas pēkšņi pandēmijas dēļ ir kļuvis nepieciešams, jo citādi ar to nodarbojas tikai priekšvēlēšanu kampaņā un tikai ar plakātiem un iepriekš sagatavotām mantrām. It kā politiķim spēja artikulēt un skaidrot savu nostāju nebūtu obligāta. Jo vajadzības gadījumā valdība vienmēr var atvēlēt budžetu logopēdam – atvainojos, sabiedrisko attiecību kantorim. Līdz ko PR kantori saoda naudu un misiju, vakcinācijas procesu padarīja par tādu kā plastmasas maisiņu boikota kampaņu. Lēmumu vakcinēties vai nevakcinēties ar vēl pētāmu vakcīnu padarīja par tik vienkāršu kā izvēli turpmāk iet uz veikalu ar audekla maisiņu vai piedalīties Lielajā talkā. Ar vienīgo atšķirību, ka vakcinēties var tikai vienreiz. Tāpēc, kad tas ir izdarīts un par to visos soctīklos pa pieciem lāgiem noziņots, ir jāķeras pie nevakcinēto kaunināšanas un asprātīgāko represijas mehānismu gudrošanas. Bet katrā jokā ir tikai daļa joka. Un valdība ir nopietni ieklausījusies savā elektorātā – totalitārisma priekšvēstnešus saskatīt nespējīgajā laptopu paaudzē, un represijas tūliņ iegūs likuma spēku.

Gēnu terapijas produkts

Pie cēlajiem meliem par vakcīnām pieskaitāma arī izlikšanās, ka vakcīnu ieviešanai nav itin nekādu ideoloģisku, politisku un finansiālu interešu vadīti zemteksti. Viens no mRNS vakcīnu tehnoloģijas pionieriem Dr. Roberts Melons arī uzskata, ka gan mRNS, gan t.s. adenovīrusa vakcīna (kāda ir Vaxzevria vakcīna) ir šobrīd eksperimentāls produkts joprojām notiekošo klīnisko pētījumu dēļ un tāpēc, ka ne ES, ne ASV tām nav piešķirtas standarta izplatīšanas atļaujas. Melons uzstāj, ka jebkādai šo vakcīnu lietošanai šobrīd ir jāievēro gan Helsinku deklarācija, gan Ženēvas konvencija,[28] proti, katram pētījuma dalībniekam ir jābūt informētam par riskiem un ir jābūt piekritušam dalībai bez piespiešanas. Melons ir arī viens no tiem cilvēkiem, kurš, kā pieredzējis gēnu terapijas praktiķis un aizstāvis, norāda, ka mRNS vakcīnas ir uzskatāmas par gēnu terapijas produktu.

Tomēr, ja ieskatīsieties Eiropas Savienības klīnisko pētījumu reģistrā, atklāsiet, ka neviena no pašreiz Latvijā izmantotajām vakcīnām reģistrā nav atzīmēta kā gēnu terapijas produkts. Arī pašmāju Re:Baltica ekspertes sliecas nepiekrist Melonam. Šī gada 23. martā publicētajā rakstā, atspēkojot kādā apšaubāmā soctīklos izplatītā materiālā apgalvoto, Re:Baltica pamanās ne tikai paziņot, ka materiāls satur nepatiesas atziņas, bet arī paziņot, ka atziņām pretējais ir patiess. Raksta virsraksts ir “COVID-19 vakcīna nav gēnu terapija”[29] (jāatzīst gan, ka rakstā nevienā vietā šis apgalvojums netiek atkārtots). Šajā ziņā gan Re:Baltica ekspertēm nepiekritīs FDA un arī zinātnieki, ja var ticēt publikācijām tādos izdevumos kā, piemēram, Genes & Immunity.[30]

Par to, ka mRNS vakcīnas arī ASV regulatora skatījumā ir gēnu terapija, var pārliecināties dokumentācijā un atskaitēs, kurus vakcīnu izstrādātāji iesniedz ASV Vērtspapīru un biržas komisijai (SEC, Securities and Exchange Commission). Vakcīnas izstrādā akciju sabiedrības, kuru akcijas kotējas biržās. Jebkāda informācija par vakcīnu efektivitāti, drošumu un kaitējumu spēlē milzīgu finansiālu lomu akciju turētājiem. Savos pieteikumos un atskaitēs SEC vakcīnu izstrādātāji raksta par riskiem, kas saistīti ar katras kompānijas dalību starptautiski nozīmīgos COVID-19 vakcīnu pētījumos un ar šo vakcīnu izdošanos, neizdošanos un atļauju lietošanai dažādās valstīs. Viens no riskiem, par kuriem savos dokumentos brīdina gan Moderna, gan Pfizer-BioNTech, ir, ka FDA klasifikācijā mRNS vakcīnas ir gēnu terapija, kas nozīmē, ka kompānijas publisko tēlu var ietekmēt gan negatīvā reakcija atsevišķās sabiedrības daļās, dzirdot par “gēnu terapiju”, gan citu gēnu terapijas produktu sekmes un publiskais tēls.[31][32] Pieteikumos izteikts brīdinājums, ka vakcīnu neizdošanās var atstāt graujošu iespaidu uz visiem ar gēnu terapiju saistītiem medikamentiem nākotnē. Tie ir apstākļi, par kuriem jūs neuzzināsiet no cēlajiem meļiem Re:Baltica un gandrīz to pašu dziesmu dziedošajiem sabiedriskajiem medijiem.

ES klīnisko pētījumu reģistrā vakcīnu nepatiesais marķējums par nepiederēšanu gēnu terapijai[33] liecina, ka farmācijas kompāniju vai citu labu gribošu spēlētāju politiskie pūliņi ir vainagojušies panākumiem. Tiesa, nu izskatās, ka, mRNS vakcīnām demonstrējot visai atzīstamas sekmes, zinātnieki vairs nekaunas saukt vakcīnas par gēnu terapiju. Jau iepriekš minētajā Genes & Immunity šī gada jūnijā lasām:Tomēr šīs mRNS vakcīnas, kas izstrādātas un apstiprinātas dažu mēnešu laikā, nozīmē izrāvienu gēnu terapijas jomā, kas ir cīnījusies par vispārēju atzinību daudzu skeptiski noskaņotu un konservatīvu zinātnieku, kā arī citu drošības un ieviešanas problēmu dēļ.[34] Slavinošā raksta noslēgumā autors jūsmīgi ziņo: “Šis bezprecedenta sasniegums arī izcels būtiskus risinājumus, ko gēnu terapija var sniegt daudzu slimību ārstēšanā.” Izskatās, ka, līdz ko ir kļuvis mazliet drošāk spriest par vakcīnu iedarbības rezultātiem, pēkšņi tās tomēr izrādās gēnu terapija un var kalpot par pamatu citu gēnu terapijas produktu ātrākai apstiprināšanai lietošanā.

Vai šādos apstākļos, kad vienā Atlantijas okeāna pusē to sauc par gēnu terapiju, bet otrā nesauc, kad vispirms slēpjas, bet pēc tam plātās, vakcīnu autorizācijas un izplatīšanas procesu var saukt par atklātu un godīgu? Ja ne, vai tas nozīmē, ka vakcīnas ir viena liela sazvērestība? Nebūt ne. Bet šī slēpšanās, šī cēlā melošana visai sabiedrībai, vismaz Latvijā, nu dārgi maksās. Jo tie, kas kādus no patiesās informācijas pavedieniem ir uzgājuši starp milzīgajiem dezinformācijas kalniem, ir zaudējuši jebkādu uzticēšanos pamatstāstam. Paldies, Re:Baltica! Paldies, sabiedrisko attiecību speciālisti! Paldies, labu gribošie vakcīnu fanātiķi, kas sacentās konkursos par vispazemojošākajiem apsaucieniem tiem, kas jebkādu apsvērumu dēļ vilcinās ar vakcinēšanos vai mēģina iebilst vakcinācijas aģitācijas tonim.

Pirms nepilnām divām nedēļām, 28. jūnijā, portālā TVNET publicēts Jura Jurāna raksts “Vēstures stunda Gobzema izpratnē: Nirnbergas kodekss un Dāvida zvaigzne”.[35] Deputāta Gobzema izteikumu interpretāciju šeit neapskatot, rakstā atrodam vienu vienkārši nepatiesu apgalvojumu un vienu maldinošu apgalvojumu. Pirmkārt, Jurāns raksta: “[Š]obrīd izmantošanā esošās vakcīnas ir izgājušas pilnīgi visas nepieciešamās klīniskās pārbaudes, līdz ar to vakcīnas lietošana tādos apjomos, kā tas šobrīd notiek, nav uzskatāma vairs par eksperimentu, uz kuru pašos pamatos attiecas Nirnbergas kodekss.” Frāze “pilnīgi visas nepieciešamās klīniskās pārbaudes” ir saite uz New York Times “Coronavirus Vaccine Tracker” lapu.[36] Taču šajā lapā apliecinājumu tam, ka vakcīnas ir izgājušas “pilnīgi visas nepieciešamās klīniskās pārbaudes”, neiegūsiet. Tas neatbilst patiesībai. New York Times lapā nemaz nav informācijas par to, kad klīniskās pārbaudes noslēgsies (nav zināms, vai bija Jurāna raksta tapšanas brīdī). Kā jau norādīju iepriekš, trešās fāzes pētījumi joprojām noris un noritēs vismaz līdz nākamā gada oktobrim.

Tālāk TVNET rakstā ir izmantots salīdzinājums ar pirmajām izgudrotajām AIDS zālēm: “1987. gadā, tikai pēc četru mēnešu izmēģinājumiem, tika apstiprinātas pirmās zāles. (..) Tomēr šajā gadījumā, tā kā epidēmija skāra tikai daļu sabiedrības, nevis teju visu pasauli, cilvēki, kas cīnījās par savu dzīvību, neredzēja nepieciešamību apelēt pie Nirnbergas kodeksa punktiem.” Šīs zāles līdzīgi kā COVID-19 vakcīnas tika apstiprinātas ārkārtas kārtībā. Ja tic TIME rakstam[37] vai Vikipēdijas šķirklim par AZT zāļu vēsturi,[38] tad no pirmās veiksmīgās zāļu iedarbības laboratorijā līdz tās apstiprināšanai lietošanai ārkārtas kārtībā pagāja 20 vai 25 mēneši. Abos avotos arī var lasīt par ētiskajiem apgrūtinājumiem uzreiz pēc zāļu apstiprināšanas, bet nevar atrast apstiprinājumu, ka kāds būtu mēģinājis šīs zāles likt lietot piespiedu kārtā vai piedraudot ar atlaišanu no darba.

Kā var runāt par to, ka pētījumi ir pabeigti, ja vakcīnu aprakstos ir skaidri lasāms: “Reģistrācijas apliecības īpašniekam jāiesniedz šo zāļu pirmais periodiski atjaunojamais drošuma ziņojums 6 mēnešu laikā pēc reģistrācijas apliecības piešķiršanas.” Janssen vakcīnas apraksta 18. lpp. lasām: “Lai apstiprinātu Ad26.COV2.S Covid-19 vakcīnas efektivitāti un drošumu, reģistrācijas apliecības īpašniekam jāiesniedz randomizētā, placebo kontrolētā, novērotājam maskēto klīniskā pētījuma VAC31518COV3001 galīgais ziņojums.”[39] Minētais pētījums ir ASV klīnisko pētījumu reģistrā[40] un tur lasām, ka viena pētījuma stadija ir noslēgusies šī gada 22. janvārī (Primary Completion Date), bet viss pētījums noslēgsies (Study Completion Date) 2023. gada janvāra sākumā.

Katram no šiem termiņiem reģistrā ir dotas arī definīcijas. Study Completion Date ir definēts šādi: “Datums, kurā tika izmeklēts pēdējais klīniskā pētījuma dalībnieks vai kad viņam tika veikta intervence/ārstēšana, lai apkopotu galīgos datus par primārajiem iznākuma rādītājiem, sekundārajiem iznākuma rādītājiem un nevēlamajiem notikumiem (t.i., pēdējā dalībnieka pēdējais apmeklējums).” “Paredzamais” pētījuma pabeigšanas datums ir datums, ko pētnieki uzskata par pētījuma pabeigšanas datumu.

“Comirnaty” vakcīnas apraksta 4.4. punktā lasām: “Vakcīnas nodrošinātais aizsardzības ilgums nav zināms, jo to vēl nosaka pašlaik notiekošajos klīniskajos pētījumos”. Jau iepriekš minēju 4.8. punktā lasāmo frāzi “2. pētījumā joprojām notiek drošuma izvērtēšana. Vai jūs šo otro izvilkumu, attiecinātu uz saviem bērniem vecuma grupā no 12 līdz 15 gadiem, uzskatāt par “ir izgājušas pilnīgi visas nepieciešamās pārbaudes”, kad “Comirnaty” (Pfizer-BioNTech) ir tieši tā vakcīna, ar kuru šobrīd Latvijā vakcinē bērnus.

Vakcīnšaubīgie un vakcīnticīgie

Dažkārt dzird sakām, ka šīs vakcīnas vispār nevar saukt par vakcīnām, drīzāk par “medicīnisku izstrādājumu” vai “medicīnisku produktu”, ja ne vienkārši par “eksperimentu”. Tā ir nederīga un maldinoša retorika. Tā cenšas diskreditēt vakcīnas, apzīmējot tās ar šaubas raisošiem terminiem. Jā, vakcīna ir šobrīd klīnisko izmēģinājumu stadijā un es, līdzīgi kā daudzi citi, uzskatu, ka iedzīvotāji ir pakļauti izmēģinājumam. Taču, ja kāds saka, ka vakcīna tāpēc nav “vakcīna”, tad nav jābrīnās, ka pamatstraume viņu ievietos vienā grupā ar rūdītiem konspirologiem, Satversmes oriģināla meklētājiem un līdzīgiem aktīvistiem. Pelnīti. Es esmu dusmīgs uz konspirologiem, kas ar savām neapdomīgajām un naivajām aktivitātēm ir radījuši stāvokli, kurā jebkāda diskusija par vakcināciju, ja vien neesat vakcīnticīgais, vispirms prasa sarunas biedra pārliecināšanu, ka neesat pilnīgi traks.

Parunājoties ar vakcīnticīgajiem draugiem no pamatstraumes, ātri atklājas, cik primitīvi priekšstati par šaubīgajiem valda sabiedrībā. Vakcinācijas fanātiķiem ir ļoti ērti samest vienā kaudzē visus iebildējus neatkarīgi no viņu faktiskās pozīcijas. Jūs var neklausīties, jo jūs esat no tās pašas grupas, kurai pieder viens vai otrs soctīklos pazīstams konspirologs un ekstrēmists. Un, ja nelīdz, tad, drošs paliek nedrošs, jums var piedēvēt saistību ar Kremli vai nedziedināmu atpalicību, kas esot saistīta ar atrašanos Krievijas informācijas telpas gūstā. Vakcīnticīgais aiztaisa acis, aizliek plaukstas priekšā ausīm un skaļi kliedz, lai nedzirdētu, kas jums ir sakāms. Metaforiski, protams, jo šajā attālinātajā laikmetā tādas pūles nav nepieciešamas. Šodien pietiek otram palūgt uzvilkt masku, palūgt ievērot distanci, bet vislabāk – palūgt sazināties attālināti. Un, kad viss ir attālināti, vakcīnticīgajam atliek vien nospiest podziņu “mute” un neviens netraucēs viņam turpināt dzīvi vienkāršajā, no jautājumu uzdevējiem brīvajā pasaulē.

Vakcīnšaubīgos tagad uzklausa tikai brīžos, kad gribas par kādu pasmieties, un atceras tikai tad, kad vajadzīgs pamatojums visu vakcīnšaubīgo nosaukšanai par negudriem. Vakcīna ir vakcīna, tā vienkārši vēl nav līdz galam izpētīta. Gan vakcīnšaubīgo, gan vakcīnticīgo pusē ir aktīvisti un ietekmīgas personas, kas ar saviem vienkāršotajiem izteikumiem grauj veselīgu informācijas un viedokļu apmaiņu šajā jautājumā un tādējādi grauj gan uzticēšanos vakcinācijai kā sabiedrības veselības instrumentam, gan sabiedrības veselības iestādēm, gan zinātnei kā tādai. Zinātnisma karogs ar maldinošo uzrakstu “zinātne” tiek novicināts gar ģīmi ikvienam, kurš atļaujas uzdot kādu jautājumu.

Par vakcīnticīgajiem saucu tos, kas ir tā koncentrējušies uz vakcinācijas aptveri kā mērķi, ka ir gatavi to sasniegt vai atbalstīt tās sasniegšanu jebkādiem necilvēcīgiem līdzekļiem. Sabiedrības veselība tā nestrādā. Sabiedrības veselība ir balstīta uz uzticēšanos starp uzraugošajām iestādēm un sabiedrību. Sabiedrība nesadarbosies, ja tai būs pamats uzskatīt, ka viņiem nestāsta “visu”. Uzstājīgā vakcīnu aģitācija un faktiskā piespiedu vakcinācija (alternatīvi piedāvājot atteikties no darba, ja ne profesijas) jebkuram domājošam cilvēkam liek šaubīties par vakcinācijas labumu. Ja vakcīna ir patiešām laba, kāpēc nerunāt atklāti par visu? Kāpēc runāt tā, it kā es nespētu pats izlasīt vakcīnas aprakstu, kur ir skaidri un gaiši uzrakstīts, kas vēl nav izpētīts? Kāpēc LSM rakstā, kur vakcīnšaubīgos pārstāv medmāsa, kas nedēļu vēlāk saķer COVID-19, šī gada 28. janvārī, uzskaitot sazvērestības teorijas, jau raksta, ka “nav zinātnisku pierādījumu, kas [bažas par ietekmi uz reproduktīvo veselību] apstiprinātu”.[41] Lai ko tādu uzrakstītu, jābūt vai nu melim, vai vienkārši neziņā par to, kā strādā zinātne, uz ko gulstas pierādījumu slogs un kas ir rakstīts vakcīnu aprakstos. Ja es atteiktos meklēt pierādījumus sava izgudrojuma kaitīgumam vai nebūtu tādus vēl atradis, tas nenozīmētu, ka ir pierādīts pretējais, proti, ka mans izgudrojums ir nekaitīgs. Vakcīnu aprakstos sadaļā “Fertilitāte” melns uz balta rakstīts: “Pētījumi ar dzīvniekiem neliecina par tiešu vai netiešu kaitīgu ietekmi attiecībā uz reproduktīvo toksicitāti.” Un viss. Citiem vārdiem sakot, ja esat vēl seksuāli aktīvā vecumā, jūs tagad esat ietekmes uz reproduktīvo sistēmu izmēģinātājs – jūs esat pētījuma dalībnieks vai dalībniece. Nav grūti izdomāt, ka janvārī neviena no vakcīnu pirmajos pētījumos iesaistītajām sievietēm nevarēja būt ieņēmusi un veiksmīgi iznēsājusi bērnu, par bērna veselību nemaz nerunājot. Ņemot vērā to, ka ģimenes veidošanu mūsu sabiedrībā joprojām uzskata par vienu no cilvēka dzīves pamata labumiem, nesaprast jaunu, veselīgu sieviešu un vīriešu šaubas par šīm vakcīnām ir apbrīnojama cietsirdība.

Ilgtermiņā šī autoritatīvā un zinātniski apšaubāmā uzstājība par vakcinēšanos būs sagrāvusi iespēju pielietot vakcināciju kā instrumentu, lai nodrošinātu mūsdienās pašsaprotamo starptautiski savienoto dzīvi. COVID-19 nav pēdējā jaunā slimība, pret kuru jaunākās paaudzes dzīves laikā būs nepieciešama masveida vakcinācija. Ir paredzams, ka šādi jauni vīrusi uzradīsies ik pēc kāda laika. Kā varasiestādes panāks iedzīvotāju vakcinēšanos nākotnē, kad vairums sabiedrības būs sapratuši, ka COVID-19 vakcīnu absolūtā drošuma apgalvojumi nav un nevarēja būt patiesi? Apgalvojumi par absolūto drošumu vai populācijas niecīgo risku attiecināšana uz indivīdu ir aplami jau šobrīd. Izlikties, ka tie ir patiesi, var tikai tik ilgi, kamēr apkārt ir vakcīnticīgo pūlis, kuri ir aizņemti attālinātajā dzīvē un negrib ne par ko diskutēt, jo “nejūtas eksperti” šajā vai jebkurā citā jautājumā, kas neskar viņus pašus.

Absolūtā, uz katru indivīdu attiecināmā drošuma pozīcija, kuru deklarē tādi cilvēki kā premjers Krišjānis Kariņš, Veselības ministrs Daniels Pavļuts, viedokļu līderi Jurģis Liepnieks un Mārcis Auziņš, ir apgāžama ar vienu vienīgu nevēlamu blakusparādību gadījumu, ar vienu vienīgu cilvēku ar imūnsistēmas traucējumiem, vai ar vienu vienīgu novērojumu. Cik ilgi COVID-19 vakcīnas ir tikušas lietotas? Apgalvojums, ka tūkstoš cilvēku novērošana viena gada garumā ir kā viena cilvēka novērošana tūkstoš gadu garumā, neiztur nekādu kritiku. Vēl nav pat divi gadi. Lūk, tāds arī ir maksimālais šobrīd dodamais COVID-19 vakcīnas drošuma termiņš – nepilni divi gadi. Nav brīnums, ka vakcīnšaubīgo un, vēl jo vairāk, izteiktu sazvērnieku vidū vairojas anekdotiski nostāsti par viena drauga brālēna kaimiņa mazmeitas labāko draudzeni. Jo ar to pietiek, lai apgāztu pamatstraumes dogmu un pateiktu, ka tā visa ir viena liela sazvērestība. Vai tas ir rezultāts, kuru vakcīnticīgie vēlējās?

Vakcīnticīgie nesaprot, kā strādā cilvēka prāts. Domājošs cilvēks neuzticas informācijai, kas “neliekas kopā”. Ja kaut kas “neliekas kopā” un sabiedriskais medijs spēlē līdzi, tad ir pašsaprotami, ka domājošais cilvēks meklēs alternatīvus ziņu avotus. Un atradīs. Šajos laikos kļūt par ziņu avotu ir vieglāk nekā SPKC mājaslapā atrast, kur nu vēl izlasīt 30 lappuses garu vakcīnas aprakstu valsts valodā. Sazvērestības teorija, atšķirībā no pamatstraumes stāsta, pieļauj šaubas. Tur nekad nekas nav līdz galam skaidrs, bet tieši tas arī padara vēl neizslēgto iespēju pasauli par ticamu un tādējādi savā ziņā neapgāžamu. Pamatstraumes stāsts ir tik neelastīgs, ka to apgāzt var jebkurš, kurš vēl miglaini atceras skolā par zinātni mācīto. Pamatstraumes stāsts ir, kāds ir, jo tā stāstnieki iedomājās, ka varēs ar viltu izdarīt labu darbu. Bet latvieši nav un nebūs muļķi.

Vakcīnticīgo aktivitātes soctīklos un medijos izgaismo zīmīgu cēlo melu blakusparādību. Proti, teju ikviens, kas publiski izsakās, ir kļuvis par tādu kā polittehnologu, kurš vērtē citu sabiedrības locekļu viedokli nevis pēc būtības, bet pēc iedomātā efekta, ko šī viedokļa paušana atstās uz kaut kādu iedomātu sabiedrības daļu, uz kuru pats “polittehnologs”, protams, noskatās no augšas kā uz intelektuāli zemāku šķiru. Ja kāds pasaka, ka šaubās par vakcināciju, tad viņš ir galvenokārt tautas ienaidnieks nevis tāpēc, ka šaubās, bet tāpēc, ka pateica publiski, ka šaubās. Jo tagad kaut kādi tumsoņi būs saklausījušies un arī sāks šaubīties! Tautas ienaidniekam nevar būt viedoklis nekur citur, kā tikai savā profesionālajā lauciņā. Cilvēkiem nevar būt viedoklis par savu bērnu vakcināciju vai par pandēmijas ierobežojumiem, jo viņi neesot imunologi, epidemiologi vai politiķi. Tā turpinot, drīz vairs nedrīkstēsiet runāt, ja vien pēc profesijas nebūsiet diktors.

Cēlo melu un sazvērestības teoriju apburtais loks

Valdības, pamatstraumes mediju un viedokļu līderu cēlo melu loģiskais rezultāts ir pretrunas. Kad sabiedrības loceklis dzird pretrunīgu oficiālo informāciju, viņš sāk apšaubīt teikto, viņš meklē uzticamākos informācijas avotus. Privātās attiecībās, ja viens cilvēks otru pakļauj pretrunīgiem meliem, bet dievojas, ka nemelo, agri vai vēlu meliem pakļautais, mēģinot šķetināt patiesību, sāk izrādīt paranojas pazīmes. Šo psiholoģiskās manipulācijas veidu sauc par pūderēšanu (gaslighting). Pamatstraumes stāsta apšaubītājs, līdzīgā aizdomu pilnā apmātībā šķetinot melus, atrod vienu it kā vispāratzītu avotu A un otru it kā vispāratzītu avotu B, kuros teiktais ir pretrunā. Ja šis cilvēks pamatstraumei sāk uzdot jautājumu – kāpēc starp A un B ir pretruna? – viņš ievērojamā daļas sabiedrības teju automātiski tiek apzīmogots kā sazvērestību teorētiķis jeb konspirologs. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš runā par “shēmu”, kurā starp A un B izgaismojas kaut kas aizdomīgs. Te veidojas apburtais loks. Nosaukts par konspirologu, cilvēks ir zaudējis tiesības piedalīties publiskā, pamatstraumes kontrolētā debatē. Protams, šis konkrētais arguments ir izmantojams no otras puses, proti, lai aizstāvētu arī nepatiesu sazvērestības teoriju vērpšanu un izplatīšanu. Sak, jūs mani klusināt, jo es runāju patiesību un tas pierāda manis teiktā patiesumu! No šī apburtā loka ir tikai viena izeja. Tas nav sazvērestības teorētiķu apklusināšanas ceļš, tas nav sazvērestības teorētiķu “atmaskošanas” ceļš Re:Baltica gaumē. Tas ir pilnīgas atklātības ceļš no oficiālajiem un pamatstraumes informācijas avotiem. Kad oficiālā retorika nebūs pretrunās ar novērojamo, kad retorika neiekļaus baiļu sēšanu un citas masu manipulācijas formas, kad tā nenoklusēs itin neko, tikai tad pamazām sabiedrība sāks ievērot, ka nepatiesās sazvērestības teorijas neatbilst faktiski notiekošajam tik precīzi, cik tam atbilst jaunais “oficiālais stāsts” jeb patiesība.

Vakcīnšaubīgajiem, pie kuriem nu pieskaitu arī sevi, publiskajā diskursā nereti pārmet pārējo sabiedrības locekļu dzīvību upurēšanu. Vakcīnticīgajiem, kas ir uz brīvu roku, labu gribēdami, ķērušies pie “zinātnes” (kur neesot viedokļu dažādības) slavēšanas, vakcīnšaubīgo klusināšanas un nosodīšanas, un pamatstāsta par vakcīnu absolūto drošumu kultivēšanas, ir jāpavaicā pašiem sev, vai viņu rīcība nav Latvijā faktiski kalpojusi pretējā efekta sasniegšanai. Tāpat kā reizēm šķiet, ka daži trakākie vakcīnšaubīgie ir patiesībā vakcīnticīgie, kas ar savām dīvainībām vēlas sagraut iebildēju pozīciju, tā daži vakcīnticīgie šķiet visīstākie klasiskā parauga antivakseri. Proti, tādi, kuri apšauba gadu desmitiem pārbaudītas un pilnībā apstiprinātas vakcīnas, bez kurām dzīvošana mūsdienu sabiedrībā nebūtu iespējama, daļa no kurām jau ir obligātas. Varētu padomāt, ka kādi īpaši viltīgi antivakseri ir sazvērējušies un, lai “glābtu” sabiedrību no vakcinācijas, ir nomaskējušies par vakcīnticīgajiem, cerot uz kārtīgu pretreakciju. Ja uz vakcīnticīgajiem paskatās šādā komiskā, sazvērnieciskā gaismā, tad vismaz viņu aktivitātes šķiet pakārtotas nospraustajam mērķim, jo ir skaidrs, ka kolektīvais Lielās talkas tipa fanātisms veselīgu un katrai konkrētai situācijai atbilstošu vakcināciju neveicina.

Pasaules veselības organizācija 2019. gadā nosauca vilcināšanos vakcinēties (vaccine hesitancy) kā vienu no 10 lielākajiem draudiem sabiedrības veselībai visā pasaulē. Vēl pirms šobrīd pieejamās COVID-19 vakcīnas saņēma ārkārtas atļaujas, zinātnieki nebija vienisprātis par šādu atļauju piešķiršanu, jo jebkādi sarežģījumi šajā informācijas laikmetā vai atļauju vēlāka anulēšana vairotu vilcināšanos vakcinēties un grautu uzticēšanos uzraugošajām institūcijām. Latvijā bažas par vakcinēties vilcināšanās pieaugumu ir piepildījušās. Bet ne vakcīnu izstrādātāju vai regulatoru dēļ. Vakcinācija un uzticēšanās tai kā sabiedrības veselības instrumentam Latvijā ir izgāzusies aplamās un melīgās komunikācijas ar sabiedrību dēļ.

Latvijas nevakcinētie neticēs vakcinācijai kā tādai, ja viņiem draudēs, ka nevakcinēšanās pret COVID-19 gadījumā valdība pieņems tādu vai citādu lēmumu. Piespiedu vakcinācija pret COVID-19, par piespiedu vakcināciju uzskatot gan vakcīnloteriju, gan tiesības darba devējiem atlaist nevakcinētos darbiniekus, gan draudus atjaunot lokdaunus, būs Helsinku deklarācijas pārkāpums. Vakcinācijā dalību ņēmušo mediķu atbildību šajā noziegumā agri vai vēlu Latvijas tauta izmeklēs. Visdrīzāk, ka tas nenotiks šīs valdības laikā, bet tas notiks.

No šīs bedres ārā ir tikai viens ceļš – pilnīgas atklātības ceļš. Tikai atsakoties no cēlo melu stratēģijas un atklāti runājot par patieso, dokumentāli fiksēto vakcīnu pētījumu statusu, sabiedrība atsāks uzticēties šai varai un sabiedriskajiem medijiem. Tikai pārstājot izlikties un izklāstot, kādi ir tie svaru kausi, kuru dēļ vēl pētāmās vakcīnas ir atļauts izmantot masveida vakcinācijā, sabiedrība atsāks apsvērt vakcinēšanos. Tikai pārstājot izlikties, ka šobrīd zināmā blakņu varbūtība ir vienīgais, kas stāv uz vakcīnšaubīgo svaru kausa, vakcīnšaubīgie sajutīsies puslīdz sadzirdēti. Uz šī svaru kausa ir nevis jau zināmās, bet procentuāli visā populācijā kopumā maz iespējamās blaknes un nezināmais vēl nepagājušā laika dēļ, vēl par maz izpētītā dēļ. Tikai sniedzot tās pašas kompensāciju un ārstēšanas garantijas, kā arī tiesības nepiedalīties, kādas pienākas paralēli notiekošo oficiāli reģistrēto pētījumu dalībniekiem, valsts var sagaidīt pakāpenisku sabiedrības noskaņojuma maiņu. Vecāki nelaidīs bērnus vakcinēties, kamēr vakcīnas nebūs izpētītas uz bērniem un kamēr svaru kauss starp vakcīnas nezināmajiem riskiem un COVID-19 riskiem nebūs nosvēries par labu vakcīnai arī šajā vecuma grupā. Lai tas notiktu, COVID-19 rādītājiem bērnu vidū būtu būtiski jāpieaug. Visbeidzot, sabiedrība vakcinēties neies kopā. Katrs cilvēks, ja viņš kopā ar savu ģimenes ārstu būs izlēmis tā darīt, vakcinēties dosies individuāli. Tas būs lēmums, ko pieņems ģimenes ārsts kopā ar pacientu, balstoties uz katra individuālajiem ieguvumiem un iespējamiem kaitējumiem no COVID-19 vakcīnas.

Latvijai ir pienācis izšķirīgs brīdis, kad katram, kuram cilvēktiesības ir dārgas, neatkarīgi no uzskatiem jautājumā par COVID-19 ierobežojumiem un praktisko pandēmijas pārvarēšanas stratēģiju, ir pienākums iesaukties – uzgaidiet! Mēs nevaram draudēt cilvēkam ar spaidiem, lai viņš vakcinētos ar vakcīnu, kura šobrīd vēl tiek pētīta, izliekoties, ka vakcinējamais cilvēks nav daļa no pētījuma, un izliekoties, ka viņam nav medicīniska pētījuma dalībnieka tiesību. Kā jau vairākkārt atzīmēju, vakcīnu pašreizējais statuss nav iemesls, lai pārtrauktu vakcināciju pret COVID-19. Vakcinācija ir viens no šobrīd efektīvākajiem pandēmijas ierobežošanas mehānismiem. Labums no vakcinācijas ar pašreiz pieejamajām vakcīnām sabiedrībai kopumā viennozīmīgi pastāv. Labums visai sabiedrībai no vakcīnām ir tik liels, ka regulatoru skatījumā tas atsver riskus, kuriem sabiedrība tiek pakļauta nepietiekamo, vēl nesavākto datu dēļ. Tieši tāpēc, ka pastāv šis lielais nezināmais, bet tomēr ne tik lielais kā paredzamais labums, ko sniedz vakcinācija, šīs bezprecedenta pandēmijas apstākļos gan ASV, gan ES regulatori ir piešķīruši pagaidu, ārkārtas atļaujas vakcīnu lietošanai. Taču ne tādas atļaujas, kas apliecinātu, ka šīs vakcīnas ir atzīta, pierādīta vai labākā zināmā metode COVID-19 novēršanai vai slimības gaitas atvieglošanai.

Piezīmes un atsauces

Pateicos atsevišķiem Twitter sekotājiem, kas iepazinās ar raksta melnrakstiem un izteica vērtīgus komentārus un ieteikumus. Visas kļūdas, ja rakstā tādas ir palikušas, ir manis paša.

Par “tirdzniecības atļaujas ar nosacījumiem” juridiskajiem aspektiem jau rakstījusi Baiba Rudevska.[42] Par Veselības ministra nekonsekventajiem apgalvojumiem ir daudzkārt rakstījuši citi, pirms dažām dienām arī Jūlija Stepaņenko.[43] Par vakcinācijas aģitācijas ar loterijas palīdzību neatbilstību Ministru kabineta noteikumiem par zāļu reklamēšanas kārtību ir rakstījis Mārtiņš Eikens.[44]

Šis raksts ne tuvu nav pilnīgs un nav arī pirmais vakcinācijas ētisko apsvērumu un pašreizējā izpētes statusa problemātikas apraksts. Rakstot atklāju vēl dažus Latvijas internetā atrodamus resursus, kuros ir atsauces uz šajā rakstā minētajiem dokumentiem un atzinumiem, taču šeit tos neminu, jo neesmu pārliecinājies par to, ka visa tajos atrodamā informācija un uz to balstītie secinājumi ir korekti.

[1] Nirnbergas kodekss: https://lv.wikipedia.org/wiki/Nirnbergas_kodekss
[2] Helsinku deklarācija angļu valodā: https://www.wma.net/policies-post/wma-declaration-of-helsinki-ethical-principles-for-medical-research-involving-human-subjects
[3] Helsinku deklarācijas teksts latviešu valodā: https://gec.biomed.lu.lv/uploads/materials/Helsinku_dek_LV.pdf. Tulkojums nav precīzs (piemēram, 18. punkts), tāpēc detalizētai izpētei iesaku lietot oriģinālu angļu valodā.
[4] “Vakcināciju pret Covid-19 veic tikai ar piekrišanu, un tā nav pretrunā ar Nirnbergas kodeksu”, Re:Baltica Re:Check, 09.07.2021: https://rebaltica.lv/2021/07/vakcinaciju-pret-covid-19-veic-tikai-ar-piekrisanu-un-ta-nav-pretruna-ar-nirnbergas-kodeksu
[5] Latvijas Ārstu ētikas kodekss: https://www.arstubiedriba.lv/assets/dokumenti/etikaskodekss.pdf
[6] Petīcija Lielbritānijas parakstu vākšanas vietnē par publisku izmeklēšanu saistībā ar valdības lēmumiem pandēmijas laikā: https://petition.parliament.uk/petitions/302576
[7] Eiropas savienības klīnisko pētījumu reģistrs: https://www.clinicaltrialsregister.eu. Starp citu, pirmās fāzes pētījumi publiskajā reģistrā netiek iekļauti.
[8] ASV klīnisko pētījumu reģistrs: https://clinicaltrials.gov
[9] Laura Dzērve, “Neautorizēta un eksperimentāla? ZVA kliedē maldus par Pfizer-BioNTech vakcīnu”, Delfi, 18.02.2021: https://www.delfi.lv/news/national/politics/neautorizeta-un-eksperimentala-zva-kliede-maldus-par-pfizer-biontech-vakcinu.d?id=52949511
[10] Tirdzniecības atļauja ar nosacījumiem (Conditional Marketing Authorisation): https://www.ema.europa.eu/en/human-regulatory/marketing-authorisation/conditional-marketing-authorisation
[11] Laura Dzērve, “Neautorizēta un eksperimentāla? ZVA kliedē maldus par Pfizer-BioNTech vakcīnu”, Delfi, 18.02.2021: https://www.delfi.lv/news/national/politics/neautorizeta-un-eksperimentala-zva-kliede-maldus-par-pfizer-biontech-vakcinu.d?id=52949511
[12] “Emergency Use Designation of COVID-19 Candidate Vaccines: Ethical Considerations for Current and Future COVID-19 Placebo-Controlled Vaccine Trials and Trial Unblinding”, PVO: https://apps.who.int/iris/bitstream/handle/10665/337940/WHO-2019-nCoV-Policy_Brief-EUD_placebo-controlled_vaccine_trials-2020.1-eng.pdf
[13] “Emergency Use Designation of COVID-19 Candidate Vaccines: Ethical Considerations for Current and Future COVID-19 Placebo-Controlled Vaccine Trials and Trial Unblinding”, PVO: https://apps.who.int/iris/bitstream/handle/10665/337940/WHO-2019-nCoV-Policy_Brief-EUD_placebo-controlled_vaccine_trials-2020.1-eng.pdf
[14] Luis Martinez, “Will the military make the COVID-19 vaccine mandatory?”, ABC News, 07.07.2021: https://abcnews.go.com/Politics/military-make-covid-19-vaccine-mandatory/story?id=78689440
[15] Fact Sheet for Recipients and Caregivers, Emergency Use Authorization of the Pfizer-BioNTech COVID-19 Vaccine to Prevent Coronavirus Disease 2019, 25.06.2021: https://www.fda.gov/media/144414/download
[16] Zāļu apraksts latviešu valodā Janssen (Johnson & Johnson) vakcīnai: https://www.ema.europa.eu/en/documents/product-information/covid-19-vaccine-janssen-epar-product-information_lv.pdf
[17] Zāļu apraksts latviešu valodā Vaxzevria, AstraZeneca jeb Oksfordas vakcīnai: https://www.ema.europa.eu/en/documents/product-information/vaxzevria-previously-covid-19-vaccine-astrazeneca-epar-product-information_lv.pdf
[18] Zāļu apraksts latviešu valodā Moderna vakcīnai: https://ec.europa.eu/health/documents/community-register/2021/20210106150575/anx_150575_lv.pdf
[19] Zāļu apraksts latviešu valodā: Comirnaty (Pfizer-BioNTech) vakcīnai: https://www.ema.europa.eu/en/documents/product-information/comirnaty-epar-product-information_lv.pdf
[20] SPKC, “Kas zināms par esošajām vakcīnām”: https://www.spkc.gov.lv/lv/kas-zinams-par-esosajam-vakcinam
[21] VAC31518COV3001, Janssen vakcīnas pētījums ASV klīnisko pētījumu reģistrā: https://clinicaltrials.gov/ct2/show/NCT04505722
[22] Pētījums D8110C00001, kurā pārbauda Vaxzevria (AstraZeneca) vakcīnas efektivitāti un drošumu gados vecākiem cilvēkiem, noslēgsies 2023. gada februārī: https://clinicaltrials.gov/ct2/show/NCT04516746
[23] Pētījums mRNA- 1273-P301, kurā pārbauda Moderna ražotās vakcīnas efektivitāti un drošumu, noslēgsies 2022. gada oktobrī: https://clinicaltrials.gov/ct2/show/NCT04470427
[24] Pētījums “Comirnaty” (Pfizer-BioNTech) vakcīnas efektivitātei un drošumam noslēgsies 2023. gada maijā: https://clinicaltrials.gov/ct2/show/NCT04368728
[25] Jerome Amir Singh, Ross E G Upshur, “The granting of emergency use designation to COVID-19 candidate vaccines: implications for COVID-19 vaccine trials”, The Lancet, Infectious Diseases, VOLUME 21, ISSUE 4, E103-E109, APRIL 01, 2021: https://www.thelancet.com/journals/laninf/article/PIIS1473-3099(20)30923-3/fulltext
[26] “Viens vai daži no miljona – Pavļuts par to, cik cilvēki nedrīkst vakcinēties veselības stāvokļa dēļ”, Delfi, 10.07.2021: https://www.delfi.lv/delfi-tv-ar-jani-domburu/raksti/viens-vai-dazi-no-miljona-pavluts-par-to-cik-cilveki-nedrikst-vakcineties-veselibas-stavokla-del.d?id=53375761
[27] Jan Jekielek, “Victor Davis Hanson on the Assault on Meritocracy, Politicization of the Virus, and the ‘Platonic Noble Lie’”, The Epoch Times: https://www.theepochtimes.com/exclusive-victor-davis-hanson-on-the-assault-on-meritocracy-politicization-of-the-virus-and-the-platonic-noble-lie_3875843.html
[28] Robert Malone, “Bioethics of Experimental COVID Vaccine Deployment under EUA: It’s time we stop and look at what’s going down”, TrialSite News: https://trialsitenews.com/bioethics-of-experimental-covid-vaccine-deployment-under-eua-its-time-we-stop-and-look-at-whats-going-down/
[29] Sabīne Bērziņa, “Covid-19 vakcīna nav gēnu terapija”, Re:Baltica: https://rebaltica.lv/2021/03/covid-19-vakcina-nav-genu-terapija/
[30] Abu Abed, “Gene Therapy Avenues and COVID-19 Vaccines”, Genes & Immunity, 22, 120–124 (2021): https://doi.org/10.1038/s41435-021-00136-6
[31] https://www.sec.gov/Archives/edgar/data/1776985/000119312519241112/d635330df1.htm
[32] https://www.sec.gov/Archives/edgar/data/1682852/000168285220000017/mrna-20200630.htm
[33] Piemērs no ES klīnisko pētījumu reģistra, Pfizer-BioNTech vakcīna kādā pētījumā Vācijā tiek atzīmēta kā nepiederīga gēnu terapijas produktu klasei, skatīt punktu D.3.11.3.2: https://www.clinicaltrialsregister.eu/ctr-search/trial/2020-002641-42/DE
[34] Abu Abed, “Gene Therapy Avenues and COVID-19 Vaccines”, Genes & Immunity, 22, 120–124 (2021): https://doi.org/10.1038/s41435-021-00136-6
[35] Juris Jurāns, “Vēstures stunda Gobzema izpratnē: Nirnbergas kodekss un Dāvida zvaigzne”, TVNET: https://www.tvnet.lv/7281342/vestures-stunda-gobzema-izpratne-nirnbergas-kodekss-un-davida-zvaigzne
[36] New York Times Coronavirus Vaccine Tracker: https://www.nytimes.com/interactive/2020/science/coronavirus-vaccine-tracker.html
[37] Alice Park, “The Story Behind the First AIDS Drug”, TIME: https://time.com/4705809/first-aids-drug-azt/
[38] Pirmo AIDS zāļu izstrādes vēsture Vikipēdijā: https://en.wikipedia.org/wiki/Zidovudine#History
[39] Zāļu apraksts latviešu valodā Janssen (Johnson & Johnson) vakcīnai: https://www.ema.europa.eu/en/documents/product-information/covid-19-vaccine-janssen-epar-product-information_lv.pdf
[40] VAC31518COV3001, Janssen vakcīnas pētījums ASV klīnisko pētījumu reģistrā: https://clinicaltrials.gov/ct2/show/NCT04505722
[41] Zane Mače, “Medmāsa ar 52 gadu darba pieredzi vakcinēties nesteidz. Kāpēc ir skepse un mīti par Covid-19 vakcīnām?”, Latvijas Radio “Atvērtie faili”: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/zinu-analize/medmasa-ar-52-gadu-darba-pieredzi-vakcineties-nesteidz-kapec-ir-skepse-un-miti-par-covid-19-vakcinam.a390366/
[42] Baiba Rudevska, “Nav nekāda juridiska pamata ieviest līdz galam nepārbaudītu vakcīnu lietošanas obligātumu”, 08.07.2021: https://www.pietiek.com/raksti/nav_nekada_juridiska_pamata_ieviest_lidz_galam_neparbauditu_vakcinu_lietosanas_obligatumu/
[43] Jūlija Stepaņenko, “Ķeriet meli aiz astes – Pavļuta meli nekad nav bijuši tik redzami”, 09.07.2021: https://www.pietiek.com/raksti/keriet_meli_aiz_astes_-_pavluta_meli_nekad_nav_bijusi_tik_redzami/
[44] Mārtiņš Eikens, “Vai sabiedrība ir pamanījusi likumu, kas regulē zāļu reklamēšanu”: https://www.pietiek.com/raksti/vai_sabiedriba_ir_pamanijusi_likumu,_kas_regule_zalu_

Jāzeps Baško (juniors)
/14.07.2021/

Avots:
https://telos.lv/par-vakcinam/

Informācijas aģentūra
/16.07.2021/

 

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Medicīna, Reg.: Latvija, VAKCINĀCIJA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

“Tas ir tepat”, Aigara Grāvera jaunākā dziesma

00867_Tas_ir_tepat

Klaiņojot rīta miglā caur ielām,
Redzu, kā dūmakā svešzemju kuģi,
Joprojām stāv Rīgā un algotņu bari,
Klaudzošiem zābakiem dārdina bruģi.

?Uzpurņos? maskotie Sorosa kasēs,
Stāv rindā pēc grašiem un vakcīnu pasēm.
Bet blakus ielās priecājas līksmi,
Tie, kas mums nozaga varavīksni…

Vien brīvība nospiesta ceļos un šņukst,
Kā piesmieta jaunava klusībā čukst…
Un skatās man acīs – kur gan jūs gājāt,
Kāpēc Jūs mani nenosargājāt?

Reiz bijām mēs brīvi, īsti un dzīvi,
Bet tagad – dzeloņstieples guļ sirdī.
Uzpurņos degošās dvēseles kliedz.
Vai Tu viņas dzirdi, kad tām brīvību liedz?

Masku nodzēstie smaidi un sejas
Aiz divmetru barjeras tukšums un rejas
Kangaru ?lāsts? pār Latviju klājas
Pērkon, laiks Tev atgriezties mājās.

Vien brīvība nospiesta ceļos un šņukst,
Kā piesmieta jaunava klusībā čukst…
Un skatās man acīs – kur gan jūs gājāt,
Kāpēc Jūs mani nenosargājāt?

Tu domā, tas viss ir tālu, tai pusē?
Bet tas ir tepat, ja velc masku un klusē.

/10.07.2021/

Avots:

Informācijas aģentūra
/12.07.2021/

Publicēts iekš COVID-19, DZEJA, Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Apkopojums | Komentēt

Covid-19 aizsegā tiek atjaunota nacistu prakse: nevakcinēto un vācu nacistu upuru diskriminācijas salīdzinājums

00866_Koronafasisms

16.06.2021 ar Maskavas mēra S.Sobjaņina rīkojumu tika ieviesta obligāta vakcinēšanās pret koronavīrusu daudzu profesiju pārstāvjiem, bet 18.06.2021 tika paziņots, ka pilsoņi, kuri nav vakcinējušies pret koronavīrusu un kuri pēdējā pusgada laikā nav ar to izslimojuši, nevarēs apmeklēt kafejnīcas un restorānus (lai to izdarītu, viņiem būs nepieciešams negatīvs PCR tests, kurš maksā vairākus tūkstošus rubļu un ir derīgs 3 dienas). Nevakcinētiem pilsoņiem slēdza pieeju tiesu zālēm, valsts iestādēm, kultūras un citiem masu pasākumiem. Drīzumā aiz Maskavas iedzīvotāju segregācijas pēc vakcinēšanās pazīmes aparteīda režīmu sāka ieviest virkne citu Krievijas reģionu [un, it kā izpildot komandu no Maskavas, – arī Latvija].

Paralēli masu informācijas līdzekļos un sociālajos tīklos sākās nevakcinēto mobings: viņus pasludināja par tumsoņām, konspirologiem, slimības izplatītājiem, slepkavām un dzimtenes nodevējiem. It kā tieši dēļ nevakcinētajiem epidēmija nebeidzas un cilvēki iet bojā. Šī plaša mēroga mobinga organizētājus neapstādina ne tas, ka saskaņā ar Krievijas Federācijas Konstitūciju un likumiem, kā arī starptautisko tiesību normām jebkura medicīniska iejaukšanās drīkst būt tikai brīvprātīga, ne tas, ka vakcīnas pret koronavīrusu un to iespējamās blakusparādības līdz galam nav izpētītas, ne tas, ka vakcīnas, saskaņā ar oficiālo informāciju, aizsargā pret smagāku slimības gaitu, tomēr vakcinēts cilvēks tāpat var saslimt un aplipināt citus, ne daudzu epidemiologu uzskats, ka vakcinācija epidēmijas laikā noved pie jaunu, bīstamāku vīrusa celmu rašanās un jauna slimības uzliesmojuma un ne tas acīmredzamais fakts, ka vairums nevakcinēto ir veseli.

Šādā situācijā ir cilvēki, kuri saskata līdzību starp pašreiz Covid-19 aizsegā ieviestajiem ierobežojumiem un vācu nacistu realizēto diskrimināciju, kura izvērtās masu slepkavībās un genocīdā. Nesen martā izraēliete Vera Šarav (Вера Шарав / Vera Sharav – Alliance for Human Research Protection dibinātāja), kura piedzīvoja Holokaustu, intervijā pateica sekojošo: “Bērnībā, dzīvojot nacistu terora valstībā, es uz visu mūžu guvu mācību par ļaunuma dabu. Es zinu, kādas būs sekas, ja jūs stigmatizē un dēmonizē kā slimības izplatītājus. Nacistu likumi atņēma mūsu ģimenei iespējas dzīvot normālu dzīvi, veikt visparastākās darbības. Mūsu īpašumus konfiscēja, mums aizliedza piedalīties jebkādos izglītojošos, reliģiskos, kultūras pasākumos. Šīs sāpīgās bērnības atmiņas ļauj man sajust tos draudus, kurus rada pašreizējie valdības ierobežojošie rīkojumi.”

Varbūt Vera Šarav nezina, kas bija Holokausts, kā to par līdzīgu analoģiju paudējiem mēdz teikt? Tieši otrādi, viņa to zin ļoti labi. Un tiešām, šodien, kad mēs zinām, ar ko beidzās vācu nacistu diskriminācijas un segregācijas politika (gāzes kamerām, nošaušanas bedrēm, baisiem medicīniskiem eksperimentiem), daudzi nemaz nezin, ar ko sākās vācu nacistu noziegumi.

Pašā sākumā nacisti ebrejiem tikai aizliedza strādāt noteiktās profesijās (ebrejiem aizliegto profesiju saraksts vēlāk regulāri tika paplašināts). Pēc tam nacisti aizliedza braukt tramvajā, apmeklēt veikalus un kafejnīcas, apmesties viesnīcās. Vai jums tiešām šie ierobežojošie mēri neko neatgādina?

Šai ziņā Vera Šarav atgādina: Pašreizējie medicīniskie priekšraksti ir liels solis atpakaļ nacistu diktatūras un genocīda virzienā. Mūs apseko un mūs izseko, vakcinācijas sertifikātu rašanās rada divšķiru aparteīda sabiedrību ar vienu priviliģētu šķiru un otru, kura tiek apmelota un diskriminēta. Vai neizklausās pazīstami? Vai tam sekos getto un koncentrācijas nometnes? Un kā tieši tiks slepkavoti cilvēki? Tikai atliek sākt veidot šādu divšķiru sabiedrību un jūs vairs nespēsiet novērst globālu holokaustu. Valdība nedrīkst iejaukties cilvēku personiskajā dzīvē, cilvēku medicīniskajos lēmumos. Kas vispār tas ir? No kurienes radās šādas idejas? Tās radās no nacistiem. Es nebiju domājusi, ka piedzīvošu to mirkli, kad man atkal būs jābaidās no jau pārdzīvotā.”

Ja kāds 1935.gada Vācijā pateiktu, ka ar ierobežojošajiem mēriem sākas masu genocīds, viņam varētu iebilst: “Kā gan to var salīdzināt? Masu genocīds ir kad turki nogalināja 1,5 miljonus armēņu, bet te tikai neļauj paēst kafejnīcā.” Šodien mēs zinām, ka 1933.gada pirmos aizliegumus ebrejiem strādāt noteiktās profesijās un 1941.gadā sāktās masu slepkavības šķir astoņi gadi. Veseli astoņi gadi vai arī tikai astoņi gadi – kā nu kuram labāk patīk.

Mūsdienās, runājot par Holokausta noziegumiem, mēs tos uzskatām ne tikai par drausmīgi necilvēcīgiem, bet arī par iracionāliem. Mūsdienās rasu antisemītisms pamatoti tiek uzskatīts par absurdu ideju. Savukārt XX gadsimta pirmajā pusē rasu nevienlīdzības ideja bija daļa no zinātniska pasaulskata. Priekšstats par to, ka augstāko “nordisko” rasu (anglosakšu, vāciešu, skandināvu) sajaukums ar mazāk augstvērtīgajiem slāviem vai “vidusjūras” rases pārstāvjiem, un vēl jo vairāk – ar āfrikāņiem vai mongoloīdiem, rada draudus sabiedriskajai veselībai, bija izplatīts Vācijas, Anglijas, ASV un citu valstu zinātniskajās aprindās.

Piemēram, savulaik slavenais amerikāņu zinātnieks Harijs Laflins (1880-1943) 1924.gadā uzstājās Kongresā kā zinātniskais eksperts, veiksmīgi aizstāvot Imigrācijas ierobežošanas aktu, kurš noteica rasu kvotas ieceļotājiem no Dienvidu un Austrumu Eiropas un pilnīgu aizliegumu imigrācijai no Āzijas. Savukārt 1935.gadā viņš pozitīvi novērtēja rasistiskos “Ninbergas likumus” Vācijā kā zinātniski pamatotus. 1936.gadā viņš saņēma Heidelbergas universitātes goda doktora titulu. Savukārt Zviedrijā 1922.gadā valsts nodibināja rasu bioloģijas institūtu. Vienvārdsakot ideja par to, ka svešu rasu un tautību elementi apdraud sabiedrisko veselību tajā laikā bija pietiekami respektabla zinātniska ideja.

Ebreji tika uzskatīti par neveselīguma izplatītājiem, “rasu parazītiem”, un visu dzīves sfēru atbrīvošana no ebrejiem tika vērtēta kā rūpes par sabiedrību. Šī iemesla dēļ daudzi medicīnas un bioloģijas zinātnes pārstāvji atbalstīja nacistus vēl pirms viņu nonākšanas pie varas, jo nacistu partija bija vienīgā partija, kura apsolīja savā politikā “sekot zinātnei”.

Ko šai sakarā saka Vera Šarav: “Ar ko atšķiras Holokausts no visiem citiem masu genocīdiem? Ar medicīnas isteblišmenta noteicošo lomu tā realizācijā. Katru soli slepkavību virzienā ieviesa akadēmiskais un profesionālais medicīnas isteblišments. Ārsti, prestižas mediķu organizācijas un iestādes deva leģitimitātes piesegu zīdaiņu slepkavībām un masveida ierindas pilsoņu slepkavībām. Par pirmajiem viņu upuriem kļuva vācu zīdaiņi-invalīdi un bērni-invalīdi līdz 3 gadu vecumam. Par tiem valsts iestādēm bija jāziņo (“jāstučij”) vecmātēm (“akušerkām”). Par nākamajiem upuriem kļuva garīgi slimie, bet tiem sekoja vecie cilvēki pansionātos.”

Slavenais amerikāņu vēsturnieks Roberts Džeijs Liftons savā grāmatā “Nacistu ārsti: medicīniskās slepkavības un genocīda psiholoģija” raksta: “Medicīniskas slepkavības var apskatīt arī no cita skatu punkta, kuru, manuprāt, ne līdz galam apzināmies: slepkavība kā terapeitiska nepieciešamība. Šis motivācijas veids labi izpaužas nacistu ārsta vārdos, ko citē izcilā daktere Ella Lingene-Reinere (1905-2002), kura pārdzīvoja Holokaustu. Rādot uz tālumā kūpošajām [krematorija] trubām, viņa pajautāja nacistu ārstam Fricam Klainam: “Kā Jūs šo varat savienot ar [Hipokrata] zvērestu, kuru devāt kā ārsts?” Uz to viņš atbildēja: “Protams, es esmu ārsts un es gribu saglabāt dzīvību. Un dēļ cieņas pret cilvēka dzīvību es esmu gatavs izgriezt iekaisušu apendiksu no slimā ķermeņa. Ebreji tas ir iekaisis apendiks cilvēces ķermenī.””

Citiem vārdiem sakot, saskaņā ar nacistu koncepciju ārsts ir atbildīgs par visas sabiedrības veselību kā par vienotu organismu un tādēļ ar katru atsevišķo pacientu drīkst darīt visu, ko uzskata par nepieciešamu. Tiesa gan šo koncepciju neizdomāja nacisti. Vēl 1920.gadā slavenais vācu zinātnieks un jurists Karls Bindings un psihiatrs Alfrēds Hohe publicēja grāmatu “Par pieļaujamību iznīcināt necienīgu dzīvību”, kurā apgalvoja, ka valstij ir pilnas tiesības rīkoties ar savu pilsoņu dzīvību un veselību. Pirms viņiem 1895.gadā šo pašu domu savā grāmatā “Tiesības uz nāvi” aizstāvēja austriešu autors Ādolfs Josts, kura ieskatā tiesības uz katra atsevišķa pilsoņa nāvi pieder sabiedrībai kā organismam, kuru pārstāv valsts.

Tieši pret šāda veida idejām iestājas Nirnbergas kodekss: ārstam savā profesionālajā darbībā ir jāvadās tikai no pacienta interesēm, nevis no visas sabiedrības interesēm, kuras vārdā it kā būtu tiesības upurēt atsevišķa pacienta intereses. Tāpat Nirnbergas kodeksā ir teikts: “Absolūti obligāts nosacījums eksperimenta veikšanai ar cilvēku ir viņa brīvprātīga piekrišana tam. Tas nozīmē, ka eksperimentā iesaistāmas personas, kam ir juridiskas tiesības dot piekrišanu; kam ir brīvas izvēles iespēja dot piekrišanu bez mazākās varmācības, krāpšanas, viltus, piespiešanas, maldināšanas vai citas spaidu vai piespiedu metodes; kam ir pietiekamas zināšanas un izpratne par paredzēto eksperimentu, lai spētu pieņemt saprātīgu un apzinātu lēmumu.”

Tātad, nacisti savu necilvēcību realizāciju sāka ar to, ka, aizsedzoties ar rūpēm par sabiedrības veselību, kā to saprata daļa no to laiku zinātniekiem, aizliedza daļai savu pilsoņu iet uz veikaliem un kafejnīcām, kā arī izmantot sabiedrisko transportu. Šos cilvēkus apvainoja visās sabiedrības nelaimēs. Pēc dažiem gadiem šo sabiedrības daļu sāka izmantot piespiedu medicīniskiem eksperimentiem, kuri nereti beidzās ar cilvēka nāvi, bet tos, kuri eksperimentiem nederēja vai arī spēja tos pārdzīvot, tāpat pēc tam nogalināja.

Tas kļuva iespējams tādēļ, ka sabiedrība piekrita tam, ka valstij ir tiesības atņemt atsevišķiem tās pilsoņiem viņu pamattiesības, sākot no tiesībām iet uz veikalu un beidzot ar tiesībām uz dzīvību. Un tas viss tika darīts sabiedriskā labuma vārdā un saskaņā ar zinātniskajiem datiem un pieeju. A kā savādāk? Un, protams, tos zinātniekus, kuri nepiekrita šādai politikai, mobingoja, atlaida no darba, piespieda emigrēt vai vienkārši nogalināja.

Un kas notiek pašreiz? Varasiestāžu darbībās rasisma motīva tik tiešām nav. Tomēr valdība, vadoties no rūpēm par sabiedrības veselību tā, kā to saprot daļa mūsdienu zinātnieku, ir aizliegusi daļai savu pilsoņu iet uz veikaliem un kafejnīcām, izmantot sabiedrisko transportu. Šo pilsoņu daļu apvaino, ka viņi esot vainīgi sabiedrības nelaimēs. Pie tam, izmantojot segregāciju un draudot ar atlaišanu no darba, šos cilvēkus spiež piekrist eksperimentālu preparātu injekcijai, kuru blakusparādības neviens līdz galam nav izpētījis. Tas kļuva iespējams tādēļ, ka sabiedrība piekrita tam, ka valstij ir tiesības atņemt atsevišķiem tās pilsoņiem viņu pamattiesības, sākot no tiesībām iet uz veikalu. Un tas viss tiek darīts sabiedriskā labuma vārdā un saskaņā ar zinātniskajiem datiem un pieeju. A kā savādāk?

Pie tam Vera Šarav atzīmē: “Pašreiz strīdi ir aizliegti. Ārstiem nav atļauts runāt, ka vīruss tiek izmantots, lai uzturētu baiļu atmosfēru. Ar ārstiem un zinātniekiem, kuri izsaka pretēju viedokli oficiālajiem rīkojumiem, izrīkojas kā ar ķeceriem. Viņiem draud ar iztikas līdzekļu atņemšanu, izsmej, aplej ar samazgām plašsaziņas līdzekļos par to, ka viņi uzdod jautājumus par vakcīnu pret Covid-19 drošību.”

Un nobeigumam. Kamēr es rakstīju šo rakstu, kļuva zināms, ka medicīnas zinātņu kandidāte, onkologs – ģenētiķis, reanimācijas nodaļas vadītāja Natālija Školjara (Наталья Школяр) ierakstīja savā Instagram kontā (https://www.instagram.com/doktorzi/ ) brīdinājumu par ADE (no antivielām atkarīgas infekcijas pastiprināšanās) efekta bīstamību vakcinētajiem un par nepietiekamo Covid-19 vakcīnu izpēti. Daktere Školjara aicināja pieiet vakcinācijas jautājumam uzmanīgi, izvairoties no truli vienpusīgām kampaņām. Kā atbilde uz šo ierakstu sekoja zinātnieces dzīvokļa durvju apliešana ar smirdīgu šķidrumu. Līdzīgi kā laikos, kad Vācijā pie varas nāca nacisti.

P.S.
Šī raksta autors nekādā ziņā neuzstājas pret vakcināciju vispār un ne pret vakcināciju pret koronavīrusu. Tomēr saskaņā ar starptautisko tiesību un Krievijas likumdošanas normām, autors ir pārliecināts, ka vakcinācija drīkst būt tikai brīvprātīga.

Jevgēnijs Rozenblūms, vēsturnieks, redaktors, izdevējs
/25.06.2021/

Avots:
https://ifamnews.com/ru/egor-beroev-predupredil-o-vozvrashchenii-fashizma

[Veras Šarav 2020.gada oktobra intervija: https://childrenshealthdefense.org/transcripts/nazism-covid-19-and-the-destruction-of-modern-medicine-an-interview-with-vera-sharav/
Veras Šarav 2021.gada marta intervija:

]

Informācijas aģentūra
/08.07.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, VAKCINĀCIJA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Afonas klostera priekšnieks: Vakcīnas pret Covid-19 uzspiež tumšie spēki

00864_1623579106_geron-filofej-gerontasiosif4-600x600-435x435

arhimandrīts Filofejs

Mums ir skaidra iekšēja sajūta, ka šī pandēmija neradās nejauši un tika radīta apzināti. Un pēc tam parādījās vakcīna, it kā tādēļ, lai ierobežotu un uzvarētu šo pandēmiju.

Bet mums ir skaidra iekšēja sajūta, ka visu to kāds mākslīgi vada un virza, lai realizētu to, ko viņi patiesībā grib, nevis to, ko viņi saka. Tas ir, viņi mēģina sasniegt kaut kādu savu vissvarīgāko mērķi.

Mēs redzam ar kādiem paņēmieniem un līdzekļiem viņi uzspiež šīs vakcīnas pieņemšanas obligātumu. Viņiem, šiem tumšajiem spēkiem, ir kāds tālejošāks mērķis. Mēs to redzam tāpēc, ka Jāņa atklāsmes grāmata un Apustuļi, kuri runāja par “pēdējiem laikiem”, ir sagatavojuši mūs tam.

Un mēs redzam, ka visam notiekošajam ir tieši šis mērķis, viņiem vissvarīgākais mērķis. Protams, mēs nezinām, kad tieši tas notiks, bet viņi grib, lai viegli tiktu realizēts viņu galvenais mērķis – zīmes uzlikšana, nākamā antikrista zīmes uzlikšana, kad pienāks laiks. Un viņi visu tam sagatavo jau tagad.

Ar to arī ir izskaidrojams, kādēļ tik acīmredzami diktatoriskā veidā viņi visiem uzspiež šo vakcīnu un kādēļ ar tādām apziņas manipulācijām nodarbojas masu informācijas līdzekļi un internets. Ir taču zināms, ka viņi dāsni maksā žurnālistiem, televīzijas kanāliem utt.

Mēs uzskatām par nepieņemamām tās šodienas darbības, kad tiek ierobežoti demokrātijas principi, pārvietošanās brīvība un tiek pārkāptas dažādas cilvēktiesības. Kā visi šie ierobežojumi saskan ar konstitūciju un likumu garu? Viss tas tiek darīts, kā ieganstu izmantojot pandēmiju, kuru viņi atkal un atkal atražo, radot jaunus vīrusa celmus. Lūk, jau tagad ir sākts runāt, ka oktobrī parādīšoties daudz spēcīgāks vīruss, lai tādā veidā piespiestu vakcinēties arī pārējo tautas daļu.

Tomēr visi šie notikumi liek mums daudz nopietnāk aizdomāties par visu, kas notiek. Un es redzu, ka visiem šiem notikumiem aizmugurē stāv nelabais. Kādā gan citādā veidā, ja ne ar nelabā palīdzību, visi šie tumšo spēku centri tik prasmīgi un metodiski spēja gūt tik sinhronus panākumus visas pasaules mērogā?

Tomēr mūsu pozitīvā cerība un paļāvība balstās Dieva žēlsirdībā un labu nodomu un tieksmju esamībā daudziem kristiešiem un domājošiem cilvēkiem. Un mēs redzam, ka ir cilvēki, kuri pretojas šīm sliktajām lietām un paši jūt, ka notiek kaut kas nelabs un slikts. Un Tas Kungs noteikti atklās daudzas lietas notiekošā sapratnei un novērtēšanai.

Tāpēc, redzot visu to, mums sāp sirds. Un tāpēc mēs lūdzam Svēto Dievmāti, Dieva žēlsirdību un svētību, lai Viņš saglabā Savu tautu, Dieva tautu.

Arhimandrīts Filofejs, Karakalas klostera igumens
/09.06.2021/

Avots:
https://3rm.info/main/85370-temnye-sily-vnedrjajut-jetu-vakcinu-sovershaetsja-jeto-dlja-dostizhenija-ih-konechnoj-celi-pechati-antihrista-starec-filofej-karakalskij.html

Informācijas aģentūra
/02.07.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, VAKCINĀCIJA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Nobela prēmijas laureāts: Vakcīnas pret COVID-19 rada jaunus vīrusa paveidus

00865_Luks_Montanje

2021.gada 18.maijā kustības RAIR Foundation USA interneta mājas lapā tika publicēts intervijas fragmenta tulkojums ar slaveno virusologu un Nobela prēmijas laureātu medicīnā Lūku Montanjē (Luc Antoine Montagnier / Люк Антуaн Монтаньe, 1932), kurā viņš apgalvo, ka vakcīnas pret COVID-19 rada jaunus vīrusa paveidus. Zemāk viss šis fragments.

***

Jautājums: Ja mēs apskatāmies uz Pasaules Veselības organizācijas (PVO) grafiku, tad kopš [2021.gada] janvārī sākās vakcinācija, līkne, kura attēlo jaunas infekcijas, strauji iet uz augšu kopā ar nāves gadījumiem, jo īpaši jaunu cilvēku vidū.

Lūks Montanjē: Jā, ar trombozēm un tā tālāk.

Jautājums: Kāds ir jūsu viedoklis par masu vakcinācijas programmu? Masu vakcināciju salīdzinājumā ar ārstēšanu, kura darbojas un nav dārga.

Lūks Montanjē: Tā ir ļoti liela kļūda. Tā ir gan zinātniska, gan medicīniska kļūda. Tā ir nepieļaujama kļūda. Vēstures grāmatās pēc tam par to izstāstīs, tāpēc ka tieši vakcinācija rada jaunus vīrusa celmus.

Pēc vakcīnas rodas antivielas pret šo vīrusu. Ko dara vīruss? Viņš mirst vai arī atrod citu risinājumu? Jauns vīrusa celms ir vakcinācijas produkts un rezultāts. Jūs to varat novērot katrā valstī. Visur notiek viens un tas pats. Pēc vakcinēto līknes kāpuma seko mirstības līknes kāpums. Es ļoti uzmanīgi sekoju līdzi, šim, ja tā var izteikties, eksperimentam, kas tiek veikts uz vietas, uz pacientiem, kuri ir inficējušies ar koronavīrusu. Es jums parādīšu, ka viņi rada vīrusa variantus, kuri ir rezistanti pret vakcīnām.

Jautājums: Vai mums ir jāvakcinējas pandēmijas laikā?

Lūks Montanjē: Tas ir kaut kas neiedomājams. Bet visi klusē… Daudzi cilvēki zin to, epidemiologi zin to.

Tieši antivielas, kuras tiek radītas pret vīrusu, dod iespēju vīrusam kļūt spēcīgākam. Tas ir tas, ko mēs saucam par no antivielām atkarīgu infekcijas pastiprināšanos (Antibody Dependent Enhancement), kas nozīmē, ka antivielas nāk par labu noteiktai infekcijai. Antivielas uzbrūk vīrusam [piestiprinoties tam] un no tā brīža tam ir receptori makrofāgos utt. Tie caurdur vīrusu nevis nejauši, bet gan tāpēc, ka tie ir sasaistīti ar antivielām.

Ir skaidrs, ka vīrusa jaunie varianti rodas antivielu starpniecības atlases rezultātā dēļ vakcinācijas.

Avots:

Bombshell: Nobel Prize Winner Reveals – Covid Vaccine is ‘Creating Variants’

Informācijas aģentūra
/02.07.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, VAKCINĀCIJA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Lielbritānijā vakcinētie slimo un arī mirst no Covid-19 Delta paveida

00863_Vakcinetie_slimo_ar_delta_paveidu

25.06.2021 Lielbritānijas Veselības dienests (Public Health England) publicēja ziņojumu “Anglijā izmeklējamie SARS-CoV-2 paveidi“ (SARS-CoV-2 variants of concern and variants under investigation in England), kurš satur oficiālus datus par saslimstību arī ar Covid-19 Delta paveidu.

Šie dati liecina kā minimums par Lielbritānijā izmantoto vakcīnu nepietiekamu aizsardzību pret Covid-19 Delta paveidu, nepasargājot vakcinētos ne tikai no saslimšanas, bet arī no letāla iznākuma. Savukārt vecuma grupā virs 50 gadiem šie dati ir šokējoši – vakcinētie pret COVID-19 saslima ar Delta paveidu 7 reizes vairāk kā nevakcinētie un nomira no tā 2 reizes vairāk kā nevakcinētie.

Saskaņā ar ziņojumu laika periodā no 2021.gada 1.februārim līdz 2021.gada 21.jūnijam Anglijā tika reģistrēti 92029 saslimušo ar COVID-19 Delta paveidu (82458 vecuma grupā zem 50 gadiem un 9571 – virs 50 gadiem). No tiem 27192 (6242+13715+7235) jeb 29,55% no visiem saslimušajiem bija vakcinēti ar vienu vai abām dozām (7235 jeb 7,86% bija pabeiguši pilnu vakcinācijas kursu), bet 53822 jeb 58,48% saslimušo bija nevakcinēti.

Tātad, Lielbritānijā ar Covid-19 Delta paveidu slimo arī pietiekami liels daudzums vakcinēto, attiecīgi ir pamats šaubām par Lielbritānijā izmantoto vakcīnu efektivitāti pret Delta paveidu.

Vecuma grupā virs 50 gadiem no kopējā šīs grupas saslimušo skaita (9571) 78,35% jeb 7499 (88+3865+3546) bija vakcinēti ar vienu vai abām dozām (37,05% jeb 3546 saslimušie bija izgājuši pilnu vakcinācijas kursu). Savukārt 976 saslimušie jeb 10,2% nebija vakcinēti pret Covid-19. Citiem vārdiem sakot, vecuma grupā virs 50 gadiem vakcinētie ne tikai saslima vairāk kā nevakcinētie, bet saslima 7 reizes (!) vairāk kā nevakcinētie.

Tātad, Lielbritānijā statistiski ir konstatēts, ka noteiktā iedzīvotāju grupā ar jauno Covid-19 Delta paveidu vakcinētie slimo daudzkārtīgi vairāk kā nevakcinētie.

Saskaņā ar ziņojumu kopumā no Covid-19 Delta paveida nomira 117 cilvēki (8 vecuma grupā zem 50 gadiem un 109 – virs 50). No vecuma grupā zem 50 mirušajiem 2 bija saņēmuši 1. vakcīnas devu, bet 6 mirušie nebija vakcinēti. Savukārt vecuma grupā virs 50 no Delta paveida nomira 38 nevakcinētie un 68 vakcinētie ar vienu vai divām potēm (no tiem 50 bija izgājuši pilnu vakcinācijas kursu). Citiem vārdiem sakot, vecuma grupā virs 50 gadiem no Covid-19 Delta paveida vakcinētie nomira 2 reizes vairāk kā nevakcinētie.

Tātad, pretēji oficiāliem apgalvojumiem, ka vakcīnas pret Covid-19 pasargājot, ja ne pret saslimšanu, tad vismaz pret smagu slimības gaitu un nāvi, Lielbritānijā oficiāli ir konstatēts, ka pret Covid-19 vakcinētie arī mirst no Covid-19 (tā Delta paveida). Attiecīgi vakcinācija garantēti nepasargā no smagas slimības gaitas un nāves no Covid-19. Pie tam tika konstatēts, ka noteiktā iedzīvotāju grupā vakcinētie mirst vairāk kā nevakcinētie (gandrīz 2 reizes).

Ko no tā var secināt?

Pirmkārt, šis ir pirmais nopietnais signāls, ka vismaz kāda no vakcīnām varētu nebūt efektīva pret jaunu Covid paveidu, attiecīgi iespējams daļa vakcinēto kā minimums no tā nav pasargāti.

Otrkārt, ņemot vērā arī straujo Covid-19 uzliesmojumu Krievijā, tas varētu liecināt par kā minimums vektora vakcīnu (Astra Zeneca(Vaxzevria), Sputnik V u.c.) neefektivitāti pret Delta paveidu. Un ko tādā gadījumā darīt ar jau vakcinētajiem (tai skaitā Latvijas Republikas augstāko vadību)? Revakcinēt? Tātad viņi vakcinējās un riskēja ar nopietnajām blaknēm veltīgi. Un kur ir garantija, ka tas neatkārtosies vēlreiz un arī ar citām vakcīnām?

Treškārt, izrādās pret Covid vakcinētie arī mirst no Covid-19, pie tam, noteiktā iedzīvotāju grupā pat vairāk kā nevakcinētie. Jā, tas ir konkrēts paveids, konkrēta valsts ar savu konkrēto vakcīnu un vecuma grupa virs 50, bet tas ir noticis fakts. Tātad, tas ir iespējams. Un, ja tas ir iespējams pie šādiem nosacījumiem, tad tas teorētiski ir iespējams pie savādākiem nosacījumiem. Citiem vārdiem sakot, tas ir brīdinājuma zvaniņš visiem vakcinētajiem un vakcinēties gribētājiem – vakcīna neko negarantē un var arī nepasargāt pat no letāla iznākuma.

Un te ir jāatgādina, ka situācija, kad vakcīna ir tikai neefektīva pret kārtējo jauno paveidu ir vēl pietiekami optimistiska, jo cilvēks tikai pret slimību netiek pasargāts kā plānots. Ir iespējami citi, daudz pesimistiskāki scenāriji, kad vakcīnas aktivizētās imūnšūnas kļūdās un pastiprina slimību (ADE jeb no antivielām atkarīgas infekcijas pastiprināšanās efekts). Šādi gadījumi masveidā pagaidām oficiāli vēl nav konstatēti, bet tas teorētiski ir iespējams, un šāda iespējamība nav nemaz tik mazvarbūtiska. Tāpēc visi, kuri vakcinējas pret Covid-19, pietiekami nopietni riskē.

Avoti:
https://jauns.lv/raksts/arzemes/449932-specialisti-skaidro-kadel-anglija-sobrid-no-covid-19-delta-varianta-arvien-vairak-mirst-tiesi-vakcinetie
https://infoagentura.wordpress.com/2021/06/07/izversts-eksperta-skaidrojums-kadel-vakcineties-var-but-bistami-jo-ipasi-pret-covid19/

Click to access Variants_of_Concern_VOC_Technical_Briefing_17.pdf

Britu statistika – virs 50 gadiem špricētie slimo un mirst vairāk, kā nešpricētie.

Informācijas aģentūra
/30.06.2021/

 

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Medicīna, Reģ.: Anglosaksija, VAKCINĀCIJA, Veids: Apkopojums | Komentēt

Hipohondriķu režīms pārkāpj cilvēktiesības

00862_hipohondrikis

Līdz 2020. gadam mums administratīvā kārtā nelika domāt par savu/citu cilvēku veselību. Precīzāk, šur tur un laiku pa laikam kaut ko tomēr atgādināja. Piemēram, ka smēķēšana nav laba, jo veicina vēzi ne tikai pašam smēķētājam, bet arī apkārtējiem. Vai ka seksoties mūsdienās labāk ar prezervatīvu, jo uzglūn viltīgais un nežēlīgais HIV/AIDS.

Interesanti, ka pat kvēlākie kovidfanātiķi nemēģina iestāstīt, ka jaunmodīgā kaite ar biedējošo nosaukumu “Covid-19” ir bīstamāka/letālāka par vēzi un HIV/AIDS. Tāpat sabiedrībā vienā mierā klusām turpina plosīties masu slepkava ar pagaro nosaukumu “sirds un asinsvadu slimības”.

Tomēr vairāk nekā pusotru gadu visa pasaule ir sastingusi bailēs tieši no kovida, ko kāds ģeniāls datorgrafiķis ir vizualizējis kā bumbu ar piesūcekņiem. Kā vīruss SARS-cov2 izskatās patiesībā, nezina arī zinātnieki, kuriem mums šobrīd jātic uz vārda.

Mēs redzam, ka kovidam nav izstrādāta efektīva terapija, nav radītas zāles tā ārstēšanai – un Pasaules Veselības organizācija (World Health Organization) par to ne mazākajā mērā neuztraucas.

Toties mežonīgos tempos tiek testētas nu jau desmitos skaitāmas vakcīnas, kas paredzētas it kā kovida profilaksei, tomēr, kā izrādās, vienīgais, ko, tās, iespējams, nodrošina – mazliet vieglāku slimības gaitu. Slimības, kuru joprojām liela daļa izslimo bez simptomiem.

Izraēlas un Seišeļu salu pieredze rāda, ka arī no gaisa pagrābtās teorijas par kolektīvo (ganāmpulka) imunitāti ir vienkārši kārtējie māņi.

Arī sejas maskas, kuras nekādi neaizsargā pret aerosola infekciju (un zinātnieki sliecas domāt, ka jaunais koronavīruss izplatās pa gaisu, t.i., kā aerosols, nevis ar pilieniem), ir ne tikai kļuvušas par ikdienas atribūtu, bet daļai sabiedrības jau pieaugušas pie sejas, tāpat kā galvā izveidojies Snifa algoritms – nenāciet man klāt, es vemšu/kliegšu!

Visi šie izdomājumi un fantomi, ar kuriem mēs jau esam apraduši un pat sākam uztvert kā savējos, izskalo mūsu smadzenes un beigu beigās tajās vairs nepietiek vietas, lai saprastu, ko nozīmē Latvijā ratificētā (tātad likuma spēku ieguvusī) Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/649 ), precīzāk, tās 8. panta 1. daļa: “Ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un korespondences neaizskaramību.”

Kādas var būt tiesības uz personīgo dzīvi apstākļos, kad jums pieprasa publiskot jūsu veiktās sociāli medicīniskā rakstura procedūras?

Vai 9. panta 1. daļa: “Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību (..).” Mūsu vienīgā atļautā ticība šobrīd ir kovidreliģija un, ja jūs neesat tās adepts, ar jums nodarbosies kovidinkvizīcija.

Jums nav tiesību uzskatīt, ka esat vesels! Jums ir jāpiedalās hipohondriķu šovā. Padomājiet taču par savu opīti un omīti! (Hipohondriķis – ar hipohondriju sirgstošs indivīds. Hipohondrija – patoloģisks stāvoklis, kas izpaužas pastāvīgās bailēs saslimt ar kādu slimību, tostarp ierastas sajūtas uztverot kā kaut ko slimīgu un/vai nepatīkamu.)

“Ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības netraucēti saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no sabiedrisko institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām.” (Konvencijas 10. panta 1. daļa). Eita nu! Sabiedriskais labums paģēr, lai jūs labprātīgi atsakāties no šīm tiesībām. Pagaidām labprātīgi, bet aparteīds un segregācija jau mīņājas uz jūsu sliekšņa – pat tad, ja jūs esat vakcinējies, jo daudzas no tiesībām, ko vara jums ir atņēmusi pusotra gada laikā, atbilstoši šīs varas iecerei jums vairs neredzēt kā savas ausis bez spoguļa.

“Šajā Konvencijā minēto tiesību un brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez jebkādas diskriminācijas – neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem, nacionālās vai sociālās izcelsmes, saistības ar kādu nacionālo minoritāti, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa.” (Konvencijas 14. pants). Ja jums kāds saka: sorry, bet vakcinācija te nav minēta, neticiet!

“Vai cita stāvokļa” ir atvērtais formulējums, kurā ietilpst jebkurš diskriminācijas veids – arī tāds, ko mēs šobrīd nevaram pat iedomāties. Tāpat kā pirms gada nevarējām iedomāties, ka globālā vara ieviesīs diskrimināciju pēc pazīmes potēts/nepotēts.

Medicīniskā slimība “Covid-19” šobrīd ir pārtapusi sociālā kaitē ar tādu pašu kodētu nosaukumu. Un tā ir lipīgāka un dziļāka nekā mēs spējam iedomāties. Pavērojiet: arvien vairāk ir tādu līdzpilsoņu, kuri pret kovidu nodrošinās divkārši, trīskārši vai n-kārši: karstā, saulainā dienā uzvelk sejas masku, ievēro sociālo distanci, dezinficē rokas. Un krāj agresiju pret tiem, kas to nedara.

Hipohondriķu režīms ir ieviests uz ilgu laiku. Varbūt tā ieviesēji pat cer, ka tas būs mūžīgs. Kā Trešā impērija.

Dzintars Zaļūksnis, žurnālists
/28.06.2021/

Avots:
http://www.infotop.lv/article/lv/hipohondriku-rezims

Informācijas aģentūra
/30.06.2021/

 

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Eksperts: Amerikāņi arī Latviju mēģinājuši iesaistīt karā ar Krieviju Baltkrievijas teritorijā.

00861_Rostislavs_Iscenko

Rostislavs Iščenko

Jaunā ASV administrācija 2021.gada pavasarī mēģināja izraisīt militāru konfliktu starp Krieviju un Poliju, Baltijas valstīm (tātad arī Latviju), Ukrainu, Gruziju. Tā uzskata krievu – ukraiņu politiskais eksperts, politologs Rostislavs Iščenko.

Eksperta ieskatā karadarbībai vajadzēja sākties pēc Aleksandra Lukašenko un viņa tuvāko līdzgaitnieku nogalināšanas, ko bijis plānots veikt 2021.gada 9.maijā. Pēc veiksmīgā atentāta nemiernieki būtu izplatījuši paziņojumu par “tautas sacelšanos” un aicinājumu “brīvajai pasauli” “palīdzēt” “baltkrievu tautai”, uz ko momentāni vajadzējis reaģēt Polijai un Lietuvai, nosūtot savus bruņotos spēkus uz Baltkrieviju “baltkrievu tautas” “atbalstam” un/vai poļu minoritātes aizstāvībai. No savas puses “baltkrievu tautu” vajadzējis atbalstīt arī Ukrainai, bet Polijai ar Lietuvu solidāru militāru atbalstu vajadzējis sniegt arī Latvijai ar Igauniju.

Pēc Iščenko domām Krieviju šāda notikumu attīstības gaita varēja pārsteigt nesagatavotu un tāpēc Krievija varēja arī nepaspēt laicīgi noreaģēt. Ja tā būtu noticis, tad ātri vien Baltkrievijā sāktos pilsoņu karš, kurā uzreiz iesaistītos Polijas, Baltijas valstu un Ukrainas armijas, ar kurām Krievijas armijai tur būtu jāsastopas, ja tā nolemtu iejaukties. Bet iejaukties Krievija noteikti nolemtu dēļ Baltkrievijas stratēģiskā svarīguma un dēļ formālās vienotās valsts esamības.

Un vienlaicīgi ar šiem notikumiem eksperta ieskatā notiktu arī Ukrainas militārais uzbrukums Donbasai (iespējams arī Krimai), savukārt Gruzija uzbruktu Dienvidosetijai un Abhāzijai. Visa tā rezultātā sanāktu, ka Krievija karo ar Poliju, Baltijas valstīm, Ukrainu un Gruziju ārpus visas pasaules atzītās formālās Krievijas teritorijas, kas ļautu to informatīvi padarīt par agresoru.

Šos plānus izjauca Krievijas Federālais Drošības dienests (FDD), aizturot atentāta pret Lukašenko organizētājus. Iščenko ieskatā Krievijas specdienesti ieguva ļoti nopietnus amerikāņu vainas atentāta organizēšanā pierādījumus, par ko liecinot apstāklis, ka Baidena administrācija savu vainu notikušajā noliedza ļoti formāli un klusi (neenerģiski), un, ka uzreiz pēc izgāšanās amerikāņi ļoti strauji mīkstināja retoriku un bez maz vai lūdzās par Baidena un Putina tikšanos.

Faktu izklāsts

2021.gada 15.martā tika atslepenots un nodots publikai 15 lappušu garš ASV Nacionālās izlūkošanas direktora ziņojums, kurā ir teikts, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins apstiprināja, bet virkne Krievijas valsts organizāciju veica ietekmes operācijas, lai nomelnotu prezidenta kandidātu Džo Baidenu un Demokrātu partiju, atbalsot bijušo prezidentu Donaldu Trampu, graujot sabiedrības uzticību vēlēšanu procesam un saasinot sociālpolitisko sašķeltību ASV.

***

2021.gada 16. martā ASV prezidents Džo Baidens intervijā telekanālam ABC apstiprinoši (ar “Uh-huh. I do.”) atbildēja uz žurnālista jautājumu, vai viņš uzskatot Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu par slepkavu.

Vēl šajā intervijā Baidens pastāstīja, ka pirms vairākiem gadiem, kad viņš bijis viens ar Putinu savā birojā, viņš sacījis, ka Putinam nav dvēseles: “Es teicu: “Paskatījos jums acīs, un man šķiet, ka jums nav dvēseles.” Un viņš paskatījās atpakaļ un teica: “Mēs viens otru saprotam.””

Savukārt vaicāts, kā viņš sodīs Putinu par iejaukšanos vēlēšanās, Baidens atbildēja: “Jūs noteikti redzēsit, kāda būs šī cena. Es sīkāk nepaskaidrošu”.

***

2021.gada 17.aprīlī Krievijas un Baltkrievijas specdienesti publiski paziņoja par mēģinājumu organizēt valsts apvērsumu Baltkrievijā, kuru tika plānots veikt 2021.gada 9.maijā.

Saskaņā ar Krievijas FDD un Baltkrievijas VDK paziņojumu, apvērsuma organizēšanā piedalījās Jurijs Zenkovičs (Юрий Леонидович Зенкович), Grigorijs Kostjusovs (Григорий Андреевич Костусёв) un politologs Aleksandrs Feduta (Александр Иосифович Федута), plānojot Aleksandra Lukašenko nogalināšanu, pašreizējās valdības gāšanu un varas sagrābšanu. FDD ieskatā Feduta un Zenkovičš radīja militāra valsts apvērsuma plānu “pēc atstrādāta “krāsaino revolūciju” scenārija, piesaistot vietējos un ukraiņu nacionālistus, un paredzot prezidenta Aleksandra Lukašeno fizisku likvidāciju.”

Plāna realizācijai Zenkovičs ar Fedutu nolēma Maskavā tikties ar opozicionāri noskaņotu Baltkrievijas armijas ģenerāli. Pēc konsultācijām ASV un Polijā viņi ieradās Maskavā un vienā no Maskavas restorāna kabinetiem tikās ar baltkrievu militāristiem. Tikšanās laikā Zenkovičs un Feduta paziņoja, ka viņu ieceres veiksmīgai realizācijai nepieciešams fiziski likvidēt gandrīz visu Baltkrievijas vadību.

Saskaņā ar FDD paziņojumu, Fedutas un Zenkoviča plāns ietvēra arī sekojošas darbības:
*) radio un TV centra sagrābšanu, lai pārraidītu uzsaukumu tautai,
*) Baltkrievijas varasiestādēm lojālo Minskas pilsētas Iekšlietu sistēmas spēku un OMON bloķēšanu,
*) pilnīgu Baltkrievijas elektrosistēmas darbības apturēšanu ar mērķi apgrūtināt Baltkrievijas militāro un tiesībsargājošo struktūru darbību.

Pēc FDD ziņām apvēsumu bija plānots sākt realizēt 2021.gada 9.maijā Uzvaras svētku parādes laikā. Kā apvērsuma sekām bija jābūt Baltkrievijas prezidenta posteņa likvidācijai un varas nonākšanai “Nacionālās samierināšanas komitejas” rokās.

Pēc apvērsuma organizatoru tikšanās dokumentēšanas, viņi tika aizturēti un nodoti Baltkrievijas varasiestādēm.

Rostislava Iščenko izklāsts raksta formā (19.04.2021)

“Lai saprastu, ka Baltkrievijā kaut kas tiek gatavots, nebija jābūt īpaši gudram un apveltītam ar ekskluzīvu informāciju. No banālas loģikas izrietēja (es par to ne reizi vien biju teicis un rakstījis), ka, lai sagaidāmajā amerikāņu operācijā pret Krieviju varētu cerēt uz panākumiem, tā nedrīkstēja aprobežoties tikai ar Ukrainas uzbrukumu Donbasam.

Amerikāņi varbūt arī nav īpaši lieli intelektuāļi, tomēr (atšķirībā no saviem ukraiņu aizbilstamajiem) viņi prot vispārināt esošo pieredzi. Bet 2014. – 2015.gada pieredze rāda, ka pat bez tiešas Krievijas armijas spēku līdzdalības (ar ierobežotu (ieroči, tehnika, “atvaļinātie”) tādu spēku atbalstu, kuri nelīdzinās normālai armijai), Ukrainas armija ar apskaužamu regularitāti cieta vienu sakāvi pēc otras. Un tā kā Maskava jau iepriekš bija likusi noprast, ka Ukrainas uzbrukuma gadījumā savaldību vairs neizrādīs, tad mest cīņā vienu pašu Ukrainu nebija jēgas, jo tā tiktu samalta miltos ātrāk kā amerikāņi sāktu realizēt savu plānu.

Un šis plāns arī nevienam nav noslēpums. Bija nepieciešams organizēt nevis vienkārši ukraiņu – krievu karu, bet gan karu, kurā būtu iesaistītas dažas Eiropas Savienības un NATO dalībvalstis.

Gatavību riskēt izrādīja poļi un baltieši, bet viņu līdzdalība bija kaut kādā veidā jāleģendē (jāpiesedz, jāatrod formāls iemesls). Baltijai ar Ukrainu vispār nav kopējas robežas un pat poļiem būtu bijis grūti izskaidrot savu palīgā nākšanu, kad “normandijas formāta” [diplomātisko sarunu formāts Ukrainas krīzes noregulēšanai] dalībnieki, kuri ir Polijas vecākie biedri Eiropas Savienībā (Francija un Vācija), grasījās aprobežoties tikai ar sava uztraukuma izteikšanu un aicinājumiem uz žēlsirdību.

Tātad, vajadzēja atrisināt divas problēmas: bija jādod laiks poļu – baltiešu limitrofiem iesaistīties konfliktā, kā arī bija viņiem jādod pārliecinoša skatuve un pārliecinošs pamatojums. Apvērsuma mēģinājums Baltkrievijā risināja abas šīs problēmas.

Tādā veidā Krievija pēkšņi dabūtu sev vēl vienu fronti. Gribu vērst uzmanību, ka saruna restorānā nepārprotami liecina par to, ka apvērsuma organizatori neuzskatīja, ka pēc Lukašenko nogalināšanas vara viņiem pati iekritīs rokās. Runa gāja par Minskas blokādi, vairāku desmitu vadošo politiķu internēšanu, “simbolisku” dažu ēku sagrābšanu un uzstāšanos ar aicinājumu TV un radio. Nedomāju, ka viss aprobežotos tikai ar aicinājumu Baltkrievijas tautai. Tādos gadījumos parasti sazvērnieki apelē pie starptautiskās sabiedrības un lūdz palīdzību.

Pučisti nešaubījās, ka nozīmīga spēka struktūru pārstāvju daļa izrādīs viņiem militāru pretestību. Tātad sāksies pilsoņu karš. Tāpēc viņi uzreiz centās nocirst galvu šai pretošanās kustībai, novācot visus, kuri varētu centralizēti vadīt pretestību pučam. Pie tam viņiem bija svarīgi, lai, kamēr Krievija apdomā notikušo un veido militāro grupējumu, kuru sūtīt palīgā baltkrieviem apspiest dumpi, limitrofi jau būtu saņēmuši oficiālu ielūgumu iejaukties un nosūtītu armiju. Tas ir, lai nevis Polija nosūta armiju uz valsti, kurā jau atrodas Krievijas armija, bet, lai Krievija reaģētu uz poļu armijas parādīšanos Baltkrievijā.

Šī kara iznākums no tā nemainītos, Krievijas armija apstātos tur, kur būtu nepieciešams Krievijas vadībai. Toties politiskās priekšrocības spiediena izdarīšanai uz saviem spītīgajiem rietumvalstu partneriem amerikāņi gan iegūtu. Viņu notikušā interpretācija būtu sekojoša: *) baltkrievu tauta gāza asiņainu tirānu, *) tirānijas piekritēji izraisīja karu pret sacēlušos tautu, *) tauta palūdza “civilizētai pasaulei” palīdzību, *) tikai Krievija nosūtīja karaspēku apspiest tautas sacelšanos, pie reizes veica agresiju pret brīvību mīlošajiem baltiešiem un ukraiņiem (visā šai jezgā neviens nemēģinātu tikt skaidrībā kurš kam uzbruka Donbasā, vainīga tāpat būtu Krievija).

Rietumeiropiešiem būtu bijis ļoti grūti “nenoticēt” šādam traktējumam. Pie tam amerikāņi pilnīgi noteikti gatavojās šai karā iesaistīt arī Gruziju. Tbilisi pēdējās nedēļas laikā daudz runāja par nepieciešamību militāriem līdzekļiem atgriezt Abhāziju un Osetiju.

Plāns pats par sevi bija pat ļoti neslikts. Formāli Krievijas teritorijai neviens neuzbruktu. Karadarbība noritētu Baltkrievijas, Ukrainas (Donbasa) un Gruzijas (Abhāzija, Dienvidosetija) teritorijās, tas ir, citu neatkarīgu valstu teritorijās. Krievijas armijai viena koncentrēta uzbrukuma vietā (Ukrainas uzbrukums Donbasam) būtu jāmanevrē lielā teritorijā no Baltijas līdz Kaspijas jūrai. Krievijas armija nav no gumijas. Un karā ar Krieviju būtu iesaistītas 6 – 7 valstis, kuras visas apgalvotu, ka Krievija tām ir uzbrukusi. Un kam lai šādā situācijā “tic” Parīze ar Berlīni?

Jā, šo karu Krievija uzvarētu, bet par pilnīgu sakaru saraušanas ar Eiropas Savienību cenu, ko amerikāņiem arī nepieciešams panākt. Jā, būtu bijuši arī lieli zaudējumi, tai skaitā ekonomiskie. Bet limitrofu [arī Latvijas] amerikāņiem nav žēl.”

Rostislava Iščenko izklāsts video formātā (21.04.2021)

“Atentātu pret Lukašenko organizēja Amerikas Savienotās Valsis. Pat vairāk, ASV organizēja Baltkrievijā valsts apvērsumu. Es pat teiktu, ka viņi Baltkrievijā organizēja pilsoņu karu, jo izejot no tā, ko tikšanās laikā runāja amerikāņu emisāri [tikšanās tika uzfilmēta, bet emisāri aizturēti], viņi ļoti labi saprata, ka, pat ja viņi nogalinās Lukašenko un izķers visu Baltkrievijas augstāko vadību, pretošanās Baltkrievijā būs un tā būs nopietna. Viņi grasījās bloķēt Minsku un nepieļaut, ka uzreiz tajā ienāk gāztajai valdībai lojālas karaspēka daļas. Un vēl viņi grasījās vērsties pie kāda ar paziņojumu.

No tā visa izriet sekojoša loģika. Viņi tur nogalina Lukašeno, arestē vai nogalina vēl 30 – 40 viņam tuvākos darbiniekus, sagrābj pilsētā dažas administratīvas ēkas, iziet ēterā, vēršas pie NATO, ES, ASV, kolektīvajiem Rietumiem ar lūgumu pēc palīdzības, sak “mēs esam gāzuši asiņaino diktatoru, bet brīvībā palikušie viņa atbalstītāji vēlas nožņaugt tautas pretestību ar militāru spēku; mēs te ar pēdējiem spēkiem esam nocietinājušies Minskā, tāpēc palīdziet, izglābiet.”

Tā kā poļi un baltieši bija gatavi ieiet Baltkrievijā jau 2020.gada augustā, kad notika pirmie protesti pret Lukašenko, tad ir skaidrs, ka viņi bija gatavi atsaukties uz šāda veida aicinājumu arī tagad. Ir skaidrs, ka uz to bija gatava atsaukties arī Ukraina un neviens pat īpaši neslēpj, ka tika gatavotas kaujinieku bandas, lai tās nosūtītu uz Baltkrieviju.

Tāpat ir skaidrs, ka kā nākamo soli Ukraina sūtītu savu armiju uzbrukumā Donbasam. Un ar lielu varbūtības pakāpi var apgalvot, ka sāktos Gruzijas uzbrukums Abhāzijai un Dienvidosetijai, jo gruzīņu politiķi izteicās par to pēdējo mēnešu laikā, un arī tāpēc, ka Gruzijai nav nekādu iespēju atgūt kontroli pār šīm teritorijām, neizmantojot ekskluzīvu šāda veida iespēju.

Attiecīgi ASV nebija īpaši vajadzīgs pats Lukašenko vai viņa skalps, bet ASV bija nepieciešams ugunsgrēks Krievijas pierobežā no Baltijas līdz Kaspijas jūrai. Jo amerikāņiem, ņemot vērā 2014. – 2015.gada pieredzi, bija jāsaprot, ka, ja viņi vienkārši nosūtīs vienu pašu Ukrainu uzbrukumā Donbasam, tad Kijevu samals miltos un labuma no tā nekāda nebūs, jo viņi pat noreaģēt nepaspēs. Attiecīgi tad amerikāņi savas politiskās problēmas neatrisinās. Ukrainu amerikāņiem, protams, ka nav žēl, bet kaut kāds labums no tās likvidācijas gan ir jāiegūst.

Tāpēc, lai “izstieptu” Krievijas armiju, lai radītu Krievijai daudz grūtākus apstākļus, viņi mēģināja organizēt Krievijai ja ne Eiropas mēroga karu, tad kvazieiropas karu, kurā piedalītos 3 vai 2,5 NVS valstis un 3- 4 ES valstis.

Amerikāņi ļoti labi saprot, ka ES zaudētu karā ar Krieviju pat tad, ja tādā karā piedalītos visas ES valstis. Bet šādas izvērstas karadarbības gadījumā sakāve neiestātos tik pat ātri, ja karotu tikai viena pati Ukraina. Tāpēc atliktu laiks attiecīgiem paziņojumiem un attiecīgām darbībām un, kas ir pats galvenais, atliktu laiks un būtu argumentācija, lai Vācija ar Franciju sarautu ar Krieviju jebkādas attiecības, kas arī ir visu šo darbību galvenais mērķis.

Jo tikai Baltkrievija (purvs, sēnes, ogas, MAZs utt.) nevienam Rietumos nav vajadzīgs (Baltkrievija pat Austrumos maz kam ir vajadzīga). Tāpēc neviens nebūtu mocījies ar sazvērestību pret Lukašeno tikai Lukašenko dēļ. Galvenais mērķis ir Krievija, bet Baltkrievija, līdzīgi kā visi pārējie [arī Latvija] ir tikai līdzeklis. Baltkrievijas “aizdedzināšana”, līdzīgi kā savulaik Ukrainas “aizdedzināšana” nepieciešama tikai tādēļ, lai sasniegtu tos mērķus, kurus 2014.gadā (pēc notikušā Ukrainā) neizdevās sasniegt – pilnībā pārtraukt ES un Krievijas sadarbību, lai nebūtu ne ekonomisko, ne politisko kontaktu (vēstniecības varētu palikt, lai ir ko laiku pa laikam izraidīt).

Nekādas “Ziemeļu straumes”, nekādas tirdzniecības, lai nekas nav un lai visa ES teritorija paliktu ekskluzīvā ASV ietekmē, un lai tā kļūtu par amerikāņu ēdamo tuvāko gadu laikā. Tas nepieciešams, lai ierobežotu Krievijai un Ķīnai attīstības perspektīvas, neļautu realizēt lielās Eirāzijas projektu, un pati ASV varētu “izvilkt” līdz tam laimīgajam brīdim, kad, kā uzskata amerikāņi, Krievija ar Ķīnu “pārkarsīs”, “pārpūlēsies” un ASV atkal varēs atgriezties ar saviem hegemonijas plāniem. Tikai tādēļ tas arī tika darīts.“

Avoti:
https://www.dni.gov/files/ODNI/documents/assessments/ICA-declass-16MAR21.pdf
https://abcnews.go.com/Politics/transcript-abc-news-george-stephanopoulos-interviews-president-joe/story?id=76509669
https://ria.ru/20210417/fsb-1728755413.html
https://cont.ws/@ishchenko/1970426
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%94%D0%B5%D0%BB%D0%BE_%D0%BE_%D0%BF%D0%BE%D0%BF%D1%8B%D1%82%D0%BA%D0%B5_%D0%B3%D0%BE%D1%81%D1%83%D0%B4%D0%B0%D1%80%D1%81%D1%82%D0%B2%D0%B5%D0%BD%D0%BD%D0%BE%D0%B3%D0%BE_%D0%BF%D0%B5%D1%80%D0%B5%D0%B2%D0%BE%D1%80%D0%BE%D1%82%D0%B0_%D0%B2_%D0%91%D0%B5%D0%BB%D0%BE%D1%80%D1%83%D1%81%D1%81%D0%B8%D0%B8_(2021)

Informācijas aģentūra
/21.06.2021/

 

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 1 komentārs

Anticilvēku antivielas.

00860_Depositphotos_437189654_l-2015-pic905-895x505-2255

Tūkstošiem gadu cilvēce ir cīnījusies par tiesībām uz dzīvību un veselības aizsardzību. Tagad izskatās, ka viss iet uz to, ka mums nāksies cīnīties par tiesībām slimot un nomirt. Par to, lai slimība netiktu uzskatīta par kriminālnoziegumu. Jo slimības un nāve ir neatņemama katra cilvēka dzīves un cilvēces kā bioloģiskas sugas sastāvdaļa. Un tā tas ir visiem dzīviem organismiem uz mūsu nebūt ne mūžīgās planētas.

Slavenais ārsts un TV šova vadītājs Aleksandrs Mjasņikovs programmas “tiešais kontakts” ēterā pažēlojās, ka Krievijā pret koronavīrusu ir vakcinēti pārāk maz cilvēku, un publiski aicināja uz piespiedu vakcināciju, un cilvēku diskriminēšanu pēc medicīniskām pazīmēm. “Lai nevakcinētie staigā maskās, nelido ar lidmašīnām, neiet uz restorāniem. Bet vakcinētie visu to darīs – staigās bez maskām, smaidīs, priecāsies par dzīvi,” – viņš atklāti paziņoja. Starp citu, gadu atpakaļ doktors Mjasņikovs aktīvi publiskajā telpā stāstīja, ka jaunais vīruss nav bīstamāks par gripu un ka “tas viss drīz beigsies”.

Šādu spriedelējumu nepārprotama amoralitāte ir pilnībā acīmredzama. Šai sakarā es uzreiz atcerējos seno Spartu, kur vājos zēnus meta zemē no klints, jo viņi tāpat nespēs karot. Kā arī Seheja Imamuras (Shōhei Imamura) dižo japāņu filmu “Balāde par Narajamu” (1983). Filma stāsta par bada laikiem Japānā, kad jaundzimušos zēnus, lai nevairotu “liekas mutes”, vienkārši nogalināja, bet nespējīgos večukus veda uz Narajamas kalna virsotni nomirt vientulībā no bada un aukstuma. Izskatās, ka cilvēce sāk aktīvi aizgūt līdzīgas “humānas” prakses gan cīņā ar moderno vīrusu, gan arī attiecībā uz cilvēka veselību vispār.

Bet, ja atmetam morālos vērtējumus, tad pat tikai no tīri medicīniska skatu punkta mēģinājumi piespiest cilvēkus uz obligātu vakcinēšanos pret Covid19, atklāti draudot ar nevakcinēto diskrimināciju, neiztur kritiku. Pie tam šādi draudi vēl jo vairāk samazina uzticību vakcīnām.

Ja jau vakcīnas pret koronavīrusu ir efektīvas un drošas, ja jau laimīgie vakcinētie garantēti nevar ne citus aplipināt, ne paši saslimt, tad kāpēc it visur turpina vakcinētos testēt gan lidojumu laikā pat valsts iekšienē, gan pirms masu pasākumiem? Kāpēc Maltā, kur nesen [2021.gada maijs] medicīnas iestādes paziņoja par kolektīvās imunitātes sasniegšanu 70% iedzīvotāju vakcinēšanas dēļ, nesteidzas atcelt masku režīmu iekštelpās pat vakcinētajiem? Kāpēc Vācija no 2021.gada 23.maija aizliedza pie sevis iebraukt pat vakcinētiem Lielbritānijas pilsoņiem, pamatojot to ar britu celmu bīstamību. Tātad Vācijas varasiestāžu ieskatā vakcīnas neaizsargā no šiem celmiem?

Izejot no tā, ko mēs zinām par šo vīrusu, visiem mēģinājumiem draudēt nevakcinētajiem ar diskrimināciju vai arī gluži otrādi iemānīt cilvēkiem vakcīnu ar “ekskluzīvu labumu” solījumiem (tādiem kā tiesības nenēsāt nekur maskas, iespējas iet uz koncertiem un brīvi lidot pa pasauli) nav nekāda medicīniska pamata.

2021.gada aprīļa vidū autoratīvākajā pasaules zinātniski – medicīniskajā žurnālā “The Lancet” tika publicēts šķiet viens no svarīgākajiem rakstiem par koronavīrusu visas pamdēmijas laikā. Balstoties uz dažādu pētījumu summāriem secinājumiem, raksts satur vērtējumu, kurš maina mūsu bāzes priekšstatus par Covid19, izskaidrojot karantīnu, masku un citu nemedicīnisku metožu cīņai ar vīrusu plašo izgāšanos. To izgāšanos, kura pēc visas pieejamās statistikas (ja vien uz to nepievēra acis) bija acīmredzama vēl 2020.gada vasarā. Pie reizes šis raksts arī izskaidro to, kāpēc pēc visiem bez izņēmumiem mērījumiem dažādās valstīs, dažādās fokus grupās, dažādās pandēmijas stadijās galvenā inficēšanās vieta ar lielu starpību no citām paliek mājas un dzīvokļi, nevis sabiedriskais transports, stadioni, kafejnīcas, kinoteātri un restorāni.

Tad, lūk, šis vīruss ir tā saucamais airasola jeb lidojošais vīruss. Tā galvenā inficēšanas forma ir tieši gaisa nevis gaisa – pilienu. Vienkāršāk izsakoties, mēs pārsvarā inficējamies ne no citu cilvēku šķaudiena vai klepus, ne no viņu elpas un ne no pieskaršanās jebkādām virsmām. Mēs inficējamies no gaisa, jo esam spiesti elpot.

Un uzreiz kļūst skaidrs, ka laba ventilācija un telpu vēdināšana ir vislabākais un arī vienīgais profilakses pasākums. Un tad kļūst arī skaidrs, kādēļ maskas un cimdi, kā arī karantīnas neapstādināja un neapstādinās inficēšanos un nāves.

Ne ar sodiem, ne ar nošaušanu cilvēkus nepiespiedīsi cauru diennakti staigāt maskās un neelpot vispār. Gaisu neieslēgsi karantīnā. Tāpēc kļūst arī skaidrs, kādēļ Japānā ar tās ideālo un visaptverošo masku režīmu, kurš ilgst gandrīz pusotru gadu, tieši tagad ir inficēšanās un nāvju rekordi. Un kļūst skaidrs, kādēļ maija vidū Seišelu salas bija līderes vienlaicīgi divos, vienu otru it kā izslēdzošos rādītājos – pilnībā vakcinēto iedzīvotāju īpatsvarā (uz to brīdi jau vairāk kā 60%) un no jauna inficēto skaitā uz nosacītajiem 100 tūkstošiem iedzīvotāju.

Vakcinācija pati par sevi negarantē pandēmijas izbeigšanos: pagaidām nav droši ticama zinātniska pamatojuma, ka vakcīnas dod imunitāti līdz mūža beigām no visiem desmitiem tūkstošu (Krievijā) un jau vairāk kā miljona (visā pasaulē) vīrusa celmu. Starp citu, nesen Lielbritānijā, Jorkšīrā, konstatēja jaunu celmu ar nu jau “trīskāršu” ģenētisko mutāciju – tas ir, mutēja konkrēta vīrusa celma sākotnējās mutācijas mutācijas mutācija.

Toties kāds brīnišķīgs bizness! Masveida vakcinācija pasaulē notiek tikai pus gadu, bet vakcinācija pasaulei jau ir devusi deviņus jaunus miljardierus. Tāpēc nav brīnums, ka konkrētiem cilvēkiem un kompānijām gribās, lai “šī mūzika būtu mūžīga”. Viņi izmantos visu mediju propagandas mašinērijas spēku, lai cilvēki katru gadu turpinātu vakcinēties un revakcinēties. Lai cilvēces vēsturē pēc skaita piektā (nevis pirmā!) koronavīrusa epidēmija nekad nepārstātu mūs biedēt un nekad nebeigtos.

Ja pandēmijas sākumā momentānas cīņas ar to piekritēji vēl lietoja vārdu “humānisms” lai pamatotu ekonomikas piespiedu apstādināšanu, miljonu cilvēku izputināšanu un atteikšanos ārstēt citas, tai skaitā arī daudz bīstamākas un nāvējošākas slimības, tad tagad par humānismu vairs neieminas. Tagad tiek veikti mēģinājumi uzvelt uz cilvēkiem kolektīvo atbildību par slimību, ar kuru neizdevās tikt galā ar vulgārām policejiskām metodēm. Tagad modē ir cilvēku “kolektīvās atbildības” princips par cīņu ar vīrusu, kurš, atkārtošu vēlreiz, ir dzīvotspējīgs un izplatās pa gaisu.

Starp citu, ar terminoloģiju, kuru izmanto cilvēce šīs pandēmijas laikā, jau pašā sākumā kaut kas nebija kārtībā. Tā, ja sauc lietas īstajos vārdos, stipri muļķoja cilvēku prātus.

Piemēram, pirms koronavīrusa mēs vēl nebijām saskārušies ar tādu brīnišķīgu apzīmējumu kā “bezsimptomu slimnieki”. Kā gan es gribētu slimot ar visām slimībām bezsimptomi un noteikti pēc tam izārstēties!

Ja vīruss tik tiešām ir airasola (dažādu pētījumu dati, kā arī saslimušo un mirušo statistika to pietiekami pārliecinoši pierāda), tad galvenais “bezsimptomu slimnieks” ir … pats gaiss.

Vēl viens dīvains termins, kuru radīja šī pandēmija – “nāve no koronavīrusa infekcijas SEKĀM” (atvainojiet, nespēju atturēties no kapsloka). Cilvēki ar vīrusu nomirst no vīrusa un bakteriālās pneimonijām, no trombozēm, no insultiem, bieži vien arī no onkoloģiskām slimībām, kuras tika diagnosticētas pirms inficēšanās ar “koronu”.

Jautājums: kādēļ šos gadījumus mēs vispār uzskatām par nāvi no vienas slimības, nevis no vairākām? Ko tas nozīmē nāve “no sekām”? Mēs taču nerakstām “nomira no infarkta sekām” vai “vēža sekām”. Nav tādas medicīniskas diagnozes – “sekas”. Ir komplikācijas.

Vai mums tagad pēc tās pašas loģikas ziņos, cik cilvēku nomira no vakcinācijas “sekām”? Jo, ja mēs tik dīvaini skaitām nāves no koronavīrusa (pierakstot tur visus, kuri nomira no dažādām slimībām, bet ar pozitīvu testu uz vienu no tām), tad sanāk, ka cilvēku, kurš ir nomiris pēc vakcinācijas vienalga no kā, var mierīgi uzskatīt par mirušiem “no vakcīnas”. Manuprāt, tā darīt nedrīkst. Bet ar koronavīrusu šis triks iet cauri jau otro gadu.

Visbeidzot mans iecienītākais dīvainais termins, ar kuru mīl operēt “sanitārās diktatūras” piekritēji, – tā saucamā “virsnormas mirstība” («избыточная смертность»). Kad vīrusa statistika burtiski kliedz, ka nekādi policejiskie mēri neapstādinās pandēmiju, viņi ļoti cītīgi ignorē sev nevēlamos ciparus un faktus, kuri sagrauj to pasaules ainu, un sāk izmantot šausmu stāstiņus par “virsnormas mirstību”.

Kas tur ir ne tā? Nu piemēram, Krievijā pēc oficiāliem datiem 2020.gadā nomira par 18% vairāk cilvēku kā 2019.gadā. Vai šo starpību var nosaukt par “virsnormas mirstību”? Nē, nevar, jo nepastāv nekādas “mirstības normas”. Nav korekta atskaites punkta. Katru gadu katrā valstī nomirst dažāds cilvēku skaits.

Ja 2021.gadā epidēmija nebeigsies (un tā nebeigsies, ja par epidēmiju uzskata pašus saslimstības un nāvju faktus; par bīstamību visai populācijai nav pamata runāt – tās kā nebija, tā arī nav) un ja 2021.gadā Krievijā nomirs mazāk cilvēku kā 2020.gadā, vai mēs tad dzirdēsim kovid-psihozes piekritēju runas par “nepietiekamu mirstību”?

Mazliet savādāk par to pašu: vai Padomju Savienībā 1941.gadā [kara ar nacistisko Vāciju gads] bija “virsnormas mirstība” salīdzinājumā ar 1939.gadu? Vai 1944-ā salīdzinājumā ar 1943-o?

Un, lūk, vēl viens to spēku, kuri masku, cimdu, nebeidzamo testu un vakcīnu pārdošanu ir izveidojuši par superpelnošu biznesu un tāpēc ļoti negrib, lai dzīve atgrieztos normālās sliedēs, “medicīniskā ārprāta” rādītājs: nu ir sākusies vispārēja dzīšanās pēc “antivielām”. (Es, starp citu, pilnībā atbalstu vakcināciju, tikai tā var būt un tai ir jābūt pilnībā brīvprātīgai, un tai nedrīkst būt nekādu politisku seku.)

Visi tagad ir sākuši mērīties ar antivielu titriem, vispār nesaprotot, kas tas tāds ir. Un ir ļoti apbēdināti, kad kāds virusologs viņiem delikāti paskaidro: antivielas nozīmē tikai to, ka koronavīruss ir bijis jūsu organismā, nevis to, ka jūs nekad ar to vairs nesaslimsiet. Pie tam nozīmīgai cilvēku daļai antivielas vispār nemarķējas (tās testi neuzrāda). Un vēl ir šūnu imunitāte, kurā nav antivielu.

Obligāti medicīniski ierobežojumi noteiktās sfērās ir attaisnojami un nepieciešami. Ir skaidrs kādēļ medicīnisko komisiju iziet sportisti un kosmonauti. Vai arī kādēļ ir jāseko līdzi valstu vadītāju veselības stāvoklim, jo īpaši to valstu, kurām ir kodolieroči.

Tai pat laikā nekāda “kolektīvā veselība” nav bijusi, nav, nebūs un nemaz būt nevar. Veselība ir tikai mūsu personiskā. Saskaņā ar Krievijas Konstitūciju (punkts 19.8) katram Krievijas pilsonim ir tiesības “atteikties no medicīniskas iejaukšanās”. Un arī nekādas atbildības par “apzinātu” aplipināšanu ar koronavīrusu nevar būt. Nekāda vakcinācija nevar būt par politisku indulģenci, lai atgrieztos normālā dzīvē, aizliedzot šādu dzīvi visiem pārējiem. Cilvēki, kuri domā, ka vakcinācija ir viņu personiskais “dembelis” no epidemioloģiskās frontes uz miera laiku dzīvi, ļoti smagi kļūdās.

Cilvēkam ir pilnas tiesības saslimt un pat, bail to pateikt, – nomirt. Vispār kaut kas tāds reizēm notiek, ja nu kāds nezin. Tāda ir visa bioloģiskā daba, kuru neregulē valdību rīkojumi un prezidentu ukazi.

Gribat piespiedu vakcināciju? Bet tad katrai valstij, kura izlemj spert šādu soli, ir jāuzņemas personiskā publiskā un finansiālā atbildība par katra cilvēka nāvi pēc vakcīnas saņemšanas. Lai tad ražotājkompānijas nes tiesisku atbildību uz nomirušo radinieku ierosinātajiem tiesas procesiem. Lai tad šādās valstīs obligātā kārtā publicē statistiku par blakus efektiem un nāvēm pēc vakcinācijas līdzīgi kā to dara ar saslimušajiem un nomirušajiem no koronavīrusa. Lai tad tiek publicēta statistika par atkārtotām saslimšanām. Šādas saslimšanas neapšaubāmi ir (mēs visi to zinām no personiskās pieredzes ar pazīstamajiem), tikai to īpatsvars un inficēšanās loģika ir pavisam neskaidra.

Šai ziņā gandrīz droši var teikt, ka cilvēki inficējas atkārtoti ne ar to celmu, ar kuru slimoja pirmo reizi, – lūk vēl viens liels sveiciens piespiedu vakcinācijas un Covid sertifikātu piekritējiem. Pats vīruss neatzīst Covid sertifikātus, lūk, kur tas āķis, un vīruss šai lietā ir galvenais.

Un mēs vēl paskatīsimies (ja vien izdzīvosim!), kā valstis savā starpā vienosies par vispārēju visu vakcīnu atzīšanu, kad norit tik intensīvs vakcīnu ražotāju karš par milzīgajiem naudas līdzekļiem. Un ko tad darīs piespiedu vakcinācijas piekritēji, kad izrādīsies, ka vakcinētie pēc kāda laika ir saslimuši vēl vienu reizi vai arī pirmo reizi, ja pirms tam neslimoja vai arī nebija tikuši pie pozitīva testa.

Slimība nevar būt noziegums. Notiek intensīva kolektīvās veselības un personiskās atbildības (līdz pat kriminālatbildībai) par citu cilvēku veselību propaganda, un kā mēs to redzam pēc notiekošā citās valstīs, šī propaganda pašā saknē ir melīga. Nogalināšana vai miesas bojājumu nodarīšana – lūk kas nodara kaitējumu cilvēka dzīvībai un veselībai, par ko var un vajag sodīt. Inficēšana ar koronavīrusu, ar kuru (kā mēs tagad zinām) garantēti nesaslimt un nesaslimdināt citus nemaz nav iespējams, nevar būt pamats jebkādai cilvēku diskriminēšanai vai juridiskai sodīšanai.

Humānisms ir tad, kad slimības ārstē, nevis par to esamību soda. Humānisms ir tad, kad vājos nevis nomet no klints, bet gan palīdz viņiem dzīvot un izdzīvot. Humānisms ir tad, kad večukus nenosūta nomirt vientulībā no aukstuma un bada. Humānisms ir tad, kad saprot, ka dzīve ir galīga un ar to arī vērtīga.

Semjons Novoprudskis, žurnālists
/27.05.2021/

Avots:
https://www.gazeta.ru/comments/column/novoprudsky/13608926.shtml

Informācijas aģentūra
/21.06.2021/

 

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Medicīna, Reģ.: Krievija, VAKCINĀCIJA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Izvērsts eksperta skaidrojums, kādēļ vakcinēties var būt bīstami (jo īpaši pret COVID19).

00859_Vakcinacijas_bistamiba

Es apsolīju turpināt apspriest Covid problemātiku un tagad, pēc ilga pārtraukuma, izpildu solīto.

Pa šo laiku Covid problemātika turpināja “plaukt un zelt”. Tiecoties aizsargāties no Covid briesmām (bet par briesmām runāja visi), cilvēki dabīgā kārtā sāka darīt to, ko tiem piedāvāja dažādas autoratīvas instances. Un piedāvāja viņiem, protams, to pašu vakcināciju, kuru es tūlīt apskatīšu.

Analoģija par mazā pirksta falangas amputāciju.

Esmu pārliecināts, ka, ja mūsdienu cilvēcei, kura, manuprāt, atrodas pietiekami bēdīgā stāvoklī, sākumā autoratīvi uzrādītu draudus veselībai un dzīvībai (ne Covid, bet kaut ko citu), un pēc tam tik pat autoratīvi iedvestu, ka vienīgais risinājums glābt savu veselību un dzīvību ir amputēt mazā pirkstiņa falangu, tad pēc kāda laika nozīmīga cilvēces daļa apspriestu, kā labāk veikt šo amputāciju, kādi ķirurgi to dara vislabāk un kurās klīnikās? Kuri ķirurģiskie instrumenti ir jāpielieto amputācijas veikšanai, kādi pretsāpju līdzekļi labāk darbojas, kādam ir jābūt optimālam amputācijas apmēram? Tāpat tad arī liela daļa mūsdienu cilvēces ar aizdomām raudzītos uz tiem, kuri neveic amputāciju.

Cilvēki tad zvanītu viens otram un dalītos ar personisko pieredzi: es to izdarīju tur un šitā, bija tik jauks ķirurgs, man ne pārāk paveicās, mana draudzene teica, ka viņai stipri laimējās – amputāciju veica tik labi un akurāti. Tad internetā noritētu spraiga diskusija par to, vai ir nepieciešama amputācija un kādai tai ir jābūt. Gar auto maģistrālēm stāvētu plakāti, uz kuriem slaveni onkuļi un tantes ar uzticību pilnām sejām paziņotu garāmbraucējiem, ka viņi paši jau ir veikuši amputāciju un iesaka to veikt arī citiem.

Jā, šādā situācijā noteikta cilvēces daļa izvairītos no amputācijas, bet šī cilvēces daļa nemaz nebūtu tik liela, ja tiktu pārliecinoši parādīts, cik tas ir bīstami veselībai un dzīvībai, ja amputācija nav veikta. Lielākā daļa cilvēku tad sākumā būtu sašutuši un pat aizietu uz “antiamputatoru” demonstrāciju, bet pēc tam iekļautos “meinstrīmā”, kas šai gadījumā būtu nevis vakcinatoru, bet amputatoru.

Vai es uzskatu, ka vakcinācija ir tik pat bezjēdzīga, cik manis aprakstītā mazā pirkstiņa falangas amputācija? Nē, es tā neuzskatu. Vakcinācija kaut kādos gadījumos ir drausmīgi kaitīga, kaut kādos gadījumos ir bezjēdzīga, bet kaut kādos gadījumos – ļoti noderīga. Es nevaru pateikt, ka vakcinācija vienmēr ir bezjēdzīga, jo es tā neuzskatu.

Un tieši tur ir tā problēma, ka visas slimības ir jāsadala 3 – 4 grupās, vienā gadījumā vakcinācija ir acīmredzami glābjoša, efektīva un nepieciešama, citā gadījumā tā ir problemātiska, bet vēl citā tā ir kaitīga. Tā vietā nevajag nodarboties tikai vai nu ar trulu vakcinācijas slavināšanu vai arī ar trulu vakcinācijas noliegšanu.

Par mūsdienu šamaņiem un mūsdienu mežoņiem.

Vakcinācijas procesā iesaistījušies pilsoņi aktīvi apspriež, cik kuram ir antivielu, līdzīgi kā citos laikos būtu apsprieduši kaut ko citu, piemēram, cik skalpu ir pienaglots pie to vai citu indiāņu vigvamiem. Starp citu, tajos laikos, kad cilvēce ticēja, ka šie skalpi ir noderīgi, lai atvairītu, nē, ne Covidu, bet gan maģisko kaitējumu, kuru uzsūta kaimiņu ciltis, skalpu īpašniekiem bija tik pat liels pamats lepoties ar skalpiem, kā tagad mūsdienu cilvēkiem priecāties par aizsargātību no Covid, ko nodrošina šīs te antivielas. Ja kāds tolaik būtu pateicis, ka skalpi neaizsargā no kaimiņu cilšu maģijas un ka maģija vispār ir kaut kas izdomāts, tad to, kurš kaut ko tādu būtu pateicis, ne tikai apsmietu vai izdzītu no cilts, bet iznīcinātu kā ļoti bīstamu nemiernieku, kurš apšauba pašu galveno, kopējo viedokli, “meinstrīmu”.

Vai es tādā veidā pielīdzinu tajos laikos iekarotos skalpus ar mūsdienu vakcīnu dozām, kuras dod pamatu tiem, kas šīs dozas ir saņēmuši, lepni runāt, cik viņiem ir antivielu? Nē, es to nepielīdzinu. Lai gan kaut kādā mērā, ņemot vērā ar vēsturisko periodu saistītās korekcijas, skalpu īpašnieki spēja pārliecinošāk un pamatotāk izskaidrot, kādēļ skalpi aizsargā no maģiskā kaitējuma, nekā mūsdienu antivielu īpašnieki, kuri galīgi nesaprot, kādēļ un cik lielā daudzumā ir nepieciešamas šīs antivielas, un kuri grib, lai antivielas būtu pēc iespējas vairāk (tā taču nav nauda kontā, tas ir pavisam kas cits; vismaz virspusēji pašiem sev pamēģiniet izskaidrot, kādēļ antivielas ir tik labas).

Diemžēl pie visas lielās starpības starp pirmatnējo un pašreizējo civilizāciju, tām ir viena ļoti satraucoša līdzība. Es nejokoju. Tā ir orientācija uz maģiskām procedūrām, kuras veic vieni vai otri magi. Tā ir orientācija uz kaut ko, kas savā būtībā ir iracionāls. Pirmatnējā laikmetā tādi magi bija šamaņi. Un savulaik viņi tik tiešām palīdzēja, tie bija ļoti talantīgi cilvēki un viņi pielietoja, kā mēs tagad to zinām, ļoti efektīvas psihotehnoloģijas. Un ne tikai tās, bet arī kādas citas, kuras mēs joprojām līdz galam nespējam aptvert.

Tagad tie ir mediķi. Kāpēc es lepojos, ka man ir tik daudz antivielu? Tāpēc, ka šamanis tāds un tāds, atvainojos, autoratīvs mediķis tāds un tāds man pastāstīja, ka tas ir ļoti labi. Pie visas lielās starpības starp šamaņiem un mediķiem to līdzība ir apstāklī, ka glābjošo pakalpojumu (mediķa vai šamaņa) patērētājs tic šo pakalpojumu glābjošajai dabai, pat necenšoties sev izskaidrot, kāpēc šie pakalpojumi nodrošina glābšanu.

Par racionalitāti, iracionalitāti un mūsdienu civilizācijas sarežģīto dabu.

Padomājiet paši. Pašreizējā sabiedrības attīstības etapā mūsu civilizācija ir deklarējusi šķietamu atteikšanos no aklas iracionālas ticības un līdz ar to paziņojusi par savu it kā pilnīgu racionalitāti. Un kur ir mūsu pašreizējās civilizācijas racionālisms? Apstāklī, ka šamaņa, kurš krata tamburīnu, vietu ir ieņēmis mediķis, kurš kaut ko stāsta televizorā?! Bet jūs vispār saprotat, ko viņš saka? Viņš pats, nonākot televīzijā, nesaprot, ko saka! Neviens nesaprot, ko viņš saka, jo viņš pats to nesaprot. Bet viņam ir jātic, jo viņam ir tamburīns, atvainojiet, diploms, statuss. Un kas tur racionāls?

Ja tie, kuri klausa šo mediķi, būtu pārliecināti par savu racionalitāti, tad viņiem, pirmkārt, nevajadzētu akli ticēt vienalga kādai medicīniskai autoritātei, bet pašiem sākt mēģināt noskaidrot, kā tur īsti ir. Vai vismaz būtu jāuzklausa dažādi skatījumi par tēmu, kuri būtu jāsalīdzina, izmantojot savu racionalitāti. Bet tur jau tā lieta, ka nav šīs racionalitātes.

Mežonīgajā pirmatnējās kopienas laikmetā par racionalitāti vispār nerunāja, bet tagad par to kliedz kā aizkauti, bet racionalitātes ir kļuvis vēl mazāk kā tolaik. Un ir skaidrs, kāpēc. Cilvēks, kurš visu laiku dzīvoja realitātē un kuru jebkurā mirklī varēja reāli apēst kāds zvērs, nepārtraukti orientējās uz šo realitāti, bet cilvēks, kurš dzīvo datorā [telefonā], orientējas uz virtualitāti. Šāds cilvēks ir vēl tālāk no realitātes, nekā jebkurš tā priekštecis. Un, jo tālāk viņš ir no realitātes, jo lielākā mērā viņš nevar būt racionāls, tāpēc, ka virtuālā realitāte ir iracionāla. Tā arī ir tā super maģija, super šamanisms, kas ienāca mūsu dzīvē pēc neilga vēsturiskā perioda, kad sāka šķist, ka iespējams racionalitātes laiks varbūt tomēr iestāsies, vismaz noteiktās sabiedrības grupās.

Tagad racionalitātes nav nekur. Es nevaru nosaukt nevienu sabiedrisku grupu, klasi, šķiru, kura būtu pilnībā racionāla. Visu caurauž iracionalitāte, maģija, akla ticība racionalitātei. Pasakiet man lūdzu, ja cilvēks akli tic racionalitātei, vai viņš ir racionāls? Cilvēks ir racionāls tikai tad, kad atsakās no ticības par labu saprātam. Savam saprātam. Un nevienam citam akli neuzticas. Racionāls cilvēks visu pārbauda, par visu šaubās. Bet kad cilvēks iracionāli tic kāda cita racionalitātei, tad viņš ir mežonis, kurš ir bīstamāks par to mežoni, kurš agrāk bija bruņojies ar rungu un akmens nazi, jo šī mežoņa arsenālā ir kodolieroči, hiperskaņas ieroči, kosmiskie ieroči un vēl nezin ar kādiem citiem ieročiem viņš apbruņosies. Pašreiz nav ne miņas no racionalitātes.

Tagadējā civilizācija ir ne mazāk maģiska kā kaut kādu polinēziešu mežoņu civilizācija laikā, kad tika pielūgti totēmi un šamaņi. Un, jo sarežģītāka civilizācija kļūst, jo maģiskākā veidā šīs cilvilizācijas ierindas pārstāvji pieņem lēmumus par to, kā viņiem glābties no vienas vai otras nelaimes. Un tā tas notiek tāpēc, ka pašreizējās civilizācijas ierindas pārstāvis tikt skaidrībā par notiekošo: a) nespēj (viņam nav tāda prāta uzbūve); b) nemaz negrib (viņa pasaulskats to neparedz; viņš ir daudz bezformīgāks un vadāmāks kā polinēziešu mežonis).

Mūsdienu civilizācijas pārstāvja intelektuālās nepatstāvības līmenis ir daudzkārt lielāks nekā neolīta laikā. Civilizācijas sarežģītības līmenis pieaug daudz straujāk, nekā šīs civilizācijas ierindas pārstāvja intelektuālā patstāvība. Pie tam, ņemot vērā mūsdienu apstākļus, pašreizējo cilvēku intelektuālais līmenis nevis pieaug, bet gan samazinās. Un, ja šī tendence netiks kaut kādā veidā pārvarēta, tad agri vai vēlu civilizācija kļūs tik sarežģīta, ka tās ierindas pārstāvis pieņems lēmumus pilnīgi maģiskā (iracionālā) veidā (pie tam vēl jo histēriskāk uzstājot uz savu racionalitāti). Ar labu tas nebeigsies!

Tas var beigties tikai ar tādas civilizācijas krahu, kura ir tik stipri atrāvusi savas uzbūves sarežģītību no tās ierindas pārstāvju prāta uzbūves primitīvisma. Tādu atraušanu sauc par atsvešinātību. Ļoti sarežģītas civilizācijas ierindas pilsonis ir pilnībā atsvešināts no šīs civilizācijas sarežģītības, no tās satura. Pie tam arvien grūtāk kļūst noteikt, kuri civilizācijas pārstāvji nav atsvešināti no šīs sarežģītības un vai vispār šai sarežģītībai ir kādi pilnvērtīgi saimnieki, sava veida priesteri (zinātniskā sapratnē)? Vai arī paši šie priesteri vairs neko nesaprot no šīs sarežģītības un turpina to kāpināt, attiecoties pret šo sarežģītību kā pret kaut kādu autonomu būtni? Kā pret kādu neodievību? Kā pret kaut ko visuvarenu un nepielūdzamu, kura ceļi ir neizdibināmi?

Oldesa Hakslija darbā “Brīnišķīgā jaunā pasaule” bija teikts, ka nav cita dieva kā vien, vairs neatceros kas, un Henrijs Fords ir viņa pravietis. Tad šeit nav neviena cita dieva kā vien šī sarežģītība un praviešu arī vairs nav. Ir tikai maģisku kastu pārstāvji, kuri it kā identificē sevi ar šo sarežģītību un it kā uzstājas tās vārdā, bet viņi paši labi saprot, ka to visu dara tikai “it kā”. Paskatieties kādreiz uz dažu šādu pārstāvju fizionomijām. Viņi ir tieši tik lielā mērā uzpūtīgi, lai parādītu savu iekšējo nepietiekamību. Tās ir greizi uzvilktas kompetences maskas. Un jūs uz šīm maskām skatāties. Vēl nesen jūs [Krievijas TV skatītāji] uz tām skatījāties piecreiz dienā, bet tagad reizi nedēļā.

Tagad ir acīmredzams tas civilizācijas “trends”, kurš atbalsta zinātņu diferencēšanos. Renesanses laikā nebija tik drausmīga zinātņu diferenciācija. Tika uzskatīts, ka Leonardo da Vinči vienlaicīgi var nodarboties ar mehāniku, glezniecību un dažādām zinātņu nozarēm. Bet tagad 21. gadsimtā zinātņu diferensācija ir iznīcinājusi saites starp šīm zinātnēm (un tas, protams, sākās protestantisma laikā un pieauga 19. – 20. gadsimtu laikā). Tā ir pazeminājusi izglītotības līmeni. Un pilnīgi noteikti ir aizliegusi jebkādas metodoloģiskas refleksijas izglītībā, kuru ietvaros varētu kaut ko savā starpā sasaistīt, atgriezt vismaz kaut kādu veselumu, kaut kādus transdisciplinārus pamatus, kas ļautu par kaut ko tikt skaidrībā un izveidot kaut kādu kopējo bildi.

Kā sēnes pēc lietus aug uzpūstas pseidoautoritātes. Tiek audzēts pieņemamo lēmumu savtīguma līmenis. Tas viss un daudz kas cits rada šīs civilizācijas ierindas dalībnieka pilnīgu atrautību no tās sarežģītības, kura viņam uzrādās. Viņš to nesaprot un pat necenšas tik skaidrībā, jo zin, ka tā nav “viņa izmēra cepure”, un tāpēc viņš rīkojas, orientējoties uz autoritātēm. Un atcerieties, kurš teica, ka pasaule tiks būvēta, par pamatu ņemot brīnumu, noslēpumu un autoritāti. Tas bija Lielinkvizitors [atsauce uz Fjodora Dostojevska romāna “Brāļi Karamazovi” fragmentu un šāda pat nosaukuma sabiedrisko projektu, par kuru Autors ne reizi vien ir izteicies]. Es par to iepriekš jau stāstīju.

Tad, lūk, ar katru nākamo sarežģītības līmeņa kāpināšanu un kastas radīšanu, kura uzpūstiem vaigiem apgalvo, ka tā jau nu noteikti šo sarežģītību saprot, lai gan patiesībā neko nesaprot, atsvešinātība pieaug, un pieaug nepieciešamība šo pasauli būvēt, par pamatu izmantojot brīnumu, noslēpumu un autoritāti. Tas ir, darīt to, par ko runāja Lielinkvizitors, apgalvojot, ka viņš vairs nav ar Kristu, bet gan ar Antikristu.

Tā kā šāds civilizācijas “trends” acīmredzami ir pārsvarā un tā kā šāds pārsvars pats par sevi var novest līdz cilvēces bojāejai pat tad, ja rimsies visi iedomājamie un neiedomājamie covidi, tad es jautāju laimīgajam ierindas novakcinētajam laikabiedram, kāpēc viņš ir dzelzsbetonīgi pārliecināts, ka ir aizsargāts no tā paša Covid šo antivielu esamības dēļ? Ar ko viņam šīs antivielas atšķiras no skalpiem, kuri savulaik tika izkarināti pie vigvamiem, vai maģiskajiem amuletiem? Vai mans ierindas laikabiedrs ir pārliecināts, ka antivielas vienmēr apēd to draudu, ko sauc par antigēnu? Ir skaidrs, ka antivielas kaut kādos gadījumos tik tiešām ir spējīgas veikt šo glābjošo darbu, bet vai antivielas to dara vienmēr? Un kas ir mainījies kopš tā laika, kad antivielas tika uzskatītas par absolūtu glābiņu no jebkādas infekcijas slimības? Medicīna nevarēja neattīstīties, un tā ļoti intensīvi attīstījās. Un zinātniskās nozares, visas šitās imunoloģijas, virusoloģijas utt., arī attīstījās. Un ko deva šī attīstība? Vai medicīna joprojām ir tik pat pārliecināta par antivielu absolūti glābjošo dabu? Vai nekas nav mainījies? Vai šīs civilizācijas ierindas pārstāvis ir par to pārliecināts (viņš taču ir tik kritisks, racionāls un stundām ilgi kvern pie datora monitora)? Tad viņš ir vīžojis kaut ko pārbaudīt?

Es saprotu, ka, ja uz šīs civilizācijas ierindas pilsoni tiks izdarīts stiprs varas spiediens, neskatoties uz viņa personisko nostāju, tad viņš vakcinēsies. Bet tad viņš ar naivi laimīgu izteiksmi nemurminās par to, cik viņam ir antivielu, un tikai drūmi pakļausies nepieciešamībai, līdzīgi kā nepieciešamībai pakļāvās viņa tālais sencis, uzskatot, piemēram, ka skalpus pie vigvama izkārt nevajag, bet, ja tas netiks izdarīts, tad cilts nocirtīs galvu. Bet viss taču ir nepavisam tā un kaut kādā mērā pavisam ne tā. Ja, piemēram, uz mani kāds stipri uzspiestu, tad es kaut kādā veidā atmanevrētu.

Par labklājībnieku sektu.

Atceros, 1980-jos gados MHATā [Maskavas mākslinieciskais akadēmiskais teātris] gāja izrāde, kuras varonis (šķiet viņu spēlēja [Aleksandrs] Kaļagins), redzot, ka viņam virsū brauc lokomotīve (tāda neizbēgamības lokomotīve), stāvēja uz sliedēm un kliedza: “Nē!”. Man jau toreiz šis tēls bija nesaprotams, bet šodien vēl jo vairāk. Ir galējas situācijas, kad vajag pateikt “Nē” pat tad, kad tā sekas būs bojāeja. Un tik tiešām, ir tādi gadījumi, kad labāk aiziet bojā, nekā dvēseli pazudināt vai arī pārstāt būt pašam par sevi. Bet šādu gadījumu nav nemaz tik daudz. Un visbiežāk ne tikai atsevišķiem saprātīgiem cilvēkiem, bet pat veselām sabiedrībām piemīt elastība, kura ļauj nevis aiziet bojā tikai tāpēc, ka idioti ir tikuši pie lokomotīves stūres un nesas nezin kur, bet gan rīkoties kaut kā savādāk. Un kaut vai tikai tādēļ arī ir nepieciešama īsta, praktiska, viegli ironiska racionalitāte.

Es negribu tagad apspriest, ko darīt tad, ja esi ieguvis šo racionalitāti, bet idioti turpina dzīt vilcienu uz bezdibeni. Šāds apskats pagaidām ir nelaikā, jo ir pārāk maz gribētāju iegūt šādu racionalitāti (tādu gribētāju ir drausmīgi maz un tas ir visbiedējošākais). Uz bezdibeni vedošās sliedes nav tik biedējošas kā dedzīga nevēlēšanās apspriest, uz kurieni tās ved.

Pie mums [Krievijā] daudz apspriež sektas. Dažreiz tās tik tiešām ir sektas, bet dažreiz tā sauc kaut ko, kas nelīdzinās visam pārējam. Es, piemēram, uzskatu, ka Aleksandrovskas komūna, kuru es vadu, ir izteikti antisektantiska, bet ir, kam patīk to saukt par sektu. Nu labi, lai tā ir, nav svarīgi. Bet ko es gribu pateikt? Mums ir tikai viena sekta – galēji nekaunīgu labklājībnieku sekta, nojūgušos un aptrakušu labklājībnieku sekta. To pašu, kuri kliedz, ka viņiem ir nepieciešama norrrrrrrrrrrmāla dzīve.

Man jau sen ir doma, ka nojūgšanās pakāpi, pie kuras tiešām normāla dzīve pārvēršas par trulu un izvirtīgu fetišu, varētu apzīmēt ar burta “r” skaitu vārdā normāli. Ja normāli, tas ir normāli, tad norrrmāli jau ir sliktāk, norrrrrrrmāli pavisam slikti, bet ar vārdu norrrrrrrrrrrrrrmāli var apzīmēt pavisam aptrakušu labklājībnieku, kurš ir dzelžaini ar ilkņiem (atvainojiet, uzmanikirētiem nagiem) iekrampējies šajā labklājībā, jo viņam nav pilnīgi nekāda pozitīva ideāla un ticības. Šāds cilvēks ir dziļi nelaimīgs, nospiests, viņam nav nekas no tā, ko var dot īsta cilvēcīga dzīve, tāpēc viņš izmisīgi turas pie šīs te labklājības kā slīkstošais pie glābšanas riņķa. Viņš tā dara, jo tas ir vienīgais, kas to glābj no mūsu laikmeta galvenās slimības – neizturama absolūta tukšuma (garīga, dvēseliska un visāda citāda tukšuma).

Tāpēc pagaidām pamēģināsim izdarīt kaut ko, lai cilvēku, kuriem ir šī racionalitāte vai arī, kuri gribētu tādu iegūt, kļūtu mazliet vairāk. Starp citu es nemaz negribu slavināt racionalitāti un apgalvot, ka tas ir pats galvenais, jo pasaule ir sarežģīta un izzināt to tikai ar racionalitāti nevar. Bet pašreizējos apstākļos ir nepieciešams vismaz kaut kāds kriticisms, vismaz kaut kāda tiekšanās pēc patstāvīguma. Varbūt mūsu kolektīvie pūliņi spēs kaut ko mainīt šajā civilizācijas megatrendā, šajās sliedēs, kuras ved uz pilnīgu iznīcību, sliedēs, pa kurām idioti uzcītīgi stūrē civilizācijas lokomotīvi.

Vakcīnas pastiprina T un B limfocītu aktivizāciju.

Tas, ar ko es noteikti negribu nodarboties, ir salīdzināt vakcīnas. Katrs, kurš to sāk darīt, var pamatoti tikt turēts aizdomās kādos savtīgos nolūkos. Nevēloties ne ar ko tādu nodarboties, man tomēr ir godīgi jāatzīstas, ka esmu dziļi pārsteigts par drausmīgi nožēlojamajiem Rietumu farmakoloģijas rezultātiem, kura nespēja radīt vismaz kaut ko, kas spētu nodrošināt šīs, nesaprotami priekš kam vajadzīgās antivielas. Kam un priekš kam šīs antivielas nepieciešamas, ir cits jautājums, bet Rietumu farmakoloģija pat to nespēja nodrošināt.

Mani neuztrauc spēja radīt šīs antivielas, mani uztrauc pavisam kas cits – cik lielā mērā šīs antivielas ir vajadzīgas, kad tās ir vajadzīgas, bet kad tieši otrādi tās ir kaitīgas, utt.? Un šos jautājumus es apspriedīšu nevis no pozīcijām, kuras balstās dziļā naidā pret jebkurām vakcīnām, bet es to apspriedīšu, balstoties uz jaunākajiem imunoloģijas un ar to saistīto sfēru atklājumiem. Un tā kā “nav praviešu savā Tēvzemē”, es, izsakot cieņu visiem tiem cilvēkiem, kuri Krievijā ir pievērsušies šai jomai, cenšoties vest pie prāta līdzpilsoņus, neatsaukšos uz šiem cilvēkiem, bet kā pamatojumu saviem apgalvojumiem izmantošu ārvalstu, galvenokārt Rietumu imunoloģijas sasniegumus, saskaņā ar kuriem antivielu esamība ne vienmēr ir pozitīvi vērtējama, bet kaut kādos gadījumos pavisam savādāk vērtējama. To ir pateikusi autoratīva Rietumu imunoloģija. Tā par to čukst vai kliedz atkarībā no tā, cik lielā mērā to mēģina apklusināt, jau kādus gadus sešdesmit. Tā kā šīs antivielas cilvēkiem dod tās pašas vakcīnas, uz kurām ir ieciklējusies pasaules medicīna, pildot globālās farmas rīkojumus, es šī jautājuma apskati sākšu ar vakcīnām kā tādām.

Ko konkrēti, no mūsdienu zinātnes viedokļa, dara vakcīna, radot šīs antivielas? Atbildot uz šo jautājumu, es centīšos neiegrimt zinātnisko smalkumu detaļās, tai pat laikā neveikšu pārmērīgu vienkāršošanu. Atbildot šādā vidusceļa detalizācijas līmenī, vakcīna strauji pastiprina vienlaicīgi gan T limfocītu, gan B limfocītu aktivizāciju.

Īsumā – kā darbojas un no kā sastāv imūnsistēma. Par atmiņas un naivajiem B un T limfocītiem.

Kas ir šie T un B limfocīti, es jau skaidroju vienā no iepriekšējiem raidījumiem, bet tā kā ir pagājis pietiekami ilgs laiks, īsumā paskaidrošu vēlreiz. [Raidījums, kurā Autors saviem klausītājiem mēģina izskaidrot imūnsistēmas darbību:]

Imūnsistēmas šūnu nobriešana notiek vairākās vietās. T limfocīti attīstās timusā (aizkrūtes dziedzerī) un tāpēc tie arī saucas par T limfocītiem (T no vārda timuss). B limfocīti formējas cilvēka embrionam no parastām cilmes šūnām aknās un kaulu smadzenēs, bet pieaugušam cilvēkam tie formējas tikai kaulu smadzenēs.

Īpaši svarīga B limfocītu funkcija ir antigēnu prezentējošā funkcija, kuras būtība ir atpazīt organisma ienaidniekus, kurus sauc par antigēniem. Antigēnu prezentējošs nozīmē antigēnus atrodošs (identificējošs). No kaulu smadzenēm B limfocīti pārvietojas uz otrās pakāpes limfātiskajiem orgāniem – liesu un limfmezgliem, kur pilnībā līdz galam nobriest un iegūst spēju atcerēties antigēnu un atpazīt to, izmantojot savu atmiņu. Nobriešanas procesā B limfocīti dalās naivajos B limfocītos un aktivizētajos B limfocītos. Naivais B limfocīts līdzinās tukšam diskam (baltai lapai), uz kura vēl nav uzrakstīti kodi, kas ļauj atcerēties iepriekšējās saskarsmes ar konkrētu antigēnu pieredzi, lai reaģētu uz šo antigēnu. Šie B limfocīti ir tie, kuri kā reiz neatceras. Naivie B limfocīti var sākt reaģēt uz antigēnu, neorientējoties uz iepriekšējām zināšanām par to. Naivos B limfocītus viņu cīņā ar antigēnu neierobežo iepriekš iegūtās zināšanas par antigēnu, viņi nav stingri ieprogrammēti rīkoties, izejot no tā, kas bija agrāk. Šādā sapratnē naivie B limfocīti ir brīvi savā rīcībā pilnībā no jauna izvērtēt parādījušos antigēnu.

Aktivizētie B limfocīti jeb atmiņas B limfocīti ir saglabājuši atmiņu par antigēnu, ar kuru tie iepriekš ir saskārušies. Šī atmiņa viņiem saglabājas visu viņu pietiekami ilgo mūža laiku (līdz pat 20 gadiem). Aktivizētie B limfocīti atceras tikai to antigēnu, pret kuru tie ir ieprogrammēti to pirmās saskares ar antigēnu laikā. Tāpēc, ja organismā atkal nonāk tas pats antigēns, atmiņas B limfocīti var dot ātru un spēcīgu pretreakciju.

00859_atminas_B_limfociti

Es neapstāšos pie aktivizēto B limfocītu daudzo veidu aprakstiem vai arī pie tā, ka bez naivajiem un aktivizētajiem B limfocītiem ir vēl arī ilgi nedzīvojošās plazmatiskās B šūnas. Vēl gribu atgādināt, kas notiek pēc antigēna (slimības) uzveikšanas.

Pēc antigēna uzveikšanas (primārās humorālās reakcijas) daļa B limfocītu dažādos veidos atgriežas sava veida novietnēs (depo), kur ne tikai uzturas līdz attiecīgā antigēna atkalparādīšanās brīdim, bet kur arī rada pēcnācējus, kuri arī atceras par iepriekšējo iebrukumu un to, kas tai gadījumā bija jādara. Atkārtota tā paša antigēna parādīšanās gadījumā šajās novietnēs esošie B limfocīti momentāni reaģē un rada lielu daudzumu imūnglobulīnu (antivielas). Šo parādību sauc par sekundāro humorālo reakciju. Sekundārā humorālā reakcija ir ātrāka un vērienīgāka kā primārā humorālā reakcija, jo antigēns uzreiz tiek atpazīts un ir pieredze cīņā ar to, kas ļauj uzreiz uzsākt cīņu pret atkārtoti iebrukušo antigēnu.

T – limfocīti, kā iepriekš tika minēts, diferencējas timusā (aizkrūtes dziedzerī) un lielā mērā atbild par organisma iegūto imūno atbildi. Arī T – limfocīti dalās naivajos T limfocītos (kuriem nav saskarsmes pieredzes ar antigēnu) un aktivizētajos T – limfocītos. T – limfocītu gadījumā vēl lielākā mērā nekā B – limfocītu gadījumā to naivums nekādi nav saistīts ar pasivitāti (lai gan arī B – limfocītu gadījumā naivums nekādi nenozīmē pasivitāti). Galvenā naivo T – limfocītu funkcija ir reaģēt uz ienaidniekiem (antigēniem), kuri organismam vēl nav pazīstami. Naivie T – limfocīti reaģē uz visu jauno, kā arī uz tiem antigēniem, kuri ir mutējuši (daļēji izmainījušies). Ja nebūtu naivo T – limfocītu, tad visas šīs automātiski atcerētās reakcijas novestu pie organisma bojāejas.

Tātad faktiski organismā ir divu veidu pamatprincipu kooperācija. Pirmais, aktivizētais jau pazīst ienaidnieku un atpazīstot tā iebrukumu, reaģē uz to strauji un spēcīgi. Otrais – naivais ir reakcijā lēnāks, bet tas atbild par principiāli jaunu ienaidnieku vai, pievērsiet uzmanību, ienaidnieku, kuri ir ieguvuši jaunas īpašības, atpazīšanu.

Tātad vakcīna strauji pastiprina gan B, gan T limfocītu aktivizētību, attiecīgi spēcina tos organisma aizsargspēkus, kuri cīnās ar ienaidnieku, kurš jau ir zināms. Ko vakcīna, it kā saka šiem spēkiem? “Lūk, skatieties, atcerieties, tāds ir ienaidnieks, es jums to uzrādu mazās dozās, es jums to uzrādīju, tagad reaģējiet, aktivizējiet atmiņu par šo ienaidnieku, mācieties atpazīt un mobilizēties, lai neitralizētu tieši šo ienaidnieku.” Visa vakcīnas jēga ir veikt šādu apmācību un mobilizāciju pret to antigēnu, kuru vakcīna uzrāda organismam. Precīzi tikai un vienīgi uz to antigēnu organisms tiek mobilizēts, kuru vakcīna uzrāda. Un tas notiek caur limfocītu aktivizēšanu, radot atmiņas limfocītus, kuri vairs nav spējīgi atpazīt jaunus antigēnus. Šie atmiņas limfocīti spēj glābt, pievērsiet uzmanību, tikai no jau pazīstamas nelaimes un spēj atpazīt tikai to, ko ir atcerējušies. Atkārtoju vēlreiz, to sauc par otrreizējo humorālo reakciju. Vakcīnas var būt glābjošas precīzas(!) otrreizējās humorālās reakcijas dēļ.

Pie tam otrreizējās humorālās reakcijas gadījumā naivajiem limfocītiem it kā tiek teikts: “Mierīgi, neiespringstiet, mēs esam pieredzējuši, mēs sitīsim ātri un spēcīgi, jo mēs precīzi zinām, kam un kā ir jāsit. Jūs tikai netraucējiet mums ar saviem mēģinājumiem visu sīki izpētīt un noskaidrot. Jūsu smalkā pieeja, protams, ir noderīga, bet tā pašreiz ir pilnīgi nevietā, jo nav laika pētīt kaut ko jaunu, kad ir jācīnās ar jau zināmo.”

Kā antivielas atpazīst savu antigēnu jeb īsumā par epitopu (antigēna determinanti) un paratopu.

00859_paratops_epitops

Bet kas tieši tiek atpazīts jaunajā ienaidniekā (antigēnā)? Jo ne jau viss ienaidnieks (antigēns) tiek atpazīts, bet gan viņa tā saucamais epitops jeb antigēna determinante. Kad es, piemēram, atpazīstu jūs, es taču neatpazīstu katru jūsu ķermeņa daļas molekulu vai katru nagu uz jūsu kājas, vai arī nezinu ko, katru jūsu dzimumzīmi, es atpazīstu kaut ko minimālu. Šis minimālais, kurš nepieciešams atpazīšanai, mūsu apskatāmajā gadījumā saucas epitops vai antigēna determinante.

Kad imūnā sistēma atpazīst antigēnu, šī sistēma (tās B un T limfocīti) fokusējas tikai uz daļu no visa tā objekta, kurš tiem ir uzrādīts kā antigēns. Ir viss slimību izraisošais objekts (antigēns), bet tā atpazīšana notiek tikai pēc mazas antigēna daļiņas, kura ir raksturīga.

Tātad atpazinējs, kuru sauc par paratopu, satiekas ar atpazīstamo, tas ir epitopu, un šīs satikšanās rezultātā veic to atpazīšanu, kas ir imunitātes darbības pamatā. Kā jebkura atpazīšanas sistēma, atpazinējs jeb paratops var arī nepamanīt atšķirību starp to, kas tika atpazīts, satiekoties ar vakcīnu (vecais epitops), un to, kas tagad ir ielauzies organismā (jaunais epitops).

Jebkurš atpazinējs veic atpazīšanu, pirmkārt, orientējoties uz noteiktu skaitu parametru un, otrkārt, mēra katru no šiem parametriem ar noteiktu precizitātes pakāpi. Ja precīzai atpazīšanai nepieciešams lielāks skaits parametru, nekā izmanto atpazinējs, vai arī nepieciešama augstāka parametru precizitāte, tad atpazīšanā rodas kļūda, bet, ja, nē, tad atpazīšana norit veiksmīgi.

Analoģija ar pretgaisa aizsardzības sistēmu. Aklais punkts (blind spot).

Pirms es kļuvu par profesionālu režisoru, nodarbojos ar jebkādu objektu atpazīšanas teoriju, kas ir attiecināma arī uz vīrusiem, tāpēc es no vienas puses procedūru, ar kuru paratops atpazīst epitopu, saprotu, protams, mazāk nekā profesionāls imunologs, bet no otras puses noteiktā mērā labāk nekā šaura profila speciālists. Jo atšķirībā no šaura profila speciālista, es šai problēmai varu pieiet no vispārīgām pozīcijām un kā eksperts varu pamatoti salīdzināt paratopa – epitopa atpazīšanu ar, piemēram, pretgaisa aizsardzības sistēmu radaru darbību. Radari ir paratopu analogs, bet objekti, kurus tiem jāatpazīst, ir epitopa analogs.

Ko dara radari? Viņi izmēra lidojoša objekta parametrus un dod trauksmes signālu, kā arī pēc tam regulē tālākās darbības draudu novēršanai. Tomēr neviens radars nespēj lidojošam objektam izmērīt bezgalīgi lielu daudzumu parametru ar absolūtu precizitāti. Radari mēra galīgu parametru skaitu un ar noteiktu, galīgu precizitāti. Kas no tā izriet? Vai šī konstatācija noliedz pretgaisa aizsardzības sistēmu nepieciešamību? Nē. Bet tas liecina par to, ka ir iespējama situācija, kad starpība starp vecā epitopa variantu (kurš caur vakcīnu tika uzrādīts imunitātei, lai tā to atceras) un jaunā epitopa variantu ir mazāka nekā mūsu radara (paratopa) izšķirtspēja. Tad radars (paratops) aktivizēs draudu novēršanai tieši atmiņas B limfocītus, kuri ir atcerējušies viņiem iepriekš uzrādītā antigēna epitopu.

Šie atmiņas B limfocīti reaģējot pārvēršas par plazmocītiem, kuri rada antivielas, nevis balstoties uz pašreiz iebrūkošā ienaidnieka parametriem, bet gan pamatojoties uz atmiņu par iepriekšējo iebrukumu. Ja šī nenosakāmā starpība starp veco un jauno antigēnu ir būtiska, tad šādu plazmacītu ģenerētās antivielas nav spējīgas neitralizēt reālo (nevis no atmiņas ņemto) infekcijas slimību ierosinātāju. Un jūs bezgala varat priecāties par šo antivielu daudzumu, bet šādā situācijā tās labākajā gadījumā strādās “garām kasei”, bet iespējams arī uz pasliktinājumu.

Šo izmaiņu glābjošo atpazīšanu varētu veikt naivie B limfocīti, bet tur jau tā lieta, ka viņu darbību šādā situācijā bremzē atmiņas B limfocīti. Naivie B limfocīti varētu nostrādāt, bet viņiem traucē to darīt jūsu antivielu bars, ar kurām jūs tā lepojaties. Šīs atmiņas šūnas it kā saka saviem kolēģiem: “Nelieniet jūs te ar savām spējām nezināmā atpazīšanai, mēs ļoti labi zinām, ka viss ir kā parasti, laidiet mūs pa priekšu, mēs tiksim ar visu galā, mēs visu protam, mēs visu atceramies.”

Mēģinot tikt galā ar problēmu, šīs enerģiskās un iedomīgās atmiņas šūnas var nokļūt lamatās, ko sauc par aklo punktu (angliski, blind spot). Tas ir, pielīdzinot to, ko viņi atceras, tam, kas tagad ir iebrucis organismā, bet patiesībā ir kaut kas pavisam cits. Un ja atmiņas imūnšūnas kļūs par šādas kļūdas (aklā punkta) upuriem, tad ne tikai nepalīdzēs uzveikt ienaidnieku, bet pat traucēs organismam to izdarīt, pabīdot malā naivās imūnšūnas un raidot antigēna virzienā barību (antivielas), domājot, ka tā tam būs indīga, bet kura var izrādīties ienaidnieku spēcinoša. Gribu uzsvērt, ka tas var notikt nebūt ne vienmēr, tikai noteiktos gadījumos. Tomēr šādi gadījumi ir pietiekami daudz, un tie nebūt nav eksotiski.

Sarežģītu problēmu analīzes metodoloģijas apraksts jeb par vispārsistēmisko un vēsturisko izziņu.

Lai šāds paratopu un radaru salīdzinājums netiktu pieņemts par nepamatotu vispārinājumu, man ir vismaz īsumā jāatgriežas pie vakcinācijas vēstures. Es regulāri izmantoju šo metodoloģiju, jo esmu pārliecināts, ka adekvāti saprast sarežģītu problēmu būtību var tikai savienojot vispārēju sistēmisku pieeju ar vēsturisko pieeju.

Vispārējā sistēmiskā līmenī jūs kaut kādā mērā pielīdzināties speciālistam, bet vēsturiskā līmenī jūs sākat saprast problēmu tās attīstībā, kura vienmēr attīstās no vienkāršā uz sarežģīto. Bet, ja jūs uzreiz ķersieties klāt šodienas situācijai, tad problēma jums šķitīs pārāk sarežģīta – tā saturēs daudz nesaprotamu terminu un detaļu. Ja jūs savienosiet vēsturiskumu ar vispārsistēmisku metodoloģiju, tad jūs varat daudz ko saprast, visu dzīvi nenodarbojoties ar imunuloģiju, vakcinoloģiju un vēl nezin ko citu. (Tās zinātnes sadalās vēl tik detalizētās apakšjomās, ka vispār vairs nav skaidrs, kurš nodarbojas ar visu kopā kā vienotu veselumu.)

Ja gribat kaut ko saprast par vakcināciju, kura nu ir kļuvusi par dažādu šauri profilētu detaļu un nesaprotamu terminu apkopojumu, izmantojiet vispārsistēmisku pieeju un papildiniet to ar vēsturisko pieeju. Jo, ja ar jums sāks runāt kāds fanātiķis, kurš nodarbojas tikai ar vakcinācijas problemātiku, viņš ar jums sāks runāt valodā, no kuras jūs neko nesapratīsiet, un ne jau tāpēc, ka viņš ir gudrāks par jums, bet gan tādēļ, ka, atvainojiet par šo izteicienu, viņš attiecīgā veidā ir “noblatots” (uzpūsts). Viņš pats ne pārāk labi saprot, ko saka. Viņa uzdevumos ietilpst veikt kādas 20 –25 procedūras ļoti šaurā jomā un nodot materiālus tālāk, un viss.

Ir vēl viena lieta, kura man šķiet būtiska. Jebkuras vēsturiskas pieejas iekšienē, manuprāt, ir jāmēģina atrast (saskatīt) drāmu. Īsta vēsturiska pieeja ir dramatiska. Kas ir drāmas pamatā? Konflikts. Viss attīstās no strīdiem, dialogiem, uzskatu sadursmēm. Tieši to ir jāsaskata vēsturē. Cīņu. Ja ne šķiru cīņu (tā kā runa iet par zinātnes vēsturi), tad uzskatu cīņu. Kā arī spēkus, kuri pieturas pie noteiktiem uzskatiem.

Kas attiecas uz vispārsistēmisku pieeju, tad tā nedrīkst būt spekulatīva. Nevajag pārāk stipri atrauties no apskatāmās problemātikas. Ir tikai jāsatver tās serdi, tās kodolu, tās būtību, nevis nebeidzami jāputrojas problemātikas ārējos apvalkos.

Ja apvieno šādu konfliktvēsturisko pieeju ar saprātīgu vispārsistēmisku pieeju, tad var tikt skaidrībā ar vissarežģītākajām mūsdienu problēmām. Un visas pārmērīgi sarežģītās speciālās nianses ieņems to vietu, kuru tām ir arī jāieņem – jūsu sapratnes perifērijā. Jūs pēc tam varat pievērsties šīm niansēm, nevis jau sākumā atdurties pret katru no tām, nobīties no nesaprotamā un tāpēc nemēģināt vairs neko saprast.

Un tā, es piedāvāju īsu vakcinācijas problemātikas vēsturisku ekskursu, kurš tika radīts, izmantojot šādu metodoloģisku pieeju.

Neliels ieskats imunoloģijas vēsturē.

Vispirms jānorāda, ka imunoloģija ir salīdzinoši jauna zinātnes nozare, kura aizvien attīstās. Pirmās mūsdienīgās imunitātes teorijas parādījās tikai nedaudz vairāk kā simt piecdesmit gadus atpakaļ un šai lauciņā joprojām ir daudz kas nezināms un neizpētīts. (Tas ir vēl viens papildu arguments, kādēļ ir ļoti uzmanīgi jāizturas pret vakcinācijas pārmērībām un vakcinācijas dogmatizēšanu).

Pirmo mūsdienīgo imunoloģisko teoriju izteica krievu zoologs Iļja Mečņikovs (1845-1916), kurš līdzīgi daudziem citiem pētniekiem ieraudzīja mikroskopā fagocītus (šūnas, kuras aprij visu, ko uzskata par svešķermeņiem) un 1882.gadā pirmais izteica pieņēmumu, ka tie aizsargā organismu no slimību izraisītājiem (antigēniem – baktērijām, mikrobiem, vīrusiem). Šī imunitātes teorija ieguva fagocitārās teorijas nosaukumu.

Savukārt 1891.gadā vācu ārsts Pauls Ērlihs izteica pieņēmumu (Ērliha sānu ķēžu teorija), ka ar slimībām cīnās asinīs esošas antivielas, kuras īpašā veidā (kā slēdzis ar atslēgu) piestiprinās pie antigēna. Līdz ar to plašu popularitāti ieguva humorālā imunitātes teorija.

Fagocitārās un humorālās teorijas šķita pretrunīgas un viena otru izslēdzošas, tāpēc notika asi zinātniski strīdi starp abu teoriju piekritējiem. Šo strīdu izbeidza britu militārie ārsti sers Almrots Vraits (1861-1947) un Stjuarts Rankens Duglass (1871-1936), kuri apvienoja fagocitārās un humorālās imunitātes teorijas atziņas, piedāvājot savu opsonizācijas teoriju, kuras būtība ir sekojoša: antivielas atrod un piestiprinās pie antigēna, sasaista kopā vairākus antigēnus un velk tos fagocītu virzienā, kuri tos aprij. Viņi šo procesu nosauca par opsonizāciju.

Tika konstatēts, ka opsonizējošās vielas (antivielas), aplīpot ap antigēnu, maina antigēna virsmas īpašības un padara to fagocītam vieglāk aprijamu. Vēlāk kļuva zināms, ka antivielas spēj konstatēt to antigēna apgabalu, pie kura fagocītam ir visvienkāršāk piestiprināties, lai pēc tam to aprītu. Tikai pateicoties obsonējošām antivielām fagocīts atpazīst un iznīcina svešķermeņus, nevis paša organisma šūnas. Kļuva zināms, ka asinīm ir noteikts opsonizācijas spēju līmenis (kuru var izmērīt) un, ja tas ir zems, rodas opsonizācijas traucējumi un fagocīti sāk ēst paša organisma šūnas, izraisot alerģiskas reakcijas un citas slimības.

1960.gadā Nobela prēmiju medicīnā ieguva austrāliešu virusologs Frenks Makferleins Bērnets (1899-1985) par imūntolerances atklāšanu (viņš konstatēja, ka imūnsistēmas šūnas sadzīvo ar noteiktiem antigēniem). Bērnets savā zinātniskajā darbībā mēģināja saprast, kādā tieši veidā imūnā sistēma reaģē uz antigēniem, kuru ir ļoti daudz. Viņa ieskatā katra antigēna iznīcināšanai ir jārada specifiskas antivielas, kurām ir jāatpazīst konkrēts antigēns. Un ne tikai jāatpazīst, bet arī jāaizķer aiz pareizās vietas – antigēna sasaistes apgabala. Bērnets noformulēja Klonālās atlases imunitātes teoriju, no kuras izriet, ka antivielas ir dažādas.

1922.gadā vācu ķīmiķis Hermanis Štaundingers (1881-1965) izteica pieņēmumu par lielmolekulāru savienojumu esamību. Šis pieņēmums solīja lielas perspektīvas, bet tiem laikiem tā bija revolucionāra un praktiski neapstiprināta ideja, tāpēc to laiku zinātniskā pasaule ļoti skeptiski izturējās pret Štaundingera teoriju un atsevišķas autoritātes pat centās viņu pierunāt no tās atteikties. Tomēr Štaundingers neatlaidīgi centās gūt apstiprinājumu savai teorijai, kas arī izdevās, par ko viņš 1953.gadā saņēma Nobela prēmiju. Tā tika atklāti ne tikai polimēri, bet tāpat tas deva impulsu imunoloģijas teorijas attīstībai līdz pat mūsdienām, jo arī biopolimēri (olbaltumvielas, nukleīnskābes un attiecīgi arī antivielas) ir lielmolekulāri savienojumi. Pētot biopolimērus tika konstatēts, ka tie var būt divu formu – pavedienveida (fibrilāras) formas, kad lielmolekurālais savienojums līdzinās kustīgai kreļļu virtenei, kura nepārtraukti mainās (kustās), kā arī globulāras formas, kad lielmolekurālais savienojums it kā saspiežas kamolā.

Savu uzrunu, saņemot Nobela prēmiju, Štaundingers pabeidza sekojošiem vārdiem: “Sakarā ar jaunākajiem ķīmijas atklājumiem par lielmolekulārajiem savienojumiem kļūst redzams dzīvības brīnums ar savu īpaši lielo struktūru daudzveidību un pilnību, kas raksturo tieši dzīvu matēriju.

Edvards Dženers (1749-1823) – mūsdienu vakcinācijas pionieris.

Vārds vakcīna ir radies no latīņu vārda vacca (govs), vaccinus (govju). Ieviesa šo terminu dižais Luijs Pastērs (1822-1895), kurš tādā veidā izrādīja cieņu savam zinātniskajam priekšgājējam, vakcinācijas pionierim, angļu ārstam Edvardam Dženeram (1749-1823).

Dženers 18.gadsimta beigās izdarīja noteiktus secinājumus, novērojot cilvēkus, kuri ir inficējušies ar govju bakām. Dženeram kļuva zināms par novērojumu, ka fermeri un slaucējas, kas strādā ar govīm, kuras ir slimas ar govju bakām, paši slimo ar bakām nevis biežāk, bet gan retāk. Dženers šo informāciju uztvēra patiešām nopietni, nevis vienkārši ignorēja, ko ir visvieglāk izdarīt. (Visgrūtākais zinātnē ir kādu jaunu informāciju sākt uztvert nopietni, lai gan to var ignorēt.)

Tad Dženers uzdeva sev jautājumu, kādēļ notiek tas, kam viņš gandrīz vai nejauši pievērsa uzmanību. Edvards Dženers bija nopietns cilvēks. Viņš 20 gadus uzkrāja datus, kuri apstiprināja šo viņa novērojumu. Un, uzkrājot šos datus, viņš tos pašaizliedzīgi pārbaudīja. Piemēram, lai pārbaudītu savu pieņēmumu, ka cilvēki, kuri saskaras ar bakām mazos daudzumos, piemēram, kontaktējoties ar slimām govīm, slimo mazāk, Dženers 1789.gadā veica eksperimentu ar savu 10 mēnešus veco dēlu, injicējot tam govju baku devu. Bet 1796.gadā viņš pirmo reizi to izdarīja publiski, klātesot saviem kolēģiem un speciāli uzaicinātai publikai. Viņš paņēma substanci no ar govju bakām slimas slimnieces Sāras Nelmas un injicēja to astoņgadīgam zēnam Džeimsam Fibsam. Dženera eksperiments izrādījās veiksmīgs. Pēc kāda laika puikam iepotēja naturālas bakas un pēc tam vēl vairākas reizes, un viņš ne reizi nesaslima.

Tajā pašā gadā Dženers informēja sabiedrību un kolēģus par saviem secinājumiem, ka tie cilvēki, kuri ir saskārušies ar govju bakām, retāk slimo ar naturālām bakām, kas tolaik bija plaši izplatīta nāvējoša slimība. 1789.gadā Dženers savus apsvērumus izklāstīja darbā, kurš iegāja vakcinoloģijas vēsturē ar nosaukumu “Govju baku cēloņu un iedarbības izpēte”. Bet tas ir saīsinātais nosaukums. Šī darba pilnais nosaukums ir “The causes and effects of the variole vaccine, a disease discovered in some of the western counties of England, particularly Gloucestershire, and known by the name of the cow pox”. Attiecīgi Dženers sava darba nosaukumā izmantoja terminu vakcīna govju baku injekcijas nozīmē. Turpmāk šo terminu sāka izmantot jebkuras aizsargājošas injekcijas nozīmē.

Dženera darbs iespaidoja laikabiedrus, lai gan tam netrūka arī kritiķu. Vēlāk Anglijas parlaments piešķīra Dženeram iespaidīgu naudas prēmiju, stimulējot viņu turpināt savus pētījumus. Šie pētījumi noveda pie vakcinēšanās sākuma, kas savukārt noveda pie tās metodes aizliegšanas, ko mediķi izmantoja kopš senseniem laikiem un kura Anglijā tika aizliegta 1840.gadā tāpēc, ka to aizstāja Dženera vakcinēšanās metode. Lai gan šī iepriekšējā metode, kuru sauc par variolāciju un kura ir sena (par tās izmantošanu 4.gs.p.m.ē. rakstīja antīkais vēsturnieks Fukidids), noteiktā mērā līdzinās Dženera metodei. Variolācija ir slimu cilvēku strutu injicēšana veseliem cilvēkiem. Ja apskata vissenākās vakcinēšanās saknes, tad noteiktā mērā par tādu var uzskatīt šo variolāciju. Tomēr par tās vakcinācijas aizsācēju, kuru kaut minimāli var uzskatīt par zinātnisku, ir jāuzskata Edvards Dženers.

Luijs Pastērs (1822-1895) un vakcinācijas kā vispārējas metodes rašanās.

Paiet apmēram 70 gadi, un nākamais mikrobioloģijas radītājs, tolaik jau slavenais zinātnieks Luijs Pastērs bija satriekts par divu savu meitu nāvi. Sākumā Žanna nomira no vēdertīfa, bet pēc tam jaunākā meita Kamilla nomira no aknu audzēja. Uzskatot šīs traģēdijas par likteņa triecienu, uz kuru ir jāatbild (lūk, ko nozīmē spēcīgi cilvēki), Pastērs pieņem lēmumu pārtraukt savus pētījumus fizikā un ķīmijā, ar kuriem viņš pirms tam veiksmīgi nodarbojās, un koncentrējas uz pētījumiem medicīnā.

Līdz tam Pastērs bija jau saskāries ar mikroorganismiem savos darbos, kad pētīja vīna rūgšanu un pierādīja šī procesa bioloģiskos cēloņus, kā arī kad pētīja zīdtauriņu slimības. Vīna un zīda ražošana tolaik bija tādu valstu kā Francija ekonomiskā bāze. Viens no galvenajiem Pastēra sasniegumiem bija pierādījums, ka mikroorganismi labvēlīgās vidēs nevar rasties paši no sevis. Šis atklājums ir pasterizācijas metodes pamatā, kuru tā nosauca par godu Luijam Pastēram. Ja kādā vielā iznīcina visus mikroorganismus un pēc tam to hermētiski noslēdz, tad šī vide būs pasargāta no rūgšanas un pūšanas, jo šādā vidē mikroorganismu vairošanās nenotiks.

Pastēra pierādītais fakts, ka rūgšanu izraisa mikroorganismi, radīja īstu bumu zinātniskajā un medicīniskajā pasaulē. Pirms tam tika uzskatīts, ka slimības izraisa kaut kāda viela, kura atrodas slimo organismu asinīs. Tagad pēc analoģijas ar vīna rūgšanu slimību cēloni sāka meklēt mikroskopiskās dzīvās būtnēs, svešķermeņos. Uz kopējā entuziasma viļņa daudzi pētnieki pārsteidzīgi pierakstīja vienas vai otras slimības ierosinātāja lomu pirmajam mikroorganismam, ko izdevās atrast slimajā cilvēkā vai dzīvniekā. Pēc likumsakarīgiem šo pārsteidzīgo secinājumu atspēkojumiem sekoja pretēja reakcija. Pietiekami nopietni zinātnieki, kuri slimnieku asinīs atrada raksturīgas baktērijas, nesteidzās publicēt savus atklājumus, lai netiktu izsmieti kā šarlatāni. Pagāja ne viens vien gads, kad zinātnē guva virsroku veselā saprātā un pierādījumos balstīta pieeja slimību izraisītāju atklāšanā.

Vīna rūgšanas un zīdtauriņu slimību izpētes laikā Pastērs cieši pietuvojās tēmai, ar kuru nodarbosies visu atlikušo mūžu, – medicīnai. Vienā no savām vēstulēm Napaleona III adjutantam Pastērs paskaidroja savu lēmumu tā, ka pētnieka rīcībā ir 20 – 25 gadi aktīvas dzīves, ko viņš var veltīt pilnvērtīgam darbam, tāpēc viņam nav tiesību pa tukšo izniekot ne minūti sava laika. (Vēlreiz vēršu uzmanību tam mērogam, kādā domāja šādi cilvēki.)

Pastērs darīja visu iespējamo, lai atbrīvotu sevi no visām liekajām nodarbēm. 1867.gadā Pastērs ziņojumā Napoleonam III paziņoja, ka infekcijas slimību izpētei viņam ir nepieciešama liela laboratorija. Viņam sākumā to apsolīja, pēc tam atteica, tomēr, pārvarot daudzus šķēršļus, zinātnieks tomēr savu panāca, un laboratorija tika uzcelta. Tomēr viņš to nevarēja izmantot, jo sākās Francijas – Prūsijas karš (1870 – 1871) un, sekojot draugu ieteikumam, viņš pameta Parīzi.

Sākot pētīt Sibīrijas mēri, Pastērs saskārās ar Dženera sekotāju darbiem. Viens no šādiem sekotājiem, Kazimirs Žozefs Davēns (1812 – 1882) sāka nodarboties ar Sibīrijas mēri agrāk par Pastēru. 1865.gadā Davēna darbus par Sibīrijas mēri godalgoja Francijas Zinātņu akadēmija. Davēns turpināja savus pētījumus arī 19.gadsimta 70-os gados, tomēr viņam neizdevās precīzi noteikt Sibīrijas mēra nodošanas mehānismu. Tas izdevās izcilajam pētniekam Robertam Koham (1843 – 1910). 1876.gadā viņš publicēja rakstu “Sibīrijas mēra etioloģija”, kurā aprakstīja Sibīrijas mēra izraisītāja sporu fāzi. Konkrēti Kohs aprakstīja savu eksperimentu ar baktēriju izdalīšanu, kuras ir Sibīrijas mēra izraisītājas, un mikroskopisku sporu atrašanu (tādā veidā šī baktērija sevi saglabā nelabvēlīgos apstākļos). Tas bija zinātniskajā pasaulē pirmais atzītais darbs par slimību izraisošiem mikroorganismiem.

Pastērs bija sajūsmā par Koha pētījumu un sāka to attīstīt, pilnveidojot mikroskopisko daļiņu izdalīšanu un eksperimentējot ar dzīvniekiem. Kohs no savas puses pret Pastēra pētījumiem izturējās kritiski un publicēja negatīvas atsauksmes par Pastēra Sibīrijas mēra pētījumiem. Tam sekoja asa un nepatīkama abu zinātnieku diskusija, kura turpinājās vairākus gadus un ko viņi izvērsa gan žurnālu publikācijās, gan arī uzstājoties publikas priekšā. Bet, lai cik ass bija šis zinātniskais strīds, tieši Luijs Pastērs, kuram nebija ne medicīniskas, ne bioloģiskas izglītības, izplatīja konkrētas slimības (baku) pētījumos izmantoto pieeju, kurā ilgi pirms viņa izmantoja vakcinācijas metodi, uz citām slimībām. Tieši Pastērs piedeva Dženera un tā sekotāju pieejai vispārēju raksturu (viņš cītīgi pētīja to darbus), dodams šai vispārējai metodei vakcinācijas nosaukumu.

Dženera – Pastēra likums/princips.

To parādību, pamatojoties uz kuru attīstījās klasiskā vakcinoloģija, reizēm sauc par Dženera – Pastēra likumu. Reizēm šo likumu sauc par parādību, bet tas nemaina lietas būtību. Visa klasiskā vakcinoloģija balstās uz vienu fundamentālu principu, kurš ir sekojošs: veiksmīgas imūnās atbildes gadījumā, kad patogēns pirmo reizi nonāk organismā, tā atkārtotas nonākšanas organismā gadījumā izrēķināšanās ar šo patogēnu notiek ātrāk un efektīvāk, un patogēns neuzspēj izraisīt patoloģisku infekciozu procesu. Viss. Tas ir visa, kas saistīts ar vakcināciju, pamats.

Bet kā mākslīgā ceļā panākt veiksmīgu imūno atbildi, kad patogēns pirmo reizi nonāk organismā? Jāievada organismā šo patogēnu novājinātā veidā vai saudzīgi mazā dozā. Organisms uz to atbildēs un, kad patogēns nokļūs organismā pa īstam, tad organisms ātrāk tiks galā ar šo patogēna iebrukumu. Lūk, jums visa vakcinoloģijas teorija, lai gan vienkāršotā (pretējā gadījumā mēs nogrimsim detaļās), bet sapratnei pietiekami adekvātā formulējumā.

Sarežģītās konstrukcijas, kuras tika izstrādātas gadsimta laikā, balstās uz šo un tikai uz šo fundamentālo principu, lūk, kas ir klasiskā vakcinoloģija. Imunologi detaļās pēta, kas tas ir – veiksmīga imūnā atbilde. Vakcinologi panāk, lai šī veiksmīgā imūnā atbilde rastos mākslīgi ar vakcīnu (mazu patogēna dozu) palīdzību, un apgalvo, ka pēc tam īstais un postošais patogēna iebrukums no imunitātes puses tiks likvidēts daudz veiksmīgāk saskaņā ar to, ko var nosaukt (pat ja tā nesauc) par Dženera – Pastēra likumu.

Dženera – Pastēra likuma/principa vakcinoloģijā salīdzinājums ar Ņūtona likumiem fizikā.

No savas puses piedāvāju, manuprāt, pilnīgi korektu analoģiju starp šo klasiskās vakcinoloģijas likumu (Dženera – Pastēra likumu/principu/pieeju/ideju) un Ņūtona likumiem klasiskajā fizikā. Protams, Dženera – Pastēra likums ne vienmēr figurē kā likums atšķirībā no Ņūtona likumiem, tai pat laikā pēc būtības šis likums (vai parādība, vai princips, kā jums labāk patīk) klasiskajā vakcinoloģijā pilda to pašu lomu, kādu Ņūtona likumi klasiskajā fizikā. Vēlreiz atkārtošu šo likumu: pirmā veiksmīgā imūnā atbilde uz patogēna iebrukumu noved pie tā, ka jauns šī patogēna iebrukums tiks apspiests daudz efektīvāk, nekā tad, ja šīs pirmās veiksmīgās imūnās atbildes nebūtu bijis.

Ņūtona likumus visi zin. Tos māca skolā. Tos uztver kā kaut ko pašu par sevi saprotamu. Un tagad pamēģiniet, pamatojoties uz šiem likumiem, aprēķināt sarežģītas starpmolekulāras mijiedarbības. Un vēl jo vairāk – starp atomiem un elementārdaļiņām. Ja jūs to mēģināsiet darīt, jūs pilnībā izgāzīsieties. Speciālisti plātīs rokas un teiks, ka šāds mēģinājums ir neiedomājams murgs, ko veic cilvēki, kuri nesaprot klasiskās fizikas un kvantu fizikas atšķirības.

Tā tas ir ar klasiskās fizikas fundamentu. Bet kā ir ar klasiskās vakcinoloģijas fundamentu? Tur jau tā lieta, ka šis fundamentālais likums vai princips, pamatojoties uz kuru tagad 21.gadsimtā veic vakcināciju no drausmīgā Covida, vakcinoloģijā uzstājīgi tiek apskatīts vēl nosacītāk nekā klasiskie Ņūtona likumi fizikā. Un tie, kuri pārvērš šo ļoti nosacīto Dženera – Pastēra likumu/principu par absolūtu dogmu, dedzīgi ignorē visu to, kas pierāda šādas dogmatizācijas neiespējamību. Un tas notiek 2021.gadā. Un es nebūt neesmu pārliecināts, ka virkne šādu pseidopārliecināto un uzpūtīgo personu, kuras uzstājas medicīnas nozares vārdā, kaut ko citu, izņemot šo likumu, savas apmācības laikā augstskolās, kur viss ir galēji konservatīvs, vispār ir apguvušas (un mācījās viņi arī nezin kad).

Par klasiskās vakcinoloģijas fundamenta pārskatīšanas nepieciešamību.

Nobela prēmijas laureāts Maikls Levits nosauca karantīnas pieeju cīņai ar Covid par viduslaiku pieeju. Bet tas neattiecas tikai uz karantīnu, tas attiecas arī uz vakcināciju. Ar apbrīnojamu dedzību nepārtraukti tiek it kā teikts sekojošais: “Nav Dieva vien kā tikai vakcīna un Entoni Fauči ir tā pravietis”. Bet ja problēma būtu tikai kaut kādā vienā Fauči, kurš sāk jau nozust no redzesloka. Vakcinatoru fanātisms ir salīdzināms ar karantinizatoru fanātismu. Un rodas jautājums, vai tas ir naturāls fanātisms, vai arī kaut kas cits. Vai arī šajā fanātismā apvienojas nezinoša augstprātība ar viņa majestāti farmācijas industrijas interesi? Un šajā apvienojumā uzreiz ierakstās arī izsmalcinātās genoma rediģētāju ļaunprātības ar pasaules pārveidošanas plāniem pēc Hakslija vai Lielinkvizitora idejām.

Ko mums pašreiz it kā saka par vakcinācijas glābjošo dabu? (Nē, ne par īpaši kaitīgo, kuras iejaucas organismā ģenētisko komandu līmenī, bet gan par parasto.) Tiek it kā teiks: “Nav cita Dieva, kā vien likuma, kurš apgalvo, ka organisms, ticis galā ar mazu dozu patogēna (vakcīnas devu), daudz labāk tiks galā ar pilnvērtīgu patogēna iebrukumu, un mēs esam tā pravieši. Bet visi pārējie ir ķeceri, disidenti, mežoņi.”

Man var iebilst, ka, piemēram, termodinamikā nepieņem izskatīšanai jaunus mūžīgā dzinēja modeļus. Pareizi. Bet mana analoģija ar klasisko kvantu mehāniku taču arī ir pareiza. Pie tam reālas novirzes no termodinamikas likumiem, kas padarītu iespējamu mūžīgā dzinēja izveidošanu, nav apstiprinātas eksperimentāli, bet reālās novirzes no Dženera – Pastēra likuma (vai vienalga kā jūs to nosaucat) ir fiksētas. Tieši šīs novirzes ir ļoti daudzu vakcināciju neveiksmes cēlonis. Nav neviena eksperimenta, kurš pierādītu, ka ir novirzes no termodinamikas likumiem un mūžīgais dzinējs būtu iespējams, bet eksperimentu, kuri pierāda, ka šis otrās atbildes princips (Dženera – Pastēra likums) nedarbojas, ir ļoti daudz. Un kā pēc visa tā var nepārvērtēt klasiskās vakcinoloģijas funadementu jeb otrās atbildes principu (Dženera – Pastēra likumu)?

Par kādiem eksperimentiem es runāju? Lūdzu, vakcinācijas neefiktivitāte AIDS, Denges drudža, vienas B meningīta variācijas gadījumos. Šo sarakstu varētu turpināt, nosaucot nopietnas slimības, pret kurām vakcinācija nestrādā un kuru gadījumā tā pat pastiprina slimību. Lūk, eksperimentālais materiāls. Viņš ir pieejams. Un tāpēc ir jāpārskata klasiskās vakcinoloģijas fundaments.

Varbūt es te tagad klāstu kaut kādas savas pārdomas? Man nevar būt savu pārdomu vakcinoloģijas un medicīnas sfērā! Un ne jau savus apsvērumus es izklāstu, bet gan klasiskās vakcinoloģijas problematizācijas vēsturi.

Tomass Frensiss jaunākais (1900-1969) – klasiskās vakcinoloģijas problematizētājs.

Kurš pirmais sāka veidot nopietnu zinātniski teorētisko bāzi no konkrētu vakcināciju neveiksmēm, apgalvojot, ka otrās atbildes principam (Dženerta – Pastēra likumam) nav absolūts raksturs, kādēļ papildus klasiskajai vakcinoloģijai ir jāveido postklasiskā vakcinoloģija, kurā šis neabsolūtisms tiktu ņemts vērā? Tomass Frensiss jaunākais (1900-1969), kurš 1947.gadā amerikāņu sabiedrības veselības žurnālā publicēja rakstu “Eksperiments ar vakcināciju pret gripu 1947.gada pavasarī. Sākotnējā atskaite.”

Viss sākās ļoti pieticīgi. Līdzīgi kā Dženera gadījumā. Sekoju slaucējām 20 gadu garumā un nekad nenovirzīšos no informācijas uzkrāšanas, selektēšanas, pārbaudes, jo pretējā gadījumā es esmu mahinators, nevis zinātnieks. Kā Dženers pētīja vienu, tā Tomass Frensiss jaunākais citu. Un te arī sākās problēmas ar klasisko vakcinoloģiju līdzīgi kā sākās problēmas ar klasiko fiziku ar pieticīgiem Mihelsona eksperimentiem.

Kas tad ir šis Tomass Frensiss jaunākais, kuru pamatoti uzskata par pirmo nopietno zinātnieku, kurš ar saviem pētījumiem pierādīja, ka Dženera – Pastēra likumam (otrās atbildes principam) nav absolūts raksturs? (Reizēm tiek pieļauta kļūda, apgalvojot, ka esot vakcinologs Tomass Frensiss vecākais; tāda vakcinologa nav.)

Tomasa Frensisa jaunākā tēvs bija metālliešanas fabrikas strādnieks un vienlaicīgi arī mācītājs. Pats Frensiss jaunākais negāja tēva pēdās un uzrādīja iespaidīgas attapības spējas, pamanoties saņemt ārsta diplomu pašā Jēlas universitātē 1925.gadā. Pēc tam jaunais zinātnieks pievienojās elitārai zinātnieku grupai, kura Rokfellera institūtā nodarbojās ar vakcīnas pret bakteriālo pneimoniju izstrādi. Drīz pēc tam Tomass Frensiss jaunākais mainīja profilu un sāka nodarboties ar gripas izpēti. No 1938. līdz 1941.gadam viņš strādāja Ņujorkas universitātes Medicīnas koledžā. 1941.gadā viņš mainīja darba vietu uz Mičigānas universitātes Sabiedrības veselības skolu un gandrīz tajā pašā laikā tika iecelts par ASV armijas epidemioloģiskās padomes gripas komisijas direktoru.

Tomass Frensiss jaunākais guva panākumus cīņā ar gripu, kas amerikāņu armijai radīja ļoti nopietnas problēmas. Kas attiecas uz viņa darbību Sabiedrības veselības skolā, tad viņš tur radīja lielu vīrusu laboratoriju un epidemioloģisko nodaļu. Tur sāka strādāt, lai turpinātu mācības aspirantūrā, Tomass Souks, kuru Frensiss jaunāks sāka patronēt. Souka darbs Mičiganā noveda pie vakcīnas pret poliomielītu izstrādes.

Pakāpeniski Tomass Frensiss jaunākais iegūst nacionālu un starptautisku slavu, pie tam viņš neatslābinās, bet paātrināti audzē savu kompetenci. Jau būdams slavens vakcinologs viņš pārsteidz savus kolēģus, sākot strādāt arī Mičiganas Universitātes pediatrijas fakultātē. No 1953. līdz 1955.gada Tomass Frensiss jaunākais pēta vakcīnas pret poliomielītu iespējas, kuru izstrādāja viņa skolnieks Souks. Viņš pie tam izrāda ļoti lielu prasīgumu, veic vērienīgu pētījumu un gala beigās dod vakcīnai augstu novērtējumu. 1955.gadā Tomass Frensiss jaunākais ASV atombumbas komisijas uzdevumā apmeklē Japānu, lai pētītu patoloģiju attīstības pēc atombumbu sprādzieniem Hirosimā un Nagasaki. Turpmāk Tomass Frensiss jaunākais veica pētījumus, kuri deva lielu ieguldījumu pataloģiju dinamikas sapratnē, kuras tiek mantotas vienas vai otras populācijas ietvaros.

Pirmās šaubas par Dženera – Pastēra likumu/principu.

Ko tad pateica Tomass Frensiss jaunākais, kurš visu savu dzīvi veltīja vakcinācijai un vakcīnu pētniecībai, par tā likuma neabsolūtību, kurš ir klasiskās vakcinoloģijas pamatā? Ko pateica šāds cilvēks, ar tādu biogrāfiju, tādiem nopelniem un tādu statusu?

Savā 1947.gada rakstā, ar kuru parasti sāk skaitīt klasiskās vakcinoloģijas problematizāciju, Tomass Frensis jaunākais apgalvo: “Laboratoriskie pētījumi parādīja, ka antivielu titrs jaunajam gripas celmam 1947.gadā bija apmēram vienāds gan vakcinētām, gan nevakcinētām personām, tāpēc saslimušo skaits bija līdzīgs vakcinēto un nevakcinēto vidū. Tā kā antivielu titrs vīrusa celmam, ko saturēja vakcīna, bija augsts tiem, kuri vakcinējās un saslima, tad diemžēl šķiet, ka vakcīnas neefektivitāte gripas novēršanai šajā konkrētajā gadījumā nebija saistīta ar intervāla ilgumu starp vakcināciju un slimības uzliesmojumu. Visi dati norāda iespējamību, ka vīrusa antigēna deviācija ir jāuzskata par nozīmīgu faktoru. Tas tika pierādīts eksperimentos ar sermuļu asinīm.”

Šajā pirmajā šādā rakstā, kurā viņš ir viens no līdzautoriem, Tomass Frensiss jaunākais ir maksimāli delikāts un nekādā mērā nemēģina vienā rāvienā apšaubīt visu klasisko vakcinoloģiju. Viņš tikai norāda uz to, ka vakcinētie slimoja tikpat bieži, cik nevakcinētie, un ka tas, viņaprāt, ir saistīts ar antigēna deviāciju, tas ir ar to, ka šis antigēns (šai gadījumā gripas vīruss) izmainīja savu epitopu tik lielā mērā, lai vakcīnas radītais paratops kļūtu neefektīvs cīņai ar šo slimību.

Tātad pašā sākumā Tomass Frensiss jaunākais negrib apšaubīt klasiskās vakcinoloģijas dižumu jeb, precīzāk sakot, viņš šo dižumu apšauba nu ļoti pieticīgi, neizejot ārpus konkrētu faktu paziņošanas, kas norāda un labi parāda viņa zinātnieka godu. Viņš it kā saka: “Es konstatēju vakcinācijas neefiktivitāti vienā konkrētā gadījumā, es tikai par to pasaku un viss, ja gribat izdarīt kādus secinājumus, tad izdariet, bet tie ir jūsu secinājumi, bet man galvenais ir publiskot šo faktu.” Tā rīkojas Tomass Frensiss jaunākais 1947.gadā.

“Par sākotnējā antigēna grēka doktrīnu” (On the doctrine of original antigenic sin), 1960.

00859_Frensiss_jaunakais

Paiet 13 gadi. 1960.gadā Tomass Frensiss jaunākais publicē žurnālā “Amerikas filozofu biedrības raksti” rakstu “Par sākotnējā antigēna grēka doktrīnu” (On the doctrine of original antigenic sin). Interesants medicīnisks nosaukums, vai ne? Šis raksts jau pretendē uz tālejošām sekām. Tā publicēšanas brīdī Tomass Frensiss jaunākais bija medicīnas doktors, Henrija Sjuela universitātes epidemioloģijas profesors, Mičiganas universitātes Sabiedriskās veselības skolas Epidemioloģijas fakultātes vadītājs un Pediatrijas un infekcijas slimību nodaļas profesors. Es negribu pārāk iegrimt detaļās un tāpēc lūdzu man vienkārši noticēt, ka visi uzskaitītie amati kopumā liecina par to, ka tobrīd Tomass Frensiss jaunākais bija pat ļoti autoratīvs Rietumvalstu zinātnieks, kurš piederēja pie visaugstākajām zinātniskajām aprindām. Par to liecina arī apstāklis, ka šis viņa darbs tiek publicēts tik autoratīvā izdevumā kā “Amerikas filozofu biedrības raksti” (Proceedings of the American Philosophical Society). [Amerikas filozofu biedrību (American Philosophical Society) 1743.gadā dibināja viens no galvenajiem ASV valstiskuma pamatlicējiem Bendžamins Franklins (1706 – 1790).]

Šai rakstā Tomass Frensiss jaunākais paziņo sekojošo: “Bērnībā antivielas pārsvarā parādās imūnās atbildes rezultātā uz antigēna dominantes vīrusu, kurš izraisa pirmo A tipa gripas infekciju dzīvē. Laika gaitā, kad cilvēku grupa kļūst vecāka, viņi inficējas ar citām infekcijām un iegūst antivielas no papildu vīrusa saimēm. Tomēr satriecošs jaunums ir apstāklī, ka antivielas, kuras radās organismā pirmās, raksturo šo grupu visā viņu dzīves laikā.” Lūk, tā ir pilnvērtīga klasiskās imunoloģijas pamatu apšaubīšana.

Tālāk rakstā tiek teikts: “Mehānismi, kuri formē antivielas, ir stipri atkarīgi no pirmā stimula, tādā veidā nākamā inficēšanās ar tā paša tipa celmiem ļauj veiksmīgi sākotnējām antivielām uzturēt visaugstāko šo antivielu līmeni jebkurā šīs cilvēku grupas dzīves laikā. Nospiedums, ko ir atstājusi sākotnējā infekcijas slimība, no tā brīža vada visu humorālo imūno atbildi. Mēs to nosaucām par sākotnējā antigēna grēka doktrīnu (the doctrine of original antigenic sin).”

Līdz ar to tika ieviests termins “Original antigenic sin”(OAS jeb antigenic imprinting) un tas kļūst par neklasiskās vakcinoloģijas teorijas pamatu, kura apšauba klasisko vakcinoloģijas teoriju, uz kuru pašreiz var pilnībā balstīties tikai esot nu pavisam tumsonīgam ortodoksam.

Šī termina (OAS) atšifrējums ir pietiekami skaidrs. Tas nozīmē to, ka, ja jūs ar kaut ko saslimāt (vai arī, ja jūs tikāt vakcinēts), tad atmiņa par šo slimību vai vakcīnu ņems virsroku pār realitāti un atbildēs organisms nevis, vadoties no realitātes, bet gan no šīs sākotnējās atmiņas jeb sākotnējā antigēna grēka. Līdz ar to pirmo reizi tika pateikts, ka antivielas, kuras spēj atpazīt vakcīnas uzrādīto antigēnu, var strādāt sliktāk, nekā antivielas, kuras radīja imūnsistēma, kura netika vakcinēta. Un tāpēc var sanākt, ka jūs kliedzat, ka jums ir tik daudz šīs antivielas, bet saslimsiet tieši jūs, nevis tas, kuram nav šo antivielu.

Attiecīgi ir pateikts arī sekojošais: vakcinācijas rezultātā imūnā sistēma iegūst arī sava veida defektu. Un tas tika pateikts ne jau no cīnītāju pret vakcināciju vārda, kuru ir ļoti daudz (daļa no tiem ir patiesi, kuri īsti nesaprot ar ko un kāpēc cīnās, bet daļa no tiem ir angažēti, un šādi angažētības gadījumi ir izpētīti). Bet tas viss tika pateikts no autoratīvāko vakcinatoru vārda, kuri konstatēja noteiktus faktus un uzskatīja zem sava goda tos upurēt un noklusēt. Tomēr tas bija tikai klasiskās vakcinācijas teorijas sagrāves sākums.

No antivielām atkarīga infekcijas pastiprināšanās (antibody dependent enhancement, ADE).

Paiet četri gadi un cits autoratīvs Rietumvalstu speciālists, austrāliešu virusologs Roils Entonijs Houks (Royle Anthony Hawkes) ievieš tādu terminu kā “no antivielām atkarīga infekcijas pastiprināšanās” (angliski – antibody dependent enhancement, ADE). Tātad jau 1964.gadā Rietumu zinātnieks apgalvo, ka antivielas var ne tikai pavājināt infekcijas slimību, bet arī to pastiprināt.

Doktors Houks, kā jebkurš zinātnieks, dod konkrētus piemērus. Viņš apskata nosacījumus, kuriem izpildoties var rasties tā saucamā suboptimālā antivielu atbilde / suboptimālā imūnās atbildes reakcija (suboptimal antibody response). Un viņš uzstāj uz to, ka šāda reakcija var pastiprināt infekciju un slimību, nevis aizsargāt organismu.

Tā kā šis ir ļoti nozīmīgs apgalvojums, īsumā iepazīstināšu ar zinātnieku, kurš to saka. Doktors Houks ir slavens ar savām publikācijām medicīnas virusoloģijā. Viņš strādāja autoratīvajā Elizabetes Makarturas Agrikultūras institūta (Elizabeth Macarthur Agricultural Institute (EMAI)) virusoloģijas laboratorijā Austrālijā kopā ar citiem slaveniem virusologiem, kā, piemēram, Pīteru Kirklendu (Peter Kirkland). Houks praktizēja virusoloģiju Prinča Henrija slimnīcā un pasniedza virusoloģiju autoratīvās mācību iestādēs, piemēram, Jaunās Dienvidvelsas universitātē (The University of New South Wales / UNSW Sydney). Doktors Houks veiksmīgi nodarbojās gan ar medicīnisko, gan ar veterināro virusoloģiju. Viņš ir vairāku virusoloģijas mācību grāmatu līdzautors.

Houks bija tikai viens no daudzajiem zinātniekiem, kurš nodarbojās ar no antivielām atkarīgas infekcijas pastiprināšanās efekta pētniecību. Pēdējo sešdesmit gadu laikā ar to nodarbojās ļoti daudzi zinātnieki. Pētījumi parādīja, ka, ja vīruss sasaistās ar antivielām, kuras ir suboptimāli neitralizējošas vai neneitralizējošas, tad šāda sasaiste var izraisīt pat infekcijas nokļūšanu organisma imūnšūnās, tas ir, radīt ļoti ievērojamu infekcijas slimības pastiprināšanos.

Ja normālā gadījumā antigēna – antivielas komplekss rada antigēna (mūsu gadījumā – vīrusa) degradāciju, tad ADE (no antivielām atkarīgas infekcijas pastiprināšanās efekta) gadījumā šis komplekss var radīt vīrusa replikāciju un tā nokļūšanu imūnšūnās. Tad imūnšūnas, kuras vīruss ir apmānījis, sāk iet bojā. Vīruss ar’ nav muļķis un mēģina apmānīt imunitāti. Zinātnieki šādu apmānīšanu sauc par antivielu izmantošanu kā Trojas zirgu (Trojan horse antibody).

Tas viss ir izpētīts un labi zināms. Tas tikai nav zināms nezinošiem tumsoņiem, kuri ar pārgudru ģīmi klāsta, ka visi pārējie ir mežoņi un tikai viņi zin absolūto patiesību pēdējā instancē.

Neveiksmīgie mēģinājumi radīt vakcīnu pret Denges drudzi.

Tātad parādība, kad vīruss apmāna imūnšūnas, saucas par antivielu izmantošanu kā Trojas zirgu un tā ir pietiekami sīki izpētīta. Zinātnieki apgalvo, ka dažas vakcīnas ADE mehānismu dēļ ne tikai var neaizsargāt organismu no saslimšanas, bet tieši pretēji radīt daudz nopietnāku slimības gaitas norisi un iespējams pat izraisīt tās pāreju uz citu, bīstamāku slimību.

1964.gadā Houks to konstatēja pirmo reizi uz vienu vīrusu piemēra, bet 1960-o gadu beigās – 1970-o gadu sākumā citi zinātnieki konstatēja tieši to pašu attiecībā uz vīrusu, kurš izraisa Denges drudzi, kas ir ļoti smaga un bīstama slimība. Tika konstatēts, ka atkārtota saslimšana ar Denges drudzi tā nedaudz mainītā modifikācijā var radīt nevis vieglāku, bet daudz smagāku slimības norises gaitu. Radās jautājums, vai vispār ir iespējams radīt drošu vakcīnu pret Denges drudzi izraisošo vīrusu? Tas ir, vai šāds uzdevums kaut vai tikai teorētiskā līmenī vispār ir izpildāms?

Nevēloties lieki “čakarēties” ar teoriju, franču kompānija Sanofi Pasteur nolēma rīkoties agresīvi un uzreiz praksē radīt vakcīnu pret Denges drudzi. Tā tika radīta vakcīna “Dengvaxia” un to sāka izmantot. Prakse parādīja, ka pēc vakcīnas sāka attīstīties smaga otrreizējā saslimšana, kuru zinātnieki saistīja tieši ar no antivielām atkarīgas infekcijas pastiprināšanās efektu. Tas tika izpētīts un tika konstatēts, ka šo atkārtoto saslimšanu izraisa tieši ADE.

Āzijas – Klusā okeāna reģionā, kurā tika vakcinēti 10 tūkstoši bērnu, tika konstatēts, ka nevakcinētie bērni slimo daudz vieglākā formā, nekā vakcinētie bērni. Un tagad iedomājieties: jūs dzīvojat šajā reģionā, kurā masveidā ir izplatīta šī ļoti smagā slimība, jūs saņemat vakcīnas poti pret šo slimību aš no pašas Sanofi Pasteur un tāpēc sākat neizmērojami lepoties, ka nu jums ir tās glābjošās antivielas, bet pēc kāda laika izrādās, ka šīs antivielas tieši pastiprina slimību gan jums, gan jūsu bērniem, pie tam vēl masveidā.

2016.gada aprīlī Filipīnu Veselības aizsardzības departaments sāka masveida vakcināciju ar “Dengvaxia”. Bija plānots vakcinēt 1 miljonu bērnu. 2017.gada beigās šī vakcinācija tika apturēta, kad bija jau novakcinēti 830 tūkstoši bērnu, jo vakcinācijas rezultāti bija ļoti satraucoši tieši dēļ acīmredzamiem no antivielām atkarīgas infekcijas pastiprināšanās (ADE) gadījumiem. 2018.gada septembrī Filipīnu Veselības aizsardzības ministrs Enrike Domingo paziņoja žurnālistiem, ka no dažādām komplikācijām nomira 130 vakcinēto bērnu, tai skaitā 19 no tiem no Denges drudža.

Tai pat laikā (2018.gada septembrī) Pasaules Veselības organizācija (WHO) publicēja memorandu, kurā formulēja savu nostāju par vakcīnu “Dengvaxia”. Tajā skaidri un gaiši ir pateikts, ka “dzīvā un novājinātā vakcīna pret Denges drudzi ir efektīva un droša tām personām, kuras agrāk jau ir slimojušas ar Denges drudzi. Bet, tā rada paaugstinātu risku saslimt ar Denges drudzi smagā formā tiem, kuri pēc vakcinācijas pirmo reizi dabīgi saskaras ar šo infekciju.” Labs formulējums, vai ne?! Jūs izlasiet to vēlreiz un uzmanīgi, un padomājiet, kas tur reāli ir pateikts.

Vēlāk izrādījās, ka ADE (no antivielām atkarīgas infekcijas pastiprināšanās efekts) var rasties ļoti dažādu slimību gadījumos. Tur ir gan Ebolas vīruss, gan Koksaki vīruss, gan A gripas vīruss utt.

Roberto Bruzzoni un ADE koronavīrusu gadījumos.

Bet vai tam ir kāds sakars tieši ar koronavīrusu? Jā, ir. Pie tam pati ADE (no antivielām atkarīgas slimības pastiprināšanās) parādība ir tikai viens no respiratoro slimību pastiprināšanās (enhanced respiratory disease (ERD)) īpašiem gadījumiem. Un te mums jau ir darīšana ne tikai ar antivielām, kuras pastiprina slimību, bet ar plaši apspriestajām citokīnu kaskādēm (citokīnu vētrām, hipercitokinēmiju) ar dažādiem imūnpataloģiju veidiem. Imūnpatoloģiju! Varbūt tas Covid arī ir īpaši bīstama gripa, daudz bīstamāka par parasto gripu, bet vai jūs varat salīdzināt šo Covid smaguma pakāpi ar imūnpataloģijas smaguma pakāpi?

Ar iespējamo slimības pastiprināšanos vakcinācijas pret koronavīrusu gadījumos nodarbojās arī Honkongas universitātes profesors Roberto Bruzzoni. Savos darbos Bruzzoni vērš uzmanību uz dažādiem no antivielām atkarīgiem infekcijas pastiprināšanās gadījumiem darbā ar koronavīrusu. Bet Kanādas zinātnieki vēl 2000-o gadu sākumā parādīja, ka pret iepriekšējiem koronavīrusiem vakcinētie seski, inficējušies ar to atkārtoti, galu galā saslima ar smagas formas hepatītu.

Es neuzskatu par nepieciešamu uzskaitīt visus ADE (no antivielām atkarīgu infekcijas pastiprināšanos) gadījums, kurus zinātnieki uz doto brīdi ir fiksējuši, un pat ne zināmos ADE gadījumus koronavīrusu jomā. Šādu gadījumu ir pārāk daudz. Man svarīgāk šķiet pievērst uzmanību jautājuma teorētiskai pusei, vēl jo vairāk tāpēc, ka šai teorijai ir acīmredzama praktiska nozīme.

Repertuāra iesaldēšana (repertoire freezing).

Kad pie vīrusa piestiprinās (pielīp) antivielas, tad šīs antivielas var nodrošināt vai nu vīrusa neitralizāciju, vai arī atvieglot vīrusa nokļūšanu imūnšūnās. Ja notiek iekļūšana imūnšūnās, tad vīruss netiek iznīcināts. Un tad vīrusam rodas iespēja vairoties jau pašā imūnajā sistēmā. Vīruss nokļūst pašas imūnās sistēmas iekšienē, saprotat? Un, nokļūstot tur, tas ne tikai sāk ātrāk vairoties, bet arī traucē pašas imūnās sistēmas normālu funkcionālo darbību, tai skaitā radot masveida citokīnu iekaisuma signālus (tas ir, citokīnu vētru). Un mazums ko vēl šādā situācijā tas var radīt!

Ja vīruss ir nonācis šādās sarežģītās attiecībās ar imūno sistēmu, tad tas var izraisīt velns zin ko. Un te ADE bīstami sasaistās ar to, ko sauc par sākotnējā antigēna grēka doktrīnu jeb antigēna imprintingu. Imprintings ir pirmais “nospiedums”, kurš nosaka visu tālāko uzvedību.

Mēs jau sākām to apspriest, bet tikai pēc tam, kad ir apskatīts ADE fenomens, var pilnībā konstatēt organisma tieksmi izmantot imunoloģisko atmiņu. Šīs tieksmes rezultātā tiek radītas antivielas, kuras ir derīgas cīņai ar to vīrusu, ar kuru imūnā sistēma saskārās agrāk. Imūnai sistēmai ir tieksme audzēt agrāk jau izstrādāto antivielu radīšanu, tā vietā lai radītu jaunas antivielas, kuras visprecīzāk der cīņai ar jauno antigēnu.

Vīruss ne tikai izvairās no imūnā trieciena, bet izmanto to, lai pastiprinātu savas iespējas. Tas notiek visdažādāko slimību gadījumos. Bet īpaši svarīgi ir tas, kas notiek ar antivielām, kuras inducējas imūndeficīta vīrusa gadījumā. Te mums ir darīšana ar specifisku sākotnējā antigēna grēka formu, kura saucas “repertuāra iesaldēšana” (repertoire freezing).

Tā kā iepriekš aktivizētās B imūnšūnas un pret specifiskiem antigēniem specializējušās antivielas kopsummā ir ievērojami daudzskaitlīgākas nekā to naivie analogi (un šī daudzskaitlība vēl tiek mākslīgi audzēta, izmantojot vakcināciju), šī masa apspiež glābt spējīgās naivās imūnšūnas un apgrūtina tām rīkoties visefektīvākā veidā, tādējādi atvieglojot vīrusam izvairīšanos no imūnās reakcijas un tā darbības pastiprināšanu. Un tā kā koronavīrusiem vispār un konkrēti arī SARS-CoV-2 ir imūndeficīta komponentes, rodas ļoti bīstama situācija. Lai to saprastu, apskatīsim, kas notiek, kad imūndeficīta gadījumā rodas imunitātes un vīrusa mijiedarbības shēmas izmaiņas.

Ja nav imūndeficīta, tad imunitāte kā atsevišķa un vesela apakšsistēma dod triecienu vīrusam kā ārējam objektam, kurš neietilpst imunitātes sistēmā. Bet, ja ir imūndeficīts, tad vīruss un imunitāte sāk veidot kopēju, vienotu sistēmu. Un, kas šai gadījumā notiks, ja mēs ar vakcīnu palīdzību sāksim stimulēt antivielu radīšanu? Kuru antivielu? Jau defektīvo? Jo mēs šai gadījumā stimulēsim jau slimu sistēmu, nevis veselu. Un ko tad šāda sistēma dos rezultātā? Tā radīs defektīvas antivielas, kuras vislabākā veidā ir pielāgotas, lai vīruss nokļūtu imūnsistēmā un slimība pastiprinātos.

Ja vīrusa darbībai ir imūndeficīta daba, tad imunitāte strādās režīmā, kad tā uzbrūk ienaidniekam, kurš izsauc šo uzbrukumu, stādoties priekšā kā ārējais ienaidnieks, vienlaicīgi strādā pret imunitāti kā iekšējais ienaidnieks.

Vēlreiz par imūnšūnu kļūdu, nepareizi atpazīstot aktuālo antigēnu.

Šo problemātiku apspriež autoratīvākie Rietumu imunologi un ar gadiem tās apspriešana tikai pieaug. 2015.gadā teorētiskās bioloģijas profesors Vilfrēds Ndifons (Wilfred Ndifon), kurš ir strādājis Prinstonas universitātē, Morgana universitātē un citās autoratīvās organizācijās, uzņēmās apkopot zināmo šajā jomā. Ndifons detalizēti apraksta daudzus pētījumus sākotnējā antigēna grēka jomā. Tika apkopoti pētījumi, kurus veica autoratīvi zinātnieki, publicējot tos autoratīvos specializētos izdevumos.

Tātad, ko saka šie slavenie zinātnieki, kuriem ir nopelni infekcijas slimību izpētes jomā?

Pieņemsim, ka organismam ir uzbrucis naidīgs antigēns un ka atbilde uz to ir adaptīvās (specifiskās) imunitātes aizsargreakcija. Šāds uzbrukums var būt arī vakcinācija pret noteiktu slimību, ievadot organismā noteiktu dozu organismam naidīga antigēna.

Pieņemsim, ka vēlāk organisms saskaras ar tā saucamo krustenisko antigēnu. Tas ir, ar citas izcelsmes antigēnu, kura struktūra ļoti līdzinās tā pirmā antigēna struktūrai, pret kuru organisms jau bija aizsargājies. Un pieņemsim, ka šī otrā saskarsme nav saistīta ar vakcināciju, bet gan reālu iebrukumu. Kas tad notiks?

Tad, kā norāda daudzi autori, krusteniskā antigēna iebrukums radīs organisma aizsargreakciju uz pirmo antigēnu, kuram ir līdzīga struktūra kā tam antigēnam, kurš reāli ir iebrucis. Tas ir, reālais ienaidnieks (otrais krusteniskais antigēns) izraisīs reakciju pret pirmo ienaidnieku (vakcīnas antigēnu). Tai pat laikā aizsargreakcija pret reālo ienaidnieku būs pavājināta.

Uz doto brīdi var uzskatīt par pierādītu, ka pat parastās gripas vakcīnas tikai daļēji darbojas saskaņā ar Dženera – Pastēra likumu un lielā mērā to darbība iziet ārpus šī likuma robežām. Šo iziešanu ārpus Dženera – Pastēra likuma sauc par sākotnējo antigēna grēku jeb vakcinācijas aklo punktu, jeb antigēna imprintingu. Un tas nav konspirologu izgudrojums, bet gan sava veida kvantu mehānikas analogs, kura arī iziet ārpus absolūtajiem Ņūtona likumiem, bez kuriem fizika nav iespējama, bet kuri ir spēkā tikai pie noteiktiem nosacījumiem.

Tātad, patiesībā imūnā sistēma atkārtota kontakta ar patogēnu vai vakcīnu gadījumā mierīgi var noignorēt starpību starp veco un jauno epitopa variantu. Un te tik tiešām ir vietā analoģija ar radaru, kurš nepareizi atpazīst objektu, kurš atpazīšanai uzrāda jau zināmās īpašības, bet rūpīgi slēpj jaunās un īpaši bīstamās īpašības.

Šādā situācijā pirmās uz šo bīstamo, nepareizi atpazīto objektu atsaucas atmiņas B imūnšūnas, kuras labi atceras iepriekšējo objektu. Pēc tam šīs šūnas vajadzīgajā veidā diferencējas un rada antivielas, kuras nespēs efektīvi tikt galā ar slimību. Paralēli tam šīs šūnas paralizē naivās imūnšūnas, kuras spētu izglābt organismu.

Tādas rīcības rezultātā izveidojas imūnās sistēmas aklais punkts un šāda organisma reakcija tiek saukta par iesaldēto repertuāru, un tā ir sevišķi bīstama to slimību gadījumos, kuras ir saistītas ar imūndeficītu.

Imūnās sistēmas aklā punkta izmēru nosaka šīs sistēmas spēja pieņemt vēlamo par esošo (tas ir spēja kļūdīties ar organismam smagām sekām). Vakcinācija var atvieglot šādu kļūdu rašanos. Tas notiek ne vienmēr, bet pietiekami bieži. Un sevišķi bīstami ir tie gadījumi, kad šādas kļūdas tiek stimulētas ar vakcīnām, ar kurām tiek mēģināts iedarboties uz imūndeficīta slimībām. Vai uz slimībām, kuras satur sevī kādu imūndeficīta komponenti. Kā reiz viena no šādām slimībām arī ir COVID19.

Par nepieciešamību izstrādāt stratēģiju sākotnējā antigēna grēka pārvarēšanai.

Tālāk es apskatīšu rakstu, kura autori ir autoratīvi imunologi un kurš tika publicēts tādā autoratīvā izdevumā kā ASV Zinātņu akadēmijas raksti (Proceeding of the National Academy of Sciences). Raksta autori ir Čim Hem Kims (Jin Hyang Kim) un Džoši Džeikoba (Joshy Jacob), kuri strādā Emori universitātes Vakcīnu centra mikrobioloģijas un imunoloģijas nodaļā, kā arī Viljams Deviss (William G. Davis) un Surjaprakaša Sambhari (Suryprakash Sambhara), kuri strādā Atlantas Nacionālajā imunizācijas un respiratoro slimību centra Imunoloģijas un patoģenēzes nodaļā. Raksts tika nodots izskatīšanai 2009.gada 4.novembrī un to pēc izskatīšanas un rediģēšanas 2012.gada 10.jūlijā apstiprināja Stenfordas universitātes pārstāvis Leonards Hercenbergs (Leonard A. Herzenberg). Raksta nosaukums ir “Gripas vīrusa sākotnējo antigēna reakciju mīkstināšanas stratēģijas” (Strategies to alleviate original antigenic sin responses to influenza viruses).

Raksta anotācijā tiek runāts par sākotnējo antigēna grēku, kuru mēdz saukt arī par antigēna imprintingu: “Sākotnējais antigēna grēks ir parādība, kuras esamības gadījumā radniecīgu gripas vīrusu secīga iedarbība pazemina antivielu atbildi uz jaunu antigēnu determinantēm…”

Autori uzsver, ka viņu priekšgājēji (jau pieminētais Tomass Frensiss jaunākais un citi) ir konstatējuši, ka secīga vīrusu variantu iedarbība rada antivielu noslieci atbildēt uz vīrusa celmu, ar kuru bija saskare iepriekš. Tas ir, organismam uzbrūk jaunais celms, bet dominē atbilde uz iepriekšējo celmu. Tas ir, uz to celmu, kuru ir atcerējušies atmiņas B limfocīti.

Tālāk autori konstatē, ka šāda pagātnes dominēšana pār tagadni nevis pastiprina, bet gan pavājina reakciju uz tagadni. Un ka pēdējo piecdesmit gadu laikā sākotnējais antigēna grēks ir ticis novērots gan cilvēkiem, gan arī citiem zīdītājiem (tādiem kā peles, seski un truši).

Un tālāk tiek pateikts galvenais: “Šī parādība var radīt satraukumu cilvēka imūnās atbildes uz gripas vakcinācijas programmu kontekstā. Attiecīgi eksistē nepieciešamība izstrādāt stratēģiju sākotnējā antigēnā grēka pārvarēšanai.

Par ko amerikāņu zinātnieki šeit runā? Par to, ka jauna gripas celma parādīšanās gadījumā vakcinācija kā tāda pastiprinās atbildi uz to celmu, kuru organisms atcerējās vakcinācijas rezultātā.

Kā atmiņas imūnšūnas traucē naivajām imūnšūnām.

Un, lūk, cits raksts no žurnālā “Cilvēku vakcīnas un imūnterapeitiskie preparāti” (Human Vaccines & Immunotherapeutics), kurš aktīvi propagandē vakcināciju, nevis to nomelno. Šis žurnāls ir pietiekami autoratīvs Rietumu zinātniskajās aprindās. 2013.gadā šajā žurnālā tika publicēts raksts ar nosaukumu “Par grēka lietderību” (On the benefits of sin).

Raksta autori ir autoratīvi imunologi, kuri savos secinājumos ir ļoti uzmanīgi un maksimāli cenšas ievērot zinātnisko respektablumu tās Rietumu sapratnē. (Raksta autori ir Metjū Parsons (Matthew S.Parsons), Sibilla Millere (Sybille Muller), Hains Kohlers (Heinz Kohler), Maikls Grants (Michael D.Grant) un Nikola Bernarda (Nicole F.Bernard).)

Rakstā ir teikts sekojošais: “Antivielām, kuras inducējas imūndeficīta vīrusa laikā, ir raksturīgs sākotnējā antigēna grēka formas veids, kuru sauc par “repertuāra iesaldēšanu”.”

Tālāk autori saka, ka repertuāra iesaldēšana izpaužas apstāklī, ka B limfocīti un citi imūnās atbildes elementi, kas tika inducēti pret iepriekšējiem vīrusa variantiem, ir spējīgi konkurēt par galvenā antigēna iznīcinātāja lomu ar naivajiem B limfocītiem. Autori saka, ka, tā kā iepriekšējā antigēna aktivizētās B imūnšūnas ir ievērojami daudzskaitlīgākas kā to naivie analogi (un šo daudzskaitlīgumu vēl stimulē vakcinācija), tad šīm aktivētajām B imūnšūnām ir priekšrocības pār naivajām B imūnšūnām. Un tāpēc tieši aktivētās B imūnšūnas var iegūt priekšrocību, kad pēc antigēna atpazīšanas notiks proliferācija (tas ir to imūnšūnu vairošanās, kuras tiks atzītas par visnoderīgākām, lai pretotos antigēnam).

Par noderīgām atzītās imūnšūnas sāk strauji dalīties un vienlaicīgi arī mainīties. To sauc par somatisko hipermutāciju. Uz tā fona, kā apgalvo autori, notiek tā saucamās antivielu afinitātes nobriešana, tas ir to antivielas centru molekulu stipruma nobriešana, kurām ir jāsasaistās ar antigēna determinanti, lai dotu triecienu pa antigēnu.

Šī afinitāte jeb karavīra, kurš karo ar ienaidnieku (antivielas), un paša ienaidnieka (antigēna) sasaistes stiprums ir atkarīgs no tā saucamās komplementaritātes. Tas ir no šo molekulu, kurām ir jākaro vienai ar otru, telpiskās savstarpējās papildinātības vienai ar otru [jeb saskanības, jeb saderības pēc atslēgas un slēdzenes principa]. Jo augstāka ir komplementaritāte, jo efektīvāka ir antivielu neitralizējošā iedarbība, un otrādi.

Un kas tad pēc šī raksta autoru domām notiek ar šo komplementaritāti un afinitāti? Notiek šo spēju samazināšana vai novēršana tiem B limfocītiem, kuriem nav iepriekšējas pieredzes saskarsmē ar antigēnu (naivajiem B limfocītiem) un kuri tādēļ varētu aktivēties uz šo jauno antigēnu, producēt attiecīgas antivielas un izglābt organismu. Bet šie potenciālie glābēji tiek vai nu pilnībā apspiesti, vai arī to spējas tiek pazeminātas. Un tas autoru ieskatā atvieglo vīrusam iespējas izvairīties no imūnsistēmas atbildes.

Un atkal šie autori līdzīgi kā citi zinātnieki, kuri pēta repertuāra iesaldēšanu, aklo punktu un citus līdzīgus paradoksus, kas kā minimums ļoti sarežģī visu, kas attiecas uz vakcināciju, nemaz negrib atteikties no vakcinācijas un domā par to, kā lai šos sarežģījumus izmanto. Neskatoties uz to viņi paziņo, ka pagaidām repertuāra iesaldēšana un tamlīdzīgas parādības rada vakcinācijai ļoti nopietnas problēmas. Tai skaitā arī vakcinācijai pret HIV, bet ne tikai.

Farmācijas industrija negrib pārmaiņas, negrib atteikties no vakcīnām un tāpēc ignorē jaunākās zinātniskās atziņas.

Noslēgumā gribētu apskatīt jautājumu, vai vakcinācija ir uzskatāma par galveno un noteicošo infekcijas slimību ārstēšanas metodi? Atkārtošu vēlreiz, ka vakcināciju par šādu metodi uzskatīja 100 gadus atpakaļ. Bet kādēļ pie šīs metodes tik stipri turas šodien?

Pirmkārt, tādēļ, ka tas ir šausmīgi ērti. Gigantiskā farmācijas industrija ir iemācījusies radīt vakcīnas un tā negrib atteikties no to ražošanas tikai tādēļ, ka ir radušies jauni zinātniskie atklājumi. Šī industrija vēlas tikai vienu – pilnveidot vakcīnu ražošanu.

Farmācijas industrija ir šausmīgi inerta un tai bail pat iedomāties, ka no vakcīnām varētu atteikties kaut vai tikai daļēji. Tad būs jānodarbojas ar kādu citu zāļu ražošanu. Un cik ilgu laiku vēl prasīs pētījumi?

Šis ir ļoti svarīgs apstāklis, kādēļ farmācijas industrija un ar to saistītie zinātnieki (un zinātnieki mūsdienās ir saistīti ar farmācijas industriju tik cieši kā nekad agrāk) negrib atteikties no kustības pa sliedēm, kuras ved uz bezdibeni vai nekurieni. Tāpēc, ka kustība pa vecajām sliedēm ir ļoti izdevīga un vēlama lokomotīvei, kurai nebūt nepiemīt spējas radīt jaunas sliedes, jo lokomotīve taču nav sliežu licējs. Un vispār pašreiz nav skaidrs, kurš vispār ir spējīgs radīt un uzstādīt jaunas sliedes nezināmajās cilvēkzināšanu stepēs.

Mūsdienu pasaule ir drausmīgi inerta. Noteikti kādam šis inertums ir līdzeklis, lai nogādātu cilvēci līdz stacijai “Absolūts ļaunums”. Tomēr tie, kuri cenšas realizēt šādu stratēģisku uzdevumu, nekad nav vairākumā. Viņi var sasniegt savus mērķus tikai spekulējot uz citiem inerces saglabāšanas motīviem, kuri ir raksturīgi biznesam, birokrātijai un zinātniekiem, kuri nu ir pārvērtušies par biznesa, birokrātijas, un sabiedriskās domas priviliģētiem vergiem.

Mūsdienu pasaule ir piesātināta ar inertumu stratēģijas jautājumos, lai gan mūsdienu pasaule tik ļoti mēdz lepoties ar savu taktisko manevrēt spēju. Šī inertuma pamatā, protams, ir mūsdienu cilvēka piekrišana un gatavība līdzināties mežonim to pakļāvībā jaunajiem šamaņiem, kuri parazitē uz mūsdienu cilvēka slinkumu, aprobežotību un bailēm no sapratnes un zināšanām, kuras var iztraucēt tā mieru.

Cilvēks baidās, ka tiks traucēts viņa miers? Baidās. Viņš smadzeņu rievas kustināt nav pieradis? Nav pieradis. Tad cilvēks kļūst par jauno šamaņu vergu, kuri uz tā rēķina parazitē. Ja mūsdienu civilizācijas ierindas pārstāvis arī turpmāk līdzināsies mežonīgo cilšu pārstāvim un žvadzinās nevis ar skalpiem un amuletiem, bet ar antivielu daudzumu, kas nu sāk kļūt par tik pat prestižu objektu kā automašīna un kotedža, tad civilizācijas krahs ir neizbēgams.

Bet Cilvēka uzdevums nav tikai konstatēt šāda kraha iespējamību, bet gan strādāt uz to, lai pārvarētu priekšnosacījumus, kuri šo krahu rada. Un nekādi attaisnojumi par inerces milzīgo spēku neatbrīvo no atbildības par šāda darba neveikšanu. Jo, ja Cilvēki iepriekšējo gadu tūkstošu laikā nebūtu veikuši šādu darbu, neskatoties uz to, ka viņi labākajā gadījumā tika apvainoti un apspļaudīti, tad cilvēce jau sen būtu nonākusi pieturā “Absolūts ļaunums”.

Jaunā medicīna nevis radīs atmiņas imūnšūnas, bet gan tās iznīcinās.

Nobeigumam gribu pateikt sekojošo. Padomju laikā man nācās ilglaicīgi izbraukt uz tālām vietām darbos uz vietas [ģeoloģiskas ekspedīcijas]. Pie tam tās pašas vakcīnas pret encefelītu šādos gadījumos praktiski bija obligātas un es vakcinējos, jo sapratu gan encefelīta bīstamības pakāpi, gan attiecīgās vakcīnas efektivitāti.

Tāpēc es kategoriski atsakos runāt par vakcinācijas kā tādas kaitīgumu. Jā, jebkurai vakcinācijai ir noteikta riska pakāpe. Bet, ja risks no vakcīnas ir zemāks par risku saslimt ar nāvējošu slimību un ja vakcīna ir efektīva, tad kādēļ gan nevakcinēties?

Bet kur ir robeža starp tik tiešām efektīvu vakcināciju, kura dod pārliecinošu rezultātu, un kaut ko pavisam citu? Kā lai apraksta teritoriju, kurā vakcīnas ir salīdzinoši efektīvas un minimāli riskantas? Un kā lai šo teritoriju atšķir no pavisam citas? Un tas, ņemot vērā, ka šī pavisam cita teritorija acīmredzamā kārtā eksistē. Un vai tik ne šajā teritorijā mēs visi tagad esam nonākuši Covid gadījumā?

Es jau devu analoģiju starp pretgaisa aizsardzības sistēmu un antivielu darbībām, kuras aizsargā no antigēna uzbrukuma. Un tagad iedomājieties tādu pretgaisa aizsardzības sistēmu, kura noteiktos gadījumos (es uzsveru – tikai noteiktos gadījumos) var sākt dot triecienus pa savējiem, kā arī var izlaist cauri ienaidnieka triecienus un novirzīt tos tieši uz sava karaspēka Ģenerālštābu. Jo viss, ko es aprakstīju apmēram līdzinās kaut kam tādam.

Un ko gan jūs tagad darīsiet, ja jums ir šāda pretgaisa aizsardzības sistēma? Domājams jūs taču neteiksiet: “Ienaidniek, šauj pa mani, bet es neaizsargāšos.” Un domājams, jūs vienkārši sāksiet veidot kādu citu pretgaisa aizsardzības sistēmu, ja jau šī esošā izrādās tik neviennozīmīga.

Un te man var pajautāt: “Ko es ar to gribu pateikt?”. Atbildu: “Nebūt nav izslēgts, ka tuvāko desmitgažu laikā tā medicīna, kura neatrodas totālā farmācijas industrijas kontrolē, sāks nevis audzēt organismā atmiņas imūnšūnu daudzumu, bet gan sāks tās izvākt no organisma. Izvākt! Un tad būs jāpriecājas nevis par to, cik viņu ir daudz, bet gan par to, ka tās aizvāca. Un šī medicīna tad slimību ārstēšanai aktīvāk piesaistīs tieši naivos imunitātes elementus, izmantojot tam gan citas zāles, gan citas zinātniskās zināšanas”.

Es personiski ticu, ka tā notiks. Un vispār es uzskatu, ka vai nu cilvēce spēs sev izveidot ceļu uz pavisam citu medicīnu, vai arī cilvēce kļūs par gēnu represiju upuri.

Man var pajautāt: “Vai šāda cita medicīna maz eksistē?”. Atbildu: “Jā, eksistē. Tā ir nopietna, fundamentāla un autoratīva medicīnas tradīcija, kura ir pilnībā alternatīva tam, ko pašreiz plaši reklamē.” Bet tā ir jāapspriež atsevišķi…

Sergejs Kurginjans, analītiskā centra vadītājs, fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts, politologs
/25.04.2021/

Avoti:
https://rossaprimavera.ru/article/33f1b472
https://rossaprimavera.ru/article/ae92a388

Informācijas aģentūra
/07.06.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Medicīna, Reģ.: Krievija, VAKCINĀCIJA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: SERGEJS KURGINJANS | 2 komentāri

Par dezinformāciju un viltus ziņām. Kas tas ir?

00858_Fake

Dezinformācijas un viltus ziņu problemātika ir sena un neizskaužama parādība, kura ir būtiski ietekmējusi sabiedrības attīstības tebndences visos laikos. Tā tas bija arī nesenā pagātnē un tā tas ir joprojām. Tā kā dezinformācija ietekmē katru cilvēku, radot potenciālus draudus gan kolektīvajai, gan individuālajai labklājībai, drošībai un brīvībai, ir būtiski zināt, kas ir dezinformācija, un saprast tās dabu, lai labāk spētu orientēties gan pagātnes, gan mūsdienu dezinformācijas džungļos.

Īpaši aktuāli tas ir kļuvis pēdējā laikā, kad dezinformācijas terminu arvien intensīvāk sāk izmantot politiskos nolūkos, radot situāciju, kad deklaratīva cīņa ar dezinformāciju kļūst par noteiktu politisku spēku ideoloģiskās propagandas būtisku elementu, izmantojot kuru tie vēršas pret sev nevēlamām personām, organizācijām un tendencēm. Veidojas situācija, kad dezinformācija tiek izplatīta dezinformācijas apkarošanas iepakojumā. Āzis ir iecelts par dārznieku, zaglis sauc: “Ķeriet zagli!”, dezinformatori sāk apkarot dezinformāciju.

Lai kaut cik orientētos šajā pietiekami sarežģītajā sociālajā parādībā, radot sev iespēju identificēt dezinformāciju, izšķirt dažādu veidu un subjektu dezinformācijas, kā arī novērtēt to kaitīguma pakāpi, ir jāizprot dezinformācijas būtība un jāzin, kas tas ir. To tad arī pamēģināsim apskatīt.

Dezinformācijas raksturojums un tvērums

Vēsturiski pirmais ideoloģiski – reliģiskais un tiesiskais mēģinājums cīnīties ar dezinformācijas kaitīgajām sociālajām sekām bija melu termina radīšana un melošanas kā morāli nosodāmas antisociālas parādības implementēšana sabiedrības apziņā. Kā šāda mēģinājuma piemēru var minēt jūdu bausli “Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko,” kas kristiešiem pārtapa par “Tev nebūs nepatiesu liecību dot” jeb “Tev nebūs melot”.

Meli ir visuzskatāmākā un zināmākā no dezinformācijas daudzajām izpausmēm. Un savā būtībā dezinformācija rada meliem līdzīgu maldinošu efektu, kādēļ dezinformācija neapzināti asociējas ar melošanu, lai gan mūsdienās visbiežāk tā tas nav, jo kvalitatīva dezinformācija nemelo. Tāpēc, lai saprastu, kas ir dezinformācija, vispirms ir jānoskaidro, kas ir meli.

Plašākā tvērumā melus var definēt kā nepatiesas informācijas sniegšanu, bet šāds skatījums neņem vērā cilvēka spējas un nolūku, tāpēc tas neatbilst humānisma morāles normām un savā būtībā ir kļūdains. Precīzāks melu definējums ir apzināta nepatiesas informācijas sniegšana, kas sašaurina termina apjomu, izslēdzot no tā kļūdu un nezināšanas gadījumus. Plašā melu definīcija ir vienkārša (primitīva) un tā dod iespēju salīdzinoši viegli tos identificēt uz neiejūtības pret cilvēku rēķina, savukārt sašaurināta melu definīcija ir precīza un cilvēcīga, bet to ir daudz grūtāk praktiski izmantot melu noteikšanā.

Sabiedrības apziņā ir iesakņojušās abas šīs sapratnes, savā starpā jaucoties un putrojoties, atkarībā no konkrētiem pielietošanas gadījumiem un apstākļiem. Viltīgi cilvēki, lai izvairītos no atbildības par melošanu, var apelēt pie šaurākās sapratnes, savus melus uzdodot par nezināšanu, nesapratni, kļūdu vai aizmāršību. Savukārt cietsirdīgi cilvēki, lai par katru cenu sasniegtu savus mērķus, var izmantot plašāko melu sapratni, apvainojot melos arī tos, kuri kaut ko nezin vai kļūdās. Tamlīdzīgas lietas notiek gan sadzīvē, gan sociālās pārvaldes sfērā. Spēlēšanās un manipulēšana ar šīm divām melu sapratnēm ir viens no dezinformācijas virzieniem, kuram ir gana sena vēsture.

Tātad, melojot tiek operēts ar nepatiesu informāciju, radot vienai vai vairākām personām kaut kādu nepatiesu priekšstatu. Bet tādu pat efektu var panākt arī operējot ar daļēju patiesu informāciju. Tā ir maldināšana, kas ir cita dezinformācijas izpausme un kas nav melošana.

Lai maldinātu, ir labi jāpārzin gan cilvēka daba vispār, gan konkrētais objekts, kuru nepieciešams maldināt. Tad var selektīvi atlasīt un pasniegt patiesu, bet nepilnīgu informāciju, no konteksta izrautu informāciju, sagrozītu informāciju, interpretācijas, minējumus un viedokli par apskatāmo parādību, izmantot nekorektus vispārinājumus, analoģijas un asociācijas, veidot pārlieku vienkāršotus vai pārmērīgi sarežģītus aprakstus. Ja to dara prasmīgi, tad, formāli nemelojot, ir iespējams radīt faktisku nepatiesu priekšstatu. Šo metodi labi pārvalda un plaši izmanto visu valstu žurnālisti, publisko attiecību (PR) speciālisti un juristi. Un arī maldināt cilvēks var apzināti vai neapzināti.

Nepatiesu priekšstatu var radīt arī, izmantojot pilnīgu patiesu informāciju (pilnu un bez sagrozījumiem). Šādos gadījumos apzinātas manipulācijas fakts slēpjas apstāklī, ka informācijas izplatītājs zin, ka viņa sniegtā informācija tiks neatbilstoši uztverta. Tas parasti notiek tādēļ, ka mērķauditorija neizprot kādu terminu vai parādību patieso nozīmi un vadās no kādiem saviem sadzīviskiem vai lingvistiskiem priekšstatiem par to. Vai arī tad, kad vēstījums tiek pasniegts objektīvā informatīvā kontekstā vai uz objektīva informatīva fona, kurš būtiski maina satura uztveramību. Arī tā ir dezinformācija. Šo metodi labi pieprot un izmanto akadēmiskās aprindas.

Tā kā visbiežāk vēstījumi satur nevis vienu, bet gan daudzas informatīvas vienības, tad plaši tiek izmantota patiesības, maldu un melu kombinēšana dažādās proporcijās, ko kopumā var saukt gan par meliem, gan par maldināšanu un var arī dēvēt par patiesību. Un pats šāds vērtējums var un visbiežāk arī ir dezinformējošs.

Kā atsevišķu dezinformācijas veidu ir jāizceļ jaunu terminu radīšana un esošo pārdefinēšana, kas dod iespēju kardināli mainīt esošos priekšstatus un uzskatus. Arī šādus gadījumus var dēvēt par meliem, var par maldināšanu (krāpšanu) un var par pilnīgu patiesību (jauno patiesību), un arī jebkurš šāds vērtējums var būt dezinformējošs. Šī parādība visvairāk ir sastopama jurisprudencē, politikā un akadēmiskās aprindās, un tā ir viena no spilgtākajām postmoderniskā laikmeta iezīmēm (varētu pat teikt, ka tā ir postmoderniskās sabiedrības pagrimuma pavadonis). Mūsdienās šādi parasti dezinformē apzināti, bet tas var notikt arī neapzināti.

Vēl īpaši izceļama ir dezinformācija izziņas, analītiskajā un pētniecības sfērā, kur, kontaktējoties ar nezināmo, ir objektīvi nepieciešams izstrādāt dažādas, tai skaitā arī kļūdainas versijas, kuras pat objektīvu iemeslu dēļ var kļūt dezinformējošas. Pie šīs sfēras pieder arī zinātniskā dezinformācija, kura diemžēl tiek izmantota arvien intensīvāk, graujot gan sabiedrības uzticību zinātnei, gan arī pašus zinātniskos institūtus, pārvēršot arī tos par politizētām un ideoloģizētām iestādēm.

Lai gan jau šāds virspusējs dezinformācijas tvērums ir pietiekami plašs, komplicēts un sarežģīts, tas nebūt nav izsmeļošs. Patiesā dezinformācijas būtība ir daudz sarežģītāka, plašāka un visaptverošāka.

Lai gan meli pamatoti tiek uzskatīti par negatīvu parādību, tomēr eksistē arī t.s. “labie meli”, kad cilvēkam apzināti tiek sniegta nepatiesa informācija viņa paša labā. Meli, maldināšana un dezinformējoša pieeja pietiekami daudz tiek izmantota bērnu audzināšanā un pedagoģijā, un atsevišķos gadījumos tam nav alternatīvu. Ja pieaugušos uzskata par izaugušiem bērniem un gan atsevišķu personu, gan visas sabiedrības trūkumus mēģina koriģēt ar pāraudzināšanas metodēm, tad neizbēgami rodas nepieciešamība izmantot arī šos pedagoģiskās dezinformēšanas paņēmienus. Ikdienā pietiekami plaši var novērot, ka izglītoti un inteliģenti cilvēki nestāsta visu patiesību mazāk izglītotiem un attīstītiem līdzcilvēkiem, bieži vien tos maldinot un dezinformējot. Plaši šāda filozofija un prakse ir izplatīta akadēmiskās aprindās. Un patiešām, stāstīt visu patiesību ar tās daudzajām smalkajām niansēm cilvēkiem ar primitīvu prāta uzbūvi un uzskatiem var būt bīstami, jo viņi tāpat visus smalkumus nesapratīs, bet to mazumu, ko sapratīs, var izmantot gan neatbilstoši, gan arī ļaunprātīgi (jo šādiem cilvēkiem bieži vien ir raksturīga arī primitīva morāle – mazisks egoisms vai egocentrisms).

Civilizētā sabiedrībā eksistē tādas parādības kā konfidencialitāte, komercnoslēpums, valsts noslēpums un noslēpums. Tas viss tiek aizsargāts arī ar dezinformācijas plīvuru, nepieciešamības gadījumā pielietojot arī pietiekami primitīvu maldināšanu un pat melošanu. Operatīvā darbība vispār nav iespējama bez dezinformējošu metožu izmantošanas, tāpēc jebkuras valsts specdienesti daudz un intensīvi izmanto visu dezinformējošo metožu spektru.

Tātad, papildus pietiekami sarežģītajiem dezinformācijas nepatiesuma pakāpes un apzinātības smalkumiem, eksistē vēl dezinformācijas dalījums nosacīti “labā” un nosacīti “sliktā”, kā arī tās dalījums pēc avota organizatoriskās, valstiskās un iekšpolitiski strukturālās piederības.

Bet arī tas neizsmeļ visu dezinformācijas koplauku. Eksistē vēl tāda parādība kā ticība. Jebkura informatīva parādība var būt ne tikai patiesa vai nepatiesa, bet tai var vai nu ticēt, vai neticēt, vai arī daļēji ticēt un daļēji neticēt, vai vienkārši pieņemt zināšanai bez attieksmes formulēšanas, vai var vispār par to neaizdomāties. Tāpēc, vērtējot dezinformāciju, ļoti būtiska ir dezinformācijas avota ticībattieksme attiecībā pret savu vēstījumu. Vai cilvēks tic tam, ko saka? Ja netic, tad, kam viņš tic un kāpēc saka to, ko saka? Vēstījumam (tai skaitā dezinformējošam), kam vēstītājs tic ir daudz lielāks iedarbības spēks, kā vēstījumam, kam vēstītājs netic (kā tas ir pērkamu žurnālistu un sabiedrisko attiecību speciālistu gadījumos). Pie tam, ja cilvēks vēsta to, kam tic, tad tas liecina par tā godīgumu, un otrādi, ar visiem no tā izrietošajiem secinājumiem.

Var ticēt kaut kam teorētiski reālam, bet var ticēt arī tādiem fantāzijas produktiem, kuru patiesums ir nepierādāms. Un tā jau ir reliģiju un ideoloģisku teoriju sfēra, kura savā būtībā ir dezinformējoša. Jebkura dezinformācija mēģina radīt ticību kaut kam un ir ļoti būtiski, kam tieši, tāpēc ir svarīgi kāda tipa reliģiskajam un ideoloģiskajam segmentam pieder dezinformējošais vēstījums un tā avots (nereti tie atšķiras, kas ir viena no negodīgas dezinformācijas pazīmēm). Tāpēc visam apskatītajam dezinformācijas kopumam ir jāpievieno arī ideoloģiski – reliģiskā dalījuma komponente.

Jebkuram vēstījumam var būt dažādas formas. Ikdienišķajā un masu komunikācijā dominē reālistiskas jābūtības vēstījumu forma, bet eksistē arī citas, kuras daudz tiek izmantotas arī nosacīti dezinformatīvos nolūkos. Nosacīti tāpēc, ka šo citu vēstījumu formu būtība pat abstrakti teorētiskā līmenī problematizē objektīvu, loģiski pamatotu, konsekventu un drošu kritēriju un etalonu radīšanu, jo visas šīs sfēras formas ir relatīvas. Runa ir par mākslu visās tās izpausmēs, tai skaitā literārajā, ar tās bezgalīgajām iespējām, ko dod ar realitātes valgiem nesaistītais fantāzijas lidojums.

Praktiski māksla visos laikos ir tikusi plaši izmantota propagandas, tai skaitā arī dezinformācijas, izplatīšanai masās. Tāpēc ir pietiekami daudz piemēru, kad pret to mēģināja tieši un atklāti cīnīties, gūstot pat īslaicīgus un lokālus panākumus, tomēr visi subjekti, kuri to darīja, ilgtermiņā piedzīvoja neveiksmes, un ir skaidrs kāpēc. Tā kā mākslā nav stingru kritēriju, tad kritērijveidīga cīņa ar elastīgām bezformīgām tendencēm iznīcina attiecīgā subjekta ārējos un iekšējos sociālos mehānismus, un tas pēc kāda laika zaudē lielu daļu savas ietekmes vai pat iznīkst. Šis apstāklis mākslu padara par relatīvi drošu propagandas un dezinformācijas izplatīšanas veidu, jo subjekti, kuriem ir saglabājies noteikts veselā saprāta minimums, neuzdrošināsies pret to formāli un atklāti vērsties, bet tos, kuriem ar spriestspēju ir problēmas, šādi var ievilināt suicidālās lamatās.

Rezumējot jāsecina, ka dezinformācija ir ļoti plaša, komplicēta, sarežģīta, smalka, neviennozīmīga un visaptveroša parādība, kura visciešākā mērā ir saistīta ar svarīgākajiem sabiedrības sociālajiem institūtiem un nozīmīgākajiem procesiem, tāpēc primitīvai, vienkāršotai un bezatbildīgai pieejai šai jomā var būt graujošas sociālās sekas.

Kas ir dezinformācija? Tās dalījums.

Dezinformācija plašākā sapratnē ir operēšana ar patiesu, daļēji patiesu un/vai nepatiesu informāciju, radot vai mēģinot radīt nepatiesu priekšstatu.

Šaurākā sapratnē dezinformācija ir apzināta operēšana ar patiesu, daļēji patiesu un/vai nepatiesu informāciju, mēģinot radīt nepatiesu priekšstatu.

Dezinformācija ir būtisks, bet ne obligāts, propagandas elements. Atsevišķu konkrētu gadījumu kontekstā termini propaganda un maldināšana var tikt izmantoti kā dezinformācijas sinonīmi.

Pēc dezinformāciju radījušā subjekta to var iedalīt individuālā dezinformācijā un organizāciju dezinformācijā. Pie organizāciju dezinformācijas pieder valsts struktūru dezinformācija, komercstruktūru dezinformācija, sabiedrisko organizāciju dezinformācija, reliģisko organizāciju dezinformācija un neformālu grupu (organizāciju) dezinformācija.

No iekšpolitiska skatu punkta var izšķirt iekšējo dezinformāciju un ārvalstu dezinformāciju. Ārvalstu dezinformāciju var iedalīt konkrētu valstu dezinformācijā un globālā dezinformācijā, kad to ir radījusi pārnacionāla struktūra vai grupa, lai to izplatītu daudzās pasaules valstīs.

Pēc faktiskām vai iespējamām sekām dezinformācija var būt konstruktīva, var būt destruktīva, bet var būt šķietami neitrāla vai arī tās ietekmi var būt grūti vai neiespējami viennozīmīgi (vai precīzi) noteikt.

Pēc darbības sfēras (nozares) var būt politiskā dezinformācija, ekonomiskā dezinformācija, militārā dezinformācija, zinātniskā dezinformācija, pedagoģiskā dezinformācija, medicīniskā dezinformācija, juridiskā dezinformācija u.c.

Pēc subjekta darbības pamatojuma (motivācijas) var būt sadzīviska dezinformācija, komerciāla dezinformācija, ideoloģiski – reliģiska dezinformācija.

Ņemot vērā dezinformācijas radītāja vai izplatītāja personisko attieksmi pret dezinformāciju to var iedalīt godīgā dezinformācijā un negodīgā dezinformācijā.

Pēc formālā statusa var būt oficiāla dezinformācija, kad to rada un izplata oficiālas struktūras un/vai to pilnvarotas personas, un neformāla dezinformācija.

Pēc kvalitātes un iedarbības pakāpes dezinformācija var būt efektīva, bet var būt arī neefektīva.

Ļoti svarīgs dezinformāciju raksturojošs apstāklis ir skatu punkts, izejot no kura (par pamatu ņemot kuru) tiek apskatīta dezinformācijas problemātika un konkrēti noteikts, kas ir dezinformācija un, kas nav dezinformācija. Dezinformācijas problemātiku var apskatīt objektīvi, bet var arī apskatīt, vadoties no konkrētas ideoloģiski – reliģiskas sistēmas uzskatiem un/vai izejot no personisko un/vai organizatorisko interešu skatu punkta.

Ja dezinformācijas problemātikai nepieiet objektīvi, atbildīgi un godīgi, tad par dezinformāciju var patvaļīgi pasludināt visu to, kas neatbilst, neatbalsta vai nonāk pretrunā ar subjekta, kurš nosaka, kas ir dezinformācija, ideoloģiski – reliģiskajiem uzskatiem un/vai interesēm. Un tas ir nekas cits kā dezinformācija. Bet, ja šādu pieeju izmanto valsts struktūras, tad tam var būt sevišķi smagas ilgtermiņa sociālas sekas, kas var ievērojami pastiprināt sabiedrības polarizāciju un neuzticību valsts institūtiem. Savukārt, ja papildus tam valstsveidīgas struktūras arī ignorē humānisma pamatprincipus, tad tas izvēršas masveida represijās un terorā, ar tendenci pāraugt genocīdā. Šī ir ļoti nopietna un eksistenciāla civilizētas sabiedrības problēma.

Tāpēc, izejot no subjekta, kurš apzināti rada un/vai izplata dezinformāciju, ideoloģiski – reliģiskās uzskatu sistēmas, un tā deklaratīvajiem vai faktiskajiem mērķiem, dezinformācija var būt humānā vērtību sistēmā balstīta dezinformācija (humāna dezinformācija), kā arī var būt nehumānā un antihumānā vērtību sistēmā balstīta dezinformācija (nehumāna un antihumāna dezinformācija).

Un tāpēc eksistē teorētiski “nepareiza”, bet vairuma subjektu faktisko dezinformācijas sapratni nosedzoša definīcija: Dezinformācija ir apzināta vai neapzināta operēšana ar patiesu, daļēji patiesu un/vai nepatiesu informāciju, radot vai mēģinot radīt nepatiesu priekšstatu un vai nu lai apšaubītu vai noliegtu kāda cita subjekta ideoloģiski – reliģisko uzskatu sistēmu, kādu atsevišķu tā tēzi un/vai kaitētu attiecīgā subjekta ideoloģiskajām vai organizatoriskajām interesēm, vai nu lai popularizētu vai aizstāvētu savu ideoloģiski – reliģisko uzskatu sistēmu, kādu atsevišķu tā tēzi un/vai aizstāvētu savas ideoloģiskās vai organizatoriskās intereses.

No tā izriet, ka būtiskākās kompetences orientācijai informatīvā telpā ir ne tikai spēja atšķirt patiesu informāciju no nepatiesas, bet arī spēja noteikt dezinformēšanas faktu, dezinformēšanas mērķi, subjektu, kurš ir radījis dezinformāciju, subjektu, kurš izplata dezinformāciju, dezinformācijas valstisko piederību, dezinformācijas ideoloģiski – reliģisko piederību un, vai dezinformācija ir humāna, nehumāna vai antihumāna.

Oficiālā dezinformācija.

Tā kā gan pēc apjoma, gan ietekmes visnoteicošākā ir tieši oficiālā dezinformācija, tad to apskatīsim sīkāk.

Var izdalīt vairākus oficiālas dezinformācijas redzējumus. Visplašākā skatījumā oficiālā dezinformācija ir dezinformācija, kuru rada un izplata oficiālas struktūras un/vai to pilnvarotās personas. Tātad tā ir jebkāda dezinformācija, kuru rada jebkāda oficiāli reģistrēta struktūra (tai skaitā komercstruktūras, sabiedriskas organizācijas u.c.) un izplata to jebkādā veidā (gan tieši un atklāti no sava vārda, gan netieši, neformāli, no citu personu vārda).

Bet var būt vairākas šaurākas sapratnes, par oficiālu dezinformāciju uzskatot: 1) tikai tieši un atklāti izplatītu dezinformāciju no oficiālu struktūru un/vai to pilnvaroto pārstāvju vārda; 2) tikai valsts struktūru radītu un jebkādā veidā izplatītu dezinformāciju; 3) tikai valsts struktūru radītu un tieši un atklāti izplatītu dezinformāciju no valsts struktūru un/vai to pilnvaroto amatpersonu vārda.

Svarīgi ir zināt visas šīs sapratnes, jo arī tās cilvēku apziņā jaucas, un arī manipulēšana ar tām ir viens no praktiski izmantotiem dezinformēšanas paņēmieniem. Tālākā oficiālās dezinformācijas apskatā tiks izmantota sapratne, ka oficiālā dezinformācija ir valsts struktūru vai to pilnvarotu personu radīta un jebkādā veidā izplatīta dezinformācija.

Tā kā valsts struktūru pastāvēšanas jēga un galvenā funkcija ir sabiedriskā labuma principa materializēšana savā teritorijā attiecībā uz saviem pilsoņiem, kopā ar to nāk arī noteiktas tiesības un reizēm pat pienākums šī virsmērķa sasniegšanas vārdā izmantot arī dezinformatīvas metodes. Šī objektīvi pamatotā valsts struktūru radītā dezinformācija ir pieskaitāma dabīgās dezinformācijas kopai. Tikai dabīgā oficiālā dezinformācija ir leģitīma un legāla oficiāla dezinformācija, tāpēc ideālā gadījumā oficiālai dezinformācijai ir jāpieder tikai pie dabīgās oficiālās dezinformācijas kategorijas. Diemžēl praksē tas ne tuvu tā nav.

(Dabīgā dezinformācija – no objektīviem apstākļiem organiski izrietoša nepieciešamība dezinformēt. Kā uzskatāmu dabīgas dezinformēšanas piemēru var minēt pašaizsardzības dezinformatīvo reakciju, kad cilvēks dezinformē reāla vai iedomāta individuāla apdraudējuma gadījumā.)

Pēc objektīva pamatojuma var izdalīt sekojošus valsts struktūru dabīgās dezinformācijas veidus:
1) darba organizācijas apsvērumu pamatota dezinformācija;
2) audzinošu apsvērumu pamatota dezinformācija;
3) konfidencialitātes un valsts noslēpuma sargāšanas apsvērumu pamatota dezinformācija;
4) sabiedriskās vai valsts drošības apsvērumu pamatota dezinformācija;
5) operatīvās darbības apsvērumu pamatota dezinformācija;
6) medicīnisku apsvērumu pamatota dezinformācija;
7) diplomātisku apsvērumu pamatota dezinformācija;
8) militāru apsvērumu pamatota dezinformācija;
9) valsts vai sabiedrisko interešu pamatota dezinformācija.

Tā piemēram, lai labāk organizētu darbu, priekšniecībai reizēm ir nepieciešams dezinformēt savus darbiniekus par veicamā darba grūtības pakāpi, tā izpildes patieso jēgu, darba izpildes kontroles mehānismiem utt. Krīžu un nopietnu draudu gadījumā valsts iestādes dezinformē sabiedrību, lai izvairītos no panikas un tās izraisītajām sekām. Izmeklētāji, lai noskaidrotu patiesību, mēdz dezinformēt lieciniekus un/vai aizdomās turamos par izmeklēšanas rīcībā esošo informāciju. Operatīvās darbības ietvaros specdienestu darbinieki mēdz izmantot piesegidentitāti, speciāli šim nolūkam izveidotus piesegdokumentus un t.s. “leģendu”. Ārsti mēdz dezinformēt pacientus, lai neradītu liekas un traucējošas emocionālas reakcijas vai lai nodrošinātu optimālu ārstēšanas procesu. Nozīmīgs militāro panākumu gūšanas faktors ir arī spējā laicīgi un pārliecinoši dezinformēt pretinieku. Savukārt diplomāti nevar kvalitatīvi pildīt savus pienākumus bez smalkas dezinformēšanas prasmes. Tie ir tikai daži no plaši zināmajiem dabīgas oficiālās dezinformācijas piemēriem.

Diemžēl oficiālā dezinformācija neaprobežojas tikai ar dabīgo dezinformāciju un tā satur arī subjektīvās dezinformācijas komponenti, kura var būt pat apjomīgāka par dabīgo oficiālo dezinformāciju. Oficiālās dezinformācijas subjektīvās komponentes pataloģiskumu var izraisīt gan pārmērīgs subjektīvās dezinformācijas apjoms un īpatsvars, gan arī atsevišķi sevišķi kaitīgi subjektīvās dezinformācijas elementi, kuri rada būtiski destruktīvu ietekmi uz valsts pārvaldes aparāta darbu.

Organizācijas veido cilvēki, bet katram cilvēkam ir savs subjektīvs skatījums uz lietām, savas personiskās īpašības, tieksmes, trūkumi un intereses. Ideālā gadījumā cilvēkam kā organizācijas elementam vajadzētu pacelties pāri savam “Es”, savai subjektīvajai dabai un uz pienākumu izpildes brīdī pilnībā saplūst ar pārstāvēto organizāciju, pilnībā pārņemot tās vērtības, skatījumu un mērķus. Diemžēl vai par laimi, bet tas nav iespējams, attiecīgi organizāciju veidojošo cilvēku subjektīvās īpašības pietiekami nopietni ietekmē visu organizāciju. Tam ir gan pozitīvi, gan negatīvi efekti. Kā pozitīvo var minēt organizāciju relatīvo cilvēciskumu, pie nosacījuma, ja organizācija savā vairumā sastāv no psiholoģiski veselām personām. Bet ir arī negatīvās, kuru ietekmē papildus dabīgai oficiālai dezinformācijai rodas subjektīvā oficiālā dezinformācija, kura pie noteiktiem nosacījumiem var atstāt pataloģisku ietekmi uz valsts pārvaldes mehānismu un attiecīgi arī uz visu sabiedrību.

Valsts pārvaldē strādājošie arī ir cilvēki ar saviem personiskajiem uzskatiem un interesēm, tāpēc to darbu ietekmē arī viņu ideoloģiski – reliģiskie uzskati, radniecības saites, draugu un paziņu loks, piederība sabiedriskām, reliģiskām un/vai komercorganizācijām, kā arī neformālām grupām. Visu šo apstākļu ietekmē konkrētas valsts pārvaldē strādājošās personas noteiktā mērā cenšas izmantot savu dienesta stāvokli arī (reizēm, tikai) lai realizētu kādu no savām personiskajām interesēm. Kaut nedaudz civilizētās valstīs tas tiek darīts, formāli piesedzoties ar valsts interesēm un valsts funkciju izpildi. Tā ir birokrātiskā dezinformācija, kuru var sastapt teju visu valstu oficiālos dokumentos. Un tas atstāj ietekmi arī uz oficiālo dezinformāciju. Tādā veidā dabīgo oficiālo dezinformāciju papildina un reizēm noslīcina vai pārņem subjektīvā oficiālā dezinformācija, kura maskējas par dabīgo oficiālo dezinformāciju un izmanto visas oficiālās dezinformācijas iespējas, nodarot valsts pārvaldes struktūrām un sabiedrībai kaitējumu, kurš noteiktos gadījumos var būt sevišķi nozīmīgs un pat nāvējošs.

Kā oficiālās dezinformācijas subjektīvās komponentes izpausmes piemēru var minēt komercorganizāciju lobistisko un/vai koruptīvo ietekmi uz valsts pārvaldi. Tāpat ļoti plaši ir izplatīta politisko partiju ietekme uz oficiālām struktūrām, kā rezultātā rodas cita veida subjektīvā oficiālā dezinformācija (partijas intereses tiek stādītas augstāk par sabiedrības un valsts interesēm). Pietiekami bieži konkrētos gadījumos valsts pārvaldes funkcijas tiek izmantotas tīri sadzīviski, lai izrēķinātos ar lēmuma pieņēmējam vai tam pietuvinātajiem nevēlamām personām, vai arī otrādi, lai kādu nepamatoti atbalstītu, izceltu, paaugstinātu.

Subjektīvās ietekmes rezultātā radusies oficiālā dezinformācija visbiežāk ir grūti atšķirama no dabīgās oficiālās dezinformācijas, tāpēc, vērtējot oficiālo dezinformāciju, ir būtiski ņemt vērā arī vispārējo valsts pārvaldes struktūru stāvokli, lai aptuveni noteiktu, cik liela daļa no oficiālās dezinformācijas varētu būt subjektīvā dezinformācija, un kāda tieši (komerciālā, politiskā, sadzīviskā u.c.).

Kā potenciāli sevišķi bīstama parādība var būt ideoloģiski – reliģiska dezinformācija, kura formē cilvēku priekšstatus par ideālu cilvēku, ideālu sabiedrību un ideāliem sabiedrības pārvaldes mehānismiem, kā arī metodēm kā šos ideālus sasniegt. Pati civilizācija un valsts no vienas puses ir šīs sfēras ideju materializācijas produkts, tai pat laikā antihumānas idejas un to radīta dezinformācija šai sfērā var izraisīt destruktīvas un pat katastrofālas sociālas sekas. Pie tam šāda veida destruktīva ietekme var nebūt atkarīga no attiecīgās dezinformācijas izplatības apjoma; pietiek, ja tikai daži nozīmīgākie valsts pārvaldes struktūru faktisko lēmumu pieņēmēji savā darbībā sāk vadīties no antihumānām idejām, lai teorētiski kļūtu iespējams šādā virzienā sākt mainīt visu valsts pārvaldes mehānismu. Tādos gadījumā pilnībā sāk mainīties arī oficiālā dezinformācija, pieņemot attiecīgu ideoloģisku virzienu.

Apskatītais oficiālās dezinformācijas teorētiskā modeļa apraksts attēlo tikai vienu abstraktu valsti, bet valstu ir daudz un tās viena ar otru stājas visdažādākajās attiecībās (neitrāli līdzāspastāv, sadarbojas, atbalsta, konkurē, kaitē, karo, pakļauj, iekļauj, apvienojas, sadalās utt.). Un šo darbību ietvaros plaši tiek izmantota arī oficiālā dezinformācija. Pie tam, ar valstīm viss neaprobežojas. Apskatīto modeli ar dažām atrunām var attiecināt uz jebkuru organizāciju valsts iekšienē (tad, protams, ir spēkā cita oficiālās dezinformācijas sapratne). Tai pat laikā eksistē arī pārnacionālas organizācijas (globālie subjekti), kuras nav piederīgas nevienai valstij un darbojas vienlaicīgi vairākās valstīs. Arī tie nonāk visdažādākajās attiecībās gan viens ar otru, gan ar dažādām valstīm, gan arī valstu iekšienē esošām organizācijām, un šinīs attiecībās plaši izmanto arī dezinformāciju, kuru noteiktā sapratnē vai nu var pieskaitīt pie oficiālas dezinformācijas, vai arī kura tādā veidā tiecas ietekmēt valstu struktūras, lai tās savā darbībā vadītos no šīs dezinformācijas, attiecīgi iekļaujot globālo subjektu dezinformāciju savā nacionālās valsts oficiālajā dezinformācijā.

No šī virspusējā oficiālās dezinformācijas apraksta kļūst skaidrs, ka lielāko daļu dezinformācijas, kura cirkulē informatīvajā telpā, sastāda tieši oficiālā dezinformācija. To vienkārši ir jāzin un jāņem vērā.

Dezinformācijas apjoms informatīvajā telpā

Mūsdienu civilizācija lielā mērā ir kristīgā civilizācija. Kristietībā visa ļaunuma simbols tiek dēvēts par melu tēvu un tiek mācīts, ka “šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.” Šāds tēlains apraksts labi raksturo dezinformācijas apjomu informatīvajā telpā. Pat vairāk, Pilāta retoriskais jautājums: “Kas ir patiesība?!”, ir kā apliecinājums postmodernistu atziņai, ka patiesības īstenībā neesot, bet ir tikai visdažādākie subjektīvie redzējumi. Šādu atziņu ietekmē jau tiek runāts par “post-truth” (pēcpatiesības) laikmetu.

Dezinformācijas apjoms informatīvajā telpā patiešām ir tik milzīgs un nospiedošs, ka patiesība (kura tomēr ir un reizēm liek par sevi manīt) kļūst grūti saskatāma, un tik tiešām var šķist, ka tās nav, vai arī, ka ar to var nerēķināties.

Katram cilvēkam ir dabiska tieksme un pat nepieciešamība dezinformēt. Kad cilvēks mēģina radīt pozitīvu iespaidu par sevi, tad viņš dezinformē apkārtējos. Tieši tāpat cilvēki ir tendēti rīkoties attiecībā uz organizatoriskajām un sociālajām grupām, kurām pieder: ģimeni, draugiem, reģionu, darbavietu, domubiedru kopu, tautu, rasi, valsti. Savējie ir labi, pretstatā tiem, kuri nav savējie. Šī ideja lielākās daļas cilvēku izpildījumā tiek ietērpa visdažādākajās dezinformējošās konstrukcijās.

Organizācijas veido cilvēki, un katra organizācija līdzīgā garā izplata sevi slavinošu un savus oponentus nomelnojošu dezinformāciju. Visuzskatāmākais šādas dezinformācijas piemērs ir reklāma. No tās nav glābiņa, tā ir visur, gan atklātā, gan slēptā un visi zin, ka reklāmas “melo”, tas ir – dezinformē.

Cilvēki mēģina izzināt sev nezināmo un dažādu noslēpumu pārpilno pasauli, un izziņas procesā savai un citu lietošanai rada dažādas idejiskas uzskatu sistēmas, katra no kurām ir noteiktā mērā nepilnīga un kļūdaina. Un mēģina tās izplatīt, visbiežāk dezinformējot.

Kad cilvēks nejūtas droši vai ir apdraudēts, tad viena no individuālās pašaizsardzības taktikām ir dezinformēšana. Līdzīgi cilvēki rīkojas arī kolektīvos un organizācijās. Kad vieni cilvēki mēģina uzbrukt un kaut ko atņemt citiem cilvēkiem, tad viņi visa cita starpā arī dezinformē.

Noteiktas teritorijas cilvēku augstākā organizatoriskā pakāpe ir valsts. Arī valsts struktūras, līdzīgi kā jebkura organizācija, dezinformē. Tas notiek organizatorisko struktūru iekšienē, kur dezinformēšana ir neatņemama darba organizācijas un vadības procesu sastāvdaļa. Tāpat dezinformāciju katra organizācija izplata uz āru attiecībā pret saviem esošajiem un potenciālajiem klientiem, partneriem, sabiedrotajiem, konkurentiem, pretiniekiem un ienaidniekiem.

Valstu ir daudz un tās viena ar otru un ar citu valstu iedzīvotājiem veido dažādas attiecības, ko ietvaros arī dezinformē. Tieši valsts struktūras savu dezinformāciju cenšas padarīt īpaši nemanāmu, plašu, visaptverošu un iedarbīgu. Un valstu starpā notiek nepārtraukti un intensīvi dezinformāciju kari.

Tā nu sanāk, ka katra informatīvā vienība satur tāda vai cita veida faktisku vai potenciālu dezinformējošu elementu un dezinformācija ir it visur. Sanāk, ka cilvēki dzīvo dezinformācijas (maldu, ilūziju) pasaulē, kurā neviens šķietami nezin patiesību un kurā katrs rada vai pieņem sev tīkamākas dezinformējošas teorijas. Bet laiku pa laikam cilvēki tomēr saņem gan patiesības atklāsmes, gan dunkas un triecienus. Agri vai vēlu realitāte dod par sevi manīt, un, jo sliktāk tiem, kuri to nesaskata vai ignorē.

Vienkāršas dezinformējošas sistēmas funkcionāls apskats

Ir individuālā un organizāciju dezinformācija. Individuālo dezinformāciju savu personisko apsvērumu vadīti rada un/vai izplata atsevišķi cilvēki. Spilgta individuālās dezinformācijas izpausme ir baumas.

Organizāciju dezinformācija ir koordinētas cilvēku grupas (organizācijas) radīta un izplatīta. Visbiežāk šī dezinformācija ir viena no attiecīgas propagandas daļām (teorētiski ir iespējama propaganda, kura nesatur dezinformējošus elementus). Organizāciju dezinformācijai ir sistēmisks raksturs.

Vienkāršota organizāciju dezinformācijas radīšanas un izplatības shēma: Dezinformācijas pasūtītājs – dezinformācijas radītājs – dezinformācijas sākotnējais izplatītājs (-i) – dezinformācijas izplatīšanās.

Kvalitatīva dezinformācija tās prasmīgas komunicēšanas gadījumā “iziet tautās” un sāk izplatīties individuālā kārtā (rada baumas, pāraug baumās, sajaucas ar baumām, pārliecina cilvēkus, iesakņojas cilvēku personiskajos uzskatos) un sāk dzīvot savu, no pasūtītāja, radītāja un izplatītājiem neatkarīgu dzīvi.

Dezinformācijas tapšanai var izdalīt sekojošus posmus (kuri paši un to izpildes secība var būt nosacīti):
1. Ierosmes fāze
1.1. Uzdevums vai problēma, ko var izpildīt vai atrisināt, izmantojot dezinformāciju;
1.2. Sapratnes rašanās, ka jāizmanto dezinformācija;
1.3. Lēmuma pieņemšana par dezinformācijas izmantošanu;
1.4. Uzdevuma definēšana un izpildītāja izvēle.
2.Radīšanas fāze
2.1. Informatīvās telpas, auditorijas un objektu izpēte;
2.2. Mērķauditoriju noteikšana;
2.3. Ziņojuma un komunicēšanas veidu katrai mērķauditorijai noteikšana;
2.4. Dezinformējoša satura radīšana;
2.5. Komunikācijas kanālu un izplatītāju izvēle, uzdevuma definēšana.
3.Izplatīšanas fāze
3.1. Dezinformatīvā ziņojuma izplatīšana attiecīgajos komunikāciju kanālos attiecīgajām mērķgrupām;
3.2. Dezinformācijas izplatības un uztveres novērošana;
3.3. Sākotnēji paredzēto atsauksmju uz dezinformāciju operatīva radīšana un izplatīšana attiecīgajos komunikāciju kanālos attiecīgajām mērķgrupām;
3.4. Dezinformācijas izplatības un uztveres analīze, secinājumu izdarīšana, atskaite par padarīto darbu un tā rezultātiem.
4. Noslēguma fāze
4.1. Dezinformācijas efekta, defektu un mērķa sasniegšanas pakāpes novērtējums;
4.2. Lēmuma pieņemšana par iesāktās dezinformatīvās kampaņas turpināšanu, koriģēšanu, papildināšanu vai pārtraukšanu.

Mūsdienu pasaulē, kurā tukšām ārišķībām bieži vien tiek piešķirta lielāka nozīme kā būtībai, bez īpašas nepieciešamības lietas nemēdz saukt īstajos vārdos, tādēļ termins dezinformācija līdz šim netika daudz lietots, neskatoties uz to, ka pati dezinformācija tiek plaši un legāli radīta un izplatīta. Mūsdienu pasaulē propagandas un dezinformācijas sfēra saucas par publiskām attiecībām (public relation, PR) un universitātes producē attiecīgus speciālistus. Šajā ciniķu un morālo relatīvistu sfērā valda uzskats, ka viss ir “Pi-eRs” un visi cilvēki ir “Pi-eR-isti”, un ka “pīpls” “nohavos” visu.

Cīņa ar dezinformāciju

Tā kā dezinformācija ir visaptveroša, smalka, grūti tverama, kompleksa, neviennozīmīga un pretrunīga parādība, cīņa ar dezinformāciju ir gan grūta, dzīves pieredzi, daudz zināšanu un lielu intelektuālo piepūli prasoša, gan arī sociumam potenciāli bīstama, jo, primitīvi, kļūdaini vai bezatbildīgi cīnoties ar dezinformāciju, valstij un sabiedrībai var nodarīt neizmērāmi lielāku kaitējumu, nekā to nodara destruktīva dezinformācija.

Var izdalīt trīs stratēģijas cīņai ar dezinformāciju, kuras noteiktā mērā var būt veiksmīgas:

1) Dezinformācijas faktoloģiskās bāzes (pamata) samazināšana vai likvidēšana.
Šīs stratēģijas ietvaros ir jāuzlabo tie objektīvie apstākļi, kuri tiek izmantoti dezinformatīvu tēžu pamatošanai vai ilustrēšanai. Piemēram, valstu savstarpējo dezinformatīvo karu gadījumā preventīvi nepieciešams uzlabot sociālo vidi un sociālos procesus, lai katram cilvēkam (mērķauditorijai) būtu acīmredzama ārējās dezinformācijas maldinošā daba. Šī ir visdrošākā un nekļūdīgākā cīņas ar dezinformāciju stratēģija, tai pat laikā tā var prasīt lielu resursu patēriņu un tā principiāli nav izmantojama gadījumos, kad nav iespēju vai arī nemaz nav vēlēšanās mazināt konkrētu faktoloģisko bāzi.

2) Godīga un saprotama informēšana par faktiskajiem apstākļiem, kuri ir kļuvuši par dezinformācijas objektu vai līdzekli.
Cilvēki ir vienkārši jāinformē par tiem apstākļiem, par kuriem tiek dezinformēts. Cilvēkiem tas ir jāizskaidro. Saprotami un godīgi. Ja tā dara, tad arī šī ir ļoti iedarbīga stratēģija. Tomēr to var veiksmīgi realizēt tikai tad, ja cilvēki uzticas informētājiem un ja viņiem nav šaubas par informētāju godaprātu. Diemžēl mūsdienās bieži vien ar to ir lielas problēmas, jo informē parasti politiķi, ierēdņi, sabiedrisko attiecību speciālisti, žurnālisti un pat eksperti, kuri paši regulāri nodarbojas ar tāda vai cita veida dezinformācijas izplatīšanu, attiecīgi ticības līmenis to teiktajam ir zems pat tad, kad tie cenšas būt godīgi. Pie tam, ar informēšanu (vai tagad par modernu kļuvušo “faktu pārbaudi”) var piesegt savu kontrdezinformāciju, kas ir pavisam cita stratēģija.

3) Svešas dezinformācijas aizstāšana ar savu dezinformāciju.
Šī ir mūsdienās visizplatītākā cīņas ar dezinformāciju stratēģija. Objektīvi tā ir pamatota un var dot pozitīvu rezultātu tad, ja cīņa notiek ar destruktīvu dezinformāciju un pret to vērš konstruktīvu dezinformāciju. Diemžēl praksē šī stratēģija biežāk izpaužas kā dezinformāciju jeb propagandu karš, kad katra puse savu dezinformāciju pozicionē kā pozitīvu un patiesu, bet pretinieka kā negatīvu un nepatiesu. Šāda pieeja nevairo uzticību un cilvēki mēdz no tās distancēties.

Visbeidzot ir vēl ceturtā cīņas ar dezinformāciju stratēģija un metode, kura no vienas puses var būt visnotaļ efektīva, bet kuras neapdomīga, nepamatota, negodprātīga un bezatbildīga izmantošana var ļoti dārgi maksāt gan subjektam, kurš to realizē, gan valstij, kurā to sāk praktizēt, gan visai sabiedrībai un reizēm arī konkrētiem cilvēkiem, kas tajā piedalās. Šī metode ir dezinformācijas avotu likvidēšana.

Kad cīņa ar dezinformāciju rada totalitāru vai teroristisku sabiedrības pārvaldes modeli?

Dezinformācijas apjomīguma, sarežģītības, pretrunīguma un neviennozīmīguma dēļ cīņai ar to ir nepieciešama speciāla iestāde ar īpaši augstas kvalitātes kadriem un speciālām pilnvarām. Ar to parasti nodarbojas slepenpolicija, jo tās funkciju, metožu, kadru politikas, kontroles un personiskās atbildības komplekss ļauj tai deleģēt uzdevumus, kuru izpildē ir jāvadās pirmkārt pēc likuma gara, reizēm visai brīvi traktējot likuma burtu.

Lai labāk saprastu cīņas ar dezinformāciju objektīvās problēmas, ir vērts apskatīt cīņas ar meliem grūtības. Atšķirībā no dezinformēšanas, nepatiesas informācijas sniegšana teorētiski ir nepārprotami pierādāma, tomēr, neskatoties uz to, ar likumu tas ir aizliegts tikai dažos konkrēti atrunātos gadījumos, bet kopumā melot nav aizliegts. Tā tas ir tāpēc, ka no vienas puses melošana sabiedrībā ir pārāk plaši izplatīta (melo teju visi un melus savā darbībā mēdz izmantot arī oficiālas struktūras), bet no otras puses melošana ir gan grūti pierādāma, gan arī tās plaša apkarošana prasa ieviest stingru un visaptverošu sabiedrības kontroli, ievērojami ierobežojot cilvēku individuālo brīvību. Un pat tas var nelīdzēt, jo kurš un kādā veidā tad cīnītos ar melu apkarotāju ļaunprātībām un meliem?

Ar dezinformāciju viss ir daudzkārt sarežģītāk, jo dezinformācija var operēt ar patiesu informāciju, tāpēc vienkāršotas pieejas cīņā ar dezinformāciju gadījumā var izrādīties, ka tiek apkarota nevis dezinformācija, bet gan patiesība, ar visām no tā izrietošajām šausmīgajām sekām.

Tieši tāpēc cīņa ar dezinformāciju ir slepenpolicijas uzdevums, kuras kadri tiek rūpīgi atlasīti, kuriem, papildus augstajam praktiskās inteliģences potenciālam kritiski svarīga ir noteikta morālā tīrība un godīgums, un pret kuriem tiek piemērots īpaši paaugstinātas personiskās atbildības princips. Pie tam tikai slepenpolicija ir metodoloģiski spējīga noskaidrot daudzus būtiskus dezinformācijas rašanās un izplatības faktiskos apstākļus. Tāpēc slepenpolicija atsevišķos gadījumos var pieņemt lēmumu izmantot dezinformācijas avota likvidēšanas metodi. Bet tā kā tās nepamatotai un neapdomīgai izmantošanai var būt kritiski negatīvas sociālas sekas, dezinformācijas avota likvidēšanas metode ir izmantojama atsevišķos galēju izņēmumu gadījumos ar viennozīmīgu un dzelžainu pamatojumu, pirms tam visu rūpīgi noskaidrojot, pārbaudot un vispusīgi apdomājot.

Diemžēl praksē ne vienmēr tā notiek un tas ir saistīts ar pakāpenisku vai strauju slepenpolicijas degradācijas procesu, kā rezultātā notiek vai nu pakāpeniska slepenpolicijas struktūru pārorientēšanās uz vienkāršākiem un uz īstermiņa rezultātu tendētiem risinājumiem, vai arī tiek veikta apzināta pāreja uz totalitāras vai pat teroristiskas sabiedrības pārvaldes modeli. Šie destruktīvie procesi ir galvenokārt kadru atlases un kontroles mehānismu kvalitatīvas darbības traucējumu rezultāts, kas izraisa neatbilstošu kadru rašanos slepenpolicijas struktūrās (mazāk gudru, mazāk atbildīgu, mazāk godprātīgu un/vai inficētu ar nehumānām vai antihumānām ideoloģiski – reliģiskām tēzēm). Kad slepenpolicijas struktūrās sāk prevalēt degradējoši procesi, tad attiecīgajā valstī sākas ļoti grūti laiki ar lieliem sociāliem postījumiem, upuriem un satricinājumiem.

Ja slepenpolicija pietiekamā apjomā pilda savas funkcijas, tad tās faktiskā rīcība aizstāv sabiedrības vairākumu tā ilgtermiņa pamatinteresēs un tādēļ tiešā, vai visbiežāk netiešā veidā, slepenpolicija bauda sabiedrības atbalstu (neskatoties uz to, ka sabiedrība ir ļoti dažāda un cilvēki visbiežāk nespēj skaidri formulēt savas vēlmes). Šis sabiedrības atbalsts stipri atvieglo darbu un piedod spēkus. Ja slepenpolicijā ir sākušies regresīvi procesi, tad tā, pakāpeniski vai strauji pārorientējoties uz primitīvākiem rīcības modeļiem, sāk zaudēt sabiedrības atbalstu un noskaņo to pret sevi.

Pietiek tikai sākt iet vieglāko ceļu un likvidēt dezinformācijas avotus, kad drīz par tādu kļūs katrs ierindas iedzīvotājs, jo zūd iespēja brīvi izteikties, zūd ticība tiem, kas brīvi izsakās, aizliegtais auglis kļūst sevišķi salds, dezinformatori noiet pagrīdē un saplūst ar tautas masām, kur tos kļūs gandrīz neiespējami atšķirt no ierindas cilvēkiem. Dezinformācija tad sākumā izplatās lēnāk, bet daudz pamatīgāk. Un tam tad seko vai nu varas struktūru pilnīgs fiasko, kad cilvēki vispār vairs netic nekam no oficiālo pārstāvju sacītā un sabiedrība uzticas tikai neformāliem informācijas kanāliem, vai arī ir jākāpina represijas pret dezinformācijas izplatītājiem, sākumā piepildot cietumus, bet pēc tam likvidējot tos fiziski. Tā agrāk ne reizi vien jau ir bijis.

Kāpēc Jēzu Kristu sita krustā? Tāpēc, ka viņš grāva uzticību pašapmierināto un egoistisko nacionālo pārvaldnieku varai, musināja tautu un izplatīja dezinformāciju. Kādēļ pēc tam Senās Romas ķeizari tik izcili nežēlīgi vajāja kristiešus? Tādēļ, ka viņi apdraudēja par valdošo grupējumu kļuvušo kibelistu ideoloģiski – reliģiskās pozīcijas, un, no to skatu punkta raugoties, izplatīja ļoti bīstamu dezinformāciju. Bet šīs represijas nedeva gaidīto rezultātu arī tāpēc, ka pirms tam kibelisti, izmantojot dažādas metodes, bija paspējuši neitralizēt citu Romā praktizēto dievību kultus, pārvēršot tos par ārišķīgām butaforijām, kurām ir jāizrotā Kibeles pārvaldītais panteons, attiecīgi visi sabiedrības konstruktīvie spēki pieplūda tiem, kuri reāli pretojas “melnās mātes” kulta kalpu destrukcijām, – kristiešiem.

Un kas kristietības kundzības laikā bija ķeceri? Tie bija dezinformatori. Un ar ko cīnījās Svētā Inkvizīcija? Ar dezinformāciju un dezinformatoriem, paceļot šo cīņu tiešas, gandrīz atklātas un formāli pamatotas cīņas pret acīmredzamu patiesību “augstumos”. Par ko sadedzināja Žannu d’Arku? Par dezinformācijas izplatīšanu. Kas no Svētās Romas katoļu baznīcas skatu punkta ir visi protestanti (un pareizticīgie arī)? Dezinformatori, par ko viņus vajāja un nogalināja. Kas no luterāņu skatu punkta bija Tomass Mincers? Dezinformators. Kas pēc būtības bija katoļu un protestantu praktizētās “raganu medības”? Izrēķināšanās ar dezinformatorēm. Kas no daudzu islāmticīgo skatu punkta ir visi neticīgie? Tādā vai citādā veidā ļaunuma pārņemti dezinformatori, kuri var izpirkt savu vainu tikai pievēršoties Islāmam. Kāpēc nacisti gribēja iznīcināt ebrejus? Par viņu prasmēm un spējām izplatīt dezinformāciju. Un ko darīja boļševiki? Cīnījās ar kontrrevolūcijas un kapitālistisko dezinformāciju.

Tāpēc, ja dezinformācijas termins no specdienestu ierobežotas pieejas literatūras sāk pārceļot uz publisko telpu, kur ar to sāk apzīmēt kādus valdošām aprindām nevēlamus “ķecerus” vai “tautas ienaidniekus”, tad tā ir ļoti slikta zīme visai sabiedrībai, tai skaitā ierēdniecībai, karavīriem, policistiem, slepenpolicistiem un pat tiem, kuri to dara, jo, palaižot šo džinu no pudeles, tas nevienu nešķiros un pļaus visus pēc kārtas.

Izziņas process un objektīvā dezinformācija.

Sevišķi būtiska sociāla, antropoloģiska un metafiziska parādība ir attieksme pret nezināmo. Cilvēki dzīvo tikai nedaudz izzinātā pasaulē (vidē ar bezgalīgas izziņas iespējām), kura ir nezināmā pārpildīta, un, lai izdzīvotu, katram cilvēkam sev ir jānoformulē optimāla attieksme pret nezināmo, kas no vienas puses ļauj iespējami ātrāk, elastīgāk, precīzāk un efektīvāk izzināt grūti izzināmo pasauli, bet no otras puse ļauj nofiksēt izzinātos starprezultātus (to praktiskai izmantošanai) un izveidot konstruktīvu, reālai dzīvei piemērotu personisko attieksmi, kura attur no dažādām nezināmajā balstītām bīstamām galējībām.

Universāla izziņas shēma sastāv no diviem elementiem, kuri nepārtraukti papildina viens otru un veido vienotu, nedalāmu izziņas procesa sistēmu. Tie ir eksperiments (prakse, pārbaude, novērojums) un teorija (doma, izdomātais, secinātais, aprēķinātais). Pilnvērtīgs izziņas process nav iespējams, ja nav eksperimenta vai ja nav teorijas, vai ja tie neveido savstarpēji papildinošu izziņas sistēmu.

Pēc izziņu veicošā subjekta struktūras un no tās izrietošās izziņas procesa metodoloģijas izziņu var iedalīt ikdienišķajā (jeb individuālajā, sadzīviskajā) izziņā un kolektīvajā izziņā. Šie divi izziņas veidi ir savstarpēji saistīti un organiski papildina viens otru, jo izziņu vienmēr veic personas individuālā kārtā, pēc tam tiecoties tādā vai citādākā formā nodot individuālās izziņas rezultātus citu personu lietošanai. Izplatītākā kolektīvās izziņas forma mūsdienās ir zinātniskā izziņa, kurai ir savs mērķis (uzzināt un saglabāt patiesību), savi principi (objektivitāte, racionalitāte, sistēmiskums, pārbaudāmība, pieejamība), likumi (aksiomas) un izklāsta formas.

Ikdienišķās izziņas subjekts ir katrs cilvēks, kurš, vadoties no savas personiskās pārliecības, zināšanām, pieejamās informācijas un spējām, mēģina saprast dzīves (apkārtējās vides) likumsakarības, lai izmantotu šo sapratni personiskos nolūkos. Katrs cilvēks pats sev uzstāda savus personiskos izziņas mērķus, ievēro savus personiskos izziņas principus, izziņā vadās no paša pieņemtām aksiomām un izziņas rezultātu saglabāšanai un/vai tālākai nodošanai izmanto savas izklāsta formas. Tas ikdienišķo izziņu kopumā padara par ļoti apjomīgu, daudzveidīgu, neviennozīmīgu un pretrunīgu parādību, kura ir grūti saprotama, formalizējama un vadāma, kura var nespēt veikt formāli noteiktus izziņas uzdevumus un kura var viegli kļūdīties.

Tai pat laikā ikdienišķai izziņai teorētiski ir daudzkārt liekāks izzināmā apjoma un kvalitātes potenciāls (pie nosacījuma, ja subjekts konsekventi ievēro patiesības noskaidrošanas nosacījumus), jo izziņas procesā nav jāievēro kolektīvai sapratnei, pārbaudei un saglabāšanai nepieciešami nosacījumi, kuri noteiktos gadījumos var ievērojami apgrūtināt izziņas procesu un pat būtiski sašaurināt izzināmā apjomu. Pie tam, ikdienišķai izziņai ir ilglaicīgi stabilizējoša un konstruktīva iedarbība uz sabiedrību, jo visi sabiedrību pārņēmušie maldi (dezinformācija) ar laiku tiek atspēkoti pirmkārt tieši ikdienišķās izziņas rezultātā. Un pati kolektīvā (arī zinātniskā) izziņa vēsturiski ir ikdienišķās izziņas procesa produkts. Tāpēc zinātniskajā vidē izplatītie radikālie un ekstrēmistiskie noskaņojumi cīņai ar ikdienišķo izziņu, pretnostatot to zinātniskai izziņai, ir pašos pamatos kļūdaini un sociāli kaitīgi.

Jebkurā izziņas procesā vienmēr eksistē trīs nosacīti apgabali – it kā zināmais, nezināmais (tas, ko nepieciešams izzināt) un zināmā/nezināmā robežapgabals, sava veida pelēkā zona, kura kaut kādā mērā ir zināma, bet kaut kādā mērā nezināma un tāpēc arī ir pakļauta izziņas procesam. Šo apgabalu robežas ir dinamiskas un atkarīgas no izzinošā subjekta sapratnes, zināšanām un vēlmēm.

Bieži vien izziņas procesā subjektam ir nepieciešams izstrādāt teorētiskas versijas par izzināmo vai nezināmo, lai vēlāk to pārbaudītu, praktiski izmantotu (pēc tam pēc fakta fiksējot rezultātu) vai vienkārši ņemtu vērā. Šīs versijas var būt pareizas un var būt kļūdainas. Vairums izziņas procesā radīto versiju ir kaut kādā mērā kļūdainas un tās savā būtībā ir dezinformējošas. Tāpat izziņas procesā bieži mēdz rasties nepieciešamība izmantot pieņēmumus un varbūtības. Šādi izziņas procesa rezultāti arī nav uzskatāmi par precīziem un var būt dezinformējoši. Bez tam subjekts patiešām var ticēt kādai no kļūdainām versijām, pieņēmumiem, varbūtībām vai prognozēm, un tieši šī ticība viņu var novest pie sapratnes par kļūdas dabu un pietuvināt vai novest līdz patiesībai.

Dezinformācija, kura ir radusies vai radīta izziņas procesa rezultātā ir objektīvā dezinformācija. Ievērojamos apjomos tā rodas analītisko procesu rezultātā un analītiskajā sfērā. Objektīvā dezinformācija ir kritiski svarīga izziņas procesa sastāvdaļa, bez kuras izziņas process nav iespējams un bez kuras nav iespējams noskaidrot patiesību.

Tomēr tieši analītiskajā sfērā ar analītiskām metodēm apzināti tiek radīta viskvalitatīvākā dezinformācija (tai skaitā zinātniskā dezinformācija), kura pēc tam plaši tiek izmantota gan oficiālajā propagandā, gan visu veidu dezinformāciju karos (šajā sfērā arī dabīgi rodas vai apzināti tiek radītas sazvērestības teorijas). Bet, ja tieši un atklāti šo dezinformāciju sāk apkarot, tad ļoti viegli un nemanāmi var nonākt līdz izziņas procesa kā tāda apkarošanai, kam ir galēji katastrofālas sociālās sekas. Tieši ar to nodarbojās Svētā inkvizīcija.

Pēdējā laikā oficiālie avoti arvien intensīvāk un neveiklāk kā vienīgo neapgāžamo pamatojumu sāk izmantot tādus jebkuram viegli apšaubāmus argumentus kā “nav pierādīts” un “nav konstatēts” (ko daudzi cilvēki jau sāk uztvert kā “ir pierādīts un konstatēts, tikai negribam atzīt”). Mēģinot cīnīties ar sev nevēlamu dezinformāciju, atsevišķi žurnālisti, ierēdņi un politiķi jau ir aizrunājušies tik tālu, ka jebkuras šaubas par šiem “nav pierādīts/konstatēts” gadījumiem tiek pozicionēta kā sabiedriski kaitīga darbība. Tas ir satraucošs un bīstams indikators.

Plaši “nav pierādīts/konstatēts” argumentāciju lieto jurisprudencē, jo īpaši krimināltiesībās, kur nevainīguma prezumpcija prasa maksimāli šaubīties par apsūdzētā vainu un ētisku apsvērumu pēc tiek pieļauts, ka labāk ir nenotiesāt noziedznieku pierādījumu trūkuma dēļ, nekā notiesāt nevainīgu cilvēku, jo ir radies kļūdains iespaids par viņa vainu. Bieži vien, aizsedzoties ar šādu argumentāciju, tiesībsargājošo iestāžu darbinieki ne pārāk cenšas pildīt savus dienesta pienākumus, bet daudzi noziedznieki tādēļ ir izvairījušies no pelnītā soda. Pietiekami plaši ir zināms, ka patiesība un juridiski korekti pierādīta patiesība ir divas stipri atšķirīgas lietas, un labāk par citiem to zin tieši juristi.

Tagad šis argumentēšanas (bieži vien dezinformēšanas) stils no juridiskās sfēras, kur tā izmantošana vismaz teorētiski noteiktā mērā ir pamatota, sāk pārvietoties uz publisko, ideoloģisko un politisko sfēru, kur to sāk izmantot acīmredzamu valsts pārvaldes struktūru un ierēdņu neizdarību piesegšanai, vienlaikus šaubīgos uzdodot par kaut ko līdzīgu “tautas ienaidniekiem”. Tā ir tieša un nepārprotama vēršanās pret noteiktām izziņas procesa izpausmēm, izmantojot juridisku argumentāciju, kuras dezinformējošais potenciāls ir visiem labi zināms. Pagaidām tas izvēršas tikai “dzēšanas kultūrā” un rada personām iespēju ierobežojumus sociālajos tīklos, bet jau izskan aicinājumi šādu praksi paplašināt un nostiprināt juridiski.

Tā ir Svētās inkvizīcijas izmantotā metodoloģija, kad ir kāds dogmats (Inkvizīcijas gadījumā – absolūti nekļūdīgais “dieva vārds” Bībeles formā), ar kura dažādām interpretācijām tiek vērtēts notiekošais un ar kuru tiek pamatots un nosodīts jebkāds nevēlams izziņas process un tā rezultāti. Pašreizējā mūsdienu variantā kā dogmats tiek izmantotas selektīvi atlasītas teorijas un tēzes, kuras ir ietērptas zinātniskā izklāsta formā un tiek sauktas par zinātniskām (lai gan bieži savā būtībā tādas nav) un kuru apšaubīšana tiek strikti nosodīta. Visa cita starpā šāda prakse ir arī vēršanās pret zinātnes pamatprincipiem un zinātni kā tādu līdzīgā garā kā agrāk, tikai šoreiz ar zinātnes vārdu uz lūpām.

Teorija, ka zeme ir apaļa, bija zināma jau sen, bet gadsimtiem ilgi oficiālās struktūras pret to izturējās kā pret nepierādītu. Ilgu laiku Romas katoļu baznīca par kritiski būtisku uzskatīja pieņēmumu, ka zeme riņķo ap sauli, un savā dogmatu sistēmā vērtēja to kā absolūti pierādītu, tāpēc nežēlīgi izrēķinājās ar pretēju uzskatu paudējiem. Līdzīgā kārtā Svētā inkvizīcija vērsās pret citām sev nevēlamām zinātniskuma un ikdienišķās izziņas izpausmēm, kas Inkvizīcijas skatījumā bija nelabā radīta dezinformācija. Un, ja cilvēce šādu attieksmi būtu saglabājusi, tad netiktu pierādīta ne relativitātes teorija, kura laikabiedriem sākumā šķita pavisam neticama, nekļūtu pieejami lielmolekulārie savienojumi, kuru teorētiskais apraksts savā laikā izskatījās pēc abstraktas (nepierādītas) fikcijas, un nebūtu iespējami citi zinātniskie atklājumi. Izziņas procesu apkarojoša prakse pašā saknē likvidē jebkāda sabiedriskā un zinātniski – tehniskā progresa iespējamību.

Daži dezinformāciju cīņu piemēri

Tālāk īsumā apskatīsim dažu konkrētu dezinformāciju cīņu piemērus, kuri atstāj būtisku ietekmi arī uz Latvijas informatīvo telpu.

1) Neoliberālo un konservatīvo dezinformāciju cīņas

Nozīmīgākais pēdējo desmitgažu politiskais un ideoloģiskais konflikts, kura izpausmes ir vērojamas visā pasaulē un kurš kļūst arvien asāk, ir neoliberālās ideoloģijas atbalstītāju un izmantotāju cīņa par sabiedrības pārveidošanu (transformēšanu) neoliberālās ideoloģijas garā. Pretēja nostāja ir politiskiem spēkiem, kuri uz šādām pārmaiņām reaģē konservatīvi, iebilstot pret tām un pretojoties to realizācijai. Visuzskatāmāk šis konflikts izpaužas Amerikas Savienotajās Valstīs, kur Demokrātiskā partija pieturas neoliberālajai ideoloģijai, bet Republikāniskā partija ir konservatīva.

Neoliberālās ideoloģijas būtība ir absolutizēta liberalizācija, normalizējot un legalizējot daudzas morāli nosodāmas un aizliegtas parādības. Paradoksālā kārtā neoliberālisms paredz arī tiesību ierobežojumus tiem, kuri nepiekrīt neoliberālajām normām. Šādi cilvēki ir “atvērtās sabiedrības ienaidnieki” un uz viņiem liberālās normas neattiecas.

Neoliberālisms ir pārnacionāla ideoloģija, kura iestājas par globalizāciju un visu pasaules valstu apvienošanu vienotā pārvaldes sistēmā. Neoliberālisms iestājas par faktisku nacionālo valstu demontāžu, to funkcijas deleģējot globālām pārvaldes struktūrām.

Kā nozīmīgākie neoliberālās ideoloģijas darbi ir minami sera Karla Popera “Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki”, Frensisa Fukujamas “Vēstures gals”, kā arī Džordža Sorosa darbi, bet par neoliberālisma ideoloģiskajiem un organizatoriskajiem priekštečiem ir uzskatāmi Ļeva Trocka politisko ideju un prakses piekritēji (Ceturtā Internacionāle).

Var minēt sekojošus neoliberālās ideoloģijas politiskos uzstādījumus:
*) plaša spektra seksuālo deviāciju legalizēšana, normalizācija un izplatīšana;
*) hipertrofēta sieviešu tiesību aizsardzība;
*) Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas, kā arī to ideoloģiju vienādošana;
*) formāli demokrātisku un tiesisku procedūru selektīva absolutizēšana valsts pārvaldē;
*) imigrantu pieplūduma stimulēšana, tautību un rasu sajaukšanās veicināšana;
*) narkotiku legalizācija;
*) dabas aizsardzības un “zaļo” tehnoloģiju prioritizācija;
*) ierobežojumu ieviešana klimata pārmaiņu novēršanai;
*) visu veidu arhaisku ekstrēmistu kustību atbalstīšana, pozicionējot tās kā neoliberālisma pseidoalternatīvas.

Neoliberāļi par sevi saka, ka viņi ir par dažādību, daudzveidību un vispār visu pozitīvo, tas ir, par atvērto (iekļaujošo) sabiedrību, savukārt kritiķi neoliberālismu mēdz dēvēt par neoliberālo (liberālo, kreisi – liberālo, zaļo(eko)) fašismu un totalitārismu, tā atbalstītājus saucot par kreisajiem radikāļiem un apvainojot valsts un sabiedrisko interešu nodevībā. Īpaši zīmīgs apstāklis ir neoliberālisma ideoloģijas un organizatoriskās sistēmas lielā līdzība ar Kibeles kultu Senajā Romā.

Pēc neoliberālās politikas realizācijas praktiskajām sekām un to attīstības vektora, neoliberālisms ir izteikti antikristietisks, nehumāns, ar baisiem antihumānisma elementiem un milzīgu antihumānisma potenciālu.

Konservatīvisms tikai nosacīti ir ideoloģija un to atbalstošie spēki ir pietiekami dažādi, jo konservatoru galvenā vienojošā iezīme ir neoliberālo pārmaiņu nepieņemamība, kas ideoloģiski tiek formulēta ar tradicionālo vērtību terminu. Konservatīvismu atbalsta visa politiskā spektra spēki: vairums labējo, daļa centristu un arī kreisie (pirmkārt, staļinisti, bet ne tikai). Visas tradicionālās reliģijas ir konservatīvas, kā arī daudzi jaunāki reliģiski strāvojumi.

Tomēr katram konservatīvajam spēkam ir sava ideoloģija un tā nonāk noteiktās pretrunās ar citu konservatīvo spēku ideoloģijām. Tāpēc konservatīvo spēku apvienībai ir grūtāk vienoties kopējām darbībām un izstrādāt kādu vienotu konservatīvu alternatīvu neoliberāļu politiskajām iniciatīvām. Un tāpēc ir salīdzinoši vienkārši panākt, ka konservatīvie spēki atrodas sašķeltā un amorfā stāvoklī.

Kā nosacītu konservatīvu koncepciju var minēt Semjuela Hantingtona darbu “Civilizāciju sadursme”, kuru savulaik mēģināja pretnostatīt Fukujamas “Vēstures gala” koncepcijai un kura pietiekami pieņemami apraksta situāciju, kad savā starpā karo dažādi konservatīvie spēki un to ideoloģijas.

Ir konservatīvie spēki, kuri, iestājoties par tradicionālām vērtībām, tomēr pieļauj neoliberāļu izmantošanu savu mērķu sasniegšanai, savu ideoloģisko un organizatorisko pozīciju nostiprināšanai. Tāpat ir konservatīvie spēki, kuriem tradicionālo vērtību uzstādījums ir mazāk nozīmīgs, kā citas to ideoloģiski – reliģiskās tēzes, tādēļ tiem ir pieņemama vai pat izdevīga sadarbība ar neoliberāļiem. Visbeidzot, teju visās konservatīvo spēku struktūrās eksistē slēpto neoliberāļu “piektā kolona”, kura no iekšienes cenšas pielāgot attiecīgo struktūru neoliberālajai realitātei.

Tāpēc, neskatoties uz daudzu neoliberālisma tēžu apšaubāmību un nepopularitāti, kā arī pietiekami zemo sabiedrisko atbalstu, neoliberālie politiskie spēki jau pietiekami ilgu laiku spēj saglabāt politisko varu daudzās pasaules valstīs un panākt savu politisko uzstādījumu realizāciju gan nacionālā, gan globālā līmenī. Un neoliberāļiem tas izdodas arī dēļ prasmīgas propagandas un dezinformācijas. Neoliberāļi ir pierādījuši, ka ir prasmīgi dezinformatori.

Galvenie neoliberālās dezinformācijas virzieni ir: 1) savu struktūru, personāliju, politiskās programmas un ideoloģijas attēlošana pārmērīgi pozitīvā gaismā, lai gan realitāte ir pavisam cita, brīžiem pat pietiekami drausmīga; 2) savu taktisko un stratēģisko plānu slēpšana no sabiedrības, kura savā vairumā parasti ir pret neoliberālajiem jaunievedumiem; 3) savu politisko oponentu struktūru, personāliju, politiskās programmas un ideoloģijas attēlošana pārmērīgi negatīvā gaismā, lai gan reizēm realitāte ir cita.

Tā kā neoliberālā politiskā programma ir nepopulāra un apšaubāma, tad neoliberālās dezinformācijas saturā ir ievērojams maldu un melu īpatsvars, pretējā gadījumā neoliberālie politiskie spēki nespētu sasniegt savus politiskos mērķus.

Konservatīvo spēku dezinformācija, kura atspoguļo neoliberālo politisko spēku ietekmi uz valsts un sabiedrības attīstību, parasti balstās patiesos apstākļos un analīzē, jo realitāte nerada nepieciešamību maldināt un melot, toties konservatīvā propaganda ir mazāk intensīva un ne pārāk efektīva. Bet tā dezinformācija, kura orientējas uz dažādo konservatīvo spēku ietekmes palielināšanu un ideoloģijas popularizēšanu, satur pilnu dezinformatīvo formu spektru. Tā kā šī dezinformācija nereti apkaro arī citus konservatīvos spēkus, tā novājina un kompromitē visu konservatīvo kustību un veicina neoliberāļu panākumus.

Neoliberālo un konservatīvo politisko spēku dezinformāciju cīņas vislielākā mērā nosaka gan globālo tendenču attīstību, gan starpvalstu attiecības, gan arī teju visu pasaules valstu iekšpolitiskos procesus. Šis ideoloģiski – politiskais konflikts pašreiz ir noteicošais, kuram lielā mērā ir pakārtoti citi sociālpolitiskie procesi.

2) Krievijas un Rietumvalstu dezinformāciju cīņa

Krievija ir valsts, kura pēdējo gadsimtu laikā pretendē gan uz reģionālas, gan globālas lielvalsts statusu, tādēļ tai neizbēgami rodas konflikti ar citām valstīm, kuras pretendē uz līdzīgām pozīcijām. Reģionālā līmenī Krievija ir bijusi iesaistīta konfliktos teju ar visām reģionālajām kaimiņvalstīm, no kurām īpaši pieminamas ir Polija, Turcija (Osmaņu impērija), Vācija, Japāna, Austrija, Francija, Zviedrija, bet globālā līmenī galvenais Krievijas ģeopolitiskais pretinieks ir Lielbritānija, kopā ar kuru šai cīņā ir iesaistījusies arī ASV.

Kā jebkurā starpvalstu konfliktā, tajā ļoti plaši tiek izmantota arī propagandiskā cīņa un dezinformāciju karš. Abas puses pietiekami intensīvi mēģina ietekmēt atsevišķu valstu un visas pasaules sabiedrisko domu sev par labu.

Tā kā Krievija ir pareizticīga valsts un tā kā Krievija ir Padomju Savienības mantiniece, kuras valstiskās sistēmas bāzi veido padomju mantojums, Krievija ir izteikti konservatīva valsts un nemaz nevar būt savādāka. Tāpēc Krievija dabīgi nonāk konfliktā ar neoliberāliem politiskajiem spēkiem un tām valstīm, kuras pārvalda neoliberāļi. Un tāpēc Krievijas – Rietumvalstu dezinformāciju karš lielā mērā ir kā daļa vai kā turpinājums neoliberāļu un konservatoru politiskai cīņai.

Krievijas oponentu propaganda un dezinformācija ir vērsta uz maksimālu Krievijas valstiskuma, sabiedrības, valodas, reliģijas un krievu nomelnošanu, kam tiek izmantots pilns dezinformatīvo metožu spektrs. Šo stratēģiju pret Krieviju pirmo reizi ar globālu vērienu sāka lietot Lielbritānija pēc Napaleona Francijas uzvaras 19.gadsimta sākumā un tās rezultātā Eiropas valstu sabiedrību acīs Krievija sāka stabili asociēties ar pusmežonīgu valsti. Krimas kara priekšvakarā tas ļāva britiem cīņā pret Krieviju apvienot gandrīz visu Eiropu. Krimas karu (1853-1856) Krievija zaudēja un līdz ar to tajā sākās destruktīvi sabiedriskie procesi, kuri to novājināja un padarīja iespējamu 1917.gada Krievijas valstiskuma katastrofu.

Bet tā kā ne Krimas karš, ne turpmākie satricinājumi Krieviju neiznīcināja, un tā joprojām palika nozīmīgs reģionālās un globālās politikas dalībnieks, pēc tam Krievijas nomelnošanas stratēģiju dažādi interesenti ar vien tikai turpināja un attīstīja. Un tā tas notiek joprojām.

Rietumvalstu dezinformācijas kara pret Krieviju sakarā ir būtiski ņemt vērā, ka pats šis karš ar tajā izmantotajām metodēm, shēmām, šabloniem, ideologēmām un memiem ir daudzus gadsimtus vecs un tā dziļākās saknes ir meklējamas gan katoļu mēģinājumos pakļaut pareizticīgos, gan seno romiešu mēģinājumos cīnīties ar sev nevēlamo grieķisko. Un mūsdienu Krieviju nomelnojošā dezinformācija savā būtībā maz ar ko atšķiras no iepriekšējo gadsimtu analogiem, jo Krievijas reģionālie un globālie konkurenti pārsvarā tikai atražo, pārveido un laikam atbilstošos tēlos un notikumos ietērpj vecās dezinformatīvās shēmas.

Krievijas dezinformācijas stils arī laika gaitā daudz nav mainījies. Tas, pirmkārt, balstās uzskatā par Rietumvalstu garīgo degradāciju un Krievijas morāli – ētisko pārākumu pār saviem oponentiem. Šīs koncepcijas ietvaros tiek meklēti un atlasīti patiesi notikumi, kas to apstiprina, un informācija par tiem tad arī tiek plaši izplatīta, reizēm pārspīlētā formā, bet gadās arī – izkoriģēti un sagrozīti. Sāpīgos iekšpolitiskos jautājumos Krievijas propaganda pārsvarā izmanto noklusēšanas, noliegšanas vai, ja savādāk nevar, racionālas izskaidrošanas un pamatošanas taktiku. Tā tas notiek joprojām.

Latvijas valsts piederīgajiem un pirmkārt latviešiem ir jāņem vērā, ka pietiekami ilgu laiku arī Latvijas teritorija un tās iedzīvotāju prāti ir Krievijas un Rietumvalstu dezinformācijas kara intensīvas karadarbības vieta. Latvieši kā civilizēta tauta noformējās tieši Krievijas impērijā. Latvijas valstiskums lielā mērā pieņēma un pārņēma Krievijas valstiskuma tradīcijas. Un, kas ir pats galvenais, gan no Krievijas, gan no Rietumvalstu inteliģences skatu punkta, Latvija ir atšķelta Krievijas teritorija (strīdīga teritorija), bet tās iedzīvotāji ir citādi “krievi”, uz kuriem attiecas gandrīz visi tie paši raksturojumi un attieksmes, kas pret krieviem.

3) Latvijas un Krievijas dezinformāciju cīņa

Uzskatāms un ilustratīvs dezinformāciju cīņu piemērs ir Latvijas un Krievijas savstarpējā dezinformācija krievvalodīgo tiesību ierobežošanas jautājumā. Uz šī piemēra ir labi redzams, ka dezinformē abas puses un kādā veidā tās to dara. Tas savukārt dod iespēju labāk saprast dezinformācijas būtību kā tādu.

Padomju Savienībā faktiskā valsts valoda bija krievu valoda, tāpēc tā bija labi jāzin katram padomju cilvēkam. Katrā savienības republikā bija sava valsts (republikas līmeņa) valoda, kura pēc fakta bija otrā līmeņa valoda. Latvijas PSR – latviešu valoda. Vēl PSRS konstitūcijā bija noteiktas cilvēku tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā, ko kopumā bija iespējams realizēt, bet ko cilvēki ne vienmēr izmantoja, izvēloties bērnus labāk sūtīt tuvākajā skolā, krievu skolā (lai perfekti iemācās krievu valodu un/vai lai gadu mazāk būtu jāmācās) vai republikas nacionālajā skolā (lai iemācās nacionālo valodu).

PSRS tautsaimniecības attīstības plānu izpildes rezultātā Latvijas PSR teritorijā tika radīts liels skaits papildus darba vietu, dzīvojamais fonds un infrastruktūra, kā arī plānveidīgi no visām Savienības republikām tika norīkoti (nosūtīti) cilvēki strādāšanai un dzīvošanai Latvijā. Viņi pārvaldīja krievu valodu un sākumā reti kurš spēja sazināties latviski, bez kā varēja arī iztikt, jo krieviski saprata visi.

Pēc Padomju Savienības sadalīšanas, Latvijas Republikas atkal izveidošanas un nacionālas valsts koncepcijas pieņemšanas visi šie cilvēki kļuva lieki. Viņi neierakstījās jaunajā Latvijas valstiskuma sistēmā un radīja tai ideoloģiskas un politiskas problēmas. Latvijas varasiestādes izvēlējās risināt šo problēmu, tiesiski nošķirot šos cilvēkus un piešķirot tiem otrās šķiras pilsoņu (nepilsoņu) statusu ar ierobežotām tiesībām, paredzot skaidrus un visumā izpildāmus mehānismus pirmās šķiras pilsoņa statusa iegūšanai, kā arī turpinot striktu, bet pakāpenisku virzību uz latviešu valodas pozīciju stiprināšanu un krievu valodas lietošanas mazināšanu Latvijas iekšpolitiskajā telpā. Šāda politika radīja dabīgu un plašu “krievvalodīgo” Latvijas iedzīvotāju neapmierinātību, kā arī izraisīja negatīvu Krievijas varasiestāžu reakciju. Šis apstāklis aizsāka dezinformāciju cīņu, kura norit joprojām.

Latvijas varasiestādes stingri paliek pie uzskata, ka līdzšinējā politika ir bijusi pareiza un ka problēma ir nevis Latvijas valsts attieksmē pret saviem iedzīvotājiem, bet gan šo cilvēku “nepareizajā” pārliecībā un Krievijas naidīgajā politikā, kura uzkurinot viņos neapmierinātību. Latvijas varasiestādes ignorē faktu, ka Latvijas Republika pret šiem cilvēkiem ir izturējusies netaisnīgi (un tāpēc to neapmierinātība ir pamatota), jo viņi uz dzīvi Latvijā ieradās legāli, daudzi no tiem ar norīkojumu, un viņi deva savu ieguldījumu Republikas attīstībā. Jaunajā Latvijā šos cilvēkus sāka arī plaši diskreditēt, izmantojot tādus memus kā “migrants”, “laimes meklētājs”, “okupants”, “nevīžo iemācīties latviešu valodu” u.c., kas tiem rada papildus problēmas saskarē ar iedzīvotājiem, kuri notic šai dezinformācijai.

Kopumā Latvijas Republika pret “krievvalodīgajiem” izturas neiejūtīgi un necienīgi, un mēģina realizēt to pārlatviskošanas politiku. Un šī mērķa sasniegšanai plaši tiek izmantotas arī dezinformatīvas metodes.

Krievija visumā pareizi norāda uz Latvijas varasiestāžu netaisnīgo un tāpēc nepareizo rīcību, kura visa cita starpā visvairāk kaitē tieši Latvijas Republikas ilgtermiņa iekšpolitiskās stabilitātes interesēm. Tai pat laikā Krievija dezinformē, pārspīlējot Latvijas varasiestāžu nodarījumus, to sekas un rada kopumā nekorektas asociācijas.

Krievijas dezinformācija, apskatot “krievvalodīgo” tiesību ierobežojumus, ignorē, ka, pirmkārt, šie tiesību ierobežojumi nerada “krievvalodīgajiem” smagas negatīvas sekas vai bieži vien negatīvas sekas vispār (ilgu laiku bija pat otrādi, kad nepilsoņa statuss deva arī noteiktas priekšrocības). Otrkārt, jebkurš nepilsonis var izpildīt formālos nosacījumus un kļūt par pilsoni bez ierobežotām tiesībām. Šis dezinformatīvais iespaids tiek ievērojami pastiprināts, radot asociācijas ar DĀR aparteīdu un nacistisko Vāciju, kas maldinoši ataino faktisko Latvijas iekšpolitisko situāciju, jo tik smagus cilvēktiesību pārkāpumus Latvijas Republika nepraktizē.

Tas, protams, nepadara par nebijušu Latvijas varasiestāžu netaisnīgo politiku. Pie tam daļēji šāda veida asociācijas ir analītiski pamatotas, kā iespējamo attīstības tendenci raksturojošas. Tai pat laikā kopējais Krievijas propagandas virziens šai jautājumā ir pārspīlēts, pārlieku emocionāls un faktisko situāciju nekorekti raksturojošs. Pie tam šī nostāja no Krievijas puses ir selektīvi negatīva, jo ir bijušās PSRS republikas, kurās tika praktizēti daudz nopietnāki “krievvalodīgo” tiesību ierobežojumi (līdz pat atklātām un brutālām etniskām “tīrīšanām”), kādi Latvijas Republikā nav notikuši, bet pret šīm valstīm (Centrālāzijas republikas) Krievijas informatīvajā vidē ir iecietīgāka attieksme. Tā ir viena no pazīmēm, kura liecina, ka “krievvalodīgo” tiesību ievērošanas jautājums Krievijas pusei nav prioritārs un ka tas kalpo tikai kā formāls iegansts citu problēmu risināšanai un politisko mērķu sasniegšanai. Un tāpēc tiek izmantotas dezinformatīvas metodes.

Kas ir viltus ziņas (fake news)?

Viltus ziņas (angliski, fake news, žargonā – “feiks”) ir viena no dezinformācijas izpausmēm. Šim terminam ir vairākas nozīmes, kuras tiek lietotas atkarībā no tā lietotāja sapratnes un nepieciešamības (bieži vien dezinformatīvos nolūkos).

Pirmā viltus ziņu sapratne ir nepatiesas ziņas plašsaziņas līdzeklī. Cita sapratne – maldinošas ziņas plašsaziņas līdzeklī. Vēl divas citas sapratnes – nepatiesas/maldinošas ziņas plašsaziņas līdzekļu ziņu formā. Visbeidzot sapratne, kura sāk veidoties dezinformatīvas “cīņas pret dezinformāciju” ietvaros, vienalga kāda mediju ziņojumu formu imitējoša ziņa.

Klasiskā nozīmē viltus ziņas ir informatīvā kara elements, kad viena puse, imitējot mediju ziņojumu formu, izplata nepatiesu informāciju. Šādu klasisku viltus ziņu mērķis ir radīt kaut kādu īslaicīgu, bet masveida efektu par pretinieku vai pretinieka teritorijā. Šādus “feikus” reizēm mēdz “netīšām” uziet un plaši izplatīt arī oficiālie mediji.

Pēdējo laiku popularitāti viltus ziņu (“fake news”) terminam radīja ASV prezidents Donalds Tramps, kurš 2016.gada prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā pret viņu vērsto lielo mediju dezinformāciju sāka intensīvi dēvēt par viltus ziņām, bet šīs ziņas radošos medijus (pirmkārt CNN) par viltus ziņu medijiem (angliski arī “fake news”). Šāds vērtējums radīja lielu atsaucību daudzu amerikāņu vidū, kuri jau ilgi pirms tam bija zaudējuši ticību saviem medijiem.

Pēc uzvaras vēlēšanās Tramps turpināja šādu retoriku, bet šoreiz viņš par viltus ziņām sāka saukt ne tikai pret sevi un savu administrāciju vērsto dezinformāciju, bet arī tikai kritiku. Šādas dezinformatīvas izmantošanas dēļ viltus ziņu termins zaudēja savu klasisko nozīmi un to intensīvi sāka izmantot visdažādākajās dezinformatīvajās shēmās un nolūkos.

Donalda Trampa uzvara vēlēšanās bija negaidīts un sāpīgs trieciens visas pasaules neoliberālajiem spēkiem, kuri pirms tam uzskatīja, ka konservatīvie spēki ir pārāk nespēcīgi, pārāk sašķelti un tiek pienācīgi kontrolēti. Bet izrādījās, ka pilnībā tā tas nav un pietiekami svarīga nozīme šajā neoliberāļu neveiksmē bija ierindas cilvēku masveida ikdienišķai pretestībai, kas no vienas puses ir izvērtusies arvien pieaugošā neuzticībā visam neoliberālajam un neoliberālajām struktūrām (tai skaitā neoliberālajiem medijiem un neoliberāļu vadītajām valstīm un to iestādēm), bet no otras puses radīja gana ievērojamu alternatīvo ziņu kustību. Donalds Tramps prasmīgi izmantoja šīs parādības un tika ievēlēts.

Šī neveiksme pamudināja neoliberālo ideoloģiju izmantojošos spēkus (subjektus) meklēt risinājumu savu problēmu novēršanai, un tas tika atrasts. Tā radās (tika aktualizēta) pašreizējā “fact check” (“faktu pārbaudes”) metodoloģija un kustība, kuru popularizē tie paši neoliberālie mediji, un, kurai tika dotas pilnvaras ierobežot ziņojumu izplatību sociālajos tīklos un cenzēt tos. Par formālu “faktčeking” darbības pamatu kļuva cīņa ar viltus ziņām (fake news), bet faktiski šīs darbības tiek vērstas uz cīņu pret alternatīvo ziņu kustību un jebkādu citādu viedokli vai redzējumu, kurš neatbilst neoliberālajiem uzstādījumiem. Un pati šī cīņa visbiežāk ir izteikti dezinformatīva. Pesimistiskākā skatījumā var runāt par jaunas parādības pirmajiem iedīgļiem – neoliberālo inkvizīciju.

Neoliberālās inkvizīcijas aizmetņu apskats

To, ka pasaulē notiek ļoti nelāgas lietas, nu jau sajūt gandrīz katrs. Bet formulēt šīs sajūtas un izskaidrot zināmo kādā gana saprotamā un jēgpilnā izklāstā ir grūti. Pie tam, ne tikai ierindas cilvēkiem, kam tas ir piedodams, bet arī speciālistiem un ekspertiem. Mēs dzīvojam informācijas laikmetā, kad no vienas puses eksistē informācijas proficīts, kad nosacīti viss par visiem ir zināms, bet no otras puses visi sirgst ar lielāku vai mazāku nespēju izmantot (iegūt, apstrādāt, saprast) pārmērībā esošo informāciju un tāpēc dzīvo pustumsā vai tumsā.

Šajos jaunās tumsonības apstākļos ir eksperti, kuri, apskatot notiekošo, izmanto analoģijas no viduslaikiem (“raganu medības”) un savas nostājas ilustrēšanai izmanto dažādas atsauces uz inkvizīciju. Plaši tiek runāts par “jauno viduslaiku” sabiedriskās iekārtas rašanos. Ir eksperti, kuri tieši runā par globālu ideoloģiski – reliģiski motivētu subjektu, kuram var saskatīt tiešas saites ar Svēto inkvizīciju. Tiek pat nosaukts šī subjekta sabiedriskā projekta vārds (“Lielais inkvizitors” jeb “Laimīgais bērns”), dots tā filozofiskā pamatojuma apraksts (Frīdriha Šillera “Dons Karloss” un fragments par Lielo inkvizitoru no Fjodora Dostojevska romāna “Brāļi Karamazovi”), norādīts uz konkrētiem šī projekta realizācijas mēģinājumiem (19.gadsimta Paragvaja u.c.) un uz saistību ar vienu no ietekmīgiem ASV specdienestu grupējumiem.

Un, ja labi ieskatās pasaulē notiekošajā, jo īpaši pēdējā gada laikā, tad daudzās šķietami nejaušās, mantkārības vai muļķības pēc radītās nebūšanās un absurdos var saskatīt stingru roku un dzelžainu gribu, kas pēc savas darbības stila un metodoloģiskās izpausmes līdzinās Svētajai inkvizīcjai. Līdzīgā skatījumā pietiekami plaši tiek runāts gan par Bila Geitsa ļaunajiem globālajiem nolūkiem, gan par Klausa Švābes “Lielā reseta” koncepciju, tomēr gan Geits, gan Švābe, gan jebkurš cits atsevišķi ņemts cilvēks, neskatoties uz savu personisko bagātību un ietekmi, ir “nekas”, “nulle”, “bandinieks”, “izsūtāmais zēns” salīdzinājumā ar tik saliedētu, labi organizētu un motivētu organizatorisko kopu, kura savulaik radīja Svēto inkvizīciju.

Globālā “fackt chek” metodoloģija, organizāciju tīkls, kurš to koordinēti sāk praktizēt visā pasaulē, kā arī tas sabiedriskās attīstības virziens, uz kuru šādas prakses pielietošanas kāpināšana ved, norāda uz būtiskiem sociāliem riskiem un uz iespējamību, ka pašreiz notiek Svētās inkvizīcijas metodoloģiskā atdzimšana, kuras uzdevums nu būs aizstāvēt nevis Bībeles, bet gan neoliberālās ideoloģijas dogmas. Kā spilgtu šo procesu ilustratīvu piemēru var apskatīt Baltijas Pētnieciskās žurnālistikas centru Re:Baltica.

Re:Baltica 2011.gadā dibināja bijusī “Dienas” žurnāliste Inga Sprinģe un Latvijā dzimusi un uzaugusi amerikāņu žurnāliste Kristīna Rizga, kura “kopš 1994.gada dzīvo Sanfrancisko, Kalifornijā”. Sprinģe joprojām aktīvi darbojas Re:Baltica un ir tās “seja”, bet Rizga ir Re:Baltica Padomes locekle un konsultante. Kā pastāstīja pati Spriņģe, priekšlikumu dibināt Re:Baltica izteica Sorosa fonds: “Un, kad es biju Amerikā, viena no bijušajām mūsu “Dienas” kolēģēm, sāka strādāt Sorosa fondā tobrīd. Viņa teica: “Mums ir ideja”, redzot to mediju krīzi globāli, arī Latvijā, “un mēs gribam izveidot tādu pētnieciskās žurnālistikas centru. Varbūt Tu vari par to padomāt?” Un es biju perfektā dzīves posmā, kad man maksā stipendiju, es esmu Amerikā, kur es varu ļoti smelties visas zināšanas un idejas. (…) Un es uzreiz apbraukāju kaut kādus visus tur tos centrus (…) tad es arī gāju uz Washington Post, ?NCG? un visiem tiem centriem.” Pēc tam Sorosa fonds regulāri atbalstīja Re:Baltica ar ievērojamiem finansu līdzekļiem. Un ne tikai Sorosa fonds – arī ASV, Norvēģijas un citu valstu vēstniecības.

Tātad, Re:Baltica ir tiešs un neslēpts ASV Demokrātiskās partijas struktūru projekts. Un, kā citās “demokrātu” iniciatīvās, arī Re:Baltica gadījumā var saskatīt saistību ar Lielbritānijas inteliģences struktūrām. No Latvijas politiskā olimpa Re:Baltica ir saites ar partijām “Jaunā vienotība” un “Kustība Par!” (Inga Sprinģe ir Ilzes Viņķeles draudzene).

Re:Baltica pašreizējā spēka avots nav konkrēti cilvēki (lai gan Inga Sprinģe, protams, ir spilgta personība un iespējams tur ir vēl kāds cits talants), bet gan metodoloģija, ciešas saites ar ietekmīgām organizācijām, kā arī informatīvas un organizatoriskas iespējas, kuras rodas un/vai tiek piešķirtas dēļ šīm saitēm.

“Fackt chek” metodoloģija, kuru izmanto arī Re:Baltica, ir agresīvs pseidozinātnisks dogmatisms, kurš selektīvi izmanto izteikti formālas zinātniskā izklāsta formas, pozicionējot sevi kā absolūti zinātnisku. Tās pamatu veido zinātnē un jurisprudencē izmantots princips, ka jebkuram apgalvojumam ir jābūt pierādītam. “Faktčekeri” šo principu izmanto, tieši vai pastarpināti pozicionējot nepierādīto kā nepatiesu, un tā jau ir izteikti antizinātniska pieeja, jo liela daļa mūsdienu zināšanas kaut kad agrāk bija nepierādītas. Pie tam šis pierādījumu neesamības pamatojums bieži mēdz būt selektīvs, apšaubāms, tendenciozs un gadās arī, ka klaji pretrunīgs. Vieni fakti tiek pārbaudīti, citi nē, vieni izteikumi tiek citēti, bet citi, ne mazāk būtiski, tiek ignorēti, vieni zinātniski pētījumi tiek ņemti vērā, citi netiek, vienu raksturlielumu nozīme tiek pārspīlēta, bet citi noklusēti, vienu avotu ticamība tiek absolutizēta, citi – ignorēti, bet vēl citi – dēmonizēti. Lai pierādītu nepierādāmo, tiek izmantots apšaubāmu ekspertu viedoklis, kurš tiek absolutizēts, tai pat laikā citu ekspertu viedokļi netiek ņemti vērā.

Kopumā var novērot, ka “faktček” kustība nevis pārbauda faktu atbilstību īstenībai, bet gan pamato to atbilstību vai neatbilstību kādai atklāti nenosauktai ideoloģiski-reliģiskai dogmai. Kā reiz tieši ar to savulaik nodarbojās Svētā inkvizīcija, cīnoties ar aizstāvamo dogmatu apšaubošām šaubām, cīnoties ar zinātni, cīnoties ar patiesību, vēršoties savā cīņā pret jebkuru laicīgo autoritāti un izmantojot savā cīņā jebkādus līdzekļus.

Pie tam ir skaidri redzams, ka “faktček” kustībā faktus pārbauda nevis augstas klases speciālisti, bet gan … cilvēki, kuriem līdz šāda uzdevuma izpildei nepieciešamam intelektuālās attīstības līmenim ir vēl pietiekami daudz kur augt.

Ja Re:Baltica turpinās līdzīgā garā kā līdz šim, tad drīz vien liela daļa Latvijas iedzīvotāju būs ieguvuši personisku pieredzi par šīs struktūras izteikti ideoloģizēto, tendenciozo un politizēto dabu, kam ir maz kas kopējs ar faktu pārbaudi un zinātni. Tomēr dažus uzskatāmus piemērus apskatīsim.

03.11.2020 notika ASV prezidenta vēlēšanas, par kuru uzvarētāju tika izsludināts Džozefs Baidens. Tobrīdējais prezidents Donalds Tramps uzreiz norādīja uz virkni nopietnu pārkāpumu un apgalvoja, ka vēlēšanās ir notikusi krāpšanās un ka uzvara viņam ir nozagta, pamatojot to ar pieskaitīto balsu sadalījuma dinamikas statistisko neiespējamību un informāciju par pārkāpumiem no saviem novērotājiem. Tika iesniegtas vairākas prasības tiesā (visa cita starpā iesniedzot arī falsificēšanu pierādošus videoierakstus) un tiesvedība ilga vēl visu decembri (izšķirošās prāvas ilga līdz 14.12.2020). Tomēr tas netraucēja Re:Baltica dāmītēm no Latvijas gan 12.11.2020, gan 17.11.2020 “faktčekot” tālās lielvalsts prezidentu un, ne tikai apgalvot, ka viņa teiktais “nav pierādīts”, bet arī stāstīt (atsaucoties uz apšaubāmu ekspertu), ka ASV prezidents “regulāri izplata melus”.

Jā, tobrīd visas pasaules neoliberālā prese paniski zākāja Trampu, un tas, ka to darīja arī Re:Baltica, ir loģiski, izejot no tās organizatoriskās piederības ASV Demokrātu partijas struktūrām, bet no objektīva faktu pārbaudes skatu punkta tobrīd šādi apgalvojumi bija pilnīgi nepamatoti, tāpēc ka nebija vēl zināmi ne tikai tiesu spriedumi, bet arī tiesā iesniegtie materiāli (tie pierādījumi, kuru it kā neesot). Šādi Re:Baltica kārtējo reizi apliecināja, ka faktu pārbaude to principiāli neinteresē un ka “faktčekings” ir tikai propagandisks (dezinformatīvs) piesegs klaji ideoloģiskai un politiskai darbībai.

03.12.2021, atspēkojot vienu no feldšeres Marinas Kornatovskas nekorekti formulētiem apgalvojumiem, pati Re:Baltica pieļāva rupju kļūdu, apgalvojot, ka “ASV un Eiropas Savienībā reģistrācijas procesu uzsākušas kompāniju Pfizer, Moderna un AstraZeneca vakcīnas. Visas no šīm vakcīnām izgājušas trīs pētījumu fāzes.”

Šo kļūdu pamanīja sabiedriskais aktīvists Andris Ciekurs un 20.01.2021 Youtube kanālā “Gaismas tīmeklis” publicēja pārliecinošu videoierakstu, kurā pietiekami korektā “faktčeking” stilā uzskatāmi parādīja un pierādīja, ka Re:Baltica konkrētajā gadījumā ir izplatījusi nepatiesu informāciju. Ciekurs atsaucās uz The NewYork Times Coronavirus Vaccine Tracker mājaslapā pausto, kurā bija nodefinētas gan visas trīs pētījumu fāzes, gan arī norādīts, kura no Covid vakcīnām kurā pētījumu fāzē atrodas. Gan 20.01.2021, gan vēl 01.05.2021 pēc The NewYork Times datiem Pfizer-BioNTech vakcīna atradās 2. un 3.pētījumu fāzē, Moderna vakcīna 3.pētījumu fāzē, bet AstraZeneca 2. un 3.pētījumu fāzē. Kā papildus apliecinājumu, ka tā tas ir, Ciekurs minēja Pfizer-BioNTech vakcīnas apstiprinājuma statusu ASV Pārtikas un zāļu pārvaldē (FDA) un Eiropas medicīnas aģentūrā (EMA).

Kā uz to reaģēja Re:Baltica? Atzina savu kļūdu un atvainojās? Varbūt kaunīgi paklusēja? Nē. 27.01.2021 Re:Baltica / Re:Chek publicēja rakstu, kura virsrakstā īpaši izcēla savu iepriekš pausto nepatieso apgalvojumu, apvainoja Ciekuru nepatiesas informācijas izplatīšanā (zaglis sāka saukt: “Ķeriet zagli!”) un savu izteikumu pamatoja ar to, ka īstenībā Pfizer vakcīnas otrā un trešā fāze esot apvienotas… Bet pētījumi vēl turpinoties!!! The NewYork Times mājaslapā minētais tiek pilnībā ignorēts, tāpat kā vispār netiek pieminēts FDA piešķirtais īpašais statuss ar tā nosacījumu informēt vakcinējamos par faktu lapu, kurā ir minēts, ka Pfizer-BioNTech vakcīna vēl nav apstiprināta. Toties ir pievienots ZVA vecākās ekspertes “eksperta viedoklis”, kura esot apgalvojusi, ka “attiecībā uz Covid vakcīnām nav izlaista neviena pētījuma fāze”. Un vēl tika izcelts apskatāmās tēmas kontekstā mazbūtisks un iespējams ne līdz galam korekti noformulēts Ciekura apgalvojums, kurš sparīgi tiek atspēkots kā nepatiess.

Tik atklātu, nekaunīgu un prastu Gebelsa stila “melns ir balts” un Orvela Patiesības ministrijas “karš ir miers” pieeju ir grūti komentēt, jo viss ir pārāk skaidrs un acīmredzams. Vienīgi jānorāda, ka tas liecina, pirmkārt, par Re:Baltica nespēju atzīt savas kļūdas un, otrkārt, par apzinātu sabiedrības maldināšanu (apzinātu dezinformācijas izplatību).

Visbeidzot, savu morālo stāju Re:Baltica labi parādīja, piedaloties nāvju pēc Covid vakcīnu saņemšanas saistības ar vakcināciju aktīvā noliegšanā. Ziņas par nopietniem blakusefektiem un nāves gadījumiem publiskā telpā sāka parādīties drīz pēc vakcinācijas sākuma. Un šīs ziņas sākotnēji tika pilnīgi noliegtas. Šim kopkorim piebiedrojās arī Re:Baltica / Re:Chek ar savu 06.01.2021 publikāciju. 14.01.2021 Norvēģijas varasiestādes oficiāli apstiprināja vairāku veco ļaužu pansionātu iemītnieku nāvi pēc Pfizer-BioNTech vakcīnas saņemšanas, bet Re:Baltica / Re:Chek jau 19.01.2021 “faktčeko”, ka “nav pierādījumu, ka norvēģu seniori miruši vakcīnas dēļ”. Pēc tam vēl 26.01.2021 “nav pamata saistīt Norvēģijas senioru nāves ar vakcīnu”, bet 07.04.2021 jau “nav pamata apgalvojumam, ka veco cilvēku nāves Valkā saistītas ar vakcīnu”.

Šāda Re:Baltica rīcība nav unikāla un tā iekļaujas globālajā farmācijas industrijas un to intereses aizstāvošo žurnālistu, ārstu un ierēdņu oficiālās dezinformācijas plūsmā, bet tā uzskatāmi parāda arī Re:Baltica cinisma, bezatbildības un cietsirdības pakāpi, kā arī to, ka cilvēka dzīvība šīm dāmītēm neko nenozīmē.

Izskatās, ka cilvēku skaits, kuri ASV un ES ir nomiruši pēc vakcīnu saņemšanas, ir mērāms jau tūkstošos. To vidū ir arī vakcinācijas aģitētāji kā, piemēram, MSNBC TV personība Midwin Charles. Par daudzām nāvēm kļūst zināms no sociālajiem tīkliem pat neskatoties uz intensīvu to cenzēšanu (piemēram, Ikara Runģa ieraksti par tēva nāvi pēc AstraZeneca vakcīnas saņemšanas no Facebook tika izdzēsti). Par šādiem gadījumiem visbiežāk ziņo dažādi alternatīvo ziņu kanāli, kurus oficiālās struktūras nu dēvē arī par dezinformatoriem. Ar atsaukšanos uz EudraVigilance un VAERS datiem tiek pat minēti skaitļi, kuri kopsummā tuvojas vai pārsniedz desmit tūkstošus mirušo. Bet oficiāli jebkāda plaši izskanējušo nāves gadījumu saistība ar vakcināciju joprojām tiek intensīvi noliegta (izņemot dažus AstraZeneca gadījumus) ar argumentāciju “nav pamata”, “nav saistības”, “nav pierādīts”. Un masīva vakcinācijas propaganda un uzspiešana turpinās. Arvien izteiktāk kļūst saskatāma tendence, ka tie globālie spēki, pie kuriem pieder un/vai kurus atbalsta “faktu pārbaudītāji”, ir gatavi iet pāri līķiem un praktiski to arī dara. Arī Re:Baltica.

Tomēr tikai informatīva (dezinformatīva) ietekme nebūt nav vienīgais neoliberālo struktūru iedarbības veids uz sabiedrību. Ir arī citi, kuri arvien vairāk un izteiktāk sāk pieņemt represīvas formas.

Sociālam tīklam Facebook jau labu laiku ir faktisks globāls monopolstāvoklis. Uz 2021.gada sākumu Facebook bija vairāk kā 2,8 miljardi lietotāju (Latvijā apmēram 900 tūkstoši). Tie ir cilvēki, kuri izmanto kādu no daudzajām Facebook funkcijām, tāpēc atrodas tajā un visa cita starpā arī redz to informāciju, kuru Facebook platformā ir radījuši un izplata citi lietotāji. Tādējādi Facebook ir milzīgs, lai neteiktu vairāk, informācijas izplatības potenciāls. Šo potenciālu 2016.gada vēlēšanu kampaņas laikā veiksmīgi izmantoja Donalds Tramps.

Lai nepieļautu gan Trampa pārvēlēšanu, gan arī citas tamlīdzīgas politiskas anomālijas, Facebook un citu nozīmīgāko sociālo tīklu vadība tika piespiesta ieviest savās platformās lietotāju satura un tā izplatības ierobežošanas sistēmu. Ja vēl 2006.gadā Marks Cukenbergs, pat neskatoties uz viņam izteiktajiem draudiem, kategoriski atteicās dzēst pravieti Muhamedu izkariķējošas un izsmejošas karikatūras, stāstot, ka vārda brīvība viņam esot vērtība, tad 2020.gadā Cukenbergs ieviesa pietiekami prastu un primitīvu lietotāju satura cenzēšanas sistēmu, bet 2021.gada sākumā bloķēja piekļuvi Facebook tobrīd esošajam ASV prezidentam Donaldam Trampam.

Šīs cenzēšanas sistēmas ietvaros Facebook izveidoja “apšaubāmu ierakstu” automātiskas identifikācijas sistēmu, kura noteiktos gadījumos šos ierakstus automātiski dzēš vai padara grūtāk izplatāmus, bet citos gadījumos šī informācija tiek nodota speciāliem cilvēkiem – “Facebook faktu pārbaudītājiem”, no kuru slēdziena tad ir atkarīgs, kāds ierobežojums tiks uzlikts konkrētam ierakstam. Tāpat ierobežojumi var skart visu lietotāja kontu (profilu), līdz pat piekļuves bloķēšanai un profila dzēšanai. Līdzīgu sistēmu Youtube platformā ieviesa Google un šāda pieeja sāk izplatīties citās IT platformās.

“Facebook faktu pārbaudītāju” funkcija tika nodota ne kam citam kā neoliberālajiem žurnālistiem, tiem pašiem “faktu pārbaudītājiem”, kuriem ir attiecīgi “centri” un interneta mājaslapas. Šī acīmredzamā politiskā un ideoloģiskā disproporcija visa cita starpā aktīvi tika apspriesta arī ASV Kongresā.

Par Facebook latviešu valodas satura galvenajiem “faktu pārbaudītājiem” kļuva Re:Baltica, lai gan šo statusu ieguva arī viens otrs portāla Delfi satura radītājs (portāla Delfi ilggadīgais redaktors Ingus Bērziņš ir Ingas Sprinģes bijušais vīrs). Tādā veidā Re:Baltica (un citi neoliberālie žurnālisti) ieguva reālu varu pār lielu skaitu lietotāju (viņu virtuālajiem profiliem un to saturu), kā arī reālu politisku varu un reālu citu mediju cenzēšanas varu (iespēju ietekmēt savu kolēģu un konkurentu satura izplatību Facebook, kas arī jau tiek praktizēts). Un viņu brīžam murgainie “faktu pārbaudes” apcerējumi kļuva par formālu apsūdzības rakstu, uz kura pamata tiek veikta viena vai otra virtuālā profila iespējas (tiesības) ierobežojoša darbība. Pagaidām tas notiek pārsvarā tikai sociālajos tīklos, bet ir jau saskatāma tendence šiem procesiem izvērsties reālās valsts pārvaldes struktūru ierosinātās lietās.

Re:Baltica nodarbojas ar viltus ziņu problemātiku kā minimums kopš 2016.gada, kad tika publicēts pirmais šai tēmai veltīts raksts “Kā nopelnīt naudu ar viltus ziņām”. Sākotnējās Re:Baltica darbības cīņā ar viltus ziņām pamatojās sapratnē, ka viltus ziņas ir apzināta (negodīga) nepatiesas informācijas radīšana un izplatīšana. Uzmanība tika vērsta pirmkārt uz mantkārīgos nolūkos radītām viltus ziņām (šo gadījumu tad arī apskatīsim), kā arī, protams, neiztika bez politikas un bez vēršanās pret Krievijas ietekmi, kas vairs nebij tik korekti noformulēta.

2018.gada jūlijā interneta vietnē “redzams.net” tika ievietota ziņa, ka ir sabrucis tirdzniecības centrs Alfa un ka ir cietušie. Šī viltus ziņa guva plašu izplatību sociālajos tīklos. Reaģējot uz to, tobrīdējais Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (Vienotība) paziņoja, ka darīs visu iespējamo, lai šīs viltus ziņas publicētāju identificētu un aizturētu. 20.08.2018 Re:Baltica publicēja trīs viltus ziņu tēmai veltītus rakstus “Tu nekad neticēsi, kas notika pēc tam… “, “MELNAIS SARAKSTS: kā bloķēt viltus ziņas Facebook” un “Nevienam nav aizliegts būt stulbam”, kuros tika aprakstīta “klikšķu biznesmeņu” informācijas kanālu struktūra, izveidots to saraksts un tika publicēta to saukšanas pie atbildības analīze.

23.08.2018 portālā LSM.lv tika publicēta ziņa par šo gadījumu, kurā toreizējais Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis (tagad – “Jaunā Vienotība”) sacīja: “Informācijas apritei šodien ir gaismas ātrums, un, kā redzams, tā sasniedz mērķi. Un cenzēt, atturēt, aizslēgt, nogriezt ir diezgan nereāli. (…) Pateikt, ka policija būs tā, kas visu to atrisinās, protams, ne. Bet mēs sākām izmeklēšanu, un nav aiz kalniem tas brīdis, kad nāksim ar paziņojumu par to, kas tas ir, kas to dara un kāpēc. (…) Šo ugunsgrēku mēs nodzēsīsim, bet, protams, nāks nākamie.” Raksts tika nobeigts ar Ķuža pausto, ka “jādomā par izmaiņām likumos”. Un jau nākamajā dienā (24.08.2018) plaši tika izziņots par viltus ziņu izplatītāja Nika Endziņa aizturēšanu.

Šis apraksts tiek dots ne jau tādēļ, ka konkrētā vēršanās pret šādu viltus ziņu izplatītājiem būtu uzskatāma par negatīvi vērtējamu, bet gan tādēļ, ka tā labi parāda noteiktu Re:Baltica un Valsts policijas sadarbību, kas apskatāmās tēmas kontekstā potenciāli var arī izvērsties vairs ne tik sabiedriski akceptējamās darbībās. Pie tam arī šo šķietami pozitīvo Re:Baltica darbību gadījums parāda tās politisko angažētību, jo patiešām neapstrīdami viltus ziņu radītāji un izplatītāji tiek salikti kopā ar “grupējumiem un lapām ar politisku ievirzi”, kam vairs nav tik viennozīmīgs raksturs, pie tam viens no šiem grupējumiem tika pat saistīts ar Aivaru Lembergu.

2020.gada novembra beigās internetā parādījās un sociālajos tīklos plaši izplatījās Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcas stacionāra Gaiļezers feldšeres Marinas Kornatovskas ieraksts, kurā viņa asi kritizēja masku nēsāšanu, Covid vakcīnas, kā arī Covid slimnieku ārstēšanu Gaiļezerā. 02.12.2020 bijušais Zaļās partijas Rīgas nodaļas vadītājs un Tautas varas frontes dibinātājs Valentīns Jeremejevs publicēja video interviju ar Marinu Kornatovsku, kurā apsprieda šos jautājumus. Vēlāk Kornatovska publicēja vēl vienu video. Jau 03.12.2020 Re:Baltica / Re:Chek publicēja rakstu “Gaiļezera feldšerei nav taisnība – vakcīnas ir pārbaudītas, maskas nenogalina un par Covid-19 pacientu bērēm nemaksā”, kurā tiek teikts, ka Veselības ministre Ilze Viņķele (Ingas Sprinģes draudzene) nosauca vienu no feldšeres apgalvojumiem par viltus ziņu, bet Valentīns Jeremejevs tiek nodēvēts par “dezinformācijas izplatītāju”. Bet 09.12.2021 tika plaši izziņots, ka saistībā ar “viltus ziņu izplatīšanu” Valsts policija ir aizturējusi Valentīnu Jeremejevu un Marinu Kornatovsku. Savukārt 11.12.2020 Re:Baltica publicēja rakstu “Kam un kāpēc par viltus ziņu izplatīšanu draud kriminālatbildība?”, kurā tiek skaidrots uz kāda krimināllikuma panta pamata un kādos gadījumos var tik saukti pie atbildības “viltus ziņu izplatītāji”.

Šis notikums vairs nav tik viennozīmīgi vērtējams kā “klikšķu biznesmeņu” gadījums, jo Valentīns Jeremejevs ir politiķis (visa cita starpā, konservatīvus uzskatus paudošs politiķis) un tāpēc, ka Kornatovskas apgalvojumiem ir liecības pazīmes par nopietniem kriminālnoziegumiem. Lūk, kā viņas teikto atstāsta Re:Baltica: “viņas kolēģi slimnīcā nevis palīdz, bet ar apšaubāmu medikamentu pasliktina Covid-19 pacientu stāvokli, un viņi tāpēc mirst.” Bet, lūk, aģentūras LETA publicēts Kornatovskas citāts un atstāsts: “ “Tajā ārstēšanā, kas tiek nozīmēta pneimonijas slimniekiem, ārstēšanas algoritms ir aizdomīgs un nesaprotams. Es redzu citu klīnisko ainu, bet man ir aizdomas, ka tas nav vīrusa saasinājumu dēļ, bet dēļ tā, kas tiek darīts ar pacientiem ārstēšanas laikā,” norādījusi feldšere. Pēc viņas domām, tiek eksperimentēts, kā ātrāk nogalināt vai radīt iespaidu, ka cilvēks ir izārstēts.”

Tikai no šiem atstāstiem kļūst skaidrs, ka Marina Kornatovska publiski apvainoja RAKUS noziedzīgā nolaidībā ar smagām sekām vai iespējamā masu slepkavībā. Tas ir ļoti nopietns apgalvojums un tāpēc no vienas puses Valsts policijas rīcība var tikt uzskatīta par pamatotu, ja ir droši zināms, ka feldšere melo, bet vai tiešām tas tā ir? Vai Valsts policija pēc būtības pārbaudīja šīs iespējamās liecības atbilstību patiesībai? Pēc tālākas notikumu attīstības gaitas spriežot, – nē. Viņa tika apcietināta un ar viņu tika veiktas pārrunas, kuru laikā tā acīmredzot “visā” “atzinās”, kādēļ arī uzreiz tika atbrīvota (atšķirībā no Jeremejeva, kurš ieslodzījumā pavadīja nepilnas divas nedēļas).

Bet saskaņā ar likumu Valsts policijai Kornatovskas apgalvojumi bija jāpārbauda. Jo vairāk tāpēc, ka no COVID19 mirušo skaits tobrīd tik tiešām strauji pieauga, pie tam, relatīvi straujāk nekā kaimiņvalstīs un statistiski neatbilstoši iepriekšējo laika periodu saslimušo-mirušo skaita attiecībai. Šādu anomāliju kā reiz var labi izskaidrot ar slimnīcas vadības, kāda ārsta vai ārstu grupas iespējamo nolaidību vai pat noziedzīgu rīcību. Pie tam publiski ir izskanējusi arī cita informācija, kura netieši runā par labu feldšeres šaubām.

Tālāk viena cita gadījuma izklāsts, kurš iespējams nav tieši saistīts ar Re:Baltica, bet kurš labi parāda to bīstamo tendenci, kurā attīstās cīņa ar dezinformāciju.

22.02.2021 uz “Informācijas aģentūras” oficiālo pastkasti tika atsūtīta vēstule ar interesi izvietot “Informācijas aģentūras” interneta vietnē rakstu. Notika sarakste. Vēlāk izrādījās, ka rakstītājs bija LTV raidījuma “4.studija” žurnālists, kura materiāls 11.03.2021 tika publicēts portālā LSM.lv. Tā pamatā ir vienas skatītājas paustās bažas par e-pastos saņemamajiem sūtījumiem. Zīmīgi, ka dāma šādas ziņas saņēma nepilnus divus gadus, pret to ne reizi nebija iebildusi un neizmantoja arī iespēju vispār atteikties no ziņojumu saņemšanas, kuri tiek izsūtīti, izmantojot publisku e-pastu izsūtīšanas platformu, kas katram adresātam piedāvā šādu iespēju. Tāpat pieminēšanas vērts ir apstāklis, ka šai dāmai ir bijusi profesionāla sadarbība ar ASV vēstniecību.

Kā ekspertu “4.studija” pieaicināja Rīgas Stradiņa universitātes profesori Andu Rožukalni, kura, pārāk neapgrūtinot sevi ar pamatojumu, apgalvo, ka darīšana ir ar “ļoti tipisku maldinošas, melīgas informācijas vietni, kura izliekas, ka tā ir nopietns medijs.” Savukārt pašā rakstā vairākkārt tiek runāts par viltus ziņām, tādējādi asociējot “Informācijas aģentūru” ar viltus ziņām. Bet ne tas ir galvenais. Sižetā tiek pausta doma, ka par šādām ziņām esot jāziņo, pieminot Valts Policiju un Datu valsts inspekciju. Žurnālists sazinās arī ar Datu valsts inspekciju un no tās pārstāvja atbildes var secināt, ka no Inspekcijas tika sagaidītas noteiktas procesuālas darbības. Datu valsts inspekcija šoreiz apbēdināja un ieteica vienkārši atteikties no ziņojumu saņemšanas. Tomēr kopējo procesu attīstības tendenci šis gadījums parāda pietiekami labi – ziņot un sodīt.

Vēl jāpiebilst, ka pēdējā laikā jau ir izskanējuši paziņojumi, ka dezinformācijas izplatītāji tikšot saukti pie atbildības. Tātad deklaratīva dezinformācijas apkarošana pamazām un pakāpeniski sāk pieņemt represīvu formu.

Bet tagad apskatīsim to dezinformācijas sapratni, kuru izmanto cīņai ar dezinformāciju. Uz 04.05.2021 Google meklētājā Autors atrada vienu ierakstu latviešu valodā, kurā ir definēts, kas ir dezinformācija. Tas ir portālā Delfi 15.05.2019 ievietots apmaksāts raksts “Iepazīsties – dezinformācija!” Raksta ievietotājs nav norādīts, bet no satura var secināt, ka tā ir kāda ar NATO un/vai ES saistīta valstiska vai nevalstiska struktūra. Dezinformācija tur ir definēta šādi: “Dezinformācija ir nepatiesa informācija, ko var atpazīt pārbaudot un pret to attiecoties kritiski – piemēram, izvērtējot faktus, informācijas sniedzēju, veidu, kādā informācija pie jums nonākusi. Dezinformācija tiek apzināti sagatavota un izplatīta, lai tīšām maldinātu sabiedrību.”

No šīs definīcijas nepārprotami izriet, ka dezinformācija ir melošana apzinātas nepatiesas informācijas sniegšanas sapratnē. Attiecīgi cīņai pret dezinformāciju var izmantot visu to tiesisko un organizatorisko arsenālu, kāds ir pieejams cīņai pret nepatiesu informāciju. Tomēr gan pašas definīcijas paskaidrojošais teksts, gan tālāk rakstā minētais, gan arī apstāklis, ka tiek izmantots pavisam jauns termins sena un visiem saprotama esoša termina vietā dod pamatu šaubīties vai šī ir vienīgā dezinformācijas sapratne.

Tā kā raksts izskatās ir domāts plašai sabiedrībai, par kuru ir šaubas, ka tā ir spējīga atpazīt dezinformāciju, ir saprotama vēlme definīcijā norādīt vienkāršotus dezinformācijas atpazīšanas paņēmienus. Tomēr ir jānorāda, ka piedāvātais dezinformācijas atpazīšanas veids var būt stipri kļūdains. Bez šaubām dezinformāciju var atpazīt “izvērtējot faktus, informācijas sniedzēju, veidu, kādā informācija pie jums nonākusi” un tajā visā pats galvenais ir tieši faktu izvērtēšana. Savukārt informācijas sniedzēja un ziņojumu nodošanas veidam dezinformācijas noteikšanā ir kā minimums otršķirīga nozīme. Tai pat laikā tam ir pirmšķirīga nozīme, ja ir nepieciešams panākt, lai cilvēki, nevis atpazīst dezinformāciju kā tādu, bet gan konkrētu valstu un politisku spēku “nepareizo dezinformāciju”, bet uzticētos “pareizajai dezinformācijai”. Un, kā jau tika parādīts, arī faktu izvērtēšana var būt ārišķīga un dezinformatīva.

Tāpēc ir pamats šaubīties vai šī definīcija ir paredzēta cilvēku izglītošanai, lai tie patiešām labāk spētu atpazīt dezinformāciju. Un šīs šaubas netieši tiek apstiprinātas pašā rakstā, kur ir teikts arī sekojošais “Reaģējot uz dezinformācijas izaicinājumiem virtuālajā vidē, vairāki ietekmīgākie sociālo mediju platformu uzturētāji, kuru vidū ir arī “Twitter”, “Facebook” un “Google”, 2018. gada oktobrī brīvprātīgi apņēmās darīt ko lietas labā, lai mazinātu iespēju ar dezinformācijas palīdzību maldināt iedzīvotājus.” Tātad, runa vairs nav par melošanu (nepatiesu informāciju), bet kā minimums jau par maldināšanu, un tas ir pavisam cita apjoma tvērums ar visām no tā izrietošajām sekām.

Tas dod pamatu secināt, ka eksistē vēl kāda cita dezinformācijas sapratne, kura publiski netiek izpausta, un šai gadījumā ir darīšana ar manipulācijas veidu, kad vienam terminam ir divas vai vairāk nozīmes, viena no kurām (eksotēriskā) ir paredzēta maz ko saprotošam sabiedrības vairākumam, bet cita (vai citas) ir ezotēriska un ir domāta šaurākam savējo lokam. To, ka tas tā varētu būt, netieši apliecina cīņai ar dezinformācijai veltīto ES oficiālo dokumentu saturs, kur riņķī apkārt tiek lietots dezinformācijas termins, bet pati dezinformācijas definīcija izpaliek.

Tātad, jau tagad ir skaidri saskatāms, ka cīņa ar dezinformāciju ir dezinformatīva, ka to veic cilvēki un struktūras, kuri formāli vai pārliecības dēļ pieturas neoliberāliem ideoloģiski – reliģiskajiem uzskatiem, un ka šī cīņa pamazām sāk pieņemt represīvas izpausmes. Latvijā līdz šim tas nebija tik skaidri saskatāms, bet ASV un citās Rietumvalstīs šie procesi ir aizgājuši daudz tālāk, un tur notiekošais ir patiesi satraucošs jebkuram racionāli domājošam cilvēkam, neatkarīgi no viņa politiskajiem uzskatiem, rases, tautības, dzimuma, sociālā statusa un iespējams pat seksuālās orientācijas.

Šo parādību, kura pagaidām vēl tikai sāk izvērsties, var saukt par neoliberālo fašismu, var par neoliberālo totalitārismu, bet noteikti pareizs un tās būtību pietiekami precīzi raksturojošs apzīmējums ir neoliberālā inkvizīcija. Un tā tas ir, neskatoties uz to, ka neoliberālisms un kristietība ir divi ideoloģiski – reliģiski pretstati un ka savulaik vēsturiskā Svētā inkvizīcija deklaratīvi cīnījās gan pret liberālismu, gan pret tām sabiedriskajām grupām, kuras mūsdienās izmanto neoliberālās idejas. Lai gan, kā jau tika minēts, ir eksperti, kuri saskata tiešu neoliberālo parādību saistību ar vēsturisko Svēto inkvizīciju, tāpēc neoliberālās inkvizīcijas termina izmantošana ir vēl jo pamatotāka.

Sapratne, ka mums ir darīšana tieši ar inkvizīciju (kā minimums metodoloģisku), ļauj saskatīt notiekošo procesu attīstības tendences, prognozēt notikumu attīstības gaitu un attiecīgi, mēģināt to ietekmēt, lai mainītu virzienu vai vismaz iespējami minimizētu pesimistiskāko scenāriju realizēšanos.

Uz doto brīdi oficiālā propaganda intensīvi runā par dezinformācijas antisabiedrisko dabu un dēmonizē mistiskus dezinformatorus, bet politiķi un ierēdņi domā kā tad lai cīnās ar šo nesaprotamo dezinformāciju. Bet iet jau plašumā arī reāla cīņa ar dezinformāciju, kura nu ir izvērtusies daļas lielāko sociālo tīklu satura cenzēšanā. Un pamazām jau daži konkrēti “dezinformatori” tiek saukti pie tiesiskas atbildības.

Procesa loģika prasa, lai cīņa ar dezinformāciju tiktu intensificēta. Tas nozīmē, ka sociālie tīkli ir jācenzē vairāk un plašāk, ka ir jāsāk “vērt ciet” “dezinformatoru” interneta mājas lapas un ka ir jāizvērš plašumā konkrētu dezinformācijas izplatītāju tiesiska sodīšana. Ja tā tas tiks darīts, tad uz kādu brīdi tiks panākts relatīvs sabiedriskais klusums, kāds ir raksturīgs valstīs ar stabilu totalitāru pārvaldi. Bet tā sekas būs noteikta sabiedrības pielāgošanās notiekošajam, kuras ietvaros sabiedrības uzticība valsts varai un oficiālai informācijai krasi samazināsies (un kļūs neredzama un nekontrolējama), “dezinformatori” pilnībā pāries uz dezinformācijas izplatīšanu sadzīviskā līmenī (zaudējot daļu efektivitātes, bet pilnībā saplūstot ar tautas masām un kļūstot daudz grūtāk identificējamiem), sabiedrības attieksme pret dezinformāciju kļūs ne tikai toleranta un atbalstoša, bet tā sāks līdzināties reliģiskai pārliecībai (oficiālai informācijai gandrīz absolūti neticēs, bet dezinformācijai gandrīz absolūti ticēs), kā arī uz neapmierināto ar notiekošo rēķina krasi pieaugs aktīvu “dezinformatoru” skaits, jo tas būs vienīgais reālais veids kā paust savu neapmierinātību un vismaz sev radītu apziņu, ka mēģini kaut ko darīt labdabīgas sabiedrības attīstības labā.

Ja būs nonākts tik tālu, tad turpmākā procesa loģika prasīs, ka ir vēl vairāk jāpastiprina cīņa ar dezinformāciju, kā arī ar ļaunajiem un bīstamajiem “dezinformatoriem”, izvēršot šo cīņu jau sadzīviskā līmenī un pastiprinot sodus par dezinformācijas izplatīšanu. Tas nozīmē, ka tiks uzsākta plaša slepeno palīgu tīkla izmantošana, lai identificētu “dezinformatorus”. Un viņi tiks identificēti un sodīti. Tādā veidā sākumā sabiedriskie procesi tiks nedaudz stabilizēti, bet iepriekš minēto tendenci tas tikai pastiprinās. “Dezinformatoru” kļūs vēl vairāk un viņiem ticēs vairāk, valsts varu un tās atbalstītājus sāks dziļi neieredzēt un nicināt, plaši zels “Ēzopa valoda” un sāks parādīties jau bruņotas pretestības un/vai asinsatriebības gadījumi (kuri nekavējoties tiks nodēvēti par teroristiskiem un izmantoti sodu un represiju pastiprināšanai).

Tālākā procesa loģika liks kāpināt sodus par dezinformācijas izplatīšanu un jebkāda veida palīdzību “dezinformatoriem”. Ejot pa šo ceļu, pēc kāda laika tiks konstatēts, ka nepalīdz vairs pat nāvessodi, un tad kā pēdējais soda kāpināšanas veids būs nāvi aizstāt ar mokošu nāvi. Ar to atdzimšanas process noslēgsies un būs absolūti korekts faktoloģisks pamats runāt par neoinkvizīciju saskaņā ar visiem zinātniskā izklāsta formas standartiem (kuru tad vairs nebūs). Bet nez vai pat starp mūsdienu neoliberāļiem atradīsies daudz tādu neprāšu, kuri gribētu veikt šādu sociālu eksperimentu un to piedzīvot. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šādā situācijā neoliberālā inkvizīcija jebkurā mirklī varēs pārtapt par vienalga kādas ideoloģiski – reliģiskas koncepcijas Svēto inkvizīciju, kura, labojot savu it kā kļūdu, un par prieku daudz cietušajai sabiedrībai, masveidā metīs sārtos un spraudīs uz mietiem “neoliberālās raganas”.

Tāpēc ir atklāts jautājums, kad, turpinoties esošām tendencēm, globālie neoliberālie spēki nonāks līdz tādam ārprāta stāvoklim, kad savus oponentus sāks “dedzināt” un “sist krustā”?! Un, vai nonāks vispār, jo pagaidām šis process vēl ir apstādināms, un gan sabiedrība kopumā, gan atsevišķi cilvēki ar savu rīcību un pat attieksmi vēl var to nepieļaut. Bet tādēļ visa cita starpā ir jāsaprot, kas ir dezinformācija, jāprot to identificēt un jāspēj noteikt tās labdabības vai ļaundabības pakāpi.

Izzinoša domāšana kā dezinformācijas atpazīšanas un novērtēšanas priekšnosacījums

Izziņas spējas un izzinoša domāšana visos laikos ir bijusi viena no svarīgākajām cilvēka kompetencēm, no kuras esamības var būt atkarīga cilvēka labklājība, pārticība, veselība un pat dzīvība. Jo īpaši tā tas ir mūsdienu informācijas laikmetā. Ja cilvēks spēj adekvāti novērtēt realitāti, saprast kurš, kāpēc, kādā veidā un cik lielā mērā viņu mēģina dezinformēt, un novērtēt katras dezinformācijas un dezinformatīvās epizodes dabu, tad viņš spēs pieņemt konkrētai situācijai atbilstošāko lēmumu, optimāli pielāgoties valdošajām tendencēm un pat ietekmēt tās sev vēlamajā virzienā. Ja šādas sapratnes nav, tad cilvēks agri vai vēlu kļūs par vienas vai otras dezinformācijas upuri.

Dezinformācijas atpazīšanā un novērtēšanā pats svarīgākais ir attīstīta loģiskā un analītiskā domāšana, kā arī dzīves pieredzes un zināšanu faktoloģiskā bāze. Tas kopā dod iespēju cilvēkam laika gaitā atbrīvoties no jebkuras dezinformatīvas sistēmas valgiem. Un tā kā dzīves pieredze un zināšanas nāk ar gadiem, tad galvenā patiesības izziņu nodrošinošā īpašība ir loģiskā domāšana, kuru skolas gados izkopj intensīva matemātisku uzdevumu risināšana, bet jaunībā to var pilnveidot un attīstīt, arī apgūstot loģiku (tāpēc loģikas mācību priekšmetu pilnā apjomā būtu lietderīgi apgūt visiem vidusskolas, profesionālās izglītības iestāžu un augstskolu pirmo kursu apmācāmajiem). Ja loģiskā domāšana cilvēkam ir vāji attīstīta, tad…. viņš pat “baznīcā dabūs pērienu”. Šādiem cilvēkiem ir grūti palīdzēt.

Lai cilvēkam varētu attīstīties izzinoša domāšana, viņam, pirmkārt, ir jābūt zinātkāram. Viņam ir jāgrib uzzināt patiesību par to realitātes daļu, par kuru viņš iegūst vai uztver informāciju. Un, gribot uzzināt, viņam pašam sev ir jāuzdod daudzi “kāpēc?”. Kāpēc tā, kāpēc šitā, kāpēc ne savādāk? Un pašam arī jācenšas atbildēt uz šiem pašuzdotajiem jautājumiem. Ja tā dara, tad cilvēks vienmēr nonāks pie kaut kāda paša skatījuma par uztveramo objektu, kas sākotnēji visbiežāk būs daļēji vai pilnībā kļūdains.

Tālāk cilvēkam ir jāsaprot savas sapratnes un zināšanu ierobežoto dabu (nesamierinoties ar to un joprojām vēloties “visu zināt”), viņam ir jāšaubās un ir jābūt gatavam pārvērtēt savus uzskatus, un tos mainīt, ja tam tiek rasts pietiekams pamatojums. Ir nepārtraukti jāsalīdzina savi uzskati ar realitāti, un jākoriģē uzskati atbilstoši realitātei (nevis otrādi kā reizēm var sagribēties darīt). Ja tas izdodas, tad, pateicoties atbildēm uz daudzajiem kāpēc, cilvēks samērā ātri caur sevi sāks izlaist pietiekami daudz faktu, teoriju un uzskatu sistēmu, apgūstot tās un iegūstot neaprakstāmu to sapratnes pieredzi. Un tādā veidā cilvēks atrod patiesību, pietuvojas patiesībai vai saprot, kas pilnīgi noteikti nav patiesība. Tas tad rada to individuālās pieredzes (izziņas) faktoloģisko pamatu, bez kura esamības cilvēka apziņa grimst visaptverošās dezinformācijas purvā, un viņš neko nesaprot pat tad, kad tam visa nepieciešamā informācija ir pieejama.

Šajā domāšanas un izziņas procesā var izdalīt dažas domāšanas tehnikas, kuras palīdz pietuvoties patiesībai un saprast to, kas nav patiess.

*) Jācenšas saprast deklaratīvo loģiku. Tas nozīmē, ka ir jānotic vai drošības pēc – it kā jānotic (“pieņemsim, ka ir tā…”) izzināmā objekta pašdeklarācijai un jāmēģina savā prātā izveidot pilnu tā uzskatu sistēmu.

*) Jāveic loģiskā turpināšana. Tas nozīmē, ka ir loģiski jāpaturpina izzināmā objekta pašdeklarācija, lai saprastu tā deklarāciju loģiskās attīstības iespējamos virzienus (te gan būtiski ir nesaputroties un paturēt prātā, ka loģiskā turpinājuma rezultāts ir paša izzinošā subjekta secinājumu produkts).

*) Jāmeklē loģiskās kļūdas. Tas nozīmē, ka ir jāpārbauda izzināmā objekta pašdeklarācija uz loģisko kļūdu esamību un, ja tādas ir, tās sev prātā ir jānofiksē un jācenšas saprast to dabu (ar daudzajiem “kāpēc?”).

*) Jāfiksē vēsturiskās izmaiņas un jācenšas saprast to dabu. Tas nozīmē, ka ir jācenšas atcerēties iepriekš notikušo, agrāk stāstīto un pateikto. Tādēļ ir jāinteresējas par vēsturi, regulāri pilnveidojot savu vēsturisko notikumu sapratni, kā arī personiskām vajadzībām ir jāizveido un jāuztur faktoloģisko notikumu bibliotēka (jāsaglabā ieinteresējušās grāmatas, avīzes, žurnāli, rakstu izgriezumi un tas pats ir jādara ar elektroniskajiem ziņojumiem, rakstiem, grāmatām un cietiem failiem (saglabājot arī zīmīgākos ekrānšāviņus)). Un visa jaunākā informācija un pašdeklaratīvie objekti ir prātā jāsalīdzina ar iepriekš notikušo vai teikto, nepieciešamības gadījumā atsvaidzinot atmiņu ar ielūkošanos bibliotēkā. Šādas salīdzināšanas rezultātā jāmēģina saprast izzināmās parādības likumsakarības un fiksēt pretrunas, cenšoties saprast to dabu (ar daudzajiem “kāpēc?”).

*) Jāiejūtas citu vietā. Jāiedomājas, “kā darītu es cita apstākļos un cita vietā?”, “kā justos es cita apstākļos un cita vietā?”. Tas palielina iespēju labāk saprast citus, viņu motīvus, domu gaitu, rīcības loģiku. Tai skaitā ļauj mēģināt ieskatīties nedeklarētajā un slēpjamajā.

*) Jāmeklē, jāpiemēro un jāpārbauda analoģijas. Labākai izzināmo parādību sapratnei jāmeklē un jāpiemēro analoģijas no labāk zināmām un saprotamām jomām. Un tās jāpārbauda, teorētiski pārdomājot un ilgstoši novērtējot tās atbilstību.

*) Jācenšas formulēt un pārbaudīt likumsakarības. Vērojot un izzinot parādības, jācenšas pašam formulēt iespējamās likumsakarības, kuras ir jāpārbauda teorētiski pārdomājot un ilgstoši novērtējot to atbilstību realitātei.

*) Jāmācās no vēstures. Atbilstoši pagātnes notikumi un likumsakarības pēc analoģijas jāpiemēro šodienai (izzināmajām parādībām), jānovērtē, cik izteikta ir vēsturiskās atkārtošanās tendence (cik pamatota ir attiecīgā vēsturiskā analoģija) un tā jāpārbauda, teorētiski pārdomājot un ilgstoši novērtējot tās atbilstību. Tiesa, ir jāņem vērā, ka vēsture tieši un precīzi atbilstoši pagātnes notikumiem neatkārtojas. Mācīšanās no vēstures dod iespēju prognozēt tālāko attīstību, ja līdzīgas tendences agrāk jau ir izpaudušās.

*) Jāmēģina aptvert visa parādības kopa. Viena no būtiskākajām izziņas procesa nepilnībām, kuras rezultātā tiek pieļautas kļūdas vai netiek sasniegts izziņas relatīvais maksimums, ir objektīva vai subjektīva nespēja aptvert visu izzināmās parādības kopu, vēršot izzinošu uzmanību tikai uz daļu no parādības. Šo izziņas problēmu plaši izmanto arī manipulēšanā ar cilvēku apziņu. Pirmkārt, ir jāzin, ka šāda problēma pastāv un iespēju robežās ir jāminimizē tās izpausme. Plašākā skatījumā tas nozīmē, ka ir jācenšas būt iespējami universālam (jāmēģina apgūt nozīmīgāko jomu pamati, to filozofija) un izziņas procesā jāizmanto sistēmiska pieeja.

*) Jāizšķir galvenais un jāatsijā liekais. Daudzu faktu, faktoru, apsvērumu un informācijas pārbagātībā jāspēj noteikt pats galvenais, būtiskākais, kas nosaka izzināmā objekta un likumsakarību dabu. Ja šīs spējas nav, tad cilvēks nogrimst otršķirīgos vai nesvarīgos sīkumos un no lietu būtības maz ko saprot.

*) Izzināmie objekti ir jāklasificē. Izzināmajiem objektiem ir jānosaka būtiskākās to īpašības vai pazīmes un pēc tām tie ir jāsadala grupās (klasēs), kuras labākai sapratnei var sakārtot hierarhiskā koka veidā. Tas dod iespēju labāk pārskatīt un labāk orientēties lielā informācijas vienību daudzumā, labāk saprast konkrēto objektu vai parādību, kā arī uzlabot prognozēšanas precizitāti, jo objektiem ar vienādām būtiskajām īpašībām / pazīmēm ir līdzīgas vai vienādas sevis izpaušanas tendences. Tomēr jāsargās, lai objektu īpašības vai pazīmes tiktu noteiktas precīzi un tās tik tiešām būtu būtiskas, pretējā gadījumā klasifikācija var būt nevajadzīgi un traucējoši apjomīga, neprecīza, bezjēdzīga un izziņas procesam kaitējoša.

*) Jāmācās no gudrākiem cilvēkiem. Nepārtraukti jāmeklē cilvēki, kuri ir gudrāki par pašu, jāklausās, ko viņi saka, jāskatās, ko tie dara, jānovērtē viņu morālā stāja. Jāmācās no gudrākiem cilvēkiem, jācenšas viņiem līdzināties un pārspēt tos, tai pat laikā jāpieiet viņu paustajam kritiski, viss pašam ir jāpārdomā, jāpārpārbauda un cītīgi jāmeklē iespējamās kļūdas vai neatbilstības realitātei, kas jāņem vērā. Jāsargā kļūt par “guru” vai tā mācību adeptu, jo līdz ar to patstāvīga izziņa kļūst ievērojami apgrūtināta vai vispār kļūst neiespējama.

*) Nedrīkst zaudēt paškritiku un ieslīgt dogmatismā. Tā kā izzinošā domāšana ir saistīta ar nepārtrauktu operēšanu ar pieņēmumiem un versijām, kuru patiesuma pakāpe līdz galam nav zināma, ir ļoti būtiski nepārtraukti uzturēt augstu personiskās (individuālās) paškritikas līmeni. Tāpēc visu laiku pašam savi uzskati ir jākritizē un kā pret lielu vērtību ir jāizturas pret jebkuru ārēju kritiku. Ja cilvēkam nav pietiekams paškritikas līmenis vai arī tiek sasniegti intelektuālo spēju griesti, viņš riskē ieslīgt dogmatismā, kad par absolūtu patiesību tiek pieņemts kāds no izziņas procesa pieņēmumiem vai starprezultātiem, kuri daļēji vai pilnībā neatbilst patiesībai. Cilvēka uzskati tad “pārakmeņojas”.

Medijpratības pamati

Ja izzinošo domāšanu sašaurina līdz tam, ko pēdējā laikā sāk dēvēt par medijpratību, tad var izdalīt sekojošus principus, kurus kopumā var nosaukt par medijpratības pamatiem.

Pirmkārt mediju un interneta saturā ir jācenšas identificēt klaji nepatiesus objektus (ziņojumus, video, fotoattēlus, apgalvojumus). Tam var noderēt arī daži oficiālās medijpratības padomi, pirmkārt, attiecībā uz koriģētu video, fotoattēlu, viltotu mājaslapu un sociālo tīklu profilu atpazīšanu. Šādu objektu esamība ir būtiska nepatiesa ziņojuma pazīme, ja vien tā nav parodija, kas ir jāvērtē savādāk.

Grūtāk identificējami ir nepatiesi apgalvojumi. Daļu no klaji nepatiesiem apgalvojumiem var atpazīt pēc to augstā “skaļuma” un paziņojuma neticamības līmeņa, kā arī vērienīguma. Kā universālu šādu ziņu novērtēšanas metodi var minēt nogaidīšanu un pārbaudi citos informācijas avotos: sākumā jācaurskata vairāki citi mediji, vai tajos nav sastopama līdzīga ziņa, pēc tam nedaudz jānogaida (no dažām stundām līdz divām dienām) un tad vēlreiz jācaurskata vairāki citi mediji; ja šāda ziņa nav parādījusies citur, tad tā visticamāk ir viltus ziņa (“feiks”). Ja šāda veida ziņā ir minēta kāda iestāde vai persona, kam ir zināma kontaktinformācija, tad ziņu var pārbaudīt, sazinoties ar šo iestādi vai personu. Tomēr bieži vien nepatiesi apgalvojumi nav tik viegli nosakāmi, un vēl jo vairāk – dezinformācija.

Universāla pieeja jebkuras informācijas pārbaudei ir vispusība. Informāciju var sāk uzskatīt par puslīdz droši ticamu tikai tad, ja to apstiprina vairāki savstarpēji neatkarīgi avoti. Tas nozīmē, ka viens no galvenajiem medijpratības pamatprincipiem ir savstarpēji neatkarīgu informācijas avotu dažādība. Pie tam, ja par kādu notikumu ziņo avots, par kuru ir aizdomas, ka tas var būt vienpusēji angažēts, tad šādu ziņu ir jācenšas pārbaudīt arī avotos, kas varētu būt pretēji angažēti. Citiem vārdiem sakot, katram pašam ir jācenšas noskaidrot pretējās puses nostāja, pilnībā neuzticoties žurnālistiem, kuri savā vairumā jau sen to dara tikai formāli “ķeksīša pēc” (ja dara vispār). Un tad, kad ir iegūta informācija no dažādiem un pretējiem avotiem par visu pušu nostāju, ir iespējams sastādīt savu priekšstatu, kas tad patiesībā ir noticis.

No tā arī izriet, ka ir būtiski spēt ātri novērtēt avotu komerciālo, ideoloģisko, organizatorisko un/vai valstisko piederību, lai ņemtu vērā potenciālo avota dezinformējošo komponenti un varētu pārbaudīt to informāciju citos, pirmkārt, oponējošos avotos. Bet, lai to labāk un precīzāk spētu, cilvēkam ir jābūt lietas kursā vismaz par nozīmīgākajiem politekonomiskajiem subjektiem (formālām un neformālām organizācijām un organizāciju grupām), kuri kaut kādu savu apsvērumu pēc mēģina ietekmēt (tai skaitā dezinformēt) sabiedrisko apziņu sev nepieciešamajā virzienā. Ja cilvēks nav informēts par subjekta, kurš to mēģina dezinformēt, esamību, īpašībām un/vai mērķiem, tad viņam ir grūtāk identificēt šī subjekta dezinformāciju, tāpēc vairums nozīmīgāko politekonomisko subjektu izmanto dažādas maskēšanās metodes, cenšoties apgrūtināt publikas spējas sevi atpazīt un tādēļ plaši izmanto pilnu dezinformējošu metožu klāstu.

Ja tiek ziņots par kādu plašu notikumu, pasākumu, raidījumu, dokumentu, interviju, runu vai paziņojumu saīsināta atstāsta un nelielu fragmentu formā, tad ir lietderīgi sameklēt visu materiālu (pirmavotu) un caurskatīt pašam vai iepazīties ar to pilnībā (ja tas, protams, ir iespējams). Cilvēki, kuri tā dara regulāri, pietiekami drīz konstatē, ka mediju atstāsti bieži vien ir nepilnīgi, kļūdaini un/vai maldinoši. Citiem vārdiem sakot, ir jāizmanto informācijas pirmavoti.

Būtiskākā medijpratības spēja ir prasme novērtēt dezinformāciju un dezinformējošas epizodes, nosakot to atbilstības pakāpi humānai, nehumānai vai antihumānai ideoloģiski – reliģiskai uzskatu kopai. Tieši izejot no šāda novērtējuma ir jānosaka attieksme gan pret konkrētu dezinformāciju izpausmēm, gan pret subjektiem, kuri tās rada un izplata. Un tāpēc politekonomiskie subjekti, kuriem ir nehumāni vai antihumāni ideoloģiski – reliģiskie uzskati, visos iespējamajos veidos cenšas tos slēpt, rast tiem attaisnojumu, attēlot tos nepatiesi pozitīvā gaismā un sevišķi plaši un intensīvi izmanto dezinformatīvas metodes ar augstu melu un maldināšanas īpatsvaru. Kā šāda politiska subjekta vēsturisku piemēru var minēt Vācijas nacionālsociālistisko partiju ar Ā.Hitleru priekšgalā.

Lai veiktu tādu dezinformācijas novērtējumu, ir jāiepazīstas ar subjektu pašdeklarācijām un viedokļiem, jāvērtē to esošās un pagātnes darbības, jācenšas veikt viņu dezinformācijas analīzi, meklējot konsekvences trūkumu, dubultos standartus (kad pret vieniem ir viena pieeja, bet pret citiem pavisam cita), loģiskās kļūdas, darbību nesaskaņas ar pašdeklarācijām, visu veidu pretrunas (savstarpējās, ar citiem, ar iepriekš teikto, ar tagadējām vai pagātnes darbībām utt.) un manipulāciju ar sabiedrisko apziņu izpausmes.

Apskatītā medijpratības sapratne ir komplicēta, intelektuālo piepūli prasoša un šķietami nereāli pielietojama no vairuma cilvēku puses, bet tai nav alternatīvu, jo jebkāds vienkāršotāks medijpratības modelis ir salīdzinoši viegli izmantojams pat primitīvās dezinformatīvās shēmās, kad zaglis sauc: “Ķeriet zagli!”.

Piemēram, kā viena no oficiālās medijpratības nostādnēm, kas plaši tiek komunicēta, ir dezinformācijas noteikšana pēc informācijas avota. Un tik tiešām, avota piederība var palīdzēt gan identificēt, gan novērtēt tā iespējamo dezinformāciju, bet šādas pieejas absolutizācija vai vienkāršošana ir krasi dezinformatīva, jo pat izteikti dezinformatīvs avots var saturēt patiesības elementus, un tas var būt sabiedriski ļoti noderīgs savu ideoloģisko, politisko un/vai ekonomisko pretinieku dezinformācijas identificēšanai un novērtēšanai. Tieši tāpēc demokrātiskā sabiedrībā vārda brīvība un viedokļu dažādība tiek uzskatīta par lielu vērtību, kuras obligāts nosacījums ir arī dažādu un pretrunīgu dezinformācijas avotu esamības pieļaušana.

Arī Latvijā šis oficiālās medijpratības paņēmiens ir viens no oficiālās dezinformācijas elementiem, kura mērķis ir diskreditēt sabiedriskajā apziņā valstiski, ideoloģiski un politiski nevēlamus alternatīvas informācijas avotus (pirmkārt, ar Krieviju saistītos un konservatīvas ievirzes), lai uz tā fona kā drošus un maksimāli ticamus izceltu savus avotus un to dezinformāciju (galvenokārt neoliberālas ievirzes). Tā ir dezinformācija, kam savā būtībā ir maz kas kopējs ar medijpratību.

Nobeigumam

Spēja atpazīt dezinformāciju un sapratne par mūsdienu globālajām tendencēm, kuras attīstās cilvēku vairākumam arvien nedraudzīgākā virzienā, dod iespēju ietekmēt šos procesus un tos mainīt, samazinot vai novēršot varbūtību īstenoties sliktākajām iespējamībām. Pārfrāzējot Raini var teikt, ka tas ļaunā laiks, kurš šalkās trīc, tas nenāks, ja muļķi to nevedīs. Diemžēl viņi ved un diemžēl viņu ir pietiekami daudz.

Tāpēc nepieciešams, lai iespējami vairāk cilvēku apgūtu spēju orientēties dezinformācijas džungļos un beidzot ieraudzītu gan to antisabiedrisko virzienu, pa kuru cilvēce tiek virzīta, gan tos politekonomiskos spēkus, kas to dara, gan tās ideoloģiskās piesegtēzes un maldinošās metodes, kuras izmantojot pārāk daudzi cilvēki tiek pārliecināti, ka melns ir balts, gan arī tos sabiedriskās pretošanās ceļus, kuri ir pieejami katram cilvēkam.

Ir jāatmostas, jāatver acis un jāpārstāj ticēt destruktīvajai propagandai. Un iespēju robežās jāsāk rīkoties … Vēl ir laiks. Pagaidām vēl var. Joprojām pesimistisko scenāriju īstenošanās ir novēršama un to var nepieļaut ne tikai sabiedrība kopumā, bet arī atsevišķi cilvēki.

Ivars Prūsis, “Informācijas aģentūras” redaktors
/04.05.2021/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Kaspara Dimitera dziesma par neoliberālā ārprāta attīstības perspektīvu

00857_Covidwooda

Kopš 1998.gadā nomurgoju šo Holivudas dramaturga perverso sapni, kas jau tai brīdī cieši saskanēja ar īstenību, apritējuši 22 gadi. Viss piepildījies, piepildās un vēl piepildīsies. Tautu Atmodai izmantoja tie, kas tautas dzīvi nedzīvoja nedz toreiz, nedz tagad. Nevienās vēlēšanās tauta neievēlēja savējos. Visiem, kas bija un ir pie varas, ar tautas dzīvi nekad nav bijis nekāda sakara. Tikai ar savu, savu tuvāko un sev izkalpīgo labiekārtoto sadzīvi. Sākot no 2005.gada tie spieda mūsu tautu pieņemt Praidu un dzimumtiesību ideoloģiju. Šodien viņi (gan vietējie, gan globālie) visu pasauli dzen Kovid koncentrācijas nometņu režīmā. Par to tikām brīdināti neskaitāmos Holivudas (lasi – Kovidvudas) scenārijos, kurus “baudījām” uz mega ekrāniem, čaukstinādami popkornu. Ar pirmo Rīgas praidu 2005.gadā Latvijā tika sākta “zilā komunisma” diktatūras īstenošana. Šobrīd šī diktatūra atklāti pāriet policejiskā režīma fāzē. Režīmu atbalsta visi, kas pie varas, režīma žurnālisti un visa režīmpaklausīgā inteliģence, kas klusē. 30 gadu laikā nav bijis neviens tautas vadonis, neviens prezidents, kas savu tautu mīl un ir gatavs par to atdot savu dzīvību. Pie varas nav nedz patrioti, nedz nacionālisti, nedz latviešu, nedz krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju aizstāvji. Viss kopš Atmodas bijusi tikai tautas ilūzija, sapnis, cerība, kas tā arī nekad nepiepildījās. Īsts bija tikai mūsu tautas ideālisms. To arī nelietīgi izmantoja un šodien mūs par to masveidā soda un sodīs aizvien nežēlīgāk. [20.12.2020]

HOLIVUDAS DRAMATURGA APOKALIPTISKAIS SAPNIS – 1998

Bosi staigā, plāta rokas:
“Filmas sintezēt kļūst mokas,
Visa gada producējums
Ir kā sūkalas, ne krējums”.

“Mūsu prestižs tā var bālēt”,
Klintons spriež Levinska zālē,
Monikai kur bisti stutē,
Lai ikviens var dot tai mutē.

Holivudas gūstā klusi
Mīlestība nomirusi.
Sarāvusies melna, maza,
Guļ tā patrepē kā draza.

Kinozvaigznes kopā lasās –
Tie, kam vara vadīt masas.
Modes dūži, politiķi
Spriež par liktenīgo pliķi.

Piedz.
Holivudas gūstā klusi
Mīlestība nomirusi.
Sarāvusies melna, maza,
Guļ tā patrepē kā draza.

Režisoru redz Džo Jūdu,
Plaukstā nesam mīlas trūdus:
“Filmējām kad Zvaigžņu karus,
Trūdi meta vārgus starus”.

Visi ņemas taustīt, ostīt,
Bet Džo Jūds steidz domu stostīt:
“Ir vai nav šis līķis mīla,
Kas mūs agrāk nepievīla?”

Uzaicina kādu šmīzi,
Izdara lai ekspertīzi.
Zinātniece lemj: “Ir bīstams
Radījums tik nepazīstams”.

Klintons teic un nervozs trinas,
Pirms ar bisti apmierinas:
“Kas tas ir, ko nevar zināt?
Labāk ņemt un sadedzināt!”

Kinozvaigznes, politiķi
Sejās bāli kļūst kā līķi.
Snieg pār visiem mīlas pelni
Un tie mirklī kļūst kā velni.

Piedz.
Holivudas gūstā klusi
Mīlestība nomirusi.
Sarāvusies melna, maza,
Guļ tā patrepē kā draza.

Fucking jandāliņš ir sācies.
Hollivudai atdzimt nācies.
Kniebjas visi malu malās,
Abos krastos, kalnos, salās.

Šimpanzes ar lezbijietēm
Vai ar burkāniem un bietēm.
Geji begemotus fako,
Ziloņiem pa snuķiem trako.

Kāds pat Kordiljēru vējā
Toyotu drāž izpūtējā.
Bariņš kreizī zoofīlu
Ienirst valim rādīt mīlu.

Nācija, kad atspermota,
Cita iedvesma tiek dota –
Savstarpēji apšaudīties,
Iekšas izlaist, zarnās tīties.

Lielās upes jau plūst sārtas,
Malu malās līķu kārtas,
Galvas koku zaros spraustas,
Pusdzīvie vēl gārdz un raustas.

Bosi visu filmē tikai.
Slavu nes tas Amerikai.
Drīz ir visa zemeslode
Hollivudas mēslu bode.

Piedz.
Holivudas gūstā klusi
Mīlestība nomirusi.
Sarāvusies melna, maza,
Guļ tā patrepē kā draza.

Mīlas pīšļi izbārstītie
Tumšās vērpetēs sāk vīties.
Uguns stabi slejas stāvi,
Zvaigžņu neons laista nāvi.

Režisors Džo Jūda rīstas:
“Beigas sanāk pārāk īstas.
Mīlas līķis kļūst par bendi…
Galā mani hepī endi.”

Ienāk dakters, beidzas murgs.
Hollivudas dramaturgs,
Rijis jaunu zāļu dozu,
Saka: “Būšu jums par Mozu”.

Palātā uz gultas kāpis,
Kliedz, ka svētuma viņš slāpis
Un ka pasaule iet bojā.
Dakters smīn: “Šim jumts jau projām”.

Domā māsa, kas to dušo:
“Dievs ar tevi – nojukušo.
Tomēr tev man gribas ticēt,
Nevis tiem, kas turas spicē”.

Piedz.
Holivudas gūstā klusi
Mīlestība nomirusi.
Sarāvusies melna, maza,
Guļ tā patrepē kā draza.

Piedz.
Holivudas gūstā klusi
Mīlestība nomirusi.
Sarāvusies melna, maza,
Guļ tā patrepē kā draza.

Kaspars Dimiters
/1998/

Avots:
https://www.youtube.com/watch?v=l-j2Suvyors

Informācijas aģentūra
/05.05.2021/

Publicēts iekš DZEJA, Kat.: Kultūra, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | Komentēt

Pieci iemesli vakcinēties

1. Ir jāvakcinējas tāpēc, ka valdība mūs aicina vakcinēties.

2. Ir jāvakcinējas tāpēc, ka visas valdības avīzes un televīzija stāsta, ka vakcīna ir laba jo pasargā no saslimšanas. Bet ja arī nepasargā no saslimšanas, tad saslimšana notiek vieglākā formā un cilvēks tiek pasargāts no nāves. Bet, ja arī cilvēks netiek pasargāts no nāves, tad vismaz cilvēkam nāve pienāk vieglākā formā.

3. Ir jāvakcinējas, jo tā ir garantija, ka pat mirstot neilgi pēc vakcinēšanās, tava nāve noteikti nebūs no vakcīnas.

4. Ir jāvakcinējas un jāpiespiež visus citus arī vakcinēties, jo valdība sola, ka atcels ierobežojumus, ja mēs visi būsim novakcinējušies. Un mēs atkal brīvi veikalos varēsim nopirkt apakšbikses, grīdas birstes un citas saimniecībā noderīgas lietas.

5. Visbeidzot, jāvakcinējas ir tāpēc, ka visā pasaulē visi vakcinējas.

***

Lecam bedrē! April! April!

Avots:
https://www.pietiek.com/raksti/zinasanai!_tas_ir_svarigi!_esi_informets!/komentari

Informācijas aģentūra
/26.04.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, VAKCINĀCIJA, Veids: Parodija | Komentēt

Izdales materiāls cilvēku informēšanai par COVID19 vakcīnām un ierobežojumiem

Reaģējot uz nesaprotamo valdības politiku cīņai ar COVID19, maldinošo oficiālo propagandu un visaptverošas vakcinācijas uzsākšanu ar veselībai un dzīvībai bīstamām eksperimentālām vakcīnām, Informācijas aģentūra ir izveidojusi viegli izplatāmu izdales materiālu cilvēku informēšanai par COVID19 vakcīnām un ierobežojumiem. Cilvēkiem ir tiesības to uzzināt!

Materiāls ir koncentrēts, melnbalts un ietilpst vienā A4 formāta lapā, attiecīgi tas ir katram viegli pavairojams un izplatāms.

Izplatīt var:
a) nosūtot e-pastā radiem, draugiem, paziņām u.c.;
b) izdrukājot un izdalot radiem, draugiem, paziņām un kaimiņiem;
c) izdrukājot un piedāvājot cilvēkiem;
d) izdrukājot un izplatot dzīvojamajos masīvos; utt.

Izdales materiālu var lejupielādēt te:
1. Word fails ar atsaucēm uz Informācijas aģentūru (https://www.mediafire.com/file/q1dd63nswmo38hq/00855_Izdales_materials_ar_atsaucem_uz_InfAg.doc/file )
2. Word fails bez atsaucēm uz Informācijas aģentūru (https://www.mediafire.com/file/41uhlkb58nfxw3y/00855_Izdales_materials_bez_InfAg.doc/file )

Iespējams šī informācija palīdzēs kādam mazāk informētam cilvēkam saglabāt savu veselību vai pat izglābs tam dzīvību!

Informācijas aģentūra
/06.04.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, VAKCINĀCIJA, Veids: Apkopojums | Komentēt

Trīs iemesli kādēļ vakcinēties pret COVID19 ir bīstami

Cilvēki, kuri vakcinējas pret COVID19, pietiekami nopietni riskē ar savu veselību, jo ir vismaz trīs būtiski iemesli, kuri padara vakcinēšanos pret COVID19 par veselībai un iespējams pat dzīvībai potenciāli bīstamu pasākumu. Tos tad arī apskatīsim.

1. Jaunā mRNA tehnoloģija – riskanta, nepārbaudīta, pamatīga un apšaubāma.

Visbīstamākās ir jaunā tipa mRNA vakcīnas. Tās visas ir eksperimentālas. Un ne tikai kā konkrētas slimības vakcīnas, kuras nav izgājušas minimālo 3 gadus ilgo pārbaudes laiku. Pati mRNA tehnoloģija ir eksperimentāla. Pie tam mRNA tehnoloģija ir tik pamatīga (iejaukšanās cilvēka organismā gandrīz gēnu līmenī), ka tā var radīt ļoti nopietnus draudus, un pēc būtības tās izmantošanas sekas ir neprognozējamas.

Pagaidām ir trīs mRNA vakcīnas:
1. Pfizer-BioNTech mRNA vakcīna “Comirnaty”;
2. Moderna mRNA vakcīna “COVID-19 Vaccine Moderna”;
3. CureVac (sadarbībā ar Bayer un GSK) mRNA vakcīna “CVnCoV”.

Līdz 2020.gadam mRNA tehnoloģiju mēģināja izmantot pirmkārt vēža, kā arī sirds un asinsvadu, metabolisko un nieru slimību ārstēšanai, konstatējot, ka šādu zāļu blakus parādības ir pārāk nopietnas. Tāpat tika izstrādātas mRNA vakcīnas pret trakumsērgu, Zika vīrusu, citomegalovīrusu un gripu, bet tās netika apstiprinātas. Līdz COVID19 pandēmijai neviena mRNA vakcīna nebija apstiprināta izmantošanai cilvēkiem.

Lūk, kā mRNA vakcīnas darbību apraksta zinātniskais žurnāls Horizon (Horizon, The EU Research & Innovation magazine): “Vakcīnas ar mRNA, apmānot organismu, piespiež to izstrādāt dažas no vīrusa olbaltumvielām. Tās izmanto mRNA jeb informācijas RNA, kas ir molekula, kura pēc būtības iedarbina DNS instrukcijas.”

Latviski mRNA ir informatīvā Ribonukleīnskābe (iRNS) jeb matrices RNS (mRNS). Vienkāršojot, mRNA funkcija ir “nolasītās” cilvēka ģenētiskās informācijas nodošana organisma šūnām izpildei jeb gēnu komandu translēšana (izziņošana). Dēļ šīs funkcijas angļu valodā to sauc par messenger RNA (burtiskā tulkojumā – RNS ziņnesis) un vēl arī par RNS signālmolekulu. Bet mRNA tehnoloģijas būtība ir mākslīgi dot organismam uz izpildi komandas, it kā tās izrietētu no cilvēka ģenētiskās informācijas, lai gan īstenībā nekas tāds no cilvēka ģenētiskās informācijas neizriet. Ja dabisku gēnu komandu izpildes procesu sauc par ekspresiju, tad iejaukšanos cilvēka organismā ar mRNA tehnoloģijām sauc par piespiedu ekspresiju.

Lūk, kā mRNA apraksta elektroniskā Nacionālā enciklopēdija: “mRNS (matricas RNS) kalpo kā informācijas matrica tālākai proteīna sintēzei translācijas laikā. (…) Translācija ir process, kuras laikā ribosomas sintezē proteīnus, „pārtulkojot” jeb translējot mRNS esošo informāciju aminoskābju sekvences veidā. Ģenētiskā informācija no mRNS tiek pārnesta uz aminoskābēm tripletu veidā.”

Savukārt LR Zāļu valsts aģentūra Pfizer-BioNTech mRNA vakcīnas darbību apraksta sekojoši: “Kad cilvēkam ievada vakcīnu, dažas organisma šūnas uztver mRNA norādījumus un īslaicīgi producē S-proteīnu.” Bet LTV Ziņu dienests visai Latvijai to izskaidro tā: “Vakcīna satur molekulu ar nosaukumu RNA ziņnesis (mRNA), kam ir uzdots veidot S-proteīnu. (…) Kad personai tiks injicēta vakcīna, dažas organisma šūnas nolasīs mRNA norādes un pagaidu režīmā saražos S-proteīnu.”

Visbeidzot LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens” apgalvo, ka “laboratorijās mākslīgi tiek sintezēts vīrusa mRNS jeb ribonukleīnskābes ziņnesis, kas no koronavīrusa kodola uz šūnu kopēšanās mašīnām nodod informāciju, ka ir jāaudzē proteīna radziņi. Vakcīnā šis ziņnesis tiek ievietos lipīdu jeb tauku lodītē, tiek ievadīts organismā, kur cilvēka šūnas saņem informāciju, ka jāaudzē radziņi. Tiklīdz kā radziņi sāk augt, organisms tos kā svešos sāk apkarot.”

Izmantojot mRNA tehnoloģijas, cilvēka gēni, netiek mainīti, bet iejaukšanās cilvēka organismā notiek gandrīz gēnu līmenī, panākot līdzīgu efektu, kādu varētu panākt, veicot gēnu modifikāciju. Tāpēc mRNA tehnoloģiju mēdz vēl saukt arī par ģenētisko reprogrammēšanu.Tāda iejaukšanās cilvēka organismā ir pamatīga un tās sekas ir neprognozējamas, un tā visa cita starpā var izraisīt arī onkoloģiskas izmaiņas. Un tam var būt ilgstošas sekas, kuras var sākt izpausties arī pēc vairākiem gadiem (5, 10 un iespējams pat vairāk).

Labākai sapratnei mRNA tehnoloģiju var salīdzināt ar datorprogrammēšanu. Šādai analoģijai ir pamats, jo ne velti ar mRNA tehnoloģijām aizrāvās Bils Geits, bet ar viņu saistītā kompānija Moderna gandrīz tieši deklarē, ka mRNA tehnoloģijas paver iespējas programmēt cilvēkus. Lūk, kas ir rakstīts Moderna mārketinga materiālā zem apakšvirsraksta “Mūsu operētājsistēma”: “Apzinoties mRNA zinātnes lielo potenciālu, mēs izveidojām mRNA tehnoloģijas platformu, kura funkcionē faktiski tieši tāpat, kā datora operētājsistēma. Tā izveidota tā, ka darbojas “plug and play” režīmā ar dažādām programmām. Mūsu gadījumā “programma” jeb “aplikācija” ir mūsu mRNA medikaments – unikāla mRNA sekvence, kura kodē, lai tiktu radītas olbaltumvielas.” Un uzreiz pēc tam seko apakšvirsraksts: “Mūsu mRNA medicīna ir Dzīves programma” (Our mRNA Medicines – The ‘Software of Life’).

Datoram ir t.s. “dzelži” (ķermenis), kuros ir rūpnieciski iebūvētas programmas, piemēram, BIOS (gēni) un ir programmu komandas, kuras liek “dzelžiem” veikt to vai citu darbību (mRNA). Ja datorsistēmā kāds no malas imitē BIOS komandas, tad iespējams tas var neradīt tūlītējas negatīvas sekas, bet tās var iestāties tiklīdz nostrādā sinhronizācija ar BIOS vai arī rodas nepieciešamība aktivizēt funkciju, kurai jāizmanto attiecīgie BIOS uzstādījumi. Tad var tikt konstatēta informācijas nesaderība, kam var nebūt nekādu seku, kas var pasliktināt kādas programmas vai funkcijas darbu, apturēt to darbību vai pat izraisīt visas datorsistēmas “uzkāršanos”. Te, protams, jāņem vērā, ka šī ir stipri vienkāršota analoģija un cilvēks ir nesalīdzināmi sarežģītāka sistēma kā dators (cilvēka darbības principi ne tuvu pilnībā nav atklāti).

Vēl mRNA tehnoloģiju var salīdzināt ar ģenētiski modificētu pārtiku. Jau pietiekami ilgi pasaulē nerimst strīdi par ĢMO kaitīgumu cilvēka veselībai. Daudzi cilvēki tā uzskata un tāpēc kategoriski atsakās iegādāties ģenētiski modificētus produktus. Un šādam uzskatam ir pamats. Tad, lūk, mRNA tehnoloģija var atstāt neizmērojami lielāku ietekmi uz cilvēka veselību nekā ĢMO lietošana. ĢMO iespējamais kaitējums nobāl salīdzinājumā ar tām destruktīvajām sekām, kuras cilvēkam potenciāli var rasties, ja organismā iejaucas, izmantojot mRNA tehnoloģijas.

2. Vakcinācijas blaknes. Jebkura vakcīna var izraisīt citas slimības un pastiprināt to slimību, pret kuru vakcinē.

Jebkura vakcīna ir potenciāli bīstama un var izraisīt gan citas saslimšanas, gan arī pastiprināt to slimību, pret kuru tā ir paredzēta. Parasti šo risku cenšas maksimāli minimizēt, veicot ļoti rūpīgu vakcīnas izstrādi un to ilgstoši pārbaudot (kā minimums 3 gadus, kas arī var būt pārāk mazs laika posms). Plaši zināmajos veiksmīgu vakcīnu gadījumos tas caurmērā ir izdevies. Vakcīnu zelta klasikas gadījumos negatīvu efektu vai nu vispār nav vai arī tie ir tik maz skaitliski vai relatīvi nenozīmīgi, ka tos iespējams varētu neņem vērā. Jo īpaši šāds risks varētu būt attaisnots tad, ja slimībai ir smagas sekas, tā ir neārstējama un lipīga.

Bet diemžēl tā tas ir ne vienmēr. Pirmkārt, jānorāda, ka vairums veiksmīgo vakcīnu ir radītas pret slimībām, ko izraisa baktērijas, kuras ir daudzkārt lielākas par vīrusiem. Mazo vīrusu izmēru dēļ, pret tiem ir grūti radīt veiksmīgas vakcīnas un šādu vakcīnu negatīvas iedarbības risks ir paaugstināts (dēļ vīrusa pielāgošanās spējām un mutācijām), kurš ar laiku var pieaugt.

Otrkārt, daudzas veiksmīgas vakcīnas tika radītas nekomerciālos apstākļos, kad to radītāji bija iedvesmas pilni zinātnieki, kuri nedomāja par komerciālu izdevīgumu, vai arī tās tika radītas nekomerciālos apstākļos. Mūsdienu farmācijas nozare diemžēl ir pārlieku komercializēta un pat politizēta, kas nopietni apgrūtina kvalitatīvu vakcīnu izveidošanu un rada pamatotu neuzticību jebkurai jaunai vakcīnai.

Treškārt, tādu slimību kā gripa gadījumos vakcinācijas riska un iespējamā labuma attiecība ir pārlieku nesamērīga.

Lai saprastu vakcinācijas iespējamās negatīvās iedarbības dabu un principiāli nenoliegtu vakcināciju kā tādu, ar kuras palīdzību ir uzveiktas un iespējams vēl tiks uzveiktas daudzas nopietnas slimības, ir jāsaprot imunitātes darbības princips. To tad īsumā arī apskatīsim.

Cilvēka imunitāte ir ļoti sarežģīta bioloģiska sistēma, kura sastāv no imūnsistēmas šūnām un šo šūnu radītām speciālām olbaltumvielām no kurām īpaši var izcelt imūnglobalīnus, ko mēdz saukt arī par antivielām. Imūnsistēma rada imūnreakciju, kas ir organisma reakcija uz kaitīgu vielu (antigēnu) parādīšanos. Savukārt antigēns ir jebkura viela, kura izraisa organisma imūnreakciju. Tie pārsvarā ir organismam kaitīgi mikroorganismi – baktērijas, sēnītes, aļģes, vīrusi.

Galvenais antigēnu iznīcināšanas process ir fagocitoze, kad speciālas šūnas (fagocīti – makrofāgi, neitrofili, bazofili, eozinofili u.c.) apēd (fagocitē) antigēnus. Lai tas notiktu, nepieciešams lai fagocīti spētu noteikt, kuras tieši no visām organismā esošajām ļoti daudzajām vielām ir antigēni, kurus nepieciešams fagocitēt. Lai gan ir fagocīti, kuri to spēj izdarīt jebkuros apstākļos, galvenais antigēnu atpazīšanas veids ir to iezīmēšana ar speciālām olbaltumvielām – imūnglobalīniem (antivielām). Imūnglobalīnus izdala B limfocīti un tie ir paredzēti cīņai pret vienu konkrētu antigēnu. Konstatējot attiecīga antigēna esamību, B limfocīts izdala imūnglobalīnus, kuri meklē savu antigēnu, lai pieliptu pie tā. Šādi imūnglobalīns samazina antigēna negatīvo iedarbību un padara to iznīcināmu fagocitozes procesā. Antigēnam pielipušais imūnglobalīns ir kā marķieris fagocītiem, ka attiecīgo veidojumu vajag iznīcināt. Un vēl… imūnsistēma iznīcina ne tikai antigēnus, bet arī paša organisma šūnas, kuras ir kļuvušas vecas, ir antigēna apsēstas vai arī sabojātas.

To imūnsistēmas daļu, kura orientējas uz konkrēta antigēna iznīcināšanu sauc par specifisko imunitāti, bet to, kura spēj iznīcināt jebkurus antigēnus bez iepriekšējas ieprogrammējamības uz konkrētu antigēnu, sauc par nespecifisko imunitāti. Abi šie imunitātes veidi ir saistīti un veido kopēju sistēmu, parasti vispirms reaģē nespecifiskā imunitāte, kura pēc tam dabīgi rada un/vai “ieslēdz” (ja tāda jau ir) specifisko imūnreakciju.

Vakcinācija ir mākslīga specifiskās imunitātes radīšana, kad organismā tiek ievadītas vielas, kuras stimulē imūnreakciju, kas rada specifisko imunitāti – pret konkrētu antigēnu vērstus atmiņas limfocītus, kuri, konkrētā antigēna parādīšanās gadījumā, producēs lielu daudzumu antivielu, kuras atradīs, neitralizē un iezīmēs tieši šī viena tipa antigēnus un palīdzēs iznīcināt tā bojātās un apsēstās paša organisma šūnas. Viss izskatās ļoti skaisti un burvīgi, bet… ir nianses.

Vispirms ir jāsaprot, ka par antigēnu var kļūt arī vielas, kuras organismam dod kādu labumu. Var būt tā, ka mazos daudzumos viela netraucē un mierīgi dzīvo organismā vai pat spēcina to, bet lielā daudzumā kļūst kaitīga un rada imūnreakciju. Vai arī,
cilvēkam ir kāda ģenētiska predispozīcija, kura netraucē un nerada saslimšanu, bet, mākslīgi izraisot noteiktu imūnreakciju, imūnsistēma sāk iznīcināt līdz šim nekaitīgas vai pat noderīgas vielas un paša organisma elementus, kuri to izmanto vai rada. Specifiskā imunitāte tad sāk vērsties pret pašu organismu. Tā diemžēl mēdz notikt. Tie ir it kā atsevišķi un it kā mazskaitliski neveiksmīgas vakcinācijas gadījumi, kad tā izraisa nopietnas vai pat smagas sekas. Lai tas garantēti nenotiktu, pirms katras vakcinācijas ir jāveic un jāizanalizē specifiskas analīzes, kas ir dārgi un laikietilpīgi, tāpēc ārsti parasti to nedara, bet šādus gadījumus vai nu noklusē, noliedz vai arī plāta rokas bezspēcībā: “Nepaveicās. Tāda ir dzīve.”

Imūnsistēma iznīcina arī paša organisma šūnas. Normālā gadījumā tās ir novecojušas un bojātas šūnas (tai skaitā arī antigēna bojātas vai apsēstas). Bet ir gadījumi, kad imunitāte “sajūk prātā” un sāk iznīcināt veselas šūnas. Tad rodas alerģiskas reakcijas, autoimūnas slimības un arī onkoloģiskie procesi. Un nereti “sajūk prātā” tieši tāpēc, ka vakcinācijas procesā tika radīta neatbilstoša specifiskā imūnreakcija. Lai garantēti izvairītos no šādiem gadījumiem, vakcīnas ir jāizstrādā ļoti rūpīgi, veicot pamatīgu to pārbaudi ilgstošā laika periodā. Minimālais 3 gadu termiņš te ir stipri par mazu. Un pat šādi izstrādātas vakcīnas ir jālieto tikai pēc tam, kad ir veiktas un izanalizētas daudzas specifiskas analīzes. Bet kāpēc darīt, ja var nedarīt, un daudz vienkāršāk ir maldināt pacientu masas?!

Katra vakcīna satur ne tikai pamatvielu (pašu antigēnu vai vielu kopumu, kas stimulē deklarēto imūnreakciju), bet arī citas vielas (specifiskas olbaltumvielas, adjuvantus, konservantus), kuras ir nepieciešamas pamatvielas ilgstošai saglabāšanai vai labākai uzņemšanai organismā. Šīs papildvielas var radīt kaitējumu gan pašas par sevi, gan arī izraisīt neparedzētas imūnreakcijas, kuras var radīt kādu no iepriekš minētajām pataloģiskajām sekām.

Kad imūnglobalīns atrod savus antigēnu un sasaistās ar to (salīp kopā), rodas veidojums, ko sauc par antigēna – antivielas kompleksu. Parasti šim kompleksam ir mazāk kaitīga iedarbība kā vienam pašam antigēnam (jo antiviela neitralizē antigēnu) un tas viss tiek iznīcināts fagocitozes rezultātā, bet ir gadījumi, kad notiek tieši pretējais. Šajos gadījumos, salīpot antivielai ar antigēnu, nevis antiviela neitralizē antigēnu, bet antigēns izmanto antivielu kā savu pastiprinājumu un var sākt iznīcināt arī imūnšūnas. Šo parādību sauc par no antivielām atkarīgu infekcijas pastiprināšanos.

Tas notiek gadījumos, kad antigēns, pret kuru ir izveidojusies specifiskā imunitāte, ir ļoti nedaudz izmainījies. No vienas puses tas it kā ir tas pats antigēns, kuru atpazīst atmiņas b-limfocīti un producē speciāli pret tiem vērstus imūnglobalīnus, tai pat laikā antigēna nelielās izmaiņas neļauj imūnglobalīniem pareizi piestiprināties pie antigēna, lai to neitralizētu. Ja cilvēks ir vakcinējies pret kādu slimību un saslimst ar to daudz smagākā formā kā parasti ar to slimo, tad tā visdrīzāk ir šī procesa izpausme. Šādi gadījumi var rasties, ja vakcīna nav pietiekami labi izstrādāta un pārbaudīta, kā arī noteiktu vīrusa mutāciju gadījumos. Šī parādība ir novērojama tieši vīrusa izraisītu slimību gadījumos dēļ vīrusu mazajiem izmēriem un lielajām mainīšanās spējām.

Visbeidzot ir jānorāda, ka daudzām problēmām, kuras ir saistītas ar vakcināciju, varētu tikt rasts risinājums, ja cilvēce un zinātne nopietni pievērstos arī otram slimību profilakses stratēģiskajam virzienam – nespecifiskai imunitātei. Vakcinācija ir uzsvara likšana uz specifisko imūnreakciju. Ja ar to rodas problēmas (un ir pietiekami acīmredzams, ka rodas), tad ir jāmēģina atrast līdzekļi, kādā veidā spēcināt nespecifisko imunitāti. Līdz šim civilizētā pasaule to darīja minimāli un nespecifiskās imunitātes spēcināšanai tiek izmantotas pietiekami arhaiskas metodes. Un lielā mērā tā tas ir arī tādēļ, ka gigantiskajai vakcīnu ražošanas industrijai, kura regulāri prasti uzpērk (korumpē) daudzus ārstus, tas ir gauži neizdevīgi.

Šai ziņā iespējams vēl ir sakarība, ka specifiskās imunitātes stiprināšana organismam kaut ko maksā. Ja visa imūnsistēma ir vienots lielums ar kopēju ierobežotu resursu, tad specifiskās imunitātes stiprināšana var notikt uz kaut kāda galīga resursa rēķina, attiecīgi iespējams ir tā, ka stiprinot specifisko imunitāti cilvēkam tiek novājināta nespecifiskā imunitāte, kura noteiktā ziņā ir svarīgāka par specifisko. Tāpēc lieki vakcinēties nav ieteicams.

3. Subjektīvais faktors. Apzinātas nolaidības un ļaunprātības riski.

Milzīga nozīme jebkurā sabiedriskā sistēmā ir cilvēku uzticībai sociāliem institūtiem. Bez šādas uzticības tie nespēj pilnvērtīgi veikt savas funkcijas un noteiktā mērā arī pastāvēt. Tāpēc gan cilvēki savā vairumā dabiski ir tendēti būt labticīgi pret galvenajām sociālajām institūcijām, gan arī attiecīgas struktūras iespēju robežās tiecas un cenšas sargāt šo cilvēku ticību.

Bet šāda masu sakrālā ticība ir kā milzīgs kārdinājums to izmantot negodprātīgos un nereti arī noziedzīgos nolūkos. Un indivīdi ar attiecīgu morāli un spējām to regulāri cenšas darīt. Tas nopietni iedragā cilvēku uzticību sociālajiem institūtiem, pazeminot kopējo sabiedrības uzticības līmeni un samazinot labticīgās sabiedrības daļas īpatsvaru. Tā ir nopietna un eksistenciāla jebkuras civilizētas sabiedrības problēma.

Apskatāmās tēmas kontekstā ir jānorāda, ka šī sakrālā cilvēku ticība rada nopietnus riskus viņu individuālai drošībai. Un, ja nosacīti normālos apstākļos no tā ciešs relatīvi mazskaitliski sociuma pārstāvji, tad sociālo krīžu, pagrimumu un civilizētības sabrukuma laikos par šādas ticības upuriem var kļūt pat katrs labticīgais pilsonis, attiecīgi neticība sabiedriskiem institūtiem var izrādīties par vienu no personiskās izdzīvošanas nosacījumiem. Diemžēl ir pārāk daudz pazīmju, kuras rada pamatotas aizdomas, ka visam, kas saistīts ar COVID19, tai skaitā valsts struktūru plaši propagandētai un uzspiestai vakcinācijai, ir ļaunprātīga motivācija.

No mušas ir uzpūsts zilonis. Uz viduvēji smagu slimību tiek reaģēts kā uz nāvējošu. Par tās izcelsmi, smaguma pakāpi, ārstēšanas iespējām, testēšanas metodēm, slimo un mirušo skaitu nevar brīvi runāt. Viedokļi, kuri neatbilst nesaprotamiem oficiāliem uzstādījumiem, tiek intensīvi apkaroti un pat cenzēti. Personas, kuras nesen tika visur pozicionētas kā zinātniskas un medicīniskas autoritātes, tagad plaši tiek manipulatīvi nozākātas tikai tāpēc, ka ir atļāvušās ne tā izteikties. Zinātnieki, kuri nodarbojas ar COVID19 pētniecību, mirst mīklainos apstākļos. Vienu zinātnieku pat ieslodzīja psihiatriskajā klīnikā par viņa izteikumu saistībā ar COVID19 izcelsmi. Uz šāda fona īpaši izceļas tie, kuri nesen vēl atļāvās publiski šaubīties, bet tagad brīnumainā kārtā ir pārvērtušies un no sava vārda paklausīgi izplata oficiālas nostādnes, nemaz nemulstot, ka šodien teiktais nonāk acīmredzamā pretrunā ar pašu vēl nesen sacīto.

Jau pus gadu atpakaļ kļuva skaidrs, ka cīņas ar COVID19 upuru skaits ir lielāks nekā COVID19 upuru skaits un šī starpība ar katru brīdi pieaug. Plaši tiek pārkāptas nesen vēl par elementārām uzskatītas cilvēktiesības. Pret veseliem cilvēkiem izturas kā pret slimiem. Cilvēku starpā sēj neuzticību un radina vairīties vienam no otra. Tiek ieviesti dažādi absurdi ierobežojumi. Daudziem neļauj strādāt, bet citus spiež strādāt bezjēdzīgi apgrūtinātos un kaitīgos apstākļos. Absurdi ierobežojumi rada plašu sabiedrības neapmierinātību un vidusmēra ierindas pilsoņus spiež kļūt par likumpārkāpējiem, kam jebkurā mirklī var uzlikt kādu sodu. Sāk atdzimt “stučīšanas” kultūra tās vispretīgākajās izpausmēs. Atklāti un rupji tiek pārkāptas demokrātiskās procedūras. Politiķi un ierēdņi ne ar vienu vairs nerēķinās, jo ar COVID19 var formāli pamatot jebko.

No oficiālo struktūru reakcijas uz COVID19 nepārprotami izriet, ka no sabiedrības kaut kas tiek slēpts un sabiedrība tiek maldināta, bet no pieņemto lēmumu virziena, komunikācijas stila un satura var pamatoti pieņemt, ka visam notiekošajam ir daļēji vai pilnībā ļaunprātīgs raksturs. Un tā kā ir tādas aizdomas, tad, kaut vai tikai individuālās drošības dēļ, ir jāapskata tie teorētiski iespējamie ļaunprātību varianti, kuri saistīti ar vakcināciju.

3.1. “Kovid afēras” mērķis ir gūt peļņu no nepietiekami pārbaudītu eksperimentālu vakcīnu realizācijas par nesamērīgi augstu cenu.

Šis ir viens no pozitīvākajiem ļaunprātību scenārijiem, jo šai gadījumā vakcinācijas kaitīgums aprobežojas tikai ar jau augstākminētajiem diviem punktiem, ar ko gan
pilnīgi pietiek, lai pieņemtu lēmumu nevakcinēties.

3.2. “Kovid afēras” mērķis ir izmēģināt mRNA tehnoloģiju un radīt tai plašas lietošanas precedentu.

Arī šis ir nosacīti pozitīvs scenārijs, kura tūlītējie riski jau ir uzskaitīti. Vienīgi ir jāņem vērā, ka mRNA tehnoloģijas plašas lietošanas sākšana var radīt citus ļoti nopietnus antrapoloģiskus riskus nākotnē, attiecīgi katrs, kurš veicina šīs tehnoloģijas plašu izplatību, strādā uz to materializēšanos.

3.3. “Kovid afēras” mērķis ir plaša vakcinācija, kuras mērķis ir radīt lielam cilvēku skaitam veselības problēmas, lai pēc tam piedāvātu arvien jaunas zāles to ārstēšanai.

Arī šī scenārija riski jau ir aprakstīti, vienīgi šai gadījumā tie no riskiem, kuri var arī nepiepildīties, pārvēršas par reāliem draudiem katram, kurš vakcinējas, jo tad šaurs cilvēku loks zin, ka noteiktas vakcīnas rada noteiktas veselības problēmas, kas pēc tam atkal būs jāārstē. Un visdrīzāk tad arī šādu zāļu izstrāde jau notiek. Klasisks krāpnieku paņēmiens, kad viena organizēta grupa apzināti rada problēmu, lai pēc tam piedāvātu tai risinājumu. Šai gadījumā, paši par naudu saslimdina, lai pēc tam par naudu ārstētu. Drausmīgi ideāls biznesa modelis, kurš sola ne tikai neredzētas bagātības, bet arī milzīgu varu. Valsts institūciju normālas funkcionēšanas gadījumā ar šādiem biznesmeņiem strādā policija un slepenpolicija.

3.3. “Kovid afēras” mērķis ir plaša vakcinācija, kuras mērķis ir radīt cilvēkos fundamentālas fizioloģiskas izmaiņas ar tūlītēju vai potenciālu iedarbību sociālo procesu vienkāršošanai un efektivizēšanai.

Šai gadījumā noteiktas vakcīnas var radīt (vai dot iespēju nākotnē radīt) kādus slēptus efektus, kas fizioloģiskā līmenī padara cilvēku mierīgāku un paklausīgāku. Piemēram, iespējams mRNA vakcīnas dod vēl kādas citas komandas izstrādāt vai neizstrādāt noteiktas olbaltumvielas, kas kopā var dot “nomierinošu” efektu. Tas tad vairs nav tikai bizness, bet tā ir politiska stratēģija ilgtermiņa totalitāras sabiedriskās iekārtas izveidošanai (sava veida tūkstotsgadīga reiha radīšanas instruments).

3.4. “Kovid afēras” mērķis ir maksimāli novājināt vai iznīcināt noteiktas valstis, sabiedrības, tautas, teritorijas, sociālās grupas.

Ja ir tā, tad pašreiz notiek pasaules mēroga slepens bioloģiskais karš, kura attīstība ir neprognozējama. Šī scenārija ietvaros atsevišķi vakcīnu izstrādes un vakcinācijas mēģinājumi var būt arī labas gribas izpausme, kam nebūt nav garantēts pozitīvs rezultāts, jo pretinieks uz to var atbildēt ar citu bioloģisku uzbrukumu, kurš var tikt speciāli mērķēts tieši uz šiem vakcinētajiem (jo īpaši tad, ja novakcinē karavīrus un citus valsts struktūru pārstāvjus). Bet tik pat lielā mērā citi vakcinācijas mēģinājumi var būt kā daļa no bioloģiskā uzbrukuma (var būt vienas drošas vakcīnas savējiem, bet citas nedrošas vai kaitējošas vakcīnas neafišētajiem ārējiem un iekšējiem ienaidniekiem, tai skaitā arī nepareizajiem, nevēlamajiem vai liekajiem sabiedrotajiem). Tā kā ierindas cilvēkam izšķirt visas šī scenārija peripetijas ir ļoti grūti un gandrīz neiespējami, tad drošāk arī šai gadījumā sanāk nevakcinēties vispār.

3.5. “Kovid afēras” mērķis ir aizsākt procesus, kuru rezultātā ievērojami samazinātos planētas iedzīvotāju skaits

Šis ir vispesimistiskākais no ļaunprātību scenārijiem un tā ietvaros daudzām vakcīnām var būt jebkādi slēpti defekti ar augstu letalitātes un/vai auglības zuduma pakāpi. Vienīgi masveida iedarbībai tad būtu jānotiek vēlāk (ne ātrāk kā pēc 1 – 2 gadiem), lai mierīgi varētu savakcinēt iespējami lielāku cilvēku skaitu. Vai arī iespējams destruktīvo iedarbību šai gadījumā varētu “ieslēgt” ar cita vīrusa, vakcīnas vai medikamenta palīdzību. Un šis scenārijs tad visdrīzāk var neaprobežoties tikai ar vakcināciju kā mērķa sasniegšanas līdzekli.

***

Īsumā rezumējot, oficiālo struktūru reakcija uz COVID19 ir tik dīvaina, ka drošāk šajos jautājumos ir oficiālām personām neuzticēties, visu pārbaudot un vismazāko šaubu gadījumā atsakoties no plaši propagandētā un uzspiestā. Un tā kā cilvēkiem nav nekādu praktisku iespēju kā pašiem pārliecināties par vakcīnu ilgtermiņa nekaitīgumu (vienīgā iespēja – akli ticēt oficiālo struktūru apgalvojumiem), tad visdrošākā izvēle ir nevakcinēties pret COVID19 un tamlīdzīgām slimībām kā minimums tuvāko 2-5 gadu laikā.

Avoti:
https://horizon-magazine.eu/article/five-things-you-need-know-about-mrna-vaccines.html
https://www.cell.com/molecular-therapy-family/molecular-therapy/fulltext/S1525-0016(18)30593-8
https://enciklopedija.lv/skirklis/956
https://www.lsm.lv/raksts/zinas/zinu-analize/ko-zinam-un-nezinam-par-vakcinam-pret-covid-19-aizliegtais-panemiens-ielukojas-vakcinu-instrukcijas.a387730/
https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/pirmie-cilveki-latvija-sanemusi-vakcinu-pret-covid-19.a386884/
https://www.zva.gov.lv/lv/pacientiem-un-sabiedribai/zales/vakcinas-pret-covid-19/jautajumi-un-atbildes-par-vakcinu-comirnaty
https://www.modernatx.com/mrna-technology/mrna-platform-enabling-drug-discovery-development
http://medicina-fiziologija.blogspot.com
https://www.bkus.lv/lv/content/kas-ir-imuna-sistema-un-ka-ta-darbojas
http://www.pajautaarstam.lv/blogs/params/post/1688467/kapec-tik-daudz-pote-stasts-par-imunitati-1-dala-nespecifiska-imunitate
http://www.pajautaarstam.lv/blogs/params/post/1975794/kapec-tik-daudz-pote-stasts-par-imunitati-2-dala-specifiska-imunitate
http://www.pajautaarstam.lv/blogs/params/post/1981162/kapec-tik-daudz-pote-stasts-par-imunitati-3-dala-kapec-tik-daudz-pote
https://www.vakcinrealitate.lv/category/vakcinas/
https://infoagentura.wordpress.com/2021/02/22/vakcinacija-ir-vienadojums-ar-daudziem-nezinamajiem/
https://infoagentura.wordpress.com/2021/01/21/eksperta-skaidrojums-kapec-vakcinas-var-un-medz-but-kaitigas/

Informācijas aģentūra
/08.03.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, VAKCINĀCIJA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Vakcinācija ir vienādojums ar daudziem nezināmajiem

Es pati esmu bijusi vakcinācijas piekritēja, jo tas taču ir zinātniski! Atceros, cik sajūsmināta par to biju, kad bērnībā par to pirmo reiz izlasīju kādā grāmatā. Mans prāts to pieņēma un tam ticēja. Mana ticība vakcīnām bija tik liela, ka pieaugušā vecumā pat pēc divām nelaimīgām gripas vakcinācijām, kad abas reizes smagi saslimu, es joprojām turpināju vakcinēties pret citām saslimšanām. Man pat bija izgatavotas atgādnes, lai pēc 10 gadiem neaizmirstu par difteriju un stingumkrampju poti, kā arī par kārtējo ērču encefalīta revakcināciju. Savas veselības problēmas, kas man radās es nesaistīju ar saņemtajām vakcīnām.

Kad dzirdēju viedokļus par problēmām, kas rodas bērniem pēc vakcinācijām, sāku pētīt šo jautājumu, tomēr man toreiz pietrūka informācijas, lai pieņemtu sev izsvērtu un skaidru lēmumu. Kad pienāca bērnam kārtējā vakcinācijas reize, sāku vaicāt pediatrei. Viņa neieklausījās un autoritatīvi nosūtīja mani ar bērnu uz vakcināciju.

Situācija mainījās, kad tieši pēc kādas vakcinācijas mana bērna veselības stāvoklis izmainījās. Joprojām nevaru sev piedot, ka esmu to nodarījusi bērnam – pati aizvedusi, pati ļāvusi vakcinēt… Ja nebūtu redzējusi šis izmaiņas PIRMS un PĒC vakcīnas, kas notika ar bērnu, tad visticamāk joprojām dzīvotu ticībā, ka – ļaunā infekcija izraisa saslimšanu, bet vakcinācija pasargā, nemaz neuzdodot jautājumu, vai tiešām tas tā ir. Jā, toreiz viss sāka mainīties. Mainīt savus priekšstatus, kas gadu gaitā iesakņojušies, tas nudien nav viegls darbs.

Es toreiz nezināju, ka viena mana māsīca Lilija, kas dzīvoja laukos, bija smagi cietusi no vakcinācijas. Radu ģimene to man nebija stāstījusi, jo tā viņiem bija liela traģēdija. Tas bija noticis pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā, kad feldšere bija iegriezusies viņu mājās un viņu mammu pierunājusi, ka vajag vakcinēt bērnu. Mazajai Lilijai toreiz esot bijuši apmēram divi gadi. Pēc potes tās pašas dienas vakarā meitene bija saslimusi, degusi ugunīs no augstas temperatūras un pēc tam, nekad vairs neesot bijusi tāda kā agrāk. No savu vecāku stāstiem es zināju, ka Lilija esot bijis normāls bērns un tad pēkšņi esot izmainījusies. Lilijas mamma ar meitu esot braukusi pie ārstiem uz Rīgu, bet neviens neko nav varējis palīdzēt. Meitenei esot aizgājušas bojā smadzenes… Tas bija viss, ko zinājām, bet nezinājām, kas bija noticis. Viņu ģimene par to neko nestāstīja. Viņiem tāpat bija smagi. Manas māsīcas mamma – Babiņa, kā es viņu saucu, visticamāk nevēlējās dzirdēt arī citu radu nosodījumu, ka ir atļāvusi vakcinēt. Un vai par to vispār drīkstēja runāt? Tie bija padomu laiki, kad par daudz ko skaļi nerunāja. Uz aprūpes iestādi meitiņu neatdeva, kopa viņu paši. Savukārt, ārsti teica, ka viņa tāda jau ilgi nenodzīvošot, augstākais kādus padsmit gadus, bet Lilija joprojām ir dzīva kā atgādinājums par to, kas ar viņu ir noticis.

Kad es bērnībā aizbraucu uz laukiem, tad ziņkāre mani vilka viņu redzēt, bet viņas izskats un nesaprotamā izturēšanās mani biedēja. Viņa baidījās un satraucās no svešiem cilvēkiem, tāpēc vēroju viņu paslēpusies aiz durvju aizkara, lai mani nepamana. Runāt viņa nerunāja, tikai izdvesa zvēram līdzīgas skaņas. Ja neapmierināta – viņa ūjināja skaļāk, ja priecīga – elsoja, bet šīs skaņas neatgādināja cilvēka balsi. Vienīgais, ko viņa bija iemācījusies, bija padzerties no krūzītes. Ēdienu ņēma ar rokām vai arī Babiņai viņa bija jābaro ar karoti. Nokārtoties viņa nemācēja. Viņai staigājot pa istabu, fēces krita ārā pa lindraku apakšu. Labi bija, ja kāds mājinieks pamanīja un palaimējās uzreiz to savākt. Citādi viņa pati varēja tās izmīdīt. Toreiz vēl pamperu nebija. Viņa varēja arī nosmērēties ar fēcēm un tādas netīras rokas likt sev pie sejas, apģērba. Ja viņai gadījās tikt līdz ārdurvīm un viņa, neviena nemanīta, tika laukā, tad gāja, kur acis rāda, un varēja aiziet nezin kur, vai apmaldīties tuvējā mežā. Tad visa ģimene un pat kaimiņi devās viņu meklēt. Viņa bija jāsargā, lai neiziet no mājas. Babiņa nodzīvoja līdz 88 gadu vecumam, aprūpējot savu pieaugušo bērnu. Kad viņa nomira, tad radās jautājums, kas notiks ar Liliju, vai kāds tagad atdos viņu pansionātā? Sirds to neļāva un tā viena no viņas vecākajām māsām nolēma aiziet projām no sava rajona priekšnieces amata, un pārcēlās uz laukiem kopt māsu… Lilija joprojām ir dzīva, nu viņai jau ir 60 gadi.

Tikai tad, kad sāku radiem stāstīt par to, kā man bērns bija mainījies pēc vakcinācijas, tikai tad uzzināju, ka arī Lilija ir vakcīnas upuris. Sirds sažņaudzās. Kāpēc, kāpēc, es to agrāk nezināju? Ja viņi būtu stāstījuši, varbūt tad būtu vairāk šo jautājumu pētījusi un būtu vismaz par vēl kādu upuri mazāk. Bet es viņus saprotu – arī man tagad par to ir smagi runāt. Negribu atcerēties un vēlreiz emocionāli piedzīvot ne tās negulētās naktis, ne izmisumu. Man ir kauns, ka esmu to pieļāvusi savam bērnam. Es negribu dzirdēt ne nosodījumu, ne uzbrukumus sev. Neviens nevar laiku pagriezt atpakaļ. Vienīgais, ko es gribu dzirdēt, tā ir PATIESĪBA. Tagad jau kādus piecus gadus, savā brīvajā laikā un dažreiz pat pa naktīm, es sēžu un lasu rakstus, un pētu šo un citus man interesējošos medicīnas jautājumus. Kā tad īsti ir ar vakcīnām – vienu cilvēku tās sabojā, bet citam viss daudzmaz labi? Kur ir patiesība?

Pēdējo mēnešu laikā speciāli aktualizētais vakcīnu jautājums ir ļoti diskutabls un neviennozīmīgs. Ir apsveicami, ka tam ir pievērsta uzmanība, ja mērķis ir bijis veicināt atklātu un godīgu viedokļu apmaiņu. Tomēr gan piesauktā statistiska, gan BKUS ārstu parakstītā vēstule (28.11.2018.) un ar to saistītie TV sižeti liecina par tendenciozitāti, ko jau daži citi autori ir paspējuši aprakstīt un tāpēc pie tā te nepakavēšos (K vitamīnu neatšķir no vakcīnas, statistikā iekļauj tos, gadījumus, kas nepakļaujas obligātai vakcinācijai vispār vai attiecīgajā vecumā). [“Atklātā vēstule par profilaktisko pošu nozīmi” adresēta bērnu vecākiem, kas tika publicēta BKUS mājaslapā, bet tagad tur vairs nav pieejama. Šo vēstuli parakstīja Dace Zavadska BKUS Vakcinācijas centra vadītāja, Vilnis Grīnbergs BKUS virsārsts, Renāte Snipe BKUS virsārste, Arta Bārzdiņa BKUS Anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikas vadītāja, Zane Straume BKUS valdes locekle.]

Tikpat pārsteidzoša ir RSU lektores Ksenijas Andrijanovas organizētā sazvērestība kādā slēgtā Facebook grupā, ko viņa sauc par „eksperimentu” un par kuru pēc tam pat nemaz nekaunas, un kuru atbalsta arī citas sabiedrībā zināmas personas. Mūsdienu sabiedrības morālais standarts? Neviena no viņām neiebilst, ka ar šādiem Ksenijas ierosinātiem negodīgiem paņēmieniem patiesību noskaidrot nevar. Patiesība viņas visticamāk nemaz neinteresē, kad sabiedrībā pazīstamā blogere Ksenija aicina veidot fake kontus internetā un caur tiem iesūtīt safabricētu informāciju Facebook lapā „Vakcīnrealitāte Latvijā”, kura mēģina apzināt objektīvo situāciju vakcīnu jomā Latvijā.

Tajā pat laikā mediju reklāmas speciālists Māris Antons aicina uz diskrimināciju un organizē parakstu vākšanu par to, lai pārtrauktu piešķirt “māmiņu algas” un nenodrošinātu valsts un pašvaldību apmaksātus bērnudārzus tiem bērniem un viņu vecākiem, kas ir izvēlējušies neļaut savu bērnu organismā ievadīt nedrošas vielas.

Tā būtu katastrofa, ja šajā jautājumā tiktu ieviesta likumdošana, kas nerespektē cilvēka autonomiju un tiesības izlemt, vai viņš grib vai negrib ļaut injicēt savā organismā svešas olbaltumvielas, toksiskus adjuvantus un konservantus, ko satur vakcīnas.

Daudzi masu mediji steidz atspoguļot šo jautājumu un, neiedziļinoties lietas būtībā, nostājas primitīvas propagandas pusē. Žēl. Tas ir tāds vienkāršots vienādojums, proti, “ļaunā infekcija izraisa saslimšanu, bet vakcinācija pasargā”. Šajā vienādojumā ir arī vēl citi lielumi, kas tiek ignorēti.

Pirmkārt, paša organisma uzņēmība un spēja pretoties infekcijai, par ko oficiālajās vadlīnijās neviens neko daudz nerunā. Kā paaugstināt šīs spējas, lai organisms neļautu infekcijai sevi uzvarēt? Viduslaikos mēra laikā daudzi aizgāja bojā, bet ne jau visi! Kāpēc tie izdzīvoja? Vai to kāds ir pētījis? Arī mūsdienās, piemēram, nav nekādas vakcīnas pret EBV (Epšteina Barra vīruss), bet lielākā daļa populācijas to ir izslimojusi, daži smagāk pat ar komplikācijām, daži vieglāk vai pat nemanāmi, un tas atkarīgs no paša organisma spējas pretoties infekcijai. Vai to kāds ir cītīgi pētījis, kā paaugstināt organisma aizsargspējas pret infekcijām dabiskā ceļā? Vai tieši organisma aizsargspēju paaugstināšana dabiskā ceļā nav visīstākā profilakse?

To, ka slimības gaita visiem nav vienāda, apstiprina arī Slimību profilakses un kontroles centra informatīvie materiāli par vakcinējamajām slimībām. Šajos materiālos pie daudzām slimībām lasām, ka slimība visbiežāk norit bez simptomiem vai arī simptomi ir viegli, nespecifiski (drudzis, galvassāpes, slikta dūša, sāpes vēderā un/vai kaklā). Smagākas saslimšanas notiek tikai retos gadījumos, ko, protams, neviens nevēlas piedzīvot. Atkal te rodas jautājums, kāpēc vairums var izslimot viegli, bet retos gadījumos slimība norit smagi? Vai te atkal nav jāuzdod jautājums par katra atsevišķā organisma uzņēmību pret slimībām, par to, kā stiprināt imunitāti – neuzņēmību pret infekciju slimību ierosinātājiem. Ja cilvēkam ir augsta imunitāte, augstas dabīgās organisma aizsargspējas, tad tas neizslēdz saslimšanu, bet slimība tad norit vieglā formā vai bez simptomiem, un pēc slimošanas tiek iegūta imunitāte dabīgā ceļā. Līdzīgi arī vakcīnas neizslēdz saslimšanu, kas tad notiek vieglākā formā.

Cik plaši sabiedrībā tiek skaidroti un pašiem mediķiem mācīti jautājumi par to, ko darīt un kā stiprināt paša organisma aizsargspējas pret dažādām infekcijām? Par to, cik svarīgs ir veselīgs uzturs (un vairums rūpnieciski ražotu produktu tādi nav), dienas režīms, fiziskās aktivitātes, brīvais laiks ar draugiem un tuviniekiem, higiēna un daudzi citi dzīves veida faktori. Vai tieši šī nav dabiskā profilakse, kas būtu jāatbalsta daudzkārt lielākā apjomā pat par specifisko mākslīgo profilaksi – vakcināciju?
Vai mums nav jāsaprot labāk arī konkrēto infekcijas slimību daba – kontagiozitāte (lipīgums), vīrusa vai patogēnās baktērijas virulence (patogenitātes pakāpe), lai varētu pieņemt apzinātu lēmumu vakcinācijas jautājumā?

Otrkārt, te būtu sīkāk jāaplūko arī tāds vakcīnas aizstāvju vidū izplatīts jēdziens kā kolektīvā imunitāte. To uzskata par netiešu, pozitīvu vakcinācijas efektu, kas aizsargā bērnus, kuriem vakcinācija nav iespējama nopietnu veselības problēmu dēļ. Tāpat uzskata, ka tā aizsargā bērnus, kuri vēl nav vakcinēti, jo nav sasnieguši vakcinācijai atbilstošo vecumu. Tā par to ir rakstīts SPKC Informatīvajā materiālā “Vecākiem par bērnu vakcināciju”. Tomēr arī te viss nemaz nav tik skaisti, kā tas tiek pasniegts.

Realitātē te būtu jārunā par vakcinētiem infekcijas nēsātajiem, kas ir vēl viens nezināmais faktors vakcinācijas vienādojumā. Esmu runājusi ar cilvēku, kuram kakla sāpju gadījumā ģimenes ārsts ir paņēmis iztriepi no žāvas. Analīze ir uzrādījusi difterijas ierosinātāju un cilvēkam ir bijis kāds laika posms jāpavada Latvijas Infekciju centra izolatorā, dzerot antibiotikas, lai arī pats cilvēks nebija slims, bet kā nēsātājs varēja aplipināt citus. Un te jājautā, cik daudzi cilvēki kakla sāpju gadījumā tā uzreiz iet pie ārsta un cik daudziem cilvēkiem ārsts tā uzreiz paņem iztriepi no žāvas, un aizsūta uz laboratoriju? Un kurš tagad pateiks, cik daudzi šādi infekciju nēsātāji staigā pa pasauli izplatīdami infekciju? Paši smagi nesaslimst, bet infekciju nēsā un izplata, un paši netiek izolēti.

Otrs gadījums, ko man pastāstīja kāda ārste ir par kādu bērnu, kas ir bijis vakcinēts, bet kas kā nēsātājs atnesis garā klepus infekciju uz mājām (pašam tikai neliels krekšķis) otram ģimenes bērnam, kas vēl nav bijis vakcinēts un kas ir saslimis. Ja vecākajam bērnam būtu bijuši izteikti simptomi, tad vecāki būtu viņu izolējuši un nebūtu laiduši pie zīdaiņa. Te jājautā, vai šie gadījumi liecina par kolektīvo imunitāti, vai arī par vakcinētiem infekciju nēsātājiem? Vienā gadījumā kakla sāpes, otrā gadījumā – neliels krekšķis nav liecinājuši par nopietnu slimību. Tā kā abos gadījumos cilvēki bija vakcinēti, tad pašiem tas izpaudās vieglā formā, bet abos gadījumos viņi bija infekciju nēsātāji. Tātad – kāda te kolektīvā imunitāte? Sanāk tikai individuālā. Vakcinācija nepasargā ne no nēsāšanas, ne no saslimšanas. Vai infekcija šādi tiek izskausta vai drīzāk nekontrolēti izplatās caur tiem, kas ir vakcinēti? Vai tad kāds pārbauda katru, kas ieklepojas vai kuram iesāpas kakls?

Treškārt, nākamais lielums, kas ir palicis ārpus šī vienādojuma, ir pašas vakcīnas. Arī ar tām nav tik viennozīmīgi! Papētiet, iedziļinieties un paanalizējiet!

Vispirms te jāpiemin kompensācijas tiem, kas cietuši no vakcīnām. Mūsdienās pavisam vienkārši var atrast ASV datus par tiesas ceļā piedzītām kompensācijām, kas jāmaksā tiem, kas cietuši no vakcīnu radītām blaknēm. Kompensāciju summas par pēdējiem 30 gadiem. Veseliem trīsdesmit gadiem! (https://www.hrsa.gov/ ). Vai kāds pieļauj iespēju, ka tādas astronomiskās summas tiek maksātas bez pamata?

Tāpat te vietā būtu uzdot jautājumu, kāpēc šāda valsts organizācija vispār ASV ir radīta un pastāv, ja jau vakcīnas ir drošas un pārbaudītas? Vai tas liecina par to, ka gadījumā, ja valsts uzspiež vakcināciju obligātā kārtā, tad valstij ir jāizvērtē katrs blakņu gadījums un arī jāuzņemas atbildība, maksājot kompensāciju? Vai vakcinācijas aizstāvji un Latvijas valsts ir gatava šim mērķim budžetā paredzēt nodokļu maksātāju naudu, ja gadījumā Latvijā tiktu ieviesta ar likumu obligāta vakcinācija, no kuras vecāki nevar atteikties? Un vai tiešām valstij to vajag darīt, ja vakcīnu jautājumā ir joprojām tik daudz neskaidrību?

ASV Nacionālajā Vakcīnu informācijas centra (National Vaccine Informatiom Center) mājas lapā ir izdalīta atsevišķa lapa – Starptautiskais memoriāls vakcīnu upuriem (The Internatonal Memorial for Vaccine Victims) – tiem kuriem dzīve uz visiem laikiem izmainījusies pēc vakcinācijas (www.nvic.org/Vaccine-Memorial.aspx ).

Ja diplomēti un sertificēti ārsti joprojām turpina publiski teikt, ka vakcīnām ir tikai rožainā puse, ka tās par katru cenu būtu jāuzspiež visiem, tad atliek secināt, ka vai nu viņi paši neko vairāk par oficiālo propagandu nezina, vai arī neseko līdzi tam, kas notiek šajā jomā pasaulē, vai arī to vienkārši ignorē. Ja tas ir tā – tad, piedodiet, ir jāapšauba viņu profesionalitāte.

Ceturtkārt, gan cilvēku pieredzē, gan zinātniskajos pētījumos iezīmējas saikne starp vakcīnām un hroniskām autoimūnām saslimšanām. Te neminēšu saiknes starp vakcīnām un citām veselības problēmām.

Minēšu kādu konkrētu gadījumu, kā kādā ģimenē ir ienācis juvenils idiopātisks artrīts (JIA), kas ir biežākā autoimūnā saslimšana bērnu vecumā ar prevalenci apmēram 1/1000 iedzīvotājiem (Latvijas Pediatru reimatologu asociācija, 2011). Meitene pēc vakcinācijas trīs gadu vecumā saslima ar masaliņām un nokļuva slimnīcā. Bijusi liela nesaprašana, kā tad tā, jo meitene esot bijusi vakcinēta pret masaliņām. Drīz pēc tam saslimusi ar juvenilo idiopātisko artrītu. Runājot par autoimūnām saslimšanām ir jāmin, ka nav viena cēloņa, kas izraisa saslimšanu. Lai saslimtu ar kādu autoimūnu saslimšanu, pamatā ir jābūt ģenētiskai predispozīcijai, kura var neizpausties, ja nav ārēja negatīvā faktora, kas to izprovocē. Kad meitene jau bija saslimusi ar JIA, tad pārbaudot atklājās, ka viņai ir pozitīvs HLA B27 antigēns. Tiem, kuriem ir šis antigēns, ir risks saslimt ar JIA, ja rodas ārēji provocējoši faktori, kā šajā gadījumā bija vakcīna. Šobrīd meitenei ir 17 gadi. Savukārt, otra māsa nekad nav potēta, šobrīd viņai ir 10 gadi un ar veselību nav problēmu. Kā izrādās, tad arī viņai ir pozitīvs HLA B27 antigēns, bet viņai nav JIA.

Pētījumā „Vakcīnas, adjuvanti un autoimunitāte” (Vaccines, adjuvants and autoimmunity; http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/26275795 ), kas publicēts žurnālā Pharmacological Research 2015.gada oktobrī, norādīts: „Tā kā vakcīnas tiek dotas iepriekš veseliem saņēmējiem, kuri varbūt nekad nesaslimtu ar [autoimūnu] slimību, ja netiktu imunizēti, tad nelabvēlīgie gadījumi ir rūpīgi jāapskata un jāizvērtē pat tad, ja to skaits ir neliels.” Būtu interesanti uzzināt, kurš Latvijā ar to nodarbojas, jo cik saprotams no BKUS infektoloģes Bērnu vakcinācijas centra vadītājas profesores dr. D.Zavadskas un no RSU asociētās profesores pediatres infektoloģes Ilzes Gropes publiski teiktā, tad viņām par šādu saikni starp vakcinācijām un autoimūnajām saslimšanām nekas nav zināms.

Tādi pētījumi, kas norāda uz vakcīnu saikni ar autoimūnajām saslimšanām, ar katru gadu pieaug. Jaunākie pētījumi liecina, ka autoimunitāti var ierosināt daudzi toksiski ārējie faktori, kuri iedarbojoties noteiktā laika periodā, gadījumā, ja ir ģenētiska nosliece, var radīt vienu vai laika gaitā pat vairākas autoimūnas saslimšanas. Vakcīnas (to sastāvdaļas, konservanti, adjuvanti) ir to faktoru grupā, kas var izraisīt autoimunitāti, ko apstiprina dzīvnieku eksperimenti. Kāpēc dzīvnieku? Tāpēc, lai izolētu vienu noteiktu faktoru, ar ko iedarboties uz eksperimenta dzīvniekiem viendabīgā vidē ar noteiktu ģenētisko izcelšanos. Dzīvnieku eksperimentu gadījumā tiek skatīta tikai viena faktora – vakcīnu ietekme. Pētījumā „Adjuvantu un vakcīnu ierosināta autoimunitāte: dzīvnieku modeļi” (Adjuvants- and vaccines-induced autoimmunity: animal models; http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/27417999 ), kas publicēts 2017.gada februārī žurnalā Imunologic Reseach, atklāts, ka vakcīnu sastāvdaļa – adjuvanti var ierosināt vispārēju autoimūnu atbildi, kuras rezultātā rodas dažādas antivielas. Injicējot vakcīnas veselos dzīvniekos dažkārt tiek ierosinātas tādas saslimšanas, kā reimatoīdais artrīts, sistēmiskā sarkanā vilkēde, Šēgrena sindroms, autoimūnais tireodīts, antifosfolipīdu sindroms.
Vēl kāds pētījums „Vakcinācija un autoimūnās slimības: vai nelabvēlīgo veselības efektu aizkavēšana ir pie horizonta?” (Vaccination and autoimmune diseases: is prevention of adverse health effects on the horizon? http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC5607155/ ), kas publicēts 2017.gada otrajā pusē, aplūko iespējamos autoimūno reakciju mehānismus, kas seko vakcinācijai. Šeit tiek pieminētas tādas autoimūnās saslimšanas kā reimatoīdais artrīts, multiplā skleroze, reaktīvais artrīts, polimiozīts/ dermatomiozīts, nodozais poliartrīts, Gijēna-Barē sindroms, 1.tipa cukura diabēts, idiopātiska (slimība ar nezināmu izraisītāju) trombocitopēnija un autoimūnais tireodīts. Autori ir apkopojuši arī pārskatāmu tabulu, kur apkopots, kādas autoimūnas saslimšanas radušās pēc noteiktām vakcīnām.

Tā šajā tabulā redzam, ka hepatīta B vakcīna (HBV), stingumkrampju (tetanus) vakcīna un Sibīrijas mēra (anthrax) vakcīnai ir tiešs sakars ar tādu smagu autoimūnu saslimšanu kā sistēmisko sarkano vilkēdi, bet vakcīnai pret b tipa Haemophilus influenzae infekciju (HIB) ir saikne ar 1.tipa cukura diabēta attīstību, kur pacientiem pēc tam visu mūžu jāmēra vairākas reizes dienā glikozes līmenis asinīs un jālieto insulīns.

Ņem tik un lasi, ja vien barjera nav nepietiekošas angļu valodas zināšanas! Tie ir nopietni brīdinājumi! Vai mazajai Latvijai tie būtu jāignorē? Iespējams, lielās nācijas var atļauties šos eksperimentus ar vakcīnām. Vai mēs to varam, ņemot vērā sarūkošo Latvijas iedzīvotāju skaitu? Un tas ir jautājums arī par veselības un dzīves kvalitāti.

Ņem, lasi un domā… Ir viegli domāt, ja ir viens skaidrs cēlonis, kas izraisa kādu problēmu, un sekas iestājas tūlīt. Tad ir pamatoti atzīt šo cēloņsakarību. Tomēr, ja vēlamies patiešām balstīties zinātnē un būt godīgi, tad jāatzīst, ka šis vienādojums – ļaunā infekcija izraisa saslimšanu, bet vakcinācija pasargā – nav tik vienkāršs. Dzīves pieredze un pētījumi te ievieš korekcijas, un tad zinātnei ir jāprot analizēt datus arī tad, ja cēloni no sekām atdala laika distance, ja vairāku nelaimīgi sakrītošu faktoru summa rada kādas konkrētas sekas.

Tieši tāpēc šajā problēmā atrast skaidru cēloņu-seku ķēdīti nemaz nav tik vienkārši (pēdējos gados šo ķēdīti skaidrāku padara eksperimenti ar dzīvniekiem kontrolētos apstākļos). Nav brīnums, ka medicīnas datu bāzēs, īpaši agrākos gados, var atrast arī zinātniskus rakstus par to, ka vakcīnas nekādā ziņā nerada komplikācijas un neietekmē turpmāko veselību, un vakcīnai sekojoša veselības problēma tiek traktēta kā gluži nejauša sakritība. Tieši tāpēc vēl nozīmīgāk būtu nevis to ignorēt, bet vākt ziņojumus par visām kaitīgajām blaknēm, ko izraisa vakcīnas, tos apkopot un analizēt. Tieši tāpēc tas nav pieļaujams, ja šajā jautājumā tiktu pieņemta diskriminējoša likumdošana, kas nerespektē cilvēka autonomiju un tiesības izlemt, vai viņš grib vai negrib ļaut injicēt savā organismā svešas olbaltumvielas, toksiskus adjuvantus un konservantus, ko satur vakcīnas. Likumdošanu, kas skar visas sabiedrības veselību un turpmāko dzīves kvalitāti, nedrīkst pieņemt, balstoties uz vienkāršu sākumskolas līmeņa vienādojumu – ļaunā infekcija izraisa saslimšanu, bet vakcinācija pasargā. Tas mūsdienās, kad jau ir pieejami pētījumi, kas ievieš lielāku skaidrību, ir primitīvi un pat noziedzīgi.

Ļoti pamatots ir dr. Edgara Medņa teiktais, ka šajā jautājumā katram pašam ir jāiedziļinās, jāizsver visi par un pret, un jāpieņem apzināts lēmums – vakcinēties vai nē.

Vakcinācija ir vienādojums ar daudziem nezināmajiem, no kuriem tikai dažus esmu te ieskicējusi. Šie jautājumi noteikti prasa padziļinātu, nopietnu iedziļināšanos un tālāku izpēti, ja to vēlas risināt godīgi. Mani kā mammu un kā pacienti neapmierina vakcinācijas aizstāvju primitīvā pieeja un propaganda. Vai pietiek ar to, ka viņi ir dzīvi, bet kā Lilijas gadījumā – nav spējīgi par sevi parūpēties? Vai šobrīd kāds ārsts var uzņemties atbildību un mierīgu sirdi dot nozīmējumu bērnam uz vakcināciju, ja iepriekš nav izvērtēta ģenētiskā predispozīcija saslimt ar kādu autoimūnu saslimšanu? Padomāsim par dzīves kvalitātes jautājumu vakcināciju upuriem. Un kas notiek autoimūnu saslimšanu gadījumā visa atlikušā mūža garumā, kad ir jācieš sāpes, jāpiedzīvo funkciju ierobežojums, jāievēro noteikts uztura režīms, jāsamierinās ar vides ierobežojumiem un jālieto medikamenti (glikokortikoīdi, nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, jaunie līdz galam nepārbaudītie bioloģiskie medikamenti, hormonu preparāti – insulīns, levotiroksīns), kas ilgstošu gadu gaitā rada arvien jaunas blaknes vai pat saslimšanas.

Marika Zelča-Čerāne, raidījuma par veselību “Vērmele” vadītāja
/14.01.2019/

Avoti:

Kas šajā vienādojumā -ļaunā infekcija izraisa saslimšanu, bet vakcinācija pasargā- netiek ņemts vērā?

Informācijas aģentūra
/22.02.2021/

Publicēts iekš Kat.: Medicīna, Reg.: Latvija, VAKCINĀCIJA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Izraēlā vakcinācijas un karantīnu kampaņas ir izgāzušās

Populārākais Izraēlas interneta portāls Ynet, kurš izlaiž onlain izdevumu “Ediot Ahronot”, publicēja rakstu “Izgāšanās hronika: trešā karantīna salīdzinājumā ar iepriekšējām”, kurā dod statistiku trešajai pēc kārtas koronavīrusa karantīnai, kuru Izraēlas varasiestādes ieviesa 2020.gada 27.decembrī. 2021.gada 8.janvārī šī karantīna tika pastiprināta, bet saslimstības rādītāji ne tikai nesamazinājās, bet pat ievērojami pieauga. “Pēc pusotra mēneša pēc trešās karantīnas ieviešanas koronavīrusa rādītāji ir daudz sliktāki, nekā sākumā”, raksta izdevums.

2020.gada decembra beigās, kad sākās ierobežojumu ieviešanas process, pozitīvo koronavīrusa analīžu līmenis bija 4,9%, smagi slimo skaits – 949, dienā konstatēto jaunu saslimušo skaits – 4010. Dati uz 08.01.2021: pozitīvo analīžu daļa – 6,6%, smagi slimie – 949, dienā konstatētie jauni saslimšanas gadījumi – 7644. “Katra jaunā karantīna ir mazāk efektīva par iepriekšējo,” komentējot šo statistiku, raksta Izraēlas izdevums “Vesti”.

Masveida vakcinācija Izraēlā sākās 2020.gada 20.decembrī, pēc kā COVID19 saslimstības apjoms pieauga. Ja 20.decembrī kopējais ar koronavīrusu inficēto skaits bija mazāks par 375 tūkstošiem, tad 2021.gada 11.februārī kopējais inficēto skaits pārsniedza 709 tūkstošus cilvēku.

Uz 07.02.2021 pirmo vakcīnas dozu bija saņēmuši 3426810 izraēliešu (37,19% Izraēlas pilsoņu), bet abas dozas 2016351 pilsoņu (21,88%). Vislielākais vakcinēto īpatsvars ir vecuma grupā no 70 līdz 79 gadi, bet vismazākais starp ortodoksālajiem jūdaistiem, Izraēlas arābiem un krievvalodīgajiem izraēliešiem. Tikai 24% krievvalodīgo ir vakcinējušies, bet 49% vispār negrasās vakcinēties.

Slimnīcu apvienības “Klalit” ģenerāldirektors, profesors Ehuds Dāvidsons intervijā Ynet norāda, ka zems vakcinēto procents ir arī starp jauniešiem, jaunajām māmiņām, gulošiem slimniekiem un izglītības sfērā strādājošajiem.

Amerikāņu konservatīvais izdevums The Unz Review norāda: “Kopējam vakcinēto un COVID19 pārslimojušo izraēliešu skaitam vajadzēja nodrošināt Izraēlai salīdzinoši labu kolektīvo imunitāti, kurai vajadzētu pietikt, lai uzvarētu vīrusu… tomēr fakti runā par pretējo. Koronavīrusa izplatības ātrums Izraēlā ir lielāks, nekā jebkur citur.” Izdevums vērš uzmanību uz “satraucošu korelāciju starp masveida vakcināciju un saslimstības pieaugumu; sanāk tā, ka jo vairāk jūs vakcinējat, jo vairāk saslimušo”.

Un it kā ņirgājoties par Izraēlas varasiestāžu kovidkampaņu, viena no nedaudzajām teritorijām ar minimālu saslimstību ir Rahata, palestīniešu beduīnu municipalitāte, kurā vakcināciju ignorē.

“Vesti” mēģināja noskaidrot COVID19 saslimstības pieauguma iemeslus pēc vakcinācijas un nonāca pie secinājuma, ka tas ir saistīts ar pašu vakcinācijas procesu: “Ir aizdomas, ka ievērojams skaits inficēšanās gadījumu notiek analīžu nodošanas centros. Tieši tur visvairāk satiekas vīrusa nēsātāji ar veseliem pilsoņiem.”

04.02.2021 profesors Rans Balicers (valdības konsultants koronavīrusa jautājumos un ekspertu grupas “Magen-Izrael” vadītājs) atklāti atzina, ka vairs netic “karantīnas brīnumam”.

Izraēlā pieņemas spēkā negatīva attieksme gan pret karantīnu, gan pret vakcināciju.

Rabīna Amnona Ichaka (Amnon Yitzhak / Амнон Ицхак) piekritēji Netanijas pilsētā uz sludinājuma dēļiem izlīmēja plakātus, kuri noliedz gan pandēmiju, gan nepieciešamību vakcinēties.

Grupa “Pilsoņu iniciatīva – 2020”, kuru vada aktīvists Ilians Maršaks, dēvē Veselības ministrijas Sabiedriskās veselības dienesta vadītāju Šaronu Elroi – Praisu par “koronavīrusa izplatītāju”. Viena no šīs grupas aktīvistēm paziņoja Ynet korespondentam: “Jūs esat kļuvuši par vienas no lielākajām krāpšanām vēsturē līdzdalībnieku…”

Plaši tiek izplatīti antivakcinēšanās grafiti. Piemēram, Tverijas pilsētā nezināmie uz “Makkabi” slimnīcas (kurā atrodas vakcinēšanas punkts) sienas ar melnu krāsu uzrakstīja: “Vakcīna nogalina.” Analoģiski uzraksti (“Vakcinācija – tā ir likvidācija”, “Mēs neesam aitu bars”) 2021.gada janvārī parādījās vakcinācijas punktu tuvumā arī citās Izraēlas pilsētās.

Milzīgu popularitāti ieguva Ņujorkas pediatra Lorenca Paļevska (Dr. Lawrence Palevsky / Доктор Лоуренс Б. Палевский) filma – lekcija “Vakcīnas bīstamība” (Опасность вакцины). Slavenais amerikāņu ārsts stāsta par iespējamajām tālejošajām sekām no mRNK vakcīnām (Pfizer-BioNTech, Moderna [un drīzumā arī CureVac]).[ Lorenca Paļevska mājaslapa, kurā var apskatīt arī viņa videouzstāšanās: https://www.northportwellnesscenter.com/practitioner/lawrence-palevsky/media ]

Kopumā vakcinācijas tempi Izraēlā ir krasi samazinājušies. Slimnīcas “Klalit” vakcinācijas punkta uzraudze Kalanita Kaija intervijā Ynet pastāstīja, ka, ja vēl nesen ik dienas vakcinējās no 100 līdz 120 tūkstošiem cilvēku, tad tagad šie rādītāji nokritās dubultā: cilvēki no vakcīnas baidās vairāk nekā no koronavīrusa.

Avīzes “Ediot Ahronot” apskatnieks Nadavs Eļja atzīmē, ka “uzticība karantīnai ir pilnībā zudusi, cilvēki ir noguruši no ierobežojumiem”. Slavenais Izraēlas muzikants un blogeris Gilads Acmons norāda, ka izraēlieši vairs neuzticas valdībai un viņš kritizē “bezcerīgo un liekulīgo Izraēlas COVID stratēģijas dabu”. Acmons atsaucas uz socioloģisko aptauju datiem, saskaņā ar kuriem “50% izraēliešu netic ne vakcīnai, ne nepieciešamībai vakcinēties. Izraēlas vakcinācijas centri pašreiz ir tukši, neskatoties uz spiedienu, ko uz pilsoņiem izdara valdība un pašvaldības, ar mērķi tos “aizsargāt”. Daudzi izraēlieši uzskata, ka nacionālā vakcinācijas kampaņa kalpo Izraēlas premjerministra Netanjahu politiskajiem mērķiem.”

Avīze “Vesti” šaubās par valdības koronavīrusa politikas adekvātumu, norādot, ka “pateicoties koronavīrusam, kura uzliesmojumi brīnumainā kārtā notika”, kad premjerministram bija jāstājas tiesas priekšā par apsūdzībām korupcijā, “viņš spēja izvairīties no šī šķietami neizbēgamā drauda”.

Koronavīrusa štāba protokolus valdība ir noslepenojusi uz 30 gadiem. “Patiesība kā tika pieņemti lēmumi par epidēmiju paliks nepieejama ne tikai šai, bet arī nākamajai izraēliešu paaudzei. Sākumā nomirs vai būs pavisam novecojuši tie, kas to piedzīvoja, un tikai pēc tam varēs uzzināt, kurš to izdarīja.”

Ne pēdējā nozīme izraēliešu negatīvajam noskaņojumam ir plaši zināmajām amerikāņu vakcīnas Pfizer negatīvajām sekām [patiesībā tā ir vācu kompānijas BioNTech eksperimentālā vakcīna ar eksperimentālu tehnoloģiju]. The Jerusalem Post ziņo: vakcinācijas gaitā 7039 cilvēki paziņoja par blakusparādībām pēc pirmās vakcīnas, 4469 – pēc otrās dozas. Sāpes injekcijas vietā: 3495 cilvēki pēc pirmās potes, 1035 cilvēki pēc otrās potes. Vispārējs nogurum un citi līdzīgi simptomi: 2990 pēc pirmās potes, 3230 pēc otrās. Neiroloģiski simptomi: 302 pēc pirmās potes, 119 pēc otrās. Alerģija un anafilaktiskais šoks: 177 pēc pirmās dozas, 57 pēc otrās. Lielākā daļa blakņu ir bijusi cilvēkiem vecumā no 20 līdz 60 gadiem. Jerusalem Post uzsver, ka “pēc vakcinācijas cilvēki, kuri ir slimi, ar lielu varbūtības pakāpi pieprasīs palīdzību vai hospitalizāciju.”

/13.02.2021/

Avoti:
https://www.fondsk.ru/news/2021/02/13/o-serii-provalov-karantinov-i-vakcinacij-v-izraile-52916.html
https://www.northportwellnesscenter.com/practitioner/lawrence-palevsky/media
https://www.ynet.co.il/news/article/SkxIvfneO?utm_source=ynet.app.ios&utm_term=SkxIvfneO&utm_campaign=general&utm_medium=social&fbclid=IwAR0-glN8h030A49-iPAAk4w8DdwoLqg0KjpnMOXCOghnj9akitSC8jG8jRQ?utm_source=ynet.co.il&utm_medium=email&utm_campaign=email&u
https://www.vesty.co.il/main/article/HJ4yO42xu
https://ru.euronews.com/2020/12/19/israel-vaccination-campaign
https://index.minfin.com.ua/reference/coronavirus/geography/israel/
https://www.vesty.co.il/main/article/rJhKiY6l00?utm_source=Taboola_internal&utm_medium=organic
https://www.vesty.co.il/main/article/H1pPynG11u
https://www.vesty.co.il/main/article/HkIMeU6l00
https://www.unz.com/gatzmon/israels-third-lockdown-a-spectacle-of-failure/
https://www.vesty.co.il/main/article/B1wGDtbZu
https://www.vesty.co.il/main/article/HyGS11D6l00?utm_source=Taboola_internal&utm_medium=organic
https://www.vesty.co.il/main/article/SywBsDzb00?utm_source=Taboola_internal&utm_medium=organic
https://www.fondsk.ru/news/2020/12/12/esli-panika-v-britanii-vyjdet-za-predely-strany-biznes-plany-big-pharma-budut-sorvany-52450.html
https://www.vesty.co.il/main/article/HkIMeU6l00#autoplay
https://www.vesty.co.il/main/opinions/article/r1dyN1neu
https://gilad.online/writings/2021/2/7/israels-third-lockdown-a-spectacle-of-failure?fbclid=IwAR1xVF2tIQf15T7NsJTkyeHS7zRAlmNS9psNq0TEzxfhJGRV1eucSx7dNN4
https://www.vesty.co.il/main/opinions/article/r17fsPbZ00?utm_source=Taboola_internal&utm_medium=organic
https://www.jpost.com/health-science/coronavirus-vaccine-side-effects-what-are-people-reporting-658414

Informācijas aģentūra
/22.02.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Notikumi, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Nirnbergas kodekss par eksperimentiem ar cilvēkiem (tas, kuru COVID19 aizsegā sāk pārkāpt arī Latvijā)

Sakarā ar Latvijas un citu valstu valdību covid-lēmumiem aktuāls kļūst Nirnbergas kodekss, kurš regulē pētniecību ar cilvēku iesaisti. Nirnbergas kodekss tika pieņemts pēc Otrā pasaules kara un pēc nacistu noziedznieku tiesas procesa, kad visa cita starpā atklātībā nāca informācija par necilvēcīgajiem nacistu eksperimenti ar cilvēkiem.

Aizsedzoties ar COVID19 apkarošanu, daudzās pasaules valstīs sāk notikt masveida Nirnbergas kodeksa pārkāpšana. Par vienu lielu sociālu un medicīnisku eksperimentu var uzskatīt obligātu prasību veseliem cilvēkiem ilgstoši valkāt sejas maskas, kuru efektivitāte ir apšaubāma un kuras var būt kaitīgas veselībai gan nepareizas lietošanas gadījumā, gan ilgstošas lietošanas gadījumā, gan arī atsevišķām iedzīvotāju grupām. Dati par šo globālo eksperimentu tiek ievākti.

Bet vēl atklātāk un nopietnāk Nirnbergass kodekss tiek pārkāpts covid vakcīnu sakarā, jo, pirmkārt, pilnīgi visas pretcovid vakcīnas ir eksperimentālas, un, otrkārt, mRNA tehnoloģija pati par sevi ir eksperimentāla.

Piemēram, Latvijā no vienas puses plaši reklamē un mēģina informatīvi uzspiest cilvēkiem vakcinēties gan ar eksperimentālām vakcīnām (jebkura pretcovid vakcīna), gan ar jaunas eksperimentālas tehnoloģijas vakcīnām (Pfizer-BioNTech, Moderna, CureVac). Tai pat laikā cilvēki masveidā netiek informēti par vakcīnu eksperimentālo dabu, tiek maldināti šai sakarā un viņiem pat atklāti melo. Un to visa cita starpā dara arī sabiedriskā medija (lsm.lv) žurnālisti (tātad darbinieki, kurus algo valsts).

Visbeidzot cilvēkus mēģina vienkārši piespiest vakcinēties ar eksperimentālām vakcīnām. Armijā tas tiek darīts tieši un atklāti, rupji pārkāpjot karavīru cilvēktiesības, savukārt atsevišķās medicīnas iestādēs cilvēkiem neformāli tika draudēts atlaist viņus no darba, ja tie nevakcinēsies. Pastāv risks, ka šāda veida prakse var tikt turpināta valsts pārvaldē un uzņēmumos, kurus valdība atklāti “aicina” nodrošināt savu darbinieku vakcināciju. Pie tam ir pat ārsti (un ne tikai), kuri tieši un atklāti aicina veikt piespiedu vakcināciju, kas ir augstākās pakāpes necilvēcība.

Zīmīgi, ka dubultā eksperementālās vakcīnas pielietošanas masveidīguma ziņā īpaši izceļas Izraēla, kurā samērā īsā laika posmā tika vakcinēti vairāk kā 25% valsts iedzīvotāju. Ar Pfizer-BioNTech mRNA vakcīnu, plaši to pozicionējot kā amerikāņu vakcīnu, lai gan patiesībā tā ir vācu kompānijas BioNTech vakcīna. Ļoti simboliski – vācieši atkal eksperimentē ar ebrejiem. Un, ja var ar ebrejiem, tad var ar jebkuru. Un drīzumā tad varēs jebko. Viss notiekošais liecina par to, ka nacistu prakse sāk strauji atdzimt.

Nirnbergas kodeksa 10 punkti

1. Absolūti obligāts nosacījums eksperimenta veikšanai ar cilvēku ir viņa brīvprātīga piekrišana tam. (Tas nozīmē, ka eksperimentā iesaistāmas personas, kam ir juridiskas tiesības dot piekrišanu; kam ir brīvas izvēles iespēja dot piekrišanu bez mazākās varmācības, krāpšanas, viltus, piespiešanas, maldināšanas vai citas spaidu vai piespiedu metodes; kam ir pietiekamas zināšanas un izpratne par paredzēto eksperimentu, lai spētu pieņemt saprātīgu un apzinātu lēmumu. No tā izriet, ka, pirms eksperimentā iesaistāmā persona dod savu piekrišanu, tai jādara zināma eksperimenta būtība, ilgums un mērķis; eksperimenta metode un norise; visas paredzamās neērtības un risks; iespējamās sekas, kas var rasties viņa veselībai vai personībai no piedalīšanās eksperimentā. Pienākums un atbildība vērtēt saņemtās piekrišanas kvalitāti gulstas uz katru personu, kas organizē vai vada eksperimentu. Tas ir personisks pienākums un atbildība, kuru nevar nesodīti deleģēt citai personai.)

2. Eksperimentam jādod sabiedrības vispārējai labklājībai tādi nozīmīgi pozitīvi rezultāti, kuri nav iegūstami ar citām pētniecības metodēm vai līdzekļiem, un tas nedrīkst būt nejaušs un tātad būtībā nevajadzīgs.

3.Eksperimentam jābalstās uz rezultātiem, kas iegūti eksperimentos ar dzīvniekiem, uz zināšanām par slimību dabu vai citām eksperimentā pētāmajām problēmām, lai sagaidāmie rezultāti attaisnotu eksperimenta veikšanu.

4. Eksperiments jāveic tā, lai tā gaitā nepieļautu nevajadzīgu fizisku un garīgu kaitējumu un jebkādas nevajadzīgas ciešanas.

5. Nedrīkst izdarīt eksperimentu, ja jau iepriekš ir pamats domāt, ka tā rezultātā var iestāties nāve vai invaliditāte. Izņēmums varētu būt eksperimenti, kurus ārsti veic paši ar sevi kā eksperimenta objektu.

6. Riska pakāpe nekad nedrīkst būt lielāka kā eksperimentā risināmās problēmas nozīmīgums cilvēcei.

7. Jāveic nepieciešamie sagatavošanas darbi un jāparedz eksperimenta objekta iespējami droša aizsardzība pret niecīgāko kaitējumu, invaliditātes vai nāves varbūtību.

8. Eksperimentu drīkst veikt tikai zinātniski kvalificētas personas. Tiem, kas kā vadītāji vai izpildītāji piedalās eksperimentā, visa tā gaitā nepieciešama augstākā meistarība un rūpība.

9. Cilvēkam — eksperimenta objektam ir tiesības jebkurā brīdī prasīt eksperimenta pārtraukšanu, ja viņš nonācis tādā fiziskā vai garīgā stāvoklī, ka eksperimenta turpināšana viņam šķiet neiespējama.

10. Eksperimenta zinātniskajam vadītājam jābūt gatavam pārtraukt eksperimentu jebkurā brīdī, ja viņam, rīkojoties pēc labākās sirdsapziņas un liekot lietā visu savu prasmi un prātu, tomēr ir pietiekams pamats pieņemt, ka eksperimenta turpināšana var sagādāt cilvēkam kaitējumu, izraisīt tā invaliditāti vai nāvi.

Avoti:
https://lv.wikipedia.org/wiki/Nirnbergas_kodekss
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9D%D1%8E%D1%80%D0%BD%D0%B1%D0%B5%D1%80%D0%B3%D1%81%D0%BA%D0%B8%D0%B9_%D0%BA%D0%BE%D0%B4%D0%B5%D0%BA%D1%81
https://studme.org/255358/etika_i_estetika/nyurnbergskiy_kodeks

Nirnbergas kodekss un globālais eksperiments.

Informācijas aģentūra
/22.02.2021/

 

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

«Covid-19»: «muļķu kods», kas tiek uzspiests visiem

Dzintars Zaļūksnis

Sākumā, protams, obligātā piebilde – jā, vīruss SARS-CoV-2 (saukts arī par jauno koronavīrusu) eksistē, un tas var izraisīt slimību, kas nosaukta par “Covid-19”. Tiktāl zinātnieki ir pietiekami pārliecinoši. Taču, viss, kas seko aiz šīs robežas, jau ir sociāli ekonomisks un antropoloģisks eksperiments ar numeroloģijas piedevām.

“Covid-19” šodien – tas ir mulķu kods, kas ar masīvas globālas kampaņas palīdzību tiek uzspiests visiem. Kāpēc? Uz šo jautājumu šoreiz pat nemēģināšu atbildēt, lai man nevarētu pārmest sazvērestības teoriju popularizēšanu. Teiksim tā: ļoti bagātiem cilvēkiem ir savi apsvērumi, kāpēc tas viņiem vajadzīgs.

Pirmais noteikums, kad sākam kaut niecīgu analīzi kovida sakarā: atsakieties no ikdienas loģikas! Jo “Covid-19” ir politika, tātad vispirms ir lēmums, bet argumenti tiek piemeklēti pēc tam. Valdības partijas, kurām vienādiņ ir bijis vienalga, vai es dzīvoju vai mirstu, pēkšņi un uzbāzīgi sākušas rūpēties par manu veselību, tās vārdā pa kripatai vien upurējot MANU brīvību.

Otrais noteikums: neuzķerieties uz plika āķa! Tā kā “Covid-19” pēc visiem parametriem ir vairāk politisks nevis medicīnisks fenomens, veselības argumenti te tiek piesaukti tikai tad, kad tas ir izdevīgi politiķiem. Tagad esam nonākuši jau tajā stadijā, kad labieši paši plānveidīgi taisa problēmas, kuras pēc tam daļēji risina, nekritiskāko publikas daļu novezdami bezmaz ekstāzē. Spilgts piemērs: vāji pamatotais aizliegums strādāt frizieriem, manikīra un skaistumkopšanas speciālistiem. Tagad pietiek paziņot, ka no 1. marta atkal DRĪKSTĒŠOT parūpēties par savu ārējo izskatu – un tautai pozitīvas emocijas, ko radījusi valdošā koalīcija. Līdzīgi bija ar atļauju beidzot iegādāties grāmatas un zeķītes.

Trešais noteikums: nelolojiet ilūzijas par to, ka tas ir īslaicīgi! Nav īslaicīgi! Kovidpanika var tikt uzturēta gadiem ilgi. To nav grūti izdarīt: pietiek tikai padarīt par ieradumu.

Ceturtais noteikums: neticiet skaitļiem! Šobrīd tie tiek izmantoti, lai pamatotu politiskus lēmumus – un tikai. To dēļ Pasaules veselības organizācija (World Health Organization, WHO) ir radikāli mainījusi vairākas desmitgades godīgi kalpojušās pandēmijas un pūļa imunitātes definīcijas (par to InfoTOP.lv rakstīja šeit: http://www.infotop.lv/article/lv/izbeidziet-nelicencetas-virusa-medibas ). Jo atbilstoši vecajām definīcijām: 1) pandēmijas nav; 2) kolektīvo imunitāti iespējams iegūt ne tikai vakcinējoties, bet arī dabiskā ceļā.

Piektais noteikums: nepakļaujieties politiskiem argumentiem! O, tie ir viltīgi! Sākot ar uzfrišinātu statistiku – beidzot ar apelēšanu pie sirdsapziņas (padomājiet par omīti un opīti!). Tajā pašā laikā tiek ignorēts gan fakts, ka izmantotie “Covid-19” testi mūsu tehnoloģiskajā laikmetā ir apbrīnojami neprecīzi, gan tas, ka pasaule šaubās par to, vai vakcīnas drīkst izmantot senioru potēšanai. Zīmīgi ir tas, ka Latvijas ekspertu komandai (kuras vadošajiem spēkiem nav medicīniskās izglītības) nav nekādu iebildumu nedz pret testiem, nedz senioru vakcinēšanu.

Sestais noteikums: neļaujiet iestāstīt, ka jūs, praktiski vesels cilvēks, esat ne tikai infekcijas izplatītājs, bet arī slimnieks! Kovids bez simtomiem, maskas omītes un opīša veselībai. Tas nemaz nav tik nevainīgi, kā varētu šķist. Fiziski un psihiski veseliem cilvēkiem šie argumenti liek piedalīties atklāti stulbā spēlē, un pamazām viņi to sāk uztvert par normu. Muļķu kods iedarbojas, un pēc kāda laika var izrādīties, ka atpakaļceļa [uz ierasto normalitāti] vairs nav. Kaut vai tāpēc, ka viss šis stulbums nogurdina un to, kuri tam sāk ticēt kaut vai tikai tāpēc, lai vienkārši neaizbrauktu jumts, kļūst arvien vairāk. Un viņi kļūst agresīvāki.

Septītais noteikums: kontrolējiet robežu pārkāpšanu! Fiksējiet visu, kas neiekļaujas veselajā saprātā. Komandantstunda. Aizliegto preču saraksti. Ierobežojumi sportot un vispār pārvietoties. Aizliegums atrasties svaigā gaisā. Aizliegums apciemot tuviniekus. Vai kaut ko tādu jūs varējāt iedomāties, sagaidot 2020. gadu? Jūsu pasaule tiek sašaurināta līdz neiedomājami sīkiem izmēriem, jūs tiekat noslēgti sevī. Kāds vēlas panākt, lai mēs kļūtu arvien aprobežotāki. Tieši tas ir muļķu koda mērķis.

Astotais noteikums: neļaujiet sevi apmāt ar statistiku! Tas ir pēdējais, ko jūs varat izdarīt: cilvēcību nomainīt pret cipariņiem, realitāti pret iedomām. Statistika var būt lielisks manipulēšanas instruments, un mūsu labieši pašlaik to izmanto, kur un kā vien var,– gan uzpūšot kovidskaitļus, gan baidot jūs ar šiem skaitļiem, gan pieņemot no plikas statistikas atkarīgu sociālo luksoforu, gan – atkal uz statistikas pamata! – veicot cilvēku segregāciju un iejaucoties viņu intīmajā dzīvē.

Kad jums sāks likties, ka viss ir kārtībā, ka nav cita rīcības algoritma, kā tas, ko uzspiež vara,– jūs būsiet zaudējis. Muļķu kods būs izdzēsis jūsu personību.

Dzintars Zaļūksnis, žurnālists
/19.02.2021/

Avots:
http://www.infotop.lv/article/lv/covid-19-mulku-kods-kas-tiek-uzspiests-visiem

Informācijas aģentūra
/22.02.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Novecojušie. Stāsts par mediju radītu sociālu ārprātu. (Atrodi līdzības ar covidekstāzi!)

Pirms došanās ģimenes pēdējās brīvdienās Evas tētis sadzina viņus visus mašīnā un lika iekārtoties ērtāk. Brauciens varēja ilgt pāris stundu, varbūt vairāk. Viņiem bija našķi, siera popkorns, minerālūdens skārdenes un ceptu kartupeļu čipsi. Evas brālis Lerijs un viņa sēdēja aizmugures sēdeklī kopā ar ģimenes Bostonas terjeru Riskiju. Priekšējā sēdeklī tētis pagrieza atslēgu, lai iedarbinātu motoru. Viņš ieslēdza ventilāciju un atvēra visus elektriskos logus.

Evas nākamā bijusī pamāte Treisija, kas sēdēja blakus viņam, sacīja: “Hei, bērni, klausieties…” Treisija pavicināja valdības brošūru “Emigrēt ir lieliski”. Viņa atšķīra to, saliecot grāmatas vāku muguriņu, un sāka skaļi lasīt. “Jūsu asinis izmanto hemoglobīnu,” viņa lasīja, “lai virzītu skābekļa molekulas no plaušām uz sirds un smadzeņu šūnām.”

Varbūt pirms sešiem mēnešiem ikviens saņēma šādu pat brošūru pa pastu no Galvenā ķirurģijas centra. Treisija noāva sandales un uzlika kāju pirkstus uz paneļa. Joprojām skaļi lasīdama, viņa teica: “Hemoglobīns īstenībā izvēlas savienoties ar tvana gāzi.” Lai viņas balss izklausītos meitenīga, viņa runāja tā, itin kā viņai būtu pārāk liela mēle. Treisija lasīja: “Kad jūs ieelpojat automašīnu izplūdes gāzes, hemoglobīns arvien vairāk sajaucas ar tvana gāzi, kļūstot par hemoglobīna un tvana gāzes savienojumu.”

Lerijs baroja Riskiju ar siera popkornu, nobārstot gaiši oranžo siera pulveri pa visu mašīnas sēdekli starp sevi un Evu. Tētis uzgrieza radio, teikdams: “Kurš vēlas mūziku?” Viņš atpakaļ skata spogulī palūkojās uz Leriju un sacīja: “Tu sabojāsi sunim dūšu.” “Lieliski,” teica Lerijs un iedeva Riskijam vēl vienu gaiši oranžā popkorna gabaliņu. “Pēdējais, ko redzēšu, būs garāžas durvju iekšpuse un pēdējā dziesma, kuru dzirdēšu, būs kaut kāds Carpenters gabals.” Taču nekas nav dzirdams. Radio jau aptuveni nedēļu neskanēja.

Nabaga Lerijs, nabaga gotiskā roka cienītājs Lerijs ar melnu smiņķi, kas uzsmērēts uz balti nopūderētas sejas, nagi viņam bija nolakoti melni un mati arī nokrāsoti melni, salīdzinot ar īstiem cilvēkiem, kuriem putni izknābājuši acis, ar īstiem mirušiem cilvēkiem, kuru lūpas atlobījušās no lielajiem, nedzīvajiem zobiem, salīdzinājumā ar īsto nāvi Lerijs nudien varēja būt tikai klauns ar skumju seju. Nabaga Lerijs, viņš dienām ilgi neizgāja no istabas pēc pēdējā Newsweek raksta. Tā virsraksts, nodrukāts lieliem, trekniem burtiem, bija: “Ir stilīgi būt mirušam!”

Visi tie gadi, kad Lerijs un viņa grupa ģērbās melnā samtā kā zombiji vai vampīri un tīstījās netīros līķautos, caurām naktīm vazādamies pa kapsētām, uzlikuši rožukroņa kaklarotas un ietinušies apmetņos, — visas šīs pūles vējā. Tagad pat mājsmainieces emigrēja. Emigrēja vecās baznīcu tantiņas. Emigrēja juristi, kas nēsāja lietišķus uzvalkus. Pēdējā žurnāla Times izdevumā bija raksts ar nosaukumu: “Nāve ir jaunā dzīvība.” Tagad nabaga Lerijs ir palicis kopā ar Evu, tēti un Treisiju, visa ģimene vienkopus emigrē četru durvju buikā, kas novietots priekšpilsētas pusotra stāva mājas garāžā. Viņi visi elpo tvana gāzi un kopā ar suni grauž siera popkornu. Joprojām lasīdama, Treisija saka: “Kad hemoglobīns, kas nogādā skābekli, sarūk, šūnas sāk smakt un mirst.”

Daži televīzijas kanāli vēl darbojās, taču tie rādīja tikai video, ko no Venēras bija atsūtījusi kosmosa misija. Viss sākās ar stulbo kosmosa programmu. Kosmiskā misija ar cilvēkiem, lai izpētītu planētu Venera. Kosmonauti atsūtīja videomateriālu par planētas virsmu, par Veneras virspusi kā paradīzes dārzu. Pēc tam negadījums notika ne jau tāpēc, ka neizturēja izolācijas slānis vai salūza blīves, vai tāpēc, ka kļūdījās piloti. Tas nebija negadījums. Apkalpe vienkārši izlēma neizmantot nolaišanās izpletņus. Ātri kā meteors ietriecies atmosfērā, viņu kosmosa kuģis uzliesmoja. Statika un — Beigas.

Kā Otrais pasaules karš deva mums lodīšu pildspalvu, tā kosmosa programma bija pierādījusi, ka cilvēka dvēsele ir nemirstīga. Tas, ko visi dēvēja par planētu Zeme, bija tikai apstrādes bāze, caur kuru jāiziet visām dvēselēm. Solis tādā kā attīrīšanas procesā. Tāds kā smalcināšanas tornis, kādu izmanto, lai jēlu naftu pārvērstu benzīnā vai petro-lejā. Kad visas dvēseles uz Zemes būs attīrītas, mēs iemiesosimies uz planētas Venera.

Lielajā cilvēku dvēseļu pilnveidošanas fabrikā Zeme bija tāda kā slīpētava. Tāda pat, kādu cilvēki izmanto akmeņu pulēšanā. Šeit sanāca visas dvēseles, lai, savā starpā beržoties, cita citai noslīpētu asās malas. Ar konfliktiem un visādām sāpēm mums visiem bija jākļūst gludiem. Nopulētiem. Tajā nebija nekā slikta. Tās nebija ciešanas, tā bija erozija. Tas bija kārtējais svarīgais pamat solis attīrīšanas procesā.

Tas, protams, izklausās vājprātīgi, bet bija video, ko atsūtīja kosmosa misija, kas apzināti cieta avāriju. Televīzijā rādīja tikai šo video. Kad misijas nosēšanās modulis riņķoja orbītā arvien zemāk un zemāk, ienirstot mākoņus slāņos, kas sedza planētu, astronauti atsūtīja šo filmu par cilvēkiem un dzīvniekiem, kas dzīvo kā draugi, visi smaida tik plati, ka viņu sejas izskatās mirdzam. Videomateriālā, ko atsūtīja astronauti, visi bija jauni. Planēta bija Ēdenes dārzs. Mežu un okeānu, ziedošu pļavu un augstu kalnu ainava, tur vienmēr valda vasara, teica valdība.

Pēc tam astronauti atteicās izmantot izpletņus. Viņi pa taisno, paf, ietriecās Veneras puķēs un saldūdens ezeros. Palika tikai šis graudainais, neskaidrais, pāris minūšu garais video, ko viņi nosūtīja atpakaļ. Šķita ka tajā uzņemtas modeles, kas zinātniskās fantastikas nākotnē nēsā spīguļojošas tunikas. Vīrieši un garkājainas sievietes, kas, atlaidušās uz marmora tempļa pakāpieniem, ēd vīnogas. Tās bija Debesis, tikai ar seksu, alkoholu un pilnīgu Dieva atļauju. Tā bija pasaule, kur desmit baušļi bija: Līksmojies. Līksmojies. Līksmojies.

“Vispirms ir galvassāpes un nelaba dūša,” Treisija lasa valdības brošūrā, “simptomu skaitā ir paātrināts pulss, kad sirds cenšas nogādāt skābekli mirstošajām smadzenēm.”
Evas brālis Lerijs nekad īsti nepierada pie domas par mūžīgu dzīvi.

Lerijam savulaik bija grupa, kura dēvējās “Nāves izpārdošanas fabrika”. Viņam bija viena grūpija, mauķele, vārdā Džesika. Viņi mēdza tetovēt viens otru ar adatu, kas iemērkta melnā tintē. Viņi bija tik stilīgi, Lerijs un Džesika, stilīgāki par visstilīgākajiem. Tad nāve kļuva par vispārēju modes lietu. Tikai tā vairs nebija pašnāvība. Tagad to dēvēja par “emigrēšanu”. Cilvēku mirušie trūdošie ķermeņi vairs nav līķi. Smirdošās uzpūtušos cilvēku kaudzes, kas bija sakrautas pie visām augstajām ēkām, vai noindēti un atgāzušies cilvēki uz autobusa pieturu soliņiem, tagad līķus dēvēja par “bagāžu”. Vienkārši par atstātu bagāžu.

Kā cilvēki vienmēr ir lūkojušies uz Vecgada vakaru kā uz līniju, kas novilkta smiltīs. Kā uz jaunu sākumu, kas nekad īstenībā nav noticis. Tā cilvēki uzlūkoja emigrēšanu, tikai, ja emigrēja visi. Tas, lūk, bija pierādījums dzīvei pēc nāves. Pēc valdības aplēsēm, nu jau viens miljons septiņsimt sešdesmit tūkstoš četrdesmit divu cilvēku dvēseles bija atbrīvojušās un līksmībā dzīvoja uz planētas Venera. Pārējai cilvēcei būs jāpiedzīvo virkne mūžu un ciešanu, pirms tā būs gana attīrīta, lai emigrētu. Riņķojot un erodējot Lielajā Akmeņu Slīpētavā.

Tad valdībai ienāca prātā spoža ideja. Ja visa cilvēce nomirtu vienlaikus, tad nebūtu dzemdību un nekādas iespējas no jauna iemiesot dvēseles uz Zemes. Ja cilvēce izmirtu, mēs visi emigrētu uz Veneru. Apgaismoti vai ne.

Bet… ja kaut viens pāris, kurš gaida bērnu, paliks, tad bērna piedzimšana var atgriezt dvēseli atpakaļ uz Zemes. Tikai no saujiņas cilvēku viss process var atsākties no gala.
Vēl pirms pāris dienām televīzijā varēja redzēt, kā emigrācijas kustība izrīkojas ar cilvēkiem, kas joprojām nepakļāvās. Varēja vērot, kā atpalikušos iedzīvotājus, kas neiestājās kustībā, piespieda emigrēt Emigrācijas palīdzības nodaļas, baltā ģērbti cilvēki, kas nesa tīrus, baltus ložmetējus. Veseli ciemati ar kliedzošiem cilvēkiem tika nobombardēti līdz ar zemi, lai pārvietotu iedzīvotājus uz nākamo šā procesa pakāpienu. Neviens negrasījās pieļaut, ka bariņš lauķu, kas vicina Bībeli, patur mūs šeit, uz vecās, netīrās planētas Zeme, kas ir pagalam draņķīga, kad mēs visi varētu steigšus pāriet uz nākamo mūsu garīgās evolūcijas pakāpi. Tādēļ lauki tika noindēti, lai glābtu viņus. Āfrikas mežoņus nogalēja ar nervu gāzi. Pret ķīniešu ordām lietoja atom-ieročus. Ja mēs tos piespiedām tīrīt zobus un iemācīties lasīt un rakstīt, tad mēs varējām uzspiest emigrāciju.

Ja kaut viens lauku pāris paliktu pāri, tu varētu kļūt par viņu piedauzīgo, nezinošo atvasi. Ja kaut viens Trešās pasaules rīsu audzētāju pulciņš neemigrēs, tavu dārgo dvēseli var atgriezt dzīvē uz Zemes, kur zem svelmainās Āzijas saules dauzīsi mušas un ēdīsi sabojājušos putru, kas nokaisīta brūnām peļu spirām. Jā, tas, protams, bija risks. Nogādāt visus kopā uz Veneru. Taču tagad, kad nāve bija mirusi, cilvēcei īstenībā nebija ko zaudēt. Tāds bija virsraksts pēdējā New York Times izdevumā: “Nāve ir mirusi.” Usa Today to nodēvēja: “Nāves nāve.” Nāve bija atmaskota. Kā salatētis. Vai zobu feja. Tagad dzīve bija vienīgā izvēle… taču tagad šķita, ka tā ir bezgalīgs… mūžīgs… nepārejošs… slazds.

Lerijs un viņa padauza Džesika plānoja bēgt. Paslēpties. Tagad, kad nāvi bija piesavinājies vairākums, Lerijs un Džesika vēlējās dumpoties, paliekot dzīvi. Viņiem būs bērniņi. Viņi piedrāzīs visas cilvēces garīgo evolūciju. Bet tad Džesikas vecāki bija piebēruši indi viņas brokastu pārslām ar pienu. Beigas.

Pēc tam Lerijs katru dienu devās uz centru, lai pamestās aptiekās meklētu sāpju remdējošus līdzekļus. Lietotu vikodīnu un dauzītu logus — viņam, Lerijs teica, pietiek ar šādu apgaismību. Cauru dienu viņš zaga mašīnas un braukāja pa pamestiem trauku veikaliem, nākdams mājas apdullinājies un noputējis ar balta talka putekļiem, kas izsprāga no šofera vietas gaisa spilveniem.

Lerijs teica, viņš vēlas pārliecināties, ka šī pasaule ir pietiekami labi izmantota, iekams pārceļas uz nākamo. Viņa mazā māšele Eva taica viņam — kļūsti pieaudzis. Viņa sacīja, ka Džesika nav pasaulē pēdējā skuķe, kurai patīk gotiskais roks un kniebšanās. Un Lerijs tikai bija palūkojies uz viņu, apdullinājies lēni mirkšķinādams acis, un teicis: “Jā, Eva. Džesika patiešām bija diezgan…”

Nabaga Lerijs. Tālab, kad tētis lika kāpt mašīnā, Lerijs tikai paraustīja plecus un paklausīja. Viņš ierāpās aizmugures sēdeklī, vildams Riskiju, savu Bostonas terjeru. Viņš nemaz nepūlējās piesprādzēties. Viņi tāpat nekur nebrauks. Vismaz fiziski. Lūk, tas bija “jaunā laikmeta” ekvivalents jebkurai vispārīgai idejai, sākot ar metrisko sistēmu un beidzot ar eiro. Poliomielīta vakcinācijai. Kristietībai… refleksoloģijai… esperanto…

Un varēja pienākt labāki vēstures laiki. Piesārņojums, pārapdzīvotība, slimības, kari, politiskā korupcija, seksuālās perversijas, slepkavības un narkomānija… Varbūt nebija daudz ļaunāk kā agrāk, taču tagad mums bija televīzija, kas to visu nosoda. Pastāvīgi atgādina. Sūdzēšanās kultūra. Gaudas, gaudas, gaudas… Vairums cilvēku nekad to neatzīs, taču viņi ir gaudušies kopš dzimšanas. Tiklīdz viņu galva izspraucās dzemdību palātas spožajā gaismā, nekas nebija kā pienākas. Nekas nebija tik ērti vai nelikās labi.

Pūles, kas nepieciešamas, lai uzturētu savu stulbo fizisko ķermeni pie dzīvības — atrast un pagatavot pārtiku, nomazgāt traukus, sasildīties, nomazgāties un izgulēties, staigāt un iztukšot zarnas, parūpēties par spalvu saknītēm — tas viss sāka kļūt pārāk apgrūtinoši.

Sēžot mašīnā, kur ventilatori pūta viņai sejā izplūdes gāzes, Treisija teica: “Kad sirds pukst arvien ātrāk, acis aizveras. Tu zaudē samaņu un atslēdzies…”

Evas tētis un Treisija iepazinās vingrošanas zālē un sāka nodarboties ar pāru kultūrismu. Viņi uzvarēja kaut kādās sacensībās un apprecējās, lai nosvinētu uzvaru. Vienīgais iemesls, kādēļ viņi neemigrēja jau pirms mēneša, bija tas, ka viņi vēl nebija atguvušies no sacensību ekstāzes. Viņi nekad nebija izskatījušies tik labi, jutušies tik stipri. Viņi bija gaužām apbēdināti, kad uzzināja, ka tad, ja tev ir ķermenis — pat ķermenis ar milzīgiem, skaisti izceltiem muskuļiem, kuros ir tikai divi procenti ķermeņa tauku, — tas ir kā jāt ar mūli, kamēr visa pārējā cilvēce pārvietojas ar reaktīvajām lidmašīnām.

Vairumā dienu Treisija joprojām vienatnē mina stacionārā divriteņa pedāļus sporta zāles milzīgajā aerobikas telpā, mina disko mūzikas ritmā, vienlaikus kliedzieniem uzmundrinot pārējos censoņus, kuru jau tur vairs nebija. Svaru zālē Evas tētis cilāja smagumus, taču aprobežojās ar trenažieriem vai vieglākajām hantelēm, jo neviens viņu nenovēroja. Vēl sliktāk, tētim un Treisijai apkārt nebija neviena, ar ko sacensties. Neviena, kam pozēt. Neviena, ko uzvarēt.

Evas tētis mēdza stāstīt šādu joku: Cik kultūristu vajag, lai ieskrūvētu vienu spuldzi?
Četrus. Vienu, kas ieskrūvē spuldzi. Un trīs, kas vēro un saka: “Nudien, vecīt, tu izskaties milzīgs!” Tētim un Treisijai vajadzēja simtiem cilvēku, kas aplaudē un vēro, kā viņi uz skatuves pozē un lokās. Tomēr nevarēja noliegt, lai cik tas būtu pilnveidots ar vitamīniem, kolagēnu un silikonu, cilvēka ķermenis bija novecojis. Smieklīgi, bet Evas tētis mēdza arī teikt: “Ja visi lēks no tilta, vai arī tu to darīsi?”

Speciālisti paziņoja, ka šis ir vienīgais brīdis vēsturē, kad notikusi masveida emigrācija. Mums vajadzēja kosmosa programmu, kas sniegtu mums pierādījumus par nākamo dzīvi. Mums vajadzēja masu medijus, kas iznēsātu šo pierādījumu pa pasauli. Mums vajadzēja masveida iznīcināšanas ieročus, lai nodrošinātu pilnīgu paklausību. Ja būs vēl nākamās paaudzes, tās nezinās to, ko zinām mēs. Viņiem nebūs instrumentu, lai īstenotu to, ko īstenojam mēs. Viņi dzīvos šausmīgo, nožēlojamo fizisko dzīvi, graužot peļu spiras neziņā par to, ka mēs visi varētu baudīt dzīvi uz Veneras.

Protams, daudzi ļaudis vienkārši pieprasīja, lai nepaklausīgos uzspridzina ar atomieročiem, bet, nosvilinot ikvienu cilšu apdzīvoto saliņu Klusā okeāna dienvidos, mūsu reaktīvo šāviņu krājumi beidzās. Radiācija nepārvietojās tā, kā bija cerēts. Austrālijā kodolziema iestājās tikai uz pāris mēnešiem. Lietus bija, un gāja bojā daudz zivju, taču laika apstākļi un viļņi pavisam nevietā aizvāca visu saindēto masu. Viss šis emigrēšanas potenciāls tika izšķiests, jo Austrālija pirmajā pusgadā bija simtprocentīgi paklausīga.

Visa mūsu nervu gāze un nāvējošie vīrusi, visas mūsu atombumbas un parastie spridzekļi sagādāja vilšanos. Mēs nepavisam nebijām iznīcinājuši cilvēci. Cilvēki slēpās alās. Ļaudis, jājot ar kamieļiem, klīda pa plašiem, tukšiem tuksnešiem. Ikvienam no šiem stulbajiem, atpalikušajiem ļautiņiem varēja būt dzimumattiecības. Sperma satiekas ar olnīcu, un dvēsele tiek iesūkta atpakaļ, lai dzīvotu vēl vienu garlaicīgu mūžu, kura laikā ēst, gulēt un nosauļoties. Uz Zemes: uz sāpju planētas. Uz konfliktu planētas. Uz ciešanu planētas.

Emigrācijas palīdzības nodaļām ar to tīrajiem, baltajiem ložmetējiem A prioritātes mērķi bija nepakļāvīgās sievietes vecumā no četrpadsmit līdz trīsdesmit pieciem gadiem. Pārējās sievietes bija B prioritātes mērķi, jo varēja palīdzēt pirmajām. Visi nepakļāvīgie vīrieši bija C prioritāte. Ja beidzās lodes, baltā tērptā brigāde varēja atstāt dzīvajos visu ciematu, kurā mitinājās vīrieši un sievietes gados, novecot un emigrēt dabiskā ceļā.

Treisija vienmēr uztraucās par to, ka ir A prioritātes mērķis, kuru ceļā uz sporta zāli varēja nošaut ar ložmetēju. Taču vairākums nodaļu darbojās laukos vai kalnos, vietās, kur varēja slēpties atpalikušie cilvēki ar bērniem. Visstulbākie no stulbeņiem varēja pilnībā novirzīt no garīgās evolūcijas. Tas vienkārši nebija godīgi.

Visi pārējie, miljoniem dvēseļu jau līksmojās. Tajā Veneras video varēja manīt slavenību sejas, tie uz Zemes bija gana cietuši, un tiem nebija jāatgriežas uz vēl vienu dzīvi. Varēja redzēt Greisu Keliju un Dzimu Morisonu. Džekiju Kenediju un Džonu Lenonu. Kurtu Kobeinu. Viņus Eva varēja atpazīt. Viņi visi līksmojās, uz mūžīgiem laikiem izskatīdamies jauni un laimīgi. Mirušu slavenību vidū klīda uz Zemes izmiruši dzīvnieki: savvaļas baloži, pīļknābja ūdenskurmji, milzu dronti.

Televīzijas ziņās cildināja slavenības ar skaļiem vārdiem, tiklīdz tās emigrēja. Ja šie cilvēki, kinozvaigznes un rokmūziķi, varēja emigrēt visas cilvēces labad, šie cilvēki, kuriem bija nauda, talants un slava, viss, lai paliktu šeit, ja viņi varēja emigrēt, tad to varēja ikviens. Žurnāla People pēdējā numurā bija raksts ar nosaukumu “Slavenību kruīzs uz nekurieni”. Tūkstošiem vislabāk ģērbto, visskaistāko cilvēku — modes dizaineri un supermodeles, datorprogrammatūras giganti un profesionāli sportisti — iekāpa Queen Mary II un devās jūrā, dzerdami un dejodami kuģoja pa Atlantija okeānu, pilnā ātrumā meklējot aisbergu, kurā ietriekties. Nofraktētas reaktīvās pasažierus lidmašīnas triecās kalnu virsotnēs. Tūristu autobusi gāzās lejā no augstām klintīm pie okeāna.

Šeit, Savienotajās Valstīs, vairums cilvēku devās uz Wal-Mart vai Rite Aid un iegādājās “aiziešanas komplektus”. Pirmās paaudzes komplektos ietilpa barbiturāti, kas bija iesaiņoti galvas lieluma plastmasas maisiņā ar auklu kaklam. Nākamās paaudzes komplekti bija košļājamas cianīda tabletes ar ķiršu garšu. Tik daudzi cilvēki emigrēja turpat veikalā — emigrēja, nesamaksājuši par komplektu, — ka Wal-Mart turēja komplektus aiz kases letes kopā ar cigaretēm un lika vispirms samaksāt, pirms to izsniedza. Ik pēc pāris minūtēm skaļruņos atskanēja paziņojums, lūdzot klientus būt pieklājīgiem un neemigrēt, nesamaksājot par veikala īpašumu… paldies.

Sākumā cilvēki izmantoja tā saukto franču metodi. Ideja bija visus sterilizēt. Vispirms ar ķirurģijas palīdzību, taču tas prasīja pārāk ilgu laiku. Tad pakļaujot cilvēku dzimumorgānus koncentrētai radiācijas devai. Tomēr ap to laiku visi ārsti jau bija emigrējuši. Ārsti bija pirmie, kas devās prom. Jā, tiesa, ārstiem nāve bija ienaidnieks, taču bez tās viņi bija apjukuši. Vīlušies. Bez ārstiem ļaudis ar radiāciju apstaroja sētnieki. Cilvēki guva apdegumus. Energosistēma sabruka. Beigas.

Līdz tam visi skaistie, foršie cilvēki bija emigrējuši greznajās Bon Voyage ballītēs, kur dzēra ar cianīdu sajauktu šampanieti. Viņi sadevās rokās un lēca no debesskrāpju luksusa dzīvokļiem. Cilvēki jau bija mazliet noguruši no pasaules, visas kinozvaigznes, superatlēti un rokmūziķi. Supermodeles un datorprogrammatūru miljardieri, viņi bija miruši jau pirmās nedēļas laikā.

Evas tētis ik dienu nāca mājās un stāstīja, kurš no viņa darba ir nomiris. Kurš no kaimiņiem ir emigrējis? To bija viegli pateikt. Viņu piemājas mauriņš bija pārāk ataudzis. Viņu pasts un laikraksti krājās uz durvju pakāpiena. Aizkari netika atvilkti, gaisma netika ieslēgta, un garāmejot varēja saost kaut kādu salkanu dvesmu, smaržoja pēc kaut kādiem augļiem vai gaļas, kas pūst mājā. Gaisā spietoja melnās mušas. Blakus māja, Frinksu ģimenes nams, bija tāda pati. Tāpat kā māja ielas pretējā pusē. Pirmajās pāris nedēļās bija jautri: Lerijs devās uz centru, lai vienatnē uz Pilsoņu teātra skatuves spēlētu elektrisko ģitāru. Eva bija pieradusi lietot visu lielveikalu kā savu personīgo drēbju skapi. Skolā mācības nenotika, un tās vairs nekad mūžā neatsāksies.

Varēja manīt, ka viņu tētim Treisija jau bija apnikusi. Pēc romantiskā sākuma tētis vairs nekad nebija labs šai ziņā. Normālos laikos tādā situācijā viņš sāka krāpt. Viņš savā birojā atrada kādu spindzeli. Šoreiz viņš ļoti pētīgi vēroja Veneras video televīzijā, ar degunu teju pieskardamies tām vietām, kur varēja saskatīt cilvēkus, to skaisto paraug cilvēku pulciņus, kas kaili drūzmējās vienkopus vai bija sastājušies garā, lieliskā ķēdē. Cits citam no mutes dzerot sarkanu vīnu. Kopojoties bez reproducēšanas, slimībām vai Dieva lāsta. Treisija sastādīja sarakstu ar tām slavenībām, kuras vēlētos par labākajiem draugiem, kad ģimene būs ieradusies. Saraksta augšgalā bija māte Terēza.

Tagad pat steidzinātas mammas pulcināja savus bērnus, aurojot, lai visi pasteidzas, dzer savu saindēto pienu un nogādā savas pakaļas, pie velna, uz nākamo garīgās evolūcijas pakāpi. Tagad pat dzīvība un nāve bija fāzes, kurām steigšus jāiziet cauri, kā skolotāji steidzina bērnus no vienas klases uz nākamo līdz skolas absolvēšanai — vien-alga, cik daudz viņi iemācās vai neiemācās. Liels žurku skrējiens pretī apgaismībai.

Tagad atrodoties mašīnā, Treisija balsī, kas no dūmiem aizsmakusi un kļuvusi dobja, lasa: “Kad sirds vārstuļu šūnas mirst, abas daļas, ko dēvē par kambariem, atslābst un sūknē arvien mazāk asiņu, kas cirkulē pa ķermeni…” Viņa noklepojas un lasa: “Bez asinīm smadzenes pārstāj funkcionēt. Pāris minūšu laikā tu emigrēsi.” Un Treisija aizver brošūru. Beigas. Evas tētis saka: “Ardievu, planēta Zeme.” Un Bostonas terjers Riskijs izvemj siera popkornu uz aizmugures sēdekļa. Suņa vēmekļu smaka un skaņa, ir vēl ļaunāka nekā oglekļa oksīds.

Lerijs palūkojas uz māsu — viņa seja noziesta ar melnu smiņķi, acis lēni mirkšķinās — un saka: “Eva, izved suni pavemt ārā.” Tētis saka, ka gadījumā, ja ģimene būs mirusi, kad viņa atgriezīsies, virtuvē uz letes ir aiziešanas komplekts. Viņš liek Evai pārāk ilgi nekavēties. Viņi gaidīs viņu lielajā baļļukā. Evas nākamā bijusī pamāte saka: “Neturi durvis vaļā un nelaid ārā dūmus.” Treisija saka: “Es vēlos emigrēt, nevis traumēt smadzenes.” “Par vēlu,” Eva saka un izvelk suni pagalmā. Tur joprojām spīd saule. Putni vij ligzdas, būdami pārāk dumji, lai zinātu, ka šī planēta vairs nav modē. Bites ložņā pa rožu ziediem, nezinot, ka visa to īstenība ir novecojusi.

Virtuvē uz letes pie izlietnes guļ aiziešanas komplekts, plastmasas plāksnīte ar cianīda tabletēm. Tai bija jauna garša — citrona. Ģimenes komplekts. Uz kartona aizmugures uzdrukāts neliels zīmējums. Tajā redzams tukšs vēders. Pulksteņa rādītāji skaita trīs minūtes. Un pēc tam tavas dvēseles karikatūra pamodīsies baudas un miera pasaulē. Nākamajā planētā. Pārtapusi.

Eva izvelk vienu spilgti dzeltenu tableti, uz kuras uzdrukāta sarkana smaidīga seja. Nav svarīgi, vai viņi lietojuši to sarkano toksisko krāsvielu. Eva izkrata visas tabletes. Visas astoņas tabletes viņa aiznes uz tualeti un nolaiž podā. Mašīna garāžā joprojām darbojas. Pakāpusies uz mauriņa guļam-krēsla, Eva pa logu var saskatīt galvas, kas iekšpusē noliekušās. Viņas tētis. Viņas nākamā bijusī pamāte. Viņas brālis.

Pagalmā Riskijs ošņājas pie garāžas durvīm, saozdams izplūdes gāzes. Eva viņam saka: nē. Viņa sauc viņu prom no mājas saules-gaismā. Tur, kaimiņos valdot klusumam, vien putniem čivinot un bitēm sanot, pagalms izskatās nekopts un pļaujams. Kad nedun mauriņa pļaujmašīnas, lidmašīna un motocikli, putnu dziedāšana ir tik skaļa, kāda mēdz būt satiksme.

Nogulusies zālē, Eva paceļ krekla apakšu un ļauj saulei sildīt vēderu. Viņa aizver acis un ar vienas rokas pirkstu galiem lēnos apļos berzē nabu. Riskijs ierejas vienreiz, divreiz. Un kāda balss saka: “Hei.”

Pār kaimiņu pagalma žogu parādās seja. Blondi mati un sārtas pūtītes, puika no skolas, vārdā Ādams. No laika, kad skolas vēl nebija slēgtas. Ādama pirksti satver koka žogu augšmalu, un viņš pievelkas, līdz elkoņiem atbalstās uz augšmalas. Zodu ielicis abās rokas, Ādams saka: “Vai dzirdēji par sava brāļa draudzeni?” Eva aizver acis un saka: “Izklausās dīvaini, bet es patiešām skumstu pēc nāves…”

Ādams pārmet kāju pār žogu un saka: “Tavi senči jau emigrē?” Garāžā mašīnas dzinējs noklepojas, un viens cilindrs izlaiž piesitienu. Kambaris atslābis. Aiz loga stikla garāžas gaisā virmo pelēki gāzu mākoņi. Dzinējs vēlreiz izlaiž piesitienu un apklust. Iekšpusē nekas nekustas. Evas ģimene, tagad tā ir atstāta bagāža. Un, atgūlusies saulē, sajūtot, ka āda nostiepjas un apsarkst, Eva saka: “Nabaga Lerijs.” Joprojām vilkdama apļus ap nabu.

Riskijs nostājas pie žoga un skatās augšup, kā Ādams pārliek vienu, tad otru kāju pār žoga augšmalu un pēc tam nolec pagalmā. Ādams pieliecas un paglauda suni. Berzēdams sunim zodu, Ādams teica: “Vai tu pateici senčiem, ka mums būs bērns?” Un Eva klusē. Viņa neatver acis. Ādams saka: “Ja mēs aizsāksim visu cilvēku sugu, mūsu senči būs tik nikni…”

Saule ir teju virs galvas. Tas, kas izklausās pēc automašīnām, ir tikai vējš, kas pūš tukšajā kvartālā. Materiālie īpašumi ir novecojuši. Nauda ir bezjēdzīga. Statusam nav jēgas. Vasara būs vēl trīs mēnešus, un pasaule bija pilna ar konservētu pārtiku. Ja vien Emigrācijas palīdzības nodaļas nenošaus viņu par nepakļaušanos. Viņa bija augstākā A prioritāte. Beigas.

Eva atver acis un mirkli lūkojas uz balto punktiņu pie zilā apvāršņa. Rīta zvaigzne. Venera. “Ja man piedzims bērniņš,” Eva saka, “es ceru, ka tā būs… Treisija.”

Čaks Palanjuks, amerikāņu rakstnieks
/2005/

Informācijas aģentūra
/15.02.2021/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Apkopojums | Komentēt

Pēdējā varavīksne. (Medijpratība bērniem).

Karkara kunga mājās Ezītis ar Karkara kungu iespiež vietējo avīzi. “Stop”, tipogrāfijas troksni pārkliedz Trušs. “Stop! Pārtrauc drukāt!”

“Karkar, ko Tu šeit esi uzrakstījis,” Trušs ar zīmuli baksta numurā. Karkara kungs samulsis paņem avīzi un nedroši lasa: “Varavīksne virs pļavas.”

“Un kas no tā?” neapmierināts viņu pārtrauc Trušs.

“Kā, kas no tā?!” sāk taisnoties Karkara kungs. “Vakar bija redzama varavīksne un es par to uzrakstīju.”

“Tieši tā!” nedroši sarunā iejaucas Ezītis. “Varavīksne vakar tiešām bija. Es redzēju.”

“Stop!” visus pārtrauc Trušs. “Kādu mēs avīzi izdodam? Mūsu avīzei ir jābūt in-te-re-santai.”

“Manuprāt varavīksne tas ir interesanti,” kautrīgi bilst Karkara kungs.

“Jā, un tā ir daļa no mūsu dzīves,” viņu steidz atbalstīt Ezītis.

“Kā jūs nesaprotat?” sašutis iesaucas Trušs. “Virsraksts ir galvenais. Virsrakstam jābūt tādam, lai būtu šausmīgi interesanti uzzināt, kas tad tur ir rakstīts.”

“Piemēram, Varavīksne – mutants,” Trušs attēlo mutantu. “Vai, Pēdējā varavīksne dzīvē,” Trušs skumjā izteiksmē iesaucas un aktieriski nokrīt zemē.

“Bet kāpēc tad pēdējā?” ieinteresēts jautā Karkara kungs.

“Redzi,” Trušs gavilējoši sauc. “Tev jau ir interesanti. Virsrakstiem ir jākliedz. Nu, lai garlaicīgi nebūtu.”

***

Ezītis ar Trušu pieved jaunāko izdevumu Lācim, Pūcienei un Aitiņam: “Jaunākās ziņas! Jaunākās ziņas! Varavīksne – mutants! Pēdējā varavīksne dzīvē! Lasiet tikai pie mums! Lasiet! Vai mēs vispār vēl kādreiz redzēsim varavīksni?! Tāpat numurā krustvārdu mīkla un humora stūrītis.”

***

Trušs, Ezītis un Karkara kungs domā, ko rakstīt nākamajā numurā.

“Ak, cik gan mūsu dzīve ir garlaicīga,” prāto Trušs. “Nekas nenotiek. Mums ir jāizdod nākamais numurs, bet mēs nezinām, par ko lai raksta.”

“Es vakar sadūru pirkstu,” Ezītis ieminas. “Ar kaktusu.”

“Parādi,” ieinteresējas Karkara kungs.

“Nē, pirksts – tas nav interesanti,” paziņo Trušs.

Tikmēr Ruksiņa, dungojot lirisku dziesmiņu, šūpojas šūpolēs. Šūpojas, šūpojas un nokrīt. “Au, kā man neiet,” iesaucas Ruksiņa. Pieceļas un šūpojas tālāk.

To redzot, Trušs iesaucas: “Izdomāju! Katastrofa šūpolēs!”

***

Ezītis ar Trušu pieved jaunāko izdevumu Lācim, Pūcienei un Aitiņam: “Jaunākās ziņas! Jaunākās ziņas! Katastrofa šūpolēs! Ruksiņas bīstamais kritiens! Lasiet tikai pie mums! Lasiet! Vai tiešām Ruksiņu vairs nevar glābt?! Tāpat numurā krustvārdu mīkla un humora stūrītis.”

***

Ruksiņa sēž pie mājas un, svilpojot meldiņu, vīlē nagus. Pie viņas izbijušies atskrien Aitiņš, Pūciene ar aptieciņu, kā arī Lācis ar profesoru Alni, nesot nestuves.

“Kas noticis?” izbrīnā jautā Ruksiņa.

“Lūk,” aizelsies saka profesors Alnis un sniedz Ruksiņai jaunāko avīzes numuru.

“Katastrofa šūpolēs,” Ruksiņa priecīgi sāk lasīt. “Nekas neliecināja par traģisku noslēgumu… Ruksiņa vieglprātīgi šūpojās šūpolēs… Kad pēkšņi…”

“Ko?” sašutusi iesaucas Ruksiņa.

***

Tipogrāfija. Ezītis, Karkara kungs un Trušs drukā nākamo numuru. Ruksiņa kliedz Trušam: “Ko jūs šeit nodrukājāt? Kāda katastrofa? Kāds traģisks noslēgums? Tā nav taisnība!”

“Taisnību avīzēs neraksta,” pretī kliedz Trušs. “Mūsu avīze tiek izdota, lai nebūtu garlaicīgi.“

“Es pieprasu, lai jūs uzrakstītu, ka ar mani viss ir kārtībā,” uzstāj Ruksiņa.

***

Ezītis ar Trušu pieved jaunāko izdevumu Lācim, Pūcienei un Aitiņam: “Jaunākās ziņas! Jaunākās ziņas! Ruksiņas laimīgā izglābšanās! Ar Ruksiņu viss ir kārtībā. Lācim uzbruka gigantisks kāpurs! Lasiet tikai pie mums! Lasiet! Vai tiešām Lāci vairs nevar glābt?! Tāpat numurā krustvārdu mīkla un humora stūrītis.”

Satrauktā Pūciene, Aitiņš un profesors Alnis atskrien pie Lāča, kurš lasa avīzi, ik pa brīdim iesaukdamies: “Sadzel mani bite!”

***

Ezītis ar Trušu pieved jaunāko izdevumu Lācim, Pūcienei un Aitiņam: “Jaunākās ziņas! Jaunākās ziņas! Lācis ir drošībā! Noslēpumainā Aitiņa pazušana. Lasiet tikai pie mums! Lasiet! Vai mēs vēl kādreiz redzēsim Aitiņu?! Tāpat numurā krustvārdu mīkla un humora stūrītis.” Aitiņš dusmās aizmet avīzes.

Lācis, Pūciene un profesors Alnis satraukti skrien pie Aitiņa un satiek Ezīti ar Trušu.

“Ko jūs skrienat?” jautā Trušs.

“Mēs uztraucamies!” saka Lācis.

“Nevajag tik ļoti uztraukties,” bilst Ezītis.

“Un pietiek skraidīt šurpu turpu,” saka Trušs. “Avīzes ir domātas izklaidei, nevis tādēļ, lai tur rakstīto uztvertu nopietni.”

“Labi,” atbild profesors Alnis. “Mēs vairs neuztrauksimies. Avīzēs rakstīto vairs nopietni neuztversim.”

***

Trušs stāv ratos pie jūras, skatās tālumā un saka Ezītim: “Zini kas mums pietrūkst?”

“Kas?”

“Labas vētras. Liela cunami.”, sajūsmināti sauc Trušs, lēkājot pa ratiem, kuri lēnām sāk ripot jūras virzienā. “Iedomājies tikai virsrakstu, Katastrofa jūrā, vai…” Trušs ierauga, ka ir ieripojis jūrā un sāk izmisīgi kliegt: “Ezīti, rati grimst. Pal-pal-palīgā! Es neprotu peldēt! Es slīkstu!”

“Tūlīt!” atsauc Ezītis un skrien pēc palīdzības.

Pūciene ar profesoru Alni, apspriež pēdējo avīzes numuru. Pieskrien satrauktais Ezītis: “Trušs slīkst! Trušs slīkst!”

Pūciene atver avīzi un jautri iesaucas: “Interesanti! Un kurā lapaspusē viņš slīkst?”

Ezītis izmisis mēģina paskaidrot: “Viņš neslīkst avīzē, viņš slīkst jūrā. Ātrāk nāciet palīgā.”

Profesors Alnis, meklējot avīzē, ieinteresēti jautā: “Bet vai sīkāk kaut kas jau ir zināmas?”

“Kas vēl sīkāk?” izmisis saka Ezītis. “Tā nav avīze, tā ir dzīve…, ja ne jau nāve. … Jā, starp citu, tas būtu labs virsraksts.”

***

Profesors Alnis, Pūciene un Ezītis ir atveduši izglābto Trušu pie profesora Alņa. Trušs guļ šūpuļtīklā un drebinās. Karkara kungs saka: “Nevajag visus satraukt. Nekādas katastrofas un sensācijas. Lai ir mierīgi un garlaicīgi virsraksti. Virsraksti, kuri, nevis kliedz, bet gan maigi, maigi čukst.“

Trušs drebinoties skatās tālumā un stostās: “Var… var… var…a… var…av…”

“Kas?” jautā Karkara kungs. “Neko nesaprotu.”

Trušs saņemas un bilst: “Es saku, var-ravīksne.”

Karkara kungs pagriežas un ierauga skaistu varavīksni: “Pareizi. Varavīksne virs pļavas. Un nebūt ne pēdējā.”

Avots:

Informācijas aģentūra
/15.02.2021/

Publicēts iekš Kat.: Kultūra, PASAKAS, Reģ.: Krievija, Veids: Apkopojums | Komentēt