Liekulības krīze (“I hear America singing”*)

9.novembrī Maskavā uzstāsies grupa 5FDP (https://en.wikipedia.org/wiki/Five_Finger_Death_Punch ). Domāju, ka tas ir labākais (kopā ar “Disturbed”) mūsdienu amerikāņu “metālbends”.

Muzikanti skan klasiski, precīzāk sakot, virsklasiski, jo šī žanra klasiķiem savulaik pat sapņos nerādījās tādas skaņizvades tehnoloģijas, kādas šodien ir pieejamas viņu sekotājiem.

Frontmens ar gandrīz krievisku vārdu Aivens (Ivan) un krievu dzirdei mēreni nepieklājīgu uzvārdu Mudi (Moody) dzied spēcīgi un saprotami. Nezinu kā skanēja tas, ko no “vētras un tumsas mākoņa” dzirdēja Mozus, bet neizslēdzu, ka tas varēja skanēt līdzīgi.

Dziesmu vārdi ir vienkārši, bet to lietpratīgs pielietojums pierāda, ka arī ar vienkāršiem vārdiem pilnīgi pietiek, lai izteiktu visstiprākās jūtas un apspriestu vissarežģītākās tēmas.

Piemēram, vienā no hītiem ar nosaukumu “Wash it all away” [Aizskalo to visu prom] tiek dziedāts aptuveni sekojošais: “Viss tas haoss un visi tie meli – es tos neieredzu”, “Es šeit nevaru izturēt, es šeit piemēsloju – vai gan var kāds to visu nomazgāt?”, “Es atteicos no sabiedrības, no ģimenes … no demokrātijas … no mēdijiem … no morāles … nospļauties, ko jūs par mani domājat”. Un vēl: “Done with all your hypocrisy” (Ar visu jūs liekulību ir cauri).

Dziesma, kuras liriskais varonis noliedz vispārējo liekulību, iznāca tirgū 2015.gadā. Kā reiz pirms dīvainajām 2016.gada [ASV prezidenta] vēlēšanām, kuru gaita, rezultāti un sekas kļuva par dramatisku un pagaidām ne pārāk veiksmīgu “dižās sabiedrības” mēģinājumu attīrīties no liekulības un “nomazgāt to visu”. Naivi vienkāršais uzsāka cīņu ar pieklājību nacionālā līmenī. Bet tas, kas Štatos pieņem nacionālu mērogu, ārpus ASV kļūst par globālu trendu [galveno attīstības virzienu un paraugu].

Tagad, kad arī Holivuda, sekojot Vašingtonai, ir uzsākusi pašatmaskošanas seansus, kā kāršu namiņu sabrucinot savu respektabliskumu, trends kļūst par megatrendu. Par Holivudu runājot, angliski “liekulis” skan kā “hipokrits” (hypocrite), kam ir izcelsme no grieķu valodas vārda, kura sākotnējā nozīme bija “aktieris”. Vārdi “done with all your hypocrisy” šai kontekstā skan gan kā pravietojums, gan kā spriedums un gan kā jaunās ēras devīze.

Cilvēki arvien biežāk un masveidā izdara dīvainas izvēles. Politiskā landšafta norobežošanās ir novērojama visur Rietumos. Neuzticība visam ikdienišķajam pieaug. Pierastais tiek uztverts kā viltots, kā neīsts. Nepierastais dod cerību. Normāls cilvēks zaudē popularitāti, frīks to iegūst.

Liekulība ir nosodāma, bet, lai to pētītu, līdzīgi kā citos nosodāmos, bet praktiski plaši izplatītos gadījumos (piemēram, karš, neuzticība, rīšana utt.), nepieciešams to apskatīt ārpus tikumisko koordināšu ietvariem.

Dubultie standarti, svētulība, divkosība, trīskāršie standarti, politkorektums, intrigas, propaganda, glaimi, pielīšana ir plaši izplatīti ne tikai politikā. Sociums ir stabils, ja visi tā elementi ir atraduši viens ar otru kopēju valodu – valodu, kurā ir ērti melot. Pie tam ne tikai citiem, bet arī pašiem sev.

Liekulības valoda ir izausta no atstāstiem, puspatiesībām, eifēmismiem [pieņemami vārdi un to konstrukcijas, ko lieto nepieņemamu vietā], mīklām, metaforām, maģiskām formulām, tabuēšanas un muldēšanas paņēmieniem, klišejām, saukļiem, divdomībām un birkām. Tā ir kā materiāls gan populāro mākslu industrijai un politiskai programmēšanai, gan arī saziņai sadzīviskā līmenī un pat klusēšanai.

Runāt vienu, domāt ko otru, darīt ko trešo it kā nav labi, bet savādāk gandrīz nevienam nesanāk. Liekulība Rietumu civilizācijas racionālajā paradigmā ir neizbēgama divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, pati valodas struktūra, vismaz sakarīgas, “saprātīgas” valodas struktūra, ir pārāk lineāla, pārāk formāla, lai pilnībā atspoguļotu tā saucamo realitāti. Hēgelis [19.gs. vācu filozofs] pareizi apgalvoja, ka nepretrunīgs izteikums nevar būt patiess.

Tas, kas šķiet loģisks, vienmēr ir vairāk vai mazāk nepatiess. Valoda tā ir divdimensiju telpa, kuras izteiksmes līdzekļi, visa “bagātība un daudzveidība” patiesībā ir noreducējama līdz visvienkāršāko jēgu pāru “jā”/”nē” neskaitāmiem dažādu mērogu un tēmu atkārtojumiem. Tas ir jebkuru vārdu un vārdu salikumu ieslēdzējslēdzis/izslēdzējslēdzis – sākot no lūguma padot cukuru līdz “Brāļiem Karamazoviem” un superstīgu teorijai – , kurš miljardu cilvēku galvās slēdzas tūkstošiem reižu dienā. Bet lai cik daudz tas neslēgtos, tas nespēj iedabūt negabarīta daudzdimensiju pasauli cilvēka plakanajā domāšanā.

Visur lietotie “un”, “var teikt”, neierobežotā duālo kodu pielietošana (jā/nē, 0/1, +/-, dievs/cilvēks, eņģelis/dēmons, republikānis/demokrāts, patiesība/meli utt.) darbojas ļoti labi. Tomēr “labi darboties” nenozīmē būt patiesībai. Tāpēc pat retajos asas atklātības lēkmju uzplūdos cilvēki runā ne pavisam to, kas ir patiesībā – “izteikta doma ir meli” [Fjodors Tjučevs].

Otrs hipokritu kundzības iemesls ir vēl dziļāks. Izlikties par to, kas neesi, slēpt savus nolūkus – tā ir ļoti svarīga bioloģiskās izdzīvošanas tehnoloģija. Bez tā mežonīgajā dabā nav iespējams ne uzbrukt, ne noslēpties. Cilvēki ir mantojuši izlikšanās instinktu no saviem mežonīgajiem senčiem un ir to stipri attīstījuši.

Visu tautu kultūrās ir divi galvenie varoņu tipi – cīnītājs un viltnieks. Viltīgais Odisejs ir ne mazāk cienīts kā varenais un rupjais Ahilejs. Odisejs, protams, arī ir karavīrs. Viņš ir gan drosmīgs, gan spēcīgs, tomēr viņa galvenās iezīmes ir izvairība, daiļrunība un viltība. Ienaidnieki nebēg prom viņu ieraugot kā tas notiek, parādoties Ahilejam. Un ne viņš, bet gan Ahilejs nogalina dižo Hektoru. Bet Odisejs, atšķirībā no Ahileja, izdzīvo un ar godu atgriežas mājās. Un viņš no Homēra vēl tika godalgots ar personisko poēmu, jo viņa varoņdarbi nav tik vienveidīgi kā Ahilejam, bet piedzīvojumi – interesanti un aizraujoši.

Triksters, blēdis, mānītājs, spēlmanis ir centrālie personāži gan mākslinieciskos darbos, gan reālos vēsturiskos notikumos.

Māņu kustības ir futbolistu un bokseru viena no pamatiemaņām. Kara viltība ir galvenais karavadoņa ierocis. Viltība – izlūka varonība. Nodevība ir neaizliegts cīņas par varu paņēmiens.

Cilvēks ar lielāku patiku pieprasa patiesumu un caurspīdīgumu no citiem, nekā no sevis – tā ir dabiska vēlēšanās atbruņot pretinieku, pašam paliekot apbruņotam. Konkurējošās ietekmes grupas dedzīgi pieprasa viena otrai pārmērīgu un bieži vien nerealizējamu atklātumu, stimulējot inovācijas patiesības slēpšanas sfērā. Visgodīgākie “ierokas” dziļā un tumšā internetā. Pārējie pilnveido izlikšanās mākslu visu acu priekšā. Pārmērīga aizraušanās ar transparentumu ir pacēlusi liekulības kvalitāti līdz agrāk neredzētiem augstumiem.

Kopumā liekulība ir pretīga, efektīva un neizbēgama. Tomēr hipokritiskie diskursi, valoda, kurā tiek melots, liekulības metaforas periodiski noveco. No biežas atkārtošanas maskēšanās frāzes devalvējas, neatbilstības un nesaderības sāk kļūt acīmredzamas.

Lai saglabātu “status-kvo”, tiek izlietots arvien vairāk atrunu, attaisnojumu, paskaidrojumu, garu tekstu un pauzes (un ar arvien mazāku atdevi). Sistēma sasniedz savas sarežģītības robežas, sarežģītība pārvēršas par biedējošu jucekli. Rodas pieprasījums pēc vienkāršošanas, kas izsauc vēl graujošākas retoriskās vētras un demagoģijas uzplūdus.

Ētisko shēmu robežas tiek “izskalotas”. “Es nekad nesapratu, kas ir pareizi, bet kas nepareizi”, dzied Mudi.

Sabiedriskais līgums [fundamentāls Rietumu politoloģijas un socioloģijas termins, skat. Ž.Ž.Ruso “Par sabiedrisko līgumu” (1762)], kurš ir uzrakstīts brūkošā politiskā valodā, pamazām zaudē savu spēku. Galvenie sabiedriskā līguma punkti, kuri ir uzrakstīti lieliem zelta burtiem, kļūst garlaicīgi un neieredzami. Bet tas, kas kaunīgi tajā bija ierakstīts gandrīz neizlasāmā šriftā un kas ar vispārēju piekrišanu tika nodalīts zemsvītras piezīmēs un pielikumos, sāk visus interesēt, un kāds, iedziļinoties, pirmais iesaucas: “Mūs apmānīja!”

Hipokrita zvērests, izteikts uz Bībeles vai uz Feisbuka, nevienu vairs nevar pārliecināt.

Zaudējušas kopējo valodu, dažādās sociālās grupas norobežojas, lai radītu savu “patieso” dialektu. Sākas valodu sajaukšanās laiks, turbulence, kura ilgst tikmēr, kamēr strīdos un sadursmēs sabiedrība nenonāks līdz izmisumam un nesamierināsies ar kādu citu puspatiesību, kurai ir reformēta un “uzlabota” liekulība.

Tieši tādu fāzi – falšuma nepanesamību, valodu sajaukšanos, vilšanos normās – pašreiz iziet dažas Rietumu nācijas.

Liekulības krīze – tieši tā var nosaukt šo mūsdienu dīvainību kopumu.

Acīmredzami tas ir ne tikai semantikas jautājumus, ne tikai filoloģiska vai tīri komunikatīva problēma. Tā ir viena no lielo tehnoloģisko, demogrāfisko un iespējams arī klimatisko nobīžu izpausmēm.

Interesants un bīstams laiks. Jēgu konstrukciju sabrukums atbrīvo milzīgu daudzumu sociālās enerģijas. Vai Rietumu pasaulei izdosies tās pārpalikumu izkliedēt caur virtuālajām spēlēm, seriāliem par vardarbību, sporta sacensībām, ekonomiskiem burbuļiem, “rep betliem” un rokkoncertiem, elektorālajiem šoviem, lokāliem kariem un teleziņām? Vai arī notiks sistēmas uzkaršana līdz revolūcijas un liela kara temperatūrai? Kas zin.

Piemēri, kad civilizācija sasniedza sarežģītības robežas, ir zināmi. Tālāk sekoja vai nu krahs vai arī glābjoša sistēmas simplifikācija.

Sarežģītais senās Romas Republikas demokrātiski – oligarhiskais mehānisms vienu brīdi kļuva pārlieku sarežģīts un kārtības vietā sāka radīt haosu. Pēc Graha un Sulpīcija, pēc dumpjiem un pilsoņu kara atnāca Sulla, pēc tam Cēzars un visbeidzot Oktaviāns, kuri faktiski likvidēja republiku. Tās vietā radās impērija. Imperatori sevi nedēvēja par karaļiem, nevēloties apvainot atmiņas par republiku, bet viņi bija karaļi. Un šī atjauninātā liekulība vēl par dažiem gadsimtiem paildzināja romiešu pasaules dzīvi.

Burtiski visi Romas Republikas institūti kalpoja vienam galvenajam mērķim – nepieļaut karaļu atgriešanos. Bailes no varas uzurpācijas lika romiešiem radīt arvien izsmalcinātāku saturēšanas un pretspēku sistēmu, un viņi tā ar to aizrāvās, ka sapinās paši savā “plaukstošajā sarežģītībā”, no kuras nācās izpīties ar vienkāršās impēriskās vertikāles palīdzību. Karaļi atgriezās.

Iespējams arī rītdien “no visa šī haosa un visiem šiem meliem” apjukušos pūļus izvedīs stiprā roka. Rietumu Karali, digitālās diktatūras radītāju, vadoni ar daļēji mākslīgu intelektu jau ir paredzējuši viedie komiski. Un kāpēc lai šo komiksu pravietojumi nepiepildītos? Arī izeja.

“Es gaidu šeit kādu, kurš attīrīs šo visu”, – dzied 5FDP. Dzied Amerika.

Vladislavs Surkovs, Krievijas Federācijas prezidenta palīgs
/07.11.2017/

*”Dzirdu, Amerika dzied” – slavenā amerikāņu dzejnieka Volta Vitmena (1819—1892) 1860 gadā publicēts dzejolis

“I hear America singing…”
I hear America singing, the varied carols I hear,
Those of mechanics, each one singing his as it should be blithe
and strong,
The carpenter singing his as he measures his plank or beam,
The mason singing his as he makes ready for work, or leaves of
work,
The boatman singing what belongs to him in his boat, the
deckhand singing on the steamboat deck,
The shoemaker singing as he sits on his bench, the hatter singing
as he stands,
The wood-cutter’s song, the plowboy’s on his way in the morning,
or at noon intermission or at sundown,
The delicious singing of the mother, or of the young wife at work,
or of the girl sewing or washing,
Each singing what belongs to him or her and to none else,
The day what belongs to the day-at night the party of young
fellows, robust, friendly,
Singing with open mouths their strong melodious songs.

Avots:
https://russian.rt.com/world/article/446944-surkov-krizis-licemeriya

Informācijas aģentūra
/21.11.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Valstu integritātes un tautu pašnoteikšanās tiesību pretrunas problemātika starptautiskajās tiesībās

Aptuvena Eiropas separātisma karte

Starptautiskajās tiesībās eksistē kolīzija: tās vienlaicīgi atzīst gan nāciju (tautu) tiesības uz pašnoteikšanos, gan arī valstu tiesības uz savu esošo robežu saglabāšanu. Notikumi Katalonijā kā reiz ir šīs pretrunas piemērs.

Pasaulē ir daudz vairāk tautu nekā valstu. Bet neskatoties uz to, ka lielai tautu daļai nav savas valstis, dažām tautām ir vienlaicīgi vairākas valstis. Tā piemēram vāciešu nacionālās valstis ir Vācija, Austrija, Šveice un Luksemburga. Lai gan divas pēdējās [Šveice un Luksemburga] pašreiz ir daudznacionālas valstis, radās tās tieši kā vācu valstis.

Tādu piemēru ir daudz. Tomēr vācu gadījums ir interesants un savā ziņā unikāls ar to, ka Vācijas un Austrijas apvienošanās vienā valstī tieksmes, kuras bija spēcīgi izteiktas līdz XX gadsimta vidum, tika bloķētas sākumā no Pirmā pasaules kara, bet pēc tam no Otrā pasaules kara uzvarētāju puses. Tas tika darīts izejot no priekšstatiem par stabilu Eiropas drošības arhitektūru, kurā nekādi neierakstījās vienota un spēcīga vācu tautas valsts

Šāda pieeja tika un tiek izmantota arī pret Krieviju. Rietumvalstis centās slāpēt jebkādas internacionālās iniciatīvas pēcpadomju telpā un īpaši nervozi reaģēja uz bijušo PSRS slāvu republiku [Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas] ekonomiskās un politiskās sadarbības mēģinājumiem. Divi valsts apvērsumi un pilsoņu karš Ukrainā, kā arī nepārtrauktais spiediens uz Baltkrieviju un personīgi Lukašenoko (kas notiek paralēli ar mēģinājumiem Baltkrievijā realizēt Ukrainas valsts apvērsumu un pilsoņu kara scenāriju) – tas viss ir rezultāts tam, ka Rietumvalstis nevēlas pie savām robežām redzēt vienotu politiski – ekonomisku veidojumu (pat ja tas veidojums nav valsts, bet tikai valstu savienība).

Protams, daudz biežāk mēs sastopamies ar situāciju, kad “starptautiskā sabiedrība” cenšas regulēt nāciju tiesības uz pašnoteikšanos. Piemēram Kosova drīkstēja pašnoteikties, jo, kā apgalvoja Vašingtona, “tas ir unikāls gadījums” un nebūt ne precedents. Savukārt Krimai, Abhāzijai un Dienvidosetijai pašnoteikties nedrīkst, jo tajā pašā Vašingtonā uzskata, ka “runa iet par robežu izmaiņām Eiropā”. Un šīs robežu izmaiņas kaut kādu iemeslu dēļ nebija pieņemamas tieši šajos trijos gadījumos.

Mainīt Afrikas robežas, izveidojot no Sudānas Ziemeļsudānu un Dienvidsudānu, drīkstēja. Āzijā pārveidot Irāku, izveidojot kurdu autonomiju, kura drīzumā plāno pasludināt neatkarību, arī drīkst. Savukārt Krimas, Abhāzijas un Dienvidosetijas iedzīvotājiem izlemt savu likteni tika atteikts. Tieši šajos gadījumos robežu nemainības princips izrādījās svēts. Tomēr, neskatoties uz nervozo Rietumvalstu reakciju, šajos gadījumos robežas, saskaņā ar tautas gribu, faktiski tomēr tika mainītas.

Kad Vācija tomēr spēja apvienoties vienotā valstī ar Austriju? Vienā valstī tās atradās laika posmā no 1938.gada līdz 1945.gadam. Apvienošanās notika tad, kad Hitlera laikā tika radīta spēcīgākā armija kontinentā un beidzās šis process tad, kad Sarkanā Armija pārspēja vērmahtu.

Kad Abhāzija un Dienvidosetija spēja realizēt savas tieksmes būt neatkarīgām no Gruzijas? Kad Krima atgriezās Krievijas sastāvā? Tikai tad, kad Krievijas Federācijas bruņotie spēki bija spējīgi garantēt šo procesu neatgriezeniskumu.

Rietumvalstis, kurām patīk sevi dēvēt par “civilizēto pasauli”, patiesībā dzīvo pēc aizvēsturisko laikmetu likumiem. Faktiski no Rietumvalstu skatu punkta taisnība ir tikai tam, kuram “runga ir smagāka”. Pie tam līdz neilgam laikam Rietumvalstis bija pārliecinātas, ka tieši viņu “runga” ir smagāka, tāpēc viņi uzskatīja sevi par tiesīgiem “apstiprināt” vai “neapstiprināt” svešas neatkarības. Aizgāja līdz pat tam, ka reizēm neatkarību uzspieda tiem, kuri to nemaz nevēlējās, bet citos gadījumos to atņēma tiem, kuri par to ir cīnījušies gadu simtiem.

Saskaroties ar situāciju, kad nav iespējams mainīt Krievijas lēmumu par Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību atzīšanu un par Krimas pievienošanu, Rietumvalstis de-facto to ir atzinušas, juridiski atstājot sev iespējas mainīt lēmumu gadījumā, ja spēku samērs kaut kad mainīsies.

Nevarētu teikt, ka Rietumvalstis nebūtu pazīstamas ar smalkām cīņas ar separātismu metodēm bez spēka pielietošanas, tomēr pielietotas tās tiek tikai patiešām unikālos gadījumos. Es varu nosaukt tikai vienu tādu gadījumu, kad radās nopietns risks Skotijai atdalīties no Lielbritānijas un kad Londona savas integritātes saglabāšanai izvēlējās pārrunu un pārliecināšanas metodi. Un, starp citu, viņiem tas pietiekami veiksmīgi izdevās. Nav jau tā, ka jautājums par Skotijas neatkarību ir pilnībā noņemts no dienas kārtības, bet pašreiz tas vienkārši nav aktuāls: separātisti zaudē unionistiem.

Iespējams uz Londonu atskurbinoši iedarbojās gadu desmitiem ilgušais pilsoņu karš Ziemeļīrijā, kuru savā starpā nevarēja sadalīt uz Īriju orientētie katoļi un uz Lielbritāniju orientētie protestanti. Jebkurā gadījumā nopietni Ziemeļīrijas konflikta noregulēšanas panākumi tika sasniegti tikai tad, kad Londona atteicās no represijām un uzsāka politiskās pārrunas.

Bet, kā jau teicu, augstākminētais gadījums Rietumvalstīm ir savā ziņā unikāls. Nekad ne pirms ne pēc ārpus Lielbritānijas pretruna starp tautu tiesībām uz pašnoteikšanos un valstu tiesībām uz robežu saglabāšanu netika risināta bez vardarbības pielietošanas. Ne vienmēr un ne obligāti tas izvērtās pilsoņu karā vai valsts terora akcijās, tomēr tādā vai citādā formā vardarbība tika pielietota vienmēr.

Un arī tagad Katalonija neapšsaubāmi ir gatava nobalsot par savu neatkarību. Tas ir tik acīmredzams, ka gan Eiropas Savienības oficiālo amatpersonu līmenī, gan atsevišķu valstu amatpersonu līmenī skan paziņojumi, ka, ja referendums notiks, nāksies atzīt Katalonijas neatkarību. Ja Spānija pieņemtu britu Skotijas “savaldīšanas” modeli, tad Spānija varētu uzsākt ar Katalonijas autonomiju pārrunas par referenduma lēmuma realizācijas mehānismiem. Tādējādi jautājums par reālu Katalonijas neatkarību tiktu atlikts uz nenoteiktu laiku tehnisku iemeslu dēļ, bet perspektīvā rastos iespēja saglabāt vienotu valsti konfederācijas formātā.

Tomēr Spānija izlēma pielietot spēku un vardarbību un nu jau ir skaidrs, ka Kataloniju Spānija ir zaudējusi. Agri vai vēlu Madridei būs jāatkāpjas, jo apšaut vai sasēdināt cietumos visus kataloniešus nav iespējams.

Ļoti līdzīgi, tikai daudz dramatiskāk attīstījās notikumi Ukrainā. Sākt sarunas ar valsts apvērsumu neatzinušajiem nemierniekiem Maskava Kijevai izteica vēl 2014.gadā, kad karš Donbasā vēl nebija sācies. Ukrainas gadījumā tiesa gan runa gāja par federalizāciju, bet šis termins tika izvēlēts tikai lai pēc iespējas saudzētu ukraiņu elites ar unitārismu traumēto apziņu. Praktiskā priekšlikuma jēga bija konfederācija. Un šāds priekšlikums nebija Krievijas ļaunās gribas un nolūku izpausme, bet gan tas ir vienīgais reālais risinājums, ar kuru var vienlaicīgi apmierināt tautu tieksmi pēc pašnoteikšanās un valstu tieksmi nodrošināt robežu nemainīgumu. Šo ceļu lēnām, bet droši iet arī Lielbritānija attiecībā uz Skotiju.

Konfederatīva uzbūve paredz apvienot divas vai vairākas vienlīdzīgas valstis, katra no kurām visos veidos ir suverēna un katrai no kurām ir tiesības izstāties no konfederācijas. Tādējādi konfederācija pilnībā apmierina sabiedriskās kustības, kuras tiecas iegūt suverenitāti – neatkarība tiek atzīta.

Tomēr konfederācija ir vienota valsts, tāpēc robežu nemainīguma princips arī tiek ievērots. Pie tam konfederācijas gadījumā izzūd pretrunas starp reģioniem un centru, jo centrs pārvietojas uz reģioniem. Tieši reģionālajā līmenī tad tiek izlemti principiālākie jautājumi: īpašumtiesību, nodokļu, valodas u.c. Savukārt centrs realizē vienotu, bet ar reģionu saskaņotu ārpolitiku, kurā ietilpst arī reģiona bruņota aizsardzība. Pie tam armija var sastāvēt no atsevišķu reģionu vienībām.

Tātad, ja rodas kustība par neatkarību, tas nozīmē, ka valstī ir radusies centra un reģionu savstarpējo attiecību krīze. Šī krīze var rasties vairāku iemeslu dēļ – kultūras, reliģisku, politisku un/vai ekonomisku. Ja centram ir patiešām būtiski saglabāt vienotu valsti, tad pārējos jautājumos centrs būs gatavs iet pat uz ievērojamiem kompromisiem. Savukārt, ja centram principiāli ir jebkuri citi jautājumi (politiski – ideoloģiskie vai finansu – ekonomiskie), tad situācija ātri vien nolaižas līdz spēka un vardarbības pretstāvei. Šādas situācijas ne vienmēr izvēršas pilsoņu karā, bet tām ir liela tendence uz šādu pārvērtību.

Savukārt spēka pretstāves gadījumā vienmēr uzvar spēcīgākais. Ja cīnītāji par neatkarību tik tiešām pārstāv lielāko tautas daļu (kā tas ir Krimā, Donbasā, Katalonijā), tad viņus uzvarēt nav iespējams. Visus nogalināt nav iespējams, tāpēc agri vai vēlu valsts [centrālās varas struktūras] būs spiesta atkāpties. Bet tie, kuri laicīgi nepaspēj atkāpties, pēc tam ir spiesti kapitulēt. Un tad pārrunas vairs netiek vestas, bet neatkarība tiek vienkārši paņemta.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, diplomāts, vēsturnieks
/28.09.2017/

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/726971

Informācijas aģentūra
/21.11.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Par gaidāmo Ukrainas dalīšanu

Tas Kungs parasti mums vienmēr dod to, ko mēs vēlamies, tikai visbiežāk tas notiek ne tā kā mēs iedomājāmies. Ukrainas elite un liela daļa iedzīvotāju (pat tie, kuriem nav nekāda sakara ar ukraiņu nacistiem un vēl pirms nacisms Ukrainā kļuva par meinstrīmu) vēlējās piedalīties “šakāļu dzīrēs” [svešas, mirstošas valsts dalīšanā]. Kijevā uzskatīja, ka tiks dalīta mirstošā Krievija un ka Ukraina būs starp ieguvējām no šī procesa.

Ir pagājuši 25 gadi un “šakāļi” tik tiešām ir sapulcējušies ap “maitu”, tikai tā ir nevis Krievija, bet gan Ukraina. Kijevas Austrumeiropas “draugi” [Ungārija, Polija, Rumānija un pat Bulgārija] “gaudo” aiz nepacietības “iekosties” ukraiņu cūciņā. Viss notiek kā Kijevā gribēja, tikai Ukraina izrādījās nevis ēdājs, bet gan ēdamais.

Tas nav nekas neparasts. Līdzīgs liktenis bija nolemts visām Austrumeiropas valstīm [arī Latvijai]. Pie tam šo valstu pārvēršanai par ēdamo bija jānotiek daudz straujāk, ja Krievijai nebūtu izdevies noturēties. Pašreiz tikai stipras, Rietumvalstīm oponējošas Krievijas esamība “civilizētai pasaulei” ASV un Rietumeiropas valstu veidolā liek samierināties ar mazo Austrumeiropas valstu esamību kā buferis, sanitārais kordons un placdarms uz Krievijas robežām. Austrumeiropieši [arī Latvija] no vienas puses atdala Krieviju no Eiropas Savienības, neļaujot Krievijai pārāk cieši tuvināties Rietumeiropai, bet no otras puses viņi uzņems un amortizēs pirmo triecienu, ja saspīlējums attiecībās ar Maskavu kļūs nekontrolējams. Un viņi būs pirmajās rindās “gājienā uz Austrumiem”, ja Vašingtonā nolems, ka ir labvēlīgi apstākļi, lai kārtējo reizi pamēģinātu militāri iznīcināt Krieviju.

Kā redzams, visas Austrumeiropas valstu [arī Latvijas] valstiskās funkcijas ir saistītas tikai ar stipras un patstāvīgas Krievijas esamību, kam tām ir jāpretīmstāv Rietumu vārdā. Ja nav Krievijas, nav vajadzīgs placdarms, nav vajadzīgs sanitārais kordons, bet ēdiens [pliki resursi] ir vajadzīgs vienmēr.

Bet Krievija noturējās un līdz ar to izglāba arī Polijas, Ungārijas, Rumānijas, Čehijas un citu limitrofu suverenitāti. Krievija šādi būtu izglābusi arī Ukrainu, bet…

Sākot no 1990-ajiem gadiem Maskava regulāri piedāvāja Ukrainai piedalīties dažādos politiskajos un ekonomiskajos formātos, kuri objektīvi būtu nostiprinājuši Ukrainas valstiskumu, bet Ukrainas elite ar spītīgu neatlaidību, kuru varētu lietderīgāk izmantot, negribēja saskatīt pasaulē notiekošās globālās pārmaiņas, intelektuāli iesprūstot 1990-o gadu sakuma koncepcijās.

Saskaņā ar šīm koncepcijām Rietumi ir neuzvarami, bet Krievija ir nolemta. Eiropas Savienība un ASV sevī iemieso “visas cilvēces saulaino komunistisko nākotni” un asociējas ar paradīzi zemes virsū. No šo koncepciju skatu punkta Krievija izskatās kā mūžīgi atpalikusi un organiski nespējīga uztvert Rietumu civilizāciju aziātu despotija, pret kuras militāro politiku un impēriskajām ambīcijām “civilizētai pasaulei” obligāti ir jāsaliedējas. Ukrainas elite redzēja Ukrainu kā “civilizētās pasaules” frontes līniju, kura pārbīda šo saskarsmes līniju arvien dziļāk barbaru zemēs. No šāda redzējuma arī izriet Ukraiņu elites absolūti nesatricināma pārliecība, ka visu “civilizēto valstu” vissvētākais pienākums ir obligāti palīdzēt Ukrainai, jo šīs koncepcijas ietvaros Ukraina ir tikai visu Rietumu misionāriskā karagājiena pirmā vienība.

Viss jau būtu labi, ja vien šī koncepcija nebūtu pilnībā atrauta no reālās dzīves. Jau 1990-o gadu vidū kļuva skaidrs, ka Rietumvalstīm ir tikai agresīvi nolūki un ka ar Austrumeiropas valstu suverenitāti Rietumi rēķināsies ne vairāk kā pirms 100 gadiem rēķinājās ar kaut kādas Dagomejas, Benīnas vai pat Marokas suverenitāti. Savukārt 1990-gadu beigās kļuva skaidrs, ka Krievija pretosies un ka tai ir izredzes noturēties. Uz 2008.gadu kļuva skaidrs, ka Rietumvalstīm nav nekādu metožu pret Maskavu.

Bet Ukraina neko no tā nepamanīja un turpināja gaidīt lielo, haļavno samaksu par rusafobiju. Ukrainas elites pasaules uztvere palika primitīva un caurspīdīga. Šāda neadekvāta esošās situācijas novērtēšana izraisīja neadekvātu rīcību. Nepārtraukti cerot un gaidot svešu haļavno resursu pieplūdumu, Ukraina pilnībā neatgriezeniski izšķērdēja savus pietiekami ievērojamos resursus. Savukārt Maidans kā iekšpolitisko pretrunu risinājums iznīcināja Ukrainas valstiskumu.

Rietumvalstīm pietika ar diviem gadiem (2014 – 2015), lai sapratu, ka Ukrainas valsts principā nav reformējama. Vēl gads aizgāja, lai precīzi pārliecinātos, ka Ukrainai neeksistē neviena to izglābt spējīga scenārija. Pēc tam Francija un Vācija zaudēja jebkādu interesi par “Normandijas formātu” [Francijas, Vācijas, Ukrainas un Krievijas diplomātisko sarunu formāts], bet ASV Ukrainas krīzi sāka risināt augstākā līmeņa birokrātu Surkovs – Volkers formātā. Tas ir, pašu Ukrainu izslēdza no Ukrainas krīzes noregulēšanas procesa. Ukrainas likteni izlemj bez Ukrainas līdzdalības. Vienmēr kad tā notiek, savstarpējais kompromiss tiek panākts uz tā rēķina, kuru visi apspriež, bet kura viedoklis nevienu neinteresē. Bet tālāk sāk darboties vilku bara likums. Ja reiz lāci nomedīt neizdevās, tad limitrofi gatavojas saplosīt gabalos novājināto cūku, jo ēst ļoti gribas. [Teritoriālas pretenzijas Ukrainai var piestādīt gan Ungārija (Aizkarpatija), gan Polija (Galīcija), gan Rumānija un tās pat sāk mēģina noformulēt arī Bulgārija.]

No otras puses, lai gan pavisam ačgārnā formā, tomēr sāk piepildīties daudzu ukraiņu sapnis par eirointegrāciju un nokļūšanu Eiropas Savienībā. Valstis, kuras šādi grib paplašināt savu teritoriju uz Ukrainas rēķina ir Eiropas Savienības dalībvalstis. Protams, ukraiņi ļoti gribētu uzreiz pievienoties Parīzei, bet, ja nu kas, arī Buhareste būs laba. Bet daudzi Ukrainas iedzīvotāji, negaidot savu teritoriju piederības izlemšanu, integrējas Eiropas Savienībā un Krievijā individuālā kārtā.

Īsumā situāciju Ukrainā var noraksturot sekojoši: tauta bēg prom uz visām pusēm, Ukrainas valsts izzūd, Ukrainas kaimiņvalstis nopietni gatavojas Ukrainas dalīšanai, bet optimisti pašā Ukrainā joprojām gaida, kad viņus beidzot uzaicinās uz Krievijas dalīšanas dzīrēm. Patiesi, ja Dievs kādu grib sodīt, tas atņem viņam veselo saprātu.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, diplomāts, vēsturnieks
/11.11.2017/

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/765195

Informācijas aģentūra
/21.11.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Dēļ pārmērīgas sociālo tīklu lietošanas bērni vairs neprot pilnvērtīgi lasīt un nesaprot izlasītos tekstus

Dēļ sociālajiem tīkliem netiek attīstītas bērnu spējas saprast un atstāstīt tekstus, kā rezultātā tiek traucēta bērnu runas attīstība, 15.11.2017 prioritārajiem izglītības projektiem veltītajā preses konferencē paziņoja Krievijas Federācijas Izglītības un zinātnes ministre Olga Vasiļjeva.

Preses konferences gaitā Vasiļjeva pastāstīja par kopējām skolas izglītības sistēmas problēmām un konkrēti par bērnu slikto spēju runāt un nodot informāciju, par bērniem novērotajiem runas defektiem (nespēja skaidri, sakarīgi, saprotami, pareizi un precīzi izteikties).

Ministre nosauca trīs šīs situācijas iemeslus.

Pirmkārt, runas attīstībai nepieciešamā teksta apjoma neizlasīšana no bērnu puses [bērniem ir jālasa, jo vairāk, jo labāk, bet ir noteikts izlasītā apjoma un izlasītā teksta kvalitātes minimums, kuru nesasniedzot, bērniem neattīstās runa, spēja saprast un atstāstīt tekstus].

Otrkārt, funkcionālās lasīšanas prasmes neattīstība [funkcionālā lasītprasme ir spēja izlasīt un saprast tekstu, konkrētu mērķu sasniegšanai un tā sevī ietver spēju ātri “skanēt” (lasīt “pa diognāli”) un analizēt tekstu].

Treškārt, uzsvēra ministre, problēma ir bērnu nepārtrauktā interneta un sociālo tīklu izmantošana. “Viņi ir “iegrimuši” informācijas tīklos, kuros pavada milzīgu laika daudzumu”, – paziņoja Olga Vasiļjeva.

Kā jau pieņemtie mēri šīs problēmas pārvarēšanai ministre nosauca Krievijas skolās ieviestos izlaiduma sacerējumus. Pie tam pilotprojekta režīmā tiek testēta iespēja ieviest 9.klasē literatūras stundās mutisko daļu. Papildus ministre pastāstīja, ka tiek meklēti vēl citi risinājumi cīņai ar bērnu runas defektiem. No Vasiļjevas iepriekšējiem izteikumiem izriet, ka ministre problēmu redz arī apstāklī, ka skolēni nelasa literatūras klasiku ar tās valodas bagātību, vārdu lietošanas precizitāti un teksta strukturētību un ka viens no kritiskās situācijas pārvarēšanas ceļiem ir panākt, lai bērni lasītu literatūras klasiku.

[Šī problēma ir vairāk kā aktuāla arī Latvijā un Latvijas gadījumā, papildus sociālo tīklu un interneta lietošanas ierobežojumiem nepilngadīgajiem, būtu jāpanāk, lai katrs skolnieks, beidzot pamatskolu, būtu izlasījis noteiktu minimumu latviešu literatūras klasikas darbus, tai skaitā Andreja Upīša “Zaļo zemi”.]

Avots:
https://rossaprimavera.ru/news/bbec469b

Informācijas aģentūra
/21.11.2017/

Publicēts iekš !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Izglītība, Reģ.: Krievija, Veids: Ziņa | Komentēt

Genderisma neprāts Lielbritānijā: Skolotāju atstādina, jo viņš meiteni nosauc par meiteni

Džošua Satklifs (Joshua Sutcliffe)

Oksfordas vidusskolā matemātikas skolotājs tika atstādināts no pasniegšanas dēļ tā ka nosauca meiteni, kura sevi uzskata par puiku (t.s. genderpuika), par meiteni, 11.11.2017 ziņoja Daily Mail.

Matemātikas skolotājs Džošua Satklifs (Joshua Sutcliffe) nodarbību laikā tikai paslavēja divas skolnieces, pasakot viņām: “Malaces, meitenes!” Viena no meitenēm uzreiz palaboja skolotāju, sakot, ka viņa esot zēns. Satklifs uzreiz atvainojās un turpināja nodarbību.

Tomēr skolniecei un viņas mātei likās par maz ar skolotāja atvainošanos un viņas uzrakstīja sūdzību, kuras rezultātā tika veikta nopietna izmeklēšana. Satklifs domāja, ka incidents ātri tiks izsmelts, bet pirmā nopratināšana ilga stundu, kam sekoja vēl vairākas nopratināšanas. Drīzumā viņš saņēma uzaicinājumu uz disciplinārkomisijas sēdi.

Uz izmeklēšanas laiku Satklifs ir atstādināts no pasniegšanas un viņam darba laikā ir tikai jāsēž skolotāju istabā. Pie tam viņam ir aizliegts apspriest radušos situāciju ar citiem skolotājiem.

“Es pirmo reizi saskaros ar šādām lietām un jūtos ne savā ādā, jūtos apjucis”, pastāstīja Džošua.

Papildus Satklifs ir vietējās evaņģēliskās baznīcas mācītājs. Vairākus gadus viņš pusdienas pārtraukumos vadīja skolas Bībeles diskusiju klubu, kurš tika slēgts pēc Satklifa paziņojuma, ka Bībele apgalvo, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti.

“Es biju šokēts un apbēdināts par skolas rīcību, kura, manuprāt, atspoguļo pieaugošo tendenci publiski marginalizēt kristiešus, bet nepopulāros uzskatus piespiež noklusēt”, – pavēstīja Džošua.

Šai sakarā izteicās arī Lielbritānijas kristiešu kustība. “Šis ir viens no liela skaita gadījumiem, kad mēs saskaramies ar to, ka skolotāju piespiež klusēt vai arī viņu soda, ja tas atsakās iet kopsolī ar pašreizējiem transgenderu uzskatiem”, – paskaidroja Kristiešu juridiskā centra direktors Andea Viljams.

Jāatgādina, ka Lielbritānijā kopš šī gada oktobra sāka izskatīt tiesvedības prasību pret Lielbritānijas valdību ar pieprasījumu izmainīt Lielbritānijas pasu sistēmu saskaņā ar genderneitrāliem standartiem. LGBT aktīvistus neapmierina, ka pasēs ir norādīts pilsoņu dzimums. Virkne valstu (Vācija, Austrālija, Dānija, Indija, Pakistāna u.c.) jau ir padevušās genderizācijas ārprātam un jau ir ieviesušas trešo dzimuma kategoriju.

[Šis gadījums ir kārtējais uzskatāmais apliecinājums gan par to uz kādu absurdu ved genderizācijas normu iedzīvināšana, kuras intensīva propaganda notiek arī Latvijā, gan arī labi parāda genderizētāju un homoseksuālistu – pedofīlu aprindu izteikti agresīvo dabu. Tāpat šis gadījums parāda patiesās t.s. “Rietumu vērtības”, kuras ES, anglo –amerikāņu, skandināvu un NATO struktūras agri vai vēlu mēģinās uzspiest arī Latvijai. Jebkuram Latvijas ierēdnim, politiķim, karavīram, policistam, skolotājam un iedzīvotājam ir jāsaprot, ka t.s.“Rietumu izvēle” mūsdienu izpratnē faktiski automātiski nozīmē homoseksualizāciju, genderizāciju, reālu pedofilijas un citu psihisko un seksuālo devianto parādību legalizāciju un piespiedu normalizēšanu, kā sekas ir visu Latvijas bērnu piespiedu nodošana šāda tipa izvirtuļiem attiecīgām “apmācībām”. Mūsdienu “Rietumu izvēle” tas ir ceļš uz homoseksuālistu – pedofīlu totalitārismu un Lielbritānija ir galvenā šī ceļa uz nekurieni avangarda un paraugvalsts (jeb, citiem vārdiem sakot – Lielbritānija ir totāli nojūgusies; pārāk liels daudzums britu, prasti izsakoties, ir kļuvuši vai pataisīti par debīliķiem).]

Avoti:
http://rossaprimavera.ru/news/a83e563e
http://www.independent.co.uk/news/education/teacher-transgender-student-girl-accident-call-trans-wrong-gender-joshua-sutcliffe-a8054146.html

Informācijas aģentūra
/21.11.2017/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | Komentēt

Ukraiņu politologs par ASV: Agresivitāte un histērija ir vājuma un nespēka pazīme

Rostislavs Iščenko

“Cilvēks, kurš jūt aiz sevīm spēku, nekad nesāks karu, jo tas zin, ka, lai kad arī karš nesāktos, viņš tāpat tajā uzvarēs. Karš vienmēr prasa izdevumus, pat nākamajam uzvarētājam. Tāpat tev iet bojā cilvēki, tāpat tu zaudē materiālās vērtības, pat, ja pēc tam tu karā uzvarēsi. Karā zaudē visi, tai skaitā arī uzvarētājs.

Kāpēc parasti rodas konflikts? Cilvēki mēdz uzvesties kā noziedznieki cietumā. Var atcerēties padomju filmu “Veiksmes džentlmeņi” [1971]. Tur ir epizode, kurā parādīta cietuma kamera un konflikts ar jaunpienācēju. Cilvēki tādā veidā iepazīstas. Ar ko viņi sāk? Viņi biedē viens otru. Viņi vēl nezin, kurš ir kas, bet viņi biedē viens otru, lai parādītu, ka “es esmu stiprāks”. Tas arī ir izvairīšanās no konfliktiem elements līdzīgi kā dzīvniekiem, kuram aste ir resnāka, kuram spalvas uz galvas ir krāšņākas utt. Viņi mēģina iepriekš, pirms konflikta, pirms sadursmes parādīt, ka “es esmu stiprāks”.

Cilvēks ir domājoša būtne, tāpēc tā cilvēces daļa, kura domā, ir atradusi citu konfliktu risināšanas paņēmienu – pārrunas. Tomēr ne vienmēr tu vari ar kādu kaut ko sarunāt, jo tavs oponents jūt savu vājumu.

Apskatīsimies uz pēdējiem 20 gadiem. Atceries kāda bija ASV divdesmit gadus atpakaļ [ap 1997.gadu]. Tā bija valsts, kura vispār ne kam nepievērsa vērību un tikai lēni, nesteidzoties izteica savu viedokli, zinot, ka šis viedoklis tiks uzklausīts un uzdevums izpildīts. Tas tā bija tādēļ, ka viņi bija pārliecināti par savu spēku. Bet tagad [+/- 2017.gads] amerikāņiem ir histērijas lēkmes. Un tā tas ir tāpēc, ka viņi jūt savu vājumu un nespēku.

Ja es esmu stiprs, tad man nav problēmu, tad es neuzbrukšu, tad es pagaidīšu, kamēr tu uzbruksi. Te var atcerēties arī Otro pasaules karu. Daudzu apbrīnotais fīrers [Ādolfs Hitlers] periodiski krita histērijās, lai gan viņš bija pietiekami labs politiķis, stratēģis utt.. Bet tāpat viņš periodiski krita histērijās. Un viņš uzbruka pirmais. Un uzbruka viņš tāpēc, ka juta savu vājumu. Tas pat netika slēpts. Ko viņš teica, “mēs tagad esam iesprūduši Rietumos un tāpēc Padomju Savienība Austrumos var uzstādīt prasības, tāpēc ātri divu mēnešu laikā ir jālikvidē Padomju Savienība un tad mēs atbrīvosim sev rokas”. Viņš juta savu vājumu.

Savukārt Josifs Visarionovičs [Staļins] pat viskritiskākajos kara brīžos juta savu spēku. Viņam nebija histēriju. Tāpēc viņš Hitleru uzvarēja. Viņš tik tiešām saprata, ka spēks ir viņa pusē.

Tieši tāda pati situācija bija 1812.gadā, kad [Krievijas imperators] Aleksandrs I teica [pēc franču Napoleona iebrukuma Krievijā], ka “es atkāpšos kaut vai līdz Kamčatkai”. Viņš saprata, ka viņa pusē ir spēks un ka viņš tāpat šo karu uzvarēs. Karš vēl tikai sākās, viņš vēl piedzīvoja kritiskus zaudējumus, bet viņš saprata, ka šo karu tāpat uzvarēs. Jā, vēlāk, jā, ar lieliem zaudējumiem, bet uzvarēs.”

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, diplomāts, vēsturnieks
/22.09.2017/

Avots:

Informācijas aģentūra
/26.09.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 1 komentārs

Vai ASV var iznīcināt Ziemeļkoreju?

Donalds Tramps un Kims Čonins

ASV prezidents Donalds Tramps, 20.09.2017 uzstājoties ANO, paziņoja: “Ja Ameriku [ASV] piespiedīs aizstāvēties vai aizstāvēt savus sabiedrotos, tad mums nepaliks nekādas citas izvēles kā pilnībā iznīcināt Ziemeļkoreju”.

Šis paziņojums ir vairāk kā ļoti satraucošs un savā ziņā vēsturisks, jo līdz šim neviens politiķis un starptautiski nozīmīgas valsts vadītājs pēc Otrā pasaules kara neatļāvās paziņot, ka iznīcinās citu valsti (šai gadījumā valsti kopā ar visiem 25 miljoniem tās iedzīvotāju, jo ir vairāk kā skaidrs, ka ASV savus draudus var realizēt tikai un vienīgi veicot masīvu kodoluzbrukumu Ziemeļkorejai).

Ziemeļkorejas vadītājs Kims Čonins nosauca Trampa runu par “bailīga suņa riešanu” un paziņoja sekojošo: “Tā kā Tramps visas pasaules acu priekšā noliedza mūsu valsts pastāvēšanas tiesības un visstingrākā formā pieteica mums karu ar mērķi iznīcināt Ziemeļkoreju, mēs no savas puses esam gatavi izskatīt atbildes soļus, kuri ir daudz stingrāki un kuri līdz šim netika izskatīti. Nojūgušos amerikāņu veci mēs savaldīsim ar uguni (…). Viņš ir nevis politiķis, bet gan huligāns un gangsteris. (…) Trampa izteikumi nevis iebiedē mani un aptur, bet gan gluži otrādi, apstiprina, ka manis izvēlētais ceļš ir vienīgais pareizais un ka pa to ir jāiet līdz galam.“

Lai gan Tramps pieminēja ASV un sabiedroto aizsardzību kā iznīcināšanas iemeslu, ņemot vērā ASV plaši praktizēto cinisko formālismu un tieksmi egocentrisku motīvu dēļ uzbrukt citām valstīm, ir skaidrs, ka draudi Ziemeļkorejai ir vairāk kā reāli un var tikt realizēti neatkarīgi no tā vai Ziemeļkoreja kādam uzbruks vai neuzbruks.

Tā kā ne Ziemeļkoreja, ne ASV savstarpējā konfliktā neizrāda nekādas piekāpšanās pazīmes un turpina apmainīties ar abpusējiem apvainojumiem un abpusējiem otras puses iznīcināšanas draudiem, aktuāls kļūst jautājums vai abas puses spēj realizēt savus draudus.

No Ziemeļkorejas kodolizmēģinājumiem var izsecināt, ka Ziemeļkoreja ir spējīga dot kodoltriecienu pa galveno ASV karabāzi klusā okeāna reģionā – Guamu (ja Guamas karabāze tiks iznīcināta, tad ASV spējas veikt militāras akcijas šajā reģionā ievērojami samazināsies vai pat kļūs neiespējamas) un iespējams pat pa ASV kontinentālo teritoriju (Aļasku, Sietlu). Pie tam, Ziemeļkoreja straujiem soļiem tuvojas tādam tehnoloģiskam līmenim, ka tā spēs dot kodoltriecienu pa jebkuru vietu ASV teritorijā.

ASV savukārt, protams, teorētiski ir spējīga veikt masīvu Ziemeļkorejas kodolbombardēšanu, kas izraisītu prātam neaptveramu ekoloģisku katastrofu (Dienvidkorejā, Japānā, daļā Ķīnas, daļā Krievijas un citās reģiona valstīs) un starptautisku saspīlējumu (Krievijas un jo īpaši Ķīnas reakcija šai gadījumā ir neprognozējama un tas var būt sākums daudz lielāka mēroga kodolkaram). Bet tā rezultātā var netikt iznīcināti visi Ziemeļkorejas iedzīvotāji un pat ne visas Ziemeļkorejas valstiskās struktūras, un ne tikai tāpēc, ka dažādu iemeslu dēļ ASV kodolraķetes var neaizlidot līdz mērķim, bet arī tāpēc, ka Ziemeļkoreja ir izbūvējusi vērienīgu pazemes bunkuru sistēmu.

Krievu diplomāts, kurš ilgus gadus nodzīvoja Ziemeļkorejā, stāsta, ka reiz pajautājis ziemeļkorejietim, vai viņi baidās no kodolkara, un saņēma atbildi, ka nebaidoties. “Kāpēc?”, jautāja krievu diplomāts. ”Kodolkara gadījumā mēs visi noiesim pazemē un dzersim tēju, kamēr viss tas beigsies.” Šādu uzskatu varētu neņemt nopietni, ja vien nebūtu zināms, ka visas būves Ziemeļkorejā veic tikai un vienīgi armija, kura tam tērē milzu resursus, no kā droši var pieņemt, ka Ziemeļkoreja ir sagatavojusies arī intensīvam kodolkaram (un tas ir loģiski, ja atrodies kara stāvoklī ar pirmo/otro spēcīgāko kodolvalsti) un ir izbūvējusi milzīgus pazemes bunkurus, kuri mēroga ziņā iespējams pārsniedz virszemes būves.

Ja tas tā ir, tad ASV pat ļoti gribēdamas vienkārši nespēj iznīcināt Ziemeļkoreju. Savukārt, ņemot vērā amerikāņu gļēvumu un stulbumu, Ziemeļkoreja iespējams ir spējīga iznīcināt ASV pārvaldes sistēmu un pārvērst ASV no puslīdz civilizētas sabiedrības mežoņu barā.

Informācijas aģentūra
/26.09.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Āzija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, ZIEMEĻKOREJA | Komentēt

Latvijas Republikas prezidents neciena latviešu valodu un apkauno Latviju, uzstājoties ANO 72.sesijā

Raimonds Vējonis

Lai gan deklaratīvi Latvijā tiek plaši runāts par nepieciešamību cienīt Valsts valodu, jo īpaši attiecinot to uz t.s. “krievvalodīgo” Latvijas iedzīvotāju daļu, faktiski latviešu valodu neciena daudzi latviešvalodīgie Latvijas iedzīvotāji un to skaitā arī augstākās valsts amatpersonas. Kā uzskatāms šī fakta apliecinājums ir Latvijas Republikas prezidenta Raimonda Vējoņa uzruna ANO Ģenerālās asamblejas 72.sesijā 2017.gada 20.septembrī.

2017.gada septembra beigās portālos pietiek.com un apollo.tvnet parādījās ziņa par LR prezidenta Raimonda Vējoņa runu, kurā tika kritizēta prezidenta angļu valodas prasmes. Tomēr šī ziņa visuzskatāmāk parādīja gan Valsts prezidenta administrācijas klajo nekompetenci, gan arī to, ka Valsts prezidents un viss Latvijas Republikas ārpolitikas segments klaji neciena Valsts valodu.

Zemāk portāla pietiek.com publicētā runas montētā versija, kurā ir izdalīti Vējoni apkaunojošākie runas fragmenti:

Īsumā par Raimonda Vējoņa runu

1. Runa tika teikta angļu valodā
2. Runa tika nolasīta no papīra
3. Runas teicējs runu nolasīja ļoti kroplā angļu valodā
4. Pati runa bija uzrakstīta ļoti sliktā (“google translater”) angļu valodā, ko vislabāk raksturo runā izmantotā frāze “people on the ground”, ar ko bija domāts pateikt “Zemes iedzīvotāji”
5. Runas teicējs izskatījās nevis pēc valsts prezidenta, bet gan pēc apmulsuša skolnieciņa, kuram klases priekšā ir jānolasa par savu uzdots svešs sacerējums mazsaprotamā valodā

Vēl jānorāda, ka ANO ir sešas oficiālas valodas, uz kurām tiek tulkotas visas runas. Šīs valodas ir arābu valoda, ķīniešu valoda, angļu valoda, franču valoda, krievu valoda un spāņu valoda. Tas nozīmē, ka, lai varētu sekot līdzi ANO darbam, cilvēkam ir jāpārzin vismaz viena no šīm sešām valodām. Savukārt uzstājoties katras valsts pārstāvis var runāt savā dzimtajā valsts valodā kā to citu valstu pārstāvji arī dara (piemēram, Ziemeļkoreja, Japāna u.c.).

Raimondam Vējonim publiskajā telpā tiek pārmesta gauži zemais angļu valodas līmenis, bet šis jautājums ir stipri sekundārs salīdzinājumā ar to, ka Valsts prezidenta administrācijā strādā izcili nekompetenti darbinieki un salīdzinājumā ar to, ka Latvijas Republikas valsts prezidents klaji un atklāti izrāda necieņu Valsts valodai.

Kādēļ augstākajām valsts amatpersonām ir jārunā dzimtajā valsts valodā un kādos gadījumos ir pieļaujama svešvalodu lietošana

Kad augsta valsts amatpersona (prezidents, parlamenta priekšsēdētājs, premjerministrs) runā, tad izvēlētai valodai ir vairākas praktiskas nozīmes.

Pirmkārt, valoda ir saziņas līdzeklis un tā nepieciešama informācijas nodošanai. Tas nozīmē, ka valoda ir brīvi jāpārvalda, pretējā gadījumā var tikt nodota nepareiza, kļūdaina vai sakropļota informācija. Tā tas ir jebkurā komunikācijā, bet daudz jo lielākā mērā tas attiecas uz diplomātiem un augstākajām valsts amatpersonām, kuru katram izteiktajam vārdam (un pat intonācijai) ir jābūt ļoti rūpīgi pārdomātam un ļoti precīzi formulētam.

Otrkārt, valsts augstākās amatpersonas ir reprezentablas personas, kuras ar savu rīcību (tai skaitā runājot) nodod neverbālus signālus (noskaņojumu). Ja runātājs izvēlas runāt valodā, kuru viņš nepārvalda, tad viņš jūtas par sevi nepārliecināts un tāpēc publikai tiek nodoti kā minimums nepārliecinātības par sevi un šaubu signāli, kas ļoti nopietni grauj gan pašas amatpersonas, gan attiecīgā valsts institūta, gan arī pašas valsts autoritāti gan pašu iedzīvotāju, gan ārvalstnieku acīs.

Treškārt, valodas izvēle ir simbolisks un diplomātisks solis. Izvēloties valodu, var izrādīt cieņu tai valodai, kura tiek izvēlēta, un izrādīt necieņu tai valodai, kuru vajadzētu izvēlēties un kura netiek izvēlēta.

Ierasta un normāla neatkarīgu nacionālu valstu augstāko amatpersonu prakse ir runāt oficiālos pasākumos dzimtajā valsts valodā, izdarot nelielus, fragmentārus izņēmumus, kad ir nepieciešamība parādīt kādam īpašu cieņu vai īpašu necieņu. Runājot dzimtajā valsts valodā, amatpersona pirmkārt jūtas visbrīvāk, jo dzimto valodu pārvalda vislabāk, un spēj vislabāk izteikt savu domu. Šie ir ļoti būtiski apsvērumi kādēļ galvenajiem lēmumu pieņēmējiem un augstākā līmeņa pārrunu veicējiem ir jārunā savā valodā (pretējā gadījumā viņi tiek nostādīti apgrūtinātos apstākļos un vai nu pilnvērtīgi nespēj aizstāvēt savas valsts intereses vai arī burtiski tiek “apčakarēti” un “apvesti ap stūri”). Papildus tam, valsts valodas lietošana ir simbolisks solis, kurš simboliski parāda amatpersonas gatavību iestāties tieši par savas, nevis svešu valstu interesēm.

Savukārt svešvalodu var lietot gadījumā, kad simboliski un/vai ārišķīgi vajag izrādīt uzrunātajiem papildus cieņu. Parasti šādos gadījumos svešvalodā tiek pateiktas dažas frāzes (kaut vai tikko iemācītas un kļūdaini izrunātas) un pēc tam tiek pāriets uz dzimto valodu. Var būt situācijas, kad svešvalodā tiek teiktas arī runas vai notiek pārrunas, bet tas ir pieļaujams tikai tajos gadījumos, kad augstākā amatpersona ļoti labi pārvalda konkrēto valodu. Ja valodas zināšanas ir nepietiekamas, tad civilizētu valstu augstākās amatpersonas izmantot tikai un vienīgi dzimto valsts valodu.

Visbeidzot, svešvalodu var un bieži vien obligāti vajag izmantot neformālās sarunās ar statusā sev aptuveni līdzvērtīgām citu valstu amatpersonām. Ja ieplānotās divpusējās sarunās ir iespējams izmantot tulkus, tad dažādos starptautiskos pasākumos, kuros piedalās daudzu valstu augstākie pārstāvji, tas bieži vien nav iespējams, tāpēc ir jāsazinās tajā valodā, kuru domājams varētu prast sarunubiedrs. Bet arī šajos gadījumos jālieto ir pirmkārt tā svešvaloda, kuru konkrētā amatpersona zin vislabāk (Vējoņa gadījumā tā ir krievu valoda) un tikai pēc tam tās valodas, kuras netiek tik labi pārvaldītas (Vējoņa gadījumā – angļu valoda). Bet tas attiecas tikai un vienīgi uz neformālām sarunām vai atsevišķos gadījumos uz formālām divpusējām sarunām, nevis uz oficiālām runām, kuras augstākajām valsts amatpersonām vienmēr un gandrīz visur ir jāsaka tikai dzimtajā valsts valodā.

Secinājumi. Par ko liecina Raimonda Vējoņa runa ANO 72.sesijā?

1. Par to, ka Valsts prezidenta administrācijai ir zema profesionālā kompetence. Par to liecina gan apstāklis, ka prezidents uzstājās angliski, lai gan varēja un vajadzēja uzstāties valsts valodā (latviski), kā to dara citu neatkarīgu valstu vadītāji, gan arī tas, ka prezidenta runa bija iztulkota burtiski drausmīgā angļu valodā.
2. Par to, ka Latvijas Republikas prezidents Raimonds Vējonis ļoti slikti pārvalda angļu valodu un viņa oratora spējas, ļoti maigi izsakoties, vajadzētu stipri pilnveidot.
3. Par to, ka LR prezidents netieši izrāda necieņu krievu valodai, kura ir viena no ANO oficiālajām valodām un kuru Raimonds Vējonis pārvalda daudz labāk nekā angļu valodu. Lai gan latviešvalodīgo plānprātiņu masām šis apstāklis var likties pozitīvs, jānorāda, ka gadījumā, ja kaut kādu iemeslu dēļ runa netiek teikta dzimtajā valsts valodā, normāla un loģiska rīcība no Vējoņa puses būtu runāt krievu valodā, jo šo valodu viņš pārvalda vislabāk.
4. Par to, ka LR prezidents Raimonds Vējonis tieši un atklāti izrāda necieņu Latvijas Republikas valsts valodai – latviešu valodai.
5. Par to, ka zema profesionālā kompetence ir ne tikai Valsts prezidenta administrācijai, bet arī pašam prezidentam Vējonim, viņa konsultantiem un visam LR diplomātiskajam korpusam. Īsāk sakot, Latvijas Republika pēc fakta tāda pusmežonīga “banānu republika” vien ir.
6. Par to, ka Latvijas Republika ir koloniāla pseidovalsts, kuras kolobracionistiskās amatpersonas visādi pielišķojas un pielien saviem anglo-amerikāņu saimniekiem, tai skaitā pilnīgi nevietā lietojot savu jaunāko dzimtkungu valodu.

Avoti:
http://webtv.un.org/watch/latvia-president-addresses-general-debate-72nd-session/5582458568001/
https://www.pietiek.com/raksti/vejona__nasing_spesal__ano_uzrunas_gatavotaji_sarakstijusi_dazadus_prezidentam_nesaprotamus_un_neizrunajamus_vardus
http://apollo.tvnet.lv/zinas/vejonis-ar-manamam-grutibam-anglu-valoda-teicis-runu-ano-generalaja-asambleja/807989
https://gadebate.un.org/en/72/latvia
https://gadebate.un.org/en/70/latvia
https://gadebate.un.org/en/71/democratic-peoples-republic-korea
https://gadebate.un.org/en/71/japan

Informācijas aģentūra
/26.09.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Mēru – pedofīlu skandāls ASV

Eds Mjurejs un Hilarija Klintone, Dveins Šats, Riks Nelsons, Ričards Kenans, Kristofers Vrigts, Darals Gere Valkers

Līdz ar Republikāņu partijas uzvaru pēdējās vēlēšanās, ASV ir sākušies un turpinās vairāki procesi, kuros pie atbildības mēģina saukt prominentus pedofīlus, kuru ierastais politiskais “jumts” ir ASV Demokrātu partija, kas līdz šim, esot pie varas, nodrošināja prominento izvirtuļu, tai skaitā arī homoseksuālistu – pedofīlu neaizskaramību.

15.09.2017 Krievijas 5.kanāls pārraidīja sižetu, kurā tiek apgalvots, ka ASV pašreiz mēģina saukt pie tiesiskas atbildības vairākus augsta līmeņa pedofīlus, tai skaitā 11 ASV pilsētu esošos vai bijušos mērus no Teksasas, Ņujorkas, Džordžijas, Nebraskas, Origonas, Ohaijo un Kalifornijas štatiem. Ziņas pirmavots ir ASV straujāk augošā laikraksta “The Dailly Caller” 13.septembra raksts “At Least 11 Mayors Accused Of Child Sex-Related Crimes Since 2016”

Kā nozīmīgākais pieķertais pedofils ir jāmin Sietlas pilsētas mērs, senators, ietekmīgs Demokrātu partijas funkcionārs un Hilarijas Klintones draugs Eds Mjurejs (Ed Murray). Pret viņu publiskas liecības ir devuši jau pieci upuri un viņš tā rezultātā nesen (septembrī) bija spiests atkāpties no amata. Diemžēl pedofils pagaidām paliek brīvībā, kas tiek skaidrots ar joprojām lielo homoseksuālistu – pedofīlu lobija ietekmi, burtiski neļaujot sākt pilnvērtīgu izmeklēšanu.

Kā cits ASV pilsētas mērs – pedofils ir jāmin Stilvotersas pisētas (Ņujorkas štats) mērs Riks Nelsons (Rick Nelson), kuru nesen (septembrī) policija aizturēja pēc tam, kad atrada tā datorā bērnu pornogrāfiju. Pēc Nelsona aresta tā upuri sāka dot liecības un izrādījās, ka Nelsons jau gadiem ilgi uzmācās bērniem un pusaudžiem, visi to zināja, bet baidījās atklāti par to runāt. Arī Nelsons ir saistīts ar ASV Demokrātu partiju – viņa dēls Patriks Nelsons ir 2018.gada Demokrātu partijas kongresiāta kandidāts.

Septembrī tika arestēts arī 78 gadus vecais Kleitonas (Ņujorkas štats) mērs Deils Kenjons (Dale Kenyon) par seksuālām attiecībām ar 14 gadus vecu meiteni, kuras ilga no 2009.gada līdz 2012.gadam.

Ņujorkas sakarā ir jānorāda, ka 2017.gada maijā par bērnu pornogrāfiju tika arestēts ASV Demokrātu partijas “uzlecošā zvaigzne” un Ņujorkas mēra Bila de Blasio (Demokrātu partija) darbinieks Jakobs Švarts.

Jūlija beigās tika arestēts 61 gadu vecais Randolfas (Nebraskas štats) pilsētas mērs Dveins Šats (Dwayne Schutt), kurš pie sevis mājās regulāri izvaroja nepilngadīgas meitenes, līdz viena no viņām griezās policijā un tika sadzirdēta.

66 gadus vecā Habardas pilsētiņas (Ohaijo štats) mēra Ričarda Kenana (Richard Keenan) no Demokrātu partijas lietā tika pierādīta seksuāla vardarbība pret četrgadīgu meiteni, kura sistemātiski tika veikta divu gadu laikā (kopā lietā ir divdesmit epizodes).

Stoktonas pilsētiņas (Kalifornijas štats) mērs Antoni Silva no Republikāņu partijas tika arestēts 2016.gada augustā un izrādījās, ka viņš visa cita starpā piedzirdīja maznodrošinātos pusaudžus un spēlēja ar viņiem pokeri “uz izģērbšanos”.

2017.gada martā tika arestēts 71 gadus vecais Vinstonas pilsētiņas (Oregonas štats) mērs Kenets Levis Barets (Kenneth Lewis Barrett), kurš seksuālu attiecību nodibināšanas nolūkā sarakstījās un pēc tam satikās ar 14 gadus vecu meiteni. Tikšanās vietā Barets ieradās bruņots ar šaujamieroci. Šai lietā tika arestētas vēl 3 personas.

2016.gada februārī tika arestēts Davsonas pilsētas (Džordžijas štats) mērs Kristofers Vrigts (Christopher Wright, nēģeris) no Demokrātu partijas par 11 gadus veca zēna un 12 gadus vecas meitenes izvarošanu.

2016.gada jūnijā notika incidents, kurā bija iesaistīts Rokdeilas pilsētiņas (Teksasas štats) mērs Darals Gere Valkers (Darral Gene Walker). Viņš tika arestēts par to, ka pie sevis mājās aiztika dzimumorgānus nepilngadīgam jaunietim.

Zīmīgi, ka lielākā daļa mēru – pedofīlu ir ASV Demokrātu partijas atbalstītāji vai biedri. Šai ziņā jāatgādina, ka Demokrātu partijas pēdējā līdere un prezidenta kandidāte Hilarija Klintone ir homoseksuāliste, kura savas karjeras sākumā palīdzēja attaisnot pedofīlu, droši zinot, ka viņš ir vainīgs, bet viens no Demokrātu partijas līderiem un ilggadīgais augstākā līmeņa ASV ierēdnis Džons Padesta (Bila Klintona prezidenta administrācijas vadītājs un Hilarijas Klintones priekšvēlēšanu štāba vadītājs) ir homoseksuālist – pedofīls ar sātaniskām un kanibāliskām tieksmēm, kuru izgaismoja t.s.”picageitas” skandāls, kā pamatā bija WikiLeaks publiskoto Padestas e-pasta vēstuļu saturs.

Avoti:
http://dailycaller.com/2017/09/13/at-least-11-mayors-accused-of-child-sex-related-crimes-since-2016/
http://dailycaller.com/2017/09/12/seattle-mayor-steps-down-following-fifth-allegation-of-child-sex-abuse/
http://nypost.com/2017/09/04/mayor-of-new-york-town-resigns-after-kiddie-porn-bust/
http://www.timesunion.com/local/article/Stillwater-mayor-resigns-after-arrest-12171101.php
http://www.watertowndailytimes.com/news03/former-clayton-mayor-accused-of-sexually-abusing-teen-20170908
http://www.ktiv.com/story/36002859/2017/07/Saturday/randolph-mayor-facing-multiple-child-sexual-assault-charges
http://www.wfmj.com/story/35230216/former-hubbard-mayor-richard-keenan-receives-life-sentence-for-child-rape
http://kpic.com/news/local/winston-mayor-arrested-in-online-sex-sting-along-with-3-others
http://www.wtoc.com/story/31244361/dawson-mayor-implicated-in-molestation-of-12-year-old
http://www.tdtnews.com/news/article_f8b46b70-6015-11e6-8bda-ffa2094ef81c.html
https://24.kg/obschestvo/62854_pedofilskiy_skandal_vssha_pod_podozreniem_meryi_11gorodov/

Informācijas aģentūra
/26.09.2017/

Publicēts iekš !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | Komentēt

Pedofilijas skandāls Lielbritānijā: Bijušais Lielbritānijas premjerministrs Edvards Hīts bija homoseksuālists – pedofils

Homoseksuālisti-pedofīli Džimijs Sevils un Edvards Hīts

2015.gada augustā lielākā daļa Lielbritānijas avīžu rakstīja par bijušā Lielbritānijas premjerministra sera Edvarda Hīta (Edward Heath, 1916- 2005) apvainošanu pedofilijā.

Edvards Hīts vairākus gadus bija Lielbritānijas Konservatīvās (Toriju) partijas vadītājs. Premjerministra amatu viņš ieņēma laika posmā no 1970.gada līdz 1974.gadam. Viņa laikā (1973.gadā) Lielbritānija iestājās Eiropas Savienībā. Pēc tam, kad Hīta premjerēšanas laiks beidzās, viņš zaudēja savas līderpozīcijas partijā Margaritai Tečerei, par ko viņš to esot neieredzējis līdz mūža galam.

Lai gan Hīts bija publiska persona, par viņa personisko dzīvi ir maz kas zināms. Viņš bija vecpuisis, kuram nebija konstatēti nekādas romantiskas attiecības. Hīta biogrāfijā figurē tikai divas sievietes. Pirmā bija viņa bērnības draudzene Keita Reivena, kura gaidīja viņu pārnākam no Otrā pasaules kara, cerībā apprecēties. Cerības nepiepildījās, jo Hīts viņu tā arī nebildināja, un Reivena izgāja pie cita. 1980-o gadu vidū vienā no intervijām Hīts izteicās, ka ilgi vēl glabājis mājās Reivenas fotogrāfiju, bet, atbildot uz jautājumu, kādēļ viņi neapprecējās, pateica, ka bija pārāk aizņemts ar savu karjeru.

Otra Hīta biogrāfijā figurējošā sieviete bija slavenā pianiste Mora Limpani. Tomēr zinātāji apgalvo, ka viņu draudzība bija tīri platoniska un tā balstījās abu kaislībā uz klasisko mūziku. Tomēr, kad Edvards Hīts grasījās kļūt par premjerministru, viens no tā laika ietekmīgajiem Konservatīvās partijas pārstāvjiem sers Taftons Bimiš satikās ar Limpani un pateica viņai, ka Hīta imidža uzlabošanai būtu labi, ja viņi aprecētos. Viņš tieši pajautāja vai Limpani ir gatava precēties ar Hītu un saņēma pozitīvu atbildi. Tomēr pats Hīts šo jautājumu tā arī neaktualizēja.

Slavenais britu žurnālists Maikls Makmanus apgalvo, ka Edvards Hīts bija slēptais homoseksuālists, kurš dēļ karjeras apspieda sevī visu seksuālo, tāpēc “viņu var apvainot jebkamā, tikai ne pedofilijā”, tomēr kā izrādās, tas tā nav.

Laikraksts “Daily Mirror” publicēja vārdā nenosaukta vīrieša stāstu, kurā viņš sīki apraksta kā 1961.gadā kļuva par Edvarda Hīta seksuālās varmācības upuri. Vīrietim pašreiz ir 65 gadi, bet 1961.gadā viņš bija 12 gadus vecs.

“1961.gada augustā es aizgāju no mājām. Man kādu laiku gribējās pabūt vienam. Es biju par kaut ko apvainojies uz mammu. Mēs dzīvojām Vestendā [Londonas rajons], bet es biju nonācis līdz ceļam Kentas grāfistē. Man bija apnicis iet un es nolēmu apstādināt kādu mašīnu un palūgt, lai mani aizved līdz tuvākai stacijai. Man blakām apstājās automašīna, kuru vadīja labi ģērbts vīrietis. Pasažieru nebija. Viņš pajautāja, no kurienes es esmu. Uzzinājis, ka no Vestendas, bija izbrīnīts. Es teicu, ka pagaidām negribu uz mājām, ka mamma zin par to un neuztraucas. Tad viņš piedāvāja mani aizvest un es piekritu. Pa ceļam mēs daudz runājām. Pēc tam viņš piedāvāja, vai es negribu ieiet pie viņa un kaut ko uzēst. Es nebiju pret. Dzīvoklis viņam bija maziņš. Viņš mani pacienāja ar sendviču un tasi tējas. Un pēc tam viņš man piedāvāja palikt pa nakti, ja vien mani nemulsinot, ka gulēt mums vajadzēs vienā gultā. “Kā redzi, citas gultas te vienkārši nav”, viņš teica. Es paliku …”

Vīrietis apgalvo, ka šī persona piespieda viņu nodarboties ar seksu un ka tas bija pederastijas akts. No rīta viņš atgriezās mājās un izstāstīja visu mammai. Māte par to paziņoja policijai, kura neticēja zēnam un apsauca to par mazo meli. Vīrietis apgalvo, ka viņam nebija ne jausmas, kurš viņu izvaroja, jo par politiku viņš vispār neinteresējas. Varmāku vīrietis atpazina nesen, kad vienās viesībās ieraudzīja Margaritas Tečeres un Edvarda Hīta fotogrāfiju.

Pēc šī stāsta publiskošanas sāka runāt vēl viens cilvēks – bijušais policists no Voltšīras grāfistes. Viņš apgalvo, ka 1950-ajos gados viņa kolēģi divas reizes ir brīdinājuši Edvardu Hītu, lai viņš pārstāj uz ielas meklēt gadījuma sakarus. Izrādās policisti zināja, ka Hīts ir homoseksuālists un ka viņš bieži braukā pa pilsētiņām, meklējot gadījuma tikšanās. Policistu žargonā tas saucas “cottaging” (kursēt no kotedžas uz kotedžu).

1980-ajos gados Voltšīrā atkal paklīda runas par seru Edvardu. Toreiz policija strādāja pie vienas iedzīvotājas lietas, kura uzturēja bordeli. Izmeklēšana ritēja pilnā sparā, līdz priekšniecība deva slepenu rīkojumu atlaist aizdomās turēto un lietu pārtraukt. Policisti bija sašutuši. Drīz viņi uzzināja, ka bordeļa īpašniece piedraudēja publiskot informāciju par savas iestādes ietekmīgajiem klientiem, to skaitā arī bijušo premjerministru.

Amerikāņu žzurnāliste Li Makgrata Gudmena apgalvo, ka viņa 2011.gadā tika izraidīta no Lielbritānijas, kad pārāk uzstājīgi sāka interesēties par seru Edvardu Hītu. 2015.gada 3.augustā LBC Radio ēterā viņa pastāstīja, ka veica žurnālistisku izmeklēšanu Džersijā par izvairīšanos no nodokļu apmaksas un nejauši izdzirdēja vairākus stāstus par to, kā seram Edvardam patika tur iebraukt ar savu jahtu. Viņš esot apmeklējis bezpajumtnieku patversmes un bērnunamus un šo iestāžu vadība esot ļāvusi bērniem kopā ar viņu veikt jūras izbraucienus.

“Darīja viņš to bieži. Bet kas ir pats interesantākais, reizēm bērni atgriezās no šiem ceļojumiem, bet reizēm neatgriezās! Un nevienu tas neuztrauca!”, saka sašutusī amerikāniete. Pie tam, cik žurnālistei esot zināms, policijai bija iesniegumi par bērnu pazušanu.

Kad Gudmena sāka nopietni interesēties par šiem notikumiem, tad Lielbritānijas migrācijas dienests izraidīja viņu atpakaļ uz ASV un liedza atgriezties Lielbritānijā 2 gadus. Formālais iemesls, protams, bija pavisam cits, nevis viņas žurnālistes darbība.

Avīze “Daily Mail” raksta, ka labs Edvarda Hīta paziņa bija slavenais un populārais britu šovmens, televīzijas un radio raidījumu vadītājs Džimijs Sevils, kurš arī izrādījās bija homoseksuālists – pedofils. Sevils nomira 2011.gadā 84 gadu vecumā, bet divus gadus pēc viņa nāves policija sāka vērienīgu izmeklēšanu par viņa pedofīlajām darbībām, kam par pamatu bija daudzie upuru iesniegumi. No policijas sniegtās informācijas izriet, ka par Sevila izvirtīgo seksuālo darbību upuriem bija kļuvuši vairāk kā 400 meitenes un zēnu, bet viņu vecāku un radinieku mēģinājumi saukt Sevilu pie atbildības dzīves laikā bija nesekmīgi. Sevils izmantoja savus sakarus visaugstākajās aprindās un policija viņu dzīves laikā neaiztika. Patiesība nāca gaismā tikai pēc pedofila nāves.

Daily Mail norāda, ka Sevils līdzīgi kā Hīts bieži apmeklēja bezpajumtnieku patversmes un bērnunamus. Sevils to skaidroja ar savu filantropisko darbību un vēlmi palīdzēt. Jānorāda, ka lielākā daļa Sevila upuru bija tieši bērnunamu audzēkņi. Tāpat Sevils vizītēs uz bērnunamiem mēdza ņemt līdzi arī savus ietekmīgos draugus.

Izmeklēšanas rezultāti

Reaģējot uz publikācijām, Lielbritānijas tiesībsargājošās iestādes (Seksuālo noziegumu pret bērniem neatkarīgā komisija (IICSA)) ierosināja pārbaudi un publiski aicināja pieteikties Edvarda Hīta upurus. Pēc divus gadus ilgas izmeklēšanas, kuru veica vairāk kā 20 policisti, tika identificēti vairāk kā 30 liecināt gatavi upuri.

Izmeklēšanai, kurai ir dots nosaukums “Operation Conifer” un kuras kritiķi (patiesībā pedofilu aizstāvji) norāda uz tās pārlieko dārdzību, ir liels sabiedriskās rezonanses potenciāls, kas var būtiski ietekmēt nākotni (vai arī neietekmēt, kā to mēģina panākt homoseksuālisti – pedofīli). The Telegraph avots norāda, ka izmeklētāji ir šokā par to, ko atklājuši.

Galvenais deklaratīvais izmeklēšanas mērķis bija nevis noskaidrot patiesību par Hītu (apvainojumi Hītam kalpoja kā ierosinātājs un blakusmērķis), bet gan noskaidrot reālo situāciju par bērnu neaizsargātību no seksuālās vardarbības Lielbritānijā un to, kādēļ policija klaji un apzināti nepilda savus pienākumus daudzos seksuālās vardarbības gadījumos. Citiem vārdiem sakot, “Operation Conifer” mērķis ir atklāt un publiskot to slēpto sistēmu, kas ļauj homoseksuālistiem – pedofīliem legāli izvairīties no soda [šī problēma ir vairāk kā aktuāla arī Latvijā, kura var “lepoties” vismaz ar diviem premjerministriem – pedofiliem]. Dēļ šī mērķa izmeklēšanu kritizē arī pedofilijas upuru grupa, kuruprāt tas ir pārāk ambiciozs un kuri uzskata, ka dēļ tā netiek veikta detalizēta izmeklēšana attiecībā pret konkrētām personām, lai tās sauktu pie atbildības.

Ziņojumā plānots arī publiski nosaukt tās personas, kuras varētu būt saistītas ar pedofiliju vai tās piesegšanu, bet pret kurām nav pierādījumu krimināllietas ierosināšanai. Ziņojumu plānots publicēt 2017.gada rudenī.

Avots:
http://fakty.ua/203876-byvshego-premer-ministra-velikobritanii-edvarda-hita-obvinili-v-pedofilii-foto
http://news.sky.com/story/edward-heath-five-police-forces-investigating-10350426
http://www.dailymail.co.uk/news/article-3187665/Mother-claims-told-police-child-vanished-going-Sir-Edward-Heath-s-yacht-officers-warned-not-investigate-above.html
http://www.telegraph.co.uk/news/2017/02/19/claims-sir-edward-heath-paedophile-120-per-cent-genuine-police/
http://www.telegraph.co.uk/news/2017/08/20/ted-heath-report-could-buried-police-pass-file-independent-inquiry/
https://www.theguardian.com/uk-news/2017/sep/10/national-child-sex-abuse-inquiry-to-consider-edward-heath-investigation
http://www.wiltshire.police.uk/news/3117-statement-in-relation-to-the-sir-edward-heath-investigation-following-the-henriques-review

Informācijas aģentūra
/15.09.2017/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | 1 komentārs

Kā var atrisināt Korejas krīzi

Dēļ Korejas krīzes ar vien pieaugošas sakāpinātības, kura drīzumā var pārtapt tāda vai cita veida katastrofā, dēļ plaši izplatāmās anglo-amerikāņiem ierastās kara propagandas un dēļ Latvijas ārpolitikas un publiskās telpas darboņu zemā profesionālā līmeņa, ir vērts apskatīt šīs krīzes cēloņus un izejas virzienus no tās.

Pamatinformāciju par Ziemeļkoreju un pašreizējās Korejas krīzes iemesliem var izlasīt rakstā “Par Ziemeļkoreju – valsti ar vienu no spēcīgākajām armijām pasaulē“ (https://infoagentura.wordpress.com/2017/05/17/par-ziemelkoreju-valsti-ar-vienu-no-specigakajam-armijam-pasaule/ ). Šajā rakstā koncentrācija būs uz Korejas krīzes atrisināšanas ceļiem.

Korejas krīze – divu dažādu krīžu summa

Vispirms ir jākonstatē, ka t.s. “Korejas krīze”, ņemot vērā tās cēloņus, nav viens politekonomisko notikumu kopu veselums, bet gan sastāv no divām dažādām krīzēm, katrai no kurām ir dažādi iemesli un dažādi risināšanas virzieni.

Pašreizējā Korejas krīze sastāv no Korejas sadalītības problēmas un no kodolieroču izplatības problēmas. Lai gan Korejas krīzē šīs problēmas asi izpaužas vienlaicīgi, to risināšanu var veikt atsevišķi pa daļām, nesaistot vienas problēmas atrisināšanu ar otru. Pie tam labāk sākt ar Korejas sadalītības problēmu, jo tā izraisa un saasina kodolieroču izplatības problēmu un tā vismaz teorētiski ir vieglāk atrisināma.

Korejas sadalītības problēma

Korejas sadalītības problēma radās uzreiz pēc 2.pasaules kara, kad Koreju no japāņu okupantiem, kuri tur nežēlīgi saimniekoja vairāk kā 30 gadus, atbrīvoja vienlaicīgi gan Padomju armija, gan ASV armija un kad Koreja tika sadalīta Padomju okupācijas zonā un ASV okupācijas zonā. Sākoties t.s. “Aukstajam karam”, katrā okupācijas zonā tika izveidota sava Koreja, kura katra pretendēja uz visu Korejas teritoriju.

1950.gadā abu Koreju starpā izcēlās asiņains un izcili nežēlīgs karš, kura rezultātā gāja bojā vairāki miljoni cilvēku (pārsvarā korejiešu). Dienvidkorejas pusē karā tieši un atklāti iesaistījās ASV, savukārt Ziemeļkoreja formāli karoja viena pati, bet neformāli un netieši to atbalstīja Ķīna un PSRS.

Korejas karš beidzās 1953.gadā ar pagaidu pamiera noslēgšanu, kurš iesaldēja Korejas sadalītības problēmu uz nenoteiktu laiku, un šādā stāvoklī šī problēma ir saglabājusies līdz mūsdienām.

Kas no augstākminētā izriet?

1. Ziemeļkoreja neatzīst Dienvidkoreju kā valsti, neatzīst tās pastāvēšanas tiesības un uzskata Dienvidkorejas teritorijas par ASV okupētām teritorijām. Līdzīgi Dienvidkoreja neatzīst Ziemeļkoreju kā valsti, neatzīst Ziemeļkorejas pastāvēšanas tiesības un uzskata Ziemeļkoreju par “separātistiem” (nelikumīgiem nemierniekiem, kuri noteiktā teritorijā nelikumīgi ir sagrābuši varu).

2. Ziemeļkoreja un Dienvidkoreja jau gandrīz 70 gadus atrodas savstarpējā kara stāvoklī.

3. Ziemeļkoreja jau gandrīz 70 gadus atrodas kara stāvoklī arī ar vienu brīdi otro, bet vienu brīdi ar visspēcīgāko pasaules lielvalsti – ASV. Tas ir, Ziemeļkoreja jau vairāk kā 70 gadus dzīvo tādos apstākļos un tādā atmosfērā, kad jebkurā brīdī pirmā vai otrā spēcīgākā pasaules lielvalsts var atjaunot karadarbību un veikt iebrukumu.

Korejas sadalītības problēmas risinājumu koncepcijas

Kā teorētiski var atrisināt Korejas sadalītības problēmu? 1. Ja viena puse uzvar otru pusi. 2. Ja abas puses vienojas apvienoties. 3. Ja abas puses vienojas atzīt viena otru un pārtrauc savstarpēji iznīcinošu konfrontāciju. Citu risinājuma koncepciju nav, izņemot dažādas to variācijas (piemēram, piesegam deklaratīvi tiek izmantota viena koncepcija, bet praktiski tiek realizēta cita).

ASV, NATO bloks kopumā un visas ASV vasaļvalsteles (tai skaitā Latvija) uzsvaru liek uz pirmo variantu un mēģina atrisināt Korejas sadalītības problēmu, panākot Dienvidkorejas uzvaru pār Ziemeļkoreju. Šai ziņā kā pozitīvs piemērs kalpo Vācijas precedents, kad Vācijas sadalītības problēma tika atrisināta Rietumvācijai (VFR) uzvarot Austrumvāciju (VDR), kas bija PSRS zaudējuma “Aukstajā karā” (un PSRS nelietīgas nodevības) sekas.

Šis variants var šķist pieņemams un perspektīvs arī tādēļ, ka Ziemeļkoreja ir faktiski viena pati pret “visu pasauli” un tai nav neviena ideoloģiskā sabiedrotā (izņemot varbūt Kubu, kura ir maza, tālu un atrodas līdzīgā situācijā). Pat valstīs, kuras var tikt uzskatītas par nopietnākajiem Ziemeļkorejas draugiem (Ķīnā un Krievijā), jau vairākus gadu desmitus valda kapitālisms, tāpēc nav neviena globāla spēka, kurš virzītu risinājuma variantu, kurā komunistiskā Ziemeļkoreja uzvar Dienvidkoreju, attiecīgi nav pienācīga globāla pretspēka ASV – NATO izvēlētajam risinājumam. Tomēr ne viss ir tik vienkārši un prakse rāda, ka ASV – NATO risinājums ir ļoti grūti realizējams vai pat vispār nerealizējams.

Kāpēc ASV – Dienvidkoreja nespēj uzvarēt Ziemeļkoreju?

1. Ziemeļkorejai ir pietiekami senas un dziļas “separātisma” tradīcijas un korejiešiem atkalapvienošanās jautājums nav tik sāpīgs un tik kritisks kā tas bija vāciešiem. Citiem vārdiem sakot, korejieši nemaz tik ļoti nealkst pēc apvienošanās, lai būtu gatavi par to maksāt jebkādu cenu.

2. Ziemeļkoreja ir adaptējusies un pieradusi dzīvot nepārtraukta kara stāvoklī pret “visu pasauli”, ko visuzskatāmāk pierādīja laika posmā neilgi pirms un pēc PSRS sabrukuma, kad tā izturēja gigantisku spiedienu (tai skaitā blokādes rezultātā radušos badu) un saglabāja savu sabiedrisko iekārtu. Ziemeļkoreja bija un ir gatava iznīcinošam karam uz dzīvību un nāvi, kurš var sākties jebkurā mirklī, attiecīgi Ziemeļkoreju militāri uzvarēt ir gandrīz neiespējami un šāda uzvara var prasīt milzīgus upurus.

3. Ziemeļkorejai ir ļoti sakāpināta misijas apziņa, ka tā ir pēdējā patiesi komunistiskā valsts pasaulē, kuru mēģina iznīcināt imperiālistiskie ļaunuma spēki, kas ir pakļāvuši visu pasauli. Ziemeļkorejieši patiešām tam tic un tam ir pietiekami nopietns pamats.

4. Ķīnai un Krievijai nav izdevīgi, lai Dienvidkoreja uzvar Ziemeļkoreju un ASV vēl vairāk palielina savu ietekmi reģionā, tāpēc gan Ķīna, gan Krievija jebkura nopietna konflikta gadījumā atbalstīs Ziemeļkoreju tās pašaizsardzības darbībās (šis atbalsts visdrīzāk būs netiešs, bet pie noteiktiem nosacījumiem Ķīna var sniegt atbalstu arī tieši un atklāti).

Ņemot vērā augstāk minēto, pietiekami droši var apgalvot, ka ir nereāli, ka tuvākajā laikā Dienvidkoreja varētu uzvarēt Ziemeļkoreju un attiecīgi nav reāls Korejas sadalītības problēmas risinājuma variants, kad viena puse uzvar otru pusi, attiecīgi no šādas risinājuma koncepcijas ir jāatsakās kā no nerealizējamas.

Korejas sadalītības problēmas risinājums – abu pušu savstarpēja atzīšana un ieilgušā kara pārtraukšana

Kā cits nerealizējams Korejas sadalītības problēmas konceptuāls risinājums jāmin labprātīga abu Koreju apvienošanās. Šo virzienu publiski atbalstīja bijušais Ziemeļkorejas vadītājs Kims Čenirs (pašreizējā Ziemeļkorejas vadītāja Kima Čonina tēvs). No tā nekas nesanāca un nemaz nevar sanākt tik lielā abpusēja naida un savstarpējās neuzticības gaisotnē.

Attiecīgi kā vienīgais puslīdz reālais Korejas sadalītības problēmas risinājums ir abu pušu savstarpēja atzīšana un kara pārtraukšana, noslēdzot miera līgumu. Šis risinājums ir labs ne tikai ar to, ka ievērojami samazina spriedzi Korejas pussalā, bet arī ar to, ka tas var būt tikai pirmais solis, lai nākotnē tiktu realizēts kāds no iepriekš minētajiem risinājumiem (viena puses uzvar otru vai labprātīga abu pušu apvienošanās).

Komunistiskā Ķīna, lai integrētu sevī Honkongu, kuru 100 gadus bija okupējusi Lielbritānija, izstrādāja koncepciju “viena tautas – divas sistēmas”. Līdzīga koncepcija ir jāizstrādā un jāpieņem uz realizāciju abām Korejām. Mazliet modificējot tās būtību varētu izteikt sekojoši: “Viena tauta – divi attīstības ceļi – divas valstis”.

Korejas sadalītības problēmas risinājums

1. Koncepcijas “Viena tauta – divi attīstības ceļi – divas valstis” izveidošana
2. Koncepcijas “Viena tauta – divi attīstības ceļi – divas valstis” oficiāla atzīšana no Dienvidkorejas un Ziemeļkorejas puses
3. Dienvidkoreja un Ziemeļkoreja oficiāli atzīst viena otru
4. Dienvidkoreja un Ziemeļkoreja nodibina diplomātiskas attiecības
X. Nozīmīgāko starpvalstu līgumu un vienošanos noslēgšana starp Dienvidkoreju un Ziemeļkoreju.
Z. Dienvidkoreja un Ziemeļkoreja noslēdz miera līgumu.

Kādēļ Ziemeļkorejai nepieciešami kodolieroči?

Masu mēdīji, jo īpaši anglo – amerikāņu propagandisti Ziemeļkoreju attēlo kā Korejas krīzes galveno vaininieci, jo tā redziet vēlas sev iegūt kodolieročus un tālas darbības nesējraķetes, bet nekas netiek teikts par to kādēļ Ziemeļkorejai tas ir nepieciešams. Patiesībā Ziemeļkorejas vēlmes un rīcība šai ziņā ir loģiska un saprotama.

Ziemeļkoreja jau vairāk kā 70 gadus atrodas kara stāvoklī ar ASV un šim karam nav redzams gals. ASV ir kodolvalsts, kura kara laikā ir pielietojusi kodolieročus (pret Japānu) un ir nopietni plānojusi to darīt uzbrukuma karā (pret PSRS). ASV ir valsts, kura regulāri uzbrūk citām valstīm. ASV ir valsts, kura nepārtraukti ar savu rīcību un izteikumiem apstiprina, ka akceptē tikai un vienīgi stiprākā tiesības. Šādos apstākļos ir tikai loģiski, ka Ziemeļkoreja cenšas iegūt pēc iespējas nopietnākas savas drošības garantijas.

Kādas var būt drošības garantijas pret pirmo vai otro spēcīgāko pasaules lielvalsti, kuras rīcībā ir liels kodolieroču arsenāls? Radīt aptuveni līdzvērtīgu kodolarsenālu tādā kvalitatīvā un kvantitatīvā apjomā, kurš garantē drošu iznīcinošu atbildes kodoltriecienu pa ASV, ja tā pirmā dod masīvu kodoltriecienu pa Ziemeļkoreju. Šīs ir vislielākās drošības garantijas un uz šo mērķi Ziemeļkoreja iet diezgan straujiem soļiem par spīti visam. Kā saka “viņi drīzāk ēdīs zāli, nekā atteiksies no kodolprogrammas”. Un pats galvenais, viņiem pēc būtības ir taisnība, jo ASV patiešām ir vislielākais jebkuras neatkarīgas valsts drošības drauds, vēl jo vairāk tādas valsts, ar kuru tā gadu desmitiem atrodas kara stāvoklī.

Kā tāds nosacīts “sīkums” jāpiemin, ka pat neliela apjoma kodolieroču esamība ir pietiekami labs drošības garants gan no naidīgām un nelabvēlīgām kaimiņvalstīm, gan arī no ASV. Ja apskata pēdējo gadu desmitu ASV upurvalstis, tad nevienai no tām nebija kodolieroču. Signāls starptautiskai sabiedrībai ir pietiekami skaidrs – gribat, lai amerikāņi jums neuzbrūk, tad radiet savus kodolieročus, pretējā gadījumā nepalīdzēs ne ciešā draudzība ar amerikāņiem (Irāka), ne piekāpšanās tiem (Irāka, Lībija), ne starptautiskās tiesības (Dienvidslāvija, Irāka, Lībija), ne plašs draugu loks Rietumvalstīs (Sīrija).

Rezumējot, Ziemeļkorejai ir nepieciešami kodolieroči, lai nostiprinātu savu neatkarību un lai iegūtu dzelžainas savas valsts drošības garantijas. Šī paša iemesla dēļ kodolieročus vēlas daudzas citas valstis un no tiem nekad neatteiksies ne Lielbritānija, ne Francija, ne Izraēla, ne Indija, ne Pakistāna, ne Saūdu Arābija un ne Irāna. Un šī iemesla dēļ jebkura valsts, kura sasniegs noteiktu attīstības līmeni, obligāti sāks vēlēties savā rīcībā iegūt kodolieročus. Saprotot to, kļūst skaidrs, ka kodolieroču izplatības problēma ir viena no visaktuālākajām un visgrūtāk atrisināmajām globālajām problēmām, kuras cēloņi nekādi nav saistīti ar to valstu labdabību vai nelabdabību, kuras vēlas iegūt kodolieročus.

Kodolieroču izplatības problēmas risinājums

Kodolieroču izplatības problēmas risinājums no vienas puses ir ļoti vienkārš, no otras puses revolucionārs un grūti sasniedzams. Lai neizplatītos kodolieroči, pasaulē ir jārada tādi apstākļi, ka neviens (neviena valsts) tos nevēlas iegūt. Tas nozīmē, ka ir jārada tāda starptautisko tiesību un prakses sistēma, kura visām valstīm dzelžaini garantē to drošību, kādēļ šīs valstis netieksies pēc kodolieročiem (papildus drošības garantijām šai sistēmā var būt ļoti bargas sankcijas par kodolieroču izplatību).

No šodienas pozīcijām raugoties šādas sistēmas izveides galvenais sķērslis ir ASV egocentriskā, impotentā, primitīvā un bieži vien pat idiotiskā ārpolitika, kas nevis garantē mieru un drošību pasaulē, bet to apdraud un rada labvēlīgu augsni plašai kodolieroču izplatībai.

Kādēļ ASV ar savu vienpolārās pasaules koncepciju nespēj nodrošināt kodolieroču neizplatību?

1. Pietrūkst organizatoriskā, finanšu un militārā spēka, lai adekvāti reaģētu uz daudzajām kodolaktivitātēm visā pasaulē.

2. Pietrūkst gudrības, morālās tīrības un bieži pat veselā saprāta, lai izstrādātu un realizētu adekvātu politiku, kura maksimāli minimizē kodolieroču izplatīšanās tendences.

Citiem vārdiem sakot, amerikāņi ir pārāk vāji, pārāk stulbi un arī pārāk egoistiski, lai tiktu galā ar smagajiem vienpolārās pasaules globālā hegemona pienākumiem. Un kā jebkurš egoistisks stulbenis, arī amerikāņi paši to nesaprot, tāpēc paniski ir iekrampējušies savas globālās varas grožos un ne par ko tos negrib laist vaļā, vainojot savās kļūdās un nespēkā citus, tikai ne sevi. Globālā hegemona varas cepure amerikāņiem ir izrādījusies par smagu.

Daudzpolāra pasaules koncepcija – drošāks kodolieroču neizplatības problēmas risinājums

Ja amerikāņi vieni paši netika galā ar visas pasaules adekvātas pārvaldīšanas problēmu, tad no tā var pietiekami droši izsecināt, ka ar to visdrīzāk netiks galā arī citas valstis (Ķīna, Krievija utt.), attiecīgi ir jāatmet kā nederīga vienpolāras pasaules koncepcija un tās vietā ir jāveido daudzpolāra pasaule (divpolāra (ASV – Krievija), trīspolāra (ASV – Krievija – Ķīna) vai četrpolāra (ASV – Krievija – Ķīna – Indija) utt.).

Šīs koncepcijas ietvaros tad katrs “pols” garantē noteiktu valstu drošību un atbild par to, ka tās nemēģinās iegūt kodolieročus. Līdzīgā kārtā var tikt risināti citi nozīmīgākie konflikti. Un tas viss paralēli esošajai ANO kārtībai.

Nobeigumam

Pēc būtības pašreizējā Korejas krīze ir tikai sekas vienpolāras pasaules transformācijai par pagaidām trīspolāru pasauli, kurā vecais vienpolārais hegemons (ASV) izmisīgi pretojas un negrib pieņemt jauno realitāti, kurā viņam pasaule ir jāpārvalda solidāri ar diviem citiem globālā spēka centriem (Krieviju un Ķīnu). Šis saasinājums pašreiz notiek Korejā. Pirms tam tas izpaudās Sīrijā un Ukrainā. Ja tiktu ievēlēta Hilarija Klintone, tad visdrīzāk tas asi izpaustos arī Baltijā (tad arī latviešu idiotiem būtu tas gods kļūt par lielgabalgaļu ASV karā par pasaules kundzību).

Korejas krīze nav vajadzīga ne Krievijai un ne Ķīnai, bet Korejas krīze ir vajadzīga ASV gan iekšpolitisko, gan ārpolitisko problēmu risināšanai (tai skaitā savas pretraķešu aizsardzības sistēmas attīstībai). ASV ir izdevīga Korejas sadalītības problēma, jo tā ļauj kontrolēt un turēt paklausībā lielu daļu klusā okeāna reģiona (pirmkārt Dienvidkoreju un Japānu) un tā dod pamatojumu ASV militārai klātbūtnei šajā reģionā, tāpēc Korejas sadalītības problēmas atrisināšana nav ASV interesēs. Un tā kā Dienvidkoreja ir faktiski ASV okupēta valsts, kurā lielā skaitā atrodas ASV karaspēks, var droši prognozēt, ka, ja pat dienvidkorejieši sagribētu atrisināt Korejas sadalītības problēmu, vienojoties ar Ziemeļkoreju, tad amerikāņi viņiem to vienkārši neļautu.

Tas savukārt liecina, ka Korejas sadalītības problēma, līdzīgi kā kodolieroču izplatības problēma un līdzīgi kā daudzas citas globālās krīzes un problēmas ir saistītas ar ASV apzinātu un cinisku nevēlēšanos pēc būtības risināt šos jautājumus. Attiecīgi Korejas krīzi pilnā tās apjomā var atrisināt tikai un vienīgi saucot pie kārtības un noliekot pie vietas ASV. Jācer, ka to izdosies panākt diplomātiskā ceļā.

Informācijas aģentūra
/11.09.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Āzija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, ZIEMEĻKOREJA | 1 komentārs

Vladimirs Putins (par ASV): Ir grūti kaut ko sarunāt ar cilvēkiem, kuri jauc Austriju ar Austrāliju

Vladimirs Putins

Vladimirs Putins 05.09.2017, atbildot uz žurnālista lūgumu komentēt Krievijas diplomātisko pārstāvniecību slēgšanu ASV, pateica sekojošo:

“Lieta ir tāda, ka mēs sarunājām ar mūsu partneriem [ASV], ka mūsu diplomātisko darbinieku skaitam gan ASV, gan Krievijā ir jābūt paritātē. Krievijā, cik atceros, strādāja 1300 ASV diplomātu, mums – 455. Mēs šo skaitli novienādojām – pa 455.

Gribu vērst jūsu uzmanību uz apstākli, ka šo 455 diplomātisko darbinieku vidū, kuri strādā ASV, ir arī 155 cilvēki, kuri strādā ANO. Tas nozīmē, ka viņi nav diplomāti, kuri ir akreditēti ASV Valsts departamentā [Ārlietu ministrijā]. Viņi ir diplomāti, kuri strādā starptautiskā organizācijā. ASV, kad cīnījās par to, lai ANO mītne tiktu izvietota Ņujorkā, uzņēmās saistības nodrošināt šīs organizācijas darbu.

Stingri ņemot, precīza paritāte nav 455 ASV diplomāti Maskavā, bet gan mīnus 155, tāpēc mēs atstājam sev tiesības pieņemt lēmumu arī par šiem 155 ASV diplomātiem Maskavā. Bet mēs pagaidām to nedarīsim. Paskatīsimies kā situācija attīstīsies tālāk.

Tas ka amerikāņi samazināja mūsu diplomātisko iestāžu skaitu, tās ir viņu tiesības. Pavisam cita lieta, ka viņi to izdarīja izteikti rupjā manierē. Tas neliecina neko labu par mūsu amerikāņu partneriem. Ir grūti kaut ko sarunāt ar cilvēkiem, kuri jauc Austriju ar Austrāliju. Šai ziņā neko nevar darīt, tāds acīmredzot ir daļas ASV esteblišmenta politiskās kultūras līmenis.

Amerikāņu nācija, amerikāņu tauta, Amerika tik tiešām ir diža valsts un diža tauta, ja tā spēj izturēt tik lielu skaitu cilvēku ar tik zemu politiskās kultūras līmeni. ”

Avots:
http://kremlin.ru/events/president/news/55535/videos

Informācijas aģentūra
/11.09.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: VLADIMIRS PUTINS | Komentēt

Kā ASV arvien vairāk tiek tuvināta pilsoņu karam

Kristofora Kolumba piemineklis Kolumbusā

Pēdējie notikumi ASV (2017.gada vasaras beigas) liecina ne tikai, ka amerikāņi ir jukuši (ārprāta izpausmes ASV iekšpolitikā un ārpolitikā diemžēl jau ir sen plaši zināma norma), bet arī uzskatāmi parāda, ka ASV virzās vai tiek virzīta pretī iekšējam sabrukumam un pilsoņu karam.

ASV ir pretrunu pilna sabiedrība, kas sastāv no daudzām sabiedriskām grupām, kuras ļoti dziļi neieredz viena otru. Līdz šim šīs pretrunas tika slāpētas nosacīti puslīdz saprātīgi un paši amerikāņi ļoti lepojas ar šo savu pretrunu nogludināšanas “know-how”. Tomēr pēdējā laikā liela daļa amerikāņu paši atsakās no savām deklaratīvajām vērtībām un zāģē zaru uz kura paši sēž. Un tā tas notiek ne tikai aprobežoto un nereti stulbo ierindas amerikāņu līmenī, bet arī augstāko aprindu līmenī.

ASV sabiedrības sašķeltība savu kritisko punktu sasniedza pēdējās ASV prezidenta vēlēšanās, kas sadalīja ASV iedzīvotājus divās, aptuveni līdzīgās un nesamierināmās daļās – Hilarijas Klintones un ASV Demokrātu partijas (attiecīgi arī homoseksuālistu – pedofīlu aprindu) atbalstītājos un Donalda Trampa un ASV Republikāņu partijas atbalstītājos, kuru raksturīga iezīme ir ģimeniskums un tradicionālo vērtību cienīšana.

Pataloģiski ambiciozā un egocentriskā Hilarija Klintone ar saviem atbalstītājiem nesamierinājās ar zaudējumu vēlēšanās un, cīnoties par varu (sākumā par vēlēšanu rezultātu neatzīšanu, bet pēc tam par ievēlētā prezidenta diskreditāciju, paralizēšanu un atstādināšanu no amata), sāka graut ASV valsts pārvaldes sistēmas pamatus.

Vispirms klintonoīdi intensīvi mēģināja ietekmēt t.s. “elektorus”, lai tie nobalso pretēji savam solījumam. Ja tas būtu izdevies, tad ASV konstitucionālo sistēmu varētu uzskatīt par sagrautu un tas uzreiz radītu pilsoņu kara draudus. Nesanāca.

Pēc tam klintonoīdi organizēja pret jaunievēlēto prezidentu vērstas masu demonstrācijas un masu nekārtības, pielietojot ASV t.s. “krāsaino revolūciju” tehnoloģijas, kuras līdz šim amerikāņi pielietoja tikai pret citām valstīm. Atkal nesanāca. (Nozīmīgs ASV “krāsainās revolūcijas” organizators bija bēdīgi slavenais starptautiskais spekulants un blēdis Džordžs Soross.)

Un tad klintonoīdi sāka diskreditēt jaunievēlēto ASV prezidentu, neuztraucoties par to, ka tiek diskreditēta pati ASV un ka ASV starptautiskajam prestižam tas nodara milzīgu kaitējumu, no kura var būt grūti un iespējams pat neiespējami atgūties. Kā nopietnākais trieciens ASV prestižam ir klintonoīdu plaši pa visu pasauli izbazūnētais apgalvojums, ka Krievija (“krievu hakeri”) būtiski iejaucās ASV prezidenta vēlēšanās, bez maz vai ieceļot sev vēlamu prezidentu. Ja daļa vai pat viss no šiem klintonoīdu apgalvojumiem ir taisnība (bet izskatās, ka nav), tad ar to nav jāplātās, jo tas ir smags apkaunojums, kurš ir jāpārvar pēc iespējas klusāk. Klintonoīdi savukārt nekautrējoties visai pasaulei parāda, ka ASV ir banānu republika ar kodolraķetēm, kura nespēj pat aizsargāt savu vēlēšanu sistēmu. Tātad amerikāņi ir nīkuļi, ar kuriem ne tikai var nerēķināties, bet ar kuriem nopietnos starptautiskos jautājumos pat nevajag rēķināties. Signāls ir dots un pasaule kā rādās to ir sapratusi, tāpēc ASV globālā impērija jūk pa visām šuvēm laukā.

Un tagad ASV Demokrātu partija savās antiamerikāniskajās destrukcijās ir sasniegusi jaunu kaitniecības līmeni, kad notiek intensīvi mēģinājumi noārdīt ASV ideoloģiskos pamatus un aktualizēt aprimušos vēsturiskos konfliktus.

ASV pilsoņu karš (1861 – 1865)

1861.gadā, pēc verdzības pretinieka Ābrahama Linkolna ievēlēšanas par ASV prezidentu, 7 dienvidu štati (Dienvidkarolīna, Misisipi, Florida, Alabama, Džordžija, Luiziāna un Teksasa), kuru ekonomika balstījās vergu darbā, paziņoja par izstāšanos no Amerikas Savienotajām Valstīm un Amerikas Valstu Konfederācijas izveidošanu (vēlāk Konfederācijai pievienojās arī Tenesi, Arkanzasas, Ziemeļkarolīnas un Virdžīnijas štati). Linkolna valdība nepiekrita sarunu uzsākšanai par sadalīšanos un sākās pilsoņu karš, kurš ilga četrus gadus līdz 1865.gadam un kurā gāja bojā vairāki miljoni amerikāņu. Rūpnieciski attīstītie ASV Ziemeļi uzvarēja Dienvidu konfederātus un verdzība ASV tika atcelta.

Nācijas atkalapvienošana un ASV pilsoņu kara seku pārvarēšana

Lai “savāktu” atkal kopā vienā veselumā pilsoņu kara sašķelto valsti, ASV federālā valdība veica virkni pasākumu, kuru skaitā bija ne tikai visu karavīru, bet arī Konfederācijas vadītāju reabilitācija. Kara pensijas izmaksāja visiem kara dalībniekiem, arī konfederātiem. Konfederācijas simbolika (karogs) netika aizliegts, vēsturi nemēģināja ideoloģiski izmainīt un tika pat atļauts būvēt pieminekļus Konfederācijas amatpersonām (līdz neilgam laikam ASV bija apmēram 1500 pieminekļu pilsoņu karā zaudējušai Konfederācijai un tās amatpersonām). Šī pieredze kļuva par ASV tiesiskās “iecietības pret citādo” etalonu, kas ļāva tai veiksmīgi aicināt un iesūkt sevī visas pasaules laimes meklētājus. Tagad ASV Demokrātu partijas sakūdītas agresīvu nēģeru un homoseksuālistu masas mēģina intensīvi iznīcināt vienu no šiem ASV valsts pārvaldes pamatbalstiem.

Pieminekļu nojaukšanas ārprāts ASV

Pieminekļu nojaukšanas ārprātu ASV aizsāka bijušais ASV prezidents Baraks Obama, kurš paziņoja, ka Konfederācijas karogam nav vietas Amerikā, jo daudziem amerikāņiem tas izraisot bēdīgas atmiņas un asociācijas. Obamas laikā tika pirmo reizi pieņemts lēmums nojaukt pieminekli konfederātiem – ģenerālim Li Ņuorleānā, Luiziānas štatā (pati nojaukšana notika jau Trampa laikā). Tomēr tas, kas notika augustā, nekā savādāk kā par histērisku ārprātu nosaukt nevar.

Visā ASV sākās nēģeru un homoseksuālistu masu protesti, kuru viena no izpausmēm ir pieminekļu nojaukšana un apgānīšana, kā arī pieprasījumi nojaukt pieminekļus, pārdēvēt ielas, pilsētas, iestādes utt. Šajā ārprātā cieta ne tikai pieminekļi Konfederācijas karavīriem, pieminekļi Konfederācijas prezidentam Džefersonam Deivisam un citiem konfederātiem Cieta arī komponists Stefans Fosters, kurš ir slavenas konfederātu dziesmas autors.

Bet ar to nebija gana, viens nēģeru aktīvists bijušā prezidenta Endrjū Džeksona vārdā nosauktu ielu pieprasa pārsaukt par Maikla Džeksona ielu, jo Endrjū Džeksons bija vergturis.

Nēģeru “jūtas” pat aizvaino ASV brīvības cīņu karavadonis un pirmais prezidents Džordžs Vašingtons, lielā mērā pateicoties kuram ASV vispār tika nodibināta. Čikāgas kristietības atbrīvošanas centra mācītājs Džeims Djuks (nēģeris): “Džordžs Vašingtons, dažiem ir revolucionārs un nācijas tēvs, bet mums, afroamerikāņu sabiedrībai, viņš ir vergturis, kuram bija 317 vergi.” (Vašingtons bija verdzības pretinieks un savā testamentā visiem saviem vergiem novēlēja brīvību.)

Visbeidzot kronis visam ir notikušais Ahaijo štata Kolombusas pilsētā, kurā sākumā ar sarkanu krāsu tika apgānīts piemineklis Amerikas atklājējam Kristoforam Kolumbam, bet pēc tam “pretnaida” aktīvisti savā stilā pieprasīja šo pieminekli aizvākt. Bet Ņujorkā vandāļi Kolumba krūšutēlu nogāza no postamenta un sadauzīja gabalos.

Zīmīgi, ka visas pieminekļu nojaukšanas un apgānīšanas akcijas notiek zem saukļa “pret naidu” un tās dalībnieki ir izteikti agresīvi un uzvedas naidīgi. Pasaules telekanāli plaši pārraidīja kā agresīvi nēģeri un homoseksuālisti naida pilni dzīvnieciski kliedza uz vienu balto jaunieti konfederācijas karavīra uniformā, kurš ar konfederācijas karogu rokā tikai stāvēja pie nojaukt plānotā pieminekļa. Lūk, tāds “pretnaida” pasākums “atvērtās sabiedrības” un ASV Demokrātu partijas stilā.

Savukārt septembra sākumā notika cits zīmīgs notikums. Tenesi štata Menfisas pilsētas kinoteātris paziņoja, ka nerādīs vairs leģendāro amerikāņu kinofilmu “Vējiem līdzi” (1939), lai gan līdz šim katru gadu augustā kinoklasikas mēneša ietvaros šī filma tika rādīta (“Vējiem līdzi” ir vispopulārākā ASV filma un desmit “oskaru” saņēmēja, viens no kuriem pirmo reizi tika piešķirts nēģerietei). Tas tika pamatots sekojoši: “Kā organizācija, kuras misija ir izklaidēt, audzināt un apgaismot sabiedrību, kam tā kalpo, kinoteātris nevar rādīt filmu, kura aizskar ievērojamas vietējo iedzīvotāju daļas jūtas.” Aizskartie vietējie iedzīvotāji, protams, ir nēģeri, kuri pašreiz sastāda apmēram 2/3 no Menfisas iedzīvotāju kopējā skaita.

“Vējiem līdzi” nerādīšana (pēc būtības – aizliegšana) ir būtiska nevis pati par sevi, bet gan kā precedents, kā viena no kārtējām saprāta robežām, kura tikko ir pārkāpta un kas kā precedents lavīnveidīgi var izplatīties citur. Šai ziņā jāatgādina, ka par amerikāņu tolerances upuriem ir kļuvuši daudzi klasiski darbi, tai skaitā amerikāņu rakstnieka Marka Tvena darbs “Toma Sojera piedzīvojumi”, kurā, ak, šausmas, ir lietots vārds “nēģeris” (no spāņu “negro” vai latīņu “nigrum” – melns).

Nēģeru rasisms

Neoliberālām aprindām ļoti daudz un plaši patīk runāt par drausmīgo rasismu, ar to domājot tieši balto rasismu, bet tiek ignorēts, ka pastāv un aizvien pieņemas spēkā citi rasisma veidi, tai skaitā melnais (nēģeru) rasisms.

Baltie amerikāņi tiek vainoti vergturībā (un pamatoti), bet nezin kāpēc nerunā par to, no kurienes tad tie vergi nāca. Kā vergu tirgotāji ieguva vergus? Nopirka pa “stikla krelītēm” no Āfrikas cilšu vadoņiem. Paši nēģeri lielā skaitā pārdeva savējos verdzībā un tā ir loģiska mežoņu rīcība. Tāpat nez vai daudzi Amerikā zin, ka pirmais ASV legālais vergturis bija nēģeris no Angolas, bijušais vergs Entonijs Džonsons.

Viena no klasiskām kinofilmām, kura šodienas ASV ir vairāk kā neērta un nepolitkorekta, ir 1915.gadā uzņemtā “Nācijas dzimšana” (The Birth of a Nation). Bijušais ASV prezidents un autoratīvs amerikāņu vēsturnieks Vudro Vilsons filmā parādīto nosauca par “drausmīgu patiesību”. Filmā, kuras darbība notiek pilsoņu kara laikā, visa cita starpā tiek parādītas nēģeru vienību un bandu zvērības pret baltajiem un kā, reaģējot uz tām, tiek izveidotas balto pašaizsardzības vienības, kuras vēlāk pārtapa par bēdīgi slaveno kukluksklanu.

Ik pa brīdi ASV sabiedrību satricina kāda nēģera nošaušana no policistu puses. Daudzi no šiem gadījumiem ir drausmīgi (jo īpaši, kad tiek nošauti neapbruņoti jaunieši vai sievietes), bet te nevar neņemt vērā arī apstākli, ka nēģeru padibenes ir ļoti agresīvas un bruņotas. Baltajam atrasties nēģeru kvartālā ir vienkārši veselībai un dzīvībai bīstami.

Vēl jāņem vērā, ka ASV ir ļoti daudz radikālu nēģeru organizāciju, kuras tieši un atklāti sludina visu veidu neiecietību un naidu pret baltajiem (vienas šādas organizācijas biedri bija arī Baraks Obama ar sievu). Ja pret baltajiem rasistiem ASV likumdošana vēršas ar pietiekami lielu bardzību, tad melnie rasisti tiek saudzēti un tiek saukti pie atbildības tikai par izteikti kriminālām darbībām. ASV nēģeriem ir atļauts būt rasistiem, bet baltajiem nē.

Daudzi pie naudas un statusa tikušie nēģeri cenšas nopirkt sev baltās draudzenes un pat baltos bērnus, lai pēc tam visa cita starpā visādi pazemotu tos (sak, tas atmaksa par verdzību).

Visbeidzot absurdais politkorektums ignorē faktiskas nēģeru un balto fizioloģiskās atšķirības. Piemēram, nēģeriem ir pavisam cita smaka kā baltajiem (daudz izteiktāka) un baltajam atrasties nēģeru sabiedrībā var būt vairāk kā nekomfortabli. Nēģeriem neder balto asinis un otrādi. Atšķiras arī nēģeru un balto fiziskā spēka un intelektuālais potenciāls. Ja nēģeri ir neapšaubāmi fiziski spēcīgāki par baltajiem, tad intelektuālā ziņā šī atšķirība ir uz otru pusi un arī tas ir pietiekami acīmredzams (tas gan nenozīmē, ka atsevišķi baltie nevar pārspēt nēģerus fiziskā spēkā vai ka atsevišķi nēģeri nevar pārspēt baltos intelektuālā ziņā). Nēģeri savā vairumā ir dzīvnieciskāki par baltajiem (tāpēc viņus savulaik bija vienkārši padarīt par vergiem un tāpēc ar viņiem mūsdienās ir tik vienkārši manipulēt (vienkāršāk kā ar baltajiem) ).

ASV perspektīvas

ASV sabiedrība ir spridzeklis ar laika degli. ASV sabiedrība ir bruņota (ieroci var nopirkt gandrīz katrs) un tā sastāv no sociālajām grupām, kuras dziļi neieredz viena otru.

ASV ir balto radīta valsts un ASV joprojām ir balto uzturēta valsts, bet balto dominante ASV arvien vairāk tiek apšaubīta. Tam var būt visnopietnākās sekas. Pirmkārt, nebalto ASV būs pilnīgi noteikti pavisam cita valsts un visticamāk ievērojami vājāka. Otrkārt, baltie var negaidīt mierīgi, rokas klēpī salikuši, kā viņiem atņem valsti, lai ne tikai to iznīcinātu, bet, lai arī pēc tam burtiski izkautu un izslaktētu pašus baltos kā tas ir noticis daudzviet Āfrikā.

Pret konfederātiem vērstajā akcijā nēģeri uzskatāmi rāda, ka viņiem nav pieņemams pilnīgi nekas no “balto Amerikas” (pat ne ASV dibinātāji) un ka viņi visu iznīcinās, ja tiem tas tiks ļauts. Tai skaitā arī tos principus, kuros balstās ASV sabiedrība un pateicoties kuriem viņi paši var izpausties (mežoņi paliek mežoņi). “Balto Amerikas” vietā tiek piedāvāta Amerika, kuras galvenais varonis ir nēģeris – prostitūtas dēls – laupītājs – homoseksuālists ar “maigu dvēseli”, kuram tas netraucē darīt visādas nelietības (2017.gada Oskara saņēmjfilma “Mēness gaisma”).

Tas nozīmē, ka, “palaižot nēģerus no ķēdes”, kā tas nesen šķiet ir noticis, droši var prognozēt, ka aktivizēsies balto pretestība, tai skaitā arī bruņota. Bet tas ir ceļš uz pilsoņu karu. Kā rādās tāds arī ir mērķis.

Informācijas aģentūra
/11.09.2017/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Ziemeļkoreja ir ieguvusi Ukrainā ražoto balistisko raķešu tehnoloģijas

14.08.2017 Starptautiskais stratēģisko pētījumu institūts (IISS) savā mājaslapā
publiskoja raķešu speciālista Maikla Elemana rakstu “Ziemeļkorejas starpkontentinentālo ballistisko raķešu veiksmīgas palaišanas noslēpums” (The secret to North Korea’s ICBM success), kurā detalizēti izanalizē pēdējos Ziemeļkorejas publiskotos raķešu Hvason 12 un Hvason 14 izmēģinājuma materiālus.

Tai pašā dienā (14.08.2017) laikraksts The New York Times publicēja Pulicera prēmijas laureāta Viljama Broda rakstu “Ziemeļkorejas raķešu programmas veiksme ir saistīta ar Ukrainu” (North Korea’s Missile Success Is Linked to Ukrainian Plant, Investigators Say), kurā viņš atsaucās uz Elemana pētījumu.

Elemans secina: “Visdrīzāk šie dzinēji [Ziemeļkorejas raķetēs izmantotie] ir nākuši no Ukrainas – visdrīzāk nelikumīgi. Jautājums ir, cik viņiem šādu dzinēju ir un vai ukraiņi viņiem palīdz. Es ļoti par to pārdzīvoju.”

Tā kā katrs raķešu dzinējs ir individuāls, speciālisti spēj noteikt dzinēja tipu pat tikai pēc raķešu palaišanas uzņēmumiem. No Ziemeļkorejas publiskotajiem raķešu izmēģinājumiem eksperti secina, ka tajās izmantots Ukrainas uzņēmumā Južmaš ražotais raķešu dzinēja RD-250 nesen pirms gada modificētā versija.

Reaģējot uz publikāciju, Ukrainas nacionālās drošības padomes vadītājs Aleksandrs Turčinovs nosauca sacelto ažiotāžu par Krievijas inspirētu, bet Ukrainas prezidents Pjotrs Porošenko deva rīkojumu trīs dienu laikā tikt skaidrībā par notikušo.

Savukārt slavenie krievu “frankeri” (izjokotāji, kuri zvana slaveniem cilvēkiem uzdodoties par kādu citu, ieraksta sarunu un pēc tam to publicē) “Vovans” un “Leksus” piezvanīja Južmaša ģenerāldirektoram Sergejam Voitam, uzdodoties par Aleksandru Turčinovu. Sarunas laikā Titovs atzina, ka Ukrainas uzņēmumi ilgstoši sadarbojas ar Ziemeļkoreju, lai gan pieņēma, ka raķešu tehnoloģijas uz Ziemeļkoreju noplūdušas visdrīzāk “caur Ķīnu”.

“Vovans/Leksus kā Turčinovs: Sergej Nikolajevič, man ir jāsaprot, kurš konkrēti ir vainīgs. Jo man tas ir jāpasaka prezidentam. Kur pie Jums ir vājais posms?

Sergejs Voits: Mēs gandrīz ne ar vienu nestrādājam. Mēs tik tikko tikai sākām tur pa sīkumiem ar Koreju. Ar Koreju jau vairāk kā 14 gadus strādā mūsu KBJ [Južnajas konstruktoru birojs]. Un ar Ķīnu vairāk kā 20 gadus. Ko viņi tur dara, es nezinu. Līdz mums šāda informācija nenonāk. Par to zin SBU [Ukrainas Drošības policijas analogs], par to zin SVR, par to zin KBJ. Godīgi sakot, mēs tur neesam iesaistīti. Mēs ar to vispār nenodarbojamies. Viņi strādā ar viņiem [Ziemeļkoreju] par visām šīm lietām.”

Pēc Krievijas ekspertu atzinuma Ziemeļkoreja nevarēja būt spējīga viena pati izstrādāt starpkontentinālo ballistisko raķeti. Pēc visa spriežot Ziemeļkoreja ir ieguvusi šo raķešu izstrādes tehnoloģiju. Iespējams, iegūstot dokumentāciju, bet iespējams, pieaicinot bijušos Južmaš darbiniekus, daudzi no kuriem dēļ haosa Ukrainā palika bez darba (pašreiz Ukrainā ir ne tikai kritiski zems dzīves līmenis un nav darba, bet tur pat atrasties un dzīvot ir bīstami un bezperspektīvi).

Vēl jāņem vērā Ukrainas nacionālā īpatnība – pērkamība. Ukrainā korupcijas līmenis ir jebkuram saprātīgam cilvēkam prātam neaptverams. Ukrainā par “grošiem” var nopirkt gandrīz visu un jebko un ļoti daudziem ukraiņiem tā ir norma. Problēma nav apstāklī, ka kaut ko nevarētu pārdot, problēma ir tikai un vienīgi cenā. Teicienam “kur ir bijis ukrainis, tur ebrejam vairs nav ko darīt” ir vairāk kā nopietns pamats.

Krievijas speciālisti uzsver, ka spriežot pēc veiksmīgajiem Ziemeļkorejas raķešu izmēģinājumiem, pašreiz Ziemeļkorejas raķetes var aizlidot līdz 8000 kilometru tālu, bet pēc 1 – 3 gadiem, attīstot šo tehnoloģiju, tās varēs “aizsniegt” jebkuru vietu uz Zemes. Tas nozīmē, ka, ja tagad Ziemeļkoreja var “aizsniegt” ASV karabāzi Guamā, kurā ir dislocēta amerikāņu Klusā okeāna flote, Aļasku un varbūt Sietlu, tad pēc dažiem gadiem Ziemeļkoreja būs spējīga dot raķešu triecienu pa jebkuru ASV vietu.

Avots:
http://www.iiss.org/en/iiss%20voices/blogsections/iiss-voices-2017-adeb/august-2b48/north-korea-icbm-success-3abb


Informācijas aģentūra
/11.09.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Āzija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, ZIEMEĻKOREJA | Komentēt

Aivars Lembergs: Andrejs Judins ir politiskais korumpants un valsts nozadzējs

31.08.2017 savā iknedēļas preses konferencē Ventspils mērs Aivars Lembergs, kurš faktiski ir galvenais figurants no jauna uzjundītajā “oligarhu lietā”, bijušo “Vienotības” deputātu Andreju Judinu, kurš tiek nepamatoti daudzināts kā labs jurists, nosauca par politisko korumpantu un valsts nozadzēju. Lai gan Lembergs to izdarīja savā ierastajā politiskās satīras stilā un viņa prezentācija saturēja vairākus apšaubāmus apgalvojumus, šo konkrēto apgalvojumu pamatojums bija vairāk kā pārliecinošs un tas balstījās paša Judina nodefinētajos kritērijos.

Kā pamatu saviem izteikumiem Lembergs izmantoja Andreja Judina 29.08.2017 prezentāciju par politisko korupciju un valsts nozagšanu. Politiskā korupcija pēc Judina ir “manipulācija ar rīcībpolitiku, institūcijām, procedūrām, ko veic politisku lēmumu pieņēmēji, ļaunprātīgi izmantojot savu stāvoklī, lai iegūtu, vairotu un saglabātu statusu, materiālos u.c. labumus”.

Aivars Lembergs apgalvo, ka Andrejs Judins ir politiskais korumpants, jo iniciēja Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidi (izdarot spiedienu uz tiem deputātiem, kas tam nepiekrita), ļaunprātīgi izmantoja savu stāvokli (deputāta, kurš ir medijiem pietuvināts un izmanto savu neleģitīmo ietekmi masu medijos), rīkojās savu interešu vārdā, lai iegūtu, vairotu un saglabātu savu statusu (būtu komisijas vadītājs; reklamētu sevi kā cīnītāju pret korupciju, kas ļautu tikt pārvēlētam nākamajā Saeimā) un iegūtu materiālos u.c. labumus (komisijas vadītāja algu 1100 eiro apmērā).

Lemberga prāt Judina plānotie politiskie ieguvumi, izveidojot šo komisiju, ir: *) “aizbēgot no “Vienotības” un, nenoliekot deputāta mandātu, saglabāt amatus un statusu Saeimā”; *) “izmantojot komisiju propagandēt sevi, lai Saeima un komisija strādātu viņa politiskajās interesēs”; *) “vadot komisiju, papildus saņemt 1100 eiro mēnesī”; *) “iznīcināt savus politiskos konkurentus – ZZS un A.Lembergu”.

Pēc Lemberga teiktā Judins ir valsts nozadzējs, jo “aktīvi ir izmantojis Sorosa organizācijas – “Delna”, “Providus”, “Sorosa fonds Latvija”, lai nelikumīgā, necaurskatāmā ceļā ietekmētu likumdošanu, rīkojumu un lēmumu pieņemšanu Latvijas Republikā”.

Valsts nozagšanu Lembergs definē kā “neleģitīmu valsts politisko procesu iespaidošanu šauras grupas interesēs” un uzsver, ka viņš, atšķirībā no daudziem viņa kritiķiem, ir ilggadīgs politiķis, vienas no vecākās partijas (“Latvijai un Ventspilij” (1994) ) vadītājiem, kura ir pārstāvēta Saeimā, un pašvaldības vadītājs (likumīgi ievēlēts).

Lembergs norādīja, ka pirms 2011.gadā Andrejs Judins kļuva par “Vienotības” biedru, viņš izmantoja savu darbību “Delna”, “Providus” un “Sorosa fonds Latvija”, lai neleģitīmi un necaurskatāmā veidā ietekmētu likumdošanu, rīkojumu un lēmumu pieņemšanu Latvijas Republikā. Lembergs uzsver, ka Judins to darīja nebūdams nevienā politiskā partijā un nebūdams nevienas politiskās partijas vadītājs.

Par “Sorosa fonds Latvija” organizācijām Lembergs norāda, ka tās ir sabiedriskas organizācijas, lai gan faktiski ļoti aktīvi un intensīvi nodarbojas ar politisko procesu ietekmēšanu neleģitīmā un necaurskatāmā veidā, tāpēc šīs organizācijas uzskatāmas par valsts nozadzējām.

Lai kāda arī nebūtu attieksme pret Lembergu un viņa realizēto politiku, tas, ka “Sorosa fonds Latvija” organizācijas un ar to saistītās personas pilnībā atbilst valsts nozagšanas pazīmēm un ir viens no galvenajiem Latvijas kā valsts un Latvijas iedzīvotāju vairākuma draudiem, ir fakts. To, ka tas tā ir, apstiprina arī fakts, ka daudzās pasaules valstīs ir aizliegta Sorosa fonda organizāciju darbība.

Jāatgādina, ka Andrejs Judins ir bēdīgi slavens ne tikai ar savu atbalstu Latvijas homoseksualizācijai, bet pat nekautrējas publiski aizstāvēt pieķertus pedofīlus, aicinot tiem maksimāli mīkstināt sodus (https://infoagentura.wordpress.com/2017/03/03/ka-ilona-kronberga-andrejs-judins-un-arturs-utinans-aizstaveja-pedofilus-latvijas-radio-tiesaja-etera/). Līdz šim Judins savu izteikti antisabiedrisko darbību izvērta izmantojot partijas “Vienotība” resursus, bet pašreiz Judins ir mainījis politisko piederību un pievienojies jaunajam t.s.“sorosītu” un radikālo homoseksuālistu politiskajam projektam “Mēs esam par”.

Avots:

Informācijas aģentūra
/11.09.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par Ekonomikas ministrijas izstrādāto Dzīvojamo telpu īres likumprojektu

Latvijas Republikas Satversme ir Latvijas Republikas pamatlikums. Demokrātiskās tiesiskās valstīs konstitūcija ir valstiskuma simbols. Latvijas Republikas Satversmes 92.pants nosaka, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Tomēr Ekonomikas ministrijas (EM) laikam ir citās domās. Tā ir izstrādājusi jaunu Dzīvojamo telpu īres likumprojektu, kas nosaka, ka “Ir iespējama saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšana”. Tas nozīmē, ka īrniekam tiek atņemtas tiesības aizstāvēt savas intereses tiesā. Uz jaunā Īres likuma pamata, kā beztiesiskus radījumus, šos cilvēkus izliks uz ielas bez tiesas sprieduma.

EM likumprojekta mērķis

Visai savādi ir lasīt EM valsts sekretāra vietnieka Edmunda Valanta skaidrojumu par Ekonomikas ministrijas (EM) izstrādāto jauno Dzīvojamo telpu īres likumprojektu (https://em.gov.lv/lv/par_ministriju/sabiedribas_lidzdaliba/diskusiju_dokumenti/majoklu_politika/). Viņš stāsta, ka Likumprojekts ir izstrādāts, lai veicinātu dzīvojamā fonda attīstību, ka īres tirgus ir neaktīvs, ka Latvijā kopumā īres tirgus ir mazs, bet tā izaugsmes iespējas ir lielas, jo Eiropā īres mājokļi vidēji ir virs 30% no kopējā dzīvojamā fonda. Esot jārada vide, lai investoriem ir vēlme ieguldīt īres namu būvniecībā un īres tirgus attīstītos uz tirgus nosacījumiem (http://apollo.tvnet.lv/zinas/majoklu-irniekus-un-iziretajus-gaida-butiskas-parmainas/797720).

Rodas jautājums, kāpēc un kam, ja ir mazs īres tirgus, vajag investorus, kas cels īres namus. No kurienes radīsies īrnieki, kas šajos jaunieceltajos namos dzīvos, ja Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās?

Cik Latvijā procentuāli ir cilvēki, kas spēj nopirkt jau uzceltos dzīvokļus par 100-150 000 EUR? Nekādi skaitļi par iespējamo pircēju skaitu nav minēti ne Valanta skaidrojumā, ne arī EM prezentācijā un anotācijā par jauno īres likumprojektu.

Sludinājumu portāls ir pilns ar īres piedāvājumiem, kas liecina, ka īres tirgus pastāv. Ja nebūtu īrnieku, tad nebūtu sludinājumu.

Tāds nepārliecinošs EM pārstāvja skaidrojums, par jaunā likuma pamatotību rosina pameklēt jaunā īres likumprojekta cēloni citur. Atrast to nav grūti. Tie ir beztermiņa īres līgumi un piespiedu īre denacionalizētajos namos. Jauno īres likuma likumprojektu EM ir pacentusies uzrakstīt namīpašnieku interesēs. Tā mērķis ir denacionalizēto namu īrnieku tiesību samazināšana, precīzāk – iznīcināšana. Jaunais likumprojekts īrniekam atņem iespēju vērsties tiesā, jo likumprojektā tas nav paredzēts.

Likumprojekts īpašniekam – izīrētājam piešķir neierobežotas tiesības terorizēt īrnieku ar jaunu līgumu, jauniem nosacījumiem un jauniem maksājumiem. Īrniekam likums neparedz pamattiesību – tiesības turpināt īres attiecības un aizstāvēt savas tiesības, apstrīdēt īres līguma nosacījumus. Visi līgumi jāpārslēdz un visu, kas saistīts ar līguma noteikumiem, likums piešķir tikai vienai pusei – izīrētājiem (īpašniekiem). Tāda spēle vienos vārtos, kur vienas komandas vārtsargs laukumā nemaz netiek ielaists.

Īrnieku ģimenes locekļi jaunajā likumprojektā vispār netiek uzskatīti par cilvēkiem un tiesību subjektiem. Ja atbildīgais īrnieks kaut kāda iemesla dēļ ģimeni pamet (un mēdz taču gadīties, ka vīrs vai sieva atrod laimi citur), tad ģimenes locekļiem nekādas tiesības nav paredzētas – viņi īres tiesības neiegūst un arī nemanto.

EM likumprojekts paredz, ka “īrnieka ģimenes locekļi patstāvīgas tiesības uz dzīvojamās telpas lietošanu neiegūst” (https://em.gov.lv/lv/par_ministriju/sabiedribas_lidzdaliba/diskusiju_dokumenti/majoklu_politika/). Kaut gan Civillikuma 1229.pants nosaka, ka „dzīvokļa tiesība, kas piešķirta vairākām personām kopīgi, paliek spēkā pilnā apmērā tik ilgi, kamēr ir dzīvs kaut viens šās tiesības izlietotājs.”

Likumprojekts ir izslēdzis no aprites arī strīdu risināšanas iestādi “Īres valdes”, ko var vērtēt, kā uzbrukumu demokrātiskiem principiem, kas pastāv esošajā likumā.

Neiedziļināšos vēl vienā likumprojektā iestrādātajā absurdā, ka īres līgumu drīkstēs slēgt tikai uz 10 gadiem, kas ierobežo gan namīpašnieku, gan īrnieku tiesības.

Tāpat likumprojekta 16.pants paredz, ka īrniekam būs pienākums segt “nekustamā īpašuma nodokļa maksājums, maksājums par dzīvojamās mājas apdrošināšanu u.c.” (Kas ir šis neizzināmais u.c.?)

Paredzēts, ka īrniekiem būs jāsedz visus mājas kapitālos remontus pēc mājas īpašnieka sastādītās izdevumu tāmes, ko iekļaus īres maksās. Gadījumā, ja būs strīds par plānotajiem pārvaldīšanas izdevumiem, izīrētājam būs tikai jāpierāda, ka lēmums veikt dzīvojamās mājas pārvaldīšanas darbības tiks realizēts – jāsastāda darbu tāme un jāuzrāda, ka viņam ir vai būs naudas līdzekļi (http://www.lvportals.lv/visi/likumi-prakse/287998-ko-paredz-jaunais-dzivojamo-telpu-ires-likumprojekts/?show=coment#komentari ), darbu pamatotība netiek prasīta. Tikpat labi īrniekiem uzreiz var uzlikt par pienākumu celt namīpašniekam otru māju.

Likumprojekta Anotācijas II nodaļas sadaļā Cita informācija ir teikts, ka Rīgas pašvaldībā 2017.gada 1.jūnijā palīdzības saņemšanai dzīvokļa jautājumu risināšanai reģistrēti 1525 denacionalizēto māju īrnieki. Pēc savas būtības tā ir neprecīza un nekorekta informācija, jo tas ir tikai reģistrētie īrnieki, kuri ienākumi atbilst maznodršināto statusam. Nav tikuši veikti nekādi pētījumi, lai noskaidrotu patieso denacionalizēto māju īrnieku skaitu, kuru dzīvi negatīvi izmainīs jaunais likumprojekts. Vispirms ir jāizveido denacionalizēto māju īrnieku reģistrs. Tikai tad esošo situāciju varēs novērtēt adekvāti.

EM ministrijas mājokļu politikas departamenta direktors Mārtiņš Auders neslēpj jaunā likumprojekta mērķus – tas atvieglos strīdus situāciju risināšanu starp namsaimnieku un īrnieku, jo šobrīd, lai izliktu cilvēku no dzīvokļa, ir vajadzīgi gadi. Tā paša iemesla dēļ tiks likvidēti beztermiņa īres līgumi.

Īpaši nekorekta un ciniska ir Mārtiņa Audera atbilde uz jautājumu – ko darīt tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuru ienākumi pārsniedz pašvaldības noteikto latiņu, kas noteikta, lai saņemtu palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanai. „Viņiem būs pašiem par sevi jāparūpējas. Protams, var atcerēties, ka denacionalizācijas procesā, šo cilvēku intereses tika ierobežotas, valsts ir parādā šiem cilvēkiem….Bet vēsturiskā taisnīguma atjaunošana nav Īres likuma jautājums” (http://www.vmeste.lv/likumi/zakon-o-najme-gotovy-k-perevorotu.html).

Tieši otrādi, atzīstot, ka valsts ir parādā šiem cilvēkiem, likumdevējam būtu jāizstrādā atbilstošs likumprojekts, lai atjaunotu šo taisnīgumu. Citādi, sekojot Mārtiņa Audera loģikai, var nonākt pie domas, ka arī Denacionalizācijas likums nemaz nebija jāpieņem, jo arī tā bija vēsturiskā taisnīguma atjaunošana.

M.Audera skaidrojumi apliecina, ka EM likumprojekts ir izstrādāts ar konkrētu mērķi – atbrīvoties no denacionalizēto namu īrniekiem, atbildības par situāciju, kas ir radusies MK bezdardarbības dēļ un likumprojekts darbosies tikai vienas Latvijas iedzīvotāju daļas – namīpašnieku interesēs.

Likumprojekts tiek radīts, izdabājot dažu desmitu personu vai firmu interesēm. Tas nav nedz politiski, nedz ekonomiski pieņemams risinājums, jo – ar šādu likumu grib «izliet ūdeni kopā ar bērnu» (http://nra.lv/latvija/190841-klementijs-rancans-ekonomikas-ministrija-gatavo-irnieku-tiesibu-apversumu.htm).

Beztermiņa īres līgumi un piespiedu īre denacionalizētajos namos

No kurienes radās šie denacionalizēto namu īrnieki? Līdzīgi kā vienā amerikāņu filmā pamodās jaunais cilvēks no rīta un opā!, vairs nav puika, bet ir meitene. Tā arī 1990. gadu sākumā daļa Latvijas iedzīvotāju kādu rītu pamodās ar zīmogu – denacionalizēto namu īrnieki, kuriem nebija tiesības par valsts izsniegtajiem sertifikātiem iegūt īpašumā dzīvokli. Pārējie varēja, bet šie nelaimīgie ģimeņu tūkstoši palika bez iespējas par velti (sertifikātiem) iegūt dzīvokli privātīpašumā. Vai šie cilvēki bija noziegušies likuma un sabiedrības priekšā, ka palika bez privātīpašuma? Ka bija un ir spiesti maksāt nama īpašniekam nama faktiskajam stāvoklim neatbilstoši augstu īres maksu.

Toreiz Latvijas Republikas Ministru Padomei (valdībai) tika uzdots līdz 1991. gada 1.decembrim izstrādāt un iesniegt Latvijas Republikas Augstākajai Padomei likumprojektu «Par kompensācijām» denacionalizēto māju īrniekiem, kurā tika paredzēts: *) izstrādāt un noteikt atvieglotus noteikumus denacionalizēto un likumīgajiem īpašniekiem atdoto namu īrnieku kreditēšanai; *) apgādāšanai ar zemes gabaliem celt individuālo dzīvojamo māju; *) citu līdzvērtīgu dzīvojamo telpu ierādīšanu;

Tas nozīmē, ka denacionalizējamo māju īrniekiem, ievērojot līdztiesības principus salīdzinājumā ar citiem īrniekiem, kaut uz vēlāku laiku, tika paredzētas tiesības saņemt kompensāciju naudā vai citu līdzvērtīgu dzīvokli. Likumdevējs neparedzēja cilvēkus dalīt šķirās, atzina viņu tiesības.

Arī likuma «Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā» 15. panta 1.d. 2.punktā namu īrniekiem tika paredzētas sociālās garantijas, kas noteica tiesības pirmām kārtām saņemt brīvo, neizīrēto dzīvokli izsoles kārtībā. Šis noteikums arī tika ignorēts (http://m.lvportals.lv/visi/preses-relizes?id=136035?show=coment).

Lai kaut daļēji risinātu problēmas, saistībā ar denacionalizēto māju īpašnieku patvaļu pret šo namu īrniekiem, Īres likumā tika iestrādātas tiesību normas, kas aizsargāja denacionalizēto namu īrniekus, kā atsevišķu kategoriju.

Kad Latvijas ministru prezidents Māris Kučinskis 2006.gadā bija Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs, viņš tikās ar denacionalizēto namu īrnieku delegāciju, lai pārrunātu esošos palīdzības instrumentus un uzklausītu to idejas par papildus instrumentu nepieciešamību denacionalizēto namu īrnieku problēmu risināšanai (http://www.db.lv/citas-zinas/raplm-ar-denacionalizeto-namu-irniekiem-vienojas-par-talako-ricibu-150988).

Likuma „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 26.1. pants nosaka, ka Pašvaldība var piešķirt vienreizēju dzīvojamās telpas atbrīvošanas pabalstu personām, kuras atbrīvo dzīvojamo telpu, kura atrodas denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā mājā un kuru tās ir lietojušas līdz īpašuma tiesību atjaunošanai (https://likumi.lv/doc.php?id=56812). Rīgas dome ir gatava segt pusi pabalsta summas, kā tika noteikts 2006.gadā, bet tikai maznodrošinātajiem (http://www.db.lv/citas-zinas/raplm-ar-denacionalizeto-namu-irniekiem-vienojas-par-talako-ricibu-150988), bet valdība nepiekrīt maksāt savu daļu (https://www.riga.lv/lv/news/denacionalizeto-maju-dzivoklu-irnieku-parcelsanas-pabalstiem-nepieciesami-11-miljoni-eiro?8759). (Vai tie denacionalizēto namu īrnieki, kas saņem mazliet vairāk, tāpēc var par sertifikātiem privatizēt dzīvokli? )

Saistībā ar Denacionalizēto namu īrnieku problēmām un tiesisko regulējumu, Iekšlietu ministrijas Juridiskā departamenta direktors Mārtiņš Rāzna ir norādījis – ir bijuši Augstākās tiesas spriedumi, ka īres tiesības iespējams konstatēt ne tikai ar rakstveida līgumu, bet arī faktisku dzīvesvietas attiecību pastāvēšanu – maksājumu veikšanu un konkrēta dzīvokļa izmantošanu; līdz ar to īrnieka tiesības ir aizsargājamas arī tad, ja personai nav rakstveida īres līguma (http://m.lvportals.lv/visi/likumi-prakse/267718-denacionalizeto-namu-irnieku-problemas-un-tiesiskais-regulejums-i/).

Visus šos gadus likumdevēji ir zinājuši, ka ir tāda īrnieku kategorija kā Denacionalizēto namu īrnieki un ir jābūt attiecīgam tiesiskajam regulējumam, ka cilvēkus nevar izmest uz ielas, ja viņi godīgi pilda īrnieka pienākumus.

Toties jaunajā EM Īres likuma likumprojektā denacionalizēto namu īrnieki kā kategorija nemaz nav ietverti. Pašvaldībai un valstij piederošo dzīvojamo telpu dzīvokļi un to īrnieki ir, bet denacionalizēto namu īrnieki – nav. Bet reāli viņi ir. Uz kurieni īrniekiem pavēlēsiet deportēties šoreiz?

Risinājums

Mēs dzīvojam pēc principa – viss maksā tik, cik maksā. Neviens par velti neko nedod ne veikalā, ne bankā, arī komunālie ir jāmaksā, ja tie netiek maksāti savlaicīgi, tiek piemērotas soda sankcijas. Būtu loģiski, ja šo principu ievērotu valsts likumdevējvara un izpildvara. Būtu laiks saņemties „iznākt no skapja” un izmaksāt visiem, ne tikai maznodrošinātajiem, denacionalizēto namu īrniekiem, kas šobrīd dzīvo denacionalizētajos namos, kompensāciju, kas vismaz daļēji segtu jauna mājokļa (līdzvērtīga tam, kura privatizācija par sertifikātiem tika aizturēta vai nozagta) iegādi, lai viņi varētu iegādāties dzīvokli, kā tas tika paredzēts ar denacionalizācijas uzsākšanu.

EM likumprojekts ir mēģinājums, klusām un nemanot, izvairīties no atbildības par situāciju ar piespiedu īri denacionalizētajos namos, kuru būtu jārisina, kā tas tika paredzēts 1991. gadā.

Tā kā “Piespiedu īres attiecības” ir radušās tādēļ, ka līdz pat šim brīdim likumdevējs nav izstrādājis un līdz 2005. gada 1. jūlijam nav ieviesta valsts un pašvaldību atbalsta programma un kompensācijas mehānismi īrniekiem, kuri īrēja dzīvojamās telpas denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā dzīvojamā mājā, kā tas bija noteikts ar denacionalizācijas uzsākšanu, nepieciešams:

1. Beidzot izstrādāt likumprojektu “Par kompensācijām denacionalizētajos namos” un ieviest kompensāciju mehānismu visiem denacionalizēto vai likumīgajam īpašniekam atdoto dzīvojamo māju īrniekiem, kas šobrīd dzīvo denacionalizētajos namos;
2. Apzināt un izveidot denacionalizēto māju īrnieku reģistru;
3. Atstāt EM izstrādāto Īres likuma likumprojektu bez virzības.

Īrnieki nav vis nonākuši neparedzētā stāvoklī, bet gan novesti tajā sistēmiskas valsts un pašvaldību nolaidīgas darbības vai pat atsevišķu, daudzu amatpersonu noziedzīgas rīcības rezultātā (http://nra.lv/latvija/190841-klementijs-rancans-ekonomikas-ministrija-gatavo-irnieku-tiesibu-apversumu.htm).

EM izstrādātais Īres likuma likumprojekts ir antikonstitucionāls, tas ir sociāli bīstams un sabiedrību degradējošs, kas radīs jaunu ekonomisko bēgļu vilni, ir virzīts uz dzīvu cilvēku mērķtiecīgu iznīcināšanu savā valstī.

“Rīdziniece”
/2017.gada jūnijs/

Informācijas aģentūra
/11.09.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Austrums un Rietums (Andreja Pumpura Krievijas un Rietumvalstu salīdzinājums dzejā)

Andrejs Pumpurs

Divi dievu dēli dzīvo,
Ļoti diži, vareni, –
Bet viens otru tie maz mīļo
Kā jau gari slaveni.

Zem’ un debesi tie šķīra,
Savā starpā izdalīj’:
Pirmo pusi Austrums ņēma,
Otro Rietums paturēj’.

Austrums sauli kaldināja,
Tīra zelta, dimanta,
Un to augšām ripināja,
Lai spīd debess velvē tā.

Rietums zemē viņu vilka,
Nogremdēja jūriņā;
Pusi laika tumsā lika
Saules, zemes mūžiņā.

Austrums tautas audzināja
Pirmradības šūpulī,
Laimīgas tās daudzināja
Drīz pa visu pasauli.

Rietums viņām samaisīja
Pirmo mātes valodu;
Aiz to tautas sataisīja
Savā starpā ienaidu.

Austrums deva dieva dēlus
Tautām līdz kā vadoņus;
No šiem redzam vēlāk cēlus,
Dižu tautu varoņus …

Austrums laida brīvas tautas
Saules zemi piepildīt;
Tiesības tām bija ļautas
Pašām sevi pārvaldīt.

Rietums viņas sagaidīja,
Ķēdes rokās turēdams;
Verdzībā tās ieslodzīja,
Dzimtus laikus ievezdams …

Arī mūsu latvju tauta
Cietusi no Rietuma;
Kamēr laimīgi tā glābta
Vēl nesen no Austruma.

Un tā vēl šo baltu dien
Rietums spītē Austrumam.
Latvieši, lai to arvienu
Sevišķi ievērojam!

Andrejs Pumpurs, latviešu nacionālā eposa “Lāčplēsis” autors
/1889/

Informācijas aģentūra
/27.06.2017/

Publicēts iekš DZEJA, Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Pasaka par zelta zivtiņu

Reiz dzīvoja nabadzīgs zvejnieks ar sievu. Viņiem bija maza velēnu būdiņa jūras krastā. Zvejnieks jūrā ar tīklu zvejoja zivis, bet viņa sieva mājās vērpa kodaļu. Un tā viņi saticīgi bija nodzīvojuši trīsdesmit trīs gadus.

Kādu dienu zvejnieks kā ierasts aizgāja uz jūru zvejot. Met tīklu pirmo reizi un izvelk tikai jūras zāles. Met tīklu otro reizi un izvelk tikai dūņas. Met tīklu trešo reizi un izvelk mazu zelta zivtiņu.

Zvejniekam par brīnumu zelta zivtiņa sāk runāt cilvēka balsī un lūgties: “Palaid mani vaļā, veco vīr! Par to samaksāšu Tev labi. Izpildīšu jebkuru Tavu vēlēšanos.” Zvejnieks nobijās no runājošas zivs, palaida to vaļā un teica: “Dzīvo vesela, neko man nevajag, viss nepieciešamais man jau ir.”

Zvejnieks, pārnācis mājās, izstāsta sievai par runājošo zivi, viņas solījumu un kā palaida to vaļā. Bet sieva saka: „Tu gan, vecais, esi muļķis. Ir jāņem viss, ko tev dod un ko var paņemt. Ja ne par sevi, tad par saimniecību un mani būtu padomājis, un paprasījis vismaz jaunu sili vecās sasistās siles vietā.

Zvejnieks nopūšas, dodas uz jūru un sauc: “Zelta zivtiņa, palīdzi lūdzu!” Zelta zivtiņa parādās un jautā: “Kā varu palīdzēt Tev, labo cilvēk?” Zvejnieks skumīgi paklanās zivtiņai un saka: “Atvaino, lūdzu, bet mana sieva baras, jo neko Tev nepaprasīju. Saka, ka vismaz jaunu sili vajadzēja prasīt mūsu sasistās vietā. “ Uz to zivtiņa atbild: “Nebēdā, labo cilvēk, būs Tavai sievai jauna sile.”

Pārnāk zvejnieks mājās un redz sievu pie jaunas siles, bet viņa ar to nav mierā un neganti baras: “Tu gan, vecais, esi muļķis! Nu iedeva zivtele sili, bet no tās mazs labums. Ja var prasīt, jāprasa pēc iespējas vairāk. Vajadzēja prasīt jaunu māju. Ej pie zivteles un saki, lai gādā māju.“

Zvejnieks atkal iet uz jūru un sauc: „Zelta zivtiņa, palīdzi lūdzu!“ Zelta zivtiņa parādās un jautā: „Kā varu palīdzēt Tev, labo cilvēk?“ Zvejnieks paklanās un saka: „Atvaino vēlreiz, bet mana sieva vēl negantāk baras. Nevajag viņai vairs sili, bet jaunu māju velēnu būdas vietā.“ Uz to zivtiņa atbild: Nebēdā, labo cilvēk, būs Tavai sievai jauna māja.“

Pārnāk zvejnieks mājās un redz lepnu ēku savas vecās velēnu būdas vietā. Sieva sēž pie mājas un pikti saka: „Tu, vecais, esi muļķis un nejēga! Viss Tev jāsaka priekšā, neko pats nespēj izdomāt! Tev tāda veiksme iekrita rokās, bet Tu paprasīji kaut kādu būdu. Ej ātri atpakaļ un prasi, ka gribam būt kungi ar neskaitāmiem kalpiem.“

Debesis apmācas un vējš pieņemas spēkā. Zvejnieks sauc: „Zelta zivtiņa, palīdzi lūdzu!“ Zelta zivtiņa parādās un jautā: „Kā varu palīdzēt Tev, labo cilvēk?“ Zvejnieks nošļucis paklanās un saka: „Nedusmo, lūdzu, zivtiņa mīļā! Mana vecā ir kā bez prāta. Nu ar māju viņai ir par maz, tagad viņa grib būt par kundzi ar neskaitāmiem kalpiem.“ Zivtiņa atbild: Nebēdā, labo cilvēk, būs Tava sieva kundze.“

Pārnāk zvejnieks mājās un redz dižu muižu. Viņa sieva lepni ģērbta, ar dārgām rotām izrīko kalpus, sit tos un rausta aiz matiem. „Esi sveicināta, cienījamā kundze!“, saka zvejnieks. „Vai viss ir kā gribēji un vai esi apmierināta?“ Vecā neganti uzkliedz vīram un liek to dzīt projām mēzt staļļus.

Pēc nedēļas sieva liek atvest zvejnieku un pavēl: „Nekavējoties ej pie zivs un saki, ka man jākļūst par varenu karalieni.“ Uz to zvejnieks atbild: “Prātu esi izkūkojusi?! Kas gan Tu par karalieni?! Vien izsmiekls visai pasaulei būsi.“ Sieva sadusmojas un sit vīram pļauku: „Kā Tu, plikadīda, uzdrošinies tik necienīgi runāt ar mani, dižo kundzi! Tūlīt pat ej pie zivs prasīt, ko saku.“

Zvejnieks bezspēcībā noplāta rokas un dodas pie zivtiņas. Jūrā ir vētra. Zvejnieks sauc: „Zelta zivtiņa, palīdzi lūdzu!“ Zelta zivtiņa parādās un jautā: „Kā varu palīdzēt Tev, labo cilvēk?“ Zvejnieks izmisis paklanās un saka: „Mana vecā ir pavisam sajēgu zaudējusi. Tagad viņa grib kļūt par karalieni.“ Zelta zivtiņa pašūpo galvu un saka: „Ja Tu to vēlies, tad, lai notiek tā, labo cilvēk. Tava sieva būs karaliene.“

Pārnāk zvejnieks mājās un redz karaļpili, bet savu sievu tronī ar kroni galvā sēžam. Rit greznas svinības un galminieki ar karalieni bezjēdzīgi izklaidējas un rij. Zemīgi paklanījies, zvejnieks saka: „Esi sveicināta, karaliene bargā! Kā redzu, beidzot Tev ir darīts pa prātam.“ Sieva pat skatienu uz viņu neuzmet un ar nicīgu kustību liek dzīt ārā no pils. Tūlīt pat sardze, augstmaņi un galminieki, viens otru grūstīdami, dzen zvejnieku prom, bet vienkāršo ļaužu bars par viņu nievājoši smejas.

Paiet viena nedēļa, pēc tam otra un sieva liek uzmeklēt savu vīru un nogādāt pilī. „Pavēlu Tev – tūlīt pat ej pie zivs un saki, ka man jābūt visu jūru un okeānu pavēlniecei un ka zelta zivtiņai ir jābūt man vienmēr pie rokas un jākalpo tikai man.“

Zvejnieks neuzdrošinās neko iebilst un pavisam sašļucis velkas uz jūras pusi. Jūrā plosās stipra vētra ar augstiem viļņiem. Zvejnieks sauc: „Zelta zivtiņa, palīdzi lūdzu!“ Zelta zivtiņa parādās un jautā: „Kā varu palīdzēt Tev, labo cilvēk?„ Zvejnieks plāta rokas un saka: „Vairs nezinu, ko ar manu veco lai dara. Tagad viņa grib būt visu jūru un okeānu pavēlniece un lai Tu viņai kalpo.“

Zelta zivtiņa domīgi paskatās uz zvejnieku un neko nesaka. Vētra norimst un zelta zivtiņa aizpeld. Zvejnieks ilgi gaida zelta zivtiņas atbildi, bet nesagaidījis dodas uz māju pusi. Atnācis mājās, zvejnieks apmierināts pie sevis labsirdīgi pasmaida. Pils vietā tagad atkal ir vecā velēnu būda, bet būdas priekšā pie sasistas siles sēž zvejnieka sieva.

Avots:
https://ipizdevnieciba.wordpress.com/2017/05/30/gramata-pasaka-par-zelta-zivtinu-isbn-978-9934-8265-4-2/

Informācijas aģentūra
/27.06.2017/

Publicēts iekš Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

Migrantu plūdi tuvākajā laikā var iznīcināt Eiropas Savienību

Horvātijas prezidente Kolinda Grabara – Kitaroviča maijā piedalījās starptautiskā konferencē GLOBSEC 2017, kura notika Bratislavā (Slovākijā). Slovāku žurnālisti sagribēja nointervēt Horvātijas prezidenti un viņa tiem neatteica. Dēļ šīs apstākļu sakritības politisko procesu sekotājiem izdevās uzzināt daudz ko jaunu un interesantu.

[Kolinda Grabara – Kitaroviča: “Mēs nevaram apstādināt migrāciju, tā eksistēja vienmēr, bet šodien tai ir daudz lielāki mērogi. Dēļ sociālajiem tīkliem cilvēki visā pasaulē redz, kur vislabāk dzīvo, un dodas uz turieni. Saskaņā ar pētījumiem uz Eiropu tuvāko gadu laikā var doties līdz pat 200 miljoniem bēgļu. Mums nav iespēju pieņemt viņus visus.”]

Intervijā visa cita starpā Horvātijas prezidente atzina, ka Eiropas Savienība nevar ne apstādināt migrantu ieplūšanas procesu un nevar arī uzņemt visus migrantus. Pēc Grabaras – Kitarovičas kundzes vērtējuma tuvāko gadu laikā Eiropas Savienībā ieplūdīs orientējoši 200 milijoni imigrantu. Te ir jāuzsver, ka Horvātijas prezidente runāja par gadiem nevis gadu desmitiem, attiecīgi šis skaits pēc viņas prognozes ir jāsasniedz ne vēlāk kā 2026.gadā.

Tas nozīmē, ka tuvāko deviņu gadu laikā Eiropas Savienībai būs ik gadus jāuzņem 22 miljonus migrantu un šī termiņa beigās ES iedzīvotāju kopējam skaitam ir jāpalielinās par trešdaļu. Un tā kā pēc Kolindas Grabaras – Kitarovičas ziņām lielākā daļa bēgļu ir vīrieši vecumā no 16 līdz 18 gadiem bez ģimenēm, tad demogrāfiskai situācijai Eiropas Savienībā arī ir dramatiski jāizmainās.

Lai saprastu par ko iet runa, ir jāzin, ka ceturtajā gadsimtā “lielās tautu staigāšanas” laikā, kuras rezultātā tika iznīcināta Romas impērija, uz dzīvi Eiropā simtpiecdesmit gadu laikā pārcēlās kopsummā apmēram 1,5 – 2 miljoni cilvēku, kas sastādīja 2 – 4% no toreizējā Romas impērijas iedzīvotāju kopējā skaita. Horvātijas prezidente stāsta par 40% no eiropiešu kopskaita migrantu ieceļošanu desmit gadu laikā. Tā pat vairs nav sociālā katastrofa. Milzīgā Tungūzu meteorīta nokrišana uz Eiropas Savienības visapdzīvotākajiem apvidiem radītu daudzkārt mazāku kaitējumu.

Un ja pat Grabaras – Kitarovičas kundze kļūdījās, pārteicās vai apzināti pārspīlēja un runa neiet par divsimts, bet, piemēram, “tikai” par divdesmit miljoniem migrantu, tad Eiropas Savienībai no tā nebūs vieglāk. Vienkārši šausmīgu un tūlītēju beigu gadījumā tad būs šausmas, kurām nav redzamas beigas.

To, ka tas tā ir apliecina gadu atpakaļ Eiropas Savienības migrantu krīze, kura iznīcināja eiropeisko vienotību un ļoti nopietni iedragāja ES pamatus. Toreiz pirms gada Eiropas Savienībā gada laikā ieplūda apmēram miljons imigrantu, bet situācija sāk kļūt nekontrolējama jau tad, kad migrantu kopskaits sasniedza pusmiljonu. Ja Eiropas Savienībai būtu jāuzņem pat ne divdesmit, bet “tikai” divi miljoni imigrantu desmit gadu laikā, tad Lielās tautu staigāšanas sekas tāpat liksies tīrās bērnu rotaļas.

Tomēr ir pamats uzskatīt, ka, ja arī Horvātijas prezidenta pārspīlēja gaidāmo bēgļu kopskaitu, tad maksimums tikai divas – trīs reizes, nevis desmit reizes. Sīrijā pirms pilsoņu kara dzīvoja gandrīz 23 miljoni cilvēku. Tagad tur dzīvo mazāk par 18 miljoniem. Nogalināto skaits tiek lēsts apmēram 200 – 300 tūkstoši. Visi pārējie ir bēgļi. Lībijā pirms katastrofas dzīvoja vairāk kā piecarpus miljoni cilvēku. Pašreiz Lībija ir sagrauta daudz lielākā mērā kā Sīrija un cerības uz normālas dzīves atjaunošanu tur ir daudzkārt mazākas.

Ukraina trīs gadu laikā pēc valsts apvērsuma un valstiskuma sagrāves ir pazaudējusi piecpadsmit miljonus cilvēku, no kuriem tikai pieci miljoni cilvēku (Krimas un DTR/LTR iedzīvotāji) palika savās dzīvesvietās. Pārējie kļuva par migrantiem, pārsvarā ekonomiskajiem migrantiem.

Ja Sīrijas krīzes noregulēšana dod cerības, ka iedzīvotāju bēgšana no šīs valsts drīzumā beigsies, tad Lībijā līdz tam vēl ir tālu, bet Ukrainā pats sliktākais nemaz vēl nav sācies un Ukraina spēj uzģenerēt vēl apmēram 10 miljonu lielu migrantu plūsmu. Bet vēl ir gabalos saraustītā un pilsoņu kara plosītā Irāka. Ir permanentā (nepārtraukta) kara pārņemtā Afganistāna . Un ir melnā Āfrika, no kuras puses valstu iedzīvotāji ir gatavi bēgt no savas valsts gandrīz pilnā sastāvā (lai gan ne visiem izdodas realizēt šo sapni).

Attiecīgi, ja pat tikai virspusēji novērtē globālās migrācijas potenciālu, tad iegūstam vairāk kā 100 miljonus. Latīņameriku, no kuras tauta bēg uz ASV, mēs šajos aprēķinos neieskaitām. Šiem simts (vai divsimts pēc Horvātijas prezidentes vērtējuma) miljoniem cilvēku visērtāk ir migrēt tieši uz Eiropu, nevis ASV, Austrāliju, Kanādu vai Jaunzēlandi. Un viņi uz turieni arī bēgs.

Lieta tāda, ka cilvēki bēg no kolapsējošām valstīm un sagrautām sabiedrībām mazākā mērā tāpēc, ka tur var nogalināt, un pavisam ne tāpēc, ka “slinki un negrib strādāt”. Bēg pārsvarā tie, kuriem dzimtenes kolapsējošā ekonomikā nav darba. Tas ļoti uzskatāmi ir redzams uz Ukrainas piemēra, kuras ekonomisko migrantu skaits trīs gadu laikā visos virzienos ir pieaudzis trīs reizes. Pie tam, kā pareizi uzsvēra Horvātijas prezidente, pārsvarā bēg jaunatne, kura neredz sev mājās nekādas perspektīvas. Cilvēki bēg no turienes, kur never iegūt iztikai, uz turieni, kur pagaidām vēl tāda iespēja pastāv.

Man nav nekāda pamata uzskatīt, ka Lībijas, Sīrijas, Irākas, Afganistānas, Somālijas, Dienvidsudānas, Ukrainas un citu sagrauto vai brūkošo valstu ekonomikas tuvāko gadu laikā spēs atjaunoties. Visdrīzāk tieši otrādi, globālās sistēmiskās krīzes apstākļos situācija tikai turpinās pasliktināties.

Pie tam daudzmiljonu migrantu pūļi, kuri bēg uz salīdzinoši labklājīgām valstīm, rada kritisku noslodzi ne tikai sociālajai sfērai, bet pirmkārt tieši ekonomikai, stimulējot arvien jaunu un jaunu ekonomiku sagraušanu un jaunu migrantu miljonu rašanos no vakardienas salīdzinoši labklājīgajām valstīm.

Krievija, protams, var priecāties par eiropiešu problēmām un var teikt: “Paši vainīgi, nevajadzēja nodarboties ar “demokrātijas” un eiropeisko vērtību virzīšanu pasaulē, tad lībieši un sīrieši mierīgi dzīvotu pie sevis mājās”. Tomēr mūsdienu pasaule ir pārāk šaura, trausla un savstarpēji cieši saistīta.

Desmiti miljoni vai pat miljoni bēgļu iznīcinās eiropeisko stabilitāti un viņi tur neatradīs sagaidāmo labklājību. Un tad nav jābūt īpaši zinošam un tālredzīgam, lai secinātu, uz kurieni šīs migrantu masas dosies tālāk, ja Ziemeļos un Rietumos ir okeāns, no Dienvidiem viņi ir ieradušies, bet Austrumos ir Krievija.

Un te ir laiks gūt rūgtu apmierinājumu no PSRS sabrukuma. Šī divdesmit gadus atpakaļ notikusī ģeopolitiskā katastrofa papildus milzīgiem zaudējumiem ielenca Krieviju ar bufervalstu joslu, kuru vidū ir arī Eiropas Savienībā iekļuvušie mūsu bijušie vienlāgernieki. Tagad tieši viņi uzņems un jau uzņem sevī pirmos migrācijas viļņu sitienus, dodot Krievijai atelpas un sagatavošanās laiku.

Austrumeiropieši, ieskaitot baltiešus, pietiekami veiksmīgi pretojas āfro – aziātu valstu migrantu iekļūšanai savā teritorijā un tai pat laikā noņem no Krievijas daļu no Ukrainas ekonomiskās migrācijas sloga. Migrācija no Vidusāzijas ir kontrolējama, pie tam šīs valstis pašas kalpo kā drošs vairogs no afgāņu un citu centrāl – dienvidāzijas valstu migrantiem.

Bet tas viss neturpināsies mūžīgi. Rietumeiropa viena pati neslīks migrantu plūdos, tā salauzīs Austrumeiropu un piespiedīs “vienlīdzīgi sadalīt” migrantu slodzi starp visām ES dalībvalstīm. Un tā kā Austrumeiropas valstis gan ekonomiski, gan politiski ir daudz vājākas par Rietumeiropas valstīm, tas gandrīz momentāni destabilizēs situāciju tajās. Un tā jau ir robeža ar Krieviju.

Ja situāciju Vidusāzijā iespējams stabilizēt ar Eirāzijas ekonomiskās savienības un Kolektīvās drošības līguma organizācijas mehānismiem, tad Rietumos Krievijai šādu mehānismu nav. Tūkstošiem kilometru robeža ar Ukrainu un Baltkrieviju ir praktiski atvērta jebkurā vietā (ieplānoto sienu Ukraina tā arī neuzcēla). Un to kā notiek migrantu ierašanās varēja redzēt pagājušajā gadā Ungārijā, Serbijā un Maķedonijā, kad tūkstošiem cilvēku intensīvi šturmēja inženiertehniskās būves, kuras apsargāja daudz skaitliski policisti.

Šodien Horvātijas prezidente vairs ne uz ko necer un runā par to, ka Eiropas Savienībai ir jārisina bēgļu problēmas viņu mītneszemē. Vajag nevis uzņemt migrantus pie sevis, bet gan jācenšas tos pārliecināt palikt pie sevis mājās. Visdrīzāk tas ir vienīgais efektīvais līdzeklis kā apstādināt migrantu plūdus (nepielietos taču pret viņiem ložmetējus).

Tā kā Krievijai migrantu potenciālais drauda avots ir nevis Āfrika, bet gan Eiropas Savienība (Krievija saņems otro, pēceiropiešu migrantu vilni), tad ir jāpalīdz Austrumeiropas antimigrācijas buferim iegūt pietiekami lielu stabilitāti, lai tas spētu izturēt migrantu uzplūdus. Gala rezultātā migrācijas kanālam “Rietumeiropa – Austrumeiropa – Krievija” ir jākļūst migrantiem ievērojami sarežģītākam kā kanāls “Rietumeiropa – ASV/Kanāda”.

Ir acīmredzams, ka daudzmiljonu migrantu vilni, kurš jau ir iesācis savu kustību, vairs nevar pagriezt atpakaļ. Šo plūsmu var tikai novirzīt līdzīgi kā agrāk Austrumroma (Bizantija) pārvirzīja “lielās tautu staigāšanas” plūsmu uz Rietumromu. Pēc simts gadiem Rietumroma gāja bojā, bet Bizantija turpināja pastāvēt vēl tūkstots gadus un gāja bojā pavisam citu iemeslu dēļ.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs un diplomāts, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/01.06.2017/

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/629963
http://www.teraz.sk/zahranicie/chorvatska-prezidentka-do-europy-bude/262042-clanok.html

Informācijas aģentūra
/11.06.2017/

Publicēts iekš BĒGĻU KRĪZE, Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 3 komentāri

Vladimirs Putins par kodoluzbrukuma draudiem Krievijai: “Pasaules sabiedrība dzīvo neziņā par to, kas notiek”

Vladimirs Putins

Krievijas prezidents Vladimirs Putins 01.06.2017 Santktpēterburgā, tiekoties ar pasaules informācijas aģentūru vadītājiem, pateica sekojošo: “(..) Tiek veidoti pretraķešu aizsardzības sistēmas elementi, kas mūs ļoti uztrauc un mēs nepārtraukti par to runājam desmit gadus. Tas iznīcina globālo stratēģisko spēku līdzsvaru. Jūs visi te esat pieauguši cilvēki, jūs visi esat pieredzējuši, jau desmitiem gadu strādājat informācijas sfērā, bet jūs visi klusējat par to. Pasaule klusē, it kā nekas nenotiktu. Mūs neviens nedzird jeb dzird, bet tālāk netranslē. Un pasaules sabiedrība dzīvo neziņā par to, kas notiek. Bet notiek ļoti nopietns un ļoti satraucošs process.

Aļaskā un tagad Dienvidkorejā rodas pretraķešu aizsardzības sistēmas elementi. Un ko, mums uz to vienkārši ir jānoskatās, tāpat kā uz to, kas notiek Krievijas robežu Rietumu pusē?! Nu nē taču. Mēs domājam, kā mums atbildēt uz šiem izaicinājumiem. Tas mums ir izaicinājums.”

Lai saprastu, kas tika pateikts, pirmkārt ir jāsaprot, ka Putina minētie “stratēģiskie spēki” pirmkārt ir kodolspēki, attiecīgi “globālais stratēģisko spēku līdzsvars” ir t.s. “kodollīdzsvars”.

Kodollīdzsvara būtība ir sekojoša: katrai valstij (ASV un Krievijai) ir tāds infrastruktūras un kodolieroču arsenāls, kurš katrai no tām ļauj pretiniekam dot iznīcinošu kodolpretuzbrukumu pēc tam, kad otra valsts pirmā ir veikusi pilna apjoma kodoluzbrukumu. Tā kā neviena no valstīm negrib tapt iznīcināta kaut vai kodolpretuzbrukuma rezultātā, kodollīdzsvars garantē, ka nebūs arī kodoluzbrukuma. Tas attiecīgi izslēdz (jeb maksimāli minimizē) intensīva kodolkara iespējamību un arī atklāta kara starp ASV un Krieviju iespējamību. Tas savukārt dod attiecīgas garantijas, ka nebūs liela mēroga pasaules kara un ka pasaulē valdīs relatīvs miers. Tiesa gan šī iemesla dēļ vadošo kodolvalstu asās domstarpības bieži tiek risinātas ar “citu rokām” un trešo pušu teritorijās, kas izvēršas dažādos lokālos militāros konfliktos un jukās.

Tā kā kodollīdzsvars ir izdevīgs visiem, kuri grib dzīvot relatīvi mierīgā pasaulē, tai skaitā abām kodollielvalstīm, tā nofiksēšanai starp PSRS un ASV tika noslēgts virkne militāru līgumu par militāro spēku līdzsvara uzturēšanu. Viens no šādiem līgumiem paredzēja kodollielvalstīm ierobežojumus veidot pretraķešu aizsardzības sistēmas, jo to esamība var daļēji vai pilnībā izjaukt kodollīdzsvaru un līdz ar to radīt apstākļus bruņošanās sacensībai un kodolkaram.

Lielākai daļai sabiedrības, kura neizprot kodollīdzsvar būtību, var šķist absurdi, ka pretraķešu aizsardzības sistēma, kura ir aizsardzības sistēma, var kādu apdraudēt (šo apstākli propagandiskos nolūkos anglo – amerikāņi arī plaši izmanto), tomēr tā tas ir. Ja kādai no kodollielvalstīm ir efektīva pretraķešu aizsardzības sistēma, kura spēj aizsargāt tās teritoriju no otras kodollielvalsts “atbildes trieciena”, tad zūd kodollīdzsvara galvenais balsts – abu pušu bailes tapt iznīcinātiem no “atbildes trieciena”. Ja vienai pusei ir šāda pretraķešu aizsardzības sistēma, tad var nebaidīties arī veikt kodoluzbrukumu, jo ir zināms, ka “atbildes trieciens” tiks neitralizēts. Šī iemesla dēļ vienas kodollielvalsts pretraķešu aizsardzības sistēmas veidošana ir tiešs un visnopietnākais apdraudējums otrai kodollielvalstij.

Citiem vārdiem sakot, ja ASV veido visaptverošu pretraķešu aizsardzības sistēmu, tad tas ir tiešs Krievijas apdraudējums un tas nozīmē, ka ASV gatavojas kaut kad nākotnē veikt kodoluzbrukumu Krievijai. Tāpēc arī Krievijas prezidents saka: “Un ko, mums uz to vienkārši ir jānoskatās?! (…) Nu nē taču. Mēs domājam, kā mums atbildēt uz šiem izaicinājumiem.” Tas ir, Krievija attiecīgi veiks pretpasākumus, kuri tādā vai citādā veidā neitralizēs vai apies ASV pretraķešu aizsardzības sistēmu vai arī padarīs to bezjēdzīgu. Un Krievija to darīs par katru cenu, jo tas ir Krievijas un vairuma Krievijas iedzīvotāju fiziskas izdzīvošanas jautājums.

ASV šādu pretraķešu aizsardzības sistēmu oficiāli un atklāti sāka veidot sākot no Džordža Buša (jaunākā) administrācijas laikiem, kad ASV vienpusējā kārtā izstājās no līguma par pretraķešu aizsardzības sistēmas ierobežojumiem. Krievijas amatpersonas nepārtraukti publiski izsaka par šo faktu un par pašas pretraķešu aizsardzības sistēmas veidošanu savu “visdziļāko satraukumu”, bet tas nekādi neietekmē ASV nostāju un politiku. Šis apstāklis arī ir galvenais Krievijas un ASV attiecību straujā saasinājuma cēlonis, jo dēļ tā, ka ASV atklāti gatavojas veikt kodoluzbrukumu Krievijai, Krievijas amatpersonas arī vairs īpaši necenšas tēlot draudzību.

Kādēļ ASV sāka veidot pretraķešu aizsardzības sistēmu?

Dēļ šķietamā Krievijas vājuma. Pēc PSRS sabrukuma un 1990.-1998.gadu jukām Krievijā ASV šķita ka Krievija kā globāla lielvalsts ir norakstāma un attiecīgi var jau atklāti gatavoties “izņemt kodoldzeloni” no piebeidzamā pretinieka. Krievijas ekonomika un rūpniecība bija sagrauta, jaunu kodolieroču ražošanas iespējas gandrīz likvidētas, esošo kodolieroču kopapjoms saskaņā ar abpusēju līgumu tika samazināts, dēļ politekonomiskajām jukām esošo kodolieroču un infrastruktūras uzturēšana nenotika pienācīgā apmērā, kas deva cerības, ka pietiekami liela daļa palikušo kodolieroču ir lietošanai nederīgi.

Šādos apstākļos pretraķešu aizsardzības sistēmas veidošana šķita tālredzīgs un efektīvs solis pilnīgai un neatgriezeniskai Krievijas pakļaušanai, jo kopējais kodollādiņu skaits, pret kuriem jāveido sistēma, bija ievērojami samazinājies, ar tendenci laika gaitā samazināties vēl un vēl. Tādējādi pamatoti varēja cerēt, ka izdosies izveidot pretraķešu aizsardzības sistēmu, kura spēs garantēti un pilnībā bloķēt potenciālo “atbildes triecienu”, ja vispār juku pārņemtā Krievija saglabātu spējas tādu dot.

Un pēc tam, kad šāda pretraķešu aizsardzības sistēma būtu izveidota, tad ASV ar sabiedrotajiem jau varētu uzstādīt Krievijai jebkādas kategoriskas un ultimatīvas prasības, tai skaitā labprātīgi atteikties no kodolieročiem un veikt pašsadalīšanos. Ultimātu neizpildes gadījumā varētu draudēt ar kodoluzbrukumu, bet, ja draudi netiktu ņemti vērā, tad varētu arī šādu kodoluzbrukumu veikt. Angloamerikāņiem šai ziņā nav nekādu morāla rakstura ierobežojumu (ASV ir vienīgā pasaules valsts, kura ir pielietojusi kodolieročus, tai skaitā pret lielu daudzumu civilpersonu, joprojām lepojoties ar to, un ir nopietni gatavojusies veikt PSRS lielpilsētu (tai skaitā Rīgas) kodolbombardēšanu, kad Padomju Savienībai kodolieroču vēl nebija).

Jāatzīmē, ka virkne autoratīvu Krievijas ekspertu uzskata, ka angloamerikāņi, ja tiem radīsies iespēja nesodīti dot kodoltriecienu pa Krieviju, noteikti to darīs un nelīdzēs nekādas Krievijas piekāpšanās. Tas ir, ja Krievija izpildīs pilnīgi visas, pat visabsurdākās angloamerikāņu prasības, viņi pašās beigās tāpat veiks Krievijas teritorijas kodolbombardēšanu. Tas, lai citi baidītos, un neviens vairs, nekad vairs neiedomātos apšaubīt angloamerikāņu globālās kundzības ambīcijas.

ASV – Krievijas militāra konflikta sekas Latvijai

Vispirms jānorāda, ka, neskatoties uz lielas daļas latviešu antikrievisko dabu, no angloamerikāņu skatu punkta visi latvieši ir “krievi” un Latvijas teritorija ir atšķēlusies Krievijas teritorija. Izejot no tā latviešus un Latviju angloamerikāņu stratēģisko plānu realizācijas gadījumā sagaida tāds pats liktenis kā krievus un Krieviju. Starpība tikai tāda, ka latviešus angloamerikāņi uzskata par “noderīgiem idiotiem”, kurus var veiksmīgi izmantot cīņai pret Krieviju. Šī iemesla dēļ latvieši var necerēt uz kaut kādu angloamerikāņu žēlastību vai saudzīgu attieksmi pret sevi. Angloamerikāņi latviešus pilnīgi noteikti kā lielgabalgaļu dzīs kaujā uz pilnīgu iznīcināšanu.

Angloamerikāņiem Latvija ir pretiniekam atņemts placdarms un bāzes vieta. Miera laikā – informatīvā, diplomātiskā un “maigā spēka” kara vešanai pret Krieviju. Reāla kara gadījumam – bāzes vieta karaspēka koncentrācijai (gan sauszemes karaspēka, gan flotes, gan gaisa un raķešu spēku). Šādas izmantošanas liels trūkums ir Baltijas reģiona militārā ievainojamība, tāpēc šādi tas var tikt izmantots tikai noteiktu stratēģiju un taktiku gadījumā.

Vēl Latvija ir NATO dalībvalsts, kura robežojas ar Krieviju, kas ļauj to izmantot dažādās politiskās un diplomātiskās spēlēs, izmantojot to kā attiecību saasināšanas vai pat kara iemeslu. Šī iemesla dēļ sabiedrotajiem var būt izdevīgi veikt Latvijas teritorijā dažādas provokācijas, kurās apvainot Krieviju. Visbeidzot viens no ilgtermiņa kara pret Krieviju elementiem ir pilnīga haosa izraisīšana valstīs, kas robežojas ar Krieviju, jo haoss kaimiņvalstī dabiski tieksies izplatīties arī uz Krieviju, destabilizējot to un saistot tās resursus (šis scenārijs tiek realizēts Ukrainā). Tas attiecas arī uz Latviju un šī iemesla dēļ sabiedrotajiem var būt izdevīgi pilnībā iznīcināt Latvijas valsts pārvaldes struktūras un/vai pat izraisīt Latvijā pilsoņu karu.

ASV – Krievijas kodolkara gadījumā visa Latvija sadegs kodolliesmās jau pirmo kara stundu laikā. Pirmkārt Krieviju iznīcinošie kodollādiņi neizbēgami atstās nāvējošu ietekmi arī uz Latviju. Otrkārt, arī Latvijas teritorijā kritīs abu pušu pretraķešu aizsardzības sistēmu notriektās kodolraķetes. Treškārt, Krievija var dot militārus triecienus pa NATO objektiem Latvijā. Kodoluzbrukuma Krievijai gadījumā tie var būt arī kodoltriecieni. Ceturtkārt, Krievija var dot preventīvus militārus triecienus pa NATO objektiem Latvijā, ja tai ir droši zināms par neizbēgamu uzbrukumu (šāda varbūtība ir salīdzinoši maza, bet tomēr pastāv). Ja NATO Latvijā būs izvietojusi kodolieročus, tad tie var būt kodoltriecieni vai to rezultātā var notikt kodolsprādzieni.

Viens no labākajiem ASV – Krievijas militārā konflikta iznākumiem Latvijas iedzīvotājiem ir pēkšņi no rīta konstatēt Krievijas tankus Rīgas ielās. Šāds variants teorētiski ir iespējams, ja ASV – Krievijas militārs konflikts izceļas citā pasaules malā, Krievija nolemj preventīvi neitralizēt NATO grupējumu Baltijā un tas neizraisa kodolkonfliktu. Tiesa gan šāda militāra konflikta scenārija varbūtība ir ļoti niecīga.

Daudz kas no augstāk minētā tik pat lielā mērā attiecas arī uz citām angloamerikāņu Austrumeiropas vasaļvalstīm, jo īpaši tādām kā Rumānija un Polija, kuras jau ir piekritušas savā teritorijā izvietot ASV pretraķešu aizsardzības sistēmas raķetes, kuras salīdzinoši vienkārši ir transformējamas uzbrukuma raķetēs.

Vladimira Putina izteikuma “skaidrojošais tulkojums” no diplomātu valodas

“ASV gatavojas kodoluzbrukumam Krievijai, kas mūs ļoti uztrauc un mēs nepārtraukti par to runājam desmit gadus. ASV pretraķešu aizsardzības sistēma iznīcina kodollīdzsvaru. Jūs visi te esat pieauguši cilvēki, jūs visi esat pieredzējuši, jau desmitiem gadu strādājat informācijas sfērā, tāpēc jūs visi saprotat, ka tas ir ceļš uz intensīvu un izmisīgu bruņošanās sacensību, krasu starptautiskās situācijas saasinājumu un uz kodolkaru, bet jūs visi nezin kāpēc klusējat par to, lai gan jūsu pienākums ir kliegt par to uz visiem stūriem, mēģinot vest neprāšus pie saprašanas.

Pasaule klusē, it kā nekas nenotiktu, lai gan tā strauji tiek virzīta uz bezdibeni. Mūs neviens nedzird jeb dzird, bet tālāk netranslē. Un pasaules sabiedrība dzīvo svētlaimīgā neziņā par to, kas notiek. Bet notiek ļoti nopietns un ļoti satraucošs process, kurš var izraisīt lielus globālus satricinājumus un kodolkaru.

Aļaskā un tagad Dienvidkorejā rodas pretraķešu aizsardzības sistēmas elementi. Un ko, mums uz to vienkārši ir jānoskatās, tāpat kā uz to, kas notiek Krievijas robežu Rietumu pusē?! Mums ir mierīgi jāgaida, kad ASV būs pilnībā sagatavojusies kodoluzbrukumam Krievijai?! Nu nē taču. Mēs nesēdēsim rokas klēpī salikuši un negaidīsim, kamēr mūs visus iznīcinās kā Ziemeļamerikas indiāņus. Mēs domājam, kā mums atbildēt uz šiem izaicinājumiem. Mēs domājam kā novērst radušos draudus Krievijas fiziskai pastāvēšanai. Mēs domājam kā atbildēt agresoram, mēs domājam kā apiet viņa aizsarg sistēmas un kā sevi drošāk un efektīvāk pasargāt. Tas mums ir izaicinājums. Kā redzams poļu, franču, vāciešu un “citu zviedru” bēdīgo pieredzi amerikāņu partneri negrib ņemt vērā. Mēs negribam atkal to uzskatāmi pierādīt, bet, ja būs nepieciešams, mēs to izdarīsim.”

Avots:

Informācijas aģentūra
/11.06.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Oriģinālziņa, W: VLADIMIRS PUTINS | 9 komentāri

Krievijas prezidents publiski atzīst, ka lasa ASV specdienestu slepenos ziņojumus

Sanktpēterburgas ekonomiskā foruma diskusiju laikā Krievijas prezidents Vladimirs Putins publiski atzina, ka viņš lasa visu ASV specdienestu slepenos ziņojumus. Šī atziņa tika pateikta pusjoka formā domu apmaiņas laikā ar diskusijas vadītāju, ASV telekompānijas NBC News blondo zvaigzni Meginu Kelliju par “krievu hakeru” iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanās.

“Megina Kellija: Visas 17 ASV izlūkošanas aģentūras ir izdarījušas secinājumus, ka Krievija ir iejaukusies ASV prezidenta vēlēšanās. Vai tām visām nav taisnība?

Vladimirs Putins: Jūs esat lasījusi šos ziņojumus?

Megina Kellija (apjukusi): Publisko sabiedrisko versiju, kura nav slepena, es lasīju.

Vladimirs Putins (ironiski): Publisko sabiedrisko, tātad nekādu versiju. Es lasīju šos ziņojumus [zāle smejas]. Pat šajos ziņojumos nav nekas konkrēts. Dodiet adreses, “javkas” [saziņas atslēgvārdi], uzvārdus. Kur tas viss ir?

(…)

Megina Kellija: Tur ir simtiem faktu pret Krieviju. IP adreses, pirkstu nospiedumi…

Vladimirs Putins: Kādi pirkstu nospiedumi? Pasakiet vēl nagu un ragu nospiedumi. Kam tie pirkstu nospiedumi pieder? Bet IP adreses vispār var izdomāt. Ziniet cik daudz tagad ir IT speciālistu. Viņi uztaisīs tā, ka no Jūsu mājas datora, Jūsu bērni to izdarīja. Viņi var noorganizēt tā, ka Jūsu trīsgadīgā meitiņa to izdarīja. IP adreses nav nekāds pierādījums.”

Avots:

Informācijas aģentūra
/11.06.2017/

Publicēts iekš Kat.: Specdienesti, Reģ.: Krievija, Veids: Ziņa, W: VLADIMIRS PUTINS | Komentēt

ASV varasiestādēm nevar uzticēt slepenu informāciju

Terēza Meja un Donalds Tramps NATO samita 2017 laikā

Pēdējā mēneša laikā notika virkne notikumu, kuri nepārprotami liecina, ka Amerikas Savienoto Valstu varasiestādēm nedrīkst uzticēt slepenu informāciju un ka jebkurai sabiedroto valstij, kura amerikāņiem dod piekļuvi saviem noslēpumiem, ir jārēķinās, ka tie ar lielu varbūtību var ne tikai tapt nodoti trešām personām, bet arī parādīties presē.

Jaunākais skandāls sākās dēļ ASV iekšpolitiskās cīņas turpinājuma un antikrievisko noskaņu uzkurināšanas. Pēc ASV prezidenta Donalda Trampa un Krievijas Ārlietu ministra Sergeja Lavrova tikšanās, ASV publiskajā telpā plaši un intensīvi tika izplatīts apgalvojums, ka ASV prezidents it kā esot nodevis Krievijas Ārlietu ministram sevišķi slepenu informāciju. Drīz vien presē tika konkretizēts, ka tā ir Izraēlas specdienestu amerikāņu kolēģiem sniegta informācija par DAESH plānotu teroristisku aktu, ko sniedza DAESH rindās iefiltrēts izraēliešu slepenais aģents.

Lai gan ar slepenas informācijas nopludināšanu presē acīmredzami tika cerēts dot kārtējo informatīvo triecienu pa Donalda Trampa popularitāti, faktiski kā ierasts Demokrātu partijas atbalstītāji parādīja savu antivalstisko (antiamerikānisko) un nihilistisko dabu.

Pirmkārt, ASV prezidents ir tiesīgs atslepenot gandrīz jebkuru slepenu informāciju vai, ja ir tāda politiska nepieciešamība, nodot to citu valstu attiecīgu iestāžu pārstāvjiem. Viens no iemesliem, kādēļ valsts vadītāji regulāri tiekas, ir apstāklis, ka viņi visa cita starpā apmainās ar slepenu informāciju. Tāpēc, pat ja ir taisnība, ka Tramps Lavrovam nodeva slepenu informāciju, tad tas nav nekas īpašs un tas minimāli apdraud informācijas pamatavotu, jo informācija tika nodota slepenības režīmā.

Otrkārt, tieši tie ASV valsts pārvaldes darbinieki, kuri informēja presi par šo gadījumu, ļoti rupji pārkāpa likumu, kā rezultātā slepena informācija kļuva publiski zināma, kas savukārt var būtiski apdraudēt informācijas pamatavotu (šiem informācijas nopludinātājiem pēc būtības pienākas liels cietumsods). Publikācija presē pievērsa šim apstāklim visas pasaules uzmanību, bet konkretizētās detaļas var DAESH dot iespēju vai nu atrast izraēliešu aģentu vai arī sašaurināt aizdomās turamo loku. Pie tam, šai gadījumā līdzatbildīgs par notikušo ir medijs, kurš pirmais izplatīja šo informāciju.

Apmēram šajā pat laikā ASV prese pamanījās publicēt fotogrāfiju, kura satur ASV Aizsardzības ministra Džeimsa Matisa personiskā mobilā tālruņa numuru.

Visbeidzot kronis visam ir Lielbritānijas slepenās informācijas par Mančesteras terora aktu, ko tā sniedza ASV kolēģiem, parādīšanās amerikāņu presē. Šis atgadījums bija nopietnu nesaskaņu iemesls starp ASV prezidentu Donaldu Trapmu un Lielbritānijas premjerministri Terezu Meju NATO samita laikā, par ko ASV bija spiesta pat oficiāli atvainoties (amerikāņi parasti tā nedara un atklāti spļauj visiem virsū bez jebkādas atvainošanās).

Tagad par ASV slepenas informācijas noplūdēm var sacerēt arī anekdotes: “Britu valdības pārstāvis: “Amerikāņi atsakās publicēt mūsu sniegto informāciju.”
Kolēģis: “Pamēģini to noslepenot un nodot ASV prezidenta administrācijai.” ”

No šiem un citiem gadījumiem ir acīmredzams, ka ASV valsts pārvaldes iestādēm ir ļoti nopietnas problēmas ar noslēpumu glabāšanu un ka tajās strādā pietiekami daudz kadru, kuri apzināti un nekaunīgi pļāpā pa labi un pa kreisi, zinot, ka viņiem par to tāpat nekas nebūs. Un nav brīnums, ka tā, jo, ja jau Hilarija Klintone drīkst nevērīgi apieties ar valsts noslēpuma objektiem un viņai par to nekas nav, lai gan nu visa pasaule zin, ka viņa atklāti uzspļāva virsū visiem drošības nosacījumiem (iespējams pat apzināti nopludināja slepenu informāciju), tad kādēļ gan lai tā nedarītu arī viņas domubiedri. Un viņi to dara un darīs vēl un vēl. Tas visiem ir jāņem vērā.

Bet Donaldam Trampam, ja viņš grib šo lietu pārtraukt, ir kārtīgi jāķeras klāt šīm klintonoīdu midzenim un jāsāk nežēlīgi sēdināt par katru šādu gadījumu. Un ideoloģiskai ASV labās noslēpumu glabāšanas un principiālas likumības slavas atjaunošanai, protams, ir jāiesēdina arī Hilarija Klintone.

Informācijas aģentūra
/01.06.2017/

Publicēts iekš Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Kad un kāpēc ASV Demokrātu partija radīja mītu par “krievu hakeriem”

Sets Ričš (Seth Rich)

16.05.2017 ASV telekanāls Fox News pārraidīja sižetu, kurā tiek apgalvots, ka “krievu hakeri” nav vainojami ASV Demokrātu partijas e-pastu nesankcionētā iegūšanā un ka šos e-pastus publiskošanai nodeva bijušais Demokrātiskās partijas nacionālās komitejas darbinieks Sets Ričš (Seth Rich), kurš neilgi pirms e-pastu publiskošanas tika mīklainos apstākļos nogalināts.

Informācija par to, ka Sets Ričš nevis “krievu hakeri” varētu būt Wikileaks informators un ka viņš tādēļ ir ticis nogalināts, pasaules medijos parādījās vēl ASV priekšvēlēšanu laikā, tomēr tagad ir noskaidroti papildus apstākļi, kas to apstiprina. Pēc FoxNews avota tiesībsargājošajās iestādēs sniegtajām ziņām, Seta Riča datorā izmeklētāji atrada publiskotās Demokrātu partijas funkcionāru vēstules.

Sets Ričš tika nogalināts 2016.gada 10.jūlijā Vašingtonā, divas nedēļas pirms Demokrātu partijas vēstuļu publicēšanas internetā. Viņš tika nošauts ar šāvieniem mugurā, ejot mājās no kroga. Uzreiz tika apgalvots, ka tā esot bijusi laupīšana, tomēr Ričam nekas netika nolaupīts (pie upura tika atrasts pulkstenis, telefons un maks).

Riča radinieki lietas papildus izmeklēšanai noalgoja privātdetektīvu (bijušo policistu) Rodu Vīleru, kurš Fox News ēterā pateica sekojošo: “Katru reizi, kad es mēģināju runāt ar policiju par slepkavības iespējamo saistību ar Wikileaks publikācijām, ar mani kategoriski par to atteicās runāt. Teica, ka ar šādiem jautājumiem jāgriežas pie FIB (Federālais izmeklēšanas birojs). Bet tas, kas nav skaidrs, ja jau šī bija parasta slepkavība, mēģinot veikt laupīšanu, tad kāpēc lieta ir nodota FIB [FIB tiek nodotas tikai plaša ģeogrāfiskā mēroga vai īpaši svarīgas lietas].

Un vēl viens būtisks apstāklis. Kad es pirmo reizi šīs lietas sakarā sazinājos ar policiju, par to kaut kādā veidā uzzināja …. Demokrātu partijā un pēc tam viens augsti stāvošs Demokrātu partijas pārstāvis zvanīja nogalinātā vecākiem un interesējās, ko es tur okšķerēju. Un tagad izrēķiniet cik ir 2×2.”

Vēl jānorāda, ka savulaik (2016.gada augustā) intervijā Nīderlandes TV kanālam Džulians Asanžs deva tiešu mājienu, ka Sets Ričš ir Wikileaks informators:

“Džulians Asanžs: Tagad parunāsim par riskiem. 27 gadus vecu puisi, Demokrātiskās partijas darbinieku, nezināmu iemeslu dēļ nogalina ielas vidū Vašingtonā.

Intervētājs: “Tā taču bija laupīšana.”

Džulians Asanžs: “Nē, tam nav apstiprinājuma.”

Intervētājs: “Ko Jūs ar to gribat pateikt?”

Džulians Asanžs: “Es ar to gribu pateikt, ka mūsu [Wikileaks] avoti ļoti riskē.” “

Lai saprastu “krievu hakeru” rašanās mīta tehnoloģisko pusi, jāatgādina, ka ASV prezidenta vēlēšanas būtiski ietekmēja trīs e-pastu noplūdes lietas. Hilarijas Klintones e-pastu noplūde vēl pirms aktīvas priekšvēlēšanu kampaņās sākuma, ASV Demokrātu partijas vadības e-pastu noplūdes un Demokrātu partijas funkcionāra, bijušā Bila Klintona administrācijas vadītāja un Hilarijas Klintones priekšvēlēšanu štāba vadītāja Džona Padestas e-pastu noplūde. Lai gan visas šīs noplūdes radīja milzīgu sabiedrisko rezonansi un parādīja ASV Demokrātu partijas patieso dēmonisko seju, kā lūzuma punkts bija tieši Demokrātu partijas e-pastu noplūde.

Pēc Hilarijas Klintones e-pastu noplūdes, milzīgā skandāla un ierosinātās izmeklēšanas par neatbilstošu apiešanos ar valsts noslēpuma objektiem, Demokrātu partijai tika dots nozīmīgs ideoloģisks trieciens, tomēr tā spēja no šī nepatīkamā incidenta atgūties, jo īpaši pēc tam, kad, pateicoties bijušajam FIB vadītājam Džeimsam Komijam, izdevās pārtraukt lietu pret Hilariju Klintoni (kā nesen noskaidrojās, viņš uz ierindas FIB darbiniekiem izdarīja spiedienu).

2016.gada jūlijā Hilarijas Klintones izredzes kļūt par ASV prezidenti bija pietiekami labas un tad 22.07.2017 Wikileaks publicēja ASV Demokrātu partijas funkcionāru e-pastus, kas visai pasaulei parādīja kā ASV Demokrātu partijas vadība visādi bremzēja Klintones konkurentu Berniju Sandersu par labu Klintonei. Labticīgiem amerikāņiem tas bija milzīgs šoks, jo iekšējās partijas priekšvēlēšanu laikā Demokrātu partijas vadībai vajadzēja būt neitrālai un vienādi atbalstīt visus kandidātus (tas ir, bija jāatļauj partijas biedriem un atbalstītājiem brīvi un demokrātiski izteikt savu gribu).

Līdz ar šo noplūdi tika parādīta gan Demokrātu partijas, gan arī visas ASV vēlēšanu sistēmas tendenciozā un nedemokrātiskā daba. Šīs noplūdes rezultātā Demokrātu partija tika nozīmīgi diskreditēta savu vēlētāju acīs, daļu no kuriem tai tā arī neizdevās atgūt. Un tieši pēc šo e-pastu noplūdes, kad Klintones izredzes tapt ievēlētai atkal būtiski tika apšaubītas, tika radīts mīts par “krievu hakeriem”. Pirmie šo mītu savā atskaitē izteica ar Demokrātu partiju saistīts IT drošības uzņēmums CrowdStrike, kurš savu apgalvojumu apstiprināšanai nedeva nekādus pierādījumus. Tagad jau ir pietiekami droši zināms, ka Demokrātu partijas e-pastus Wikileaks nodeva nevis “krievu hakeri”, bet gan Demokrātu partijas darbinieks Sets Ričs.

Vēl jānorāda, ka kopš t.s.”aukstā kara” laikiem t.s.”krievu draudi” ir gandrīz vai ideāls ASV sabiedrību uzbudinošs un motivējošs “pr arguments”, kuru var brīvi lietot gan vietā, gan pilnīgi nevietā, jo ir liela iespējamība panākt vajadzīgo rezultātu un ir maza iespējamība, ka tas izraisīs kādas negatīvas sekas tā lietotājam. “Krievu draudu” arguments ASV politikā ir t.s. ”zaudējumu izslēdzošs variants” (var iegūt daudz vai visu ar minimāliem riskiem vai vispār bez riskiem). Šī iemesla dēļ arī ir loģiski, ka Hilarijas Klintones priekšvēlēšanu štābs, apstākļos, kad šķiet jau viss ir zaudēts, izmantoja tieši “krievu draudu” argumentu un uz līdzenas vietas izdomā “krievu hakerus”. Tāpēc visa turpmākā Klintones priekšvēlēšanu kampaņa balstījās uz pretdarbību “Krievijas draudiem”, bet visas turpmākās noplūdes un apstākļi, kuri traucēja Klintonei, tika saistīti ar “krievu hakeriem”. No Demokrātu partijas ideologu viedokļa tas ir loģiski, bet cilvēki, kuri tam tic, parāda savu aprobežotību un stulbumu. Un vistraģiskākais šai lietā ir fakts, ka liela daļa (gandrīz puse) varenākās vai otras varenākās pasaules lielvalsts iedzīvotāji ir tādi politiskie idioti, kuri tic tik primitīvām un nekvalitatīvām manipulācijām.

Avoti:
https://wikileaks.org/dnc-emails/
http://www.tvc.ru/channel/brand/id/29/show/episodes/episode_id/49897
https://en.wikipedia.org/wiki/Murder_of_Seth_Rich
https://en.wikipedia.org/wiki/Democratic_National_Committee_cyber_attacks
http://inosmi.ru/social/20160812/237527641.html

Informācijas aģentūra
/01.06.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Mančesteras terorakts – Lielbritānijas antiKadafi politikas sekas

Salamans Abedi, Ramadans Abedi

22.05.2017 Mančesteras (Lielbritānija) stadionā, amerikāņu dziedātājas Arianas Grandes koncerta laikā nogranda sprādziens, kurā gāja bojā 22 cilvēki, tai skaitā 12 bērni, kuru koncertā bija daudz (ievainoti vairāk kā 100 cilvēku). Atbildību par terorakatu uzņēmās teroristiskā organizācija DAESH (t.s.”Islāma valsts”), bet to izpildīja terorists – pašnāvnieks, 22 gadus vecais Lībijas imigrantu dēls un Lielbritānijas pilsonis Salamans Abedi.

Zīmīgi, ka Salamana Abedi tēvs Ramadans Abedi ir ar teroristiskām organizācijām saistīts bijušais Muammāra Kadafi laiku Lībijas specdienestu darbinieks, kurš Kadafi laikā tika iekļauts teroristu sarakstā (par sadarbību ar “Lībijas Islāma kaujas grupu”) un kuram Lielbritānija deva politisko patvērumu. Pēc bēgšanas no Kadafi režīma, Ramadans Abedi sākumā apmetās Londonā, bet pēc tam pārcēlās uz dzīvi Mančesterā, kur arī piedzima nākamais terorists – pašnāvnieks Salamans.

Islāma terorisma Lielbritānijā sakarā vēl jāpiemin, ka Lielbritānija ir viena no visstraujāk islamizētajām valstīm Eiropā. Pēc ASV analītiskā centra Gatestone datiem kopš 2001.gaada tikai Londonā vien ir slēgtas 500 kristiešu baznīcas, bet ir atvērtas 423 mošejas. Katrs sestais Mančesteras iedzīvotājs ir musulmanis. Ramadans Abedi bija Mančesteras centrālās mošejas muedzins (iekšā saucējs). Mančesteras centrālā Mošeja atrodas bijušajā kristiešu baznīcā, kura tika slēgta un pēc tam pārdota arābu investoriem. Tiek prognozēts, ka uz 2020. gadu Lielbritānijā musulmaņi būs vairākumā.

Mančesteras terorakts pasaulei atklāj vēl vienu Lielbritānijas sabiedrības deģenerācijas un lielas daļas britu debīlisma pazīmi. Pietiek tikai virspusēji iepazīties ar Arianas Grandes repertuāru, lai normāls cilvēks konstatētu, ka šāds “kontents” bērniem kategoriski nav rādāms. Tomēr tieši bērni un pusaudži ir galvenā Arianas Grandes mērķauditorija un arī tās koncertu apmeklēja liels skaits bērnu (ir ziņas, ka koncertu apmeklēja pat astoņgadīgas (!) meitenes). Daudziem bērniem koncerta apmeklējums bija vecāku (!) dāvana. Tur ir jābūt patiešām prātiņu izkūkojušiem, lai bērniem atļautu apmeklēt tādu atsaldētu pasākumu kā Arianas Grandes koncerts. Lielbritānijā kā redzams šāds debīlisms ir plaši izplatīta parādība.

Avots:

Informācijas aģentūra
/01.06.2017/

Publicēts iekš Kat.: Notikumi, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

NATO kārtējo reizi nodemonstrē savas patiesās vērtības – homoseksuālistu vērtības

26.05.2017 Briselē NATO jaunā centrālā ofisa ēkas atklāšanā, visai pasaulei tika simboliski nodemonstrētas NATO patiesās vērtības, kuras ir homoseksuālistu vērtības un, spriežot pēc citām alianses dalībvalstu darbībām, arī homoseksuālistu – pedofīlu vērtības.

No NATO samita jauno ofisu ieradās atklāt NATO dalībvalstu līderi, daļa no kuriem bija ieradušies ar sievām. Kamēr NATO dalībvalstu līderiem bija viena programma, viņu sievām – cita, tai skaitā arī oficiālā fotogrāfēšanās.

Šoreiz pie dalībvalstu līderu sievām tika pieskaitīts arī Luksemburgas premjerministra oficiāli reģistrētais piegulētājs, kam tika arī ļauts fotografēties kopā ar valstu līderu sievām. Diemžēl neviena no sievietēm neuztvēra šo soli kā spļāvienu sejā sev personiski un visai savu valstu normālu cilvēku sabiedrībai (pirmkārt ģimeniskām sievietēm) un neviena demonstratīvi neatteicās piedalīties šajā apkaunojošajā fotosesijā. Šķiet tā to neuztvēra arī nevienas valsts vadītājs, tai skaitā konservatīvās Amerikas ievēlētais Donalds Tramps. Vienīgi Turcijas prezidenta Radžepa Erdogana sieva Emine Gulbarana Erdogana izrādīja acīmredzamas neapmierinātības pazīmes dēļ šīs uzspiestās nenormālības.

Šis simboliskais NATO vadības solis kārtējo reizi apliecina, ka NATO ir pirmkārt homoseksuālistu intereses aizstāvoša militāra organizācija, ar kuras palīdzību homoseksuālisti visai pasaulei ar militāra spēka palīdzību cenšas uzspiest savas pseidovērtības. To ir jāņem vērā arī Latvijas normālorientētajiem politiķiem, ierēdņiem, karavīriem un policistiem, jo homoseksuālistu agresīvajos plānos viņiem ir atvēlēta lielgabalgaļas loma, ar kuru pēc tam nepieciešamības gadījumā dažādos izsmalcinātos veidos var izrēķināties.

Avoti:
http://indianexpress.com/article/world/this-photo-of-the-first-spouses-at-nato-summit-is-making-waves-gauthier-destenay-xavier-bettel-4676049/
http://mashable.com/2017/05/26/luxembourg-first-husband-gautheir-destenay-joins-spouse-dinner-nato-summit/#SMMsAa0Mqmqo

Informācijas aģentūra
/01.06.2017/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reģ.: GEIropa, Veids: Oriģinālziņa | 3 komentāri