PAR FAŠISMA BŪTĪBU

Zbigņevs Bžezinskis un Aleksandrs Dugins

Zbigņevs Bžezinskis un Aleksandrs Dugins

Tā kā pasaule jau labu laiku atrodas par mata tiesu no jauna pasaules kara, kurš nevar nebūt kodolkarš, ir vērts sīkāk apskatīt cilvēkus, organizācijas un idejas, kas kodolkaru, apokalipsi un cilvēces beigas ne tikai uzskata par kaut ko labu, bet kas to arī aktīvi un apzināti veicina. Ļoti labi šādas aprindas raksturo krievu un vienlaicīgi arī anglo –amerikāņu fašists Aleksandrs Dugins.

Latviešu un vispār Rietumvalstu publiskajā telpā Aleksandrs Dugins tiek parādīts kā krievu ideologs, “kremļa” ideologs un pat Putina ideologs, lai gan šādi apzīmējumi nav korekti, jo Dugins ar savu darbību un izteikumiem parāda, ka viņš ir viens no lielākajiem Krievijas un krievu ienaidniekiem un ka ir anglo –amerikāņu draugs un sabiedrotais. Šai ziņā Dugina personības apskate ļoti labi raksturo gan Rietumvalstu propagandu, kurā pat deklarētie propagandiskie ienaidnieki patiesībā ir savējie, gan arī pašu Rietumvalstu patiesās vērtības, kas ļoti labi izskaidro visas tās nejēdzības, nebūšanas, absurdus un ļaundarības, kas tur notiek un ko ikdienā var “izbaudīt” arī Latvijas iedzīvotāji.

Īsa Aleksandra Dugina biogrāfija

Aleksandrs Dugins, dzimis 1962.gadā Maskavā PSRS Militārā izlūkošanas dienesta GRU virsnieka (vēlāk ģenerāļa) ģimenē. Kad Duginam bija 3 gadi, tēvs pameta ģimeni. Māte – Gaļina Dugina (Anufrienko) bija tuva slavenas PSRS laiku disidentes un antikrieves Valērijas Novodvorskas mātes draudzene. 1979.gadā Dugins iestājas Maskavas aviācijas institūtā no kura pēc 2 gadiem viņu izslēdz, it kā par to, ka viņš, noformējot aktu zāli, kurā bija jānotiek koncertam, izvietoja plakātu ar uzrakstu: “P**dets nolādētajam sovdepam!”

1980.gadā (vēl būdams institūta students), iestājas t.s. “Južinskas pulciņā”, ko sākotnēji radīja rakstnieks Jurijs Mamļejevs. 1988.gadā uzsāk aktīvu sabiedrisko un politisko darbību, sāk izdot žurnālus, rakstīt rakstus un grāmatas, veidot TV un radio raidījumus. No Dugina grāmatām minamas “Absolūta ceļi”, “Hiperborejas teorija”, “Konspiroloģija”, “Konservatīvā revolūcija”, “Mūsu revolūcijas mērķi un uzdevumi”, “Proletariāta templieši”, “Labās ziņas metafizika. Pareizticīgā ezotērika”, “Ģeopolitikas pamati. Krievijas ģeopolitiskā nākotne”, “Krievijas ģeopolitika”, “Eirāzijas mistērija”, “Absolūtā Dzimtene”. Aleksandrs Dugins raksta arī dzeju – ar pseidonīmu Aleksandrs Šternbergs.

2000.gadā Dugins kļūst par sabiedriski – politiskās kustības “Eirāzija” līderi, kura 2002.gadā pārtop par politisko partiju. 2003.gadā tiek izslēgts no “Eirāzijas” un uzreiz ar saviem atbalstītājiem un domubiedriem nodibina “Starptautisko Eirāzijas kustību”, kurā aktīvi darbojas joprojām. 2008.gadā kļūst par Maskavas Valsts universitātes (MVU) Socioloģijas fakultātes profesoru. No 2009.gada līdz 2014.gadam ir MVU Socioloģijas fakultātes Starptautisko attiecību socioloģijas katedras vadītājs. Divreiz precējies. Ir dēls (1985) un meita (1992).

Aleksandrs Dugins – sera Džeimsa Goldsmita, Žaka Atalī un Zbigņeva Bžezinska sabiedrotais

Lai gan deklaratīvi Aleksandrs Dugins sevi pozicionē kā Krievijas impēristu un patriotu, patiesībā viņš ir cieši saistīts ar niknākajiem Krievijas ienaidniekiem. Lūk, īsumā Aleksandra Dugina saistību ķēde:

1. Aleksandrs Dugins – Ahmeds Nuhajevs – ser Džeims Goldsmits / Žaks Atalī / Masūrs Jahimčiks – Zbigņevs Bžezinskis

2. Aleksandrs Dugins – Konstantīns Malofejevs – Zurabs Čavčavadze / Jevgēnijs Jurjevs – Marks Mobiuss un “Franklin Templeton Investments”

3. Aleksandrs Dugins – Konstantīns Malofejevs – Boriss Jordans (investīciju fonds Renesans capital) – “Deutsche Bank” un Morganu klans

Ar ciešām organizatoriskām un politiskām saitēm Aleksandrs Dugins ir saistīts ar bijušo Ičkērijas (pašpasludinātās čečenu republikas, kura karoja ar Krieviju) ārējās izlūkošanas dienesta vadītāju, kuram bija pakļautas arī čečenu bruņo formējumu specvienības.

Ahmeds Nuhajevs un Aleksandrs Dugins

Ahmeds Nuhajevs un Aleksandrs Dugins

Ahmeds Nuhajevs ir trīs reizes sodīts par kriminālpārkāpumiem. Iesauka kriminālās aprindās “Hoža”. Maskavā tiek uzskatīts par čečenu mafijas “krusttēvu”. 1989. gadā kļuva par čečenu organizētas noziedzīgas grupas t.s. “lazanskas grupējuma” vadītāju. 1990.gadā tika arestēts par izspiešanu. 1991.gadā notiesāts – piespriesti 8 gadi brīvības atņemšanas. Tai pat gadā nogādāts soda izciešanai Čečenijā, kur pēc juku sākšanās tiek atbrīvots. 1994.gadā kļūst par pašpasludinātās čečenu republikas Ičkērija ārējās izlūkošanas dienesta vadītāju. Kopš 2001.gada ir kustības “Eirāzija” valdes loceklis (“Eirāzijas” politiskais līderis bija Aleksandrs Dugins, izpildkomitejas vadītājs Pjotrs Suslovs).

Aleksandrs Dugins un Pjotrs Suslovs

Aleksandrs Dugins un Pjotrs Suslovs

Pjotrs Suslovs (1951) – līdz 1995.gadam Krievijas Ārējā izlūkošanas dienesta darbinieks, viens no tuvākajiem Ahmeda Nuhajeva palīgiem un uzticības personām. Aktīvi piedalījās Nuhajeva [tas ir Ičkērijas] “naftas programmas” realizācijā caur Novorosijskas un Tuapsinskas ostām. Karadarbības Čečenijā  laikā Suslovs vairākkārtīgi un bez šķēršļiem brauca uz Grozniju, kur kārtoja Nuhajevam nepieciešamus jautājumus. Ar tādu pašu mērķi apmeklēja Bagdādi, Teherānu,  Arābu Emirātus un citas Tuvo Austrumu valstis.

Masūrs (Mačeijs) Jahimčiks – viens no kustības “Solidaritāte” (Polija) līderiem (cīņā pret sociālistisko valdību), kurš pieņēma islāmu un Ičkērijas pilsonību. Jahimčiks islāmu uzskata par ieroci cīņai pret “krievu imperiālismu” (šāds uzskats ir pausts XIX un XX gadsimtu poļu un baltiešu politiskajā literatūrā). Jahimčiks bija poļu izcelsmes ASV ideologa Zbigņeva Bžezinska “labā roka” kustības “Solidaritāte” organizēšanā, kas aizsāka Varšavas pakta un PSRS sabrukumu. Pēc krievu politologa Sergeja Kurginjana domām “Jahimčiks ir tieša izeja uz Bžezinski”.

Masūrs Jahimčiks, Aleksandrs Kozirevs, Ahmeds Nuhajevs

Masūrs Jahimčiks, Andrejs Kozirevs, Ahmeds Nuhajevs

1997.gadā Nuhajevs un Jahimčiks (kuram bija Čečenijas, Polijas un Lielbritānijas pilsonība) reģistrēja ASV “Kaukāziešu – amerikāņu rūpniecības un tirdzniecības palātu”. Nodibinātās organizācijas ekspertu grupu vadīja bijušais Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas vadītājs Žaks Atalī. Vēlāk Nuhajevs un Jahimčiks nodibināja “Transkaukāza enerģētisko konsorciumu”, kurā iekļāvās vairākas poļu, britu un amerikāņu kompānijas, kā arī kompānijas no Arābijas pussalas.

sers Džeims Goldsmits

sers Džeims Goldsmits

Sers Džeims Goldsmits – viens no lielākajiem britu finansistiem, viens no “Kaukāziešu – amerikāņu rūpniecības un tirdzniecības palātas” organizatoriem. Aktīvi atbalstīja pašpasludinātās čečenu republikas Ičkērijas vadību cīņā pret Krieviju.

Zbigņevs Bžezinskis ir ietekmīgs katoliskotu poļu ebreju  izcelsmes amerikāņu ideologs, kurš ir slavens ar savu antikrieviskumu. Bžezinskis bija viens no idejas autoriem un realizētājiem par islāma kaujinieku sagatavošanu cīņai pret Padomju Savienību. Šīs idejas ietvaros ASV atbalstīja, finansēja, apmācīja un apbruņoja islāmistu kaujiniekus cīņai pret PSRS Afganistānā. Šie sakari pēc tam saglabājās. Zbigņevs Bžezinskis bija arī prezidenta Baraka Obamas skolotājs un ir viņa konsultants ārpolitikas jautājumos. Aleksandrs Dugins rakstā “Par ģeopolitiku un tās metodēm“ apgalvo, ka ir tikai divi ģeopolitiskie virzieni, kam katram esot sava zinātniskā skola. “Jūras” jeb atlantisko ģeopolitikas skolu vadot Zbigņevs Bžezinskis, bet kontinentālās jeb Eirāzijas ģeopolitikas skolas vadībā esot … pats Dugins.

Sens Dugina draugs ir t.s. “pareizticīgo oligarhs” Konstantīns Malofejevs (vārds pareizticīgais te gan būtu jāliek pēdiņās; Malofejevu vēl mēdz saukt arī par “pareizticīgo reideri”). Konstantīns Malofejevs (dzimis 1974.gadā, pabeidzis Maskavas Valsts universitātes juridisko fakultāti) ir investīciju grupas “Marshall Capital Partners” dibinātājs, kas ir lielākais no Rostelekom minoritārajiem (mazākuma) akcionāriem, un kā tāds viņš bija Rostelekom padomes loceklis ( “Marshall Capital Partners” un Francijas investīciju kompānijas “CFG Capital” saplūšanas rezultātā 2014.gadā tika izveidota investīciju kompānija “CFG Marshall”). Tāpat Malofejevs ir labdarības organizācijas “Vasīlija Dižā fonds” labdaru padomes priekšsēdētājs (fonda vadītājs ir autoratīvs baltemigrantu pārstāvis kņazs Zurabs Čavčavadze). Savu karjeru “pareizticīgo oligarhs” sāka kā krievu baltemigranta Borisa Jordana kompānijas “Renaissance Capital” darbinieks. Malofejevs organizēja un finansēja “jauno labējo” kongresu Vīnē (kņazu Lihtenšteinu pilī) 2014.gada jūnijā, kuru itāļu avīze La Repubblica daļēji pamatoti nosauca par “melnās internacionāles” (tas ir fašistu internacionāles) kongresu, kurā piedalījās arī Aleksandrs Dugins. Malofejevs esot finansējis arī ukraiņu nacistu “Labējo sektoru”.

Aleksandrs Dugins vienā bildē ar Konstantīnu Malofejevu

Aleksandrs Dugins vienā bildē ar Konstantīnu Malofejevu un Igoru Girkinu

Boriss Jordans, kurš ir Konstantina Malofejeva pirmais darba devējs, ir investīciju kompāniju “Renaissance Capital” un “Sputnik” izveidotājs. Borisa Jordana tēvs 2.pasaules karā karoja Krievu korpusā nacistiskās Vācijas pusē Dienvidslāvijā. Pēc kara Jordanu ģimene emigrēja uz ASV, kur Boriss arī ir dzimis. Borisa brālis Niks Jordans vada britu kompāniju “Deutsche Morgan Greenfield”, kas ir viena no “Deutsche Bank” un Morganu klana impērijas meitaskompānijām. Līdz 1995.gadam šo kompāniju vadīja Alekss Knasters, kurš kļuva par kompānijas “Credit Suisse First Boston” Maskavas nodaļas vadītāju, nomainot šai amatā Borisu Jordanu, kad tas nodibināja “Renaissance Capital”. Jordanu ģimene ir autoratīvi baltemigrantu pārstāvji – Borisa Jordana vectēvs bija Apgaismības ministrs Stolipina valdībā, bet vecvectēvs Krievijas imperatora ārsts. Boriss Jordans esot izteicies, ka to, ko viņa tēvs neizdarīja nacistiskās Vācijas armijas sastāvā, to viņš dara izmantojot finanšu instrumentus.

Boriss Jordans, Konstantīns Malofejevs, Jevgēnijs Jurjevs

Boriss Jordans, Konstantīns Malofejevs, Jevgēnijs Jurjevs

Sens Konstantīna Malofejeva paziņa un biznesa partneris ir Jevgēnijs Jurjevs – biznesa struktūras “Aton” izveidotājs. “Aton” kopā ar vienu no pasaules lielākajām investīciju kompānijām Franklin Templeton In¬vestments dibināja kompāniju “Templton”. Jurjevs ir izteicies, ka Franklin Templeton In¬vestments ir “potenciāls [krievu] “patriotiskā projekta” sponsors”.

Markss Mobius

Markss Mobiuss

Franklin Templeton ir investīciju kompānija, kura specializējas t.s. “riskantajās” investīcijās attīstības valstīs, kas dod atdevi līdz pat 600% gadā (kas pēc būtības ir nekas cits kā laupīšana). Uz 2012.gada 31.maiju Franklin Templeton Investments rīcībā bija aktīvi 683 miljardu dolāru vērtībā. Kompānijas Austrumeiropas (arī Krievijas) investīciju virzienu vada biznesa aprindās leģendārais Markss Mobiuss, kuram piedēvē šādu izteikumu: “Akcijas ir jāpērk tad, kad uz ielas līst asinis, pat tad, ja tās ir tavas asinis.”

Tiem, kuri nezin, jāpaskaidro, ka Krievija ir valsts, kura pilnībā balstās uz Padomju Savienības mantojumu (organizatoriski, infrastruktūru, kultūru, tradīcijām, cilvēkiem). Pēc socioloģiskām aptaujām apmēram 90% Krievijas iedzīvotāju Padomju laikus vērtē pozitīvi. Attiecīgi galēji pretpadomiska ideoloģija un darbības vienkārši apdraud Krievijas eksistenci kā tādu, jo vairums Krievijas iedzīvotāju kā minimums neko nedarīs pretpadomju saukļu vadīti, bet visdrīzāk aktīvi rīkosies pretēji tiem. Tas ir, ja vienalga kurš (piemēram, Putins) vēlas valdīt Krievijā un izmantot Krieviju kaut kādiem nolūkiem, tad viņš, neatkarīgi no saviem personiskajiem uzskatiem, ir spiests rēķināties ar iedzīvotāju vairuma uzskatiem (arī ar neiecietību pret fašistiem, nacistiem, lielbagātniekiem un visa veida izvirtībām) un realizēt attiecīgu politiku. Savukārt, ja Krievijas varasiestādes to sāks nedarīt, tad Krievijas valsts struktūras samērā īsā laika posmā var vienkārši pārstāt funkcionēt (kā tas ne reizi vien ir noticis Krievijas vēsturē) un valsts kā tāda faktiski sabruks uz līdzenas vietas. Attiecīgi antipadomiska propoganda (kuru cenšas realizēt krievu baltemigrantu aprindas) faktiski ir arī antiKrievijas propaganda, kas veicina Krievijas Federācijas sabrukumu, tāpēc jebkurš Krievijas ienaidnieks centīsies veicināt Krievijā antipadomisku propagandu un atbalstīt attiecīgas margināļu aprindas Krievijā.

Vēl ir jāatzīmē Duginam raksturīgā savu deklaratīvo uzskatu ļoti straujā mainība uz pat diametrāli pretējiem. Piemēram, 1993.gadā Dugins apgalvo, ka PSRS armijas izlūkdienests GRU ir “gaišo spēku” (“solāro”) kontinentālistu – eirāziešu iemiesojums, bet slepenpolicija VDK ir “tumšo spēku”(“lunāro”) – atlantistu struktūra. Savukārt pēc bijušā VDK darbinieka Vladimira Putina ievēlēšanas par prezidentu 2000.gada martā Dugins raksta, ka VDK ir “gaišais” eirāziešu spēks. Pēc tam vairāku gadu garumā Putins Dugina publicistiskajos rakstos bija gan “gaišo spēku” iemiesojums, gan “gaišais spēks”, kuru maldina viņa komanda, gan arī nodevējs, kuru tūlīt, tūlīt skars “tautas dusmas”.

Igors Girkins, Aleksandrs Borodajs, bijušā specnazieša Genādija Kazanceva un viņa bijušā padotā Girkina mīļbilde

Igors Girkins, Aleksandrs Borodajs, bijušā specnazieša Genādija Kazanceva un viņa bijušā padotā Girkina mīļbilde

Īpaši straujas Dugina deklaratīvā viedokļa maiņas bija vērojamas Ukrainas pilsoņu kara sākumā, kad ar Duginu saistītie vlasovieši (nacistiskās Vācijas pusē karojošo krievu atbalstītāji) Igors Girkins (pseidonīms Strelkovs, bijušais Konstantīna Malofejeva apsardzes priekšnieks) un Aleksandrs Borodajs (Malofejeva draugs) bija uzmetušies par Donbasa nemiernieku vadoņiem un nepārtraukti publiski pieprasīja Putinam atklāti ievest Donbasā Krievijas karaspēku, kas Krievijai radītu katastrofālas iekšpolitiskas un ārpolitiskas sekas. Tā nenotika un atklāta kara vietā Krievijas varasiestādes izvēlējās hibrīdkara taktiku, kura viens no soļiem bija attīrīt Donbasa nemiernieku rindas no “duginiešiem”, kas arī tika izdarīts.

Dmitro Karčinskis un Aleksandrs Dugins

Dmitro Korčinskis un Aleksandrs Dugins

Ukrainas notikumu sakarā vēl jāmin, ka Aleksandrs Dugins ir saistīts ar Dmitro Korčinski, kurš 1990.gadā bija viens no Ukrainas starptautiskās asamblejas radīšanas iniciatoriem, kas savukārt bija labēji radikālās organizācijas UNA-UNSO priekštece (viena no ukraiņu nacistu organizācijām). 1991.gadā Korčinskis kļuva par UNSO bruņotā spārna vadītāju. Dmitrijs Korčinskis bija Aleksandra Dugina dibinātās un vadītās “Starptautiskās Eirāzijas kustības” centrālās padomes loceklis.

Viena, puslīdz noturīga Aleksandra Dugina deklaratīvā ideoloģiskā nostādne ir konflikts starp kontinentālām lielvalstīm (piemēram, Krievija, Vācija, Francija utt.) un t.s. “atlantiskajām” jeb “salu” lielvalstīm. Saskaņā ar šādu nostādni ASV un Lielbritānija kā “salu” lielvalstis un atlantiskie spēki ir lielākie Krievijas ienaidnieki. Praksē gan ir redzams, ka Aleksandram Duginam nav nekas pret būt cieši saistītam pat ar paša deklarētajiem niknākajiem ienaidniekiem.

Aleksandrs Dugins un LGBT kustība Krievijā

Viena no Aleksandra Dugina deklaratīvajām ideoloģiskajām tēzēm ir iestāšanās par tradicionālām vērtībām, kam nezinošie un mazzinošie Dugina sekotāji kvēli tic. Šis apstāklis ir jo absurdāks tādēļ, ka pats Dugins ir piedalījies rituālās seksuālās orģijās, izdevis žurnālu, kurā tiek aprakstīta britu (tas ir – atlantistu) sātanista Alistera Kroli seksuālā maģija un “kreisās rokas” tantriskā seksuālā prakse.

Visbeidzot Krievijas LGBT kustību aizsāka Aleksandra Dugina bijusī (bet tobrīd esošā) sieva Jevgēnija Debrjanska, kura kopā ar Mašu Gesen nodibināja seksuālo minoritāšu tiesību aizsardzības centru “Trijstūris”.

Aleksandra Dugina bijusī sieva, Krievijas LGBT kustības aizsācēja Jevgēnija Debrjanska

Aleksandra Dugina bijusī sieva, Krievijas LGBT kustības aizsācēja Jevgēnija Debrjanska

Jevgēnija Debrjanska pēc pašas teiktā, tāpat kā Aleksandrs Dugins, bija Jevgēnija Golovina okultā pulciņa “SS Melnais ordenis” (t.s. “Južinskas pulciņa”) dalībniece. Golovinu šai pulciņā sauca par reihsfīreru un tajā bez fašistiskās ezotērikas pētniecības notika arī okultas orģijas. Par Golovinu Debrjanska saka: “…. brilijants! Cilvēks ar enerģiju, kura atšķiras no pārējiem. Viņš sauca uz turieni, kur sauca poēti Šarls Bodlērs un Arturs Rembo. Sauca uz citiem kontinentiem un citām jūrām. Viņam bija okultas spējas, viņš bija daudz dziļāks un traģiskāks par pārējiem. Parasta normāla mājsaimniece tā dzīvot nespētu, jo tās platības, kur sauca Golovins, nebūt nav nekaitīgas. Kalpošana šādai poēzijai ir varonīgu, drosmīgu, spēcīgu un izmisušu cilvēku liktenis! …

Golovina pulciņā izkristalizējās manu dzīves interešu vektors [attiecīgi arī LGBT popularizēšana]. Jo vīrieši ir radīti kā reiz tādēļ, lai parādītu sievietēm uz kuru pusi ir jādzīvo! Man izdevās saskarties ar šādiem vīriešiem, lai gan nācās iziet cauri kam tādam, pēc kā jebkura normāla sieviete būtu vienkārši aizgājusi.

Man sabiedriskā darbība bija sekundāra, mans iekšējais ego, protams, bija Golovins. Es tā arī nespēju tikt no viņa vaļā un nespēju atrast sev kaut ko dziļāku un interesantāku. Es visu dzīvi gāju viņa virzienā. Viņš bija ļoti spēcīgs magnēts, pie tam, ļoti bīstams magnēts. Tā bija kā staigāšana pa naža asmeni, vēl mazliet, mazliet un jau esi sajucis prātā.”

Par Golovina, Dugina un citu “SS Melnā ordeņa” dalībnieku darbību 1990-ajo gadu sākumā Debrjanska izsakās sekojoši: “Vēl mēs aicinājām visas “Inturist” prostitūtas uz Tveras bulvāra [Čaka ielas analogs Maskavā] pasludināt komunismam seksuālo blokādi. Blakām dalījām deputātiem prezervatīvus – ņēma ka tik turies! Mūs tolaik nodarbināja prostitūcijas un marihuānas legalizācija!

To kā Aleksandrs Dugins un viņam līdzīgi indivīdi prasti čakarē tos, kuri viņiem notic, labi parāda žurnāla “Krievu Newsweek” 2006.gada publikācija par kaislībām ap LGBT praidu Krievijā: “2006.gadā par mēģinājumu sarīkot gejparādi kopā ar Debrjansku un citiem LGBT aktīvistiem OMON aizturēja arī akcijas pretiniekus no Aleksandra Dugina organizācijas “Eirāzijas savienība”. “Kāpēc mums ir jābrauc vienā busiņā ar šiem smirdīgajiem homoseksuāļiem?” – bija sašutis viens jaunais cilvēks, kurš sevi dēvēja par “Eirāzijas savienības” jaunatnes organizācijas aktīvistu. “Puisīt, tas tāpēc, ka visi cilvēki ir līdzīgi. Un, tici man, tas [LGBT] nav pretrunā ar eirāziskumu, galu galā Aleksandrs Dugins ir mans bijušais vīrs,” – maigi uzbudinātajam homofobam atbildēja lesbiešu aktīviste Debrjanska.”

Aleksandrs Dugins – okultā fašisma pārstāvis un pasaules gala aktīvs veicinātājs

Par saviem uzskatiem Dugins saka: “Es esmu pret Modernismu. Es esmu par Tradīciju, kas ir pilnīgs pretstats Modernismam. Kā gribat, tā arī saprotat!” Te jāpaskaidro, ka Modernisms tā ir mūsdienu pasaule, mūsdienu civilizācija ar visiem tās sasniegumiem.

Tomēr visprecīzāk Aleksandra Dugina un viņam līdzīgu indivīdu darbību, idejisko saturu un būtību (arī to, ko viņi patiesībā saprot ar Tradīciju) raksturo šis izteikums no vienas Dugina lekcijas: “Visu savu dzīvi es esmu domājis par noslēpumainu frāzi, ko reiz izteica Jevgēnijs Vsevolodičš Golovins. Viņš teica: “Tur, kur esam mēs, tur ir elles centrs.” Nevis mēs elles centrā, tas vēl nebūtu nekas, bet gan “tur, kur esam mēs, tur ir elles centrs”. Tāpēc, kur ir Kali Juga un kad ir Kali Juga? Kali Juga ir tad, kad mēs sākam nojaust, ka atrodamies ilūziju iekšienē. Un mēs tuvojamies šīs ilūzijas beigām tad, kad arvien vairāk saprotam tās iluzoro dabu. Un kā pārkāpt tam pāri, kā izbeigt Kali Jugu, kā lai panāk pasaules galu? Mums nevajag domāt vai notiks, vai nenotiks šis pasaules gals, mums ir jādomā, kā realizēt šo pasaules galu, jo bez mūsu pūliņiem tas neiestāsies. Pats no sevis nekas mums uz galvas neuzkritīs. Mums ir jāpieņem šis lēmums. Mums ir jāatrod veids kā izbeigt šo vēsturi. Tas nav vienkārši. Parasti mēdz runāt, kā izdzīvot cilvēcei, kā novērst globālo sasilšanu. Patiesībā cilvēki ar pareizu filozofiju domā, kā lai rada kaut ko līdzīgu globālai sasilšanai, lai beidzot te visu nopludina vai sadedzina, lai te viss vienkārši pārstāj eksistēt, jo šī visa [cilvēces] vērtību neviens vēl nav nodemonstrējis un pamatoti noargumentējis. Nav pat nevienas korekti aizstāvētas disertācijas, kurā būtu pamatots, kādēļ cilvēcei, piemēram, būtu jāizdzīvo.

Aleksandrs Dugins un “SS Melnais ordenis”

Jevgēnijs Golovins

Jevgēnijs Golovins

1960-ajos gados Maskavā radās intelektuāļu grupa rakstnieka Jurija Mamļejeva vadībā, kura nodarbojās ar tradicionālisma un okultisma pētniecību. 1974.gadā Mamļejevs emigrēja uz Austriju, bet viņa līdzgaitnieki – nacistiskās ezotērikas piekritēji – nodibināja organizāciju ar nosaukumu “SS Melnais ordenis”, kuru vadīja rakstnieks Jevgēnijs Golovins, kurš šaurā savējo lokā tika dēvēts par “reihsfīreru”.

Kopš 1960-ajiem gadiem Golovins nodarbojas ar eiropiešu tradicionālistu – gnostiķu darbu tulkošanu. Viņš nelegāli propagandēja Renē Genona, Jūliusa Evolas, Migela Serano un citu autoritāru eiropiešu “jauno labējo” intelektuāļu darbus, kas radīja fašisma filozofisko un okulto pamatu.

Aleksandrs Dugins, Geidars Džemals, Jevgēnijs Golovins, Jurijs Mamļejevs

Aleksandrs Dugins, Geidars Džemals, Jevgēnijs Golovins, Jurijs Mamļejevs

1980.gadā ar Geidara Džemaļa palīdzību šim pagrīdes pulciņam, kurš kopā sanāca Južinskas ielā Maskavā (no tā cits šīs grupas nosaukums – “Južinskas pulciņš”), pievienojas Aleksandrs Dugins, kur kopā ar pārējiem nodarbojas ar tradicionālismu un nacistisko ezotēriku, ko pavadīja dažādas orģijas, ko vēlāk aprakstīja gan aculiecinieki, gan arī J.Mamļejevs savos romānos.

T.s. “pārbūves laikā” [1985. –1991.gads] “SS Melnais ordenis” mēģināja legalizēties caur politisko darbību.  1988.gadā (pēc J.Golovina ieteikuma) Aleksandrs Dugins kopā ar Geidaru Džemaļu iestājas Dmitrija Vasiļjeva Nacionāli – patriotiskajā frontē “Atmiņa”, kas ir slavena ar savu antisemītismu. Līdz 1989.gadam Aleksandrs Dugins bija šīs organizācijas centrālās padomes loceklis (tāpat kā nākamais neofašistiskās organizācijas “Nacionālā krievu vienotība” līderis A.Barkašovs) un lasīja jaunajiem cīņubiedriem lekcijas par “balto vedantu” – reliģiozi – okultu uzskatu sistēmu, kura restaurē vācu nacistu “nordisko mistiku”. 1989.gadā Dugins ar Džemaļu tika izslēgti no “Atmiņas” par “aizdomām sātanismā un pretpadomju izteikumiem” (tobrīd Padomju Savienība vēl nebija beigusi pastāvēt).

Pēc tam Dugins un Džemals piedalās daudzos politiskajos projektos. Bet, lai kur arī viņi neparādītos, tie organizācijām, kuras tos pieņem, uzspiež gnostiskas (attiecīgi – fašistiskas) idejas. Džemals islāmā balstītām organizācijām, bet Dugins komunistiskām un pēc tam pareizticīgām. Viņi abi kopā strādāja pie “Eirāzijas” idejas, kam viņu interpretācijā ir vācu fašistu saknes.

Pēc pirmās neveiksmes Aleksandrs Dugins mēģina realizēt “SS Melnā ordeņa” intelektuālās izstrādnes publicistikā. 1989.gadā viņš nodibina “vēsturiski filozofisku centru EON”, bāzējoties uz kura tiek nodibināta izdevniecība “Argtogeja”, kas vēlāk izdod arī žurnālus “Elementi” (Элементы) un “Mīļais eņģelis” (Милый ангел).

1990. – 1992.gadā Aleksandra Dugina tēvs (PSRS Militārā izlūkošanas dienesta GRU ģenerālis) nodrošina dēlam piekļuvi specdienestu arhīviem. Dugins to izmanto, lai pētītu nacistisko institūtu tīkla “Anenerbe” (“Senču mantojums”) arhīvus. “Anenerbe” ir slavens ar savām izstrādnēm nacionālsociālisma rasu doktrīnai un “antropoloģiskajiem pētījumiem”. “Anenerbe” izstrādāja nacistiskās Vācijas okultās ideoloģijas kodolu. (Piekļuve “Anenerbe” arhīviem ir iespējama ar vienu no augstākā līmeņa atļaujām.) Vēlāk Dugins plaši izmanto šos materiālus savos rakstor, grāmatās un TV – radio raidījumos par “nacistisko ezotēriku”.

1991.gadā Dugins uzraksta savu pirmo “metafizisko” grāmatu “Absolūta ceļi”, kurā cenšas pierādīt jebkuras Tradīcijas gnostisko būtību.

1992.gadā pēc Dugina uzaicinājuma Maskavā ierodas “jauno labējo” delegācija no Eiropas, kuras sastāvā ir arī radikālās labējās organizācijas “Jaunā Eiropa” radītājs Žans Tiriars (bijušais SS virsnieks). Tiriars ir programatoriskas grāmatas “Eiropas – padomju impērija no Vladivastokas līdz Dublinai” autors.

1993.gadā Krievijas TV apraides Pirmajā kanālā tiek pārraidīts Aleksandra Dugina un Jurija Vorobjovska raidījumu cikls “Gadsimta noslēpumi”, kurš ir veltīts fašisma filozofijai un ezotērikai. Tad arī Dugins publicē grāmatu “Hiperborejas teorija”, kurā izklāsta Hermana Virta (1885 – 1981, “Anenerbe” dibinātājs 1935.gadā un pirmais tās vadītājs) teoriju par āriešu rases metafizisko, vēsturisko, kultūras un antropoloģisko pārākumu. Šī teorija kļuva par oficiālās Vācijas nacisma ideoloģijas pamatsastāvdaļu.

Tai pat gadā Dugins Maskavā tiekas ar Kristiānu Bušē – “Austrumu templiešu ordeņa” Francijas nodaļas vadītāju. Šim ordenim ir sātanistu reputācija, kuri sludina seksuālo maģiju un afrikāņu vudu kultu. Pēc šīs tikšanās Dugins publicē visus nozīmīgākos šī ordeņa galvenā teorētiķa Alistera Krouli darbus (Krouli sevi dēvēja par Dižo Zvēru, kristiešu terminoloģijā par Antikristu).

1996.gada beigās un 1997.gada sākumā Duginam tiek atvēlēts iknedēļas ētera laiks “Radio 101”, kur viņš vada raidījumu «Finis mundi» (“Pasaules gals”) un stāsta par “dižām idejām” un “lieliskiem cilvēkiem”, starp kuriem ir Jūliuss Evola, Renē Genons, Karls Haushofers, Hermans Virts, Ungerns fon Štenbergs u.c.

No 1991.gada līdz 1998.gadam neliela domubiedru grupa izdevniecībā “Arktogeja” Aleksandra Dugina vadībā izdod ezotērisko almanahu “Mīļais enģelis” un konceptuālo žurnālu “jaunajiem labējiem” “Elementi. Eirāzijas apskats.”  Šajos izdevumos faktiski tiek propagandēts elitārais neofašisms un SS kults.

Žurnāli "Elementi" un "Mīļais enģelis"

Žurnāli “Elementi” un “Mīļais enģelis”

Tā, piemēram, “Elementi” 1992.gada 1.numurā ir teikts: “Fašisms mūs interesē no garīgās ideālistiskās puses, kā ideoloģija, kura cenšas, pievēršoties nacionālajam faktoram, pārvarēt šķiru cīņu sabiedrībā.” 1994.gada rakstā par ”Konservatīvo revolūciju” (ko Dugins propagandē joprojām) ir teikts: “Konservatīvie revolucionāri tiecas atgriezties … ideālajā pirmskrīzes Tradīcijas pasaulē … pie tās kārtības, kura ne tikai bija pirms Revolūcijas, bet kura bija pirms Revolūcijas cēloņu rašanās. … Par Revolūciju, totālu, visaptverošu, radikālu, bet pilnīgi pretēju kreiso Revolūcijai.” (Te jāpaskaidro, ka kreiso Revolūciju mērķis ir cilvēku un cilvēces attīstība.) Šajā pat rakstā Dugins un viņa līdzautori sajūsminās par SS vadītāju Henriju Himleru un SS valdījušo “intelektuālās brīvības un plurārisma” atmosfēru. Savukārt “Elementi” 1995.gada 6.numurā ir Henriju Himleru slavinošs raksts, kurā tas tiek apsaukts par “eiropiešu plurāristiskā gara izpausmi”. Tāpat šajos izdevumos tiek slavināti Musolini, Franko, Kodrjanu un citas nacistu Trešā reiha kulta figūras.

1996.gadā Dugins izdod grāmatu “Labās ziņas metafizika” ar apakšvirsrakstu “Pareizticīgā ezotērika”. Šajā grāmatā Dugins apgalvo, ka analizē pareizticīgo kristietību no Renē Genona metodoloģijas pozīcijām (tas ir no islāmu pieņēmuša gnostiķa pozīcijām). Balstoties uz šādu it kā kristiešu, bet patiesībā islāma un hinduisma autoritāti un izmantojot attiecīgu Bībeles citēšanu, Dugins uzspiež pareizticībai un kristietībai galvenās gnostiskās idejas, to skaitā arī Absolūtu un tā izpausmju hierarhiju.

Kopš 1997.gada otrās puses Dugins pievēršas vecticībniekiem, personiski iepazīstas ar to dažādo novirzienu pārstāvjiem un sāk publicēt sajūsminošus rakstus un organizēt apaļos galdus par vecticību kā patieso krievu pareizticīgo tradīciju, kuru nav samaitājušas Nikona baznīcas reformas. Pēc tam viņš pievienojas Rogožas vecticībnieku draudzei un izveido tur savas ezotērikas atbalstītāju pulciņu, kam stāsta par “senās krievu pareizticības gnostiskajām saknēm”.

Visbeidzot, lūk, Krievijas “patriota” Aleksandra Dugina dzejolis:

Un mēmie karavīri, kuri tik bezjēdzīgi mira
uz ledus troņa uzstādīs divgalvainu skeletu…
No apsūnojošā kapa piecelsies starojošais Himlers
un ar acu dobumu miglu aptvers Absolūta Ausmu.

Un te Krievijas “patriota” Dugina skolotāja Jevgēnija Golovina dzejolis:

Ar sarkanām zvaigznēm grieziet
Slāvu verdzisko miesu
Kariet to līķus ķekaros
Kariet, jo ar jums ira Dievs!

Aleksandrs Dugins un Eduarda Ļimonova nacionālboļševiki

Aleksandrs Dugins un ļimonovieši

Aleksandrs Dugins un ļimonovieši

1992.gadā Aleksandrs Dugins iepazinās ar nacionālboļševiku vadītāju Eduardu Ļimonovu, tomēr sadarbību ar viņa partiju uzsāk tikai pēc tam, kad pārliecinās, ka nacionālboļševiku rindās ir nevis desmiti, bet gan tūkstoši jauniešu.

1993.gadā Dugins organizācijas “Jauno labējo kustība” vārdā kļūst par otro cilvēku Nacionāl – boļševiku partijā (Ļimonovam bija partijas biļete Nr.1, Duginam – Nr.2) un par tās galveno ideologu. T.s. “bunkerā” – centrālajā “nacbolu” mītnes vietā – Dugins neatlaidīgi un ar iedvesmu lasīja lekcijas, bieži vien aizraujoties tik tālu, ka revolucionāru lozungu vietā sāka propagandēt savu metafiziku.

Lūk, dažas jaunā nacionāl – boļševiku līdera tēzes: “Nacionāl – boļševisms … apvieno visu galējo, kas bija fašismā un komunismā. Tas apelē pie masām un slavina Pārcilvēku … Jaunais spēks vienādā mērā nicina gan padomisko, gan liberālo, gan arhaiski nacionālistisko. Tas nāk iznīcināt un radīt. Mēs varam tikai minēt zem kādiem karogiem tas ienāks krievu pilsētās.“ Vai arī: “No labējiem rodas politiskā puse, no kreisajiem ekonomiskā. Tajā ir nacionāl – boļševisma, Konservatīvās Revolūcijas, Trešā Ceļa jēga.”

Ļimonovs savās cietuma atmiņās raksta: “Pilnīgi pamatoti Duginu var nosaukt par “fašisma Kirilu un Mefodiju” [Kirils un Mefodijs – grieķi, kuri ieviesa Krievijā rakstību], jo viņš mūsu zemei [Krievijai] ir atnesis no Rietumiem jaunu Ticību un zināšanas par to… Dugins atnesa labējos impulsus, labējās pasakas, mītus un leģendas, labējo enerģiju, labējo neatvairāmo romantismu, kuram nebija iespējams pretoties.”

Eduards Ļimonovs un Aleksandrs Dugins

Eduards Ļimonovs un Aleksandrs Dugins

1994.gadā Dugins ar Ļimonovu cenšas izveidot kreisā un labā politiskā spārna opozīcijas “vienoto fronti” ar Viktora Ampilova “Darba Krievijas” un A.Barkašova fašistiskās organizācijas “Krievu nacionālā vienotība” piedalīšanos.

1995.gadā Dugins nolemj patstāvīgi iet politikā un balotējas Krievijas parlamenta vēlēšanās Sanktpēterburgā. Pie tam viņš to dara visai īpatnējā veidā. Vēlēšanu kampaņas laikā viņš izmanto sātanista Alistera Krouli darbus, savos priekšvēlēšanu koncertos lasot fragmentus no tā “Likumu grāmatas”, bet viņa “komandas” dalībnieki no nacionāl – boļševiku partijas padomju laiku patriotisko dziesmu pavadījumā ar leļļu palīdzību rāda scēnas no Krouli seksuālās maģijas. Rezultātā Dugins paliek četrpadsmitais, iegūstot 0,87% vēlētāju atbalstu.

1997.gadā vienā no uzstāšanās reizēm “bunkurā” Dugins aicināja “ļimonoviešus” “mācīties taisīt naudu”, kas ļoti nepatika Ļimonovam, kādēļ arī radās viņu pirmais nopietnais konflikts.

1998.gadā Dugins nacionālboļševiku avīzē “Ļimonka” apsauca “bunkera” iemītniekus par “bezjēdzīgiem stulbeņiem” un apvainoja četrus no tiem 248 rubļu zādzībā. Dugins paziņoja: “Šie cilvēki ir neadekvāts cilvēciskais materiāls. Tā vietā, lai būtu pateicīgi, ka viņi ir pielaisti Vēsturei, viņi ir rupji. Es pieprasu, lai šos četrus izslēdz no partijas. Izvēlieties, Eduard, vai nu es, vai arī šie nelieši…” Ļimonovs savējos nenodeva un Dugins pameta partiju. Nacionālboļševiki bija pārliecināti, ka patiesībā nekādas zādzības nebija un ka Dugins to vienkārši izdomāja.

Ģenerālis Aleksandrs Ļebeds – bez piecām minūtēm Krievijas diktators

Aleksandra Dugina aprindas ļoti labi raksturo epopeja ap ģenerāli Aleksandru Ļebedu, kurš brīdī, kad Krievija bija visvājākā un atradās uz sabrukuma sliekšņa, mēģināja kļūt par Krievijas prezidentu gan legāliem, gan nelegāliem līdzekļiem (1996. un 1998.gadā Ļebeds mēģināja veikt valsts apvērsumu, bet 1999.gadā viņu uz to virzīja). Pats Aleksandrs Dugins šajos notikumos tieši un atklāti nepiedalījās, toties tajos aktīvu dalību ņēma Dugina draugs un līdzgaitnieks Geidars Džemals, kurš bija Ļebeda padomnieks.

Aleksandrs Ļebeds, dzimis 1950.gadā Rostovā, tēvs ukrainis. 1973.gadā pabeidza Rjazaņas militāro skolu, kur viņa skolotājs un priekšnieks bija nākamais Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrs Pāvels Gračovs. PSRS sabrukuma pēdējā fāzē 1991.gada augustā Gračovs bija PSRS Gaisa – desanta spēku komandieris, bet Ļebeds komandēja Tulas militāro specvienību, kura ielenca t.s. “balto namu” – Krievijas parlamenta ēku, kurā tobrīd atradās Boriss Jeļcins un visi PSRS likvidācijas piekritēji. Pēc tam Ļebeds atteicās izpildīt pavēli par “baltā nama” ieņemšanu, ar ko arī beidzās t.s. “augusta pučs” un faktiski tika izbeigta PSRS pastāvēšana.

1992.gadā ģenerālis Aleksandrs Ļebeds tika norīkots par Piedņestrā (Moldāvijā) dislocētās 14-ās armijas komandieri, lai pārtrauktu tur notiekošo militāro konfliktu starp vietējiem iedzīvotājiem un armiju no vienas puses un Moldāvijas varasiestādēm no otras puses. Uzreiz pēc norīkošanas amatā Ļebeģa darbības sāka plaši atspoguļot mēdiji, “taisot” no viņa varoni. Tomēr uz to brīdi situācija reģionā bija nostabilizējusies jau bez viņa. Tad viņš nolēma pakļaut sev pašpasludinātās Piedņestras republikas vadību un pat mēģināja organizēt apvērsumu, mudinot vietējos IeM un VDK priekšniekus sagrābt varu. Apvērsums nenotika, Ļebeda plāni tika publiskoti un izcēlās skandāls. Vieni no Ļebeda pretiniekiem Piedņestrā, kuri nepieļāva tā destruktīvo darbību, bija bijušie Latvijas PSR IeM darbinieki. Tomēr Ļebedam Krievijas masu apziņā palika varoņa slava, ko viņš ik pa brīdim centās uzturēt.

Pēc PSRS sabrukuma Krievijas prezidents Boriss Jeļcins, runājot par reģionu pilnvarām, izteicās: “Ņemiet tik daudz neatkarības, cik spējat paņemt.” Pilnā mērā to izmantoja bijušais PSRS armijas ģenerālis Džohars Dudajevs, kurš Čečenijā sev izveidoja faktiski neatkarīgu valstisku veidojumu (pārņemot arī PSRS armijas ieročus) un paziņoja par izstāšanos no Krievijas Federācijas. Laika posmā no 1991.gada līdz 1993.gadam jaunizveidotajā Čečenijas republikā notika pat pēcpadomju haosa laikiem augsts kriminogēnās situācijas uzplaiksnījuma vilnis – tika reģistrētas vairāk kā 600 slepkavības, vairāk kā 1700 cilvēku nolaupīšanas un notika bez maz vai atklāta cilvēktirdzniecība.

1993.gadā radās spēcīga opozīcijas kustība Dudajeva režīmam, kas 1994.gadā izvērtās bruņotā konfliktā. Tika konstatēts, ka opozicionāru pusē karo militārpersonas no Krievijas. 1994.gada decembrī Krievija oficiāli iesaistījās karā pret pašpasludināto Čečenijas republiku. 1995.gada martā Krievijas spēki ar grūtībām ieņēma Čečenijas galvaspilsētu Grozniju, kas kauju rezultātā tika gandrīz pilnībā nopostīta, un pamazām, ar lieliem zaudējumiem sāka pārņemt kontroli pār dažādiem Čečenijas reģioniem.

Šamils Basajevs un Aleksandrs Ļebeds

Šamils Basajevs un Aleksandrs Ļebeds

1995.gada vasarā notika apmēram 200 čečenu kaujinieku uzbrukums Krievijas teritorijai Šamiļa Basajeva (it kā bijušā GRU virsnieka) vadībā. Čečenu diversantu vienība ielavījās Krievijas teritorijā un sagrāba Buģonovskas pilsētu. Pēc Krievijas armijas iesaistīšanās čečenu kaujinieki ar sagrābtajiem ķīlniekiem nostiprinājās Buģonovskas slimnīcā un pieprasīja pārtraukt karadarbību Čečenijā. Krievijas varasiestādes uzsāka pārrunas ar kaujiniekiem, tika noslēgts pagaidu pamiers, čečenu kaujiniekiem ļāva pamest Buģonovsku, bet tie atbrīvoja ķīlniekus. Pamiers drīz vien tika pārtraukts un karadarbība ik pa brīdim atjaunojās, pie tam čečenu spēki veica nopietnus pretuzbrukumus, tai skaitā Groznijai.

Dmitrijs Ragozins un Aleksandrs Ļebeds

Dmitrijs Ragozins un Aleksandrs Ļebeds

1995.gadā Aleksandrs Ļebeds iesniedza atlūgumu Krievijas Aizsardzības ministram. Tāpat viņš publiski oponēja Krievijas varasiestādēm par to politiku Čečenijā. No Dmitrija Ragozina partijas “Krievu kopienu kongress” Ļebeds balotējās Krievijas prezidenta vēlēšanās. Aleksandra Dugina draugs Geidars Džemals bija Ļebeda konsultants un speciāli viņa prezidenta kampaņas atbalstīšanai nodibināja “Patriotisko un nacionālo organizāciju savienību”. Tieši Džemaļa ietekmē Ļebeds nolēma pēc kļūšanas par Krievijas prezidentu ieviest Krievijā islāmu kā valsts reliģiju. Un tieši Džemals bija Ļebeda Kaukāza politikas izstrādātājs, kas viņaprāt bija “jāatdod”.

Ļebeda priekšvēlēšanu ekonomisko programmu izstrādāja neoliberālis Vitālijs Naišuls – Nacionālā modeļa ekonomikas institūta direktors. Tās ideja bija valsts kā “kārtības” aizsargātājs brīvajam tirgum. Programmu atbalstīja tādi Krievijas neoliberāļi kā Anatolijs Čubaiss un Grigorijs Javļinskis, kuru uzvārdi Krievijas iedzīvotāju vairuma vidū ir kā lamuvārdi. Uz to brīdi neoliberālā politika Krievijā bija pilnībā izgāzusies un neoliberāļi lielākās daļas iedzīvotāju acīs bija kļuvuši par visu Krievijas nelaimju vaininiekiem. Tieši tādēļ pie varas esošajiem neoliberāļiem bija vajadzīga “stingra roka” (“krievu Pinočets”), lai turpinātu savu galēji nepopulāro politiku. Bet “stingrās rokas” kapitālisms pret iedzīvotāju gribu ir nekas cits kā fašisms.

Krievijas prezidenta vēlēšanas notika 1996.gada vasarā un Aleksandrs Ļebeds tajās palika trešais, iegūstot 14,7% vēlētāju atbalstu. Par prezidentu atkārtoti tika ievēlēts jau slimais un reizēm arī rīcībnespējīgais Boriss Jeļcins.

Neskatoties uz neveiksmi vēlēšanās, Ļebedu tāpat gatavoja par Jeļcina aizvietotāju un nākamo Krievijas prezidentu. Uzreiz pēc prezidenta vēlēšanām Jeļcins iecēla Ļebedu par Krievijas Nacionālās drošības padomes vadītāju ar īpašām pilnvarām (faktiski par visu “spēka struktūru” vadītāju), kā arī par prezidenta pilnvaroto pārstāvi Čečenijas republikā. Drīz pēc tam (1996.gada augustā) Ļebeds noslēdza ar Ičkērijas prezidentu Aslanu Mashadovu (neilgi pirms tam tika nogalināts Džohars Dudajevs) Hasavjurtas vienošanos, kas bija nekas cits kā pilnīga Krievijas kapitulēšana. Ļebeds Hasavjurtas vienošanās pasniedza kā lielu sasniegumu un viņu šai vērtējumā atbalstīja Krievijas neoliberāļi – Jegors Gaidars, Grigorijs Javļinskis, Valērija Novodvorska  un citi, kā arī, protams, Ičkērijas pārstāvji.

1996.gada rudenī Krievijas iekšlietu ministrs A.Kuļikovs preses konferencē asi nosodīja Hasavjurtas vienošanos, parādīja to galējo neizdevīgumu Krievijai un publiskoja dokumentus, kuri pierāda, ka vienošanos sagatavoja čečenu mafija un ka Ļebeds no tās ir atkarīgs. Kā izrādās Ļebeda prezidenta priekšvēlēšanu kampaņu finansēja kriminālās autoritātes, to skaitā arī čečenu. Vēl pirms tam tika publiskota informācija, ka Ļebeda priekšvēlēšanu kampaņu piedāvājās finansēt “Tautas – darba savienība”, kuras galvenā mītne atrodas Vācijā. “Tautas – darba savienība” ir krievu baltemigrantu organizācija, kura 2.pasaules kara laikā pēc būtības radīja t.s. “Vlasova armiju”, kas karoja pret PSRS nacistiskās Vācijas pusē. Publikācijā tika apgalvots, ka piedāvājums netika noraidīts.

Tāpat Kuļikovs publiski paziņoja, ka Ļebeds gatavo valsts apvērsumu. Ļebeds uz publiskoto informāciju nespēja adekvāti atbildēt, bet Krievijas parlamenta sēdē, kurā speciāli apsprieda šo jautājumu, neveikli un nepārliecinoši taisnojās. Drīz vien Boriss Jeļcins atbrīvoja Ļebedu no Nacionālās drošības padomes amata. Pēc tam Ļebeds izveidoja savu partiju, devās turnejā pa ārzemēm un 1998.gada vasarā tika ievēlēts par Krasnojarskas apgabala gubernatoru.

1998. gada martā par Krievijas prezidenta administrācijas vadītāja pirmo vietnieku kļūst plašai publikai nezināmais bijušais VDK darbinieks Vladimirs Putins. Jūnijā viņš kļūst par Krievijas Federālā Drošības dienesta vadītāju, bet 1999.gada pavasarī tiek norīkots par Nacionālās drošības padomes vadītāju. Augustā notiek čečenu kaujinieku iebrukums Krievijā (Dagestānā) uz ko seko stingra atbilde, uzsākot t.s. “antiteroristisko operāciju”, kas vēlāk izvērtās otrajā Krievijas – Čečenijas karā un kas beidzās ar teroristiskās Ičkērijas sagrāvi. Šoreiz Krievija uzsvaru lika uz ar jukām neapmierinātajiem čečeniem, kurus vadīja muftijs (musulmaņu garīdznieks) Ahmats Kadirovs, savukārt Ičkērijas pārstāvji uz arābiem un radikālajiem islāmistiem, kuri bija izcili cietsirdīgi gan pret krieviem, gan pret pašiem čečeniem.

Uz 1999.gada septembra vidu Krievijas spēki attīrija Dagestānu no čečenu kaujiniekiem, kam seko virkne teroristisku aktu, uzspridzonot vairākas daudzdzīvokļu ēkas Krievijā, tai skaitā arī Maskavā. Neilgi pirms tam Putins kļūst par Krievijas valdības vadītāju, bet 1999.gada 31. decembrī jaungada runas laikā Boriss Jeļcins paziņo par savu atkāpšanos no amata un par Krievijas prezidenta pienākumu izpildītāju kļūst Vladimirs Putins, kurš uzvar prezidenta vēlēšanās 2000.gada pavasarī. Savukārt 2002.gada pavasarī Aleksandrs Ļebeds gāja bojā helihoptera katastrofā.

Aleksandrs Dugins 1998.gadā publicē monogrāfiju “Ģeopolitikas pamati. Krievijas ģeopolitiskā nākotne” ar Krievijas armijas ģenerālštāba Akadēmijas stratēģijas katedras vadītāja vietnieka ģenerāl – leitinanta Klokotova priekšvārdu. Sešsimts lapaspusēs Dugins mēģina pierādīt, ka, ja Krievija “neapēdīs” Ameriku, tad Amerika “apēdīs” Krieviju. Apstāklis, ka Dugina darba ievadu uzrakstīja Krievijas armijas ģenerālštāba analītiķis ir interesants, bet tas nav nekas īpašs, jo Dugins nekad īpaši nav slēpis savu saistību ar augsti stāvošām Krievijas militārpersonām (un tur nav nekas dīvains, ņemot vērā aprindas, pie kurām pieder Dugina tēvs).

2000. gada sākumā Dugins piedāvā pārnest Krievijas galvaspilsētu uz Kazaņu. Tai pat gadā kopā ar Ičkērijas ārējās izlūkošanas dienesta priekšnieku Ahmedu Nuhajevu dibina kustību “Eirāzija”, bet 2003.gadā, kad tiek izslēgts no par partiju pārtapušās “Eirāzijas”, dibina “Starptautisko Eirāzijas kustību”, kurā aktīvi darbojas joprojām.

Nobeigumā jāpiebilst, ka Aleksandrs Dugins ir ļoti dziļš, spēcīgs un pārliecinošs okultā gnosticisma, kas ir fašisma pamats, ideologs. Lai kur arī Dugins neparādītos, viņš slēpti vai atklāti darbojas fašisma interesēs, novadot cilvēkus un organizācijas, kas viņam ir uzticējušās, gnostiskā virzienā.

“Duginieši” Latvijā

Arī Latvijā iedzīvotāju vidū ir cilvēki un spēki, kuri tādā vai citādā kārtā ir saistīti vai ir bijuši saistīti ar Duginu vai viņa ietekmē esošām organizācijām. Visneapšaubāmāk to var apgalvot par krievvalodīgo fašistu, bijušo nacionālboļševiku un barkašovieti Jevgēniju Osipovu no Liepājas. Viņa bildes runā pašas par sevi.

Jevgēnijs Osipovs, Osipovs ar Raivi Dzintaru, Osipovs ar Māliņu

Jevgēnijs Osipovs, Osipovs ar Raivi Dzintaru, Osipovs ar Māliņu

Par “duginieti” arī var nosaukt bijušo Latvijas nacionāl – boļševiku līderi un vienu no tuviem Ļimonova līdzgaitniekiem Vladimiru Lindermanu (kurš ir arī Osipova autoritāte un tuvs cīņubiedrs). Lindermans t.s.”atmodas” laikā aktīvi cīnījās pret Padomju iekārtu un strādāja Latvijas Tautas frontes laikraksta “Atmoda” redakcijā. Tāpat Lindermans izdeva pirmo (!) pornožurnālu Padomju Savienības teritorijā.

Vladimirs Lindermans

Vladimirs Lindermans

Gan Dugins, gan Lindermans ar Osipovu, gan viņiem līdzīgi personāži, lai gan runā krieviski un reizēm deklaratīvi pauž prokrieviskus uzskatus, patiesībā ir Krievijas ienaidnieki (Lindermans Krievijā ir trīs reizes arestēts), kurus izmanto pret Krieviju vērstās darbībās kā “savējos ienaidniekus” (tāpēc kā tādu Lindermani ļoti plaši reklamē arī latviešvalodīgā prese). Krievu vidē, piemēram, Lindermanu sauc par referendumu killeri, jo viņš, uzmetoties par vadoni, ir izgāzis trīs referendumus – par pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem, par krievu valodu kā otru valsts valodu un par bērnu aizsardzību. Kur parādās Lindermans ar Osipovu, tur nekas jēdzīgs sanākt vairs nevar.

Latviešiem to ir būtiski saprast dēļ saspīlētās ģeopolitiskās situācijas, kuras dēļ ir pietiekami liela varbūtība, ka Latvijā tiek veikta kāda uz karu vedinoša provokācija. Ja Latvijā pēkšņi parādīsies “krievvalodīgie kaujinieki”, tad ir liela varbūtība, ka tie būs amerikāņu krievvalodīgie.

Tomēr ne Lindermans, ne Osipovs, ne Dugina “eirāzieši” ir Latvijas posta iemesls (ar viņiem viss pa lielam ir skaidrs). Viens no galvenajiem Latvijas nelaimju cēloņiem ir Dugina skolotājiem līdzīgu latviešvalodīgu personāžu un viņu radīto organizāciju tīkla darbība, kas lielā mērā joprojām ir pie varas Latvijā.

Tāpēc Aleksandra Dugina biogrāfija ir tik pamācoša, ka tā ļauj saprast ļauno un necilvēcīgo spēku darbības un metodes (pēc kurām tos var identificēt) ne tikai Krievijā, bet arī citur pasaulē, tai skaitā latviešu vidē. Daļēji pat šāda atklāta un nekaunīga Dugina darbība, reklamējot un izplatot fašismu, savā ziņā nāk pat par labu, jo ļauj skaidri saskatīt to ļaunumu, kurš parasti darbojas slēpti, aizsedzoties ar visu cēlo un pozitīvo, un savu ļauno būtību atklāj tikai dažiem visaugstāko iniciāciju adeptiem.

Lai labāk saprastu kā darbojas citu valstu un tautu nacionālie golovini un dugini (arī latviešu) un lai tos vieglāk saskatītu, ir jāsaprot, kas patiesībā ir fašisms, kādi spēki aiz tā stāv, kā arī jāpievērš uzmanība objektīvām jebkuras valsts slepenpolicijas (PSRS – VDK, Latvija – Drošības policija) un armijas (pirmkārt armijas specdienestu: PSRS – GRU, Latvija – MIDD) pretrunām, kas nereti izvēršas ļoti sīvā un nežēlīgā šo struktūru slepenajā karā.

Par slepenpolicijas un armijas “mūžīgo cīņu”

Viena no Aleksandra Dugina izplatītajām idejām ir par globālu slepenpolicijas un armijas specdienestu savstarpējo cīņu. Dugins šo domu, kuru visdrīzāk ir aizguvis no citiem, ietērpj mistiskos, mazsaprotamos terminos un maina “labo spēku” dienestu atkarībā no Krievijas politiskās konjunktūras. Tomēr loģiski ir pieņemt, ka Dugina sākotnēji deklarētā ideja par to, ka armijas specdienesti ir “gaišie” (“solārie”, tas ir saules) spēki, kuri cīnās pret “tumšo” slepenpoliciju, ir vistuvāk viņa patiesajiem uzskatiem – kā nekā Dugina tēvs bija tieši armijas specdienesta augsta līmeņa virsnieks.

Ja atmetam Dugina mistiskos apzīmējumus un nepamatoto dalījumu “labajos” un “sliktajos”, ir tomēr jāatzīst, ka pati ideja par slepenpolicijas un armijas savstarpējo cīņu nebūt nav triviāla un tai ir objektīvs pamats.

Gan slepenpolicija, gan armija ar tās specdienestiem ir neatņemamas jebkuras valstiskas sistēmas sastāvdaļas. Neviena valsts (ne mūsdienās ne tūkstošiem gadus atpakaļ) nevar iztikt bez slepenpolicijas un bez armijas, un armijai savukārt ir nepieciešami savi specdienesti. Gan slepenpolicija, gan armija ir funkcijas, bez kurām valsts kā sistēma nespēj ilgstoši pastāvēt. Tomēr slepenpolicijai un armijai ar tās specdienestiem ir atšķirīgas funkcijas, kas prasa dažādu to darbinieku kompetenci un tādēļ šīm struktūrām ir dažādas intereses, kuras noteiktā mērā ir pretrunā viena otrai.

Neskatoties uz to, ka gan slepenpolicijai, gan armijai ir būtiska nozīme gan miera laikā, gan kara laikā, tomēr slepenpolicija ir miera laiku struktūra, kura vislabāk “jūtas” miera laikā un tādēļ tiecas, lai būtu miers, bet armija ar tās specdienestiem ir kara laiku struktūra, attiecīgi tā tiecas karot. Karavīrus gatavo karam, tāpēc tie psiholoģiski (bieži vien neapzināti) grib karot, jo savādāk viņu eksistence ir bezjēdzīga (pie tam kara laikā var dabūt trofejas, slavu, paaugstinājumu utt.). To, ka tas tā ir konstatēja jau antīkie filozofi ar Sokrātu priekšgalā.

Tā kā armija ir kara laiku struktūra, kuras viens no galvenajiem uzdevumiem ir ienaidnieka iznīcināšana, armijā valda arī attiecīga gaisotne – droši un vienkārši risinājumi, kuri ir jārealizē neskatoties ne uz kādiem morāla rakstura iebildumiem (jo, ja tu neiznīcināsi ienaidnieku, tad ienaidnieks iznīcinās tevi). Tāpēc armijā dodas cilvēki ar attiecīgu psihotipu un tāpēc armija jebkura cilvēka psihi pārveido attiecīgā virzienā. Citiem vārdiem sakot, visiem armijniekiem ir līdzīgs psihotips, kā viena no izpausmēm ir risinājumu vienkāršība. Karavīriem viss ir vienkārši un visu var atrisināt ar tiešiem paņēmieniem, tas ir piespiežot un ar spēku, ja savādāk nesanāk. Savukārt no tā izriet armijniekiem raksturīgais mazintelektuālisms un viņu nepatika un reizēm pat naids pret visādiem “gudriniekiem” un intelektuāļiem. Tas, protams, nenozīmē, ka visi karavīri ir pavisam stulbi. Nebūt nē, jo kā jebkurā darbības jomā, arī armijā liela nozīme ir spriestspējai un izdomāt prasmei. Tomēr karavīriem šīs intelekta izpausmes tiek ierobežotas līdz noteiktai robežai, gan bremzējot to augstāku pacelšanos, gan arī nežēlīgi cīnoties pret tiem no savējo vidus, kuru intelekts ievērojami pārsniedz šīs robežas (daļēji tas notiek dabiski, daļēji tiek darīts apzināti).

Ar slepenpoliciju ir savādāk. Tā kā slepenpolicija ir miera laiku struktūra, tad tai ir jāuztur sabiedrībā miers (arī kara apstākļos). Bet sabiedrība ir ļoti dažāda, tā sastāv no dažādiem cilvēkiem ar dažādiem uzskatiem un dažādu attīstības pakāpi, sākot no galējiem primātiem un pavisam atsaldētiem tipiem un beidzot ar intelektuāļiem un ģēnijiem. Sabiedrībai ir sarežģīta struktūra un valsts ir sarežģīts mehānisms, tāpēc, lai nodrošinātu tajā mieru, tas ir, lai uzraudzītu, ka šis mehānisms darbojas, tas viss ir jāsaprot. Attiecīgi slepenpolicijas darbiniekiem savas darbības jomas kaut minimāla saprašana vien prasa ievērojamu intelektuālu piepūli, tāpēc slepenpolicijā ņem cilvēkus, kuriem ir attiecīgs intelektuālais potenciāls, un tāpēc no strādāšanas slepenpolicijā vien cilvēki kļūst gudrāki. Citiem vārdiem sakot, ne pārāk gudri cilvēki, strādājot slepenpolicijā, ievērojami pieņemas prātā, bet cilvēki ar intelektuālo potenciālu armijā notrulinās un samazina savas intelektuālās attīstības tempus.

Tāpat dēļ sabiedrības un valsts struktūras sarežģītības slepenpolicija nevar atļauties rīkoties tieši un vienkārši, kā tas ir raksturīgs armijniekiem. Tā rīkojoties slepenpolicijas darbinieki apdraud gan sevi personiski, gan arī visu valstisko mehānismu. Tieši uz slepenpoliciju vislielākā mērā attiecas specdienestus apzīmējošais vārds angļu valodā  – “intelligence”.

Visbeidzot, armija un tās specdienesti ir hierarhiski zemāka līmeņa struktūra par slepenpoliciju. Jeb, citiem vārdiem sakot, viena no slepenpolicijas funkcijām ir armijas uzraudzība. Var pat teikt, ka tā ir viena no svarīgākajām slepenpolicijas funkcijām. Ar slepenpolicijas palīdzību valsts vadītāji pārvalda visu valsts mehānismu, tai skaitā arī armiju, tāpēc slepenpolicijai ir jāuzrauga armija, lai tā funkcionē, dara to, kas tai ir jādara un, kas ir pats galvenais, lai armija nedara to, kas tai nav jādara, – lai nesāk nesankcionētus karus, lai neterorizē civiliedzīvotājus, lai nejaucas valsts pārvaldībā un, pats svarīgākais, lai neuzurpē valsts varu.

Ja runājam par armijas specdienestiem, tad tas pirmkārt ir t.s. “specnazs” (specvienības), kuru uzdevums kara apstākļos ir veikt visu veidu izlūkošanu ienaidnieka teritorijā, veikt diversijas un visdažādākos specuzdevumus. Lai šos uzdevumus izpildītu, armijas izlūkdienesta un specvienību dalībniekiem ir jābūt gandrīz burtiskā nozīmē pārcilvēkiem. Viņiem ir jāspēj izpildīt normāliem cilvēkiem neiespējamais jebkādos apstākļos. Tādēļ armijas specdienesta kadri tiek attiecīgi gatavoti, pirmkārt fiziskās izturības ziņā, bet arī intelektuāli – valodu prasmju un atmiņas ziņā, adaptācijas jebkurai videi ziņā un, kas ir pats galvenais, slepenpolicijas (pretinieka) darbības metožu zināšanas un apiet prasmes ziņā. Tādējādi armijas specdienests objektīvi ir paradoksāla struktūra. No vienas puses tas ir pakārtots slepenpolicijai un tam ir raksturīgas visas armijas mazintelektuālisma (zaldafonisma) un risinājumu vienkāršības (primitīvisma) iezīmes, bet no otras puses tas sastāv no sava veida pārcilvēkiem ar attiecīgu pašapziņu (un ambīcijām), katrs no kuriem savā ziņā ir pārāks ne tikai par vidusmēra pilsoni, bet arī par slepenpolicistiem (jo slepenpolicisti ir orientēti pirmkārt uz darbu ar vidusmēra cilvēkiem).

Tātad rezumējot, kādēļ slepenpolicija un armija necieš viens otru (jeb precīzāk sakot, kādēļ armijnieki necieš slepenpoliciju)? Pirmkārt, dēļ slepenpolicijas funkcijas kontrolēt armiju un attiecīgi arī tās specdienestus. Slepenpolicistiem tas vienkārši ir jādara (tāds darbs, tāds pienākums), bet armijniekiem kā jebkuram cilvēkam tas vienkārši ļoti nepatīk. Bet jo īpaši tas nepatīk armijas specdienestu pārstāvjiem, kuri par sevi ir ļoti augstās domās.

Otrkārt tādēļ, ka slepenpolicijai un armijas specdienestiem ir pretrunīgas pamatfunkcijas un no tām izrietošās tieksmes. Slepenpolicija nodrošina mieru un  orientējas uz mieru. Karš slepenpolicijai pavisam nav vajadzīgs, arī tāpēc, ka kara laikā tās iespējas lielā mērā tiek ierobežotas. Armija tieši otrādi ir radīta karam un gatavojas karam. Armijas stihija ir karš, tā uzplaukst kara laikā, tā gūst spēku, prieku un apmierinājumu kara laikā un tāpēc tiecas pēc kara.

Treškārt tādēļ, ka slepenpolicijas un armijas specdienestu personālam ir dažāds pasaules redzējums, dažāda filozofija, dažāds intelektuālās attīstības un ievirzes līmenis, dažādi problēmsituāciju risināšanas pamatprincipi.

Konstatējuši, ka slepenpolicijai un armijas specdienestiem ir objektīva rakstura pretrunas, kas var izvērsties un izvēršas savstarpējā cīņā, ir būtiski saprast kā šī cīņa notiek. Un pirmkārt tad ir jāsaprot kādā veidā strādā slepenpolicija un kā tā kontrolē arī armiju.

Ja vienkāršojam, tad slepenpolicija strādā caur aģentūru. Ir slepenpolicijas aģentu tīkls, caur kuru tā ietekmē notikumus un, kas ir būtiskāk, iegūst informāciju par notiekošo, kas savukārt ļauj veikt darbības arī ārpus sava aģentu tīkla. Tāpat informācija tiek iegūta, izmantojot operatīvās uzraudzības un darbības metodes (tas ir – izspiegojot un izsekojot).

Konstatējot pārkāpumus, slepenpolicija to, pirmkārt, saglabā un piefiksē. Tālāk vai nu tikai saglabā materiālu nākotnei, vai nu izmanto kā aģentūras paplašināšanas instrumentu (šantažē), vai nu skatās un novēro kā notikumi attīstās, lai iegūtu vēl papildus informāciju, vai arī, ja konjunktūra prasa vai ja tiek pārkāptas noteiktas robežas, tad rīkojas – apcietina vai atlaiž (mūsdienās visbiežāk no darba (tas ir no piekļuves nozīmīgiem resursiem), bet pagātnē un reizēm arī mūsdienās – no dzīves).

Slepenpolicijas spēks ir apstāklī, ka tā to visu dara legāli. Tas ir, visi zin, ka slepenpolicija to dara un aptuveni kā tas tiek darīts, tāpēc, ja arī slepenpolicija tiek pieķerta šādās darbībās, tad tas nav nekas īpašs, jo slepenpolicija vienkārši dara savu darbu. Nu kaut kas nesanāca, nu kaut kas aizgāja ne tā, nu kļūdījās kaut kur, nu kam negādās, visi esam cilvēki – izmeklēsim, izanalizēsim, labosimies un turpmāk centīsimies to (lai kas tas arī nebūtu) nākotnē nepieļaut.

Ar militārajiem specdienestiem ir pavisam savādāk. Tiem pietiek ne tikai vienreiz tapt pieķertiem iekšējo valsts procesu izspiegošanā (kas ir slepenpolicijas darbības sfēra), bet pat pietiek ar netieši pamatotām aizdomām, ka armijas specdienesti to dara, lai slepenpolicija sāktu rīkoties. Citiem vārdiem sakot, ja slepenpolicija var brīvi valsts iekšienē spiegot uz nebēdu, tad armijas specdienesti to darīt nevar, neriskējot ar nopietnām sekām sev. Un tās sekas var būt līdz pat armijas specdienestu un pat visas armijas vadības nomaiņai, kam seko iekšējās tīrīšanas un pat reorganizācijas ar ievērojamu funkciju, resursu un iespēju samazinājumu. Lai kādi pārcilvēki arī nebūtu armijas specdienestos, palikuši bez valsts resursiem, bez valstiskas struktūras, viņu iespējas līdz ar to ievērojami samazinās.

No augstāk minētā ir redzams, ka, lai cik arī “kruts” nebūtu armijas specdienests (kaut vai Padomju GRU Rezuna “Akvārija” versijā), tas ļoti lielā mērā ir bezspēcīgs slepenpolicijas priekšā. Bet vai tas nozīmē, ka armijnieki paceļ rociņas un samierinās ar viņu nīsto un nicināto slepenpolicistu varu pār sevi? Bieži vien, tādā vai citādā mērā nē. Īsts karavīrs tādēļ arī ir karavītrs, ka viņš nekad nepadodas. Un, ja tā, kā vispār armijas specdienests var cīnīties ar slepenpoliciju, ja kādi cilvēki tajā sadomā to darīt?

Pirmkārt, armijniekiem ir jārada organizācija pat ne ar stingru, bet ekstra dzelžainu konspirāciju un disciplīnu, kas pilnībā izslēdz jebkādas, pat vismazākās informatīvās noplūdes par nesankcionētām darbībām valsts iekšienē. Otrkārt, jāizveido savs iekšējās aģentūras tīkls paralēli slepenpolicijas aģentu tīklam, pie tam visstingrākās konspirācijas apstākļos, lai pēc iespējas šis tīkls nebūtu slepenpolicijai pamanāms un, kas ir galvenais, lai to nekādi nevarētu saistīt ar armijas specdienestu. Treškārt, izmantojot savu iekšējo aģentūras tīklu un citas iespējas, jācenšas iefiltrēties slepenpolicijas tīklā, pašā slepenpolicijā, valsts pārvaldes institūcijās, lai nokļūtu slepenpolicijas vadībā un/vai iekļūtu augstākajos valsts pārvaldes līmeņos, tādējādi būtiski ietekmējot slepenpoliciju. Viss.

Vai armijas specdienests, šādi rīkojoties, var uzvarēt un pat iznīcināt slepenpoliciju? Jā, var, bet, lai tas notiktu ir jāizpildās noteiktiem nosacījumiem un tam ir noteiktas sekas. Lai armijas specdienests uzvarētu, tam intelektuālā ziņā ir jābūt ievērojami pārākam ne tikai par slepenpoliciju, bet arī par tiem valsts pārvaldes elementiem, kuri hierarhiski ir virs slepenpolicijas. Tas var notikt no vienas puses evolucionējot un attīstoties uz augšu (pirmkārt intelektuālā ziņā) armijas specdienestam un no otras puses degradējoties slepenpolicijai un tiem valsts pārvaldes elementiem, kas atrodas virs tās. Pie tam, tad, kad armijas specdienests ir uzvarējis, tā struktūras pilnībā pārņem varu valstī, kas nozīmē, ka ir jāpārņem gan slepenpolicijas, gan arī augstākās valsts funkcijas, kas no vienas puses prasa un no otras puses attīsta uzvarējušo armijnieku intelektuālās spējas.

Tomēr… bet… armija, neskatoties ne uz ko, ir un paliek armija un armijnieki, pat to visspējīgākie pārstāvji, kuri ir daudz ko iemācījušies, daudz ko sapratuši un daudz ko apguvuši, ir un paliek karavīri, kuri, neskatoties ne uz kādu savu augšupejošo attīstību saglabā noteiktas savas pamatīpašības. Tādēļ armijas specdienestu uzvaras pār slepenpoliciju rezultātā izveidojas īpaša tipa valsts, ko var nosaukt par karavīru valsti. Karavīru valstis bija, piemēram, Sparta, Teitoņu ordeņvalsts, Livonija, Tibeta.

Karavīru valstīs dzīves pamatā ir karš. Tās vai nu, mēģinot izplesties, aiziet bojā dēļ tā, ka mobilizē pret sevi “visu pasauli” (jo viss ir vienkārši, jebkuru var piespiest darīt jebko, visus var uzvarēt), vai nu pārstāj eksistēt iekšēja sabrukuma rezultātā (uzvarējušie karavīri sāk karot viens ar otru un ar pretoties mazspējīgo sabiedrību), vai nu iekarojumu ceļā izplešas un, iekšēja sabrukuma draudu un iekaroto spiediena rezultātā slepenpolicijas funkcija gūst virsroku par armijas funkciju (attiecīgi armija ar visām tās atklātajām un slepenajām struktūrām atkal tiek “nolikta pie vietas”), vai arī karavīriem raksturīgajam ekspansionismam un karottieksmei tiek piedotas citas formas, izstiepjot to laikā un/vai novadot to uz garīgo sfēru (piemēram, karavīru kastas pārstāvis Sidharta Gautama Šakjamuni paziņoja, ka Dieva nav, ka viss ir bezjēdzīgs un izdomāja saviem sekotājiem mūžīgu garīgu karu kā rezultātā tikšot pilnībā izbeigtas cilvēku ciešanas).

Apskatot karavīru valstis, ir jāņem vērā arī viena slepenpolicijas un armijas metodoloģiskā atšķirība. Armija tiecas pilnībā iznīcināt tos, kurus uzskata par saviem ienaidniekiem, lai tie nekad un nekādos apstākļos vairs viņus neapdraudētu (tas tiek darīts vadoties no principiem: “ja neiznīcināšu es, iznīcinās mani” un “īsti karavīri nekad nepadodas un turpina cīņu”). Slepenpolicija savukārt tos, kurus uzskata par bīstamiem, tiecas kontrolēt, ierobežot, neitralizēt un pēc iespējas kaut kādā veidā izmantot savā labā (slepenpolicija iznīcina tikai galējas nepieciešamības gadījumā, kad neredz vairs citas iespējas). Tāpēc karavīru valstīs, ja armijai kāds traucē (piemēram, komunisti, ebreji, čigāni, armēņi, kurdi, poļi, ķīnieši, krievi, krievvalodīgie, nepilsoņi, “čekisti” vai vienalga kāda cita tehniski puslīdz viegli nosakāma sociālā grupa), tad tos mēģina sakoncentrēt, izolēt (vai izsūtīt) un bieži vien arī fiziski iznīcināt.

Karavīru filozofija

Ļoti būtisks jebkuras armijas elements ir tas, ko varētu nosaukt par karavīra filozofiju. Armija ir paredzēta karam, kas nozīmē, ka karavīriem papildus daudz kam citam ir jābūt gataviem nogalināt un jābūt gataviem mirt. Normāls cilvēks pats no sava prāta negrib darīt ne vienu, ne otru, tāpēc karavīri ir kaut kā jāpiespiež gan nogalināt, ja nepieciešams, gan mirt, ja nepieciešams. Visvienkāršākais veids kā to izdarīt ir dzelžaina disciplīna, kad tiek piemēroti smagi sodi (līdz pat nāvessodiem) par pavēļu neizpildīšanu. Tomēr tas nav pats efektīvākais risinājums un disciplīnu kādam vajag gan ieviest, gan uzturēt, bet tam jau ir vajadzīgi virsnieki ar attiecīgu pārliecību, noteiktu karavīra pasaulskatu jeb karavīra filozofiju.

Ja atmetam dažādus karavīru reliģiski – ideoloģiskās apstrādes elementus, kas dažādu laiku un tautu armijām ir dažādi un noreducējam tos līdz universāliem elementiem, tad jebkurā armijā karavīrus mēģina pieradināt nāvei. Ja ierindniekus un daļu virsnieku vēl var turēt svētlaimīgā neziņā, kas daļai no viņiem kaujā var palīdzēt, tad armijas specvienību pārstāvjiem un virsnieku pamatkorpusam obligāti ir jābūt pazīstamiem ar nāvi. Viņiem ir jāzin, kas ir nāve praktiski, viņiem ir jābūt stingrai pārliecībai, ka viņi to zin teorētiski, un viņiem ir jābūt samierinājušamies ar nāves neizbēgamību – gan pašu, gan cīņubiedru, gan pretinieku. Ja tas tā ir, tad karavīrs no nāves nebaidās un ir spējīgs labprātīgi gan nogalināt, gan mirt (ja nepieciešams, protams).

Šo karavīru pieradināšanas nāvei procesu, kas ir spēcīga un dziļa cilvēka psiholoģiskā apstrāde, vēl var nosaukt par nāves kultu. Jā, iespējams daudzās armijās tas ir mērens kults un eksistē kopā ar citiem kultiem, piemēram, Dzimtenes kultu, Aizstāvja kultu, Senču kultu utt., bet viņš tur ir. To ir būtiski konstatēt un saprast, lai apzinātos, ka jebkura armija ir nozīmīgs nāves kulta avots, kurš pie noteiktiem nosacījumiem var sasniegt šausminošus apmērus un izvērsties drausmīgā un vērienīgā nāves pielūgšanā, par kā upuriem var kļūt ļoti daudz cilvēku.

Galu galā, kas ir cilvēka nogalināšana? Katrs cilvēks ir atsevišķa, unikāla pasaule un tā nogalināšana ir viena cilvēka pasaules izbeigšana. Ko nozīmē, ka cilvēks ir gatavs mirt? Tas nozīmē, ka viņš ir gatavs savas pasaules galam. No šīm atziņām pietiek spert tikai dažus soļus, lai nonāktu līdz pasaules galam kā tādam. Un ja jau karavīram ir jāmirst, tad kāpēc, lai nemirtu arī visi pārējie, jo īpaši tādēļ, ka nāve ir neizbēgama, ir dabiska un nav nekas slikts.

Lai spertu šos soļus un tālāk attīstītu nāves kultu, ir jābūt egoistiskam, pašpārliecinātam un ambiciozam cilvēkam ar plēsēja dabu, un ja tam klāt nāk filozofiska domāšana vai kaut kādā veidā kļūst zināmi jau atstrādāti nāves kulta elementi, tad armijas struktūras kļūst par ļoti baisu procesu rašanās vietu. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem kādēļ armija un jo īpaši tās specdienesti ir jātur zem visstingrākās kontroles.

Asins balss un asins tīrība

Jebkuram karavīram un jo īpaši specvienību karavīriem kritiski būtiska ir instinktīva un zibenīga reakcija. Tā ir būtiska gan visu veidu kaujasmākslu apguvē, gan izdzīvošanai nelabvēlīgā vidē, gan lai izvairītos no attālinātas darbības ieročiem (nažiem, šķēpiem, bultām, lodēm, lādiņiem utt.). Tāpat karavīram ir vienkārši jājūt briesmas.

Lai to visu apgūtu, ir jāatstrādā attiecīgās iemaņas līdz instinktīvam līmenim, ko var izdarīt ar intensīviem treniņiem (un tikai līdz noteiktam vecumam, pie tam ne visi cilvēki to spēj apgūt). Visvieglāk šāda tipa iemaņas ir radīt, sākot apmācības jau kopš bērnības. Bet vēl vieglāk, ja apmācāmā senči jau bija ko tādu apguvuši, jo tad apmācītājiem par labu var nākt iedzimtība jeb t.s. ”asins balss”, kam ir būtiska loma instinktīvajos un intuitīvajos procesos.

Attiecīgi, tā kā augstākā līmeņa karavīri ir nepieciešami, bet to izveidošana ir ļoti grūts, darbietilpīgs un augsti kvalificēts darbs ar negarantētu rezultātu (ne vienmēr sanāk), tad kopš seniem laikiem ir tradīcija tos sākt gatavot kopš bērnības (piemēram, budistu klosteros) un tiek veicinātas karavīru kārtu (kastu) veidošanās, kad dēls iet tēva pēdās. Un tāpēc karavīru, jo īpaši elitāro karavīru vidū ir izplatītas (ir viegli izplatāmas) teorijas par “asins balsi”, “asins brālību” un arī “asins tīrību” (kopā ar “samaitātām asinīm”), jo ne vienmēr “asins balss” palīdz un spējīgu vecāku atvases izrādās maz kam derīgas.

Slepenpolicijas un armijas savstarpējo cīņu piemēri

Interesantu un pamācošu grāmatu par specdienestu pasauli ir sarakstījis bijušais PSRS Militārā izlūkdienesta GRU virsnieks Vladimirs Rezuns (pseidonīms Viktors Suvorovs, dzimis 1947.gadā, tēvs austrumukrainis, māte krieviete, GRU virsnieks, strādāja Ženēvā, 1978.gadā aizbēga uz Lielbritāniju, sākot ar 1981.gadu sāk izdot grāmatas, 1985.gadā izdod autobiogrāfisku grāmatu “Akvārijs” par PSRS militāro izlūkdienestu).  Lai gan “Akvārijā” rakstītais ir jāuztver kritiski, jo nevar zināt kur Rezuns maldina un melo savā un savu jauno saimnieku labā, tomēr grāmata labi raksturo spec metodes kā tādas un vismaz daļa no rakstītā kaut kādā mērā ir patiesa (ko var noteikt salīdzinot ar citām liecībām un faktiem).

Interesanti, ka grāmata, kura it kā nomelno GRU, ir uzrakstīta to slavinošā tonī. Katrā “Akvārija” rindiņā ir jūtama Rezuna sajūsma par GRU un lepnums par to, ka arī viņš pieder šo izredzēto pārcilvēku kārtai. Rezuns grāmatā ir nesaudzīgs pret padomju varu, pret VDK, pret komunistiem, pret “miermīļiem”, bet par GRU, ko tas apraksta, viņš neslēpti sajūsminās.

Lai kā arī nebūtu ar Rezuna nodevību, bet nebūs pārspīlēti apgalvot, ka viņa “Akvārijā” paustie uzskati ir daļas GRU virsnieku uzskatu atspoguļojums. To, ka tas tā ir, apliecina gan Aleksandra Dugina biogrāfija, uzskati un darbība, kā arī PSRS sabrukums un notikumi pēcpadomju Krievijā.

Lūk, ko Rezuns raksta par vērienīgām GRU specvienību mācībām: “Grandiozās mācības ir pabeigtas. Un tikai te, bezgalīgajā laukā, kad visi dalībnieki ir savākti kopā, var iegūt priekšstatu par GRU 5. pārvaldes neticamo spēku. Taču ne visi ir šeit. Maršals brauc gar rindām, un viņam laikam kremt doma, kam visu šo karaspēku uzlaist virsū. Eiropai? Āzijai? Bet varbūt biedriem Politbirojā?

Nu ko tad tu, maršal? Ko vilcinies? Mēs te visi esam savējie. Nikni mēs esam. Nu jel, atlaid mūs no ķēdes vaļā! Visu Krieviju pieliesim ar asinīm. Tikai dod komandu. Ne visus, protams, mēs nogalināsim, ne visus. Ja kādam ir liela vasarnīca un gara mašīna, to mēs neaiztiksim. Tas nav grēks, ja ir vasarnīca un gara mašīna [tas ir, Rezuns un viņam līdzīgie grušņiki bagātniekus un lielbagātniekus aiztikt negrasās, ar kapitālismu un tā radītajām necilvēcībām un netaisnībām viņiem nav problēmu]. Tos, kas runā par sociālo taisnību, mēs arī neaiztiksim. Tas ir grēks, kaut arī ne visai liels. Ļaudis maldās, ko no viņiem var prasīt, no plānprātiņiem? Mēs nogalināsim, biedri maršal, tikai tos, kas šīs divas lietas apvieno: kas pļāpā par sociālo taisnīgumu un pats braukā garā mašīnā. Tos kā trakus suņus — uz lampām, uz telegrāfa stabiem. No tiem, maršal, visas nelaimes krīt virsū mūsu zemei. Nu jel, atsien mūs no ķēdes! Ak, maršal! Taču, ja ne tu, tad tavs pēctecis atsies no ķēdes. Specnazu no ķēdes. Atlaidīs. Esi drošs. Daudz būs asiņu.

Un, lūk, fragments, kurā Rezuns attēlo sarunu ar savu labdari un priekšnieku par VDK (KGB): “- Vai daudz asiņu KGB ir izdzēris? – Daudz.  – Kādēļ tā ir iznācis? – Mēs bijām pārāk naivi. Mēs kalpojām Dzimtenei, bet čekisti paši sev un partijai. – Vai tas var atkārtoties?  – Jā. Ja mēs būsim tikpat naivi kā agrāk …

Viņš maisa ar karoti konjaka viru. Bet man liekas, ka viņš manu likteni lemj. Ne velti viņš viens ar mani tukšā stepē atrodas, ne velti viņš tādas sarunas ar mani ved. Pastāstīdams man par Akvāriju, viņš ir uzticējis savu likteni. Es taču varu to samaitāt. Kāpēc viņš tā riskē? Laikam gan viņš prasa no manis manu paša likteni. Es esmu ar mieru riskēt kopā ar Kravcovu arī viņa labad. Bet kā man to pateikt?

– Mēs nedrīkstam tiem atļaut, lai viss tas atkārtojas. Mūsu Dzimtenes labad mums ir jābūt stipriem. Armijai ir jābūt tikpat spēcīgai kā KGB …— Pēkšņi es nojaušu, ka tas ir viss, ko viņš no manis gaida.— Mēs nedrīkstam viņiem to atļaut. Čekistu varas monopols var nožņaugt padomju varu . ..

– Bet arī militārās varas monopols var iznīcināt padomju varu. Vai tu no tā nebaidies, Viktor?— Viņš skatās man taisni acīs. – Nebaidos.”

Latviešiem varētu būt interesanti uzzināt, ka GRU lielā mērā dibināja un ilgu laiku vadīja Padomju Krievijā palikušie latviešu strēlnieki, kurus visus 1937.gadā “čeka” iznīcināja.

Krievu politologs un analītiskā centra vadītājs Sergejs Kurginjans, raksturojot mūsdienu Krievijā notiekošos procesus, apgalvo, ka Krieviju pārvaldošā “čekistu” (slepenpolicistu) grupa ar Vladimiru Putinu priekšgalā, ko viņš sauc par “Jurija Andropova klubiņu”, pilnīgi nemaz nebaidās no tautas dusmām un ierindas cilvēkiem, kā arī maz uztraucas par Rietumvalstu iespējām kaut kā viņiem kaitēt, bet viņi patiešām nopietni uztver militāristu sazvērestības draudus un baidās no Rumānijas scenārija realizācijas Krievijā.

1989.gada decembrī Sociālistiskajā Rumānijā, kuru ilgus gadus vadīja Nikolajs Čaušesku, sākās ungāru nemieri. To apspiešanai Čaušesku piesaistīja armiju, ar ko nu ļoti miermīlīgie rumāņu armijnieki it kā netika galā. Nemieri sāka iet plašumā. Tad Čaušesku atlaida armijas vadību, bet drīz vien atjaunoja visus amatā. Pēc tam tika atrasts nogalināts Aizsardzības ministrs (viņu esot nogalinājusi Rumānijas slepenpolicija “Sekuritate”). Tad nemieri sākās Rumānijas galvaspilsētā Buharestē. Lūzums notika pēc tam, kad īpaša cilvēku grupa, manipulējot ar pūli, neļāva Čaušesku uzstāties demonstrācijā pie paša pils (pūlis viņu izsvilpa). Čeušesku deva pavēli armijai šaut uz nemierniekiem un pats pameta galvaspilsētu. Armija atteicās izpildīt pavēli, pārgāja demonstrantu pusē, noķēra Čaušesko, sāka tvarstīt un nošaut “Sekuritate” darbiniekus un pēc trīs dienu ilguša tribunāla, kurš tika pārraidīts pa Rumānijas TV, nošāva arī pašu Čaušesku. Kopš tā laika Rumānija ir pilnīgi kapitālistiska ar visām drausmīgajām vairumam rumāņu sekām un drošs ASV sabiedrotais Eiropā.

Cits spilgts armijas varas uzurpācijas piemērs ir ģenerāļa Augusto Pinočeta izrēķināšanās ar sociālistu vadību Čīlē 1973.gada 11.septembrī, nogalinot ne tikai prezidentu Salvadoru Aljendi, bet arī tūkstošiem tā atbalstītāju, kuri tika arestēti, sakoncentrēti stadionā un tur nošauti. Tam sekojas nežēlīga Čīles izlaupīšana, paverdzināšana un tās resursu atdošana ārvalstu kompānijām, iedzenot iedzīvotāju vairākumu nabadzībā.

Visbeidzot baiss armijnieku izmantoto metožu piemērs ir vācu – turku militāristu genocīdi 1.pasaules kara laikā, kad tika veikts Osmaņu impērijas iedzīvotāju masu genocīds, nogalinot vairākus kā miljons cilvēku. Visnopietnāk šajos notikumos cieta armēņi, kurus visus turku karavīri savā kontrolē palikušajās teritorijās izslaktēja (deportēja tādos apstākļos, ka lielākā daļa neizdzīvoja). Gan pirms tam Osmaņu impērija, gan pēc tam Turcija lielā mērā bija militāristu valsts, kas ir ļoti labi redzams pēc Turcijas varasiestāžu izmantotajām sabiedrības pārvaldības metodēm.

Gan Krievijā, gan Latvijā ļoti daudz tiek runāts par “čekistiem”, visādi tos lamājot un dēmonizējot. Visiem visur rēgojas “čekisti” un to aģentūra, un nevar teikt, ka tas ir bez pamata, jo slepenpolicijai, lai veiktu savas funkcijas, ir nepieciešama visaptveroša aģentūra. Pārdomas vērts ir apstāklis, ka par to tik daudz un plaši runā un ka “visuvarenā” slepenpolicija neko pret to nevar padarīt. Lai gan šādi visspēcības mīti reizēm var nākt par labu, ir tomēr jāatzīst, ka patiesā vara ir slepena vara, kuru maksimāli neviens nezin, tāpēc tas vien, ka par “čekistiem” un to metodēm plaši runā, apgrūtina to darbību un samazina to reālo varu, bet apstāklis, ka “čekisti” tiek dēmonizēti ir viņiem ļoti bīstamu procesu simtoms, kurš pie noteiktiem apstākļiem var izvērsties “čekistu” slaktiņā.

Vēl Latvijā un arī Krievijā ir daudz visādu pajoliņu un ne tikai, kuri skaļi lepojas ar to, kā viņi “cīnījās” pret Padomju režīmu un “visuvareno” “čeku”. Te jānorāda, ka atsevišķs cilvēks, lai cik spējīgs tas arī nebūtu, viens pats neko nespēj izdarīt pret valstisku organizāciju – pat degradēti “čekisti”, pildot savus pienākumus tikai trešdienu rītos, agri vai vēlu nāks uz pēdām pat spējīgākajiem “pagrīdniekiem”, kuri uz savu roku veic aktīvu pretvalstisku darbību (tāda sistēma). “Čekai” (slepenpolicijai) nopietni pretoties spēj tikai līdzvērtīga organizācija un to speciāli apmācīti kadri.

Ņemot to visu vērā, kļūdaini ir uzskatīt, ka notikumos, kas ir saistīti ar PSRS sabrukumu (gan pirms tam, kad tas tika veicināts, gan pēc tam, kad izpaudās tā katastrofālās sekas), piedalījās tikai un vienīgi “čeka”. Lai gan Krievijā un ne tikai ir pietiekami daudz literatūras, kas parāda un pat pierāda, ka PSRS tika apzināti iznīcināta no iekšienes un ka būtiska loma tajā bija VDK, tomēr atskatoties atpakaļ nevar nekonstatēt, ka šajā procesā piedalījās nopietni spēki, kuri necieš “čekistus” un kuri maksimāli mēģināja izmantot situāciju, lai izrēķinātos ar tiem. To apliecina arī jau aprakstītais mēģinājums par pēcpadomju Krievijas vadītāju pataisīt ģenerāli Aleksandru Ļebedu. Tas neizdevās visdrīzāk lielā mērā pateicoties “čekistu” un hierarhiski augstāk stāvošu spēku pūliņiem, kas galarezultātā noveda pie “čekista” kļūšanas par Kremļa saimnieku.

Interesanta ir Putina rīcība pret armiju pēc savas varas nostiprināšanas. Viņš par Aizsardzības ministru norīkoja sev pietuvināto Anatoliju Serdjukovu, kurš piecu gadu laikā (no 2007.gada) burtiski izvaroja armiju, tai skaitā vareno GRU. Tas notika armijas reformēšanas ietvaros un to paveica nekaunīgu bābu kolektīvs, ko Serdjukovs salika par armijnieku priekšniekiem. Serdjukovs un viņa dāmītes izārdīja veco Padomju armijas sistēmu, atlaida visus, kas nepiekrita tam, ko tie dara, un gandrīz vai pilnībā likvidēja GRU. To visu pavadīja daļas Krievijas patriotiskās (un “patriotiskās”) vides histēriska kliegšana par armijas iznīcināšanu. Kā tagad ir skaidri redzams, armijas reformas tik tiešām bija labi pārdomātas un tas ne tikai nesamazināja, bet pat ievērojami pastiprināja Krievijas aizsardzības sistēmas potenciālu.

Par fašismu un nacismu

Visnežēlīgākās armijnieku diktatūras zināmajā cilvēces vēsturē bija 20.gadsimta fašistu diktatūras Vācijā un Japānā. To necilvēcība izpaudās ne tikai miljonos nogalināto cilvēku, bet arī tajā, kā tas tika izdarīts, mocot un izņirgājoties par saviem upuriem, veicot ar cilvēkiem prātam neaptveramus eksperimentus un pakļaujot nenogalinātos nežēlīgai kārtībai. Pie tam, šīs šausmas tika darītas jau tad, kad vēl notika neuzvarēts karš. Nacistu nākotnes plāni bija daudz drausmīgāki (to vidū bija arī latviešu kā nevērtīgas tautas iznīcināšana).

Vispirms jātiek skaidrībā, kas ir fašisms un kas ir nacisms. Fašisms ir nekas cits kā privātu korporāciju un valsts varas saplūšana un šādas valsts pārvaldīšana diktatoriskām metodēm. Te būtisks ir apstāklis, ka runa iet tieši par privātām korporācijām un ka runa iet par diktatūru.

Sabiedriska korporācija pirmkārt pieder valstij, tātad visai sabiedrībai, otrkārt, tās formālie mērķi ir sabiedriski, kādēļ cilvēku motivācija strādāt šīm struktūrām ir pavisam cita, un šīs struktūras ir daudz grūtāk izmantot personiskām interesēm (var, bet ir jāslēpjās un jāmaldina, kas neļauj to darīt pilnā mērā).

Privātām korporācijām ir tikai viens mērķis – dot labumu (pirmkārt peļņu) to īpašniekiem, bet sabiedrība tām labākajā gadījumā ir vienaldzīga, bet sliktākajā gadījumā, kas fašismā arī izpaužas, tas tiek panākts uz sabiedrības rēķina. Savukārt diktatūra nodrošina jebkuru neapmierināto, kas negrib kalpot (vai pat vergot) atsevišķu privātu indivīdu ineteresēm, apspiešanu un diktatūra ir instruments, lai piespiestu nemotivētos cilvēkus strādāt. Tas viss, protams, nevar notikt bez nežēlīgas un brutālas spēka pielietošanas.

Mērenāka un slēptāka fašisma formula ir izsakāma ar apgalvojumu, ka valsts ir jāvada kā uzņēmumu. Ko tas nozīmē? Uzņēmumos, kas ir tikai daļa no sabiedrības, darbiniekus visdažādāko iemeslu dēļ var atlaist. Tas ir normāli un nav nekas traks, jo cilvēks var vairs nederēt attiecīgā vietā, darbaspēks kādā jomā var nebūt vairs vajadzīgs (piemēram, tehniskā progresa dēļ), bet sabiedrībai ir citas problēmas, kur cilvēki var sevi realizēt. Savukārt, ja valsti pārvalda kā uzņēmumu, tad “nevajadzīgie”, “liekie” un “kaitīgie” cilvēki tiek “atlaisti” no valsts. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē kā minimums šo cilvēku ievērojamu pilsoniskā statusa samazināšanu, kas var izpausties to tiesību samazināšanā, piespiedu darbā darba nometnēs un ieslodzīšanu koncentrācijas nometnēs.

Pirmo fašistisko valsti 1922. gada beigās sāka veidot bijušais sociālists kaprālis Benito Musolini Itālijā. Būtiski ir saprast to vēsturisko kontekstu, kurā radās fašistiskā Itālija, kam sekoja fašistiskas valsts modeļa triumfa gājiens pa visu pasauli.

1917.gadā Pirmā pasaules kara laikā, kad uz dzīvību un nāvi savā starpā cīnījās Vācijas impērija, Austroungārijas impērija un Osmaņu impērija no vienas puses un  Francijas Republika, Lielbritānijas impērija un ASV no otras puses (attiecīgi arī šo valstu lielkapitālisti), sabrukušajā Krievijas impērijā, kuras sabrukšanu lielā mērā veicināja tās sabiedrotie ar Lielbritāniju priekšgalā, pie varas nonāca komunists Vladimirs Ļeņins. Sākotnēji tam nepiegrieza pārāk lielu vērību, jo lielkapitālistu aprindām bija nopietnākas lietas ar ko nodarboties, bet drīz vien izrādījās, ka Ļeņins un viņa partija pilnā nopietnībā grib radīt sociālistisku valsti kā pretstatu kapitālistiskai valstij.

Lai gan tolaik sociālistiskas idejas bija ļoti populāras, cilvēki, kuri sevi uzskatīja par nopietniem, tās uztvēra kā utopiskas, un galvenais viņu arguments bija, ka to nav iespējams realizēt un tāpēc nekur pasaulē arī neeksistējot sociālistiskas valstis. (Pēc PSRS sabrukuma sociālistisku un sociālistiski orientētu valstu modeli nezinošo mietpilsoņu masās mēģina diskreditēt izmantojot šo pašu argumentu.)

Sākumā lielkapitālisti vēroja, kas notiek un gaidīja, kad “krievu eksperiments” beigsies ar neveiksmi pats no sevis. Bet tas nenotika. Pēc tam izrādījās, ka komunisti gan uzvarēja pilsoņu karā, gan turpina sociālistiskas valsts būvniecību. Kļuva skaidrs, ka sociālistisku valsti (kur visi ir tiesībās vienlīdzīgi un kur ir likvidēts privātīpašums uz ražošanas līdzekļiem) praktiski radīt tomēr ir iespējams. Milzīgu iespaidu uz visiem atstāja Padomju Krievijā realizētais vispārējās elektrifikācijas projekts. Ņemot vērā to, ka tā laika pasaule bija dziļas krīzes un bezizejas stāvoklī (tāpēc arī izcēlās 1.Pasaules karš), tad no tā automātiski izrietēja, ka sociālistiskās revolūcijas notiks arī pārējās valstīs, vēl jo vairāk tāpēc, ka gan komunisma teorētiķi to prognozēja, gan komunistiskās organizācijas pie tā aktīvi strādāja.

Itāļu fašisms bija pirmā lielkapitālistu atbilde uz Padomju sociālismu, ar ko tika praktiski pierādīts, ka tā laika sociāli – politiski – ekonomisko krīzi ir iespējams pārvarēt ar citiem līdzekļiem kā tikai sociālistisko revolūciju un vispārēja taisnīguma un vienlīdzības valsts nodibināšanu. Visu nākamo lielkapitālistu diktatūras režīmu pamatā bija itāļu fašistu atstrādātā prakse, kas tika piemērota citiem apstākļiem un pilnveidota. Tāpēc arī šādus režīmus sauc par fašistiskiem.

Visdrausmīgākos apmērus fašisms sasniedza Vācijā, kurā fašistisku valsts modeli realizēja Vācijas nacionāl-sociālistiskā darba partija (no tā arī vārds nacisms) ar austriešu izcelsmes karavīru Ādolfu Hitleru priekšgalā.

Ģenerālis Karls Haushofers un Tules biedrība

Nacistiskā Vācija radās sekojošos apstākļos: zaudēts karš, nacionālais pazemojums, plašās tautas masās izplatīta tautiskuma un folkloras kustība (volkstum) un slepenu okultisku biedrību darbība. Tā visa apvienojums radīja nacistisko Vāciju un nozīmīga atslēgpersona šai procesā mazākā mērā bija nevis kaprālis Ādolfs Hitlers, bet gan ģenerālis Karls Haushofers.

Karls Haushofers un Rūdolfs Hess

Karls Haushofers un Rūdolfs Hess

Karls Haushofers ir dzimis 1869.gadā Minhenē, Bavārijā; pabeidza Bavārijas militāro akadēmiju. Haushofera tēva brālis (Karls Riters Haushofers) bija Bavārijas karaļnama (Vitelsbahu – tobrīd vecākās monarhijas Eiropā) personiskais skolotājs, kurš apmācīja prinča – regenta Luitpolda bērnus: princesi Terēzu un prinčus Ludviku (pēdējo Bavārijas karali Ludviku III), Leopoldu un Arnulfu.

Kopš 1887.gada Karls Haushofers izpilda dažādus diplomātiskus uzdevumus Dienvid- Austrum Āzijā, ceļo pa Indiju, Nepālu, Japānu, kur iemācās japāņu valodu un kur esot ticis uzņemts vienā no ietekmīgākajām un noslēpumainākajām budistu slepenajām organizācijām “Zaļā drakona ordenī”. Pabija Tibetā (kas tajos laikos nebija viegli sasniedzama), kur esot izgājis speciālas apmācības Lhasas budistu klosterī. 1908.gadā tiek nozīmēts par Vācijas militāro atašeju Japānā. Pirmā pasaules kara laikā strauji kļuva par ģenerāli (vienu no jaunākajiem Vācijas armijā) un demonstrēja pareģa spējas gan par notikumiem frontē, gan politikā (piemēram, par situāciju Krievijā). Hauskofera kolēģi esot bijuši  pārliecināti, ka viņam ir pareģa spējas, ko tas ieguva Tibetā, un ka viņš tās izmanto, plānojot militārās operācijas.

Pēc 1.pasaules kara 1921.gadā Haushofers kļūst par Minhenes universitātes profesoru (ģeogrāfijā) un 1922.gadā dibina tajā Vācijas ģeopolitikas institūtu. (Minhenes universitātē mācījās arī Bavārijas augstmaņu bērni.) No 1924.gada līdz 1944.gadam ir žurnāla “Geopolitik” (vēlāk “Zeitschrift fur Geopolitik”) galvenais redaktors. Hauskofers tiek uzskatīts par vācu ģeopolitikas tēvu, kas kontinentālās valstis un Eirāziju pretnostata “salu” valstīm (Lielbritānija, ASV). Haushofers bija 1925.gadā dibinātās Vācu akadēmijas (pašreiz slavenais Gētes institūts, kurš aktīvi darbojas visā pasaulē) dibināšanas iniciators.

Tuvs Haushofera draugs un skolnieks bija nacistu partijas otrais cilvēks Rūdolfs Hess. Pēc nacionāl-sociālistiskās partijas neveiksmīgā valsts apvērsuma mēģinājuma Minhenē 1923.gadā (t.s.”alus puča”), kad Hitlers un arī Hess tiek apcietināts, Haushofers tos apciemo cietumā un piegādā literatūru. Ieslodzījumā Hitlers uzraksta grāmatu “Mana cīņa”, kas lielā mērā satur Haushofera uzskatus (pastāv pat tāds uzskats, ka Hitlers nav “Manas cīņas” patiesais autors). Haushoferam bija “maltusiski” uzskati par Zemes pārapdzīvotību un viņš bija sociālā darvinisma piekritējs, no kā izrietēja viņa nostādnes par “dzīves telpas” izkarošanas nepieciešamību vācu tautai.

Struktūra, no kuras radās vācu nacisms ir Tules biedrība, ar kuru Karls Haushofers bija cieši saistīts. Lai gan nav tiešu liecību, ka Haushofers būtu bijis Tules biedrības dalībnieks (no kā daudzi secina, ka viņš tāds nebija), ir droši zināms, ka Haushofers personiski labi pazina Tules biedrības vadību.

Tules biedrība bija no slepenās biedrības “Germanenorden” (1911.gadā dibinātās masonu tipa ložas Votan organizācija) 1918.gadā atšķēlusies struktūra, kura pēc 1918.gada novembra revolūcijas Vācijā, kad pie varas nāca sociālistu valdība, pie sevis sapulcēja “Germanenorden” cilvēkus, kuriem bija problēmas turpināt savu darbību (pirmkārt dēļ telpu trūkuma). Tules biedrība pulcējās elitāras Bavārijas viesnīcas “Četri gadalaiki” telpās.

Sākotnēji Tules biedrības vadītājs bija barons Rūdolfs fon Zebotendorfs , kurš bija aizrāvies ar alķīmiju, rozenkreiceru brālības vēsturi un kurš, dzīvojot Stambulā (Turcija), bija nodibinājis slepenu savienību, kas sevī kombinēja islāma sufismu un brīvmūrniecību. Tieši Zebotendorfs tiek uzskatīts par “Germanenorden” šķeltnieku (tas esot noticis cīņas par varu rezultātā). Tomēr jau 1919.gadā Zebotendorfs vairs neapmeklē Tules biedrības sanāksmes (visdrīzāk tādēļ, ka “palūdza”) un 1934. gadā viņš izdod grāmatu “Pirms atnāca Hitlers”, kura uzreiz pēc iznākšanas Vācijā tika aizliegta un kura ir viens no informācijas par Tules biedrības pirmsākumiem avotiem.

Tules biedrība dibina vairākas struktūras. Tās biedri Antons Drekslers un dzejnieks, žurnālists un vēlāk arī Hitlera skolotājs Dītrihs Ekarts 1918.gadā nodibina Vācijas darba partiju (DAP). Paralēli Tules biedrība (Hanss Georgs Grasingers) aktīvi atbalsta tad pat nodibināto Vācijas sociālistisko partiju (DSP). 1920.gadā abas Tules biedrības partijas tiek apvienotas, izveidojot Vācijas nacionāl – sociālistisko darba partiju (NSDAP). 1918.gada revolūcijas notikumu iespaidā Tules biedrība dibina brīvprātīgo pašaizsardzības korpusu “Oberland” (vēlāk “Oberland savienība”), kuru vada sens Haushofera draugs pulkvedis Francs fon Eps (kura ieteikuma rezultātā Haushofers savulaik izvēlējies militāro karjeru) un kurā aktīvi darbojās cits sens Haushofera paziņa grāfs Henrihs Luksburgs (pateicoties kuram Haushofers tika nosūtīts uz Japānu par militāro atašeju). Pats Haushofers regulāri apmeklēja “Oberland” sanāksmes. “Oberland” piedalījās 1919.gada aprīļa “gājienā” uz Minheni, kurā bija pasludināta Bavārijas sociālistiskā republika, kas beidzas ar pilsētas ieņemšanu un izrēķināšanos ar varu sagrābušajiem komunistiem. Uz 1921.gadu “Oberland” sastāvā ir nepilni 10000 vīru un uz tā bāzes tiek izveidota Bavārijas zemessardze.

Divi tuvi Karla Haushofera draugi bija Tules biedrības biedri – jau pieminētais Rūdolfs Hess, kā arī bijušais Haushofera adjutants un štāba palīgs Pirmā pasaules kara laikā Makss Hofvēbers. Biedrībā sastāvēja arī Minhenes universitātes pasniedzējs, ekonomists Gotfrīds Feders, tipogrāfijas “Mjunhenen beobahter” īpašnieks un galvenais redaktors Hanss Georgs Grasingers un tāda pat nosaukuma avīzes žurnālists Karls Harers. “Mjunhenen beobahter” tika pārsaukta par “Felkišer beobahter” un tas sākotnēji bija galvenais nacistu propagandas izdevums. Tāpat Tules biedrībā ņēma dalību no Latvijas emigrējušais Alfrēds Rozenbergs, kurš izstrādāja nacistiskās Vācijas rasu politiku saskaņā ar kuru bija paredzēts iznīcināt nevērtīgās tautas – arī latviešus un krievus, kā arī vēlākais genocīda organizētājs Polijā, jurists Hanss Franks.

Ļoti būtisks apstāklis ir, ka Tules biedrības biedri bija augstmaņi no Vitelsbahu dinastijas tuvākajām aprindām – barons Vilhelms fon Vittgenbergs, barons Hans Hermans fon und cu Bodemans, barons Ernsts fon Lutcelburgs, barons Francs fon Feilicšems, barons Ernsts fon Lefelgolcems, barons Petrs fon Ratcenšteins, princese Adelgeida fon Mikuš (arī pats Haushofers ir karaļnamam pietuvināts cilvēks), kā arī ka Tules biedrībā sastāvēja “Galvenās vācu skolu savienības” vadītājs Vilhelms Romeders, tāpat kā kompānijas MAN direktors un “Panģermānisma savienības” līderis doktors Pauls Tefels.

“Panģermānisma savienība” bija ideoloģiski ietekmīgākā Vācijas impērijas organizācija kopš 1890.gada, kuru dibināja biznesmenis un politiķis Alfrēds Hugenbergs (1865 – 1951), ekonomikas, lauksaimniecības un pārtikas ministrs pirmajā Hitlera valdībā. “Panģermānisma savienības” goda biedrs bija Otto Bismarks. Savukārt 1880.gadā radītā “Vācu skolu savienība” (no kuras vēlāk radās “Galvenā vācu skolu savienība” un “Ārzemju vāciešu organizācija“), kuras mērķis bija tautiešu atbalsts ārzemēs un vācu kultūras ekspansijas veicināšana, bija viena no Vācijas ārējās izlūkošanas dienesta piesegstuktūrām. 1924.gadā Karls Haushofers tiek ievēlēts par “Ārzemju vāciešu organizācijas“ Bavārijas nodaļas vadītāju.

Ar Tules biedrību bija saistīta arī “Vācijas tautas partija” (Deutsche Volkspartei — DVP). 1919.gada vēlēšanās Tules biedrība aicināja atbalstīt tieši “Vācijas tautas partiju” (1920.gada Vācijas parlamenta vēlēšanās DVP ieguva 13,87% balsu). Haushoferu ģimenes draudzene bija “Vācijas tautas partijas” aktīviste un pirmā Bavārijas parlamenta deputāte – sieviete Gertrūda Volfa, kura aktīvi aģitēja Haushoferu iestāties partijā, ko viņš arī izdarīja. Pēc Bavārijas zemes komitejas priekšsēdētāja ģenerāļa Karla fon Foha uzstājīgiem lūgumiem Haushofers 1921.gadā tika iecelts par “Vācijas tautas partijas” Bavārijas partijas organizācijas vadītāju.

Zaļā drakona ordenis

Ar Karlu Haushoferu tiek saistīts tibetiešu mūku no “Zaļā drakona ordeņa” atbalsts nacistu struktūrām. Kopējais to skaits esot bijis apmēram tūkstotis un tos vadīja cilvēks zaļos cimdos, kurš vēlāk piedalījās SS darbā (ar viņu esot ticies arī Hitlers). 1945.gadā pēc Berlīnes ieņemšanas padomju karavīri atrada nepilnus tūkstots mirušus tibetiešus SS formās bez dokumentiem. Tibetieši esot cīnījušies līdz pēdējam – dzīvajiem piebeidzot ievainotos, lai tie nekrīt gūstā.

“Zaļā drakona ordenis” ir tibetiešu – japāņu budistu totalitāra sekta, kuras viens no mērķiem ir jūdaiskās, kristietiskās un humānās islāma tradīcijas iznīcināšana. Ar ordeni esot saistīta Helēnas Blavatskas un pulkveža Henrija Olkota Ņujorkā dibinātā Teosofu biedrība. Zaļā drakona ordeņa dalībnieks bija arī Krievijas Ārlietu ministrijas Āzijas departamenta darbinieks un Tibetas medicīnas speciālists no Burjatijas Žamsarans Badmajevs (1851-1920). Badmajevs imperatoram Aleksandram III izstrādāja Austrumāzijas politiku, kas paredzēja Mongolijas, Ķīnas un Tibetas pievienošanu Krievijai. Lielā mērā šo ieteikumu ietekmē 1891.gadā esot sākta Transsibīrijas dzelzceļa maģistrāles celtniecība (ar domu izbūvēt dzelzceļu arī līdz Tibetai). Badmajevs bija Aleksandra III krustdēls, Nikolaja II uzticības persona un imperatoru ģimenes ārsts, kurš ilgu laiku ārstēja ar hemofīliju slimo troņmantinieku Alekseju. Ar ordeni esot bijusi saistīta arī Krievijas imperatora Nikolaja II sieva Aleksandra (vācu princese Viktorija Alise Helēna Luīze Beatrise fon Gessena) un leģendārais Grigorijs Rapsutins.

Krievijas imperatora sieva Aleksandra (Viktorija Alise Helēna Luīze Beatrise fon Gessena)

Krievijas imperatora sieva Aleksandra (Viktorija Alise Helēna Luīze Beatrise fon Gessena)

“Zaļā drakona ordenis” Krievijas impērijas laikā esot bijis populārs Baltijas iedzīvotāju vidū (tātad arī Latvijas). Arī ar ordeņa aktivitātēm tiek saistīta 1905.gada revolūcija Krievijā (kura visspēcīgākā bija Latvijā, vienā no lielākajiem Krievijas impērijas industriālajiem centriem), kas padarīja par gandrīz neiespējamu kara turpināšanu ar Japānu.

Krievijas un Japānas attiecības bija saspīlētas dēļ cīņas par ietekmi Austrumāzijā. Japāna 1895.gada kara ar Ķīnu rezultātā iekaroja Koreju, Taivānu un Ļaodunas pussalu, bet Krievija panāca, ka Ļaodunas pussala tiek nodota zem tās protektorāta, tāpēc Japāna sāka intensīvi gatavoties karam ar Krieviju. Krievijas izlūkdienesti zināja pat pietiekami precīzus Japānas uzbrukuma termiņus, bet neskatoties uz to sagatavošanās Japānas uzbrukumam netika veikta.

Neilgi pirms nošaušanas 1918.gada 17.jūlijā Krievijas imperatore Aleksandra savas svētbildes otrā pusē esot paspējusi uzrakstīt: “S.I.M.P. The green Dragon. You were absolutely right.” Krievijas imperatoru ģimenes nošaušanā visdrīzāk piedalījies arī vismaz viens latvietis (trīs latvieši esot atteikušies piedalīties nošaušanā).

Par Tibetu jāpaskaidro, ka viduslaikos tā bija agresīva budistu valsts, kura mēģināja pakļaut Ķīnu. Līdz pat 20.gadsimta 50-ajiem gadiem, kad Tibetu beidzot sasniedza komunistiskās Ķīnas vara, Tibetā dzīvoja no pasaules nogriezta feodāla sabiedrība, kurā lielākā daļa tās iedzīvotāju atradās vergiem līdzīgā dzimtcilvēku statusā, kuri apkalpoja mazskaitliskos klosteru iemītniekus. Tibetā tika radīta sava budisma versija, kas ievērojami atšķiras no citām budisma versijām (jo satur iepriekšējās Tibetas reliģijas Bon elementus), un ir viena no tumšākajām austrumu reliģijām.

Vēl jāpiebilst, ka Karls Haushofers piedalījās nacistiskās Vācijas pārrunās ar Japānu, kas beidzās ar Japānas – Vācijas savienības izveidi 1936.gadā. Tāpat Karls Haushofers ir ģeopolitiskās koncepcijas “Berlīne – Maskava – Tokija” autors (publicēta 1941.gadā), kura Eirāzijas kontenintālo bloku pretnostata Lielbritānijai un ASV. Tiesa gan tas netraucēja Haushofera skolniekam un draugam Hesam 1941.gada maijā pirms nacistiskās Vācijas iebrukuma PSRS pārlidot pāri frontes līnijai uz Lielbritāniju, lai mēģinātu vienoties par angļu neitralitāti vai koalīciju pret PSRS.

Tules biedrības uzskati

00635_thule-society-swastikaTules biedrības kodolu veidoja “Hoher Armanen-Orden”, kas bija arī “Lista biedrības” kodols.

Gvido fon Lists (1848 – 1919) bija austriešu poēts, rūnologs un okultists, kura uzskatus pārņēma un attīstīja Tules biedrība un nacisti. XIX gadsimta beigās Lists izdeva grāmatu “Misteriālā indogermāņu valoda” (izdota XIX gadsimta beigās), kurā apgalvoja, ka ir atradis ģermāņu tradīcijā to viņu seno senču garīguma pēdas, kuri kādreiz ir dzīvojuši Argtogejas kontinentā. Šīs senās zemes galvaspilsēta esot bijusi Tule (Tule ir sengrieķu leģendās minēta ziemeļu valsts).

Gvido fon Lists bija pirmais plaši populārais autors, kurš organiski savienoja nordisku ideoloģiju ar teosofiju un okultismu. Savās grāmatās un lekcijās Lists aicināja īstenos vāciešus meklēt savas valsts apkārtnē, folklorā un arheoloģijā saglabājušos varenās āriešu – ģermāņu teokrātiskās valsts pēdas. Šo valsti esot vadījuši karaļi – garīdznieki ar gnostiskiem uzskatiem. Līdz ar to Lists nonāca līdz pagāniskiem reliģiskiem uzskatiem.

Gvido fon Lists

Gvido fon Lists

Lista politiskās mitoloģijas galvenā ideja bija doma par kādreiz svētu garīdzniecību, kura piekopa Votana kultu. Viņaprāt Votana priesteri radīja pirmo ģermāņu cilšu aristokrātiju un gadsimtu laikā glabāja noslēpumā senās āriešu zināšanas. Kristietība Listam asociējās ar negatīvām tendencēm un ģermāņu pasaules pagrimumu. Papildus Lista politiskā mitoloģija balstījās idejā par cīņu starp “augstākajām” un “zemākajām” rasēm, kas bija nekas cits kā teosofisko ideju ietērpšana germāņu mitoloģijas formās. Lista darbi kļuva par pamatu t.s. ariosofijas (āriešu gudrības) mācībai.

Tā kā Lista idejas bija ļoti pievilcīgas gan tobrīd spēcīgajai panģermānisma kustībai, gan okultistiem, radās doma izveidot Lista biedrību, kas 1905.gadā arī tika izdarīts. Galvenais biedrības uzdevums bija finansēt, izdot un popularizēt Lista darbus, bet par galvenajiem saviem ienaidniekiem Lista ideju piekritēji uzskatīja ebrejus. Nozīmīgākais Lista ideju popularizētājs ar galēji antisemītiskiem uzskatiem bija izdevējs un politiķis Teodors Fričs (1852 – 1933), kurš 1902.gadā sāka izdot žurnālu “Āmurs” (Hammer), no kura aktīvākajiem lasītājiem drīzumā tika izveidota sazarota organizācija, kas kalpoja par pamatu 1911.gadā izveidotajai masonu tipa ložai Votan un 1912. gadā dibinātajam “Germanenorden” (1932.gadā par tās Lielo Maģistru kļūst Ādolfs Hitlers).

Teosofijas sakarā, kuras ietekme ir redzama Lista darbos, jāmin cita fašisma filozofijas teorētiķa Renē Genona izteikums, kurš labi raksturo fašismu radījušo spēku metodoloģiju. 1921.gadā rakstā “Teosofija – vienas pseidoreliģijas vēsture” Renē Genons saka: “Viltus mesijas [te pirmkārt domāta Blavatska], ko mēs redzējām līdz šim ir veikuši tikai dažādus zemas kvalitātes brīnumeļus un viņu sekotājus acīmredzot bija ne pārāk grūti ar to iekārdināt. Bet kas zin, ko tas sola nākotnei? Ja tā padomā, tad šie viltus mesijas vienmēr ir bijuši vairāk vai mazāk neapzināti ieroči to rokās, kas aiz viņiem stāv, un, ja mēs apskatamies uz mēģinājumu sēriju, ko secīgi mēģina veikt teosofi, tad neviļus nāk prātā doma, ka tie ir tikai mēģinājumi, sava veida eksperimenti, kuri tiek atkārtoti dažādās formās, bet gaidot tūlītēju izdošanos tiek panākts tikai viens – prātos tiek sēts apjukums. Mēs nedomājam, ka teosofi, tāpat kā okultisti un spiritisti vieni paši spēj izpildīt šādu uzdevumu. Bet vai aiz šīm visām kustībām neslēpjas kaut kas cits, kaut kas daudz drausmīgāks, ko šie vadītājiņi nemaz nezina un kā akls ierocis viņi tomēr ir?”

Ādolfs Lancs

Ādolfs Lancs

Populārs Lista skolnieks un viņa ideju attīstītājs bija Ādolfs Lancs jeb kā viņš pats sevi sauca Jorgs Lancs fon Lībenfelss (lielā mērā viņa uzskati saskanēja ar Tules biedrību). Lanca galvenā ideja bija cīņa starp “augstākajām” un “zemākajām” rasēm un to viņš formulēja gan izmantojot Lista terminoloģiju, gan arī izmantojot jaunākās tā laika zinātniskās atziņas. Lancs uzskatīja, ka “dievišķais elements” ir saglabājies aristokrātijā, bet to eksistenci apdraud “nepilnvērtīgie” cilvēki. Atšķirībā no Lista, kurš bija pilnīgs kristietības noliedzējs, Lancs sāka veidot “āriešu kristietību”.

Lanca ariosofijas interpretācijā tālā pagātnē esot pastāvējusi rases ziņā tīra āriešu sabiedrība, kuru vadīja gnostiķu garīdzniecība. Ārieši sevī esot iemiesojuši augstsirdības un “labā” principus, bet viņus nepārtraukti apdraudēja ļaunums, kā avots bija “zemākās” rases. Zemāko “rasu” sazvērestība izrādījās veiksmīga un ar to sākās rasu sajaukšanās un āriešu rases noriets. Tomēr āriešu vadoņi laicīgi esot pamanījuši draudus, tāpēc izveidoja slepenas biedrības un ordeņus, kuros bija jāglabājas āriešu gudrībām un ar kuru palīdzību āriešu garīdzniecība plāno pārdzīvot “tumšos laikus”. Jauns āriešu kultūras uzplaukums un garīgā atveseļošanās ir iespējama tikai pēc atgriešanās pie senā kulta.

Rezumējot, droši var apgalvot, ka Tules biedrības pasaulskatam bija raksturīgas sekojošas iezīmes: 1.antisemītisms kā ienaidnieka izvēle; 2. mīlestība uz rūniskiem uzrakstiem un senatnes pieminekļiem kā senās augsti attīstītās āriešu civilizācijas un reliģijas liecības; 3. elitārisms un ezotērisms kā galvenais āriskās gudrības saglabāšanas nosacījums (tas ir, zināšanu un informācijas slēpšana no nezinošajām masām); 4. Seno ģermāņu mitoloģija kā biedrības kulta pamats.

Par Tules biedrības okultismu

Ādolfs Hitlers ir teicis: “Tas, kurš saprot nacionāl – sociālismu tikai kā politisku kustību, neko daudz par to nezin.”

Par Tules biedrību ir arī daudz informācijas, ko nevar uzskatīt par pārbaudītu un ko var arī saukt par mītisku, bet kas tomēr ir pieminēšanas vērta. No šādām ziņām pirmkārt, ir jāmin apgalvojums, ka Tules biedrībā sastāvēja arī Ādolfs Hitlers, kur tas esot apguvis “maģiskās zināšanas”. Retoriku, masu psiholoģiju un masu ietekmēšanas paņēmienus ar Tules biedrības starpniecību Hitleram esot mācījis Ēriks Jans Hannusens, kuram esot bijušas paranormālas spējas un kurš ticis dēvēts par “Berlīnes magu”. Karls Haushofers esot bijis Tules biedrības “galvenais mags”, kurš esot rīkojis caur Hitleru un kurš esot pārliecinājis Hitleru, ka viņam piemīt maģiskas spējas.

Ar Tules biedrību un vēlāk ar SS esot bijusi saistīta daudz slepenāka okulta organizācija – Vrila biedrība, kura esot pētījusi paranormālas parādības, meklējusi t.s.vrila enerģiju un mēģinājusi sameklēt un kontaktēties ar būtnēm, kuras dzīvojot dziļās kalnu alās un ar telepātijas palīdzību ietekmējot pasaulē notiekošo. Vrila biedrībā esot sastāvējis arī Karls Haushofers.

Šai ziņā interesanta grāmata, kurā arī tiek aprakstīti Tules biedrības un nacistiskās Vācijas okultie uzskati un darbības, ir Lui Povela un Žaka Beržē 1959.gadā iznākušais “Burvju rīts” (http://www.vixri.com/d/Povel%20Lui,%20Berzhe%20Zhak%20_Utro%20MAGOV.pdf ). Lai gan grāmata ir uzrakstīta no pārdabiskām parādībām ticošu cilvēku pozīcijām, autori savu domu izklāsta racionāli, cenšoties operēt ar faktiem (kuri tiesa gan ne visos gadījumos zinātniskā nozīmē ir uzskatāmi par tādiem). Paši autori savu darbu ir pieskaitījuši fantastiskā reālisma žanram. Būtiski, ka Žaks Beržē ir franču partizāns, kurš aktīvi cīnijās pret nacistu okupācijas režīmu, bet Lui Povels ir bijušais Georgija Gurdžijeva skolnieks, kurš nopietni bija aizrāvies ar Austrumu reliģijām un kurš pats gandrīz kļuva par pārliecinātu gnostiķi.

Lūk, Povela pārdomas: “Atombumbas sprādziens, kas man bija laiku gala sākums, viņam [Lovela patēvam] bija jauna rīta pazīme. Matērija kļuva dzīva un cilvēks apkārt sev un sevī atklāja spēkus, par kuriem tas līdz šim pat nenojauta. Buržuāziskajam [kapitālistiskajam] garam, kuram Zeme ir tikai komfortablas eksistences vieta, ir jātiek jauna gara aizslaucītam, kurš pasauli uzskata par kaut ko lielāku un nozīmīgāku. (…) Cilvēce atrodas tikai savas evolūcijas sākumā un tā saņem tikai pirmās ziņas par to misiju, kāda tai ir paredzēta. Cilvēce tikai tagad patiesībā sāk saprast, kas patiesībā ir mīlestība. (…)

Lorda Rasela Liverpūla grāmata “Īsa nacistu kara noziegumu vēsture”, kura tika publicēta 11 gadus pēc sabiedroto uzvaras [1956.gadā], satrieca franču lasītājus ar savu savaldīgo toni. Sašutumu, kāds ir neizbēgams, kad runā par šiem faktiem, grāmatā nomainīja mēģinājums to visu izskaidrot. Šausmīgie fakti, kas minēti grāmatā runā paši par sevi, bet lasītājs konstatē, ka saprast tik lielu daudzumu šausmīgu notikumu nav iespējams. Viens no slaveniem speciālistiem avīzē “Mond” rakstīja: “Rodas jautājums, kā tas kļuva iespējams XX gadsimtā valstīs, kuras skaitījās viscivilizētākās pasaulē.” Dīvaini, ka uz šo jautājumu daudzus gadus pēc kara beigām vēsturnieki joprojām meklē atbildi. Bet vai viņi tiešām uz to meklē atbildi? Rodas iespaids, ka vēsturnieki, sekojot masu noskaņojumam, pēc iespējas ātrāk grib aizmirst notikušo. (…)

Daudziem Ninbergas tiesas procesiem nebija jēgas, jo tiesnešiem nebija iespējams diskutēt ar noziegumu galvenajiem vaininiekiem, kuri uz to brīdi bija pazuduši kur nu kurais, atstājot uz apsūdzēto sola tikai izpildītājus. (…)

Artūrs Meičens ir izteicis šādu spēcīgu domu: “Mums apkārt ir ļaunā noslēpumi, tāpat kā arī labā noslēpumi, un visa mūsu dzīve paiet un visas mūsu darbības notiek pasaulē, par kuru mēs ļoti maz zinām un kura ir pilna ar alām, ēnām un tumsas iemītniekiem.” (…)

Inteliģenti, kuri nozākā mūsu civilizāciju un apelē pie dižās pagātnes gara, vienmēr ir bijuši tehniskā progresa ienaidnieki (piemēram, Renē Genons, Gurdžijevs un daudzskaitliskie indusi). Tomēr nacisma gadījumā maģiskais gars sagrāba tehniskā progresa dzinējvietu. Ļeņins ir teicis, ka “sociālisms ir padomju vara plus visas valsts elektrifikācija”. Hitlerisms savā ziņā ir maģija plus bruņumašīnu divīzija. (…)

Mūsu prāts atsakās saprast, ka nacistiskā Vācija radīja civilizāciju, kurai nav nekā kopēja ar mūsējo. Tieši tas un nekas cits attaisno 2.pasaules karu, vienu no nedaudzajiem kariem, kurā likmes bija patiešām milzīgas. Šajā karā, kuru var nosaukt arī par dievu karu, bija jāuzvar vienai no divām cilvēka, Debesu un Zemes sapratnēm – humānajai vai maģiskajai. Šo divu atšķirīgo civilizāciju līdzāspastāvēšana nebija iespējama. “

Par Karlu Haushoiferu un tā ietekmi uz Tules biedrību Povels ar Beržē raksta: “Acīmredzot, tikai Karla Haushofera ietekmē Tules biedrība kļūst par slepenu iesvētīto biedrību, kurai ir kontakts ar neredzamiem spēkiem un kļūst par nacisma maģisko centru. (…) Ninbergas tiesas procesā apsūdzētais Hess, pēdējais no dzīvi palikušajiem Tules biedrības biedriem, retajos prāta skaidrības mirkļos, kad to nemocīja neizskaidrojamā slimība, deva liecības, no kurām izrietēja, ka Haushofers bija mags un slepenais skolotājs (Džeks Fišmans “Septiņi Špandauā”). (…) Aiz profesora – ģeopolitiķa maskas slēpās Ignācija Lojolas piekritējs, aristokrāts, virsnieks un askēts, no laicīgās pasaules novērsies karojoša, pusslepena jezuītu ordeņa radītājs. Caur Šopenhaueru Haushofers nonāca līdz budismam, savācot savā dzīves ceļā iegūtos “noslēpumus”, kas ir derīgi cilvēku vadības sistēmas izveidošanai. Tas bija liela un plaša vēriena cilvēks, kam bija ar lielu iekšēju spēku apveltīts mistisks prāts. (…)

Haushoferam vācu tautas dzimtene bija centrālā Āzija, jo tieši no āriešiem – indoeiropiešiem ir atkarīgas cilvēces vislabākās īpašības – dižums un augstsirdība. (…)

Renē Genons

Renē Genons

Leģenda, ar kuru Haushofers iepazinās apmēram 1905.gadā, Renē Genona pārstāstā ir sekojoša: “Pēc Gobi katastrofas augsti attīstīto civilizāciju skolotāji, zināšanu īpašnieki, Augstākā saprāta dēli, apmetās milzīgā alu sistēmā zem Himalaju kalniem. Šīs alu sistēmas sirdī viņi sadalījās divos “ceļos” – labārs rokas ceļā un kreisās rokas ceļā. “Pirmais ceļš” nosauca savu centru par “Agarti” (Labā slēptā vieta) un nodevās apcerei, nejaucoties pasaules lietās. “Otrs ceļš” nodibināja Šambalu, varenības centru, kurš vada stihijas, cilvēku masas un paātrina cilvēces atnākšanu līdz “laika robežai”. Magi – tautu vadītāji var slēgt vienošanās ar Šambalu, dodot zvērestus un upurējot.” (…)

Tules grupas “iesvētītie” bija pārliecināti, ka tieši no Gobi civilizācijas dzīvi palikušie bija galvenais pamats cilvēku rasei un āriešu priekšteči. Haushofers sludināja “atgriešanos pie saknēm”, ar to saprotot nepieciešamību iekarot visu Austrumeiropu, Turkestānu, Pamiru, Gobi un Tibetu. Tibetu viņš redzēja kā “Zemes sirdi”, bet to, kam piederēja Tibeta, par planētas saimnieku.“

Povels ar Beržē apgalvo, ka “ir pamats uzskatīt, ka tieši Haushofers izvēlējās svastiku kā nacistu emblēmu”. Par svastiku viņi raksta sekojošo: “ “Krusts ar vienādām daļām, kā gali ir saliekti kā grieķu burtam gamma, ir hinduistu reliģijas simbols”, tā svastiku apraksta pirmsnacistu laiku Larusa enciklopēdija. Protams, Larusam, nebija daļas gar to, ka gan Āzijā, gan arī Eiropā svastiku uzskatīja par slepenu maģisku simbolu. Tajā saskatīja sauli, dzīvības un auglības simbolu vai arī pērkonu – dievišķo dusmu izpausmi, ko tā ir spējīga piesaukt. Atšķirībā no krusta, trijstūra, apļa vai pusmēneša, svastika ir sarežģīta zīme, kas tiek zīmēta ar noteiktu mērķi. Tās migrāciju izpēte ir viens no dažādu kultūru rašanās un seno Eiropas, Āzijas un Amerikas seno kultūru savstarpējo saišu pētīšanas aspektiem. Vissenākās svastikas pēdas ir atrastas Transilvānijā un tās sniedzas neolīta laikmetā. Tā tika atrasta daudzās Trojas drupu vietās. Indijā šis simbols parādās IV gadsimtā pirms mūsu ēras, Ķīnā – mūsu ēras V gadsimtā, VI gadsimtā svastika kopā ar budismu, ko tas padarīja par savu simbolu, ienāk Japānā. (…) Tomēr Tibeta ir tā vieta pasaulē, kur visvairāk tiek izmantota gan labā virziena svastika, gan kreisā virziena svastika un kur katrai no svastikām ir sava īpaša nozīme.”

Nacistiskajā Vācijā plaši tika atbalstītas un popularizētas divas teorijas: mūžīgā ledus doktrīna un dobās (tukšās) zemes teorija. Tie bija divi pasaules un cilvēka izskaidrošanas veidi, kas balstījās senos mītos un no kā lielā mērā izrietēja daudzas nacistu darbības.

Hansa Herbirgera (1860 – 1931) mūžīgā ledus doktrīna

Hanss Herbirgers

Hanss Herbirgers

“Hansa Herbirgera doktrīna (“Welteislehre” – mūžīgā ledus doktrīna) bija kosmosa izskaidrošana, pretrunīgi oficiālajai astronomijai, bet saskaņā ar senajiem mītiem. Herbirgers sevi uzskatīja par zinātnieku, bet viņaprāt zinātnei bija jāmaina savi ceļi un metodes. “Objektīvā zinātne ir kaitīgs izdudrojums un pagrimuma totēms.” Herbirgers tāpat kā Hitlers uzskatīja, ka “jautājums, kurš rodas pirms jebkuras zinātniskās darbības uzsākšanas, ir, kurš tieši meklē zināšanas”. Tikai pravietis var pretendēt uz zinātniskumu, jo tikai viņš ar savām atklāsmēm paceļas augstākajos apziņas līmeņos.

Hanss Herbirgers necieta ne mazākās šaubas un ne mazākos mājienus par viņa teorijas pretrunām. Šādos gadījumos viņu pārņēma svētīgas dusmas. Vienā no šādiem gadījumiem viņš kliedza: “Jūs ko, ticat matemātikas vienādojumiem, nevis man! Cik gan laika Jums būs vajadzīgs, lai saprastu, ka matemātika ir meli, kuriem nav nekādas vērtības!”

Hitlers ticēja Herbirgeram un atklāti to atbalstīja. Pirms Hitlera nākšanas pie varas Herbirgera piekritēji ieradās astronomu pasākumos un kliedza: “Nost ar ortodoksālo zinātni! Sekojiet Herbirgeram!” Uz ielām profesorus piekāva. Zinātnisko institūtu direktori saņēma šāda tipa vēstules: “Kad mēs uzvarēsim, jūs un jums līdzīgie ies uz ielas ubagot.”Rūpnieki un biznesmeņi  pirms pieņemt darbā cilvēku, lika viņam parakstīt iesniegumu, kurā bija teikts: “Zvēru, ka ticu mūžīgā ledus teorijai.” Herbirgers rakstīja slaveniem inženieriem: “Vai nu jūs iemācīsieties man ticēt vai arī ar jums sāks apieties kā ar ienaidniekiem.”

Herbirgers necieta, kad viņu pārtrauc, viņš Hitleram regulāri uzkliedza: “Aizveries!”. Viņš noveda Hitlera uzskatus līdz galējībai: vācu tauta savā mesiānismā ir saindēta ar Rietumu zinātni, kas ir šaura, vājinoša, bez miesas un dvēseles.

“Welteislehre” aģitācijas lapā bija rakstīts: “Mūsu ziemeļu senči guva spēku sniegā un ledos, lūk, kāpēc ticība vispasaules ledum ir dabīgs nordiskā cilvēka mantojums. Austrietis Hitlers padzina ebreju politiķus, cits austrietis Herbirgers padzīs ebreju zinātniekus. Ar savu dzīvi fīrers ir parādījis, ka diletants ir augstāks par profesionāli. Bija nepieciešams cits diletants, lai dotu mums priekšstatu par Visumu.”

Herbirgera aprakstītā pasaules vēsture ar lielajiem plūdiem un migrācijām, ar milžiem un to vergiem, upuriem un epopejām, saskanēja ar āriešu rases teoriju. Herbirgera ideju līdzība ar pirmsplūdu laiku austrumu mītiem, cilvēces glābšanas un sodīšanas tēmām aizrāva Himleru. Jo vairāk Herbirgers precizēja savu teoriju, jo skaidrāka kļuva tās saskanība ar Nīčes redzējumu, ar Vāgnera mitoloģiju, tika konstatēta pasakainā āriešu rases izcelšanās, kas nokāpa no kalniem, kuros mita pārcilvēki, kas ir radīti, lai pārvaldītu planētu un zvaigznes. Herbirgera doktrīna bija saskanīga domai par maģisko sociālismu.

1913.gadā inženieris un konstruktors Filips Fots (1867 – 1941), astronoms – amatieris, kurš specializējās mēness novērošanā, kopā ar vairākiem draugiem publicēja 800 lapusses biezu grāmatu “Herbirgera ledus kosmoloģija”. Lielu daļu no šī darba sarakstīja pats Herbirgers. Herbirgers tolaik samērā nevērīgi pārvaldīja savu uzņēmumu.

Herbirgers ir dzimis 1860.gadā Tiroles (Austrija) ģimenē, kura tajās vietās ir labi zināma vairākus gadsimtus. Viņš mācījās Vīnes tehnoloģiskajā institūtā un stažējās Budapeštā. Sākumā viņš strādāja par tvaika mašīnu rasētāju pie Alfrēda Kolmana, bet pēc tam kļuva par kompresoru speciālistu pie Landa Budapeštā, kur 1894.gadā izgudroja jaunu krānu sistēmu sūkņiem un kompresoriem. Izgudrojuma licenze tika pārdota bagātām amerikāņu un vācu kompānijām un Herbirgers kļuva lielu bagātību īpašnieks, kuras iznīcināja pirmais pasaules karš.

Herbirgers aizrāvās ar ūdens agregātstāvokļu  (šķidruma, tvaiku, ledus) piemērošanu astronomijā. Ūdens agregātstāvokļus viņam bija iespēja izpētīt, strādājot specialitātē. Viņš pretendēja uz to, lai ar tiem izskaidrotu visu kosmogrāfiju un visu astrofiziku. Pēc paša izteikumiem negaidītas “spožas intuīcijas atklāsmes” atklāja viņam durvis uz jaunu zinātni. Viņš kļuva par mesiāniskās Vācijas dižu pravieti un pēc nāves viņam tika piešķirts tiuls “Dižais Dieva svētītais jaunatklājējs”.

Herbirgera doktrīnas spēks ir visaptverošā vēstures un kosmosa evolūcijas redzējumā. Tā izskaidro Saules sistēmas izveidošanos, Zemes, dzīvības un gara rašanos. Tā atbild uz trim galvenajiem jautājumiem: Kas mēs esam? No kurienes esam nākuši? Kur ejam? Herbirgera sniegtās atbildes ir precīzas un episkas.

Visa Herbirgera teorija balstās ledus un uguns, pievilkšanas un atgrūšanas spēku mūžīgajā savstarpējajā cīņā. Šī cīņa, šis mainīgais spiediens starp diviem pretējiem principiem, šis debesu mūžīgais karš ir dabas likums un izpaužas arī uz Zemes dzīvajā matērijā un nosaka cilvēces vēsturi. Herbirgers apgalvo, ka ir atklājis Zemes vistālāko pagātni un ielūkojies tās vēl tālākajā nākotnē. Viņš ievieš fantastiskus terminus par dzīvo būtņu evolūciju. Viņš noliedz visu, ko cilvēki parasti domā par civilizācijas vēsturi, cilvēka un sabiedrības rašanos. Viņš šai ziņā apraksta nevis ilgstošu cilvēka augšupeju, bet gan veselu sēriju civilizāciju augšupeju un bojāeju. Cilvēki – dievi, giganti, pasakainas civilizācijas ir mūsu priekšteči simtus, ja ne milijonus gadus atpakaļ. Mēs atkal iespējams kļūsim par tiem, kas bija mūsu rases priekšteči, izejot caur kataklizmām un nepieredzētām mutācijām Zemes un kosmosa ciklu attīstības ietekmē. Gan debesu, gan Zemes likumi ir vieni un tie paši, jo viss Visums kustas vienā virzienā, tas ir viens organisms, kurā viss atspoguļojas visā. Zvaigžņu likteņi ir saistīti ar cilvēku likteņiem, tas, kas notiek kosmosā, notiek arī uz Zemes, un otrādi.

Herbirgera doktrīna par dabas cikliem un gandrīz vai maģiskām attiecībām starp cilvēku un Visumu atdzīvina vissenākos mītus. Tā atdzīvina ļoti senus paredzējumus, mītus, leģendas, senos tekstus par plūdiem, milžiem un dieviem. Šī doktrīna ir pretrunā visiem vispārpieņemtās zinātnes atzītajiem datiem. Bet, kā teica Hitlers, “ir nodriskā un nacionāl – sociālistiskā zinātne, kura cīnās ar jūdu – liberālo zinātni.” Rietumu zinātne, tāpat kā jūdaisma kristietība ir sazvērestība, kas ir jālikvidē. Tā ir sazvērestība pret episkā un maģiskā sajūtām, kuras dzīvo stipra cilvēka sirdī. Tā ir plaša sazvērestība, kura iziet ārpus aprakstītajām civilizācijām, un nogriež cilvēku no tā pasakainā likteņa un dialoga ar Dievu.

Zinātnieki pieņem, ka mūsu Visums radās 13 – 14 miljardus gadu atpakaļ sprādziena rezultātā. Kā sprādziena rezultātā? Viss kosmos iespējams savā nulles attīstības stadijā atradās vienā punktā, vienā atomā. Šis atoms uzsprāga un no tā brīža visums nepārtraukti paplašinās. Tajā atradās visa matērija un visi spēki, kuri ir saglabājušies līdz mūslaikiem. Tomēr, izvirzot šo hipotēzi, nevar apgalvot, ka runa iet par absolūtu Visuma sākumu. Teorētiķi, kuri apgalvo, ka Visums izplešas šī atoma sprādziena rezultātā, ignorē paša atoma rašanās problēmu. Kopumā zinātne šai jautājumā neizsakās precīzāk par, piemēram, brīnišķīgo indiešu episko poēmu, kurā ir teikts: “Laika posmā starp savu iznīcināšanu un radīšanu Višņa – Gaša atradās savā paša būtībā, mirdzot gulošā enerģijā starp nākamo dzīvību aizmetņiem.”

Kas attiecas uz Saules sistēmas rašanos, tad te hipotēzes ir ne mazāk paviršas. Piemēram, planētas radās no daļējas Saules uzsprāgšanas. Liels zvaigžņots ķermenis aiztraucās garām tuvu saulei, atšķēla daļu Saules masas, kura izklīda Visumā un sakoncentrējās planētu izskatā. Bet lielais zvaigžņotais ķermenis turpināja savu ceļu un kaut kur pazuda bezgalībā. Vai, piemēram, ir hipotēze, ka Saules sistēma radās Saules dvīņu zvaigznes sprādziena rezultātā. Profesors Rasels, rezumējot, par šīm hipotēzēm saka: “Līdz brīdim, kad mēs uzzināsim kā precīzi tas notika, vienīgais, ko mēs droši zinām, ka Saules sistēma radās noteiktā veidā.”

Herbirgers savukārt apgalvo, ka viņš precīzi zin, kā tas notika. Viņa rīcībā ir galīgs izskaidrojums. Vēstulē inženierim Vili Lejam viņš raksta, ka šis izskaidrojums viņam ienāca prātā vēl jaunībā: “Mani pārņēma apskaidrība, kad, būdams jauns inženieris, es vēroju kā izkausēts tērauds izlīst uz sniega pārklātu zemi – pēc neilgas pauzes zeme uzsprāga ar nepieredzētu spēku.” Tas arī viss. Sākot ar šo novērojumu, Herbirgera doktrīna sāk pacelties un izplatīties. Tas ir kaut kas līdzīgs Ņūtona ābolam.

Debesīs bija milzīgs ķermenis ar augstu temperatūru, miljoniem reižu lielāks kā pašreizējā Saule. Šis ķermenis sadūrās ar gigantisku planētu, kura sastāvēja no kosmiskā ledus. Šī ledus masa nokļuva dziļi pirmsaules iekšienē. Simtu tūkstošu gadu laikā nekas nenotiek, bet pēc tam ūdens tvaiki lika tai uzsprāgt. Vienas atlūzas sprādziena rezultātā tika aizmestas tik tālu, ka tās pazuda ledainajā telpā. Otras atlūzas uzkrita virsū centrālai pirmsaules daļai, kā rezultātā notika vēl vairāki sprādzieni. Visbeidzot trešā tipa atlūzas tika atmestas viduszonā – tās izveidoja Saules sistēmas planētas, kopumā trīsdesmit. Tās visas pakāpeniski pārklājās ar ledu. Mēness, Jupiters, Saturns sastāvēja no ledus, Marsa kanāli bija pilni ar ledu, tikai Zeme nebija pilnībā ledus pārņemta un uz Zemes turpinās cīņa starp ledu un uguni.

Attālumā, kurš ir vienāds ar attālumu līdz Neptūnam, šīs sprādziena mirklī atradās milzīgs ledus gredzens. Šis ledus gredzens tur atrodas joprojām. Oficiālie astronomi to stūrgalvīgi sauc par Piena ceļu tikai tāpēc, ka caur to spīd dažas zvaigznes. Kas attiecas uz atsevišķu zvaigžņu fotogrāfijām, kuras visas kopā arī ir Piena ceļš, tad šādas fotogrāfijas ir viltojums.

Plankumi, kuri ir redzami uz saules un kuri katrus 11 gadus maina savu atrašanās vietu un formu, paliek neizskaidroti ortodoksālajiem zinātniekiem. Bet rodas tie no ledus gabaliem, kuri ir atdalījušies no Jupitera. Un Jupiters apiet apkārt saulei katrus 11 gadus.

Sprādziena vidusdaļā atrodošos planētu sistēma, kurai pieder arī Zeme, pakļaujas diviem spēkiem – sākotnējajam spēkam, kurš atdala tos vienu no otra un gravitācijai, kura pievelk ķermeņus vislielākai masai, kura atrodas blakām.

Šie divi spēki nav vienādi. Sākotnējā sprādziena spēks samazinās, tāpēc ka telpa nav tukša, tajā atrodas kaut kas, kas sastāv no ūdeņraža un ūdens tvaikiem. Pie tam kosmoss ir pārpildīts ar ledus kristāliem. Tādējādi sākotnējais atgrūšanās spēks samazinās, bet gravitācijas spēks paliek nemainīgs. Lūk, kāpēc katra planēta tuvojas vistuvākajai lielākajai planētai, kura to pievelk. Tā tuvojas, riņķojot ap to jeb, precīzāk sakot, veido spirāli, kura visu laiku samazinās. Tāpēc agri vai vēlu katra planēta uzkritīs virsū tuvākajai lielākajai planētai, bet visas Saules sistēmas planētas uzkritīs Saulei. Tad atkal notiks sprādziens un viss sāksies no gala.

Ledus un uguns, atgrūšanās un pievilkšanās spēki Visumā cīnās mūžīgi un šī cīņa nosaka dzīvi, nāvi un kosmosa mūžīgo atdzimšanu.

Tāpēc neapšaubāmi Mēness agri vai vēlu uzkritīs Zemei. Dažu desmitu tūkstošu gadu laikā attālums no vienas planētas līdz otrai šķiet nemainīgs, bet var konstatēt, ka pamazām ar laiku Mēness tuvojas. Ar laiku tāpēc gravitācijas spēku ietekme uz Zemi palielināsies. Tad mūsu okeānu ūdeņi radīs regulārus cunami un ūdens līmenis celsies, applūdinot sauszemi un apskalojot augstākos kalnus. Dzīvās būtnes tad pamazām atvieglos savu svaru un attiecīgi kļūs lielākas. Kosmiskie spēki tad kļūs daudz spēcīgāki. Iedarbojoties uz hromosomām un gēniem, tie radīs mutācijas. Radīsies jaunas rases, dzīvnieki, augi un gigantiski meži.

Tad, pietuvojoties vēl tuvāk, Mēness uzsprāgs, kustoties savā trajektorijā, un kļūs par lielu klinšu, ledus, ūdens un gāzes gredzenu, kurš griezīsies arvien ātrāk. Visbeidzot šis gredzens uzkritīs virsū Zemei un notiks paredzētā Apokalipse. Ja cilvēki izdzīvos, tad tie būs visstiprākie, vislabākie, izredzētie.

Pēc tūkstošiem gadus bez pavadoņa uz Zemes savairosies arvien jaunas rases un civilizācijas, ko būs radījuši milži, un pēc plūdiem un lielām kataklizmām viss sāksies no sākuma. Marss, kurš ir daudz mazāks par Zemi, sāks tuvoties Zemei. Tas panāks Zemes orbītu, bet, tā kā Marss ir par lielu, lai kļūtu par Zemes pavadoni, tas ceļā uz Sauli, kura to pievelk, noiese ļoti tuvu gar Zemi un  aizskars to. Tad Zemes atmosfēra dēļ Marsa kļūs daudzkārtīgi palielināta, bet Marss pametīs Zemi un nozudīs bezgalīgajā telpā. Tad okeāni sāks vārīties, aizskalojot visu no zemes virsmas un Zemes garoza uzsprāgs. Mūsu pasauli, jau mirušu, kura turpinās kustēties pa spirāli, sagrābs ledus un tā kļūs par milzīgu ledus bumbu, kura pēc kāda laika uzkritīs Saulei.

Pēc Zemes sadursmes ar Sauli notiks Dižā Klusēšana, Dizā nekustība, bet Saules iekšienē milijonu gadu laikā koncentrēsies ūdens tvaiki. Visbeidzot notiks jauns sprādziens, lai mūžīgie kosmosa uguņojošie spēki varētu radīt jaunas pasaules.

Tāds ir Saules sistēmas liktenis austriešu inženiera skatījumā, kuru nacistu ierēdņi apsauca par “XX gadsimta Koperniku”. Bet tagad izmantosim viņa skatījumu attiecībā uz Zemes un cilvēku vēsturi, tagadni un nākotni. Šī pravieša Herbirgera vēsture “caur negaisiem un cīņām” līdzinās leģendām, kuras ir pārpilnas pasakainām atklāsmēm un satriecošām dīvainībām.

Pēc Herbirgera Mēness, ko mēs pašreiz redzam, ir pēdējais – ceturtais Zemes pavadonis, kurš ir nokļuvis Zemes orbītā. Savas eksistence laikā Zeme jau sev ir piesaistījusi trīs pavadoņus. Trīs kosmiskā ledus masas, kuras klejoja pa kosmisko telpu, tika viena pēc otras noķertas. Tās sāka veidot ap zemi spirāli, tuvojās tai un uzkrita Zemei virsū. Bet šoreiz katastrofa būs daudz drausmīgāka, jo pēdējais pavadonis ir daudz lielāks par iepriekšējiem. Visa Zemes vēsture, dzīvo būtņu evolūcija un visa cilvēces vēsture ir izskaidrojama ar šo secīgo zemes pavadoņu nomaiņu.

Četri ģeoloģiskie laikmeti uz Zemes ir izskaidrojams ar to, ka ir nomainījušies četri mēneši. Mēs dzīvojam ceturtā mēneša laikā. Kad kārtējais mēness uzkritīs Zemei, tas sākumā uzsprāgs, izveidojot klinšu un ledus gabalu gredzenu. Šis gredzens tad arī krīt Zemei virsū, izbirstot uz Zemes virsmas un liekot visam, kas paliek zem tā, pārvērsties akmenī. Normālos periodos uz Zemes dzīvojošie organismi nepārvēršas akmenī, bet satrūd. Pārakmeņošanās notiek tikai tad, kad uz Zemes krīt mēness. Lūk, kāpēc mēs varam izšķirt pirmo, otro un trešo ģeoloģisko laikmetu. Un tāpēc mums ir tikai fragmentāras liecības par Zemes dzīves vēsturi. Noteiktas dzīvnieku un augu sugas varēja rasties un ar gadiem pazust, neatstājot nekādas pēdas ģeoloģiskajos slāņos. Bet secīgo mēnešu teorija ļauj iedomāties kādas modifikācijas dzīvās būtnes pagātnē izgāja.

Kad pavadonis pienāk tuvu klāt, tad iestājas gigantisma periods. Pirmā laikmeta beigās tie bija milzīgi augi un kukaiņi. Otrā laikmeta beigās tie bija diplodoki, ķirzakas, 30 metrīgi dzīvnieki. Notiek negaidītas mutācijas, jo kosmiskie stari kļūst arvien spēcīgāki. Visi dzīvnieki, kļūstot vieglāki, iztaisnojas, galvaskausa daļa paplašinās, dzīvnieki sāk lidot. Iespējams otrā laikmeta beigās parādījās gigantiski zīdītāji. Un iespējams, mutāciju rezultātā, arī pirmie cilvēki. Šis periods attiecas uz otrā mēness beigu posmu, kas ir apmēram 15 miljonus gadu atpakaļ. Tāds ir cilvēku senča – milža vecums.

Blavatska apgalvoja, ka viņa ir iepazinusies ar “Dzian grāmatu”, visvecāko cilvēces tekstu, kurā ir izklāstīta cilvēku izcelšanās vēsture. Arī Blavatska apgalvo, ka pirmā cilvēku rase, gigantu rase, radās otrajā laikmetā. “Otrā laikmeta cilvēks kaut kad tiks atrasts un kopā ar to arī viņa civilizācija, kura pazuda ļoti, ļoti sen atpakaļ.”

Un, lūk, laikmetu naktī, kas ir daudz tumšāka kā jebkurš spēj pat iedomāties, zem cita mēness briesmoņu pasaulē parādās šis pirmais milzīgais cilvēks, kurš tikai attāli ir līdzīgs mums un kura prāts atšķiras no mūsu prāta. Pirmais cilvēks vai iespējas pirmo cilvēku pāris (dvīņu) parādās mutāciju rezultātā no dzīvnieku miesām  un pēc tam vairojas laikā, kad kosmiskais starojums ir kļuvis ļoti spēcīgs. Bībele vēsta, ka šī patriarha pēcteči ir dzīvojuši 500 – 900 gadus, jo samazināts svars samazina organisma nolietošanos. Visbeidzot Herbirgera sekotāji apgalvo, ka otrā laikmeta cilvēka kauli esot atrasti Krievijā.

Šis otrais mēness vēl pietuvojās, uzsprāga, pārvērties par gredzenu, kurš uzkrita Zemei, kura pēc tam vēl ilgu laiku nodzīvoja bez pavadoņa. Šajā bezmēness periodā izdzīvoja tikai tās būtnes, kuras radās otrā laikmeta beigu mutācijas rezultātā, un tās sāka samazināties izmēros. Bet palika arī milži, kuri piemērojās apstākļiem. Kad parādījās trešais mēness, izveidojās cilvēki, mazāka auguma un mazāk saprātīgi. Tie bija mūsu īstie senči. Bet milži no otrā laikmeta, kuri pārdzīvoja kataklizmu, vēl pastāv, viņi tad arī civilizē mazos cilvēkus.

Ideja par to, ka cilvēki sākumā bija dzīvnieki un pēc tam mežoņi, kuri lēnām pacēlās līdz civilizācijas līmenim, ir nesena ideja. Tas ir “viltīgs un melīgs ebreju – kristiešu mīts”, kurš ir uzspiests apziņai, lai izspiestu no tās daudz spēcīgāko atklāsmes mītu. Kad cilvēce bija jaunāka, tas ir tuvāk savai pagātnei, tolaik nekāda viltīga sazvērestība nebija šo pagātni izdzinusi no atmiņas, tad cilvēce zināja, ka ir cēlusies no dieviem, no valdniekiem – milžiem, kuri cilvēkiem arī visu iemācīja. Tad cilvēce atcerējās zelta laikmetu, kad vecākie, tie, kuri radās pirms viņiem, iemācīja cilvēkiem lauksaimniecību, metalurģiju, mākslas, zinātnes un dvēseles pārvaldības zinības. Grieķi pieminēja Saturna laikmetu un runāja par atzinību, kādu viņu senči izjuta pret Hēraklu. Ēģiptieši un Divupes iedzīvotāji saglabāja leģendas par gigantiskiem valdniekiem – skolotājiem. Tautas, kuras mūsdienās tiek sauktas par pirmatnējām, piemēram, Klusā okeāna salu iezemieši, sajauc savu reliģiju ar “labo milžu” kultu no pasaules pirmsākumiem.

Kad vairāk kā 900 tūkstošus gadu atpakaļ trešais mēness, samazinot savu spirāli, pietuvojās Zemei, gravitācijas pievilkti, ūdeņi pacēlās un cilvēki, kopā ar saviem valdniekiem – milžiem, metās uz kalnu virsotnēm. Šajās kalnu virsotnēs, kuras slējās virs līdzenumus apludinājušiem okeāniem, cilvēki un viņu valdnieki radīja vispasaules jūras civilizāciju, kurā Herbirgers un viņa britu sekotājs Belami redz Atlantīdas civilizāciju.

Dēļ unifikācijas augstākās pakāpes, dēļ zināšanu un tehnisko līdzekļu augstā pilnības līmeņa cilvēki un viņu valdnieki – giganti zināja, ka šī trešā mēness spirāle samazinās un ka tas galu galā uzkritīs Zemei, bet viņi apzinājās visu lietu saistību kosmosā un viņi, izmantojot zināmās iespējas, izmantojot individuālo un sabiedrisko, tehnisko un garīgo enerģiju, aizturēja kataklizmas iestāšanos un paildzināja atlantisko laikmetu, neskaidras atmiņas par kuru saglabājās tūkstošiem gadu.

Kad trešais mēness nokrita uz Zemes, ūdens līmenis okeānos atkal kritās, bet kataklizmas, kuras bija pirms tam, nodarīja šai civilizācijai neatgriezeniskus postījumus. Kad okeāna ūdeņi atkal atkāpās, piecas lielās pilsētas, to skaitā arī Atlantīda Andos, tika izolētas un “nožņaugtas” dēļ ūdens zuduma. Šo pilsētu drupas vislabāk ir saglabājušās Tiavanakā (Bolīvija), bet herbirgerieši min arī citas vietas. (…) Tibeta ir viena no vietām, kurā saglabājās to laiku gudrības atliekas.(…)

Attiecīgi Atlantīda gāja bojā nevis plūdu rezultātā, bet tieši otrādi, tāpēc ka ūdeņi no tās atkāpās. Kuģi tika aiznesti vai iznīcināti, mašīnas pārtrauca darboties vai uzsprāga, no ārpuses piegādātā pārtika kļuva nepieejama, sabiedrības organizācija, zinātnieki un zinātne tika iznīcināta.

Pēc tam dieviem līdzīgie milži, kuri miljoniem gadu dzīvoja uz Zemes, zaudēja savu civilizāciju, bet cilvēki, pār kuriem tie valdīja, atkal kļuva par mežoņiem. Šī cilvēce, kura krita tumsā, ar bez varas palikušajiem skolotājiem, bariem izklīda pa malu malām. Tas notika 150 tūkstošus gadus atpakaļ. Pēc tam pēc Herbirgera uzskatiem zeme palika bez pavadoņa 138 tūkstošus gadu. Šajā laikā civilizācija atjaunojās pēdējo valdnieku – milžu vadībā. Civilizācija atjaunojās kalnu rajonos starp 40 un 60 ziemeļu platuma grādiem, bet piecās trešā laikmeta virsotnēs vēl kaut kas bija palicis no tālā zelta laikmeta. Attiecīgi bija divas Atlantīdas, viena Andos, kura mirdzēja pa visu pasauli ar tās četriem punktiem, un cita, ziemeļu Atlantikā, daudz pieticīgāka, kura tika dibināta daudz vēlāk pēc katastrofas. Hipotēze par divām Atlantīdām ļauj savietot visus senos nostāstus. Par otro Atlantīdu arī stāstīja Platons.

12 tūkstošus gadus atpakaļ Zeme ieguvu ceturto pavadoni, mūsu tagadējo mēnesi. Notika jauna katastrofa. Zeme ieguva savu pašreizējo formu, ziemeļu un dienvidu jūras satecēja ekvatoriālajā rajonā, bet ziemeļos jaunā mēness iespaidā sākās ledus periodi. Otrā atlantiskā civilizācija, kuru aizslaucīja ziemeļu ūdeņi, pazuda vienas nakts laikā. Tie arī ir Lielie Plūdi, par kuriem ir rakstīts Bībelē. Herbirgeriešiem Bībeles stāsti par izdzīšanu no paradīzes (no tropiem) un grēku plūdi ir vienlaicīgi gan atmiņas, gan arī pravietojums, jo kosmiskie notikumi mēdz atkārtoties. Un Jāņa atklāsmes grāmatas Apokalipses apraksts, kurš nekad nav ticis izskaidrots,  pareizi apraksta debesu un zemes katastrofas, kuras cilvēki ir novērojuši gadsimtu laikā.

Šajā jaunākajā periodā milži degradējās. Ir daudz mītu, kuros tiek stāstīts par viņu cīņām savā starpā un ar cilvēkiem. Tie, kuri kādreiz bija valdnieki un dievi, kļuva par kropļiem, kuri ir jāpadzen. Un viņi krita tik zemu, cik agrāk bija bijuši augstu. Tie ir leģendu cilvēkēdāji. Tie ir Urāns un Saturns, kuri apēd savus bērnus. Te ir arī minams Dāvids, kurš nogalināja milzi Goliātu. Igo šai sakarā rakstīja: “… naivos milžus uzvarēja viltīgie punduri.”

Pēc vairākām degradācijas pakāpēm Rietumos radās cita civilizācija. Cilvēku civilizācija, kuri ir atrauti no savas pasakainās pagātnes, civilizācija, kura ir ierobežota laikā un telpā, mazisku cilvēku civilizācija, kuri meklē mierinājumu mītos, kuri ir izdzīti no savas rašanās vietām un kuri neapzinās dzīvības dižumu, kas ir saistīta ar dižo kosmisko kustību. Šī humānā cilvēku civilizācija ir ebreju – kristiešu civilizācija. Šī civilizācija ir bezcerīgi maza. Tā ir pārpalikumu civilizācija. Bet neskatoties uz to pagātnes dižo dvēseļu atkliekas dod bezgalīgu skumju un sapratnes iespējas. Tieši tas radīja jaunās civilizācijas brīnumu. Bet tam ir savas robežas. Mēs tuvojamies jaunam laikmetam. Notiks mutācijas. Nākotne sniegs roku vistālākai pagātnei. Zeme atkal ieraudzīs milžus. Būs jauni plūdi, jauna apokalipse un jaunas rases nonāks pie varas.

Tāda ir Herbirgera hipotēze un tāds ir tās radītais garīgais klimats. Šī hipotēze ir spēcīgs nacistu maģijas ferments, kura ietekmēja notikumu attīstību. Tā dod papildus skaidrību par Haushofera apgaismību, tā iedvesmo Rozenbergu un tā iespaido Hitlera atklāsmes.

Pēc Herbirgera cilvēki pašreiz dzīvo ceturtajā ciklā. Dzīvība uz Zemes ir pārdzīvojusi trīs laikmetus, trīs apogejas trīs zemo mēnešu laikā ar milžu rašanos. “Bezmēness tūkstošgadu” laikā ir parādījušās nespēcīgu punduru rases un dzīvnieki, kuri lien kā čūskas, atgādinot grēkā krišanu. Augsto mēnešu laikā ir radušās vidējās rases – trešā laikmeta sākuma parastie cilvēki – mūsu senči. Vēl ir jāņem vērā, ka mēneši pirms uzkrist Zemei, radīja dažādos Zemes apgabalos dažādus apstākļus. Tāpēc pēc daudzajiem cikliem uz Zemes ir dažādu būtņu sajaukums – rases, kuras atrodas degradācijas stadijā, rases, kuras atrodas augšupejošā stadijā, evolūcijas starpstadiju produkti, kā arī tie, kuri mācās nākotnei un tiek gatavoti gaidāmajām mutācijām un nākotnes valdnieki.

Tas, kas notiek Debesīs, nosaka arī uz Zemes notiekošo, bet šī saistība ir abpusēja. Tieši tāpat Visuma noslēpumi un kārtība atspoguļojas smilšu graudiņā. Un tāpat arī tūkstošgadu notikumi noteiktā mērā atspoguļojas cilvēku dzīvē un cilvēki ir spiesti individuāli un kolektīvi pārdzīvot pagātnes kritumus un augšupejas, un gatavot apokalipsi un nākotnes augšupeju. Visa Kosmosa vēsture ir cīņa starp ledu un uguni un šī dižā cīņa izpaužas šeit lejā. Un kad cilvēku prātos un sirdīs uguns sāk dzist, tad nāk ledus. Tā tas ir gan katram cilvēkam atsevišķi, gan visiem kopā, tāpēc katrs ik brīdi ir mūžīgās izvēles priekšā. Tāda īsumā ir Herbirgera un nacistu pamatdoma.”

Dobās Zemes teorija

“Neticami, bet fakts, augstākie nacistu vadoņi noliedza to, kas mūsdienu pasaulē šķiet acīmredzams pat bērnam – ka Zeme ir aizpildīta, ka tai ir lodes forma un ka mēs dzīvojam Zemes virspusē; ka virs mums ir Visums ar miljardiem zvaigžņu, bet zem kājām mums ir klintis. Šis bērns neatkarīgi no tautības ir saskaņā ar oficiālo zinātni un visām pieņemtajām reliģijām un filozofiju. Mūsu morāle, māksla un tehnika balstās šajā sapratnē un to apstiprina prakse. Ja mēs sāksim meklēt to, kas vislabāk spēj nodrošināt cilvēku vienotību, tad atradīsim to kosmogonijā. Attiecībā uz Cilvēka un Zemes vietu Visumā vienoti ir visi, pat marksisti. Tam nepiekrita tikai nacisti.

Pēc Dobās Zemes teorijas piekritēju uzskatiem mēs dzīvojam lodes iekšienē telpā, kas ir izveidojusies klintī, kura sniedzas bezgalīgi tālu. Mēs dzīvojam “pielipināti” iekšspusei. Debesis atrodas šīs lodes iekšpusē un tā ir zilganas gāzes masa ar mirgojošas gaismas punktiem, ko mēs pieņemam par zvaigznēm. Ir tikai Saule un mākoņi, tikai daudzkārt mazāki, kā apgalvo ortodoksālie astronomi. Mēs esam vieni un esam iesprostoti klintī.

Dobās Zemes doktrīna radās ASV XIX gadsimta sākumā. 1818.gada 15.aprīlī visi ASV Kongresa locekļi, universitāšu rektori un daži nozīmīgākie zinātnieki saņēma šādu vēstuli: “San – Lui, Missūri, Ziemeļamerika, 10.aprīlis. Visai pasaulei es paziņoju, ka Zeme ir doba un ir apdzīvota iekšpusē. Tā satur daudz cietu sfēru, kuras ir viena virs otras, un ir atvērtas pie poliem no 12. līdz 16. grādam. Es apņemos pierādīt savas izvirzītās domas realitāti un izpētīt Zemes iekšieni, ja pasaule būs ar mieru man palīdzēt šajā uzņēmumā. Klaivs Saimons, bijušais kājnieku kapteinis no Ohaijo štata.”

Lūk, kā savā grāmatā “No Atlantīdas līdz Eldorado” šo armijnieka avantūrisko teoriju apraksta Spregs de Kamps un Villi Lejs: “Saimons uzstāj, ka šajā dobjajā pasaulē dobji ir arī kauli, mati, augu stumbri utt. Planētas arī ir dobjas. Arī uz Zemes var izšķirt piecas sfēras vienu otrā, kuras visas ir apdzīvotas gan no ārpuses, gan no iekšpuses, un tām visām ir lieli caurumi polos, caur kuriem katras sfēras iedzīvotājs var doties uz jebkuru vietu gan uz iekšu, gan uz āru, līdzīgi kā skudras, kuras rāpo sākumā pa porcelāna krūzes iekšpusi, bet pēc tam arī pa ārpusi.

Saimone organizēja izbraucienus ar saviem ziņojumiem, kas bija kas līdzīgs vēlēšanu kampaņai. Pēc savas nāves viņš atstāja kaudzi ar piezīmēm un, visdrīzāk arī mazu “Saimona zemeslodes modeli”, kurš pašreiz glabājas Filadelfijas Dabas zinātņu akadēmijā. Viņa dēls Ameriks Vecpucius kļuva par vienu no viņa sekotājiem un nesekmīgi centās izveidot no viņa piezīmēm kaut cik sakarīgu darbu. No sevis viņš papildināja, ka pēc kāda laika desmit pazudušās Izraēla ciltis tiks atrastas dzīvojam, visdrīzāk, pašas augšējās sfēras iekšpusē.”

1880.gadā savukārt cits amerikānis Sairuss Tids paziņoja, ka Zeme ir dobja. Tids bija liels erudīts, kurš specializējās alķīmiķu literatūras pētniecībā. 1869.gadā, kad viņš strādāja savā labrotorijā un domāja par Esejas grāmatu, viņu piemeklēja atklāsme. Viņš saprata, ka mēs dzīvojam uz Zemes, bet tikai tās iekšpusē. Šis redzējums ļāva viņam noticēt senām leģendām, tāpēc viņš radīja sava veida jaunu reliģiju un izplatīja savu doktrīnu, nodibinot mazu avīzīti “Ugunīgais zobens”. 1894.gadā viņš bija savācis vairāk kā četrus tūkstošus fanātiskus sekotājus. Viņa reliģija saucās “koreišisms”. Viņš nomira 1903.gadā neilgi pēc tam, kad bija paziņojis, ka viņa ķermenis netrūd. Tiesa gan viņa sekotāji jau pēc divām dienām bija spiesti viņu apglabāt.

Doma par to, ka Zeme ir dobja, saistīta ar teikām, kuras ir sastopamas dažādās vietās un dažādos laikos. Senākie reliģiskie teksti runā par pazemi, kurā mīt mirušie un gari. Kad leģendārais šumeru un babiloniešu varonis Gilgamešs devās vizītē pie sava senča Ut-Kapištimu, viņš nolaidās Zemes dzīlēs; turpat Orfejs meklēja Evridiku. Sasniedzot Rietumu malu, Odisejs – Uliss upurēja, lai senču gari paceltos no pazemes un dotu viņam padomu. Plutons Zemes dzīlēs valda pār mirušo dvēselēm. Pirmie kristieši pulcējās pazemes katakombās un acīmredzot tāpēc pataisīja pazemi par notiesāto dvēseļu mājokli. Vācu leģendās Venēru nosūtīja Zemes dzīlēs. Dante ievietoja elli “zemākajos apļos”. Eiropas folklora izmitina drakonus zem zemes, bet japāņi iedomājas it kā zem viņu salas mīt briesmonis un, kad tas kustas, notiek zemestrīces.

Nacistu slepenā “Vrila biedrība” savienoja šīs leģendas ar hipotēzi, kuru izteica Bulvers – Litonoms romānā “Rase, kura mūs izspiedīs”. Viņi uzskatīja, ka būtnes ar lielu psihisko spēku, kas pārsniedz mūsējo, dzīvo alās Zemes centrā. Viņi kaut kad iznāks virspusē un valdīs pār cilvēkiem.

Pirmā pasaules kara beigās jauns vācu aviators Pīters Benders, atrodoties franču gūstā, uzdūrās vecām Tida avīzēm “Ugunīgais zobens” un brošūrai, kura propagandēja dobās Zemes ideju. Aizrāvies ar šo kultu un piedzīvojis atklāsmi, viņš precizēja un attīstīja šo teoriju. Atgriezies Vācijā, viņš nodibināja kustību “Mācība par dobjo Zemi”. Viņš attīstīja vēl viena amerikāņa Maršala Gardnera ideju, kurš 1923.gadā publicēja darbu, kurš mēģināja pierādīt, ka Saule atrodas nevis virs Zemes, bet gan tās iekšienē, un ka tās stari izdara spiedienu, kas cilvēkus notur uz iekšējās virsmas.

Benderam Zeme ir sfēra tādos pat izmēros kā ortodoksālajiem ģeogrāfiem, tikai tā ir dobja, un dzīvība norit tās iekšienē zem saules staru spiediena. Zem šīs virsmas ir nebeidzama klints. Gaisa slānis iekšpusē ir 60 kilometri, kam seko absolūts tukšums, kura centrā ir trīs ķermeņi: Saule, Mēness un “pasakaina pasaule”. Šī “pasakainā pasaule” ir zilas gāzes lode, kurā mirgo gaismas graudi, kuri tiek saukti par zvaigznēm. Kad šī zilā masa iet garām saulei, aizēnotajā dobjās Zemes daļā iestājas nakts. Mēs esam noticējuši, ka virs mums atrodas ārējs Visums, tāpēc ka gaismas stari neizplatās taisni, tie ir izliekti, izņēmums ir tikai infrasarkanie stari. Šī Bendera teorija kļuva populāra ap 1920.gadu. Nacistiskās Vācijas vadība, augstākie flotes un armijas virsnieki ticēja dobjās Zemes teorijai.

Mums var šķist ārprātīgi, ka cilvēku uzvedība, kuri ir atbildīgi par nācijas vadību, vismaz kaut kādā mērā ir saistīta ar mistisku intuīciju, kura noliedz Visuma eksistenci. Te jāņem vērā, ka vienkāršajam cilvēkam, ierindas vācietim no ielas, kura dvēseli nomoka zaudējums karā un nabadzība, dobjās Zemes ideja 1930-ajos gados bija ne vairāk ārprātīga kā ideja par neierobežotu enerģijas avotu, ko satur sīka matērijas daļiņa, vai arī ideja par četru dimensiju telpu.

Einšteina teorija balstās Maikelsona un Morleja eksperimentos, kuri pierāda, ka gaismas ātrums, gaismai kustoties Zemes griešanās virzienā, ir vienāds ar gaismas ātrumu, gaismai kustoties perpendikulāri Zemes griešanās virzienam. Einšteins atklāja, ka neeksistē “vides”, kura nestu gaismu, un ka gaisma sastāv no neatkarīgām daļiņām. Izejot no tā Einšteins konstatēja, ka gaisma ir kondensēta enerģija. Viņš radīja gaismas kustības relativitātes teoriju. Pēc Bendera sistēmas dobjā Zeme ir nekustīga, tāpēc Maikelsona efekts ir izslēgts. Tieši tāpēc dobjās Zemes hipotēze šķiet reāla, tieši tāpat, kā Einšteina hipotēze. Tolaik vēl nebija iespējams eksperimentāli apstiprināt Einšteina domu pareizību. Atombumba vēl nebija radīta, lai absolūtā un drausmīgā veidā pierādītu, ka viņam ir taisnība. Nacistiskās Vācijas vadītāji izmantoja šo izdevību, lai noniecinātu ebreju zinātnieka darbu un sāktu vajāt gan ebreju zinātniekus, gan visu ortodoksālo zinātni.

Herbirgera sistēma pretendēja uz globālu kosmogoniju, tomēr nav iespējams vienlaicīgi ticēt pasaulei, kurā notiek mūžīgā ledus un uguns cīņa, un dobjai lodei, kura ir ieslēgta klintī. Hitleram palūdza izšķirt, kam tad ir taisnība. Viņš atbildēja: “Mums vispār nav vajadzīgas sakarīgas un loģiskas koncepcijas. Taisnība var būt gan vieniem, gan otriem. “ Attiecīgi, nacistiem galvenais bija nevis uzskatu sakarīgums, loģiskums un vienotība, bet gan tās sistēmas sagraušana, kura izriet no racionāla un loģiska domāšanas veida. Galvenais viņiem bija mistiskais dinamisms un intuīcijas lielais spēks. “Mirdzošajā maģiskās domas tumsā atradīsies vieta daudziem zibeņiem.” “

Nacistu “jaunais cilvēks”

Nacisti, tāpat kā komunisti, mēģināja radīt “jaunu cilvēku”, tikai nacistu “jaunais cilvēks” bija ļauns, ar plēsēja dabu. Tā dēļ tika atlasīti spēcīgākie un veselīgākie cilvēki, kuri maksimāli atbilda āriešu rases pazīmēm, tiem tika radīti īpaši labvēlīgi apstākļi, viņi tika attiecīgi propagandiski apstrādāti, tika noliegta “asins sajaukšanās” ar “mazvērtīgākām” rasēm un tautām, un “mazvērtīgajiem” tika radīti ievērojami sliktāki dzīves apstākļi – tiesību ierobežojumi, getto, darba nometnes, koncentrācijas nometnes, līdz pat to masveida nobendēšanai.

Povels ar Beržē par to raksta sekojošo: “Dancigas senāta vadītājs G.Raušnings grāmatā “Hitlers man teica” raksta: “Kad Hitlers vērsās pie manis, viņš mēģināja izteikt savu jaunas cilvēces pirmsvēstījumu racionālās un konkrētās izteiksmēs. Viņš teica: “Radījums nav pabeigts. Cilvēks pilnīgi noteikti ir pienācis jaunu pārvērtību slieksnim. Cilvēce pietuvojas jaunai attīstības fāzei katrus 700 gadus un likmes šajā daudz ilgākajā cīņā ir Dieva Dēla atnākšana. Viss radošais spēks tiks sakoncentrēts jaunajā sugā. Divas sugas ātri evolucionēs, cīnoties viena ar otru. Viena aizies bojā, otra izplatīsies. Šī suga bezgalīgi pārsniegs mūsdienu cilvēku. … Tagad jūs saprotiet mūsu nacionāl –sociālisma dziļo jēgu? Tas, kurš saprot nacionāl – sociālismu tikai kā politisku kustību, neko daudz par to nezin.” (…)

Vienreiz Hitlers runāja ar Raušningu par cilvēku rases mutāciju. Tā kā viņam nebija attiecīgu iedvesmas avotu, Raušnings Hitlera vārdus saprata kā vēlēšanos selekcijas ceļā uzlabot vāciešus: ”Bet jūs nevarat izdarīt neko citu, kā tikai palīdzēt dabai. Jūs varat tikai samazināt ceļu! Dabai pašai jums ir jādod jauna suga. Jo līdz šim taču selekcionāriem tikai ļoti retos gadījumos izdevās panākt dzīvnieka mutāciju…” Uz to Hitlers svinīgi iesaucās: “Jaunais cilvēks jau ir starp mums! Viņš ir šeit! Vai jums ar to pietiek? Es redzēju šo cilvēku. Viņš ir drosmīgs un nežēlīgs. Man bija bail viņa klātbūtnē.” (…)

Hitlers teica Raušningam: “Mūsu revolūcija ir jauns, precīzāk sakot, pēdējais evolūcijas etaps, kurš ved uz vēstures beigām.” Vai arī citā reizē vēl: “Jēs neko nezināt par mani. Maniem partijas biedriem nav ne mazākās nojausmas par nolūkiem, kuri mani pārņem, un par to grandiozo celtni, kuras pamati tiks ieguldīti vēl līdz manai nāvei. Pasaule ir nonākusi līdz izšķirošajam līkumam. Mēs esam pie laika vārtiem. Planētai ir paredzēti satricinājumi, kurus jūs, neiesvētītie, neesat spējīgi apjēgt… Notiek kaut kas daudz lielāks nekā tikai jaunas reliģijas dzimšana…” No šiem piemēriem mēs redzam cilvēciski saprotamu vēlmi izteikties. Bet tas nav paša Hitlera domu uzplaiksnījums un tas nav ne Herbirgera, ne Bendera un ne citu līdzīgu ideju atstāsts (lai gan no tā arī kas ir paņemts). Te ir jāatceras Hitlera lēmums strīdā starp Herbirgera un Bendera teoriju piekritējiem. Šajās sarunās mēs redzam kā no Hitlera nāk laukā tas, ko viņam iedvesa Tules biedrība, Dītrihs Ekarts un Karls Haushofers.”

Nacistu mistika praksē un dievu novēršanās

“FAU-2 izmēģinājumus vadījušais ģenerālis Valters Dornbergers savos memuāros stāsta par epizodi, kad raķetes izmēģinājuma darbi tika atlikti, jo fīreram bija vīzija, ka vai nu FAU-2 nenostrādās vai arī Debesis par to atriebsies. Šī vīzija notika īpaša transa stāvoklī un nacistu vadības prāt tam bija lielāka nozīme kā inženieru viedoklim. (…)

Cīņā starp ledu un uguni, kas ir Visuma un Zemes dzīvības atslēga, vērojams noteikts cikliskums. Herbirgers paziņoja, ka ik 6000 gadu Zemei uzbrūk ledus. Tad notiek lielas katastrofas. Bet katrus 700 gadus uzbrūk uguns, kas cilvēcei ir ļoti būtiski. Citiem vārdiem sakot, katrus 700 gadus cilvēkiem atgriežas apziņa par viņu atbildību šajā kosmiskajā cīņā. Tad cilvēki atkal kļūst reliģiozi šī vārda pilnā nozīmē. Tad cilvēki atkal kontaktējas ar pagātnes prātiem un tad viņi gatavojas gaidāmajām mutācijām. Tad cilvēka apziņa paplašinās līdz Visuma apmēriem. Tad cilvēks atkal atrod jēgu vispasaules epopejā. Tad cilvēki atkal spēj atšķirt, kas nāk no cilvēkiem – dieviem, bet kas no cilvēkiem – vergiem, un atmet no cilvēces prakses to, kas pieder nosodāmām sugām. Tad cilvēks atkal kļūst nepiekāpīgs un dedzīgs, uzticīgs tai funkcijai, dēļ kuras kādreiz līdz saviem augstumiem attīstījās milži. (…)

Pēc Herbirgera, kad pavadonis draud uzkrist Zemei un atrodas mazā attālumā no Zemes, tad dzīvās būtnes sasniedz savu dzīvības un garīgo spēku augstāko punktu. Valdnieks – milzis, cilvēks – dievs tad uzņem un vada visas sabiedrības psihiskos spēkus. Viņš vada šo izstarojumu kamolu tā, ka harmonizē debesu ķermeņu kustību un dēļ tā katastrofa tiek atlikta. Tā ir galvenā milža – maga funkcija. Un lielā mērā tādā veidā viņš uztur uz vietas Saules sistēmu. (…)

Lai cik dīvaini tas arī neliktos, Hitlers bija pārliecināts, ka tur, kur viņa armijas iet uz priekšu, tur aukstums (ledus) atkāpjas. Šī mistiskā pārliecība daļēji izskaidro to, kā viņš vadīja iebrukumu Krievijā. Herbirgerieši, kuri bija paziņojuši, ka spēj prognozēt laiku pa visu planētu mēnešiem un pat gadiem uz priekšu, apgalvoja, ka ir gaidāma maiga ziema. Bet bija vēl arī cits apstāklis: kopā ar tiem, kuri ticēja mūžīgajam ledum, Hitlers bija pārliecināts, ka viņš ar aukstumu ir noslēdzis vienošanos un ka krievu ziema nespēs apturēt viņa armiju. Cilvēce viņa vadībā ieies jaunā uguns ciklā. Un līdz šim tā arī notika. Ziema atkāpās viņa ugunīgo leģionu priekšā.

Lai gan fīrers pievērsa īpašu uzmanību sava karaspēka apgādei [kas ir loģiski, jo viena no kara mākslas aksiomām, ko zin katrs karavīrs, ir ka kara iznākumu lielā mērā nosaka apgāde], viņš Krievijā iebrukušajiem karavīriem līdzi papildus iedeva tikai šali un pāris cimdus. Un 1941.gada decembrī Krievijā aukstums sasniedza vairāk kā –40 grādus pēc celsija.

Paredzējums izrādījās nepatiess, pravietojums nepiepildījās, dabas stihija pretojās, zvaigznes pārstāja strādāt vācu “mesijas” labā. Ledus triumfēja pār uguni. Eļļa sasala un automātiskie ieroči atteicās strādāt. Sintētiskā degviela aukstumā nedarbojās. Apstājās lokomotīves. Karavīri mira no aukstuma. Visniecīgākais savainojums izraisīja nāvi.

Hitlers sākumā atteicās ticēt šai pirmajai nopietnajai pretrunai starp mistiku un realitāti. Ģenerālis Guderjans, riskējot tapt atstādināts un pat nošauts, pameta savu dienesta vietu un aizbrauca pie Hitlera, lai personiski iepazīstinātu viņu ar reālo situāciju un lūgtu dot atkāpšanās pavēli. Hitlers atbildēja: “Aukstums tā ir mana problēma. Uzbrūciet.” Tā rezultātā labi organizētā un pieredzējusī armija, kura iekaroja Poliju 18 dienu laikā un Franciju mēneša laikā, iekarotāju leģions, kurus Hitlers sauca par saviem nemirstīgajiem kareivjiem, gāja bojā ziemeļu vējā un ledū, lai pierādītu, ka mistika ir iedarbīgāka par šīszemes realitāti.

Pēc tam, izdzīvojušās armijas atliekas tika nosūtītas karot uz Krievijas dienvidiem. Kad nākamā gada pavasarī nacistu armija bija sasniegusi Ziemeļkaukāzu, notika dīvaina ceremonija. Trīs SS alpīnisti uzkāpa Elbrusā, āriešu svētajā kalnā, seno civilizāciju šūpulī, maģiskās sektas “Lucifera draugi” virsotnē. Viņi tur uzstādīja karogu ar svastiku, kurš tika iesvētīts saskaņā ar SS Melnā Ordeņa rituālu. Šim iesvētītajam karogam Elbrusa virsotnē vajadzēja būt jaunas ēras priekšvēstnesim. Tagad gan gadalaikiem vajadzēja pakļauties un ugunim uz tūkstošiem gadu uzvarēt ledu. Iepriekšējā gadā notika liela vilšanās, bet tas bija tikai pārbaudījums pirms izšķirošās garīgās uzvaras. Un atkal pretēji meteorologu prognozēm, kas brīdināja par bargu ziemu, un citām gaidāmās neveiksmes pazīmēm, nacistu armija devās Staļingradas virzienā, lai sadalītu Krieviju divās daļās.

“Prāta priekritēji ar drūmajām sejām” mēdza izvest fīreru no pacietības. Šie reālistiski domājošie cilvēki, cilvēki “bez uguns”, ar savu drosmi, savu “jūdu-liberālo zinātni”, savu tehniku bez reliģiskā pamatojuma, cilvēki bez “svētās nesamērības” triumfēja ar ledus palīdzību. Viņi visu samaitāja. Viņu dēļ maģija nenostrādāja.

Pēc Staļingradas Hitlers vairs nebija pravietis un viņa reliģija tika sagrauta. Staļingrada ir ne tikai militārs un politisks zaudējums. Garīgo spēku līdzsvars mainījās. Vācu avīzēs par to ziņoja kā par kaut ko nepieredzēti drausmīgu. Tika izsludinātas sēras. Gēbels par to rakstīja: “Saprotiet, visa idejiskā būtība, visa Visuma koncepcija cieta liktenīgu sakāvi. Garīgie spēki ir nospiesti un tuvojas drausmīgās Tiesas stunda!” Staļingradā ne jau komunisms uzvarēja fašismu, jeb, precīzāk sakot, notika ne tikai tas. Ja apskatāmies uz to no skatupunkta, kas dod redzējumu uz tik grandioziem notikumiem, tad pie Staļingradas cilvēku humānistiskā civilizācija uzvarēja luciferisko, maģisko civilizāciju, kura nebija radīta cilvēkam, bet kaut kam, “kas ir lielāks par cilvēku”.

XVIII – XIX gadsimta Eiropa ir radījusi dzinēju, kurš vēl turpina darboties. Tas ne vienādā mērā strādā Ņujorkā un Maskavā, bet kalpo visiem. Karā pret nacistisko Vāciju bija tikai viena pasaule, nevis mūžīgo ienaidnieku īstermiņa koalīcija. Tā bija viena pasaule, kura radīja progresu, taisnīgumu, vienlīdzību un zinātni. Pasaule, kura vienādi redz Kosmosu, vienādi saprot pasaules likumus, vienādi redz Cilvēka vietu Visumā, kas ir ne pārāk liela, bet arī ne pārāk maza. Tā bija viena pasaule, kura tic saprātam un lietu realitātei. Tā bija viena pasaule, kurai bija jāaiziet bojā, atbrīvojot vietu citai pasaulei, kuras pirmvēstnesis jutās Hitlers.

Šīs “brīvās pasaules” mazais cilvēks no Maskavas, Bostonas, Limožas vai Lježas, kurš ir pozitīvs, racionāls, spēcīgs vairāk morālā ziņā kā dievbijībā, kuram nav metafizisko sajūtu un kurš pārāk nealkst pēc fantastiskā, šis mazais cilvēks, kuru Zaratrustra uzskatīja par cilvēkveidīgu karikatūru, šis mazais cilvēks, kurš ir radies no kunga Omena kaula, iznīcināja dižu armiju, kurai bija jāatver vārti pārcilvēkam, cilvēkam – dievam, stihiju, klimata un zvaigžņu valdniekam. Un dīvainā kārtā pēc dažiem gadiem šis mazais cilvēks uzlaida kosmosā pavadoņus, atklājot starpplanētu ēru.

Izmisīgā, ārprātīgā un katastrofālā Hitlera pretošanās tad, kad kļuva skaidri acīmredzams, ka viss jau zaudēts, ir izskaidrojama ar to, ka viņš gaidīja herbirgeriešu prognozētos plūdus. Ja nav iespējams mainīt lietu kārtību cilvēciskiem līdzekļiem, tad var izsaukt dievu dusmas. Plūdiem bija jānāk kā sodam visai cilvēcei. Nakts ieskaus zemeslodi un viss pērkona pavadībā nogrims zem ūdens.

Alberts Špērs (1905 – 1981) ar šausmām teica, ka “Hitlers pilnīgi apzināti mēģināja panākt, lai kopā ar viņu iet bojā visi. Viņš jau bija cilvēks, kuram paša dzīves beigas ir visa beigas.” Gēbels savos pēdējajos redakcionālajos rakstos ar entuziasmu apsveica ienaidnieku bombardēšanas un to graujošās sekas: “Zem mūsu iznīcināto pilsētu drupām būs aprakti muļķīgā XX gadsimta saniegumi.”

Hitlers gribēja, lai visur valdītu nāve, viņš uzdod pilnībā iznīcināt Vāciju, viņš pavēl nogalināt iesnodzītos un gūstekņus, liek nogalināt savu brālēnu, pieprasa nāvi uzvarētajiem karavīriem un pats dodas kapā. Trevors Rupers par to raksta: “Hitlers un Gēbelss aicināja vācu tautu iznīcināt savas pilsētas un rūpnīcas, uzspridzināt savus dambjus un tiltus, upurēt dzelzceļus un vagonus” un tas viss “Dievu mijkrēšļa” leģendas vārdā. Hitlers pieprasa asinis un upurē savus pēdējos spēkus, sūtot tos cīņās un pēc tam saka: “Es nekādi nevaru atzīt zaudējumus par pietiekami lieliem.”

Tomēr nacistiskās Vācijas ienaidnieki uzvar un visi spēki tiek izmantoti, lai apludinātu zemi un sodītu cilvēci, kura ļāva ledum uzvarēt uguni, nāves spēkiem ļāva uzvarēt dzīvības un atdzimšanas spēkus. Debesis atriebsies par sevi. Mirstot atliek vien apelēt pie Lielajiem Plūdiem. Hitlers tādēļ upurē ūdenim: viņš pavēl apludināt Berlīnes metro, kurā cilvēki slēpās no bombardēšanas un kur tādēļ gāja bojā apmēram 200 tūkstoši cilvēku. Šim upurim vajadzēja radīt akopaliptiskas orģijas, drausmīgus notikumus Debesīs un uz Zemes.

Gēbelss, pirms bunkurā nogalināt savu sievu, bērnus un sevi, raksta pēdējo atvadu rakstu ar nosaukumu “Un tomēr tas notiks”. Viņš tajā apgalvo, ka cīņa notiek nevis uz Zemes, bet gan kosmiskā līmenī: “Mūsu beigas būs Visuma beigas.” “

SS Melnais Ordenis un Anenerbe

Visdrausmīgākā nacistu struktūra, kura organizēja un veica vērienīgus, šausmīgus, normāla cilvēka prātam neaptveramus necilvēcīgus noziegumus, bija SS (jeb “SS Melnais Ordenis”) Henriha Luitpolda Himlera vadībā.

Henrihs Luitpolds Himlers, 1938.g.

Henrihs Luitpolds Himlers, 1938.g.

Lūk, kā Himleru raksturo Povels un Beržē: “1942.gada sūrā ziema. Iesprūduši krievu stepes ierakumos, labākie Vācijas armijas karavīri un SS vienību zieds pirmo reizi neuzbrūk. Vienu rītu slavenais Berlīnes ārsts Kerstens, kura rokām esot bijusi dziedniecīga iedarbība, sastapa savu klientu reihsfīreru Himleru skumju un nospiestu. “Dakter, man ir drausmīga depresija,” teica Himlers. Vai Himlers sāka šaubīties par uzvaru? Nē. Attaisījis bikses un apgūlies vēdera masāžai Himlers turpināja: “Fīrers nu līdz galam ir sapratis, ka miers uz Zemes nav iespējams, kamēr būs dzīvs kaut vai viens ebrejs. … Un tad viņš man pavēlēja iznīcināt visus ebrejus, kas atrodas Reiha varā.” Kerstenam likās, ka Himlerā ir pamodusies žēlsirdība un viņš teica: “Jā, man ir saprotami jūsu sirdsēsti, sirds dziļumos jūs nevarat piekrist tādai nežēlībai.”, uz ko Himlers iesaucās: “Nekas tamlīdzīgs! Jūs galīgi neko nesapratāt! “ Izrādās Hitlers izsauca viņu, lai pavēlētu iznīcināt milijonus ebreju, kas ir milzīgs darbs, bet Himlers ir ļoti aizņemts un noguris. Prasīt no viņa vēl papildus piepūli ir necilvēcīgi, un viņš to lika saprast Hitleram, kurš neganti sadusmojās. Un tagad Himleram ir kauns par sevi, ka viņš pakļāvās noguruma radītajai mirkļa vājībai un egoismam. (Kerstena memuāri un Žozefa Kesela grāmata “Brīnumrokas”)”

Himlers ir dzimis 1900.gadā Minhenē (Bavārija) konservatīvā katoļu ģimenē. Viņa tēvs bija skolotājs, bet krustēvs un aizbildnis tēva skolnieks … Bavārijas princis Henrihs Vitelsbahs (1884-1916, ilggadīgā faktiskā Bavārijas valdnieka Luitpolda Vitelsbaha (1821 – 1912) mazdēls), kurš gāja bojā 1.pasaules kara laikā.

Kopš bērnības Himlers sapņoja būt karavadonis. 1.pasaules karā tā arī nepiedalījās, izgāja apmācības, bet kaujās dalību neņēma. Pēc kara, paklausot tēva ieteikumam, Minhenes universitātē izmācījās par agronomu.

1922.gadā iepazīstas ar nākamo NSDAP militāro vienību SA vadītāju Ernstu Remu (pulveža Franca fon Epa štāba priekšnieku). Pēc Rema ieteikuma kļūst par NSDAP biedru. 1923.gadā piedalās t.s. “alus pučā” un Bavārijas kara ministrijas ēkas sagrābšanā, kas tiek atbrīvota tikai nākamajā dienā, kad ēku ielenca Bavārijas armija un policija (Himleram tika uzticēts iet pa priešu otrā alus kroga grupai un nest karogu). Himlers tiek cauri sveikā un cietumsodu par piedalīšanos valsts apvērsuma mēģinājumā un valsts iestādes sagrābšanā nesaņem.

Pēc puča un NSDAP aizliegšanas Himlers iestājas “Nacionālajā atbrīvošanas kustībā”, kas tika izveidota NSDAP vietā un ko faktiski vadīja sociālists Gregors Štrasers. Partijā Himleram tiek uzticēts propagandas darbs.

1924.gadā Himlers iestājas Artamanu ordenī, kas bija jauniešu kustības “Asinis un zeme” militarizētā grupa, un ātri kļūst par vienu no tā vadītājiem. Artamanu ordenī viņš iepazīstas ar Argentīnā dzimušo Rihardu Valteru Dari (1895 – 1953, māte pa pusei zviedriete), vēlāko SS Rasu pārvaldes vadītāju un Pārtikas ministru, kā arī ar nākamo Aušvicas koncentrācijas nometnes komendantu Rūdolfu Franci Hesu.

1925.gadā Himlers līdz ar citiem nacistiem iestājas atkal atjaunotajā NSDAP un kļūst par Gregora Štrasera, kurš atbild par partijas propagandu, sekretāru. Pēc tam iestājas SS, 1927.gadā kļūst par SS vadītāja vietnieku, bet 1929.gadā par SS vadītāju. Uz to brīdi SS sastāvā ir 280 cilvēki.

SS (stabswache – apsardzes štābs) tika izveidots 1923.gadā kā nacistu militārās organizācijas SA sastāvdaļa un tās uzdevums bija NSDAP vadītāja apsardze. 1925.gadā apsardzes struktūra tika atjaunota pavisam citā personālastāvā un pēc Hermaņa Gēringa priekšlikuma to nosauca par SS (“die SS”), ar to domājot vācu armijas aviācijas spēku termina “schutzstaffel“ („apsardzes vienība”) abreviatūru, kas apzīmēja pamatuzdemu veicošo aviācijas spēku pieseglidmašīnu vienības. Sākotnēji SS dalībnieki atšķīrās ar melnām cepurēm, bet pēc tam ar melniem formastērpiem. Hitlers dusmu brīdī mēdza SS saukt par melno mēri.

00635_ss-black-corps-pin-with-skullSS tā drausmīgajā veidolā pilnā mērā ir Henriha Himlera produkts. Viņš sāka veidot SS kā “nacionāl – sociālistisku nākotnes ordeni, kuram ir jāvada nacionāl – sociālistiskās partijas organizācija, kurai ir jābūt kā ierocim augstākā vadoņa rokās, lai veiksmīgi realizētu nordisko politiku.” Himlers sāk ar kadru politikas maiņu, pakāpeniski ieviešot dzīvē Riharda Valtera Dares izstrādātās prasības SS dalībniekiem. Himlers pats personīgi pa naktīm pēta esošo un potenciālo SS dalībnieku fotogrāfijas, lai pārliecinātos par to rasu tīrību.

Himlera vadībā SS sāk satrauji augt, uzņemoties arvien jaunas funkcijas un kļūstot skaitliski arvien lielākai. 1929.gada beigās SS sastāvā ir jau 1000 cilvēku, 1930.gadā – 2700, bet 1933.gadā – 52000. 1930.gadā Himlers panāk SS pakļaušanu pa tiešo Hitleram (bez SA vadības starpniecības), SS tiek uzticēta partijas iekšējās policijas funkcija un SA regulāri ir jānodod SS savi labākie kadri. 1931.gadā Himlers izveido iekšējo slepeno dienestu SD ar bijušo jūras spēku izlūkdienesta leitinantu Reinhardu Heidrihu priekšgalā. 1933.gadā pēc nacistu nākšanas pie varas Himlers izveido pirmo koncentrācijas nometni Dahau (концлагерь Дахау), kas drīz vien par vardarbīgiem nāves gadījumiem izpelnās Vācijas prokuratūras uzmanību. Lietu izmeklēšanu izdodas apturēt, bet Himlers dod pavēli vairs neielaist koncentrācijas nometnē prokuratūras darbiniekus.

Nacistu un Himlera triumfs notiek 1934.gada 30.jūnijā t.s.“garo nažu nakts” laikā, kad Hitlers izrēķinās ar saviem oponentiem. Pēc 1933.gada janvāra nacistu “nacionālās revolūcijas” sākās domstarpības starp nacistu militāro vienību SA vadītāju Ernstu Remu un armiju ģenerālfeldmaršala un kara ministra Vernera fon Blomberga personā. Rems gribēja apvienot armiju ar SA un pats kļūt par apvienotās struktūras vadītāju. Abas puses apelēja pie Hitlera, kurš mēģināja samierināt oponentus. Remu tas neapmierināja, viņš sāka atklāti iestāties pret Hitleru un aicināt uz “sociālistiskās revolūcijas” pabeigšanu, kas guva atbalstu plašās SA ierindas dalībnieku masās. Uz to brīdi SA rīcībā bija apmēram 4,5 miljoni cilvēku.

Izrēķināšanos ar SA sāka gatavot 1934.gada aprīlī, kad SS dalībniekus sāka morāli gatavot gaidāmai akcijai (operācijai “Kolibri”), SD meklēja iemeslus akcijas veikšanai un tika veidoti personu saraksti, ar kuriem jāizrēķinās. 22.jūnijā sākās operācijas “Kolibri” aktīvā fāze, kuras deklaratīvais mērķis bija Ersnat Rema un SA iespējamā valsts apvērsuma novēršana. 30.jūnija rītā tika attaisīti aizzīmogotie nogalināmo saraksti un Vācijā sākās SS veiktais terors, kura laikā tika nogalināts Ernsts Rems, nepilns 100 SA vienību vadītāji un vēl apmēram 4000 cilvēki, lielākai daļai no kuriem nebija saistības ar SA. Nogalināto vidū bija arī NSDAP sociālists un galvenais Hitlera oponents partijā Gregors Štrasers un Bavārijas policijas priekšnieks Gustavs fon Kārs, kurš 1923.gadā vadīja “alus puča” apspiešanu.

Par “garo nažu nakti” Povels un Beržē raksta: “Hitlers “dejoja” mūzikas pavadībā, ko nebija rakstījis. Līdz 1934.gadam viņš sevi varēja uzskatīt par lielisku “dejotāju”. Un tad viņš izkrita no ritma un iedomājās, ka tālāk viņam tik vien jādara kā jāvada šīs Varenības. Viņš pārrēķinājās, Varenības nevada, tām kalpo. Tāda ir viena no 1934.gada lielā lūzuma būtībām, kas notika pēc 1934.gada “partijas tīrīšanas”. No šī brīža kustība, kurai, kā Hitleram likās, vajadzēja būt nacionālai un sociālistiskai, arvien vairāk kļuva tāda, kādu to iecerēja cilvēki, kuri iekustināja šo mašinēriju – tā kļuva par slepenās doktrīnas ieceru realizētāju. Hitlers nekad neuzdrošinājās pieprasīt atskaiti par Štrasera “pašnāvību” un viņu, vācu tautas fīreru piespieda parakstīt pavēli, kura pacēla SS autonomas organizācijas statusā, kas hierarhiski atrodas virs partijas. Pēc nacisma sagrāves Joahims Gunters vienā no vācu žurnāliem rakstīja: “Dzīvīgo ideju, kura iedvesmoja SA, 1934.gada 30.jūnijā uzvarēja tīri sātaniskā SS ideja.” “

Pēc “garo nažu nakts” SS skaitliskais sastāvs un reālā ietekme strauji pieauga, kas beidzās ar Himlera nozīmēšanu par visu Vācijas policijas struktūru priekšnieku 1936.gadā, ar ko tika aizsākta SS, policijas un specdienestu apvienošana, kas savukārt beidzās ar Himleram pakļautā Galvenā impēriskās drošības dienesta izveidošanu 1939.gadā. Tai pat gadā tika izveidotas arī pirmās SS karaspēka vienības Waffen SS. Kara laikā SS pārņēma no armijas okupēto teritoriju vadību un veica tajās genocīdu. Sākotnēji masu nošaušanas realizēja elitāro SS vienību karavīri, bet pēc tam, kad tika konstatēts, ka lielākai daļai no tiem vēlāk rodas nopietnas psihiskas problēmas, “nāves vienības” sāka veidot no nevāciešiem. Dēļ SS veiktajām necilvēcībām daudzi nacistiskās Vācijas regulārās armijas virsnieki pat demonstratīvi atteicās sniegt roku SS dalībniekiem un notika mērena pretdarbība SS. 1944.gadā SS tika pakļauts arī Vācijas militārais izlūkdienests.

1928.gadā vācu zinātnieks Hermans Virts (1885-1981) publicēja grāmatu “Cilvēces rašanās”, kurā apgalvoja, ka mūsdienu cilvēce esot radusies no divām protorasēm – garīgās ziemeļu jeb nodriskās rases un no zemiskās dienvidu rases. 1935.gadā Virts Minhenē organizēja izstādi “Vācu senču mantojums”, kuru apmeklē arī Himlers. Pēc tam Himlers ņem savā aizgādībā Virta vadīto sabiedrisko organizāciju “Senču mantojums” (Anenerbe) un iekļauj to SS sastāvā. 1937.gadā par SS Anenerbe struktūras vadītāju tiek norīkots Volframs Zīvers (1905 – 1948), kurš par saviem tālajiem senčiem uzskatīja senģermāņu priesterus un kurš pēc nacistu sakāves par savu darbību Anenerbe vadītāja amatā tika pakārts. Virts savukārt palika Anenerbe konsultants. Uz 1939.gadu Anenerbe struktūrā bija jau vairāk kā 50 pētniecības institūti. Anenerbe nodarbojās ar senu tekstu un leģendu pētniecību, paranormālām parādībām, organizēja dažādas ekspedīcijas, tai skaitā uz Tibetu, vāca senus artefaktus un veica drausmīgus eksperimentus ar cilvēkiem. Pēc kara beigām kopējais Anenerbe arhīvu apjoms, kurš nokļuva PSRS rīcībā, bija 48 vilcienu vagoni.

anenerbePar SS un Anenerbe Povels un Beržē raksta: “SS organizāciju uzticēja Himleram, bet nevis kā apsardzes – policijas organizāciju, bet gan kā visīstāko ordeni ar hierarhijas pakāpēm, sākot no pašas apakšas, no “laicīgajiem brāļiem”. Visus SS noslēpumus zināja tikai Melnā Ordeņa vadītāji no visaugstkās hierarhiskās pakāpes, kuru eksistenci nacistu oficiālā valdība nekad neatzina. Pat partijas vadībā daudznozīmīgi un klusiņām tika runāts tikai par “iekšējam lokam piederīgajiem”. (…)

Ir jāsaprot, ka kopš 1934.gada visa nacistiskās partijas darbība nācijas saliedēšanas un propagandas sfērā maina savu virzienu, jeb, precīzāk sakot, tā daudz izteiktāk orientējas uz slepeno doktrīnu realizāciju. Kopš tā laika nacistu partija vairs nav nacionāla politiska kustība. Un, lai gan propagandiskās tēzes pa lielam paliek tās pašas, tās tagad ir tikai ārišķīgas izkārtnes, tas ir tikai troksnis, ar kuru apbur un aizrauj masas, aprakstot vistuvākos mērķus, aiz kuriem tiek slēpti pavisam citi tālejošāki mērķi.

Franču žurnālists Roberts Brazilašs (1909 – 1945) saka: “Turpmāk viņi ne ar ko nerēķinās, kā tikai ar dzīšanos pakaļ nedzirdētam mērķim. Tagad, ja Hitlera rīcībā būtu cita tauta, kura vairāk kā vācieši derētu viņa augstākās idejas realizācijai, viņš neaizdomājoties izmestu Vāciju miskastē.” Mēs no savas puses palabosim Brazilašu un teiksim nevis “Hitlera augstākā ideja”, bet gan to maģisko grupu augstākā ideja, kuri rīkojās caur Hitleru. Domājams pats Brazilašs varētu tam priekrist, jo citā vietā viņš raksta: “Hitlers bez tirgošanās būtu ar mieru ziedot savu un savas tautas cilvēcisko laimi, ja to liktu tas noslēpumainais pienākums, kuram viņš pakļāvās.”

Raušningam Hitlers reiz teica: “Es atklāšu jums noslēpumu, es radu ordeni.” Tad viņš pieminēja Burgu (Бургах), kur notiks pirmās iesvētības, un turpināja: “No turienes nāks otrās pakāpes cilvēks, cilvēks, kurš būs pasaules centrs un mērs, cilvēks – dievs lieliskā pakāpē, kulta tēls… Bet ir vēl citi līmeņi, par kuriem man nav ļauts runāt. (…)

Petels (Петель) rakstīja: “Pats par sevi saprotams, ka tikai ļoti mazs augstāko SS ierēdņu skaits pilnā mērā zināja gan teoriju, gan nozīmi tām prasībām, kuras katram ordeņa dalībniekam bija ikdienā jāpiemēro sev un savai apkārtnei. Dažādu zemāko un “sagatavošanās” struktūrvienību dalībnieki uzzināja par savu īpašo stāvokli tikai pēc tam, kad viņiem bija aizliegts precēties bez vadības atļaujas un pēc tam, kad viņi nokļuva SS jurisdikcijā. SS tribunāli bija īpaši nežēlīgi, bet galvenais to uzdevums bija nevis disciplīnas uzturēšana, bet gan SS dalībnieku izvešana no valsts un partijas varas. Turpmāk Ordeņa biedriem nebija nekāda cita pienākuma kā tikai pakļauties Ordeņa likumiem, aizmirstot par jebkādu personisko dzīvi.”

Pēc hierarhijas SS bija tikai “mirušās galvas” nēsātāji. Ar viņiem nekādi nevar salīdzināt Waffen SS un dažus citus formējumus, kas bija kā SS imitācija. Tie, kuri dienēja šajās zemākajās vienībās iesvētības ziņā līdzinājās klosteru kalpiem. Mūki – karavīri bija esesieši ar “melnajām galvām”, kuri iesvētības saņēma Burgu skolās. Savukārt Burgos nokļuva viscienīgākie no “Napolu” (Nacionālo politisko akadēmiju) pabeigušajiem.

Atklājot vienu no “Napola” skolām, Himler noreducēja slepeno doktrīnu līdz īsai formulai: “Ticēt, pakļauties, cīnīties! Punkts. Viss.” Šajās skolās, kā 1942.gada 26.novembrī rakstīja “Švarce koris” (Шварце корис), “māca pieņemt un dot nāvi”. Pēc tam tie, kuri nokļuva Burgu skolās, uzzināja, ka “pieņemt nāvi” var saprast kā pašatteikšanos, kā “nāvi pašam sev”. Bet, ja viņi izrādīsies necienīgi, tad viņus gaida nāve kaujas laukā. “Varenības traģēdija ir apstāklī, ka jākrauj kaudzēs līķi”. Bet vai gan tam ir nozīme? Neviena eksistence nav patiesa, eksistē tikai būtņu hierarhija no cilvēkveidīgajiem līdz Dižajam Magam. Tiko iznākcis no nebūtības necienīgais atgriežas tajā pat nepaspējis saskatīt glābšanas ceļu, kurš ved uz starojošo esības tēlu…

Un, lūk, Melnā Ordeņa draudi doktora Roberta Leja (1890 – 1945) izpildījumā: “Katram no jums ir jāatceras, ka tas, kuram partija atņems tiesības valkāt brūno kreklu, zaudēs ne tikai darbu. Viņš tiks iznīcināts kopā ar ģimeni, sievu, bērniem. Tādi ir nežēlīgie un nepielūdzamie mūsu Ordeņa likumi.”

Un te vairs neiet runa ne par Dižo Vāciju, ne par nacionālsociālistisku valsti. Mēs nonākam “otrā pusē”, kurā eksistē tikai hierarhija, sākot ar cilvēkveidīgajiem un beidzot ar Dižo Magu. Te gatavojas cilvēka – dieva atnākšanai, pārcilvēka atnākšanai, kuru uz Zemi atsūtīs Varenie, pēc tam, kad cilvēki, iesvētītie būs izmainījuši garīgo spēku līdzsvaru.

Ceremonijai, kurā tika saņemtas SS rūnas, acīmredzot vajadzēja atgādināt to rituālu, kuru apraksta Reinholds Šneiders, stāstot par Teitoņa ordeņa bruņinieku svinīgo solījumu ceremoniju Marienburgas Remter zālē: “Viņi ieradās no dažādām valstīm, dažādu tautību, izgājuši caur satraukumu pilnu dzīvi. Viņi ienāca šīs pils noslēgtajā bardzībā, atstājot ārpusē savu senču vairogus. Viņi ienāca pils slēgtajā daļā. Tagad par viņu ģerboni kļuva krusts, kurš pavēl vest galveno no kariem, kurš ved uz mūžīgo dzīvi.” (…)

Tika sastādīti plāni pilnīgai “mirušo galvu” izolācijai no “cilvēkveidīgo” pasaules. Gribēja izveidot SS veterānu pilsētas un ciematus, pie tam to teritorijai vajadzēja būt kaut kam līdzīgai atsevišķai valstij, kura pakļaujas tikai Melnajam Ordenim un tiek tā vadīta.

Bet Himleram un “brāļiem” bija vēl vērienīgāks sapnis. Pasaulei kā paraugu vajadzēja iegūt suverēnu SS valsti. Himlers 1943.gadā teica: “Konferencē pasaule uzzinās par vecās Burgundijas augšāmcelšanos. Šo valsti, kura kādreiz bija zinātnes un mākslas zeme, Francija padarīja par savu piespirtoto piedevu. Burgundijas suverēnā valsts ar savu armiju, likumiem, monētām, pastu kļūs par SS paraugvalsti. Tajā iekļausies Romānijas Šveice, Šampaņa, Fran-Konte, Eno un Luksemburga. Tās oficiālā valoda, protams, būs vācu. Valdīs tikai SS, nacionāl – sociālistu partijai Burgundijā nebūs nekādas varas. Pasaule būs satriekta un sajūsmināta par valsti, kurā tiks piemērotas mūsu koncepcijas.” (…)

“Mirušo galvu” iekšējais loks sevī iekļauj vadītājus un dažādu pakāpju iesvētītos, bet centrā, protams, ir vissvētākais no svētā – Tule. Zemāk ir ierindas SS biedri, kuri ir bezdvēseles mašīnu parodijas, roboti – izpildītāji. Šādas “mašīnas” tiek štansētas pēc standarta, kurā galvenais ir pretējas īpašības cilvēcīgi vispāratzītajām. Šī “robotu” ražošana notiek nevis piemērojot doktrīnai, bet gan izmantojot visparastākos dresūras paņēmienus. Hitlers teica: “Runa vispār neiet par nevienlīdzības likvidēšanu cilvēku vidū, tieši otrādi, tā ir jāpastiprina, izveidojot nepārvaramas barjeras. Kāda būs nākošā sociālā kārtība? Es jums pateikšu to, mani draugi: būs kungu šķira un dažādu partijas biedru bars, kuri ir sadalīti stingri hierarhiski. Zem viņiem milzīga bezpersoniska masa, kalpotāju kolektīvs, zemākā līmeņa cilvēki uz visiem laikiem. Vēl zemāk – uzvarēto ārzemnieku šķira, mūsdienu vergi. Un virs tā visa pacelsies jauna aristokrātija, par kuru es pagaidām nevaru runāt… Bet šos plānus nevajag zināt ierindas partijas biedriem.”

Pasaule tā ir matērija, kura ir jāpārveido, lai no tās iegūtu enerģiju. Magu koncentrēta, tā spēj piesaistīt Ārējus Spēkus, Augstākos Nezināmos, Kosmosa Valdniekus. Autori uzsver, ka SS darbībai nebija nekādas politiskas un militāras nepieciešamības. Koncentrācijas nometnēs notika nacistu iesvētību nodarbības maģijā. Tie bija upurēšanas altāri, kuros notika masu upurēšanas, lai panāktu Vareno labvēlību Melnā Ordeņa lietai. Koncentrācijas nometnes tāpat bija simbolisks akts, nākotnes pasaules modelis, kurā visām tautām bija jābūt atrautām no savām saknēm, atrautām no visa, pārvērstām par klaiņojošiem salašņām, absolūtā izejmateriālā, lai pabarotu cilvēces ziedu – augstāko cilvēku, kurš sarunājas ar dieviem. Šis makets, šis modelis ir apvērsta pasaule (kā teica Barbjē de Orevils “Elle ir otrādi apgrieztas debesis”), kura ir kļuvusi par Melnā Ordeņa maģisko aramlauku. (…)

Nirnbergas tiesas procesā SS pulkvedis Zīvers aprobežojās ar formālu un tīri racionālu aizsardzību. Pirms ieiet nāvessoda kamerā viņš palūdza atļauju pēdējo reizi piekopt savu rituālu un noskaitīt nezināmu lūgšanu. Izpildījis savu pēdējo pienākumu nezināma dieva priekšā, viņš bezkaislīgi iebāza galvu cilpā. Viņš bija Anenerbe ģenerāldirektors un par to arī saņēma nāvessodu.

Anenerbe zinātnisko institūtu kā privātu organizāciju dibināja Frīdrihs Hilšers (1902-1990). Tālāk autori norāda uz saitēm starp dažiem cilvēkiem: Hilšers bija Zīversa garīgais tēvs un skolotājs, Hilšera draugs bija slavenais zviedru pētnieks Svens Gedins (1865-1952), kurš savukārt uzturēja ciešus kontaktus ar Karlu Haushoferu. Slavenais zviedru ceļotājs Svens Gedins bija Tālo Austrumu speciālists, kurš ilgi bija nodzīvojis Tibetā un kurš spēlēja būtisku starpnieka lomu nacistu ezoterisko doktrīnu radīšanā. Pats Hilšers nebija partijas biedrs un uzturēja attiecības ar ebreju filozofu Martinu Buberu. Tomēr viņa dziļās tēzes ir radniecīgas nacionāl – sociālisma maģistru maģiskajiem uzskatiem.

Hilšers dibināja Anenerbe 1933.gadā. Divus gadus vēlāk Himlers, pēc Melnā Ordeņa nodibināšanas, pārvērta Anenerbe par valsts iestādi, kura oficiāli ir piestiprināta ordenim. Anenerbe bija pasludināti sekojoši mērķi: “Pētījumi indo-germāņu rases gara, darbības un mantojuma sfērā. Pētījumu rezultātu popularizēšana plašām masām pieejamā un interesantā formā. Darbi tiek veikti pilnībā ievērojot zinātniskās metodes un zinātnisko precizitāti.” Vācu racionālā zinātniskā metodika iracionālā kalpībā… Jau iepriekš autori minēja, ka tādiem profāniem kā Hitlers un viņa aprindām vārdam “zinātnisks” ir maģiska piegarša.

Anenerbe darbojās tik veiksmīgi, ka Himlers iekļāva to SS sastāvā, bet Anenerbe vadība tika iekļauta Himlera personīgajā štābā. Uz 1939.gadu Anenerbe sastāvā bija 50 zinātniskie institūti, kuru darbību koordinēja profesors Vursts (Вурст), seno kulta tekstu speciālists, kurš vadīja sanskrita katedru Minhenes universitātē.

Pilnīgi ticami šķiet aprēķini, saskaņā ar kuriem nacistiskā Vācija Anenerbe sistēmas funkcionēšanai iztērēja vairāk kā ASV atombumbu radīšanai. Pētījumi bija pārsteidzoši vērienīgi, aptverot visu spektru no tīri zinātniskas darbības līdz okultisma prakses izpētei, līdz ieslodzīto asins nolaišanai un līdz slepeno biedrību izspiegošanai. (…)

Anenerbe nodibināja sakarus ar Tibetu un nosūtīja uz turireni ekspedīcijas. Rīkojoties pēc Zīversa pavēles, doktors Ernsts Šefers (1910 – 1992) izveidoja daudzus kontaktus ar daudziem klosteriem. Viņš atveda uz Minheni “zinātniskai pētniecībai” “āriešu” zirgus un “āriešu” bites, kuras savācot īpašu medu. Kara laikā Zīvers organizēja koncentrācijas nometnēs šausmīgus eksperimentus uz cilvēkiem. Sīki Anenerbe “darba” apraksti kļuva par daudzu “melno grāmatu” saturu, ko publicēja dažādu valstu valdību izmeklēšanas komisijas. Karadarbība bagātināja Anenerbe sistēmu ar “Nacionālās drošības zinātniskās pētniecības institūtu”. Šim institūtam bija tiesības “izmantot visas iespējas, kuras var gūt no Dahau koncentrācijas nometnes”. Šī institūta vadītājs profesors Augusts Hirts (1898 – 1945) savāca sev “tipisko izraēliešu skeletu kolekciju”. Savukārt Zīvers deva pavēli Krievijā iebrukušajai armijai savākt “ebreju komisāru” galvaskausu kolekciju. (…)

Gilšers, kuru neviens tā arī nesauca pie atbildības, pats ieradās Ninbergas tiesas procesā, lai aizstāvētu Zīversu. Devis liecību viņš tālāk mūsuprāt apzināti novirzījās no tēmas, sākot prātuļot par seno cilšu rasēm. Pirms nāvessoda viņš pavadīja Zīversu līdz karātavām un kopā ar viņu veica jau pieminēto nezināma kulta lūgšanu. Pēc tam abi aizgāja – Zīvers uz vienu ēnu, bet Gilšers noslēpās citā. (…)

Cilvēki nebūs aizsargāti no fašisma vai jebkādām citām luciferiskā gara izpausmēm, ar kā palīdzību fašisms spēja mest ēnu pār visu pasauli, ja nemēģinās aptvert fašistu afēras visfantastiskākos aspektus un nepieņems to izaicinājumu. Vēsture klusē un nedod pilnu priekšstatu par tām cīņām un traģēdijām, kuras noritēja un norit starp hitlerismu, kas ir traģiska karikatūra par luciferisku godkāri, un enģeļu kristietību, kurai arī ir savas karikatūras sociālās formās; starp kārdinājumu sasniegt pārcilvēka līmeni un ieņemt debesis triecienā un kārdinājumu, atsaucoties uz ideju vai Dievu, pārkāpt cilvēcībai; starp ļaunuma aicinājumu un labā aicinājumu, kuri abi ir vienādi diži, dziļi un slepeni; starp cilvēka dvēseles izmaiņu izraisītajām milzīgajām pretrunām un neapšaubāmo kolektīvo neapzinību. Šķiet vēsture baidās to apzināties it kā lai netraucētu sabiedrības mierīgo miegu. Šķiet ka vēsturnieki, kuri raksta par nacistisko Vāciju, nemaz nevēlas zināt, kas patiesībā bija sagrautais ienaidnieks, un tajā vēsturniekus atbalsta vispārpieņemtais viedoklis, jo patiešām visaptverošs šāda ienaidnieka sagrāves apraksts prasa tādu pasaules un cilvēcisko likteņu izpratni, kura atbilst uzvaras mērogam. Daudzkārt vieglāk ir domāt, ka ļaunajiem manjakiem iztraucēja darīt viņu ļaundarības un ka labajiem cilvēkiem vienmēr ir taisnība. Pareizi, tie bija ļauni manjaki, bet ne tādā sapratnē kā to domā “labie cilvēki”.  Šķiet ka nosacītais antifašisms ir uzvarētāju izdomāts, lai piesegtu pašu tukšumu. (…)

Mistiskie vācu un japāņu pasaules iekarotāji iedomājās sevi par lielākiem magiem, kādi viņi izrādijās praksē, bet uzvarējušās civilizācijas pārstāvji neaptvēra to, ko autori sauc par mūsu pasaules “augstāko maģisko jēgu”. Uzvarētāji runāja par Saprātu, Taisnīgumu, Brīvību, Cieņu pret Personību utt. vecajā sapratnē, kura XX gadsimta otrajā pusē bija zaudējusi savu aktualitāti. Cilvēku apziņa bija jau izmainījusies un bija jūtama pāreja uz augstāku tās pakāpi.

Autori uzskata, ka nacisti neapšaubāmi būtu uzvarējuši, ja mūsu pasaule būtu tikai tāda, kādu to redz vairums cilvēku: vienkāršs materiālistiskā XIX gadsimta turpinājums ar mazisko buržuāzijas [kapitālistu] ideju, kura Zemi uzskata par vietu, kuru lielākai ērtībai nepieciešams vēl kaut kā labiekārtot.

Mūsu prāt ir divi velni. Viens vienkārši cenšas pārvērst nekārtībā to, ko sauc par dievišķo kārtību, bet otrs savukārt cenšas radīt pavisam citu kārtību – “nedievišķu”. Tas ir, otrs velns grib radīt pretēju kārtību dievišķajai.

Melnais Ordenis varēja un viņam bija jāuzvar liekulīgu egoistu civilizācija, kura ir nolaidusies līdz piedauzīgu miesisku kaislību līmenim, kas ārišķīgai pieklājībai tiek piesegta ar svētulīgas morāles lapiņu. Bet šī civilizācija izrādījās ne tikai tas. Noguldīta uz nacisma moku galdiem, uzkārta uz maģiskiem āķiem, noasiņojot zem ļaunuma kulta kalpu asmeņiem, tā parādīja pavisam citu seju. Tās jaunais tēls parādījās nacistu uzspiestajā mocekļu oreolā un tas izraisīja tautu kopējā intelektuālā līmeņa paaugstināšanos no kodolfizikas, psiholoģijas un kosmiskajām raķetēm līdz reālās cilvēka personības paaugstināšanai.”

Nacistu atkāpšanās

Pēc nacistu armijas sagrāves pie Staļingradas (1942. gada beigās – 1943.gada sākumā), zaudējot vairāk kā 300 tūkstošus karavīru, visiem kļuva skaidrs, ka Vācija karu jau ir zaudējusi. Kamēr vieni nacisti ar Hitleru un Gēbelsu priekšgalā turpināja izmisīgi pretoties, citi nacisti ar Martinu Bormanu priekšgalā, piedaloties SS struktūrām, organizēja atkāpšanos, kas ļautu maksimāli saglabāties nacistu struktūrām pat pēc Trešā reiha pilnīgas sagrāves.

Pirmkārt SS ar Friča Tīsena, „Deutsche Bank„ un „IG Farben„ palīdzību ārzemēs izveidoja piesegkompānijas, uz kurām tika pārvietoti nacistu kapitāli. Ir zināms par 750 šādām kompānijām, kuras tika izveidotas Zviedrijā (233 gab.), Šveicē (214), Spānijā (112), Argentīnā (98), Portugālē (58) un Turcijā (35). Tādējādi pietiekami nozīmīga nacistu kapitālu daļa tika saglabāta arī pēc 2.pasaules kara.

Tāpat speciāli tika sagatavoti cilvēki darbam pēckara apstākļos. Vismaz 8 – 9 tūkstošiem vidēja līmeņa nacistu partijas funkcionāru tika pārveidotas biogrāfijas. Piemēram, tiek paņemta kāda vidēja līmeņa nacistu funkcionāra personiskā lieta un tājā vietā, kur ir rakstīts „uzticīgs partijai, Reiham” utt. , raksta „neuzticams, izteicās pret Fīreru” utt. Tālāk tiek „attīrīta” viņa biogrāfija par darbību NSDAP un cilvēks tiek nosūtīts uz vietu, kur viņu nepazīst, pie tam kā tādu, kuru vajā. Dažiem personiskā lietā rakstīja, ka viņi ir bijuši koncentrācijas nometnēs, dažus pat reāli iesēdināja uz dažiem mēnešiem. Tādējādi pēckara Vācijas (un ne tikai) pārvaldes aparātā nonāca pietiekami liels daudzums speciāli sagatavotu (tai skaitā metodoloģiski) slēpto nacistu, kuru uzdevums bija turpināt cīņu, tikai slēptām metodēm.

Vēl, domājot par pēckara pasauli, nacisti esot realizējuši “nacistisko gēnu” izplatības programmas okupētajās teritorijās, kad rases ziņā vistīrākie paraugnacisti tika “sakrustoti” ar veselīgākajām okupēto teritoriju sievietēm.

Starp vērienīgajām SS programmām bija t.s. “pazemes reihs”, kuras ietvaros nacisti vārda burtiskā nozīmē “ierakās zemē” un izbūvēja dziļu un sazarotu pazemes eju tīklu. Kā bāzes punkti tika ņemtas vecās viduslaiku pilis un pilsdrupas. Austrijā, Vācijā un Polijā šīs pilis tika savienotas savā starpā ar pazemes ejām. “Pazemes reihs” bija tik vērienīgs, ka pēc tam kad nacistiskā Vācija zaudēja pārspēku gaisā un tās rūpnieciskos rajonus sāka bombardēt, nozīmīgākā ražošana daļa tika pārnesta uz pazemi. Lielu daļu no šiem pazemes objektiem nacisti esot “iesaldējuši” un uzspridzinājuši ieejas tajos. Šī projekta esamība liek izteikt pieņēmumus, ka daļa nacistu varēja palikt uz dzīvi pazemes bunkuros un no tiem arī ietekmējot pēckara dzīvi.

Cits vērienīgs SS projekts bija saistīts ar Antarktīdu, kas ir loģiski, jo tur esot atradusies mistiskā Arktogeja. Nopietna un savā ziņā dīvaina nacistu aktivitāte Ziemeļu ledus okeānā un Antarktīdā ir fakts, tāpat kā apstāklis, ka vēl kādu laiku pēc kara pa ziemeļu ūdeņiem klejoja vientuļas nacistu zemūdenes. Šie apstākļi liek izteikt pat pieņēmumus, ka nacisti kaut kur Antarktīdā esot izveidojuši slēptu paralēlu civilizāciju, kuras viena no izpausmēm esot t.s. NLO.

Visbeidzot pats galvenais un acīmredzamākais nacistu atkāpšanās ceļš bija iekļaušanās uzvarētāju (vispirmām kārtām ASV un Lielbritānijas) struktūrās un sabiedrībā, kā arī emigrēšana uz dažādām pasaules valstīm. Tas bija iespējams pirmkārt dēļ kapitālisma saglabāšanās šajās valstīs un otrkārt dēļ specifiskām anglo – sakšu sabiedrības īpašībām, kuru izpausme bija Lielbritānijas impērijas rasistiskā koloniālā politika un no kurām lielā mērā iedvesmojās vācu nacisti (Lielbritānijas ideoloģiskā ietekme uz vācu nacismu ļoti labi ir parādīta Manuela Sarkisjanca grāmatā “Vācu fašisma angļu saknes” (Английские корни немецкого фашизма): http://www.koob.ru/sarkisyanz/english_roots  ).

Preskots Bušs, Džordžs Bušs, Džordžs Bušs, Džebs Bušs

Preskots Bušs, Džordžs Bušs, Džordžs Bušs, Džebs Bušs

Te jāņem vērā, ka Hitleru lielā mērā finansēja ASV baņķieri. Visa šodienas kapitālistiskās pasaules elite (tai skaitā slavenie Rokfelleru un Morganu klani) ir cieši saistīti ar nacistu eliti. Viņi ir saistīti gan idejiski, gan vēsturiski. General Motors, General Electric, Ford, IBM (izveidoja uzskaites sistēmu koncentrācijas nometnēm), ITT, Dupon, Standart Oil (Exon Mobile), Texaco (Shevron), lielākās ASV bankas, bagātākās ASV ģimenes piedalījās Trešā Reiha radīšanā – bruņoja, apģērba, dzirdīja, ēdināja nacistu armiju ne tikai pirms kara, bet arī kara laikā. Hitleram simpatizēja Džozefs Kenedijs (1888-1962, nākamā ASV prezidenta tēvs) un Preskots Bušs (1895-1972, ASV prezidentu tēvs un vectēvs). Preskots Bušs saņēma savu peļņas daļu no Aušvicas koncentrācijas nometnes ekspluatācijas un par to viņu 1943.gadā mēģināja tiesāt, kas neizdevās arī dēļ jurista Alena Dalesa (nākamā CIP radītāja un vadītāja) lieliskās aizstāvības.

Otrā pasaules kara beigās, kad vēl nebija beigušās pēdējās kaujas Eiropā, ASV specdienesti nodibināja kontaktus ar nacistiem. Galvenie šī procesa dalībnieki bija nacistiskās Vācijas Ģenerālštāba 12.izlūkošanas nodaļas, kura specializējās Sarkanās Armijas jautājumos, priekšnieks ģenerālis Reinhards Gelens (1902-1979) un nākamais CIP vadītājs Alens Daless (1893-1969). 1945.gada martā, pirms nacistu sagrāves, Gelens uzsāka sarunas ar ASV specdienestiem, piedāvājot viņiem, papildus savam lielajam arhīvam ar izlūkošanas materiāliem PSRS teritorijā, arī rūdītu antikomunistiskās aģentūras tīklu Austrumeiropā, Baltijā un Ukrainā. Alens Dales nosauca Galena priekšlikumus par nenovērtējamiem, piekrita visiem viņa nosacījumiem un aktīvi piedalījās organizācijas Gelenorg (Gehlen Organization, Rietumvācijas izlūkdienesta BND priekštece) veidošanā. Pēc Gelena pieprasījuma simtiem Vācijas armijas un SS karavīri tika atbrīvoti no karagūstekņu nometnēm un uzsāka darbu jaunajās struktūrās. Rezultātā organizācijā bija apmēram 4000 virsnieku no nacistiskās Vācijas specdienestiem. Faktiski Gelena struktūra kļuva par CIP Eiropas filiāli. Tā kļuva par ASV acīm un ausīm Centrāleiropā. Vēlāk Gelenorg kļuva par nozīmīgu NATO elementu, dodot divas trešdaļas izlūkošanas datus par Varšavas pakta valstīm. CIP aizgādībā, bet vēlāk kā Rietumvācijas izlūkdienesta priekšnieks, Gelens sāka ievērojami ietekmēt ASV politiku attiecībā uz PSRS bloku.

Nacistiskai Vācijai bija nopietni panākumi kodolieroču izstrādē. Pastāv uzskats, ka nacistiem pietrūka daži mēneši, lai radītu atombumbu. Tiek pat minēts, ka it kā dažas atombumbas nacisti esot jau paspējuši radīt. 1945.gada maijā pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas ASV krastos piestāja vācu zemūdene U-234, uz kuras klāja bija 560 kilogrami oksidēta urāna un viens no galvenajiem nacistu atomprogrammas dalībniekiem Heins Šlike (Гейнц Шли¬ке), kurš līdzi bija paņēmis vairākus paša izgudrotus atombumbu detonatorus. Šī negaidītā un šķietami pati no sevis rokās iekritusī kara trofeja ievērojami palielināja ASV kodolprogrammas tempu (deva tobrīd tik trūkstošos kodolmateriālus un ļāva atrisināt ASV zinātniekiem līdz tam neatrisināmo detonatoru problēmu), kā rezultātā ASV pirmā radīja atomieročus, kurus tūlīt pat lika lietā pret Japānas civiliedzīvotājiem. Būtiski, ka pēc tam ASV pilnā nopietnībā gatavojās izmantot kodolieročus iebrukumam Padomju Savienībā, tam izmantojot 100 atombumbas, kuras bija paredzēts uzmest PSRS lielākajām pilsētām (tai skaitā arī Rīgai). Uzbrukums sākumā tika atlikts dēļ nepietiekamā atombumbu skaita, bet vēlāk tika atcelts, kad PSRS radīja savus kodolieročus.

Pēc kara ASV vadība izstrādāja specoperāciju “Overcast” un pēc tam arī specoperāciju “Paperclip” (Saspraude). To mērķis bija atrast un piesaistīt darbam ASV militārās rūpniecības labā nacistiskās Vācijas zinātniekus un speciālistus raķešbūvē, bioloģiskajos un ķīmiskajos ieročos, kā arī atompētījumu izpētes un citās jomās. Šiem cilvēkiem izdomāja jaunu biogrāfiju, kuru savienoja ar veco. No tā arī operācijas nosaukums – “Saspraude”. Tā nacistu speciālisti atmazgājās no savas pagātnes un varēja strādāt ASV un citās Rietumvalstīs, nebaidoties no vajāšanām par saviem noziegumiem. Kopumā šādi uz ASV tika nosūtīts vairāk kā 1500 nacistu zinātnieku, starp kuriem bija visīstākie kara noziedznieki, jo īpaši medicīnas sfērā.

Šo specoperāciju ietvaros (kurās aktīvi piedalījās arī Vatikāns) pa t.s. “žurku ejām” ievērojams nacistu daudzums emigrēja uz visu pasauli, pirmkārt uz Dienvidameriku. Starp šo maršrutu pasažieriem bija arī tādas personas kā Ādolfs Eihmans (1906-1962) – tās Gestapo struktūras vadītājs, kura bija atbildīga par galīgu ebreju jautājuma atrisināšanu, un Jozefs Mengele (1911-1979) – nacistu ārsts, kurš kļuva slavens ar saviem necilvēcīgajiem eksperimentiem uz koncentrācijas nometnēs ieslodzītajiem un kuru iesauca par nāves eņģeli. Mengele veica neiedomājamas ķirurģiskas operācijas bez anestēzijas, izņēma iekšējos orgānus, amputēja ķermeņa daļas, ievadīja cilvēkos dažādas ķīmiskas vielas, noteica cilvēku sāpju slieksni.

Emigrējušie nacisti aktīvi piedalījās Latīņamerikas narkotiku karteļu radīšanā un ieguldīja tajos līdzekļus. Te mērķi bija divi – viens biznesa, bet otrs – turpināt iznīcināt necilvēkus, bet šoreiz jau ar narkotiku palīdzību. Piemēram, Medelīnas karteļa pamatus lika slavenais Klauss Barbjē (1913-1991) – SS gauhtšturmfīrers, ar iesauku “Leonas miesnieks”, kurš būdams Gestapo priekšnieks Leonā, Francijā veica daudzu cilvēku nogalināšanu un spīdzināšanu. Visa cita starpā Barbjē strādāja ASV armijas pretizlūkošanas dienesta labā.

Šādi nacisti atkāpās arī uz Tuvajiem Austrumiem – Ēģipti, Sīriju, Irānu. Piemēra, Ēģiptes pretizlūkošanu 40ajos – 50ajos gados zem segvārda Alīna Šer vadīja bijušais Varšavas Gestapo šefs Leopolds Gleims. Turpat strādāja bijušais Himlera padomnieks Benders, bijušais Diseldorfas Gestapo šefs Demlers un daudzi citi, nerunājot nemaz par slavenā nacistu diversanta Oto Skorceni (1908 – 1975) aktivitātēm, kurš pēc kara dzīvoja fašista Franko vadītajā Spānijā un Īrijā, sadarbojās ar ASV izlūkdienestiem, konsultēja Ēģiptes prezidentu Naseru, kā arī Argentīnas prezidentu Huanu Peronu.

Pašā ASV ieceļoja ne tikai nacistu zinātnieki un speciālisti. 1945.gada decembrī ASV prezidents Harijs Trumens (1884-1972) izdeva direktīvu ar uzdevumu samazināt to personu ieceļošanas ierobežojumus, kuras ir cietušas no nacistiskā režīma. Bet 1948.gadā ASV Kongress pieņēma aktu par pārvietojamām personām, saskaņā ar kuru nacistiskā režīma upuriem tika piešķirtas apmēram 400 tūkstoši ASV imigrācijas vīzas. Kā nacisma režīma upuri ASV un Dienvidamerikā no Austrumeiropas ieceļoja desmitiem, ja ne simtiem tūkstoši kara noziedznieku – tieši Hitlera režīma atbalstītāji, nevis upuri. Augsti stāvošām ungāru dzelzs krusta, bulgāru SS leģiona, Stepana Benderas ukraiņu nacionālistu, lietuviešu bataljonu, latviešu brīvprātīgo SS leģiona, baltkrievu SS brigādes tā saucamajiem “nacisma upuriem” izdevās izvairīties no soda Amerikā (un arī Kanādā). Vēlāk viņi izveidoja nopietnu lobiju ASV valdībā, iekļāvās daudzās vadības struktūrās un aktīvi ietekmēja ASV ārpolitikas un iekšpolitikas izstrādi un realizāciju.

1950-ajos gados tā kļūst par normālu praksi – nacistu speciālisti ar jauniem vārdiem pārpilda ASV universitātes, zinātniskos centrus un rūpniecības uzņēmumus. Noziedznieki un savu tautu nodevēji, kuri guva patvērumu ASV, tika izmantoti diversantu grupu veidošanā, iesūtot tos Austrumeiropā un Padomju Savienībā. Tāpat viņus izmantoja propagandas darbā gan pašā ASV, gan ārpus tās robežām.

Kā uzskatāmākie ASV nacistu izmantošanas piemēri ir miniami, pirmkārt, Verners fon Brauns (1912 – 1977) un viņa komanda, kurš nacistiskajā Vācijā izstrādāja raķetes FAU, ar kurām tika bombardēta Londona, bet kurš pēc kara vadīja ASV raķešu un kosmosa programmas. Vācijā kara beigās Verners fon Brauns tika arestēts it kā par šādu izteikumu: “Kopumā man ir nospļauties par Vācijas uzvaru, es gribu iekarot mēnesi”.

Francis Halders (1884-1972), nacistiskās Vācijas sauszemes spēku štāba priekšnieks, aktīvi piedalījās Hitlera armijas veidošanā, militārās agresijas pret Poliju, Franciju, Beļģiju, Nīderlandi, Luksemburgu, Dienvidslāviju, Grieķiju un PSRS plānu izstrādē un to realizācijā. No 1950 gadā ir ASV valdības eksperts. 1960.gada novembrī apbalvots ar ASV augstāko apbalvojumu, ko pasniedz ārvalstniekiem.

Ādolfs Hoizingers (1897-1982), ģenerālleitinants, koordinēja visas nacistiskās Vācijas armijas operatīvās darbības Austrumu frontē. Hoizingers piedalījās operāciju plānošanā Polijā, Dānijā, Norvēģijā, Francijā, Nīderlandē, izstrādāja operācijas “Baltais lācis” plānu, kā mērķis bija partizānu atbalsta vietu iznīcināšana Baltkrievijā un Krievijā. Šī plāna ietvaros tika nogalināti mežu rajonu tuvumā dzīvojošie civiliedzīvotāji, pārsvarā sievietes un bērni, un tajā aktīvi piedalījās arī latviešu policaju vienības, kuras pēc tam tika iekļautas latviešu SS leģionā. 1961.gada aprīlī Hoizingers tika iecelts par NATO kara komitejas priekšsēdētāju Vašingtonā.

Hanss Jozefs Marija Globke (1898-1973), Vācijas rasistisko likumu autors. Vēl pirms šo likumu pieņemšanas piedāvāja ieviest atšķirības zīmes visiem ebrejiem, kā arī izdot īpašu apkārtrakstu, kurš aizliegtu laulības starp ebrejiem un āriešiem. Ieviesa Gestapo ebreju reģistrēšanās sistēmu dažādu piespiedu mēru realizācijai. Demokrātiskās Vācijas Republikas (VDR) tiesa aizmuguriski vainoja Globki, ka viņš bija ebreju genocīda atslēgfigūra un piesprieda tam mūža ieslodzījumu. Globkes dzīves laikā viņa nacistiskā pagātne un loma holokostā tika rūpīgi slēpta (slēpa CIP un Rietumvācu izlūkdienests BND). Viņš ieņēma augsto Vācijas Federatīvās Republikas (VFR, kuru kontrolēja ASV) Valsts sekretāra amatu un bija VFR pirmā kanclera Konrāda Adenauera tuvs līdzgaitnieks.

Teodors Oberlenders (1905-1998) – cits nacistu aktīvists Konrāda Adenauera valdībā. Vēl pirms iebrukuma Padomju Savienībā viņš tika nozīmēts par politisko vadītāju bataljonam Nahtigal, kurš bija nokomplektēts no ukraiņiem un kurš veica Ļvovā profesoru izkaušanu un ebreju grautiņus. Oberlenders tāpat piedalījās diversantu vienību formēšanā no Padomju karagūstekņiem. Viņš bija daudzu noziedzīgu akciju PSRS teritorijā organizators. VFR tika iecelts par Bēgļu, pārvietoto personu un kara upuru ministru.

Pēc kara, izmantojot nacistu “pagrīdi”, ASV izveidoja t.s. “Gladio tīklu”, kurš bija pakļauts NATO štābam un kura sākotnējais uzdevums bija veikt diversijas akcijas PSRS iebrukuma gadījumā. Tā kā PSRS iebrukums nesekoja, “Gladio tīkls” sāka dzīvot savu dzīvi, nodarbojoties ar nelegālu darbību (pirmkārt ieroču un narkotiku tirdzniecību), un veica komunistu un sociālistu slepkavības.

Pēc ASV nacistu noziegumu izmeklēšanas starpinstitūciju darba grupas pieprasījuma tika atslepenots vairāk kā 8 miljoni lappušu slepeni ASV dokumenti no CIP, FIB, armijas izlūkdienesta un citu valdības struktūru arhīviem. “Šie materiāli parāda, ka ASV saglabāja kontaktus ar nacistu noziedzniekiem un par to vairs nav nekādu šaubu,” paziņoja Tomass Bairs, darba grupas dalībnieks, kurš strādāja kopā ar CIP pie dokumentu atslepenošanas. No šiem dokumentiem izriet, ka uzreiz pēc Otrā pasaules kara beigām ASV valdība caur savām “spēka struktūrām”, pirmkārt CIP, ļoti cieši sadarbojās ar nacistiem un pat iekļāva nacistus savās struktūrās.

Nacisma rašananās un nacistu bēgšanas sakarā īpaši ir jāpiemin Zviedrija. Otrā pasaules kara laikā Zviedrija bija neitrāla valsts, kas tai netraucēja aktīvi sadarboties ar nacistiem. Visu kara laiku Zviedrija nodrošināja nacistisko Vāciju ar izejvielām, vācieši pat izteicās, ka katrā Tiger tankā trešdaļa tērauda nāk no Zviedrijas. Pēc neveiksmēm karā Zviedrija bija viena no galvenajām valstīm uz kuru emigrēja nacistu kapitāli. Tādējādi varam konstatēt, ka t.s. “zviedru sociālisms”, kas drīzāk gan būtu saucams par nacionāl – sociālismu, balstās 2.pasaules kara laikā iegūtajos kapitālos:  Zviedrija netika sagrauta karā, notika aktīva tirdzniecība ar karojošajām pusēm, pirmkārt ar nacistisko Vāciju, tika sniegti dažādi starpniecības pakalpojumi un bēgošie nacistu kapitāli, kuriem bija nepieciešama silta un droša vietiņa sākotnējo draudu pārdzīvošanai un tālākai attīstībai, guva patvērumu Zviedrijā.

Vēl interesanti, ka vienā no Zviedrijas varenības posmiem tajā valdīja Vitelsbahu dinastijas pārstāvji (Kārlis X Gustavs, Kārlis XI un Kārlis XII). Ja atskatamies vēsturē, tad redzam, ka Zviedrijas teritorija bija viena no vietām, no kuras radās t.s. vikingi, kuri ar savu nežēlību un atsaldētību terorizēja visu viduslaiku Eiropu. Zviedrija ir pēdējā valsts, kura pieņēma kristietību, attiecīgi tajā kristīgai baznīcai bija vismazākā ietekme. Vitelsbahu dinastijas valdīšanas laikā Zviedrija iekaroja Poliju, lielu daļu Vācijas, karoja ar Krieviju un pat Lielbritānija nopietni izskatīja Zviedrijas iebrukuma draudus. Reformācija (protestantisma nostiprināšanās) pēc būtības tika realizēta ar Zviedrijas armijas palīdzību. Pirmais lielākais un postošākais karš Eiropā – trīsdesmitgadu karš, ko vēl mēdz saukt par īsto pirmo pasaules karu, lielā mērā bija Zviedrijas karš Vācijas teritorijā. Īsāk sakot, Zviedrijai ir agresīvas vēsturiskās tradīcijas un tai ir senas saites ar spēkiem, no kuriem XX gadsimtā radās fašisms un nacisms.

Rezumējot ir jākonstatē, ka, lai gan nacistiskā Vācija tika sagrauta un iznīcināta, no vienas puses “saknes”, kuras radīja nacismu un fašismu gandrīz vispār netika skartas, bet no otras puses pat nacistu “koka” redzamās daļas daudzi elementi kā brīvie radikāļi izplatījās visapkārt, saindējot un maitājot pēckara pasauli. Tas viss kopā rada pietiekami lielu risku, ka fašisms atkal var atdzimt, bet šoreiz jau daudz drausmīgākā veidolā (atkārtota fašisma atdzimšanas gadījumā tiks nogalināti jau milijardiem cilvēku). Un tas arī izskaidro visas tās šausmsas un absurdus, kas joprojām notiek mūsdienu pasaulē (sākot no starptautiskā terorisma ar kuru neviens nez kāpēc netiek galā un beidzot ar narkotiku un cilvēku tirdzniecību, homoseksuālistu –pedofīlu tīkliem un visaptverošu apzinātu cilvēku, tai skaitā un pirmām kārtām bērnu, maitāšanu).

Karla Haushofera aizstāvībai

Ja runājam par to, ka ģenerālis Karls Haushofers (nevis kaprālis Ādolfs Hitlers) iespējams ir viena no galvenajām nacismu radījušajām figūrām, tad ir jāpasaka arī argumenti, kas vismaz apšauba šādu apgalvojumu.

Sākumā jākonstatē sausi fakti. Vispirmām kārtām tas, ka Karls Haushofers bija cieši saistīts ar Tules biedrību, no kuras izauga nacisms, un ka viņš personiski labi pazina tās vadību. Vismaz divi tuvi Haushofera draugi sastāvēja Tules biedrībā un viņš bija cieši saistīts ar Tules biedrības militrāro formējumu, no kā var droši secināt, ka viņš zināja gan par Tules biedrību, gan par to, kas tur notiek. Tomēr konstatējuši to, ir arī jākonstatē, ka Karls Haushofers, tekstos, par kuriem ir droši zināms, ka tie pieder viņam, pret nacistiem ir rezervēts. Haushofers neslavina nacistus, bet viņa deklaratīvie uzskati lielā mērā atšķiras no nacistu doktrīnām.

1944.gadā Karla Haushofera dēls piedalās neveiksmīgā Hitlera atentāta mēģinājumā, pēc kā tiek sodīts ar nāvi, bet Haushoferu ģimene tiek ievietota koncentrācijas nometnē. Pēc atbrīvošanas 1946.gada martā Karls Haushofers iedod sievai indi un pats izdara pašnāvību pēc japāņu tradīcijas (harakiri).

Zīmīgs ir Karla Haushofera ieraksts dienasgrāmatā 1916.gadā Pirmā pasaules kara laikā: “Un tomēr demokrātija un sociāla domāšana nekādi praktiski nevar saskarties. Atbildība, aristokrātu audzināšana ir atlase pēc augsta morālā apzinīguma. … Tā ir vienīgā glābjošā metode. Bet šī metode sākas ar atzīšanu, ka cilvēki nav vienlīdzīgi. Ceļu uz varu ir jāmēro tikai labākajiem. Viņiem ir jārūpējas par sociālo vadību, neesot apgrūtinātiem ar savu “es”. Viņiem ir jāatsakās no sevis pacelšanas.” Šāds viedoklis ievērojami atšķiras no nacistu elitāruma sapratnes un vēlmes radīt nepārvaramas augšupejas barjeras visiem hierarhiski zemākajiem sabiedrības slāņiem. Var pat teikt, ka šis Haushofera ieraksts ir pretrunā nacistu ieskatiem, jo nepārvaramās barjeras vispirmām kārtām ir nepieciešamas pret labākajiem “zemāko” sociālo slāņu pārstāvjiem, kuri praktiski apliecina, ka ir labāki vismaz par daļu “augstāko” sociālo slāņu kadriem.

Tālāk ir jāpievērš uzmanība apstāklim, ka runājot par Karlu Haushoferu kā par īsto nacistu radītāju, netiek runāts par citiem tāda pat un augstāka līmeņa cilvēkiem. Galu galā, tas praktiski ir gandrīz neiespējami, ka tikai Karls Haushofers spēja radīt tik vērienīgu kustību. Lai to izdarītu, nepietiek būt pat ļoti gudram, spējīgam un talantīgam, tur tik tiešām ir jābūt izcilam burvim vai vismaz izcili ģeniālam prātam ar tik pat izcilām praktiskās realizēšanas spējām. Varbūtība, ka vispār rodas viens šāds cilvēks ir ļoti niecīga, toties daudz iespējamāk, ka Karls Haushofers ir tikai viens no daudziem talantīgiem elitāriem pārstāvjiem, kuri stāvēja aiz nacistiem. Pie tam, pastāv pat iespēja, ka Haushofera nopelns jeb vaina šajā ziņā ir ievērojami mazāka nekā pārējiem vai pat, ka viņš bija šo aprindu “baltā vārna”, kādēļ arī tika izvēlēts par galveno “īsto vaininieku”.

Ja nolaižamies uz zemes un saprotam, ka jebkurš “burvis” un jebkādas “burvestības” tiek realizētas pirmkārt saskaņā ar šīssaules likumiem, tad ir jākonstatē, ka aiz vai blakām vērienīgām, “brīnumus veicošām” peronām vai sabiedriskām kustībām parasti stāv nevis maģiski vai ģeniāli vienpatņi, bet gan vismaz viena saliedēta organizācija. Nacisti visdrīzāk nav izņēmums un nav pat tālu jāmeklē, kas par organizāciju tā varēja būt.

Karls Haushofers piederēja Bavārijas karaļnama Vitelsbahu dinastijas aprindām. Ir ziņas, ka vairāki šo aprindu aristokrāti bija Tules biedrības biedri. Viens no lielākajiem nacisma noziedzniekiem Henrijs Luitpolds Himlers bija Vitelsbahu dinastijas prinča krustdēls un viņa skolotāja dēls, – īstu aristokrātu aprindās tam ir liela nozīme; tas nozīmē ka Himlers šajās aprindās bija “savs” cilvēks.

Ja pieņemam, ka aiz nacisma stāvēja Vitelsbahu dinastija, tad uzreiz kļūst skaidrs kādā veidā no “nekurienes” varēja rasties tāds spēks. Tā bija vienkārši cīņu, nevis karu, zaudējušas struktūras (kā minimums Bavārijas karalistes) transformācija un revanšs. Un tad arī kļūst skaidrs kāpēc pēc nacisma sagrāves nepieciešams par galveno “īsto vainīgo” padarīt kādu vienpati, piemēram, Karlu Haushoferu, – lai novērstu uzmanību un aizdomas no galvenajiem vainīgajiem – visas organizācijas, kas kā minimums ir Vitelsbahu dinastijas aristokrātu aprindas.

Bet arī ar Vitelsbahu dinastiju pilnībā nevar izskaidrot nacistu “brīnumainos” panākumus, jo, lai gan tā ir vecākā dinastija Eiropā, viņi nav vienīgie. Ir vismaz vēl viena sena aristokrātu dinastija ar milzīgām ambīcijām, kura Pirmā pasaules kara rezultātā bija spiesta ja ne kapitulēt, tad vismaz nopietni atkāpties. Tā ir Austroungārijas karaļnama Habsburgu dinastija ar tās aristokrātiju. Kad Habsburgi pēc zaudējuma karā atteicās no troņa, impērija sabruka un sadalījās vairākās valstīs, tomēr savus īpašumus Habsburgi saglabāja un pat saņēma milzīgu kompensāciju, kas ir līdzvērtīga Lielbritānijas karaļnama īpašumu vērtībai. Tas ir, Habsburgi saglabāja īpašumus, saņēma milzu kompensāciju, viņiem saglabājās visi sakari, bet nāca nost pienākums par valsts un tās sociālās sfēras uzturēšanu. Tur nav jābūt īpaši zinošam, lai saprastu, ka Habsburgu dinastija un tās aprindas pēckara (1.pasaules kara) Eiropā bija ļoti nopietns spēks.

Mēdz apgalvot, ka Hitlers esot radījis pirmo Eiropas Savienību. Šādas paralēles tik tiešam ir vietā, bet tā nav taisnība. Daudz agrāk dažādas Eiropas valstis un tautas zem savas vadības mēģināja pulcēt Habsburgu dinastija. Habsburgi valdīja ne tikai Austroungārijā, bet arī Spānijā tās vislielākās varenības laikos, Portugālē, Nīderlandē, daļā Itālijas valstu (Neapolē, Toskānā, Parmā), kā arī viņi bija Svētās Romas impērijas imperatori ar attiecīgiem sakariem un ietekmi Vatikānā. Un daudznacionālā Austroungārija pat ļoti lielā mērā atgadina pašreizējo Eiropas Savienību, tai skaitā arī ar savu vairāk kā iecietību pret dažādām seksuālām pataloģijām (jaunākais genderisma simbols Končita Vurst arī nāk no Austrijas).

Par Habsburgu dinastijas faktisko varenību netieši liecina viņu pērle – Vīne, kurai gāja secen pēdējo karu postījumi un kura ir patiešām karaliska pilsēta, kas savā majestātiskajā skaistumā nav salīdzināma ne ar vienu citu Eiropas pilsētu (ja nu vienīgi ar Budapeštu – citu Habsburgu impērijas pērli).

Lai gan koncentrācijas nometnes ir angļu izgudrojums, ko tie pielietoja angļu – būru kara laikā pret būru civiliedzīvotājiem, tieši Austroungārijas veiktais genocīds pret Galīcijas krieviem 1.pasaules kara laikā visvairāk atgādina nacistu zvērības. Un pats ukraiņu nacionālisms ar savu galējo radikālismu un absurdi iracionālo antikrieviskumu, lai gan ir bezspēcīgās poļu inteliģences izgudrojums, ar kuru tā mēģināja ieriebt Krievijai, tomēr tika radīts Austroungārijā ar tālejošu stratēģisku mērķi atšķelt visu Mazkrieviju (Ukrainu) no Krievijas, lai pievienojotu to Austroungārijai (mūsdienās – Eiropas Savienībai).

Pēdējā laikā daudz tiek runāts par Rotšildu un Rokfelleru lielbagātnieku klanu savstarpējo cīņu, ar to mēģinot izskaidrot pēdējā gadsimta vēsturiskos notikumus. Bet Rotšildu sakarā reti kurš zin, ka viņu bagātības un varenības avots ir Habsburgu dinastija. Rotšildi bija Habsburgu augļotāji jeb, precīzāk sakot, Austrijas impērijas finanšu sistēmas, caur kuru tā arī mēģināja ietekmēt pārējo pasauli, elements. Jā, iespējams ebreji Rotšildi apspēlēja (jeb uzmeta) Habsburgus vai lika sevī vilties, bet fakts paliek fakts, kas liecina par seniem un ciešiem sakariem, kuri var tikt (un visdrīzāk arī tiek) kaut kādā mērā izmantoti, kad rodas tāda nepieciešamība.

Teitoņa ordeņa atbalsta punkti Eiropā

Teitoņa ordeņa atbalsta punkti Eiropā

Visbeidzot, ja apskatām Habsburgu dinastiju, tad nonākam līdz tādai senai un nopietnai organizācijai kā Teitoņu ordenis. Vairumam cilvēku Teitoņu ordenis asociējas ar seniem vēsturiskiem notikumiem, bet maz kurš zin, ka šī agresīvā un nežēlīgā organizācija, kura senos laikos, aizsedzoties ar dieva vārdu, veica daudz asiņainu noziegumu, pastāv joprojām. Maz kurš zin, ka Teitoņu ordenis nekad nav ticis likvidēts un ka tā centrālās (Vācijā bāzētās) struktūras ir turpinājušas funkcionēt visus šos gadsimtus. Pēc Teitoņu ordeņvalsts kļūšanas par laicīgo Prūsijas hercogisti (ko ieteica Martins Luters; Prūsija vēlāk apvienoja Vāciju) un pēc Livonijas ordeņvalsts transformēšanās laicīgajā Kurzemes hercogistē, Teitoņu ordeni vairāku gadsimtu garumā savā aizgādnībā ņēma Habsburgu dinastija, kuras pārstāvji tika ievēlēti par ordeņa maģistru. Teitoņu ordeņa un tamlīdzīgu struktūru sakarā ir jāmin, ka to vērtība un nopietnība mazākā mērā ir īpašumos, cik saliedētos cilvēkos, zināšanās, metodēs, tradīcijās un ļoti ilgstoši noturīgos sakaros.

Ja pieņemam, ka aiz nacistiem kaut kādā mērā stāvēja ne tikai Vitelsbahu dinastija, bet arī Habsburgu dinastija un Teitoņu ordenis, tad tas daudz lielākā mērā izskaidro nacistu panākumus visas Eiropas mērogā, nacistu zināšanas, viņu aizraušanos un apsēstību ar mistiku, slepeno biedrību pasaules labo pārzināšanu un sakarus tajā (kaut vai ar to pašu Zaļā drakona ordeni, kas ir Teitoņu ordenim līdzīgs veidojums, tikai radikālo budistu izpildījumā). Un tā kā šīs struktūras pēc nacisma sagrāves vispār netika skartas un turpināja ieņemt ļoti nozīmīgu vietu arī pēcnacistu pasaulē, tāpēc vēl jo vairāk ir nepieciešams popularizēt kādu vienu grēkāzi, kuram vienam uzvelt vainu par bankrotējušā nacisma „patieso” radīšanu.

Īss gnostiķu reliģisko pamatuzskatu apraksts

Lai izprastu noteiktu cilvēku un spēku šausmīgo rīcību, ir jāapskata reliģiska tipa uzskati, kam tie tic (personas, kurām nav reliģiska tipa pārliecības, nav apskatīšanas vērtas, jo tās vienas pašas nespēj radīt vērienīgas un ilglaicīgas sabiedriskas kustības un organizācijas). Šādu uzskatu ir daudz un tie ir ļoti dažādi, bet lielākā daļa no tiem ir tikai galvenās mācības palīgelementi, kurus augstākās pakāpes iesvētītie izmanto zemākās pakāpes iesvētīto un plašu tautas masu muļķošanai un vadībai. Nozīmīgākie no zināmajiem šādiem slēptajiem (ezotēriskajiem) reliģiskajiem pamatuzskatiem ir t.s. gnostiķu mācība, pēc kuras pasaule ir ļauna dieva radīta.

Saskaņā ar gnostiķu ezotērisko mācību pasauli radīja Dievs – Demiurgs, kurš to paveica visai nemākulīgi, izraujot no Mūžīgās Tumsas (Absolūta) tur mītošās ideālās dvēseles. Dvēseles, kuras mīt šajā pasaulē, ko uz fiksu roku uzķēpāja nemāklulis Demiurgs, nepārtraukti ciešs, tāpēc tām būtnēm, kurās ir tik liela Absolūta daļiņu koncentrācija, ka tās “dzird” Absolūta “balsi”, ir pienākums iznīcināt šo pasauli un atbrīvot tajā “ieslodzītās” dvēseles no zemiskās matērijas žņaugiem, lai tās atgrieztos “mājās” (te var vilkt paralēles ar koncepciju par mūžīgo ciešanu apļa pārraušanu, lai sasniegtu nirvānu).

Galvenie Demiurga – Jahves kalpi šajā pasaulē ir ebreji, kas ir nevis cilvēki, bet ieprogramēti golemi, kuru mērķis ir attīstīt šo neizdevušos pasauli, kas tikai palielina dvēseļu ciešanas un padara pasauli par vēl ļaunāku vietu. Tā kā Demiurga radītā pasaule pašos pamatos ir nepilnīga un kļūdaina, tad tās attīstība ir jāapstādina un jāvērš atpakaļ līdz pat pilnīgai iznīcināšanai.

Būtiska gnostiskās idejas sastāvdaļa ir cilvēku antropoloģiskā nevienlīdzība, kas ir saistīta ar Absolūta daļiņu dažādu koncentrāciju cilvēku ķermenī. Gnostiskā mācība visus cilvēkus iedala pneimoniķos – gara cilvēkos, psihiķos – emociju cilvēkos un miesas cilvēkos, kam galvenais dzīvē ir komforts un miesīgas baudas (pierīties, paseksot, piedzerties utt.). Par cilvēkiem gnostiķi uzskata tikai pneimoniķus, psihiķi ir puscilvēki, bet miesas cilvēki ir cilvēkiem ārēji līdzīgi divkājaini lopiņi. No tā izriet arī gnostiķu attieksme pret cilvēkiem, kas mēdz būt izcili nežēlīga. Tāpat nežēlību rada no gnostiķu pamatuzskatiem izrietoša pārliecība, ka nekam šai pasaulē nav jēgas un ka viss ir tikai ilūzija (tātad var darīt pilnīgi jebko).

Gnostiskā tipa ezotēriskā koncepcija ir izplatīta visos reliģiskajos strāvojumos, it īpaši t.s. “austrumu reliģijās”, kuru pamattēzes ir vairākas dzīves, “dvēseļu pārceļošana”, reinkarnācija (kas, protams, nenozīmē, ka visi šo reliģiju ticīgie ir gnostiķi). Ticība reinkarnācijām un karmiskajiem sodiem ir papildus netaisnību un nežēlību legalizējošs faktors, jo no šāda uzskata var viegli izsecināt, ka, ja kāds (pat bērns) vienalga kādu iemeslu dēļ cieš (piemēram, dēļ aristokrātisko aprindu patvaļas), tad viņš to ir nopelnījis iepriekšējās dzīvēs.

Melnās hierarhijas sociālās tehnoloģijas

Konstatējuši, ka ir nopietni cilvēki un organizācijas, kas vēlas iznīcināt šo pasauli (nosacīti nosauksim visus šos spēkus par melno hierarhiju), un to, kādi apmēram ir viņu uzskati, var izsecināt kādas sociālās tehnoloģijas izmanto šie cilvēki, kas ir būtiski šo spēku identifikācijai un sapratnei.

Ja pasaule ir ļauna dieva radīta, ja pasaule ir ļauna, ja pasaule ir nelabojama, ja dzīves mērķis ir dvēselei atgriezties “mājās” (kas nav šajā ļaunajā un samaitātajā pasaulē), ja mērķis ir iznīcināt šo pasauli, tad loģiski šo mērķu sasniegšanai ir izmantot ļaunumu, ļaunus cilvēkus, destruktīvas sociālās tehnoloģijas. Ja cilvēki, kuri grib dzīvot šajā pasaulē, kuri grib to saglabāt vai kuriem, kā minimums ir vienalga, kas ar pasauli notiks pēc viņiem, ir ierobežoti savās iespējās izmantot savā labā destruktīvus elementus un parādības (jo šie elementi ir kaut kā jāizolē un jākontrolē, lai tie neiznīcina sabiedrību vai kaut vai viņus pašus), tad cilvēkiem, kuri grib iznīcināt pasauli, šādu ierobežojumu nav. Viņiem ir pilnībā brīvas rokas ļaunuma izmantošanā (tai skaitā gan morālā ziņā, jo nekam nav jēgas, visi šai pasaulē tāpat ir ļaunuma samaitāti un ir pelnījuši savu traģisko likteni, gan arī pašsaglabāšanās ziņā).

Ir daudz destruktīvu sociālo tehnoloģiju, bet kā būtiskākās var izdalīt melus, karu, teroru, seksuālās izvirtības, homoseksuālismu un pedofīliju.

Pirmkārt ir jāsaprot apmēram kur, kā un kāpēc radās/rodas melnā hierahija un tās darbības metodes. Sociālo tehnoloģiju radīšanai nepieciešami vairāki obligāti priekšnosacījumi, starp kuriem ir zināšanas, laiks (veiksmīgas pamatizstrādnes var tikt radītas tikai mierīgā atmosfērā, nesteidzoties) un eksperimentēšanas iespējas uz maziem sociāliem kolektīviem. Vieta, kur to vislabāk izdarīt, ir klosteri, kas ir garīdznieku koncentrācijas vieta. Garīdznieki savukārt kopš seniem laikiem ir zināšanu glabātāji, sabiedrības izglītotāji un tieši vai netieši arī sabiedrības valdošā šķira.

Lielākā daļa seno klosteru ir pārsvarā vīriešu koncentrācijas un kopdzīves vieta, no kā rodas vairākas objektīvas problēmas, viena no kurām ir homoseksuālas attiecības (šī pati problēma lielākā vai mazākā mērā eksistē arī armijā un mūsdienās tā ir labi redzama cietumos). Šo problēmu papildus reliģiskiem aizliegumiem mēģina risināt ar askēzi, celibātu, nepārtrauktu darbu un acu pievēršanu uz mūku sānsoļiem sieviešu virzienā, bet līdz galam atrisināt to gandrīz nav iespējams.

Garīdznieki – homoseksuālisti arī ir galvenie melnās hierarhijas radītāji un uzturētāji. Viņiem ir zināšanas, viņiem ir laiks un viņiem ir iespējas eksperimentēt (vēl jo vairāk, ja izdodas nokļūt kāda klostera vadībā). Pie tam tie ir garīdznieki – neveiksminieki, kuri ir nesavaldīgi un nespēj tikt ar sevi galā, kādēļ arī ļaujas homoseksuālam dzīvesveidam. Tāpat šādu cilvēku iezīme ir drūmums un negatīvisms – daļēji dēļ apzinātiem vai neapzinātiem pašpārmetumiem, daļēji dēļ homoseksuāla dzīvesveida izraisītiem psihiskiem traucējumiem un iespējams dēļ jau iepriekš esošām garīgām problēmām (bērnības traumas un/vai iedzimtība), kas var būt galvenais destruktīvā dzīvesveida cēlonis.

Tā kā cilvēki mēģina sevi attaisnot un tā kā cilvēkiem nepieciešama dzīves jēga, ir loģiski pieņemt, ka garīdznieki – homoseksuālisti izdomāja savas reliģiskās doktrīnas un piekopa savus kultus, kas bija veidoti tā, lai attaisnotu savas nenormālības, un kas pauda visu viņu negāciju (vai pat naidu) pret apkārt esošo pasauli.

Senie klosteri nodarbojās arī ar bērnu audzināšanu. Kopš seniem laikiem ir uzskats, ka vislabāk jebkādas iemaņas var apgūt, sākot tās mācīties jau kopš agras bērnības. Loģiski ir pieņemt, ka garīdznieki – homoseksuālisti savā pārziņā nonākušos bērnus sāka viņus “izglītot” arī specifiskajās “zināšanās”. Attiecīgi pedofīlija kļuva par vienu no galvenajām melnās hierarhijas sevis pavairošanas un savu “zināšanu” tālāk nodošanas sociālajām tehnoloģijām, kura tai nodrošina īpašu dzīvelīgumu (jo no seksuālās vardarbības cietis bērns, ja nekonstatē, ka par viņam nodarīto tiek saņemts sods, pats kļūst par varmāku, vēl jo īpaši, ja komplektā ar to nāk “zināšanas”, sakari un sociālais statuss).

Tādējādi varam secināt, ka homoseksuālisms un pedofīlija ir divas galvenās melnās hierarhijas organizatoriskās tehnoloģijas, kuras, pirmkārt, tiek izmantotas kā saliedētu slepenu organizāciju radīšanas un uzturēšanas metodes, un tikai pēc tam kā sabiedrības un pasaules iznīcināšanas tehnoloģija. Darbojas šīs tehnoloģijas apmēram tā: organizācijā vai tās augstākajā līmenī uzņem tikai caur homoseksuāliem sakariem (skolotājs “iesvēta” skolojamo); augstākā līmenī caur grupveida homoseksuāliem sakariem (“brāļi” “iesvēta” viens otru).

Vienā no melnās hierarhijas slepeno organizāciju posmiem tās dalībniekiem pašiem personiski ir jāsagatavo, “jāiesvēta” un jāatved uz organizāciju kāds bērns, kuru pēc tam “iesvēta” arī “brāļi”. Tā tiek radīta nākamā melnās hierarhijas paaudze. Tādējādi melnā hierarhija gan saliedējas, gan nodrošina slepenību, gan pavairo sevi, un normālam cilvēkam no malas ir gandrīz neiespējami iefiltrēties šādas grupas iekšienē, paliekot normālam. Un tieši tāpēc visā pasaulē ik pa brīdim ir pedofīlijas skandāli, kuros ir iesaistīti augstākie sabiedrības slāņi. Tā kā homoseksuālisms un pedofīlija ir arī viena no melnās hierarhijas vājajām vietām, visā pasaulē notiek mērķtiecīgas darbības gan homoseksuālisma, gan pedofīlijas attaisnošanai un legalizēšanai ( pirmkārt, lai nodrošinātu drošāku melnās hierarhijas organizāciju darbību un ,otrkārt, lai tuvinātu pasaules galu).

Te gan jāpiebilst, ka viens no pretdarbības veidiem šāda tipa organizācijām, ir radīt savas homoseksuālistu organizācijas (ko var izdarīt, nepārkāpjot morāles normas, jo homoseksuālisms noteiktos apmēros ir objektīva parādība), kuru dalībnieki tad arī var mēģināt iefiltrēties melnās hierarhijas organizācijās.Tāpēc tikai homoseksuālisms nav 100% droša melnās hierarhijas dalībnieka pazīme, pat vairāk, melnās hierahijas pārstāvji var pat būt ģimenes cilvēki ar bērniem, kuri nododas tikai ritualizētiem homoseksuāliem sakariem slepenībā “brāļu” vidū.

Viena no galvenajām pasaules nīcināšanas metodēm ir karš. Kara laikā viss tiek nopostīts, kara laikā ir brīv legāli nogalināt, karš rada daudz kroplību un arī morālus kropļus, karš ļauj puslīdz legāli uzturēt nāves kultu. Visbeidzot karavīri no vienas puses ir ļoti nozīmīgs sabiedriskais spēks, bet no otras puses garīgi un intelektuāli aprobežoti elementi, kurus samērā vienkārši ir muļķot un izmantot savā labā. Tādējādi karavīri ir sabiedrības vājākais posms, caur kuru melnā hierarhija var vislielākā mērā realizēt savas ieceres.

Kopš seniem laikiem arī karavīru vidū ir aktuāla homoseksuālisma problēma. Ir ziņas ka homoseksuālims kā militāra tehnoloģija tika izmantota Senajā Grieķijā, bet norieta laiku Senās Romas armijā bija prakse saliedēšanas nolūkos hierarhiski augstākstāvošajiem karavīriem seksuāli izmantot zemākstāvošos. Senajos Austrumos karavīri vienmēr ir bijuši slaveni ar savu izcilo nežēlību, tāpēc droši var pieņemt, ka viņi atrada praktisku pielietojumu arī homoseksuālismam.

Ar homoseksuālisma problēmu kaut vai tikai objektīvu iemeslu dēļ saskārās arī organizācijas, kuras sevī mēģināja apvienot garīdzniecības un karavīru funkcijas,  – t.s. ordeņi. Austrumu reliģijās šāds apvienojums bija pietiekami izplatīta prakse, jo bija klosteri, kuri specializējās karavīru sagatavošanā. Piemēram, Tibeta, bija mūku – karavīru valsts. Kristīgajā pasaulē ordeņus sāka dibināt līdz ar krusta karu sākumu un drīz vien tika konstatētas dažādas pataloģiskas darbības tajos. Templiešu ordeni, piemēram, likvidēja it kā dēļ tajā praktizētās nelabā pielūgšanas āža izskatā. Loģiski ir pieņemt, ka ordeņos kā minimums daļēji savu ietekmi izplatīja melnā hierarhija, vēl jo vairāk tādēļ, ka ordeņi ir ideāla vieta tās eksistencei un ļoti labs instruments savu plānu realizēšanai.

Homoseksuālismam armijas struktūrās ir būtiska nozīme, tāpēc, ka tas līdz ar dažādām reliģiska tipa teorijām ir viens no galvenajiem melnās hierarhijas slepenās ietekmes un vadības instrumentiem. Ja valstu oficiālā vadība armiju kontrolē un vada caur legālām pavēlēm un valdošo reliģiju (ideoloģiju), tad melnās hierarhijas galvenie slepenie instrumenti, kuri tiek izmantoti papildus legālajiem, ir homoseksuāli sakari ar ietekmīgākajiem spēka struktūru pārstāvjiem un melīgas teorijas. Pietiek dabūt “gultā” vai “uz āķa” armijas ģenerāli un/vai specvienības komandieri, un kaut kādā mērā vismaz daļa armijas jau ir “kabatā” (un tad vairs nav tik būtiski, ka vairums karavīru ir pietiekami normāli, jo viņi tupi izpildīs pavēles).

Maldināšana un meli – galvenā melnās hierarhijas pasaules iznīcināšanas tehnoloģija

Galvenā un vispostošākā melnās hierarhijas sociālā tehnoloģija ir meli. Vairums cilvēku nemaz neizprot melu nāvējošo dabu un cik drausmīgi iznīcinošus apmērus tie var pieņemt, jo cilvēki par meliem spriež vai nu pēc saviem sīkajiem un neveiklajiem meliņiem, un/vai pēc tiem samērā viegli konstatējamajaiem meliem, ar kuriem viņi saskaras ikdienā. Bet ir arī citi meli, kurus ir grūti konstatēt, kuri nodara nopietnu kaitējumu cilvēku spriestspējai un psihei, kuri attiecas uz būtiskām sabiedrības darbības sfērām un/vai kuri tiek izplatīti plašās tautas masās. Dēļ šāda tipa meliem kristīgā mācība apgalvo, ka Sātans ir melu tēvs, jo meli ir ļaunuma galvenais ierocis un meli ir visu ļaundarību pamatu pamats.

Ko dara meli? Maldina, atrauj no realitātes, rada nepatiesus priekšstatus un tēlus, izraisa nepareizas un kļūdainas darbības, slēpj ļaunus nolūkus un ļaundarības. Kāpēc meli to spēj panākt? Tāpēc, ka cilvēki tiem notic. Un kāpēc notic? Tāpēc, ka dažādu iemeslu dēļ kaut ko nezin, neiedziļinās, kaut ko nesaprot un kaut kādā mērā nespēj nošķirt realitāti no pieņēmumiem, varbūtībām un izdomājumiem. Un kā var cīnīties ar meliem? Pārbaudot!!!

Pārbaudāmība ir galvenais aizsardzības elements no meliem, ko cilvēki visbiežāk izmanto, konstatējot, ka viņiem tiek melots. Tāpēc melu meistari cenšas melot tā, ka praktiski nav iespējams vai ir ļoti grūti pārbaudīt attiecīgo apgalvojumu pareizību. To ir iespējams izdarīt, radot noslēgtas un praktiski nepārbaudāmas teorijas, kā arī attiecīgi mainot terminoloģiju un vārdu jēgu.

Piemēram, mēs varam apgalvot, ka automašīnu darbina nevis motors, bet gan mazi zaļi cilvēciņi, kuri momentāni pazūd pēc tam, kad kāds mēģina tos apskatīt. Tas ir rupjš teorētisks piemērs. Lūk, cits, iz dzīves: pasauli pārvalda citplanētieši, kuri spēj pieņemt cilvēku izskatu un kuri rūpīgi slēpj savu citplanētiešu dabu. Vai arī: pasauli pārvalda uz Mēness esoša civilizācija, kura rūpīgi slēpj no Zemes iedzīvotājiem savu eksistenci. (Šie piemēri nav izdomājums, internetā var atrast materiālus, kuros pilnā nopietnībā tas tiek apgalvots, un ir ne mazums cilvēku, kuri tādām lietām tic.)

Pie šāda tipa teorijām pēc būtības pieder visas reliģijas, jo to patiesumu gandrīz nav iespējams pārbaudīt, tādēļ pēc nāves it kā notiekošais ir tā sfēra, kurā pilnā mērā var izpausties meļi, afēristi un melnās hierarhijas darboņi.

Cita meliem labvēlīga joma ir vēsture, jo lielāko daļu pagātnes notikumus cilvēki nav paši pieredzējuši un sabiedriskiem notikumiem ir pietiekami sarežģīta daba, lai vairums cilvēku varētu izprast to būtību. Un tā kā vēsture ir ļoti būtisks tagadni un nākotni nosakošs elements, tad tā ir jebkuru nopietnu spēku uzmanības objekts, tai skaitā arī melnās hierarhijas.

Kultūra, māksla un rakstniecība arī ir meliem pozitīvas nozares, kur var brīvi dot vaļu fantāzijām un kas ļoti lielā mērā ietekmē realitāti. Var pat, piemēram, uzrakstīt daiļliteratūras darbu, un sākt to pozicionēt kā patiesību. Mūsdienās jau par ikdienišķu parādību ir kļuvusi plašu ļaužu masu maldināšana caur “vēsturiskiem” romāniem un filmām, kas ir pilnas ar izdomājumiem un apzinātiem vēsturiskiem kropļojumiem, bet ko mietpilsoņu masas uztver kā vēsturisko patiesību.

Zinātne ir tā sfēra, kuras pašos pamatos ir ielikti aizsargmehānismi pret meliem un nepārbaudāmām teorijām, kādēļ tā ir viens no galvenajiem melnās hierarhijas dažādu uzbrukumu objektiem. Ir saģenerētas visdažādākās teorijas, kuras apšauba vai noliedz galvenās dažādu zinātņu atziņas (jau aprakstītā dobjās zemes teorija ir ļoti labs šādu teoriju piemērs). Ir pat teorijas, kuras pilnā nopietnībā apšauba matemātikas pamatatziņas, līdz pat tam, ka, piemēram, 2+2 = 4. Diemžēl nākas konstatēt, ka arī zinātne pēdējā laikā lielā mērā sāk kapitulēt pseidozinātnes priekšā un jau no zinātniskās vides sāk nākt nezinātniski un pat antizinātniski darbi.

Filozofija ir zinātnes pamatu pamats, kura gandrīz tieši sakņojas progresīvākajās reliģijās. Katrai zinātniskai nozarei, katrai darbības jomai ir sava filozofija, kurā ir koncentrēta visa tās būtība un kas nosaka tās virzienu. Un tā kā arī filozofija pieder pie jomām, kur ir viegli “lidot pa gaisu” un radīt melīgas teorijas, tad ar manipulācijām dažādu jomu filozofijās var panākt ļoti fundamentālas, postošas un vairumam cilvēku nepamanāmas izmaiņas. Piemēram, jau sen ir zināms, ka homoseksuālisms tā ir slimība (kas ir loģiski, jo noteiktas cilvēka funkcijas darbība ir traucēta), bet mūsdienās oficiāli ir atzīts, ka tas tā nav, kas tika panākts… mainot termina “slimība” oficiālo definīciju (līdzīgā kārtā mēģina legalizēt pedofīliju). Cits piemērs – mūsdienās plaši izplatītā dzimumidentitātes apšaubīšana: tas tiek panākts papildus aizvēsturiski seniem un pilnībā skaidriem cilvēku dzimuma kritērijiem ieviešot apšaubāmu terminu “sociālais dzimums” (t.s.genders), ar kuru de facto sāk aizstāt “novecojušo” dzimuma sapratni. “Sociālais dzimums” ne tikai var nesakrist ar “fizisko dzimumu”, bet tam pat bez vīrišķā un sievišķā var būt citi veidi, kuri pēc nepieciešamības var tikt laika gaitā mainīti un papildināti.

Ļoti būtiska joma, kurā cenšas izpausties melnā hierarhija, ir jurisprudence. Formālie likumi ir viens no sabiedrības pamatiem, tāpēc to sarežģīšana, vispārināšana, loģikas izjaukšana, t.s. “dubultie standarti”, praktiska nepiemērojamība, atraušana no reālās dzīves un dažādu juridisko lamatu radīšana grauj sabiedrisko kārtību un iznīcina sabiedrību. Tāpat, darbojoties juridiskajā sfērā, melnās hierarhijas pārstāvji var sevi aizstāvēt, lai paliktu nesodītiem, tādā vai citādā veidā dekriminalizēt noteiktus noziegumu tipus, kriminalizēt noteiktas darbības un vērsties pret sev nevēlamiem cilvēkiem, fabricējot pret tiem dažādas apsūdzības un lietas.

Lai saprastu cik maldinošas teorijas var būt iznīcinošas, daži piemēri. Visuzskatāmākais un plašāk zināmākais maldinošo teoriju nāvīgas izmantošanas piemērs ir t.s. “raganu medības”, kad tumsoņu bari katoļu un protestantu baznīcu vadībā pēc nepārbaudāmiem reliģiska rakstura apvainojumiem nogalināja sev nevēlamās personas. Daudzi cilvēki patiesi ticēja šādi apsūdzēto cilvēku vainai un gan atbalstīja notiekošo, gan paši savu iespēju robežās ņēma dalību cīņā pret “ļaunu garu apsēstajiem”.

Ja cilvēki pieņemsim tic, ka eksistē vairākas dzīves, reinkarnācijas, karmiskais sods un dēmoniskas dvēseles, tad viņiem var samērā viegli iestāstīt, ka, piemēram, daļa jaundzimušo pēc noteiktām pazīmēm (piemēram, pēc dzimšanas laika un vietas, kad to vietu ietekmē kaut kāda “dēmoniska” planēta) ir nelabā apsēsti un attiecīgi ir jāiznīcina. Un šādas parādības agrāk arī mēdza notikt, kad valdnieki kaut kādu iemeslu dēļ (parasti tādēļ, ka kāds “gudrais” pareģoja, ka tūlīt piedzims tas, kurš vēlāk gāzīs valdnieku) liek nogalināt jaundzimušos. Zināmākais no šādiem gadījumiem ir aprakstīts Jaunajā Derībā, bet ir bijuši arī citi.

Ja cilvēki tic pēcnāves dzīvei, tad viņiem var iestāstīt, ka pēc nāves būs tā un šitā, ja dzīves laikā rīkosies šitā un tā. To var izmantot pozitīvi, bet tik pat lielā, ja ne lielākā mērā arī negatīvi. Šādi ar pēcnāves notikumu aprakstiem var pilnībā apgriezt kājām gaisā visus šīs saules likumus, likumsakarības un priekšstatus. Var, piemēram, iestāstīt, ka, lai “dvēsele” atgrieztos “mājās” (kas ir svētlaimes vieta), šīs zemes dzīvē ir jādara visādas nelietības un preteklības, ka ļaušanās jebkādām savām dziņām (pat vai pirmkart viszemiskākajām) ir pazīme, ka “dvēsele” ir “nobriedusi” daudzas dzīves ilgi gaidītajam “mājupceļam” un vēl tikai mazliet, mazliet ir tai “jāpalīdz” saraut saites ar šo “ļauno”, ciešanu pilno pasauli. Tāpat cilvēkiem tad var iestāstīt, ka, ja viņi mirs “dieva vārdā”, tad nokļūs paradīzē (ka tamlīdzīgas muļķības daudziem cilvēkiem ir viegli iestāstīt, praktiski turpina pierādīt islāmistu teroristiskās organizācijas, kuras veiksmīgi gatavo lielu daudzumu pašnāvnieku).

Sabiedrība, jebkāda darba organizācija un cilvēka psihe nevar iztikt bez daudziem neapšaubāmiem “atbalsta punktiem” (atziņām, likumiem, aksiomām). Rafinētas maldināšanas teorijas katru no šādiem elementiem spēj iznīcināt, tāpēc tikai ar “vārdu” vien ir iespējams nogalināt cilvēkus, organizācijas, sabiedrības, ja viņiem nav attiecīgas imunitātes un palīgā nenāk apskaidrojošs un glābjošs Vārds.

Lai aizsargātu cilvēkus un sabiedrību no šādām destrukcijām, nepieciešams celt to izglītības līmeni, attīstīt viņos loģisko domāšanu, vispusību un domātprasmi. Melnā hierarhija attiecīgi tiecas pēc pretējā, jo neizglītotus, aprobežotus, nezinošus, patstāvīgi domāt nespējīgus indivīdus ir daudz vieglāk un pamatīgāk pakļaut ar maldinošām teorijām.

Rezumējot jāsecina, ka tiek radītas daudz un dažādas maldinošas teorijas, kuras tieši rada melnā hierarhija vai arī, kas ir tās darbības netiešs produkts. Un pietiekami daudz cilvēku vismaz kaut kādā mērā tam tic. Šai cilvēku ticībai daļēji ir objektīvs pamats, jo nezināmais (kas daudzos gadījumos ir arī nepārbaudāms) patiešām eksistē, jo pārbaudāmības standarti rada papildus šķēršļus realitātes izzināšanai, kas dabiski var šķist traucējoši un nevajadzīgi, kā arī tādēļ, ka tik tiešām eksistē spēcīgi izteikta pretēja parādība, kad viss nezināmais mīļā miera labad tiek virspusēji un primitīvi noliegts. Šāda nezināmā noliegšana (norobežošanās no nezināmā) kopā ar formālismu un impotenci ievērojami bremzē zinātnes attīstību un rada apstākļus pseidozinātnisku teoriju plašai izplatībai.

Tā visa rezultātā melnā hierarhija rada visdažādāka tipa tumsonīgus fanātiķus, kuri ir pārliecināti par savu gudrību, nekļūdīgumu, pareizību un izredzētību, un kam vismaz noteiktā mērā ir adekvātuma un realitātes uztveres problēmas. Šie tumsoņu bari haotiski un visbiežāk bez centralizētas vadības šturmē visus saprāta bastionus, izjauc un izārda jebkādas racionālas struktūras un, ja ir pietiekami enerģiski un spēj gūt nozīmīgus panākumus, tad tiek pašiem nezinot virzīti vadošās sabiedriskās pozīcijās, lai no tām ar vēl lielāku spēku noārdītu jebkādas saprātīgas un racionālas sistēmas.

Bībelē par pasaules radīšanu ir teikts: “Un sākumā bija Vārds”. Senajiem grieķiem bija dievs Logoss (visdrīzāk aizgūts no senajiem ēģiptiešiem), kas ir Vārds jeb apzināts, racionāls vārds. Logoss tas ir arī loģika (loģiska domāšana – Logosa domāšana – domāšana saskaņā ar Logosu). Tieši Logoss lielā mērā ir mūsdienu civilizācijas pamatā, ir tās galvenais balsts un Dievs. Un tieši Logosam un visām tā izpausmēm nikni uzbrūk melnā hierarhija un tās radītās tumsoņu masas. Logosu visās tā izpausmēs mēģina iznīcināt un lietā te tiek likti ne tikai meli un visdažādākās maldu teorijas, bet arī t.s. “informatīvā pārbagātība” jeb informatīvais terors, kuru var apzīmēt ar datoristu terminiem spams un flūds.

Melnās hierarhijas nozīmīgākie pārstāvji, tāpat kā tie, kuri neļauj viņiem izvērsties, ir Vārda lietošanas meistari un lielā mērā pareizs ir apgalvojums, ka šī senā cīņa ir Rakstnieku cīņa, kurā no vienas puses ir ļaundari, kas ne ar ko nav aprobežoti, kā tikai ar pašu fantāzijas robežām, bet no otras puses ir cilvēki, kurus ierobežo morāle, realitāte un atbildība. Šādu Rakstnieku produkti plaši tiek izmantoti arī slepeno organizāciju un militārajā sfērā.

Slepeno organizāciju darbības pamats ir slepenas (ezotēriskas) “zināšanas”, kuras tiek “papildinātas” ar pacelšanos nākamajā hierarhiskajā pākāpē. Šīs “zināšanas” pēc būtības ir ar rituāliem, tradīcijām un kultiem apaudzēti mistiska un vēsturiska tipa stāstiņi, kuri pamato noteiktus uzskatus un metodes. Šādu hierarhisko pakāpienu var būt daudz, katram no tiem ir savs stāsts, kas ir daļa no kopējās mācības, un katrs no tiem var pilnībā apgriezt kājām gaisā gan vispārpieņemtos uzskatus, gan arī zemākajās hierarhiskajās pakāpēs “mācīto”. Tādējādi arī tiek panākts, ka slepeno biedrību biedri, jo īpaši zemākstāvošie, neko nezin par organizzācijas patiesajiem uzskatiem un mērķiem. Tādā veidā ar slepenu organizāciju palīdzību tiek vadīti godkārīgi un ambiciozi lohi un muļķi.

Šādi var radīt un vadīt ne tikai kādu slepenu organizāciju, bet arī daudzu un sazarotu organizāciju tīklu (gan atklātu, gan slepenu, gan legālu, gan nelegālu, gan reliģisku, gan laicīgu, gan praktisku, gan politisku utt.), pie tam šīs organizācijas savos deklaratīvajos uzskatos un mērķos var būt diametrāli pretējas. Šāda matricas tipa pārvaldes metode ir slepenpolicijas darbības pamatā un to izmanto arī melnā hierarhija. Tā zem viena “jumta” var būt kristieši, musulmaņi, budisti, neopagāni, fašisti, nacionālisti, liberāļi, demokrāti, monarhisti, komunisti, ateisti, tradicionālo vērtību aizstāvji, folkloristi, zaļā dzīvesveida piekritēji, homoseksuāļi, pedofīli, narkotiku, ieroču un cilvēku tirgoņi, psihologi, žurnālisti, karavīri, baikeri, studentu korporācijas utt., pie tam ierindas biedri un nereti arī paši vadoņi nemaz par to nezin.

Karš tā ir pretinieka iznīcināšana vai ievērojamu zaudējumu nodarīšana, ko var izdarīt arī informatīvi. Kara teorijas klasiķis Sundzi rakstīja: “Maldini un tu uzvarēsi”. Tā rezultātā ir izveidojusies atsevišķa militāra nozare, kuras uzdevums ir informatīvā kara vešana.

Pēc Napoleona sagrāves, kad par varenāko pasaules lielvalsti kļuva Krievijas impērija, Lielbritānijas impērija, gatavojoties gaidāmajam karam ar Krieviju, 20 gadu garumā veda mēreni intensīvu informatīvo karu pret Krieviju, kā rezultāts bija plaša antikrievisku mītu izplatība t.s.”civilizētās pasaules” izglītotāko iedzīvotāju vidū (šiem noskaņojumiem padevās arī Kārlis Markss) un vienotas antiKrievijas koalīcijas izveide Krimas kara laikā. Pirmā pasaules kara laikā noritēja arī nežēlīgs informatīvais karš, kurā intensīvi un nepamatoti tika dēmonizēti pretinieki. Informatīvā kara metodes izmantoja nacisti gan pretinieku dēmonizācijai, gan sabiedrības novešanai līdz tādam ārprāta stāvoklim, kad to ir viegli pārvaldīt. Nacistu galvenais propagandists Jozefs Gēbelss vēl pirms nākšanas pie varas teica: “Iedodiet man masu informācijas līdzekļus un es jebkuru tautu pataisīšu par cūku baru”; pēc tam: „Mums ir vajadzīga nevis patiesība, bet gan efekts.” un „Tūkstots reizes atkārtoti meli kļūst par patiesību”. Mūsdienās tas tiek intensīvi darīts globālā mērogā. Rietumvalstis ar ASV priekšgalā, informatīvi karojot pret PSRS, radīja lielu daudzumu maldinošu un melīgu mītu (pirmkārt vēsturisku) un nekautrējās tam izmantot arī zinātni, kā rezultātā tika radīti mehānismi zinātnisko struktūru izmantošanai maldināšanas pasākumos (līdz pat zinātnisko pētījumu viltošanai), ko drīz vien sāka izmantot ne tikai militāri – politiskiem mērķiem un ne tikai pret valsts ienaidniekiem.

Kad cilvēki, ilglaicīgi uzturas vidē, kura tiek intensīvi ietekmēta ar maldinošu, realitātei neatbilstošu un neloģisku informāciju, viņu psihē notiek izmaiņas, kuru rezultātā to spriestspēja un realitātes uztveres spēja samazinās. Šādi cilvēkos var izraisīt kognitīvo disonansi un novest burtiski līdz ārprātam. Tā cilvēki var nonākt līdz stāvoklim, kad tie nav spējīgi patstāvīgi veikt darbības, kurās nepieciešama intelektuāla piepūle. Un šādi sabiedrību kopumā var novest līdz purva jeb biomasas kondīcijai, kad tā nav spējīga pretoties nekādai diktatūrai – pat absurdai, cietsirdīgai un suicidālai (patiesībā šāda sabiedrība nav spējīga ne uz kādu jaunradošu un produktīvu darbību). Tāds cilvēku un sabiedrības stāvoklis arī ir viens no melnās hierarhijas mērķiem, kurā tos atbalsta zemiskākie un varaskārākie no pie varas esošajiem indivīdiem. Šādā situācijā atradās t.s. “austrumu” tautas, kad pie viņiem no tālām zemēm ieradās sākumā musulmaņu iekarotāji, bet pēc tam niecīgi mazskaitliskie kristīgie eiropieši (portugāļi, nīderlandieši un pēc tam arī angļi).

Kāpēc mazskaitliskie kristieši spēja pakļaut visu pasauli?

Lai gan kristietība mūsdienās tiek daudz kritizēta, dēmonizēta, plaši kropļota, diskreditēta un atkal ir sākušās nopietnas kristiešu vajāšanas, tomēr mūslaiku pasauli pamatoti var nosaukt par uzvarējušās kristietības pasauli. Kaut kādā brīnumainā kārtā no mazas sektantu grupiņas izauga nopietna vienas impērijas reliģiskā kustība, kura pēc tam izplatījās pa visu pasauli. Melnās hierarhijas darbības sakarā ir būtiski saprast šī procesa būtībību, kas izgaismo apstākli, kādēļ jebkurš melnās hierarhijas pārstāvis ir vai nu atklāts kristietības ienaidnieks vai arī slēpti mēģina to diskreditēt.

Viens no lielākajiem, nozīmīgākajiem un acīmredzamākajiem kristietības nopelniem ir verdzības likvidēšana. Visur, kur tika ieviesta kristietība, tur uzreiz vai ar laiku tika atcelta oficiālā un atklātā verdzība. Tas tādēļ, ka kristīgā mācība pašos pamatos noliedz cilvēku kārtu (kastu) dalījumu, kurš bija plaši izplatīts pirmskristīgajā pasaulē. Kristietība māca, ka “debesu valstībā” var nokļut jebkurš cilvēks, neatkarīgi no viņa mantiskā stāvokļa un sociālā statusa, ja viņš maksimāli ievēros kristīgās morāles normas, kuras var noreducēt līdz vienkāršai formulai – “mīli savu tuvāko, kā sevi pašu”. Kristietība māca, ka visiem cilvēkiem ir dvēsele (kas pirmskristīgajos laikos tika uzskatīts par pietiekami apšaubāmu apgalvojumu) un tāpēc pret visiem cilvēkiem ir jāizturas cilvēcīgi. Kad pietiekami liels cilvēku skaits tam noticēja, tad verdzība kļuva neiespējama un pat tur, kur tā saglabājās (kaut vai pie atsaldētajiem ASV konfederātiem dienvidu štatos), tā nespēja pilnībā izvērsties.

Tomēr galvenais kristietības nopelns ir kristīgās morāles normas, kuru viens no pamatelementiem ir visa veidu izvirtību kategoriska nepieņemšana. Lai saprastu kādēļ tas tā ir, kādēļ kristietība pašos pamatos nevar būt “iecietīga” pret izvirtībām un kādēļ tā spēja izplatīties pa visu pasauli, ir jāapskata kristietības rašanās apstākļi.

Kurš un kādos apstākļos radīja kristietību? Var apgalvot, ka to radīja Dieva Dēls Jēzus Kristus Dieva izredzētās ebreju tautas pagrimuma apstākļos. Var apgalvot, ka kristietību uz dedzīgas sektas pamata ebreju apspiestības apstākļos radīja ebreju augstmaņu atvase Sauls, kurš pārtapa par kristiešu Pāvilu un faktiski izveidoja sazarotu kristiešu organizāciju visā Romas impērijas teritorijā. Bet pietiekami pareizs būs arī apgalvojums, ka kristietību, kura spēja izplatīties pa visu pasauli, pašam nezinot un negribot, radīja galēji izvirtušais un cietsirdīgais Romas imperators Nerons. Tieši homoseksuālista – pedofīla Nerona valdīšanas laikā Senajā Romā izvirtības sasniedz savu kulmināciju.

Nerons visa cita starpā uzsāka nežēlīgas kristiešu vajāšanas, sitot masveidā tos krustā. Nerona vajāšanu laikā tika iznīcināta kristīgās organizācijas vadība, to vidū arī Pāvils. Bet neskatoties uz to kristietība ne tikai spēja izdzīvot, bet pat pieņēmās spēkā. Nerona vajāšanas kristiešiem deva tērauda rūdījumu, kurš pēc tam daudzu gadsimtu laikā palīdzēja kristiešu misionāriem izplatīt savu mācību jebkādos apstākļos un pakļaut savai garīgajai varai neskaitāmus mežonīgus valdniekus (kristieši misionāri ne tikai nebaidījās mirt, bet viņi pat gribēja tapt nomocīti savu uzskatu un taisnības dēļ). Nerons “norūdīja” kristiešu tēraudu!

Dēļ kristietības rašanās laikā plaši izplatītajām izvirtībām, kristietības viens no pamatiem un balstiem ir neiecietība pret tām. Neiecietība nevis pret cilvēkiem, kurus ir pārņēmušas šīs grēcīgās kaislības, bet gan neiecietība pret pašām šīm kaislībām un pret šo cilvēku destruktīvo dzīvesveidu. Var nepārtraukti citēt Bībeli, Jauno Derību un piesaukt Kristu pa labi un pa kriesi, bet, ja kāds kļūst iecietīgs un samierinās ar izvirtībām (tai skaitā un vispirmām kārtām homoseksuālismu), tad tas nav kristietis.

Pēc Nerona izvirtības nekur nepazuda, tās pārņema visu romiešu sabiedrību un burtiski iznīcināja to. Normālu cilvēku bija maz un tie glābās kā nu kurais – liela daļa pievēršoties kristietībai. Vairāki Romas valdnieki katrs pa savam mēģināja glābt satrunējušo impēriju, bet nesekmīgi, līdz imperators Konstantīns uzsvaru lika uz tobrīd jau spēcīgo kristiešu kustību, pasludinot kristietību par oficiālu Romas impērijas reliģiju un pārveidojot to impērijas pārvaldības vajadzībām. Tobrīd kristietība bija visnopietnākais morālo tīrību saglabājušais sabiedriskais spēks; viss pārējais bija izvirtis vai samīts.

Kristietības legalizēšana un oficializēšana deva tai jaunas un ļoti plašas iespējas, ko tā arī izmantoja, bet radīja arī jaunus draudus un problēmas. Ja vajāšanu un noniecināšanas apstākļos par kristiešiem pārsvarā kļuva aiz pārliecības un bija pietiekami skaidrs, kurš ir kristietis un kurš tāds nav, tad pēc kristietības pasludināšanas par valdošo reliģiju, visas ambiciozās personas formāli kļuva par kristiešiem. Viņi pieņēma un pat centās ārēji ievērot kristīgos postulātus, bet iekšēji nereti bija pat ļoti tāli no kristīgās būtības. Kristietība tādējādi kļuva par obligātu sabiedriskās karjeras veidošanas nosacījumu, par modes lietu un par kristiešiem sevi sāka dēvēt cilvēki, kuri ir tālu no kristīgā ideāla. Šī problēma tika konstatēta gandrīz uzreiz un tādēļ tika izveidoti kristīgie klosteri ar saviem stingrajiem noteikumiem, kuros uz ilgu laiku patvērumu guva patiesie kristieši.

Tomēr pat tādā oficiozā veidolā kristietība izrādījās morāli pārāka par vairumu citu reliģiju un lielā mērā tas tā bija dēļ destruktīvajiem citu reliģiju elementiem, kas samaitāja un padarīja rīcībnespējīgas savas sabiedrības. Tieši šī iemesla pēc mazskaitliskie portugāļi, spāņi, nīderlandieši un angļi spēja pakļaut milzīgas teritorijas un lielas ļaužu masas. Vienkārši vietējie valdnieki un viņiem kalpojušie garīdznieki savas sabiedrības vieglākai pārvaldei bija noveduši līdz ārprāta stāvoklim, kurā tie bija bezpalīdzīgi savu valdnieku priekšā un nebija spējīgi tiem pretoties. Bet līdz ar to viņi nebija spējīgi patstāvīgi veikt nekādu citu konstruktīvu darbību, tai skaitā pretoties iekarotājiem (ko nemaz arī negribēja darīt). Tā nu sanāca, ka mazskaitliskajiem, bet labi organizētajiem kristiešu sabiedrību pārstāvjiem pretoties bija spējīgi tikai daži mazskaitlīgi augstmaņi, kuri pie tam vēl naidojās savā starpā. Attiecīgi atlika vai nu iznīcināt vai pakļaut šos augstmaņus un viņu garīdzniecību, lai milzīgas teritorijas un tur mītošie bezpalīdzīgie, ārprāta stāvoklī novestie cilvēki nonāktu viņu varā. Tā tika pakļauta arī Indija. Bet līdz ar to kristietībā un kristīgajās sabiedrībās sāka ieplūst pakļauto zemju un reliģiju elementi, tai skaitā un pirmām kārtām destruktīvie. Tādējādi pašu kristiešu iznīcinātie un apspiestie destruktīvie spēki guva ievērojamu pastiprinājumu no ārpuses un pastiprinājās nopietni sabrukuma procesi pašās kristīgajās sabiedrībās.

…….

Atkāpe par raksta nepabeigtību

Šis ir nepabeigts raksts. Lielākā daļa no tā tika uzrakstīta 2016.gada martā dēļ pirmskara antikrieviskas histērijas uzkurināšanas pastiprināšanās. Raksta mērķis bija parādīt un uzrādīt tiem latviešiem, kuri ir saglabājuši kaut kādu politisko spriestspēju, tos spēkus, kuri no vienas puses sev par mērķi stāda pasaules iznīcināšanu, bet no otras puses šī mērķa sasniegšanai izmanto pilnīgi visus līdzekļus, tai skaitā arī homoseksuālistu – pedofīlu aprindas.

Ja sākot rakstu bija vēlme tikai uzrādīt vienu acīmredzamu šādu personāžu – Aleksandru Duginu, kurš Latvijā pietiekami plaši tiek parādīts kā krievu imperiālists (kas tā pilnīgi noteikti nav), tad raksta tapšanas gaitā arvien skaidrāka izkristalizējās tie Latvijas spēki, kuri pēc daudzām pazīmēm līdzīnās Duginam. Un runa te neiet par Latvijas “krievvalodīgajiem” “duginiešiem” un viņu organizācijām (ar viņiem kā reiz viss pa lielam ir skaidrs), bet gan par pilnībā latviskām organizācijām, kuras lielā mērā ir sagrābušas un notur varu Latvijā (ar šādu organizāciju nopietnas ietekmes esamību var izskaidrot Latvijas pašnāvniecisko politiku). Šis raksts tapa, lai palīdzētu arī citiem saskatīt šos latviešu apokaliptistus un viņu organizācijas, kas kopā ar citiem saviem ticības brāļiem lēnām un neatlaidīgi strādā ASV – Krievijas kodolkara izraisīšanas virzienā.

Dažādu iemeslu dēļ raksts netika pabeigts iecerētajā apjomā, tai skaitā arī laika trūkuma dēļ. Raksta nepabeigtā versija tiek publiskota dēļ kārtējās  ģeopolitiskās situācijas saasināšanās un dēļ latviešu “duginveidīgo” kārtējā antikrieviskuma līmeņa kāpināšanas mēģinājuma.

Raksts apstājās pie pilnai sapratnei ļoti svarīgas un sarežģītas tēmas – ebreju jautājuma. Un lai gan šo tēmu īsā laika posmā nav iespējams apskatīt pilnībā ar pamatojošo argumentāciju, kopējās ainas skaidrībai ir jādod vismaz galvenie secinājumi šī raksta kontekstā.

Secinājumi par ebreju jautājumu

Pirmkārt jānorāda, ka ebreju (jūdaisma) un to priekšteču (senēģiptiešu) vidū ir kā minimums bijuši ļoti nopietni organizatoriskie spēki, kuri sev par mērķi stādīja pretošanos tiem spēkiem, kas šajā rakstā tika nosaukti par melno hierarhiju, un kuri šī mērķa vadīti izveidoja arī jūdaisma tradīciju un ebreju tautu. Bībelē šie spēki tiek asociēti ar Dievu un tiek runāts par ebreju izredzētību. Prakstiski tas izvērtās gandrīz absolūti “muļķu drošas”, ļoti ilglaicīgas un dzīvelīgas sociālās sistēmas izveidošanā, kuras vadību objektīvu iemeslu dēļ pilnībā nespēj pārņemt melnā hierarhija. Šādas sistēmas eksistence pati par sevi nekad neļaus melnai hierarhijai sasniegt tās mērķi – iznīcināt šo pasauli. Visdrīzāk šie jūdaismu radījušie spēki kaut kādā organizatoriskā veidolā eksistē joprojām vai vismaz pastāv kaut kādi to organizatoriski atspulgi un atskaņas.

No šāda skatu punkta raugoties ebreju “Dieva izredzētība” patiešām pastāv un tā ir nevis privilēģija, bet gan ļoti nopietns un ļoti grūts pienākums, kas prasa milzīgi daudz spēka un par kā principiālu veikšanu visbiežāk cilvēks saņems neizpratni, nosodījumu un nopēlumu no lielākās daļas apkārtējo. Praktiski ir ļoti maz cilvēku, kuri atbilst šādiem patiesajiem ebreju “Dieva izredzētības” kritrērijiem. Lielākā daļa ebreju pilnīgi noteikti tiem neatbilst un tā kopš pašiem pirmsākumiem ir liela problēma.

Nekas nerodas no nekā. Viss kaut ko maksā. Ja kaut kas tiek dots, tad uz kaut kā rēķina. Ja tiek pastiprināta viena īpašība, tas pavājina citas. Līdzīgi ir arī ar ebrejiem. Gandrīz absolūtā “muļķu drošība” tiek panākta uz kaut kā rēķina un tas rada noteiktas blaknes, tai skaitā negatīvas.

Viena no īpašībām, kas ebrejiem dod “imunitāti” pret rafinētām melnās hierarhijas maldu mācībām ir racionalitāte. Ebreji ir caur caurēm un pilnīgi racionāli, tāpēc viņi nepavilksies uz visādām apšaubāmām teorijām. Ja visa pasaule, piemēram, sajuktu prātā un nolemtu izdarīt kolektīvo pašnāvību kā to mēģina panākt melnā hierarhija (lai “dvēselēm” vairs nebūtu kur pārdzimt un visi draudzīgi dotos uz “mājām”), tad vairums ebreju nebūtu to vidū. Iespējams viņi mierīgi noskatītos uz šādu kolektīvo ārprātu un nemēģinātu traucēt aptrakušās publikas suicidālajām izpausmēm, bet jebkuriem mēģinājumiem tos paraut sev līdzi ebreji garantēti visiem spēkiem pretotos.

Cits ļoti nozīmīgs ebrejos dziļi iepotēts suicidālais aizsargmehānisms ir noteikta apjoma un nosacījumu egoisms. Pie noteiktiem nosacījumiem ebrejiem būt par egoistu ir normāli. Pat vairāk, ja kāds tāds nav, tad tas pat tiek uztverts ar aizdomām, ka iespējams ar šo cilvēku kaut kas nav kārtībā vai arī viņš ir vienkārši muļķis, kas ebreju vidē skaitās viens no lielākajiem grēkiem. Šis egoisms kopā ar izdzīvošanas instinktu liek ebrejiem cīnīties par savu un savas grupas “vietu zem saules”. Tas garantē, ka gadījumā, ja kāda cita tauta ir nokļuvusi melnās hierarhijas teoriju un/vai organizāciju varā un mēģina realizēt savas apokaliptiskās ieceres, ebreju vairums tikai egoistisku apsvērumu dēļ tam pretosies. Attiecīgi gan jau kāds izdzīvos. Ja kāds izdzīvos, tātad dzīvība saglabāsies. Ja kāds izdzīvos, tad blakus viņam visdrīzāk izdzīvos vēl kāds. Un visbiežāk, lai šādi izdzīvotu, ebrejiem būs ap sevi jāpulcina arī neebrejus. Te darbojas princips: izglāb sevi un ap tevi izglābsies tūkstoši.

Šāda jūdaiskās sociālās sistēmas “muļķu drošā” noturība pret visu veidu apokaliptiskām un suicidālām tendencēm kaut ko maksā. Pamatoti vai nē, bet par ebrejiem mēdz teikt, ka viņi ir gudri. Viņiem pašiem tas ļoti patīk un viņi patiešām ciena gudrību un noliec galvu tās priekšā (ja, protams, spēj to saprast). Bet par ebrejiem nemēdz teikt, ka viņi ir labi cilvēki. Visdrīzāk arī ebreju vidē ir labi cilvēki, bet kopumā tas ebrejiem nav raksturīgi un pat savā ziņā tiek nosodīts. “Labs cilvēks nav profesija” ir iemīļots ebreju teiciens un daļēji šādu uzskatu var saprast, jo apzinīgs muļķis, kurš ir labs cilvēks, noteiktās situācijās var nodarīt vairāk ļaunuma nekā nelietīgs, bet gudrs egoists.

Un te mēs nonākam līdz būtiskai mūsdienu problēmai, līdz vienai no izšķirošajām šīs civilizācijas pretrunām, kuras tāda vai citāda neatrisināšana izraisīs arvien jaunus pagrimuma periodus, ik pa brīdim nostādīs civilizāciju iznīcības priekšā un radīs labvēlīgus apstākļus, lai rastos, attīstītos un pieņemtos spēkā melnās hierahijas indivīdi un organizācijas. No vienas puses ebreji ir cilvēces aizsargmehānisms, drošības sistēma pret noteiktu spēku izraisītu suicidālu un apokaliptisku ārprātu, bet no otras puses, lai pildītu šīs funkcijas, ebrejiem nav izteiktas būtiskas cilvēciskas īpašības, kuras ir vitāli nepieciešamas veselīgas sabiedrības pastāvēšanai. Nosacīti vispārinot, ebrejiem ir pastiprināts racio uz “sirds” rēķina. Bet pliks racio bez “sirds” tāpat novedīs pasauli līdz iznīcībai.

Visi nevar būt vadītāji. Visi nevar būt gudrie. Nevar visu izteikt tikai racionālos argumentos un matemātiskās formulās. Veselīgas sabiedrības pastāvēšanai ir nepieciešami ne tikai racionāli cilvēki, bet arī labi cilvēki, kuri rīkojas vispārības labā bez racionāliem un egoistiskiem pamatojumiem. Šādi cilvēki savā ziņā ir cita veida un cita līmeņa cilvēces aizsargmehānisms, jo arī tikai ar racionālu pieeju un argumentāciju ir iespējams iznīcināt cilvēci (tas ir grūtāk, bet iespējams, jo gan racionalitātei kopumā, gan jebkura konkrēta cilvēka spriestspējai ir savas robežas). Tad, lūk, ebreju vairums dabiskā kārtā “nograuž” labos cilvēkus. Ir ebreji, kuri atklāti tos nicina un apzināti dod viņiem “mācību” (sākot no atsaldētas izjokošanas un beidzot ar “pagrūšanu zem riteņiem”, izmantojot to uzticību un “lētticību”). Ebreju vide neveicina labu cilvēku rašanos, tajā to ir maz vai nemaz. Palielinoties kopējam ebreju un ebrejizētu indivīdu īpatsvaram, labo cilvēku īpatsvars samazinās, kas rada lielas problēmas (netaisnības un cietsirdības līmeņa pieaugumu, kas aizsāk sabiedrības noārdīšanas un deģenerācijas negatīvo spirāli).

Jūdaisma rašanās un attīstības laikā šī nebija pati aktuālākā problēma, lai gan lika sevi pietiekami nopietni manīt, kā vienas no sekām bija kristietības fenomena rašanās. Ārēji kristīgas, nevis jūdaistiskas sabiedrības “iekaroja” pasauli. Un līdz ar jūdu-krietietības globalizācijas noslēgšanos šī problēma kļuva aktuāla, ko 19.gadsimta vidū konstatēja ebreju aristokrāts un divu rabīnu mazdēls Kārlis Marks, kurš savā darbā “Par ebreju jautājumu” atzīmēja, ka nevis ebreji ir jāaizsargā no kristiešiem, bet gan ka milzu problēmas rada kristiešu (un arī citu reliģiju pārstāvju) faktiska ebrejizācija. Markss secina, ka “ebreja sabiedriskā emancipācija ir sabiedrības emancipācija no ebrejības”. Savos vēlākajos darbos Markss deva arī kompleksu šīs problēmas teorētisko risinājumu, izstrādājot caur caurēm racionālu (attiecīgi ebrejisku un pirmkārt ebrejiem adresētu) mācību par egoistisko (kapitālistisko) sabiedrību neizbēgamo krahu un sociālistiskām sabiedrībām kā to vienīgo pieņemamo alternatīvu.

Kā jau tika minēts ebreju vairums neatbilst “Dieva izredzētības” augstajiem standartiem. Tāpat jau tika pieminēts, ka ebrejība ir gandrīz absolūti “muļķu droša” sociāla sistēma, kura pilda noteiktas “Dieva izredzētības” funkcijas neatkarīgi no pašu “izredzēto” gribas un sapratnes par to. Visbeidzot tika arī norādīts, ka “Dieva izredzētība” nav nekāda privilēģija vai bonuss, bet gan ļoti smags un grūti panesams pienākums. No tā var secināt, ka ebreju vairums nemaz neapzinās patieso “Dieva izredzētības” būtību, ka pietiekami nozīmīga ebreju daļa nemaz negrib uzņemties patiesos “izredzētības” pienākumus un ka ebreju vairums ir jāpiespiež pildīt savu misiju, jo brīvprātīgi izteikti racionāli egoisti neies uzņemties nekādus liekus personiskos apgrūtinājumus. Bet, ja ir jāpiespiež, tad tas izsauc vismaz kaut kādu piespiežamo pretestību.

Katrā tautā ir labi un slikti cilvēki. Katrā tautā ir altruisti un galēji egoisti. Katrā tautā ir mazisku cilvēku masas, kuras grib tikai būt drošībā un apmierināt savas mazās egoistiskās vēlmītes, bet negrib neko darīt kopības labā. Ebreji šai ziņā nav izņēmums. Ņemot visu to vērā ir loģiski secināt, ka ebreju vidū ir pietiekami populāras mācības, kurās augstāk minētā “Dieva izredzētība” tiek aizstāta ar visādiem egoistiskiem surogātiem.

Maziski cilvēki tiecas pēc tiesībām un cenšas pēc iespējas atmest pienākumus. Ja ar šādām maziskām acīm paskatamies uz ebreju “Dieva izredzētības” koncepciju, tad tā viegli un dabiski pārvēršas par balvu un godalgu, kas no pašiem “izredzētajiem” prasa minimālu piepūli. Ebreji ir gudri, tāpēc viņi ir “zemes sāls”, tāpēc viņiem ir jāvalda pār citiem un tāpēc visi pārējie (neebreji) ir viņu kalpi un viņu “resurss”. Maziskākie un stulbākie no ebrejiem viegli padodas lepnībai un iedomībai, ar labpatiku noticot ka viņi ir visu pasaules tautu kungi dēļ savas etniski – reliģiskās piederības.

Cits, “advancētāks” neapzinīgo ebreju “Dieva izredzētības” redzējums ir uzskats, ka no ebrejiem ar selekcijas metodi mēģina izveidot ideālus cilvēkus. Selekcijas metode nozīmē, ka tiek atlasīti un atbalstīti labākie, nodrošinot tiem labvēlīgus dzīves apstākļus, bet pārējo attīstība vai nu netiek veicināta, vai nu tiek bremzēta, vai pat daļa no tiem tiek iznīcināti. Ebreji tad ir tie “selektējamie” (“izredzētie”), bet visi pārējie tikai izejmateriāls viņu attīstībai. Ebreju “melnās avis” attiecīgi tiek izslēgtas no “selektējamo” vidus, bet gudrākie un spējīgākie cittautu elementi tiek uzņemti “selektējamajo” lokā (visbiežāk caur laulībām).

Visbeidzot arī ebreju vidū ir gnostiskas mācības un organizācijas. Patiesībā tās nemaz nevar nebūt, jo, ja ebreji ir nozīmīgs traucēklis melnās hierarhijas mērķu sasniegšanai, tad likumsakarīgs ir šo spēku nopietni mēģinājumi “pārņemt vadību”, traucēt to, ieperināties ebreju vidē un/vai izkropļot jūdaistiskās mācības. Un, lai gan ebreji ir imūni pret iracionālām no realitātes atrautām teorijām, noteiktas egoismā balstītas koncepcijas viņiem var “iebarot”. Pietiek veikt tikai dažas korekcijas un ebreji kā “izredzētā tauta” pārtop Absolūta kalpos. Tādējādi ebreju Dievs transformējas Absolūtā un tiek pamatota pilnīga un bezkompromisa ebreju kundzība pār neebrejiem. Tikai atšķirībā no neebreju gnostiķiem, ebreju gnostiķi i netaisās tuvināt “atgriešanās mājās” mirkli, bet tikai izmanto gnostiķu idejas galēji egoistiskos nolūkos. Šī iemesla dēļ no ortodoksāla gnosticisma skatu punkta ebreju gnosticisms nav gnosticisms, bet gan vistīrākā zaimošana, kura no vienas puses ir atbalstāma un izmantojama, jo gan grauj jūdaisko tradīciju, gan ir viens no daudzajiem pasaules galu (pilnīgu “ilūziju” zudumu) tuvinošiem elementiem, bet no otras puses tā tāpat ir apkarojama un iznīcināma parādība, jo katrā ebrejā (pat visnelietīgākajā) pietiekami lielā mērā ir apokaliptistiem tik ļoti traucējošā racionalitāte.

Ebreji gnostiķus var salīdzināt ar koncentrācijas nometņu uzraugiem no ieslodzīto ebreju vidus (kaupo), kuri, lai glābtu sevi, izmisīgi centās izkalpoties nacistiem. Nacisti labprāt izmantoja kaupo, nodrošinot tiem labvēlīgākus dzīves apstākļus par pārējiem ieslodzītajiem, bet, kad visi tika likvidēti, nacisti iznīcināja arī kaupo. Melnās hierarhijas triumfa gadījumā tāds pats liktenis sagaida arī ebreju gnostiķus.

Tomēr neskatoties uz to, ka ebreju gnostiķi ir sveši gan jūdaiskās tradīcijas būtībai, gan melnai hierarhijai, šo abu spēku nemitīgās cīņas viļņi varas augstumos iznes tieši ebreju gnostiķus. Melnā hierarhija tos visādi atbalsta un pastiprina, jo tie grauj un diskreditē jūdaisko tradīciju un organizācijas, savukārt patiesās jūdaiskās tradīcijas garīdzniecības mantinieki izmanto ebreju gnostiķus cīņā ar melno hierarhiju. Visdrīzāk ebreju gnosticisms kā tāds sākotnēji radās ar augstākās ebreju garīdzniecības ziņu kā viens no cīņas pret gnosticismu elementiem un kā viens no galējajiem (kad nekas vairs nepalīdz) ebreju sociālās sistēmas aizsargmehānismiem. Tādējādi ebreju gnostiķi lielā mērā ir tie, kuri uzvarējušajā jūdu- kristiešu civilizācijā nesamērīgi būtiski ietekmē pasaulē notiekošo, saasina esošās problēmas un rada daudz jaunu.

Lai gan noteiktās aprindās kā ļoti slikts tonis skaitās tādu vārdu salikumu lietošana kā “ebreju fašisms” un “ebreju nacisms”, bet tieši tā ir saucami ebreju gnostiķi. Pie tam ebreju fašisti un nacisti pasaulei un cilvēcībai savā ziņā ir bīstamāki par citu tautu fašistiem un nacistiem, jo viņiem “asinīs” ir ebreju rīcības modeļi, jo viņi atrodas zem ebreju aizsardzības “kupola”, kā arī tādēļ ka pie noteiktiem nosacījumiem viņi savu nelietīgo mērķu labā var izmantot daļu kopējo ebreju organizāciju resursus un iespējas. Citu tautu fašisti un nacisti savā ziņā ir tieši un salīdzinoši atklāti ienaidnieki, ebreju fašisti un nacisti savukārt ir netieši un tādēļ arī slēptāki un grūtāk izšķirami ienaidnieki.

Ņikita Djomins (Avrams Šmuļevičs)

Ņikita Djomins (Avrams Šmuļevičs)

Kā ebreju fašista piemēru var minēt ar Aleksandru Duginu saistīto murmanskieti Ņikitu Djominu, kurš emigrēja uz Izraēlu, kļūstot par radikālā jūdaisma rabīnu Ābramu Šmuleviču, un kurš radīja Izraēlā ietekmīgo hipercionisma doktrīnu, saskaņā ar kuru Izraēlai ir jāieņem „Toras noteiktās dabīgās robežas no Nīlas līdz Eifratai”, pēc kā ir jāseko ekspansijas otram vilnim, izplatot Izraēlas hegemoniju visā Tuvo Austrumu teritorijā. Šmuļevičs pilnībā atbalstīja amerikāņu iniciēto ”arābu pavasari”: “Musulmaņu pasaule nonāks haosa stāvoklī un tas ebrejiem būs pozitīvs faktors. Haoss ir labākais laiks, kad pārņemt situācijas kontroli un iedarbināt ebreju civilizācijas sistēmu. (…) Ebrejības uzplaukums nāk ar arābu revolūciju uguni.” Šmuļevičs bija Dugina vadītās partijas “Eirāzija” politiskās padomes loceklis.

Ļoti uzskatāms ebreju fašisma piemērs ir daudzi Ukrainas ebreji, kuri ar iedvesmu atbalstīja Ukrainas nacistisko režīmu un kuri aizrunājās pat tik tālu, ka sevi sāka dēvēt par žido-benderovciem. Te īpaši izceļama ir hasīdu sekta Habad, kurai ir būtiska ietekme gan Ukrainā, gan ASV, gan arī citās valstīs, tai skaitā Latvijā.

Kā tiek iznīcināta pasaule

Melnās hierarhijhas augšējais līmenis ir ļoti mierīgi cilvēki. Viņi nekur nesteidzas, jo viņu rīcībā ir “mūžība”. Ja savus mērķus nevar sasniegt šodien, tad tos varēs sasniegt rītdien, ja to nevar izdarīt vienā veidā, tad to varēs izdarīt citā. Viņi līdzinās budistu mūkiem no Artūra Klarka stāsta “Deviņi miljardi Dieva vārdu”, kuri pasaules gala panākšanai ir gatavi patērēt tūkstošiem gadu, lai pierakstītu visus iespējamos Dieva vārdus, tomēr kuri šī mērķa sasniegšanai spēj izmantot arī jaunākos datortehnikas sasniegumus un to pašu paveikt tikai dažu dienu laikā.

Darbs pie mūsdienu civilizācijas iznīcināšanas notiek vairākos virzienos vienlaicīgi, katrs no kuriem attīstoties tikai savā virzienā gala beigās novedīs pie tās kraha. Visātrākais un acīmredzamākais cilvēces iznīcināšanas veids ir liela kodolkara vai kodolkaru sērijas izraisīšana. Pie tā tiek ļoti aktīvi strādāts un cilvēce cītīgi tiek grūsta šai virzienā. Te nozīmīga loma ir arī Latvijai un latviešu melnajai hierarhijai ar viņu kontrolētajām organizācijām.

Cits virziens ir vairuma cilvēku spriestspējas krasa samazināšana (ar dažāda veida noslēgtām un attiecīgi arī praktiski nepārbaudāmām maldu mācībām un teorijām, kā arī citiem stulbinošiem līdzekļiem). Tikai atšķirībā no iepriekšējiem laikmetiem, mūsdienās šādi līdz ārprāta stāvoklim mēģina novest arī ebrejus. Un nevar teikt ka šie mēģinājumi būtu neveiksmīgi. Ja agrākajos laikos ebreju racionalitāte melnai hierarhijai savā vairumā bija gandrīz neieņemams cietoksnis, tad mūsdienu informācijas pārbagātības laikmetā, kad dezinformācijas “flūds” un “spams” izskalo daudzu cilvēku veselā saprāta pamatus, šis izskatās sasniedzams mērķis. Ja to izdodas izdarīt ar ebrejiem, tad to var izdarīt ar visiem pārējiem un tad ar pasauli var darīt visu, kas ienāk prātā – gan izraisīt kodolkaru, gan kolektīvās pašnāvības, gan citus suicidāla tipa ārprātus.

Bet ebreji kā parasti pretojas un nevar teikt ka pilnībā nesekmīgi. Cīņa joprojām norit. Tāpēc melnā hierarhija grib atbrīvoties no ebrejiem un augsne tam tiek pietiekami aktīvi gatavota. Krievu politologs un analītiskā centra vadītājs Sergejs Kurginjans, kurš visa cita starpā ir arī pasaules līmeņa reļiģiju un slēgto struktūru eksperts un pētnieks, vēl 2003.gadā norādīja, ka pasaulē ir vērojamas noteiktas ļoti bīstamas antisemītisma tendences. Visu tautu nacionālajos elementos kāds ļoti cītīgi impelmentē antisemītisko komponenti, kas kalpo kā viens no galvenajiem faktoriem šo elementu globālai apvienošanai uz antisemītisma bāzes. Kurginjans dod slēdzienu ka šie procesi norāda ka ebreju “nekad vairs” apņemšanās kļūst apšaubāma un ka holakausta atkārtošanās ir reāli iespējama.

Te gan jānorāda, ka visdrīzāk holakausts neatkārtosies tādā veidā kādā tas tika veikts nacistu Vācijā, kad ebrejus mēģināja iznīcināt “uz fiksu roku” tikai vienā pasaules daļā. Nākamais holakausta mēģinājums visdrīzāk būs tikai tad, kad tā iniciētājiem būs pārliecība, ka to izdosies vienlaicīgi veikt visā pasaulē. Šī iemesla dēļ vienas vispasaules lielvaras izveidošanās ebrejiem ir nāvīgi bīstama, tāpēc ebrejiem, ja tie nav zaudējuši veselo saprātu, ir visiem spēkiem jāpretojas vienas lielvalsts pilnīgai dominēšanai starptautiskā arēnā. Par to pašreiz arī notiek galvenās cīņas. ASV grib pilnībā pakļaut visu pasauli un tam tiek izrādīta sīva pretestība. Ebreji šai gadījumā mazākā mērā ir konkrēti pret ASV, bet lielākā mērā pret vienas lielvalsts neadekvātu kundzību pār visu planētu.

Tāpat tuvināmais holokausts, ja tas būs, var nebūt formāli tieši vērsts pret ebrejiem. Ebreju jautājumu visdrīzāk risinās komplektā ar pasaules pārapdzīvotības problēmu. Ebrejus vai nu “samazinās” kopā ar citiem miljardiem “lieko cilvēku” vai arī sākumā likvidēs liekos un pēc tam vainu par to uzvels ebreju fašistiem, kas būs par iemeslu, lai izrēķinātos ar visiem ebrejiem. Tāpat var būt abu iepriekš minēto variantu apvienojums. Bet iespējams sākumā “risinās” ebreju jautājumu (pirms tam viņus vainojot kādā drausmīgā notikumā), lai pēc tam veiktu milijardu genocīdu.

Šai sakarā būtisks kļūst jautājums par antisemītisma rašanās un izplatīšanās cēloņiem. Vai tiešām ir tā ka antisemītisms ir tikai labo ebreju apmelošanas un nomelnošanas sekas?! Un te nākas konstatēt, ka diemžēl tā tas nav un ka antisemītisma izplatībai ir arī objektīvi iemesli, starp kuriem būtiska nozīme ir jau aprakstītajām ebreju īpašībām un ebreju fašistu egocentriskai darbībai. Būtisks antisemītisma cēlonis ir mazisko ebreju apsēstība ar naudu un cilvēku vērtēšana tikai pēc viņu mantiskā stāvokļa.

Viens no melnās hierarhijas nozīmīgiem darbības virzieniem ir atbalstīt visus maziskos un nelietīgos ebreju elementus, tai skaitā arī ebreju gnostiķus, lai pēc tam uzrādītu cik ebreji ir ļauni un necilvēcīgi, kas komplektā ar ebreju sazvērastības teorijām mudina un iedvesmo pretoties drausmīgajai ebreju sazvērnieku globālajai varai.

Kā jau tika minēts 19. gadsimts kļuva par jūdu – kristietības vispasaules uzvaras gadsimtu. Līdz ar Japānas izolācijas pārtraukšanu globalizācija noslēdzās. Jūdu – kristiešu civilizācija uzvarēja un pakļāva visus citus reliģiskos, sociālos un kultūras modeļus. Uzvarētie pakļāvās un pielāgojās jūdeiskajai racionalitātei, egoismam un citām īpašībām. Un gandrīz tūlīt pat šis apstāklis pilnā apjomā izgaismoja dziļas un nopietnas jūdu – kristiešu civilizācijas pretrunas, kuras pirms tam notušēja aiztāvības un ekspansioniskie kari un konflikti. Kļuva acīmredzams, ka, lai šī civilizācija “neapēstu” pati sevi, lai tā neiznīcinātu pati sevi, tai ir nopietni jāmainās. Cilvēkiem, tai skaitā un vispirmām kārtām ebrejiem, ir jāmainās, kļūstot altruistiskākiem, iejūtīgākiem un apzinīgākiem. Tāpēc radās un tika radīts sociālisma projekts, kurš to mēģināja īstenot un daudz izdarīja tā labā, bet… Sociālisma projekts tika sagrauts, tai skaitā arī ar nozīmīgu ebreju līdzdalību, un vēstures rats tika “pagriezts atpakaļ”.

Uzvarējušās jūdu – kristiešu civilizācijas apstākļos, kad pilnā mērā izpaudās visi nacionālo sabiedrību ebrejizācijas augļi, melnā hierarhija gaidīja, novēroja un krāja spēkus, regulāri “iztaustot” pretinieka vājās vietas un cenšoties uzmanīgi ieņemt pēc iespējas nozīmīgākas un vadošākas pozīcijas jaunajos apstākļos. Kad kaut kur tās šķita pietiekami stabilas un drošas, tika sperti nākamie soļi un veikti tādi vai citādi uzbrukumi nozīmīgiem jūdu – kristiešu civilizācijas elementiem. Un tā nepārtraukti visu laiku. Tā nemanāmi, pakāpeniski un pamazām cilvēce vienlaicīgi pa daudziem ceļiem tika apzināti virzīta iznīcības virzienā. Ik pa brīdim noteikti spēki “pamostas” un tad sākas cīņas par zināmu tendenču bremzēšanu vai pārtraukšanu, lai pasaules gals vismaz neiestājas uzreiz. Pašreiz atkal ir tāds brīdis, tomēr kopumā situācija joprojām nav iepriecinoša, jo citos virzienos negatīvās tendences joprojām saglabājas.

Kā viens no šādiem virzieniem ir cilvēku un bērnu masveida samaitāšana. Te ir jāmin gan pārmērīgā seksualizācija, gan maucīga dzīvesveida popularizēšana, gan homoseksuāla dzīvesveida normalizācija, gan izvirtību popularizēšana un jau uzspiešana, kā tas notiek atsevišķās Rietumvalstīs. Kā galvenais šī procesa cēlonis ir homoseksuālistu – pedofīlu aprindu būtiskā ietekme, kura līdzīgi kā ebreju gnostiķu ietekme ir saistīta ar to, ka šīs aprindas dažādiem veidiem un dažādu iemeslu dēļ atbalsta abi galvenie spēki. Melnai hierarhijai tas ir viens no pasaules iznīcināšanas veidiem, ļaunu, iznīcinošu spēku pavairošanas līdzeklis un būtisks noteiktu elementu vadības paņēmieniem, savukārt struktūras, kuras pret to cīnās, izmanto homoseksuālistus savu mērķu sasniegšanai. Tā kā abu pušu homoseksuālisti savā starpā pietiekami labi saprotas (arī “caur gultu”), tad tie iegūst nozīmīgu sabiedrisko ietekmi un pozīcijas, ko aktīvi izmanto savas sociālās grupas maziskajās egoistiskajās interesēs, kas garantēti beigsies ar to sabiedrību sociālo katastrofu, kuras ir padevušās izvirtībai un ir ļāvušās homoseksualizēties.

Pie citiem cilvēces iznīcināšanas virzieniem ir jāmin cilvēku veselības maitāšana ar apšaubāmas kvalitātes pārtiku, dzērieniem, ĢMO, medikamentiem, alkoholu, cigaretēm un narkotikām. Būtiski postījumi tiek panākti, izplatot karus, radot teroristiskas organizācijas un noziedzīgus sindikātus. Aizsedzoties ar pseidobrīvības un citiem saukļiem notiek noziegumu dekriminalizācija un nenoziedzīgu darbību kriminalizācija, t.s. “dubulto standartu” prakses nostiprināšana, juridisko nesošo karkasu nojaukšana un likumu maksimāla sarežģīšana (lai tie vairumam cilvēku nebūtu saprotami), tiesisko normu vispārināšana, dekonkretizēšana un pārvēršana par reliģiska tipa normām, kuras var brīvi pielietot pēc nepieciešamības gandrīz pret jebkuru nevēlamu personu. Aktīvi tiek veikta to jaunāko un esošo tehnoloģiju diskreditācija, kuras pie noteiktiem nosacījumiem varētu pilnībā vai daļēji atrisināt kādu no milztošajām problēmām. Visādi tiek veicināta “atgriešanās pagātnē”, pagātnes tehnoloģiskajā līmenī, kas garantēti izraisīs sociālo katastrofu, jo nebūs iespējams esošam cilvēku skaitam nodrošināt ne tikai pašreizējo dzīves līmeni, bet arī dzīvi kā tādu.

Melnā hierarhija izmanto reālu jūdu – kristiešu civilizācijas nespēju atrisināt mūžīgās un jaunradītās cilvēces problēmas. Tā mierīgu un aukstu skatu noskatās kā cilvēki rosās, mēģinot rast risinājumu situācijā no kuras gandrīz nav izejas un no kuras meklēt izeju ir bezjēdzīgi, jo pēc tās atrašanas radīsies nākamā gandrīz bezizejas situācija un tā nepārtraukti. Viņi reizēm smalki un uzmanīgi, bet reizēm rupji un tieši pastiprina šīs problēmas, traucē tās risināt un novērst, sabotē, rada jaunas. Viņi mēģina panākt, lai neviens neko nedarītu, plātot rokas bezspēcībā vai izvēloties “domāt pozitīvi”, dzīvot tikai tagadnei un “tikai sev”, lai cilvēki samierinātos ar pilnīgi vienalga kādu likteni un lai personisko vai kolektīvo apokalipsi viņi uztvertu kā atvieglojumu.

Avoti:
http://eot.su/sites/default/files/books/SiD.pdf
http://politrussia.com/control/obama-i-bzhezinskiy-611/
http://gazeta.eot.su/article/okkultnyy-fashist-dugin-pytaetsya-opravdyvatsya
http://gazeta.eot.su/article/obshchestvo-tule-i-karl-haushofer
http://so-l.ru/tags/show/aleksandr_dugin
https://infoagentura.wordpress.com/2012/10/11/piektais-reihs/
http://gramataselektroniski.blogspot.com/2010/07/akvarijs-viktors-suvorovs.html
http://www.vixri.com/d/Povel%20Lui,%20Berzhe%20Zhak%20_Utro%20MAGOV.pdf
http://www.koob.ru/sarkisyanz/english_roots
http://eot.su/node/17822
https://infoagentura.wordpress.com/2013/11/30/liela-izraela-anglosaksu-geopolitikas-aizsega/
http://www.tautasforums.lv/?p=190
https://infoagentura.wordpress.com/2016/10/10/arturs-klarks-devini-miljardi-dieva-vardu-1967/
https://infoagentura.wordpress.com/2013/09/05/karlis-markss-par-ebreju-jautajumu-fragments/