Kāpēc Ukraina tik ātri zaudē karu?

Pēc pirmās kauju dienas droši var apgalvot, ka UBS daudzmaz pārliecinoši notur fronti tikai Donbasā, tas ir tur, kur viņiem nopietni neviens neuzbrūk. Jo nav priekš kam.

Kā jau rakstīju iepriekš, nav jēgas tērēt spēkus un dzīvības, lai pārrautu ešelonētu aizsardzības sistēmu, ja frontes konfigurācija ir tāda, ka ukraiņu spēki Donbasā atrodas dabīgā katlā, kurš ir tikai jānoslēdz, pārņemot kontroli pār mazskaitliskajiem tiltiem pār Dņepru, pēc kā viņiem atliks tikai padoties vai iet bojā.

Harkovā, Sumos, Cjurupinskā (iepriekš – Oļeški) dienas noslēgumā turpinājās lokāla rakstura pretestība, pie tam Krievijas karaspēka masa aizvirzījās jau līdz Konotopiem un nonāca līdz Hersonas piepilsētas un pie Nikolajevas. Tas liecina par to, ka KFBS, pilnā atbilstībā ar Dziļo operāciju teoriju, kuru 1930-ajos gados izstrādāja Triandafilovs un Kaļinovskis, neapstājas, lai apspiestu lokālu pretestību, bet gan bloķē to, pamatspēkus izmantojot, lai padziļinātu un paplašinātu pārrāvumu.

Tuvāko dienu (ja ne stundu) laikā rezultātam jākļūst redzamam: nogriezti no aizmugures, pretojošās vienības sāks pajukt un padoties, bet Centrālā un Rietumu Ukraina tiks pakļauta pieaugošam KFBS spiedienam, kas līdz galam dezorganizēs armijas vadību un pretestību vispār. Domāju, ka amerikāņi, kuri uzskatīja, ka Kijevai ir jābūt ieņemtai 96 stundu laikā pēc kara sākuma, ja arī kļūdījās, tad ne pārāk stipri. Armija var aizkavēties ar Kijevas ieņemšanu tikai tad, ja tiks pieņemts lēmums pilnībā nepārņemt kontroli pār 3 miljonu pilsētu, bet tikai bloķēt to, lai dotos tālāk.

Kopumā jau ir redzams, ka galvenie UBS spēki ir saistīti ar kaujām valsts dziļumā. Pie tam tie nespēja patraucēt KFBS pirmajās operācijas stundās ieņemt Kahovskas HES dambi un Gostomeļas lidlauku (kurš atrodas starp Kijevu un Višgorodu). Attiecīgi lieli Krievijas armijas grupējumi jau pirmās diennakts laikā brīvi darbojās dziļā Ukrainas armijas aizmugurē un Kijevai nebija spēku ne tikai tos likvidēt, bet pat neitralizēt.

Tas nozīmē, ka Ukraina karu jau ir zaudējusi. Vienotu aizsardzības fronti Kijeva nav spējīga radīt. Bet atlikušie pretestības punkti (daži no kuriem pretojas izmisīgi) pārstās to darīt tuvākajā laikā dēļ atbalsta trūkuma.

Kurš tad ir vainīgs, ka valsts, kura astoņus gadus cītīgi gatavojās karam ar Krieviju, kad šis karš beidzot sākās, pamanījās to zaudēt jau pirmo stundu laikā, nespējot organizēt puslīdz ievērojamu pretestību?

Ukrainas varasiestādes es tajā vainot nevaru. Viņi uzreiz, vēl 2014.gadā, atteicās no subjektuma, pilnībā nododot valsti ārējai vadībai, sev atstājot tikai policejisku un fiskālu funkciju. Precīzāk sakot, Ukrainas varasiestādes nodeva ārpolitisko un aizsardzības politikas funkciju ASV apmaiņā pret iespēju brīvi izlaupīt valsti un izrēķināties ar jebkuru opozīciju. Tieši jebkuru opozīciju, jo, jāatgādina, ka gan Zeļenskis, gan Porošenko, kad bija prezidenti, nesaskārās ne ar kreiso, ne prokrievisko opozīciju (kuru vēl pirms puča dezorganizēja un marginalizēja Janukoviča reģionu partija), bet gan ar labēji radikālo opozīciju, kura no varasiestādēm pieprasīja vairāk rusafobijas, vairāk ukrainizācijas, vairāk dekomunizācijas un, kas ir pats galvenais, vietu pie siles. Labējiradikālos opozīcijas līderus, ja tos neizdevās pieradināt, arī sēdināja un pavisam nesistēmiskos pat nogalināja pilnā saskaņā ar amerikāņiem.

Tāpēc, ukraiņu elite ir vainojama valsts apvērsumā un valsts nodevībā, nododot valsts vadību ārējai vadībai, bet izdarot to astoņus gadus atpakaļ, tā ir pilnībā noņēmusi no sevis atbildību par militāro zaudējumu.

Protams, ukraiņu politiķi šai jautājumā apvainos viens otru. Bet, lai saprastu notiekošo, nepieciešams noteikt īsto vaininieku, jo tieši tas, kurš tagad nodod Ukrainu, uzskata šādu rīcību par bandinieka upurēšanu ģeopolitiskā spēlē, kuru cer uzvarēt.

Katastrofāli ātrās UBS sagrāves vaininieki ir tie, kuri visus šos gadus reāli vadīja Ukrainas ārpolitiskās un aizsardzības aktivitātes – tas ir ASV.

Astoņu gadu laikā ASV spēja mobilizēt Ukrainas atbalstam 80 miljardus dolāru. Tie ir gan SVF kredīti, gan atsevišķu rietumvalstu kredīti, gan ERAB kredīti, gan Pasaules bankas kredīti, gan tiešā ASV, ES un atsevišķu ES un NATO dalībvalstu palīdzība. Sadalīti dažādās programmās šie līdzekļi tika praktiski nekontrolēti izzagti, ko paveica Ukrainas vadītāji un viņu amerikāņu kuratori, nedodot valstij nekādu labumu. Apmēram puse no saņemtajiem līdzekļiem aizgāja, lai refinansētu vecos parādus.

Un tagad pieņemsim, ka ASV, kā apgalvo daži Krievijas eksperti, grasījās Ukrainā radīt varenu militāri – politisko monstru, kurš rada netriviālu apdraudējumu Krievijas dienvidiem, tai skaitā arī Krimai. Lai to izdarītu, vajadzēja radīt spēcīgus un disciplinētus bruņotos spēkus, un tāda iespēja ASV bija.

Armijai ir nepieciešams nopietns finansējums. Ukrainas budžeta nauda, kas tika izdalīta UBS vajadzībām, pa pusei tika izzagta, bet pārējais pietika tikai tekošajai finansēšanai (algu izmaksas, pārtika, izejmateriāli, kuru tāpat nepietika un kā trūkumu kompensēja brīvprātīgo ziedojumi).

Lai atrastu līdzekļus UBS, amerikāņiem nebija nepieciešams īpaši piepūlēties. Pietiktu kaut vai tikai pārliecināt savus Rietumeiropas draugus iesaldēt uz desmit gadiem agrāk Ukrainai izsniegto kredītu atmaksu (tas ir, veikt reālu Ukrainas valsts parāda restrukturizāciju, nevis tā imitāciju, ko veica Jaresko). Šai gadījumā visus 70 – 80 miljardus, kurus Ukrainai izsniedza Rietumi, varēja izlietot aizsardzības vajadzībām.

Ukrainai nepietika karaspēka un iespēju, lai piesegtu dziļos flangus (gan no Melnās jūras puses, gan no Pripjatskas purvu puses), ko tagad izmanto Krievija. KF iespējamās militārās operācijas pret Ukrainu konfigurācija bija tik acīmredzama, ka tās kartes līdz 2014.gadam zīmēja ne tikai profesionāļi, bet pat amatieri. Sadalošie uzbrukumi no Ziemeļiem un Dienvidiem nolēma galvenos UBS spēkus uz ielenkumu katlā Dņepras austrumos, bet rezerves spēkiem bija jānokļūst otrā katlā (starp Dņepru un Zbručem).

Amerikāņu uzdevumu atviegloja tas, ka viņiem nevajadzēja panākt UBS gatavību uzvarēt Krieviju. Pietiktu nostiprināt to tik lielā mērā, lai militārā operācija pret to prasītu pārāk lielus upurus, kas būtu nepieņemami iekšpolitisku motīvu dēļ.

Lai piesegtu dienvidu virzienu, bija nepieciešama kaut kāda flote. ASV paveicās. 2014.gadā Ukraina Krimā zaudēja visu savu bezjēdzīgo floti. Ir skaidrs, ka radīt JS, kuri būtu spējīgi līdzvērtīgi cīnīties ar Krievijas floti, nebija iespējams. Bet tas arī nebija nepieciešams. Pietiktu ar to, ka tiktu izslēgta iespēja izsēdināt jūras desantu piekrastē no Izmailas līdz Hersonai. Tāpēc bija nepieciešams radīt piekrastes aizsardzības sistēmu, kuras pamatā būtu sadarbība starp mūsdienīgiem raķešu kompleksiem, flotes vieglajiem spēkiem (raķešu kuteri un korvetes) un manevrēt spējīgiem sauszemes spēkiem.

Tā kā Ukrainas flote bija izjauktā stāvoklī, amerikāņiem bija unikāla iespēja radīt to no nulles. Pie tam nebija nepieciešams iepirkt superdārgus kuģus un bruņojumu. Pietiktu ar lietošanā jau bijušiem kuģiem, kurus apvienotu sabalansētā sistēmā un kurus vadītu labi apmācītas ekipāžas. Lai izslēgtu tradicionālo ukraiņu militāristu un politisko struktūru negatīvo ietekmi, ASV varēja paņemt uz sevis UBS dienvidu flanga grupējuma apbruņošanas un apmācības jautājumus. Naudai pat nevajadzēja nokļūt ukraiņu kontos.

Pie tam, astoņu gadu laikā, piegādājot divus lietošanā bijušus brigāžu tehnikas kompleksus (mehanizētajām brigādēm) gadā un izvedot uz Poliju šo brigāžu personālsastāvu, varēja iegūt 16 jaunas UBS brigādes, kuru sastāvā būtu 16 tanku bataljoni, 48 motostrēlnieku bataljoni, 16 raķešu palaišanas divizioni, 16 pašgājējartilērijas divizioni, 16 zenītraķešu artilērijas divizioni un citas daļas. Tā ir vesela jauna armija, kuru varēja dislocēt Rietumukrainā un turēt rezervē.

Pie tam visu to vēl varēja piesegt ar mūsdienīgu pretgaisa aizsardzības sistēmu rajoniem (Galīcija, Odesa–Dņepropetrovska-Zaporožje un Kijeva-Žitomira-Umaņa).

Visa pārējā Ukrainas armija jebkurā gadījumā paliktu apmēram pašreizējā stāvoklī, bet tās dienvidu flangs būtu daudz labāk piesegts , kas apgrūtinātu dziļo izlaušanos no Krimas, bet aizmugurē būtu labi bruņotas un sagatavotas rezerves, gatavas likvidēt gan triecienus no Ziemeļiem, gan izlaušanos uz Dņepru, gan desanta izsēšanos aizsardzības aizmugurē.

Papildus PAS spēki apgrūtinātu Krievijas aviācijai iespēju apspiest šo grupējumu. Pretestībai gaisā amerikāņi varēja nodrošināt ukraiņu aviācijai izeju uz Rumānijas un Polijas lidlaukiem, kā arī darbību no šiem lidlaukiem.

Pie tam, ja vēl piespiestu Ukrainas ģenerālštābu saplānot laicīgu kreisā krasta grupējuma atkāpšanos aiz Dņepras ar arergardnām cīņām, bet bez liekas kavēšanās, tad varēja cerēt radīt Krievijas spēkiem ne tikai pietiekami lielus zaudējumus, bet pat radīt pa Dņepras upi bloķējošu pozīciju, izslēdzot iespēju Krievijai ar militāru uzvaru pabeigt Ukrainas operāciju.

Ja tamlīdzīgas darbības plānotu Krievijas valdība, tad tā visdrīzāk no šiem 80 miljardiem kaut ko vēl ietaupītu. Amerikāņi iespējams iztērētu vairāk, bet par rezultātu ir jāmaksā. Tomēr, pat neskatoties uz šādas shēmas acīmredzamību, ASV pat necentās to realizēt.

Kāpēc? Tāpēc, ka, ja nav straujas un ātras uzvaras garantija, tad Krievija nekad nesāktu militāru operāciju pret Kijevu – pārāk lieli ir ģeopolitiskie zaudējumi. Un tas viss tāpēc, ka amerikāņiem jau kopš paša sākuma bija nepieciešama nevis stipra Ukraina pie Krievijas robežām, bet gan krievu – ukraiņu karš. Korumpētie un profesionāli vājie ukraiņu vadības kadri izslēdza iespējamību radīt Ukrainā pašpietiekamu ekonomiku. Valsts bija orientēta tikai uz ārējo finansēšanu, pārvēršoties savam saimniekam par melno caurumu, kurš ar mežonīgu ātrumu aprij resursus.

Savukārt karš, papildus tam, ka nodod Ukrainu Krievijas bilancē, ļauj ASV konsolidēt Rietumvalstis (kaut vai uz laiku) uz antikrieviskām pozīcijām (ko mēs pašreiz arī novērojam). ASV upurēja bandinieku, lai konsolidētu visas savas pozīcijas. Tieši tāpēc Krievija tik ilgi šo upuri nepieņēma, līdz to gala beigās piespieda veikt šo gājienu.

Un tāpēc, neskatoties uz maidana bratijas cerībām, ASV neko nedarīja, lai nostiprinātu Ukrainas aizsardzības spējas, jo tas nonāktu tiešā pretrunā galvenajam mērķim – provocēt militāru konfliktu ar Krieviju. Rietumi ievirzīja prorietumniecisko Ukrainu banzai uzbrukumā dēļ smukas informatīvās bildītes un lai atbrīvotos no viena lieka ēdāja.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts
/25.02.2022/

Avoti:
https://cont.ws/@ishchenko/2217664
https://ukraina.ru/opinion/20220225/1033370663.html

Informācijas aģentūra
/28.02.2022/