Pasaulē ir radusies kārtējā sistēmiskā krīze, kas izpaužas politiskās, ekonomiskās un arī sabiedriskās domstarpībās starp valstīm. Izeja no tās – valstu konsolidācija kopēju globālu problēmu risināšanai.
2000.gadā maz kurš ticēja, ka pasaulē sākas sistēmiskā krīze. 2008.gadā daudzi cerēja, ka pasaules ekonomikā ir tikai kārtējā cikliskā krīze, no kuras ar mazākiem vai lielākiem zaudējumiem izdosies izkļūt pēc trim – pieciem gadiem. Šodien maz kurš šaubās, ka pasaulē ir ilgtermiņa sistēmiskā krīze.
Bet kas tad īsti ir “sistēmiskā krīze”? Sistēmas krīze. Ne ekonomiskā, ne finansu, ne politiskā, ne reģionālā krīze, bet gan visas globālās sistēmas savstarpējo attiecību (politisko, ekonomisko, finansu, sabiedrisko) krīze, kura radās pēc PSRS sabrukuma un vienpolārās “pax аmericana” pasaules izveidošanās. Tas ir, pasaules sabiedrības organizatoriskā forma pārstāja atbilst tās attīstības vajadzībām.
Klasiska izeja no šādas situācijas, kas vairākkārtīgi XX gadsimta laikā tika izmēģināta, ir pasaules karš. Patiesībā viss XX gadsimts bija viena un tā paša pasaules kara turpinājums. Divreiz (1914. – 1918. un 1939. – 1945. gadā) tas izvērtās atklātās militārās sadursmēs starp valstu blokiem, kas apvienoja vadošās planētas lielvalstis. Pēdējais etaps (divu superlielvalstu un to kontrolēto sistēmu cīņa) noritēja kā aukstais karš, ko raksturo ekonomiskā, informatīvā un ideoloģiskā cīņa. Aukstais karš noritēja uz perifērijas karu un apvērsumu fona, kur abu pretinieku militārie spēki bija iesaistīti neformāli vai arī nebija iesaistīti vispār. Kodolpotenciālu faktors, kurš darbojas līdz pat šai dienai, padarīja par neiespējamu (ja neņem vērā kļūdu iespējamību) tiešu lielvalstu militāru sadursmi.
Uz 1990-o gadu beigām iespējas pārvarēt krīzi, pārdalot resursus par labu uzvarētājam (vienalga kādā karā “karstājā” vai aukstajā), bija izsmeltas. 2000-o gadu sākumā ASV sāka, bet 2010-ajos gados intensificēja globālās sistēmas, kurā paši ieņēma vienīgā hegemona lomu, iznīcināšanas procesus. “Vadāmā haosa” teorija var izskaidrot visu ko, tikai ne to, kādēļ atzītam vispasaules līderim ir jāsāk iznīcināt pasaules kārtība, kurā viņš ir līderis.
Ja mēs atskatāmies atpakaļ, tad redzam, ka divus “karstos” pasaules karus Vācija sāka, būdama apdalīta ar resursiem. Tas ir, Vācija sāka karus, gribot izmainīt esošo pasaules kārtību sev par labu.
Aukstajā karā ASV un PSRS cīnījās katra par savas sistēmas vispasaules dominēšanu un attiecīgi arī par savu dominēšanu visā pasaulē.
Bet pasaules praksē nav tāda gadījuma, kad kādas sistēmas līdervalsts sāktu apzināti haotizēt (kas pēc būtības nozīmē iznīcināt) savu sistēmu tieši tobrīd, kad tās līderību neviens neapstrīd un kad hegemonam pieejamais resursu daudzums ievērojami pārsniedz tā iespējamo oponentu kopējo resursu daudzumu.
Šodien mums ir darīšana ar situāciju, kad ASV vairs nespēj pa vecam vadīt sistēmu, kuru viņi paši radīja. Un tieši tāpēc ASV ir uzsākusi pašu radītās sistēmas iznīcināšanu, lai atrisinātu pārejas uz jaunu sistēmu (vai esošās sistēmas “pārlādēšanas”) problēmu uz visas pārējās pasaules rēķina.
Tomēr haosu nav iespējams vadīt, pat ja to nosauc par vadāmu haosu. Ja valsts ir iznīcināta, tad ir vienalga, kur tas ir noticis – Somālijā, Lībijā vai Ukrainā. Jebkurā gadījumā pēc valstiskas sistēmas iznīcināšanas mums ir darīšana ar spontānām, nestabilām, nesistēmiskām apvienībām, kuru vadība iznīcināmās sistēmas ietvaros nav iespējama.
Piemēram, [normālas] armijas štābs viegli vada divīziju klasiskas militāras operācijas ietvaros. Bet, ja divīzija ir ielenkta, ar to ir pārtraukti sakari, tā netiek vairs apgādāta un ir pārgājusi uz partizānu kara cīņas taktiku, tad ar armijas štābam pieejamajiem līdzekļiem šo divīziju vadīt vairs nav iespējams. Labākajā gadījumā vadības atjaunošana var notikt jaunā līmenī un pavisam citas savstarpējo attiecību sistēmas ietvaros (piemēram, 2.pasaules karā partizānu kustību vācu okupētajās teritorijās vadīja no Maskavas).
Tādējādi sistēmiskās krīzes apstākļos (kad ir izsmeltas globālās sistēmas stabilas attīstības iespējas) ASV liek uzsvaru uz apsteidzošu sistēmas iznīcināšanu. Pie tam viņi vadās no tā, ka viņu kontrolētie resursi pietiks, lai pārdzīvotu neizbēgamo visas pasaules haotizāciju ar vismazākajiem zaudējumiem, un ka viņi pēc tam sāks jaunas globālas sistēmas veidošanu atrodoties daudz labākā situācijā, nekā visa pārējā pasaule.
Citiem vārdiem sakot, visas pārējās pasaules zaudējumiem no globālās sistēmas iznīcināšanas ir ievērojami jāpārsniedz ASV zaudējumi. Tādējādi amerikāņu prāt viņiem būtu bijis jāpaliek par vienīgo regulāras vadības centru – par stabilitātes saliņu pilnīgi nestabilā pasaulē.
Ja mēs novērtēsim situāciju pasaules ekonomikā (tai skaitā arī dramatisko naftas cenu kritumu) no šāda skatu punkta, tad sapratīsim, ka naftas cenu kritums ir ne tikai stabils un ilgtermiņa, bet arī objektīvs faktors. Esošās globālās sistēmas iznīcināšana nevar neizsaukt ražošanas, starptautiskās tirdzniecības un kooperācijas samazināšanos.
Permanentais pasaules, reģionālais un nacionālais fondu tirgu process, kā arī cenu (un pieprasījuma) samazināšanās uz visa veida resursiem (ne tikai uz naftu), ir labākais apliecinājums, ka pasaules ekonomikas kā vienota veseluma iznīcināšanas process un nacionālo un reģionālo ekonomisko sistēmu (kur tām izdodas saglabāties) autarķizācijas (pašpietiekamības) process norit pilnā sparā. Savukārt ASV, izmantojot sankciju mehānismus, kas nebūt nav vērsti tikai pret Krieviju (ne pirmkārt pret Krieviju un ne visstiprāk pret Krieviju), turpina mēģinājumus destabilizēt atlikušās stabilitātes saliņas, kuras potenciāli varētu kļūt par alternatīvas sistēmas “savākšanas punktu”.
Vai ir iespējams kaut kādā veidā pretoties šādai stratēģijai? Jā, ir iespējams, bet ne visi to spēs. Lai pretotos šādai stratēģijai, ir nepieciešami trīs priekšnosacījumi.
Pirmkārt, valstij (vai valstu grupai), kura vēlas konkurēt ar Ameriku cīņā par jaunās globālās sistēmas “savākšanas punktu”, ir jābūt pietiekamam resursu potenciālam (cilvēku un dabas resursi, zinātniskais un tehniskais potenciāls), kas ļauj uz pašu resursu rēķina pārdzīvot globālo ekonomisko sakaru pārtrūkšanas periodu autarķiskas (vai pusautarķiskas) ekonomikas režīmā.
Otrkārt, tādai valstij (vai valstu grupai) ir jābūt pašu rūpnieciskam potenciālam, kurš ir pietiekams, lai nodrošinātu pašu vajadzības galvenajos produktu veidos, tai skaitā arī augsti tehnoloģiskos.
Treškārt, tādai valstij ir jābūt bruņotajiem spēkiem, kuri ir spējīgi aizsargāt savus resursus un valsts iekšējo stabilitāti no ASV destabilizācijas stratēģijas.
Ja mēs augstāk minētos punktus piemērām Krievijai, tad redzam, ka Krievijas vājā vieta ir pirmais punkts – neatrisināta demogrāfiskā problēma, tai skaitā nepietiekams pašu iedzīvotāju daudzums, lai nodrošinātu stabilu, maksātspējīgu pieprasījumu pēc pašu rūpniecības produkcijas. Tāpat Krievijai ir problēmas ar otro punktu – Krievijas rūpniecība ir spējīga saražot gandrīz visu nepieciešamo produkciju, tomēr atsevišķos gadījumos tai joprojām ir atkarība no ārvalstu tehnoloģijām un rezerves daļām.
Tieši tāpēc Krievijas vadība tik neatlaidīgi iestājas par Eirāzijas ekonomiskās savienības saglabāšanu un attīstību, kā arī partnerības ar Ķīnu pilnveidošanu un sadarbības attīstību, ja ne ar visu Eiropas Savienību, tad vismaz ar Vāciju (ar tās augsti tehnoloģisko rūpniecību), iesaistot tās Eirāzijas integrācijas projektos.
Ķīna jau sen ir kļuvusi par pasaules darbnīcu un tai ir praktiski neierobežots iekšējais tirgus. Vācija ir spējīga nodrošināt trūkstošās tehnoloģijas un piegādāt nepieciešamās rezerves daļas. Bijušās Vidusāzijas padomju republikas ir apvienotās Eirāzijas ekonomikas transporta koridors uz Ķīnu, papildus noieta tirgus un resursu bāze. Eiropas bijušās PSRS republikas ir transporta koridors uz Vāciju (ideālā gadījumā uz visu ES), kā arī papildus 50 – 60 miljonu cilvēku noieta tirgus (pie nosacījuma, ka iedzīvotāji būs pietiekami maksātspējīgi).
Šādā formātā Eirāzijas ekonomika ne tikai var pārdzīvot haotizācijas periodu, bet tā jau tagad ir spējīga kļūt par alternatīvas globālas sistēmas “savākšanas punktu”. Apstākļos, kad ASV strādā uz pasaules haotizāciju, jo zaudē iespēju pārvaldīt pasauli pa vecam, pašpietiekamais Eirāzijas valstu klāsteris, kuru aizsargā Krievijas kodollietussargs, kļūst par dabisku pievilkšanas punktu stabilitātes saliņām visā pasaulē.
Un te naftas un citu dabas resursu cenas samazināšanās pārstāj spēlēt negatīvu lomu un kļūst par nacionālo un reģionālo attīstību nodrošinošu apstākli. Lētie resursi vairs netiek apmainīti pret dārgo ASV augsti tehnoloģisko produkciju (kam ir augsta pievienotā vērtība) un rada apstākļus pašu augsti tehnoloģiskās ražošanas attīstībai, kas varētu konkurēt ar amerikāņu produkciju dēļ pieejas lētiem resursiem un dēļ kontroles pār lielu, maksātspējīgu un stabilu tirgu.
Kopējas problēmas izdevīgāk ir risināt kopā, vēl jo vairāk tādēļ, ka ASV haotizācijas stratēģija vienādā mērā ir vērsta ne tikai pret Ķīnu, Krieviju un Eiropas Savienību [arī pret Latviju], bet arī pret Kazahstānu, Azerbaidžānu, Baltkrieviju, Armēniju utt. No Vašingtonas skatu punkta vecā pasaule ir jāiznīcina pilnīgi visur, izņemot ASV. Vājākās valstis šādā situācijā ir nolemtas ātrai iznīcībai, bet izdzīvot spēs tikai spēcīgākie un tās vājās valstis, kuras būs ar spēcīgajām kādā savienībā.
Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/18.01.2016/
Avots:
http://cont.ws/post/183023
Informācijas aģentūra
/26.01.2016/
Informācijas aģentūra 
Ļoti labas publikācijas un raksti! Tas ir nepieciešams un jādara. Zinu ka tas prasa laiku. Citādi masu dezinformācijas līdzekļi dominē. Lai izdodas un ir laiks!