Aleksejs Arestovičs (Алексей Арестович)
Viena no zīmīgākajām personām, kura labi raksturo to traģisko sarežģītību, kas pašreiz notiek Ukrainā, ir Vladimira Zeļenska administrācijas vadītāja ārštata padomnieks un viens no galvenajiem Ukrainas varasiestāžu runasvīriem Aleksejs Arestovičs. Tāpēc ir vērts iepazīties ar viņa biogrāfiju, kura pietiekami daudz ko izskaidro.
Biogrāfiskie dati
Dzimis 1975.gada 3.augustā Dedoplisas militārajā pilsētiņā Gruzijas PSR, kur dienēja viņa tēvs Nikolajs Arestovičs, kurš bija padomju armijas virsnieks. Arestovičam ir baltkrievu un poļu asinis, un pēc viņa paša stāstītā tā dzimta esot augstdzimušāka par Krievijas caru Romanovu dzimtu.
Ir māsa Oļesja Arestoviča – Korņiļčuka (notārs Kijevā), kuras vīrs Andrejs Korņiļčuks strādāja Ukrainas parlamenta administratīvajā pārvaldē, bija sekretārs iekš PACE un pašreiz strādā diplomātiskajā dienestā ārvalstīs.
Vēl padomju laikā ģimene pārvācās dzīvot uz Kijevu, kur Aleksejs pabeidza 178.skolu un 1992.gadā iestājās Kijevas nacionālās universitātes (KNU) Bioloģijas fakultātē.
1993.gadā Arestovičs aizrāvās ar aktiermākslu un sāka spēlēt Kijevas teātra studijā “Melnais kvadrāts”, ko turpināja darīt daudzus nākamos gadus. Pameta studijas KNU, bet iestājās un 1999.gadā pabeidza Odesas sauszemes spēku institūtu (pašreiz Kara akadēmija), iegūstot militārā tulka diplomu.
No 1994.gada līdz 2005.gadam strādāja Ukrainas militārajā izlūkdienestā (GUR), kas ir sava veida padomju GRU analogs. Arestovičs bija Stratēģisko pētījumu departamenta darbinieks un pēc viņa vārdiem, “mūsu sagatavotās atskaites gūlās uz galda prezidentam, premjerministram, aizsardzības ministram, parlamenta priekšsēdētājam utt.”
Kopš 2000.gada vada dažāda veida psiholoģiskos seminārus un treiningus. Mācījies teoloģiju Kijevas Sv. Akvīnas Toma Reliģisko zinību institūtā, kas ir Dominikāņu ordeņa vadīta mācību iestāde.
No 2003. līdz 2010. gadam mācījās krievu filozofa, psihologa un rakstnieka Avesaloma Podvodnova skolā “Cilvēks starp cilvēkiem”.
Aleksejs Arestovičs, Dmitrijs Karčinskis, Aleksandrs Dugins 2005.gadā Maskavā paziņo par “Eirāzijas antioranžās frontes” izveidi
2005.gada janvārī oficiāli iestājas krievu okultā fašista Aleksandra Dugina domubiedra un drauga Dmitrija Karčinska partijā “Brālība” un uzreiz kļūst par tās priekšsēdētāja vietnieku, bet tā paša gada februārī kopā ar Karčinski un Duginu piedalās preses konferencē Maskavā, kurā tiek paziņots par “Eirāzijas antioranžās frontes” izveidi. Regulāri braukāja uz Aleksandra Dugina “Eirāzijas savienības” pasākumiem. Vēlāk 2019.gadā, komentējot savu saistību ar Duginu, Arestovičs taisnojās, ka esot “pētījis ienaidnieku”.
2007.gadā kļūst par kompānijas Aegis Artist Group līdzdibinātāju un direktoru, kura nodarbojas ar korporatīvo pasākumu organizēšanu un filmu radīšanu. Kā aktieris Arestovičš ir uzņēmies 17 dažādās krievu un ukraiņu filmās, tai skaitā “Muhtara atgriešanās” (Возвращение Мухтара), “Nebaidies, esmu blakām”( Не бойся, я рядом), “Brālis par brāli – 2”(Брат за брата-2). Bijis vairāku filmu producents. Uzņēmās reklāmās.
Filmā “Nebaidies, esmu blakām” (2012) Arestovičs tēlo bankas darbinieku Igoru Smirnovu, kurš, mēģina atgūt svu draudzeni, pārģērbjoties par sievieti un visiem stādoties priekšā kā topošā dziedātāja Ļusja Zaiceva. Krievijas informatīvajā vidē Arestovičš nepārtraukti tiek izsmiets, to publiski asociējot ar šo tēlu un nievājoši saukājot par Ļuseņku vai Ļuseņku Karameļķu.
2009.gada sākumā kopā ar Dmitriju Karčinski organizē pilsoniskās iniciatīvas kustību “Nost ar visiem”.
2009.gada jūnijā tiek iecelts par Odesas pilsētas padomes Primorskas rajona administrācijas priekšsēdētāja vietnieku, bet jau pēc trim mēnešiem neskaidru iemeslu dēļ amatu pamet.
2013.gadā kā ģimenes psihologs vada TV šovu “Iemāci mūs dzīvot” TV kanālā ICTV, kuru kontrolē ukraiņu oligarhs un bijušā Ukrainas prezidenta Leonīda Kučmas meitas vīrs Viktors Pinčuks (kurš ir cieši saistīts ar Klintonu ģimeni).
Pēc Janukoviča gāšanas 2014.gadā Arestovičs regulāri parādās visdažādākajos masu medijos kā militārais un politiskais eksperts. Tad viņš arī kļūst par aktīvu blogeri Facebook un Youtube platformās, samērā īsā laikā kļūstot par vienu no apmeklētākajiem Ukrainas blogeriem. Arestoviča panākumus mediju vidē mēdz izskaidrot arī ar to, ka viņa klusā un mierīgā balss nomierina cilvēkus un iedveš tiem cerību.
Kopš 2014.gada kā brīvprātīgais ir piedalījies karadarbībā pret Donbasa separātistiem. Programmas “Tautas rezervists” ietvaros piedalījās militāro vienību sagatavošanā. Organizēja labdarbības fondu psiholoģiskās palīdzības sniegšanai ATO (anti teroristiskās operācijas) dalībniekiem.
Kopš 2015.gada ir precējies ar Anastasiju Arestoviču (Gribanovu), ar kuru kopā audzina divus abu kopējos bērnus un meitu no Arestoviča pirmās laulības.
2017.gada decembrī Arestovičs publiski atzīstas, ka kopš 2014.gada ir regulāri melojis saviem lasītājiem un klausītājiem un ka viņš izjūt mērenu riebumu pret lielāko daļu ukraiņu.
No 2018.gada septembra līdz 2019.gada septembrim dien Ukrainas bruņotajos spēkos Donbasā netālu no Kromatorskas kā militārais izlūks. 2022.gada aprīlī Arestovičs paziņoja, ka viņam ir pulkveža militārā pakāpe.
Līdz 2020.gada rudenim asi kritizēja Vladimiru Zeļenski un viņa vēlētājus. Zeļenski viņš ir nodēvējis par “vatņiku” un “oligarhu lellīti”. Viens no Arestoviča izteikumiem 2019.gadā: “Nobalsot par cilvēku ar tādu īpašību kopumu, kādas ir Zeļenskim, varēja tikai pilnīgi “dolbajobi”(долбоёби).” Bieži uzstājās Pjotram Porošenko piederošos medija resursos, kādēļ ieguva t.s. ”porohabota” (algota Porošenko aģitatora) slavu.
2020.gada martā vada lekciju ciklu “Cita Ukraina”, kurā ne pārāk glaimojoši raksturo lielāko daļu Ukrainas iedzīvotājus un izklāsta savu Ukrainas koncepciju, saskaņā ar kuru Ukraina esot īstā Krievzeme, kādēļ Ukraina ir jāpārsauc par Krievzemes Ukrainu un kādēļ Ukrainai esot jāuzņemas pilna atbildība par Krievijas impērijas un Padomju Savienības vēsturiskajiem periodiem, kuras esot radījuši ukraiņi. Lekcijā Arestovičs norāda, ka viņš ir tikai viens no šīs koncepcijas līdzautoriem, ka tā esot radīta 2008.gadā un ka viņš personiski esot pārliecinājis par tās lietderīgumu daudzus ietekmīgus cilvēkus.
2020.gada 28.oktobrī bijušais Ukrainas PSR Augstākās padomes priekšsēdētājs un bijušais Ukrainas prezidents Leonīds Kravčuks, kurš tobrīd bija Ukrainas pārstāvis Trīspusējā kontaktu grupā (TKG) par Minskas vienošanos izpildi, ieceļ Arestoviču par oficiālu Ukrainas puses runasvīru TKG. Tobrīd bija eksperti, kuri uzskatīja šo iecelšanu par vienu no kara priekšvēstnešiem. Neilgi pirms tam (05.08.2020) par Ukrainas Militārā izlūkdienesta (GUR) priekšnieku tika iecelts Arestoviča īpaši slavētais Kirils Budanovs.
2020.gada 1.decembrī Ukrainas prezidenta administrācijas vadītājs Andrejs Jermaks ieceļ Arestoviču par savu ārštata padomnieku stratēģiskās komunikācijas un nacionālās drošības jautājumos.
2022.gada janvārī Arestovičs paziņo par nodomu pamest Ukrainas prezidenta administrāciju, bet pēc kara sākuma maina lēmumu un paliek, kļūstot par galveno oficiālo Ukrainas varasiestāžu kara laika runasvīru, kuru “translē no visiem gludekļiem”.
Aleksandra Dugina drauga Dmitrija Karčinska “solārās iniciācijas” produkts?
2021.gada 21.novembrī, sakarā ar Arestoviča iecelšanu par TKG Ukrainas puses runasvīru, blogu platformā “Livejournal.com” anonīms blogeris publicēja rakstu “Dugins, Arestovičs un Karčinskis – KR GRU zilā eirāziskā specnaza trīs spēkavīri” (Дугин, Арестович и Корчинский – три богатыря голубого евразийского спецназа ГРУ РФ).
Lai gan raksts ir acīmredzami tendenciozs un tas satur nomelnojoša rakstura nepietiekami pamatotus apgalvojumus, tas tāpat ir gana interesants un labi izskaidro noteiktas tendences un notikumus. Raksts beidzas ar pravietiskiem vārdiem: “Arestovičs pārvērtīs TKG par klaunādi, kas novedīs pie konflikta Donbasā eskalācijas un kara, kuru tik ļoti gaida KF GRU.”
Raksts sākas ar apgalvojumu, ka vēlīnajā PSRS padomju militārais izlūkdienests GRU vervēšanas procesa laikā esot veicis savu aģentu homoseksualizāciju. Kā konkrēti piemēri tiek apskatīts Aleksandrs Dugins Krievijā un Dmitrijs Karčinskis Ukrainā. Šai ziņā uzmanība tiek pievērsta arī faktam, ka LGBT kustības savās valstīs aizsāka abu sievas, Krievijā – Dugina sieva Debrjanska, bet Ukrainā Oksana Karčinska.
Tiek minēts arī termins, ar kuru Dugins ar Karčinski apzīmējot savu līdzgaitnieku homoseksualizāciju. Tā ir “solārā iniciācija”, kas esot nekas cits kā rituālas homoseksuālas orģijas.
Raksta nobeigums tiek veltīts tieši Aleksejam Arestovičam, kurš esot viens no Karčinska “solāri iniciētajiem” puisīšiem:
“Ja Dugina skatījums uz viņam apkārt esošajiem puisīšiem ar gadiem mainījās un viņš sāka izvēlēties miesās lielākus, tad Arestovičs bija vistīrākais paša Dmitrija “solārās iniciācijas” produkts.
Te ir jānorāda, ka tāpat kā Dugins ar Debrjansku spēja pacelt LGBT karogu Krievijā, tā arī Oksanas un Dmitrija Karčinsku pāris kļuva par šī virziena pionieriem.
Oksanas Karčinskas aizgādībā un viņai personiski piedaloties Kijevā regulāri notika ballītes un tusiņi LGBT pārstāvjiem.
Tiesa gan ir jāatzīst, ka Dmitrijs bija pieticīgāks un “solārās iniciācijas” ar saviem adeptiem veica citās, daudz nomaļākās vietās.
Triumfālā Ļovočkina atgriešanās lielajā politikā atjaunoja un atgrieza pie dzīvības daudzus viņa projektus [Sergejs Ļovočkins, bijušais Ukrainas prezidenta Janukoviča administrācijas vadītājs, ir viens no pedofilijā pieķertajiem Ukrainas politiķiem]. Arestovičs ir viens no tiem.
Uzskaitīt viņa varoņdarbus un sasniegumus ir ne mazāk muļķīgi kā censties saskatīt jēgu viņa izdodamajās skaņās. Viņš ir vienkāršs seksists, mūžīgais varenā un drausmīgā Karčinska adjutants, kurš savukārt ir visparastākais KF GRU produkts ar visu to pareizticīgi – komunistiski – okulto ideoloģisko farsu, kurš akurāti tika iedzīts viņam galvā Dugina “solāro iniciāciju” laikā.“
Atzīšanās melos, nepatriotismā un riebumā pret ukraiņiem
2017.gada decembrī Aleksejs Arestovičs publicēja savā sociālā tīkla kontā šokējošu ierakstu, kurā publiski atzinās melos un pateica, ka nicina Ukrainas tautu.
“Es jums daudz esmu melojis sākot no 2014.gada pavasara. Es devu divu virzienu izkropļotu informāciju, kurā mēs vienoti un varonīgi cīnāmies un ka Ukrainu sagaida brīnišķīgas perspektīvas. Tā bija pret Krievijas Federāciju vērsta melnā propaganda. Tas bija vistīrākais propagandas darbs, kas bija saistīts ar Krievijas militāro agresiju pret Ukrainu.
Tagad, pēc 3 gadiem, esmu nonācis līdz atziņai, ka propaganda ir daļa no kara un tā pat (diemžēl) ir nepieciešama, bet tikai anonīmi, nevis parakstoties zem tā ar savu vārdu.
Bet tagad par maniem patiesajiem uzskatiem: 1. Es neesmu patriots. Pie tam, ne tikai Ukrainas, bet nekādas nacionālas valsts kā tādas patriots. (…) 4. Es neuzskatu ukraiņu tautu par kaut ko izcilu, bet mūsu sabiedrību par kaut ko īpašu. Pat otrādi, es uzskatu ka tām abām [ukraiņu tautai un Ukrainas sabiedrībai] piemīt virkne sistēmisku un ģenētisku trūkumu, starp kuriem pirmajās vietās ir minami maziskums, histēriskums un iracionalitāte.
Kopumā pret sabiedrības masu (tās pašreizējā stāvoklī) es izjūtu jūtas, kuras ir tuvas mērenam riebumam, lai gan attiecībā uz tās [tautas un sabiedrības] perspektīvām es joprojām saglabāju mērenu optimismu. Tiesa gan pavisam mērenu. Ļoti, ļoti. (…)”
Lielu Ukrainas armijas zaudējumu atbalstītājs
2015.gadā t.s. “Debaļcevas katla” izveidošanās laikā, kad cīņās ar Doņeckas tautas republikas karavīriem gāja bojā apmēram 3000 Ukrainas karavīru, Arestovičs paziņoja sekojošo: “Pat ja mēs pilnībā zaudēsim Debaļcevas grupējumu, tā būs traģēdija daudzām ģimenēm, bet nekļūs par katastrofu, kuras rezultātā sabrūk fronte. Tas skan drausmīgi, bet mēs, bez kaujas spēju zaudēšanas, varam sev “atļauties” vēl piecus tādus katlus. Mēs esam lielākā Eiropas valsts. Pat ja mēs zaudēsim kā nogalinātus 30 tūkstošus karavīru, tie nebūs nozīmīgākie zaudējumi, ņemot vērā spēles, kura šeit attīstās, likmes un mērogus.“
Šis Arestoviča teksts ir ļoti zīmīgs 2022.gada kara sakarā, kad, ņemot vērā Krievijas avotu ziņoto, Ukrainas zaudējumi ir kā minimums 30 tūkstoši nogalinātu kareivju (šim skaitlim nemitīgi pieaugot), kad, ņemot vērā Ukrainas karavīru publiskus vēstījumus, Ukrainas armijas komandējošais sastāvs masveidā sūta nesagatavotus cilvēkus ar nepietiekamu bruņojumu drošā nāvē pretī tankiem un raķetēm un kad pats Arestovičs publiski paziņo, ka Ukraina karošot līdz pēdējam karavīram.
Citiem vārdiem sakot, šis izteikums ir viens no daudzajiem apliecinājumiem tam, ka Arestovičs absolūti nerēķinās ar Ukrainas karavīru dzīvībām. Un kādēļ lai viņš ar tām rēķinātos, ja viņš izjūt mērenu riebumu pret lielāko daļu ukraiņu?!
5. projekta “Cita Ukraina” līdzautors un ideologs
2020.gada martā Aleksejs Arestovičs savā Youtube kontā publicē 6 daļu lekciju – semināru “Cita Ukraina”, kurā izklāsta savu nākotnes Ukrainas redzējumu, kam viņš ir tikai viens no līdzautoriem un kurš esot radies 2008.gadā.
Arestovičs konstatē, ka Ukrainai ir 4 aktuāli sabiedriskie projekti (krievu, padomju, nacionālistiskais un eirointegracionālais), katram no kuriem esot savi nopietni trūkumi, kurus vieno princips, ka katrs no tiem mēģina atteikties no noteiktiem Ukrainas vēstures periodiem un noteiktām sabiedriskām grupām. Arestovičs apgalvo, ka viņš savā 5.projektā mēģinot apvienot šos četrus projektus, neatsakoties ne no viena vēsturiskā perioda un ne no vienas sabiedriskās grupas. Arestovičs piedāvā pārsaukt Ukrainu par Krievzemes Ukrainu un uzņemties pilnu atbildību par Krievijas impērijas un Padomju Savienības vēsturisko periodu sasniegumiem un noziegumiem, jo abas šīs valstis esot radījuši tieši ukraiņi. Pēc Arestoviča pat krievu valodu, kura īstenībā esot ukraiņu valodas paveids, esot radījuši ukraiņi.
Raksturojot esošo Ukrainas valsts un sabiedrības stāvokli, Arestovičš ir vairāk kā skarbs. Viņš pilnīgi pareizi konstatē, ka “nav tādas lietas kā ukrainis”, ka tie, kurus mēdz saukt par ukraiņiem ir ļoti dažādi un ka viņus nekas neapvieno (pat nav tādas vienotas ukraiņu valodas): “Mēs esam sašķelti, nodalīti cilvēki ar ļoti atšķirīgām vērtību sistēmām, kurus vispār nav skaidrs kas apvieno. Mūs apvieno situācija. (…) Mēs esam soļanka, ko ir sametuši vienā katlā vārīties. Mums ne tuvu nav nekāda kopēja “mēs”.”
Pie tam Arestovičs konstatē ukraiņu sabiedrības amorālo dabu, kura viņaprāt līdzinās agrīnās Kijevas Krievzemes vēsturiskajam periodam, kad par valdniekiem bija pēc būtības bandīti. “Mēs esam izvirtusi publika, kura pirmkārt domā par piķi, ” saka Arestovičs, “viszemākā līmeņa rūdītu egoistu varza. Nekaunīga, apnicīgi uzmācīga perifērija.” Viņš arī norāda, ka Ukrainā plaukst un zeļ cilvēku tirdzniecība: “Mēs pārdodam savas sievietes, ir mums tāds ienākumu postenis. Un vispār cilvēkus. (…) Kas tad mēs pēc visa šitā esam? Soļanka, kura grib sevi pēc iespējas dārgāk pārdot.”
Un galvenā Ukrainas problēma ir apstāklī, ka ukraiņi nav cienīgi Ukrainas teritorijas, kura ir ļoti labvēlīga komfortablai dzīvošanai, kādēļ Ukrainas teritorija ievērojami samazināsies: “Ukrainas nesabalansētās pamatpretruna ir, ka ukraiņi nav Ukrainas cienīgi. (…) Tas nozīmē tikai vienu, ka Ukrainas teritorija samazināsies tik lielā mērā, ka tas, kas šajā teritorijā dzīvo (mēs ar jums), spēs to apkalpot. Pēc manām aplēsēm tā būs apmēram Getmanšina (Гетманщина). Tie ir pieci apgabali. (…) Pāri paliks tāda nabaga Getmanšina bez izejas uz jūru, piekauta, nekaitīga, kāda tā ilgu laiku arī bija.”
Pie visām Ukrainas nelaimēm esot vainojams ukraiņiem raksturīgais Kijevas Krievzemes bandītiskais arhetips, kurš pats par sevi neesot slikts, bet tikai ļoti neattīstīts. Arestovičs apgalvo, ka šis arhetips esot “cilvēces briljants” un viņš deklarē gatavību to attīstīt. Arestovičs pauž atbalstu Teijiara de Šardena (Тейяра де Шардена) uzskatiem un viņa nākotnes Ukraina būšot augsti tehnoloģizēta un zaļa pilsētvalsts, kurā visiem viss būšot labi un kurai visa pasaule gribēšot pievienoties.
Lai pamēģinātu realizēt šo utopiju tajos drausmīgajos apstākļos, kurus Arestovičs gana patiesi apraksta, viņš piedāvā izmantot “pilsētas ielejā” koncepciju, kuras būtība ir sabiedrības apvienošana galēji negatīvu, nāvējošu apstākļu iedarbības rezultātā. Lai gan viņš atklāti to nepasaka, bet tieši milzu zaudējumus nesošs karš kā reiz labi noder šādas idejas realizācijai.
Lekcijā Arestovičs apgalvo, ka viņš par šīs koncepcijas lietderīgumu esot pārliecinājis daudzus ietekmīgus cilvēkus un tagad šīs idejas esot jāizplata tautas masās, kādēļ viņš arī organizēja šo semināru.
Ja Arestoviča lekciju apskata ar vēsu prātu, neiekrītot spīkera manipulatīvajās lamatās, kuras viņš kā gana talantīgs psihologs prasmīgi izmanto, tad ir, pirmkārt, jākonstatē, ka Arestovičs gandrīz vai atklāti ņirgājas par tiem saviem klausītājiem, kuri viņam tic. Savu apkārtējos nicinošo augstprātību viņš pat necenšas pārlieku slēpt.
Otrkārt, ir jānorāda, ka Arestoviča ideja par to, ka Krievija nav Krievija un krievi nav krievi, nav nekas jauns, un tā lielā mērā atkārto Lietuvas Lielkņazistes un Zečpospoļitas ideologēmas, kas apgalvoja, ka tieši tās ir īstās Kijevas Krievzemes mantinieces, pretstatā Maskavijas “tatāriem”. Tikai poļu kā civilizēto krievu vietā Arestovičs liek ukraiņus. Jeb, citiem vārdiem sakot, Arestovičs piedāvā ukraiņiem kļūt par neopoļiem un vedina tos turpināt poļu pilnībā zaudēto vēsturisko cīņu par Krievijas iekarošanu.
Treškārt, ir acīmredzams, ka Arestovičs ir ASV Demokrātiskai partijai tuvu stāvoša persona. Par to liecina gan viņa biogrāfija un kontakti, gan personība, gan ideoloģija un metodes, ko viņš izmanto. Citiem vārdiem sakot, Arestovičs ir neoliberālis ar visām no tā izrietošajām sekām.
Ceturtkārt, ir jāfiksē, ka Arestoviča idejas labi iekļaujas pamazināmā krievu nacionālisma plūsmā. Krievijā ir pietiekami daudz dažādu marginālu koncepciju, kuru galvenā doma ir sekojoša – visas Krievijas nelaimes esot no tās lielajiem izmēriem, tāpēc Krieviju vajagot tādā vai citādā veidā samazināt, un tad viss būšot nu ļoti labi. Tās atbalsta un intensīvi virza Krievijas nelabvēļi un ienaidnieki. Arī Arestoviča “Cita Ukraina” ir pieskaitāma šim idejiskajam segmentam, jo tās praktiska realizācija ar lielu varbūtību novestu pie Lielukrainas izveidošanās, kura tāpat būtu daudz mazāka un vājāka par pašreizējo Krievijas Federāciju.
Visbeidzot ir jāņem vērā, ka summa nemainās no saskaitāmo kārtības un ka Arestoviča idejas pie noteiktiem apstākļiem noteiktā realizācijā tāpat var novest pie Krievijas impērijas atjaunošanās, no kā daudzi tik ļoti baidās. Saskaņā ar Bžezinska doktrīnu Krievija ir impērija tikai tad, ja kontrolē Ukrainu, attiecīgi, ir pilnīgi vienalga vai Krievija iekaro Ukrainu vai arī Ukraina, kura sevi pasludina par īsto Krieviju, pakļauj sev KF, rezultāts ir viens – Krievijas impērijas atjaunošanās.
Avoti:
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%90%D1%80%D0%B5%D1%81%D1%82%D0%BE%D0%B2%D0%B8%D1%87,_%D0%90%D0%BB%D0%B5%D0%BA%D1%81%D0%B5%D0%B9_%D0%9D%D0%B8%D0%BA%D0%BE%D0%BB%D0%B0%D0%B5%D0%B2%D0%B8%D1%87
https://stars.segodnya.ua/stars/ukrainian/novyy-krash-akterskaya-karera-politika-i-lichnaya-zhizn-alekseya-arestovicha-1608259.html
https://abramshlimazl.livejournal.com/949363.html?
https://www.dsnews.ua/politics/vdart2827
Informācijas aģentūra
/30.05.2022/
Informācijas aģentūra 