Karkara kunga mājās Ezītis ar Karkara kungu iespiež vietējo avīzi. “Stop”, tipogrāfijas troksni pārkliedz Trušs. “Stop! Pārtrauc drukāt!”
“Karkar, ko Tu šeit esi uzrakstījis,” Trušs ar zīmuli baksta numurā. Karkara kungs samulsis paņem avīzi un nedroši lasa: “Varavīksne virs pļavas.”
“Un kas no tā?” neapmierināts viņu pārtrauc Trušs.
“Kā, kas no tā?!” sāk taisnoties Karkara kungs. “Vakar bija redzama varavīksne un es par to uzrakstīju.”
“Tieši tā!” nedroši sarunā iejaucas Ezītis. “Varavīksne vakar tiešām bija. Es redzēju.”
“Stop!” visus pārtrauc Trušs. “Kādu mēs avīzi izdodam? Mūsu avīzei ir jābūt in-te-re-santai.”
“Manuprāt varavīksne tas ir interesanti,” kautrīgi bilst Karkara kungs.
“Jā, un tā ir daļa no mūsu dzīves,” viņu steidz atbalstīt Ezītis.
“Kā jūs nesaprotat?” sašutis iesaucas Trušs. “Virsraksts ir galvenais. Virsrakstam jābūt tādam, lai būtu šausmīgi interesanti uzzināt, kas tad tur ir rakstīts.”
“Piemēram, Varavīksne – mutants,” Trušs attēlo mutantu. “Vai, Pēdējā varavīksne dzīvē,” Trušs skumjā izteiksmē iesaucas un aktieriski nokrīt zemē.
“Bet kāpēc tad pēdējā?” ieinteresēts jautā Karkara kungs.
“Redzi,” Trušs gavilējoši sauc. “Tev jau ir interesanti. Virsrakstiem ir jākliedz. Nu, lai garlaicīgi nebūtu.”
***
Ezītis ar Trušu pieved jaunāko izdevumu Lācim, Pūcienei un Aitiņam: “Jaunākās ziņas! Jaunākās ziņas! Varavīksne – mutants! Pēdējā varavīksne dzīvē! Lasiet tikai pie mums! Lasiet! Vai mēs vispār vēl kādreiz redzēsim varavīksni?! Tāpat numurā krustvārdu mīkla un humora stūrītis.”
***
Trušs, Ezītis un Karkara kungs domā, ko rakstīt nākamajā numurā.
“Ak, cik gan mūsu dzīve ir garlaicīga,” prāto Trušs. “Nekas nenotiek. Mums ir jāizdod nākamais numurs, bet mēs nezinām, par ko lai raksta.”
“Es vakar sadūru pirkstu,” Ezītis ieminas. “Ar kaktusu.”
“Parādi,” ieinteresējas Karkara kungs.
“Nē, pirksts – tas nav interesanti,” paziņo Trušs.
Tikmēr Ruksiņa, dungojot lirisku dziesmiņu, šūpojas šūpolēs. Šūpojas, šūpojas un nokrīt. “Au, kā man neiet,” iesaucas Ruksiņa. Pieceļas un šūpojas tālāk.
To redzot, Trušs iesaucas: “Izdomāju! Katastrofa šūpolēs!”
***
Ezītis ar Trušu pieved jaunāko izdevumu Lācim, Pūcienei un Aitiņam: “Jaunākās ziņas! Jaunākās ziņas! Katastrofa šūpolēs! Ruksiņas bīstamais kritiens! Lasiet tikai pie mums! Lasiet! Vai tiešām Ruksiņu vairs nevar glābt?! Tāpat numurā krustvārdu mīkla un humora stūrītis.”
***
Ruksiņa sēž pie mājas un, svilpojot meldiņu, vīlē nagus. Pie viņas izbijušies atskrien Aitiņš, Pūciene ar aptieciņu, kā arī Lācis ar profesoru Alni, nesot nestuves.
“Kas noticis?” izbrīnā jautā Ruksiņa.
“Lūk,” aizelsies saka profesors Alnis un sniedz Ruksiņai jaunāko avīzes numuru.
“Katastrofa šūpolēs,” Ruksiņa priecīgi sāk lasīt. “Nekas neliecināja par traģisku noslēgumu… Ruksiņa vieglprātīgi šūpojās šūpolēs… Kad pēkšņi…”
“Ko?” sašutusi iesaucas Ruksiņa.
***
Tipogrāfija. Ezītis, Karkara kungs un Trušs drukā nākamo numuru. Ruksiņa kliedz Trušam: “Ko jūs šeit nodrukājāt? Kāda katastrofa? Kāds traģisks noslēgums? Tā nav taisnība!”
“Taisnību avīzēs neraksta,” pretī kliedz Trušs. “Mūsu avīze tiek izdota, lai nebūtu garlaicīgi.“
“Es pieprasu, lai jūs uzrakstītu, ka ar mani viss ir kārtībā,” uzstāj Ruksiņa.
***
Ezītis ar Trušu pieved jaunāko izdevumu Lācim, Pūcienei un Aitiņam: “Jaunākās ziņas! Jaunākās ziņas! Ruksiņas laimīgā izglābšanās! Ar Ruksiņu viss ir kārtībā. Lācim uzbruka gigantisks kāpurs! Lasiet tikai pie mums! Lasiet! Vai tiešām Lāci vairs nevar glābt?! Tāpat numurā krustvārdu mīkla un humora stūrītis.”
Satrauktā Pūciene, Aitiņš un profesors Alnis atskrien pie Lāča, kurš lasa avīzi, ik pa brīdim iesaukdamies: “Sadzel mani bite!”
***
Ezītis ar Trušu pieved jaunāko izdevumu Lācim, Pūcienei un Aitiņam: “Jaunākās ziņas! Jaunākās ziņas! Lācis ir drošībā! Noslēpumainā Aitiņa pazušana. Lasiet tikai pie mums! Lasiet! Vai mēs vēl kādreiz redzēsim Aitiņu?! Tāpat numurā krustvārdu mīkla un humora stūrītis.” Aitiņš dusmās aizmet avīzes.
Lācis, Pūciene un profesors Alnis satraukti skrien pie Aitiņa un satiek Ezīti ar Trušu.
“Ko jūs skrienat?” jautā Trušs.
“Mēs uztraucamies!” saka Lācis.
“Nevajag tik ļoti uztraukties,” bilst Ezītis.
“Un pietiek skraidīt šurpu turpu,” saka Trušs. “Avīzes ir domātas izklaidei, nevis tādēļ, lai tur rakstīto uztvertu nopietni.”
“Labi,” atbild profesors Alnis. “Mēs vairs neuztrauksimies. Avīzēs rakstīto vairs nopietni neuztversim.”
***
Trušs stāv ratos pie jūras, skatās tālumā un saka Ezītim: “Zini kas mums pietrūkst?”
“Kas?”
“Labas vētras. Liela cunami.”, sajūsmināti sauc Trušs, lēkājot pa ratiem, kuri lēnām sāk ripot jūras virzienā. “Iedomājies tikai virsrakstu, Katastrofa jūrā, vai…” Trušs ierauga, ka ir ieripojis jūrā un sāk izmisīgi kliegt: “Ezīti, rati grimst. Pal-pal-palīgā! Es neprotu peldēt! Es slīkstu!”
“Tūlīt!” atsauc Ezītis un skrien pēc palīdzības.
Pūciene ar profesoru Alni, apspriež pēdējo avīzes numuru. Pieskrien satrauktais Ezītis: “Trušs slīkst! Trušs slīkst!”
Pūciene atver avīzi un jautri iesaucas: “Interesanti! Un kurā lapaspusē viņš slīkst?”
Ezītis izmisis mēģina paskaidrot: “Viņš neslīkst avīzē, viņš slīkst jūrā. Ātrāk nāciet palīgā.”
Profesors Alnis, meklējot avīzē, ieinteresēti jautā: “Bet vai sīkāk kaut kas jau ir zināmas?”
“Kas vēl sīkāk?” izmisis saka Ezītis. “Tā nav avīze, tā ir dzīve…, ja ne jau nāve. … Jā, starp citu, tas būtu labs virsraksts.”
***
Profesors Alnis, Pūciene un Ezītis ir atveduši izglābto Trušu pie profesora Alņa. Trušs guļ šūpuļtīklā un drebinās. Karkara kungs saka: “Nevajag visus satraukt. Nekādas katastrofas un sensācijas. Lai ir mierīgi un garlaicīgi virsraksti. Virsraksti, kuri, nevis kliedz, bet gan maigi, maigi čukst.“
Trušs drebinoties skatās tālumā un stostās: “Var… var… var…a… var…av…”
“Kas?” jautā Karkara kungs. “Neko nesaprotu.”
Trušs saņemas un bilst: “Es saku, var-ravīksne.”
Karkara kungs pagriežas un ierauga skaistu varavīksni: “Pareizi. Varavīksne virs pļavas. Un nebūt ne pēdējā.”
Avots:
Informācijas aģentūra
/15.02.2021/
Informācijas aģentūra 