PAMĀCOŠI PAR UKRAINU

Manuprāt, notikumu, kas pašreiz norisinās Ukrainā, iemesli ir jāsāk skaitīt no kāda 1989.gada. Varētu, protams, arī skaitīt no 1917.gada, kad pirmo reizi Krievijā mainījās vara. Kāpēc tieši no 1989.gada? Tāpēc, ka ap šo laiku PSRS sabrukums bija jau praktiski neizbēgams. Līdz tam vēl varēja būt dažādi varianti. Visu, kas pašreiz notiek Ukrainā, izraisīja procesi, kas tika iniciēti PSRS sabrukuma laikā.

Otra mana galvenā tēze ir, ka notikumus Ukrainā nevar skatīt atrauti no kopējās ģeopolitiskās situācijas un vispār notikumus Ukrainā nedrīkst apskatīt kā tikai notikumus Ukrainā, jo tas ir tikai viens no lielās mozaīkas elementiem un tikai viens no laukumiem, kurā notiek lielais ģeopolitiskais konflikts starp ASV un Krieviju, kurš nekad nav ticis pārtraukts kā minimums kopš 1945.gada. Šis konflikts tai stadijā, kādā tas atrodas patreiz, sāka ieiet kopš 2000.gada. Tā ir atklāta ģeopolitiskā konflikta stadija visur, kur vien tas ir iespējams, ar nepārtrauktu likmju paaugstināšanu līdz pat nonākšanai līdz trešā pasaules kara sākuma slieksnim, kur mēs patreiz arī atrodamies.

Ja runājam konkrēti par situācijas attīstību Ukrainā, tad 1989.gadā es vēl mācījos universitātē. Jau toreiz pievērsu uzmanību tam, ka gandrīz visi mani kursa biedri, kuri dažādu programmu ietvaros (sākot no mūnistiem un beidzot ar dzīvnieku aizsardzības kustībām) pabija ASV, strauji kļuva par toreizējās ukraiņu nacionālās kustības par Pārbūvi piekritējiem. Pirms tam viņiem bija visdažādākie politiskie uzskati, daži bija komunisti, daži vispār apolitiski, bet pēc vizītes viņi visi kļuva par nākamajiem demokrātiem. Tātad darbs pie ideoloģiskās bāzes, intelektuālo pamatu radīšanas, pie sabiedriskā viedokļa līderu veidošanas, kas pēc tam vedīs aiz sevis masas, tika sākts jau 1980-o gadu beigās.

Pēc tam es pats personīgi saskāros ar šo parādību, kad, strādājot Ukrainas Ārlietu ministrijā un pēc tam arī Ukrainas prezidenta administrācijā, divas reizes (1993. un 1996.gadā) pabiju Lielbritānijā vienas un tās pašas Lielbritānijas Ārlietu ministrijas programmas ietvaros, kura formāli tika balstīta uz neatkarīgās Līcas universitātes programmu, bet tomēr tika finansēta no Lielbritānijas ĀM puses. Pirmo reizi tā tika orientēta uz visas pēc padomju telpas (ieskaitot visu Austrumeiropu) jaunajiem diplomātiem, bet otro reizi tā bija domāta tieši jaunajai Ukrainas elitei (parlamenta darbiniekiem un deputātiem, prezidenta administrācijas darbiniekiem, ministru kabineta darbiniekiem), kura atradās vēl formēšanās stadijā.

Pa lielam neuzkrītoša ideoloģiska apstrāde notika abos gadījumos. Tika demonstrētas Rietumvalstu priekšrocības (pārsvarā sadzīviskās) un neuzmācīgi tika rekomendēts padomāt par to, ka valstij ir izdevīgi un interesanti pievienoties absolūti visām struktūrām un organizācijām, kuras ir izveidotas Rietumvalstu politiskā projekta ietvaros un kurās Ukraina vēl nav iesaistījusies. Tāpēc tas, kas notiek Ukrainā, sāka tur notikt ne vakar un ne aizvakar. Tam augsne tika gatavota desmitgažu garumā un pašreizējais uzliesmojums nav nejaušs.

Un te gribu uzreiz atrunāt vienu niansi. Bieži vien masu mēdijos, sociālo tīklu diskusijās un pat šāda tipa publiskos priekšlasījumos rodas vaimanas, ka, lūk, ASV cītīgi strādāja [Ukrainā un citur, arī Latvijā], bet Krievija nestrādāja, neko nedarīja un pazaudēja pēc padomju telpu, Ukrainu un vispār ļoti daudz ko.

Ja apskatam tikai formālās pazīmes, tad tā ir taisnība, ASV tik tiešām strādāja, bet Krievija neko nedarīja un pazaudēja, pazaudēja, pazaudēja. Bet, manuprāt, vienmēr tomēr ir jāņem vērā reālās fiziskās iespējas. Piemēram, gan es, gan bokseris Valujevs abi esam homo sapiens pārstāvji, tomēr, ja es centīšos būt tik pat fiziski spēcīgs kā viņš, tad tas kā minimums būs smieklīgi. Attiecīgi noteiktā brīdī pēc PSRS sabrukuma Krievija bija ļoti vāja un vienkārši nespēja aktīvi “spēlēt” pēcpadomju telpā. Pa lielam aktīvas “spēles” iespējas Krievijai parādījās tikai samērā nesen. Tāpēc mēģinājumi kaut kā uzpūsties un censties kaut ko darīt bijušajās padomju republikās nenovestu līdz pozitīvam, bet gan novestu līdz negatīvam rezultātam.

Tolaik Krievijas un ASV potenciāli bija pilnīgi nesalīdzināmi un mēģinājumi “spēlēt” pretinieka laukumā ar pretinieka izvēlētiem līdzekļiem novestu pie garantēta zaudējuma. Tāpēc, manuprāt, Krievijas un pēcpadomju republiku savstarpējo attiecību vēsturi var iedalīt divos posmos.

Pirmais posms bija Borisa Jeļcina prezidentūras laiks [1991 – 1999], kad Krievijas vadība visai miglaini redzēja pat paši savas valsts nākotni. Šajā posmā Krievijas elite ne ar ko neatšķīrās no Ukrainas elites – tā bija cilvēku kompānija, kura cītīgi meklēja pašu valstī, kur un ko var izdevīgi nolaupīt, nozagt, pārdot, lai pēc tam integrētos Rietumvalstu sistēmā. Un otras posms ir sākot no 2000.gada, kad Krievijai vajadzēja ilgi un uzmanīgi atjaunot savas valsts potenciālu, lai kaut kad nākotnē, ja pirms tam nenožmiegs, varētu iziet starptautiskā arēnā kā atjaunota lielvalsts, kas pašreiz arī ir noticis.

Tieši tādēļ notikumi Ukrainā pēdējos 20 gadus attīstījās dramatiski un es pat teiktu traģiski. Visi pa lielam saprata, kas tieši Ukrainā tiek gatavots, neredzēt to nevarēja. Pirmais valsts apvērsuma mēģinājums notika 2000.gadā, kad sākās pirmā “Ukraina bez Kučmas” akcija, kad sākās vaimanas par nogalināto žurnālistu Gongadzi utt. Un jau 2001.gada pavasarī pirmo reizi tika organizēts Ukrainas prezidenta rezidences ieņemšanas mēģinājums, kas pēc stilistikas neatšķīrās no 2014.gada ziemas veiksmīgā mēģinājuma: tieši tāpat tika savākta “masovka”, tieši tāpat kā galvenais triecienspēks tika izmantoti nacionālisti (tikai toreiz tas nebija “Labējais sektors”, bet gan UNA-UNSO), tieši tāpat ar savām darbībām viņi provocēja spēka struktūras, tikai toreiz Ukrainas varasiestādes bija stabilākas, spēka struktūras rīkojās aktīvāk, bet radikālo nacionālistu bija maz, tāpēc viņi nokļuva cietumā, nevis valsts vadošajos amatos. Bet principā pirmais valsts apvērsuma mēģinājums notika toreiz.

Otrs, veiksmīgs valsts apvērsuma mēģinājums notika 2004.gadā, bet jau 2006. – 2007.gadā kļuva skaidrs, ka ar miermīlīgiem līdzekļiem situācija Ukrainā nevar tikt atrisināta. Un pats galvenais, ka neviens nemaz negribēja izmantot miermīlīgus līdzekļus. Nosacītie Ukrainas politiķi tādi kā Juščenko, Timošenko un citi, protams, varēja ticēt, ka amerikāņu galvenais uzdevums ir panākt cienījamu cilvēku nonākšanu pie varas un ka viņi tad nu ir tie cienījamie cilvēki, un ka pēc tam, kad viņi ir nokļuvuši pie varas, viss būs labi. Bet jau toreiz kļuva skaidrs, ka Vašingtonu neapmierina tieši apvērsuma miermīlīgais raksturs.

2007.gada sākumā Juščenko izdeva rīkojumu par parlamenta atlaišanu, sākot kārtējo valsts apvērsumu, bet tā paša gada vasarā Juščenko deva pavēli armijai doties uz Kijevu, tādējādi iniciējot pilsoņu karu. Toreiz tikai brīnumainā kārtā izdevās izvairīties no apšaudēm. Un tas notika septiņu gadus pirms tā pilsoņu kara sākuma, kuru mēs redzam patreiz. Visas šīs darbības jau tika atstrādātas toreiz un pilsoņu karš Ukrainā reāli varēja sākties gan 2005.gada sākumā, gan 2007.gada sākumā. Nezinu vai paveicās, vai nepaveicās, bet situācija noturējās līdz 2014.gadam.

Es jau teicu, ka neuzskatu situāciju Ukrainā kā cīņu tikai Ukrainas sabiedrības ietvaros un vispār kā cīņu Ukrainas sabiedrībā. Protams, Ukrainā ir nacionālisti, protams, Ukrainā ir nacisti, Ukrainā ir internacionālisti, Ukrainā ir komunisti, Ukrainā ir prokrieviskie spēki, Ukrainā ir proamerikāniskie spēki, bet viss tas ir arī Krievijā, Kazahstānā, Baltkrievijā, tomēr tur līdzīga veida pilsoņu sadursmes nenotiek un pat nav redzams, ka tas kaut vai tālākā perspektīvā varētu notikt. Savukārt tajā pašā Moldāvijā līdzīga veida pilsoņu sadursmes notika jau 1990-o gadu sākumā. Attiecīgi, kur toreizējā vietējā elite bija gatava, tur ASV varēja rīkoties mazākā vai lielākā mērā brīvi.

Kāpēc es apgalvoju, ka visi pilsoņu kari un to radīšanas mēģinājumi ne tikai tiek radīti no ASV puses, bet pat to, ka Amerika tos nemaz nevar neradīt? Manuprāt, iemesli šo darbību neizbēgamībai no ASV puses ir meklējami 1970-ajos gados, kad ASV sāka pilnībā zaudēt ekonomisko sacensību Padomju Savienībai un viņiem bija nepieciešams atrast papildus resursu, lai, pirmkārt, nodemonstrētu kapitālistiskās sabiedrības vitrīnu kā labāku par sociālistiskās sabiedrības vitrīnu, lai saglabātu militāri – politisko dominēšanu kaut vai savā planētas daļā un, treškārt, lai saglabātu Padomju Savienībai uzspiesto bruņošanās sacensību, kura ievērojamā mērā saistīja PSRS resursus.

Toreiz ASV aizgāja pa pietiekami vienkāršu, bet efektīvu ceļu, viņi aizņēmās resursus no nākamajām paaudzēm. Dēļ tā, ka viņi kontrolēja pasaules rezerves sistēmu, kas teorētiski (nevis praktiski) dod iespēju drukāt neierobežotu daudzumu dolārus (1970-ajos gados šī teorētiskā iespēja sakrita ar praktiskajām), viņi nekautrējoties sāka izsmelt nākamo paaudžu resursu, akumulējot līdzekļus tagad un tūlīt. Tas ir tobrīd, kad PSRS rīcībā bija tikai tie līdzekļi, kuri konkrētai paaudzei ir konkrētajā gadā, ASV, ja vienkāršojam, akumulēja konkrētā gadā nākamās desmitgades līdzekļus.

Uz šo līdzekļu rēķina viņi saglabāja dominējošo stāvokli savā planētas daļā, aktīvi pretojās PSRS militāri – politiskajā plānā un uzturēja augstu dzīves līmeni ASV un Rietumeiropas valstīs. Uz to brīdi, kad PSRS salūza (un salūza tīri psiholoģiski, salūza tikai PSRS vadība), dolāra ekonomikas, aizņemšanās ekonomikas iespējas bija izsmeltas. Tas tāpēc, ka jebkurš kredīts ir jāatgriež un, lai to izdarītu, ir nepārtraukti jāapgūst jauni tirgi. Tā ir tāda ekstensīva ekonomika, kurai ir nepieciešama nepārtraukta ekspansija uz jauniem tirgiem. Ar to ir arī saistīta nepārtraukta IKP pieauguma ideja. Mēs taču ļoti labi saprotam, ka, ja cilvēkam ir vajadzīga viena automašīna 10 gados, tad autoindustrija nevar pieaugt bezgalīgi. Savukārt ASV ekonomiskā modeļa ietvaros tai ir nepārtraukti jāpieaug, pie tam vēl paātrinātos tempos, attiecīgi nepieciešams nepārtraukti apgūt jaunus tirgus.

Tad, lūk, PSRS salūšana un sabrukšana deva Amerikai šos jaunos tirgus un atlika uz vēlāku laiku ASV ekonomikas sabrukumu. Tomēr ne uz ilgu laiku, jo zeme ir galīga, bet amerikāņu ekonomikas vajadzības ir bezgalīgas. Attiecīgi samērā precīzi var izskaitļot to laiku (un amerikāņu ekonomistiem to vajadzētu darīt īpaši rūpīgi), kad ASV ekonomika atkal nonāks bezizejas situācijā, kad atkal visi tirgi būs izsmelti un būs nepieciešami jauni. Ir zināms, ka uz Mēness tirgu nav, uz Jupitera nav, uz blakus galaktikām cilvēce nelido attiecīgi jaunus tirgus var apgūt tikai uz planētas Zeme, attiecīgi apgūt tos var tikai atņemot tiem, kuriem viņi ir – Krievijai, Ķīnai, Eiropas Savienībai. Visu pārējo ASV jau ir apguvusi. Tas, protams, neatceļ ASV militāri – politisko krahu, bet tas atliek to uz parītdienu. Te darbojas princips: visi mirst rītdien, bet es nomiršu parītdien, tāpēc es atrodos labākā situācijā kā visi pārējie.

Šis apstāklis radīja neizbēgamu ASV konfrontāciju ar Krievijas Federāciju tikai tā iemesla dēļ, ka Krievijas Federācija bija vienīgā valsts, kura varēja iznīcināt ASV. Krievija bija vienīgā valsts, kura spēja pretoties ASV diktātam pēc principa: Jā, mēs esam vājāki, bet uzvarēsiet jūs mirstot uz mūsu līķa. Bet tā nav uzvara.

Tā kā izraisīt kodolkaru nav iespējams (jo kodolkarš ir savstarpēja iznīcināšana), bet jebkurā citā karā arī nav iespējams uzvarēt, attiecīgi Amerikāņiem vajadzēja veikt ar Krieviju to pašu operāciju, ko viņi veica ar Padomju Savienību. Un visdrīzāk ASV “nožņaugtu” Krieviju “apskāvienos”, jo tam pietiktu tikai nekaitināt krievu tautu, neizrādīt savu pārākumu, nepazemot Krieviju Dienvidslāvijā, Serbijā un citur, demonstrējot, ka tā nespēj aizstāvēt savus sabiedrotos, kā tas notika Jeļcina laikā, dot iespēju justies Krievijai, ja ne kā superlielvalstij, tad vismaz kā cienījamai otrā līmeņa reģionālai lielvalstij, kura integrējas Rietumvalstu pasaulē. Ja tas tiktu izdarīts, tad apmēram uz 2020-o gadu Krievija maz ar ko atšķirtos no mūsdienu Vācijas vai Francijas, kuras, protams, ir super suverēnas, bet kuras no Vašingtonas var slānīt kā vien grib.

Ja ASV sāka aktīvu ekspansiju pēcpadomju telpā, sāka aktīvi tuvoties Krievijas robežām, sāka veikt provokācijas pie robežām, sāka uzkrītoši iespiesties Krievijas ietekmes sfērā un uzkrītoši pazemot Krieviju, lai izraisītu tautas un valdības konfrontāciju Krievijas Federācijas iekšienē, tad amerikāņi to darīja ne jau aiz labas dzīves, bet gan tādēļ, ka amerikāņu ekonomikas prasības ir bezgalīgas, a pasaule ir galīga, un amerikāņu pasaules prognozējamais gals laiktelpas mērogos ir viegli nosakāms un Vašingtonai vienkārši nebija laika gaidīt 20 – 30 gadus. Amerikāņiem vajadzēja sasniegt noteiktu rezultātu tagad un tūlīt. Ātrāk! Ātrāk, nekā iestāsies viņu pašu krahs. Tas arī ir galvenais Krievijas un ASV pašreizējās cīņas iemesls.

Šī cīņa sākās 2000.gadā Ukrainā. Toreiz 2000-ajā – 2002-ajā gadā valsts apvērsums Ukrainā nesanāca, bet tas izdevās 2003-ā – 2004-ā gada ziemā Gruzijā, pēc tam 2004-ā – 2005-ā gada ziemā tas izdevās Ukrainā, pēc tam sekoja Kirgīzija, Moldāvija, mēģinājumi ienākt Uzbekijā, Kazahstānā, pēc tam vēlreiz Ukraina un tagad atkal Ukraina.

Šajā shēmā ļoti labi iekļaujas arī 2008.gada karš Gruzijā, kad ar pilnīgi neadekvātā Mihaila Saakašvili palīdzību tika organizēta provokācija, kuras princips bija: Krievija nespēs noreaģēt, Osetija tiks iznīcināta, pēc tās tiks iznīcināta Abhāzija, tādējādi visām Kaukāza valstīm (un vispār pēcpadomju telpas valstīm) tiks nodemonstrēts, ka savienība ar Krievijas Federāciju ir bezjēdzīga, jo tā nav spējīga aizsargāt savus sabiedrotos. Pēc tam, kad sabiedrotie Kaukāzā tika nosargāti, radās situācija Sīrijā. Likmes pieauga, bet uzbrukums bija apmēram tāds pats. Sīrija bija pēdējā Krievijas osta Vidusjūrā, pēdējais sabiedrotais Tuvajos Austrumos un, ja Maskava neiestājas par Damasku, tad viņai nav ko darīt Tuvajos Austrumos, kas ir pasaules atslēgreģions. Tad vēl kādu laiku dažas pēcpadomju valstis viņas orbītā pabūs, bet neviena nopietna valsts ar Krieviju tad vairs nestrādās.

Kad izrādījās, ka arī Sīrijā nesanāca, tad problēmas radās Ukrainā. Tad kārtējo reizi tika paaugstinātas likmes, jo tā jau bija acīmredzama ienākšana Krievijas teritorijā, jo Ukrainā dzīvo tā pati krievu tauta, Ukrainas teritorijā radās Krievijas valstiskuma šūpulis, apmēram par 90% abu valstu iedzīvotāji ir saistīti radnieciskām saitēm un lai gan robeža eksistē, pat pēcpadomju laikā tā vairāk tika uzskatīta par administratīvu nevis valstisku robežu (abu valstu iedzīvotāji šo robežu vairāk uzskatīja par neērtu pārpratumu nevis par valsts robežu). Tāpēc zaudējums Ukrainā reāli ietekmētu situāciju visā pēcpadomju telpā un padarītu pilnīgi bezjēdzīgus visus Krievijas integrācijas un reintegrācijas projektus, padarītu bezjēdzīgu Muitas savienību un Eirāzijas savienību, jo te darbojas princips: ja jūs nespējat aizsargāt savas robežas pie Brjanskas, tad kāpēc ar jums ir jādraudzējas Ķīnai, kurai ir lielas problēmas Klusajā okeānā un kurai tādēļ jūs nekādi nespējat palīdzēt.

Tādējādi konflikts Ukrainā bija neizbēgams, šis konflikts tika gatavots sen un ilgi, eksplodēt tas varēja ne obligāti 2014.gadā. Es domāju, ka konflikta eskalācija Ukrainā tika gatavota uz 2015.gadu, kad bija jānotiek Ukrainas prezidenta vēlēšanām. Šis laiks tika aprēķināts pēc principa: Janukovičam 2013.gadā ir jāparaksta asociatīvais līgums ar ES, gada laikā dēļ tā ekonomika tiek iznīcināta, par ko visa atbildība gulstas uz Janukoviču, 2015.gada martā notiek prezidenta vēlēšanas, kuras viņš zaudē, bet aiziet negrib, un tad, lūk, tev Maidans un visiem viss ir skaidrs – revolucionārā tauta ir gāzusi noziedzīgu režīmu.

Notika mazliet savādāk. Janukoviču kaut kā izdevās piežmiegt un pārliecināt, ka asociatīvo līgumu ar ES parakstīt nevajag, tāpēc bija nepieciešams spēlēt uz apsteigšanu, tāpēc vajadzēja iniciēt Maidanu gadu agrāk un lielā mērā tieši tāpēc Maidanam nevarēja būt miermīlīgs raksturs, jo nebija pamats miermīlīgai Janukoviča gāšanai, nebija tik liela režīma atgrūšana, kas radītu patiešām masveida nepakļaušanos un masveida antivaldības demonstrācijas. Tāpēc tika iets pa bruņota apvērsuma ceļu, kas arī noteica pašreizējā Kijevas režīma nacistisko raksturu, pašreizējā pilsoņu kara cietsirdību un to, ka ar tik lielu prieku no Kijevas sāka mukt Krima, Donbass, Odesa, Harkova un citi reģioni. Tiesa, ne visi reģioni spēja aizmukt, bet fakts paliek fakts – pēc apvērsuma sākās momentāna reģionu bēgšana.

2015.gadā Krievija tika nostādīta divu sliktu izvēļu priekšā. Pirmā izvēle – nenosūtīt karaspēku uz Ukrainu un tādējādi pamest tur dzīvojošos krievus likteņa varā. Otrā izvēle – nosūtīt karaspēku uz Ukrainu, tapt pasludinātai par agresoru un situācijā, kad valsts tam nav gatava, stāties pretī kolektīvajiem Rietumiem (ASV un tās Eiropas sabiedrotajiem), kuri ekonomiski, politiski un arī militāri ir daudz vairāk mobilizēti nekā pašreiz. Un tas viss dēļ apšaubāma teritoriāla ieguvuma, jo pat ievērojama Ukrainas iedzīvotāju daļa šai situācijā uzskatītu Krieviju par agresoru, kura nezin kāpēc sagrāba valsts teritoriju.

Pēdējā pusotra gada laikā ar samērā nopietnām problēmām un desmitiem tūkstošu iedzīvotāju upuriem (tai skaitā Donbasā) tika atrasts trešais variants. Es negribu teikt, ka šis risinājums ir labs, bet no diviem sliktajiem šis ir trešais labākais, ar kuru tika iegūts laiks ekonomisko, politisko un militāro spēku mobilizācijai. Domāju, ka ziņām visi seko līdzi un zin, ka pēdējā pusotra gada laikā Krievijas armija nepārtraukti rīko mācības, iesaistot desmitiem un pat simtiem tūkstošus karavīru un tās visas ir tematiskas. Pa šo laiku Krievijas armija ir atstrādājusi uzbrukuma novēršanu visos azimutos un visos virzienos. Pa šo laiku ir arī veikta ekonomikas pārveidošana. Es saprotu, ka ideālu te sasniegt ir ļoti grūti, jo vienmēr var izdarīt vēl mazliet, lai būtu vēl labāk, bet vismaz pašreiz Krievijas starptautiskais stāvoklis, militāri – politiskais stāvoklis un arī finansiāli – ekonomiskais stāvoklis ļauj, vienkārši izsakoties, pieņemt izaicinājumu. Tas nozīmē, ka šodien Krievija atklātā tekstā var pateikt: “Nu jā, ja būs tāda nepieciešamība, tad karosim.” Varēja to pašu arī pateikt pusotru gadu atpakaļ, bet tad tas būtu bijis blefs, ļoti liels risks, situācija 50 uz 50, monētas mešana – varbūt arī uzvarētu, bet varbūt piežmiegtu.

Ja skatāmies uz šodienas ģeopolitisko situāciju, uz situāciju Ukrainā, kas ir pats nopietnākais konflikts, kur ASV maksimāli paaugstināja likmes, kuras paaugstināt vairs nav kur, jo tālāk ir vai nu kodolkarš vai arī liela mēroga karš Eiropā, pat ja tur netiek izmantoti kodolieroči, un ja mēs šo situāciju salīdzinām ar 70 gadus seniem notikumiem [2.pasaules karu], tad mēs pašreiz atrodamies lielā lūzuma punktā, kad jau gandrīz ir skaidrs, kurš ir uzvarējis, bet svara kausi vēl svārstās. Pirms Kurskas kaujas PSRS karu praktiski bija jau uzvarējusi, bet vēl bija iespēja taktiski to pārspēlēt. Šodien ir līdzīgi, Krievija praktiski jau ir uzvarējusi, bet ir vēl iespējas taktiski to pārspēlēt un ASV mēģina šo izdevību izmantot.

ASV pašreiz mēģina aiziet no Ukrainas laukuma. Tāpat vien apgriezties un aiziet, pametot tur savu “draugu” Porošenko un visus pārējos, viņi nevar. Un ne jau tāpēc, ka viņi ir vēstures mātes un amerikāņiem nu ļoti dārgi. Vienkārši nevar vienu gadu leģitimizēt prezidentu, leģitimizēt režīmu, demonstrēt ne tikai atbalstu šim režīmam, bet mobilizēt visu pasauli šī režīma aizsardzībai un tad pēkšņi pārdomāt, apgriezties, izberzēt acis, konstatēt, ka tur ir nacisti, un iet prom.

Tātad amerikāņiem ir jāiegūst formāls iemesls pazust no Ukrainas tā, lai tas neizskatītos pēc zaudējuma, tāpēc kārtējo reizi sākas provokācijas Donbasā, kur ar Rietumvalstu privātajām militārajām kompānijām un Austrumeiropas valstu ieročiem pastiprinātā Ukrainas armija cenšas uzsākt kārtējo graujošo uzbrukumu tā, lai Doņeckas un Luganskas armijas to neizturētu un Krievija būtu spiesta ienākt Ukrainā atklāti. Tā kā šāds scenārijs ir visai apšaubāms, jo lielāka varbūtība, ka Ukrainas armija neizturēs, tad tiek gatavota cita provokācija – Piedņestrā, kur amerikāņiem ir gandrīz garantēti droša situācija.

00564_Piednestras_kartePiedņestras anklāvs ir no visām pusēm ielenkts ar Moldāvijas un Ukrainas teritorijām, tā ekonomiskā blokāde ir ļoti viegli organizējama un ir pat iespējama militārā agresija no Moldāvijas puses. Jā Moldāvijas armija arī spēka ziņā ir vājāka par Piedņestras armiju un moldāvi visdrīzāk ātri tiktu sagrauti, bet Piedņestras armijai aizmugurē stāv Ukrainas armija, kura jebkurā mirklī var atbalstīt leģitīmo Kišeņevas valdību pret dumpiniekiem. Iespējamo gaisa tiltu likvidēšanai jau tagad ir izvērstas pretgaisa aizsardzības sistēmas. Gala rezultātā Krievija saskaras ar to pašu problēmu, ar kuru tā saskārās 2008.gada augustā Dienvidosetijā – lūk, Krievijas karavīri, lūk, Krievijas pilsoņi, pusotrs tūkstotis karavīru un pēc dažādiem datiem 250 – 400 tūkstoši pilsoņu. Uzbrukums šiem Krievijas karavīriem un pilsoņiem pēc starptautisko tiesību normām ir tas pats, kas uzbrukums pašai Krievijai, piemēram, Brjanskas apgabalam.

Ja Krievija šādu uzbrukumu noignorē un ļauj viņus iznīcināt, tad viņa ir nekas un saukt to nekā. Ja neignorē, tad viņi kaut kādā veidā ir jāaizstāv, bet aizstāvēt var tikai ar militāriem līdzekļiem. Aizstāvot militāriem līdzekļiem Krievija vienkārši ir spiesta ieiet Ukrainā. Jā šai gadījumā Krievijai vairs nav nopietnas briesmas nonākt konfrontācijā ar Eiropas Savienību, jo uzbrukums Piedņestrai ir atklāts agresijas akts pret Krieviju un tā būs cietusī un reaģējošā puse, un lai gan Rietumvalstu masu mēdiji taurēs par kārtējo asiņainā režīma agresiju, visi kaut cik adekvātie un nopietnie politiķi, balstoties uz starptautisko tiesību normām, nomazgās rokas nevainībā.

Amerikāņiem Ukrainas sakarā ir būtisks vēl viens moments. Viņi, zaudējot Ukrainu, to vienkārši nomet no savas bilances un atdod Krievijai. Lūk, provokācija, lūk, beidzot Krievijas karaspēks ienāk Ukrainā, un galu galā tas, kurš okupēja teritoriju, to arī baro, atjauno un risina citas problēmas, tai skaitā arī to, kā leģitimizēt jauno varu no starptautisko tiesību skatupunkta.

Patiesībā Ukraina ir vēl vienas citas problēmas priekšā. Pat ja tagad Krievija pēkšņi pazūd no pasaules kartes, tad Kijevas valdība reāli nespēj ilgi noturēties, jo tai sevis uzturēšanai nav ne finansu, ne ekonomisko iekšējo resursu, bet no ārpuses to nefinansē. Pēc būtības šādā situācijā ir neizbēgama valsts sadalīšanās pašpietiekamos reģionos, kuri dzīvo naturālās saimniecības apstākļos un kurus kontrolē bruņotas bandas (vai Nestora Mahno tipa “armijas”). Un pēc tam tāpat rodas jautājums, ko tad īsti lai dara ar šo Centrālās Eiropas somāliju. Tad, lūk, šo Centrālās Eiropas somāliju tagad praktiski grib nomest no ASV bilances uz Krievijas bilanci, cerot papildus vēl iegūt propagandiskus un ģeopolitiskus punktus. Lūk, tāda īsumā ir Ukrainas valsts attīstības būtība līdz mūsdienām.

Jautājums: Noraksturojiet, lūdzu, Ukrainas prezidentus? Kam viņi tic? Kādas ir viņu politiskās tieksmes? Padalieties, lūdzu, ar detalizētāku informāciju, kuru mēs nevaram izlasīt publiskos avotos. Otrs jautājums ir par Ukrainas oligarhiskajiem klaniem. Apraksties, lūdzu, arī tos.

Diemžēl ar vairumu Ukrainas politiķu kopā viskiju dzēris neesmu un viņi man nav atskaitījušies par saviem sakariem, aktīviem ārvalstīs un vēlmēm, tāpēc es varu viņus raksturot tikai balstoties uz tiem faktiem, kurus mēs visi zinām.

Viens apstāklis, uz kuru es balstos savos vērtējumos: pilnīgi visi Ukrainas prezidenti, sākot no Kravčuka un beidzot ar Janukoviču un ieskaitot pusprezidentu Porošenko, ir nodarbojušies tikai un vienīgi ar valsts izzagšanu. Cits to darīja veiksmīgāk, cits mazāk veiksmīgi, bet galvenā viņu ideja bija pēc iespējas izdevīgāk pārdot Ukrainas valstiskumu. Šis mērķis Kučmas un Janukoviča laikā valsts ideoloģijas līmenī pat netika slēpts. Uz jautājumu, kas Ukrainai ir meklējams Eiropas Savienībā, ja to tur nepieņem, bet viņa tāpat tik ļoti tur vēlas nokļūt, tika atklāti atbildēts: “Viņi taču dzīvo labāk! Lūk, mēs iestāsimies Eiropas Savienībā un sāksim dzīvot tik pat labi kā vācieši.”

Es jau agrāk esmu teicis un rakstījis, ka Ukrainas valstiskuma galvenā problēma ir apstāklī, ka Ukrainā pie varas nokļuva provinciāla elite, kura principiāli pašos pamatos nesaprot kas tas tāds valstiskums ir. Reāli no šīs teritorijas ar 50 miljoniem iedzīvotāju varēja izveidot pat ļoti nesliktu valsti. Es domāju, ka Ukrainu izveidot par veiksmīgu valsti varēja daudz ātrāk un vieglāk nekā Krieviju, jo tā ir daudz kompaktāka, jo tai bija daudz sabalansētāka ekonomika, jo tā atradās uz tirdzniecības un tranzīta ceļiem, jo kaut vai tāpēc, ka Ukrainas PSR militārās rūpniecības komplekss sastādīja 60% no visa PSRS militāri rūpnieciskā kompleksa. Tādējādi Krievija ļoti nozīmīgi pat militārā ziņā bija atkarīga no Ukrainas. Ukrainā bija dislocēts skaitliskā ziņā vienu miljonu liels PSRS armijas grupējums – vislielākais militārais grupējums PSRS, kurš bija vislabāk apbruņots. Tāds bija Ukrainas PSR stāvoklis uz PSRS sabrukuma mirkli un tāds bija jaunās Ukrainas valsts starta stāvoklis. Raugoties no visiem aspektiem Ukraina bija visveiksmīgākā republika no visām bijušā PSRS republikām (ieskaitot Krievijas Federāciju).

Balstoties uz šo bāzi (šo starta kapitālu) jebkurš puslīdz adekvāts politiskais darbinieks, kurš domātu par valsts nevis savām personiskajām interesēm, varētu sev radīt nesliktu Franciju vai Vāciju. Tas tā nenotika, jo visi Ukrainas prezidenti, cik nu talants un intelektuālās spējas ļāva, rūpējās tikai par personisko labumu. Piemēram, Leonīda Kravčuka laikā burtiski pazuda Melnās jūras kuģniecība, kas bija vislielākā PSRS kuģniecība. Kravčuks prezidenta amatā bija tikai nepilnus trīs gadus, bet ar to pietika, lai Padomju Savienības lielākā kuģniecība pazustu laikā un telpā. Nosaukums palika (tiesa arī to nomainīja uz “Blaska”), bet kuģi izkūpēja.

Par Leonīdu Kučmu vispār nav daudz ko stāstīt. Ja cilvēks kļuva par prezidentu, būdams liela uzņēmuma [Južmaša] vadītājs (parasts vadītājs, vēl pirms tam Juzmaša partorgs) [Južmaš – militārās rūpniecības uzņēmums Dņepropetrovskā, kuru radīja PSRS kosmosa industrijas un raķešbūves “tēvs” Sergejs Koraļovs. Uzņēmums bija viens no stratēģiski nozīmīgākajiem PSRS uzņēmumiem, kurā visa cita starpā ražoja arī kodolraķetes. Ukrainas “neatkarības” laikā uzņēmums tika izvazāts un izzagts, un pašreiz atrodas uz pilnīgas darbības pārtraukšanas robežas.], bet beidza savu prezidentūru kā Ukrainas bagātākā cilvēka [Viktora Pinčuka]  sievastēvs, kurš savukārt pirms Kučmas prezidentūras bija sīks postkomsomola darbonītis un sīks Dņepropetrovskas biznesmenītis, tad šis fakts runā pats par sevi. Tā nenotiek, ka jūs gājāt pa ielu un pēkšņi kļuvāt par miljardieri.  Šādus kapitālus vai nu nopelna, un tad tas notiek ilgstošā periodā, desmitgažu laikā, vai arī šādi kapitāli tiek nozagti un tad par miljardieri norīko, jo viņiem vienkārši uzdāvina uzņēmumus un miljardieri uzrodas no nekurienes. Varu pastāstīt kā šis process notika Ukrainā Kučmas laikā.

Visvienkāršākā privatizācijas shēma bija tāda, ka nebija nekādas nozīmes tam kādas jūs uzņēmāties saistības, jo jums atļāva šīs saistības izpildīt no peļņas, kuru jūs gūsiet no privatizējamā uzņēmuma darbības. Tas ir apmēram tā, es atnāku un saku, ka gribu saņemt pārvaldībā, piemēram, Gazprom un uzņemos lielas saistības pret Krievijas valsts budžetu, tikai izpildīšu šīs saistības es tad, kad saņemšu Gazprom un tikai no tās naudas, kuru es nopelnīšu ar Gazprom palīdzību. Nu apmēram tā tas notika.

Kas attiecas uz Viktoru Juščenko, tad viņš personiski varbūt arī nenozaga tik daudz cik Kučma, bet pat viņa viskvēlākie atbalstītāji nevarēja nekonstatēt, ka jau gada laikā pēc Juščenko nākšanas pie varas jebkura valsts budžeta darījuma koruptīvā sastāvdaļa (t.s. “otkats”)  pieauga no Kučmas laika 10 – 30% līdz 70 – 90%. Savukārt Janukoviča laikā 90% jau skaitījās labi. Janukoviča laikā, ja biznesmenis varēja dabūt 10%, tad tas bija lieliski, jo sliktākajā gadījumā vienkārši iedeva paturēt budžeta naudu, sak, ātri apgroziet, nopelniet uz procentiem un pēc tam visu atdodiet atpakaļ, pretējā gadījumā ar prokuroru skaidrosieties paši.

Manuprāt, visu šo prezidentūru problēma bija apstāklī, ka dzīvoja viņi tikai uz Padomju Savienības resursa rēķina, kurš tika uzkrāts Padomju laikā. Uz tā rēķina tika finansētas valsts saistības, uz tā rēķina tika finansētas oligarhu intereses, uz tā rēķina tika finansēta birokrātijas koruptīvā sastāvdaļa. Kā jūs domāju labi saprotat, ja no krājkases visu laiku tikai ņem, bet neliek neko vietā, tad agri vai vēlu tur viss beidzas. Ukrainas elites īpatnība ir apstāklī, ka viņi ne tikai toreiz domāja, ka krājkasē nekas nebeigsies, bet arī, ka viņi tagad uzskata, ka krājkasē vēl kaut kas ir, un, ja viņi tagad atgriezīsies Ukrainā, tad varēs dzīvot tikpat zaļi kā iepriekš. Ukrainas politiķi nemaz negrasījās neko tajā krājkasē likt, viņi grasījās tikai ņemt, ņemt un ņemt.

Tāpēc katrs nākamais prezidents, nokļūstot pie varas, uzskatīja, ka viņam, pirmkārt, ir jābūt bagātākam par savu priekšgājēju (tāpēc no krājkases sāka ņemt vēl vairāk), un, otrkārt, ja priekšgājējs zaudēja savu prezidenta amatu, tad nu viņš noteikti valdīs visu mūžu. Tas arī viss, ko es varu pateikt par prezidentiem. Vienīgi vēl jāpiebilst, ka Kravčuks aizgāja mierīgi, Kučma aizgāja nemierīgi, Juščenko aizgāja ar apkaunojumu, Janukoviču gandrīz nogalināja, bet Porošenko visdrīzkā nogalinās, jo ar katru varas maiņas etapu cietsirdība pieaug. Iepriekš cīnījās par varu, pēc tam oponentus sāka sēdināt cietumā, pēc tam viņiem pakaļ dzinās ar automātiem, bet tagad, ja noķers, tad simtprocentīgi pakārs.

Kas attiecas uz oligarhiskajiem klaniem, tad tie ir Ukrainas politikas neatņemama sastāvdaļa. Nevar būt par biznesmeni, veiksmīgu biznesmeni, vēl jo vairāk par oligarhu un miljardieri, ja neesi integrēts Ukrainas politikā. Tā vai savādāk, pašam personīgi vai arī uzturot kādu partiju, ieguldot naudu kādā prezidentā, jebkurā gadījumā vai nu tu esi aktīvs politisks spēlētājs, vai arī tu esi nekas un saukt tevi nekā un naudas tev nebūs pat, ja tu esi Bila Geitsa un Henrija Forda talantu apvienojums vienā personā. Pat ja esi tik talantīgs, ka vari izveidot Microsoft Windovs, uzbūvēt konveijeri un radīt Ford T, tu to radīsi un tev uzreiz to atņems – atradīs par ko.

Oligarhiskie klani ir šī finansu – politiskā aizsberga finansu virsotnes, tāpēc arī tos sauc par finansu – politiskajām grupām. Es no visiem Ukrainas oligarhiskajiem klaniem izdalītu Igora Kolamoiska klanu, kurš piegāja lietām nestandarti. Viņam nekad nav bijusi personīgā partija, viņš nekad neieguldīja naudu kādā vienā atsevišķā politiķī, viņš strādāja par mazliet un ar visiem un vienmēr pozicionēja sevi kā apolitisku cilvēku. Bet viņa darbības pēc apvērsuma parādīja, ka šis pats gudrākais no Ukrainas oligarhiskajiem klaniem tomēr slimo ar to pašu provinciālismu. Kad notika apvērsums, puiši no Privat grupas [pēc bankas “Privatbank” nosaukuma, banka aktīvi darbojas arī Latvijā] nolēma, ka tagad viss, ASV ir sagrābusi Ukrainu uz visiem laikiem, var iznākt no pagrīdes un kļūt par aktīviem politiskajiem darbiniekiem, ko viņi arī izdarīja. Tagad, nezinu kā pārējie, bet Kolamoiskis gan jau kož pirkstos, jo viņš no viņiem visiem ir visgudrākais un viņam jau sen vajadzēja saprast ar ko tas viss beigsies. Pārējie kaut kā tur Ukrainas politikā vēl mēģina māžoties.

Bet tomēr lielā mērā viņu tieša iziešana politikā bija piespiedu pasākums, jo, kā jau teicu, ja tu neesi politikā, ja tu nekontrolē politiku, tad tev arī naudas nav. Kad politiku sāka veidot uz ielas ar automātiem, tad tev vajadzēja turēt pie rokas vairāk bataljonu, nekā ir taviem potenciālajiem konkurentiem, jo kuram ir vairāk bataljonu, tas savāks arī visu, kas Ukrainā vēl ir palicis.

Tas, starp citu, ir vēl viens būtisks apstāklis, par kuru piemirsu pieminēt. Lieta tāda, ka šī pēcpadomju resursa izzagšanas un pārdales laikā tas nepārtraukti samazinājās, tāpēc ar katru nākamo prezidentūru pieauga politiskās varas cena. Kamēr resurss, ko varētu sadalīt, kļuva arvien mazāks un mazāks, tas tika dalīts arvien šaurākas cilvēku grupas starpā, līdz Janukovičs nenokļuva piramīdas augšgalā.

Kāpēc viņa laikā piramīda zaudēja stabilitāti? Tāpēc, ka viena politiskā ģimene centās sakoncentrēt savās rokās visu valsts politiski – ekonomisko resursu un tāpēc šī piramīda zaudēja stabilitāti, jo viņai smaguma centrs mainījās. Visiem pārējiem kļuva skaidrs – vai nu mēs, vai viņš.

Bet no tā, ka viņi aizvāca Janukoviču, situācija neuzlabojās. Resursu kļuva vēl mazāk un vēlēšanās kļūt par vienīgajiem šī nu jau maziņā resursa īpašniekiem kļuva vēl lielāka. Tas tagad kļuva ne vairs par cieņas un pašapliecināšanās jautājumu, bet par izdzīvošanas jautājumu Ukrainas politiskajā sistēmā. Tāpēc es saku, ka šī sistēma nav dzīvotspējīga. Tas tā ir ne tāpēc, ka man gribās vai negribās, ne tāpēc, ka man patīk vai nepatīk, bet gan tāpēc, ka sistēma, kura neatražo resursu, kas ir tās darbības pamatā, bet nodarbojas tikai ar zagšanu, nav dzīvotspējīga. Pirāti var laupīt tikai tikmēr, kamēr viņiem apkārt peld tikai tirdzniecības kuģi, nevis karakuģi.

Jautājums par Ukrainas politiskās elites ticību un reliģisko piederību.

Manuprāt, Ukrainas politikā ir nekādas ticības, nekādas tautības un nekādas reliģijas cilvēki. Viņus nevar apskatīt kā kādas saprātīgas komponentes sastāvdaļu. Tie ir cilvēki, kuri nav spējīgi vadīt nekādu valsti. Manuprāt, vislielākā diversija, ko varētu izdarīt, ir savākt Ukrainas vadību un aizsūtīt vadīt ASV – pēc diviem gadiem ASV vairs nebūs. Un tas tā būs ne jau tāpēc, ka viņi ir pret ASV, bet gan tāpēc, ka viņi savādāk vienkārši neprot. Un ne jau tāpēc, ka tie ir amerikāņi. Viņus var nosūtīt uz jebkādu valsti, kaut uz Ķīnu, kaut uz Dienvidāfriku, kaut uz Izraēlu, kaut uz Indiju, vienalga kur – drīz vien valstis nebūs. Viņi vienkārši ir tādi cilvēki.

Jautājums: Man ir divi jautājumi. Pirmais, kādi Ukrainas sabrukuma faktori, iekšējie vai ārējie, ir noteicošie. Otrs jautājums, vai pilsoņu karš Ukrainā ir kā sastāvdaļa trešā (vai kā daži uzskata – ceturtā) pasaules kara sākumam vai arī pilsoņu karš Ukrainā ir vienkārši pilsoņu karš Ukrainā.

Kas attiecas uz pilsoņu karu Ukrainā, tad tas ir nevis sākums, bet tikai viens no elementiem jau sen notiekošā trešajā pasaules karā. Kā jau es teicu, mūsdienās nav iespējams uzsākt karu starp ASV un Krievijas Federāciju ar tām metodēm, kuras tika izmantotas pat vēl 1941.gadā, jo mūsdienu ieroču arsenāli ļauj 20 minūšu laikā iznīcināt abas valstis, pēc kā uzvarētāju nav. Tāpēc ir jākaro tā, lai nepakļūtu zem kodoltrieciena, ar ko ASV arī nodarbojās un uz ko Krievija tagad atbild tieši tāpat, tajos pašos laukumos, ar tām pašām metodēm un ne bez panākumiem.

Ukrainas krīze ir šī kara svarīgs elements, bet tas ir tikai viens no elementiem. Ukrainas krīze sākās pēc tam, kad sākās ģeopolitiskā cīņa starp Krieviju un ASV, un beigsies šī krīze pirms būs beigusies ģeopolitiskā cīņa starp Krieviju un ASV. Kā jau es teicu, ASV jau tagad mēģina aiziet no Ukrainas, jo uzdevums saistīt Krievijas resursus Ukrainā nav izpildīts un vairs nevar tikt izpildīts, ASV resursi Ukrainā tiek saistīti lielākā mērā, nekā tiek saistīti Krievijas resursi, tāpēc šī zaudētā pozīcija ir jāatstāj un jāatstāj ar pēc iespējas mazākiem zaudējumiem un nezaudējot “seju”. Ar to amerikāņi pašreiz Ukrainā arī ir aizņemti. Cik ātri un cik efektīvi viņi to izdarīs es nezinu, bet domāju, ka tam vajadzētu notikt šogad [2015.gadā], jo viņi nav ieinteresēti vilkt to lietu garumā.

Kas attiecas uz Ukrainas valsts sabrukumu, tad jebkura valsts sabrūk pirmkārt iekšēju iemeslu dēļ. Var pārdzīvot jebkura spēcīga un varena pretinieka uzbrukumu, var atrasties spēcīga ārējā spiediena iespaidā, var pazaudēt teritorijas, bet tas vien nenozīmē, ka valsts sabruks.

Valsts sabrukums notiek, kad valsts pārstāj apmierināt pašas iedzīvotāju vai tās elites vajadzības. Te jāņem vērā, ka lielākā daļa Ukrainas iedzīvotāju nemaz nekad arī nav vēlējusies izveidot Ukrainas valsti. Mazāk kā gadu pirms Ukrainas nodibināšanas 92% Ukrainas iedzīvotāju referendumā nobalsoja par Ukrainas palikšanu PSRS sastāvā un nevienu tā neatkarība toreiz neuztrauca. Un Ukrainas elite savus jautājumus jau ir atrisinājusi – Ukrainā vairs nav ko zagt. Tas tikai Janukovičs domāja, ka ar viņu Maskava ar Vašingtonu un pie reizes arī Brisele tā cackājas, jo tur ir vēl ko zagt, bet viņš tikai nezin ko tieši. Janukovičs nedomāja ģeopolitiskās kategorijās un nesaprata, ka valsts pati par sevi var būt vērtība. Viņš tik tiešām domāja, ka vēl kaut ko var nozagt, bet viņš tikai nezin ko. Tāpēc viņš ar visiem tā tirgojās – aiztirgojās līdz emigrēšanai uz Rostovu Krievijā un viņam paveicās vēl, ka ne līdz kapam.

Tātad Ukrainas elitei šī valsts nav vajadzīga, bet Ukrainas tautai tā nekad nav bijusi īpaši nepieciešama. Pilsoņu kara apstākļos dažādas Ukrainas daļas vienkārši vairs nespēj dzīvot vienā valstī, tās vēl var par to pārliecināt ar ārēja spēka iedarbības palīdzību, bet pašas labprātīgi tās necentīsies saglabāt vienotu valsti. Tāpēc Ukrainas sabrukuma iemesli ir pirmkārt iekšēji un te kā galvenais iemesls jāmin Ukrainas elites neadekvātums.

Pat ja tautai nebija īpaši vajadzīga šī valsts, tad lielākā daļa cilvēku to uztvēra apmēram tā: nu sabruka PSRS, sabruka, nu dzīvojām Ukrainā, dzīvosim tur arī tālāk, nu labi, būs tā tagad atsevišķa valsts Ukraina, nu pamainīsies karoga krāsa, nekas, arī Krievijā vairs nav sarkanais karogs, nu nomainīja ģerboni, bet tas visur tika nomainīts, nu nomainīs tur kaut kādu nosaukumus, nu i lai. Ukrainas elitei tikai vajadzēja atrast kaut kādu ideju, kura paskaidrotu visiem un pirmkārt pašai elitei, kādēļ vispār ir nepieciešama Ukrainas valsts. Un nekādu labāku ideju bez nabaga ukraiņu mūžīgās cīņas pret Maskavas agresiju viņi neatrada. Bet tā taču nav konstruktīva ideja, kura ir spējīga radīt valsti. Tā ir ideja, kura tikai piesedz valsts izzagšanu no elites puses, novērš iedzīvotāju uzmanību no tā un rada īslaicīga patriotisma miglu.

Valstij vienmēr ir jāizpilda pirmkārt tās funkcijas, kurām tā ir radīta: sociālo funkciju, pirmkārt, normāla iedzīvotāju dzīves līmeņa nodrošināšanu, ekonomisko attīstību, jo bez tās nav iespējams nodrošināt sociālo funkciju, un valsts interešu (valsts robežu) aizsardzību. Ja pirmais, ko izdarīja Ukrainas elite, ir izzaga armiju, pēc tam izzaga ekonomiku un pēc tam sāka apzagt pašas tautu. Ukrainā valsts ne tikai nometa no sevis visas valsts funkcijas, viņa tās izvērsa diametrāli pretējā virzienā [t.s. pārvērsto formu efekts]. Tāda valsts nevienam nav vajadzīga.

Jautājums par gaidāmo Ukrainas defoltu (maksātnespēju).

Patiesībā Ukrainas defolts nav gaidāms, bet gan praktiski jau noticis. Ja man nav naudas, es varu tajā neatzīties, bet tas nenozīmē, ka es atdošu savus parādus.

Es parasti balstos uz politiķu atklātiem paziņojumiem, kas ir pilnībā caurspīdīgi. 2014.gadā februāra beigās, esot divas vai trīs dienas ievēlēts par Ukraina prezidenta pienākuma izpildītāju un parlamenta priekšsēdētāju, Aleksandrs Turčinovs paziņoja, ka Ukrainai, lai izdzīvotu līdz gada beigām, nepieciešams ārējais aizņēmums 40 miljardi dolāru, bet labāk, ja lielāks. Savukārt 2014.gada Ukrainas budžets bija 45 miljardi dolāru. Tas nozīmē, ka valsts vadītājs, kurš savās rokās ir apvienojis likumdošanas un izpildvaru, publiski apgalvo, ka divus mēnešus pēc gada sākuma valstī trūkst iekšējā resursa, lai finansētu budžetu, un viņam ir nepieciešams ārējs finansējums, lai dzīvotu. Tā ir faktiska defolta atzīšana. Šāda valsts ne tikai nav spējīga atdot parādus, bet tā pati sevi nav spējīga uzturēt, tai ir nepieciešams aizņemties naudu, lai dzīvotu tālāk. Tātad, Ukrainas defolts  notika jau sen un tas vairs nespēj neko paātrināt vai palēnināt.

Apvērsums Ukrainā, kā jau teicu, bija tīrs amerikāņu projekts. Pie tam, manuprāt, ASV nemaz nerēķinājās ar to, ka viņiem nāksies ķeckāties ar Ukrainu tik ilgi.

Jebkuram normālam cilvēkam (es te nerunāju par Ukrainas politiķiem) ir skaidrs, ka, ja jūs tādā situācijā, kāda Ukraina atradās 2014.gada martā, provocējat karu ar Krieviju, tad jums dzīvot ir atlicis vienu nedēļu – tik ilgu laiku, cik nepieciešams tankiem ar uzpildīšanos aizbraukt līdz Ļvovai. Pēc tam jums vienkārši vairāk nav valsts.

Pirmais, ko sāka darīt Ukrainas valdība, nokļūstot pie varas 2014.gada februārī, bija kara provocēšana ar Krieviju visiem iespējamajiem līdzekļiem. Tas hronoloģiski pa dienām pat ir ļoti labi redzams. Uzstājas Putins un saka, nedariet to un to, savādāk būs slikti, un viņi nākamajā dienā tieši to arī dara. Un tā vairāku mēnešu garumā līdz pat Krievijas teritorijas apšaudes sākumam. Tātad tā bija acīmredzama militāra iebrukuma provokācija.

Tā kā Ukrainas valdība toreiz (tāpat kā tagad) atradās pilnīgā ASV kontrolē, tad ir skaidrs, ka viņus uz šādu provokāciju mudināja ASV. Attiecīgi, nu nevar taču Vašingtonā sēdēt pilnīgi idioti, kuri nespētu parēķināt cik ilgi ir atlicis eksistēt valstij, kura ir izprovocējusi militāru iebrukumu. Tātad viņiem aprēķins bija, ka Ukraina eksistēs vēl martu, varbūt vēl aprīli un maiju. Tas, ka Ukraina turpina eksistēt tik ilgi un iebrukums nav noticis, tā ir liela amerikāņu stratēģiskā pārrēķināšanās un liela amerikāņu stratēģiskā problēma.

Tāpēc es pagāšgad biju pārliecināts, ka 2014.gada rudenī viņi sāks nomest Ukrainu no bilances, jo nebija vairs nepieciešams viņu uzturēt un bija skaidrs, ka projekts savu uzdevumu nav izpildījis. Nezinu, kas notika. Varbūt ar kaut kādiem saviem manevriem Kremlis uzvedināja viņus uz domu, ka ir iespējams, palielinot spiedienu, panākt savu, vai arī viņi vienkārši nepaspēja “asti izraut”, bet viņi nolēma pieturēt šo projektu vēl mazliet. Varbūt viņi vēl cerēja izraisīt ziemā kādu gāzes konfliktu starp Krieviju un Eiropu uz Ukrainas tranzīta problēmu rēķina. Nezinu. Kaut kādi savi aprēķini viņiem gan jau bija, bet viņi nevar to darīt mūžīgi, jo tādējādi amerikāņiem ir saistīti pārāk lieli resursi un likmes ir paceltas līdz debesīm. Tālāk viņiem ir vai nu jāriskē ar kodolkara sākšanās iespējamību (tas ir ar iespējamību saņemt kodoltriecienu pa Vašingtonu) vai arī kaut kā no turienes jāiet prom.

Es domāju, ka situācijai Ukrainā ir jāatrisinās 2015.gadā. 2016.gadā ASV notiks prezidenta vēlēšanas un, ja priekšvēlēšanu kampaņa sākas Ukrainas krīzes neatrisinātības apstākļos, tad Demokrātu partijai vēlēšanās vispār nav ko darīt, jo jebkurš Demokrātu partijas kandidāts zaudē uzreiz.

Jautājums: Turpinot defolta tēmu. Tā pati Natālija Jaresjko [ukraiņu izcelsmes amerikāniete, norīkota par Ukrainas finansu ministri] teica, ka nepieciešams restrukturizēt parādu līdz 2015.gada jūnija sākumam. Šodien ir 4.jūnijs, bet pārrunas vēl notiek. Viņa it kā nav muļķe. Viņa ko, kaut kādu teātri tur spēlē? Viņai pretī taču sēž “finanšu maitu lijas”, viņi nekad nepiekritīs nekādai restrukturizācijai.

Natālija Jaresjko un ASV valsts kases sekretārs

Natālija Jaresjko un ASV valsts kases sekretārs

Pirmkārt, Jaresjko ir ukraiņu izcelsmes bijušais ASV valsts departamenta sīks ierēdnītis. Pēdējos piecus savas karjeras gadus viņa Ukrainā nodarbojās ar sīkzādzībām. Attiecīgi no politiskā viedokļa Jaresjko ir mazs kabatzaglis. Tas, ka viņu norīkoja par finanšu ministru Ukrainas valdībā, kurā strādā tādas “izcilas” personas kā Saakašvili un tamlīdzīgi kadri, kā reiz liecina, ka viņa nebūt nav tik izcils intelektuālis kā viņu pozicionē.

Savukārt kā Ukrainas valdības finansu ministrs viņa dara pilnīgi pareizas lietas. Ja jums nav pilnīgi nekādu argumentu, tad jūs sakāt, ka finansējumu vajadzēja vēl vakar, cerot uz to, ka saimniekiem tomēr vēl esat vajadzīgi un tāpēc naudu iedos. Un vajag, lai naudu iedod ātrāk. Ja teiksiet, ka naudu vajag rīt, tad to var iedot parītdien, bet, ja teiksiet, ka vajadzēja vakar, tad varbūt viņi pasteigsies. Otrkārt viņa biedē kreditorus ar paziņojumu par defoltu un ar to, ka neviens vispār neko nedabūs.

Tātad no vienas puses viņa saka: “Mīļie saimnieki, lūdzu, uzspiediet uz mūsu kreditoriem, lai viņi mums kaut ko atlaiž.” Otrkārt viņa saka: “Dārgie kreditori, vai nu jūs saņemsiet mazliet vai arī nesaņemsiet vispār neko.” Tā ir pietiekami rupja šantāža, bet tajos apstākļos, kādos atrodas Jaresjko un ar tās esošo pieredzi, viņa ne uz ko citu vispār nav spējīga. Nevar prasīt no prasta pirāta, lai viņš rīkotos kā kanclers Bismarks.

Jautājums: Pašreiz notiek strīdi par to, kāpēc pretestība Kijevas apvērsumam cieta neveiksmi Harkovā. Mihails Dobkins [bijušais Harkovas apgabala gubernators] un Genādijs Kerness [bijušais Harkovas pilsētas mērs] apgalvo, ka tas notika tāpēc, ka Kremlis viņus neatbalstīja, bet Krievijā ir uzskats, ka viņi pēdējā mirklī nobijās un neieņēma to pozīciju, kuru deklarēja. Kā ir, ja viņi būtu ieņēmuši stingru pozīciju, vai Kremlis viņus atbalstītu?

Genādijs Kerness un Mihails Dobkins

Genādijs Kerness un Mihails Dobkins

Spriežot pēc tā, kas notika Donbasā, var secināt, ka tur, kur tika ieņemta stingra pozīcija, tur Kremlis sniedza atbalstu. Kas attiecas uz Dobkinu un Kernesu, tad viņi ir klasiski Ukrainas valdošā režīma pārstāvji. Ja jau citi, augstāka līmeņa un intelektuāli attīstītāki šī režīma pārstāvji joprojām nav sapratuši, kas patiesībā notika, un gaida, kad Kijeva tiks atbrīvota, lai viņi atkal ieņemtu savus ērtos kabinetus un valdītu kā iepriekš, tad ir pilnīgi skaidrs, ka arī Dobkins ar Kernesu uzskatīja, ka tā vai šitādi, bet viss nokārtosies un viņiem jau būs labi. Tas ir, kamēr Viktors Janukovičš ir prezidents, tikmēr jāpilda viņa norādījumi, ja Viktors Fjodorovičš kļuva par tautas ienaidnieku, tad ir jāpilda jauno tautas draugu norādījumi, un tā rīkojoties, viss jums šai dzīvē būs labi. Bet tas, ka viņi vairs neiederējās jaunā režīma struktūrā ne no ideoloģiskā, ne no propogandiskā un pat ne no ekonomiskā viedokļa, viņiem nebija ne jausmas.

Līdzīgi kā bēguļojošie reģionāļi [Janukoviča Reģionu partijas biedri] uzskatīja, ka viņi atgriezīsies Ukrainā un viņiem būs vēl ko nozagt, arī Dobkins un Kerness uzskatīja, ka Harkovā vēl ir daudz ko zagt. Viņi nesaprata, ka Harkovā vairs nav ko zagt un ka tur vienīgi kaut ko var atņemt viņiem. Tāpēc jaunā vara, kura atnāca uz Harkovu, paskatījās apkārt, kur nauda stāv, nauda stāv pie Dobkina un Kernesa, tāpēc, lūdzu, dārgie, Dobkin un Kerness, jūs uz cietumu, bet nauda mums, un nekā personīga, tikai bizness.

Jūlija Timošenko

Jūlija Timošenko

Jautājums: Kā ir ar Jūliju Timošenko. Viņa tagad kaut kā ir pieklususi. Vai viņa gaida savu zvaigžņu stundu?

Ja mēs nedzirdam, tas nenozīmē, ka Jūlija Vladimirovna neuzstājas. Es, piemēram, nesen atklāju, ka viņa veic pietiekami aktīvu informatīvo darbību, tai skaitā kritizē esošo varu no vēl radikālākām pozīcijām.

Lieta tāda, ka Jūlija Vladimirovna ir izcils politiķis tikai Ukrainas realitātē. Jebkurā citā valstī viņa izkalpotos augstākais līdz kādas pilsētas mēra amatam, ja vien ievēlētu. Timošenko Ukrainas politikā strādā pēc tā paša principa, pēc kura ASV darbojas globālajā politikā. Viņa strādā pēc likmju paaugstināšanas principa. Ja ASV paaugstina likmes, balstoties uz to, ka viņiem ir vairāk resursu, tāpēc tad, kad likmes sasniedz noteiktu līmeni, visiem pārējiem ir jāpadodas, un viņi ļoti brīnās gadījumos, kad tā nenotiek. Savukārt Timošenko spēlēja uz likmju paaugstināšanu, jo viņa ļoti ātri saprata, ka visi pārējie noteiktā brīdī saka: “Jūs ko, tūlīt līs asinis, nu nē, mēs tad piekāpjamies.” Tāpēc šādas spēles gadījumā tev nekas nav jādara, tikai jāpaaugstina likmes un tavs oponents padodas, un tu esi uzvarējis. Timošenko gāja no uzvaras līdz uzvarai līdzīgi kā to savulaik darīja labi zināmais Boriss Berezovskis [kurš pēc tam tika izputināts un izdarīja pašnāvību].

Šādai pieejai ir viens liels trūkums. Katra nākamā uzvara jums kļūst par kritisku nepieciešamību. Jūsu oponenti var atļauties zaudēt un sākt no jauna, bet cilvēks, kurš nepārtraukti paaugstina likmes, to atļauties vairs nevar, jo tiklīdz viņš zaudēs, tā viņu burtiski iznīcinās par pārmērīgas latiņas pacelšanu.

Tāpēc tad, kad Jūlija Timošenko 2010.gada martā pārāk paaugstināja likmes un sāka uzstāties pret Janukoviču ar jauna Maidana palīdzību, bet ASV vēl nebija gatavi Maidanam un negrasījās vēl to organizēt, Timošenko palika viena pati izolācijā. Viņa pie tam vēl nokaitināja Janukoviču un nokļuva cietumā. Tieši šajā brīdī viņas politiskais svars tika likvidēts. Pirmkārt tādēļ, ka viņas godīgie politiskie līdzgaitnieki sāka savā starpā dalīt viņas partijas un politisko īpašumu, attiecīgi viņiem zuda ieinteresētība, lai Timošenko atgrieztos. Līdzīgi neviens Dņepropetrovskā negrib, lai no ASV atgriežas Pāvels Lazarenko [bijušais Ukrainas premjerministrs], jo gandrīz katrs Dņepropetrovskas biznesmenis ir kaut ko ieguvis no viņa bijušajiem īpašumiem. Otrkārt, tādēļ, ka Timošenko līdzgaitnieki jau paši bija kļuvuši par vērā ņemamām politiskām figūrām.

Bez tam pašreiz Timošenko vairs nav kur paaugstināt likmes. Valstī rit pilsoņu karš. Ar ko gan viņa vēl var nobiedēt savus oponentus? Iepriekš viņa uzvarēja, jo demonstrēja gatavību iet uz asinsizliešanu. Oponenti savukārt pacēla rokas un teica, mēs neesam gatavi, ņem, lūdzu. Bet tagad asinsizliešana jau notiek. Tāpēc, manuprāt, Timošenko kā politiķis ir norakstāms cilvēks, tai skaitā arī tāpēc, ka es vispār neredzu perspektīvas Ukrainai kā valstij ilgāk par dažiem mēnešiem, gadu, vai varbūt, ja paveiksies, pusotra gadu. Politiķim tas nav nekāds ilgais laika posms. Ja nebūs Ukrainas valsts, kur viņa strādās? Ne jau nu Krievijas Valsts domē tiks ievēlēta.

Jautājums: Ukrainas pārstāvji ziņo, ka pastiprina armiju un sagraus Donbasu divu nedēļu laikā. Tomēr nekas tāds nenotiek. Kāpēc Ukrainas armija un ASV nevar to izdarīt?

Saprotiet, vienmēr ir kaut kādi laika rāmji, kurus jūsu iespējas pieaug. Kad hunta tikko sagrāba varu, tās reālās politiski – militārās iespējas bija tuvas nullei, jo cilvēki armijā un Iekšlietu ministrijas struktūrās vēl nenoorientējās, kas notiks tālāk, vai tā tik tiešām ir vara, vai arī jau rīt šo varu padzīs un visus, kas tai kalpoja, pasludinās par tautas ienaidniekiem. Tāpēc uzreiz pēc apvērsuma nosūtīt uz Donbasu armiju Kijeva nevarēja, jo viņiem nebija armijas. Armiju vajadzēja dabūt savā pakļautībā, ar ko Kijeva arī nodarbojās pirmos divus, divarpus mēnešus.

Pēc tam šī armija atklāti negribēja karot, jo kāpēc gan lai kāds nogalinātu un taptu nogalināts. Viņi tajā nebija ieinteresēti. Attiecīgi konfliktu vajadzēja pakāpeniski “iededzināt”, un tas nākamos divus mēnešus arī tika darīts, sākot no pirmās šaušanas līdz pat pilnvērtīgām kaujām. Un tad, kad sākās pilnvērtīgas kaujas, Donbasā jau bija izveidoti pietiekami nopietni bruņotie spēki, kuri visa cita starpā kaut kādā pavisam noslēpumainā veidā stepēs sāka atrast tur nezin no kurienes saradušos tankus, ložmetējus, lidmašīnas, munīciju un citus ieročus.

Un tad Kijeva nokļuva bezizejas situācijā. Tad kļuva skaidrs (tiesa gan nav zināms vai tas kļuva skaidrs Kijevā, jo tur tādās kategorijās nedomā), ka apspiest Donbasu ar spēku vairs nav iespējams, ka tas laiks ir pagājis, kad bija iespējams ātri mobilizēt spēkus, gandrīz bez pretestības aiziet līdz Krievijas robežai un nostādīt to izvēles priekšā, militārs iebrukums Ukrainā vai samierināšanās ar notikušo. Šī situācija ātri pagāja un Kijeva nespēja mobilizēt tam nepieciešamos spēkus.

Pēc tam kļuva skaidrs, ka Donbass izturēs jebkādu Ukrainas armijas pastiprināšanu, pat ja to pastiprinās uz Rumānijas armijas rēķina, ka Donbass cik ilgi nepieciešams atsēdēsies aizsardzībā un tad sāks iet uzbrukumā. Un no kurienes Donbasā uzradīsies divsimts tūkstoši papildus karavīru neviens nezin, bet visi zin, ka nepieciešamajā mirklī tie tur noteikti uzradīsies. Tāpēc pa lielam Kijevas krišana ir tikai laika jautājums un ģeopolitiskās debess zvaigžņu stāvokļa jautājums.

Kā jau teicu, Vašingtona ir ieinteresēta nomest Ukrainu no savas bilances. Ir vēl vietas pasaulē, kur ASV var cīnīties pret Krieviju daudz efektīvāk. Nu pamēģināja Ukrainā, nu nesanāca. Nu nomira Ukraina. Nekas. Kas amerikāņiem tur radinieki vai draugi dzīvo?!

Tāpēc es domāju, ka Ukrainas projektam nav atlicis nemaz tik ilgs mūžs. Vienīgais, ar ko vēl Ukraina var palīdzēt ASV – pēc iespējas vairāk viskaut ko sagraut un pēc iespējas vairāk izliet asiņu. Tieši šim mērķim arī Ukrainas armiju mēģina pastiprināt ar visādām divdesmit gadus vecām grabažām.

Ja ASV tik tiešām gribētu, lai Ukrainas pašreizējais režīms sēž ilgi un skaisti, viņi nepieļautu pilsoņu kara uzsākšanu, jo sākt karu nebija nepieciešamības, mierīgi varēja izpildīt visas Putina prasības par federalizāciju, visas Donbasa prasības par federalizāciju. Varēja izdarīt tā, te iedeva, bet pēc tam tāpat kā ar Krimu, paņēma atpakaļ. Kijevai bija svarīgi iegūt laiku un nostiprināties. Ieguva laiku, nostiprinājās, Doņecka un Luganska atzina Kijevas leģitimitāti, pēc tam Ukrainas parlaments nobalso kā vajag – es iedevu, es atpakaļ paņēmu un tad nu pamēģini tikai buntoties.

Bet tas taču nenotika. Apstākļos, kad vienkārši nebija kam karot, izraisīja pilsoņu karu. Režīms vēl nebija spējīgs karot, bet tas jau uzsāka pilsoņu karu. Tātad karu uzsāka ne jau tādēļ, lai uzvarētu. Karu uzsāka, lai to zaudētu, bet zaudētu tā, ka Krievijai būtu slikti. Tas ir tāpat kā šahā, kad upurē bandinieku, tad to dara ne jau tāpēc, ka pret to slikti izturas, bet gan tāpēc, ka grib uzvarēt partiju un bandinieks neko partijā nenozīmē. Tā arī ar Ukrainu izrīkojās kā ar upurējamu bandinieku, tikai upuris netika pieņemts, tāpēc ap šo bandinieku sāka veidoties jauna spēle. Tā nu ir aizspēlējušies līdz šim brīdim. Un atkal, jebkāda pozīcija nevar attīstīties mūžīgi, agri vai vēlu tā sevi izsmeļ. Tad pozīcija ir jāmaina.

Manuprāt, gan no resursu (finansu – ekonomiskā) skatu punkta, gan no militāri – politiskajā skatu punkta Ukrainas pozīcija priekš ASV savu svarīgumu jau ir izsmēlusi, tāpēc vienīgais pozitīvais risinājums amerikāņiem tagad ir pēc iespējas dārgāk pārdot šo pozīciju Krievijai.

Jautājums par Ukrainas turpmāko likteni.

Es domāju, ka konfliktu laiks huntas iekšienē no vienas puses jau ir pagājis, bet no otras puses vēl nav iestājies. Tas ir līdzīgi kā revolūcijas Krievijā – 1905.gads jau ir pagājis, bet 1917.gads vēl nav iestājies, bet starplaikā ir puslīdz klusi un stabili. Šodien nav nekāda pamata, lai huntas iekšienē rastos nopietns konflikts. Teorētiski, protams, kāds var nošaut Porošenko, bet tad tā būs tīrā nejaušība, jo mainīt prezidentu pus gadu pirms valsts atdošanas ASV nav nekādas nepieciešamības.

No iekšējās problemātikas skatu punkta pašreiz Porošenko var draudēt tikai kāda traģiska nejaušība, lai gan vēl 7 mēnešus atpakaļ valsts apvērsums, izmantojot privātās armijas, bija vairāk kā iespējams. Bet, ja notiks brīnums, un Ukraina eksistēs vēl divus gadus, tad valsts apvērsums atkal kļūs neizbēgams, jo visa Kijevas valdības resursu bāze būs izsmelta, tai skaitā saņemtie kredīti, tai skaitā tā nauda, ko izdosies izlūgties, tai skaitā tie nodokļi, ko kaut kādā veidā izdosies iekasēt. Izveidosies situācija, kāda bija pēdējos Kijevas Krievzemes eksistēšanas gados, kad no vienas puses it kā Kijeva eksistē kā nacionālais centrs, bet no otras puses reģioniem centrs vairs nav vajadzīgs, jo katram ir savi bruņotie spēki, sava pašpietiekama ekonomika un savas politiskās intereses.

Šāds process notiek ar jebkuru valsti, kura izsmeļ savu resursu bāzi. Tad resursi pārvietojas uz reģioniem, saimniecība pakāpeniski naturalizējas, tā kā savus personiskos resursus kaut kādā veidā ir jāaizsargā, rodas reģionālās armijas. Un tā klusi un pakāpeniski valsts pazūd. Tā, piemēram, tas notika ar Somāliju, kartē robežas tai ir, bet valsts patiesībā nav. Tieši tas pats reāli varētu notikt arī ar Ukrainu. Es vienkārši izeju no tā, ka Ukraina kā valsts tiks likvidēta ātrāk, nekā tā paspēs šādi sadalīties.

Jautājums: Kā ir ar cilvēcisko resursus? Kas notiks ar “lēkātājiem”? [domātas idiotu masas, kuras publiskos pasākumos ritmiski lēkā un skandē “кто не скачет тот москаль” (“kurš nelēkā, tas moskalis”)]

Nu paklausieties, kurš vispār te kādam kaut ko prasīs. Četri tūkstoši apbruņotu (pie tam slikti apbruņotu) dīkdieņu Maidanā, kurus piesedza tikai ASV vēstniecība, spēja aizmēzt režīmu, kurš balstījās uz 300 tūkstošiem tikai miliču vien (tik daudz milicijas darbinieku bija Iekšlietu Ministrijas struktūrā). Miļiči vien taču viņus varēja cepurēm nomētāt. Bet reāli četri tūkstoši buntinieku aizmēza režīmu. Tas vienkārši nozīmē, ka ideoloģiskā resursa, plašu tautas masu kustības, kura spētu kādam pretoties, vienkārši nav.

Tas, manuprāt, nozīmē, ka ir iespējami divi varianti. Pirmais variants ir garāks un tas apmierina Krieviju. Tas ir, pakāpeniska “tautu republiku” armiju pārvietošanās uz priekšu, iespējams, jaunu “tautu republiku” dibināšana, tālāk ar Kijevas attīrīšanu un virzīšanos uz Ukrainas rietumiem. Tad vienā brīdī varēs konstatēt, ka Kijevā ir jauna, leģitīma valdība, bet Ļvovā ir trīs dumpinieki, un tagad jau jaunā leģitīmā Kijevas valdība karo ar Ļvovas dumpiniekiem. Šis process ir atkarīgs no Ukrainas armijas un Ukrainas valsts sabrukšanas ātruma.

Bet šis scenārijs pilnībā neapmierina ASV, jo tas neļauj smuki nomest Ukrainu no savas bilances. ASV, kas ir zaudējusi Doņeckas partizāniem, ir tas pats kā Putins, kurš ir zaudējis Porošenko. Tas ir superlielvalsts apkaunojums. To nevar neņemt vērā. Ja superlielvalsts zaudē Doņeckas partizāniem, tad ar šādu “lielvalsti” pasaulē neviens vairs nerēķinās. Pavisam cita lieta, ja nelaimīgais Porošenko zaudē aš pašam Putinam, jo te potenciāli nav samērojami.

Tāpēc sākot no 2015.gada februāra tiek veikti kārtējie aktīvie mēģinājumi tieši iesaistīt Krieviju Ukrainas konfliktā, bet šoreiz tā mērķis ir nevis sarīdīt savā starpā Eiropas Savienību un Krieviju, bet gan nodot Ukrainu Krievijas bilancē. Iespējams pa šo ceļu arī vajadzēs iet, jo ASV ir iespējas piespiest Krieviju karot, grib to tā vai negrib. Reizēm gadās tādas situācijas, kad ir jākaro, savādāk uzreiz jau esi kapitulējis.

Ņemot vērā Kijevas varasiestāžu neadekvātumu un ņemot vērā, ka Kišeņovas darboņiem ir kur aizbēgt, jo Buhareste ir blakām, var tikt organizēta provokācija Piedņestrā,. Moldāvijas varasiestādes, no kurām ir atkarīga agresija pret Piedņestru, var būt daudz drošākas, nekā rumāņi, kuri cenšas tomēr notušēt šo konfliktu. Moldāvijas elite ļoti labi saprot, ka viņi zaudē savas pozīcijas. Pēdējās vēlēšanas viņi falsificēja, bet tā tas nevar turpināties mūžīgi. Tāpēc, ja viņi organizēs konfliktu, kurā iejauksies Krievija, un arī viņus padzīs, tad ar teritoriju vai bez teritorijas, viņi aizbēgs uz Rumāniju un personiskā kārtā integrēsies Eiropas Savienībā.

Tāpēc ir nopietnas briesmas, ka Piedņestrā uzsprāgs otra fronte, un tad es pat nezinu, ko varētu izdomāt, lai neiejauktos. Kā apiet šo slazdu, es nevaru iedomāties. Varbūt Kremlī izdomās. Ja tā, tad aplaudēsim.

Ja provokācija notiek un Krievija ir spiesta militāri iejaukties, tad es neredzu iemeslus, kādēļ Krievijai ir jāaprobežojas tikai ar Piedņestru, Odesu [kas robežojas ar Piedņestru] un koridoru uz Krimu. Apgrūtinājumi šai gadījumā ir vieni un tie paši, tāpēc hunta ir jāpadzen jebkurā gadījumā, un jāiziet līdz Ukrainas rietumu robežām spiest roku poļu biedriem.

2015.gada 4.jūnijs, Maskava

***

Rostislava Iščenko biogrāfija

Rostislavs Iščenko, Dmitrijs Tabačņiks

Rostislavs Iščenko, Dmitrijs Tabačņiks

Dzimis 1965.gadā. Ar izcilību pabeidzis Kijevas valsts universitātes vēstures fakultāti. No 1992.gada līdz 1994.gadam strādāja Ukrainas Ārlietu ministrijā. Bija politiskās analīzes un plānošanas nodaļas trešais sekretārs, pēc tam OSCE un Eiropas Padomes nodaļas otrais sekretārs. No 1994.gada aprīļa līdz 1998.gadam strādāja Ukrainas prezidenta administrācijā. Bija Ārpolitikas pārvaldes vecākais konsultants. No 1998.gada līdz 2003.gadam fonda “Sadraudzība” konsultants ārpolitikas jautājumos. No 2000.gada līdz 2002.gadam avīzes “Jaunais laikmets” politiskās nodaļas redaktors. No 2003.gada līdz 2009.gadam “Korporatīvo attiecību pētniecības centra” viceprezidents. No 2006.gada novembra līdz 2007.gada decembra Ukrainas vicepremjera Dmitrija Tabačņika konsultants, bet no 2008.gada līdz 2010. gada tā paša Tabačņika jau kā Ukrainas parlamenta deputāta konsultants, bet no 2010.gada līdz 2014.gada Tabačņika kā Ukrainas Izglītības, zinātnes, jaunatnes un sporta ministra konsultants. (Dmitrijs Tabačņiks – dzimis 1963.gadā, vēsturnieks, politiķis, pirmā ranga valsts ierēdnis, daudzu zinātnisku darbu autors, no nacistiskās Ukrainas puses izsludināts starptautiskā meklēšanā, bet Eiropas Savienība un Kanāda pret Tabačņiku ir ieviesusi sankcijas, prokrieviskas politikas piekritējs, Ukrainas iestāšanās NATO pretinieks, sieva Tatjana Tabačņika ir krievu drāmas teātra aktrise un Ukrainas nacionālās mākslas akadēmijas akadēmiķe.) No 2009.gada Rostislavs Iščenko ir “Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra” prezidents. Diplomātiskais rangs – pirmās klases pirmais sekretārs. Precējies, ir dēls. Pēc apvērsuma Ukrainā emigrēja uz Krieviju. Daudzu analītisko materiālu autors.