KORUPCIJA LATVIJĀ

Latvijas valsts pārvaldes koruptīvā mehānisma vispārīgs apraksts

Daudzo Latvijā notiekošo nejēdzību labošanai, ierindas pilsonis un masu saziņas līdzekļi apelē pie esošās politiskās sistēmas, politiskajiem spēkiem un vēlētajiem tautas priekšstāvjiem. Plaši tiek un ir izplatīts viedoklis: „gribi kaut ko mainīt, iesaisties kādā partijā vai dibini savu, topi ievēlēts un tad…”. Lai gan vairums cilvēku zina un jūt, ka lielākā daļa politiķu ir nekompetenti nelieši, tomēr patiesos Latvijas (un ne tikai) korumpētības apmērus apzinās retais. Un ir pārāk maz cilvēku, kuri zina, ka visa jaunlaiku kapitālistiskās Latvijas politiskā sistēmā ir pilnībā uz naudisku motivāciju balstīta un absolūti korumpēta. Šo iemidzinošo un reālu rīcību neitralizējošo ilūziju kliedēšanai īsumā aprakstīšu kā tas viss strādā.

Formāli likumus Latvijā pieņem Saeima (valstiskā līmenī) un pašvaldību domes, kas sastāv no cilvēku vēlētiem deputātiem. Ievēlēti var tikt tikai tie deputāti, kuri ir izvirzīti no partiju vidus (izņemot mazās pašvaldības, kur pagaidām vēl ir iespējams dibināt vēlēšanu apvienības). Partiju praktiskai organizēšanai tām ir jāatbilst noteiktiem metodoloģiskiem, kā arī likumā noteiktiem standartiem. Metodoloģiski partijā jābūt noteiktam cilvēku skaitam, kurus vieno kaut kāda ideja un organizatoriska struktūra. Ja tā nav, tad partija pēc būtības principā nepastāv. Savukārt likumā ir noteikts minimālais partijas biedru skaits (200) un virkne formālu prasību.

Jebkuras partijas mērķis ir veikt kaut kādu darbību, kas ietekmē visas sabiedrības dzīvi. Lai šo mērķi sasniegt, partijai ir jāspēj veikt jebkādu darbību vispār un jāspēj tā veikt kaut kādā mērā „labāk” par citām, konkurējošām partijām, kuras pretendē uz politisko varu Saeimā un pašvaldībās.

Tad nu lūk, Latvijā (un ne tikai), diemžēl ir izveidojusies (apzināti izveidota) tāda situācija, ka sabiedrība ir kritusi tik zemu, ka ir gatava veikt kaut kādu darbību tikai tad, ja kāds par to samaksā. Tas ir ļoti sāpīgs un ļoti drausmīgs fakts (gribētos šai ziņā kļūdīties un ceru, ka šī situācija tuvākā vai tālākā perspektīvā tiks kardināli labota).  Izejot no šīs atziņas, ļoti būtisks partijas rīcībspējas rādītājs ir naudas esamība, par kuru tad var noalgot cilvēkus, kas kaut ko darīs.  Attiecīgi partijai ir nepieciešami cilvēki, kuri nosaka tās idejisko saturu un praktisko vadību  (ideologi un menedžeri, kuri  nosaka ko partija reāli vēlas, kā viņa sevi ārēji pozicionē un vada procesu, lai tiktu realizēti partijas mērķi), naudas ieguvēji un praktiskā darba veicēji. Galvenās ir pirmās divas cilvēku grupas, kuras ir niecīgi mazskaitliskas, bet trešās grupas esamība un visa darbība kopumā ir atkarīga no tā kā strādā pirmās divas grupas, kur viens no būtiskākajiem aspektiem ir iegūt pēc iespējas vairāk naudas savas darbības nodrošināšanai. Īsāk sakot – Latvijas (un ne tikai) politiskajā vidē visu izšķir nauda un visas „nopietnās” partijas vadās no šīs atziņas un ir uzbūvētas pēc šāda principa. Partiju finansēšana no valsts budžeta ir tikai maziņš ielāps pilnībā izdilušam maisam, kurš maskē šo drausmīgo faktu un dod iespēju esošajām, šādi strādājošām partijām iegūt vēl papildus „haļavnās” finanses.

Naudu partijām iegūst t.s. „kasieri”. Tie ir cilvēki, kuri no vienas puses atrodas pietiekami tuvu partijas kodolam (cilvēkiem, kuri praktiski nosaka lietu kārtību partijā), bet no otras puses, kuriem ir iespējas iegūt plašu paziņu loku „biznesa” vidē. Kā vienu no „kasiera” piemēriem var minēt Jaunupu jaunāko.

Attiecības starp „kasieri” un partijas kodolu ir apmēram tādas: „kasierim” no partijas vadības puses tiek dots uzdevums iegūt maksimāli daudz naudas (bez tiešiem tekstiem par kādām pretlikumīgām darbībām, jo nevar zināt vai savstarpējās sarunas netiek ierakstītas), savukārt „kasieris”, izpildot uzdevumu, vienojas ar naudas devējiem par summām un to došanas nosacījumiem. „Kasieris” ir tas, kurš tiešā tekstā ar naudas devējiem sarunā, ko tad naudas devējs iegūs, ja ziedos noteiktu summu un partijai izdosies iegūt noteiktas varas pozīcijas. Šajās sarunās tad arī tiek aprunāti ierobežojumi, nosacījumi, notiek vienošanās par garantijām naudas devējam, ka prasība tik tiešām tiks izpildīta un ka viņi netiks „uzmesti”. Līdz partijas kodolam visas šīs detaļas tiešā veidā netiek novadītas pirmkārt paša partijas kodola drošības dēļ. Viņi visu saprot, bet tieši būt informētam par to ir neizdevīgi, tāpēc „kasieris” informē par nosacījumiem „caur puķēm” un ārēji pieņemamu priekšlikumu veidā, piemēram, iekļaut saraksta augšgalā tādu un tādu cilvēku (kuram ir savas, īpašas attiecības ar naudas devēju), iekļaut partijas programmā kādu punktu, apsolīt realizēt konkrētu likumdošanas iniciatīvu utt..  Šāda partijas kodola distancēšanās ļauj tam saglabāt zināmu neatkarību no „kasiera” un nepieciešamības gadījumā to nomainīt.

Gan Latvijā, gan arī citās „demokrātiskās” valstīs ir gan legālā naudas aprite, kura atklāti tiek atspoguļota grāmatvedībā un partiju gadījumā parādās KNAB atskaitēs, gan ir arī t.s. „melnās naudas” aprite, kura ir maskēta vai vispār nav uzskaitīta. Tad nu lūk, sāpīgā patiesība, ko vairums ierindas pilsoņu nezina, ir apstāklī, ka „melnās naudas” kopapjoms partiju darbības nodrošināšanā ievērojami pārsniedz „legālās” naudas (tas ir – oficiāli uzskaitītās) apjomu. Ja esošajām partijām vajadzētu dzīvot tikai no „legālajiem” līdzekļiem, tad viņu darbība būtu ievērojami apgrūtināta.

Kam tad nepieciešama „melnā nauda”? To pakalpojumu saņemšanai, kuri oficiāli nav atļauti vai arī kurus kaut kādu iemeslu dēļ labāk neafišēt, un reizēm arī vienkārši efektīvākai darba organizācijai. No šīs naudas tiek apmaksāti pasūtījumraksti, pasūtījumsižeti un citi aģitācijas materiāli un samaksa te notiek pa tiešo „uz rokas” gan mēdiju īpašniekiem, gan redaktoriem, gan arī ierindas žurnālistiem (šī samaksa ir paralēla oficiālai samaksai par oficiāli apmaksāto vēlēšanu reklāmu). No šīs naudas tiek algoti PR speciālisti, algoti interneta komentētāji, profesionālie mītiņotāji, apsardzes/detektīvfirmas, „savi cilvēki” dažādās iestādēs un organizācijās, „spiegi” un diversanti konkurentu nometnē u.c. kadri un aktivitātes par kuru esamību atklāti runāt neklājas. Un protams šī nauda tiek izmantota arī partijas darbā iesaistīto papildus motivācijai, apmaksājot pietiekami legālus viņu sniegtos pakalpojumus.

Kā notiek „melnās naudas” aprite? Ar „čemodāniņiem” skaidrā naudā (ar vienu tādu savulaik Saeimā tika pieķerts bijušais premjerministrs no ZZS Indulis Emsis), kā arī caur speciāliem, izcelsmi un adresātus maskējošiem instrumentiem (kontiem, fondiem, fiktīvām personām utt.). Ar to visu nodarbojas speciālas personas un pārrauga šīs nelegālās operācijas „kasieris”.  Partijas kodols, savukārt, dod „kasierim” tikai formāli korektus uzdevumus un mērķus, kas ir jāsasniedz, vadoties pēc principa:  „mani neinteresē kā to izdarīsi, bet, ja kas, par sekām atbildēsi pats”.

Kas dod un kas vispār ir spējīgs dot partijām ievērojamas naudas summas gan legālā, gan nelegālā formā? Biznesmeņi, kuriem šāds darbības veids ir ikdiena. Tie ir gan lielie uzņēmumi un uzņēmēji, kuri ar šādām metodēm nodrošina savu darbību (tādā korupcijas pilnībā cauraustā valstī kā Latvija savādāk nemaz nevar), lobē savas intereses, apkaro konkurentus un veic citas biznesa darbības, gan arī biznesmeņi, kuru peļņas avots ir apšaubāmas legalitātes vai nelegālas darbības (kontrabandisti, narkotiku un ieroču tirgotāji, sekss industrijas pārstāvji, bērnu „adoptētāji” u.c. pēc būtības krimināli elementi, kuri pelna ar nelikumīgām un amorālām darbībām). Īpaši daudz naudas dod tieši otrās grupas darboņi, jo viņiem sev labvēlīgu apstākļu (jumta) un likumdošanas radīšana ir īpaši kritiska un viņu rīcībā ir ļoti ievērojami līdzekļi.  Tāpēc nevajag brīnīties, ka pie varas nonākušās partijas pieņem it kā stulbus vai pat atklāti amorālus likumus. Par visu ir samaksāts un gan maksātāji, gan naudas saņēmēji dēļ šīm savām darbībām ir kļuvuši par atsaldētiem neliešiem ar minimālām vai vispār bez jebkādām morāles normām.

Un tagad pats interesantākais. Kā tad praktiski notiek naudas devējiem vajadzīgo lēmumu pieņemšana, jo ne jau „kasieris” vai partijas kodols spiež balsošanas podziņas un ceļ rokas, to dara ierindas deputāteļi. Viņus visus iesaistīt un informēt par katra gadījuma detaļām ir apgrūtinoši, bīstami (informācijas noplūde) un arī nevajadzīgi. Tā vietā ir izveidots un nu jau vairāk kā 20 gadus veiksmīgi strādā universāls deputātu vadības mehānisms. Tā būtība ir sekojoša: katram deputātam maksā par „pareiziem” balsojumiem, bet ja ļoti vajag, tad maksā dubulti, trīskārši utt. (galēja svarīguma gadījumos, kas ir gana reti, deputātiņam tiek piedraudēts „atņemt visu”, ja netiks veikts pareizais balsojums).

To, ka deputātu balsis tiek pirktas, runā gana sen un pietiekami atklāti, un tas nekāds īpašais jaunums nav, bet īstie deputātu balsu pirkšanas apmēri tik tiešām ir šokējoši un par tiem zina retais.

Katram koalīcijas deputātam ir īpaša bankas norēķinu karte bez vārda un uzvārda (visdrīzāk Citadeles bankas) caur kuru viņš saņem naudu par visiem veiktajiem balsojumiem. Nobalsoji standarta darba režīmā kā frakcija liek, malacis, saņem bonusu. Ir kāds īpaši svarīgs vai sāpīgs jautājums, maksa ir pavisam cita. Ja vēl svarīgāks, tad vēl cita. Deputāts vairumā balsojumu drīkst arī nebalsot kā frakcija liek, bet tad naudu viņš nesaņem. Tas ir pieļaujams, jo tādējādi katrs deputāts var taisīt savu personisko „politisko kapitālu” un lielīties, ka lūk šajā principiālajā jautājumā viņš „parādīja mugurkaulu” un „gāja pret straumi”, bet izmainīt neko neizdevās, jo „lūk tie citi…”.  Bet ir jautājumi, kuros šādas izdarības kategoriski netiek pieļautas un deputāti par to tiek atsevišķi informēti. Tajos, atvainojiet, bet „ja partija liek, tad jādara”.

Praktiski visu šo procesu vada partijas frakcijas vadītājs. Tā ir persona, kura nosaka dienas kārtību, kura organizē iekšējās apspriedes un informatīvo apmaiņu, kura sazinās ar partiju un „kasieri”, kura kontrolē kā kurš deputāts balso un piefiksē balsojuma rezultātus (tie savukārt tiek nodoti personām, kuras ieskaita pēc tam katram deputātiņam „nopelnīto” naudas summu), kura „aprunājas” ar deputātiņiem, kuri sāk izrādīt principialitātes vai citādas nevēlamas pazīmes utt. Partijas frakcijas vadītājs ir galvenais cilvēks, kurš nosaka partijas praktisko darbību parlamentā un pašvaldībās. Nauda šīm deputātu vadības izmaksām tiek pilnībā ņemta no „melnās kases”.

Tāpēc ir pilnīgi naivi un neproduktīvi cerēt izmainīt kaut ko, vēršoties pie „saviem deputātiem”, jo viņi visi kopš mirkļa, kad pieņēma bankas maksājumkarti ar „prēmijām”, ir korumpēti, morāli krituši un tāpēc rīcībnespējīgi (un lietas būtību te nemaina apstāklis, ka kāds deputātiņš šo naudu izmanto kādiem sabiedriskiem projektiem, kā to, piemēram, teicās darījis Leopolds Ozoliņš). Lielākais, ko viņi var – parunāt ar frakcijas vadītāju vai partijas vadību, mēģinot pārliecināt pieņemt konkrētu lēmumu (bet jēga no tā maza, jo par visu jau ir samaksāts) vai arī pašiem demonstratīvi balsot „pēc sirdsapziņas”, upurējot savus „bonusus” un izrādoties savu atbalstītāju priekšā. Citu neko ierindas deputāts izdarīt nevar (praktiski, protams, var un ļoti daudz ko, bet tie gļēvās un stulbās niecības ne uz ko tādu nav spējīgi).

Tāda ir Latvijas (un ne tikai) praktiskā politiskā sistēma. Un šādā politiskā sistēmā runāt par kaut kādu korupcijas apkarošanu, vispirms neiesēdinot vadošos politiķus, „kasierus” un uzņēmējus, ir vienkārši smieklīgi. Tā nav cīņa ar korupciju, tā ir izrādīšanās, tukšmuldēšana, visas korumpētās sistēmas piespodrināšana, lai tās koruptīvās pazīmes būtu mazāk redzamas, un cīņa ar politekonomiskajiem konkurentiem.

Bet tas, diemžēl, vēl nav viss. Būtisks ir jautājums, ko tad grib katras partijas kodols. Viņu galvenās vēlmes var izteikt pietiekami universālā formā: viņi vēlas realizēt noteiktu politiku (kura ne vienmēr saskan ar partijas formāli definētajām pamatnostādnēm), pelnīt „atbilstoši savām spējām un vajadzībām” (tas ir pietiekami daudz) un realizēt sevi.

Lai to panāktu, partijai ir „jāpārtiek” ne tikai no pirmsvēlēšanu un konkrētu lēmumu realizācijas maksājumiem, bet arī „jāpelna” ikdienā. Šādi ikdienas ieņēmumi dod darbu un ieņēmumus „savējiem”, ietekmi, saliedē un kalpo kā pašu biedru motivators, kā arī nodrošina zināmu neatkarību no konkrētiem lielākajiem maksātājiem, kuriem, sajūtot savu nozīmīgumu, apetīte mēdz ievērojami pieaugt.

Kā partijas pelna? Saliekot nozīmīgākajos valsts pārvaldes, pašvaldību un valsts un pašvaldību uzņēmumu vadības un lēmumu pieņemšanas amatos savus cilvēkus un/vai ievācot no esošajiem „nodevas”. Tas ir, katram nozīmīgam ierēdnim ir savi „pelēkie” ienākumi. Piemēram, no „točku”, prostitūcijas un citu nelikumību piesegšanas, no būvprojektu saskaņošanas, no dažādu aizliegumu un ierobežojumu apiešanas, no kvotu piešķiršanas, no sociālajiem „pakalpojumiem”, no samaksas par bērnunamos/audžuģimenēs esošajiem bērniem un bērnu adopcijas (tai skaitā arī uz ārzemēm), no visa veidu iestāžu pasūtījumiem un pakalpojumu sniegšanas (medicīnas, izglītības utt.), no visāda veida licenzēm un atļaujām, no „pareizu” tiesu lēmumu apmaksas utt. Šai ziņā partijām ir ļoti plašs darbības un „pelnīšanas” lauks. Un tas ir galvenais strīdus ābols starp dažādām partijām un politekonomiskajiem grupējumiem. Nevienam no viņiem pašu jautājumu būtība nav pirmajā vietā, galvenais ir salikt amatos savējos un savākt attiecīgās jomas koruptīvās naudas krējumu, un pēc tam jau „no darba brīvajā laikā” var arī varbūt mazliet padomāt par lietas būtību.

Un, lūk, tas patiešām ir vairāk kā traģiski, jo tas nozīmē ka korupcija Latvijā ir totāla un ka tai ir fundamentāls raksturs. Tā sekas no vienas puses ir ļoti straujš kompetences kritums visās dzīves sfērās, jo korumpēts ierēdnis pirmkārt pats sāk zaudēt kompetenci (viņš savos lēmumos un darbībās nav brīvs, viņu dzelžaini ierobežo korupcijas ķēdes rāmji), kā arī viņš zaudē apkārtējo autoritāti (gan to, kas ir iesaistīti korupcijas ķēdē, jo viņi to zina, gan to, kuri nav tur tieši iesaistīti dēļ korupcijas rezultātā pieņemtajiem nepareizajiem lēmumiem) un sev apkārt sāk pulcēt cilvēkus, kuri nepamanīs viņa korumpētību un nenosodīs to, bet šādi cilvēki visbiežāk ir nekompetenti. Tomēr pats traģiskākais, ka korumpētie ierēdņi sāk morāli degradēties, vairāk vai mazāk pakāpeniski sākot pārkāpt vienu morālo ierobežojumu pēc otra, jo ja pārkāpi vienu morālo normu, tad morālo robežu iekšējā sajūta zūd un ir viegli un pat prasās sākt pārkāpt citas morāles normas (kā viena no izpausmēm: problēmas personiskajā dzīvē, laulību izjukšana, domstarpības ar radiem un draugiem, no kā savukārt izriet nodošanās uzdzīvei). Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Latvija ir kritusi tik zemu, ka ir pietiekami liels vadošos amatos esošu cilvēku skaits, kuri pelna uz bērnu atņemšanas vecākiem rēķina, tai skaitā pēc tam viņus pārdodot, tai skaitā arī prostitūcijai un „uz orgāniem”.

Ļoti gribētos šo aprakstu nobeigt ar cerīgu noti par to kā „tauta modīsies” un kā liela daļa neliešu tiks salikti cietumos, bet, diemžēl, neredzu pagaidām tam priekšnosacījumus. Fundamentāli kaut ko te var labot tikai sākot principiāli un bez izņēmumiem “sēdināt”, sākot ar pašām augšām (politiķiem, augstākajiem ierēdņiem, “uzņēmējiem”, lielo korporāciju pārstāvjiem utt.), ieskaitot arī ārvalstu emisāru (pirmkārt Lielbritānijas, Zviedrijas, islāma valstu u.c.) protekcijā esošos.