ASV iznīcina pašu radīto pasauli

Rostislavs Iščenko

Mēs pašreiz dzīvojam pasaulē, kuru var salīdzināt ar 1989.gada Padomju Savienību [pirms PSRS sabrukuma]. Jau ir pilnīgi skaidrs, ka tā kā bija iepriekš vairs nebūs. Bet līdz galam nav skaidrs kā tad būs un tālāko notikumu attīstības varianti ir vairāki.

Kas paliek pagātnē?

Mēs ejam prom no vienpolāras amerikāņu pasaules, kura pilnībā noformējās pēc PSRS kraha, bet kura savās galvenajās īpašības izveidojās 1980-ajos gados.

Galvenā ASV problēma ir visu acu priekšā, bet tai neviens nepievērš uzmanību (te der analoģija ar lapu slēpšanu mežā). Lai uzveiktu vienu pašu Krieviju ASV ir spiesta iznīcināt paši savu pasaules kārtību. Pa lielam viņi “aizsvilināja” savus sabiedrotos, kuri bija gatavi vienoties ar amerikāņiem uz ASV visizdevīgākajiem nosacījumiem. Lūk, daži piemēri.

Pirmkārt, Saakašvili Gruzija. Vai gan ASV bija uzticamāks sabiedrotais? Nebija. Mihails Saakašvili nebija pat sabiedrotais, bet visizkalpīgākais sulainis.

“Sadega” uz ASV orientētie Ziemeļāfrikas režīmi (Tunisija un Ēģipte). Sadega Lībija, kuras vadītājs Muamārs Kadafi realizēja klasisku dažādu virzienu politiku un ar amerikāņu ES sabiedrotajiem draudzējās daudz aktīvāk nekā ar Krieviju.

“Deg” Sīrija, kura nav “sadegusi”, jo tai izdevās iegūt krievu atbalstu. Bez tam Bašars al Asads, pirms agresijas pret savu valsti, pietiekami lielā mērā piekāpās ASV. Viņš izveda Sīrijas karaspēku no Libānas un atļāva amerikāņiem pārtaisīt šo valsti pēc saviem ieskatiem. Kopumā Hafeza Asada [esošās Sīrijas valstiskuma sistēmas izveidotājs] dēls pozicionēja sevi kā Eiropas parauga apgaismotu valdnieku, kurš pakāpeniski cenšas demokratizēt Sīrijas politisko un sabiedrisko dzīvi.

“Sadega” arī Ukraina, kurā visas valdības un prezidenti tika vadīti no ASV vēstniecības, to nemaz īpaši neslēpjot. Amerikāņu diplomāti, amerikāņu bizness, amerikāņu specdienesti un amerikāņu sabiedriskās organizācijas (kuras reizēm ir daudz bīstamākas par ASV specdienestiem) jutās kā mājās ne tikai Kijevā, bet arī Doņeckā, Harkovā, Odesā. Viņu struktūras pat Janukoviča laikā veiksmīgi strādāja Harkovas un Doņeckas universitātēs, bet vietējā vara pa visām varītēm centās izpatikt jebkuram viesim no ASV un ES.

Un tie ir tikai paši acīmredzamākie gadījumi pēdējo septiņu gadu laikā. [To, ka amerikāņu priekšā nevar izkalpoties, to, ka viņiem nevar ticēt, to, ka amerikāņi bez sirdsapziņas pārmetumiem un pat ar baudu upurē savus sabiedrotos un pakalpiņus, ja tas ir nepieciešams un ja tas dod ekonomiskas vai politiskas dividendes, vajadzētu ielāgot arī “rietumu vērtību” apstulbinātajiem latviešiem, kā arī šaurpierainajiem Latvijas politikāņiem. Amerikāņi nevienu nežēlos, neskatoties ne uz kādiem pagātnes “nopelniem”. Ja vajadzēs, nokaus kā upurjērus, izlietos kā lielgabalgaļu, izspiedīs visu sulu un izmetīs mēslainē.]

Pie tam, ja uzmanīgi ieskatās pašreizējā ES situācijā, tad top skaidrs, ka politiskā un ekonomiskā ziņā šodienas Eiropa ir daudz mazāk stabila nekā Ukraina divus gadus atpakaļ vai Sīrija piecus gadus atpakaļ. Eiropa reāli ir nākamais kandidāts uz “aizdedzināšanu” no ASV puses. Un ES to ļoti labi saprot, tāpēc arī tik ļoti uztraucas.

Tātad, cenšoties sasaistīt un iegrožot teritoriāli izstieptos Krievijas resursus, tādējādi destabilizējot to [t.s.”uguns joslas” stratēģija, kad pretinieks tiek ielenkts ar nedraudzīgām valstīm vai lokāliem militāriem konfliktiem, kas izraisa pretinieka novājināšanu un rada apstākļus, kad tas iznīkst pats no sevis bez militāras iejaukšanās vai ar minimālu militāru piepūli], ASV ir spiesta destabilizēt to pasaules daļu, kuru pati kontrolē (jo nav iespējams pārnest nestabilitāti uz Krieviju vai tās sabiedrotajiem no Eirāzijas ekonomiskās savienības).

Amerikāņi nav muļķi un nav sajukuši prātā

Viņi labi saprot, ka mēs visi dzīvojam globālā, savstarpēji saistītā pasaulē, tāpēc uz noteiktām darbībām Krievija nespēs noreaģēt, jo tur būs skartas tās intereses (tai skaitā ļoti būtiskas). Tālākais aprēķins ir uz to, ka ASV kontrolē teritorijas ar lielāku resursu bāzi un tādēļ Maskava “pārpūlēsies” agrāk nekā negatīvās sekas izjutīs Vašingtona. Šis aprēķins izrādījās kļūdains.

ASV nav ņēmuši vērā, ka “papīra IKP”, kurš tiek radīts ar banku spekulāciju palīdzību, ir labs tikai propagandai. Tāpat tas attaisno tāda finansu institūta esamību kā ne ar ko nenosegtais ASV dolārs, kurš tiek izmantots kā pasaules rezerves valūta. Tomēr krīzes un globālu konfliktu apstākļos vērtība ir īstiem, materiāliem aktīviem: derīgajiem izrakteņiem, rūpnīcām, lauksaimniecības produkcijai utt. – visam tam no kā ASV ekonomika pēdējo gadu laikā pastiprinātā kārtā centās atbrīvoties.

Protams, tas ir labi, ja tu kontrolē aifonu ražošanas kompāniju. Bet, pirmkārt, ja partneris atteiksies mainīt aifonus  (bez kuriem var izdzīvot) pret naftu, gāzi, maizi utt., tad supermūsdienīgu gadžetu ražotāji vienkārši nomirs badā. Otrkārt, pat aifonu ražošana ir pārcelta uz Ķīnu, tas ir, ja notiek kaut kas neparedzēts, tad tos amerikāņiem vienkārši nepārdos. Šī, protams, ir ļoti vienkāršota shēma, reālās izskaidrošanai būtu jāuzraksta kaut kas līdzīgs Marksa “Kaipitālam”. Galvenais ir jāsaprot, ka ASV pārsvarā kontrolē aktīvus, kuriem ir tikai nomināla vērtība, tai pat laikā kad amerikāņu oponentiem (tai skaitā Krievijai) pieder reālu resursu bāze. Un mainīt šo situāciju īsā laika posmā ASV vairs nespēj.

Tā rezultātā katrā jaunā globālās konfrontācijas posmā ASV tērē vairāk resursus kā to oponenti un viņu resursu bāze tiek tērēta ātrāk. Cenšoties kardināli mainīt amerikāņiem zaudējumu nesošu notikumu attīstības gaitu, ASV “aizdedzina” arvien jaunas un jaunas valstis un reģionus, pakāpeniski pārvietojoties no globālās ekonomikas perifērijas, ko amerikāņu Eiropas sabiedrotie vēl bija gatavi atbalstīt, uz tās vēsturisko centru – Rietumeiropu.

Jo tuvāk ES nāk globālais ugunsgrēks, jo satrauktāki ir ASV sabiedrotie un jo lielākas šaubas viņiem ir par amerikāņu stratēģijas pareizību. Galu galā, lai gan ļoti vēlu, bet 2015.gada sākumā ES sāka daudz aktīvāk pretoties ASV darbībām. Tas ir, Vašingtona nu ir pazaudējusi bezierunu kontroli pār savu Rietumeiropas sabiedroto resursu bāzi, bet tas to padara jau par vājāko konflikta pusi pat pēc nominālā IKP rādītāja (neskaitot šīs resursu bāzes zemo kvalitāti).

Pēdējā iespēja ASV kaut kā izvairīties no zaudējuma ir “aizdedzināt” pašu Eiropu (ja jau tā negrib iesaistīties cīņā pret Krieviju Vašingtonas pusē) un cerēt, ka tā piesaistīs pietiekami lielus krievu (un arī ķīniešu) resursus, lai amerikāņi varētu iegūt atelpu spēku uzkrāšanai.

Pievērsiet uzmanību, ka ASV ir spiesta pati iznīcināt to pasauli uz kuras balstās tās militāri – politiskā un finansu – ekonomiskā kundzība [amerikāņi zāģē zaru uz kura paši sēž]. Tas ir tāpat kā aizdedzināt savu māju, cerībā, ka ugunsgrēks pārmetīsies pie kaimiņa un viņa māja arī nodegs. Kā tur būs ar kaimiņu vēl nav zināms, bet pašu māja nodegs noteikti.

Hegemons pats iznīcina savu pasauli

Jebkura kundzība balstās tikai uz labprātīgu piekrišanu pakļauties. Kungu vienmēr ir pārāk maz, salīdzinājumā ar apspiestajiem, un nekāds militārs spēks nav spējīgs nodrošināt kungu kundzību, ja visi apspiestie uzsāk sacelšanos vienlaicīgi. Tieši tāpēc hegemonam ir jānodrošina apspiestajiem nepieciešamais iztikas minimums pie kura sacelšanās tiem kļūst nerentabla.

Ja apspiestajiem ir jumts virs galvas, pārtika pašam ar ģimeni un šāda dzīves līmeņa saglabāšanas perspektīva (bet ideālā gadījumā neliels pieaugums), tad pie ieročiem neviens neķersies. Līdzīgi arī valstis nesacelsies pret globālo hegemonu, kurš spēj atsūtīt “glābšanas laivas” un kaut vai to valdošajai šķirai garantēt noteiktu stabilitāti, ciešamu dzīves līmeni un patstāvību iekšēju lēmumu pieņemšanā. Bet kad tas viss pazūd un pats hegemons sāk “dedzināt” savu pasauli, tas kļūst bīstams vispirmām kārtām saviem partneriem, sabiedrotajiem un vasaļiem. Viņi grib aiz saimnieka muguras dzīvot pieticīgi, bet stabili, savukārt saimnieks piespiež viņu mirt nezin par ko.

Tādējādi ASV zaudējuma gadījumā to pasaule tiks demontēta kā netaisnīga, kura neapmierina vairumu valstu un planētas iedzīvotāju. Savukārt hipotētiski amerikāņi var uzvarēt tikai “nodedzinot” savu pasauli, savādāk viņi nekādi nespēj kompensēt iztrūkstošos resursus.

Tātad pat uzvaras gadījumā ASV būs novājināta, tradicionālie sakari pārtraukti, politekonomiskā sistēma, kura ir novedusi pasauli līdz katastrofai, sakompromitēta. Pie tam visa pārējā pasaule būs tik lielā mērā destabilizēta un fragmentēta, ka nevienam nepietiks spēku, lai iegūtu kontroli pār to.

Apstākļos, kad ražošana ir iznesta ārpus ASV, šī banku klerku un transnacionālo centrālo ofisu valsts vienkārši nespēs nodrošināt nepieciešamo resursu piegādi nepieciešamā daudzumā vajadzīgajā laikā uz kritiski nepieciešamākajiem punktiem. Attiecīgi globālā mērogā notiks kaut kas līdzīgs kas notika ar PSRS pēc republikānisko sakaru pārrāvuma. Tas ir pat ASV uzvara novedīs pie tā, ka cilvēcei vajadzēs sākt atjaunot savus tirdznieciski – ekonomiskos sakarus no kāda XVII gadsimta līmeņa.

Paradoksāli, bet pašiem amerikāņiem tas ir zaudējums, jo daudzas globālās ekonomiskās sistēmas daļas ir spējīgas izdzīvot autarķijas [pašnodrošināšanās] apstākļos, izņemot pašu ASV – amerikāņu pasaules vadības centru.

Jebkuras sistēmas sabrukuma apstākļos vispirmām kārtām cieš tās centrālā vadība, jo tas neko nerada, izņemot administratīvos pakalpojumus, un, ja viņu administrēšana kļūst nevienam nevajadzīga (dēļ pašas administrējamās sistēmas sabrukuma), tad viņiem vairs nav ko piedāvāt preču apmaiņu tirgū, lai iegūtu sev nepieciešamo. Tieši tāpēc savulaik savienības mēroga speciālisti  PSRS sabrukuma apstākļos ievērojami cieta, bet viņu bijušie padotie no republikāniskā līmeņa pat ieguva. Pirmajiem pazuda sistēma, kuru viņi administrēja, bet otrie palika bez priekšniecības un kļuva par jaunu, lai gan mazāku, sistēmu patstāvīgiem administratoriem.

Jauna sistēma nenozīmē, ka tā būs taisnīgāka

Tātad tai pasaulei, kādā mēs pašreiz dzīvojam, neizbēgami ir pienācis gals, neatkarīgi no tā, kurš uzvarēs globālajā konfliktā. Tā kā normāla procesa attīstības rezultātā ASV ir nolemta zaudējumam, rodas jautājums, ko galu galā grasās radīt potenciālie uzvarētāji?

Pagaidām atbilde uz šo jautājumu nav diez cik iepriecinoša. Viss, kas pašreiz tiek radīts BRICS vai Eirāzijas ekonomiskās savienības ietvaros (viss, ko pasaulei cenšas piedāvāt Ķīna vai Krievija) ir amerikāņiem alternatīvu struktūru radīšana, kurām ir tā pati bāze vai arī kas strādā ASV interesēs. Starptautiskā Valūtas fonda vietā tiek radīta BRICS “Attīstības banka”, juaņs cenšas izkonkurēt dolāru no pasaules rezerves valūtas pozīcijām, bet rublis un citas valūtas grib sastādīt juaņam kompāniju [līdzīgi kā eiro dolāram]. BRICS valstis cenšas uzkundzēties tirgum un izspiest no tā ASV ar tādām pašām metodēm kā to darīja ASV.

Pēc būtības tātad pašreiz neiet runa par jaunas sistēmas radīšanu, bet gan cīņa par to, kurš administrēs esošo sistēmu. Pie tam vienpersonisku administratoru (ASV) grasās nomainīt administratoru kolektīvs. Bet problēma jau nav tajā, ka ASV slikti administrētu sistēmu, bet gan apstāklī, ka pati sistēma ir savu nodzīvojusi un iepriekšējā izskatā pastāvēt vairs nevar. Vienkārši noteiktu objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ ASV nespēja laicīgi sākt sistēmas reformēšanu, lai jaunajā pasaulē saglabātu savu vadošo lomu.

Bet uzdevums, ar kuru netika galā ASV, kuras rīcībā bija visi sistēmas resursi un galveno potenciālo konkurentu piespiedu deklaratīvi lojalitātes apliecinājumi (vēl pat 2012.gadā), diez vai spēs tikt galā kolektīvais hegemons, kurš saņems sistēmu tās lejupejošajā stadijā un ar globālai konfrontācijai iztērētiem resursiem.

Pie tam pats fakts, ka ASV vietā nāks kolektīvais hegemons pazeminās sistēmas administratīvās iespējas, jo daudzus jautājumus vairs nevarēs atrisināt operatīvi tāpēc, ka būs jāveic savstarpēja pretrunīgo pozīciju saskaņošana un lēmumu pieņemšanā būs jāorientējas uz katru no hegemonu grupā ietilpstošajiem.

Lai nestabilitāte, kas ir satricinājusi pasauli pēdējās desmitgades, beidzot aizietu pagātnē, nepieciešams piedāvāt un realizēt ideju par jaunas sistēmas radīšanu, kura nomainīs sevi izdzīvojušo.

Te ir jāprecizē, ka jauna nebūt nenozīmē taisnīgāka. Cilvēces vēsturē ir mainījušās daudzas sabiedriskās sistēmas. Katru reizi cilvēkiem bija ilūzija, ka jaunā sistēma būs taisnīga, cilvēcīga un beidzot tiks radīta brīnišķīga jaunā pasaule. Un katru reizi sekoja vilšanās.

Praktiski jaunas politekonomiskās sistēmas uzdevums vienmēr ir atbrīvot aktuālos sabiedriskos spēkus [kas vecajā sistēmā ir saistīti, apspiesti, neaktualizēti, neizmantoti] un, izmantojot tos kā bāzi, dot jaunu impulsu sabiedriski – politisko un ekonomisko attiecību attīstībai.

Šī procesa pirmajā etapā jaunas sistēmas radīšanas, ieviešanas un noregulēšanas vajadzība strauji paaugstināja vertikālo un horizontālo sociālo mobilitāti, radot sabiedrībā priekšstatus par lielāku sociālo taisnīgumu un lielākām iespējām, tomēr pēc gadiem divdesmit – trīsdesmit, kad jaunā sistēma ir nostabilizējusies un iestrādājusies, jaunās elites sāk nostiprināt savu kundzību un viss pēc būtības atgriežas iepriekšējās sliedēs. [Un ar šo mirkli sākas jaunās sistēmas degradācija, kas vēlāk rada apstākļus jaunas sistēmas radīšanas nepieciešamībai. Tik lielā mērā, cik jaunie sistēmas pārvaldītāji paši sevi un savu kundzību stāda augstāk par sistēmas darbību, tik lielā mērā sistēma zaudē savu efektivitāti un sāk sliktāk darboties, straujāk bojājas un nonāk līdz pašsabrukuma stāvoklim, kā iepriekš tās priekšgājējas].

Tas nav ne labi, ne slikti, tas ir raksturīgi jebkurai sistēmai, tas ir neizbēgami. Gala beigās tieši etapveidīga sistēmu maiņa, sevi izdzīvojušas sistēmas nomainot ar perspektīvākām, nodrošina cilvēces progresu, pateicoties kam šodien mēs nedzīvojam alās un šaurās būdiņās.

Mūsu problēma šodien nav abstrakta taisnīguma trūkums, bet gan apstāklī, ka mēs zinām no kā gribam aiziet, bet pagaidām nezinām, ko gribam radīt. Un kamēr to nesapratīsim, tikmēr 40 gadus vai ilgāk vazāsimies pa tuksnesi, meklējot apsolīto zemi, kura iespējams ir pavisam blakus.

[Problēma kā reiz tieši ir taisnīguma trūkumā, jo tas rada pamatotu neapmierinātību un demotivāciju vieniem, kā arī izlaidību un deģenerāciju citiem, kas kopsummā pazemina visas sabiedriskās sistēmas darbības efektivitāti un grauj to. Lai kā tas arī daudziem nepatiktu, bez sociālistisku principu realizācijas neviena sistēma strādāt nav spējīga, jo lielākā mērā ir realizēti sociālie principi, jo sistēma ir taisnīgāka un darboties spējīgāka. Savukārt antisociālas sistēmas ir spējīgas tikai patērēt un “aprīt” sociālistisko sistēmu sasniegumus, sabrūkot pēc tam, kad viss ir “aprīts”. Tāpēc vienīgā pasaules perspektīva ir sociālisms un nākotne pieder tām globālajām koalīcijām, kurās ietilpst Krievija, jo tā ir valsts ar vislielāko sociālistisko bagāžu un krievi ir no tautām ar ļoti augstu sociālistisko mentalitāti.

Pasaulei ir tikai divas alternatīvas – vai nu sociālisms vai arī sākumā visnežēlīgākā diktatūra, kuras ietvaros tiks veikts masu genocīds (miljardiem cilvēku nogalināšana), kam savukārt sekos absolūta deģenerācija un civilizācijas vai pat cilvēces bojāeja tehnogēnu katastrofu vai savstarpēju konfliktu (cīņas par varu) rezultātā. Īsāk sakot, vai nu cilvēce radīs sevī spēku izveidot globālu sociālistisku sistēmu vai arī šī civilizācija ies bojā pašlikvidācijas rezultātā.]

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/24.03.2015/

Avots:
http://vz.ru/opinions/2015/3/24/736099.html

Informācijas aģentūra
/04.04.2015/