Raiņa Saeimas runa par kultūru, valsti un veikalnieciskumu.

…. Tāds uzskats par kultūru, kā ārējo spožumu, piekrīt autokrātijai, ne demokrātijai. Demokrātijai ir kultūra nevis ārējs spožums, bet gan iekšēja būtība. Demokrātija mazās valstīs nav domājama bez kultūras un nav domājama bez kultūras tik tālu, ka demokrātija pēc savas pastāvēšanas prasa, lai iekšēja kultūra būtu katram viņas loceklim. Tas ir jauns princips, jo autokrātija to neprasa. Autokrātijai nav vajadzīgs, ka pavalstniekiem būtu kultūra. Viņus ne par velti sauc par pavalstniekiem, bet ne par pilsoņiem. Pavalstniekiem nav jābūt kultureliem, bet pilsoņiem ir jābūt kultureliem. Te ir tā pamata starpība starp autokrātiju un demokrātiju. Starpība vēl ir tā, ka autokrātijā viss atkarājas no vienas koncentrētas gribas. Tā ir absolūta. Viņa nepazīst pretrunas, viņa ir kopota vienā personā, valdniekā, un šī persona dibinās uz varas izstarojumu, uz zināmas privileģētas šķiras, un tā savukārt dibinās uz karaspēka ārējo varu. Demokrātiju, sevišķi mazās valstīs, nevar dibināt uz ārējo varu. Vispirms demokrātija ir miers, autokrātija ir karš. Pretim autokrātijas absolūtai gribai demokrātijā jāstāda likumības princips, tas princips, ka katram pilsonim ir līdzīgas tiesības un šo tiesību kopums ir suverēnā vara, augstākā vara. No tā izriet, ka demokrātijā likumībai vajaga pāriet katra pilsoņa miesās un asinīs. Likumības atmosfērai vajaga būt valdošai, tā prasa zināmu ētiku, lai ētikas normas tiktu izpildītas. Viņa prasa, lai katrs pilsonis būtu patstāvīga personība par sevi un šo patstāvīgo personību kopums solidarizējoties dod augstāko varu. Tādi ir demokrātijas principi. Viņi ir nepieciešami mazās valstīs, jo mazām valstīm, kuras nevar dibināties uz ārējo varu, jāstiprinās iekšēji, un tās būs stipras tad, kad katra mazākā daļiņa valstī, katrs pilsonis ir kulturels. Šo tautu jāsauc par pirmklasīgu kultūras tautu. Pirmklasīgu kultūru no saviem pavalstniekiem neprasa autokrātija, bet demokrātija prasa. No šīs prasības izriet tas, ka kultūra nedrīkst būt koncentrēta zināmā šķirā, kuru agrāk sauca par augstāko, bet tai vajaga būt katrā vismazākā daļiņā — katrā pilsonī. Kā pie mums tas nostādīts? Mums grūtība ir tā, ka mēs savā valstī, kurai vajaga būt demokrātiskai valstij, ieauguši iekšā no citas atmosfēras, no autokrātijas atmosfēras. Mēs gandrīz visi esam dzimuši, auguši un savus uzskatus nodibinājuši autokrātijas atmosfērā. Tā ir vislielākā grūtība mūsu valsts tagadējā jaunuzbūvē un būs vēl ilgi, kamēr mums būs paaudzes, kas augušas vecos cariskos laikos. Kā mums stāv ar principiem, kurus sauc par vadošiem un galveniem? Kā mēs skatāmies uz mieru? Vai pie mums tiek miera ideja kā tāda ieaudzēta? Es to neredzu. Pie mums pat tad, ja notur kādu sapulci par mieru, uzskata to kā kaut ko naidīgu valstij. Pastāv tāds uzskats, ka valstij vajaga dibināties uz militāriem pamatiem. Tas ir aplami. Skolās netiek gādāts par to, lai jaunās dvēselēs iepotētu uzskatu, ka miers ir viss, ka tikai uz mieru var dibināt valsti. Es gribu prasīt, kā stāv ar otru lietu, likumību. Kā ar to pie mums stāv? Mēs jau pie vispārējām debatēm redzējām, ka likumība pie mums netiek ievērota. Pie Tieslietu ministrijas debatēm mēs redzam, ka tiesās valda vecu vecais uzskats, monarķistiskais uzskats, ka pat mūsu augstākās tiesās ir tā psiholoģija, kas ir nodibināta agrākos laikos, un mēs mūsu augstākās tiesas varam uzskatīt par zināmas šķiras tiesām. Daudzi lēmumi liek publikai domāt, ka mūsu tiesa ir šķiru tiesa, un tas ir tas, kas mūsu demokrātiskā valstī nebūtu ciešams. Mums ir tādi tiesas spriedumi kā Niedras attaisnošana1, kurš plašām tautas masām, sevišķi tiem, kas cīnījās par tautas brīvību, ir nesaprotams. Tam pretim pat tādos gadījumos, kuri nav skaidri politiski, atmosfēra ir neveselīga. Pie mums varbūt vairāk vainīga prese nekā tiesa pati. Katra prāva presē papriekšu tiek uzpūsta visnegatīvākā ziņā. Piemēra dēļ es minēšu Korneta prāvu2. Avīzes mēnešiem ilgi rakstīja par to, nešaubījās, ka mākslinieks ir vainīgs, un beidzot, pēc ilgiem, ilgiem mēnešiem, izrādījās, ka viņš nav vainīgs. Izrādījās, ka tā lieta ir uzpūsta. Nupat vēl pēdējās dienās tika ļoti uzpūsta lieta par Leonu Paegli3. Paegle tika apvainots, un beigu beigās izrādījās, ka viņš nav vainīgs — jāattaisno. Vēl viena raksturīga lieta — baltkrievu4. Baltkrievu prāva vilkās ilgus mēnešus, vairāk kā gadu. Baltkrievu kultūras darbinieki visi tika paralizēti, lielākā daļa tika apcietināti. Baltkrievu skolu lieta tika novesta gandrīz uz nulli. Veselu gadu izmocīja skolu jaunatni, pedagogus un beigu iznākums — no visiem šiem valsts nodevēju noziegumiem izrādījās beigās nulle, nekas — visi tika attaisnoti. Bet par ko tad viņi tika mocīti visu to laiku, kam tas bija vajadzīgs? Vai tas bija politiski vajadzīgs? Tas nebija vajadzīgs, un jāprasa: vai tiešām mūsu valstij ir vajadzīgs, ka viena liela iedzīvotāju šķira, viena tautība, kura sastāda 5% no visas mūsu valsts, vai bija vajadzīgs, ka tā tiek apvainota, ka viņa tiek uzskatīta par neuzticīgu. Un beigās atkal atlaiž: «Jā, jūs neesat vainīgi, vaina nav atrasta.» Ar to vēl nebeidzās. Avīzēs parādījās ziņas, ka no jauna sāks izmeklēšanu administrācijas ceļā. Tas ir pilnīgi pēc vecās krievu caristiskās sistēmas: ja tiesa attaisnoja kādu politisku noziedznieku, tad administrācija viņu ņēma rokās. Vai mums pie šīm metodēm būtu jāturas? Vai te mūsu latviešu tautai, kura pēc savas būtības — es zinu to un es tam ticu — ir toleranta, vai tai vajadzēja caur savu valdību pāri darīt vienai citai tautai? Es domāju, tas nebija vajadzīgs, un politiski es nezinu, vai tas mums nāks par labu. Tas mūsu slavu nepavairos kā tolerantas tautas slavu. Bet likumības jautājums ne še vien parādās tādā gaismā, kā viņam vajadzētu būt. Vai mēs varētu saukt valsts dzīvē to par veselīgu parādību, ka tā šķira, kura tagad ir valdošā, kura ir valdošā pēc sava materiālā stāvokļa, — mūsu lielzemniecība, ka tā, kā tas izrādījās budžeta debatēs, vairāk ņem no valsts nekā dod valstij, un tomēr viņa saucas par to šķiru, uz kuras dibinājas valsts? Vai tam vajadzētu būt demokrātijā, ka tā šķira, kura dara visus darbus — pamata šķira, strādniecība, ka tā tiek apkrauta samērā vairāk ar spaidiem, vairāk ar nodokļiem, ievērojot viņas mazturību, nekā turīgās šķiras? Lai te būtu varbūt sīkumos daudz iebildumi, bet tauta pati, neskatoties uz tiem sīkiem iebildumiem, jūt to slogu, un viņa zin, ka tā nevajadzētu būt valstī, kura ir demokrātiska valsts, kurā viņai pašai vajadzētu līdzi runāt. Pēdējais gadījums ir tik zīmīgs, ka par viņu ir pat nepatīkami runāt. Mūsu likumības sajūta varbūt parādījās savā mazumā visvairāk tur, kur vismazāk bija cerams, ka tā parādīsies. Bija priekšlikums, un viņš vēl tagad pāri mums karājas, ka valdības priekšstāvjiem ministriem jādod lielākas tiesības. Viņu dēļ likums jāgroza, lai viņi varētu materiāli stāties sakarā ar valsti, lai viņi materiāli varētu savu stāvokli uzlabot. Vai to var ieskatīt par likumības parādību? Es domāju, visā tautā laikam nebūs neviena, kas neaizrādīs uz to: «Jūs prasāt no mums likumību un jūs pirmie likumu neievērojāt; jums tam likumam vajadzētu piemēroties, bet jūs prasāt sev materiālus labumus.» Kā varēja nākt tāds priekšlikums, kurš nav iedomājams īsti demokrātiskā valstī? To pašu mēs redzam arī no citām pusēm. Tāpat garīdzniecība prasa sev materiālus labumus. Viņa dabūja šos materiālos labumus ļoti plašos apmēros. Varbūt nav vietā runāt par garīdzniecību pie Izglītības ministrijas budžeta.  Bet vai tas nav raksturīgi, ka par garīdzniecību, kurai jābūt kulturelai parādībai, jārunā pilnīgi legāli tikai pie Iekšlietu ministrijas. Tas nozīmē, ka garīdzniecība tiek ieskaitīta nevis kultūras iestādēs, bet administratīvās iestādēs. Faktiski tā arī iznāk. Mūsu baznīca ir sevi tā nostādījusi, ka reliģija nav vairs kultūras jautājums, bet tikai pārvaldes jautājums, gandrīz varētu teikt — nodokļu iekasēšanas jautājums. Baznīca pati sevi ir degradējusi. Kā viņa skatās uz savu reliģisko pārliecību, par to man ir ļoti sīks, bet ļoti raksturīgs gadījums. Kad še no šī katedra bij runa par šīs pārliecības dziļumu un stiprumu, kad viens ieprasījās: «Vai jūs ejat pie dievgalda, jūs, kas aizstāvat reliģiju?» — kāda bija atbilde? Tik jautri smiekli šinī augstā namā vēl laikam nekad nebij atskanējuši, kā toreiz atskanēja. Par ko viņi smējās? Taču prasīja, vai viņi izpilda savu pārliecību, un atbilde uz to bij smiekli. Vecie romiešu auguri smējās, kad viņi satikās un viens uz otru paskatījās. Vai šie vecie romiešu auguri vēl nav izmiruši? Kas tagad mūsu dzīvē ir tas valdošais, ja likumības atmosfēras mums tagad nav? Visu mūsu dzīvi tagad noteic veikals. Patlaban mūsu valstī ir spēku savākšanas periods, kurā kapitāls sakopojas. Par nožēlošanu šis veikalisms ir ieviesies tādās sfērās, kurās viņam nevajadzētu būt. Es gribu vienu piemēru minēt, un proti, uz mūsu loto klubu laikiem. Kas zīmējas uz šiem loto klubiem, tad jāsaka, ka taisni ar strādniecības gādību loto klubu kultūra Latvijā iznīcināta, un par nožēlošanu jāsaka, ka pie loto klubu peļņas turēja par iespējamu piedalīties arī daži mūsu rakstnieki. Rakstniekam vajaga būt kultūras augstākam reprezentantam, un tomēr, neskatoties uz to, bija iespējams tas, ka daži rakstnieki piedalījās pie loto klubu peļņas it kā aiz ideāliem nolūkiem, un proti, ar šīs peļņas palīdzību gribēja veicināt Latvijas kultūru. Man jāsaka, ka tāda kultūra, kas tiek veikta ar loto kluba līdzekļiem, nav kulturela. Tagad loto klubu vietā grib ievest totalizatora kultūru. Atkal ir ļoti zīmīgi tas, ka šo totalizatora kultūru pabalsta tik augsta persona, kurai gan vajadzētu būt neitrālai šinī ziņā. Vispār jāsaka, ka veikalisms ir diezgan dziļi iesūcies tautas slāņos. Parādās, piemēram, viena otra tāda parādība mūsu kultūrā, kā arī mūsu presē, kura agrākos laikos bija ļoti ideāli nostādīta, ka tā prese tagad ir pa lielākai daļai veikala prese. Te tika minēts no dažiem runātājiem, ka lielu daļu ir literatūras, ir preses var apzīmēt par pornogrāfisku un ka viss tas notiek aiz veikaliskiem nolūkiem. Mūsu presē, avīžniecībā ir novērojama tāda sistēma, kura agrākos gados nebija manāma mūsu avīžniecībā, un proti, sensāciju sistēma. Kuru katru gadījumu, katru nelaimes gadījumu, pašnāvību, slepkavību, mūsu prese padara par lielu sensāciju. Šiem gadījumiem avīze ir nodalījusi atsevišķas rubrikas, apvilkusi apkārt melnu strīpu, virsrakstu nodrukājusi sevišķi lieliem burtiem, lai tikai nu publika grieztu uz to vērību, lai ar sensācijas palīdzību pievilktu vairāk lasītājus. Tāda sensāciju sistēma nepastāvēja agrāk mūsu kultūras dzīvē. Un jāatzīst, ka arī tas tiek darīts veikaliskos nolūkos. Es negribu šeit runāt par visām ļaunām pusēm mūsu presē. Šis veikalisms ir iegājis visos mūsu tautas slāņos, mūsu prese ir aizņemta ar veikalismu. Tad tālāk šeit tika aizrādīts uz laucinieku ieplūšanu Rīgā. Man jāsaka, ka arī tā ir tomēr nožēlojama parādība, jo visi kulturelākie spēki, kas uz laukiem ir, dzenas uz Rīgu aiz materiāliem nolūkiem un aiz garīgiem tik tālu, cik tālu šie garīgie nolūki noder nevis kultūras radīšanai, bet kultūras baudīšanai. Lauku inteliģence tādēļ iet uz Rīgu, lai varētu koncertos noklausīties, lai varētu teātros ko redzēt. Pilnīgi labs nolūks, bet, ja viņi tikai grib noklausīties koncertos un teātrī iet tikai baudīt, tad nolūks ir paviršs, tas nav nolūks radīt līdz kultūras darbu. Būtu pareizāki, ja šī inteliģence nāktu gan baudīt kultūru, bet vēl labāki, ja viņa pārnestu šos kultūras labumus uz laukiem. Tā inteliģence, kas uz laukiem ir, tā stiprinātos še Rīgā un aiznestu tad atpakaļ savus baudījumus uz laukiem. Bet pie mums ir pilnīga centralizācijas sistēma šinī kultūras ziņā. Rīga pie sevis visus spēkus pievelk, nav mums lielāku spēku uz laukiem — provincē, kuri kā tādi varētu spēlēt tur lielāku lomu, un tomēr tas būtu mērķis, kas ļoti vēlams, kā Lasals teica. Mūsu province, mūsu mazākās pilsētas, kuras varētu būt par kultūras centriem, tās pa šo laiku kultūras centienos nav vis gājušas uz priekšu, bet gājušas atpakaļ, viņas atdevušas savus labākos spēkus Rīgai. Rīgā saplūst visi Latvijas spēki, visi saplūst šurpu, vai nu pēc materiālā labuma, vai pēc baudas. Vai viņi atrod tos materiālos labumus un baudu? Mēs redzam, ka dzīve nebūt nav ņēmusi pie mums normālu gaitu. Mēs tikai pastāvam nedaudzus gadus, un šajos 6 – 7 gados mūsu tautā ir paspējis attīstīties zināms pesimisms. Jau pēc šiem nedaudziem gadiem mēs lasām avīzēs gandrīz katrā numurā, ka aiz dzīves apnikuma aizgājis nāvē cilvēks. Jauna valsts prasa vislielāko darbību, prasa daudz darba, bet jau parādās tādi, kuriem ir dzīves apnikums. Jaunām valstīm dzīves apnikums ir ļauna parādība, un tomēr viņa ir tik plaša, ka mēs gandrīz ikkatrā avīzes numurā par to lasām. Ir daudzi, kas aiziet aiz trūkuma. Liela daļa aiz dzīves apnikuma, tad — aiz romantiskiem iemesliem. Vai tie neizsaka to pašu dzīves apnikumu? Aiziet aiz romantiskiem iemesliem, aiziet jauna dzīvība pilnā spēkā — viņiem ir bijuši nepatīkami piedzīvojumi un nav nekā sabiedriskā garīgā dzīvē, kas varētu viņiem dot apmierinājumu darbā. Tā jaunā dzīvība nevar atrast apmierinājumu darbā, viņa labāk sevi iznīcina. Tā ir dziļi nenormāla parādība un jo nenormālāka, ja tā ir demokrātiskā valstī, un vēl jo nenormālāka, ja tā ir jaunā valstī. Mēs esam skatījušies, kur ir izeja no šī stāvokļa, un mēs atrodam arī izeju caur jaunatni, atrodam izeju un cerību savā strādniecībā, bet jāsaka, ka apstākļi pēc šiem gadiem tagad ir tik slikti tapuši, atmosfēra ir tik spiedoša tikusi, tik šauri jūtas še garīgs cilvēks, ka jārunā par bēgšanu. Bet mums cerība ir uz jaunatni. Jaunatnē ir daudz neveselīgu parādību no ārienes ienestas. Šīs parādības bieži ienes ar organizāciju palīdzību, kuras novelk no garīgā darba uz ārieni. Par viņām ir daudz runāts, par to es plašāk nerunāšu. Bet tik daudz gan cerības ir, ka jaunatne tanīs skolās, kur ir demokrātisks gars, tur jaunatne nepadosies šai pagrimšanas dzīvei, tur viņai ir spēks, tur viņa grib strādāt un var strādāt. Tas pats gars ir strādniecībā. Arī tā strādā un ir strādājusi kultūras darbu, un, ja mums ir kultūras panākumi, par kuriem mēs varam tagad runāt, tad tie ir nākuši no mūsu demokrātiskām strāvām, nevis no augstākām šķirām, bet no zemākiem slāņiem. Piemēri tika iepriekš minēti. Mums ir vajadzīgs pēc teorijas, kā es jau teicu, lai katrs pilsonis ir augsti izglītots cilvēks. Mums vajaga, lai mūsu tauta ir augsta kalibra tauta, mums vajaga, lai visa tautas attīstība kopībā vienotu mūs ar Eiropu. Vēsture rāda, ka mazās demokrātiskās tautas ir bijušas tās, kas visvairāk kultūru devušas. Ņemsim piemēram Grieķiju un visdemokrātiskāko Grieķijas daļu Atēnas. Atēnas deva nedaudz gados to kultūru, no kuras mēs varam tagad dzīvot. Atēna bija demokrātiska valsts, viņas tauta bija demokrātiska tauta. Kad skatāmies tagad atpakaļ uz vēsturi, tad redzam, ka gandrīz visa Grieķijas vēsture bijusi tikai, lai sagatavotu priekš lieliem kultureliem darbiem, radošiem darbiem, lieliem mākslas darbiem. Grieķija bijusi tikai, lai būtu Homērs, lai būtu Ešils, lai būtu Sofokls, lai būtu Fidijs, lai būtu Platons. Tie palikuši no visas Grieķijas pāri — nekas cits. Ja mēs gribam ieiet Eiropas tautās kā līdztiesīgi locekļi, tad mums jāiet tur iekšā ar saviem kultūras darbiem. Es ceru, ka mūsu tautai, kura varēja radīt mūsu tautas dziesmas, tās skaistās tautas dziesmas, tai tautai viņas ģēnijs nebūs iznīcis. Bet šis ģēnijs prasa brīvību savai attīstībai. Ģēnijs prasa demokrātiju, tas ģēnijs prasa īstu brīvību mūsu jaunā valstī, tas prasa, lai šī ģēnija darbiem dotu vietu. (Aplausi pa kreisi.)

Fragments no Raiņa runas pirmās Saeimas 8. Sesijas 19. Sēdē 1925. gada 20.maijā
J.Rainis „Runas un intervijas” (Rīga, „Zinātne”, 1993)
Avots: http://www.tautasforums.lv/?p=5251