Ināra Mūrniece
Esmu pārliecināts, ka jautājums „vai nelietis var būt parlamenta priekšsēdētājs?„ Latvijā ir retorisks. Latvijā atbilde ir apstiprinoša: jā, nelietis Latvijā var būt parlamenta priekšsēdētājs. Latvijā neviens no valdošās kliķes neteiks: nē, Latvijā nelietis nevar būt parlamenta priekšsēdētājs. Latvijā valdošā kliķe nemaz nesaprot, kas ir nelietis. Ja saprastu, tad Saeimā nesēdētu neliete.
Faktiski Latvijā ne tikai valdošā kliķe nesaprot, kas ir nelietis. Latvijā to nesaprot arī mūsu svētie naciķi, žurnālisti no naciķu laikraksta “Latvijas Avīze”, nesaprot elektorāta daļa, kas balsoja par nelieti. Ja saprastu, tad neliete nenonāktu Saeimā; ja saprastu, tad neliete nevarētu tēlot žurnālisti un strādāt laikraksta kolektīvā, kas ātri atmaskotu nelieti un atbrīvotos no nelietes. Bet tas nav noticis. Neliete nav nekur atmaskota un nav ne no vienas vietas ar kaunu padzīta. Gluži pretēji: neliete ir amatos un kļuvusi otrā amatpersona valstī – parlamenta priekšsēdētāja.
Neliete man kopš 2010.gada janvāra ir “Latvijas Avīzes” bijusī līdzstrādniece Ināra Mūrniece (1970), kura no naciķu bara ir ievēlēta Saeimā un tagad ir Saeimas priekšsēdētāja. Ar Mūrnieces nelietību sastapos minētajā gadā. Tā bija pilnīgi nemaz negaidīta profesionālā nelietība. Pat nevarēju iedomāties, ka žurnālists ir spējīgs uz tādu nelietību. Mūrniece, izrādījās, ir spējīga uz nelietību. Kopš minētā gada Mūrniece man ir savdabīgs latviešu neliešu simbols. Turklāt latviešu politiskās varas neliešu simbols.
Pirms konkrēti atbildu uz jautājumu „Kas notika 2010.gada janvārī?” nākas paskaidrot divus momentus.
Pirmkārt, nelietība tāpat kā jebkura tikumiskā izpausme ir invarianta (jebkuros apstākļos nemainīga) parādība. Tā ir nemainīga parādība un neeksistē vienā eksemplārā. Ja cilvēkā ir nelietīgas noslieksmes, tad tās izpaužās regulāri katrā attiecīgi piemērotajā situācijā. Ikdienas dzīvē ar nelieša nelietību praktiski sastopās daudzi cilvēki. Ikdienas dzīvē noteikti ir daudzas konkrētas situācijas, kad nelietis izturās nelietīgi. Nemēdz būt vienas nelietības nelietis. Nelietis parasti ir daudzu nelietību nelietis. Šajā gadījumā tas nozīmē, ka ar Mūrnieces nelietību neapšaubāmi ir sastapušies (un arī turpmāk sastapsies) daudzi cilvēki.
Otrkārt, Mūrniece pret mani nelietīgi izturējās kā žurnāliste. Tāpēc to pārdzīvoju īpaši jūtīgi. Lieta ir tā, ka no 1969.gada (Mūrniece vēl nebija piedzimusi) nodarbojos ar žurnālistiku, aizvadītajos gadu desmitos fotogrāfējot un rakstot presei, gatavojot materiālus radio, TV, interneta portāliem, strādājot par korespondentu un speciālo korespondentu, publicējot materiālus Latvijas un citu republiku izdevumos, organizējot un rediģējot ārštata autoru tekstus, padomju Zinātņu akadēmijā vadot zinātniskās un populārzinātniskās periodikas izdošanu, no 1989.gada līdz šodienai vadot savu izdevumu „Kultūra un Vārds”. Turklāt esmu diplomēts žurnālists. Man ir universitātes diploms žurnālistikā. Pie tam žurnālistiku studēju atbilstoši žurnālistikas klasiski pilnvērtīgai studiju programmai, bet nevis atbilstoši kaut kādai surogātprogrammai Lomonosova ielā. Vienmēr esmu interesējies par žurnālistikas „virtuvi”, lasījis speciālo literatūru, ļoti daudz vērtīga uzzinājis izcilu žurnālistu memuāros. Esmu pārliecināts, ka žurnālista profesijā galvenais ir tas, ko saucu par morālo talantu. Primārā ir morālā stāja un tikai pēc tam talants rakstīšanā, filmēšanā, fotogrāfēšanā. Respektīvi, žurnālista personībā galvenais ir taisnības mīlestība, ideāls godīgums, savā ziņā maniakāla velme kalpot patiesībai, likumībai, tiesiskumam un, protams, nesavtīgi un pašaizliedzīgi kalpot sabiedrībai, kas pats par sevi ietilpst žurnālistikas misijā. Īstu žurnālistu neviens nevar uzpirkt un piespiest ielaisties kompromisā ar savu sirdsapziņu un profesionālās ētikas normām. Žurnālistikā tāpat kā jebkurā profesijā ir savi iekšējie nerakstītie likumi un neformālais morāles kodekss. Īstam žurnālistam minētie likumi un kodekss ir vislielākais svētums. Īstu žurnālistu kolektīvos minēto likumu un kodeksa pārkāpumu profesionālais nosodījums tiek uzskatīts par daudz smagāku sodu nekā tiesas piespriestais sods. Īstu žurnālistu kolektīvos minēto likumu un kodeksa pārkāpumi ir liels retums un ārkārtējs notikums. Tā tas ir arī mūsdienu pasaulē. Turpretī neskatoties uz to, ka žurnālistika nav spējusi izvairīties no mūsdienu pasaules tipiskākajām nelaimēm – komercializācijas, profesijas masveidīguma, morālās degradācijas.
2010.gada janvārī Mūrniece nelietīgi pārkāpa gan attiecīgos nerakstītos likumus, gan neformālo morāles kodeksu. Tas ir visnepatīkamākais, kas nepārprotami liecina par nelietīgām noslieksmēm.
Viņa piezvanīja un maigā sievišķīgi laipnā balsī aicināja viņai pastāstīt par manu darbu. Skaidrs, ka pret viņu izturējos kā pret kolēģi. Ļoti labi zinu, kas žurnālistam ir vajadzīgs dotajā brīdī. Pie tam viņa izrādīja neslēptu pozitīvu interesi, atzinīgi komentējot saņemto informāciju. Kolēģes pozitīvā izturēšanās manī izraisīja iniciatīvu pastāstīt arī to, par ko viņa nemaz nejautāja. Vārdu sakot, mums izvērtās samērā gara patīkama telefonsaruna, kura notika gaišā un abpusēji labvēlīgā atmosfērā. Nekādā gadījumā nedomāju, ka ar savu atklātību un velmi pēc iespējas vairāk palīdzēt kolēģei savākt materiālu esmu šausmīgi naivi „iekritis”. Tas, ka esmu šausmīgi naivi „iekritis”, pēc neilga laika atklājās Mūrnieces publikācijā „Latvijas Avīze” [pilns publikācijas teksts zemāk]. Tajā viss pastāstītais bija leksiski ietērpts melnās krāsās. No žurnālistes pozitīvās attieksmes vairs nekas nebija saglabājies. Mūrnieces mērķis bija viens – visu nomelnot, nomelnot un vēlreiz visu nomelnot.
Žurnālistam nākas rakstīt par dažādiem cilvēkiem un cilvēku dažādu rīcību. Gatavojot materiālu, žurnālistam veidojās noteikta pozīcija par attiecīgo cilvēku un tā rīcību. Patiesībā žurnālistam ir jābūt noteiktai pozīcijai. Viņam ir skaidri jāapzinās, vai viņš tiekas ar kaut ko labu vai kaut ko sliktu. Tā ir elementāra prasība.
Bet profesionāli pats svarīgākais ir tas, ka žurnālists nedrīkst slēpt savu pozīciju, lai iegūtu informāciju. Vēloties iegūt informāciju, žurnālists nedrīkst izlikties un melot. Žurnālista pienākums ir jau pašā sākumā atklāti un godīgi apliecināt savu pozīciju, bet nevis nelietīgi mānīties, kā to darīja Mūrniece. Lai iegūtu informāciju savam melnajam nolūkam, viņa tēloja atsaucīgu un cienīgu attieksmi. Žurnālistikas nerakstītie likumi un neformālais morāles kodekss aizliedz iegūt informāciju negodīgā ceļā. Tāds aizliegums mēdz būt fiksēts arī daudzu valstu likumdošanā.
Iespējams, pēc tam, kad bija beigusies tirgošanās par Saeimas priekšsēdētāja krēslu un šis krēsls bija nopirkts Mūrniecei, viņas bijušā darbavieta izplatīja šādu informāciju: “Nacionālās apvienības (NA) Saeimas frakcijas vadītāja un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja Ināra Mūrniece ir gatava uzņemties Saeimas priekšsēdētāja amata pienākumus, atzina pati frakcijas vadītāja. Mūrniece norādīja, ka, ja deputāti pieņemtu lēmumu atbalstīt viņas kandidatūru Saeimas priekšsēdētājas amatam, viņa šādam piedāvājumam piekristu. Šobrīd premjerministres Laimdotas Straujumas (“Vienotība”) piedāvājumā par ministriju un amatu sadali NA netiek piedāvāts Saeimas priekšsēdētāja amats, bet, neraugoties uz to, publiskajā telpā Mūrnieces vārds saistībā ar šo amatu jau izskanējis. Mūrniece atklāja arī vairākas prioritātes, kuras viņa būtu gatava īstenot, ieņemot Saeimas spīkera amatu. “Trīs gadu laikā Saeimā esmu secinājusi, ka ir jādomā par to, lai Saeimā ātrāk un kvalitatīvāk ritētu likumprojektu pieņemšana. Piemēram, Lietuvas Seimā ir atsevišķa struktūrvienība jeb nodaļa, kas nodarbojas ar padziļinātu izpēti un analītisko darbu. Seima deputāti var pieprasīt šai nodaļai padziļinātu izpēti par tehniskiem jautājumiem, kas skar sarežģītu likumprojektu izstrādi,” sacīja NA frakcijas vadītāja, piebilstot: “Uzksatu, ka šādas nodaļas izveide paaugstinātu likumprojektu kvalitāti. Šobrīd par šādas nodaļas izveidi Saeimā jau notiek diskusijas.” Otra prioritāte Saeimas priekšsēdētājas amatā Mūrniecei būtu Eiropas Savienības (ES) prezidentūras veiksmīga aizvadīšana. “ES prezidentūra mums vienkārši ir jānoved godam,” viņa sacīja. Trešā Mūrnieces prioritāte būtu nepieciešamība paaugstināt sabiedrības uzticēšanos Saeimai. “Sīkāk es šobrīd nekomentēšu, jo nav īstais brīdis,” sacīja Mūrniece.”
Protams, vispikantākā ir Mūrnieces trešā prioritāte – par sabiedrības uzticēšanos. Kā zināms, pēcpadomju Latvijā sabiedrības uzticēšanās žurnālistiem ir drūma problēma. Laiku pa laikam medijos parādās publikācijas par mūsu atsevišķu žurnālistu negodīgo rīcību gan informācijas iegūšanas laikā, gan informācijas tendenciozajā izmantošanā. Mūsu žurnālistikai nav laba morālā slava. Slikti ir tas, ka mūsu žurnālistikā nav konstatējams profesionālais korporatīvisms, aizsargājot savas profesionāli korporatīvās intereses un tajā skaitā savā kontingentā veicot paškritisku vietējās žurnālistikas analīzi, kā arī vajadzības gadījumā nosodot profesionālo normu pārkāpējus. Bet tagad pēc nelietīgas žurnālistes nonākšanas parlamentā un parlamenta priekšsēdētāja krēslā neapšaubāmi no tā cieš ne tikai mūsu žurnālistikas, bet arī visas valsts reputācija.
Arturs Priedītis
/09.11.2014 /
P.S.
Zemāk, Latvijas Avīzes žurnālistes Ināras Mūrnieces raksts, kurš pats par sevi jau ir klaji tendenciozs, līdzīgi kā vairums Latvijas Avīzes rakstu par nacionālo tematiku, bet raksta tapšanas apstākļi parāda ne tikai konkrētā žurnālista bezprincipialitāti, liekulību un nelietību, bet arī visas Latvijas Avīzes žurnaļugu zemiskās darba metodes (Latvijas Avīze bijusi tā vieta, kur Ināra Mūrniece esot «nobriedusi kā personība, par ko varu teikt paldies Voldemāram Krustiņam – gan par to, ka viņš man noticēja, gan ka bija tik prasīgs», 2012.gada aprīlī laikrakstam „Diena” saka toreizējā deputāte). Mūrniece nebūt nav vienīgā, kura izrīkojas tik zemiski; zemiska izturēšanās (tai skaitā arī primitīva melošana, kad šķiet nepieciešams, un pasūtījuma rakstu rakstīšana par vienalga kādām tēmām – kā pasūta, tā raksta) jau pietiekami ilgi un pietiekami lielos apmēros ir kļuvusi par Latvijas žurnālistu normu, tāpēc ar žurnālistiem ir jābūt uzmanīgiem, neuzticoties tiem, un vai nu jāatbild viņiem rakstiski, vai arī paralēli jāieraksta visas sarunas, lai pēc tam tās pilnībā var publicēt.
Latvijas pilsonības jūgā
Kas ir šī persona Artūrs Priedītis, kurš uzskata, ka “pret Latviju jau sen izturas kā pret neizdevušos valsti”?
“Latvijas valsts ir cietusi neveiksmi” un tāpēc “apdraud pārējo pasauli” – tā, pārsteidzot un sadusmojot klausītājus, gada nogalē izteicies Baltijas Starptautiskās akadēmijas (BSA) asociētais profesors Artūrs Priedītis. Viņa izteikumiem radio pievērsa uzmanību mūsu lasītāji un vaicāja: kas tos sludina? Spriežot pēc publikācijām, A. Priedītis ir specializējies kultūras vēstures problemātikā, sarakstījis grāmatas.
Priedīša secinājumi
“Pasaulē ir aptuveni 70 – 80 valstis, no kurām nav nekāda labuma un kuras tikai apdraud pārējo pasauli – tādā ziņā kā migrācija, dažādi noziegumi – finanšu, ekonomiskie. (..) Pret Latviju kā pret neizdevušos valsti izturas jau sen (..) Rakstos, ko esmu lasījis, neviens tā tieši mūsu valsti nav saucis, bet tik un tā liek saprast, ka tā ir neizdevusies valsts un kādam agri vai vēlu būs jālemj, ko ar to darīt,” intervijā krievvalodīgajā radio “Baltkom” stāstīja A. Priedītis.
Pie viena samazgu spaini viņš uzgāzis arī visai latviešu tautai, kas, pēc viņa teiktā, netiekot laukā no nebūšanām sava attīstības līmeņa dēļ. Tā Staļins teicis, ka latviešus var uzpirkt un iebiedēt. “Tā ka manas tautas reputācija, protams, ir ļoti bēdīga,” skumst asoc. prof. un skaidro nacistu plānus “iznīcināt latviešus kā nekvalitatīvu tautu (..) jo saprata, ka nekas [labs] no mums neiznāks (..). Tā kā manai tautai ir par ko aizdomāties…” sacīja A. Priedītis. Šos secinājumus, protams, pārtiražēja Latvijas krievu avīzes un arī Krievijas mediji, – lūk, kādi ir latvieši un kā viņi paši runā par Latvijas valsts bankrotu! Diemžēl gan Staļina, gan krievu avīžu secinājumi, lai cik tie mums nepatīkami, ir jāpārdomā. Kā mēdz teikt, pašiem jāizdara nepieciešamie secinājumi. Varbūt asoc. prof. Priedīša vārdos ir kāds patiesības grauds?!
Grib atteikties no Latvijas pilsonības
Pēdējos gados A. Priedītis sabiedriskajā telpā bija maz dzirdams. Šobrīd viņš strādā BSA, neilgu laiku bijis “Turības” mācībspēks. Vēl viņš strādājis Daugavpils universitātē (DU), no kurienes pēc vairākiem skandāliem aizgājis. Pretrunīga personība – tā Priedīša kungu raksturo DU Humanitārās fakultātes dekāne asoc. prof. Valentīna Liepa. Citi piebilst, ka, būdams Latviešu filoloģijas katedras vadītājs, īsti nespējis tikt galā ar darba organizāciju. Bet tie ir karjeras cēlieni. Tomēr vairāk uzmanības pievērsa Priedīša k-ga sabiedriskā stāja. 1995. gadā, būdams Daugavpils domes priekšsēdētāja Alekseja Vidavska padomnieks, viņš ieteica Daugavpilī krievu valodai piešķirt tādu pašu statusu kā latviešu valodai. Tas ir, ieviest divvalodību. Taču vēl plašāku ievērību viņš guva, ar pompu paziņojot, ka atsakās no Latvijas pilsonības.
2003. gadā viņš Latvijas Valsts prezidentei un Ministru prezidentam vēstulēs paziņoja, ka vairs “neuzskatot sevi par Latvijas pilsoni” un jūtoties tiesīgs vērsties citas valsts vēstniecībā, lai tur “meklētu politisku patvērumu un pilsonības iegūšanu”. Saprotams, šī valsts izrādījās Krievija. Tomēr pie Krievijas pilsonības A. Priedītis neesot ticis: gan uzklausīts Krievijas Ģenerālkonsulātā Daugavpilī, kur viņam izskaidroti Krievijas likumi, bet šīs valsts pilsonība neesot solīta. Bet, ja nav citas valsts garantijas par pilsonības piešķiršanu, no Latvijas pilsonības atteikties neesot iespējams. Pat vēršanās pie Putina neesot palīdzējusi – Putins atteicis. Tā nu smago Latvijas pilsonības jūgu prof. A. Priedītis spiests vilkt joprojām, lai gan nejūt sevi kā Latvijas pilsoni. LZA goda doktors Leo Dribins atcerējās, ka prof. A. Priedītis ap 2003. gadu pārcēlies uz Sanktpēterburgu, tomēr neesot tur uzņemts atplestām rokām. “Man Pēterburgas universitātē piedāvāja ceturtdaļslodzi un iespējas nopelnīt bija niecīgas,” saka A. Priedītis. Drīz vien viņš atgriezies Latvijā.
Padomju/krievu pozīcijās
Prof. A. Priedītis joprojām stāv padomju/krievu pozīcijās, atgādinot “labos padomju laikus”. Radio intervijā viņš piebilst, ka padomju laikā Krievijā pret Latviju izturējās ar cieņu, bet tagad tas mainījies. “Pat uz manu paaudzi milzīgu iespaidu atstājuši 20 gadi, kad mūsu uzdevums bija riet uz Krieviju.” Taču viņš joprojām uzturot kontaktus ar Krievijas “kolēģiem, zinātniekiem, sabiedrisko attiecību speciālistiem, ar Gļebu Pavlovski, kurš ir galvenais Kremļa, Krievijas prezidenta PR speciālists,” minētajā radio intervijā atzinis A. Priedītis. “Man patīk politiskais, valsts līmeņa PR [jeb sabiedriskās attiecības], un pats šajā ziņā cenšos palīdzēt Kremlim,” viņš piebilst.
Nav jābrīnās, ka 1993. gadā viņš bija Daugavpilī izveidojis privātu uzņēmumu “Multikulturālisma centrs”, bet valsts vara to 2003. gadā esot iznīcinājusi. Tas ir – nav finansējusi, nav risinājusi A. Priedīša finansiālās problēmas, kad, piemēram, centra telpām pacēlusies īres maksa. A. Priedītis atzīst, ka centru sākotnēji atbalstījis Sorosa fonds Latvijā un citi, bijis arī ārvalstu finansējums. Vēlāk A. Priedītis vēlējies veidot jaunu multikulturālisma centru augstskolā “Turība”, bet tur šī iecere neesot pat apspriesta. Jo “multikulturālisms vērsts pret valdošo kultūru un cenšas vienādot tās lomu ar citām,” paudis A. Priedītis, lai gan patiesībā tā ir cīņa par krieviskuma nostiprināšanu. Jāpiebilst, un tas ir zīmīgi, ka šajā nodarbē A. Priedīša k-gs nav ne pirmais, ne vienīgais no dažiem citiem BSA mācību spēkiem. Nesen krievu laikrakstā “Čas” BSA pasniedzējs Konstantīns Matvejevs kūdījis, ka Latvijas nepilsoņi varētu “pieprasīt materiālo kompensāciju par laiku, ko Latvijā nodzīvojuši ar ierobežotām tiesībām”. Intervijā radio “Baltkom” viņš izteicies, ka nepilsoņi no valsts varas gaidot “oficiālu atvainošanos par pieļauto netaisnību un muļķību”, un piebildis, ka termins “okupācija” Latvijā esot nepieņemams.
K. Matvejevs idejiski saistīts ar prokremlisko Krievijas “tautiešu” kustību Latvijā. Ar BSA vadības svētību tieši šajā augstskolā noenkurots Kremļa dibinātā fonda “Russkij mir” veidotais “Krievu centrs”. Augstskolā pajumti laikraksta “Izglītība un kultūra” izdošanai radis arī Krievijas “tautiešu” ideologs Viktors Guščins.
Avots:
http://news.lv/Latvijas_Avize/2010/01/26/latvijas-pilsonibas-juga
Informācijas aģentūra
/10.11.2014/
Informācijas aģentūra 
Es sirsnīgi pateicos I.P. par šo publikāciju, portālā ievietojot gan manu tekstu, gan nelietes Mūrnieces ļoti melīgo paskvilu ar komentāru, kurā objektīvi ir raksturots bēdīgais stāvoklis mūsu žurnālistikā. Tie cilvēki, no kuriem savā dzīvē esmu daudz iemācījies, vienmēr uzsvēra, ka nelietību nedrīkst atstāt bez atbildes. Nelietību ne vienmēr var izskaust un nākas samierināties ar nelietības klātbūtni. Taču nelietību, atkārtoju, nekad nedrīkst atstāt bez atbildes.
Man, kā cilvēkam no malas, kurš personīgi nepazīst ne Priedīša kungu, ne Mūrnieces kundzi, izlasot abus šos rakstus tā arī netika skaidrs, kur tad īsti slēpjas tā Mūrnieces nelietība. Acīm redzot tikai tajā, ka viņa ar ne visai ētiskiem paņēmieniem Priedīša kungu ir pamudinājusi uz atklātību, ko šis kungs tagad nožēlo. Jā, arī es esmu saskāries ar šādu žurnālistu viltību, kad intervijā neuzmanīgi izteikts teikums publikācijā tiek nepareizi traktēts vai uz to tiek likts nevajadzīgs uzsvars. Tāpēc intervijā ir jāpiedomā pie tā, ko runā un pirms intervijas jāpainteresējas kādā sakarībā un ar kādu mērķi tā publikācija tiks veidota. Priedīša kungam, kurš sevi dēvē par kompetentu žurnālistikā jau nu gan šīs ābeces patiesības vajadzēja zināt. Bet, atgriežoties pie Mūrnieces raksta, man interesētu nevis Priedīša kunga šim rakstam un raksta autorei veltītie epiteti, bet gan konkrēti, ko tad Mūrnieces kundze savā rakstā ir sagrozījusi vai melojusi. To, ka Priedīša kungs nicina manu – latviešu tautu un velta tai , maigi izsakoties, ne visai labus apzīmējumus es esmu pārliecinājies no viņa rakstiem. Tāpat kā to krievu un kremļa režīma slavināšanu. Arī par latviešu nacionālismu viņš ir pietiekami naidīgi izteicies, demagoģiski jaucot nacionālisma un nacisma jēdzienus. Un tas, ka kremļa režīmam savi pakalpiņi ir derīgi un vajadzīgi tikai tad, ja viņi atrodas citās valstīs, bet iebraucot Krievijā viņi kremļa acīs zaudē visu savu noderīgumu ( un atbalstu) arī ir fakts. Tad, kur īsti ir tie meli un sagrozījumi Mūrnieces rakstā?!
Nav vērts klausīties ne vienu, ne otru- tā būs bezjēdzīga psihiskās enerģijas un sava privātā laika laika tērēšana. Internet var atrast informāciju, gan par vienu, gan par otru un viss nostāsies savās vietās.
Par Priedīša naida cēlini pret latviešiem varam pieņemt, ka kāds to apmaksā, jeb personīgā psihiskā trauma (citādi to žulti būtu grūti izskadrot). Tas gan nebūtu svarīgi, jo ātrāk vai vēlāk katrs dabū pēc saviem nopelniem.
Priekā 🙂
Nacisma modifikācija.
Šodien viens latviešu deģenerāts komentāros ierakstīja šausmīgus, taču nacionāli ļoti tipiskus vārdus: “žurnāliste ar savu nelietību ir aisargājusi latvisko vērtību no cilvēku uzbrukumiem …tāpēc latvietīgums ir prevelējis pāri cilvēciskajām vērtībām un kvalitātēm”. Tas ir tas, ko pašlaik formē mūsu debilie nacionālie spēki – mūsu stulbie naciķi. Kā zināms, viņi formē jaunu zinātni – “latvisko dzīvesziņu”. Jaunā zinātne tiks mācīta skolās. Tas būs jauns mācību priekšmets. Tā veidošanas iniciatīva pieder mūsu debilajiem naciķiem. Stāsta, ka Vineta Poriņa ir galvenā debilās idejas autore un virzītāja. Saeima jau naudu piešķīrusi. Jau mūsu “pedagogi” un “zinātnieki” ir sajūsmā un izstrādājuši “argumentāciju” debilajai konstrukcijai. Mūsu debilie, protams, nesaprot, ka ar savu “latviskumu” un “latvisko dzīvesziņu” norobežojās no cilvēces, sevi pasludinot par īpašu, atsevišķu, specifisku hominīdu sugu. Tātad uz planētas dzīvo 1)cilvēki un 2) latvieši. Turklāt, un tas ir visbriesmīgākais un liecina par nacisma jaunas modifikācijas veidošanos, latviešiem ir savas morālās vērtības. Latviešu morālās vērtības (komentārā par to runā latviešu deģenerāts) ir veidotas nacisma garā. Nacisms arī attaisnoja vāciešu īpašās tiesības. Latviešiem arī ir paredzētas īpašas tiesības. Latvieši latviskuma vārdā var pastrādāt jebkuru noziegumu. Latviešu noziedzniekiem neeksistē vispārcilvēciskās morālās vērtības. Latviešu noziedznieki vadās no sava latvisko morālo vērtību kodeksa. Bet tas jau ir ļoti bīstami. Tas apdraud pasauli. Tas apbraud citas tautas, citas valstis, kurām ir tagad visas tiesības enerģiski vērsties pret nacisma jauno modifikāciju.
Pirms kāda laika rakstīju, ka aktuāls ir jautājums par latviešu tautas morālā kodeksa specifiku. Šis jautājums agrāk kļuva aktuāls vienmēr tajos gadījumos, kad nācās sastapties ar morāli tikumisko pārkāpumu attaisnošanu. Latviešu publiskajā sfērā ir milzīgs materiāls, kas skaidri liecina par sabiedrības morālo atbalstu dažādiem negodīgiem, nelietīgiem gadījumiem gan politiskajā un valstiski administratīvajā sfērā, gan ekonomiskajā un sadzīves sfērā, gan izglītības un zinātnes sfērā, gan garīgās kultūras sfērā. Īpaši plaši šis atbalsts atspoguļojās interneta komentāros. Piemēram, portālā “pietiek.com” regulāri var lasīt par atklātu morālo atbalstu visāda veida nelietībām – zagšanai, “shēmošanai”, blēdībām, korupcijai utt. Daudziem pats portāls un tā redakcija liekas nevajadzīga un pat kaitīga darbība, sistemātiski atmaskojot visdažādākā tipa noziegumus. Portālā publicēto atmaskojošo rakstu autori tiek apsaukāti, nomelnoti, viņu morāli un pilsoniski godīgā pozīcija tiek izsmieta. Jaunākajā laikā latviešu tautas morālā kodeksa specifikas aktualitāte izpaužās sakarā ar noziegumu brīvību un debilajām nelietībām, kuru īpatsvars noziegumu kopainā manāmi pieaug. Uz šī jaunā fona latviešu tautas morālā kodeksa specifika izpaužās vēl uzskatāmāk nekā agrāk. Debilitātes atzīšana kļūst par ikdienišķu parādību, pret debilitāti izturoties kā pret elementāru izpausmi mūsu sabiedrībā. Samierināšanās ar debilajām nelietībām kļūst triviāla morāli psiholoģiskā konstrukcija. Debilitātes caurvītā realitātē visgrūtāk ir izdzīvot skaidras un konkrētas domas nesējiem. Tā tam ir jābūt. Krasas novirzes no morāli tikumiskajiem kanoniem ir vēsturiski bijušas arī agrākajos laikmetos. Nikolajs Berdjajevs šajā sakarā rakstīja par “jaunajiem viduslaikiem”, kas iestājušies Rietumu civilizācijā XX gs. sākumā. Tagad var rakstīt par “jaunās mežonības” izpausmēm Rietumu civilizācijā. Debilitātes reprezentantu mežonīgā agresivitāte un reakcionārisms pārklāj kultūru arvien iespaidīgāk un neatgriezeniskāk. Tādā vidē skaidrai un konkrētai domai vairs nav vietas. Vieta nav arī morāli tikumiskajai klasikai. Debilitātes simulakru vidē nevar adaptēties skaidras un konkrētas domas autori, morāli tikumiskās klasikas pārstāvji. Idejiskuma vietā stājās oportūnisms. Pat latviski nacionālistiskā sentimentalitāte debilitātes ietekmē vairs nav paciešama. Pats par sevi kļūst saprotams, ka intelektuālās investīcijas latviešu kultūrā debilitātes masveidības apstākļos nav gaidāmas. Gluži pretēji: gaidāma ir šo investīciju strauja samazināšanās. Samazināšanās jau sākās 90.gados, kad sociālās un humanitārās zinātnes pārņēma latviešu pseidodomātāji, neizjūtot nekādu intelektuālo un zinātnisko cenzūru, kuru padomju laikā formēja citu tautu zinātnes līmenis un PSRS kopējais ļoti augstais zinātnes līmenis. 90.gados sākās arī ļoti straujš morāli tikumiskais noslīdējums, kas ieguva it kā oficiālu atbalstu un argumentāciju postmodernisma un neoliberālisma plurālistisko un amorālo murgu veidā. Latviešu morālā kodeksa specifikas problēma ātri sāka uzņemt ļoti draudīgu “augstumu”. Tas faktiski nav “augstums”, bet gan bezdibenis, kura baisajā kontekstā ir jārunā par latviešu tautas morālā kodeksa specifiku. Pašlaik var jautāt: vai latviešu amorālā stāja bija vai nebija viens no ieganstiem (galvenais iegansts) vāciešu idejai iznīcināt latviešus kā nevērtīgu tautu? Šodienas amorālā stāja nevarēja rasties vienā paaudzē. Tai noteikti ir ģenētiskā priekšvēsture. Jebkurā gadījumā ir redzams, ka morāli adekvātā tautas daļa pašlaik pilnīgi nav spējīga ierobežot morāli neadekvāto tautas daļu. Nacisma jaunās modifikācijas rašanās pagaidām ir zināma kulminācija kopējā morālajā un intelektuālajā pagrimumā. Domājams, ļoti drīz redzēsim, vai šī kulminācija izvērtīsies jaunā kulminācijā.
Debilitātes analītika
Tas varētu būt jauns sociālās analītikas virziens. Debilitātes analītika var kļūt par zinātnes patstāvīgu apakšnodaļu. Iesakot šo jauno jēdzienu “debilitātes analītika”, nekad nedomāju pats tai pievērsties, speciāli konstatējot debilitātes izpausmes kā zinātniskās analīzes materiālu. Ierosinājums jēdzienam “debilitātes analītika” faktiski radās, balstoties uz sporādiski fiksētu materiālu. Bet svarīgākais – balstoties uz novēroto tendenci strauji palielināties debilai nelietībai/debiliem noziegumiem.Tas līdz šim man bija materiāls, kas tika fiksēts starp “normāliem” materiāliem par šodienas dzīvi, speciāli nemeklējot un neatlasot debilitātes izpausmes. Bet tas praktiski nozīmē, ka tiek palaisti garām izteikti debilitātes paraugi. Sarunā par debilitāti netiek iekļauts maksimāli viss materiāls un turklāt ne visi paši spilgtākie piemēri. Teiksim, par “latvisko dzīvesziņu” biju pamanījis rosību medijos. Taču nebiju iedziļinājies. Šī jaunā latviešu naciķu debilā “projekta” patieso būtību izpratu tikai pēc vienas publikācijas izlasīšanas krievu medijā. Krievu skolotāji jau ir pievērsuši uzmanību latviešu kārtējam vājprātam – velmei latviešus ar viņu latviskumu un latvisko dzīvesziņu norobežot no cilvēkiem un tādējādi manifestēt īpašu hominīdu sugu uz planētas. Tagad nākas nožēlot, ka savlaicīgi neesmu pievērsies vēl vienai citai latviešu deģenerātu kaislībai – tverkingam. Par to jau esot izteicies zilais “Rīgas Laiks” un citi mūsu pseidointelektuāļi. Tverkings ir mūsu žurnālistikas deģenerātu daļas uzmanības centrā. Iespējams, debilitātes analītika ir jāpapildina vai jāapvieno ar deģenerātu analītiku un latviskās identitātes meklētāju šausmīgo murgu analītiku. Patiesībā jaunā zinātniskā apakšnodaļa veidojas kā atsevišķu disciplīnu vesels komplekss. Tādu virzību nosaka dzīves reālais materiāls. Debilitāte, deģenerāti, latviskās identitātes meklētāji kopumā sastāda plašu un tematiski daudzpusīgu kontingentu. Jāapskata žurnālistu, “zinātnieku”, “pedagogu”, anonīmo komentētāju (“tautas”) debilitātes caurvītā darbība. Noteikti jārunā par t.s. morālo liberālismu – vienaldzīgo (“demokrātisko”, “liberālo”) attieksmi pret seksuālajām perversijām. Morālais liberālisms sakarā ar valdošās kliķes dažu deģenerātu “drosmīgo” atzīšanos arī pie mums sāk uzņemt draudošus apgriezienus. Morālais liberālisms seksuālās patoloģijas palīdz pārvērst par kultūras cienījamu normu un vērtību sabiedriskajā domā. Tādējādi seksuālie deģenerāti sev iegūst netiešus atbalstītājus, kuru nepieņemami konformistiskās morālās pozīcijas ideoloģiskā loma var būt ļoti pamatīga jaunajās paaudzēs.
“Tas ir tas, ko pašlaik formē mūsu debilie nacionālie spēki – mūsu stulbie naciķi.” “Tā veidošanas iniciatīva pieder mūsu debilajiem naciķiem.” “Mūsu debilie, protams, nesaprot, ka ar savu “latviskumu” un “latvisko dzīvesziņu” norobežojās no cilvēces, sevi pasludinot par īpašu, atsevišķu, specifisku hominīdu sugu. ” “Latviešu morālās vērtības (komentārā par to runā latviešu deģenerāts) ir veidotas nacisma garā.” “Latviešu noziedzniekiem neeksistē vispārcilvēciskās morālās vērtības. Latviešu noziedznieki vadās no sava latvisko morālo vērtību kodeksa.” “Tas apdraud pasauli. Tas apbraud citas tautas, citas valstis….”
“Šī jaunā latviešu naciķu debilā “projekta” patieso būtību izpratu tikai pēc vienas publikācijas izlasīšanas krievu medijā.”
************
Šos citātus es savilku vienuviet tikai kā nelielu esenci tiem garajiem zākāšanās un apsaukāšanās plūdiem kas te augstāk no Priedīša kunga ir publicēti. Vai tā ir normāla, argumentēta diskusija, jeb raksts? Tā ir histēriska bļaustīšanās, neargumentētu apvainojumu un nopēlumu svaidīšana. Viss tiek darīts pēc principa “iepazinies ar to dzīvesziņu es neēsmu, bet zinu, ka tā ir slikta” ( latviskās identitātes meklētāju šausmīgie murgi) un šo atziņu Priedīša kungs ieguvis pēc “publikācijas izlasīšanas krievu mēdijā” un kaut kāda “latviešu deģenerāta” komenta internetā. Tā tiešām ir varen “zinātniski pētnieciska” pieeja šim jautājumam. Nožēloijami! Apmēram šādā līmenī savu “taisnību” varētu sludināt kāds krietni iedzēris asenizators. Normāli cilvēki diskusijās izsakot kādu apgalvojumu, spēj tam līdzi dot arī sakarīgus argumentus un pamatojumus. Latviešu “naciķi”, iepazīstinot skolēnus ar latvisko dzīvesziņu, apdraudot citas tautas un valstis. Pamatojiet, Priedīša kungs! Kuras KONKRĒTI tautas un valstis latvieši (“latviešu naciķi”) apdraud un KĀDĀ VEIDĀ? Un ko Jūs esiet domājis ar apzīmējumu “latviešu noziedznieki”? Vai to, ka visi latvieši ir noziedznieki, vai to, ka tikai latviešu noziedzniekiem “neeksistē vispārcilvēciskās vērtības”, bet citas tautības noziedzniekiem tādas ir? Un šādus jautājums, Priedīša kungs, jums varētu uzdot vēl un vēl. Tikai šaubos, vai no Jums izdotos sagaidīt arī tiešas un sakarīgas atbildes. Jūs no tām vienkārši izvairītos vai nu turpinot zākāties, vai arī mēģinot savai “patiesībai” kā argumentus pielipināt klāt stāstus no “pavisam citas operas”. Kā to Jūs darāt šeit, latviešu dzīvesziņas nozākāšanu (par kritiku to nevar saukt) kuplinot ar morālā liberālisma, postmodernisma, homoseksuālisma, nacisma jaunās modifikācijas piesaukšanu.
“Šī jaunā latviešu naciķu debilā “projekta” patieso būtību izpratu tikai pēc vienas publikācijas izlasīšanas krievu medijā.” —
Skaldi un valdi taktika – te viss ir pateikts.
Internets paver iespēju garīgi nelīdzsvarotiem un amorāliem cilvēkiem tēlot žurnālistus, ekspertus, analītiķus, speciālistus, ievietojot savus “viedokļus” komentāros u.c.
Internetā iespējamā anonimitāte (iespēja noslēpties aiz “nika”) ir viens no galvenajiem katalizatoriem nelietības un debilitātes sintēzē. Minēto sintēzi atsevišķos gadījumos stimulē arī mediju (interneta portālu) redakcijas nepārdomātā attieksme. Piemēram, publicējot tekstus ar “niku”. Turklāt publicējot tādus tekstus ar “niku”, kuros ir debili noķengāti citi darbi, kuru autori savus tekstus ir publicējuši ar īsto vārdu un īsto uzvārdu.
Tāda pieeja žurnālistikā (bet ne tikai žurnālistikā) normālā sabiedrībā tradicionāli tiek uzskatīta par denunciāciju. Diemžēl tāda pieeja žurnālistikā ir sastopama. Taču sevi cienoša žurnālistika, žurnālistika ar stabilu morāli profesionālo stāju, no šīs pieejas atsakās. Pats par sevi ir saprotams, ka tādā gadījumā nevar būt runa ne par kādu polemiku. Runa var būt vienīgi par zemisku velmi kādu noķēngāt, gļēvi slēpjoties aiz „nika”, lai neviens neuzzinātu denuncētāja vārdu.
Polemikā var izmantot un izmanto pseidonīmu. Taču tādā gadījumā valda klasiska pieeja: pseidonīma lietotāja īstais vārds ir zināms ja ne visai sabiedrībai, tad vismaz ir zināms kādai sabiedrības daļai un vienmēr ir zināms attiecīgā medija redakcijai. Ne velti žurnālistu/publicistu biogrāfijās līdzās īstajam vārdam tiek norādīti arī viņu izmantotie pseidonīmi. Paldies Dievam, arī pie mums internetā jau ir izveidojusies stabila morāli pamatota tradīcija nekomunicēt ar tiem, kuri mazdūšīgi slēpjas aiz “nika”. Zināms ir arī tas, ka nopietnos portālos nepublicē “darbus”, kurus ir atsūtījuši autori ar “niku”.
Tikai viedoklis.
Izskatās, ka Priedīša kungam ir hipertrofēta izpratne par demokrātiju, vārda brīvību un, attiecīgi, par savu “atklāsmju” publiskošanas jēgu. Varu ieteikt iedziļināties ne tikai debīlisma analītikā, bet arī brīvības analītikā. Citādi var nonākt līdz tam, ka par bezgožiem būs publiski jānosauc katru, kurš kādreiz pieslapinājis biksēs.
Didaktika atzīst, ka jauno vielu var atkārtoti paskaidrot vismaz trīs reizes. Tāda atkārtošanās nav grēks. Protams, ja ir nepieciešams atkārtot jauno vielu trīs reizes. Ne vienmēr tas ir vajadzīgs. Domājams, mūsu komentāru faniem ir nepieciešams vairākkārt (daudzkārt) atkārtot šādu nostādni: Internets paver iespēju garīgi nelīdzsvarotiem un amorāliem cilvēkiem tēlot žurnālistus, ekspertus, analītiķus, speciālistus, ievietojot savus “viedokļus” komentāros u.c. Internetā iespējamā anonimitāte (iespēja noslēpties aiz “nika”) ir viens no galvenajiem katalizatoriem nelietības un debilitātes sintēzē.
Viena no latviešu prāta specifiskām izpausmēm ir latviskās identitātes meklēšana, kurai ieslēdza zaļo gaismu PSRS sabrukums. Latvieši latviskumu meklē ļoti vienpusīgi. Viņi uzklausa tikai sevi un analītiski nevērtē citu tautu viedokli par latviskumu. Citu tautu viedoklis ir pieejams. Plašu materiālu par latviešu mentalitāti sniedz baltvācu mantojums. Arī tagad ir pieejams, piemēram, internetā cittautiešu viedoklis. Tas tāpat kā baltvācu mantojums nav patīkams. Bet tas nenozīmē, ka šis materiāls ir jāignorē un no tā nevar mācīties. Kas attiecas uz mācīšanos, tad ļoti daudz par latviešu mācīšanās specifiku dzirdēju no krievu un ebreju kolēģiem Daugavpils Ped. institūtā. Tie bija speciālistu novērojumi, gadu desmitiem strādājot ar latviešu studentiem. Piemēram, viņi smējās, ka didaktiskās normas latviešu vidē ne vienmēr darbojās. Nākas jauno vielu atkārtot četras, piecas reizes. Arī šajā saitā parādās latvieši, kuriem viss ir jāatkārto četras, piecas reizes: Internets paver iespēju garīgi nelīdzsvarotiem un amorāliem cilvēkiem tēlot žurnālistus, ekspertus, analītiķus, speciālistus, ievietojot savus “viedokļus” komentāros u.c. Internetā iespējamā anonimitāte (iespēja noslēpties aiz “nika”) ir viens no galvenajiem katalizatoriem nelietības un debilitātes sintēzē.
Ivara Prūša gatavotā publikācija, kurā viņš vēlas vērsties pret nelietību un stulbumu, atkal uzjundīja jautājumu par aizmugurisko tiesāšanu. Neapšaubāmi, aizmuguriskā tiesāšana ir viens no visbriesmīgākajiem cilvēku juridiskajiem un morālajiem noziegumiem. Par šo noziegumu vēl briesmīgāks noziegums ir vienīgi cilvēka sodīšana ar nāvi bez tiesas sprieduma. Tāpēc nākas jautāt, lūk, ko. Kā izturēties pret tiem cilvēkiem, kuri atbalsta aizmugurisko tiesāšanu? Domājams, daudzi momentā piekritīs, ka tādi cilvēki, kuri atbalsta aizmugurisko tiesāšanu, nav uzskatāmi par cilvēkiem, bet ir uzskatāmi par cilvēciskajiem atkritumiem. Viņu raksturojumā vārds “nelietis” neiederās un ir par maigu. Cilvēki, kuri atbalsta aizmugurisko tiesāšanu, paši ir visbriesmīgākie noziedznieki, kuri nav pelnījuši vietu dzīvei sabiedrībā. Tas bija pirmais jautājums, un tāda ir atbilde uz šo jautājumu. Otrais jautājums ir šāds. Kā izturēties pret tautu, kuras pārstāvji atbalsta aizmugurisko tiesāšanu? Jautājums skan retoriski. Pats par sevi saprotams, ka tādu tautu nevar cienīt un godāt. Nākas atcerēties parunu par medus podu un darvas pilienu. Paruna saka, ka viens darvas piliens var sabojāt visu medus podu. Tātad pietiek ar vienu cilvēcisko atkritumu, kurš atbalsta aizmugurisko tiesāšanu, lai visa tauta zaudētu reputāciju. Nav ticams, ka var palīdzēt trešais jautājums. Proti, cik procentu attiecīgajā tautā ir jābūt tādiem cilvēkiem, kuri atbalsta aizmugurisko tiesāšanu un ar savu attieksmi sabojā visu medus podu – visas tautas reputāciju? Skaidrs, ka trešais jautājums nevar palīdzēt, jo tas faktiski pats par sevi ir amorāls jautājums.
Atbalsojums: 2014.20.11. | Arturs Priedītis
Ivara Prūša ļoti aktuālo rakstu “Pārdomas par Latvijas posta iemesliem Ināras Mūrnieces zemiskās rīcības publiskošanas sakarā” skat. blogā manā mājas lapā “artursprieditis.lv”.
Atbalsojums: Pārdomas par Latvijas posta iemesliem Ināras Mūrnieces zemiskās rīcības publiskošanas sakarā | Informācijas aģentūra
Artūr Priedīti! Kur un kā tu tiki pie tik latviska uzvārda, ja pašā mutuļo zvēra naids pret to, kas latviešu radīts? Un ar ko tad latviešu dzīvesziņa un dzīvesdziņa tik ļoti noziegusies, ka tu burtiski vāries naidā? Tevi noteikti māte nav mācījusi “ne sunīša kājām spert, ne guntiņas pagalīt'”. Tas ir latviešu dzīvesziņā smelts. Jādomā, ka tu esi vispār bez piesaistes kādai tautai. Ne priedīte, ne ozols, pat ne kārkls. Vienkārši koks.
nav pēc bontona.
Cik nožēlojams cilvēks un kāds neaprakstāms naids ir viņa rakstā!
Artur Priedīt, Tu nemaz negribi darīt to, ko dari, bet būs tas, ko izdarīsi.
Pat neizlasīju rakstu, bet atceros kad šī dāma, būdama šai augstajā amatā, pāris gadus atpakaļ, kāpa Brīvības pieminekļa tribīnē un meloja, ka 1941.gada 14.jūnijā izvesti inteliģence, Latvijas zieds, bet 1949. 25.martā zemniecības. No divām Tukuma rajona viensētām 1941. gada14. jūnijā izveda manas ģimenes ļaudis un nedomāju, ka tās bija vienīgās viensētas un zemniecības pārstāvji Latvijā. Vecmammas māsas meitiņa tikko piedzimis zīdainītis nomira mātei uz rokām lopu vagonā. Nē gadījumā, ja Mūrniece nezin patiesību par represijām, ne ja apzināti slēpj represiju apmērus, tā nav cienīga ieņemt šo augsto amatu. Viņa arī nemācēja slēpt savu nicinājumu pret aktieri Kaimiņu, kad tas runāja patiesību politiskā teātra ietvaros Saeimā.