Par Rietumu totalitāro demokrātiju: Aleksandra Zinovjeva intervija (1999, Berlīne)

Aleksandrs Zinovjevs

Pravietiska leģendārā sociologa Aleksandra Zinovjeva intervija. Zinovjevs 1978.gadā tika izsūtīts no PSRS un vairumu savu darbu radīja un izdeva Rietumvalstīs. Atšķirībā no citiem PSRS “disidentiem” Zinovjevs jau kopš paša sākuma paziņoja, ka viņš PSRS atstāj nelabprāt un ka nevis viņš ir režīma upuris, bet gan režīms ir viņa upuris. Konkrētā Aleksandra Zinovjeva (1922-2006) intervija tika dota franču žurnālam “Figaro” 1999.gada 24.jūlijā Berlīnē pirms Zinovjeva atgriešanās Krievijā.

Žurnālists: Kādas ir sajūtas pirms atgriešanās Dzimtenē pēc tik ilgas [21 gads] prombūtnes?

Aleksandrs Zinovjevs: Man ir tādas sajūtas, ka pametu es stipru, visu cienītu, pat bailes izraisošu lielvalsti, bet atgriežos uzvarētā un drupās pārvērstā valstī. Atšķirībā no citiem, es nekad nebūtu pametis PSRS, ja man būtu bijusi kaut mazākā izvēles iespēja. Emigrācija man bija visīstākais sods.

Žurnālists: Tomēr Jūs šeit (Vācijā) uzņēma ar atplestām rokām!

Aleksandrs Zinovjevs: Tā ir tiesa… Tomēr, neskatoties uz triumfālo uzņemšanu un manu grāmatu pasaules slavu, es vienmēr šeit esmu juties kā svešinieks.

Žurnālists: Pēc komunisma kraha Jūsu galvenais pētniecības objekts kļuva Rietumu sistēma. Kāpēc?

Aleksandrs Zinovjevs: Tāpēc, ka notika tas, ko es paredzēju: komunisma krahs pārvērtās par Krievijas katastrofu.

Žurnālists: Tad sanāk, ka ar cīņu pret komunismu tika piesegta vēlme iznīcināt Krieviju?

Aleksandrs Zinovjevs: Pilnīgi pareizi. Es to saku tādēļ, ka visu šo laiku biju piespiedu līdzdalībnieks šai priekš manis apkaunojošajā darbībā. Krievijas katastrofu gribēja un ieprogrammēja šeit – Rietumos. Es lasīju dokumentus, piedalījos pētījumos, kas, aizsedzoties ar ideoloģisko cīņu, patiesībā gatavoja Krievijas bojāeju. Un tas priekš manis kļuva tik neizturami, ka es vienkārši vairs nespēju atrasties kopā ar tiem, kuri iznīcina manu tautu un manu valsti. Rietumi man nav sveši, bet es tos redzu kā naidīgu lielvaru.

Žurnālists: Vai Jūs esat kļuvis par patriotu?

Aleksandrs Zinovjevs: Patriotisms uz mani neattiecas. Es saņēmu internacionālu [starptautisku] audzināšanu un palieku tai uzticīgs. Es pat nevaru pateikt vai es mīlu krievus un Krieviju. Tomēr es piederu pie šīs tautas un šīs valsts. Es esmu daļa no tās. Pašreizējās tās ciešanas ir tik lielas, ka es nevaru mierīgi no attāluma uz to noraudzīties. Globalizācijas cietsirdība izgaismo nepieļaujamas lietas.

Žurnālists: Tomēr šodien daudzi bijušie padomju disidenti atsaucas par savu Dzimteni, kā par cilvēktiesību un demokrātijas valsti. Un tagad, kad šis uzskats ir kļuvis Rietumos vispārpieņemts, Jūs mēģināt to apgāzt. Vai te nav kāda pretruna?

Aleksandrs Zinovjevs: Aukstā kara laikā demokrātija bija ierocis cīņā pret komunistisko totalitārismu. Šodien mēs saprotam, ka aukstais karš bija Rietumu vēstures kulminācijas moments. Tolaik Rietumos bija viss: bezprecedenta labklājības pieaugums, īsta brīvība, neticams sociālais progress, kolosāli zinātniskie un tehniskie atklājumi! Tai pat laikā Rietumi nemanāmi sāka mainīties. Toreiz sāktā pakāpeniska attīstīto valstu integrācija, kas pēc būtības bija priekštecis tai ekonomikas internacionalizācijai un globalizācijai kā liecinieki mēs pašreiz esam.

Integrācija var kalpot kopējās labklājības pieaugumam un tai var būt pozitīvas sekas, ja tā, piemēram, apmierina brālīgo tautu leģitīmās apvienošanās tieksmes. Tomēr tā integrācija, par kuru ir runa, kopš pašiem pirmsākumiem bija domāta kā vertikāla struktūra, kuru dzelžaini kontrolē pārnacionāla vara. Un, neveicot veiksmīgu krievu kontrrevolūciju (pret Padomēm [pret Padomju varu]), Rietumi nevarētu uzsākt globalizāciju.

Žurnālists: Tātad Gorbačova loma nebija pozitīva?

Aleksandrs Zinovjevs: Es uz lietām skatos mazliet no cita skatu punkta. Neskatoties uz iesīkstējušiem ieskatiem, Padomju komunisms sabruka ne savu iekšējo pretrunu dēļ. Tā sagrāve, neapšaubāmi, ir lielākā uzvara Rietumu vēsturē. Tā ir nepieredzēti liela uzvara, kas padara iespējamu ieviest planetāra mēroga varu. Komunisma gals iezīmēja arī demokrātijas galu. Šodienas laikmets ir ne tikai postkomunistisks, bet arī postdemokrātisks! Šodien mēs esam liecinieki, kad tiek veidots demokrātiskais totalitārisms, jeb, ja vēlaties, totalitārais demokrātisms.

Žurnālists: Vai tas neskan mazliet absurdi?

Aleksandrs Zinovjevs: Nebūt nē. Demokrātijai ir nepieciešams plurārisms [vārda un rīcības brīvība], kas paredz, ka ir jābūt vismaz diviem pietiekami līdzvērtīgiem spēkiem, kuri cīnās savā starpā un līdz ar to arī ietekmē viens otru. Aukstā kara laikā bija vispasaules demokrātija, globālais plurārisms, kura ietvaros eksistēja divas savstarpēji cīnošās sistēmas: kapitālistiskā un komunistiskā.Un tāpat eksistēja valstis ar neskaidru struktūru, kuras nevarēja pieskaitīt nevienai no šīm divām grupām. Padomju totalitārisms bija uzņēmīgs pret Rietumu kritiku. Tai pat laikā Rietumi atradās PSRS ietekmē, jo īpaši caur pašu komunistiskajām partijām. Šodien mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir tikai viens spēks, viena ideoloģija un viena proglobalistiska partija. Tas viss kopā sāka veidoties jau aukstā kara laikā, kad pakāpeniski, visdažādākajās izpausmēs sāka parādīties superstruktūras: komerc, banku, politiskās un informācijas izplatības organizācijas. Neskatoties uz dažādām darbības sfērām, visas šīs struktūras apvienoja to transnacionālā būtība.

Pēc komunisma sagrāves šīs struktūras sāka pārvaldīt pasauli. Tādējādi Rietumvalstis izrādījās dominējošā stāvoklī, bet līdz ar to viņas nokļuva arī pakļautā stāvoklī, pakāpeniski zaudējot savu neatkarību un suverenitāti par labu tam, ko es saucu par virssabiedrību [сверхобщество]. Planētas virssabiedrība ir komerciālas un nekomerciālas organizācijas, kuru ietekme sniedzas tālu aiz atsevišķu valstu robežām. Tāpat kā citas valstis, arī Rietumvalstis ir pakļautas šo pārnacionālo strutūru kontrolei. Un tas, ņemot vērā to, ka valstu suverenitāte arī bija neatņemama planētas mēroga plurārisma un tātad arī demokrātijas sastāvdaļa. Pašreiz valdošā virsvara apspiež suverēnās valstis. Eiropas integrācija, kas notiek mūsu acu priekšā, arī ved uz plurārisma galu šī konglomerāta iekšienē par labu pārnacionālajai varai.

Žurnālists: Bet vai Jums nešķiet, ka tomēr Francija un Vācija turpina būt demokrātiskas valstis?

Aleksandrs Zinovjevs: Rietumvalstīs īsta demokrātija bija aukstā kara laikā. Politiskajām partijām tad bija īstas ideoloģiskas atšķirības un patiešām atšķirīgas rīcības programmas. Preses izdevumi tolaika arī ievērojami atšķīrās viens no otra. Tas viss atstāja ietekmi uz vienkāršo cilvēku dzīvi, veicinot to labklājību. Tagad tam visam ir pienācis gals. Demokrātiskais un uzplaukstošais kapitālisms ar sociāli orientēto likumdošanu un darba garantijām savai eksistencei lielā mērā varēja pateikties bailēm no komunisma. Pēc komunisma sagrāves Austrumeiropā, Rietumos sākās totāls uzbrukums pilsoņu sociālajām tiesībām. Šodien sociālisti, kuri atrodas pie varas lielākajā daļā Eiropas valstu, praktiski realizē sociālās aizsardzības sistēmas demontāžas politiku, iznīcinot visu sociālistisko, kas bija kapitālistiskajās valstīs.

Rietumos vairs neeksistē politisks spēks, kurš būtu spējīgs aizstāvēt ierindas pilsoņus. Daudzskaitlisko politisko partiju eksistence ir vistīrākā formalitāte. Ar katru dienu starp šīm ķeksīšpartijām būs arvien mazāk atšķirību. Balkānu karš [karš Dienvidslāvijā pret Serbiju] bija vienalga kāds, bet noteikti ne demokrātisks. Tomēr to paveica sociālisti, kuri vēsturiski vienmēr bija pret šāda veida avantūrām. Arī ekoloģisti, kuri atrodas pie varas dažās valstīs, apsveica ekoloģisko katastrofu, ko izraisīja NATO spēku bombardēšana [domāta Serbijas bombardēšana ar radiaktīvo urānu saturošām sprāgstvielām]. Viņi pat atļāvās apgalvot, ka šīs sprāgstvielas, kuras satur parastu urānu, nekaitē apkārtējai videi, lai gan karavīri, ielādējot tās, vilka speciālus aizsargkombinzonus.

Tā ka demokrātijas princips pakāpeniski pazūd no Rietumvalstu sabiedriskās organizācijas. Visur izplatās totalitārisms, tāpēc, ka pārnacionālās struktūras uzspiež valstīm savus likumus. Šī nedemokrātiskā virsbūve dod pavēles, ievieš sankcijas, organize embargo, bombardē, nomērdē badā. Pat Klintons [toreizējais ASV prezidents Bils Klintons] pakļaujas šai varai. Finansu totalitārisms ir pakļāvis sev politisko varu. Aukstam finansu totalitārismam ir svešas emocijas un žēlsirdība. Salīdzinājumā ar finansu diktatūru, politisko diktatūru var vēl uzskatīt par samērā cilvēcīgu. Pat visnežēlīgāko diktatūru iekšienē bija iespējama vismaz kaut kāda pretestība. Pret bankām sacelties nav iespējams.

Žurnālists: Bet kā ar revolūciju?

Aleksandrs Zinovjevs: Demokrātiskais totalitārisms un finansu diktatūra izslēdz revolūcijas iespējamību.

Žurnālists: Kāpēc?

Aleksandrs Zinovjevs: Tāpēc, ka viņi sevī apvieno rupju, visvarenu militāru spēku ar planetāra mēroga finansu žņaugu. Visi revolucionārie apvērsumi agrāk saņēma atbalstu no ārienes. Turpmāk vairs tas nav iespējams, jo nav un vairs nebūs suverēnu valstu. Pat vairāk, pašos zemākajos sabiedrības slāņos strādnieku šķira ir aizstāta ar bezdarbnieku šķiru. Bet ko grib bezdarbnieki? Darbu. Tāpēc viņi atrodas neizdevīgākā stāvoklī, kādā agrāk atradās strādnieku šķira.

Žurnālists: Visām totalitārām sistēmām bija sava ideoloģija. Kāda ideoloģija ir šai jaunajai sabiedrībai, ko Jūs saucat par postdemokrātisku?

Aleksandrs Zinovjevs: Ietekmīgākie Rietumu teorētiķi un politiķi uzskata, ka mēs esam iegājuši postideoloģiskā ērā. Tas tāpēc, ka ar vārdu „ideoloģija” viņi saprot kaut ko līdzīgu komunismam, fašismam, nacismam utt. Patiesībā Rietumu ideoloģija, jeb virsideoloģija, kas ir attīstījusies pēdējo piecdesmit gadu laikā, ir daudz spēcīgāka par komunismu vai nacionālsociālismu. Rietumu pilsoni daudzkārt spēcīgāk apstulbina nekā ierasti to darīja Padomju propaganda. Ideoloģijas sfērā galvenais ir nevis ideja, bet gan tās izplatīšanas mehānisms. Rietumu masu informācijas līdzekļu varenība ir daudzkārt lielāka nekā, piemēram, Vatikāna spēcīgākie propagandas instrumenti tā varenības virsotnē.

Un tas nav viss. Kino, literatūra, filozofija – visas kultūras (visplašākā šī vārda izpratnē) ietekmes un izplatības sviras strādā šai virzienā. Mazāko impulsu gadījumā, visi, kuri strādā šai sfērā, reaģē tik saskaņoti, ka neviļus rodas domas par kaut kādu pavēļu esamību, kuru avots ir viens varas centrs. Pietika tikai pieņemt lēmumu nomelnot ģenerāli Karadžiču vai prezidentu Miloseviču vai vēl kādu citu, lai pret viņiem pilnā sparā sāktu strādāt visa šī propagandiskā mašinērija. Rezultātā tā vietā, lai nosodītu NATO ģenerāļus, kuri pārkāpa visus iespējamos likumus, lielākais vairums Rietumu pilsoņu ir pārliecināti, ka karš pret Serbiju bija vajadzīgs un taisnīgs. Rietumu ideoloģija brīvi kombinē un sajauc idejas, izejot no savām vajadzībām. Viena no šādām idejām – Rietumu vērtības un dzīvesveids ir vislabākie pasaulē. Lai gan vairumam planētas iedzīvotāju šīs vērtības nes nāvējošas sekas. Pamēģiniet pārliecināt, piemēram, amerikāni, ka Krievijai šīs vērtības ir nāvējošas. Jums nekas nesanāks. Viņi tāpat turpinās turēties pie tēzes par Rietumu vērtību universālumu, tādējādi praktiski apliecinot vienu no galvenajiem ideoloģiskā dogmatisma principiem. Rietumu teorētiķi, politiķi un masu informācijas līdzekļi ir absolūti pārliecināti, ka viņu sistēma ir pati labākā.

Tieši tāpēc viņi bez jebkādām šaubām un mierīgu sirdsapziņu uzspiež to visai pasaulei. Rietumu cilvēks, šo vērtību nesējs, tādējādi kļūst par jaunu supercilvēku. Uz šo terminu ir uzlikts tabu, bet praktiski tas tieši tā arī ir. Protams, šī parādība ir jāpēta zinātniski. Tomēr, atļaušos pagalvot, ka noteiktās socioloģijas un vēstures nozarēs veikt zinātniskus pētījumus ir kļuvis ļoti apgrūtinoši. Zinātnieks, kurš pēkšņi izdomās veikt demokrātiskā totalitārisma mehānismu pētījumus, saskarsies ar lielām grūtībām. Viņu pataisīs par izstumto. No otras puses, tos, kuru pētījumi apkalpo valdošo ideoloģiju, apbērs ar grantiem [zinātnisko darbu finansējumi], bet izdevniecības un masu informācijas līdzekļi, cīnīsies savā starpā par iespēju sadarboties ar šo autoru. Es to visu esmu izbaudījis uz savas ādas, kad strādāju kā pasniedzējs un zinātniskais pētnieks Rietumu universitātēs.

Žurnālists: Bet vai nav šajā Jūsu ne pārāk mīlētajā virsideoloģijā iecietības un cieņas pret tuvāko ideja?

Aleksandrs Zinovjevs: Kad jūs klausāties Rietumu elites pārstāvjus, viss izskatās tik ļoti tīrs, cēlsirdīgs un caurstrāvots ar cieņu pret cilvēku. Runājot, viņi pielieto klasisko propagandas pamatprincipu: aizstāt realitāti ar saldiem vārdiem. Tomēr pietiek ieslēgt televizoru, aiziet uz kino, atvērt bestselleru vai paklausīties kādu populāru mūzikas hītu, lai pārliecinātos par pretējo: par bezprecidenta nežēlības, seksa un naudas kulta izplatību. Šīm elitāriju cēlsirdīgajām runām ir jāmaskē šos trīs totalitārās demokrātijas balstus (ir arī citi).

Žurnālists: Bet kā ir ar cilvēktiesībām? Vai tad ne Rietumos tās visvairāk ievēro?

Aleksandrs Zinovjevs: Arī uz cilvēktiesību ideju tiek izdarīts arvien lielāks spiediens. Pat tīri ideoloģiskā tēze, saskaņā ar kuru cilvēktiesības ir iedzimtas un neatņemamas, šodien neiztur pirmo nopietno analīzi. Es esmu gatavs veikt tik pat zinātnisku Rietumu ideoloģijas analīzi, kādu es veicu ar komunismu. Bet tā ir ilga saruna, ne šodienas intervijai…

Žurnālists: Vai Rietumu ideoloģijai ir kāda galvenā pamatideja?

Aleksandrs Zinovjevs: Globalizācijas ideja! Jeb citiem vārdiem sakot – vispasaules kundzības ideja! Bet tā kā šī ideja ir pietiekami nepievilcīga, to maskē ar dažādām frāzēm par planetāro vienotību, par pasaules transformāciju vienā integrālā veselumā… Reāli Rietumi tagad uzsāka planētas mēroga strukturālās izmaiņas. No vienas puses Rietumi valda pār visu pasauli, bet no otras puses viņus pašus pārkārto pa vertikāli, kuras piramīdas pašā augšgalā ir pārnacionālā vara.

Žurnālists: Pasaules valdība?

Aleksandrs Zinovjevs: Jā, ja gribat.

Žurnālists: Vai ticēt kaut kam tādam nenozīmē kļūt par pasaules sazvērestības murgu upuri?

Aleksandrs Zinovjevs: Kāpēc sazvērestība? Nav nekādas sazvērestības. Pasaules valdību vada visiem ļoti labi zināmas pārnacionālas komerciālas, politiskas un finansu struktūras. Pēc maniem aprēķiniem šī virssabiedrība, kura pārvalda pasauli, kopumā sastāda apmēram 50 miljonus cilvēku. Tās centrs ir ASV. Rietumeiropas valstis un daži Āzijas „drakoni” ir tās bāze. Citas valstis atrodas zem viņu kundzības saskaņā ar dzelžainu finansu – ekonomisko gradāciju. Tā ir realitāte. Kas attiecas uz propagandu, tad tā paredz, ka pasaules valdības izveidošana ar tās kontrolē esošu pasaules parlamentu, ir vēlama, jo pasaule tā ir viena liela brālīga ģimene. Tie ir pūlim domāti stāstiņi.

Žurnālists: Eiropas parlaments arī?

Aleksandrs Zinovjevs: Nē, jo Eiropas parlaments eksistē. Tomēr būtu naivi ticēt, ka Eiropas Savienība ir tajā iekļāvušos valdību brīvas gribas izpausme. Eiropas Savienība ir nacionālo suverenitāšu iznīcināšanas instruments. Tā ir daļa no pārnacionālo organismu izstrādātajiem projektiem.

Žurnālists: Eiropas Sadraudzība pēc Padomju Savienības sabrukuma, gandrīz vai kā aizstājot to, nomainīja nosaukumu un sāka saukties par Eiropas Savienību. Galu galā varēja taču nosaukties savādāk. Līdzīgi boļševikiem Eiropas Savienības vadītāji sauc sevi par komisāriem. Pēdējais prezidents tika „ievēlēts”, būdams vienīgais kandidāts…

Aleksandrs Zinovjevs: Nedrīkst aizmirst, ka sociālās organizācijas procesiem ir noteikti likumi. Organizēt miljons cilvēku tas ir kas viens, organizēt desmit miljonus cilvēku, tas ir pavisam kas cits, bet organizēt simts miljonus cilvēku ir pavisam grūts uzdevums. Organizēt piecsimts miljonus cilvēku ir grandioza mēroga uzdevums. Ir jāizveido jauni administratīvi orgāni un ir jāapmāca cilvēki, kuri tos vadīs un nodrošinās to nepārtrauktu funkcionēšanu. Tas ir pats svarīgākais uzdevums. Patiesībā Padomju Savienība ir klasisks daudznacionāla konglomerāta, kuru vada pārnacionāla vadības struktūra, piemērs. Eiropas Savienība vēlas gūt lielākus panākumus nekā guva Padomju Savienība! Tāpēc tas ir pilnībā attaisnojami. Vēl divdesmit gadus atpakaļ es biju ļoti pārsteigts, ka tā saucamie „Padomju sistēmas defekti” bija daudz izteiktāki Rietumos.

Žurnālists: Piemēram kādi?

Aleksandrs Zinovjevs: Plānošana! Rietumu ekonomika daudzkārt vairāk tiek plānota nekā savulaik tika plānota PSRS ekonomika. Birokrātija! Padomju Savienībā no 10% līdz 12% aktīvo iedzīvotāju strādāja valsts vadības un administrācijas sfērā. ASV šādu cilvēku īpatsvars ir apmēram 16-20%. Un PSRS tieši kritizēja par tās plānveida ekonomiku un birokrātiskā aparāta smagnējumu. Komunistiskās partijas centrālajā aparātā strādāja apmēram 2000 cilvēku.

Visas komunistiskās partijas pārvaldes aparātā strādājošo skaits bija līdz 150 tūkstošiem cilvēku. Šodien Rietumos jūs atradīsiet desmitiem un pat simtiem ražošanas un banku sektora uzņēmumu, kuri nodarbina daudz vairāk cilvēku. Padomju Savienības komunistiskās partijas pārvaldes aparāts bija niecīgi mazs salīdzinājumā ar lielo Rietumu transnacionālo korporāciju personālu. Patiesībā ir jāatzīst: PSRS tika pārvaldīts slikti tieši administratīvo darbinieku trūkuma dēļ! Eiropas Savienība ļoti labi saprot šo problēmu un tāpēc ņem to vērā. Integrācija nav iespējama bez iespaidīga administratīvā aparāta.

Žurnālists: Tas, ko Jūs stāstāt, ir pretrunā liberālisma idejām, kuras afišē Eiropas vadītāji. Vai Jūs nedomājat, ka viņu liberālismam ir tikai ārišķīgas izrādīšanās raksturs?

Aleksandrs Zinovjevs: Administrācijai ir tendence stipri augt, kas ir ļoti bīstami viņai pašai. Viņi zina par to. Kā jebkurš organisms, viņi atrod pašu pretindi, lai turpinātu normālu funkcionēšanu. Privātā iniciatīva ir viena no tām. Cita pretinde ir sabiedriskā un individuālā tikumība. Pielietojot tās, pārvaldes aparāts it kā cīnās ar sistēmas pašiznīcināšanās tendencēm. Tomēr šodien būt par liberāli ir absurdi. Liberālās sabiedrības vairs nav. Liberālā doktrīna nekādi neatbilst mūsdienu laikmeta realitātei, kad ir notikusi cilvēces vēsturē vēl nepieredzēta kapitāla koncentrācija. Gigantisku finansu līdzekļu kustība nekādi nerēķinās ar atsevišķu valstu un tautu, kuras sastāv no atsevišķiem indivīdiem, interesēm.

Liberālisms paredz personisko iniciatīvu un finansu risku uzņemšanos uz sevis. Šodien jebkurai lietai ir nepieciešama nauda, ko piedāvā bankas. Šīs bankas, kuru kopskaits pakāpeniski samazinās, realizē politiku, kura savā būtībā jau ir diktatoriska un manipulējoša. Uzņēmumu īpašnieki ir nodoti viņu rīcībā, jo vis tiek pakļauts kredītam, attiecīgi atrodas finansu organizāciju kontrolē. Indivīda nozīmīgums, kas ir liberālisma pamatu pamats, ar katru dienu kļūst arvien mazāks. Šodien vairs nav nozīmes, kurš pārvalda to vai citu uzņēmumu, to vai citu valsti: Bušs vai Klintons, Širaks vai Žospēns, kāda starpība?

Žurnālists: XX gadsimta totalitārās diktatūras bija pārmērīgi nežēlīgas, ko nevar teikt par Rietumu demokrātiju.

Aleksandrs Zinovjevs: Galvenais nav metode, bet gan sasniegtais rezultāts. Pateikt piemēru? Cīņās ar nacistisko Vāciju PSRS zaudēja 20 miljonus cilvēku un tai tika nodarīti milzīgi postījumi. Aukstā kara laikā, karā bez lielgabaliem un bumbām, visās jomās zaudējumi bija daudz lielāki! Pēdējā desmitgadē [kopš 1990.gada] dzīves ilgums Krievijā ir samazinājies par 10 gadiem! Mirstība katastrofāli pārsniedz dzimstību. Divi miljoni bērnu neguļ mājās. Pieci miljoni skolas vecuma bērnu neiet skolā. Ir reģistrēti 12 miljoni narkomānu. Ir visaptverošs alkoholisms. 70% jaunatnes nav derīga karadienestam dažādu fizisku defektu dēļ. Tās, lūk, ir tiešas sekas zaudējumam aukstajā karā, kam sekoja pāreja uz Rietumu dzīvesveidu. Ja tas tā turpināsies, tad Krievijas iedzīvotāju skaits drīz vien strauji no 150 miljoniem nokritīsies uz 100 miljoniem, bet pēc tam uz 50 miljoniem. Šādi raugoties, demokrātiskais totalitārisms pārspēj visus iepriekšējos totalitārismus. [viss minētais attiecas arī uz Latviju; arī Latvijas sabiedrība cieta un cieš no PSRS sagrāves  aukstajā karā, tikai Latvijas sabiedrības vairākums, atšķirībā no Krievijas, ir tik aprobežots un apstulbināts, ka pat nespēj to aptvert; iespējams tieši dēļ šī pašiznīcinošā stulbuma latvieši kā tādi visdrīzākā laikā pārstās eksistēt]

Žurnālists: Dēļ vardarbības?

Aleksandrs Zinovjevs: Narkotikas, slikta pārtika, AIDS ir daudz efektīvāki, nekā militāra vardarbība. Lai gan pēc postījumu ziņā grandiozā aukstā kara Rietumi ir izdomājuši „miera karus”. Irākas [domāts 1.Irākas karš] un Dienvidslāvijas kara kampaņa ir divi kolektīvā soda piemēri, kam propagandas mašinērija piedod „cēlu darbību” un „humāna kara” jēgu. Virzīt upuru vardarbību pret viņiem pašiem ir pavisam cita tehnoloģija. Tās izmantošanas piemērs ir 1985.gada krievu kontrrevolūcija. Izraisot karu Dienvidslāvijā, Rietumeiropas valstis izraisīja karu pašas pret sevi.

Žurnālists: Jūsuprāt karš pret Serbiju bija arī karš pret Eiropu?

Aleksandrs Zinovjevs: Pilnīgi pareizi. Eiropas iekšienē ir spēki, kuri ir spējīgi piespiest to rīkoties pašai pret sevi. Serbiju izvēlējās tādēļ, ka tā pretojās visus aprijošajai globalizācijai. Krievija var būt nākamā šajā sarakstā. Pirms Ķīnas…

Žurnālists: Neskatoties uz viņas kodolarsenālu?

Aleksandrs Zinovjevs: Krievijas kodolarsenāls ir milzīgs, bet tas ir novecojis. Pie tam krievi ir morāli atbruņoti un gatavi kapitulēt… Manuprāt drausmīgas necilvēcības ziņā XXI gadsimts pārspēs visu, ko cilvēce līdz šim ir pieredzējusi. Iedomājieties tikai par gaidāmo globālo karu ar ķīniešu komunismu. Lai uzvarētu tik blīvi apdzīvotu valsti vajadzēs iznīcināt nevis 10-20 miljonus iedzīvotāju, bet apmēram 500 miljonus. Ņemot vērā šodienas attīstības līmeni, tas ir pilnīgi iespējams.

Žurnālists: Vai Jums nešķiet, ka cilvēkiem var būt arī savs viedoklis, ka viņi var balsot un tādējādi izpaust sevi?

Aleksandrs Zinovjevs: Pirmkārt, jau tagad cilvēki maz balso un nākotnē balsos vēl mazāk. Kas attiecas uz sabiedrisko viedokli, tad Rietumos to formē masu informācijas līdzekļi. Pietiek tikai atcerēties Kosovas kara vispārēju atbalstu. Atcerieties Spānijas karu! Brīvprātīgie no visas pasaules brauca, lai karotu vienā vai otrā pusē. Atcerieties karu Vjetnamā! Turpmāk cilvēki ir tik paredzami, ka reaģē tieši tā, kā to vēlas propagandas saimnieki.

Žurnālists: PSRS un Dienvidslāvija bija vis polietniskākās pasaules valstis un, neskatoties uz to, tās tika iznīcinātas. Vai Jūs neredzat saistību starp polietnisko valstu iznīcināšanu no vienas puses un polietniskuma propagandu no otras puses?

Aleksandrs Zinovjevs: Padomju totalitārisms izveidoja īstu daudznacionālu un polietnisku sabiedrību. Tieši Rietumu demokrātijas veica milzīgu propagandisku piepūli, lai uzkurinātu dažāda veida nacionālismus, tāpēc, ka sašķelšanos Rietumi uzskatīja par labāko PSRS iznīcināšanas paņēmienu. Tāds pats mehānisms nostrādāja Dienvidslāvijā. Vācija vienmēr ir centusies iznīcināt Dienvidslāviju. Esot apvienota, tā spēja pretoties. Rietumu sistēmas būtība ir visu sašķelšanā, lai vieglāk varētu piestādīt savus likumus vienlaicīgi visām pusēm, bet pašiem uzņemties augstāko tiesnešu lomu. Nav nekāds pamats uzskatīt, ka šī pati metode netiks nākotnē izmantota Ķīnas sadalīšanai.

Žurnālists: Indija un Ķīna bija pret Dienvidslāvijas bombardēšanu. Vai viņas var, nepieciešamības spiestas, izveidot pretestības polu? Kā nekā 2 miljardi cilvēku tomēr kaut ko nozīmē.

Aleksandrs Zinovjevs: Šo valstu rīcībā esošais ir nesalīdzināms ar Rietumu militāro un tehnoloģisko varenību.

Žurnālists: Vai uz Jums tik lielu iespaidu atstāja ASV militārā efektivitāte Dienvidslāvijā?

Aleksandrs Zinovjevs: Ne tur tā lieta. Ja būtu pieņemts attiecīgs lēmums, tad Serbija pārstātu eksistēt dažu stundu laikā. Acīmredzot jaunās pasaules kārtības vadoņi izvēlējās permanentās [patstāvīgās] vardarbības stratēģiju. Tagad viens pēc otra uzliesmos lokāli konflikti, lai „miera kara” mašinērija, ko mēs redzējām darbībā, varētu tos dzēst.

Pēc būtības tā var būt visas planētas pārvaldes tehnoloģija. Rietumi kontrolē lielu daļu planētas resursus. Rietumu intelektuālie resursi daudzkārt pārsniedz to, kas ir pārējai pasaulei. Šis nospiedošais pārsvars nosaka Rietumu hegemoniju tehnoloģiju jomā,  mākslā, masu informācijas līdzekļu sfērā, zinātnē un no tā rodas arī dominance citās sfērās. Tikai iekarot pasauli būtu pārāk vienkārši. Tā pasaule taču vēl arī ir jāpārvalda. Tieši šo fundamentālo problēmu arī pašreiz mēģina atrisināt amerikāņi… Saprotiet taču, ka Kristus laikā uz zemes dzīvoja tikai apmēram 100 miljoni cilvēku. Šodien vienā paša Nigērijā ir tik liels cilvēku skaits.

Viens miljards rietumufilu un viņu asimilētu cilvēku pārvaldīs visu pasauli. Tomēr šo miljardu arī vajag pārvaldīt. Lai valdītu pār Rietumiem, visdrīzāk būs nepieciešami kādi 200 miljoni cilvēku. Viņi ir jāatlasa, jāapmāca. Lūk kāpēc Ķīna ir nolemta neveiksmei cīņā pret Rietumu hegemoniju. Šai valstij nepietiek vadības, kā arī ekonomisko un intelektuālo resursu, lai izveidot efektīvu pārvaldes aparātu, kurš sastāv apmēram no 300 miljoniem cilvēku. Tikai Rietumi ir spējīgi atrisināt pasaules pārvaldības problēmu. Viņi jau ir sākuši to darīt. Simtiem tūkstoši rietumufilu bijušajās komunistiskajās valstīs, piemēram, Krievijā, visbiežāk ieņem vadošos amatus. Totalitārā demokrātija papildus visam citam būs arī koloniālā demokrātija.

Žurnālists: Saskaņā ar Marksu, kolonizācija, bez cietsirdības un vardarbības, sev līdzi nesa arī civilizācijas labumus. Varbūt cilvēces vēsture tās jaunajā spirāles pavērsienā atkārtojas?

Aleksandrs Zinovjevs: Tik tiešām, kādēļ gan ne? Bet diemžēl, ne priekš visiem. Kādu ieguldījumu civilizācijā ir devuši Amerikas indiāņi? Praktiski nekādu, jo viņi tika pilnībā samīti, iznīcināti un noslaucīti no zemes virsmas. Bet tagad paskatieties uz krievu ieguldījumu! Un vispār ir jānoprecizē ļoti svarīga nianse: Rietumi mazāk baidījās no PSRS militārās varenības, kā no Padomju intelektuālā, artistiskā un sportiskā potenciāla. Rietumi redzēja, ka PSRS ir pārpildīta ar dzīvību, bet tas ir galvenais, kas pretiniekā ir jāiznīcina. Tieši tas arī tika izdarīts.

Krievijas zinātne šodien ir atkarīga no amerikāņu finansējuma. Tā atrodas nožēlojamā stāvoklī, jo ASV nav ieinteresēta konkurentu finansēšanā [tas pats attiecas uz Latvijas zinātni, kura bija trešā nozīmīgākā Padomju Savienībā aiz Krievijas un Ukrainas, bet tagad kura praktiski ir gandrīz pilnībā iznīcināta;  palikusi tikai saujiņa prominentu stulbeņu ar ļoti smuki skanošiem, ne ar ko nenosegtiem zinātniskiem nosaukumiem]. Amerikāņi labāk dod darbu krievu zinātniekiem pie sevis ASV. Padomju kino arī tika iznīcināts un aizstāts ar amerikāņu. Ar literatūru notika tas pats. Vispasaules kundzība vispirmām kārtām izpaužas kā intelektuālais, jeb, ja vēlaties, kā kultūras diktāts. Lūk kāpēc amerikāņi pēdējā laikā ar tādu centību mēģina panākt kultūras un intelektuālā līmeņa krišanos visā pasaulē līdz savam [vidusmēra amerikāņu] līmenim, lai varētu veikt šo diktātu [tas ir, amerikāņi apzināti debilizē visu pārējo pasauli, padarot vidusmēra iedzīvotājus par tik pat aprobežotiem stulbeņiem kādi ir vidusmēra amerikāņi; Latvijā šai ziņā ir labi panākumi]

Žurnālists: Bet vai neizvērtīsies šī kundzība gala beigās kā labums visai cilvēcei?

Aleksandrs Zinovjevs: Tie, kuri dzīvos pēc desmit paaudzēm, tik tiešām varēs teikt, ka vis notika cilvēces vārdā, tas ir viņu labklājības dēļ. Bet kā ir ar šodienas krieviem vai francūžiem? Vai viņi var priecāties par to, ka viņu tautu gaida Amerikas indiāņu liktenis? Termins „cilvēce” tā ir abstrakcija. Reāli ir krievi, franči, serbi utt. Tomēr, ja šodienas tendences saglabāsies, tad tautas, kuras radīja mūsdienu civilizāciju (es domāju latīņu tautas), pamazām izzudīs. [Te vēl jāņem vērā, ka apzinātas masu debilizācijas apstākļos, nākamās paaudzes būs stulbākas un tikai tādēļ vien nespēs saprast, kas iepriekš ir noticis, un tādēļ viņiem varēs vieglāk iestāstīt visādas muļķības un izdomājumus. Viena no nākotnes sabiedrības vīzijām – vienmēr laimīgu, ar visu apmierinātu bērnībā aizkavējušos pamuļķu sabiedrība.]

Rietumeiropu jau tagad ir pārpludinājuši ārzemnieki. Mēs par to vēl neesam runājuši, bet šī parādība nav nejauša un nav it kā nekontrolējamu cilvēku plūsmas sekas. Mērķis tam ir radīt Eiropā tādu pat situāciju, kāda ir ASV. Manuprāt franči nebūs pārāk iepriecināti, ka cilvēce būs laimīga, bet bez francūžiem. Galu galā pietiekami racionāls projekts būtu atstāt uz Zemes ierobežotu cilvēku skaitu, kuri dzīvotu kā paradīzē. Ja tā notiktu, šie cilvēki pēc tam pilnīgi noteikti uzskatītu, ka viņu laime ir vēsturiskās attīstības sekas… Nē, nozīme ir tikai tai dzīvei, ko mēs ar saviem tuviniekiem dzīvojam šodien.

Žurnālists: Padomju sistēma bija neefektīva. Vai visas totalitāras sistēmas ir nolemtas neefektivitātei?

Aleksandrs Zinovjevs: Kas ir efektivitāte? ASV kopējie izdevumi iedzīvotāju notievēšanai pārsniedz Krievijas valsts budžetu. Un, neskatoties uz to, resno cilvēku skaits Amerikā joprojām pieaug. Tādi piemēri ir desmitiem.

Žurnālists: Vai var apgalvot, ka Rietumos pieaugošā radikalizācija tos novedīs pie pašiznīcināšanās?

Aleksandrs Zinovjevs: Nacisms tika iznīcināts totāla kara rezultātā. Padomju sistēma bija jauna un spēcīga. Viņa turpinātu eksistēt, ja netiktu iznīcināta ar spēkiem no malas. Sociālās sistēmas pašas sevi neiznīcina. Tās iznīcināt var tikai ārējs spēks. Tas ir tāpat kā ar pa virsmu ripojošu lodi: tikai ārēja šķēršļa esamība var to apturēt.  Es varu to pierādīt, kā pierāda teorēmas. Šodien pār mums valda valsts, kurai ir kolosāls militārais un ekonomiskais pārsvars. Jaunā pasaules kārtība, kas veidojas, tiecas uz vienpolārību.

Ja, novācot visus ārējos ienaidniekus, pārnacionālā valdība to panāks, tad vienota sociālā sistēma var spēt eksistēt līdz laiku galam. Tikai cilvēks var nomirt no pašu slimības. Bet cilvēku grupa, kaut vai neliela, centīsies izdzīvot caur sevis reproducēšanu. Bet iedomājieties sociālo sistēmu, kura sastāv no miljardiem cilvēku! Tās iespējas paredzēt un novērst pašdestruktīvas parādības var būt neierobežotas. Pārskatāmā nākotnē atšķirību iznīcināšanas process nevar tikt apstādināts, jo demokrātiskais totalitārisms ir Rietumu sabiedrības pēdējā attīstības fāze, kuras sākumu var skaitīt no apgaismības laikmeta.

[Te jāpiebilst, ka Zinovjeva teiktais sakrīt ar Džordža Orvela romānā „1984” paustajām domām. Šai ziņā ir arī citi, ne mazāk autoritīvi viedokļi, kuri pauž, ka šādām supervarām ir tendence maitāties no iekšienes (sākumā tās elite un pēc tam visi pārējie degradējas garīgi, morāli, profesionāli un pat fiziski) un dēļ tā pašām sevi iznīcināt, un vienas vispasaules supervaras nodibināšanās tādējādi neizbēgami novedīs pie civilizācijas un iespējams pat pie cilvēces kā tādas bojāejas. Ar pārmērīgu varu apveltītie vientuļās supersabiedrības elementi dēļ visvarenības, mērķu trūkuma un garlaicības izvirtīs, kļūs neiedomājami nežēlīgi, to saprāta līmenis ievērojami samazināsies un sabiedrība tiks iznīcināta dēļ šādu elementu savstarpējiem konfliktiem vai tehnogēnu katastrofu rezultātā, nespējot uzturēt iepriekšējo tehnoloģisko līmeni (piemēram, atomenerģētiku). Patiesībā ļoti daudz ko no tā Rietumu sabiedrībā mēs jau varam novērot tagad.]

***

Īsa Aleksandra Zinovjeva (1922-2006) biogrāfija

Slavenais rakstnieks un filozofs piedzima 1922.gadā zemnieka ģimenē. Pēc skolas iestājās Maskavas vēstures, filozofijas un literatūras institūtā, no kura tika izslēgts, bez tiesībām iestāties citos institūtos, par uzstāšanos pret Staļina personības kultu. Drīz vien tika arestēts, bēga, slēpās. No tālākām nepatikšanām viņu paglāba dienests armijā, kurā viņš iestājās 1940.gadā un nodienēja līdz 1946.gadam. Lielo Tēvijas karu sāka tanku pulkā, bet pabeidza kā lidotājs iznīcinātāju eskadrā. Par kara nopelniem ir apbalvots ar ordeņiem un medaļām. Pēc kara pabeidza Maskavas valsts universitātes filozofijas fakultāti, paralēli mācījās „mehmatā” (matemātikas, mehānikas un kompjūterzinātņu fakultātē).

1950-o gadu otrajā pusē Zinovjevs kļuva slavens Maskavas valsts universitātes studentu vidū, kļūdams par sava veida simbolu pret dogmatismu vērstām jaunām idejām. 1960.gadā Zinovjevs aizstāvēja doktora disertāciju, pēc kuras ieguva profesora grādu un kļuva par Maskavas universitātes loģikas katedras vadītāju.

Iemesls Zinovjeva izsūtīšanai no PSRS bija 1978.gadā Rietumos publicētais socioloģiskais romāns „Rēgainās virsotnes”, ar kuru viņš kļuva slavens. Dzimtenē par to viņš tika nolemts antikomunista lomai ar visām no tā izrietošajām sekām: viņš tika izslēgts no partijas, izdzīts no darba, izsūtīts no valsts, viņam tika atņemta PSRS pilsonība, visi zinātniskie grādi un apbalvojumi, tai skaitā kara. Zinovjevs Padomju Savienībā tika noklusēts. Viens no vadošajiem dogmatiskā komunisma ideologiem Mihails Suslovs (1902-1982) Zinovjevu uzskatīja par augstākās kategorijas nelieti.

Rietumos Aleksandrs Zinovjevs publicēja vairāk kā 40 romānus, kuri tika pārtulkoti vairāk kā 20 pasaules valodās, un ar savu daiļradi radīja jaunu žanru – socioloģisko romānu, kurā zinātniski – socioloģisko pētījumu rezultāti tiek izklāstīti mākslinieciskā formā. Atgriezies dzimtenē Zinovjevs turpināja savus socioloģiskos pētījumus, lasīja lekcijas Maskavas Valsts universitātē un publicēja apcerējumus par mūsdienu Krieviju.

Avoti:
http://www.sovross.ru/modules.php?name=News&file=article&sid=590251
http://recherche.lefigaro.fr/recherche/access/lefigaro_fr.php?archive=BszTm8dCk78Jk8uwiNq9T8CoS9GECSHisMi8GAAOieu0k9a8jCPqT7cRwNWe8VI9drbhtV9GvwWZy6BaSOXVcw%3D%3D
http://www.vesti.ru/doc.html?id=1899702

Informācijas aģentūra
/20.08.2014/