Kā muļķus piespiež ņemt kredītus

Kredītspeciālista stāsts par sava darba ikdienu un par to, kā cilvēkus sadzīves preču veikalā piespiež ņemt kredītus.

Kurš var kļūt par kredītspeciālistu

Jau iepriekš es iedomājos sevi par bankas darbinieku – tādu svarīgu, baltā kreklā un ar šlipsi. Es domāju, ka tas ir prestiži. Es pat domāju, ka savā ziņā palīdzēšu cilvēkiem. Sagribēs, piemēram, cilvēks nopirkt dārgu telefonu vai televizoru, viņš atnāks pie manis un es viņam iedošu naudu sava sapņa realizācijai. Realitātē viss izrādījās pavisam savādāk.

Kredītspeciālists ir zemākās kategorijas banku darbinieks. Bet, tāpat kā lielākā daļa lielo korporāciju, arī bankas turas tieši uz šādiem viszemākā līmeņa darbiniekiem. Tieši kredītspeciālisti patiesībā arī baro visu banku.

Bankas ir orientētas uz maksimālu peļņas gūšanu jebkādiem līdzekļiem, kuri izrādās visai izputinoši pilsoņiem un pietiekami traumatiski pašu banku darbinieku psihiskai.

Par kredītspeciālistiem bankas ņem gandrīz jebkuru, tikai vajag izturēt vienu atlases interviju. Pēc intervijas jauno darbinieku nosūta uz piecu dienu treiningu. No desmitiem rītā līdz sešiem vakarā veselu nedēļu tur tiek mācītas tehniskas detaļas: kā strādāt ar bankas kompjūterprogrammām, kādi dokumenti klientiem ir jāprasa utt. Pastāsta arī ko interesantāku, pārdošanas tehnoloģijas, piemēram. Kā cilvēkam pārdot pašu ideju, ka viņam vispār ir nepieciešams kredīts.

Uz šo darbu piesakās pārsvarā jauni cilvēki, kuri tikko ir beiguši augstskolu vai kuri vēl studē. Viņiem tā ir iespēja izsisties uz augšu un viņi arī attiecīgi uzvedas – ir nekaunīgi un bezprincipiāli, kā no viņiem to prasa banku sistēma.

Kā pārdot kredīta ideju

Īstā kredītspeciālista apmācība tomēr sākas, protams, darba procesā. Mēs strādājam mūsu partneru tirdzniecības vietās – sadzīves tehnikas veikalos, kažoku veikalos, auto pārdošanas salonos un tamlīdzīgās vietās. Es strādāju Maskavas sadzīves tehnikas veikalā un mans pienākums ir nākt pie klienta zālē un prasīt: „Vai nevēlaties kaut ko nopirkt uz kredīta?” Man ir jānoskaidro klienta vēlmes un burtiski jāpierunā viņš kaut ko nopirkt uz kredīta. Ja viņš ir atnācis tāpat vien, apskatīties cenas, es viņam varu pateikt: „Netērējiet laiku pētīšanai. Paņemiet šodien uz kredīta un pirmo reizi samaksāsiet tikai pēc mēneša, bet tagad uzreiz aiziesiet mājās ar televizoru.”

Vienā tirdzniecības centrā strādā vairākas bankas, tāpēc nekaunīgākie kolēģi var pat burtiski nozagt tev klientu. Kad esi jau klientu apstrādājis un viņš jau ir gatavs noformēties, pienāk konkurents un saka: „Bet mums procenti ir zemāki, nāciet pie mums.” Ir pat bijuši gadījumi, kad dažādu banku pārstāvji pat klienta acu priekšā ir sakāvušies. Visbiežāk, starpcitu, kaujas meitenes.

Par dīvaino procentu

Katrs kredīts, ko tu noformē, ir tava alga. Mana alga ir 17 tūkstoši rubļu [apm.355EUR], no katra kredīta man iet procents. Mana alga ir atkarīga no tā kādu procenta likmi es klientam piešķiršu un kādus papildpakalpojumus viņam piedāvāšu – apdrošināšana, pensiju fonds utt.

Es iepriekš naivi domāju, ka cilvēks tikai atnāk pie tevis un prasa aizdevumu, bet tu reģistrē viņa pieteikumu un banka savukārt cilvēkam uz standarta noteikumiem iedod kredītu. Savukārt papildpakalpojumus klients saņem tad, ja paprasa. Prakē viss izrādījās pavisam savādāk.

Es cilvēkam varu izsniegt kredītu gan ar 20% gadā, gan arī ar 40%, 50% un pat 75% gadā. Man nav doti nekādi kritēriji kam dot mazāku procentu likmi, bet kam lielāku. Viss ir atkarīgs no tā kā katru cilvēku es spēšu apčakarēt. Pārējie kredītnosacījumi visiem ir vienādi. Kad cilvēks staigā pa veikalu un vēl tikai skatās preci, kredītspeciālists jau viņu novērtē uz 20%, 30% vai 70%.

Mūsu kredīta produktiem nosaukumi arī ir interesanti. Piemēram, „1% mēnesī” nozīmē, ka cilvēks samaksās 24% gadā. Matemātiskas loģikas šiem produktiem nav, es skaitīju. Par kredītproduktu „2 % mēnesī” cilvēks gadā samaksās 40% no pamatsummas.

Bet paši klienti ļoti reti kaut ko skaita. Viņiem kredītspeciālists saka: „Kredīta izmaksas ir tikai 1% mēnesī”, un viņi aiziet no mums laimīgi, godīgi maksā un pat nepamana cik lielas patiesībā summas viņi atdod bankai.

Par muļķiem

Ja cilvēks ir nekopts, slikti apģērbts, neko nesaprot ne tehnikā, ne kredītos, uzdod stulbus jautājumus, tad viņam droši var likt lielāku procentu, jo viņš ir tipisks muļķis. Ja cilvēks meklē kaut ko lētāku, tad viņu ir viegli pārliecināt nopirkt kaut ko dārgāku uz kredīta, izmantojot viņa godkāri: „Jūs maksāsiet tikai 2000 rubļu [apm.42EUR] mēnesī, bet toties Jums būs liels plazmas ekrāns.” Te arī veikalu pārdevēji pievienojas, viņi slavē presi, es „izdevīgos” kredītnosacījumus.

Ar tādiem, kuri precīzi zina, kas viņiem ir nepieciešams, un pārliecinoši saka: „Man to un to”, ir jābūt uzmanīgam. Tomēr lielākā daļa cilvēku ir muļķi. Tikai viens vai divi no simts klientiem uzmanīgi izlasa kredītlīgumu.

Es strādāju ne pārāk ilgi un tāpēc ir bijis tikai viens nepatīkams starpgadījums ar klientu – vīru un sievu. Mēs ar viņiem visu apspriedām, viņi jau gāja uz kasi pēc preces, bet sieva nezin kāpēc nolēma sareizināt savu ikmēneša maksājumu ar 24 (viņi ņēma kredītu uz 2 gadiem). Kad viņa to izdarīja, tad kā sāka aurot pa visu veikalu (pārmaksāt viņiem tiešām sanāca ļoti ievērojami). Visi kasieri slēpās kur varēja un ar kundzi skaidroties iznāca pats veikala direktors. Es sēdēju sarkans kā biete un pilnīgi apjucis: viņi bija vieni no pirmajiem maniem klientiem un es nezināju kā lai viņus nomierina.

Vīrs „ņurcīja” rokas un tikai šļupstēja: „Nu nekas īpašs, kāda starpība, nav nemaz tik daudz, toties prece jau saņemta.” Man paveicās ar adekvātiem kolēģiem no konkurentbankas. Viņi sāka viņai teikt: „Nepārdzīvojiet, ja Jūs apmaksāsiet kredītu ātrāk, pārmaksa būs mazāka. Aizejiet uz banku, viņi Jums visu pārrēķinbās.” Citiem vārdiem sakot, sāka karināt viņai uz ausīm makaronus pēc pilnas programmas. Un tas nostrādāja. Es pēc tam speciāli skatījos – viņi precīzi visu samaksāja.

Par viltībām

Mēs, piemēram, nedodam cilvēkam lapu ar ikmēneša maksājumiem, kuros ir redzams cik viņš beigās samaksās. Galvenokārt operējam ar ikmēneša maksājumu, kurš ir salīdzinoši neliels, pat ja kredīts ir pietiekami liels. Pateikt, ka „katru mēnesi Jūs maksāsiet tikai 2000 rubļus [apm.42EUR]” vienmēr ir labāk nekā „kopsummā par telefonu Jūs samaksāsiet 25 tūkstošus rubļu [apm.520EUR]”. Protams, ja cilvēks pērk kādu ļoti dārgu mantu, neviens viņam neliks 75%, jo tad summa sanāk pārāk liela un jebkurš tad nojautīs, ka kaut kas nav kārtībā.

Daži kredītspeciālisti sākumā sarēķina klientam vienu maksājuma summu, bet pēc tam, noformējot kredītu, ieraksta augstāku procentu likmi, paļaujoties uz to, ka cilvēks nelasīs līgumu. Visbiežāk šāda atklāta krāpniecība veiksmīgi izdodas.

Vēl mēs nopelnām uz apdrošināšanām. Ir trīs veidu apdrošināšanas: dzīvības apdrošināšana (ja cilvēks iet bojā vai iegūst invaliditāti, tad kredītu viņa vietā samaksā banka), darba zaudēšanas apdrošināšana (nebūs jāmaksā kredīts, ja tiek pazaudēts darbs) un preces apdrošināšana (nebūs jāmaksā kredīts, ja prece pārstāj darboties). Visām šīm apdrošināšanām ir ļoti viltīgi nosacījumi, piemēram, darba zaudēšanas apdrošināšana stājas spēkā tikai gadījumā, ja cilvēks oficiāli tika atlaists dēļ štatu samazināšanas vai ja viņa darba devējs ir pasludinājis sevi par bankrotu. Tas, ka nedarbojošos preci neesi pats sabojājis, tev vēl ir jāpierāda [kas ir ļoti grūti vai pat neiespējami], un tā tālāk.

Visi apdrošināšanas veidi, protams, ir labprātīgi, bet mēs, neprasot klientam, iekļaujam tos līgumos. Ja klients brīnās kādēļ ir iekļauta apdrošināšana, ko viņš neprasīja, mēs atbildam, ka banka jau ir apstiprinājusi kredītu ar iekļautu apdrošināšanu un, ja viņš no tās grib atteikties, tad vēlreiz ir jāsūta pieprasījums bankai, kura to var neapstiprināt. Tas viss, protams, ir vistīrākie meli. Toties katra noformētā apdrošināšana palielina manu prēmiju divas reizes, tā ka nākas melot, ja gribi vairāk nopelnīt.

Par apburto loku

No katra kredītspeciālista ikmēneša rādītājiem ir atkarīga ne tikai viņa alga. Tirdzniecības centram mēnesī ir jānopelna apmēram 3 miljoni rubļu [apm.62700EUR]. Ja tas netiks izdarīts, mēs savas prēmijas nedabūsim un bez prēmijas paliks arī mūsu priekšnieks.

Mēs, protams, saprotam, ka darām ne pārāk labas lietas. Savā starpā jokojam, ka visi kredītspeciālisti noteikti nokļūs ellē, kur visiem velniem noformēsim kredītus. Jā, mēs krāpjam cilvēkus. Bet mēs visi sevi mierinām, ka cilvēki paši ir vainīgi, ka ir tādi muļķi.

Vēl mēs sevi mierinām, ka mums tas vienkārši ir jādara, ka mums to liek darīt. Mums tiek uzstādīts uzdevums ar kuru mums jātiek galā vienalga kādiem līdzekļiem. Un, ja ir jāmāna cilvēki, lai tiktu galā ar uzdevumu, kas ir uzstādīts, tad ir jāmānās. Kāpēc mēs pakļaujamies tādām prasībām? Tādēļ, ka tāds ir mūsu darbs un cita mums nav.

Pie tam, cilvēki mūsu vidū ir dažādi. Ir, piemēram, meitene – musulmaniete no ļoti ticīgas ģimenes. Pēc viņas pašas vārdiem, viņa dzīvē un darbā ir divi pilnīgi atšķirīgi cilvēki. Nezinu kāda viņa ir dzīvē, bet darbā viņai ir gandrīz vai lielākās maitas slava.

Par sirdsapziņu

Esmu dzirdējis stāstus, ka cilvēki nokļust kredītu lamatās un pēc tam izdara pašnāvību. Ar maniem klientiem nekas tāds nav atgadījies. Vismaz neviens no viņiem negaidīti nav nozudis. Es to zinu, jo, ja viņi pārstāj maksāt, man viņiem ir jāzvana un jāprasa, kas par lietu.

Es saprotu, ka kaut kad tas var notikt, tāpēc es mazliet baidos no sarunām par elli. Es apmeklēju protestantu baznīcu un mans mācītājs regulāri iesaka nomainīt darbu.

Sirdsapziņa mani ir apstādinājusi tikai vienu reizi. Es jau noformēju kredītu ar visaugstāko procenta likmi un divām apdrošināšanām, klients kā ierasts neko nepamanīja un visam piekrita. Bet pēdējā mirklī es apstājos un visu pārtaisīju, noņemot papildpakalpojumus. Klientam es pateicu: „Banka Jums negaidīti piedāvāja izdevīgākus nosacījumus, tagad Jūs pārmaksāsiet mazāk.” Lieta tāda, ka šai gadījumā klients bija ļoti simpātiska meitene, kuru man negribējās tik ievērojami apkrāpt.

Vēl normālus kredītnosacījumus es formēju īdzīgiem un dusmīgiem klientiem, jo no viņiem man vienkārši ir bail, ka tie negaidīti varētu sākt uz mani bļaut.

Vēl es atceros gadījumu, par kuru man joprojām ir kauns. Toreiz es pat visu nakti negulēju. Puisis atnāca pēc iPhone4 savai meitenei. Es viņam noformēju kredītu ar 45% gadā un divām apdrošināšanām. Gada laikā viņš bankai samaksās 24 tūkstošus rubļu [apm.500EUR], lai gan telefons maksā tikai 15 tūkstoši rubļu [apm.315EUR]. Tomēr klients aizgāja ļoti apmierināts, uzzinot tikai ikmēneša maksājuma summu – 2500 rubļu [apm.52EUR]. Kad viņš jau bija prom, es apskatījos uz līgumu un ieraudzīju, ka es ar viņu šādi izrīkojos viņa dzimšanas dienā.

Par klientiem

Mūsu klientu ienākumi parasti nav lielāki par 25-30 tūkstošiem rubļu [apm520-630EUR]. Cilvēkus ar augstākiem ienākumiem banka nezin kāpēc nemīl un biežāk viņiem atsaka, sak, kādēļ gan viņi ņem kredītu televizora iegādei, ja alga viņam ir 80 tūkstoši rubļu [apm.1700EUR].

Atceros gadījumu, kad manai kolēģei kredītu televizora iegādei formēja mācītājs. Viņa prasa par algu, viņš atbild, ka algu nesaņem. „No kā tad Jūs dzīvojat?” „No ziedojumiem.” „Un cik mēnesī sanāk?” „Kādi 60 tūkstoši būs [apm.1250EUR].” Viņam noformēja visu pēc pilnas programmas ar pašu augstāko procentu likmi.

Starp citu, mānīt mēs esam spiesti ne tikai klientus, bet arī pašu banku. Piemēram, reizēm mēs apzināti paaugstinām cilvēka ienākuma līmeni, lai banka noteikti to apstiprinātu. Un to mēs darām neskatoties uz to, ka, ja cilvēks pārstās maksāt kredītu, tas atsauksies uz manu algu, bet, ja tādu gadījumu būs pietiekami daudz, tad mani atlaidīs no darba.

Mums ir instrukcijas, kam kredītus noteikti dot nedrīkst, tas saucas „zems sociālais līmenis.” Tie ir cilvēki alkohola vai narkotisko vielu reibumā, kā arī tie ir cilvēki, kuri ir atnākuši kopā ar kādu, kurš stāv tiem blakām un stāsta: „raksti to, lūk šeit.” Tādos gadījumos mēs programmā ieliekam attiecīgā laukā ķeksīti un šādam cilvēkam automātiski atnāk atteikums un viņš nekad vairs mūsu bankā kredītu nedabūs.

Tomēr arī mūs pašus var apmānīt, jo mēs nemaz neprasām nekādus apstiprinājumdokumentus, tikai pasi. Tāpēc, ja cilvēks saka, ka pelna 50 tūsktošus rubļu [apm.1045EUR], mums neatliek nekas cits kā ticēt.

Krāpnieki pie mums tiek apzīmēti ar kodētu nosaukumu „alņi”. Esmu dzirdējis, ka kredītspeciālisti paši piedalās krāpnieciskās shēmās, izdodot kredītus personām ar viltotiem dokumentiem, bet pats ne ar ko tādu neesmu nodarbojies. Toties zinu par cilvēku, kurš nopelnīja 700 tūkstošus rubļu [apm.14600EUR], pārdodot savu klientu personisko informāciju (adrese, telefons, kad un cik lielu summu paņēma uz kredīta).

Neskatoties uz to, ka mēs iesmērējam kredītus pa labi un pa kreisi ar izputinošiem procentiem, nemaksātāju skaits ir salīdzinoši neliels, cilvēki pārsvarā ir disciplinēti – maksā precīzi.

Olesja Šmagun (žurnāliste, kura pierakstīja un publicēja anonīma kredītspeciālista atklāsmes)
/09.10.2013/

Avots:
http://www.the-village.ru/village/situation/howto/132811-kredit

Informācijas aģentūra
/15.09.2014/