1919. gada februāris – fon Štrika sazvērestības atklāšana

Heinrihs fon Štriks

Heinrihs fon Štriks

Raksts veltīts literatūrā visai maz aplūkotam jautājumam par Latvijas Pagaidu valdības leģitimitāti iedzīvotāju acīs 1918.-1919. gada ziemā, kur problēmas risināšanā liela loma bija t.s. fon Štrika sazvērestībai, kas izvērtās par visai nopietnu politisku skandālu.

1919. gada ziema bija ārkārtīgi grūts laiks jaunizveidotās Latvijas Republikas pastāvēšanā: lielākā daļa teritorijas bija nonākusi lielinieku rokās, Pagaidu valdība bija aizbēgusi uz Liepāju un nosacīti kontrolēja vairs tikai tai tuvējos dažus apriņķus, kur lielinieku Sarkanā armija nebija ienākusi tikai pateicoties Latvijas zemessardzes – t.s. landesvēra[1], – daļām, kas noturēja fronti pie Ventas.

Augstākie latviešu virsnieki – pulkveži un ģenerāļi Peniķis, Hartmanis, Grīnbergs, Ruškēvics, Kļaviņš, Silenieks, Zemītis u.c., – uzskatīja, ka cīņa ir bezjēdzīga, un Latviju pameta. Liepāju aizstāvēt un karu turpināt Kurzemē piekrita vienīgi daži jaunāki virsnieki: kapteinis A. Plensners, apakšpulkvedis O. Kalpaks u.c. Tuvojoties sarkanajiem, no Latvijas aizbēga arī ministru biedri R. Benuss un Ā.Birznieks, kā arī tieslietu ministrs P. Juraševskis. 11. janvāri Kurzemi pameta arī visa pārējā Latvijas Pagaidu valdība – tā teikt, devās meklēt palīdzību Eiropā[2]. Liepājā palika tikai iekšlietu ministrs M.Valters, apsardzības ministrs J.Zālītis un satiksmes ministrs T.Hermanovskis. Valdības kā tādas reāli vispār vairs nebija un ministrijas nedarbojās. Uz ārzemēm aizbēga arī Tautas Padomes prezidija locekļi un praktiski visi Tautas Padomes locekļi.[3]

Visa administratīvā vara bija vācu okupācijas varas iestāžu rokās. Vācijas armijas paliekas Latviju varēja pamest jebkurā brīdī, bet latviešiem ne okupācijas pārvalde, ne vācbaltieši, ne vietējie krievi neuzticējās. Arī vienkāršā tauta neuzticējās ne Pagaidu valdībai, ne tās sabiedrotajiem vāciešiem: brīvprātīgo pieteikšanās punkti stāvēja tukši. Angļi, no Liepājas aizbraukdami, bija atstājuši ieročus kādiem 500 kareivjiem, taču nebija nekādu cerību, ka tik daudz vīru pieteiksies dienestam. Iedzīvotāju latviešu daļas absolūtais vairums uzskatīja Pagaidu valdību par vācu pakalpiņiem, un gaidīja “savējos” – Jukuma Vācieša komandētos strēlniekus. Nebija daudz tādu[4], kas ticētu jaundibinātās Latvijas Republikas ilgstošai pastāvēšanai.[5]

Latvijas Pagaidu valdības situācija šķita visai bezcerīga: nebija īsta atbalsta iedzīvotāju vidū, un nebija idejas, kas varētu vienot etniski un politiski tik raibo iedzīvotāju kopumu. Bija nepieciešams kāds kopsaucējs, taču esošajā situācijā ar esošo politisko pieredzi izvēle bija visai pieticīga.

Vienīgais kaut cik organizētais un pretlielinieciski noskaņotais spēks Latvijā bija vācbaltiešu kopiena, kas sevi pašnosaukumā dēvēja par baltiešiem, taču arī tā bija visai sašķelta un bija grūti izlemt un savstarpēji vienoties, ko darīt. Vācbaltiešiem bija vien divas iespējas: vai nu stāvēt frontē pret lieliniekiem un cerēt, ka situācija uzlabosies un viņi saglabās savu statusu sabiedrībā, vai pamest dzimteni sarkano varā un masveidā emigrēt (kurp? ne jau uz drupās sagrauto un haosa pārņemto Vāciju). Šāds variants – Liepājas pamešana – gan vācbaltiešu aprindās tika apspriests, taču to kategoriski noraidīja jaunie virsnieki, uzskatot, ka par dzimteni jācīnās līdz pēdējam. Taču viņiem nebija saprotama latviešu sabiedrības vairākuma atteikšanās veidot kopīgu Baltijas valsti ar igauņiem un nevēlēšanās sadarboties ar “vāciešiem” valsts veidošanas procesā, atvēlot tiem tikai karaspēka lomu, kā arī ksenofobiskais latviešu politiskais nacionālisms.

Vācbaltiešu vidū dominēja noskaņojums, ka latviešiem nav nekādu tiesisku un morālu tiesību veidot valsti vieniem pašiem, izslēdzot no procesa pārējās zemes pamattautas. Un, ka bez vācbaltiešu līdzdalības latvieši vieni šo valsti vienkārši nespēšot izveidot par stabilu, drošu un plaukstošu, jo tiem nav ne politiskās pieredzes, ne prasmju, ne spēju. Galu galā tieši vācbaltieši bijuši tie, kas pirmie nolēma atdalīties no Krievijas un veidot te suverēnu valsti, latviešu politiskajai elitei piesaistoties tikai procesa beigās.[6] T.i. viņi bija gatavi pieņemt Latvijas valsti (lai gan dotu priekšroku lielākai Baltijas valstij) un būt tās patrioti, ja vien saglabātu politisko līdzdalību tās dzīvē un savu līdzšinējo statusu.

Tvaikonis „Runeberg“ Stokholmā, noenkurots pie karaļa pils.

Tvaikonis „Runeberg“ Stokholmā, noenkurots pie karaļa pils.

Pagaidu valdības glābiņš no šī strupceļa nāca vēlā, miglainā, atkušņa pārņemtā 1919. gada 18. februāra vakarā, kad Liepājas reidā no Stokholmas ieradās tvaikonis „Runeberg“.

Nākamajā dienā pa trapu uz kuģa, līdz ar vācu okupācijas varas muitniekiem, uzkāpa arī tikko kā izveidotās Latvijas muitas ierēdņi. Un sākās interesanti notikumi. Apsveicinājušies ar kapteini un caurskatījuši kuģa papīrus, vācieši ķērās pie kuģa telpu un kravas apskates, bet latvieši nez kāpēc taisnā ceļā devās pārbaudīt tikai dažus pasažierus, kuri nebija pieteikušies braucienam Latvijas pārstāvniecībā Stokholmā: Vidzemes landmaršalu Heinrihu fon Štriku (Heinrich Eduard Karl von Stryk, 1873-1938), atvaļinātu vācu virsnieku Karlu Štoku (Karl Stock), bijušo Zviedrijas militāro atašeju Krievijā, atvaļināto Zviedrijas armijas pulkvežleitnantu Nilsu Edlundu (överstelöjtnant Nils Edlund, 1867-1930) un Zviedrijas konsulu Liepājā Dr. Gustavu Hallstrēmu (svenske konsuln i Libau, doktor Gustaf Hällström, 1880-1962).

Dīvaini, ka muitas ierēdņa Eduarda Kaimiņa vadītā komanda nemeklēja kontrabandas speķi vai cigārus, ko kāds būtu varējis slēpt sakvojāža dubultdibenā, bet pievērsa uzmanību tikai dokumentiem šo dažu pasažieru bagāžā. Un kaut kādi dokumenti atradās.

Štoku, kādu Dimperamu un Edlundu latviešu muitnieki uzreiz arestēja, apsūdzot ieroču kontrabandā (tas vien jau bija pārsteigums, jo principā latviešu muitnieki savā darbā bija pakļauti opupācijas varai un nekādus arestus nemaz nebija tiesīgi un spējīgi veikt). No mantām konfiscēja tikai aizzīmogotu aploksni, kas līdz ar brillēm un pīpi mētājās uz galda, kā arī papīriem piebāztu melnu portfeli – tas aizsāka visai skaļu politisko skandālu, kura atskaņas bija dzīvas vēl 1930. gados. Vēstures literatūrā šie notikumi iegājuši kā “Strika sazvērestība”.[7]

Uzmanīgu dara tas, ka šos dokumentus E. Kaimiņš nezin kāpēc nevis pārbaudīja noteiktās procedūras kārtībā uz vietas, bet uzreiz atstāja kuģi, dodoties nodot pašam iekšlietu ministram M. Valteram (kurš tobrīd pildīja arī valsts galvas pienākumus). Divas dienas M. Valters neuzdrošinājās konfiscēto dokumentu aploksni atvērt – ik rītu pie viņa ieradās fon Štriks, pieprasot atdot savas mantas, taču velti, – līdz 21. februārī, īpaši sasauktas komisijas klātbūtnē, paciņa tika atvērta.[8]

Saskaņā ar Pagaidu valdības oficiālo versiju, 19. februārī konfiscētie dokumenti liecināja, ka bijušais Vidzemes bruņniecības landmaršals[9] Heinrihs fon Štriks 1918. gada 18. janvārī ticis pilnvarots Vidzemes muižniecības vārdā Zviedrijā vest sarunas un noslēgt publiskus un privāttiesiskus līgumus. Starp papīriem bijuši dažādu dokumentu uzmetumi, tai skaitā, arī „Vidzemes landmaršala un karaspēka priekšnieka uzsaukums tautai”, līguma projekts ar grāfu fon der Golcu par Latvijas un Igaunijas Pagaidu valdību gāšanu un Baltijas valsts izveidošanu, kā arī attiecīgas darbības plāns un plānotās valsts konstitūcijas projekts.

Iekšlietu ministrs M. Valters izdeva apcietināšanas pavēli: “Uz kaŗa stāvokļa noteikumu pamata valsts apsardzības un kārtības uzturēšanas nolūkā pavēlu apcietināt Vidzemes muižniecības maršalu Heinrichu fon Striku. Pavēlu visiem, kam zināma H. fon Strika uzturēšanās vieta, par to nekavējoties ziņot man. Personām, kas uzrādīs H. fon Strika uzturēšanās vietu vai arī citādi palīdzēs viņu apcietināt, izmaksās 10 000 rubļu lielu atlīdzību.”[10]

Štriku arestēja vācu armijas patruļa, taču drīz atbrīvoja nozieguma sastāva neesamības dēļ. Viņš pameta dzimteni, lai emigrētu uz Berlīni, kur pavadīja atlikušo mūžu, vīlies laikabiedros, un politikā vairs neiesaistoties.

Vācijas armijas štābs norobežojās no šī skandāla, deklarējot ka fon Štriks, kurš kopš 1918. gada septembra uzturējās Stokholmā, rīkojies bez viņu ziņas. Un patiesi, dokumentu saturā it kā nebija nekā pārsteidzoša: kad kļuva skaidrs, ka Krievijas impērijas sabrukums ir nenovēršams, šādu projektu par iespējamās Baltijas neatkarību, pusatkarību vai pat iekļaušanu citas valsts (Vācijas) sastāvā kopš 1917. gada pavasara bija tapis gana daudz.

Pārliecība, ka Baltijas provincēm nepieciešams atdalīties no Krievijas, bija diezgan vispārēja, kaut par detaļām uzskati ievērojami atšķīrās. Arī latviešu pilsoniskās aprindas (LPNP, Demokrātiskais bloks) zināmā mērā bija iesaistītas atdalīšanās tēmas apspriešanā un bija par suverēnas Baltijas valsts dibināšanas plāniem gana labi informētas.[12] Šādi projekti bija raksturīgi šim laikam un reģionam kā vietējo iedzīvotāju politiskās elites centieni kā nebūt atrisināt neskaidro savas zemes nākotni. Tas tika plaši apspriests gan Vācijas Reihstāgā, gan atreferēts Vācijas un okupētās Latvijas presē u.c. Gluži dabiski, ka politiski aktīvāko iedzīvotāju grupas domāja, kā dzīvot pēc abu impēriju sabrukuma. Viens no šādiem plāniem bija arī Heinriha fon Štrika 1917-1918 gadā tapusī vīzija par suverenas Baltijas valsts veidošanu. Nekā īpaša, galu galā arī pati Latvijas Pagaidu valdība bija tikai šādas sabiedrisko darbinieku grupiņas ideja.

Interesantākais, ka nekas šajos dokumentos tā īsti neatbilda sazvērestības definīcijai. Konfiscētajos papīros atradās[13]:

– 1918. gada 18. janvāra pilnvara Vidzemes landmaršalam Heinriham fon Štrikam sarunu vešanai, publisku un privāttiesisku līgumu slēgšanai Vidzemes muižniecības un bruņniecības vārdā. Visnotaļ juridiski korekts dokuments.

– Ar zīmuli rakstīts uzsaukuma projekts, kurā visi Baltijas iedzīvotāji aicināti apvienoties, lai atsvabinātos no brūkošās Krievijas un dibinātu savu neatkarīgu valsti. Rakstīts 1918. gada rudenī Stokholmā, laikā, kad nevienam Latvijas dibināšana vēl sapņos nerādījās.

– Fon Štrika piezīmes par principiem, pēc kādiem būtu jābūt veidotai šādai Baltijas valstij. Īsumā: tā kā latviešu un igauņu esot skaitliski vairāk, bet vācbaltiešiem ir monopols kultūrā un uzņēmējdarbībā, jābūt izlīdzināšanai (Ausgleich), lai neviens netiktu atstumts, tāpēc Štrikam škiet, ka vislietderīgāk būtu pēc Šveices parauga zemi sadalīt 6 kantonos: Kurzemē, Dienvidvidzemē, Latgalē, Ziemeļvidzemē, Igaunijā un Sāmsalā, ar spēcīgu reģionālo pašpārvaldi. Parlamenta vēlēšanas būtu balstītas nevis vispārējās balstiesībās, bet kūriju sistēmā, lai neviens netiktu apdalīts, un arī skaitliskais mazākums ņemtu dalību valsts liktenī. Aktuāla esot muižu redukcija un zemes fonda izveidošana bezzemnieku nodrošināšanai ar zemi.

– Piezīmes par to kādas personas pēc savām spējām un intelekta būtu spējīgas piedalīties valsts veidošanā (no latviešiem minēti Ansbergs, Bergs, Zēbergs). Visai saprātīga rīcība, ko piekoptu katrs, kurš uzsācis organizēt kustību par savas zemes neatkarību.

– Ar zīmuli rakstīts projekta uzmetums līgumam ar Vācijas armijas virspavēlnieku Kurzemē, paredzēts tālākai pilnveidošanai. Galvenās prasības: Vācijas armijai jāatstāj Kurzemi, ļaujot saglabāt militāro bāzi Liepājā kā atbalsta punktu operācijām pret lieliniekiem Lietuvā. Landesvērs vairs netiek pakļauts Vācijas armijas virsvadībai. Jauni līgumi ar Vāciju iespējami tikai ar Antantes akceptu. Vācija atmaksā okupācijas nodarītos zaudējumus (20 000 000 marku jeb 8 000 000 zviedru kronu – summa, kas kā peļņa palikusi pāri no saimnieciskās darbības okupētajā Latvijā). Baltijas armiju veidot tikai no vietējiem resursiem, bet brīvprātīgos vervēt tikai neitrālās valstīs, bet ne Vācijā.

– Pie arestētā Karla Štoka tika atrasts Baltijas Satversmes projekta uzmetums, taču tas saturiski visai principiāli atšķīrās no Štrika projektiem, t.i. ar Štrika lietu tam neko kopīgu atrast nevarēja.

Taču tas nebija svarīgi. Var teikt, ka fon Štriks ar saviem no aizmirstības izceltajiem plāniem nāca kā saukts, ļaujot savstarpēji šķirtajām Pagaidu valdībai un latviežu tautai beidzot rast kopīgu ienaidnieku, pret kuru apvienoties zem politiskā nacionālisma karoga. Protams situācijā, kad Latvijas Republikas suverenitāte balstījās praktiski uz vācbaltiešu zemessargu durkļiem, šāda situācijas eskalācija bija visai riskanta, taču, šķiet, latviešu politiskā elite neredzēja citu iespēju gūt leģitimitāti tautas acīs.
Un nevienu īpaši neinteresēja ka šādu projektu juku laikos ir bijis gana daudz un lielāko daļu varonīgo muitnieku atklāto “slepeno dokumentu” satura var brīvi izlasīt iepriekšējo gadu presē. Toties ziņa par negaidīti atklāto „sazvērestību“ (turpmāk literatūrā visbiežāk apzīmēta tieši kā „Strika sazvērestība“) tika visiem spēkiem izplatīta, kur vien iespējams, kas ļotilielā mērā pacēla Pagaidu valdības popularitātiiedzīvotāju latviešu daļā, jo šāda vācbaltiešu muižnieku sazvērestība uzskatāmi pierādīja, ka Pagaidu valdība tomēr nav nekāda vācu centienu atbalstītāja.

Tā 1919. gada februārī sākās Pagaidu valdības norobežošanās no kontaktiem ar vācbaltiešiem, aizsākot neoficiālu propagandas aģitāciju pret tiem kā latviešiem etniski naidīgu faktoru, aiz kura stāv Vācija ar saviem aneksijas plāniem. Viens no aktīvākajiem latviešu politiskā nacionālisma tā laika ideologiem A. Kroders rakstīja: “Ar šīs sazvērestības atklāšanu maskas bija norautas, un Latvijas pilsoņi nu skaidri redzēja tās piespiestās attiecības, kādas bija starp Latvijas valdību un vācu varas iestādēm.”[14] Protams, konkrētajā brīdī šāds apgalvojums bija pārspīlēts, taču, nenoliedzami, latviešu sabiedrība daļēji tika izkustināta no apātijas, tai beidzot parādījās ārējs ienaidnieks, cīņā pret kuru saliedēties, jo saliedēt to cīņā pret lieliniekiem, kuri arī bija latvieši, īsti neizdevās.

Skandāls guva arī zināmu starptautisku skanējumu, jo tam pievērsa uzmanību gan Vācijas, gan, it sevišķi, Zviedrijas prese. Komentējot notikušo, Heinrihs fon Štriks vēlāk apgalvoja, ka vervējis brīvprātīgos cīņai pret lieliniekiem pilnīgi oficiāli, viņam bijis klusējošs Zviedrijas valdības atbalsts, ka tvaikoni “Runeberg” brīvprātīgo pārvadāšanai bija nofraktējušas zviedru iestādes un ka Zviedrijas Banku inspekcija bija apstiprinājusi naudas izsniegšanu landesvēra vervēšanas birojam.

Ar klusējošu Zviedrijas valdības atbalstu Regeringsgatanas ielā Stokholmā fon Štriks bija atvēris rekrutēšanas biroju, kurā aizcināja pieteikties brīvprātīgos stāties Baltijas landesvērā un doties uz Latviju karot ar lieliniekiem. Oficiālu atļauju viņš saņēmis gan nebija, taču tas bija organizējis vervēšanas iecirkni kā informācijas biroju, kurā neviens netiekot vervēts, bet potenciālie brīvprātīgie tiekot informēti par iespēju. Biroja vadītājs leitnants Alfonss Engmans laikrakstam “Stockholms Tidningen” intervijā stāstīja, ka, spriežot pēc atsaucības, tuvākā pusgada laikā plānojot savervēt 10 000 brīvprātīgo. Biroja rīcībā esot ievērojamas skaidrās naudas summas, kas saņemtas no ziedotājiem Baltijā, esot arī lidmašīna, ar kuru grasoties lidot uz Kurzemi, lai pārbaudītu, kā iekārtosies pirmie 300 brīvprātīgie, kam drīzumā jāierodas Liepājā. Savukārt kreiso rupors “Folkets Dagblad” aktīvi protestēja pret šādām aktivitātēm, pieprasot, lai varas iestādes slēdz biroju un vervēšana nekavējoties tiktu pārtraukta.

sssKaut arī zviedru prese Edlunda darbību dēvēja par “avantūru”, Zviedrijas kara arhīva “Krigsarkivet” Ģenerālštāba ārlietu daļas fondā ir dokumenti, kas liecina, ka Zviedrijas valdība fon Štrika darbību vismaz daļēji atbalstījusi. Ir sarakste par sabiedrisko noskaņojumu Zviedrijā Baltijas sakarā un atzīmēts, ka visumā valdībai nav iebildumu pret palīdzības sniegšanu Baltijai un fon Štrikam kā tās pārstāvim. Pati ideja Stokholmā patika, jo nozīmētu mazu un draudzīgu bufervalsti, nevis permanenti neprognozējamo un draudīgo Krieviju jūras otrā krastā. Attiecīgi, valdīja noskaņojums, ka ar naudu un ieročiem neatbalstīs – karā viegli iesaistīties, taču grūti to pārtraukt, – taču neliks nekādus šķēršļus privātpersonu iniciatīvai. Bez tam liela interese bija par iespēju sniegt militāru palīdzību, apmaiņā pret kokmateriāliem.[15]

Fon Štrikam aizbraucot, Latvijas varas iestāžu uzmanība tika pievērsta pulkvežleitnantam Nilsam Edlundam. Gan atsauca apsūdzību kontrabandā, taču nu apsūdzot, ka viņš esot piedalījies vācbaltiešu sazvērestībā nolūkā gāzt Pagaidu valdību. Pats Edlunds neizpratnē taisnojās, ka kā neitrālas valsts pārstāvis, atbilstoši 1918. gada 7. decembra līgumam starp Vāciju un Latviju, uzaicināts kļūt par Baltijas zemessardzes (landesvēra) komandieri. Savukārt vācbaltieši sūdzējās, ka viņš no tiem izkrāpis naudu, bet nav piegādājis kareivjus. Dēku romānu garā Edlundam izdevās izbēgt no latviešu ieslodzījuma (var pieļaut, ka viņam ļāva izbēgt, jo M. Valters gan jau nevēlējās sabojāt attiecības ar Zviedriju) un pamest Kurzemi. 1919. gada 15. martā Edlunds laikrakstā “Stockholms-Tidningen” plaši aprakstīja piedzīvojumus Latvijā un savu dramatisko bēgšanu no cietuma Liepājā.

Taču pats galvenais notikušajā bija tas, ka sākās apzināta Pagaidu valdības politikas virzība uz Latviju tikai kā latviešu valsti un, attiecīgi, vācbaltiešu (u.c. nelatviešu) izstumšanu no politiskās dzīves, toties nostiprināja Pagaidu valdības statusu un palielināja tās leģitimitāti valsts iedzīvotāju latviešu daļas, t.i. skaitliskā vairākuma acīs.

Un te nu jāuzdod sev jautājumu: kam tas viss bija visizdevīgāk? Jo notikumu gaita neļauj ticēt, ka tā bijusi tikai nejauša sagadīšanās – visdrīzāk latviešu muitnieki bija informēti, ko un pie kā meklēt, riskējot pārkāpt savas kompetences robežas. Vai skandāls bija nepieciešams Pagaidu valdībai? Drīzāk jā, nekā nē, jo ne velti tā izmantoja šīs apsūdzības sazvērestībā pat vēl pēc gadiem, kaut arī tad konfiscēto dokumentu saturs pat visai angažētajai tiesai neļāva panākt apsūdzošu interpretāciju. Taču pati situācija ļauj rasties hipotēzei, ka visa pasākuma iniciators varēja atrasties vācu okupācijas spēku ģenerālštābā: fon der Golcs un tā līdzgaitnieki bija daudz prasmīgāki ilgtermiņa intrigu īstenošanā, nekā Pagaidu valdības visai zemnieciskie un panaivie onkuļi, kuros nebija ne kripatas no vācu gadsimtu politisko intrigu pieredzes mantojuma.

Gan Berlīnē, gan Liepājā bija ietekmīgi ļaudis, kuri joprojām cerēja mainīt situāciju un panākt Baltijas iekļaušanu Vācijas sastāvā. Viens no lielākajiem šķēršļiem bija tieši fon Štriks un tā atbalstītāji. Kad Vidzemes bruņniecība deleģēja fon Štriku meklēt militāro palīdzību nevis Vācijā, kur bija milzums bez nodarbes palikušu, toties bruņotu un karā pieredzējušu vīru, bet gan vervēt brīvprātīgos Zviedrijā, tad tieši vācu okupācijas spēki bija visvairāk ieinteresēti, lai Antantes piesegā Kurzemē neierastos zviedri un Landesvērs nekļūtu brīvs no vācu apgādes un virsvadības. No šāda viedokļa raugoties, nedrīkstēja pieļaut, ka vācbaltieši saliedētos ar latviešiem un igauņiem kopīgas un spēcīgas valsts veidošanā – šādā gadījumā Vācijas politiskā ietekme te zustu un visi sapņi par Baltijas provinču anektēšanu pagaistu vēstures miglājā. Vajadzēja darīt visu, lai sarīdītu latviešus ar vācbaltiešiem, t.i. sašķeltu vietējo sabiedrību un nodalītu politisko un kultūras eliti (vācbaltiešus) no “tautas masām” (latviešiem). Pirmais solis, lai to panāktu, bija fon Štrika neitralizēšana un izslēgšana no politikas spēles.

Vislabāk to varēja paveikt vācu armijas izlūkdienests, kura aģenti bija lieliski informēti par katru fon Štrika soli, kā arī kur un kādus dokumentus viņš vedīs. Un tad atlika tikai piespēlēt informāciju latviešiem, kuri izmisīgi meklēja kādu iespēju pierādīt tautai savu labo gribu. Iespējams, ēsma tika izmesta un āķis norīts. Vai kas tāds patiesi noticies, jāmeklē Vācijas arhīvos un notikumu aculiecinieku memuāros, kas latviešu lasītājam praktiski nav zināmi.

Nenoliedzami, šīm apsūdzībām politiskā sazvērestībā bija visai liela loma sabiedrības sašķelšanā pēc etniskās piederības un latviešu saliedēšanā ap Pagaidu valdību. Tā “Strika sazvērestības” skandāla rezultātā aizsākās notikumu ķēde, kas pieauga spēkā un likumsakarīgi noveda pie 16. aprīļa puča un Cēsu kaujām, t.i. atklātas etniskās pretstāves, vācbaltiešu pilnīgas izspiešanas no valsts politiskās dzīves un sanaidošanas ar latviešiem uz daudziem gadu desmitiem, līdz beigu beigās vācbaltiešus piespieda pamest dzimteni uz visiem laikiem. Bet tas jau ir cits stāsts.

Atsauces:

1. Saskaņā ar 1918. gada 7. decembra līgumu, Latvijas bruņoto spēku oficiālais nosaukums bija “Latvijas zemessargi (die Lettländische Landeswehr)” – LVVA, 1468. f., 1. apr., 133. l., 68. lp.
2. K. Ulmanis Kurzemē atgriezās tikai 1919. gada marta sākumā.
3. IX Liepājas posms // Brūno Kalniņš. Vēl cīņa nav galā… (Memento: Stokholma, 1983.) http://www.kreisie.lv/wp-content/web/bruno/09.pdf
4. Par iedzīvotāju noskaņojumu uzskatāmi liecina Liepājas domes vēlēšanas 19. janvārī: LSDSP ieguva 54% balsu, vācbaltiešu, ebreju, krievu un lietuviešu partiju kandidāti ieguva 39% balsu, bet Demokrātiskais bloks tikai 7% balsu.
5. Pētersone P. Vēstures liecības barona Hansa Johana Otto fon Rozena atmiņās. // Latvijas arhīvi. Nr.3, 2007. – 86. lpp.
6. Piemēram, Vācijas ģenerālpilnvarotais A.Vinnigs raksta, ka tieši viņš ierosinājis un pierunājis latviešu pilsonisko aprindu pārstāvjus beidzot saņemties un proklamēt valsti. Winnig August. Am ausgang der deutschen Ostpolitik : persönliche erblebnisse und erinnerungen. – Staatspolitischer Verlag: Berlin, 1921, S. 13.
7. Literatūrā viņa uzvārds figurē gan kā Striks, gan Strīks, taču, saskaņā ar vācu valodas īpašvārdu atveides principiem latviešu valodā, pareizi ir “Štriks”.
8. Andrievs Niedra. Kā tās lietas tika darītas. – Gauja: Lincoln, Nebraska, 1987. (otrais izdevums), 17. lpp.
9. Jau 1919. gada janvārī no posteņa atcelts, taču visur dokumentos tiek dēvēts par landmaršalu. Amats līdzvērtīgs reģiona parlamenta spīkeram, t.i. Vidzemes zemes sapulces vadītājs.
10. Šilde A. Valstsvīri un demokrāti. – Rīga, 1985. – 126. lpp. ISBN 978-9984-806-15-0
11. Cerūzis Raimonds. Vācu faktors Latvijā (1918-1939). Politiskie un starpnacionālie aspekti. – Rīga, 2004., 57.-91. lpp.
12. Jēkabsons Ē., Ščerbinskis V. Baltenlande – vēstures izgaisinātais rēgs. // Lauku avīze. 7.02.1998.
13. Apraksts ņemts no: Andrievs Niedra. Kā tās lietas tika darītas. – 18.-20., 34. lpp.
14. Kroders A. Latvijas Sargs. Nr.88.
15. Svenska frivilliga, fars och hjälte. // John Chrispinsson. Den glömda historien : om svenska öden och äventyr i öster under tusen år. – Förlag Norstedts: Stockholm, 2014, 446 s. 203.-206. lpp. ISBN: 9789113068541; Starp citu, mazliet vēlāk, sarunas turpināja jau ar t.s. Latvijas Pagaidu valdības A. Niedras kabinetu, 1919. gada 25. aprīļa Zviedrija pieļāva brīvprātīgo vienību sūtīšanu palīgā, un ģenerālštāba memorandā tika uzskaitīti nosacījumi, kas nepieciešami, lai Zviedrija sūtītu uz Latviju: pamatnoteikums bija, ka zviedri netiek iesaistīti kaujās, bet izmantoti aizmugurē kārtības uzturēšanā, tādējādi atbrīvojot vietējos spēkus frontei. Pie tam atbalstam jānākot gan no latviešu lielgruntnieku Pagaidu valdības, gan sociāldemokrātiem un vācbaltiešiem. Nepieciešams arī Antantes, t.i. Francijas un Lielbritānijas akcepts. Gāztā Latvijas Pagaidu valdība, kas atradās Liepājas reidā Antantes karakuģu apsardzībā, noprotestēja šos plānus uzskatot, ka zviedru karavīru klātbūtne tikai stiprinās vācbaltiešu pozīcijas, bet Stokholma izrādot simpātijas vācbaltiešu separātismam un nenovērtējot, cik nopietna esot cīņa ar lielinieciskumu.

Artis Buks, Mg.hist

Avots:
http://buksartis.lv/pic/vesture/fon_Strika_sazverestibas_atklasana.htm

Informācijas aģentūra
/12.02.2015/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Vēsture, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.