Pasaka par trīs sivēntiņiem

Reiz dzīvoja trīs sivēntiņi. Trīs brāļi. Visi vienāda auguma, apaļi, sārti, ar vienādi draiskām astītēm. Pat vārdi viņiem bija līdzīgi. Sivēntiņus sauca — Nif-nifs, Nuf-nufs un Naf-nafs. Augu dienu tie kūleņoja zaļā zālītē, gozējās saulītē vai tīksminājās peļķēs. Tad iestājās rudens. Saule vairs nespīdēja tik silti, pelēki mākoņi peldēja pār zeltaino mežu . . .

— Vai nebūtu laiks padomāt par ziemu, — reiz saviem brāļiem ieminējās Naf-nafs, pamodies agri no rīta. — Es viss trīcu aiz aukstuma. Mēs varam saaukstēties. Kā būtu, ja mēs uzbūvētu mājiņu un pārziemotu kopā zem viena jumta siltumā?

Taču brāļiem negribējās ķerties pie darba. Daudz patīkamāk bija pēdējās siltās dienas paklaiņot un palēkāt pa pļaviņu nekā rakt zemi un stiept akmeņus.

— Gan paspēsim! Ziema vēl tālu. Mēs vēl papriecāsimies par aizejošo vasaru,— sacīja Nif-nifs un pārmeta kūleni.

— Kad vajadzēs, es viens pats ātri uzbūvēšu sev mājiņu, — noteica Nuf-nufs un apgūlās peļķē.

— Es arī, — piebilda Nif-nifs.

— Kā vēlaties. Tad es būvēšu māju viens pats, — sacīja Naf-nafs.

Ar katru dienu kļuva aukstāks un aukstāks. Taču Nif-nifs un Nuf-nufs nesteidzās. Viņiem nenāca ne prātā strādāt. Viņi bezmērķīgi draiskojās no rīta līdz vakaram. To vien darīja kā, gāja savās sivēnu rotaļās, lēkāja un meta kūleņus.

— Šodien mēs vēl uzdzīvosim, — viņi sev teica, — bet rīt no rīta ķersimies pie darba.

Tomēr arī nākamajā dienā viņi teica to pašu. Un tikai tad, kad lielā peļķe ceļmalā no rītiem sāka pārklāties ar plānu ledus garoziņu, slinkie brāļi beidzot ķērās pie darba.

Nif-nifs nolēma, ka visvienkāršāk un ātrāk var uzbūvēt mājiņu no salmiem. Ne ar vienu neapspriedies, viņš tā arī izdarīja. Jau pret vakaru būdele bija gatava. Nif-nifs uzlika uz jumta pēdējo salmiņu un, gauži apmierināts par savu mājiņu, līksmi nodziedāja:
          Pasaulei var apkārt iet,
          Apkārt iet, apkārt iet,
          Tādu namu neuziet,
          Neuziet, neuziet!

Dziedādams šo dziesmiņu, viņš devās pie Nuf-nufa.

Nuf-nufs netālu arī būvēja sev mājiņu. Viņš steidza ātrāk pabeigt šo garlaicīgo un neinteresanto darbu. Sākumā viņš, tāpat kā brālis, gribēja būvēt mājiņu no salmiem. Bet tad nolēma, ka tādā mājā ziemā būs gaužām auksti. Māja būtu izturīgāka un siltāka, ja to uzbūvētu no zariem un smalkiem žagariem. Viņš tā arī izdarīja. Iedzina zemē stabus, izpina to starpas ar žagariem, uz jumta sabēra sausas lapas, un pret vakaru māja bija gatava. Nuf-nufs lepni apgāja tai vairākas reizes apkārt un nodziedāja:
          Man ir namiņš ļoti jauks,
          Ļoti jauks, ļoti jauks!
          To pat pērkons nesajauks,
          Nesajauks, nesajauks!

Viņš nebija beidzis vēl dziedāt, kad no krūmiem izskrēja Nif-nifs.

— Nu redz, arī tava māja gatava! — Nif-nifs sacīja brālim. — Es jau teicu, ka mēs vieni tiksim ar darbu galā! Tagad mēs esam brīvi un varam darīt visu, kas vien nāk prātā!

— Iesim pie Naf-nafa un paskatīsimies, kādu mājiņu viņš sev uzbūvējis! — teica Nuf-nufs. — Sen neesam redzējušies!

— Iesim paskatīsimies! — Nif-nifs piekrita. Un abi brāļi gauži apmierināti par to, ka viņiem nav vairs nekādu rūpju, nozuda krūmos.

Naf-nafs jau vairākas dienas bija aizņemts ar būvdarbiem. Viņš sanesa akmeņus, iejauca mālus un tagad nesteigdamies būvēja sev izturīgu, drošu māju, kurā varētu paglābties no vēja, lietus un sala. Viņš ierīkoja mājai smagas ozolkoka durvis ar aizbīdni, lai vilks no kaimiņu meža nevarētu iekļūt iekšā. Nif-nifs un Nuf-nufs sastapa brāli strādājam.

— Ko tu te tik grandiozu būvē? —pārsteigtie Nif-nifs un Nuf-nufs abi reizē iejautājās. — Vai tā ir sivēna mājiņa vai cietoksnis?

— Sivēna mājai jābūt kā cietoksnim! — Naf-nafs viņiem mierīgi atbildēja, turpinādams strādāt.

— Vai tu gatavojies ar kādu karot? — izsmējīgi norukšķēja Nif-nifs un pamirkšķināja Nuf-nufam. Un abi brāļi kļuva tik priecīgi, ka viņu kviekšana un rukšķēšana aizskanēja tālu pāri meža pļaviņai. Taču Naf-nafs, it kā nekas nebūtu noticis, turpināja mūrēt savas mājas akmens sienu, dūkdams pie sevis dziesmiņu:
          Lai labi klātos, jābūt gudram,
          Jābūt gudram, jābūt gudram.
          Tāpēc jātop stipram namam,
          Stipram namam, stipram namam.
          Pat visviltīgākais zvērs,
          Ļaunais zvērs, meža zvērs,
          Manas durvis neatvērs,
          Neatvērs, neatvērs!

— Kas tas par ļaunu zvēru? — Nif-nifs noprasīja Nuf-nufam.

— Par kādu zvēru tu dziedāji? — Nuf-nufs jautāja Naf-nafam.

— Par ļauno un rijīgo vilku! — Naf-nafs nopietni atbildēja un iemūrēja vēl vienu akmeni.

— Redz, kā! Viņš baidās no vilka! — iesaucās Nif-nifs, kurš vilkus bija redzējis tikai bildēs.

— Viņš baidās, ka vilks viņu apēdīs! — izsmējīgi piebilda Nuf-nufs, kurš arī dzīvu vilku nebija sastapis.

— Kas nu te par vilkiem! — noteica Nif-nifs.

— Nekādu vilku te nemaz nav! Naf-nafs ir tīrais zaķpastala! — smējās Nuf-nufs. Un brāļiem kļuva vēl jautrāk. Abi sāka dejot un dziedāt:
          Nebaida mūs ļaunais vilks,
          Ļaunais vilks, ļaunais vilks!
          Kur tu klejo, muļķa vilks,
          Vecais vilks, niknais vilks?

Viņi gribēja pakaitināt Naf-nafu, bet tas nepievērsa sliņķiem uzmanību un turpināja cītīgi strādāt.

— Iesim, Nuf-nuf, — Nif-nifs tad teica. — Mums te nav ko darīt.

Un abi pārdrošie brāļi aizgāja tālāk klaiņot un dīkdieņot. Pa ceļam viņi dziedāja un dejoja, bet, kad iegāja mežā, sāka tik skaļi klaigāt, ka uzmodināja vilku, kas gulēja zem priedes.

— Kas tas par troksni! — nikni norūca vilks, kurš sen neko nebija ēdis, un skatījās uz to pusi, no kurienes atplūda divu muļķa sivēntiņu bezbēdīgā kviekšana.

— Kur gan te ir kāds vilks! — jautri kliedza Nif-nifs.

— Mēs vilku saķersim aiz šņukura un tad tik viņš mums redzēs! — skaļi spiedza Nuf-nufs.

— Nogāzīsim gar zemi, sasiesim un ar kājām šitā, šitā, šitā! — Nif-nifs lielījās un rādīja, kā viņi izrēķināsies ar vilku. Un brāļi, turpinot uzjautrināties, sāka dziedāt:
          Nebaida mūs ļaunais vilks,
          Ļaunais vilks, ļaunais vilks!
          Kur tu klejo, muļķa vilks,
          Vecais vilks, niknais vilks?

Un tad pēkšņi viņi ieraudzīja īstu, dzīvu vilku! Viņš stāvēja aiz liela koka. Izskats tam bija tik drausmīgs, acis tik niknas un zobi tik atņirgti, ka Nif-nifam un Nuf-nufam pārskrēja šermuļi un tievās astītes tik tikko manāmi notrīcēja. Nabaga sivēntiņi nespēja pat pakustēties aiz bailēm.

Vilks sagatavojās lēcienam, nošņakstināja zobus, pamirkšķināja labo aci, taču sivēntiņi pēkšņi attapās un kviekdami tā, ka viss mežs noskanēja, metās bēgt. Vēl nekad viņi nebija skrējuši tik ātri. Pēdām zibot un saceļot putekļu mākoni, abi joza katrs uz savu māju.

Nif-nifs pirmais sasniedza savu salmu namiņu un tik tikko paguva aizcirst durvis vilkam pašā deguna priekšā.

— Tūdaļ atver durvis! — vilks norēca. — Ja ne, izlauzīšu ar visām eņģēm!

— Nē, — Nif-nifs norukšķēja, — nevēršu vis!

Aiz durvīm bija dzirdama drausmīgā zvēra sēkšana.

— Tūdaļ atver durvis! — vilks atkal norēca. — Ja ne, es tikai uzpūtīšu, un visa tava māja izjuks!

Bet Nif-nifs aiz bailēm vairs nespēja neko atbildēt. Tad vilks sāka pūst: „U-u-u-f-f-f!” No mājas jumta nolidoja salmi, namiņa sienas nodrebēja. Vilks vēlreiz dziļi ievilka elpu un pūta pa otram lāgam: „U-u-u-f-f-f!” Kad vilks pūta trešoreiz, māja izjuka uz visām pusēm, it kā to būtu skārusi viesuļvētra. Vilks nošņakstināja zobus mazajam sivēntiņam pie pašas astītes. Taču Nif-nifs veikli pasitās sānis un metās bēgt.

Pēc mirkļa viņš jau bija pie Nuf-nufa durvīm. Līdzko brāļi paspēja ieslēgties, viņi izdzirda vilka balsi: — Nu es apēdīšu jūs abus divus!

Nif-nifs un Nuf-nufs izbailēs palūkojās viens uz otru. Tagad viņiem smiekli vairs nenāca. Bet vilks bija piekusis, tālab nolēma rīkoties viltīgi.

— Esmu pārdomājis! —viņš sacīja tik skaļi, lai viņu sadzirdētu namiņā. — Es neēdīšu šos tievos sivēntiņus! Labāk iešu mājās!

— Vai tu dzirdēji? — Nif-nifs jautāja Nuf-nufam.

— Viņš teica, ka neēdīšot mūs! Mēs esot par tieviem!

— Tas ir dikti labi! — sacīja Nuf-nufs un tūdaļ beidza trīcēt.

Brāļi atkal kļuva bezbēdīgi jautri un sāka dziedāt, it kā nekas nebūtu noticis:
          Nebaida mūs ļaunais vilks,
          Ļaunais vilks, ļaunais vilks!
          Kur tu klejo, muļķa vilks,
          Vecais vilks, niknais vilks?

Bet vilks nemaz i nedomāja aiziet. Viņš tikai nogāja maliņā un paslēpās. Viņam nāca smiekli. Ar pūlēm viņš piespieda sevi savaldīties. Cik veikli viņš bija apmānījis muļķa sivēntiņus!

Kad sivēntiņi nomierinājās pavisam, vilks paņēma aitādu un uzmanīgi pielavījās pie namiņa. Pie durvīm viņš ietinās aitādā un klusi pieklauvēja.

Nif-nifs un Nuf-nufs gauži izbijās, kad padzirda klauvēšanu.

— Kas tur ir? — viņi noprasīja, un viņiem atkal ietrīcējās astītes.

— Tā esmu es — maza nabaga aitiņa! — smalkā, svešādā balsī atsaucās vilks. — Ielaidiet mani pārnakšņot, esmu apmaldījusies un piekususi!

— Vai ielaist? — Nif-nifs jautāja brālim.

— Aitiņu jau var. — Nuf-nufs piekrita. — Aitiņa nav vilks.

Bet, kad sivēntiņi pavēra durvis, viņi ieraudzīja nevis aitiņu, bet to pašu vilku aitas ādā ar atņirgtajiem zobiem.

Brāļi aizcirta durvis un no visa spēka atspiedās pret tām, lai drausmīgais zvērs neielauztos iekšā. Vilks ļoti pārskaitās, jo viņa viltība neizdevās. Vilks nometa aitādu un norēcās: — Nu tik pagaidiet! Tūdaļ no šīs būdas nekas vairs pāri nepaliks!

Viņš sāka pūst. Namiņš mazliet sasvērās. Vilks pūta pa otram lāgam, tad vēl trešoreiz, pēc tam ceturto. No jumta nolidoja lapas, sienas nodrebēja, taču namiņš vēl turējās. Un tikai tad, kad vilks pūta piekto reizi, mājiņa sasvērās un izjuka. Vienīgi durvis vēl kādu laiku stāvēja grausta vidū. Sivēntiņi šausmās metās bēgt.

Brāļi cik ātri vien varēja skrēja uz Naf-nafa māju. Vilks milzīgiem lēcieniem metās pakaļ. Vienubrīd viņš gandrīz saķēra Nif-nifu aiz pakaļkājas, taču tas laikus paguva izvairīties. Arī vilks skrēja, cik spēja. Viņš bija pārliecināts, ka šoreiz sivēntiņi no viņa neizbēgs. Tomēr viņam atkal nepaveicās.

Mazie sivēntiņi ātri paskrēja garām ābelei, pat neaizskardami to. Bet lielais vilks nepaspēja no tās izvairīties un uzskrēja tieši virsū ābelei, kura apbēra viņu ar āboliem. Kāds cietāks ābols trāpīja viņam tieši starp acīm un vilkam uz pieres izauga liels puns.

Bet pa to laiku Nif-nifs un Nuf-nufs traki pārbijušies pieskrēja pie Naf-nafa mājas.
Brālis žigli ielaida viņus iekšā. Nabaga sivēntiņi aiz bailēm nespēja bilst ne vārda. Viņi klusēdami metās zem gultas un paslēpās tur. Naf-nafs uzreiz apjauta, ka viņus vajājis vilks. Taču viņam nebija ko bīties savā akmens namiņā. Viņš žigli aizbultēja
durvis, pats nosēdās uz ķeblīša un sāka skaļi dziedāt:
          Pat visviltīgākais zvērs,
          Ļaunais zvērs, meža zvērs,
          Manas durvis neatvērs,
          Neatvērs, neatvērs!

Un tad kāds pieklauvēja pie durvīm.

— Kas tur klauvē? — Naf-nafs mierīgā balsī noprasīja.

— Ver ātri vaļā un neizrunājies! — atskanēja vilka aizkaitinātā balss.

— Sagribēji! I prātā nenāk! — droši atbildēja Naf-nafs.

— Ak tā! Nu pagaidiet tik! Tūdaļ apēdīšu jūs visus trīs!

— Mēģini vien! — Naf-nafs mierīgi atteica, pat nepieceldamies no sava ķeblīša. Viņš zināja, ka viņam un brāļiem nav ko bīties tik izturīgā akmens mājā.

Tad vilks ievilka tā vairāk gaisa un, kā ierasts, pūta, cik jaudāja! Bet, lai cik arī stipri viņš pūta, neviens, pat vismazākais akmentiņš neizkustējās no vietas. Nams stāvēja kā cietoksnis. Tad vilks sāka nikni raustīt durvis. Taču arī durvis nepadevās. Pēc tam vilks sāka aiz dusmām skrāpēt ar nagiem mājas sienas un grauzt tās akmeņus, taču viņš tikai aplauza sev nagus un zobus. Izsalkušajam un ļaunajam vilkam nekas cits neatlika kā ar kaunu doties projām.

Tad viņš pacēla galvu augšup un ieraudzīja uz jumta lielu, platu skursteni. ,,Ahā! Ielīdīšu namiņā caur dūmeni!” vilks nopriecājās. Viņš uzmanīgi uzlīda uz jumta un ieklausījās. Mājiņā viss bija klusu. ,,Šodien tomēr pamielošos ar svaigiem sivēntiņiem!” viņš nodomāja un aplaizījies laidās skurstenī iekšā.

Bet, līdzko viņš sāka laisties lejā, sivēntiņi padzirda čabēšanu. Un, kad uz katla vāka sāka birt kvēpi, prātīgais Naf-nafs uzreiz apjauta, kas par lietu. Viņš žigli pieskrēja pie katla, kurā vārījās ūdens, un noņēma tam vāku. — Laipni lūdzam! —noteica Naf-nafs un pamirkšķināja brāļiem.

Nif-nifs un Nuf-nufs jau bija pavisam nomierinājušies un, laimīgi smaidīdami, raudzījās savā gudrajā un drosmīgajā brālī. Sivēntiņiem nebija ilgi jāgaida. Melns kā skursteņslauķis vilks iegāzās tieši verdošā ūdenī. Nekad viņš vēl nebija jutis tādas sāpes! Zvērīgi rēkdams, applaucētais vilks izlidoja pa dūmeni atpakaļ uz jumta, nokūleņoja pa to lejā, apmeta vēl četrreiz kūleņus, nobrauca uz astes garām aizbultētajām durvīm un cik ātri vien var bēga atpakaļ uz mežu.

Bet trīs brāļi, trīs mazie sivēntiņi, noraudzījās viņam pakaļ un līksmoja, ka ļaundaris ir pārmācīts. Pēc tam viņi nodziedāja jautru dziesmiņu:
          Pasaulei var apkārt iet,
          Apkārt iet, apkārt iet,
          Tādu namu neuziet,
          Neuziet, neuziet!

          Pat visviltīgākais zvērs,
          Ļaunais zvērs, meža zvērs,
          Mūsu durvis neatvērs,
          Neatvērs, neatvērs!

          Vecais vilks vairs neuzbruks,
          Neuzbruks, neuzbruks
          Draudzība ja nepajuks,
          Nepajuks, nepajuks.

Kopš tās dienas brāļi sāka dzīvot draudzīgi zem viena jumta. Un tā viņi laimīgi dzīvoja tik ilgi, kamēr bija gudri un saticīgi…

Sergejs Mihalkovs
/1936/

Avots:

Informācijas aģentūra
/11.01.2019/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Izglītība, PASAKAS, Reģ.: Krievija, Veids: Apkopojums. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.