Teātra maģiskā būtība

Teātris ir parādība, kas ir daudzkārt plašāka par plaši pazīstamo teātri. Ir teātris kā mākslas veids un ir arī citi teātra paveidi. Teātris kā mākslas veids ir klasiskais teātris –  teatrāli izklaidējošs uzņēmums, kurš radās buržuāzijas veidošanās (klasicisma) laikmetā. Tur uz teātri atnāk cilvēki, skatās uz aktieriem, gūst gandarījumu. Kā piemēru var minēt kaut vai Šekspīra „Globusu”. Tas, lūk, ir teātris.

Bet jau Šekspīrs teica, ka: „Visa pasaule ir teātris, kur cilvēki ir aktieri, un viņi katrs nāk un iet no skatuves, un katram sava loma ir ne viena vien”.

Šos „stage” [skatuve], „actors” principus izmanto politikā, kā pasaules skatuvi, kā aktieru izvietošanu uz šīs skatuves, kā Spēli [izrādi]. Spēlēs ir figūras (marionetes), Spēlēs ir cilvēki, kuri paši spēlē –  aktori [aktieri, jeb darbības veicēji, no vārda „act”], Spēlēs ir režisori un Spēlēs ir „masters of game” (spēles meistari) – Spēļu noteikumu radītāji un mainītāji. Tajā visā jau ir kaut kas no postmodernisma un vēl sarežģītākām nevis mākslas, bet politikas formām, kurās arī tika izstrādāts Lielās Spēles termins. Ar to ir nodarbojušies ļoti daudzi jau kopš Džona Dī [John Dee, Elizabetes I padomnieks, 1527.-1608.] laikiem. Starp citu, Jūs zināt vispār, kurš  ir aģents 007? Džeims Bonds, ja. Bet kurš bija pirmais aģents 007? Džons Dī, kurš šādi parakstīja savus ziņojumus Elizabetei I. Lūk visa šī „Game” (Spēle) – aktieri, lomas, režisors, figūru izkārtojums, fundamentāla Spēle kā pretstats Vēsturei [domāta maksimalizēta specdienestu tipa struktūru kontrole pār sabiedrību] ir viens ļoti liels teātra slānis (paveids).

Vēl cits teātra paveids ir t.s. „skatuves sabiedrība”. „Skatuves sabiedrība” ir imitāciju sabiedrība. Tā ir situācija, kad nevar saprast, kas ir tēls un kas ir īsta figūra. Tā ir īstuma, patiesuma problematizēšana. Kā, piemēram: „„Skatos TV, tur kāds ar godīgām acīm ko saka.” ”Bet varbūt viņš ir nelietis?” ”Velns viņu zina. Viņš ir aktieris.”” [Kaut kāds citāts.] Paskatieties, ar kādu prieku pašreiz pie mums [2009.g. Krievijā] politiķi sākuši izpildīt lomas teātrī, sākot no Hakomadas un beidzot ar Žirinovski. Visiem gribas paspēlēt teātros, jo visi jūt, ka jaunā elite pārvērš politiku par šovu un degradē politiķi  kā patiesu valdnieku, līdz šovmenam. Bet ar to pašu gan jaunā elite, gan arī cita elite izvirza šajā tukšajā patiesā valdnieka vietā (daba nemīl tukšumu, kā zināms) kādu citu, kurš nav politiķis. „Skatuves sabiedrība” ir sabiedrība, kurā politiķus degradē, bet viņu vietā liek kaut ko citu – jauna tipa globālus spēlmaņus (viņi vēl pat līdz galam nav redzami, varam viņus nosaukt par jauno globālo eliti, bet nu tā ir nākotne).

Postmodernisma sakarā runā par politikas nāvi.  Postmodernisms saka, ka politika mirst. Uz politiskās skatuves visi kļūst par tādām kā pusdzīvām lellēm, kuras ir līdzīgas viena otrai un kurām nav ideju, nav lielu sabiedrisku projektu. Var ļoti daudz ko sliktu pateikt par Ļeņinu, daļēji pamatoti, daļēji nepamatoti, bet nu tas, ka eseru dumpja laikā [kritiska situācija, kad boļševiki varēja zaudēt varu] viņš atrāva ļoti ierobežotos armijas resursus un sūtīja tos palīdzēt sākt Volhovas HES būvniecību, tas ir pilnīgs ārprāts. Jūs tagad varat ko tādu iedomāties?! Viņš ir uz bojāejas sliekšņa, viņam ir dumpis, pret viņu bija veikts atentāts, bet tai pat laikā viņš sāk Volhovas HES būvniecību. Cik gan viņš bija pārliecināts par savu uzvaru un cik gan viņam tā uzvara bija saistīta ar kaut kādu ideālistisku apsēstību (attīstību utt.), ka viņš tā dēļ atrauj resursus šī brīža politisko mērķu sasniegšanai. Viņš taču varēja pateikt, ka pa priekšu apspiedīsim eseru dumpi, pēc tam tiksim galā ar Deņikinu, pēc tam vēl to un šito un pēc tam, kaut kad gan jau. Bet viņš teica, nē, tagad, tūlīt un nekavējoties. Tie ir cilvēki, kuri fanātiski tic kādām dižām idejām un pat nav būtiski pareizām vai nepareizām, šīs idejas viņus sadedzina. Šodienas politiķis domā kategorijās no vēlēšanām līdz vēlēšanām, viņš ir spēlmanis, kurš jau ir ierēķināts visā lielajā kalkulācijā, viņš pats saprot, ka viņu kāds virza, tos pašus ASV prezidentus sauc par karaļiem un tūlīt pat saka, ka ir arī kingmeikeri [karaļu veidotāji]. Un vispār visa šitā politika ir kā tāda piedeva lielajai elišu Spēlei, lielajam globālajam preferansam, kurā tiek risināti pavisam citi jautājumi. Un tie nav jautājumi par nacionālajām interesēm. Nacionālās intereses kā reiz tiek noteiktas, izejot no Lielās Spēles nosacījumiem, kurā likmes ir milzīgas, piemēram – vai ir jāattīstās visai cilvēcei.

It kā modernisma sabiedriskais projekts un viss, kas notika pirms modernisma gadsimtos, teica, ka jāattīstās ir visiem. Āfrikāņus sāksim attīstīt, latīņamerikāņus sāksim attīstīt, palīdzēsim visiem sasniegt baltā cilvēka līmeni. Kiplings rakstīja: „Nesiet balto slogu un spējiet paciest visu”. Viņš bija koloniālisma dzejnieks, viņš runāja par „balto slogu”.

Tagad ir sācies Romas kluba laiks. Kā tas ir – attīstīsim visus? Pusotram miljardam ķīniešu būs kotedžas, mašīnas un citi labumi? Un enerģija kur radīsies? Un indieši ir vēl miljards. Un, ja viņi visi tā sāks attīstīties, kur tad paliks ASV un Rietumi? Tāpēc – nē, nē, nevajag attīstīties.

Kā uz politiskās skatuves parādījās spēlmanis ar nosaukumu „globālais islāms”? Viņš parādījās, jo jaunajā Spēlē noteiktiem pasaules reģioniem neviens negrib nekādu attīstību. Bet visi pasaules reģioni saka, ka viņi grib attīstību. Nu tad attīstieties demokrātiski. Bet pasaulē neviens nav attīstījies demokrātiski. Jā, ir funkcionējuši demokrātiski, bet attīstījās savādāk. Vai tad franči Robespjēra un Napoleona laikā attīstījās demokrātiski? Vai tad Dienvidaustrumu Āzija attīstījās demokrātiski? Ķīna pašreiz attīstās demokrātiski? Linkolna laiku Amerika attīstījās demokrātiski? (Nobendēja vairākus miljonus cilvēku. Kāpēc? Tāpēc, ka nevarēja attīstīties, kamēr bija latifundijas un vergi.) Utt.

Pasaule pārsvarā attīstās nedemokrātiski. Un, kad saka, ka: „Jūs attīstieties, tikai demokrātiski,” un vēl, ka: „izmantojot tikai ekoloģiskās tehnoloģijas” („bet kā mēs iegūsim ekoloģiskās tehnoloģijas, mēs esam nabadzīga valsts?” „nē, nē, ekoloģija ir pirmajā vietā”), tas faktiski nozīmē, ka tiek teikts – nevajag attīstīties. Bet tā taču ir Lielā Spēle. Un ko tagad darīt?

Šī visa procesa kodolā ir cilvēki ar noteiktiem metafiziskiem uzskatiem [ļoti dziļa un ļoti fundamentāla pārliecība] ar noteiktiem priekšstatiem par lietu kārtību, ar notiktiem mērķiem (vai nu ar transedentāliem vai arī ar sabiedrisko projektu mēŗkiem) un viņi nākotnes pasauli redz pavisam citādu, kāda tā ir tagad. Un visas šīs cilvēku grupas, lai kādas tās arī nebūtu, pa savam ir mistiskas un katrā no tām eksistē sava mistērija, tas ir – savs iekšējais teātris. Ārējā pasaulē viņi spēlē vienu teātri, bet pie sevis iekšienē viņi spēlē pavisam citu teātri. Tie ir divi dažādi teātri.

Nav iespējama saliedēta, ezotēriska, ļoti noslēgta, elitāra un konsolidēta cilvēku kopība bez savas iekšējās mistērijas. Un šai iekšējai mistērijai ir jābūt realizētai kaut kādā teātrī, lai ar kā viņi sevi nesauktu. Vai tad dervišu dejas nav izrādes? Es redzēju, kā lūdz Dievu Kali templī Indijā, vai tad tā nav izrāde? Tā visa ir darbība.

Teātris ir ļoti smalka parādība. Teātrim vienīgajam ir maģiskas saknes. Teātris vienmēr ir bijis slēpts, slepens un ekskluzīvs darbības lauks, kurā tika realizēti dažāda veida mistiski rituāli un tamlīdzīgas lietas. Tā ir viena no teātra sastāvdaļām.

Un ir vēl viens teātra paveids – t.s. parateātris. Attīstīties tas sāka Francijā 1960-ajos gados, pēc 1968.gada revolūcijas [Čehoslovākijā], kad sākās vilšanās attiecībā uz visu kreiso, attiecībā uz nākotni, sākās konservācija – dažādu konservatoru triumfs utt. Šai situācijā radās fundamentāls jautājums: „Vai ir iespējama 21.gadsimta mistērija?” Kaut kāda noslēpumainība, kas nebūtu stingri reliģiska kā, piemēram, kristiešu baznīcas liturģija vai arī kā sufistu mistērijas Islāmā, vai arī kā maģiskās šamaņu dejas. Vai teātris var atklāt kādus mistiskus noslēpumus laicīgam [nereliģiozam, „neticīgam”] cilvēkam? Vai ir iespējama kāda noslēpumainība, kas ir orientēta uz zinātnes kultu, uz nākotnes cilvēku, uz iegrimšanu apziņas dzīlēs utt.?

Šai jomā bija daži cilvēki, ar kuriem es biju pazīstams vai arī ar kuriem man bija pietiekami cieša saskarsme, tas ir Jeržijs Grotovskis – dižais poļu režisors, Euženio Barba, daļēji šai sakarā ir minams Pīters Bruks, bet viņš ātri vien pārorentējās uz klasisko teātri. Šie cilvēki meklēja aktierī tādu parādību, ko Vahtangovs nosauca par pašatklāsmi. Tā nav pašizpausme, nedrīkst jaukt šīs lietas. Pašizpausme ir tad, kad jūs kaut ko zināt par sevi un gribat to nodot skatītājam, bet, kad ir kaut kāds noslēpums, kurā jūs ieslīgstat un atklājat sevi pašam sev, tad jums jau ir nospļauties, vai tas skatītājs ir tai zālē vai nav, jums ir nospļauties, gūsiet jūs panākumus un atzinību vai arī nē. Jūs esat līdz jaunām atziņām nonācis, jūs pēkšņi esat kaut ko sapratis par sevi pašu. Šai sakarā bija Marino psiholoģiskā drāma, Rietumos bija ļoti vērienīgas smadzeņu izpētes programmas un teātris visā tajā organiski iekļaujas, jo teātris nav literatūra, jo viņam ir saknes, kuras sakņojas līdz pat šamaņu dejām.

Teātris tātad eksistē kā klasikais teātris, teātris eksistē kā Lielā Spēle, teātris eksistē kā parateātris un teātris eksistē kā „skatuves sabiedrība”. Un mēs varam apskatīt katru šo teātra sastāvdaļu atsevišķi, bet, ja mēs apskatīsim viņas visas kopā, tad mums atklāsies dižais teātra noslēpums, kurš pašreiz ļoti daudziem ir apslēpts.

Sergejs Kurginjans
/2009/

Informācijas aģentūra
/20.09.2012/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: SERGEJS KURGINJANS. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s