Pārdomas par bērnu aizsardzību Latvijā

Man sāp sirds par bērniņu likteņiem. Jau sen – kopš uzzināju par sociālās aprūpes sistēmu zviedrijā (“Kinder Gulag”, 1983 – http://www.spiegel.de/spiegel/print/d-14019042.html ), kas sistemātiski vecākiem atņem bērnus, lai tos ievietotu bērnu namos, “audžuģimenēs” vai adoptētu.

Latvijā nosauc šādu statistiku: no 20’000 bērnu, kas piedzimst katru gadu, bāriņtiesas ap 2000 bērnus ģimenēm atņem un ievieto bērnu namos (https://www.youtube.com/watch?v=y1UpQqOyQcw ). Var teikt, atņem 10% no piedzimušajiem bērniem, katru gadu.

Un ja padomā, tas ir visai fantastisks koncepts – bāriņtiesa nevis cīnās par ģimenes aizstāvēšanu, lai bērns varētu labi dzīvot ģimenē, bet gan par ģimenes iznīcināšanu, lai bērns paliktu bez vecākiem.

Es sekoju līdzi arī aktīvistiem “infoaģentūra” (https://infoagentura.wordpress.com/ ) un “dzimta” (http://rod.lv/musu-video ), bet ir šausmīgi bēdīgi kā viņi savu ziņu saindē ar naidu pret gejiem, “Gejropu”, utt. Varbūt domā, ka konservatīvi-homofobā iedzīvotāju masa varētu kaut kā tikt aktivizēta cīnīties par ģimenes tiesībām, ja to formulētu kā cīņu pret gejiem? Man liekas, viņi savu ziņu ar šo bezjēdzīgo naidu un bailēm tikai diskreditē.

Lasot likumus (likumprojektus) kur “termins «bērna aprūpes tiesību pārtraukšana» un «bērna aizgādības tiesību pārtraukšana» nozīmē bērna izņemšanu no ģimenes, termins «aizgādības tiesību atņemšana» aizstāj kādreiz lietoto «vecāku tiesību atņemšana» un vairs neatņem vecāku tiesības, par cik tādu vispār arī nav — vecākiem ir tikai “aizgādības tiesības” pār saviem bērniem: pašam sāk gribēties lekt konservatīvajā laivā (http://rod.lv/par-latvijas-saeimas-juridiskas-komisijas-sedi-1 ).

Un, varbūt ka tieši tā arī darīšu. Ir skaidrs viens: “juvenālā justīcija” ir tāda sistēma, kur normāli ir safabricēti dokumenti, nepatiesas liecības, uz kā pamata ģimenei atņem bērnus. Faktus nepārbaudot, balstoties tikai uz bāriņtiesas prātu izkūkojušu tantiņu izdomājumiem, un viltojumiem, izņem bērnu (bērnam atņem vecākus – padara par bāreni vecākiem dzīviem esot), un var iznīcināt ģimeni.

Vispār, ir nedaudz vērts pakavēties pie jēdziena kas ir ģimene, un kāpēc “juvenālās justīcijas” acīs tā ir tāda kā tukša skaņa, kā “bērna aizgādības/aprūpes tiesības” kuras kāds birokrāts vai ierēdnis (https://youtu.be/42k9nw8BRP4?t=14m39s ) pēc savas mirkļa iegribas (http://www.aprinkis.lv/tema/229-kam-pieder-berns-gimenei-vai-draudzei ) var gan pārtraukt, gan atņemt, vai vienpersoniski (https://youtu.be/42k9nw8BRP4?t=18m24s ), vai “koleģiāli” (parasti – trijatā. tas ir, tāds moderns “troikas” paveids.).

Un cauri. Tas ir tāds sevišķs nāves spriedums ģimenei: bija ģimene – un vairs nav. Neeksistē. Pārtraukta. Un bērnam – bija vecāki. Un pēkšņi vairs nav. Bērns – institucionalizēts kā bārenis.

***

Raugi, tāds Rīgas bāriņtiesa priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs. Rīgas Bāriņtiesas locekle Sandra Meldere. Iveta Lielmane, Rīgas bāriņtiesas Ģimenes domstarpību lietu nodaļas vadītāja. Māritu Jakuša, Rīgas bāriņtiesas locekle Rūta Šteinberga, Rīgas bāriņtiesas locekle, Adopcijas, audžuģimeņu un bērnu aprūpes iestāžu lietu nodaļas vadītāja. Daci Kupča, Rīgas Bāriņtiesas locekle.

Svetlanai Lautai un Aleksejam Usam, 2013.gada 15.maijā ar Sandras Melderes vienpersonisko lēmumu tika pārtrauktas viņu trīs mazgadīgo bērnu – Snežanas Usas (6 gadi), Oļesjas Usas (7 gadi) un Roksolanas Usas (10 gadi) aizgādības tiesības. Bērni tika ievietoti RPBJC “Marsa gatve” krīzes centrā (https://infoagentura.wordpress.com/2014/01/08/rigas-barintiesa-apmelo-vecakus-un-veic-nezeligu-agresiju-pret-berniem/ ).

Septiņgadīgajai Oļesjai krīzes centrā tika salauzta roka un pie tam veselu diennakti netika sniegta pirmā palīdzība, pat netika doti pretsāpju līdzekļi (policijā ierosināts kriminālprocess Nr. 11096218113 no 7.10.2013.)

Tad kā ir, bērnus ieliek “krīzes centrā”, kur pret viņiem tieši tiek vērsta vardarbība? Tur kur viņiem būtu jābūt drošībā, viņiem lauž kaulus? Nesniedz medicīnisko palīdzību, vēl aplaiž ar slimībām, utīm? Dēļ traumas, ka bērni izņemti no ģimenes un ievietoti “krīzes centrā”, bērniem sākas urīna nesaturēšana.

Diemžēl nav īsti ziņu kā tur beidzies. Meitas tika atgrieztas 2014.g. janvārī pēc 8 mēnešu ilgiem “ceļojumiem” pa ārpusģimenes aprūpes iestādēm (http://rod.lv/files/presentations/juv_lv.ppt ). Juvenālās justīcijas būtība – uz izdomājumu un safabricējumu pamata bāriņtiesa var atņemt bērnus (ar vienpersonisku lēmumu), un tad kad atklājas, ka faktu nav, ka nav pierādījumi un dokumenti ir bāriņtiesas falsficējumi, pašai “bāriņtiesai” atbildība par to neiestājas. Tas ir, neiestājas pat elementāra atbildība par nepatiesas liecības sniegšanu.

Un vēl – es uzskatu, ka bērna izņemšana no ģimenes ir milzīga trauma bērnam. Tas ir – pēkšņi neredzēt vairs mammu un tēti, un nezināt vai vispār kaut kad viņus satiks, un nokļūt kaut kādu svešu cilvēku varā, kuri par bērna labklājību rūpējas visai maz (atkal – fiziska vardarbība pašā “krīzes centrā”, slimības, kašķis, utis.)

***

Raugi, Siguldas novada bāriņtiesas vadītāja Daina Reizenberga (https://www.youtube.com/watch?v=kjbFtMA3d4w ). Žannai un Aleksejam Pilsētniekiem atņēma astoņus gadus veco meitu Alīnu Pilsētnieci (https://www.youtube.com/watch?v=6b89bOq6M8w ).

“2012 gada 12. jūlijā pēc pusdienām Alīna izgāja ārā paspēlēties smilškastē mājas pagalmā. Tur viņu ieraudzīja reliģiskās draudzes (sektas) “Žēlastības upe” vadītājs Rolands Sprincis (http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/7291-bernu-tiesibu-eksperts-pret-gimeni-veikts-noziegums ), un aizvilināja. Kad māte bērnu pagalmā neredzēja, gāja meklēt. Kad uzzināja, ka bērns aizvests uz sektas telpām, gāja tur. Bet “mācītājs” atteica, ka notiekot liturģija, un bērnu atgriezt atteicās. Kad māte piezvanīja policijai, lai palīdz atgriezt bērnu, drīz vien mājās ieradās bāriņtiesas pārstāvji un bērnu no ģimenes atņēma.

“Bāriņtiesas pārstāve, pēc sievietes teiktā, esot kaut ko klusi pajautājusi mācītājam, tad pagriezusies pret māti un teikusi, ka aprūpes tiesības ir atņemtas (http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/4103-sokejosi-sigulda-macitajs-aizvilina-bernu-matei-atnem-aprupes-tiesibas ). Savukārt meitenei pavēlošā tonī norādīts, lai kāpj mašīnā.” Bērnu ievietoja krīzes centrā Valmierā, vēlāk Alojas novadā (http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/6313-alina-ekspertize-lika-teikt-ka-vecaki-sit ).

Patversmēs bērns pavadīja gandrīz gadu (http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/8407-latvijas-radio-raidijuma-iztirza-alinas-gadijumu ). Tikai 2013. gada 15. aprīlī vecākiem tika atjaunotas aprūpes tiesības (http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/8838-pilsetnieki-atgust-aprupes-tiesibas-alina-turpinas-dzivot-aloja ). Bet pat pēc tam bērns vēl 5 nedēļas tika turēts bērnu namā, bet vecākiem pat pašiem jāmaksā(!) ap Ls 500 par bērna uzturēšanos tur. (Ja bērns ir bijis nepatiesi izņemts, traumēts dēļ bāriņtiesas prettiesiskas, iespējams korumpētas rīcības dēļ, tad tikai dabiski būtu, ka šīs naudas summas valstij ir jāatgriež ģimenei un vēl vairāk – ir jāatlīdzina visas nodarītās ciešanas, gan ģimenei, gan pašam bērnam!)

Pa vidu – kriminālprocess ar safabricētiem pierādījumiem par vardarbību, izdomātām liecībām no kaimiņiem, utt., utt. Pēc atgriešanās no bērnunama meitene baidās iziet viena no mājām, jo šķiet, ka atkal notiks kaut kas slikts. Bērnam tā ir liela trauma, […]” (http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/9966-pilsetnieki-gatavojas-pamest-siguldu )

Tad kā ir, bērnu tiesību “aizstāvības vārdā” bērnam tiek atņemti mīloši vecāki, bērnu gadu notur bērnu namos tā ka bērns iegūst fobiju, vecākus maļ tieslietu sistēmā. Tas ir klasisks princips – vārdos viens, darbos pavisam otrādi. Vārdos – aizstāvēs “tiesībās”, darbos – nevainīgu bērnu padara par bāreni, likvidē ģimeni.

Valsts tiesiskais nihilisms protams rada situāciju ka ģimenei nāksies iziet visas tiesas instances līdz pat ECT (http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/11794-pilsetnieki-iesniedz-kasaciju-un-plano-versties-ect ), jo juvenālās justīcijas sistēmā visi tikai piesedz viens otru, un netiek vērtēta lieta pēc būtības, bet gan pēc likuma burta – vai bāriņtiesas pārstāvim ir tiesības izņemt bērnu? JĀ, IR! (http://likumi.lv/doc.php?id=139369 ) Tātad lieta aizvērta: bet vai tas ir bijis bērna interesēs vai pret tām, vai vienpersoniskais bāriņtiesas pārstāvja lēmums bērna tiesības aizsargā, vai kaitē tām, TO TIESAS NEVĒRTĒ. (Lai gan no otras puses, vai vecāki ir ieguvuši psihologa atzinumu, kā bērna attīstībai ir kaitējusi uzturēšanās bērnu namā, cik traumējoša bija viņas faktiska nolaupīšana no ģimenes, un iesnieguši prasību tiesā (civilprasību, piemēram) par reālu zaudējumu atlīdzināšanu.

Tas ir, prasībai ir jābūt pamatotai tieši uz to, ka bāriņtiesas pārstāvis ir rīkojies PRET bērna tiesāmām, tātad pretlikumīgi (jo likums viņam dod tiesības rīkoties tikai bērna labā, un ja izrādās ka rīcība nav bijusi bērna interesēs: tas ir, ja psihologs atklāj, ka izņemšana no ģimenes ir vairāk kaitējusi nekā palīdzējusi, šī bāriņtiesas rīcība ir automātiski PRETLIKUMĪGA, un šie bāriņtiesas pārstāvji būtu neatliekami saucami pie atbildības!)

***

Atkal Aivars Krasnogolovs, Rīgas bāriņtiesas pārstāve Anna Toniņa un Alla Potjomkina (https://www.draugiem.lv/tfaktors/gallery/?tab=9&fid=5030928&i=8#/tfaktors/gallery/?pid=364568425 ), sociālā darbiniece Kristīne Škutāne (http://www.ld.riga.lv/P%C4%81rdaugavas_rajona_noda%C4%BCa.html ). 2014.gada 29. aprīlī no Karinas Saligas ģimenes atņēma no mātes rokām izraujot gadu vecu zīdainīti Matveju un arī savāca smagi slimu puisīti Jeliseju. Meita Elizabete (9 gadi) nebija tobrīd mājās, tāpēc viņu nesavāca (bērnus atdeva (vecākiem atjaunoja “aprūpes tiesības”?) neilgi pēc 2014. gada 19. augusta tiesas sēdes).

Kad bāriņtiesa ieradās pēc Elizabetas (http://rod.lv/septini-policisti-notver-zidaini ), meita kliedz, ka mīl mammu un tēvu, un projām no mājām neies. Bāriņtiesai nācās palikt tukšām rokām. Šeit secinājums, visapdraudētākie bērni ir no 5-10 gadu vecuma, kad viņiem visādas tantes un psihologi var iestāstīt ko vien vēlas, ietekmēt, lai bērni saka to ko bāriņtiesa grib dzirdēt (ka bijusi vardarbība, utt), lai bērnu dabūtu savos nagos. Kad bērns ir vecāks, viņš jau pats zina ko grib, un tik vienkārši manipulēt nav iespējams.

Bāriņtiesa bērnus atņēma uz skolotājas iesnieguma pamata, ko tā adresēja Daugavgrīvas skolas direktoram, tas savukārt pārsūtījis bāriņtiesai. Skolotājiem māksla rokā: tikko vecāks pasaka kautko ne pārāk patīkamu, vai vajag ietekmēt ģimeni, skolotās var piesolīt ka rakstīs bāriņtiesai, un tad bērnus ģimenei atņems, un kādu gadu pa bērnu namiem vazās, kamēr ģimene var tiesāties ka iesniegumi un liecības ir safabricētas, falsificētas, faktiem neatbilstošas.

Zīdainīti ievietoja krīzes centrā VSAC “Rīga” filiālē “Rīga” (http://www.vsacriga.gov.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=66:riga&catid=36:centra-filiales&Itemid=143 ), Kapseļu ielā 31.
Lūk jautājums: vai zīdainītim labāk ir naktīs gulēt bērnu namā, vai arī aizmigt ar māti? Vai tur kāds darbinieks viņam autiņus biežāk mainīs nekā paša māte? Vai naktī celsies, mierinās, dziedās šūpuļdziesmas cītīgāk nekā paša māte? Tā ir bērniņa tiesību aizsardzība?

***

Trīs gadījumi. No diviem tūkstošiem (http://www.la.lv/barintiesa-bieds-draugs-uzraugs%E2%80%A9/ ). 2013. gadā un 2014. gadā bērni esot atņemti arvien vairāk ģimenēm. No tiem, aprūpes tiesības tiek atjaunotas 800-850 ģimenēm. Tātad katru gadu, vairāk kā 1000 bērni tiek ierauti sistēmā, kas viņus mals līdz 18 gadu vecumam, padarītus par bāreņiem. Vai viņi uzaugs vispār zinot kas ir viņu vecāki? Vai uzaugot, viņi paši spēs veidot ģimeni, ja nebūs jutuši kas ir vecāku aprūpe?

Lūk, intervijā A. Krasnogolovs stāsta – “rāda […] fotogrāfijas (sejas aizsegtas) no kāda izņemšanas brīža dzīvoklī. Krēslā sēž novārdzis un netīrs zēns (divas dienas nav ēdis), istabā visu grīdu klāj atkritumu un tukšu pudeļu slānis, gultā norautām biksēm guļ atslēdzies tēvs kopā ar miesās krāšņu prostitūtu. It kā jau tieša apdraudējuma nav…”

Jā. Apdraudējuma nav, tātad sociālais darbinieks varētu atnest bērnam ēst, un palīdzēt tēvam tikt atpakaļ uz kājām – lai tas spētu atkal rūpēties par savu dēlu. Ir vajadzīga palīdzība, nevis destrukcija!

Kāpēc bērna “tiesību” aizsardzības doktrīna ir vērsta tieši uz ģimenes iznīcināšanu? Vai Latvijas iedzīvotāji nepieņems vienkārši nesatvīgu palīdzību ģimenēm, un caur to bērniem, kā leģitīmu? Vai Latvijā iedzīvotāji var pieņemt tikai kalvinisma gara cauraustus sodošus, graujošus likumus? Tas ir, kāpēc nevar iejaukties un palīdzēt, bērnu neatņemot, neievietojot to institūcijā/bērnu namā? Kāpēc lai bērnam palīdzētu, tas kā ar skalpeli ir jāizgriež no ģimenes miesas?

Es skatos Labklājības ministrijas ierosinātos (http://titania.saeima.lv/LIVS11/SaeimaLIVS11.nsf/webAll?SearchView&Query=(%5BNumberTxt%5D=414)&SearchMax=0&SearchOrder=4 ) un pieņemtos Bāriņtiesu likuma grozījumus (http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/0/445559a64b8787dbc2257b200026f2a8/$FILE/2_573-11_13.pdf ) (A. Ašeradens – Vienotība, Labklājības ministrijas darbinieces (http://www.lm.gov.lv/text/632 ) – Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā referente Kristīne Venta-Kittele, Bērnu un ģimenes politikas nodaļas pārvaldes vecākā referente Baiba Abersone), un tur katrs otrais ierosinājums ir lai mazinātu(!) vecāku iespējas atgūt savus bērnus.

Piemēram, 4 lappusē šāds sātanisks paragrāfs: “Grozījumu mērķis ir ierobežot vecāku, pilnvaroto personu vai citu personu saskarsmi ar bērnu, ja tas var traucēt bērnu tiesību un interešu aizsardzībai. Veicot bāriņtiesu darbu uzraudzību, nereti praksē ir novēroti gadījumi, kad bērna vecāki, pilnvarotie pārstāvji, vai citi ģimenes locekļi cenšas ietekmēt bērna viedokli, lai netiktu pieņemts viņiem nelabvēlīgs bāriņtiesas lēmums. Tomēr dažkārt tas var būtiski apdraudēt bērna tiesību un interešu aizsardzību un var radīt būtiskus kaitējumus pašam bērnam.”

Tas ir par piedāvājumu, ka pieņemot vienpersonisku lēmumu bērnu ģimenei atņemt, bāriņtiesas loceklis “var ierobežot tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus vai atteikties paziņot bērna atrašanās vietu”.

Vispār formulējums “var traucēt bērnu tiesību un interešu aizsardzībai” attiecas tikai uz bāriņtiesas bērna atņemšanas procedūru. Tas ir, kad bāriņtiesa ir uzsākusi procesu ar mērķi sagraut ģimeni un bērnu ievietot bērnu namā, viņa šim procesam uzkarina birku “bērnu tiesību un interešu aizsardzība”, un šo procesu vecāki vai bērna radinieki nu nekādi nedrīkstētu kavēt. Ar reālu aizsardzību un bērna interesēm tam nav nekā kopīga: fakti netiek vērtēti, būtība netiek vērtēta: jo viss ko dara Bāriņtiesa ir “pēc definīcijas” “pareizi”.

***

Kāpēc šāds vektors? Kam īsti ir izdevīgas sagrautās ģimenes, salauztie bērnu likteņi? Un kur paliek tie tūkstoši bērnu, kas katru gadu tiek iemesti sistēmā un neatgriežas mājās. Kur viņi paliek? Ja sistēmā katru gadu ienāk 1000 bērnu, un no sistēmas tie ārā izkļūst iestājoties pilngadībai (18 gadu vecumā), tad sistēma maļ 18000 bērnus. Dzirnavās ierauj tūkstoti, pēc 18 gadiem izspļauj tūkstoti.

“watt”
/16.03.2015/

[Pie teiktā jāpiebilst, ka viedokļa autoram (līdzīgi kā ļoti daudziem citiem) nav izpratnes par patieso homoseksuālisma dabu un tā vietu gan jebkādās antisabiedriskās parādībās, gan tā lielo ietekmi uz sociāli- politiskajiem procesiem, gan arī tā ietekmi konkrēti uz bērnu jomu. Iespējams, ka homoseksuālistu mafija nav visnoteicošākā pasaulē un ir kādi varenāki spēki, kas to tikai izmanto, bet neapšaubāmi, ka tā ir ļoti nozīmīgs globāls spēks ar milzīgām un nešķīsti – perversām ambīcijām.

Tāpat visdrīzāk homoseksuālisms nav sabiedrisko nelaimju cēlonis, bet tikai daļa no sekām. Tomēr šīs sekas, ja tām ļauj brīvi attīstīties, strauji izplatās, mutē uz arvien cietsirdīgākām un pretīgākām formām, un gala beigās pilnībā nogalina sabiedrību, kas ar to ir saslimusi.

Īsumā, kas tad ir homoseksuālisms. Tā ir psihiska slimība. Tāpat homoseksuāla uzvedība var būt psihiski vesela cilvēka izlaidības sekas, kas atstāj ietekmi uz cilvēka psihi un var izraisīt arī tā psihisku saslimšanu. Citiem vārdiem sakot, daļa homoseksuālu dzīvesveidu piekopjoši cilvēki ir psihiski slimi, bet daļa izvirtuši ar paaugstinātu psihiskas saslimšanas risku.

Kāda ir psihisko slimību specifika? Tāda, ka slimībai var būt vairāki simptomi (lasiet Imantu Eglīti: http://gramataselektroniski.blog.com/2012/06/03/psihiatrija-imants-eglitis/  ). Tas ir, ja psihiskā slimība izpaužas, piemēram, kā homoseksuālisms, tad tai ar lielu varbūtību ir arī citas psihes traucējumu izpausmes. Nu i viss. Ar to pilnīgi pietiek, lai atbildīgākos amatos homoseksuālistus nepielaistu, jo viņi vienkārši kā minimums ir neadekvāti. Jūs gribat, lai jūsu likteni izlemj psihiski slimi un nelīdzsvaroti cilvēki? Bet reāli pašreiz tā tas arī ir, un ne tikai Latvijā.

Tālāk, kādi tad ir tie citi psihes traucējumi? Atkal, lasiet Eglīti, tur visi ir uzskaitīti, bet starp tiem ir arī pedofilija.

Kas ir raksturīgs “baudām”? Tās ar laiku un intensīvas apmierināšanas rezultātā notrulinās un nesagādā sākotnējo prieku. Ko tādēļ dara? Meklē kaut ko jaunu. Daļu cilvēkus, kuri dzīvo pēc “dzīves baudīšanas” filozofijas un uzskata, ka dzīves jēga ir gūt baudu, tas noved pie arvien jaunu un “asāku” baudu meklējumiem. Tas attiecas uz visiem hedonistiem gan uz normālorientētajiem, gan arī uz homoseksuālu dzīvesveidu piekopjošajiem. Jo hedonisti ir “atbrīvotāki”, jo vairāk viskaut ko izmēģina, jo vairāk viņiem vajag un, konsekventi ejot pa šo “baudu” kāpināšanas ceļu, tiek nonākts arī līdz pedofilijai. Bet vēl jo lielākā mērā tas attiecas uz psihiski slimajiem – viņiem šīs pārvērtības ir daudz straujākas un smagākas. Ja tas viss ir komplektā ar naudu, varu un panākumu apziņu, tad mēs iegūstam Neronam līdzīgus monstrus.

Protams, ne visi hedonisti, tai skaitā homoseksuālo dzīvesveidu piekopjošie, iziet visai iespējamo “baudu” ķēdei, daži kaut ko izlaiž, citi paliek noteiktos rāmjos un tos nepārkāpj, bet galvenā tendence ir šāda.

Visbeidzot, vairāku iemeslu dēļ jau kopš ļoti seniem laikiem homoseksuālistus izmanto specdienestu tipa struktūras. Tā rezultātā ir izveidojusies noteikta prakse un tradīcijas, kas tiek izmantota arī mūsdienās, jo īpaši anglosakšu specstruktūrās. Tas ir galvenais homoseksuālistu mafijas (ko augstāk minēto ieviržu dēļ var saukt arī par homoseksuālistu – pedofīlu mafiju) spēka avots.

Ko viņiem vajag? Pirmkārt drošu iespēju nodoties savām preteklībām, pie kuras piederas arī piekļuve bērniem. Tāpēc tieslietu, žurnālistikas un bērnu jomas ir viņu ļoti iecienītas.

Homoseksuālisma “diskriminācijas” jautājums jau vairākus gadu desmitus ir atrisināts, bet šie slimnieki kā nerimstas tā nerimstas, pieprasot un izlobējot sev arvien jaunas “tiesības” uz visas sabiedrības rēķina. Par ko tas liecina?! Pārsvarā no tiesiskā aspekta visus punktus uz “i” par t.s.”viendzimuma laulībām” un “seksuālo minoritāšu tiesībām” salika juridiskās zinātnes doktore Baiba Rudevska (
https://infoagentura.wordpress.com/2015/03/06/viendzimuma-paru-kopdzives-regulejuma-tiesibpolitiska-problematika/ ), tāpēc normāliem un adekvātiem cilvēkiem, ja tas vēl līdz šim nebija zināms, pēc raksta izlasīšanas šim jautājumam vajadzētu būt pilnībā skaidram. Bet domājat tas viņus apturēs? Nē, jo tikai argumentācija tos apturēt nevar, jo lietas būtība viņiem ir dziļi vienaldzīga.

Kas viņus attur? Bailes no nosodījuma un izrēķināšanās. Bet, ja nosodījumu noņemam, ja sodus atceļam un ja paziņojam, ka vispār kas tāds nav nekas slikts un tā ir katra personiskā darīšana, kas tad notiks? Tad bremzes sāks zust pavisam un mēs sākam atgriezties Nerona laiku Romā, tikai ar to starpību, ka jaunlaiku neronu rīcībā būs augsti tehnoloģizēta vide, tai skaitā ķīmiskie, baktereoloģiskie un kodolieroči. Un ar ko tas beigsies?!]

Avots:
http://klab.lv/users/watt/592917.html

Informācijas aģentūra
/22.04.2015/