Par aristokrātiskas uzvedības pamatiem

15305417-media_httpfarm5static_ryAIC1. Kas ir aristokrātija?

Var izdalīt sekojošas aristokrātijas definīcijas:
•    Pēc būtības;
•    Vēsturiskā;
•    Formālā;
•    Mūsdienu reālā

Formāli aristokrāti ir aristokrātisko titulu īpašnieki (karaļi, hercogi, grāfi, baroni …).

Pēc būtības: Aristokrātija ir sabiedrības labākie pārstāvji (Vārda «aristokrātija» izcelsme: no sengrieķu aristoslabākais; kratosvara).

2. Vēsturisks aristokrātijas skatījums

Kopš seniem laikiem aristokrātija asociējas ar monarhisku (karaļu varas) pārvaldes iekārtu, monarhu piešķirtajiem tituliem (piemēram, hercogs, grāfs, barons) un īpašumiem (dzimtmuižām), kas mantošanas kārtā tiek nodoti pēcnācējiem.

Feodālā laikmeta (V – XVIII gs.) galvenās aristokrātu vērtības: UZTICĪBA un GODS (Jābūt uzticīgam savam monarham un dotajam vārdam (solījumam), nedrīkst pieļaut necienīgu (aristokrātu godam pretrunā esošu) uzvedību).

Aristokrātijas pretmets – neizglītoti un tumši cilvēki, plebeji, pūlis, pūļa cilvēki, kurus nesaista aristokrātu goda jūtas un kuri neprot aristokrātiski uzvesties.

3. Feodālās aristokrātijas noriets un naudas aristokrātijas triumfs

Feodālā aristokrātija (hercogi, grāfi, baroni) radās uz Senās Romas impērijas drupām V gadsimtā (vairāk kā 1500 gadus atpakaļ).

Laika gaitā feodālie aristokrāti zaudēja savas aristokrātiskās īpašības (saglabājot titulus un īpašumus), pārvēršoties par iedomīgiem, stulbiem un izvirtušiem plebejiem ar labskanīgiem tituliem.

Paralēli radās jauna tipa aristokrātija – buržuāzija jeb naudas aristokrātija.

XVIII – XIX gadsimtu laikā (pirms 100 – 200 gadiem) naudas aristokrātija gāza deģenerējušos feodālo aristokrātiju, pārņēma daļu tās tikumus, pārveidoja pēc saviem ieskatiem feodālās valstis un sāka valdīt, ko dara līdz pat mūsdienām.

Daļa feodālo aristokrātu piemērojās jaunajiem apstākļiem un kļuva par naudas aristokrātiem, saglabājot iepriekšējos titulus. Bet daļa jauno naudas aristokrātu nopirka sev feodālo aristokrātu titulus vai apprecējās ar izputināto feodālo aristokrātu mantiniekiem.

4. Mūsdienu reālā aristokrātija

•    Lielbagātnieki (Īpašumi mērāmi 100-os miljardu un triljonos dolāru. Piemēram, Rotšildi, Rokfelleri, Baruhi utt.)
•    Bagāti feodālo titulu īpašnieki (Karaļi, hercogi, grāfi, baroni utt. un viņu radinieki)
•    Senu, bagātu un ietekmīgu dzimtu pārstāvji
•    Ļoti spējīgi un talantīgi cilvēki ar aristokrātiskas uzvedības manierēm (Ir uzņemti lielbagātnieku, feodālo titulu īpašnieku un seno dzimtu pārstāvju lokā. Pilda dažādas pasaules pārvaldības funkcijas.)

5. Aristokrātiskas uzvedības pamatprincipi

•    Augsta pienākuma apziņa (Zin, kas jādara, dara bez skubināšanas, cenšas izdarīt maksimāali labi)
•    Disciplīna (Disciplinē sevi mērķa sasniegšanai un pienākuma izpildei)
•    Kolektīvisms (Saprot, ka cilvēks viens pats ir nekas, ka cilvēkam ir jāspēj iekļauties kolektīvā un kalpot kolektīvam)
•    Loģiskā domāšana
•    Pieklājība un laipnība (Saprot, ka nepieklājīgi cilvēki noskaņo apkārtējos pret sevi, tādēļ ir “ievainojami” un ar apgrūtinātām organizēšanas un vadīšanas iespējām)
•    Gribasspēks un savaldība
•    Pieticība (Patiesi pilnvērtīgi cilvēki ir pieticīgi gan tādēļ, ka tas ir droši, gan tādēļ, ka nav nepieciešamība kompensēt iekšējo nepilnvērtības sajūtu ar ārišķībām)
•    Organizatora spējas un prasme produktīvi strādāt
•    Idejiska darbības motivācija (Dara idejas vārdā nevis pašlabuma un/vai naudas ieguves dēļ)
•    Drosme (Nebaidīšanās no kritikas, nesapratnes, atlaišanas, vajāšanām, gatavība mirt par saviem ideāliem)
•    Goda sajūta, dotā vārda turēšana, nemelošana (Izjūt apkaunojumu kā traģēdiju)
•    Neiecietība pret zemiskumu un zemiskiem cilvēkiem (plebejiem, pūli, pūļa cilvēkiem)
•    Spēja atšķirt būtisko no nebūtiskā
•    Kaitīgu ieradumu neesamība (Nesmēķē, nelieto alkoholu un citas narkotikas, dzīvo veselīgi)
•    Spēja un vēlme nepārtraukti mācīties; lasīšana

6. Aristokrātiskuma apraksts dzejā

Radjeds Kiplings „Ja…”

Ja spēji drosmīgs būt, kad visi citi
Kļūst bailīgi un tavu drosmi peļ,
Ja tici sev, kad netic tev vairs citi,
Tiem atļaujot, lai viņu šaubas zeļ;

Ja spēji paciesties un negurt gaidot
Vai, ja tu apmelots, – pats taisnīgs būt,
Vai, ja tu ienīdēts, – to panest smaidot,
Pie tam ne pārāk maigs un lepns kļūt;

Ja spēji ilgas just, tām liedzot varu,
Ja spēji domāt, nevergojot tām,
Ja spēji panest slavas spožos starus
Un neveiksmi ar jūtām vienādām;

Ja spēji ciest, ka tavi vārdi cēli
Kļūst nelgu mutē naiviem lamatas
Jeb, redzot drupās to, kam ziedoji sirds kvēli,
Ņemt tomēr salabot, kaut gan nav viegli tas;

Ja spēji to, ko ieguvi, it visu
Tad drosmīgi uz vienu kārti likt
Un, pazaudējis sava darba risu,
No gala sākt, un skumīgs nepalikt;

Ja spēji sirdij, nerviem, savam spēkam
Likt kalpot vēl, kaut neder tie nekur,
Vēl izturot, kad tavā miesas ēkā
Vairs tikai griba mīt, kas pavēl: „Jāiztur!”

Ja spēji pūlī sargāt cieņu savu,
Bet, galmā dzīvojot, ar tautu saistīts būt,
Ja naidnieks, draugs skar velti godu tavu
Un to, cik tiešām vērts tu, visi ļaudis jūt;

Ja spēji veikt ik minūtē daudz laba,
Tavs laiks ja tālāk tad ar dārgu kravu trauks, –
Tad Zeme tava būs un viss, ko viņa glabā,
Un vairāk vēl – tu būsi Cilvēks tad, mans draugs!

7. Vai var kļūt par aristokrātu?

Jā, …, bet grūti… Jāiemācās un jāpierod uzvesties kā aristokrātam.

Grūtības:
1. Spēja pārvarēt un mainīt sevi
2. Lielas daļas apkārtējo nesapratne un nosodījums (Sabiedrības vairākums bieži vien nesaprot un pat nosoda savus potenciāli spējīgākos pārstāvjus, uzskata tos par sapņotājiem, nejēgām, neveiksminiekiem utt., un rauj viņus “pie zemes”, pie savām piezemētajām vērtībām)
3. Pseidoaristokrātu  kaitniecība

8. Pseidoaristokrāti

Pseidoaristokrāti – cilvēki, kuri nepamatoti sevi uzskata par labākajiem, neprot aristokrātiski uzvesties un pretendē (bieži vien agresīvi) uz ārišķīgiem savas „aristokrātiskās” dabas apliecinājumiem – naudu (mantu), tituliem, amatiem.

Pseidoaristokrātiem ārišķība ir daudzkārt svarīgāka par būtību.

Pseidoaristokrāti tiecas pēc pārspīlētām tiesībām un atmet pienākumus, no kurām šīs tiesības izriet.

Pseidoaristokrāti ir egoisti un egocentriķi.

Pseidoaristokrātus var iedalīt aristokrātiskos plebejos (degradētās aristokrātu atvasēs, kuras vairs nespēj aristokrātiski uzvesties) un plebejos, kuri kaut kādā veidā (visbiežāk zemiskām metodēm) ir ieguvuši bagātību un ietekmi, tāpēc iedomājas sevi par „izredzētiem”, „labākajiem”, „aristokrātiem”, lai gan aristokrātiski uzvesties neprot.

9. Aristokrātiska plebeja piemērs

00496_img_7173_kate_wills_baby_bath_lores
Kā var noteikt, ka attēlā redzamais vīrietis ir plebejs?
1.    Pēc izskata: sejas mīmikas un pozas
2.    Pēc fotogrāfijas fakta. Kāds ir nofotogrāfējis cilvēku intīmā situācijā. (Šis kāds ir galma fotogrāfe, tas ir – pēc būtības svešs cilvēks)
3.    Pēc  fotogrāfijas publiskošanas fakta

10. Aristokrāti – sabiedrības parādnieki un kalpi

Pseidoaristokrāti aplami iedomājas, ka ir vislabākie, visgudrākie un ka apkārtējiem viņiem tādēļ jākalpo.
aristokratija
Patiesībā:
1. Aristokrātija ir visas sabiedrības kopēju pūliņu radīta un uzturēta parādība
2. Katrs aristokrāts ir neatmaksājamā parādā sabiedrībai, kura viņu radīja (no kuras tas ir cēlies) un šis parāds ir atdodams godprātīgi kalpojot un vadot sabiedrību
3. Ja aristokrātija kļūst iedomīga, negrib kalpot sabiedrībai un uzskata, ka sabiedrība ir domāta tās zemisko vēlmīšu apmierināšanai, tad:
3.1. Sabiedrība pārstāj atbalstīt šādus aristokrātus (neklausa tos, izjūt pret viņiem naidu un nicinājumu)
3.2. Šādi aristokrāti deģenerējas un paši sāk «rakt sev bedri»
3.3. Sabiedrības dzīlēs sāk veidoties citi aristokrāti, kuri tiecas nomainīt deģenerātus

11. Aristokrātu ienaidnieki

1. ARISTOKRĀTISKI PLEBEJI (Aristokrātu, lielbagātnieku un senu dzimtu atvases, kuras ir deģenerējušās par plebejiem un kuras vairs ne spēj, ne grib uzvesties kā aristokrāti. Tie ir tumši un zemiski cilvēki ar pietiekami lielām iespējām)
2. IETEKMI UN BAGĀTĪBU IEGUVUŠI PLEBEJI (Nelietīgi vidusmēra cilvēki, kuri ir spējuši iegūt bagātību un ietekmi, un kuri par visām varītēm pie tām turas. Šādi cilvēki parasti rodas pārmaiņu rezultātā un juku laikos.)
3. PLEBEJU MASAS (Sabiedrības padibenes – nelietīgākie, amorālākie un pagrimušākie sabiedrības pārstāvji; nelietīgi vidusmēra cilvēki)
4. NORMĀLO VIDUSMĒRA CILVĒKU MAZISKUMS (Egoisms, piezemēti un primitīvi mērķīši, nespēja atšķirt būtisko no mazbūtiskā, nespēja saskatīt kopsakarības, domāt plaši un ilgtermiņā, sīkzādzības un sīkkaitnīcības, nevēlēšanās kalpot kopībai)

12. Aristokrātu uzdevums

Izglītot, apgaismot un pacelt normālus vidusmēra cilvēkus, vienlaicīgi aizsargājot tos no neliešiem.

/V.1 – 20.09.2015/

Avots:
https://dzivibasskola.wordpress.com/2015/09/20/prezentacija-par-aristokratiskas-uzvedibas-pamatiem/

Informācijas aģentūra
/20.09.2015/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s