Eksperiments: “ideāla dzīve” nogalina

00569_Kelhuns20.gadsimta 60-ajos, 70-ajos gados ASV zinātnieks Džons Kelhūns (John B. Calhoun / Джон Кэлхун) veica virkni interesantu eksperimentu. Kelhūns gribēja uzzināt, kas notiks ar pelēm, ja tām būs ideāli dzīves apstākļi.

Zinātnieks nodrošināja peles ar ēdienu un dzeramo neierobežotos daudzumos, maksimāli tās aizsargāja no jebkādām slimībām, nodrošināja nepieciešamos apstākļus, lai tās varētu neierobežoti vairoties, un pasargāja peles no to dabīgajiem ienaidniekiem. Tomēr peļu kolonija tā vietā, lai izbaudītu ideālo dzīvi, pēc kāda laika izmira.

Džons Kelhūns visu dzīvi veica eksperimentus ar pelēm un ar saviem eksperimentiem paredzēja, kas nākotnē var sagaidīt cilvēci. Daudzu eksperimentu rezultātā viņš izdomāja jaunu terminu – «behavioral sink» (“biheiviorālā kloāka” vai burtiskā tulkojumā “uzvedības kloāka”). Šīs parādības būtība: nokļūstot garlaicības un pārapdzīvotības apstākļos, dzīvo būtņu uzvedība mainās no konstruktīvas un pozitīvas uz destruktīvu un deviantu.

Kelhūns veica daudzus eksperimentus, kas izraisīja lielu Rietumvalstu sabiedrības interesi. Visslavenāko un visinteresantāko no tiem ar nosaukumu “Visums – 25” Kelhūns veica 1972.gadā, palīdzot Nacionālajam psihiskās veselības institūtam.

Sākot šo eksperimentu, zinātnieks uzstādīja sev mērķi izanalizēt kā populācijas blīvums ietekmē peļu uzvedību. Labratorijā tika radīta visīstāk;ā peļu paradīze. Speciālā bākā (augstums – 1,5m, garums – 2m, platums – 2m), no kura peles nevarēja izkļūt, patstāvīgi tika uzturēta pelēm vislabvēlīgākā temperatūra  (+20 grādi). Peļu mātītēm tika izveidotas ērtas ligzdas.

Ēdiens un ūdens tika nodrošināts neierobežotā daudzumā: vienlaicīgi bez grūtībām un diskomforta varēja paēst 9500 un padzerties ūdeni 6144 peles. Katru septīto dienu tika veikta pilna bākas dezinfekcija pie reizes to arī iztīrot. Tāpat laboratorijā pelēm tika nodrošināta pilnīga drošība – bākā nevarēja iekļūt plēsēji. Peles nepārtraukti uzraudzīja pieredzējuši veterināri un peles neslimoja, tai skaitā ar infekcijas slimībām, kas varētu izraisīt masu saslimšanu.

Kelhūns savu eksperimentu sāka ar to, ka ievietoja bākā 8 pilnīgi veselas peles (četrus tēviņus un četras mātītes). Pēc kāda laika, kad peles saprata ciuk brīnišķīgos apstākļos tās ir nokļuvušas, tās sāka aktīvi vairoties. Laika posmu no eksperimenta sākuma līdz pirmo pēcnācēju piedzimšanas Kelhūns nosauca par A stadiju.

Stadija B sākās pēc pirmo pelēnu piedzimšanas ideālajos apstākļos. Katras 55 dienas peļu kolonijas iemītnieku skaits dubultojās. Tā tas notika līdz 315. dienai no eksperimenta sākuma. Sākot ar 316 dienu peles sāka vairoties mazāk aktīvi un kolonijas iemītnieku skaits dubultojās ik pēc 145 dienām. Tas bija C stadijas sākums. Uz to mirkli bākā dzīvoja jau 600 peles.

Peļu sabiedrībā parādījās grupa “izstumto”, kuriem citas peles atvēlēja dzīvesvietu bākas centrā. Šīs grupas pārstāvji visbiežāk kļuva par citu, spēcīgāku grauzēju agresijas upuriem. “Izstumto” grupā, kuri bieži staigāja sakosti un ar izplēstu spalvu, parasti nokļuva jaunās peles, kuras nespēja ieņemt pienācīgu vietu peļu hierarhijā. Tā kā vecākā peļu paaudze ideālajos apstākļos dzīvoja ilgi, tā negribēja atdot savu vietu jaunajiem. Tas psiholoģiski salauza jaunos tēviņus un tie vairs nemēģināja aizstāvēt ne sevi, ne savas mātītes. Tiesa gan reizēm “izstumtie” uzbruka citām pelēm – gan savas grupas pārstāvjiem, gan veiksmīgākajiem eksemplāriem.

Savukārt mātītes, kuras gatavojās radīt jauno paaudzi, vairs nevarēja justies drošībā, jo jaunie tēviņi tās briesmu gadījumā vairs nespēja aizstāvēt, tāpēc mātītes kļuva agresīvākas. Ļoti bieži šī mātīšu agresivitāte izpaudās nevis pret citām pelēm, kuras kaitēja mātītēm, bet gan attiecībā pret pašas bērniem. Mātītes, kuras pašas nogalināja savus bērnus, pārvācās dzīvot uz bākas augšdaļu, atteicās turpmāk vairoties un nekontaktējās vairāk ar citiem peļu sabiedrības pārstāvjiem.

Tā visa rezultātā peļu kolonijā samazinājās dzimstība un paaugstinājās jauno peļu mirstība.

Pēdējā D fāze (sabiedrības nāves fāze) sākās ar to, ka peļu sabiedrībā parādījās jauna peļu kategorija, kura tika nosaukta par “skaistajiem”. Tie bija tēviņi, kuri pārstāja izrādīt tēviņu pazīmes. “Skaistie” pārstāja cīnīties par mātītēm un savu teritoriju. Šādi tēviņi negribēja vairs meklēt mātītes dzimtas turpināšanai un vispār uzvedās ļoti pasīvi. Šie tēviņi tikai ēda, atpūtās un sekoja līdzi savam ārējam izskatam. Tie pārstāja pildīt jebkādas sociālās funkcijas un vairījās no jebkādas konfrontācijas ar citiem peļu sabiedrības pārstāvjiem.

Vidēji statistiskais peles vecums D fāzē bija 776 dienas. Savukārt reproduktīvā funkcija pelēm pārstāja darboties 200. dienā. Jauno peļu mirstības līmenis sasniedza 100%. Mātītes pārstāja kļūt grūtas un dzemdēt pēcnācējus, savukārt tēviņi sāka kopoties ar tēviņiem un demonstrēt nemotivētu agresiju. Neskatoties uz pārtikas pārpilnību, mātītes sāka nogalināt un apēst pašas savus bērnus. Tā visa rezultātā 1780 dienā pēc eksperimenta sākuma nomira pēdējais bākā mītošais peļu kolonijas iemītnieks.

Tā kā Kelhūns paredzēja šādu notikumu attīstību, viņš paralēli veica vēl dažus eksperimentus. Kad peļu sabiedrība atradās C attīstības stadijā, viņš pārvietoja dažu peļu grupu (“skaistos” un vientuļās mātītes) pārstāvjus no bākas uz citu vietu ar tādiem pat apstākļiem, tikai ar minimālu iemītnieku skaitu un neierobežotu platību. Šīs pārvietotās peles nokļuva tādos pat apstākļos kā pirmie bākas iemītnieki. Tomēr tas nepalīdzēja un jaunajā vietā nokļuvušās peles tāpat negribēja vairoties, tās visas nomira no vecuma neatstājot pēcnācējus.

Pēc eksperimenta Džons Kelhūns izdarīja dažus secinājumus.

1. Eksistē divu veidu nāves. Pirmā ir garīgā nāve. Jaunās peles, kuras nevarēja atrast sev vietu ideālajā sabiedrībā, salūza psiholoģiski. Tās nespēja atrast sev mātīti, radīt ar to pēcnācējus un aizstāvēt savu teritoriju. Lielākā daļa peļu, dzīvojot ideālos apstākļos, tikai gulēja, ēda un sakopa sevi. Otrā ir fiziskā nāve, kura minētajām pelēm iestājās pēc garīgās nāves. Fiziskā nāve ir neizbēgama. Tikai pēcnācējus pēc sevis peles neatstāja, tāpēc tās bija nolemtas pilnīgai izmiršanai.

2. Analizējot “skaisto” grupas parādīšanās iemeslus, zinātnieks izdarīja tiešu analoģisku salīdzinājumu ar cilvēkiem. Cilvēku dzīve parasti norit saspringtībā, stresā un spiediena iespaidā. Ja vīriešu kārtas pārstāvji izvēlas vieglu un neapgrūtinošu dzīvi, tad viņi mirst garīgi un zaudē savas vīrišķās īpašības.

Aprakstītā eksperimenta nosaukums bija “Visums 25”. Kāpēc? Tāpēc, ka Kelhūns pirms tam jau 24 reizes bija veicis līdzīgus eksperimentus, mēģinot radīt pelēm ideālus dzīves apstākļus, un vienmēr tie beidzās ar peļu kolonijas izmiršanu.

Avoti:
http://imhoclub.by/ru/material/5395
http://www.videosort.ru/tutorial/experiment/kak_ubivaet_ray

Informācijas aģentūra
/29.11.2015/

Šis ieraksts tika publicēts Reg.: Latvija. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Eksperiments: “ideāla dzīve” nogalina

  1. Pēteris saka:

    Izlasīju eksperimenta publikāciju angļu valodā. Tā ir pieejama šeit: http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC1644264/
    Patiesībā eksperimenta galvenais secinājums ir nevis, ka nogalina ideāli apstākļi, bet tāds, ka pārapdzīvotība noved pie populācijas izmiršanas.
    Pelēm apstākļi bija ideāli tikai līdz tam brīdim, kamēr peļu nekļuva pārāk daudz. Līdz tam, tās vairojās ģeometriskā progresijā, kā tam vajadzēja notikt. Pieaugot apdzīvotībai, peles sāka izjust stresu tieši no pārapdzīvotības, jo daudzās jaunās peles cenšas iekarot sev jaunas teritorijas, vecās vairs ar laiku teritorijas aizstāvēt nevar, un visi pārvērš viens otra dzīvi par elli. Nu jau apstākļi ne tuvu nebija ideāli.
    Radās traucējumi pārošanās rituālos un mazuļu audzēšanā, peles zaudēja socializācijas prasmes, ja tām bija jāattīstās nenormālos (dabas neparedzētos) apstākļos. Rezultātā radās traumētu īpatņu paaudzes, kas izmira tieši no psihiskām traumām.

    Kaut kas līdzīgs ir novērojams lielpilsētu nabadzīgajos rajonos, kur visi primitīviem līdzekļiem cīnās par izdzīvošanu, kur tieši tāpat kā aprakstītajā eksperimentā notiek ģimeņu izjukšana indivīdu psihisko traucējumu dēļ. Arī pelēm parādījās bomžu populācija – indivīdi, kuri tusē pie barības, kuriem nav savas teritorijas, un kas bezmērķīgi kož viens otram.

    Viens no autora secinājumiem ir, ka sabiedrība sabrūk, ja tajā parādās pārāk daudz indivīdu, kuri nevar sev atrast vietu sabiedrībā (meaningful social role). Tie traucē citiem, izjauc lietu normālo gaitu un rada citus sev līdzīgos.

    Kā man izskatās, arī pie cilvēkiem notiek līdzīgi. Ja jaunie, pārmērīgā daudzumā esošie īpatņi nevar atrast sev vietu vai emigrēt, tie taisa nekārtības. Pie kam nav svarīgi, cik daudz cilvēku dzīvo blakus – svarīgi, lai visiem būtu, ko darīt. Tāpēc arābu valstīm ir dzīvībai svarīgi savus jaunos sūtīt uz Eiropu, jo mājās tos nav kur likt, lai taisa nekārtības citur, pietiek jau ar vienu “Islāma valsti”. Saprotams, ka Eiropā viņiem vietas nebūs, jo viņi neko neprot. Tāpēc no A-Eiropas cilvēki emigrē uz R-Eiropu, jo tur vēl var atrast sev vietu tie, kas prot strādāt. Un tāpēc no Singapūras neviens nebēg, kaut tur ir ļoti blīva apdzīvotība, jo visiem ir ko darīt un katram ir sava mazā mājiņa vai dzīvoklītis.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s