Kā Ilona Kronberga, Andrejs Judins un Artūrs Utināns aizstāvēja pedofīlus Latvijas Radio tiešajā ēterā

Ilona Kronberga, Artūrs Utināns, Andrejs Judins

Normālus cilvēkus šokējošs raidījums tika pārraidīts Latvijas Radio 1 ēterā 2015.gada 29.jūlijā. Raidījums bija veltīts dzimumnoziegumiem un tajā vairāki sabiedrībā zināmi cilvēki, kuri tiek pozicionēti kā eksperti, tieši aizstāvēja pedofīlus, aicinot nepiemērot tiem bargus sodus. Raidījums bija šokējošs un pretīgs savā saldināti glumīgajā tolerantumā, cenšoties izteikties politkoreki, lai tik “neaizvainotu” pedofīlus un ar atklātu un nekaunīgu pedofīlu aizstāvēšanu no daļas raidījuma dalībnieku puses. Latvijas sabiedrībai vistraģiskākais, ka viena no šādām pseidoekspertēm, kurai pedofīlu “tiesības” ir svarīgākas par sabiedrības tiesībām sevi aizsargāt un upuru nepieciešamību apzināties, ka viņiem nodarītā necilvēcība ir bargi atmaksāta, nu ir kļuvusi par Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāju (tā ir Ilona Kronberga). No Kronbergas izteikumiem un arī darbības izriet, ka drīzāk nevis viņa mēģinās aizsargāt bērnus, bet, ka bērni būs daudz cītīgāk jāaizsargā no viņas vadītās iestādes un struktūrām, kuras tā mēģina koordinēt.

Probācija – labākais cietums ir cietums cilvēkā pašā: 29.07.2015 raidījuma “Krustpunktā” stenogramma

Raidījuma dalībnieki: Mihails Papsujevičs (Valsts Probācijas dienesta vadītājs), Sanita Jakuševa (Valsts Probācijas dienesta speciāliste), Iluta Lāce (Resursu centra “Marta” vadītāja), Andrejs Judins (Saeimas Juridiskās komisijas deputāts, krimināltiesību eksperts, partijas “Vienotība” valdes loceklis), Artūrs Utināns (Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts), Ilona Kronberga (sabiedriskās politikas centra Providus pētniece, juriste, bijusī Solvitas Āboltiņas (“Vienotība”) padomniece un nākamā Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja). [Kvadrātiekavās [] Informācijas aģentūras komentārs.]

Raidījuma audio ieraksts pieejams te: http://lr1.lsm.lv/lv/lr/arhivs/?__uri=lv/lr/arhivs/&adv=1&channel=1&d=29&d2=29&keyword=&m=7&m2=7&y=2015&y2=2015&page=1  ; http://www.mediafire.com/file/j12zy93ru1ovt21/Pedofilu_aizstavesana_LR1_etera_75294.mp3

Raidījuma vadītājs: Labdien! Šodien runa ir par dzimumnoziegumiem. Sākās tas viss ļoti plaši sabiedrībā ar Liepājas stāstu un Liepājas meitenītes stāstu un diemžēl patiesībā ir jāsaka, ka tas viss bija sācies vēl daudz agrāk, tikai tas troksnis sākās, tad, kad tas sākās. Mēs tomēr šo troksni uzturam un labi vien ir, ka tādas lietas pārāk mazu uzmanību nekad nebūs pelnījušas. Ko mēs redzam? Mēs šodien redzam Liepājā stāsts joprojām nerimstas. Vakar Latvijas Televīzijā pat redzējām sarunu ar cilvēkiem, kuri ir apsūdzētie šai lietā, kuri saka, ka to, ko ir sacījuši tiesā, tā nav domājuši. Vainu savu viņi patiesībā un pēc būtības, kā viņi saka, neatzīst – advokāte esot viņus pierunājusi atzīties, jo tad būšot mazāks sods. Šodien ir lasāmas ziņas, ka viņi no šīs advokātes ir atteikušies. Tāpat šodien ir vēl viena ziņa no Dobeles rajona tiesas, kura tieši šodien plāno skatīt krimināllietu, kurā vīrietis ir apsūdzēts par mazgadīgas pameitas izvarošanu. Šajā gadījumā apsūdzētais noliedz, ka būtu apmierinājis savu dzimumtieksmi. Ir rakstīts, ka viņš ir draudējis pretošanās gadījumā. Šodien tiesas sēde. Un šodien Krustpunktā par to visu plašāk.

Mēģinot saprast, cik iedarbīga ir tāda lieta kā probācija seksuālus noziegumus pastrādājušajiem, cenšoties viņus atgriezt normālā dzīvē, par ko liecina statistika un kas notiek ar cietušo prātos un kas notiek noziedznieku prātos vai apsūdzēto prātos. Mums šodien pie mikrofona Valsts probācijas dienesta vadītājs Mihails Papsujevičs (…) un arī Valsts aprobācijas dienesta speciāliste Sanita Jakuševa. Sanitai pievienosies resursa centra “Marta” vadītāja Iluta Lāce (…) un arī Andrejs Judins, Saeimas Juridiskās komisijas deputāts un arī krimināltiesību eksperts [partija “Vienotība”]. Pie klausules pa tālruni mūs arī klausās un sarunā iesaistīsies neklātienē Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts, Rīgas stradiņu universitātes pārstāvis Artūrs Utināns (…) un sarunai beigās pievienosies arī sabiedriskās politikas centra Providus pētniece, juriste Ilona Kronberga.

Sāksim mēs ar šīsdienas ziņām, kuras mēs tikko dzirdējām, izstāstījām. Tie ir atkal jaunumi, kuri kaut ko nozīmē gan vieniem, gan otriem, gan visai sabiedrībai kopumā. Resursa centra “Marta” vadītājai vaicāsim vai dzirdot par šiem notikumiem uzreiz divās ar dzimumnoziegumiem saistītās lietās, ja šie cilvēki, kuri ir apsūdzēti, un kuri joprojām gaida kādi būs tiesas lēmumi galīgi un augstāku instanču, ja viņi to nav paveikuši, kā viņi to saka, tad savādi izklausās, ka viņi ir atzinušies, bet, ja viņi ir to darījuši, tad cik tāda noliegšana ir pamatota ar argumentu ka “mums visiem ģimenē bija labas attiecības”, cik tas viss ir ticami, skatoties no to cilvēku acīm, ar kuriem jūs strādājat un kuri ir cietušie?

Iluta Lāce (Resursu centra “Marta” vadītāja): Man svarīgi pateikt tikai, ka cietušajiem tā teikt ļoti, ļoti svarīgi saprast, ka viņi nav vainīgi, jo šajos noiziegumos, kas ir izdarīti pret viņiem, viņi paši vaino sevi un domā, ka viņi kaut kādā veidā ir nopelnījuši šāda veida izturēšanos pret viņiem. Maziem bērniem šie noziegumi vēl nav izprotami un ļoti svarīgi ir noteikt, kas ir kas, kas ir noziegums un kas nav noziegums, un ir svarīgi, lai atbildīgās personas par noziegumu, proti, noziedznieki, tiek saukti pie atbildības, kad viņi saņem pienācīgus, atbilstošus sodus, stingrus, noteiktus sodus un ka tas palīdz tam cilvēkam, kas ir cietis. Šajā gadījumā, protams, man ir grūti komentēt, bet ir skaidrs, es domāju man pievienosies daudzi citi eksperti, par to, ka personas, kuras izdara šādus noziegumus, nekādā veidā nesajūtas, ka viņas būtu atbildīgas vai vainīgas, jo bieži vien, un tas, ko mēs redzam sabiedrībā, vardarbība ir diezgan normalizēta, un par šādiem noziegumiem principā ir, kā mēs redzam, diezgan maigi šie sodi. [Citiem vārdiem sakot, eksperte I.Lāce caur glumā politkorektuma “puķēm” apliecina, ka upuriem ir ļoti būtiski, lai dzimumnoziedznieki saņemtu maksimāli bargus sodus, un ka dzimumnoziedznieki, konkrēti, pedofīli, ir ļoti grūti labojami vai pat nelabojami.]

Raidījuma vadītājs: Cilvēks, kurš nejūtas vainīgs, kā jūs teicāt, cik lielu ne-darbu viņš ir pastrādājis ar to cilvēku uz visu mūžu?

Iluta Lāce (Resursu centra “Marta” vadītāja): Šim cilvēkam, ko viņš ir… personām, pret kurām viņi ir veikuši šīs darbības, šis nodarījums paliek uz visu mūžu, un ir ļoti svarīgi, lai tas cilvēks, kurš ir cietis, kaut ko dara ar šo savu pārdzīvojumu un traumu, jo, ja tā trauma netiek pārstrādāta, tad tas aiziet tālāk, ietekmē viņa dzīvi gan veidojot attiecības, gan, ja ģimenē parādās bērni, tad tas ietekmē arī bērnu dzīves. Mums, piemēram, ir gadījumi, kur, ja mammas ir bijušas izvarotas bērnībā un viņām ir meitas un viņas ir vērsušās pēc palīdzības un viņām neviens nav ticējis un viņām šī trauma nav bijusi pārstrādāta, tad vēlāk dzīvē ir tā, ka viņām pašām ir savas meitas nereti viņas griežas “Martā”, kad jau meitas ir izvarotas un viņām ir ļoti sāpīga pieredze. Vai arī vienkārši bērni, kas ir cietuši no netiklām darbībām, ir bijuši izvaroti vai kaut kādā veidā seksuāli izmantoti, griežas pie mums, kad jau ir krietni pieaugušā vecumā un stāsta par nodarīto. [Te I.Lāce nepasaka galveno, ka seksuāla vardarbība pret bērnu spēj pilnībā sagraut veidojošos bērna personību un pilnībā to dezorentēt uz visu mūžu. Šīs dezorientācijas sekas var būt uz sevi vērsta, kad cilvēks vainos sevi, bet tās rezultātā cilvēkam var arī pilnībā zust jebkādi morāli – ētiskie orientieri un šāds cilvēks sāks līdzināties varmākam. Tieši šīs drausmīgās ietekmes uz bērnu dēļ seksuāla vardarbība pret bērniem ir pielīdzināma vai stādāma tuvu bērna nogalināšanai, jo palīdzēt bērnam pārvarēt šādi gūtas traumas ir ļoti grūti vai pat gandrīz neiespējami un viens no obligātiem priekšnosacījumiem, lai bērns spētu pārvarēt tādas traumas, ir maksimāli bargi sodi varmākām, kas to izdarīja.]

Raidījuma vadītājs: Jūs pieminējāt sava sacītā sākuma pusē, ka ir ļoti svarīgi cietušajam zināt, kas notiek ar to, kurš ir paveicis šo noziegumu ar viņiem. Un te mēs varam vērsties pie Probācijas dienesta, jo te ir runa par vienu būtisku daļa tajā posmā, kas notiek pēc tam. Cilvēkam ir tiesas un kāds īsumā ir process, kas ar viņu notiek?

Mihails Papsujevičs (Valsts Probācijas dienesta vadītājs): Jā, nu te ir divas daļas. Pirmkārt lielākajā daļā gadījumu, ja mēs runājam par dzimumnoziedzniekiem, pirmais un pamatā tiek piespriesta tomēr brīvības atņemšana. Proporcionāli, ja mēs skatāmies, cik tad nonāk Probācijas dienesta redzeslokā no tiem, kas atrodas ieslodzījumā, tad atšķirība ir viens pret četri. Tātad lielākā daļa tomēr nonāk ieslodzījumā. Līdz zināmam laikam pastāvēja arī tāda iespēja, ka pēc brīvības atņemšanas persona varēja nonākt sabiedrībā bez jebkādiem papildsodiem. Kopš 2011.gada 1.oktobra faktiski visos pantos, kas ir tieši dzimumnoziegumi, ir paredzēts papildus sods probācijas uzraudzība. Bez tam Probācijas dienests arī nosacītas notiesāšanas ietvaros un pirmstermiņa atbrīvošanas ietvaros, kad cilvēku izlaiž mazliet ātrāk no brīvības atņemšanas soda izciešanas, faktiski strādā identiski tāpat kā papildsoda probācijas uzraudzība ietvaros.

Pirmā lieta, ko mēs darām un kas ir ārkārtīgi būtiski priekš mums, lai saprastu, kas ir mūsu priekšā un saprastu, kas ir jādara ar šo cilvēku. Tālāk tas ir novērtēt recedīva [nozieguma atkārtošanas] varbūtību un arī faktorus, kas konkrētajā gadījumā to ir ietekmējis, tieši recidīva izdarīšanu (ja tas ir bijis). Mūsu gadījumā mēs vienmēr runājam faktiski par klientiem jeb personām, kurām tas jau ir bijis, jo probācija strādā tikai ar tiem dzimumnoziedzniekiem, kuri ir notiesāti un līdz ar to visos šajos gadījumos vismaz viens gadījums pierādīts tiesā būs bijis. Un tālāk, kad mēs esam novērtējuši šos riskus, no tā mēs arī skatāmies, cik daudz būtu jāstrādā ar šo dzimumnoziedznieku, jo viena lieta ir tāda, kas šobrīd varbūt rada tādu priekšstatu, ka visi dzimumnoziedznieki ir rūdīti recidīvisti un to atkārtos. Patiesībā statistiski tā ir mazākā daļa. (…) Latvijā veiktais pētījums liecina, ka tie ir 4%, citās valstīs piecu gadu laikā pēc soda izciešanas tie ir 10%. Un atkal, šeit mēs nevaram visus dzimumnoziedzniekus salikt vienā maisā un pateikt recidīvs ir šāds. Tas ir kopējais recidīvs par visiem. Tālāk tur ir dalījums. Pieņemsim izvarotāji, kas ir izvarojuši savus upurus, recidivē biežāk, tur ir līdz 30%. Incesta gadījumi, kas ir lielākā daļa, incesta un paziņu izdarītie dzimumnoziegumi, piekļūstot upurim ģimenē vai pazīstamam upurim, tur šis recidīvs vienmēr ir krietni mazāks un ļoti pat mazs. Un ārvalstu pētījumi liecina, ka piecu gadu laikā tas ir 1 – 2%, ļoti neliels. Tāpēc visus nevaram likt vienā maisā, jo sevišķi, ja runājam par izvarotājiem vai tādiem dzimumnoziedzniekiem, kuri izmanto nejaušus upurus, kuri piekļūst nevis ģimenē, bet nejauši izvēlas upuri uz lielas. Šeit tas recidīvs vienmēr būs lielāks un arī upuru skaits parasti ir lielāks.

Raidījuma vadītājs: Kas ir tieši tas, kas notiek Probācijas dienestā. Ļoti dažādi tie gadījumi var būt, bet pēc būtības mērķis jūsu?

Mihails Papsujevičs (Valsts Probācijas dienesta vadītājs): Mūsu mērķis ir iemācīt, faktiski apzinoties, ka dzimumnoziegumam ir divas būtiskas komponentes. Viena ir apmierināt savas seksuālās tieksmes, otra ir vardarbības tieksmes. Mūsu uzdevums ir palīdzēt šim cilvēkam caur dažādām terapētiskām metodēm iemācīties likt sev robežas, jo labākais cietums, kas pasargās upurus un sabiedrību kopumā, ir cietums viņš pašā. Tā ir pirmā lieta. Tas par ko jau tika runāts, ka viņi atzīst, ka gadījums ir bijis, bet neatzīst, ka ir izdarījuši noziegumu. Tātad strādāt ar noliegumu. Kad noliegums ir pārvarēts, tad strādājam pie tā kā tev uzbūvēt savas barjeras (iekšējās, psiholoģiskās), lai tu to neizdarītu. Par šiem jautājumiem detaļās mana kolēģe Sanita pastāstīs.

Raidījuma vadītājs: Šo visu klausās arī Artūrs Utināns Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts. Labdien vēlreiz. Mēs dzirdējām ka Papsujeviča kungs sacīja, ka mērķis ir panākt, lai šis cilvēks ar to savu …, latviski sakot, novirzi varētu tikt galā, to ierobežot un nelaist tālāk sabiedrībā. Kā jūs kā speciālists atbildētu uz vienkāršu jautājumu, vai tas ir iespējams?

Artūrs Utināns (Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts): Jā, protams, ka tas ir iespējams un ne tikai iespējams, bet tas ir obligāti nepieciešams, tāpēc, ka dzimumnoziedzniekiem ir daudz dažādu veidu problēmas. Vienas no tām risinās vieglāk, citas grūtāk. Piemēram, tie, kas ir vairāk vērsti uz bērniem, viņiem ir kauna un sociālās trauksmes problēma izveidot attiecības ar pieaugušu partneri. Ja tas ir tā saucamais regresīvais pedofīls, tad tas var stāties attiecībās gan ar bērnu, gan ar pieaugušajiem. Izvarotājiem ir problēmas pašpārliecinātības ziņā un dusmu kontrolē. Šiem cilvēkiem ir daudz dažādu veidu domāšanas kļūdas, sākot ar sliktām empātijas iemaņām, dažādas atkarības, teiksim no alkohola, un daudzi izdarītie noziegumi ir arī alkohola ietekmes laikā, un visas šīs problēmas ir iespējams ārstēt. Un ne tikai ir iespējams ārstēt, bet viņas ir jāārstē, lai samazinātu šo recidīvu nākotnē.

Raidījuma vadītājs: Jā, tātad Jūs esat cilvēks, kurš redz tos notiesātos un to kā viņi pēc tam ir labojušies.

Artūrs Utināns (Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts): Visvairāk šos cilvēkus satiek Probācijas dienesta darbinieki, piemēram, Sanita Jakuševa, kas piedalās šai pārrunā, un tāpatās arī daudzi citi Probācijas dienesta darbinieki. Pie psihoterapeitiem šobrīd vairāk atnāk tādi, kuri ir pirmstiesas procesā. Tagad nereti advokāts rekomendē aiziet, kas uzlabo to pašu tiesas procesu, dzimumnoziedznieks ir gatavāks saprast sava nodarījuma sekas, viņš jau sāk attīstīt empātijas iemaņas, viņam nav vairs tāds noliegums, ka bērnam nekas netika pāri nodarīts, ka tas bija vienkārši sekss. Viņš sāk saprast dažādas īstermiņa un ilgtermiņa sekas bērnam. Un arī, kā mēs tagad zinām, uz šo upuri – bērnu, tas iedarbojas daudz labāk, ja tiesas procesā pedofīls atzīst, ka viņš ir vainīgais, nevis tas upuris ir vainīgais. Piemēram, tagad Liepājas gadījumā ir viens piemērs, kad nu tad viņš teiks, ka mēs neko neizdarījām un viņš tur visu izdomāja, kas savukārt pieliek vēl papildus traumu šim bērnam.

Raidījuma vadītājs: Jā, šajā gadījumā bērns ir ārzemēs, bet viņa vecāki ir iepazīstināti ar to, kā visas lietas notiek. Tik tālu uz brītiņu paldies Utināna kungam. Jūs arī pieminējāt Jakuševas kundzi no Probācijas dienesta. Kas ir tas Jūsu lauciņš Probācijas dienestā tieši attiecībā, ja runājam par dzimumnoziedzniekiem.

Sanita Jakuševa (Valsts Probācijas dienesta speciāliste): Es vadu probācijas programmu dzimumnoziedzniekiem, sociālās uzvedības korekcijas programmu, kas ir kā jau Mihails teica kā tiesas uzliktais pienākums vai arī probācijas uzraudzības ietvaros speciālisti pieņem lēmumu, kad šī programma būtu ieteicama tieši šim klientam.

Raidījuma vadītājs: Cik daudz ir šo cilvēku? Jums noteikti ir sava statistika gada laikā, jūs viņus satiekat jaunus. Kā mēs varētu saprast šo apjomu?

Mihails Papsujevičs (Valsts Probācijas dienesta vadītājs): Es varu nokomentēt par statistiku. Tad kopā uz doto momentu mums ir 105 un tas skaitlis katru gadu ir ļoti līdzīgs, kas ir Probācijas dienestā, kuri ir notiesāti par dzimumnoziegumiem. Bet ir jāsaprot, ka mēs savā darbā, ja, piemēram, aktuālais noziegums ir zādzība, bet kaut kad vēsturē mēs redzam, ka viņš ir izdarījis dzimumnoziegumu, tad pieeja darbā būs kā ar dzimumnoziedznieku, neatkarīgi no tā, kāds ir pēdējais noziedzīgais nodarījums. Tam apakšā ir dziļa pētniecība, ka tā tas darbs būtu jāorganizē.

Raidījuma vadītājs: Tad jājautā atkal par šo pētniecību, ko mēs vispār esam sapratuši par tām galvenajām tendencēm, ņemot vērā ka šie noziegumi turpinās un tur aiziet līdz dažādām sabiedrības nesaprašanām par tiesas procesiem kā šajā gadījumā. Kas ir tās lietas, ko jūs no savas puses redzat, ko jūs pētījumos varbūt esat secinājuši, kas ir jādara, lai pēc iespējas mazāk būtu šādu lietu, jo jūs redzat statistiku, kuri cilvēki, ko izdara, kāpēc izdara un kādi ir šie atkārtošanas mēģinājumi (zinātniski droši vien recidīvi). Ko saka pētījumi?

Mihails Papsujevičs (Valsts Probācijas dienesta vadītājs): Ja atļausiet, atkal es nokomentēšu. Tā pamatlieta ir tāda, ka pēdējos gados ir pievērsta uzmanība dažādu institūciju redzeslokā un tas, kas mums visiem ir ļoti labi jāapzinās, ka lielākā daļa no tiem dzimumnoziedzniekiem, un to rāda pētījumi, sistēmā nonāk pirmo reizi. Ja mēs skatāmies uz grupu, kuru mēs pētījām pagāšgad, 406 personas, kuras kaut kādā veidā ir bijušas saistītas ar Probācijas dienestu, kopš mēs esam sākuši strādāt, 95% līdz tam dzimumnoziegumu nav izdarījuši, 57% no viņiem pirms tam vispār nav bijuši nekādu institūciju, soda izpildes vai policijas redzeslokā ne par administratīvajiem pārkāpumiem, ne par kādu likumspārkāpumu. Līdz ar to vienmēr saglabāsies daļa, kura nonāks sodu izpildes sistēmā pirmo reizi. Tā ir liela daļa.

Otra daļa, kas ir būtiska manā skatījumā, jo profesionālāki kļūst darbinieki dažādos līmeņos, atpazīstot iespējamos vardarbības gadījumus uz bērnu, skola, pedagogi, medicīnas personāls, sociālie dienesti, bāriņtiesa, jo izglītotāki un saprotošāki par šiem jautājumiem, ka tie nav jānoklusē, jo lielāku to latento daļu mēs izceļam ārā un novedam līdz tiesai un jācer ka līdz sekmīgam rezultātam, līdz spriedumam, kas stājas spēkā, pēc tam lai var tālāk ar šo cilvēku strādāt. Par nelaimi tā daļa… mēs nekad nevarēsim … pat nevaram nonākt līdz tādai situācijai, kad dzimumnoziegumi nebūs vispār. Bet var strādāt efektīvāk.

Raidījuma vadītājs: Jūs strādājat ar šiem cilvēkiem, Jakuševas kundze, un noteikti varat redzēt tos apstākļus, kuru dēļ viņi vairāk vai mazāk (varbūt ir kaut kādi vienojoši elementi) nonāk līdz tam dzimumnoziegumam, kuri pēc tam jums probācijas laikā ir jārisina, jo bez cēloņiem droši vien ar sekām arī nevar cīnīties. Ko Jūs esat redzējuši, pētot cilvēkus?

Sanita Jakuševa (Valsts Probācijas dienesta speciāliste): Protams, Jums ir pilnīga taisnība, visam tam, šim likumpārkāpumam, ir kaut kādi cēloņi kā jūs sakāt, ir kaut kas pamatā. Un bieži vien tam pamatā ir tas, ko jau minēja Utināna kungs, šīs te domāšanas kļūdas vai uzskati, kuri ir izveidojušies tieši šī cilvēka pieredzes dzīves laikā. Tas, ko minēja arī kolēģe, stāstot par cietušajiem, tā arī ir viena grupa, kuri ir savā bērnībā piedzīvojuši līdzīgus notikumus un ir izdarījuši secinājumus, par ko arī ļoti labi pastāstīja kolēģe, ka, tad, kad ar mani to ir darījuši, nevienam nekas slikts par to nebija. Līdz ar to rodas priekšstats, ka darīt šādas lietas ar bērniem ir droši. (Tie ir bijušie upuri). Jā. Un  tā arī ir tikai viena daļa no stāsta par upuriem. Tad ir arī citas domāšanas kļūdas. Tad ir pieņemsim … nezinu … kad atriebība tā varētu būt kaut kāda … tās varētu būt kaut kādas nepiepildītas vajadzības emocionālas, arī tas, ko minēja Utināna kungs, šī identificēšanās ar bērniem neprasme vai neveiksme, veidojot attiecības ar cilvēkiem līdzīga vecuma.

Raidījuma vadītājs: Viens ir šī domāšanas kļūda, ko Jūs teicāt, un citi apstākļi. Noteikti tā ir arī sociālā vide, kurā cilvēks aug, kas viņam varbūt pieļauj viena veida domas, kādas būtu nepieļaujamas, augot citā sociālā vidē. Ko viņi domā attiecībā uz likumdošanu? Tajā brīdī tas vispār kaut ko nozīmē? Soda bardzība sagaidāmā, tai skaitā.

Sanita Jakuševa (Valsts Probācijas dienesta speciāliste): Es domāju, ka tajā brīdī, nozieguma izdarīšanas brīdī tam nav nozīmes, jo tajā brīdī ir cits mērķis šim cilvēkam. Viņam ir svarīgi apmierināt savas šīs te vajadzības kādas nu kuram ir un diez vai tajā brīdī cilvēks domā… tas, kas notiek, liecina par to, ka nedomā tajā brīdī cilvēki par to, ka būs šis te sods. Var domāt pirms tam, var domāt pēc tam, bet tieši pašā nozieguma izdarīšanas brīdī diez vai.

Raidījuma vadītājs: Lūk kā! Te mēs varam vērsties pie Judina kunga. Šobrīd diezgan skarbas tās diskusijas sabiedrībā ir par sodu, pieminot dažāda veida kastrācijas, pieminot vēl dažādus citus soda mērus. Ir arī varbūt tādi mērenāki priekšlikumi, kuri varbūt pat ir apspriežami attiecībā uz noilgumu. Varbūt iepriekš ir apspriežami, es neesmu speciālists, jautājums drīzāk ir jums, no šeit dzirdētā, ne tikai kā krimināltiesību ekspertam, bet arī likumdevēju pārstāvim, vai jūs redzat, ka šī visa diskusija varētu likt kaut ko mainīt likumdošanā. Varbūt ne tikai sodu likumdošanā, bet kāda vispār ir kārtība attiecībā uz darbu ar cilvēkiem, kuri jau ir izdarījuši vai potenciāli var izdarīt dzimumnoziegumus.

Andrejs Judins (Saeimas Juridiskās komisijas deputāts, krimināltiesību eksperts, partijas “Vienotība” valdes loceklis): Mēs tūlīt diskutēsim Tieslietu ministrijā (un arī citi klātesošie). Runājot par nozieguma būtību, ir jāsaprot, ka lēmumu par nozieguma izdarīšanu cilvēks pieņem galvā un tad ir jāstrādā ar galvu. Un, kad runā par kastrāciju, tad cilvēki vienkārši mēģina radīt ilūziju, ka teiksim ar soda bardzību var radikāli problēmu atrisināt, bet tas nav iespējams. Jo redziet, ir pilnīga taisnība tas, ko mēs dzirdējām, ka noziedznieks netur rokās krimināllikumu, izdarot noziegumu, viņš neskatās, o, septiņi gadi, tad nedarīšu. Tā nav. Un tie, kas apgalvo, davai ierakstīsim tagad nevis septiņus gadus, bet desmit, nevis desmit, bet piecpadsmit, būtībā viņi maldina sabiedrību [patiesībā, šo sakot, sabiedrību nekaunīgi maldina pats Judins], jo problēma būtu gadījumā, ja tiesa paņēma likumu, maksimālais sods ir tāds, piespriež maksimālo, bet tas nav pietiekams. (…)

Redziet, tie, kuri izdara noziegumu, viņi sevi attaisno. Ne tikai par dzimumnoziegumiem. Ja cilvēks izdara noziegumu, viņš pārmet kaut ko upurim, viņš ir pārliecināts, ka viņam ir tiesības tā rīkoties, viņam ir … tā ir tā filozofija, skaidrojums. Un, ja mēs piespriedīsim sodu, pats par sevi sods, teiksim izolācija no sabiedrības, neko nemainīs [mainīs, jo noziedznieks būs izolēts no sabiedrības un sabiedrība būs uz to brīdi pasargāta]. Viņš var atsēdēt cietumā gadu, desmit vai divdesmit gadus, bet, ja galvā ir problēma, tad, ja ar to nestrādā, pēc soda izciešanas viņš atkal izdarīs noziegumu. [Tā ir universāla noziedznieku problēma, tādēļ izolācija no sabiedrības ir jāapvieno ar pāraudzināšanas darbu un pēcāku uzraudzību – dzimumnoziedznieku gadījumā sodiem jābūt maksimāli bargiem, bet uzraudzībai jābūt uz visu mūžu.]

Un to, ko mēs dzirdējām no probācijas, nu lieta ir kāda, varbūt ir sarežģīti izklausās, bet pēc būtības tas, ko dara probācija, tas ir ļoti pareizi. Viņi mēģina saprast, kur ir cilvēka problēma. Viņi mēģina cilvēkam parādīt, ka jums ir problēma, ka jums ir vajadzības, kuras jūs apmierināt, nodarot citiem pāri. Tā nedrīkst dzīvot. Un, protams, ka es arī dzirdēju, ka daži uzskata, ka, ko tad probācija var izdarīt, ko jūs tur gribat runāt ar tiem noziedzniekiem. Lieta ir kāda, ja viņi strādā pareizi, tad ir rezultāts [ļoti apšaubāms apgalvojums, jo pedofīli savā būtībā ir galēji amorālas personas, kam nav nekas svēts un kuriem ir tendence un spējas uz absolūtu melošanu], bet mēs par to rezultātu neuzzināsim, jo neviens neziņos.

Jautājums ir kāds, bijušie dzimumnoziedznieki, kas neizdarīs noziegumu, par to neziņos sabiedrībai. Bet, protams, būs informācija par recidīvu, un tad stāstīs, ka probācija tur strādāja, strādāja, rezultāta nav. [Lai konstatētu recidīvu, ir efektīvi jāstrādā izmeklēšanas instancēm ar ko ir nopietnas problēmas, un tā kā pedofilija noteiktās tās izpausmēs ir grūti atklājama, var būt situācija, kad noziedznieks mācās no savām neveiksmēm, ir uzmanīgāks un tādēļ netiek pieķerts.] Protams, ka var būt arī kāda kļūda, kāda nepilnība, bet virziens pēc būtības ir pareizs. Un tie, kas apgalvo, ka mēs varam izārstēt problēmu ar brīvības atņemšanu vai izolāciju, nu viņi būtībā nedomā par sabiedrības drošību [vitālas sabiedrības drošības intereses kā reiz klaji ignorē Judins, atbalstot sabiedriski ļoti bīstamu noziedznieku maigu sodīšanu un komfortablu dzīves apstākļu nodrošināšanu tiem], jo pēc tiem gadiem viņš var izdarīt jaunu noziegumu, ja mēs nestrādāsim ar šo cilvēku.

Raidījuma vadītājs: Bet, ja runā par brīvības atņemšanu uz ilgu laiku, kas dod gandarījumu savā ziņā upurim, tad, kā kolēģe teica, tas ir ļoti svarīgi, tai pašā laikā strādā ar viņu arī probācija. [Loģiska un pareiza nostāja, ko Judins un citi pedofīlu aizstāvji klaji ignorē.]

Andrejs Judins (Saeimas Juridiskās komisijas deputāts, krimināltiesību eksperts, partijas “Vienotība” valdes loceklis): Jautājums ir kāds, jāpadomā kāda ir mūsu prioritāte – gandarījums vai drošība [primitīvas manipulācijas mēģinājums no Judina puses, radot pseidoizvēli, kur tās nav – ar lieliem cietumsodiem ir vienlaicīgi iespējams panākt gan gandarījumu, gan sabiedrisko drošību, gan var “strādāt ar noziedznieku” pie kā tik kvēli apelē Judins]. Kas mums ir svarīgi, lai brīdī… Pilnīgi pareizi, abas lietas ir svarīgas… Protams, ka nepareizi, tā teikt, nepiemērot sodu vai piemērot mazu sodu, jo nekas, ar viņu probācija pastrādās, piespiedu darbu viņš tur izpildīs un viss būs kārtībā. Varbūt arī nebūs kārtībā. Tāpēc brīvības atņemšana ir vajadzīga, bet tā vajadzīga, lai probācijas cilvēki varētu strādāt ar personu… Nu teiksim tā, pati par sevi brīvības atņemšana nevar atrisināt problēmu, bet izolācija, protams, mums garantē, ka piecus gadus vai desmit viņš nebūs bīstams sabiedrībai (tas ir labi), gandarījums cietušajam tas arī ir svarīgi, bet vissvarīgākais, manuprāt, ka strādājot ar cilvēku mēs varam novērst jaunu noziegumu. Tad nebūs upuru. [Visdrīzāk jūtot klātesošo un pat raidījuma vadītāja neizpratni, Judins mazliet “atkāpjas” un izmanto smalkāku manipulācijas metodi, atzīstot oponentu argumentus un ar slaveno “bet” netieši atgriežas pie pseidoizvēles, noslēdzot to visu ar apgalvojumu, ka mīkstinot sodus un mistiski “strādājot ar noziedzniekiem” tiks sasniegta nerealizējama utopija. Tādā veidā visa cita starpā Judins klaji izvairās no tiešas atbildes uz jautājumu par to, ka viņa tik ļoti aizstāvēto “darbu ar noziedznieku” var bez problēmām veiksmīgi apvienot ar stingriem un ilgiem cietumsodiem.]

Raidījuma vadītājs: Pajautāsim arī Artūram Utinānam, kā Jūs redzat šo sodu, soda bardzību un tā saikni ar to, ko uztver, ko domā potenciālais nozieguma izdarītājs un citā gadījumā kāds, kurš jau ir izdarījis noziegumu un var pārdomāt savu dzīvi?

Artūrs Utināns (Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts): Jā. Viena lieta, kuru minēja Sanita Jakuševa, kad noziedznieks nedomā nozieguma brīdī par to, ko viņš nodarījis, tad var piebilst, ka viņam ir tāda domāšanas kļūda, ka viņš ir nenotverams, ka viņu nenotvers, un viņš tur padraudēs vai uzpirks ar konfektēm un neviens to neuzzinās. Zināmā mērā ieslodzījums cietumā it kā atdzesē un parāda cilvēkam, ka viņš ir notverams. Bet tā dažas domāšanas mainās arī ieslodzījuma dēļ. Bet savukārt citas domāšanas kļūdas un emociju apvaldīšanas grūtības savukārt nemainās. Cilvēkam kautrīgums nepāriet, vienalga vai viņš sēdēs piecus vai piecpadsmit gadus. Ja viņš nemāk ar agresiju apieties, un kur to agresiju likt, tad tā arī nepāriet, bet ilgākos cietuma gados tā tieši vairāk pieaug. Un tad vēl tur ir nodokļu maksātāju nauda virsū, kamēr viņš atrodas cietumā. [Utināns tā aizrāvās ar pedofīlu attaisnošanu, ka sāka izmantot argumentāciju, kurā viņš nevar tikt uzskatīts par ekspertu, sakot to, ko vajadzētu teikt Judinam, bet vēlme par katru cenu iestāties par pedofīliem acīmredzot bija tik liela, ka šī rupjā kļūda paspruka pašam īsti nemanot.] Tāpēc skaidrs, ka domāšana viņiem ir jāmaina un man patika Norvēģijas pieeja šajā gadījumā, ka šīs socpsiholoģiskās rehabilitācijas iziet dzimumnoziedznieks jebkurā gadījumā, nevis tā kā pie mums Latvijā, ja dzimumnoziedznieks izcieš pilnu šo laiku, tad viņam nav jāiet uz Probācijas dienestu, bet Norvēģijā ir tā, ka jebkurā gadījumā cilvēkam ir jāpierāda, ka viņš ar sevi ir kaut ko darījis, ka viņa domāšana ir mainījusies un ka viņš varēs integrēties sabiedrībā. [Atsaukšanās tieši uz Norvēģijas pieredzi arī ir gana zīmīgs fakts, jo Norvēģija ir valsts ar milzīgām pedofilijas problēmām un Norvēģijā no valsts struktūru puses pedofīliem ir radīti ļoti ērti un komfortabli dzīves apstākļi.]

Raidījuma vadītājs: Un ja nē? Ja nepierāda?

Artūrs Utināns (Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts): Tad viņam pagarina šo cietumsodu. Un manā skatījumā tas ir, tam jāiet paralēli – ieslodzījums ar šīm psihologu, medicīniskajām ārstniecības metodēm.

Raidījuma vadītājs: Paldies, Utināna kungs. Atkal pa tālruni no citām Latvijas ārēm mēs pavaicāsim Lāces kundzei kā Jūs redzat to soda bardzības stāstu un to ko mēs šeit dzirdējām, ka patiesībā varbūt tas dod gandarījumu, bet neko īsti vai diezgan maz ko atrisina.

Iluta Lāce (Resursu centra “Marta” vadītāja): Es domāju, ka tas, kas tika pieminēts, ka ir jābūt šai soda bardzībai kopā ar šīm sociālās korekcijas programmām. Tas ir, protams, ļoti atbalstāma lieta. Un nepārtraukti šiem dzimumnoziedzniekiem, kas ir bijuši … tiešām veikuši šīs noziedzīgās darbības, nu viņiem ir jābūt sabiedrības kontrolē, lai nodrošinātu šo te drošību. Jāraugās, lai viņi nestrādātu izglītības institūcijās, lai nebūtu tādās vietās kur ir bērni pieejami [lai nebūtu tāda situācija kā ar Daugavpils olimpisko centru] un arī tas, ko mēs saredzam un mēs gribētu, lai šādos noziegumos nebūtu nosacīto sodu, un arī, lai nebūtu arī noilgums šādiem noziegumiem, lai cilvēks jebkurā brīdī, kad viņš savā dzīvē ir gatavs par to runāt un stāstīt, lai viņš varētu vērsties… jo mums ir bijuši gadījumi, kur upuris redz, kad tagad tiek veidota jauna ģimene un jaunas meitenītes tiks pakļautas tam pašam, ko tā sieviete ir piedzīvojusi savā bērnībā, un tas ir motivators, lai viņa vērstos, piemēram, Martā, un kaut ko stāstītu par savu pieredzi. … Mēs dzirdējām dažādas metodes, kas tiek pielietotas, un, ja tu vēl esi mazgadīgais un tu vēl īsti nesaproti un šeit ir arī ka netiklas darbības, kas tiek izdarītas ar mazgadīgo, daudzas lietas, ko vēl tas bērns nav spējīgs saprast, kas ar viņu notiek. Tas arī atstāj iespaidu. Un ja vēl tev nav iespēju ne arvienu runāt un tev nav šī te atbalstošā attieksme un tas nāk no ļoti tuviem cilvēkiem vai radinieku loka, tas atstāj lielu ietekmi.

Raidījuma vadītājs: (…) Mēs dzirdējām šeit vairākus viedokļus un pavisam skaidri arī redzam, ka ir jau komentāri par to. Probācijas dienesta vadītājs Papsujeviča kungs cēla roku, dzirdot ka mēs runājam par šiem sodiem. Tika pieminēts arī Probācijas dienests. Utināna kungs sacīja, ka … vai tiešām tā ir, ka izcieš bargu sodu, un šis cilvēks nesatiek Probācijas dienestu?

Mihails Papsujevičs (Valsts Probācijas dienesta vadītājs): Es minēju to iepriekš, ka tas bija līdz 2011.gada 11.oktobrim. Kopš šī brīža visi noziedzīgi nodarījumi, kas izdarīti sākot ar 2011.gada 11.oktobri, probācijas uzraudzība ir obligāts papildsods par četriem dzimumnoziegumu pantiem. Tas ir 159., 160., izvarošana, vardarbīga dzimumtieksmes apmierināšana, un vēl divi nākamie, tai skaitā netiklās darbības. Līdz ar to tur nav stāsts par to, ka var piemērot vai nepiemērot, bet viņš vienmēr tiks piemērots. Un tas nozīmē, ka pat izciešot, no šī brīža, pilnu brīvības atņemšanas sodu, sekos probācijas uzraudzība.

Raidījuma vadītājs: Jebkurā gadījumā dzimumnoziedznieks, neatkarīgi no tā, pat, ja viņš ir paveicis jaunu noziegumu, kurš nav dzimumnoziegums, pēc soda izciešanas satiek jūs Probācijas dienestā?

Mihails Papsujevičs (Valsts Probācijas dienesta vadītājs): Nē. Ja viņa aktuālā sodāmība nav dzimumnoziegums, tad probācijas uzraudzība nav obligāta, tas gan.

Raidījuma vadītājs: Labdien! Esat sazvanījuši raidījumu “Krustpunktā”.

Zvanītājs1 (kundze): Labdien! Man arī būtu viedoklis par izvarotājiem. Es uzskatu, ka izvarotājiem ir jāpiespriež maksimālais cietumsods, jāatceļ noilgums vispār. Pat, piemēram, pirms 50 gadiem izdarītie noziegumi ir jāsoda, jo izvarotāji turpina ņirgāties par upuriem gan fiziskā, gan amorālā veidā. Atceļot noilgumu, upuri gūtu gandarījumu par sagandēto, salauzto dzīvi. Tādu upuru Latvijā ir vairāk nekā pieņemts uzskatīt. Upuriem tiek iedvests, ka upuris pats vainīgs, ka nav ļāvis sevi seksuāli izmantot.

Raidījuma vadītājs: Paldies par Jūsus zvanu. Judina kungs.

Andrejs Judins (Saeimas Juridiskās komisijas deputāts, krimināltiesību eksperts, partijas “Vienotība” valdes loceklis): Runa ir par likumdošanas jautājumiem. Pirmkārt par to nosacīto notiesāšanu, kas izskanēja. Mēs pagājušā gadā grozījām likumu un aizliedzām piemērot nosacītu notiesāšanu, ja ir seksuālā vardarbība. Tas ir aizliegts. Runājot par grozījumiem likumā, es domāju ka mūsu problēma, tas ir probācijas, ka mēs strādājam ar cilvēku, kamēr viņš izcieš sodu, bet es domāju būtu pareizi paredzēt uzraudzību nevis kā sodu, bet kā uzraudzību, kā kontroli pār cilvēku arī pēc soda izciešanas, nu lai viņš būtu redzeslokā. Nesauksim to par sodu, bet, lai būtu pamats kontrolēt, ko viņš dara. Bet kur ir viena liela problēma, piemēram, runājot par Liepājas noziegumu, piesprieda piespiedu darbu, bet tur ir problēma, ka paņēma nepareizo pantu. Pantā ir rakstīts 15 gadu sods un nav piespiedu darba. Ja piemēro nepareizo pantu, notiesā pēc nepareizā panta, tad sods sanāk arī nepareizs. Principā ļoti svarīgi, lai prokuratūra strādā pareizi. [Šeit Judins pilnīgi pareizi izpļāpājas un norāda uz tiesnešu un prokuroru neapzinātu vai bieži vien apzinātu (koruptīvi motivētu) nekompetenci, kas ir izplatīta parādība Latvijas (un ne tikai) tieslietu sistēmā.]

Raidījuma vadītājs: Nākamais zvans. Labdien!

Zvanītājs2 (pavecs kungs): Es par to izvarošanu gribu pastāstīt. Te man dzīvesvietā 21 gada vecumā iesēdās par maza bērna izvarošanu, nosēdēja pirmo šito sodu, gadu nodzīvoja brīvībā, atkal izvaroja bērnu un atkal cietumā. Viņš kaut kur 3 reizes sēdēja cietumā par izvarošanu. Nosēd ssvu laiku, gadu nodzīvo brīvībā un atkal cietumā. Un viņam tagad ir kaut kur 60 gadi. Un no 21 gadu vecuma viņš sēdēja par izvarošanu cietumā.

Raidījuma vadītājs: Tāds klausītāja viedoklis. Lūdzu, esat sazvanījuši raidījumu “Krustpunktā”.

Zvanītājs3 (kundze): Mans komentārs ir tāds, ka visus gan vecākos, gan jaunākos noziedzniekus kastrēt un kastrēt. Un tikai tā. Kas ar to būs līdzēts? Viņi baidīsies. Tās ir manas domas. Baidīsies un viņi nedarīs. Tie, kas ir jaunāki, viens no otra viņi pārņem, jo viņi klausās, viņi taču redz, visu dzird ko vecākie runā. Un jaunie iet līdz. Un nekad tas loks nebeigsies, nekad.

Raidījuma vadītājs: Paldies par zvanu. Lūk, mums arī raksta Ata, viņa uzskata, ka šādi cilvēki ir jāoperē. Tas ir līdzīgs viedoklis, jo tā ir viņasprāt psihiska slimība un ķīmiski ar medikamentiem, kā viņa raksta, kastrācija ir iespējama. Viņa saka, ka nevārētu probācījā strādāt ar šādu objektu. Mēs dzirdējām jau iepriekš viedokļus par šo. Kā Jūs to redzat?

Andrejs Judins (Saeimas Juridiskās komisijas deputāts, krimināltiesību eksperts, partijas “Vienotība” valdes loceklis): Jā, bet par to ķīmisko kastrāciju mēs runājām pirms trim gadiem un es domāju pirmkārt pareizi būtu nosaukt šo instrumentu pareizi. Tā nav kastrācija, tā ir terapija, antiandrogēnu medikamentu lietošana. Bet jautājums ir kāds. Ja cilvēks lieto zāles, ir jāņem vērā, ka ir arī citas zāles, kas neitralizē šīs zāles. Ja mēs gribam cilvēkam nodrošināt alibi, mēs varam viņam piedāvāt šīs tabletes, bet mēs nevarēsim izkontrolēt, ko viņš lietos, lai neitralizētu. Bet tur arī ir blakus parādības, ja cilvēks lieto attiecīgas zāles un tas negarantē. Manuprāt, mēs varētu, ja probācija uzskata, ka ir spējīga kā papildlīdzekli to piemērot, to var uzsākt, bet stāstīt sabiedrībai, ka ir tāds brīnumlīdzeklis, ka mēs varam paņemt tableti un atrisināt, tā nav taisnība. Ja kāds domā, ka varbūt to vajadzētu risināt ķirurģiski, tad ir jāņem vērā, ka mēs varam vienu operāciju izdarīt un pēc tam cilvēkam maksāt miljonus par to, ko mēs izdarījām.

Raidījuma vadītājs: Mums ir iespēja pajautāt arī mediķa viedokli. Jūs gan vairāk esat … ar psihoterapiju darbojaties, bet gan jau tur arī medikamenti nav sveši. Utināna kungs, ko jūs varētu teikt cilvēkiem, kuri piesauc dažāda veida kastrāciju.

Artūrs Utināns (Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts): Nu tātad jāatgādina, ka mēs esam Eiropas Savienībā un uz mums attiecas cilvēktiesības un arī uz noziedzniekiem un dzimumnoziedzniekiem attiecas cilvēktiesības un pēc cilvēktiesībām katrs cilvēks var ar savu ķermeni izrīkoties kā viņš vēlas, bet uzspiest kaut ko izdarīt, vienalga kastrācija vai aborts vai vēl kaut ko, nedrīkst.

Raidījuma vadītājs: Bet ir tāds spiediens no daudzu sabiedrības locekļu puses. Ko Jūs šiem cilvēkiem varat pateikt? Cik var noprast, viņi kļūdās jūsuprāt.

Artūrs Utināns (Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts): Tā ir tāda sabiedrības intuitīvā morāle, kas pielīdzina viduslaiku metodēm, kā, piemēram, zaglim nocirta roku. Tā var pielīdzināt to fizisko, to ķirurģisko kastrāciju. Kas attiecas uz ķīmisko kastrāciju, šo antiandrogēnu preparātu lietošanu, viņu darbība beidzās tikko cilvēks pārstāj šos medikamentus lietot. Tie ir depo preparāti, kas darbojas uz mēnesi, trim mēnešiem vai sešiem mēnešiem un attiecīgi cilvēks, šis dzimumnoziedznieks var jebkurā brīdī no viņiem atteikties dažādu blakusefektu dēļ, piemēram, aug krūtis kā sievietei vai parādās ostiropoze, kauli tiek izskaloti un paliek trausli, parādās dažādas apātijas un dzīves jēgas iztrūkuma problēmas un vēl daudz, daudz citu medicīnisku komplikāciju uz kā pamata kā rāda, piemēram, tā pati Norvēģijas pieredze, apmēram iztur divus gadus šādu ķīmisko kastrāciju tā saucamo, un pēc tam dzimumnoziedznieks no viņas vienkārši atsakās.

Raidījuma vadītājs: Šeit mēs faktiski saprotam to, ko tas nozīmē dzimumnoziedzniekam, bet mums savā ziņā jāstrādā pie sabiedrības prāta, ja tā var teikt dakterēšanas, jo mums Edijs arī raksta: “Kāpēc, kāpēc nevar ķīmiski kastrēt?”. Viņam ir līdzība: “Aborti taču ir atļauti, bet šis nē.” Cilvēku prātos tā loģika ir samērā tieša. Kā Jūs to izstāstītu cilvēkiem, kuri klausās. Joprojām tā loģika šādi darbojas.

Artūrs Utināns (Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts): Nu ķīmiskā kastrācija kaut kādā ziņā ir brīvprātīga. Tātad, ja dzimumnoziedznieks piekrīt šai metodei, un kādu brīdi viņš viņu izmanto. Pēc tam viņš atkal pārdomā un no viņas atsakās. Tas ir arī viss. Vienkārši Tās citas metodes, kas ir apļi un psihoterapētiskās metodes ir efektīvākas, jo tas nav kaut kāds sods. Tie cilvēki, kas saka, ka visi nobīsies, viņi savā fantāzijā iedomājas, ka tas ir kaut kas šausmīgi briesmīgs, ko visi izdzirdot dzimumnoziedznieki sāk trīcēt bailēs un tagad pārdomās. Bet tas tā nav. Tā ir parasta injekcija un tas ir arī viss. Un viņš kādu brīdi šai injekcijai piekrīt un pēc tam atsakās. Neviens bailēs no tā nedreb.

Raidījuma vadītājs: Paldies. Tā Rīgas stradiņu universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts Artūrs Utināns nedaudz mazliet nomierinot tos prātus, kuri uzskata, ka ķīmiskā kastrācija ir brīnumlīdzeklis un tad nu ar to būs līdzēts. Paldies Utināna kungam. Judina kungs.

Andrejs Judins (Saeimas Juridiskās komisijas deputāts, krimināltiesību eksperts, partijas “Vienotība” valdes loceklis): Jā, faktiski jau izstāstīts. Es varu vēlreiz atkārtot, ja piemēro šo instrumentu, to piemēro ar personas piekrišanu un cilvēks var pārdomāt un pēc kāda laika pateikt, es negribu vairs.

Raidījuma vadītājs: Un tā vietā viņam kas?

Andrejs Judins (Saeimas Juridiskās komisijas deputāts, krimināltiesību eksperts, partijas “Vienotība” valdes loceklis): Tad nekas. Nu ko, ja viņš atsakās.

Raidījuma vadītājs: Tas ir, viņš izvēlas tā kā soda veidu sev?

Andrejs Judins (Saeimas Juridiskās komisijas deputāts, krimināltiesību eksperts, partijas “Vienotība” valdes loceklis): Tas nav sods. Manuprāt, tas ir blakus instruments, ko var izmantot, nu teiksim tā. Ja situācija, ka cilvēks saprot, ka viņam ir problēma, ka ir brīži, kad viņš nevar savaldīt un nevar kontrolēt sevi, viņš grib atbrīvoties un risināt problēmu, tad papildus visām tām lietām, ko dara probācija, tad varētu būt attiecīga medikamentu piemērošana, bet tas nav brīnumlīdzeklis. Jo cilvēki, viņi nu tā, pievērš uzmanību vārdam kastrācija un domā, nu jā, ja ir kastrācija, tad tas ir neatgriezeniski. Tas ir atgriezeniski. To uz laiku var ierobežot, pēc kāda laika viss atgriežas. Tur tā problēma.

Raidījuma vadītājs: Jā. Te arī raksta Dace: “Nesaprotu kāpēc cilvēki ļaunumu grib atdarīt ar ļaunumu. Viņasprāt uzraudzība un audzinošs darbs ir tas, kas jādara, tam jāvelta daudz vairāk laika un līdzekļi”. Te mēs pie Probācijas dienesta varam vērsties un vaicāt, kas notiek tad, ja cilvēks sajūt, ka ļaunumu atdara tikai ar ļaunumu?

Sanita Jakuševa (Valsts Probācijas dienesta speciāliste): Manuprāt, tas varētu vēl vairāk likt dzimumnoziedzniekam aiziet ēnā. Viņš sajustu šīs te sabiedrības daļas atstumtību un aizietu ēnā, bet tas nebūt neliecina par to, ka viņš pārstātu domāt, fantazēt par dzimumnoziegumiem, pārstātu to darīt. Bet es domāju, ka šie noziegumi… šos noziegumus tad būtu krietni grūtāk atklāt. [Pedofīli jau tā ir ēnā, jau tā sajūt un apzinās sabiedrības atstumtību un tur viņiem arī ir jāpaliek. Panāk, lai pedofīli nebūtu “ēnā” nozīmē legalizēt pedofīliju, kas ir to sapnis un ko tie cītīgi mēģina realizēt, bet kas sabiedrībai nozīmē garantētu bojāeju. Dēļ šīs “atstumtības” šos noziegumus tik tiešām ir grūti atklāt, tādēļ pieķertie pedofīli ir tikai aisberga virsotne, bet risinājums te nevar būt “atēnošana”, jo tas līdzinās slimības ārstēšanai, izdarot pašnāvību.] Un, runājot par šo te kastrāciju, te ļoti daudz kas jau bija minēts, bet, ja teiksim cilvēka motīvs veikt seksuālu likumpārkāpumu ir nenodrošinātas emocionālas vajadzības, tad diez vai kastrācija to atrisinās, un es domāju, ka kastrācijas gadījumā šādam cilvēkam noziegumi kļūtu vēl vardarbīgāki

Mihails Papsujevičs (Valsts Probācijas dienesta vadītājs): Jā, tas ir, es vēl tikai mazliet papildināšu, jo tas ir viens no faktoriem, seksuālā tieksme jeb dziņa. Kad runājam par dzimumnoziegumu, nevajag aizmirst to, ko saka Sanita, par šo te vardarbīgo tieksmju apmierināšanu. Un to kastrācija, ķīmiska, ķirurģiska, to neietekmē. Ja mēs atkal skatāmies no pētījumiem un uz recidīviem, tad recidīvs dzimumnoziegumu gadījumā tieši dzimumnozieguma recidīvs, vienmēr un visās pasaules valstīs, kur tas ir pētīts, ir mazāks nekā cita vardarbīga noziedzīga nodarījuma izdarīšana (slepkavība, miesas bojājumu nodarīšana un tā tālāk). Tad jādomā ir arī par šīm lietām.

Raidījuma vadītājs: Mums cilvēki viens pēc otra raksta ļoti bargus soda veidus, fiziskus soda veidus, es pat varētu necitēt un varbūt te rodas iespaids, ka mēs šeit kādu aizstāvam, kādu, kurš ir pārkāpis likumu [tā arī ir, viss raidījums ir viena vienīga pedofīlu aizstāvēšana un uztraukšanās par to labsajūtu, un raidījuma dalībnieki pat baidās lietot “nepareizus”, nepolitkorektus vārdus, lai tik pedofīli netiktu aizvainoti un tas, neskatoties uz to, ka pedofilija ir viens no necilvēcīgākajiem noziegumiem kāds var būt]. No vienas puses var saprast, no otras puses šī ļaunuma atdarīšana ar ļaunumu. Kā Jūs redzat, strādājot tieši ar upuriem, kur ir tā robeža, kad sabiedrība jūtas un upuris sapratis, ka, jā, noziedznieks ir nolikts pie vietas pareizā veidā un tai pašā laikā mēs tomēr esam civilizētā sabiedrībā?

Iluta Lāce (Resursu centra “Marta” vadītāja): Svarīgi upurim redzēt, ka noziedznieks saņem sodu par nodarīto, ka viņš uzņemas un saņem savu vainu un tad tas paņem nost upurim šo te vainas sajūtu un viņš saprot, ka viņš ar šo sajūtu, to, ka viņš ir tāds, kāds viņš ir, vai kā viņš ir uzvedies nekādā veidā nav izraisījis to, ka pret viņu šādi var citi cilvēki izturēties. Un tas ir ļoti, ļoti svarīgs aspekts un tāpēc ir svarīgi, kad ir soda mēri, kad ir šīs te sociālās korekcijas programmas, kad ir, kad tiek veidota šī te empātijas spēja dzimumnoziedzniekiem un kad viņi spēj saprast, ko viņi ir nodarījuši tam cilvēkam, kuru viņi ir izmantojuši, lai apmierinātu savas tieksmes un vajadzības.

Andrejs Judins (Saeimas Juridiskās komisijas deputāts, krimināltiesību eksperts, partijas “Vienotība” valdes loceklis): Es domāju, ka šajā studijā neviens nav pret sodīšanu [visa raidījuma gaita gan liecina pretējo], bet sods pats par sevi neko neatrisina [atkal kārtējā maldināšana – sods pats par sevi daudz ko spēj atrisināt, lai gan ne visu un lai gan reizēm ar blaknēm] un mēs te runājam par to kā nodrošināt rezultātu, lai nebūtu tā, ka mums ir gandarījums brīdī, kad mēs lasām spriedumu un dzirdam ka jā, viņš ir sodīts ļoti nopietni, bet pēc kāda laika, varbūt pēc ilga laika, viņš izdara jaunu noziegumu. Mēs tiešām runājam par soda samērību [un Judins cītīgi aizstāv nesamērīgi maigus sodus pedofīliem].

Man gribētos pievērst uzmanību vēl vienai problēmai. Šodien mēs runājam par cilvēkiem, kas jau ir institūciju redzeslokā. Viņi kaut ko izdarīja, bet policija atklāja noziegumu, tiesa notiesāja, lieta bija izmeklēta, probācija strādā. Bet tas notiek pēc pieciem vai desmit gadiem, bet dažreiz varbūt vispār nenotiek. Un te ir liels jautājums ko mēs varam darīt, lai tie noziegumi vispār nenotiktu vai, ja darbības tādas notika, tad kā reaģēt laikus. Un es domāju, ka ļoti svarīgi, lai bāriņtiesa, skola, cilvēki, kas strādā ar bērniem, tam pievērstu uzmanību. Starp citu, arī sabiedrība. Tagad mēs runājam par tiem pedofīliem, bet ir kaimiņi, ir cilvēki, kas redz. Aizdomas ir. Ko dara kaimiņi? Viņi apspriež to virtuvē un, ja tas ir viss, tad būtībā viņi savu pilsonisko pienākumu nepilda. Ir jāziņo bāriņtiesai. Jā, tās ir aizdomas, bet, lai pārbauda, jo tad var palīdzēt bērnam laikus, nevis tā ka viņš izaug ar visām savām traumām, nodzīvoja un tagad viņam sāp, un visu mūžu sāpēs. [Pareizi vārdi, kuri praksē var izvērsties agresijā pret nevainīgām ģimenēm un bērniem, ar kuriem ģimenē pa lielam viss ir kārtībā. Gadījumā, ja institūcijas, kurām tiek ziņots ir korumpētas un ir iesaistītas naudas pelnīšanā uz bērnu rēķina, tad jebkurš ziņojums var kalpot par iemeslu, lai izņemtu bērnu no ģimenes, un tad nevis tiktu veiktas reālas pārbaudes, bet tiktu “saformēti dokumenti” tā, lai padarītu ģimeni par vainīgu neatkarīgi no faktiskajiem apstākļiem].

Tātad principā visai sabiedrībai ir jārunā ne tikai par soda bardzību, bet par ikviena cilvēka atbildību. [Vēl jānorāda, ka Judins te izmanto kārtējo manipulācijas metodi, uzveļot atbildību sabiedrībai, kura arī šī raidījuma laikā parādīja, ka nepiekrīt Judina amorālai un antisociālai tēzei par maigajiem sodiem pedofīliem. Judins pēc būtības saka: “Ak tad nepiekrītat man, nu tad jūs paši esat pie visa vainīgi”.]

Raidījuma vadītājs: Paldies Judina kungs. (…) Mums pie klausules šo raidījumu arī klausījās Ilona Kroinberga, Providus pētniece, juriste. Labdien! (…) Kas ir jūsu secinājums? Mūsu raidījuma laikā, piemēram, ļoti skaļi izkristalizējas sabiedrības neizpratne par … nevis neizpratne, bet sava veida sapratne tā kā cilvēki domā kas tad notiek ar to sodīšanu un pēc tam tādu cilvēcīgu vai kā daudzi saka pārāk cilvēcīgu apiešanos ar šo dzimumnoziedznieku.

Ilona Kronberga (sabiedriskās politikas centra Providus pētniece, juriste, bijusī Solvitas Āboltiņas (“Vienotība”) padomniece un nākamā Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja): Nu pirmām kārtām mani ļoti uzrunāja tas, ko Utināna kungs teica ēterā. Es gribu, gan neesot psihoterapēte, ne psiholoģe esot, bet juriste, tomēr vērst uz tādu korelāciju. Ja mēs runājam par to, ka mums dzimumnoziedzniekiem ir domāšanas kļūdas, kuras noved arī pie šī noziedzīgā nodarījuma, tad domāšanas kļūdas, par cik dzimumnoziedznieki ir mūsu sabiedrības daļa, lai kā mēs to nevēlētos, ir arī sabiedrībā. [Atkal vaina par atsevišķu sabiedrības indivīdu rīcību tiek novelta uz visu sabiedrību un tas iet komplektā ar to metožu noliegšanu (bargiem sodiem), kas ļauj sabiedrībai sevi attīrīt, laboties un aizsargāt sevi.]

Un šīs domāšanas kļūdas bāzējas bailēs un nezināšanā. Par cik šīs bailes ir un nezināšana ir, tiek meklēti viegli un varbūt ļoti spilgti iztēlē radīti risinājumi, kuri ar savu rezultātu faktiski nenovedīs pie tā, kas ir sabiedrības drošība, kas ir atsevišķa cilvēka, indivīda drošība. Un šeit es gribu vērst uzmanību pirmāmkārtām, ka mums ir vēlreiz jārunā par bērnu tiesībām, par cietušā tiesībām, nevis par sodiem un sodīšanu. Par cietušā tiesībām. [Ar šo tekstu Kromberga parāda, ka viņa ir vai nu klaji nekompetenta persona vai arī viņa ir neliete, kura nekaunīgi maldina sabiedrību, jo pat no šī raidījuma gaitā izskanējušā ir skaidrs, ka, lai realizētu bērna tiesības, ir obligāti “jārunā” par sodiem un sodīšanu, jo upuriem no psiholoģiskā viedokļa tas ir kritiski būtiski.]

Un mums ir otra lieta, par kuru jārunā, tā ir prevencijas sitēma, ko mēs kā sabiedrība varam te un tagad un rīt darīt, lai šādi noziedzīgi nodarījumi nenotiktu vai, ja viņi notiek, lai mēs par viņiem pēc iespējas savlaicīgāk uzzinām. [Šis apgalvojums ir teorētiski pareizs, bet ir jābūt uzmanīgam ar tā realizāciju praksē, jo citu, bēdīgi slavenu valstu pieredze rāda, ka, aizsedzoties ar prevencijas sistēmu, tiek ieviesti organizatoriski mehānismi, kuri rada pedofīliem labvēlīgus apstākļus. Kā viens no šādiem “preventīviem” pasākumiem ir bērnu “izglītošana”, kas reāli izpaužas kā to maitāšana, bērnu nevainības likvidācija, uzdevuma atvieglošana pedofīliem panākt bērna dabīgās pretestības pārvarēšanu un pamanāmu upura psiholoģisku efektu novēršanu, kā arī argumenta došana pedofīlu attaisnošanai, ka “viņš pats piekrita”. Šajā konkrētajā izteikumā Kromberga nerunā tieši par šādu prevenciju, bet, ņemot vērā to, ka Kromberga cītīgi aizstāv maigus sodus pedofīliem un pat izsakās par brīvības atņemšanas sodu atcelšanu, ir ļoti uzmanīgi jāvērtē Krombergas darbība, jo ir liels risks, ka viņa varētu atbalstīt vai nākt klajā ar šāda tipa antisabiedrisku pseidoprevencijas aktivitāšu priekšlikumiem].

Un šeit es gribu vērst uzmanību uz krimināllikuma 22.pantu 2.daļu, es saprotu, ka daudzi no klausītājiem nav juristi, bet šeit ir ļoti vienkārša lieta, jo šeit ir iepriekš neapsolīta slēpšana vai neziņošana par noziedzīgu nodarījumu. Un tātad šis pats 22.pants noteic, ka par neziņošanu neatbild noziedzīgu nodarījumu izdarījušās personas saderinātais, laulātais, vecāki, bērni, brāļi, māsas, vecvecāki, mazmazbērni un tā tālāk. (…) Kā arī tā persona, kura ar noziedzīgu nodarījumu izdarījušo personu dzīvo kopā un kurai ar to ir kopīga saimniecība. Par kaimiņiem šeit nekas nav teikts, bet kaimiņi nav arī tie, kuri izdara pret bērniem dzimumnoziegumus. Lielākā daļa dzimumnoziegumu pret bērniem un to arī parāda Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas 2014.gada pārskats, kur ir fiziska vardarbība, kur ir vardarbība saistīta ar dzimumneaizskaramības pārkāpumiem, viņi tomēr notiek ģimenē lielākoties. [Un te Kronberga par galveno vaininieci pasludina ģimeni un dod teorētisko pamatojumu ģimenes kontroles un iejaukšanās ģimenē pastiprināšanai. Te jānorāda, ka pret šāda veida datiem, uz ko atsaucas Kronberga, ir jāraugās ļoti kritiski, jo tie mēdz būt nepilnīgi un tajos ir tendence pārspīlēt ģimenes vainu. Piesaucot šādus datus, uzmanība tiek novērsta no bērnu apdraudējumiem ārpus ģimenes, kas ir vairāk kā nozīmīgi un par kuru reālo apjomu ar Kronbergu un līdzīgu uzskatu paudējiem var pamatoti pastrīdēties. Visbeidzot jānorāda, ka nekontrolēta iejaukšanās ģimenē un bērnu izņemšana no ģimenēm ne tikai rada ļoti nopietnas traumas bērniem, bet pie noteiktiem apstākļiem atbilst arī pedofīlu ONG (organizētu noziedzīgu grupu) interesēm, jo tādā veidā var samērā viegli un droši nodrošināt piekļuvi bērniem.] Un tad es domāju, ka šis ir tas viens, kas krimināllikuma patstāvīgajā darba grupā tiks skatīts.

Tālāk es gribu teikt sekojošo, ka, manuprāt, ļoti mēs riskējam saņemt ne to rezultātu, ko mēs vēlamies, ja mēs kultivējam viedokli par to, ka personu, kura kādam ir nodarījusi pāri, var vienkārši samaksāt ar savu brīvības ierobežojumu, proti, atsēdot cietumā fiziski to laiku. Kaut vai divdesmit gadu, vienalga, var kaut ko līdzēt tam, kas ir nodarīts ar cietušo. Šī ir ilūzija. Cietušajam nepalīdzēs tas, ka būs vainas sajūta vai kaut kas tam, kurš šo noziedzīgo nodarījumu izdarīja. [Te Kronberga līdzīgi kā Judins ignorē apstākli, ka atsēdēšana izolē varmāku, pasargājot sabiedrību uz attiecīgo laikaposmu un ir kā biedinājums citiem, kā arī to, ka cietušajam ir kritiski būtiski, lai varmāka saņem sodu. Kronbergas agresīvi pašpārliecinātā tonī pauž aplamu un klaji antisabiedrisku viedokli.] Cietušajam ir vajadzīga profesionāla palīdzība, viņam ir vajadzīgs atbalsts, gan te, gan tagad uzreiz. [Te Kronberga līdzīgi Judinam manipulē un rada pseidoizvēli, it kā būtu jāizvēlas cietumsods vai palīdzība cietušajam. Nav jāizvēlas, jāsniedz abi.]

Tas, ka cilvēki tiešām mums atsēž šo laiku un atsēž pa tukšo, mēs par to maksājam no mūsu nodokļu maksātāju naudas, par kuru mēs varētu palīdzēt cietušajam. Un tas būtu, manuprāt, daudz efektīvāk. [Te sākas vaimanas par trūkstošajiem līdzekļiem. Ja nepieciešams, līdzekļus var atrast gan pedofīlu ieslodzīšanai, gan palīdzības sniegšanai cietušajiem, kaut vai uz valsts finansējuma NVO rēķina, bet, ja ļoti gribas taupīt līdzekļus, atslogojot ieslodzījuma vietu budžetu, tad daudz pieņemamāks un efektīvāks līdzeklis ir nāvessoda atjaunošana un tā piemērošana arī pret daļu no dzimumnoziedzniekiem.]

Un līdz ar to mums ir jāmaina šī postsociālistiskā domāšana [tas ir, jāmaina normāla cilvēciska domāšana uz domāšanu, kura ir vērsta uz pedofīlu tiesību aizsardzību kā tas ir Kronbergai, Judinam un Utinānam], kad cietumsods tā ir tikai soda forma. Ja mums nav vajadzīgs, lai cilvēks būtu iespundēts [ir vajadzīgs, lai pedofīli būtu iespundēti, jo tādā veidā sabiedrība tiek pasargāta no šādiem antisociāliem un ļoti grūti labojamiem elementiem] un mēs varam to panākt vēl efektīvāk un ar citiem līdzekļiem [nevar panākt, tas ir gandrīz neiespējami], es teikšu, ka cietumā ir pat atrasties kaitīgi [un te Kronberga nonākt līdz absurdam apgalvojumam, kuru konsekventi turpinot, cietumi ir vispār jālikvidē un noziedzniekus vispār nedrīkst sodīt ar brīvības atņemšanu ].

Ja mēs gribam cilvēkam iemācīt dzīvot sabiedrībā, mēs cilvēku nevaram ielikt cietumā un gaidīt, ka viņš iemācīsies vadīt sevi sabiedrībā. Mums viņam ir jāmāca dzīvot sabiedrībā. [Nobeigumā Kromberga vispretīgākajā veidā iestājas par pedofīlu “tiesībām”, ignorējot sabiedrības tiesības dzīvot drošā vidē un aizsargāt sevi no antisociāliem elementiem. Ja kāds ir izdarījis galēji antisabiedrisku noziegumu, starp kuriem ir arī pedofilija, tad galvenais un primārais uzdevums ir izolēt šo personu, lai tā neapdraud citus, un kā zemāka līmeņa paralēls uzdevums var tik stādīts darbs ar šo personu, lai tā kaut kad iespējams varētu dzīvot sabiedrībā (ja Kronberga un viņai līdzīgie tik ļoti grib labot pedofīlus, lai viņi to dara arī tikai sabiedriskā kārtā). Primārais ir izolācija, jo tas droši garantē, ka sabiedrība uz attiecīgu laiku tiks pasargāta, bet dažāda veida terapijas negarantē pilnīgi neko, visnopietnākā kārtā apdraudot sabiedrību un tā, kā jau tika minēts, ir klaja ņirgāšanās par upuriem.]

Īss ieskats pedofilijas problemātikā

Pirmkārt, jānorāda, ka pedofilija ir viens no pretīgākajiem, drausmīgākajiem un necilvēcīgākajiem noziegumiem. Ir dažādi pedofilijas skatījumi un veidi, bet kā visbīstamākie un necilvēcīgākie ir jāizdala dzimumnoziegumi pret mazgadīgajiem un jebkādi vardarbīgi dzimumnoziegumi pret nepilngadīgajiem. Dēļ tā ka šie noziegumi tiek pastrādāti pret bērniem, kuri savā būtībā ir nevainīgi, kuri ir neaizsargāti un kuri ir sabiedrības nākotne, un dēļ tā, ka to rezultātā bērnam tiek nodarīts ļoti smagas un bieži vien neatgriezeniskas psihiskas traumas, kuras var burtiski iznīcināt veidojošos bērna personību un iznīcināt tā morāli-ētiskos orientierus, šie noziegumi ir pielīdzināmi slepkavībai un to veicējiem pēc būtības pienākas nāvessods. Šī iemesla dēļ daudzu tautu tradīcijās ir pieņemts nogalināt pieķertus pedofīlus un šī iemesla dēļ upuru vecākiem, kuri nav zaudējuši cilvēcību, ir tieksme atriebt bērniem nodarīto, nogalinot varmākas. Šāda pieeja pēc būtības ir pareiza un pie noteiktiem apstākļiem atbalstāma, bet tai ir virkne tehniska rakstura trūkumu, kādēļ oficiāla nāvessoda noteikšana par pedofīliju nav vēlama un optimālāks mūsdienu risinājums ir aizstāt to ar ilgiem cietumsodiem (no desmit gadiem līdz mūža ieslodzījumam).

Tālāk jānorāda, ka vairāku iemeslu dēļ pedofilijas gadījumi ir grūti atklājami un eksistē ļoti augsts t.s. “latentās” (nezināmās, neatklātās) pedofilijas līmenis. Šis apstāklis, kopā ar faktu, ka pedofīli labi saprot un apzinās savu galēji antisociālo dabu un to, ka viņi nekad nevarēs pretendēt uz savu kaislību atzīšanu normālā sabiedrībā, rada apstākļus pedofīlu ONG (organizētu noziedzīgu grupu) darbībai. Pedofīlu ONG ir vienas no visbīstamākajām ja ne pašas bīstamākās no visām ONG un tām ir tendence “iesūkties” varas struktūrās un pārņemt sabiedrības politisko varu. Sabiedrībās, kurās tas notiek, sāk strauji attīstīties visu veidu izvirtības un sabiedrībā sākas pietiekami strauja degradācija un lejupslīde (tas tā notiek gan tādēļ, ka pedofīli ir indivīdi, kuriem nekas nav svēts un nekāda darbība nav nepieņemama, gan arī tādēļ, ka pedofīliem interesē tikai savu tieksmju nesodīta apmierināšana un visu pārējo tie pakārto šim mērķim un citas lietas atstāj novārtā).

Dēļ pedofilijas latentās dabas un dēļ pedofīlu ONG paaugstinātās bīstamības, ir pamatota nepieciešamība samazināt tās latentuma līmeni, bet ir jāuzsver, ka tas ir ļoti grūts uzdevums, ko pilnībā atrisināt nav iespējams. Tā vietā lai pilnveidotu sabiedrības pārvaldi un pastiprinātu izmeklēšanas iestāžu iespējas, mūsdienās daudzviet praktiski tiek realizēts ārprātīgs “out of box thinking” risinājums novērst pedofilijas latentumu, uzsākot faktisku pedofilijas legalizēšanu, kas pilnībā saskan ar pedofīlu ONG stratēģisko virsmērķi. Politisko varu pārņēmušas pedofīlu ONG maksimāli cenšas dekriminalizēt pedofīliju, maksimāli mēģina apgrūtināt pedofilijas gadījumu izmeklēšanu un notiesāšanas iespējamību, kā arī intensīvi dažādos veidos attaisno pedofīliju sabiedrības acīs. Šādi drausmīgi sabiedriskās degradācijas procesi nevar beigties nekā savādāk kā ar sabiedrības pašiznīcināšanos tādā vai citādā formā.

Ļoti būtiski ir zināt pedofīlu pazīmes un psiholoģisko portretu (te jāuzsver, ka šīm pazīmēm ir tikai aptuveni orientējošs raksturs un galīgam slēdzienam ir nepieciešams faktoloģisks apstiprinājums). Daļa pedofīlu mēdz būt klusi, mierīgi, sevī ierāvušies, “maigi”, bet citi ir nervozi un histēriski, kuri mēdz “kasīties” par jebkuru sīkumu. Pedofīli ir pataloģiski meļi, viņiem ir pataloģiska tieksme pēc komforta un viņiem ir raksturīgs izteikts un neadekvāts formālisms.

Pedofīliem nav nekādu morāla rakstura pašierobežojumu, vienīgais, kas viņus ierobežo, savdabīga pašsaglabāšanās tieksme, kura dēļ pedofīlu neadekvātuma ir grūti prognozējama. Viņi parasti vai nu klusiņām “stāv maliņā” vai arī, ja tiek tieši aizskarti, kļūst agresīvi un pilnībā neadekvāti. Dēļ savas klusās dabas un savrupības, pedofīlus parasti nenovērtē (neņem par pilnu) un viņiem ir dabiska spēja “iefiltrēties” gandrīz jebkādās organizatoriskās struktūrās.

Tā kā pedofīliem nav morāla rakstura pašierobežojumu, viņiem parasti piemīt arī virkne citu deviantu īpašību, tai skaitā homoseksuālisms. Tā kā homoseksuālismam un pedofilijai ir līdzīgas dabas cēloņi un tās ir līdzīgas dabas deviantas novirzes, pedofilija ir grūti nodalāma no homoseksuālisma un iet “roku rokā” ar to. Šī iemesla dēļ homoseksualitāte ir viena no pedofīlu pazīmēm un šī iemesla dēļ pedofilijas legalizācija sākās ar homoseksuālisma normalizāciju. Arī organizatoriski pedofīlu ONG vistuvākie sabiedrotie un galvenā sociālā atbalsta bāze ir homoseksuālisti un citas personas ar deviantām psiholoģiskām novirzēm (nākamā tuvākā pedofīlu sabiedroto sociālā grupa ir vieglas uzvedības dāmītes).

Vēl pedofīliem, tāpat kā homoseksuālistiem ir izteikta t.s. “out of box thinkig” domāšana, kura izriet no morālo robežu neesamības un kas nereti izpaužas arī veselam cilvēkam pilnībā nepieņemamos un pat neiedomājamos risinājumos.

Īss kopsavilkums par 29.07.2015 raidījumu “Krustpunktā”

Viss raidījums pēc būtības bija viena liela pedofilijas attaisnošanas akcija, kuras mērķis bija “tradicionālajiem muļķiem” iepotēt nepatiesu atziņu, ka noziegumu apjoms nav atkarīgs no soda bardzības, attiecinot to tieši uz pedofīliem.

Viss raidījums bija viena liela preteklība, kuru par tādu padarīja raidījuma dalībnieku izmantotā valoda, kura dēļ savas tolerantās “apkastrētības” nesaturēja nekādus lingvistiskus pedofilijas nosodījuma elementus. Viss raidījums bija ieturēts tolerances pret pedofīliem garā un grozījās pārsvarā ap to, ka ir jāievēro pedofīlu tiesības un tas radīja vairāk kā pretīgu sajūtu un sapratni, ka šī problēma ir jārisina kardinālām metodēm.

Raidījumā bija viena kaut cik adekvāta dalībniece (Iluta Lāce), kura vismaz pateica, ka no upuru viedokļa ir kritiski būtiski, lai varmākas saņem bargu sodu, kam pretī bija trīs atklāti un nekaunīgi pedofīlu aizstāvji (Judins, Utināns un Kronberga), kuriem neuzdrošinājās iebilst citi raidījuma dalībnieki, lai gan šī trijotne runāja absolūtas un no morālā viedokļa pilnīgi nepieņemamas muļķības. Pedofīlu aizstāvjiem uzmanīgi, ieplānotā scenārija ietvaros piespēlēja arī raidījuma vadītājs.

Interesanta bija Judina un Utināna nostāja ķīmiskās kastrācijas jautājumā, atklājot šīs metodes neefektivitāti un ne izmantojamību. No vienas puses varētu domāt, ka ķīmiskā kastrācija pedofīliem ir pat izdevīga, bet, ja saprotam, ka pedofīliem ir nepieciešams maksimāls komforts un ka ķīmiskās kastrācijas preparātiem ir dažādas nepatīkamas blaknes, tad kļūst skaidrs kādēļ pedofīlu tiesību aizstāvji iebilst (konkrētā gadījumā konstruktīvi un pieņemami) pret šīs metodes izmantošanu.

Un tagad par galveno. Vai soda bardzība ietekmē pastrādāto noziegumu apjomu? Jā, ietekmē un tas ir labi zināms kopš sirmas senatnes. Ar sodu bardzību nevar pilnībā novērst noziegumus, sodu bardzībai ir negatīvas blakusparādības, bet viennozīmīgi sodu bardzība samazina pastrādāto noziegumu daudzumu līdz noteiktam līmenim un notur to tajā. Šī iemesla dēļ pat tolerantētās sabiedrībās slepkavas joprojām liek cietumā. Tāpēc tikai šī iemesla dēļ sodiem par pedofīliju ir jābūt un tiem ir jābūt maksimāli bargiem. Cits iemesls bargu sodu nepieciešamībai ir varmākas izolācija no sabiedrības, kā arī nepieciešamība upurim zināt, ka pedofīls ir saņēmis bargu sodu. Upurim ir kritiski būtiski to zināt, jo tas ir viens no obligātiem psihiskās rehabilitācijas elementiem bez kura upuris var pats pēcāk kļūt par varmāku.  Un šis apstāklis visa cita starpā ir iekšējās sabiedriskās drošības jautājums.

Raidījumā tika apgalvots, ka “labākais cietums ir cietums cilvēkā pašā”, kam teorētiski var piekrist, bet ir pamats apšaubīt šāda “iekšējā cietuma” izveidošanas plašu iespējamību. No vienas puses šāda tipa sociālās korekcijas programmas var realizēt paralēli bargiem cietumsodiem. Viens otru neizslēdz, bet tikai papildina. No otras puses ir jāapzinās, ka pedofīli ir indivīdi ar pataloģiskām melošanas un apkārtējo maldināšanas spējām un indivīdi bez morāli –ētiskiem orientieriem, tāpēc rodas jautājums, kādā veidā tiks noteikts un kontrolēts, ka pedofīla “domāšanas kļūdas” nu ir izlabotas un ka viņš “spēj sevi savaldīt”. Pašreiz izskatās, ka ar pedofīlu vienkārši parunā, dod aizpildīt standartizētus, primitīvus, viegli apejamus testiņus un vienkārši tic uz vārda. Šāda pieeja nav “cietuma radīšana cilvēkā”, šāda pieeja ir soda profanācija un drīzāk izskatās, ka tā ir pedofīlu rehabilitācijas programma pēc “traumas”, kas tika gūta pieķerot, un pedofīlu apmācības programma, lai samazinātu tā atkārtotas pieķeršanas risku.

Interesanti, ka raidījumā izskanēja reliģiska tipa argumentācija, ka “ļaunumu nedrīkst atmaksāt ar ļaunumu” un ka šāda tipa argumentāciju pilnā nopietnībā izmantoja arī juriste Kronberga, kas ir vairāk kā dīvaini, jo klasiskajā jurisprudencē tas skaitās nepieņemami un ir viena no nekompetences pazīmēm. Pats šis reliģiskais apgalvojums ir no konteksta izrauta smalka manipulācija. Pirmkārt ir jāsaprot par kādu ļaunumu iet runa, jo ļaunumi ir dažādi. Ir grēki un mazi grēciņi un ir absolūts ļaunums. Tad, lūk, pedofilija pieder pie absolūta ļaunuma kategorijām (tāda ļaunuma, kurš garantēti iznīcinās sabiedrību), bet cīņā ar absolūtu ļaunumu ir pieļaujamas daudzas atkāpes no ikdienišķajām morāles normām (cīņā pret absolūtu ļaunumu ir piedodami mazi grēciņi un pat atsevišķi grēki).

Kam visizdevīgākā ir “ļaunuma neatmaksāšanas ar ļaunumu” koncepcija? Tieši ļaundariem, jo tad viņi mierīgāk un nesodītāk var veikt savas ļaundarības un pēc tam teikt, “nevajag ļaunumu atmaksāt ar ļaunumu”. Vajag. Ļaunums ir jāsoda, ļaunums ir jāierobežo, pret ļaunumu ir jācīnās, tikai tas ir jādara uzmanīgi, lai cīņā pret ļaunumu izmantotu adekvātas metodes un lai šīs cīņas karstumā pats nepārvērstos par ļaundari. Kad sabiedrība izmisīgi cīnās ar absolūtu ļaunumu, tā var nonākt līdz stadijai, kad tiek pārkāptas adekvātuma robežas un tad ļaunums pārņem to. Šādā attīstības stadijā sodi kļūst neadekvāti bargi, paši ļaundari sāk patvaļīgi visus sodīt par visniecīgākajiem pārkāpumiem un tad tik tiešām kļūst aktuāls sauklis “ļaunumu neatdarīt ar ļaunumu”.

Vēl apgalvojumam “ļaunumu neatdarīt ar ļaunumu” ir individuālās aizsardzības, brīdinājuma un konstruktīvas orientēšanas raksturs, kura mērķis ir pasargāt cilvēku no sīkumainām un bezjēdzīgām atriebībām, koncentrējot cilvēka enerģiju uz pozitīvi konstruktīvu darbību. Tā mērķis ir arī brīdināt, lai cilvēks neiekrīt ļaunuma lamatās un, cīnoties pret ļaunumu, pats nekļūst par ļaundari. Un atkal, tā nav absolūta patiesība un tas neattiecas uz absolūtu ļaunumu. Jebkurš, kurš samierinās ar absolūtu ļaunumu, nepretojas tam vai sadarbojas ar to, tiks garantēti visnežēlīgākā kārtā par to sodīts un to tieksies izdarīt pirmkārt pats absolūtais ļaunums. To, ka tas tā ir, labi parāda arī Latvijas pēdējo desmitgažu pieredze. Latviju jau vairāk kā divdesmit gadus pārvalda ārvalstu specdienestu atbalstītas pedofīlu ONG un Latvijas iedzīvotāji ar to samierinās, par ko pedofīli viņus visdažādākos veidos arī soda. Un turpinās nepārtraukti sodīt vēl un vēl līdz sabiedrība vairs ar to nesamierināsies vai arī līdz sabiedriskā degradācija sasniegs pilnīga sabrukuma un pašiznīcināšanas stadiju.

Visbeidzot jāpiemin pedofīlu aizstāvju uzsvērto seksuālo vardarbību ģimenēs, uzmanības akcentēšanu uz “sabiedrības atbildību” un aicinājumu sabiedrībai pastiprināti “stučīt”. Tik tiešām pastāv seksuālās vardarbības problēma ģimenē, tā ir grūti identificējama un risināma un tur tik tiešām ir nepieciešama sabiedrības modrās acs palīdzība, bet šī objektīvā un ļoti sāpīgā problēma, kura ir jārisina un kuru var risināt tikai ar metodisku ikdienas darbu, tiek mākslīgi izvirzīta priekšplānā un padarīta par galveno, ignorējot virkni citus būtiskus faktorus.

Pirmkārt, ir jāsaprot vardarbības ģimenē apjoms. Saskaņā ar virkni uzticamu ārvalstu pētījumu aptuvenais vardarbības ģimenē apjoms ir zem 10%, no kura seksuālā vardarbība ir ap 1% (šo ciparu apstiprina arī atsevišķu Rietumvalstu pētījumi, kuri uzrāda 25% vardarbības ģimenē apjomu, bet šie 25% ir vidējais rādītājs no aptuveni 10% tradicionālo ģimeņu vardarbības un 33% viendzimuma pāru “ģimeņu” vardarbības). Šo apjomu ir būtiski saprast, lai dēļ tā ka atsevišķās ģimenēs ir vardarbība, nenotiktu vēršanās pret lielāko daļu ģimenēm, kurās vardarbības nav. Kā reiz to arī vēlas panākt pedofīlu ONG, jo tādā veidā tās gan grauj ģimenes institūciju, kas vairumā gadījumu reāli aizsargā bērnus, gan pelna naudu (“sociālie pakalpojumi”, bērnu pārdošana caur adopcijas procedūrām utt.), gan nodrošina piekļuvi bērniem savu devianto tieksmju apmierināšanai.

Otrkārt, ir jāsaprot pilna bērnu apdraudējuma aina. Jā, viens no draudu avotiem ir ģimenē un tuvākais ģimenes loks, bet tik pat nozīmīgi, ja ne nozīmīgāki ir ārējie apdraudējumi, no kuriem visnopietnākos draudus rada pedofīlu ONG. Aizsedzoties ar statistisko datu trūkumu, šis ļoti nopietnais draudu segments tiek vispār ignorēts.

Treškārt, nepilngadīgos būtiski apdraud pati “bērnu aizsardzības” sistēma, kurā ir integrēti pedofīlu ONG dalībnieki. Tas ir jāņem vērā, lai ierobežotu latento pedofīlu un bērnu tirgotāju iespējas veikt birokrātisku agresiju pret ģimenēm, kurās bērns netiek pakļauts vardarbībai, tādējādi izglābjot neskaitāmas ģimenes un bērnus. Šī iemesla dēļ “bērnu aizsardzības” sistēma ir nopietni jāreformē, radot to ierēdņu kontroles mehānismus, kuriem ir tiesības iejaukties ģimenē un izņemt bērnus no ģimenēm. Pedofīlu aizstāvji šo apstākli ignorē, jo viņus neinteresē reāla cīņa pret vardarbību ģimenē, viņus interesē maksimāla ģimenes institūcijas nomelnošana un iespēja izņemt no ģimenēm pēc iespējas lielāku bērnu skaitu. Spriežot pēc pēdējā laika notikumiem un izteikumiem, Kronberga kā VBTAI vadītāja ir sākusi šāda uzstādījuma realizāciju, tāpēc, tiem, kuriem Latvijas sabiedrības un Latvijas bērnu liktenis ir dārgs, vajadzētu visa cita starpā arī pielikt pūles, lai VBTAI vadītāja amatu neieņem tik atklāta un agresīva pedofīlu aizstāve.

Daudz kas no augstāk minētā it kā ir pietiekami vispārzināms un sapratnei gana vienkāršs, tāpēc rodas jautājums, kāpēc Ilona Kronberga, Andrejs Judins un Artūrs Utināns ignorē ābeces patiesības un tik klaji iestājas par pedofīlu tiesībām. Atbilde ir pietiekami acīmredzama. Viņu teiktais liek pamatoti šo trijotni turēt aizdomās par dalību pedofīlu ONG, bet no viņu saistību ķēdes iespējams ātri un viegli nonākt līdz politiskajam spēkam, kuram pašreiz ir vadošā loma pedofīlu interešu lobēšanā Latvijā. Šis spēks ir partija “Vienotība”, kurš nepārtraukti ar savu destruktīvo un antisabiedrisko darbību apliecina, ka tas tā ir. Atklāts paliek jautājums, cik ilgi Latvijas iedzīvotāji to vēl pacietīs un vai Latvijas iedzīvotājiem pietiks veselā saprāta laicīgi saskatīt un adekvāti novērtēt organizētu pedofīlu noziedzīgu grupu dalībniekus no citām partijām (ZZS, NA, SC utt.) un organizācijām.

Avoti:
http://lr1.lsm.lv/lv/lr/arhivs/?__uri=lv/lr/arhivs/&adv=1&channel=1&d=29&d2=29&keyword=&m=7&m2=7&y=2015&y2=2015&page=1

Informācijas aģentūra
/03.03.2017/