Īss ieskats Frīdriha Šillera uzskatos par cilvēka estētisko audzināšanu

Rakstā ir apskatīts viens no iespējamajiem cilvēces garīgās pārveidošanas variantiem. Balstoties vācu dzejnieka un filozofa Frīdriha Šillera rakstu analīzē, tiek nodemonstrētas cilvēka, kurš cieš dēļ jūtu un prāta pretrunīguma, estētiskās audzināšanas īpatnības un tiek parādīts, ka tikai no estētiskas attieksmes pret pasauli var rasties patiesa cilvēka gara brīvība.

Romantisms radās kā dabīga reakcija uz XVIII gadsimta franču Apgaismību un tas sevī ietvēra pietiekami konsekventu pasaulskatu (neapšaubāmi sarežģītu un pretrunīgu). Individuālisms, subjektīvisms un iracionālisms kļūst par tā pamatu. Romantisms ir daudzšķautnaina kustība, kura izpaudās poēzijā, glezniecībā, mūzikā, vēsturē, politikā un arī filozofijā [1, с. 3-29].

Ir dažādi iemesli, kādēļ ir svarīgi pievērsties romantisma filozofijai, bet galvenais no tiem ir apstāklis, ka tā satur vairākas iezīmes un momentus, kas noteicas mūsdienu Rietumeiropas filozofijas būtības un rakstura attīstību. “Romantiķi, – uzsver R.M.Gabitova, – kopā ar citiem tiešo zināšanu teorētiķiem, stāv XIX – XX gadsimta buržuāziskās attīstības pašos pirmsākumos.” Viņu filozofiskās pārdomas kļuva par pamatu S.Kjerkegora reliģiskajai filozofijai, V.Diļteja “Dzīves filozofijai” un F.Nīčem.

Romantiķi bija tieši saistīti ar I.Kanta filozofiju, no kuras aizņēmās daudzas idejas. Tā Kanta apziņas formu “autonomija” un konkrēti māksla, salīdzinājumā ar citām garīgās darbības formām, saņēma vētrainu atbalstu no F.Šillera un J.V.Gētes. Pēdējais priecājās, ka viņam sakrīt uzskati ar Kantu tajā, ka “katrs darinājums eksistē priekš sevis paša” [9, с. 362] un ka māksla, tāpat kā daba, nepakļaujas tiem mērķiem un uzdevumiem, ko tām uzspiež no ārpuses rekomendāciju formā par “derīgo”, “tikumisko” un “taisnīgo”.

Drīz arī tiesības (jurisprudenci) sāka uzskatīt par “autonomu”: “Pat tikumība (…) jurisprudencei nav vajadzīga, lai nodrošinātu savā darbības laukā neierobežotu kundzību; tai ir jābūt pilnībā patstāvīgai” [8, с. 66]. Tas pats notika arī ar reliģiju. F.Šillera laikabiedrs F.Šleijermahers, nosakot reliģiju kā jūtas, nostiprina reliģijas “autonomiju” no zinātnes (teorētiskās darbības joma), tikumības un mākslas (divām praktiskās darbības jomām), ar kurām visbiežāk to jauca un sajauca kopā. Un nostiprinot tādu reliģijas “neatkarību” un “savdabību” F.Šleijermahers sekoja sava laika tendencēm, jo nozīmīga XVIII gadsimta garīgās kustības daļa bija veltīta svarīgāko cilvēces ikdienas nozaru un apziņas formu “atbrīvošanai” un “autonomizācijai”.

Tomēr romantismā apziņas formu autonomizācijas princips tika papildināts ar to hierarhiskas pakļāvības principu, kad viena apziņas forma tika izvirzīta par galveno un dominējošo, tai pat laikā mūsdienu modernisms ir pasludinājis visu šo formu principiālu vienlīdzību. Ja F.Šleijermahers uzstāja uz cilvēka reliģisko pārveidošanu, tad “Vēstulēs par estētisko audzināšanu” vācu poēts un filozofs Frīdrihs Šillers parāda vienu no iespējamajiem variantiem ikdienišķās cilvēka apziņas pārejai uz estētisko apziņu.

Saskaņā ar I.Kanta filozofiju, kura neapšaubāmi atstāja lielu ietekmi uz romantiķiem, F.Šillers tiecās uzskatīt, ka parastā cilvēkā eksistē divas spilgti izteiktas pretējas un savā starpā cīnošās sākotnes: jūtas un prāts. Pirmo viņš nosauca par “jūtu tieksmi”, bet otru par “tieksmi pēc formas”. Jūtu tieksmes priekšmets ir ikdienišķā dzīve visplašākajā šī vārda nozīmē, savukārt tieksmes pēc formas priekšmets ir tēls. Ja pirmais atbilst nepieciešamības likumiem, tad otrais pieder brīvības apgabalam. Nepārtraukta šo divu sākotņu cīņa cilvēkā ir nebeidzamu ciešanu, iekšējas “mētāšanās” un garīgas disharmonijas avots. Kāda ir izeja no šīs iekšējās disharmonijas?

F.Šillera prāt izeja no šīs pretrunīgās situācijas ir cilvēka estētiskajā audzināšanā. Tikai skaistums un tieši skaistums var izveidot cilvēku kā vienotu un harmonisku būtni. Vēl V.Vindeļbands uzsvēra, ka “Šillers kā poēts estētiskajā funkcijā redzēja visbūtiskāko un pilnīgāko cilvēka personības izpausmi” [2, с. 260]. Ir labi zināms, ka pats F.Šillers vairākkārtīgi savos darbos izteicās, ka nav cita ceļa, lai padarītu jūtu cilvēku saprātīgu, kā tikai padarot viņu sākumā estētisku.

Pēc Šillera tieši estētiskā darbošanās noved cilvēka garīgos spēkus – jūtas un domāšanu – līdzsvara stāvoklī, mierā un attiecīgi harmonijā. Kāpēc? Ļoti vienkārša iemesla pēc. Šai gadījumā cilvēka dvēsele ne tikai “necieš” no “vienpusējas piespiešanas” no jūtu vai prāta puses, bet tai vispār nav “nekāda satura” [7, с. 318]. Attīstot šo domu F.Šillers parāda, ka dvēsele šajā estētiskajā stāvoklī izjūt tā saucamo “vienkāršās nenoteiktības” vai arī “vienkāršās noteiktības” stāvokli [7, с. 312]. Šajā stāvoklī “griba iegūst pilnu brīvību starp tām” [7, с. 315].

Tādējādi pēc Šillera sanāk, ka eksistē kaut kāda “estētiskā brīvība”, kura balstās jauktā (jūtu – prāta) cilvēka dabā. Tas ir vidējais noskaņojums, kurā gars neizjūt ne fizisku, ne morālu stimulu, bet ir darbīgs un ir pelnījis, lai to uzskatītu par pārsvarā brīvu noskaņojumu. Ja jūtu noteiktības stāvokli nosaukt par fizisko, bet prāta noteiktības stāvokli nosaukt par loģisko un morālo, tad šis trešais stāvoklis būtu jānosauc par estētisko. F.Šillers uzsver, ka šī brīvība “izslēdz noteiktas esamības” un kaut kādā mērā līdzinās “tukšai bezgalībai” [7, с. 320].

F.Šillers traktē tādu “tukšu bezgalību” kā negatīvo brīvību. Cilvēks šajā estētiskajā negatīvās brīvības stāvoklī, nenoteiktības stāvoklī it kā ieiet “nebūtībā” un kļūst par absolūtu nulli, “ir nulle” [7, с. 321]. Un tālāk F.Šillers dod paskaidrojumus, kas ļauj viņam noteikt ieeju reliģiskā problemātikā. Pasekosim līdzi viņa spriedumiem.

F.Šillers, sekojot I.Kantam, atkārto domu, ka cilvēkā mums “ir darīšana ar galīgu garu, nevis bezgalīgu” [7, с. 314], jo galīgs gars iegūst materiālu domāšanas veikšanai no ārienes. Tālāk, cilvēkā intuīcija (tieksme pēc satura) un prāts (tieksme pēc formas) ir stingri nodalīti. Intuīcijas un prāta “gara pretrunu” konstatēja “transcendentālais filozofs” (I.Kants) kā pieredzes pamatojumu un F.Šillera prāt tas ir konstatēts “ar pilnām tiesībām”.

Bet F.Šillers uzskata, ka nedrīkst I.Kantu saprast burtiski. Tas, kurš I.Kantu saprot burtiski, formas atbrīvošanos no satura (kas pēc Šillera ir galvenais transcendentālā filozofa uzdevums) noved līdz “nepieciešamai pretrunai starp jūtām un prātu”. Šai ziņā F.Šillers uzsver, ka “šāds uzskats neiederas Kanta sistēmas būtībā, bet tas atbilst burtiskai tās sapratnei” [7, с. 291]. Šillers uzskata, ka šāda pozīcija ir radusies dēļ “laikmeta nosacījumiem” [7, с. 147]. “No tīrā prāta krātuvēm viņš iznesa svešu, bet tomēr tik pazīstamu morāles likumu un izlika to visā tā svētumā cienīgumu sasniegušā gadsimta priekšā, maz rūpējoties par to, vai tā spožums neizrādīsies dažām acīm pārāk neizturams.” [7, с. 147].

F.Šillers labi saprot, ka dzīvo citā laikmetā kā I.Kants, tāpēc viņš ņemas “parūpēties” par transedentālās filozofijas neizpildīto uzdevumu un parāda “iespēju savienot” intuīciju (tieksmi pēc satura) un prātu (tieksmi pēc formas).

F.Šillers uzskata, ka abas šīs tieksmes ir garā vienotas. Par garu viņš sauc to, ko I.Kants sauca par intuitīvo prātu vai intelektuālo intuīciju, liekot saprast, ka nekas tāds mums nevar būt. Un te ir jāuzsver, ka pēc Šillera gars no vienas puses atšķiras no abām iepriekš minētajām tieksmēm, bet no otras puses tas veido to “neapšaubāmu vienību”. Komentējot I.Kantu viņš raksta, ka “to, kā šķiet, pietiekami neapdomāja tie, kuri iedomājas cilvēka garu rīkojamies patstāvīgi tikai tad, kad tā darbība ir saskaņota ar prātu, bet kad tā tam ir pretrunā, uzskata viņu par pasīvu” [7, с. 315]. Tādējādi F.Šilleram rodas gara termins viņa paša sapratnē – gars, kurš atšķiras no prāta (“morālā gara”).

F.Šillers uzskata, ka gars parādās pirmkārt estētiskās nenoteiktības stāvoklī, kad jūtu un prāta tieksmju līdzsvars “ļauj rasties brīvībai” [7, с. 316]. Tieši šajā estētiskās nenoteiktības stāvoklī parādās gars, ko var saprast kā gribu.

Likumsakarīgi rodas jautājums: kas tas ir par estētiskās nenoteiktības stāvokli? Tukšums? Nekas? Vai arī tomēr kaut kas cits? Atbildot uz šo jautājumu, F.Šillers saka, ka gars ir intuīcija, bet tāda intuīcija, kura nav atkarīga no ārējas (attiecībā pret garu) ietekmes, un, tieši otrādi, ir brīva darbība. Šai gadījumā katrs intuīcijas akts būs radošs gara pašizpausmes akts jauna darinājuma radīšanā. Tieši tāds Šillera sapratnē ir Gars, bezgalīgā Dievība. Dievībai, bezgalīgajam “garam nav robežu, jo tas sevī satur visu realitāti” [7, с. 320]. Tāpēc šis gars ir realitāte, kurš ir pretējs tukšai bezgalībai, un aizpilda bezgalību. Tam nav robežu un tas izslēdz noteiktas esības. Viņš ir viss [7, с. 320].

Vai “galīgs gars” (cilvēks) var izjust stāvokli, kurš ir analoģisks bezgalīga gara (Dievības) stāvoklim? Var, apstiprinoši atbild F.Šillers. Saskaņā ar viņu “tīrs” estētiskās nenoteiktības stāvoklis arī ir bezgalīgā gara stāvoklis, “augstākās realitātes stāvoklis” [7, с. 322].

Tā kā cilvēks tikai tuvojas estētiskās tīrības ideālam, viņš realizē dievības spējas, kuras ir viņa personībā. Tādējādi F.Šillers kategoriski apgalvo, ka “cilvēks bezšaubām savā personībā nes dievestības iedīgļus” [7, с. 286]. Tā nu sanāk, ka F.Šillera negatīvā, estētiskā brīvība ved cilvēku nevis uz kaut kādu nebūtību (“neko”), bet gan uz visesību (“visu”), nevis uz “bezgalīgo tukšumu”, bet gan uz “bezgalīgu pilnību” [7, с. 320]. Šīs “garīgās pilnības jūtas” izskaidro to specifisko baudu, ko cilvēks izjūt estētiskā stāvoklī.

Cilvēks šādā stāvoklī “rada augstākās pakāpes realitāti (- estētisko realitāti) un rada pats sevi kā vispusīgu un harmonisku personību, bet sabiedrību kā estētisku sabiedrību” [5, с. 388]. Tā Šillera prāt notiek nepieciešamā cilvēka dabas apvienošana, pazūd “prāta aptumsums”, tiek panākta patiesa “apgaismība”, garīga “pilnība”, “estētiskā kultūra” un patiesa reliģiozitāte.

Atsauces:
[1.] Антисери Д., Реале Дж. Западная философия от истоков до наших дней: в 4-х т. СПб.: ТОО ТК «Петрополис», 1997. Т. 4. От романтизма до наших дней. 880 с.
[2.] Виндельбанд В. От Канта до Ницше: история новой философии в ее связи с общей культурой и отдельными науками. М.: Канон-пресс, 1988. 496 с.
[3.] Габитова Р. М. Философия немецкого романтизма. М.: Наука, 1978. 288 с.
[4.] Котенева А. В. Проблема личности и духовного преображения человека в психологии и христианской антропологии // Труды членов Российского философского общества. М.: Российское философское общество, 2007. Вып. 14. С. 291-302.
[5.] Михайлов А. В. Шиллер Фридрих // Новая философская энциклопедия: в 4-х т. М.: Мысль, 2001. Т. 4. С. 388-389.
[6.] Челышев П. В. Обыденное сознание, или Не хлебом единым жив человек. М.: МГГУ, 2007. 359 с.
[7.] Шиллер Ф. Статьи по эстетике // Шиллер Ф. Собр. соч.: в 7-ми т. М.: Художественная литература, 1957. Т. 6. 794 с.
[8.] Шлейермахер Ф. Э. Д. Речи о религии. Монологи. М. – К.: REFL-book; ИСА, 1994. 432 с.
[9.] Эккерман И. П. Разговоры с Гѐте в последние годы его жизни. М. – Л.: Academia, 1934. 968 с.

Pāvels Čeliševs, filozofijas doktors
/2014/

Avots:
http://www.gramota.net/materials/3/2014/8-2/50.html

Informācijas aģentūra
/29.06.2018/