Par Tuvajiem Austrumiem, islāma pasauli, Turciju un nepieciešamību (necilvēcības draudu iespaidā) visiem cilvēkiem apvienoties

00573_daesh_cKrievu politologa, dramaturga, režisora, zinātnieka, rakstnieka, sabiedriskā darbinieka, politiķa un analītiskā centra vadītāja Sergeja Kurginjana analītiskā raidījuma “Spēles jēga” (09.12.2015) fragmenti, kurā, stāstot par Krievijas – Turcijas incidentu un savstarpējām attiecībām, viņš pastāsta par pietiekami drūmu globālo procesu attīstības modeli un definē darbību principu visdrūmāko pasaules attīstības scenāriju nepieļaušanai, ko lakoniski var izteikt ar modificētu komunistu saukli: “Visu zemju cilvēki – apvienojieties!”
00573_daesh3

00573_daeshKam interesē pasaulē reāli notiekošais, kas neizbēgami atbalsojas arī Latvijā, ieteicams izlasīt/noskatīties šo materiālu, kurš visa cita starpā ir arī informatīvi bagāts, redzesloku paplašinošs un noderīgs tai skaitā arī lokālo provinciālo Latvijas problēmu sapratnei un risināšanai.

Par Turcijas – Krievijas konfliktu

(…) Turcija, notriecot Krievijas militāro lidmašīnu, veica kaut ko drausmīgu attiecībā pret Krieviju. Mēs zinām, ka tās bija izplānotas lamatas, kurās piedalījās vairākas lidmašīnas, tai skaitā lidmašīna no Saūdu Arābijas, un ka tur piedalījās NATO štāba vadība. Mēs [Krievija] daudz ko varētu pateikt šai sakarā, bet ko tālāk?!

Kad Vladimirs Žirinovskis vai jebkurš cits opozīcijas politiķis kaislīgi kliedz, ka vajag dot triecienu no kosmosa vai darīt ko tamlīdzīgu, tad tas ir viens. Vladimirs Putins nevar atļauties kliegt ko nereālu, viņam ir reāli jādara. Jebkurš opozīcijas politiķis var kliegt, ka ir jādara kaut kas neizdarāms, zinot, ka to izdarīt nevar, lai pēc tam teiktu valdošajiem politiķiem: “Bet kāpēc jūs to nedarāt?”. (…)

Vairāk kā 50 gadus veca karikatūra.

Vairāk kā 50 gadus veca karikatūra.

Mums ir jāņem vērā tās valsts [Krievijas] iespējas, kura reāli eksistē, nevis mūsu iedomu valsts iespējas. Trieciens pa Turciju nozīmē šīs reālās valsts karu ar NATO. Un kā šī reālā Krievija karos ar NATO?! Ar stratēģiskajiem kodolieročiem?! Un kas pēc tam būs?! (…)

Patreizējā Krievija nav gatava militāram konfliktam ar NATO, bet uz Turcijas provokāciju obligāti ir jāatbild. Es patiesībā nezinu vēsturē tādu gadījumu, kad tik demonstratīvi nekaunīgi tika notriekta militārā lidmašīna un netika no otras puses uz to atbildēts. Atstāt šo incidentu bez atbildes nozīmē drausmīgu “sejas” pazaudēšanu, bet tai pat laikā jebkura atbilde nozīmē iekļūšanu lamatās, kurās no vienas puses Krievijai būs ļoti liels izaicinājums, bet no otras puses pašreizējā Krievija šāda veida izaicinājumiem nav gatava. (…)

Viss, ko Krievija var darīt šai situācijā, ir meklēt asimetriskas atbildes iespējas, izdarīt spiedienu uz Turciju, pēc iespējas lokalizēt Krievijas pretenzijas pret Turciju, noreducējot tās līdz Erdoganam, un pacenšoties kaut kādā veidā noregulēt konfliktu ar Turciju, vienlaicīgi izdarot uz to spēcīgu spiedienu. (…)

Mēs nedrīkstam novest situāciju līdz karam ar Turciju, kas nozīmē karu ar NATO. Nekas tāds nebija iepriekšējo krievu – turku karu laikos, izņemot Krimas karu, kad varenā Krievijas impērija (vēl nesamaitātā un globālismā neievilktā) bija spiesta karot ar kvaziNATO. Un mēs visi zinām ar ko tas beidzās [Krievija zaudēja karu, kurā pret to karoja visa pārējā civilizētā pasaule un ar to brīdi sākās Krievijas impērijas noriets, kurš beidzās Pirmā pasaules kara laikā]. (…)

Mums ir jāsaprot reālā situācija un jābūt maksimāli atbildīgiem. Tiem, kuri aicina uz visradikālāko rīcību, vajadzētu atvērt acis uz Krievijas realitāti un kaut vai sevi sagatavot kritiskai situācijai, sākot dzīvot savādāk. Šādi aicinājumi ir daļa no “trakonama”, kā izpausmes ir vērojamas visapkārt, tai skaitā arī armijā.

Man ir viena drausmīgi murgaina fantāzija: kad Krievijas armijas centrālais štābs dod morzas ābecē vai tamlīdzīgos veidos pavēli armijas daļai, tad armijas daļas pārstāvis atzvana pa mobilo telefonu un saka: “Jūs beidziet mums tās figņas sūtīt, pasakiet normāli pa mobīlo, kas mums ir jādara?”. Lai gan tā ir mana murgaina fantāzija, bet diemžēl realitāte ir tuva tai. (…)

Jā, mēs gribam iebiedēt daļu Turcijas elites, vienus ekonomiski, citiem pateikt: “Mums veidojās tik izdevīga sadarbība, bet tagad dēļ Erdogana viss deg”. Tālāk varam izdarīt spiedienu uz turku patērētāju un uz turku ražotājiem, izolējot tos, un ar mums pašiem [Krieviju] viss būs kārtībā, visu trūkstošo droši varēs aizstāt – būs gan tomāti, gan viss pārējais. (…)

Tātad mēs varam “piežmiegt” “apakšas”, mēs varam “piežmiegt” tos, kuri gribēja baroties no mūsu projektiem, mēs varam runāt ar cilvēkiem Turcijā, kuri negrib šādu notikumu attīstību (tādi cilvēki ir), mēs varam izmantot daudzos Erdogana ienaidniekus un mēs varam strādāt ar cilvēkiem, kurus iespējams motivēt citiem līdzekļiem (visdažādākajiem, tai skaitā arī ar vismodernākajiem, neuzskaitīšu tagad tos visus). (…)

Turku militāristi ir ļoti nikni uz pašreizējo Turcijas režīmu un viņi ir stipri “aplauzti”. Un “aplauzti” viņi pirmkārt ir no Eiropas un visu Rietumvalstu puses, kuri nedeva Turcijai apsolīto vietu Eiropas Savienībā. Turku militāristi tādējādi nokļuva idiotiskā situācijā, jo viņi gāja uz to desmitgažu laikā. Katru reizi, kad Turcija gribēja mainīt šo virzienu, turku militāristi izdzina ielās tankus un veica represijas. Un pēc tā viņiem pateica: “Kāpēc jūs vispār to darāt?! Ja dēļ Turcijas iestāšanās Eiropas Savienībā, tad tas nekad nenotiks, tāpēc izbeidziet to un paslēpieties labi, jo mēs tūlīt jūs sāksim “sēdināt”, nevis jūs mūs”. Lūk, tas arī ir Erdogans.

Tātad mēs varam mazliet pamodināt šos turku militāristus, jo ne jau viņi visi tur cietumos nīkst. Viņi ir pat ļoti labi pozicionējušies. Viņi nav “mūsu” [Krievijas], bet pārsvarā ar orientāciju uz Izraēlu, bet mēs arī to kaut kā varam sakombinēt. (…) Tādējādi summējot visas šīs mūsu iespējas mēs kaut kā varbūt arī varam mainīt Turcijas politikas virzienu. Es līdz galam par to neesmu pārliecināts, bet to visu vismaz var pamēģināt izdarīt.

Situācija ir tik dramatiska, ka jebkuras pārliecinošas darbības, kuras neizraisa karu, ir labas. Es te nerunāju par to “Pelēko vilku” pārstāvja, kurš demonstratīvi nogalināja mūsu [Krievijas] lidotāju, likvidāciju, bet par daudz nopietnākām darbībām, kuras parāda, ka ar Krieviju jokot nevar, bet kuras neizraisa karu.

Bet tas viss strādās tikai tai gadījumā, ja Turcija nav nopietni pieņēmusi pasūtījumu uz antikrievisku politiku. Ja Turcija un visa turku elite ir pieņēmusi pasūtījumu uz antikrievisku politiku, tad nekas nelīdzēs: lai ko arī Krievija darītu, agri vai vēlu Turcija izprovocēs nopietnu konfliktu. Šai gadījumā Krievijai konfliktu uzspiedīs pat ja tā būs maiga kā nekad un mēģinās rīkoties tikai asimetriski. (…)

Piemēram, Ukrainas elite ir pieņēmusi pasūtījumu uz antikrievisku politiku. Ko tur tālāk var ar viņiem darīt? Viņiem ir pasūtījums “močīt moskaļus” ar attiecīgu naudisku nodrošinājumu un drošības garantijām, tai skaitā evakuācijas. Ja Ukrainas elite to nedara, tad viņi uzreiz var “gulties zārkā”. Vašingtona pateica “vajag”, Kijeva atbildēja “yes”. Un ko citu Kijeva lai dara, jo viņi taču ir pieņēmuši attiecīgu pasūtījumu?! Tāpēc Kijeva to darīs. Viņi ne pārāk tic amerikāņiem un baidās, ka amerikāņi vienā brīdī var atlekt nost un tas viss beigsies ar Dienvidvjetnamu, kur amerikāņi bēga un pameta likteņa varā savas marionetes, bet no otras puses viņi mierina sevi ar domu, ka šodienas Krievija nav PSRS (un tā ir taisnība), ka ASV ir spēcīgi, ka Eiropa ir vienota utt. Un šādi sevi pašiedvesmojot, Ukrainas elite izpilda antikrieviskas politikas pasūtījumu.

Ja arī visa Turcijas elite ar tās visdažādākajām sastāvdaļām ir pieņēmusi šādu pasūtījumu, tad situācija ir ļoti drausmīga. Nevis vienkārši slikta vai ļoti slikta, bet ļoti drausmīga, visdrausmīgākā kopš 1980-ajiem gadiem. Un šī ļoti drausmīgā situācija nekādi nav savienojama ar to Krievijas valsti, kura pēdējos 20 gados tika veidota. Šī valsts neizturēs nopietnu Turcijas spiedienu. Pie tam mēs esam pārliecināti, ka Turcijas spiediens tāpat nebūs tieši militārs. (…)

Ja Turcija nopietni uzsāks destruktīvu darbību Krimā, tad visa pašreizējā Krievijas politika tur nav neko vērta. Turcijai ir ļoti lielas iespējas aktivizēt krimas tatārus. Tas pats attiecas arī uz Kaukāzu, ja Turcija sāk nopietni ar to nodarboties. Par Azerbaidžānu vispār nav ko runāt. Un tālāk ir Pievolgas reģions. Un tad ir viss. Tāpēc ir jāsaprot, kas patiesībā ir Turcija.

Vai var uz to atbildēt? Jā var, bet tikai ar staļinlaiku metodēm. Bet ko tas patiesībā nozīmē, kurš to darīs, kā šī jaunā “staļinlaiku” sistēma spēs sadzīvot ar pašreizējo Krievijas sistēmu nav skaidrs. Tās visas ir fantāzijas. Mani interesē kāda atbilde reāli būs, nevis tas kāda atbilde varētu būt, ja mēs pēkšņi kaut ko radīsim. Ko mēs radīsim? Mēs sāksim represijas? Un cik cilvēki veiks šīs represijas, neņemot naudu no tiem, kuri jārepresē, un viņu vietā nerepresējot nevainīgos?! Vai arī neizmantojot represijas kā naudas izspiešanas līdzekli?!

Jebkuru represiju veikšanai ir nepieciešams idejiski motivēts un, piedodiet, arī morāli tīrs cilvēku kontingents. Kur pašreizējā Krievijā ir subjekts, kurš ko tādu varētu izdarīt?! Kurš to darīs? Tautas masas? Un vai tas netiks darīts pēc principa, ko savulaik gnostiķu [kataru] vajāšanas laikā Francijas dienvidos definēja grāfs Simons de Monfors (1208 – 1265). Kad viņam pajautāja kā atpazīt gnostiķus, ja viņi ir tādi paši kā visi pārējie kristieši, viņš atbildēja: “Nogaliniet visus, tālāk Dievs debesīs izšķiros kurš ir kurš”. Kāds tad būs princips? Un galu galā, kur ir tā tauta, kas uz to ir spējīga?! Es ar mūsdienu Krievijas tautu saskaros regulāri. (…)

Situācija ir ļoti drūma. Drūmāka kā jebkad šajos vairāk kā divdesmit gados. Bet tas nenozīmē, ka nevajag orientēties situācijā.

Tagad, kad Krievijā ir sācies antiturkisma vilnis, tajā aktīvi piedalās tautas, kuras ir cietušas no turkiem un kristiešu pasaules tautas. Es piemēram neesmu pārliecināts, ka Krievijas – Turcijas kara gadījumā Grieķija kā NATO dalībvalsts izpildīs savas saistības attiecībā pret Turciju. Vai, piemēram, tā pati Bulgārija.(…)

Mustafa Kemals Ataturks

Mustafa Kemals Ataturks

Pašreizējos antiturku noskaņojumos Krievijā ir daudz kas patiess un daudz kas nepatiess. Visnepatiesākie šai ziņā ir armēņi, kuri sen grib jaunu vēstures koncepciju. Tas atbilst viņu nacionālajām interesēm, bet ne viņiem, ne kādam citam nav tiesību savas nacionālās intereses uzdot par Krievijas nacionālajām interesēm. Armēņi neieredz boļševikus un Ļeņinu, jo viņš savulaik noslēdza vienošanos ar Mustafu Kemalu Ataturku (1881-1938) un atbalstīja Turciju, tādējādi nododot gan grieķu, gan armēņu pasauli.

Tas viss gan ir tā, gan ari nav tā. Pirmkārt Ļeņins rīkojās nevis armēņu tautas interesēs, bet gan visas Padomju valsts interesēs. Viņš nevarēja priekšplānā izvirzīt vienas tautas intereses uz citu tautu interešu rēķina. Ja viņš nebūtu noslēdzis šo vienošanos, tad viņš uzrautos uz lēnas darbības mīnām un iekļūtu lamatās. Un, ja šādi atbalsta armēņus, tad ko lai dara ar Azerbaidžānu?

Otrkārt visas šīs armēņu un grieķu spēlītes vairāk atbilda Lielbritānijas interesēm. Treškārt Padomju Savienībai kā ateistiskai komunistiskai valstij vairs nebija pamata radīt priekšrocības pareizticīgo tautām. Pat pareizticīgā Krievijas impērija nekad neatļāvās ierobežot tiesībās islāmticīgos, jo ļoti labi saprata, ar ko tas beigsies. (…)

Visbeidzot apgalvojumi, ka Kemals Ataturks piekrita izveidot komunistisku Turciju un Ļeņins tam noticēja, pilnībā neatbilst vēsturiskai patiesībai. Jā, Kemals to apgalvoja, bet cilvēki, kam viņš to stāstīja, ļoti labi saprata, ka Kemals melš niekus, lai tikai izglābtu kaut kādu (pēc iespējas lielāku) Turcijas daļu Osmaņu impērijas dalīšanas procesā. Osmaņu impēriju centās dalīt tā, lai nekāda Turcija pāri nepaliktu. Vēl daži griezieni un tā arī notiktu. (…)

Osmaņu impēriju sāka dalīt pēc tam, kad tā Pirmajā pasaules karā nostājās Vācijas pusē un Vācija sāka zaudēt. Kemals gribēja saglabāt kaut kādu Turciju un tamdēļ viņš ņēma palīgā nevis komunistisko ideju, bet gan ideju par laicīgu, buržuāzisku, eiropeisku turku valsti, kura pēc tam iekļausies vienotā Eiropas tautu saimē. Ļeņins to ļoti labi saprata, tāpat kā to, ka šīs idejas realizācijā Kemalam un viņa pēcnācējiem vismaz gadus septiņdesmit būs iekšpolitiski ļoti daudz ko darīt. Lai to izdarītu, vajadzēja apspiest visu, kas ir saistīts ar islāmu – gan ar radikālo, gan ar mēreno sufistu islāmu. Tāpēc viņš veica armēņu genocīdu, tāpēc veica masu kurdu slepkavības un tāpēc represēja arī sufistu islāma pārstāvjus. Kemals savu Turcijas valsti veidoja ar neiedomājami nežēlīgām metodēm. (…)

Ļeņinu šāda Turcijas valsts apmierināja, pat neskatoties uz to, ka viņam vajadzēja ziedot dažas teritorijas. Ļeņins ļoti labi saprata, ka, ja viņš iesaistās konfliktā ar Kemala Turciju, tad viņš strādā nebūt ne savas valsts labā. Daļu Armēnijas viņš saglāba un tur Padomju periodā tika izveidots kas tāds, kad iedzīvotāju skaits tikai pieauga (bet pēc PSRS sabrukuma Armēnijā iedzīvotāju skaits samazinājās un iedzīvotāji emigrē no “neatkarīgās” Armēnijas). (…)

Tātad Ļeņins rīkojās visu Padomju valsts tautu interesēs, kas prasīja spēku samēru (balansu). (…) Galvenais Ļeņinam bija iegūt kaimiņos valsti, kura ir pilnībā sterilizēta no jebkāda veida ekspansionisma. Ir Turcija ar savu teritoriju un viss, un viņa nekur tālāk pat nedomā līst. Un šai ziņā ir pilnīgi vienalga vai tā ir prorietumnieciska, antirietumnieciska vai vienalga kāda Turcija. Tur bija spēcīgi komunistiski spēki un spēcīgi prokrieviski spēki. Un visi šie spēki tika likvidēti uz ko Padomju valsts samērā vienaldzīgi noraudzījās.

Attiecībā pret Grieķijas komunistiem PSRS izrīkojās pavisam nesmuki. Jā grieķiem ir pamatota pretenzija šai ziņā pret mums, bet mēs [PSRS] nevarējām rīkoties savādāk, jo pretējā gadījumā mums uzreiz 1945.gadā [uzreiz pēc 2.Pasaules kara beigām] atkal vajadzēja sākt karot. (…) Kopējās intereses ir stādāmas visaugstāk un nevienai daļai no kopējā nav tiesību pieprasīt sev kaut ko īpašu. Visi ir vienlīdzīgi. (…)

Šodien mums [Krievijai] ir jāorientējas uz tiem, kuri mūs mīl, un kuri ir ar mieru sadarboties bez īpašiem nosacījumiem. Ja Armēnija, piemēram, patiešām sapratīs, ka ar ASV tai nekas neizdosies, ka blakām ir Irāna un Turcija, ka ar Irānu arī nekas nesanāks, bet ar Turciju Armēnija ir nolemta kārtējam totālam genocīdam, tad Krievija ar Armēniju var no jauna sākt veidot labas attiecības. Un pat šai gadījumā Krievijas iespējas ir ierobežotas dēļ tā, ka Krievijā ir ļoti spēcīgs nevis islāma, bet gan tjurku faktors. Tjurki kopsummā ir otra lielākā Krievijas tauta (tautu grupa) pēc krieviem [apm. 12 miljoni]. Eirāzija nevar būt armēņu vai kādas citas mazas tautas, Eirāzija var būt tikai vai nu krievu vai nu tjurku [turku, azerbaidžāņu, tatāru, uzbeku u.c., kopsummā pasaulē ir apmēram 150 – 200 miljoni tjurki, no kuriem 55 miljoni dzīvo Turcijā, 26 miljoni Uzbekistānā, 15 miljoni Irānā, pa 12 miljoniem Krievijā un Kazakstānā, 11 miljoni Ķīnā un 9 miljoni Azerbaidžānā].

[Krievus nemīlošajiem, kuri dēļ sava antikrieviskuma var simpatizēt jebkuram Krievijas ienaidniekam, vajadzētu padomāt vai Latvijas objektīvajās interesēs ir padomizēta krievu jeb slāvu jeb baltslāvu Eirāzija vai arī pietiekami nežēlīgo un latviešiem svešo turku Eirāzija.]

Saprotot cik liels Krievijā ir tjurku iedzīvotāju daudzums, uzsākt ar šo Krievijas valsti tiešu konfliktu ar visu tjurku pasauli, tai skaitā Azerbaidžānu (pat neskatoties uz to, ka tjurku pasaule nav viendabīga), ir neprāts. (…)

Turcijas valstiskuma modeļi

Turcija visā savā pastāvēšanas laikā ir veidojusi trīs veidu valstiskuma modeļus.

1. Pirmais Turcijas valstiskuma modelis, kuru es jau aprakstīju, ir Kemala Ataturka (kemaliskais) valstiskuma modelis. Tā ir klasiska modernisma [eiropeiska] valsts – laicīga, turciski nacionāla un ar aizliegumu uz reliģisko dominanti. Tā ir tāda pati valsts kā Francija, Vācija un citas Eiropas valstis, kurai bija jāiekļaujas kopējā Eiropas puzlē. Šis Turcijas valstiskuma modelis Krievijai ir visizdevīgākais, jo tam vispār nav nekāda ekspansionisma pafosa. Šīs modelis var būt pat ļoti neizdevīgs Turcijā dzīvojošajiem neturkiem un viņi mūs var apvainot (piemēram, kristieši), ka mēs kaut ko tādu atbalstām, bet Krievijai kā valstij tas ir izdevīgs modelis, jo jebkurai valstij ir izdevīgi robežoties ar kaimiņvalsti, kurai nav ekspansionisku pretenziju pret tevi.

Tjurku ekspansija Krievijai ir visbīstamākā. Tjurku ekspansija ir daudz bīstamāka par Irānas ekspansiju (nerunājot nemaz par to, ka attiecībā uz Krieviju viņas vispār nav), jo Krievijas teritorijā nav persiešu iedzīvotāju, bet tjurku Krievijā ir daudz. Un Turcija ir tjurku pasaules centrs, neskatoties uz visām viņu ļoti sarežģītajām iekšējām sasvstarpējajām attiecībām. (…) Tāpēc mēs [Krievija] negribam šo turku ekspansionismu. Ne jau uz Kemala boļševisma solījumiem Ļeņins uzķērās, bet gan uz bezekspansionisku Turciju. Jā, Turcija 2.pasaules karā bija gatava karot ar PSRS Vācijas pusē, jā Turcija koncentrēja karaspēku pie robežas, jā bija gatava iebrukt, ja Hitlers uzvarētu pie Staļingradas, bet gala beigās viņi tomēr to neizdarīja. (…)

00573_Bozgurt2. Otrs Turcijas valstiskuma modelis, “otra Turcija” ir “pelēko vilku Turcija” jeb “boskurt” [Bozkurtlar]. Tas nelietis, kurš demonstratīvi nošāva Krievijas lidotāju, ir no “Boskurt”. Tā ir pusfašistiska organizācija ar senām tradīcijām.

Daudzi pašreiz apspriež GLADIO tīklu. Kas pa lielam ir GLADIO tīkls? Tas ir nelegālu organizāciju tīkls, kuras bija paredzētas nelegālai darbībai PSRS ekspansijas gadījumā. Ja PSRS okupētu, piemēram, Itāliju, Spāniju, Turciju, Franciju vai Grieķiju (nav būtiski kuru), tad visās šajās valstīs ir jāveido pagrīdes pretestība, kura var būt tikai fašistiska. Viņi šo pagrīdi izveidoja, apbruņoja un komandēja no NATO štābiem, bet PSRS ekspansija kā nenotika tā nenotika. Tā kā struktūras bija izveidotas un nebija noslogotas, tās sāka izmantot citiem mērķiem. GLADIO sāka cīnīties nevis ar PSRS armiju, kura tā arī neparādījās, bet gan ar ko citu – vieni ar kurdiem, citi ar kreisajiem politiķiem (piemēram, ar Al de More Itālijā), ar vietējiem komunistiem, ar visiem, kurus viņi neieredzēja. Sākās teroristiskā darbība, bet tur, kur ir terorisms ir ieroči, ieroču tirdzniecība un drīz parādās arī narkotikas utt. Tas viss veido vienu kopēju tīklu, kam tika veidoti vēl citi advancētāki tīkli (to piemēram darīja tāds CIP direktors kā Keisijs, Ronalda Reigana draugs), kuri bija vēl tuvāki īstajām fašistu struktūrām. Tad, lūk, šajā tīklā bija arī šī organizācija “Boskurt”.

“Boskurt” orientējas uz panturku projektu ar mērenu islāma piedevu. “Pelēkajiem vilkiem” islāms vienmēr ir otrajā vietā attiecībā pret turku ekspansionisko nacionālismu. Klasiskais islāmisms grib iekarot visu pasauli pilnībā, jo pilnīgi viss ir jāpārvērš par kalifātu, bet panturkisms grib izveidot dižo tjurku impēriju, kaut ko līdzīgu Čingishana impērijai. Te nav būtiski kādi šai impērijai ir kontūrri, galvenais, ka tai ir robežas. Bet pilnīgi noteikti “Pelēko vilku” sapņu  tjurku impērijā ietilpst visa Krievija [attiecīgi visdrīzāk arī Latvija]. Tā ir “Zelta Orda”. Viņiem nav nepieciešams, lai islāms būtu pirmajā vietā (lai gan islāms tur būs ļoti labā vietā). Pirmajā vietā viņiem ir tjurkisms.

“Pelēko vilku” galvenais ienaidnieks nav pat Krievija, bet gan Irāna [Persija]. Tas ir fundamentāls, metafizisks un tūkstošgadīgs konflikts starp Irānu un Turānu. Irānā (Firdousī poēzija u.c.) runā par to, ka ir ļaunuma valstība, kas ir “vilka valstība” un ir “putna valstība”, kas ir gaisma. Attiecīgi ļaunums tas ir turki, bet gaisma tas ir persi. Šis konflikts ilgst jau tūkstošus gadu. Tas bija gan pirms Osmaņu impērijas, gan Osmaņu impērijas radīšanas laikā, gan arī pēc tam. Šis konflikts vienmēr ir traucējis konsolidēt islāmu, jo Irānā [Persijā] islāmam ir sekundāra loma, bet galvenais ir senā un tradīcijām bagātā persiešu nācija. [Lielā mērā tieši tāpēc Persijā radās sava islāma versija (šiīti, pretstatā sunītiem), kas kopskaitā sastāda apmēram 8 – 15% no visiem islāmticīgajiem.] Un arī turkiem ir ambīcijas, kuras nav noreducējamas tikai līdz islāmam.

3. Trešais spēks jeb trešais Turcijas valstiskuma modelis ir islāmisms tīrā veidā. “Tīrība” te, protams, ir nosacīta, jo “tīrā” veidā tas neeksistē nekur, tomēr tā ir orientācija uz kalifātu un apziņa, ka cilvēks papriekšu ir “islāma kareivis”, bet tikai pēc tam turks. Turānismā cilvēks papriekšu ir turks, bet tikai pēc tam “islāma kareivis”. Šī ir, lai gan nianse, tomēr būtiska nianse.

Turku islāmisti, protams, sapņo atjaunot pēdējo kalifātu – Osmaņu impēriju. Un jebkuram musulmanim kalifāts tā ir ļoti liela vērtība. Osmaņu impērijas krahs bija kalifāta krahs, bet pirms tam taču bija arī cits kalifāts – arābu kalifāts. Un patiesībā Osmaņu impērijas sabrukums ir saistīts ar apstākli, ka turki un arābi savā starpā nespēja sadalīt kalifātu. Arābi taču ir Mekas un Medīnas tauta, arābi ir galvenā islāma pasaules tauta, arābi ir tauta, kuras valodā ir jārunā svētajai islāma pasaulei (jo arābu valoda ir Pravieša valoda), tāpēc tas ir dabiski, ka arābi negrib, lai kaut kādi tur tjurki pārvaldītu kalifātu. Tāpēc konflikts starp tjurku un arābu kalifātu arī būs vienmēr.

Tas, ko viņi tagad mēģina sarunāt, ir atsevišķs jautājums. Manā sapratnē Erdogans ir tuvāk šim trešajam islāmistu spēkam. Erdogans nav “pelēkais vilks”, Erdogans drīzāk ir islāmists. Pie varas Erdogans nonāca, kad bija notikusi ļoti liela vilšanās pirmajā kemaliskajā valstiskuma modelī, kad izrādījās, ka Turciju Eiropā nelaiž un neuzskata par eiropeisku valsti, neskatoties uz visiem ilgus gadus veiktajiem pašierobežojumiem un represijām. Izrādījās, ka laika patēriņš, pūliņi un upuri bija veltīgi. Attiecīgi turku tauta pagriezās citā virzienā un sāka atcerēties vai nu Osmaņu impēriju vai arī dižo “vilka valstību”. Pie tam militāristi vairāk atcerējās “vilka valsti”, bet civilie vairāk Osmaņu impēriju.

Detaļas par konkrētām CIP angažētām struktūrām tagad nestāstīšu, bet galvenais, kas ir jāsaprot, ka Erdoganu uz priekšu izvirzīja amerikāņi (tāpat kā citus viņam līdzīgus “nelaicīgos” kadrus). Tie bija amerikāņi, kuri sagribēja, lai vairs nebūtu laicīgās Turcijas. Laicīgā Turcija amerikāņiem traucēja tieši tāpat kā citas laicīgās valstis [Huseina Irāka, Muberaka Ēģipte, Kadafi Lībija, Asada Sīrija u.c.]. Ja nacionālās Lībijas, nacionālās Sīrijas un nacionālās Ēģiptes sagrāve notika caur “oranžajām revolūcijām”, tad nacionālās militāristu Turcijas sagrāve notika maigāk, bet apmēram tāpat.

Viņi Turcijā to demontēja tieši tāpat kā viņi Irānā demontēja šaha režīmu. Persijas šahs bija pilnībā proamerikānisks, tāpēc priekš kam gan vēl viņiem bija nepieciešamība nomainīt viņu uz Homeni?! Bet viņu taču nomainīja! Un tas notika ar tiešu amerikāņu politiskās un militārās mašinērijas atbalstu. Tolaik no Izraēlas un ASV brauca cilvēki palīdzēt šaham, bet viņiem tika pateikts, ka to darīt nevajag un ka viss ir kārtībā.

Tas nozīmē, ka jau pietiekami sen ir ideja kalifatizēt pietiekami lielu pasaules daļu, radot arhaiskākas un radikālākas struktūras. Tas nozīmē, ka kāds negribēja, lai Tuvie Austrumi sastāvētu no modernisma nacionālām valstīm, tādām kā kemaliskā Turcija. Kemalistisko projektu atcēla tie, kurus kemalisti ļoti augstu vērtēja – amerikāņi un citi. Un tad saniknotie militāristi devās “Boskurt” virzienā, dižās Turānas virzienā.

Par spēku sadali islāma pasaulē

00573_daesh2(…) Ir tāda parādība kā radikālais sunītu islāmisms. Uzsvars te ir uz vārdiem “radikālais”, “sunītu” (ne šiītu) un “islāmisms” (nevis islāms). Liela nozīme tajā ir t.s. “Islāma valstij” jeb DAESH [ad-Dawlah al-Islāmiy ah fī ‘l-ʿIrāq wa-sh-Shām]. Bet DAESH ir tikai maza daļa no radikālā sunītu islāmisma.

Tad, lūk, ASV grib draudzēties ar visu lielo radikālā sunītu islāmisma “lauku”. Tāpēc arī viņi pietiekami pozitīvi izturas pret DAESH kā pret daļu no visa radikālā sunītu islāmisma. Amerikāņi uzskata radikālo sunītu islāmismu par savas vispasaules kundzības instrumentu. Savukārt radikālais sunītu islāmisms uzskata amerikāņus par savas vispasaules kundzības instrumentu.

Uz šo pašu radikālo sunītu islāmismu orientējas arī Turcija. Turcija var pietiekami ātri pārņemt radikālo sunītu islāmismu savā būtiskā ietekmē.

Tāpēc viena lieta, kad ASV pa tiešo runā ar Turciju, bet pavisam cita lieta, kad ASV runā ar Turciju caur radikālo sunītu islāmismu kā starpnieku. Un starpniekam šai gadījumā ir noteicošā loma [kurš ietekmē abas puses – gan Turciju, gan ASV]. Nav tā, ka Vašingtona kaut ko pavēl, bet pavēl šis radikālais sunītu islāmisms gan ASV, gan Turcijai. Un, ja ASV paies nost, tad radikālais sunītu islāmisms savienosies ar Turciju.

Lai šis faktors kļūtu nāvējošs, nepieciešams, lai šajā “spēlē” iesaistīto visnozīmīgākā islāmticīgā lielvalsts – Pakistāna. Bet Pakistāna jau pasen grib divas pretrunīgas lietas, kuras līdz neilgam laikam tomēr bija iespējams savienot. Pakistāna grib draudzēties ar ASV un šai ziņā pat ir gatava sevi kaut kādā mērā ierobežot, kā arī Pakistāna arvien vairāk nokļūst Ķīnas Tautas Republikas ietekmē. Kamēr ASV sadarbojās ar Ķīnu, viss bija kārtībā. Tiklīdz ASV nonāk konfrontācijā ar Ķīnu, šīs divas pretrunīgās lietas apvienot nav iespējams. Pie tam Pakistāna ir apvainojusies, ka Indija ir ASV jaunākais brālis.

Tieši tāpēc talibi ļoti šaubās vai viņiem pakļauties DAESH vai arī nepakļauties. Talibi vispār ir gatavi pakļauties DAESH, bet lēmums par to tiek pieņemts Ķīnā. Bet tā kā ķīnieši arvien vairāk saprot, ka radikālais sunītu islāmisms ir nepieciešams tieši Ķīnas demontāžai (ar triecienu pa Uiguru apgabalu Ķīnā), tad ķīnieši grib dabūt savu daļu no radikālā sunītu islāmisma un grib, lai tas noteikti būtu antiamerikānisks. (…) Ik brīdi Taliban var pakļauties DAESH, ja šie mehānismi, par kuriem es tagad stāstu, izrādīsies savādāk uzkonstruēti.

Visa tā rezultātā Pakistānā un arī Afganistānā mums [Krievijai] vēl nav šie radikālā islāmisma “prieki”, bet viņi tur var parādīties jau rītdien, pēc trim gadiem vai arī var neparādīties vispār, ja Ķīna to pilnībā pārņems. Bet, pārņemot Pakistānu pilnībā, Ķīna nevar nesagribēt iegūt nozīmīgu daļu Persijas līcī un Saūdu Arābijā. Tad tālāk pasaule nokļūst vairāku spēku kontrolē.

Papildus tam visam vēl eksistē valsts, kurai ir pretrunas starp savu ļoti seno vēsturi un statusu islāma pasaulē, kas ir pat kā apgrūtinājums. Es te domāju Irānu (Persiju). Irāna ir ļoti spēcīga nacionāla valsts ar spēcīgu persiešu identitāti un visos šiītu islāma sufiju darbos ir spēcīga zoroastrisma un citu Persijas iepriekšējo reliģiju ietekme. Irānas šiītu islāms stāv uz ļoti sena un spēcīga visu iepriekšējo Persijas reliģiju fundamenta. Un tieši tāpēc Irāna kļuva par šiītu valsti, jo viņi negribēja iekļauties tjurku – arābu pasaulē. Irāna gribēja būt īpaša valsts.

Šiītu bloks Tuvajos Austrumos ir pati Irāna, alavītu Sīrija (alavīti ir radikāls šiītu novirziens, kurš pret pašiem šiītiem attiecas pietiekami sarežģīti) un spēcīgākā partizānu tipa pagrīdes organizācija “Hezbollah”.

“Hezbollah” mierīgā ceļā varētu saņemt Libānu, ko viņi ilgi “sagremos”, par ko es domāju varētu sarunāt ar Izraēlu, neskatoties uz visu “Hesbolah” nepatiku pret Izraēlu. Tad Izraēla saņems sev blakām salīdzinoši maigāku anticionismu. Ja Irāna ir šī šiītu bloka sirds, “Hezbollah” pievadsiksna, bet alavīti nozīmīgs izpildmehānisms un te pēkšņi vēl parādās krievi, tad izveidojas noteikts sabiedroto bloks.

Vai mēs [Krievija] gribam, lai ar šo bloku viss beigtos? Nē, negribam. Mēs gribam dialogu ar talibiem Vidusāzijā un mēs ceram uz ķīniešu brāļu tautu, kura paskaidros pakistāniešu brāļu tautai, ka nevajag pārāk klausīt amerikāņu brāli un jārealizē ir pašiem sava politika. Tādējādi mēs ceram nokontrolēt Vidusāziju. Visbeidzot, protams, mēs [Krievija] gribam iegūt normālo sunīta islāmu. Mēs negribam, lai visa sunītu islāma pasaule ietu pakaļ DAESH un amerikāņiem. Mēs gribam, lai kaut kāda daļa mērenā sunīta islāma (sufistiskā, piemēram, moderniskā, kura labprāt grib sev nacionālas valstis un pat fundamentālistiska, kura neaiziet līdz islāmistiskām galējībām) atnāktu pie mums. Mēs negribam palikt vieni paši kopā ar šiītu musulmaņiem pret visu sunīta islāma pasauli. Viņu ir ļoti daudz [ap milijardu].

Tagad jautājums par Irāku. Lai Irāka paliktu vienota, cilvēkiem, kuri grib saglabāt Irākas vienotību, ir jāpieņem viens vienkāršs lēmums. Pēc ASV veiktās Irākas sagrāves, ir jāpieņem lēmums, ka Irāka tiek nodota Irānas ietekmes sfērā. Vienota Irāka pēc Sadama Huseina sagrāves ir tāda Irāka, kura atrodas Irānas ietekmes sfērā. Un savā ziņā šāda Irāka ir mūsu [Krievijas] Irāka. Šāda Irāka mūs pat ļoti apmierina.

Mums [Krievijai] vissatraucošākais ir vai mums no rokām “neizsitīs” Irānas “kārti”. ASV valsts sekretārs Džons Kerijs tieši ar to arī nodarbojas. Visas šīs ASV vienošanās ar Irānu, tas taču ir Kerijs. Bet Kerijs, kā stāsta Irānas draugi, ir vienkārši viņu tāds “instruments”. Vai tas tā ir, vai arī nav, lai paliek uz Irānas draugu sirdsapziņas, bet nu izskatās, ka tā.

Amerikāņi tur mīkstināja savu attieksmi, bet Irānai taču ir savas intereses. Ja Irāna veido ar mums [Krieviju] pietiekami ciešu savienību un mums izdodas atšķetināt Irānas – Izraēlas mezglu, tad mēs iegūstam Irānu, Sīriju, Hezbollah, Izraēlu, Ēģipti (ja Izraēlu, tad uzreiz arī Ēģipti), lielāko daļu normālo sunīta islāma spēku Ziemeļāfrikā, kuri ir iebiedēti ar “oranžajām revolūcijām”, Irāku, kura atrodas Irānas ietekmes sfērā, kā arī iespējams Pakistānu, ja to mēs “sadalīsim” ar Ķīnas Tautas Republiku. Lūk, tas jau ir kaut kas.

Jautājums paliek par “Persijas līci” [Saūdu Arābija, …]. Viņi kā ierasts mēģinās korumpēt Ameriku. Viņiem ir izveidota smalka un sarežģīta struktūra kā to darīt, bet, jo sliktāka situācija būs ASV, jo sliktāk šie mehānismi strādās.

Kad “Līcis” būs apdraudēs no šiītiem, nav zināms ko viņi izdarīs. Vai viņi paņems šo sunītu “zobenu” (radikālo sunītu islāmismu) vai arī tomēr viņi izveidos kaut kādas attiecības ar Irānu. Ja Pakistāna no viņu kontroles tiks “izsista”, tad “Līcis” bez Pakistānas ir nekas. Tad Saūdu Arābija nesaņems savus kodolieročus un nesaņems visu citu, ko grib. Saūdu Arābijā ir pārāk maz iedzīvotāju, lai tā spētu spēlēt savu spēli.

Šai ziņā Sīrija, nošautie lidotāji, visas mūsu [Krievijas] bēdas un pat tie milzīgie draudi Krievijas nacionālai drošībai, par kuriem es tikko stāstīju, ir sekundāri attiecībā pret šo “lielo šaha dēli”. (…)

Ja Ķīna vienosies ar Persijas līča valstīm un tās aizies no Amerikas, tad viss, tā tad ir pavisam cita pasaule.

Es nevaru teikt, ka Krievijai ir vāja Tuvo Austrumu diplomātija. Kaut kā tā ir sanācis, ka tā ir mantota no Krievijas impērijas, tāpēc mēs [PSRS, Krievija] nekad neesam bijuši vāji šai “laukumā”.

Ja Irākas sunīti negribēs nokļūt Irānas ietekmes sfērā, tad Irāka būs jādala (pašiem irākiešiem). Šai gadījumā rodas Sunistāna – Irākas sunītu valsts. Irākas šiīti tad, protams, pilnībā pāriet Irānas kontrolē kopā ar visām naftas iespējām, bet Sunistāna paliek viena pati. (…) Un te tad viss kļūst atkarīgs no Turcijas radikalizācijas pakāpes.

Tātad, ja Turcija tomēr ir izvēlējusies ceturto savas attīstības scenāriju? Eiropā Turciju neņem, bet amerikāņu brālis paprasa, lai Turcija “atgriež vaļā” bēgļu “krānu”, kas iznīcina Eiropu. Atbrauc uz Turciju Eiropas līderi, turki prasa: “Ņemsiet Eiropā”, “Nevaram”, “Nu tad vēl vairāk bēgļu “krānu” atgriezīsim!”. Amerikāņi uz to aplaudē un saka: “Malači!”.

Tad amerikāņi jautā: “Vai turku brāļi uzņemas darīt to pašu, ko dara ukraiņu brāļi? Mēs to visu apmaksāsim, kaut kā piepalīdzēsim. Tad ņemiet pasūtījumu uz patstāvīgām pretkrievu darbībām.” Tad, lūk, ja Turcija patiešām ir paņēmusi antikrievijas politikas pasūtījumu, tad visi pašreizējie Krievijas valsts modeļi pilnīgi noteikti vairs neiztur. Ja tā ir, tad ar šiem Krievijas valstiskuma modeļiem ir cauri, jo tie viļņi, kas var pacelties pēc turku pavēles, ja viņi ir nopietni nolēmuši realizēt antikrievijas politiku, nav savienojami ar to, ko mēs [Krievija] saprātīgi un maigi darām patreiz. Mēs [Krievija] pašreiz visu darām pareizi (es tā saku ne jau tāpēc, ka man tas patiktu, visi zin, ka tā nav, bet gan tāpēc, ka tas patiešām tā ir). (…)

Ja turki pateiks krimas tatāriem, lai viņi nesēž klusiņām kā patreiz, tad viņi vairs nebūs tik mierīgi. Un ko tad varēs darīt ar pašreizējo Krievijas valsts modeli?! Kā lai nodrošina to mieru? Kamēr turki ir neitrāli, tikmēr to ir iespējams izdarīt viegli. (…)

Ko vēl viņi tālāk var izdarīt? “Aizdedzināt” Pievolgu. Kā arī Ziemeļkaukāzu. Un ko tad mēs darīsim?! Un tai brīdī, kad Krievijas militārie spēki ir saistīti Kaukāzā, sākas uzbrukums Ukrainā. Un kur tad paliek šis miera laiku modelis, kuru es piemēram ļoti augstu vērtēju, jo tas ļauj krievu tautai vismaz kaut kā dzīvot. Kad sāksies viss tas, par ko es runāju, vēl nav zināms kas notiks, nav zināms vai krievu tauta spēs pārslēgties uz mobilizācijas režīmu un būs kaut kāda dzīve. Valsts ir izlaista, visur ir viena vienīga putra, bet tā mēs dzīvot varam un kā izrādās pat varam veiksmīgi ar raķetēm šaut.

Bet vai tas nozīmē, ka mēs esam spējīgi veikt stingras darbības savā teritorijā, kuras mēs baidījāmies veikt visu Padomju laiku. Kāpēc PSRS pārāk nenaidojās ar Turciju, neskatoties uz to, ka tā bija NATO dalībvalsts?! Tāpēc, ka saprata cik viegli ir uzjundīt visu šo simbiozi. Vai tas mums bija vajadzīgs?! Mums tas nebija vajadzīgs! Mums to var savajadzēties katastrofiskos apstākļos un tad jā, tad būs pavisam citas attiecības ar Bulgāriju, Grieķiju, armēņiem, kurdiem, Irānu, protams, un nav būtiski ar ko vēl, galvenais tikai savākt pēc iespējas lielāku antiturku komplektu.

Tagad Putins saka, ka terorisms ir ļoti liels ļaunums, ar kuru nav iespējams atsevišķai valstij cīnīties vienai pašai. Kas tad ir šis terorisms, kas ir ļaunums un ar kuru viena atsevišķa valsts nevar cīnīties? Kas tad tas ir par spēku, kuru viena valsts nevar uzvarēt, ja tā to ir sagribējusi? Valsts taču vienmēr ir spēcīgāka! Jebkura regulārā armija vienmēr ir spēcīgāka par partizāniem. Ko viņš ar to domā? To, ka ir šis radikālais sunītu islāmisms, kuram ir cieša sadarbība ar valstu armiju štābiem un specdienestiem. Un tas jau ir ellīgs spēks.

Man bieži saka: “Nu jā, tur jūsu alavītu armija ne uz ko nav spējīga”. Bet tā ir valsts armija! Tur ir ne tikai alavīti, bet arī daudzi citi, visi, kuri negrib pie sevis ciemos šo radikālo sunnu, jo saprot, ka tad tiešā nozīmē ādu, dzīviem esot, plēsīs ne tikai no pieaugušajiem, bet arī no bērniem. Viņi tur cīnās uz dzīvību un nāvi.

Tad kā var 200 vai 250 vai pat 300 tūkstoši cilvēku ar vienkāršiem ieročiem kaut ko izdarīt pret valsts armiju, kuru Krievija ir apgādājusi ar ieročiem, kura vienmēr ir bijusi spēcīga un kura tagad cīnās uz dzīvību un nāvi? Kāpēc šī armija zaudēja un Krievijai nācās sākt bombardēt? Tāpēc, ka tur nav tikai šīs radikālo islāmistu masas kā patstāvīgs spēks. Tur vēl ir Turcijas regulārā armija ar štābiem un vēl virknes citu valstu regulārās armijas, kuras regulāri sniedz atbalstu šīm kaujinieku masām. Un tad tik tiešām izrādās, ka pietiekami spēcīgā Sīrijas regulārā armija nespēj pretoties ne šim teroristiskajam internacionālam, ne valstīm, kuras šim internacionālam ir pieslēgušas savus specdienestus, ne arī šo pašu valstu tiešām militārām darbībām, kas tiek veiktas autonomi no teroristiem. Kad vajag, tad tiek sūtītas parastiem ieročiem bruņotas islāmistu masas, bet kad vajag, tad pa galvenajām pozīcijām un atslēgciemiem tiek doti masīvi raķešu triecieni. Un tad aptuveni kļūst skaidrs kas patiesībā šis terorisms tāds ir, kā tas attīstīsies un ko tas patiesībā nozīmē.

Par aktuālajiem pasaules attīstības konceptuālajiem modeļiem un nepieciešamību visiem Cilvēkiem apvienoties necilvēcības draudu priekšā

(…) Pēc PSRS sabrukuma, kurā ir vainojama Padomju Savienības komunistiskās partijas nodevība, pasaulē izveidojās pavisam cits spēku samērs. Tad pasaule nokļuva pavisam citā vēsturiskā procesa situācijā. Pasaulē, kurā vairs nav PSRS, kļuva aktuāli trīs vispasaules attīstības konceptuālie modeļi [teorētiskie projektējumi, kurus politiskie spēki mēģina iedzīvināt].

Frensiss Fukujama

Frensiss Fukujama

Pirmais ir Fukujamas “Vēstures beigu” („Vēstures gala”) modelis [Francis Fukuyama “The End of History and the Last Man”: http://www.social-sciences-and-humanities.com/PDF/The-End-of-History-and-the-Last-Man-.pdf ], kurš ir ASV demokrātiskās partijas un visu pasaules liberālo [neoliberālo] spēku modelis. Saskaņā ar šo modeli neviens ne ar vienu nekaro, ir viens vienots amerikāņu centrs, kurā valda liberālisms [neoliberālisms] un šāda kārtība globalizācijas procesa ietvaros tiek izplatīta pa visu pasauli.

[“Vēstures beigas” tiek panāktas nonivilējot un noniecinot jebkādas ideālistiaskas un sakrālas vērtības (lai nav par ko cīnīties un karot) un atļaujot darīt jebko noteiktu likumu ietvaros. Šī modeļa ietvaros visas augstākas garīgas vērtības tiek izsmietas un noniecinātas, cilvēki tiek nihilizēti, primitivizēti un debilizēti, notiek sabiedrības homoseksualizācija, jebkādu perversiju un preteklību legalizācija un masveida izplatības veicināšana. Kad cilvēki ir pārvērsti par vājiem, stulbiem, atomizētiem un izvirtušiem cilvēkveidīgiem lopiem, tad tādu radījumu masas ir iespējams ļoti viegli vadīt un kontrolēt ar ļoti mazu resursu un pūliņu pielikšanas palīdzību. “Vēstures beigas” iestājas tādēļ, ka šādi radījumi ir bezpalīdzīgi un uz mazko spējīgi, tāpēc arī vajadzētu beigties jebkādiem kariem. Patiesībā kari, protams, tad nebeigsies, bet notiks starp ļoti mazskaitliskajiem elitāriem grupējumiem, kas beigsies ar civilizācijas iznīcināšanu (jo elitārie grupējumi neizbēgami degradēsies līdz ar visu sabiedrību un sasniegs stulbuma pakāpi, kad paši sev “izraks bedri”, un līdz ar to arī visai civilizācijai).]

Semjuels Hantingtons

Semjuels Hantingtons

Otrs ir Hantingtona “Civilizāciju sadursmes” modelis [Samuel Huntington “The Clash of Civilizations”: http://www.hks.harvard.edu/fs/pnorris/Acrobat/Huntington_Clash.pdf ], kurš es domāju ir tuvāks angļiem nekā amerikāņiem.

[“Civilizāciju sadursme” ir ASV Republikāņu partijas modelis un savā ziņā to var uzskatīt par priekšmodeli “Vēstures beigu” modelim. Kamēr cilvēkiem vēl ir kādi ideāli un sakrālas vērtības, viņi savā starpā karo (jo nesaprot viens otru, nespēj atrast kopēju valodu, negrib atteikties no saviem ideāliem, savām vērtībām), bet, kad visas tās tiek iznīcinātas, iestājas “vēstures beigas”. Citiem vārdiem sakot, ceļš uz “vēstures beigām” ved caur “civilizāciju sadursmi”. Jeb vēl citiem vārdiem sakot, “civilizāciju sadursme” notiek tad, kad nav izpildījušies visi nosacījumi, lai iestātos “vēstures beigas”. Vēl var teikt, ka tie, kuri netic “vēstures beigu” iespējamībai (bet kuriem nav morāla rakstura iebildumi pret to), uzskatot to par utopiju vai antiutopiju, par vienīgo reālo risinājumu var pieņemt “civilizācijas sadursmes” koncepciju.]

Trešo modeli varat nosaukt par ERC (Eksperimentālā radošuma centra) vai Kurginjana modeli.

[Sava analītiskā centra konceptuālo modeli Kurginjans aprakstīja arī 2011.gadā iznākušajā grāmatā “Politiskais cunami” (Политическое цунами:  http://www.kurginyan.ru/book.shtml?id=18 ), kura bija veltīta t.s. “arābu pavasara” notikumiem un kurā viņš pierādīja, ka “arābu pavasari” organizēja ASV. Saskaņā ar Kurginjana modeli pasaulē eksistē četri galvenie sabiedrības konceptuālie virzieni: 1) klasiskais humānismā balstītais modernisms (klasiskais kapitālisms ar nacionālo valstu koncepciju), kurš kļūst arvien vājāks un vājāks; 2) postmodernisms (sabiedriska iekārta, kurā ir atmestas humāniskas vērtības – nežēlīga un galēji perversa), kurš nomaina modernismu un tiecas to pilnībā iznīcināt; 3) kontrmodernisms (reanimēti seni (tas ir – arhaiski) sabiedriskie strāvojumi, kuri tiek maksimāli piezemēti un primitivizēti, atņemot tiem cilvēcības un attīstības ideju); 4) supermodernisms jeb atjauninātais un uzlabotais PSRS parauga sociālisms.

Saskaņā ar Kurginjana koncepciju pasaulē, kurā joprojām valdošais ir modernisms, to tiecas nomainīt postmodernisms (jo modernisma konstrukcija neļauj apstādināt civilizācijas attīstību, kā arī ātri un efektīvi samazināt cilvēku skaitu uz planētas), kurš tieši uzbrūk modernismam (antihumānisma un perversiju legalizēšana un plaša izplatīšana), kā arī dara to netieši, izmantojot netehnoloģizētu un tumsonīgu kontrmodernismu. Postmodernisms pasludina modernismu par sliktu un parāda cilvēkiem divus iespējamus ceļus modernisma nomaiņai – viens uz tehnoloģisku postmodernisku “dzīves baudīšanu”, bet otrs uz arhaisku, netehnoloģisku un tumsonīgu atgriešanos “pie dabas”, “pie saknēm”. Modernisms izdzīvot nespēs, jo tas sevi ir izsmēlis, un vienīgā iespēja nepieļaut postmoderniski – kontrmoderniskas pasaules izveidošanos ir radīt supermodernismu, kas ir atjaunināts un uzlabots PSRS parauga sociālisms.

Pašreiz modernistiskās valstis ir visas attīstības valstis ar Ķīnu priekšgalā, kuras grib “panākt” Rietumvalstis un tāpēc kopē to iepriekšējo gadu modernistisko konceptuālo modeli. Pašas Rietumvalstis ar ASV priekšgalā no modernisma ir atteikušās un ievieš pie sevis postmodernismu un veicina pārējā pasaulē kontrmodernisma attīstību, pie kā vispirmām kārtām jāmin radikālais islāmisms, bet pie kā ir pieskaitāma jebkura kustība par atgriešanos pagātnē (tai skaitā neopagānisms). Izteikta supermodernisma pasaulē pašreiz nav, bet kā potenciāla supermodernisma valsts ir Krievija.

Kurginjana modeli vēl var izteikt kā “Vēstures beigu” un “Civilizāciju sadursmes” modeļu apvienojumu, kas ir loģiski, jo šie abi modeļi papildina viens otru un ir abu valdošo ASV partiju modeļi, kuras pārvalda ASV abas kopā un regulāri Amerikas varas gaiteņos nomaina viena otru, tāpēc šiem modeļiem reālajā dzīvē ir jāizpaužas abiem vienlaicīgi.

Postmoderniskajās Rietumvalstīs ir “Vēstures beigas”, bet vietās, kurās līdz galam un pamatīgi nav ieviests neoliberālisms, ir “Civilizāciju sadursme”. Vēl var teikt, ka Kurginjana modelis pilnīgāk ataino politisko realitāti pasaulē, kurā vienlaicīgi tiek realizēti gan “Vēstures beigu”, gan “Civilizācijas sadursmju” konceptuālie modeļi, papildinot šo ainu ar neopadomisku sabiedrības konceptuālo virzienu, kas vismaz teorētiskā līmenī dod cilvēkiem cerību un iespēju izvairīties no antihumānisko koncepciju pilnīgas iedzīvināšanas.]

Mēs [Kurginjana analītiskais centrs] apgalvojam, ka pašreiz pasaulē nacionālistiskas buržuāziskas (kapitāliskas) valstis karo ar arhaisko postmodernisko globalizāciju. Tas ir modelis, kurš reāli tiek realizēts.

Kas karo Lībijā? Tur karoja arhaika kopā ar liberāļiem pret suverēnajiem nacionālajiem spēkiem ar Kadafi priekšgalā. Kas karo Sīrijā? Arhaiskais DAESH ar nožēlojamajiem liberāļiem pret suverēnajiem nacionālajiem spēkiem ar Asadu priekšsgalā. Kas karoja Ēģiptē? “Brāļi musulmaņi”, tas ir arhaika pret suverēnajiem nacionālajiem spēkiem ar Muberaku priekšgalā, bet tagad ar Sisi priekšgalā, kurš ar grūtībām un ar Izraēlas palīdzību tomēr apvaldīja “brāļus musulmaņus”. Kurš karo Irākā? Kurš karo visā pasaulē? Buržuāziska (kapitālistiska) tipa nacionāli valstiski spēki pret arhaikas un postmodernisma spēkiem. (…)

Ir buržuāziski (kapitālistiska) moderniska pasaules arhitektūra, kuru pašreiz aizstāv Krievija un citas valstis. Pašreiz šīs cīņas epicentrā izrādījās Krievija un Vladimirs Putins. Putina runa ANO ģenerālajā asamblejā ir daļa no šīs cīņas. Viņš tur nenosauca šos vārdus, bet tie drīz tiks nosaukti, jo citas izejas nemaz nav. Tas [Putina runā izteiktais piedāvājums] ir Vestfāles miers 2.0 [ar terminu “Vestfālenes miera līgums” saprot divus miera līgumus, noslēgtus Osnabrikā un Minsterē, 1648. gada oktobrī, rakstītus franču valodā, kas izbeidza Trīsdesmitgadu karu Svētajā Romas impērijā (lielākajā daļā mūsdienu Vācijas) un Astoņdesmit gadu karu (vēsturē pazīstams arī kā Nīderlandes sacelšanās) starp Spānijas impēriju un Nīderlandes Republiku)], tā ir nacionālu, suverēnu, buržuāzisku, laicīgu valstu, kuras attīstās, pasaule.

Bet ir kaut kāda pavisam cita pasaule. Ar Hantingtona “Civilizāciju sadursmi” viss ir skaidrs, mēs visi atgriežamies pasaulē, kurā visi nezin kāpēc tic Dievam, un tā kā tic dažādi, nogalina viens otru. Šajā pasaulē vēl vajag spēt atgriezties un es pagaidām neredzu kā tas būtu iespējams. Bet kas ir Fukujamas “Vēstures beigas” man ir pilnībā skaidrs. (…)

Fukujamas “Vēstures beigas” var lakoniski noraksturot ar vienu vārdu – globiki. Pasaulē eksistē globiki (globālās valsts iedzīvotāji) un pilsoņi (savas nacionālās valsts iedzīvotāji, kuri ir suverēnu, nacionālu, buržuāzisku valstu, ar orientāciju uz humānismu un attīstību, sistēmas sastāvdaļa). Tātad pilsoņi ir modernisma pasaule, globiki ir postmodernisma pasaule un globikiem klāt nāk ciltis [indivīdi, kuri ir primitivizēti līdz cilšu identitātes un cilšu morāles līmenim, tas ir – kontrmodernisms], kas ir daļa no šiem globikiem.

Globiki, pilsoņi un indivīdi ar cilšu identitāti ir realitāte, kurā mēs dzīvojam. Apskatieties apkārt. Vai jūs neredzat sev blakām globikus?! Es piemēram viņus redzu katru dienu. Es atbraucu uz Ķīnu, uz Šanhaju un redzu tur daudz, daudz ķīniešu globikus. Arī Maskavā ir daudz globiku, visi šitie “kreatīvisti”. Var sarunāt kaut ko ar jebkura politiska novirziena pārstāvi – liberāļiem, nacionālistiem, komunistiem, jo viņiem ir kaut kāda sava sapratne par suverēnu valsti, jo viņi ir savas valsts pilsoņi. Un tāpēc ar viņiem var sarunāt kaut kādas principiālas lietas. Kaut kāda ietvara robežās (konsensusa rāmja ietvaros) viņi katrs izvietosies savā vietā un savā starpā ķīvēsies šī konsensusa robežās, un tas ir normāli. Bet viņi nelauzīs šo nacionālās valsts konsensusa rāmi un neizies ārpus tā.

Globiki atrodas ārpus nacionālas valsts konsensusa rāmja [viņiem nav vajadzīga nacionāla valsts un ļoti daudz kas nav vajadzīgs, tai skaitā viselementārākā cilvēcība]. Konflikts starp valstu pilsoņiem un globikiem ir reāls mūsdienu konflikts. Un globiki sev palīgos nu ir paņēmuši arhaiskās ciltis un fašistus. Ukraina ir viens piemērs, Turcijas “Pelēkie vilki” cits piemērs un, ja vajadzēs, viņi pieslēgs vēl citas GLADIO daļas.

Es vienmēr esmu teicis, ka mums nāksies aizstāvēt modernisma pasauli, bet nav zināms vai vispār ir iespējams aizstāvēt modernisma pasauli, jo tā ir aizejoša pasaule. Buržuāziskā (kapitālistiskā) humānisma un buržuāziskās attīstības pasaule ir aizejoša pasaule. Šī pasaule, lai gan aiziet, bet tā vēl ir cilvēku pasaule. Tas, kas nāk aizejošās modernisma pasaules vietā vairs nav cilvēcisks. Tāpēc tā vietā, lai teiktu “Visu zemju proletārieši – savienojieties!”, šodien ir jāsaka “Visu zemju cilvēki – apvienojieties!”.

Posmodernismā jau nāk pavisam kaut kas cits. Tās visas neiedomājamās lietas ar ģimenes kropļošanu, visi šie drausmīgo perversiju gadījumi [vispārēja homoseksualizācija, valstiski centralizēta bērnu maitāšana, iecietība pret pedofīliem un pedofilijas legalizēšana], šī masveida cilvēku tumsonība viselementārākajos jautājumos, visa šī eklektiskā izraušana no konteksta un savstarpējā nesapratne taču nebija iespējama modernisma pasaulē. Kāda te vispār var būt nācija?! Kāds vēl tur “kausējamais katls”?! Tā vairs nav. Šī modernisma pasaule brūk!

Par pilsoņiem, demokrātijas un pilsoniskās sabiedrības būtību

(…) Pasaule jau sen ir aizgājusi no tādas sabiedriskās uzbūves, kad bija iespējama pilsonības izpausme tīrā veidā. Senās Grieķijas polisā apmēram 1000 cilvēku sanāca agorā [centrālais pilsētas laukums]. Viņi visi viens otru pazina, viņi visi labi pārzināja savas polises problēmas, viņi visi saprata kādi viņu polisei ārpusē ir draugi un ienaidnieki. Viņi visi saprata situāciju, tāpēc tad, kad polises pilsoņi agorā pieņēma lēmumu, viņi saskaņoja savas personiskās intereses ar savas polises pilsoniskajām interesēm un attiecīgi balsoja par vienu vai otru priekšlikumu, saprotot par ko iet runa un kādas katram lēmumam būs sekas gan visai polisei, gan viņam pašam.

Jau Senās Romas republikā ar tās lielajiem izmēriem visa šī pilsoniskuma būšana tika nīcināta. Senajā Romā sākās vēlētāju uzpirkšana, parādās slavenā “kloāka”, kam vēlēšanu  brīdī forumā bija jāpārbļauj konkurenti, politiskās slepkavības utt.

No jauna ar pilsoniskuma izveidošanu sāka nodarboties Lielās Franču revolūcijas projektēšanas un realizācijas laikmetā. Viņi saprata, ka Francija, kura sastāv no Bretaņas, Akvitānijas, Gaskoņas utt. nevar būt vienota Francija, jo ir dažādi valodu dialekti, dažādi priekšstati, cilvēki viens otru nepazīst, attiecīgi tas viss ir jāapvieno. Vienota franču valoda, vienota franču kultūra un uz priekšu: “Mums ir jārada pilsoņi, kuri saprot viens otru, runā vienā valodā, kultūras ziņā uztver vienotās vērtības kā Francijas vērtības (nevis savu reģionu vērtības) un ir gatavi par šīm vērtībām cīnīties”. Pilsoņiem ir jābūt ļoti izglītotiem, viņiem ir jāsaprot sava interese un tā jāsamēro ar Francijas valsts interesēm, attiecīgi pilsoņiem vēlēšanās ir apzināti jānoformē savs pasūtījums valstij uz sevis un visas valsts vadīšanu un pēc tam pašiem kvalificēti kā pilsoņiem ir jāizkontrolē šī pasūtījuma izpilde. Ja politiķis labi strādāja, tad jāievēl atkal, bet, ja nē, tad lai vācas prom. Lūk, tā arī ir pilsoniskuma ideja, kas ir modernisma pamats.

Pilsoniskuma ideja sāka brukt pirmās globalizācijas laikā (uz 19. / 20. gadsimtu robežas), jo pasaule kļuva globāla, un līdz ar masu dezinformācijas līdzekļu izgudrošanu. Ļoti labi to raksturo termins, kuru savā 1922.gada grāmatā “Public Opinion” (http://www.litmir.co/bd/?b=248178) ieviesa autoratīvs un talantīgs amerikāņu žurnālists, prezidentu padomnieks Valters Lipmans (Walter Lippmann). Viņš ieviesa terminu “sabiedriskās piekrišanas fabrikācija” [Manufacture of Consent].

Tad, lūk, kad parādījās sabiedriskās piekrišanas fabrikācijas instruments masu mēdiju veidolā un varas grupu kontrole pār tiem, tad demokrātija sāka pārvērsties par mākslīgu imitāciju.

Problēma ir apstāklī, ka šis pilsonis var būt pilsonis tikai savas polises, mūsdienās, savas pašvaldības ietvaros, kur viņš izvēlas šerifu, municipalitāti, [tiesnešus] – tos viņš pazīst un kaut ko viņš saprot [vismaz ir kaut kāda reāla iespēja saprast]. Bet lielāka mēroga vēlēšanās viņš neko nezina un neko nesaprot. Par to viņš zina tikai no mēdijiem, cik un ko mēdiji pastāsta, tik viņš zin [bet tā kā vara kontrolē mēdijus, kuri lielāko daļu apzināti nestāsta, bet pārsvarā nodarbojas ar cilvēku muļķošanu, tad cilvēks reāli neko nezin], tāpēc lielākās vēlēšanās cilvēks pēc būtības vairs nav pilsonis, bet jābalso viņam ir tikuntā. Un balso viņš tā, kā pastāsta mēdiji un stāsta viņam to falsifikatori. Attiecīgi, ja ir pilsoņi, tad ir demokrātija, ja nav pilsoņu, tad nav demokrātijas.  

Tad, lūk, kopš tā laika pilsoniskuma ideja un attiecīgi demokrātijas ideja sāka iet mazumā.

Vispār tā ir ļoti lielās pasaules problēma. Jau senāk pasaule bija “pārāk liela”, bet šodien tā ir pavisam liela. Un informācijas kara instrumenti realitātes falsifikācijai arī ir noslīpēti līdz ļoti augstam līmenim. (…) Šodien 6 – 8 mediju konglomerāti pārvalda kādus 95% no visas pasaules informatīvās vides. Šie konglomerāti attiecīgi pasūta falsifikāciju, viņi nosaka, kurš uzvarēs vēlēšanās un viņi arī attiecīgi ir vispilnvērtīgākie pilsoņi, kuri zin situāciju un spēj to adekvāti novērtēt un aprakstīt.

Pilsoniskuma, pilsoniskas sabiedrības un demokrātijas saglabāšanas viskritiskākais uzdevums ir radīt jaunu masu cilvēku, kurš spēj un grib adekvāti novērtēt realitāti, adekvāti uz to reaģēt un adekvāti noformulēt paša attieksmi pret ļoti sarežģīto realitāti. Nepieciešams ir jauns, sarežģītas uzbūves cilvēks [tā vietā pašreiz masveidā formē jaunu deģenerētu primātu – nezinošu, izvirtušu, iedomīgu]. Bet šis cilvēks nevarēs izveidoties līdz mirklim, kamēr netiks sagrauta šī sabiedriskās piekrišanas falsifikācija. Šis pagaidām ir nepārvarams šķērslis. Tikmēr, kamēr pastāvēs pašreizējie mēdiji, tikmēr nebūs iespējams masveidā radīt pilsoņus.

Piemēram, Padomju laikā visos sabiedrības līmeņos bija daudz gudru un labi informētu cilvēku, kuri zināja kas patiešām notiek pasaulē. Padomju laikā cilvēki daudz lielākā mērā bija pilsoņi, neskatoties uz to, ka bija ierobežojumi realizēt savu pilsoniskumu. (…) Pēcpadomju laikā, kad bijušajā PSRS teritorijā parādījās sabiedrības piekrišanas falsifikācijas un kad vieni cilvēki aizrāvās ar lielā piķa pelnīšanu, bet citi ar izdzīvošanas nodrošināšanu, tad šis pilsoniskums pēcpadomju telpā arvien gāja mazumā. Izglītības sistēma sāka brukt, kultūra sāka brukt, audzināšana ģimenē sāka brukt, jo vecāki ir pārsvarā nodarbināti ar to, kā paēdināt un apģērbt bērnus. (…)

Esmu pārliecināts, ka ir iespējams atjaunot to pilsoniskās apziņas stāvokli, kāds bija Padomju laikā, lai gan pārāk ātri rezultāti tam, protams, nebūs. Tomēr, ja ar to nesākt nodarboties, tad Krievijai, kas ir viena no nedaudzajām reāla pilsoniskuma oāzēm pasaulē, būs slikti. Vairuma valstu cilvēkiem, ja ar viņiem parunā, vispār ir ļoti šaurs redzesloks, gan tādēļ, ka viņi vienkārši nav izglītoti, gan arī tāpēc, ka viņus tas neinteresē. Krievijā cilvēkiem redzesloks joprojām ir plašs.

Un vēl – pilsoniskums, pilsoniska sabiedrība ir nesavietojama ar patērētāju sabiedrību, jo, ja cilvēkam patērēšana ir pirmajā vietā, tad citām vērtībām vietas nepaliek. Tāpat patērētājam galvenais ir viņš pats, kas ir pretrunā ar pilsoniskumu. Patērētājam pat sieva un bērni nav prioritārāki par paša egoistisko patēriņu. Ja tas notiek jau vismazākās sabiedrības – ģimenes līmenī, tad nekādu lielāku sabiedrisko formu rašanās nav iespējama.

Globiki ir cilvēki, kuri ir sakoncentrējušies uz sevi. Viņu visur ir pilns, arī Izraēlā. Viņi parasti saka: “A man personiski priekš kam to vajag?” Globikam pats galvenais, lai viņam personiski būtu labi [un komfortabli]. Globiki nav sabiedrība, tas ir kaut kas pretējs sabiedrībai. (…) Valsts nevar pastāvēt, ja tajā nav pilsoniskās sabiedrības, pretējā gadījumā tā ātri sabrūk, kad kāds pa to “iesper”.

Par neoliberālisma būtību un modernisma nolemtību

(…) Kad tiek runāts par liberālismu, nav skaidrs, kas ar to tiek domāts. It kā brīvības ideja?! No valstiskuma viedokļa liberālisma valstij vajadzētu būt vairāk pārdalošai un attiecīgi arī vairāk centralizētai nekā konservatīvai valstij, kurā tiek teikts: “Rokas nost no privātīpašuma, būs mazāki nodokļi, vairāk attīstīsies ražošana. Cilvēki paši tiks galā, bet valsti vajag pēc iespējas mazāk”. Pie mums jau šai ziņā viss ir pilnīgi otrādi.

Bet ir viena ļoti būtiska liberālisma īpašība – tas uzskata, ka pilnīga viss ir noreducējams līdz piezemētam ikdienišķam praktiskumam. Piemēram, kas no liberāļu viedokļa ir Aleksandrs Matrosovs [PSRS armijas kareivis, 1943. gada 22. februārī kaujā par Černušku ciemu pie Pleskavas Matrosovs ar savu ķermeni aizklāja Vācijas armijas bunkura šaujamlūkas, ļaujot savai vienībai turpināt uzbrukumu]? Tas bija cilvēks, kuram kādas savas augstākas ideālistiskas vērtības bija dārgākas par dzīvību, ko viņš tādēļ upurēja. Nē, saka liberāļi, tas vai nu bija līķis, kuru uzmeta uz “dota”, vai nu tā ir tukša PR konstrukcija, vai arī viņš bija bezjēgā piedzēries, vai arī viņš bija sajucis prātā. Kāpēc tā? Tāpēc, ka liberāļi [neoliberāļi] noliedz tāda cilvēka modeli, kurš spēj idejas vārdā ziedot savu dzīvību. Viņuprāt nekas tāds nav iespējams.

Kāpēc krievu liberāļi tik viegli uzņēma visu, kas notiek ap Turcijas – Krievijas konfliktu? Tāpēc, ka tur ir Erdogans, “ģimene” un piķis. Tur ir nevis kaut kādi tjurki, ne panturkisms, ne sunītu islāms, tur ir tikai un vienīgi piķis. Nu tirgojās viņš ar zagtu naftu, viņam tur ir “kešs”, viņam tur ir bizness, ko Krievija sabombardēja, un tāpēc arī viņš to lidmašīnu notrieca.

Liberāļi uzskata, ka visu notikumu cēlonis ir kaut kas vienkāršs un ikdienišķs, tikai ne vienmēr to vienkāršo un ikdienišķo var ieraudzīt, uzzināt un saprast. Kamēr tas nav saprasts, tikmēr pasaule liekas sarežģīta un nesaprotama, bet, kad šos vienkāršos iemeslus uzzina, tad viss kļūst vienkāršs, skaidrs un saprotams. Liberāļu prāt neeksistē nekas paceļošais, kas ir virs šī vienkāršā ikdienišķuma. Kas ir transedentālais? Trans cenzus – izejošais ārpus robežām. Nekā tāda, nekā sakrāla un svēta liberāļu prāt dzīvē būt nedrīkst. Tieši tas ar liberālisma [neoliberālisma] palīdzību arī ir pasaulē jāiznīcina. Tā kā tas joprojām paliek, tad liberālisms ir līdzeklis, lai to iznīcinātu.

Kas tad patiesībā ir Fukujamas “Vēstures beigu” pasaule? Tā ir pasaule, kurā šis viss bezideālais kā pitons lēnām sagremo pasauli. Un te ir ļoti kārdinoši pateikt, ka islāms taču tagad ir sacēlies pret šo parādību. Bet patiesībā tā nav. Islāmisms ir arhaika, kura ir savienota ar šo postmodernismu. Vienīgie, kuri spēj sacelties pret globikiem, ir pilsoņi. (…)

Pēc tam, kad sabruka Padomju pasaule, “atkailinājās” modernisma pasaule, kura aizstāvas no galīgi necilvēcīgas realitātes, kuru no vienas puses virza pietiekami fašistizēta viduslaiku arhaika, bet no otras puses postmodernisms. Ja velkam vēsturiskās paralēles, tad pašreiz “Rūzvelts” un “Čerčils”, bet patiesībā tikai “Rūzvelts”, cīņā ar divsejaino “Hitleru” ir palicis bez “Staļina”. Un ja pasaulē neparādīsies kaut kāda jauna sociāla kustība, kuru mēs nosaucām par supermodernu, tad šis modernisms ir nolemts zaudējumam. Lai kā arī nemēģini lāpīt to veco Vestfāles sistēmu, buržuāzisko nacionālo valstu sistēmu, lai kā arī neatsaucies uz Apvienotajām Nācijām (tātad nācijām), tāpat šī sistēma sabruks ātrāk vai lēnāk. Mums ir svarīgi, lai šī sistēma brūk lēnāk, jo tad mēs iegūstam laiku.

Modernisma sistēmu nav iespējams aizstāvēt ne jau tāpēc, ka tā ir sveša, vai ne tāpēc, ka negribas, bet gan tāpēc, ka tā vienkārši ir aizejoša sistēma, kas aiziet kopā ar to “konsjūmu” un masu informācijas līdzekļiem. (…)

Modernisms ir nolemts zaudējumam, jo viņa tīrā veidā vairs nav, viņš jau ir ļoti stipri mutējis un iestidzis patērētāju sabiedrības purvā. Tagad, kad Olands Francijā redzēja kādus brīnumus tur šīs ciltis dara, viņš pateica: “Republika, pilsoņi, mēs esam vienoti, pie ieročiem, pilsoņi!”. Tas ir, viņš atcerējās 1790-o gadu [Lielās Buržuāziskās Franču revolūcijas laiks]. Atcerējās večiņa kā jauna meita bija. Viņš to teica Francijas sabiedrībai, patērētājiem, kuriem tā Republika ir pie kājas. Viņi ir Šarli Ebdo, kāda vēl tur Republika.

[Šarli Ebdo – pretīgs postmodernisks “satīrisks” laikraksts, kurš visbrutālākajā un zemiskākajā formā izņirgājas par vissvētākajām vērtībām. Pēc uzbrukuma Šarli Ebdo redakcijai, Francijā tika organizētas masu demonstrācijas, kurās piedalījās arī pats Olands, un kurās cilvēki turēja rokās pašdarinātus plakātus ar uzrakstiem “Es esmu Šarli Ebdo”.]

(…) Tagad ir jautājums, kur lai rodas tie pilsoniskie informācijas līdzekļi, kuri rada horizontu? Varbūt internetā, kur ir izdarīts viss iespējamais, lai pilnībā visu sajauktu vienā putrā? Viss pašreiz ir atkarīgs no tā vai pilsoniskais sabiedrībā tiks mobilizēts vai arī netiks. (…)

Mēs pašreiz nevaram neredzēt, ka mūsdienu frontēs ne jau komunisti cīnās ar “Hitleru”, bet gan Asads cīnās ar Obamu un DAESH. Tieši šis konflikts pašreiz atrodas pasaules globālā politiskā procesa virspusē, jo iepriekšējais ir aizgājis. Un te ir jāuzdod jautājums, kāpēc iepriekšējais [sociālistiskais] ir aizgājis? Ir jāsaprot, kas ar to nebija kārtībā? Pirmkārt tas nespēja “aizklauvēties” līdz apslēptajām rezervēm cilvēkos. Un otrkārt tas nespēja pats sevi novietot lielo jēgu un tradīciju laukā. (…)

Piemēram, komunisma klasiķis Pols Lafargs (1842-1911) runāja par Promiteju. Tā ir tradīcija, kurai saknes sniedzas neizmērojami sirmā senatnē, kuru no šiem dziļumiem var vilkt laukā uz jebkuriem vēsturiskajiem līmeņiem (antīkajiem laikiem, renesansi utt.) un tur pārliecināties, ka šī tradīcija visos laikos ir vienota. Bet neviens par to nesāka runāt. Neviens nepastāstīja, kas tie par titāniem, ar ko vieni titāni atšķiras no citiem un kas tas patiesībā ir par uguni, kuru Promitejs iedeva cilvēkiem. Jau Fausta tradīcijā, no kuras, manuprāt, arī radās fašisms, šie titāni jau ir pavisam citi. (…)

Vienkārši komunisti palaida garām kaut kādas fundamentālas konstantes un tieši tāpēc tas viss arī aizgāja. Mūsdienās komunistiskais var atgriezties tikai, piedaloties cīņā pret šo absolūto ļaunumu, un šīs cīņas gaitā kaut kādā veidā atjaunojot sevi. Un, protams, mūsdienu “Čerčilam” un “Rūzveltam” ir jāsaprot, ka bez “Staļina” šai cīņā uzvarēt nav iespējams. (…)

Tālāk ļoti būtisks jautājums ir par “jauno cilvēku”. Tas, kā par to runāja Padomju laikā, vispār nebija neko vērts. Visu šo tēmu pilnībā privatizēja fašisti, un viņi daudz par to pastāstīja. Viss, kas ir saistīts ar augstākajiem līmeņiem, ar augstākā līmeņa mīlestību, ar sakralitāti, ar mistērijām, tas viss aizgāja pie fašistiem. Un tagad mēs dzīvojam pasaulē, kurā zinātkāriem, meklējošiem cilvēkiem tiek piedāvāta izvēle starp visu zemisko (“seksprosvet” utt.) un aprobežotu reliģiozitāti. No visa pārējā cilvēki tiek atsvešināti. Viss pārējais ir pieejams tikai slēgtai kungu kastai, tur visu pastāsta kā ir, bez tām muļķīgajām formām, ar kurām tiek barotas plebeju masas. To vajadzēja pateikt komunistiem…

Bet vai tad nav zināms, kas darījās jau 1980-o gadu PSRS provincēs: “Rītdienas laimes putns, atlidoja, spārniem zvanot, izvēlies mani, izvēlies mani, rītdienas laimesputn …” [populāras vēlīno Padomju laiku dziesmas vārdi]. Tur jau viss bija sapuvis un jau tad viss bija zaudēts! Pietika vēl masās iemest to nelieti Konu ar viņa “atbrīvošanos” un intermeitene [padomju prostitūta] bija gatava. Un kurš to visu izdarīja? Kurš izņēma no apgrozības tradīciju un idejas par jauno humānismu? Vai tad to CIP izdarīja? Man gan liekas, ka to no Kremļa darīja. (…)

Tātad bez atkārtotas šo ideju ienākšanas pasaulē, kurā cīņas lauks jau ir noteikts, šī “Čerčila – Rūzvelta pasaule” zaudēs “Hitleram”. Tāpēc no vienas puses ir jāapzinās, ka modernisms ir pirmajā plānā, ka modernisms ir galvenais cīnītājs, ka šis galvenais cīnītājs ir jāatbalsta (tāpēc, lai dzīvo Asads, Muberaks utt.), bet tai pat laikā ir jāsaprot, kas aiz tā visa stāv. Lietas būtība jau nav apstāklī, ka Muberaks Ēģiptē bija vājš. Nu atnāca Sisi, kurš nav vājš, bet arī viņš tāpat pēc gadiem pieciem būs spiests padoties. Bet tas dod laiku, pauzi, kuru ir iespējams izmantot. (…)

Avoti:
https://en.wikipedia.org/wiki/Operation_Gladio
http://www.litmir.co/bd/?b=248178
http://www.kurginyan.ru/book.shtml?id=18
http://www.hks.harvard.edu/fs/pnorris/Acrobat/Huntington_Clash.pdf
http://www.wesjones.com/eoh.htm
http://www.social-sciences-and-humanities.com/PDF/The-End-of-History-and-the-Last-Man-.pdf
http://eot.su/taxonomy/term/511

Informācijas aģentūra
/20.12.2015/

Šis ieraksts tika publicēts !!! PAR BĒRNIEM !!!, BĒGĻU KRĪZE, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: SERGEJS KURGINJANS. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

3 Responses to Par Tuvajiem Austrumiem, islāma pasauli, Turciju un nepieciešamību (necilvēcības draudu iespaidā) visiem cilvēkiem apvienoties

  1. Pagarais raksts liecina par milzīgu ieguldīto darbu, zināšanām un savu pozīciju, uz kuru balstās izteiktie spriedumi. Tā kā pie labā toņa nepieder citu viedokļu apstrīdēšana vai kritizēšana, ja kritizētājs pats nedod neko labāku, tad nerakstīšu par to, kam nepiekrītu vai kas tur, manuprāt, varētu būt apšaubāms. Bez tam vēl, mūsu dzīve ir pārāk īsa, lai tērētu laiku mazāk svarīgajam. Tādēļ mēģināšu tikai pateikt, kā, manuprāt, ir pareizi. Varbūt.

    “Saskaņā ar Kurginjana modeli pasaulē eksistē četri galvenie sabiedrības konceptuālie virzieni: 1) klasiskais humānismā balstītais modernisms (klasiskais kapitālisms ar nacionālo valstu koncepciju), kurš kļūst arvien vājāks un vājāks; 2) postmodernisms (sabiedriska iekārta, kurā ir atmestas humāniskas vērtības – nežēlīga un galēji perversa), kurš nomaina modernismu un tiecas to pilnībā iznīcināt; 3) kontrmodernisms (reanimēti seni (tas ir – arhaiski) sabiedriskie strāvojumi, kuri tiek maksimāli piezemēti un primitivizēti, atņemot tiem cilvēcības un attīstības ideju); 4) supermodernisms jeb atjauninātais un uzlabotais PSRS parauga sociālisms.”

    Es domāju, ka nav tādas ‘ideālas’ sabiedriskās iekārtas vai virzieni. Ir pamatprincipi.

    Cilvēku sabiedrību jābūvē, balstoties uz reālām, cilvēkiem piemītošām īpašībām. Tās uzskaitītas rakstā ‘Bēgļi’ manā vietnē. Var būt, ka vistuvāk mūsu no primātiem mantotajām īpašībām atbilst kaut kāda kapitālisma kombinācija ar sociālismu un komunismu (es domāju, ka tāda nav iespējama, ka tādu var izveidot tikai hipotētiski, ka par tādu var tikai parunāt). Tā būs tikai lozungu jeb saukļu kombinācija. Līdzīgi kā šodien t.s. ‘cilvēku tiesības’, kas, piemēram, atļauj cilvēkiem ar nedabiskām, kaitīgām seksuālām novirzēm reklamēt, propagandēt savas nozirzes, līdz ar to nodarot kaitējumu sabiedrībai. Vai arī, piemēram, neļauj rādīt policijas aizturēto pārkāpēju sejas, kamēr nav pasludināts tiesas spriedums. Mēs saprotam, ka t.s. ‘cilvēku tiesības’ ir tukši saukļi, klajš apsmiekls tam, kas ar cilvēkiem šodien notiek mūsu daudzajos karos. Un rūgta apsūdzība tiem, kas tajos piedalās, organizē un atbalsta. Bet galvenais šajā jautājumā ir fakts, ka mūsu, cilvēku īpašības pēdējos 20-30 gados ir pietiekami skaidri noformulētas un aprakstītas (piemēram, E.O. Wilson, On Human Nature). Tātad, ir iespējams izveidot sistēmu jeb sabiedrības dzīves spēles noteikumus, kas uz tām balstās.
    Cilvēces vērtību jomā šodien pamatvērtības arī ir zināmas (vairāk turpat, rakstā ‘Bēgļi’).
    Šodien cilvēcei ir iespējams izveidot sabiedrību, kura ne tikai neiznīcina nākošo paaudžu izdzīvošanas noteikumus, bet iedod viņiem svētumu, jēgu, atbildību un uzdevumu.
    Mēs zinām, ka pašreizējie cilvēki nav piemēroti, nevar un nespēj izveidot tik radikāli atšķirīgu kultūru un vērtības, kādas nepieciešamas, lai izdzīvotu. Bet jebkurš progresīvs cilvēks var jau šodien sākt lietot cilvēces nākotnei nepieciešamās vērtības un domāšanu.
    Ja Citēto rakstu un Kurginjana modeļa aprakstu lasa, izejot no minētajām pozīcijām, tad atliek tikai pasmaidīt, un, Austras Skujiņas vārdiem runājot, “Drīz visam pāri smiltis krīt un klusēt liek.” I.V.

  2. Atpakaļ ziņojums: Par Tuvajiem Austrumiem, islāma pasauli un Turciju | Basic Rules of Life

  3. Atpakaļ ziņojums: Stambulas konvencija – homoseksuālistu – pedofīlu aprindu kārtējais sabiedrības maitāšanas mēģinājums | Informācijas aģentūra

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s