Antikultūra – civilizācijas slimība

Antikultūra ir plaši izplatījusies pēdējo 80 – 100 gadu laikā. Sākumā tā inficēja Rietrumvalstis, bet pēc 1991.gada notikumiem antikultūra aktīvi un intensīvi tiek ieviesta arī pēcpadomju telpā [arī Latvijā, kurā liela daļa kultūras jomas pārstāvju ir antikultūras darboņi].

Antikultūras pazīmes

1) Nepārtraukta pievēršanās nāves tēmai; nekrofilija. Tās ir neskaitāmās šausmu un katastrofu filmas, trilleri, bojeviki utt., kā arī attiecīgi literāri darbi. Tā ir arī informatīvā nekrofilija masu saziņas līdzekļos.

2) Amorālā propaganda visās tās izpausmēs: absurda teātris (absurda drāma), absurdisma filozofija, psihodēliskā filozofija, narkotiskā antikultūra, noziedznieka tēla romantizācija (kad noziedznieki – antivaroņi tiek parādīti kā varoņi), pārmērīga uzmanības pievēršana seksuālas dabas novirzēm (sadismam, mazohismam, homoseksuālismam), tieksme parādīt psihopataloģiskus un slimus cilvēka psihes stāvokļus.

3) Kultūras nihilizācija, atteikšanās no kultūras vispār vai mēģinājumi to “mūsdienīgot”, izkropļojot un padarot par antikultūru, līdzsvara izjaukšana starp tradīciju un novatorismu par labu pēdējam, novatorisms novatorisma pēc, cenšoties ar savu novatorismu atstāt pēc iespējas spēcīgāku iespaidu, šokēt.

4) Karojošais iracionālisms: sākot no postmoderniskas ķēmošanās un beidzot ar misticisma slavinājumiem.

Kultūras darbinieki tiek pārvērsti par antikultūras darboņiem

Diemžēl daudzi kultūras darbinieki arvien vairāk pārvēršas par antikultūras darbiniekiem.

Pirmkārt, tā vietā, lai “vislabākās jūtas” “ar liriku modinātu” (Aleksandrs Puškins) un “sētu saprātīgo, labo, mūžīgo” (Nikolajs Ņekrasovs), viņi iesaistās pret kultūru un cilvēkiem noziedzīgos nodarījumos: veido attēlus un scēnas, kuras demonstrē vardarbību, slepkavības, noziedzīgas darbības, rupjību, cinismu, visādas ākstības un stulbumu.

Otrkārt, jaukais un skaistais mūsdienu “kultūras” darboņiem nav modē: jo kroplāks un ārprātīgāks ir attēlojums, jo tas skaitās labāk.

Treškārt, patiesība, taisnība un realitāte netiek veicinātas. Cilvēkiem mēģina iegalvot, ka ilūziju pasaule, ireālā pasaule ir daudz interesantāka par realitāti. Tiek apsveikta minhaunizācija, kastaņedizācija, visu veidu (gan fiziska, gan garīga) apstulbināšanās. Tas ir kā gandrīz tiešs aicinājums sajukt prātā un aiziet no reālās pasaules līdz pat narkotiskajiem murgiem. Īsāk sakot, labais, skaistais, patiesais – fundamentālas cilvēciskās vērtības antikultūras darboņus gandrīz nemaz neinteresē, bet, ja arī interesē, tad tikai kā dekorās pašu nenormālībām.

Antikultūra ir pārmērīga noteiktu kultūras ēnu pušu attīstība. Antikultūra ir ļaundabīgs audzējs kultūras ķermenī. Antikultūras bīstamība ir ne tikai tās ietekmē uz cilvēku apziņu un uzvedību, bet arī apstāklī, ka antikultūra maskējas un uzdod sevi par kultūru. Cilvēki bieži vien tiek apmānīti, kad uzķeras uz antikultūras āķiem, pieņemot antikultūras kroplības par kultūras sasniegumiem. Antikultūra ir smaga mūsdienu sabiedrības slimība. Antikultūra iznīcina kultūru. Antikultūra inīcina cilvēkā cilvēcisko. Antikultūra iznīcina cilvēku kā tādu.

Ir uzskats, ka kultūra ir pilnīgi viss, ko ir radījusi cilvēce, tai skaitā tas, kas ir nesavietojams ar normālu cilvēcību (tā, piemēram, uzskata krievu filozofs Vladimirs Solovjovs, 1853-1900). Tam nevar piekrist.

“Kultūra ir uzkrāto vērtību sabiezējums” (Georgijs Fedotovs, 1886-1951).  “Kultūra ir vide, kura audzē un baro cilvēka personību” (Pāvels Florenskis, 1882-1937). Savukārt Ļevs Tolstojs (1828 – 1910) par kultūru izteicās šādi: “…mums ir tiesības par zinātni un mākslu saukt tādas darbības, kuru mērķis ir dot labumu visai sabiedrībai un cilvēcei un kuras to arī dod. Tāpēc, lai kā arī sevi nesauktu tie, kuri izdomā kriminālo, valsts un starptautisko tiesību teorijas, tie, kuri izdomā jaunus lielgabalus un sprāgstvielas un tie, kuri sacer piedauzīgas operas un operetes, mums nav tiesību viņu darbošanos saukt par zinātni un mākslu, tāpēc, ka to darbība nav vērsta uz sabiedrības un cilvēces labumu, bet gan tieši pretēji, tā nāk par ļaunu cilvēkiem.”

Pie kultūras ir pieskaitāms tikai tas, kas kalpo dzīvības saglabāšanai, attīstībai un progresam. Jeb kultūra ir zināšanu un prasmju apkopojums, kuras ir vērstas uz cilvēka pašsaglabāšanos, atražošanos un pilnveidošanos un daļēji izpaužas dzīves normās (paražās, tradīcijās, kanonos, valodas standartos, izglītībā utt.), bet daļēji materiālās un garīgās kultūras priekšmetos. Viss, kas iziet ārpus šīm zināšanām un prasmēm, viss, kas grauj cilvēku un traucē viņa pilnveidošanos, tam visam nav nekāds sakars ar kultūru.

Nenormālā propaganda mūsdienu sabiedrībā

Mūsdienu sabiedrība, tās atmosfēra kopumā ir inficēta ar nenormālības baciļiem (amorālo, noziedzīgo, pataloģisko). Televīzija un kino ir pārpludināta ar vardarbības scēnām, slepkavībām, visādām šausmām, monstriem, katastrofu un cilvēku bojāejas kadriem. Noziedznieki un slepkavas tiek pozicionēti kā varoņi.

Filozofe Jeļena Zolotuhina – Aboļina (1953) šo antikultūras fenomentu nosauca par “ļauno spēku estētizāciju”. Viņa raksta: “Nebeidzamie asiņainie seriāli, katastrofu filmas, šausmu seriāli par manjakiem un vampīriem ir pārpludinājuši TV ekrānus. Kino sacenšas ar dzīvi: kura ir drausmīgāka, TV-kino ekrānu dzīve vai reālā? Garkājainas skaistules ar šņorēm žņaudz savus boifrendus, bet pasaku rūķīši mauc ādu no dzīvajiem. Un cilvēki kaut kā pie tā pierod. Cilvēki pierod pie ļaunuma, kurš ir pasniegts krāšņā iesaiņojumā un uz skaistu peizāžu fona. Ļaunums kļūst par mājas parādību līdzīgi kā par mājas parādību ir kļuvuši rotveilers, bet no tā ļaunums nepārstāj būt par ļaunumu līdzīgi kā rotveileru šķirnes suņi nepārstāj būt par plēsējiem, kuri jebkuru mirkli var pārgrauzt rīkli pat savam saimniekam. Jaunietim, kurš tūkstošiem reižu uz ekrāna ir redzējis slepkavības (sadistiski nofilmētas pa visu ekrānu) ir daudzkārt vienkāršāk paņemt rokās automātu un sākt iet slepkavot. Viņa sirds ir pārklājusies ar nocietinājuma kārtu un kļuvusi mežonīga. Un no šīs mežonības viņš pārstāj saprast, ka reālajam cilvēkam nav rezervē piecas dzīvības kā personāžiem no datorspēlēm, un ka ar reāliem cilvēkiem nedrīkst apieties kā ar uz ekrāna dancojošajiem mērķiem. Ļaunuma estētizācija ir milzīgs mūslaiku posts.”

Vienā gan nevar piekrist, ka it kā “kino sacenšas ar dzīvi, kura ir drausmīgāka”. Kino nesacenšas ar dzīvi drausmīguma ziņā, bet gan stipri kropļo to. Tās ir divas dažādas lietas: atsevišķi dzīves fakti, kuri tiešām var būt šausmīgi, un dzīve kopumā. Dzīve kopumā ir skaista un apbrīnojama! Ja mūsdienu kino patiešām mēģinātu sacensties ar dzīvi visā tās daudzveidībā, tad šausmīgais tajā aizņemtu pietiekami maz vietas.

Jaunā paaudze tiek audzināta ar piemēriem

Neskaitāmās scēnas ar noziedzīgas un amorālas uzvedības parādīšanu tikai audzina noziedzniekus un palielina noziedzību. Nav taisnība tiem kino-TV darboņiem un rakstnieķeļiem, kuri attaisno savu destruktīvo darbību kriminālās sfēras atainošanā ar to, ka tā arī ir dzīves sastāvdaļa. Tā tas nav. Šādi darboņi apmelo dzīvi, cilvēkus un cilvēci. Lielākā daļa cilvēku dzīvo normālu dzīvi un noziedzībā ir iesaistīta tikai maza cilvēku daļa. Noziedznieki, līdzīgi kā slimības izraisoši mikrobi spēj tikai parazitēt uz
veselas sabiedrības ķermeņa [mirst sabiedrība, mirst noziedznieki, ja vien neatrod citu sabiedrību, uz kuru parazitēt un kuru nobeigt]. Ne ar to dzīvo sabiedrība. Noziedzība atrodas dzīves perifērijā, tā ir margināla dzīve. Tāpēc uz ekrāniem noziedzībai ir jābūt parādītai attiecīgā daudzumā – nevis kā tagad 50 – 70% no ētera, bet gan 5 – 10%.

Tā ir sen zināma pedagoģiska patiesība, ka jaunā paaudze visvairāk tiek audzināta ar piemēriem. Ja jaunie cilvēki redz draņķīgus piemērus, tad neviļus viņi tiek inficēti ar šo piemēru enerģiju. Tas pats efekts darbojas arī otrādi (labi piemēri dod labu enerģiju). Lūk, ko šai ziņā rakstīja Seneka gandrīz divus tūkstošus gadus atpakaļ: “Ja gribi tikt vaļā no netikumiem, tad izvairies no sliktiem piemēriem. Vairies no skopuļa, no izvirtuļa, no cietsirdīgā, no viltīgā, no visa, kas tev var kaitēt, lai arī cik tuvu tie neatrastos, kaut vai tevī pašā. Aizej no viņiem prom un sāc dzīvot ar Katoniem, Leliju, Tuberonu vai arī, ja tev tuvāki ir grieķi, tad ar Sokrātu, Zenonu. (…) Viņi tev iedos gan dievišķās, gan cilvēciskās zināšanas, viņi tev pavēlēs būt radošam un iemācīs ne tikai gudri runāt klausītājiem par prieku, bet arī norūdīt dvēseli un būt izturīgam pret grūtībām” (Seneka. Vēstules Lucīlijam par ētiku.)

Līdzīgi Senekam uzskatīja arī kaujās tā arī nekad neuzveiktais krievu karavadonis Aleksandrs Suvorovs (1730-1800): “Ņem sev par paraugu varoni, novēro viņu, ej viņa pēdās, panāc viņu un, ja pārspēsi to, tad slava tev!”

Ļevs Balašovs, fragments no grāmatas “Dzīves negatīvisms: antikultūra un antifilozofija”
/2014/

Avoti:
http://www.kramola.info/blogs/metody-genocida/antikultura-bolezn-civilizacii
http://whatisgood.ru/wp-content/uploads/2015/11/%D0%91%D0%B0%D0%BB%D0%B0%D1%88%D0%BE%D0%B2%D0%B0-%D0%9B.%D0%95.-%E2%80%9C%D0%9D%D0%B5%D0%B3%D0%B0%D1%82%D0%B8%D0%B2-%D0%B6%D0%B8%D0%B7%D0%BD%D0%B8-%D0%B0%D0%BD%D1%82%D0%B8%D0%BA%D1%83%D0%BB%D1%8C%D1%82%D1%83%D1%80%D0%B0-%D0%B8-%D0%B0%D0%BD%D1%82%D0%B8%D1%84%D0%B8%D0%BB%D0%BE%D1%81%D0%BE%D1%84%D0%B8%D1%8F%E2%80%9D.doc

Informācijas aģentūra
/04.02.2016/