Par konferenci „Pastāvīgas vērtības mainīgā pasaulē”

Neviennozīmīgi vērtējama konference notika 29.10.2014 Saeimas Sarkanajā zālē. Konference „Pastāvīgas vērtības mainīgā pasaulē” bija veltīta tradicionālām vērtībām un tajā tika paustas domas par ģimenes nozīmību, negatīvo nostāju homoseksuālisma normalizācijas sakarā un genderisma reformu nepieņemamību. Konferencē deklarēto tradicionālo vērtību dēļ Latvijas homoseksualizētajā presē informācija par to gandrīz nebija atrodama, bet atklātās homoseksuālistu-pedofīlu aprindas to jau paspēja nokritizēt. Diemžēl iepazīstoties ar konferences materiāliem, prieks par vismaz kaut kādu tradicionālas vērtības aizstāvošu pasākumu noplok un kļūst skaidrs, ka neapšaubāmi pozitīvās nostādnes tiek sajauktas ar apšaubāmām, kaitīgām un ka konferencē dalību ņēma arī apšaubāmi elementi (bija „blēži, kuri runā par godīgumu”).

Konference „Pastāvīgas vērtības mainīgā pasaulē” fotogrāfijās

Konferenci organizēja Saeimas Sociālo un darba lietu komisija sadarbībā ar Sociālās drošības apakškomisiju un Demogrāfijas lietu apakškomisiju. Konferencē piedalījās Latvijas Universitātes profesore Inguna Ebela, kura prezentēja ceturto alternatīvo ziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijai par bērnu tiesībām Latvijā. Latvijas Universitātes docents Andrejs Mūrnieks runāja par izmaiņām vērtībās postmodernajā kultūrā, socioloģe Gabriela Kubi no Vācijas akcentēja vērtības un pseidovērtības, savukārt izglītības eksperte Ieva Bērziņa runāja par latvisko dzīvesziņu izglītībā. Konferences darba kārtībā bija iekļauta arī Latvijas Kristīgās akadēmijas rektores un profesores Skaidrītes Gūtmanes prezentācija par antropoloģisko krīzi kā cilvēka labklājības sistēmas sagrāvēju, Rīgas Stradiņa universitātes profesores Guntas Ancānes stāstījums par sabiedrības vērtībām emocionālās veselības aspektā, kā arī Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna par Eiropas garīgajiem pamatiem. Konferenci atklāja Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas un Sociālās drošības apakškomisijas priekšsēdētāja Aija Barča (ZZS) un Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Demogrāfijas lietu apakškomisijas priekšsēdētājs Imants Parādnieks(NA).

Gabriela Kubi „Par vērtībām un pseidovērtībām”

Starptautiski pazīstamā socioloģe no Vācijas Gabriela Kubi savā referātā „Par vērtībām un pseidovērtībām” vērsās pret genderisma ideoloģiju, reformām un pastāstīja par to ārprātu līdz kuram ir nodzīvojusies Eiropa. Kubi uzstāšanos var noskatīties te:

Portāls http://www.Katolis.lv raksta: „Plašu referātu nolasīja socioloģe Gabriela Kubi no Vācijas, kas akcentēja vērtības un pseidovērtības. Uzrunas sākumā viņa atzina, ka viņas mērķis ir parādīt to vērtību revolūciju, kuru pašreiz piedzīvojam. „Pēc komunisma krišanas mēs piedzīvojam jaunu ideoloģiju, kas grauj ģimenes kultūras pamatā esošo vērtību sistēmu. Šī ideoloģija slēpjas aiz dzimuma jēdziena. Tā maskējas aiz tā jēdziena, kas patiesībā grauj brīvību, cieņu un cilvēktiesības. Šīs ideoloģijas pamatā ir līdzšinējo seksuālo normu sagrozīšana. Katrā sabiedrībā dzimuma lomas un sociālās lomas aizstāv likumdošana. Ja agrāk mēs piedzīvojam ierobežojumus, ko uzlika monogāmija, tad tagad piedzīvojam otru galējību. Šobrīd tiek runāts, ka dzimums ir vienkārši sabiedrībā pieņemts un mēs varam no tā atteikties jebkurā brīdī. Jebkurš cilvēks var mainīt šīs dzimuma lomas. Mūsdienās tas ir kļuvis arī tehniski iespējams. Cilvēks kļuvis par izejvielu, no kuras var veidot visu, kas vien ienāk prātā,” sabiedrībā notiekošos procesus kritizēja G. Kubi.”

Gabrielas Kubi sakarā (kas mazāk attiecas uz konkrēto uzstāšanos) ir jāmin viena ļoti būtiska nianse – viņa genderisma ideoloģiju saista ar marksismu un lieto „totalitārisma” terminu, ko savulaik ideoloģiskam karam pret PSRS izgudroja ASV ideologi, un kopš tiem laikiem proamerikāniskās un antipadomiskās aprindas turpina aktīvi izmantot šo terminu. Tā kā PSRS ideoloģiskais pamats bija marksisms-ļeņinisms-staļinisms (pēc Hrusčova nodevības tikai marksisms-ļeņinisms), norāde uz marksismu rada maldinošu un tradicionālo vērtību nesējiem ļoti kaitīgu (patiesībā pat nāvīgu) analoģiju, it kā marksismam un PSRS būtu kāds sakars ar genderisma ideoloģiju un citiem tradicionālās vērtības un cilvēcību iznīcinošiem procesiem. Tas tā ne tikai nav, bet patiesībā ir gluži pretēji.

Tomēr zināms pamats izteikt šādus apgalvojumus, diemžēl ir, un konferencē Kubi, īsi pieskaroties šai tēmai, izsakās arī korekti – viņa runā par „marksisma radikālā feminisma spārnu”. Šādu izteikumu pamats ir apstāklī, ka patiešām atsevišķi marksisma novirzieni aizdomājas līdz genderismam un tamlīdzīgām nejēdzībām, bet tas nav viss marksisms un ar pašu Marksu tam nav nekāda sakara, tāpat kā tam nav nekāda sakara ar to marksisma versiju, kura bija PSRS fundaments. Tai pat laikā šis marksisma novirziens attīstījās tieši Rietumeiropā un ASV, kur arī aizdomājās līdz šādiem absurdiem. Un tas tā notika tāpēc, ka daudzi no ievērojamiem Rietumeiropas marksistiem bija kā minimums homoseksuālisti un, kas tagad kļūst arvien acīmredzamāks, visdrīzāk arī pedofili.

Vienkāršojot, izvirtuļi, slēpjoties aiz pareizās sociālisma vienlīdzības idejas, izdomāja savām perversijām ideoloģisku attaisnojumu (tādējādi diskreditējot neapšaubāmi pozitīvo sociālisma ideju) un sāka to realizēt (šādu ideoloģiju var nosaukt par homosociālismu (sociālisms homoseksuālistiem), kas ir pavisam kas cits nekā sociālisms). Tā rezultātā visā Rietumu pasaulē termins „sociālisms” masu apziņā ir visciešākā mērā sasaistīts ar izvirtībām un galēji destruktīvām parādībām, kas ir patiešām traģiski, jo tādējādi Rietumu pasaulei tiek laupīta vienīgā ideja, kura ir spējīga radīt patiešām cilvēcīgu sabiedrību. (Līdzīga politiskā tehnoloģija ir realizēta Latvijā, kur termins „kreisais”, kas apzīmē sociālistus, masu apziņā maldinoši ir saistīts ar „krieviem”, bet „labējais” (individuālisti, egoisti, egocentriķi ar privātās iniciatīvas un privātīpašuma prioritārumu) ar latviešiem. )

Savukārt PSRS sociālisms bija pilnībā tradicionāls. PSRS tapšanas laikā sākumā Ļeņins, bet pēc tam Staļins, asi „nolika pie vietas” homoseksuālistu pataloģiskās ambīcijas, kādēļ šīs aprindas nostājās pret PSRS un aktīvi palīdzēja to diskreditēt un iznīcināt. Rietumvalstu homosociālistiem PSRS ir ļoti nepatīkams vēsturisks precedents un šai ziņā viņu intereses pilnībā sakrīt ar lielbagātniekiem un sīkburžuāziju, vēl jo vairāk tādēļ, ka kapitālistu atvases nereti pašas saslimst ar šo slimību, kam viens no galvenajiem cēloņiem visbiežāk ir vecāku cietsirdība, neiejūtība un nelietība. Tāpēc, aizstāvot tradicionālās vērtības, īpaši pašreiz, kad tās ir jo īpaši apdraudētas, nekādā gadījumā nedrīkst nopulgot Padomju valsti, pat, ja ir kādas vēsturiskas vai ideoloģiskas pretenzijas pret to (par tām tad jārunā atsevišķi).

Zbigņevs Stankevičs „Eiropas garīgie pamati”

Patīkami pārsteidza katoļu arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča uzstāšanās, kurā viņš, konstatējot acīmredzamu faktu, izteica zīmīgu un savā ziņā vēsturisku apgalvojumu, ko labi vajadzētu ielāgot visiem antipadomistiem un antikrieviem. Stankēvičš norādīja, ka dzīvojot Padomju Savienībā Latvijas iedzīvotāji ar dzelzs priekškaru bija pasargāti no Rietumu pasaules destruktīvajiem procesiem un ka Rietumvalstīs cilvēki, tai skaitā arī garīdznieki, ir kā tvana gāzi saelpojušies. Zbigņeva Stankeviča runa pieejama te:

Portāls http://www.Katolis.lv šo uzstāšanos apraksta sekojoši: „Konferences noslēgumā bija Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna par Eiropas garīgajiem pamatiem. Viņš to uzsāka, sakot: „Katrā uzstāšanās vēstījumā bija kāda bēdīga ziņa. Bet man ir pārliecība, ka nav jānokar galvas, jo visā tajā var ieraudzīt Labās vēsts klātbūtni.” Uzrunā viņš izgaismoja, kas ir patiesais Eiropas vērtību pamats Rietumu civilizācijā un cik lielā mērā tas sakņojas judeo-kristīgajās tradīcijās. Kā svarīgākās mūsu civilizācijas vērtības, jeb atziņas, uz kurām tā balstās, viņš minēja: 1) pārliecību, ka cilvēks ir vērtība; 2) cilvēka tiesības uz dzīvi brīvībā; 3) cilvēku vienlīdzību; 4) brālību un 5) cieņu pret dabu. Šīs pamatatziņas, viņaprāt, var rezumēt divos vārdos: cilvēka cieņa. „Man ir pārliecība, ka tieši cilvēka cieņa ir Eiropas vērtību kodols. Katram cilvēkam piemīt neatkārtojama cieņa, tāpēc viņš ir vērtīgs un nekad nevar kļūt par līdzekli citu mērķu sasniegšanai,” teica arhibīskaps. „Tā ir tā labā vēsts, ka 2000 gadu laikā šīs Evaņģēlija vērtības, kas izriet no judeo-kristīgās atklāsmes, ir iesakņojušās mūsu kultūrā, impregnējušas to un novedušas pie civilizācijas un tehnoloģiju sprādziena.”

Pievēršoties mūsdienās aktuālajām problēmām, par kurām īpaši runāts šai konferencē, arhibīskaps norādīja uz viduslaikiem, kuros cilvēku seksualitāte bija nomākta un indivīda izpausmes iespējas ierobežotas. „20.gs. cilvēks sāk apzināties sevi kā indivīdu, sāka apzināties savu brīvību un cieņu, bet vēl neapzinās savu atbildību,” skaidroja Z. Stankevičs „Viņam gribas pašrealizēties. Bet ko tas nozīmē? Ja tu nepazīsti sevi, kas tu esi, ja sevi identificē tikai ar savu miesu un primitīvākajām baudām, tad sevi īstenosi tikai primitīvākajā līmenī. Bet ja apzinies, ka tev ir dvēseliskā un garīgā dimensija, tad centīsies apmierināt visu līmeņu vajadzības. Ir viena atslēga – to Jānis Pāvils II vairākas reizes bija atkārtojis: Cilvēks nevar īstenot sevi, citiem vārdiem sakot, nevar pašrealizēties, jeb sasniegt piepildījumu kā vien caur nesavtīgu sevis dāvāšanu. Cilvēks, kas neuzņemas atbildību, neapzinās, ka patiesā laime ir citādāka. Meklē brīvību, bet iegūst atkarību no saviem instinktiem, varaskāres.”

Noslēgumā arhibīskaps norādīja uz to, ka starptautiskās struktūras mēģina sabiedrībai uzspiest „slimus mehānismus, izdabāt cilvēka zemākajiem instinktiem, bet tas nepalīdz cilvēkam sevi īstenot. Tas notiek zem demokrātijas un diskriminācijas apkarošanas lozungiem, bet patiesībā mēģina nomainīt paradigmas, mēģina izšķīdināt mūsu civilizācijas saturu un ved pie pataloģijām”. Cenšoties atbildēt uz jautājumu, ko darīt, arhibīskaps aicināja apzināties to, kādi procesi notiek izglītībā, un informēt par to sabiedrību. Otrkārt, vēlēšanās neļauties demagoģijai un neievēlēt patoloģiskus cilvēkus, turklāt domājot ne tikai primitīvas patoloģijas, bet arī mantkārību, varaskāri, kas spēj maskēties. „Hameleonisms ir milzīga problēma mūsu sabiedrībā. Mums ir diezgan vāja spēja atpazīt hameleonus. Mums ir jāmācās. Kad ejam uz vēlēšanām, ir jāatbalsta nevis tie kandidāti, kuri sasola zelta kalnus un leiputriju, bet gan tie, kas iestājas par ilgtermiņa vērtībām,” teica Z. Stankevičs. „Es ticu, ka Latvijai Dieva plānā ir milzīga misija. Pasaulē pieaug reakcijas pret šāda veida destruktīvu politiku attiecībā uz ģimenēm, bērnu audzināšanu, seksuālo audzināšanu. Latvija ir aicināta piedalīties šai koalīcijā. Latvija, pateicoties tam, ka ir saglabājusi veselīgās vērtības, var dalīties ar šīm vērtībām ar citām valstīm un palīdzēt atbruņot to dzeloni, kas šobrīd dzeļ kārtējās valstis.””

Andrejs Mūrnieks „Izmaiņas vērtībās postmodernajā kultūrā”

Andreja Mūrnieka priekšlasījums ir ievērojams ar to, ka beidzot arī latviešu valodā kāds kritizē postmodernisma nāvējošo dabu. Tēmu, protams, var pēc tam attīstīt dažādos virzienos un nav pārliecības ka tādējādi nenonāksim pie citām destrukcijām, bet pats fakts pašreizējos apstākļos ir ievērības cienīgs un pozitīvs. Andreja Mūrnieka uzstāšanās te:

http://www.katolis.lv : „Latvijas Universitātes docents Andrejs Mūrnieks runāja par izmaiņām vērtībās postmodernajā kultūrā. Ieskicējis pašreizējo situāciju no dažādiem aspektiem, viņš izšķīra četras idejas, kas raksturīgas mūsu laikmeta attīstības tendencēm: 1) galvenais kļūst individuālā pašrealizācija, pašizpausme, labsajūta un bauda; 2) ticība, ka brīvais tirgus atrisinās visas problēmas un tāpēc jāsamazina valsts, tautas, ģimenes, Baznīcas ietekme, kas ar saviem aizliegumiem var traucēt patērēt un baudīt; 3) vajadzību dažādība (..) „pat reliģijā cilvēks kļūst par patērētāju, nevis augstāku ideālu realizētāju, un reliģija kļūst par savdabīgu izklaides veidu – katrs tagad var veidot savu reliģisko virumu, paņemot no dažādām reliģijām to, kas labāk garšo”; 4) mainīgā identitāte – mainīgums sākot ar darba vietu, beidzot ar dzimtu.

Kritiski analizējis šīs tendences, A. Mūrnieks rezumēja: „Kosmopolītiskie patērētāji diez vai būs pietiekami pašaizliedzīgi savas dzimtenes aizstāvji. Šajā situācijā, kad ir iespējamība, ka cilvēkiem nāksies aizstāvēt savu dzimteni, pat ar ieročiem rokās, pat ziedot savu dzīvību, gribot negribot ir jāatgriežas pie tradicionālajām vērtībām. Un tās ir: atjaunot cieņu pret cilvēku, t.sk. cilvēka dzīvību. Atjaunot cieņu pret ģimeni, valsti un tautu. Lai sabiedrība attīstītos un virzītos uz priekšu, ir vajadzīga stabila ass, stabilas pamatvērtības. (..) Šī ass ir tradicionālie tikumi, kuri, starp citu, parasti veidojas kopā. Līdzīgi ir arī ar netikumiem, tie arī parasti turas kopā. Neuzticība laulātajam vai meli mazās lietās met šaubu ēnu par cilvēku, viņa spēju būt uzticīgam savai valstij, par viņa atbildīgumu vispār. (..) Un otrādi, patiesīgums, mīlestība, uzticamība, savaldība, pašdisciplīna ir vērtības, kas palīdz ikvienā jomā, sākot ar attiecībām ģimenē un beidzot ar attieksmi pret valsti.”

Domājot par to, lai Latvija neizmirtu un ģimenes plauktu, A. Mūrnieks piedāvāja aicināja veikt konkrētus soļus vismaz trīs dimensijās. Pirmkārt, viņaprāt, nepieciešams likums par ģimeni, kur būtu apvienotas visas tās lietas, kas ir dažādos citos likumos, kas pavērtu iespēju vai liktu valdībai finansiāli atbalstīt ģimenes, t.sk. nodrošināt atvieglojumus ģimenēm ar bērniem, sniegt atbalstu pirmā mājokļa iegādei, kur kritērijs būtu noslēgta laulība vai bērna piedzimšana. Otrkārt, viņš uzsvēra to, cik svarīga ir vērtībizglītība skolās, ētika, sarunas par dzīves jēgu, laulību. „Starp citu pašreizējā izglītības saturā tikai vienā vietā ir pieminēta laulība, tā pati mantojuma sakarā,” viņš norādīja. Kā trešo dimensiju viņš akcentēja izmaiņas publiskajā vidē, TV, radio. Nepieciešami konkursi par dzīves vērtībām, sacensības, šovi, kur būtu iesaistītas ģimenes, būtu mazāk vardarbības, pornogrāfijas, lētuma. „Valsts pasūtījums ir veids, kā to varētu veidot. Un protams, arī interneta vide – atrast veidus, kā uzrunāt jauniešus par vērtībām tajās platformās, portālos un citos modernajos komunikācijās līdzekļos, kurus mēs pazīstam,” uzrunu noslēdza A. Mūrnieks.”

Skaidrīte Gūtmane „Antropoloģiskā krīze kā cilvēka labklājības sistēmas sagrāvējs fenomens”

Aija Barča

Portāls http://www.katolis.lv informē: „A. Barča konferences tēmu pamatoja, citējot fragmentu no Satversmes preambulas un 110.pantu: „Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu un izturas atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu. (..) Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.””

Te jāpiebilst, ka vēl 2014.gada vasaras otrā pusē notika tikšanās ar Aiju Barču un Uldi Sesku par bērnu aizsardzības jautājumiem, kuros abi tika informēti gan par katastrofālo situāciju šai jomā, gan arī par joprojām aktuāliem konkrētiem ģimeņu vajāšanas gadījumiem. Tikšanās notika, jo Aiju Barču uz kopējā nelietīgo Latvijas politiķu fona var nosaukt par pietiekami pozitīvu un adekvātu personu, tāpēc jo šokējošāks bija Barčas paziņojums, ka „bāriņtiesas ir tiesas” (patiesībā bāriņtiesas ir pašvaldības iestādes; „tiesa” ir tikai cilvēkus maldinoša šo iestāžu nosaukuma sastāvdaļa un Barča šādi izsakoties parādīja kā minimums savu nekompetenci). Tāpat tikšanās laikā Barča aktivitātes šo jautājumu risināšanā gribēja atlikt uz laiku pēc vēlēšanām. Tad arī Barča ar Sesku savā starpā prātoja, ka derētu sarīkot par šo tēmu konferenci un iespējams pieaicināt uz to arī eksprezidenti Vairu-Vīķi Freibergu. Labi, ka tas tā arī netika izdarīts, jo tur, kur ir VVF, tur nekas labs nav un nevar būt kaut vai tādēļ, ka viņai savulaik (dēļ dēla homoseksualitātes) bija izšķirošā loma notikumu gaitas maiņā, kas ļāva pieķertajiem augsti stāvošajiem homoseksuālistiem-pedofīliem izvairīties no soda.

Ieva Bērziņa „Latviskā dzīvesziņa izglītībā – iespēja bērnu un jauniešu vērtīborientācijā”

http://www.Katolis.lv :„Izglītības eksperte, darba grupas, kas izstrādā mācību priekšmeta „Dzīvesziņa” materiālus, locekle Ieva Bērziņa runāja par latvisko dzīvesziņu izglītībā. Viņa pauda pārliecību, ka šobrīd ir vērtīborientācijas krīze, kuru nosaka tirgus ekonomikas un patērētājsabiedrības dzīves modelis. Kā faktorus, kas uz to norāda, viņa minēja: Latvijas iedzīvotāju skaita pastāvīgu samazināšanos, lielo emigrāciju, lielo šķirto laulību skaitu, faktu, ka degradējusies vecāku izpratne par viņu lomu, jo katru gadu no ģimenēm tiek izņemti 2000 bērni, sociālo netaisnīgumu, – esam viena no sociāli nevienlīdzīgākajām valstīm Eiropā. Tas liek domāt, „ka ir vajadzīga rīcība, kurā tiktu līdzsvarotas gan materiālās labklājības vērtības, gan garīgās un emocionālās labklājības vērtības”.

Kā vienojošo vērtību, kurai būtu jāseko, I. Bērziņa minēja latviskumu. Viņa arī informēja par četriem pamatkomponentiem, kas ietilpst latviskajā dzīvesziņā: tradicionālā kultūra; bērnu un jauniešu sagatavošana ģimenes dzīvei, kas kā elements iztrūkst Latvijas izglītības sistēmā (Igaunijā un Lietuvā obligātajā mācību saturā tas ir kā atsevišķs priekšmets); patriotiskā jeb valstiskā audzināšana; cilvēku pašidentitāte un sociālā identitāte, t.sk. dzimumidentitāte.” Uzstāšanās te: http://cdn.tiesraides.lv/560×420/saeima.lv/20141029114221_saeima3-2audio_1_0

Šī kā reiz ir tā lieta, kas, maigi izsakoties, ir stipri apšaubāma. Vispirms ir jāpasaka, ka uzsvars uz tradicionālismu ir ļoti apsveicams un pareizs – ļoti labi. Bet tam nāk līdzi daudz kas cits, pie tam, galīgi nav saprotams kas tieši. Šo rindu autors kā latvietis uz šo pasākumu raugās ļoti skeptiski, jo nav pārliecības, ka tas neizvērtīsies kārtējā farsā, kas vēl vairāk debilizēs mūsu jauniešus, veicinās viņos antipadomismu, antikrieviskumu (atraujot tādējādi no saknēm, pastiprinot sabiedrības sašķeltību un spriedzi) un tādējādi sašaurinās viņu redzesloku (jo daudzas zināšanas ir pieejamas tikai krieviskā vidē un tieši no krieviskās vides nāk tas spēks, kas palīdz nosargāt tradicionālās vērtības). Citiem vārdiem sakot, Lāčplēša lāčausis ir krievu spēka avots (slāviskās jeb, ja patīk, baltslāvu civilizācijas saknes), tāpēc katrs Melnais bruņinieks (vācu, angļu, norvēģu, zviedru utt.) cenšas tās nocirst, tādējādi laupot lāčplēšiem tā spēka avotu. Ja „Latviskā dzīvesziņa” ir no šīs sērijas (un izskatās tieši tā), tad tā ir kaitīga un kategoriski nepieņemama.

Bet aktuāls ir jautājums arī par „krieviem”. Mēs viņus ar gribam iepriecināt ar kaut ko tādu? Un ko viņi par to teiks? Kā ir patiesībā īstenībā nav nozīmes, jo „krievi” ir pamatoti zaudējuši uzticību šai valstij un latviešiem un neko labu vairs no tās negaida. Tā augstākās pakāpes nelietība, ko paveica latviešvalodīgie nacisti, izkropļojot „krievu” pamatizglītību un spiežot bērnus kopš mazākajām klasēm mācīties latviski, netiks aizmirsta un vēl ilgi būs pamatotas antilatviskas retorikas avots. Par to latviešiem kaut kad var nākties dārgi samaksāt. Un ja uz šī fona mēs uzliekam obligātu „Latvisku dzīvesziņu” (pat ja tās saturu izveido puslīdz pieņemamu), tad sekas tam var būt sprādzienbīstamas jau pat vistuvākajā laikā.

Ja runā par Bērziņas uzstāšanos, tad viņa bija vāja gan ar savu nekonkrētību, gan ar deklaratīvumu un gan arī ar „izteikumiem pēc Freida”, ka latviskums ir pats galvenais un stādāms pāri visam (tāds formulējums ir pilnībā nepieņemas). Prezentācijas fails tiesa gan satur vairāk informācijas un tur ir minēta būtiska lieta, kas runājot nav akcentēta – vispārcilvēciskums, bet arī tur tas ir nolikts pēdējā plānā , lai gan tam ir jābūt pirmajam, jo vispirms mēs katrs esam cilvēki, bet pēc tam jau dalāmies rasēs, tautās un sociālās grupās. Šīs elementārās hierarhijas neievērošana ved pie drausmīgām sekām kā viens no blakus produktiem arī ir viss kroplais un netradicionālais, kas „uzkrājoties” draud aizslaucīt tradicionālo.

Nopietnas bažas arī izraisa definētie vērtību kritēriji – „vērtības, kas palīdz nodrošināt latviešu tautas pastāvēšanu, attīstību un uzplaukumu ilgtermiņā un Latvijas valstiskuma ilgtspēju” un latviešu tautas saglabāšana kā virsmērķis (censties saglabāt tautu, protams, ir labi, bet tas nevar būt virsmērķis, jo ir būtiski par kvalitatīvi kādu tautu iet runa un kādi līdzekļi tiek izmantoti, piemēram, „bērnu tirgotāju vai izlaupītāju tautu” vai „uzdzīvotāju tautu” noteikti nav vērts saglabāt, un ir galēji nepieņemamas necilvēcības pret citām tautām, kuras jau tiek veiktas latviešu tautas interešu aizsegā).

Uzstājoties Ieva Bērziņa piemin 2000 izņemtos bērnus un min ka tās ir vērtīborientācijas sekas (prezentācijā ir rakstīts: „vecāku lomas, tiesību un pienākumu degradēšanās – ar bāriņtiesu lēmumiem no ģimenēm katru gadu tiek izņemti vairāk kā 2000 bērnu”). Ar šo apgalvojumu autore kā minimums paziņo, ka nepārzin šīs lietas un nav informēta par bāriņtiesu noziegumiem pret ģimenēm un lej tādējādi „ūdeni” uz tām „dzirnavām”, kuras pulgo ģimeni un, aizsedzoties ar antiģimenisko retoriku, veicina kroplo sociālo parādību normalizāciju. Vecāku lomas, tiesību un pienākumu krīze protams ir, bet šie 2000 bērni ir pirmkārt ierēdņu agresijas, nekompetences, cietsirdības un korumpētības sekas.

Visbeidzot prezentācijas beigās norādīto M.Zālītes citātu „Savas identitātes ietvaros cilvēks jūtas komfortabli” kopā ar latviešu tautas gudrību „dots devējam atdodas” vajadzētu adresēt tiem, kuri ar savu darbību vai bezdarbību atbalsta „krievu” skolu likvidāciju.

Gunta Ancāne „Sabiedrības vērtības emocionālās veselības aspektā”

Drausmīgi interesanta ir Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas un psihoterapijas katedras profesores Guntas Ancānes uzstāšanās „Sabiedrības vērtības emocionālās veselības aspektā”. Mūsdienās, kad muļķība un nelietība sit tik augstu vilni, ka nākas diskutēt par viselementārākajām lietām, smalkas un nemanāmas „neceļos novešanas” metodes ir retums un tās pat netiek pamanītas. Ancānes uzstāšanās ir viena no tādām. Tā ir spilgta, gudra, augsti profesionāli izpildīta, gandrīz viss tā arī ir, kā viņa saka, bet uzstāšanās gars un tās akcenti ir savā būtībā ļoti nežēlīgi, kaitīgi un neceļos vedoši. Lūk, Guntas Ancānes priekšlasījuma video:

Sākumā Ancāne kā mērķi nosprauž psihiski veselu cilvēku radīšanu (kas ir pareizi) un pēc tam aplej klausītāju ar aukstu dušu: „ģimeni nevajadzētu glorificēt, jo ne katrā ģimenē uzaug psihiski veseli cilvēki”, kas, protams, tā ir, bet kas dara ļoti uzmanīgu, jo no šāda apgalvojuma ir tikai daži spriedumu soļi līdz ģimenes nevajadzības un kaitīguma tēzēm… un vienu šo solīti Ancāne arī sper, parādot savu vilka dabu: „Es daudzus bērnus aicinātu izņemt no tām ģimenēm, kur viņi pašreiz atrodas.” Viss! Ir pateikts, ka par maz bērni tiek izņemti no ģimenēm! Bet ne vārda nav minēts, ka nemaz nav jau pienācīgas alternatīvas, jo aprūpētājģimenes, aprūpes nami un perversā hedonisma kopības, ko grib apsaukt par ģimeni, ir ievērojami sliktākas alternatīvas par neideālo ģimeni, vēl jo vairāk tādēļ, ka arī tās alternatīvas ir tālu no saviem uzprojektētajiem un izreklamētajiem ideāliem (jo īpaši perversā hedonisma kopības, kuras ir izteikti antisociālas un kurām bieži vien vajadzētu kļūt par kriminālpolicijas darbības objektu).

Ancāne pareizi piemin izglītošanas lielo lomu ģimenes veselības uzturēšanā, bet tālāk šo domu neattīsta. Iespējams tāpēc, ka tad mums vajadzēs atcerēties agrāk izmantotās metodes un praksi, un „drausmīgos” Padomju laikus, kur tas bija visaugstākās kvalitātes līmenī, līdz kuram mūsdienu Latvijai ir ļoti tālu.

Nākamā aukstā duša vērīgu klausītāju sagaida, kad Gunta Ancāne maina galveno mērķi un paziņo, ka tas ir radīt „izcilu personību”. Tas ir, būtu labi, ja visi būtu izcili dažādās savās jomās. Virspusējam klausītājam un pūļa cilvēkiem pret šiem uzstādījumiem nav ko iebilst un viņi var pat sajūsmināties par tiem, tomēr šāda formulējuma būtība, jo īpaši kopā ar jau pateikto, ir pietiekami drausmīga. Pirmkārt, kāpēc tieši „izcila personība” nevis tikai „personība”, jo jau tikai „personības” ir „cilvēks ar lielo burtu”. Savukārt „izcila” nozīmē „vislabākā”, kam automātiski līdzi nāk ambiciozitāte, kas nav iedomājama bez egoisma no kura līdz egocentrismam ir tikai pāris soļi, kā arī tas nozīmē, ka būs „mazāk labie”. Un ko tad mēs darīsim ar tiem „mazāk labajiem”, ja visiem jābūt „izciliem”? Netieši atbilde tika dota jau iepriekš: „Es daudzus bērnus aicinātu izņemt no tām ģimenēm, kur viņi pašreiz atrodas.”

Te protams var sākt diskutēt par to, kas tad ir personība un atsaukties uz tām psiholoģijas autoritātēm, kuras jebkuru cilvēku uzskata par personību (galēji primitīvi cilvēki, kuriem pārsvarā eksistē tikai fizioloģiskās vajadzības, pēc šīs sapratnes arī ir personības), un tad tiešām vajag kaut kā izdalīt tos cilvēkus, kuriem, papildus fizioloģiskai un sociālai apziņai ir attīstīta arī kultūras apziņa. Bet tādēļ nevajag vēlreiz izgudrot divriteni un izmantot tik maksimalizējošu vārdu. Šī problēma psiholoģijā jau ir atrisināta, ar personību saprotot vai nu sociālo un kultūras apziņu vai tikai kultūras apziņu, bet neattīstītākos indivīdus saucot par „personām” vai „indivīdiem”. Vēl jāpiebilst, ka tiekšanās pēc izcilības ir viens no psihiskās saslimstības riska faktoriem, tāpēc tas nonāk zināmā pretrunā ar mērķi radīt psihiski veselus cilvēkus.

Visbeidzot pēdējā bažas izraisošā atklāsme ir Ancānes spriedumi par demokrātiju. Viņa pilnīgi pareizi norāda uz Senās Grieķijas demokrātiju, kurā vergiem nebija lemšanas. Šī atziņa tiek sasaistīta ar mūsdienām un iepriekš teikto, ka atsevišķi cilvēki ir kā vergi (un tas tiešām tā ir) un tad, runājot it kā par sengrieķiem, bet patiesībā par mūsdienām, tiek pateikts, ka jālemj ir „izglītotākajiem, pārtikušākajiem un veselākajiem (drosmīgākajiem)”. Ja Ancāne būtu pateikusi tikai „izglītotākajiem” un varbūt vēl arī „veselākajiem (drosmīgākajiem)”, tad iespējams kaut kādā mērā viņai varētu piekrist, bet ir pateikts arī „pārtikušākajiem” un tas pilnībā maina lietas būtību. To pašu varētu pateikt savādāk – jāvalda ir bagātākajiem. Tātad, „lai dzīvo oligarhija” un „ieviešam mantiskos cenzus”. Lūk tā! Tas ir jo īpaši zīmīgi tiem, kuri zin globālos strāvojumus likvidēt vai maksimāli ierobežot demokrātiskās procedūras kā tādas, kas pats par sevi nebūtu nekas traģisks, ja vien to nemēģinātu realizēt spēki, kuri ir pietiekami tālu no saprātīguma un morālās tīrības.

Un tagad mazliet pārdomas. Pirmkārt, kas ir Gunta Ancāne? Viņa ir psihoterapeite, RSU mācībspēks un Latvijas Ārstu biedrības valdes locekle. Gan RSU, gan Latvijas Ārstu biedrība ir pietiekami nopietnas organizācijas (cik nu vispār Latvijas „pīļu dīķī” var būt kaut kas nopietns), bet psiholoģija un psihiatrija ir viena no galvenajām, tabuizētākajām (īsto psiholoģiju pūlim cenšas nestāstīt) un spec aprindas visvairāk interesējošajām mūsdienu nozarēm. Gan no amatiem, gan no uzstāšanās ir pilnīgi skaidrs, ka Gunta Ancāne nav muļķe. Viņa visu ļoti labi saprot un katrs vārds ir rūpīgi pārdomāts. Tieši no šādām pozīcijām ir jāapskata tas, ko Ancāne pateica, tai skaitā apgalvojumu, ka viņa no ģimenēm izņemtu vairāk bērnus, gan arī tas, ko viņa nepateica. Un no šādām pozīcijām ir lietderīgi palūkoties uz Ancānes vidi un paturpināt viņas tēzes.

Ko Gunta Ancāne nepateica? Viņa, būdama psihoterapeite un uzstājoties tradicionālām vērtībām veltītā konferencē, laikā, kad norit mēģinājumi normalizēt homoseksuālismu, nepateica pašu galveno – ka homoseksuālisms ir psihiska slimība. Viņa kā psihoterapeite to zin! Jā, var būt diskusijas par to, ko ar šiem cilvēkiem darīt, kādas ir viņu ārstēšanas un integrēšanas sabiedrībā iespējas, var teikt, ka noteikta līmeņa slimīgi stāvokļi ir stimuls atsevišķu indivīdu personības attīstībai utt., bet šajos apstākļos, kad pataloģiju grib pielīdzināt normai, nepateikt galveno no profesionāļa puses ir necienīgi. Nobijās? Bet apgalvot, ka „ģimeni nevajag glorificēt”, „ne katrā ģimenē uzaug psihiski veseli cilvēki”, „es daudzus bērnus aicinātu izņemt no tām ģimenēm, kur viņi pašreiz atrodas” tomēr nenobijās!

Kāda ir Ancānes vide? Viņa ir Latvijas Ārstu biedrības valdes locekle. Šai organizācijai ir liela vara kaut vai arī tādēļ, ka viņi sertificē ārstus (ne par velti, protams) un caur to viņiem ir uz tiem ietekme, bet caur ārstiem uz daudziem citiem procesiem. Tā ir ļoti liela vara (vēl ir standarti, likumdošana utt.). Cits Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis ir Pēteris Apinis, kuru viņa piemin arī uzstāšanās laikā. Ierindas cilvēks to var nezināt, bet psihoterapeits, kurš ikdienā kontaktējas ar Apini, noteikti zin par viņa netradicionalitāti. No psihoterapeita to nav iespējams noslēpt. Līdzīgā kārtā viņa zin par RSU rektora Jāņa Gardovska netradicionalitāti, ko informēti nespeciālisti zin arī pēc tā, kur Birkavs uz reiz pēc viņa publiskas nosaukšanas pedofilijas lietā slēpās no preses. Savukārt pati RSU ir mācību iestāde, kurā amerikāņu žurnālistiku pasniedz bēdīgi slavenais Kārlis Streips. No vienas puses tas neko neliecina, bet no otras puses, kopā ar citām dīvainībām, ir pamatots jautājums – „cik lielā mērā var uzticēties Guntai Ancānei”?

Bet tagad pateiksim to, ko Ancāne nesaka, bet ko iespējams varētu pateikt un ko iespējams varētu domāt (bet iespējams arī ka ne). Ancāne uzstāda mērķi – maksimāli daudz „izcilu personību”. Tai pat laikā viņa pietiekami kritiski izsakās par ģimeni un atklāti saka, ka no daudzām ģimenēm ir jāizņem bērni (un nekas, ka nav labāki apstākļi, kur tos bērnus likt). Un tagad jautājums – vai ar homoseksuālismu slims cilvēks var būt „izcila personība”? Te jāatgādina, ka Ancāne īpaši norādīja profesionālo kritēriju kā vienu no „izcilības” rādītājiem. Tātad, vai, piemēram, Kārlis Streips ir „izcila personība”? Vai arī – vai izdevniecības Atēna īpašnieki ir „izcilas personības”? Ancāne to nesaka, bet domājas varētu atbildēt, ka jā, pēc profesionālā kritērija varētu teikt, ka ar homoseksuālismu slims cilvēks var būt „izcila personība”. Un tagad citi jautājumi! Kāpēc mums tiesiskā valstī liegt tiesiski noregulēt savas personiskās attiecības „izcilām personībām”? Vai tad tās dēļ savas „izcilības” nav to pelnījušas? Tā taču ir elementāra cieņas izrādīšana! Un kāpēc mums uzskatīt, ka ar homoseksuālismu slima „izcila personība” sliktāk audzinās bērnus nekā „neizcilas personības”, kurām labāk tos atņemt? Lūk tā! Ancāne to nesaka, bet no Ancānes teiktā līdz tam var aiziet un, ņemot vērā kontekstu, nav pārliecības, ka vienubrīd neaizies arī.

Ingūna Ebela

Ja kādam, rīkojot šo konferenci, bija doma izdarīt kaut ko labu, tad viņš to lielā mērā sabojāja, uzaicinot uzstāties konferencē LU profesori un “Glābiet bērnus” priekšsēdētāju Ingūnu Ebelu (tik pat labi uzstāties par tradicionālām vērtībām un bērnu aizsardzību varēja paaicināt Lailu Riekstu-Riekstiņu, Kārli Streipu vai Valdi Birkavu), kura visa cita starpā ir atbildīgā par ziņojuma sagatavošanu priekš ANO par to, kā Latvija izpilda Bērnu tiesību aizsardzības konvenciju un kāds vispār Latvijā ir bērnu stāvoklis. Par šo tēmu viņa arī uzstājās konferencē („Ceturtais alternatīvais ziņojums Apvienoto Nāciju Organizācijai par bērnu tiesībām Latvijā„). Šī uzstāšanās ir vairāk kā nožēlojama, kas labi ilustrē noteiktu latviešvalodīgo aprindu aprobežotību, impotenci un nelietību. Pat, ja nezin, kādu lomu bērnu industrijā pilda Ebela, tad tikai no viņas uzstāšanās vien paliek neomulīgi (noteikti noskatieties – labs ilustratīvs materiāls kā par ļoti svarīgu tēmu nepasaka neko un tukši vāvuļo pozitīvisma garā). Visa Ingūnas Ebelas uzstāšanā ir apskatāma te: http://www.saeima.lv/lv/aktualitates/saeimas-zinas/22715-konference-saeima-diskute-par-pastavigam-vertibam-mainiga-sabiedriba

Ingūna Ebela

Vispirms par Ebelas lomu. Viņai kā ziņojuma sagatavotājai priekš ANO no vienas puses ir liela vara ietekmēt šeit notiekošos procesus, kuri skar bērnus, pozitīvā virzienā, jo no starptautiskām institūcijām Latvijas nelietīgā ierēdniecība tomēr kaut cik bīstas un arī pašām latviešvalodīgo elitārajām aprindām ir nepatīkami negatīvi izcelties starptautiskā mērogā. Ir nopietns pamats šaubīties vai Ebela to, kas patiesībā notiek ar Latvijas bērniem, ziņojumā raksta un tieši esošās sistēmas, kurā notiek pietiekami drausmīgas lietas, piesegšana ir galvenā viņas loma, ko, spiežot pēc uzstāšanās, viņa veic pietiekami apzināti.

Savā ziņojumā Ebela visa cita starpā stāsta, ka ir jāuzklausa arī bērni un stāsta ka tas tiekot darīts, bet rodas jautājums (retorisks, protams), kurus bērnus un kādā veidā Ebela uzklausa. Ir skaidrs, ka, piemēram, ne Alīna, ne Nauris, ne Līga, ne Megija, ne Oļesja, ne citi no bāriņtiesu vardarbības cietušie bērni uzklausīti netiek un šiem mērķiem tiek izvēlēti bērni, kuriem tik tiešām viss ir kārtībā. Ar šādu pieeju droši var „uzklausīt” dažus Āfrikas bērnus, kuri necieš no bada, lai pēc tam atskaitē ierakstītu, ka Āfrikā bērni necieš no bada, pamatojot to ar pašu Āfrikas bērnu stāstīto.

Ebela pozitīvi atsaucas par valsts struktūrām (Bērnu un ģimenes lietu ministrija; Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija), kuru ierēdņi ir galvenie vaininieki sistēmas izveidē un uzturēšanā, kura vajā ģimenes un bērnus un kuru destruktīvās darbības dēļ bērnunamos ir tik daudz bērnu, tai pat laikā ne vārda nemin par bijušo Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centru, kurš , saskaņā ar konvencijas garu, patiešām centās palīdzēt ģimenēm un kurš bija tā pašvaldības ombudsmeniestāde, kuras trūkumu Latvijas mērogā viņa pati pamatoti piemin. Tas, ka Tiesībsargam tika kardināli samazināti štati, lai tos pieliktu VBTAI, par to Ebela arī klusē, tāpat kā par jau minēto konvencijas prasību pēc bērnu ombudsmena katrā pašvaldībā (!). Rīgā tas bija un dēļ tā, ka centās pildīt savas funkcijas, tika likvidēts. Lūk RBTAC avīzes pēdējais numurs, kurā tas viss ir aprakstīts (ieskaitot dokumentus ar Tiesībsarga atzinumu kādēļ to darīt nedrīkst): http://www.mediafire.com/download/58h3dd639v3zu66/Nakotnes_varda_2009_10.pdf

Tomēr visšokējošākais Ebelas uzrunā ir viņas jūsmošana par krīzes centru nodošanu „sabiedriskām organizācijām”, kas pēc būtības ir šīs nozares „outsorsings” un komercializācija, kas savukārt ir viens no bērnu mazpamatotas izņemšanas no ģimenēm iemesliem (krīzes centru biznesmeņiem, tāpat kā ārpus ģimenes aprūpes iestādēm un bāriņtiesu psihologiem vajag, lai viņiem būtu klienti, darbs un peļņa). Zinātāji apgalvo, ka viens no krīzes centru biznesa galvenajiem patiesajiem īpašniekiem esot Latvijas bērnu fonda ilggadīgais vadītājs un bērnu jautājumu „eksperts” Andris Bērziņš no Zaļo un Zemnieku savienības, kurš pats apmeklēja konferenci un kuram visdrīzāk bija arī pietiekama ietekme tās satura noteikšanā. Arī Bērziņa netradicionalitātes dēļ viņa dalība tradicionālo vērtību aizsardzības pasākumā dod pamatu neuzticībai un drūmām pārdomām.

Portāls http://www.Katolis.lv Ingūnas Ebelas uzstāšanos atreferē šādi: „Inguna Ebela, kura prezentēja ceturto alternatīvo ziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijai par bērnu tiesībām Latvijā. Viņa uzsvēra, ka, pieņemot kādu lēmumu, kas skar bērnu intereses, tieši bērnu intereses ir jāizvērtē un jāuzskata par prioritārām. „Ja spriežam par homoseksuālu pāru tiesībām adoptēt bērnu, par valstu gatavību vai negatavību šai situācijai, ir obligāti jāveic nopietni pētījumi un jāuzklausa bērnu viedoklis. Jāiztaujā paši bērni un jaunieši, ko viņi par to doma. Lai bērni pasaka, kā viņi jūtas. Es personīgi uzskatu, ka Latvija nav gatava šīs situācijas radikālai risināšanai. Kas ir mūsu parāds bērniem? Mēs tiekam galā ar Dziesmu svētkiem, etniskās apziņas saglabāšanu, bet vai esam tikuši galā ar to, ka bērni jūt mīlestību, ka viņi valstī ir mīlēti un vajadzīgi?” Savā uzrunā viņa iezīmēja vairākas jomas, kurās Latvijai ir būtiskas problēmas bērnu tiesību aizstāvībā. Ziņojums liecina, ka 25 valstu vidū, bērnu sociālo apstākļu rādītāji Latvijā ir viszemākajā līmenī. „

Pievērsiet uzmanību cik maigi noraidoša ir Ebelas pozīcija homoseksuālisma normalizācijas jautājumā un kādus „beckdoorus” satur viņas teksts, kas, nepieciešamības gadījumā, atstāj iespēju viegli mainīt pozīciju. Bet Ebelas paziņojums, ka homoseksualizācijas normalizācijas problēmas sakarā ir jārunā ar bērniem ir, maigi izsakoties, pavisam neizprotams, jo pieaugušajiem ir jāzin un jānosaka (tā ir viņu atbildība), ka šādas parādības nav norma, ko bērns var arī nezināt, visbiežāk tādēļ, ka viņam nemaz normālā gadījumā nevajadzētu zināt kas tā tāda homoseksualitāte ir. Te ir jāatgādina, ka viens no bērnu maitāšanas un pedofilijas legalizācijas virzieniem ir t.s. ”seksuālā izglītošana”, kura, aizsedzoties ar rūpēm par bērniem, paredz bērnu „informēšanu” par seksuāliem jautājumiem (tai skaitā seksuālām pataloģijām) jau kopš bērnu dārza (tas maitā bērnu un rada labvēlīgus apstākļus pedofilu preteklībām, jo potenciālie upuri jau visu zin), bet cits perversiju legalizācijas virziens ir tā saucamā „bērnu kompetences” ideoloģija, kurā bērni, kuri vēl ir nepieauguši un nenobriedušas personas, tiek pasludināti par kompetentiem (no tā attiecīgi izriet bērnu „tiesības” „izvēlēties” dzimumu un pedofilijas dekriminalizācija, ja bērns „piekrīt”).

Avoti:
http://www.saeima.lv/lv/aktualitates/saeimas-zinas/22715-konference-saeima-diskute-par-pastavigam-vertibam-mainiga-sabiedriba
http://katolis.lv/zinas/backPid/30/category/latvija/article/ieskats-konference-par-pastavigam-vertibam-mainiga-sabiedriba.html
http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/21203-konference-saeima-diskutes-par-pastavigam-vertibam-mainiga-sabiedriba
http://cdn.tiesraides.lv/560×420/saeima.lv/20141029114221_saeima3-2audio_1_0
http://cdn.tiesraides.lv/560×420/saeima.lv/20141029140521_saeima3-2audio_1

Informācijas aģentūra
/24.11.2014/