Perversiju legalizācijas tehnoloģija („Overtona logs” sociālo izmaiņu modelis)

Informācijas telpu lielajos medijos pārņēmušie streipi, cihanovičas, kažokas un citi perversiju atbalstītāji mums gandrīz vai ik dienas stāsta, ka visa progresīvā cilvēce pavisam dabiskā veidā esot pieņēmusi geju subkultūru, viņu tiesības stāties laulībā, adoptēt bērnus un izplatīt savas seksuālās orientācijas propagandu skolās un pat bērnudārzos. Mums stāsta, ka tas viss pieder pie lietu dabiskās gaitas. Mums melo.

Amerikāņu sociologs Džozefs Overtons (Joseph P. Overton (1960-2003)) aprakstīja tehnoloģiju, ar kuru soli pa solim var mainīt sabiedrības attieksmi pret tās pamatprincipiem [ t.s. „Overtona logs” – vairāku pakāpju sociālo izmaiņu modelis sabiedrībā kategoriski nepieņemamu parādību normalizācijai un praktiskai ieviešanai]. Viņš atklāj kā pilnīgi nepieņemamas idejas tiek izvilktas no visnicināmākās kloākas, nomazgātas un tad iestrādātas tiesību aktos.

Tā ir nevis vienkārša smadzeņu skalošana, bet izsmalcinātāka tehnoloģija. Efektīvu un iedarbīgu to padara konsekventā un sistemātiskā tās piemērošana, ļaužu vairumam to pat nepamanot. Bet cilvēku sabiedrību iznīcināšanā šādas tehnoloģijas var būt efektīvākas par kodollādiņu.

Overtons rāda, ka sabiedrībā katrai idejai vai problēmai ir tā sauktais iespēju logs. Tas ietver sevī tādu politisko ideju loku, kurā tās uzskatāmas par pieņemamām, pamatojoties uz pašreizējo sabiedrības viedokli un attieksmi, kas politiķiem stingri jāievēro, lai tos nevainotu pārmērīgā radikālismā un ekstrēmismā. Loga pārbīde notiek, nevis mainoties politiķu idejām, bet gan tad, kad idejas jau mainījušas sabiedrību, kura balso par šiem politiķiem.

Pirmais posms – “No neiedomājamā uz radikālo”

Mērķis: noņemt parādībai apspriešanas tabu, paust parādību pēc iespējas plašākam cilvēku lokam, diskusijas par parādību pārvērst par parastu lietu, tad piešķirt šīm diskusijām svarīgumu. Ar šo nolūku parādību ieved informācijas laukā kā izaicinoši radikālu. Tas piesaista uzmanību. Diskusijas par tēmu kļūst organizētas – kā vērā ņemama problēma sabiedriskos un akadēmiskos forumos.

Otrais posms – “No radikālā uz pieņemamo”

Mērķis: jēdzienu aizstāšana, nomainot emocionāli nepieņemamus terminus uz emocionāli neitrāliem. Šajā posmā tiek ieviesti jauni jēdzieni, kuri apzīmē parādības tādas citas puses, kuras sabiedrības apziņā vairs neraisa sašutuma uzplūdus.

Trešais posms – “No pieņemamā uz saprātīgo”

Mērķis: ieviest ideju par apskatāmās parādības dabiskumu. Tiek izmantoti gan zinātniski, gan pseidozinātniski fakti un skaidrojumi, kas parādībai klātpiezīmē it kā dabisku raksturu. Šis ir lūzuma posms, kad absolūti margināla parādība kļūst sabiedrībai saprotama. Parādības adepti parasti ir tie, kas savai pašrealizācijai meklē oriģinālas formas.

Ceturtais posms – “No saprātīgā uz populāro”

Mērķis: masu apziņā ieviest domu par parādības it kā esošu izplatību sabiedrībā. Asociēt parādību ar konkrētām populārām personām, kuras izraisa patīkamu iespaidu.

Piektais posms – “No populārā uz politisko”

Mērķis: parādība kļūst par politiski svarīgu jautājumu. Parādības noraidījums nu ir cilvēktiesību pārkāpums. Tiek ieviesta negatīva attieksme pret jebkādu parādības nosodījumu. Nepaklausīgo savaldīšanai tiek izveidoti jauni krimināllikuma panti.

Tādējādi, īstenojot pēc kārtas piecus informācijas tehnoloģijas ziņā visai vienkāršus soļus, kāda sociāli bīstama parādība var tikt sabiedrības acīs pārveidota par normālu, būtiski nepieciešamu un ar likumu aizsargājamu.

Šādā veidā Rietumos tika legalizēts homoseksuālisms un viendzimuma laulības. Uzskatamības pēc šajā shēmā varētu modulēt arī ko citu. Ņemsim ko pilnīgi neiedomājamu – kanibālismu un ideju legalizēt „cilvēku tiesības” apēst vienam otru. Pietiekami šaušalīgs piemērs.

Protams, tagad – 2014. gadā nebūtu ne mazākās iespējas propagandēt kanibālismu – sabiedrības sašutums būtu neizmērojams. Šī situācija nozīmē, ka pašlaik iespēju logā jautājums par kanibālisma legalizāciju ir nulles stadijā, ko saskaņā ar Overtona teoriju sauc par “Neiespējamo” [neiedomājamo]. Tagad modelēsim, kā “Neiespējamais” tiktu īstenots, izejot caur visām iespēju loga stadijām.

Kanibālisma tēma sabiedrībā joprojām ir bezgala pretīga un absolūti nepieņemama. Šo tēmu pagaidām neapspriež presē, tā ir neiedomājama, absurda un pilnīgi tabuizēta. Tātad – pirmā Overtona loga kustībai jābūt kanibālisma tēmas pārvietošanai no neiedomājamas  uz radikālu.

Mums taču ir vārda brīvība. Nu, kāpēc tad neparunāt par kanibālismu? Zinātnieki var runāt par visu – zinātniekiem nekas nav tabu, tie pēta visu. Un, ja tā, tad var, piemēram, sasaukt etnoloģijas simpoziju par tēmu “Polinēzijas cilšu eksotiskie rituāli”. Apspriest tēmas vēsturi, iegūt faktus un autoritatīvus zinātniskus ziņojumus par kanibālismu.

Lūk, par kanibālismu, izrādās, var parunāt un nepārkāpt zinātniskā loka robežas.

Vienlaicīgi ar zinātnisko diskusiju uzrodas radikālie kanibāli, kurus noteikti pamana plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos. Tie tad ir “sliktie kanibāli”, kuriem pretnostāda citu biedu – galēji neiecietīgos, „kuri aicina sadedzināt sārtos tos, kas nav tādi kā viņi”.

Overtona logs ir pārvietots. Nodrošināta pāreja no bezkompromisa negatīvas attieksmes pret jau nedaudz pozitīvāku. Raisās sarunas – ko par cilvēka gaļas ēšanu domā britu zinātnieki, ko pagaidām vēl par deģenerātiem dēvētie radikāļi.

Pirmā etapa mērķi – noņemt tabu un piesaistīt plašāku auditoriju – ir sasniegti.

Nākamais Overtona loga solis virza kanibālisma tēmu no radikālās jomas uz iespējamības zonu.

Šajā posmā turpinās zinātnieku sacītā citēšana. Nedrīkst taču novērsties no zinībām. Tie, kuri atsakās apspriest šo parādību, tiek nodēvēti par fanātiķiem un liekuļiem.

Un, nosodot fanātismu, šai parādībai jāpiešķir elegants un zinātnisks nosaukums – antropofagija. Kanibālisms nu vairs nepastāv.

Bet arī šo terminu drīz atzīs par aizvainojošu un nomainīs.

Jaunu nosaukumu konstruēšanas mērķis ir nošķirt problēmas būtību no tās nosaukuma, atraut vārda formu no satura, nogriezt ideoloģiskajiem pretiniekiem mēli. Kanibālisms vispirms tiek pārsaukts par antropofāgiju, tad par antropofīliju. Līdzīgi kā noziedznieki nomaina uzvārdus un pases.

Līdztekus spēlei ar nosaukumiem notiek precedentu – vēsturisku, mitoloģisku, aktuālu vai vienkārši izdomātu meklēšana:

– “Atcerieties leģendu par sevi ziedojošo māti, kura dzirdīja savus izslāpušos bērnus ar savām asinīm?”
– “Seno dievu vēsture, kur visi ēda visus – tāda romiešu uztverē bija lietu kārtība.”
– “Nu, bet mums tuvāk esošajiem kristiešiem ar antropofiliju viss ok, tie joprojām rituāli dzer sava Dieva asinis un ēd tā miesu.”
– “Pirms spāņu konkistoru iebrukuma Amerikā pastāvēja veselas antropofilu civilizācijas ar bagātu kultūru.”

Galvenais mērķis šajā posmā – vismaz daļēji pasargāt cilvēkēdājus no kriminālvajāšanas. Vismaz attiecībā uz kādu vēsturisku posmu.

Pēc tam, kad radies kāds leģitimizācijas precedents, ir iespējams pārvietot Overtona logu no pieņemamā uz saprātīgo:

– “Vēlme ēst cilvēkus ir ģenētiski noteikta cilvēka dabā”;
– “Dažreiz nākas cilvēku apēst, ja ir pārliecinoši iemesli”;
– “Ir cilvēki, kuri vēlas, lai tos apēd”;
– “Aizliegtais auglis vienmēr ir salds”;
– “Brīvam cilvēkam ir tiesības izlemt, ko viņš ēd”;
– “Neslēpiet informāciju un ļaujiet katram saprast, kas viņš ir – antropofils vai antropofobs”;
– “Vai tad antropofilija nodara kādu kaitējumu?”

Sabiedrības apziņā tiek mākslīgi radīts “cīņas lauks” par šo problēmu. Abās pusēs parādās biedējoši tēli – kanibālisma radikālie atbalstītāji un radikālie pretinieki.

Reālos pretiniekus – normālos cilvēkus, kuri nevēlas būt vienaldzīgi pret šo problēmu, mēģina identificēt kā radikālus nīdējus. Tos iztēlo par radikāliem psihopātiem, agresīviem fašistiem, kanibālu nīdējiem, kas aicina likvidēt visus antropofilus, ebrejus, komunistus un nēģerus.

Šādā scenārijā tie, kas sauc sevi par antropofiliem, paliek it kā pa vidu, “prāta teritorijā”, kur ar lielu patosu, ar “veselo saprātu un cilvēcību” nosoda visu veidu radikālos ekstrēmistus.

“Zinātnieki” un žurnālisti šajā posmā pauž, ka cilvēki visā to vēsturē reizēm ēdot viens otru, un tas esot jauki. Tagad antropofili tēmu var pārnest “No saprātīgā uz populāro”. Overtona logs virzās tālāk.

Antropofilija iekļūst masu medijos, ziņās un tolkšovos. Cilvēkus ēd filmās un dziesmās.

– “Vai jūs zināt, ka slavenais komponists X ir antropofils?”
– “Un tas labi pazīstamais rakstnieks Y visu mūžu bijis antropofils un par to pat ticis vajāts”;
– „Starp citu, kā jums patīk Lady Gagas klips «Eat me, baby”?”;
– “Tie ir radoši cilvēki. Nu, apēda savu sievu, nu un tad?”;
– “Viņi patiesi mīl savus upurus. Apēst – tas nozīmē mīlestību!”
– “Antropofiliem ir paaugstināts IQ un viņi ievēro stingru morāli”;
– “Antropofili ir paši cietuši, viņus dzīve ir piespiedusi”;
– “ Antropofili  ir tik izglītoti”;
– “Atpakaļrāpulīgajiem antropofilu nīdējiem nav nekādas tiesības ložņāt pa svešām ēdienkartēm”;
– “Mēs jums pastāstīsim traģisku mīlas stāstu! Viņš gribēja viņu apēst! Un viņa gribēja tikt apēsta! Kas gan mēs esam, lai viņus nosodītu? Varbūt tā ir mīlestība? Kas jūs tādi esat, lai stātos ceļā mīlestībai?!”

Overtona loga piektais posms. Sākas likumdošanas aktus sagatavošana. Lobiju grupas konsolidējas un iznāk gaismā. Tiek publicētas viltotas aptaujas, kas rāda, ka liela tautas daļa it kā atbalsta kanibālisma legalizāciju. Sabiedrības apziņā ieviesta jauna dogma: “Aizliegts aizliegt ēst cilvēku gaļu.” Nepakļāvīgajiem draud kriminālatbildība par “naida runu” un citiem “naida noziegumiem”.

Sabiedrība ir salauzta. Tās dzīvīgākā daļa vēl kaut kā pretosies. Bet kopumā sabiedrība jau samierinājusies ar savu sakāvi. Likumi ir pieņemti, cilvēciskas esamības normas sagrautas un pārveidotas.

Tā mēs Overtona logos varam iemodelēt jebkādu riebeklību un preteklību. Tas nebūs daudz sarežģītāk, kā paspēlēties ar grāmatu „Izkrāso pats”. Vispār lietderīga nodarbe, kas rosina pārskatīt t.s. „tolerances” dehumanizējošās dogmas, stiprināt imunitāti, iepazīt ienaidnieku un laikus sagatavoties uzbrukumiem. Tēmu izvēle ir milzīga – pedofilija, zoofilija, incests, nekrofilija, bērnu eitanāzija utt. Erotiski orientēto deviaciju jeb parafiliju saīsinātu uzskaiti var apskatīt Vikipēdijā:  http://en.wikipedia.org/wiki/List_of_paraphilias

Bet kur tad vēl neskaitāmais daudzums cita veida briesmu! Pastāv taču grupas, kas uzskata, ka pilnībā jāiznīcina baltā rase. Radikālu feministu kopas kliedz par vīriešu iznīcināšanu. Radikālu environmentālistu grupējumi aicina iznīcināt visu cilvēci kā “planētas parazītu”. Radikālie zoocentristi brēc pēc cilvēktiesībām dzīvniekiem. Un tā tālāk. Būtu tikai pietiekoši daudz līdzekļu un tās lietas sāktos [un viņas noteikti sāksies, ja šos nenormālos slimniekus kāds neapturēs; pēc homoseksuālisma normalizācijas sekos citu perversiju legalizācija, kam savukārt sekos slepkavību un visdažādāko sadisma formu legalizācija].

Šķiet, ka šobrīd vistuvāk esam gaidāmajam pedofilijas uzbrukumam, kas jau ir iemājojis Overtona pirmajā logā. Lūk, materiāli no kādas konferences:

– “Pedofilus sabiedrība negodīgi stigmatizē un demonizē”.
– “Mums nav nepieciešams iejaukties vai kavēt mūsu bērna seksualitāti.”
– “Bērni ir spējīgi piekrist seksam ar pieaugušo.”
– “Pieaugušo vēlme nodarboties ar seksu ar bērniem ir normatīva.”
– “Sabiedrībā ir jāpalielina individuālā brīvība. … Mums ir ļoti morālistiska sabiedrība, tas nav savienojams ar brīvību.”
– “Pedofiliem ir mīlestības un romantikas jūtas pret bērniem, tāpat kā pieaugušiemheteroseksuāļiem un homoseksuāļiem ir romantiskas jūtas vienam pret otru.”
– “Pedofilu vairums ir maigi un racionāli.”
(Avots: http://www.dakotavoice.com/2011/08/time-to-normalize-pedophilia-firsthand-report-on-b4u-act-conference/  )

Cilvēki, esiet modri! [Un gatavojieties bezkompromisa  cīņai uz dzīvību un nāvi ar šiem perversantiem, jo šādā sabiedrībā neizdzīvos neviens kaut cik normāls cilvēks un šādu pretekļu pārņemta sabiedrība gala beigās iznīcinās pati sevi. Ļoti rūgti maldās tie, kuri domā, ka šīs parādības uz viņiem neattiecas, un ka viņi personiski varēs „maliņā” „atsēdēsies” un ka šis modernais sociālais mēris viņus neskars. Tas jau skar visus strauji pieaugošu ekonomisko krīžu, sociālās nevienlīdzības, pārvaldes institūtu un ierēdņu savu funkciju nepildīšanas, korupcijas, cinisma un patvaļas izskatā (jo sabiedrību jau tagad pārvalda šāda tipa morālie kropļi)  un, pieņemoties sabiedrības perversiācijai spēkā, tas skars katru ar jo lielāku spēku un ar jo mazskaitliskākiem izņēmumiem. Nelīdzēs te vairs ne katra personīgie līdzekļi, prestižs, sakari, dienesta stāvoklis, elitārums – šie slimie un amorālie pretekļi, iegūstot drošu teikšanu, aizslaucīs un iznīcinās visu normālo.]

„Nikomēds”
/20.01.2014/
http://www.pietiek.com/raksti/izkraso_pats
http://www.nebruks.lv/?p=1701
http://glurl.co/dwv