Par bērnu tirdzniecību

00193_BarintiesaBērnu tirdzniecības bizness ir viens no amorālākajiem un peļņu nesošākajiem biznesiem pasaulē, kurš šai ziņā ir pielīdzināms narkotiku un ieroču tirdzniecībai. Par cik bērnu tirgotājiem Latvijā ir liela ekonomiskā un politiskā ietekme (tajā ir iesaistīti daudzi pazīstami, augstus amatus ieņemoši politiķi, bāriņtiesu vadība, administratīvās tiesas vadība, prokuratūras pārstāvji u.c.)  un viņu darbība kļūst arviennekaunīgāka , došu īsu ieskatu kā tas notiek .

Var nosacīti izšķirt legālu un nelegālu bērnu tirdzniecību. Nelegālajā bērni tiek vienkārši nolaupīti. Šāds bērnu iegūšanas veids eksistēja jau Padomju laikā. Piemēram – viens gadījums kurš notika 1980-o gadu beigās.  Vecrīgā gaišā dienas laikā mātei pazuda bērns. Māte uz īsu mirkli novērsa uzmanību no bērna un viņa blakām vairs nebija.  Sākot bērnu meklēt, māte ieraudzīja kā sveša sieviete ātrā solī ved viņas bērnu nezināmā virzienā. Viņa pieskrēja klāt un jautāja kur un kāpēc tiek vests viņas bērns, uz ko svešā sieviete apjukusi murmināja, ka viņa domāja, ka bērns ir pazudis, un ātri aizgāja. Apmēram šādi notiek bērnu nolaupīšanas. Te gan jāpiebilst, ka visdrīzāk nolaupāmie bērni jau laicīgi tiek noskatīti.

Savukārt legālajā bērnu tirdzniecībā tie tiek adoptēti (pārsvarā uz ārzemēm), un tieši šis bērnu tirdzniecības veids pieņemas spēkā gan Rietumos, gan arī Latvijā. Viens no argumentiem ar ko aizsedzas bērnu tirgotāji, apmuļķojot gana daudzus cilvēkus, ir, ka adoptētajam bērnam tā būs labāk, ka viņam būs labāki materiālie apstākļi, labāka dzīve utt. un, ja arī ir jāpārvar kādi birokrātiskie šķēršļi un jāmaksā par to, tad tas nekas, tas viss taču tiek darīts paša bērna labā. Holivudā ir pat uzņemta sirdiplosoša bērnu tirdzniecības propagandas filma (The Tall Man, 2012), kura vēsta par iejūtīgiem un pilnīgi pozitīviem bērnu nolaupītājiem, kuri to dara pašu bērnu dēļ un pēc tam tos pārdod (tieši pārdod, nevis atdod) labām ģimenēm, kurās bērniem protams ir labāk kā pašu ģimenēs. Reālajā dzīvē tas ne tuvu tā nav, realitāte ne tikai nav rožaina, bet tā ir pat ļoti drausmīga, tādēļ ielaisties bērnu tirdzniecības darījumos, to attaisnot un pieļaut ir visaugstākā mēra amoralitāte.

1. Bērnu pircēji.

1.1. Ģimenes, kam nevar būt bērni. Dēļ ar hormoniem un e-vielām pārbagātas pārtikas, neveselīga dzīvesveida un citiem apstākļiem Rietumos strauji pieaug to cilvēku skaits, kam nevar būt bērnu, tai skaitā arī no naudīgām un elitārām aprindām.  No visiem bērnu pircējiem, šie ir nosacīti visnormālākie, šajās ģimenēs bērnam ir salīdzinoši vislabāk un šādas ģimenes bērnu tirgotāji izvēlas kā paraug ģimenes pārbaudēm un savas rūpalas attaisnošanai un propagandai.

Tomēr, ja netiek adoptēts zīdainis, kas gadās salīdzinoši reti, tad arī nokļūšana šādās ārzemju ģimenēs bērnam ir nopietns pārdzīvojums, jo bērns nokļūst pilnīgi svešā vidē , zaudē draugus, paziņas un savu identitāti (tautību un pat vārdu). Pie tam ne visās šādās ģimenēs ir veselīgs mikroklimats – patiesa mīlestība un gādība, pretstatā aukstām, formālām, tikai uz materiālo labklājību bāzētām attiecībām. Rietumos plaši ir izplatīts uzskats, ka galvenais bērnu ir nodrošināt materiāli. Lielā mērā šī uzskata un šādas valsts politikas ietekmē ir pietiekami daudz ģimeņu, kuras nodrošina bērnus materiāli, bet kurās pietrūkst vienkārša cilvēciskā siltuma un, ja tādā ģimenē nonāk bērns, kurš šo siltumu ir izjutis, viņš būs nelaimīgs, bet viņa jaunie vecāki būs neapmierināti par viņa „nepateicību”.

1.2. Pabalstu un bezmaksasdarbaspēka tīkotāji. Daudzās Rietumvalstīs, veicinot adopciju, ir izveidojusies absurda situācija, ka izdevīgāk ir adoptēt svešus bērnus, nekā radīt savējos. Ir izplatīti gadījumi, kad bērni tiek adoptēti, tikai, lai saņemtu papildus pabalstus un izmantotu kā bezmaksas strādniekus. Šādās ģimenēs bērns tiks vienkārši izstrādināts un pret viņu izturēsies kā pret lētu darbaspēku.

1.3. Izvirtuļi. Homoseksuālisti, pedofili un tamlīdzīgi morāli kropļi adoptē (pērk) bērnus savu perversiju apmierināšanai. Piemēram, Zviedrijas sociālie darbinieki neformālās sarunās stāsta, ka atsevišķos bagātos rajonos ar bērniem notiek drausmu lietas, bet palīdzēt viņi nespēj pierādījumu trūkuma un perversantu bagātības un ietekmes dēļ. Liels izvirtuļu skaits ir arī ASV un par cik tiem ir daudz naudas un arī vara, tad Amerika pasaules mērogā ir galvenais bērnu tirdzniecības noieta tirgus.

1.4. Bērnu prostitūcijas un pornoindustrijas pārstāvji. Bērnus pērk (tas ir adoptē) arī izmantošanai prostitūcijā un pornoindustrijā. Par cik līdz ar visatļautības pastiprināšanos arī šādu kropļu skaits ir pieaudzis un turpina pieaugt, par cik viņu vidū ir pietiekami daudz naudīgu un ietekmīgu cilvēku un par cik šī rūpala vēl ir dziļi nelegāla, šai „biznesā” apgrozās ļoti liela nauda. Kā uzskatāms piemērs te kalpo arī Latvija, kurā 1999.gadā tika atklāts viens  šāda tipa tīkls, kurš savu darbību maskēja aiz modeļu aģentūras izkārtnes un bērnus tajā ievilināja ar vieglas un priekš viņiem lielas peļņas solījumiem. Bērniem sākotnēji tika teikts, ka viņi tiks tikai fotografēti, bet pēc tam daudzi no tiem kameras priekšā tika izvaroti un ieraksti par lielu naudu tika izlikti internetā. Izmeklējot konkrēto gadījumu, tika atklāta arī virknes  visaugstākā līmeņa Latvijas amatpersonu saistība ar šo lietu. T.s. „pedofilijas skandāla „ ietvaros šo izdzimteņu vārdi tika arī nosaukti publiski, bet diemžēl šo aprindu ietekme izrādījās lielāka un reāla izmeklēšana tika apturēta, beidzoties gandrīz ne ar ko (pēc izmeklēšanā iesaistīto teiktā izšķirošā loma šīs lietas notusēšanā esot bijusi toreizējai prezidentei Vairai Vīķei Freibergai, kura, baidoties, ka var tikt publiskota informācija par viņas dēla homoseksualitāti, pieprasīja, lai visi izmeklēšanas materiāli tiek nodoti  ģenerālprokuratūrai, kuru tolaik esot vadījis viens no pedofiliem).

1.5. Militāras, teroristiskas organizācijas. Plaši bērni tiek izmantoti arī karā. Ja pieaugušu karavīru ir ilgi un speciāli jāapmāca, viņam ir daudz jāmaksā,  tas ir stingri jākontrolē un viņš tāpat vairīsies no nāves briesmām, tad ar bērniem ir savādāk. Bērnus samērā viegli un ātri var padarīt par neko nenožēlojošiem slepkavām, bērns ir viegli kontrolējams, viņam maz vajag un viņš nesaprot nāves briesmas.  Plaši ir zināms, ka Āfrikas un Āzijas  militārajos konfliktos daudz tiek izmantoti arī bērni.  Bez tam ir arī organizācijas, kuras vai nu tālejošu mērķu vai „biznesa” nolūkos „audzina” nežēlīgus augstas klases slepkavas jau no agras mazotnes.

1.6. Cilvēku orgānu tirgotāji. Lai oficiāli veiktu orgānu transplantāciju, ir ilgi jāgaida un pozitīvs rezultāts nebūt nav garantēts. Tas saistīts ar to, ka legālu transplantējamo orgānu ir maz un tie var neatbilst konkrētam pacientam. Transplantācijas veikšanai var tikt izmantoti tikai dzīvi orgāni, jo līdz ar sirds apstāšanos orgāni zaudē kvalitāti un vairs nav derīgi pārstādīšanai. Tomēr ,samaksājot ļoti lielu naudu (atsevišķos gadījumos pat miljonus), slimniekam var tik nodrošināta jebkura orgāna piegāde jebkurā pasaules malā 24 stundu laikā. Šis „pakalpojums” protams ir pieejams tikai īpaši naudīgiem un ietekmīgiem cilvēkiem un tas tiek nodrošināts, nolaupot cilvēkus un pilnībā sadalot tos pa sastāvdaļām pēc „naudīgākā” pasūtījuma saņemšanas. Pasūtīt var arī bērnu orgānus un attiecīgi ir bērni, kuri šādā veidā tiek „sadalīti”.

Ēriks Jēkabsons

Ēriks Jēkabsons

2005.gada 13.septembrī LTV pārraidīja video sižetu par notikumu ASV, kur vietējā policija atklāja, ka persona, kura ir adoptējusi 11 bērnus (daudzus ar garīgām problēmām), tur tos ļoti necilvēciskos apstākļos – metru reiz metru augstos metāla krātiņos (  www.youtube.com/watch?v=5dcVjqrZBhg ). Apmēram šādos apstākļos tiek turēti cilvēki pirms pasūtījuma saņemšanas un nogādāšanas „sadales” punktā. Nākamajā dienā pēc sižeta pārraides, Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centrs pieprasīja LTV šī video sižeta kopiju un saņēma atteikumu. Izmantojot neoficiālus personiskos sakarus, video sižetu  tomēr izdevās iegūt un noskaidrot, ka uzreiz pēc pārraides uz LTV esot pazvanījis toreizējais iekšlietu ministrs Jēkabsons un esot pieprasījis izņemt šo video sižetu no arhīviem. Tas savukārt nozīmē, ka visdrīzāk ASV aizturētajā „ģimenē” bija arī adoptētie bērni no Latvijas.

1.7. Citi. Augstāk minētās, protams, nav vienīgās bērnu pircēju grupas, tomēr tās ir noteicošākās, kuras veic lielāko daļu adopciju.

2. No kurienes ņem bērnus legālai tirdzniecībai.

Vispirmām kārtām tiek tirgoti nelaimē nonākuši bērni, kuri ir zaudējuši vecākus vai arī bērni kuri ir izņemti no ģimenēm un par kuriem vecāki neinteresējas. Par cik šiem bērniem nav neviena aizstāvja un neviens par viņiem neliekas ne zinis, viņu adopciju ir visvieglāk pamatot un ir vismazākais risks, ka kāds vēlāk varētu ieinteresēties par bērna likteni.

Tiek arī adoptēti bērni, kuriem ir vecāki un kuri nav tos pametuši, bet kuri nespēj nodrošināt bērnu viselementārākās vajadzības, kādēļ viņiem aprūpes tiesības tiek atņemtas. Visbiežāk tas ir saistīts ar kritiski slikto vecāku materiālo stāvokli (pilnībā nav naudas, izlikti uz ielas), bet ir arī gadījumi, kad vecāki tiešām apzināti nerūpējas par bērniem.

Ir gadījumi, kad paši vecāki ir ar mieru pārdot savus bērnus.

Visbeidzot pēdējā laikā visā pasaulē arvien biežāki kļūst gadījumi, kad vecākiem atņem bērnus, pamatojoties uz formāliem vai pat pilnībā safabricētiem iemesliem. Bērnu aizsardzības likumdošanas prasības ir pietiekami vispārīgas un neskaidras, lai tās varētu plaši interpretēt pēc patikas, kas tiek arī darīts, šajos gadījumos – pilnībā par sliktu ģimenei un bērnam. Par šādu darbību upuri var kļūt jebkura ģimene, kura ir nonākusi attiecīgu struktūru redzeslokā un kura nav pietiekami spēcīga, lai sevi aizsargātu. Par upuriem pārsvarā tiek izvēlas vājas, nabadzīgas ģimenes, no maz ieredzētām sabiedrības grupām, bet gadās arī izņēmumi, īpaši starp personu, ekonomisku un politisku konfliktu gadījumos.

Tāpēc var droši apgalvot, ka par bērnu tirdzniecības upuri var kļūt jebkura ģimene, pat, ja tā pašreiz ir veiksmīga un materiāli nodrošināta. Un jo spēcīgāki sajutīsies bērnu tirgotāji, jo mazāku pretestību tie sastaps, jo viņu apetīte un nekaunība augs augumā, un jo lielāku skaitu ģimeņu tas skars.

3. Kā tas notiek?

Nils Ušakovs

Nils Ušakovs

Latvijā ir vairāki grupējumi, kuri nodarbojas ar bērnu tirdzniecību un to darbības rezultātā ir izveidojusies bērnu tirdzniecības sistēma, kas sevī ietver juristus, politiķus, bāriņtiesu vadību, prokuratūru, tiesnešus,  policistus, psihologus u.c. personas. Sistēmas galvenais vadmotīvs ir nauda un tā, nesastopot pretestību, paplašinās līdz ar katru amatpersonu, kura par samaksu palīdz nokārtot to vai citu gadījumu. Pēdējā valsts struktūrvienība, kura reāli cīnījās ar bērnu tirdzniecību Latvijā bija Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centrs, kuru saskaņā ar Nila Ušakova rīkojuma likvidēja 2009.gada beigās.

Bērnu tirgotāji strādā gan pēc pasūtījuma, gan arī paši piedāvā savu „preci”. Piedāvāti tiek tie bērni, par kuriem ir pietiekami droši zināms, ka tos varētu adoptēt uz ārzemēm. Agrāk internetā pilnīgi atklāti tika publicēti sludinājumi, kuros piedāvāja adoptēt bērnus no Latvijas bērnunamiem, norādot to fotogrāfijas, aprakstus un adopcijas cenu. Pašreiz tik atklāta prakse ir pārtraukta un tāda veida informācijas apmaiņa notiek slēgtākās vietās.

Visaktīvāk bērnu tirgotāji rīkojas pēc pasūtījuma. No ārzemju pasūtītājiem tiek saņemta informācija kāds bērns ir nepieciešams un Latvijas „tirgotāji” sāk aktīvi meklēt konkrētam gadījumam atbilstošu bērnu jau pārbaudītos bērnunamos, bāriņtiesās, sociālajos dienestos un pie cilvēkiem, ko varētu nosaukt par „dīleriem”.

„Dīleri” cenšas uzturēties vidē, kurā ir bērni vai caur kuru var piekļūt bērniem, viņi meklē kontaktus ar bērniem un to vecākiem, pielabinās bērniem, cienā viņus ar saldumiem, dod visādus sīkumu,  aktīvi interesējas par bērnu un viņu vecāku personisko informāciju – materiālo stāvokli, radiniekiem, veselību utt., mēdz fotografēt un uzņemt bērnus. Plaši izplatīta ir bērnu tirdzniecība ar reliģisku organizāciju starpniecību. Daudzi „dīleri” ir mācītāji, uzdodas par tādiem vai arī ir aktīvi draudžu locekļi, kuri aizsedzas ar dievavārda sludināšanu un vēlmi palīdzēt, bet patiesībā ievāc informāciju par potenciālo upuri un, pasūtījuma saņemšanas gadījumā, palīdz ģimenei atņemt bērnu. Ir gadījumi, kad maskēšanās un uzticības iegūšanas nolūkos „dīlerim” ir „savi” bērni, kas visdrīzāk nav viņu pašu. Par cik galvenais bērnu noieta tirgus ir ASV, visaktīvāk šai lauciņā darbojas ASV sektas un cilvēki, kuri savu reliģisko „izglītību” ir ieguvuši ASV un kuriem ir sakari šai valstī.

00192_Bruno_Liberts

Bruno Liberts

Galvenie un redzamākie konkrētu pasūtījumu izpildes tehniskie organizatori ir juristi, kuri „specializējušies”  bērnu adopcijas lietās. Piemēram Latvijā labi zināms ir Bruno Liberts (lūk video, kurā Liberts aicina dot ārvalstu adoptētājiem vēl plašākas iespējas: http://www.youtube.com/watch?v=GTeDqwgY_HA&  ).  Juristi kārto ne tikai konkrētā gadījuma juridiskos jautājumus, bet caur viņiem tiek sarunātas darbības un pēc tam nodota nauda iesaistītajām amatpersonām – tiesnešiem, prokuratūras darbiniekiem, bāriņtiesu vadībai un citiem dalībniekiem. Savukārt maksa no klienta (adoptētāja ) bieži vien tiek piestādīta kā samaksa par visādu papildpakalpojumu sniegšanu, piemēram, tulkošana, pavadīšana, konsultācijas utt. par astronomiskām summām.

No vienas puses bērnu tirdzniecības faktu ir ļoti grūti pierādīt.  Bet par cik nav kriminālpanta par starpniekiem – „dīleriem” bērnu tirdzniecībā un par cik nauda tiek saņemta par citiem pakalpojumiem, bērnu tirgotāji paliek praktiski juridiski nesodīti. Atliek tikai šī „biznesa” morālā puse, bet tā kā ar to parasti nodarbojas morāli kropļi vai arī cilvēki, kuri sākot to darīt, ātri vien par tādiem kļūst, tad arī tas nav traucēklis.

Bērnu tirdzniecība ir cieši saistīta ar citu biznesu – bērnunamu biznesu, kurš, moderni runājot,  ir „outsorsēts” un atrodas arī privātās rokās. Šim biznesam ir nepieciešams, lai būtu bērni, kuri atrastos bērnunamos par kuru uzturēšanos bērnu namā maksā valsts un kuri tiek izmantoti kā aizsegs, lai saņemtu humāno palīdzību, materiālo palīdzību vai naudu no sponsoriem.

Darbs ar sponsoriem, kā jebkura „labdarība” Latvijā,  ir īpašs „bizness”, ar kā palīdzību no oficiālām organizācijām tiek izņemta nauda personiskām/neoficiālām vajadzībām, paralēli iegūstot arī nodokļu atlaides. Sponsora amatpersona sev labi zināmai labdarības vai sporta organizācijai oficiāli ziedo līdzekļus, iegūst par to nodokļu atlaides un saņem daļu ziedoto līdzekļu atpakaļ jau neoficiālā formā no „labdarības” organizācijas pārstāvjiem, kuri savukārt daļu līdzekļu iebāž savās personiskajās kabatās. Šādi tiek sadalīti apmēram 50% no oficiāli ziedotajām summām, iespējams, ka pat vairāk. Pie tam, saņemot nodokļu atlaides par „labdarību”, juridiskām personām tiek dota iespēja vārda burtiskā nozīmē izņemt un izmantot pilnībā pēc saviem ieskatiem (un bez jebkādas kontroles) valsts budžeta līdzekļus (tas ir naudu, kurai nodokļu veidā būtu jānokļūst valsts budžetā), papildus sevi reklamējot un sabiedrības acīs iegūstot labdaru statusu. Šīs „labdarības” shēmas tiek realizētas arī privātajos bērnunamos.

Jo vairāk bērni bērnunamos, jo lielākas naudiņas saņem bērnunamu īpašnieki. Attiecīgi pēc iespējas masveidīgāka bērnu izņemšana no ģimenēm ir izdevīga ne tikai, lai palielinātu bērnu skaitu, ko varētu pārdot uz ārzemēm (jo vairāk izņemto bērnu, jo lielāks piedāvājums, jo lielāka iespēja uzreiz apmierināt ienākošo pasūtījumu), bet arī, lai nodrošinātu lielākus ienākumus bērnunamiem. Tāpēc bāriņtiesas, ja ir kaut mazākais pamats, izņem bērnus no ģimenēm. Likums šai ziņā dod bāriņtiesām ļoti lielas pilnvaras.

Ja ģimene ir nonākusi finansiālās grūtībās, griežas sociālajā dienestā, tad šīs institūcijas visbiežāk nevis centīsies pēc būtības palīdzēt, kas tām saskaņā ar likuma garu ir jādara, bet gan pildīs savus formālos postulātus un, ieinteresētības gadījumā, kļūs par attiecīgās ģimenes  niknākajiem ienaidniekiem ar kuriem tai nāksies karot vārda burtiskā nozīmē, ja tā vēlēsies saglabāt savus bērnus. Spilgts piemērs te ir Žannas Pilsētnieces gadījums, kad Siguldas bāriņtiesa dara visu iespējamo, lai par katru cenu neatdotu bērnu vecākiem, tai skaitā nekaunīgi melo un sastāda fiktīvus dokumentus.

Parasti gan bērnu tirdzniecībā iesaistītie cenšas strādāt klusām un apmānīt vecākus vai arī ātri viņus salauzt. Tāpēc par upuriem parasti tiek izraudzīti cilvēki, kuri nav spējīgi pretoties – uz ielas izliktie, bez naudas, morāli sagrauti, depresijā iedzīti, kļuvuši par narkomāniem un alkoholiķiem (lieki teikt, ka bāriņtiesu un sociālo dienestu pienākums ir viņus ārstēt un viņiem palīdzēt, nevis kaitēt un atņemt bērnus). Cilvēkiem šādā stāvoklī ir samērā viegli iestāstīt, ka bērnam tā būs labāk, ka nevajag par viņu uztraukties un interesēties un arī, ka ir jāatsakās no bērna aizgādnības tiesībām. Ir bijuši gadījumi, kad māte tiek piedzirdīta un neadekvātā stāvoklī iedod parakstīt papīrus par atteikšanos no bērna. Tiek piedāvāta nauda un tiek izmantoti arī citi manipulatīvi paņēmieni, lai panāktu vēlamo.

Lai bērnu adoptētu uz ārzemēm, ir jāsaņem bērna vecāku piekrišana tiesā, pat ja vecākiem ir atņemtas aizgādnības tiesības (aprūpes tiesības nosaka bērna materiālo aprūpi, aizgādnības tiesības ir tā saucamās vecāku tiesības jeb tiesības uz saskarsmi ar bērnu un tā audzināšanu). Saskaņā ar starptautisko praksi tiesai pirms adopcijas uz ārzemēm obligāti ir jāpārliecinās vai vecākiem aizgādnības tiesības netika atņemtas ar viltu. Latvijā protams nekas tāds netiek praktizēts. Vēl agrāk uz ārzemēm varēja adoptēt tikai bērnus, ja viņi ir smagi slimi un ārstēšana iespējama tikai ārzemēs vai arī no adopcijas bija atteikušies divi vietējie adoptētāji. Tolaik visiem uz ārzemēm adoptētajiem bērniem viens un tas pats ārsts stādīja dažādas fiktīvas diagnozes, pamatojoties uz kurām tika dota adopcijas atļauja. Tika konstatēts gadījums, kad vienā bērnunamā, adoptēt gribētājiem bērnunama pārstāve rādīja visus bērnunama bērnus, par vairākumu maldinoši sakot ka tie ir slimi ar dažādām slimībām, izņemot tos, kurus pats bērnunams bija plānojis dot konkrētam cilvēkam uz adopciju. Adoptētāji protams no „slimajiem” bērniem atteicās par ko bērnunamu pārstāvji sastādīja dokumentus, ļoti ātri un ”efektīvi” iegūstot adopcijai uz ārzemēm nepieciešamos vietējo adoptētāju atteikumus par visiem bērnunama bērniem.

Vēl smagi slimo bērnu sakarā jāatzīmē, ka saskaņā ar Ārstniecības likuma (http://www.likumi.lv/doc.php?id=44108 ) 17.pantu, viņi ir jāārstē bez maksas par valsts līdzekļiem (tas attiecas arī uz „labdarības” akcijām, kurās tiek vākti ziedojumi smagi slimo bērnu ārstēšanai). Papildus tam Latvija ir ratificējusi vairākas starptautiskās konvencijas, saskaņā ar kurām smagi slimie bērni ārzemēs ir jāārstē par valsts līdzekļiem, nevis jāveic to adopcija uz ārzemēm. Ja valsts nevar izpildīt šīs konvencijas, tai ir jāgriežas pēc palīdzības ANO, kura veiks pārbaudi par visu valsts finanšu izlietojumu, lai pārliecinātos, vai tiešām valstij naudas bērniem nepietiek.

Valentīna GluščenkoJa upuris tomēr izrāda pretestību, tad sākas ilgstošas juridiskas kaujas. Bāriņtiesas pieeja ir sausi juridiska, pilnībā atrauta no likuma būtības un gadās ka arī no burta, viss tiek interpretēts par sliktu vecākiem, pārspīlēts,  dokumenti tiek sastādīti nevis pēc principa „kā ir”, bet gan pēc principa „kā pašiem vajag”, bieži vien nekaunīgi melojot un falsificējot dokumentus. Tiesā upuri ar nekaunīgu cinismu un meliem cenšas izvest no līdzsvara (sievietēm izraisīt histērijas lēkmi), lai varētu nozīmēt psihiatrisko ekspertīzi un paziņot ka mātei ir garīgas problēmas. Pretestības gadījumā lietas kārto augstākās amatpersonas personiski, piemēram, Žannas Pilsētnieces gadījumā uz tiesas sēdi ieradās nevis vienkārši pārstāvis no Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (štats viņiem ir vairāk kā pietiekams), bet gan VBTAI Bāriņtiesu un audžuģimeņu departamenta direktore Valentīna Gluščenko personiski. Un protams visas šādas tiesas sēdes Bāriņtiesa pieprasa kā slēgtas (ja ir cilvēki no malas, kuri vēlas tajā piedalīties), kas dod papildus iespējas visdažādākajām manipulācijām un falsifikācijām. Tas ir absurdi, ka tie paši, kuri realizē bērna nelikumīgu izņemšanu, formāli pārstāv tiesā bērna intereses visaugstākās priekšniecības līmenī!

Liela nozīme bērnu izņemšanā ir psihologiem un psihiatriem. Plaši praktizēta ir bērnu nosūtīšana uz psihologu ekspertīzēm, kuras veic „uzticami” psihologi dodot (safabricējot) pasūtītājam nepieciešamos slēdzienus. Piemēram, no mazās Alīnas Pilsētnieces teiktā izriet ka, viņas ekspertīzes laikā tika pierakstīts, ka vecāki ir veikuši vardarbību pret viņu un pret viņas māsu, neskatoties uz to, ka viņa apgalvoja pretējo, un, kad viņa tam uzstājīgi nepiekrita, viņai tika paskaidrots, ka nepiekrišanas gadījumā cietīs viņas vecāki. Un šādi safabricēti „pamatojumi” pēc tam tiek lietoti tiesās.

Pēc būtības pati ekspertīzes veikšana par vardarbību Latvijas apstākļos ir praktiski nerealizējama attiecīgas kvalifikācijas psihologu trūkuma dēļ, jo, lai pilnīgi precīzi noteiktu vai pret konkrēto bērnu ir veikta vardarbība ir jāveic sarežģīti, konkrētam bērnam īpaši izveidoti testi. Tas ir tādēļ, ka cilvēka psiholoģiskā uzbūve ir ļoti sarežģīta kādēļ jebkuri vispārīgi testi ir pietiekami neprecīzi. Tieši tādēļ saskaņā ar psihologu ētiku, vispārīgus testus praktiski drīkst lieto tikai pozitīvu rezultātu (prognožu, slēdzienu) gadījumā, bet nekādā gadījumā – negatīvu. Latvijā, ne tikai tas netiek ievērots,  bet arī psihologu sagatavotības līmenis ir tik zems, ka vairums no viņiem to nemaz nezina un nesaprot.

Bērnu tirdzniecības sakarā ir jāpiemin arī tie sociālie darbinieki un viņu praktizētais „bizness”, kuri Rīgas un visdrīzāk arī pietiekami daudzos citos sociālajos dienestos „barojas” no sociālajiem pabalstiem. Daļu sociālajos pabalstos izmaksājamo naudu sociālā dienesta darbinieki paprasa atpakaļ (piemēram, cilvēkam jāsaņem 10Ls, bet 5Ls sociālā dienesta darbinieks prasa atgriezt vai vispār iedod tikai 5Ls). Ja pabalsta saņēmējs nepiekrīt un/vai sūdzas, tad viņš sociālo palīdzību vairs nesaņem. Šī nodarbe protams tiek piesegta priekšniecības līmenī, tai saņemot savu daļu. To ir būtiski zināt, lai saprastu sociālo dienestu morālo stāju, kā arī tādēļ, ka, izmantojot šo pabalstu sistēmu, sociālo dienestu darbinieki veido savas nosacītas struktūras. Piemēram, tiek piešķirti pietiekami lieli pabalsti īpaši uzticamām nelabvēlīgajām ģimenēm, kuras gan atdod pienācīgo daļu, gan veic sociālo dienestu darbiniekiem nepieciešamās darbības. Piemēram tai pašā Žannas Pilsētnieces gadījumā ir iesaistīta viena šāda ģimene, kuras puika pa dienu iekaustīja tai pat dienā no ģimenes izņemto Alīnu, bet tā rezultātā radušies zilumi, par kuriem vecāki ilgu laiku neko nezināja, tika pierakstīti vecākiem uz kā pamata tika ierosināta krimināllieta. Apmēram arī tādā veidā sociālie dienesti apkalpo bērnu tirgotājus.

Īpašs bērnu tirdzniecības gadījums ir vēl nedzimušie bērni. Ja ir attiecīgs pircējs, sievietei, kura vēlas veikt abortu, par samaksu tiek piedāvāts (caur ginekologu vai izmantojot ginekologa sniegto informāciju) to nedarīt, bet gan iznēsāt un dzemdēt bērnu, nestājoties uzskaitē, lai to uzreiz pēc dzemdībām atdotu pasūtītājam (tie parasti ir pāri, kuriem nevar būt bērni, bet kuri grib formāli savus bērnus). Šādā gadījumā topošā māte tiek aizvesta visbiežāk uz Nīderlandi, kur dzemdē bērnu un kur tas oficiāli tiek noformēts uz citiem vecākiem. Nīderlandē apmēram 80% dzemdību notiek mājās (t.s. mājdzemdības). Lai nebūtu tālu jābrauc un varētu sniegt šāda tipa „pakalpojumus” tepat uz vietas, arī Latvijā bija mēģinājums ieviest mājdzemdības, neskatoties uz to, ka nospiedošā daļa iedzīvotāju dzīvo apstākļos, kas pilnībā nav piemēroti mājdzemdībām.

Vēl ir jāpiemin t.s. „glābējsilītes”, kurās mātes var ievietot bērnus, ja vēlas no tiem atteikties. „Glābējsilīšu” formālais mērķis ir glābt tos bērnus, kurus mātes pametot pažobelēs, bet patiesais to izveidošanas un plašās reklāmas iemesls ir vēlme iegūt pēc iespējas vairāk zīdaiņus to turpmākai pārdošanai (tāpēc arī VBTAI neatbalsta to aizliegšanu). Lieta tāda, ka jaunajām mātēm mēdz uznākt tā saucamā pēcdzemdību depresija, kas izpaužas arī kā nevēlēšanās saglabāt bērnu un vēlme no viņa atteikties. Ārstu un tuvinieku pienākums ir to konstatēt un palīdzēt šādai sievietei, ārstējot to. „Glābējsilīšu” ideologi noklusē faktu, ka sievietes, kuras pēc dzemdībām nogalina savus bērnus, ir slimas un ka ir jāvelta visas pūles, lai tās pēc iespējas ātrāk identificētu un ārstētu, nevis „jāpalīdz” tām atteikties no bērniem. Ir bijuši arī gadījumi, kad ar jaunajām mātēm tiek „strādāts” jau dzemdību nodaļā, lai viņas atsakās no bērniem uzreiz bez „glābējsilīšu” starpniecības. Nebūtu nekāds brīnums, ja šī amorālā prakse būtu pietiekami izplatīta vēl joprojām.

Gadās arī ka pēcdzemdību depresija ar laiku pāriet bez ārstēšanas un māte vēlas saglabāt bērnu, mīl to un rūpējas par viņu. „Glābējsilītes” ir orientētas uz ar pēcdzemdību depresiju sirgstošām sievietēm, lai viņām maksimāli atvieglotu labprātīgu atteikšanos no  bērna. Pēc tam protams viņas nožēlo izdarīto, bet tad jau ir par vēlu.

4. Kā pēc būtības vajadzētu būt

Pašvaldībai un valsts institūcijām, konstatējot problēmas ģimenē, vajadzētu darīt visu iespējamo, lai palīdzētu ģimenei tikt ar tām galā, sniedzot konsultācijas, informējot, palīdzot organizatoriski un sniedzot arī materiālu palīdzību. Bērnu tiesību aizsardzības institūcijām ir jādara viss, lai palīdzētu bērniem, viņiem paliekot viņu pašu ģimenēs, jo bērnam vislabāk ir paša ģimenē pat ja ģimenē ne viss ir kārtībā.

ANO Konvencijas par bērnu tiesībām (http://www.likumi.lv/doc.php?id=85620 ) 3.punktā noteikts: „Visās darbībās attiecībā uz bērniem neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātiestādes, kas nodarbojas ar sociālās nodrošināšanas jautājumiem, tiesas, administratīvi vai likumdošanas orgāni, uzmanība pirmām kārtām tiek veltīta tam, lai vislabāk nodrošinātu bērna intereses.”  Bet  9.punktā ir teikts: „Dalībvalstis gādā par to, lai bērns netiktu šķirts no saviem vecākiem pretēji viņu gribai, izņemot gadījumus, kad kompetenti orgāni saskaņā ar tiesas lēmumu un atbilstoši piemērojamajam likumam un procedūrām atzīst, ka šāda šķiršana nepieciešama, lai vislabāk ievērotu bērna intereses. Šāds atzinums var būt nepieciešams tai vai citā konkrētā gadījumā, piemēram, ja vecāki nežēlīgi izturas pret bērnu vai nerūpējas par viņu vai ja vecāki nedzīvo kopā ar bērnu un jāizlemj jautājums par bērna dzīvesvietu.”

Attiecībā uz konvencijā minētajām tiesām, kurām visa cita starpā vajadzētu pieņemt arī lēmumus par bērna izņemšanu no ģimenes tajos retajos gadījumos, kad tas tik tiešām ir nepieciešams,  Latvijā šis punkts nekad nav ticis pildīts vispār, jo, lai gan bāriņtiesu nosaukumā ir vārds „tiesa”, pēc būtības tās nav tiesas, bet gan parastas iestādes. Saskaņā ar starptautisko praksi bērnu jautājumus ir jāizlemj specializētām tiesām, kuru tiesnešiem ir tāda pati izglītība un pienākumi kā jebkuram tiesnesim, kā arī speciāla psiholoģiski – pedagoģiska sagatavotība darbam ar bērniem.

Konvencijas par bērna tiesībām 21.pantā ir strikti noteikts, ka atzīst, ka „adopcija citā valstī var tikt uzskatīta par alternatīvu bērna aprūpes paņēmienu, ja bērnu nevar nodot  audzināšanā vai uzņemt ģimenē, kas varētu nodrošināt viņa audzināšanu vai adopciju, un ja nodrošināt jebkādu piemērotu aprūpi bērna izcelsmes valstī nav iespējams”. Tātad, bērnus drīkst izņemt no ģimenēm tikai ekstremālos gadījumos, un, ja bērns tomēr ir palicis bez ģimenes, tad ir jāizdara viss iespējamais, lai atrastu viņam kādu audžuģimeni vai nodrošinātu aprūpi pašu valstī. Un tikai, ja tas nav iespējams, drīkst bērnu adoptēt uz ārzemēm, noskaidrojot, ka bērnam jaunajā ģimenē būs atbilstoši apstākļi un veicot regulāru to kontroli. Latvijā protams nekas tāds netiek darīts. Bērnu tirgotāji tikai formāli pilda likuma burtu (un pat to bieži vien nedara) un pārdod bērnus uz ārzemēm.

Vēl šai sakarā jāatzīmē, ka Konvencijas par bērna tiesībām 21.pantā minētais nosacījums adopcijai uz ārzemēm, ka „ja nodrošināt jebkādu piemērotu aprūpi bērna izcelsmes valstī nav iespējams” (uzsvars te ir uz vārdu „jebkādu”) faktiski nozīmē, ka Latvijā vispār nevienu bērnu nedrīkst adoptēt uz ārzemēm, jo, neskatoties uz traģisko Latvijas situāciju, mēs vēl esam pietiekami tālu līdz tam, lai nespētu nodrošināt „jebkādu piemērotu aprūpi”. Šis papildus nosacījums konvencijā tika ielikts, domājot par mazattīstītām Āfrikas valstīm, kurās tiešām nevar nodrošināt pilnīgi nekādu aprūpi.

00192_Olafs_Bruvers

Olafs Brūvers

Saskaņā ar bērnu tiesību deklarācijas (http://www.ugf.gov.lv/lat/normativie_akti/starptautiskie_normativie_akti/?doc=106 )  9.principu: „Bērns jāaizsargā no visām nevērtīgas izturēšanā, cietsirdības un ekspluatācijas formām. Viņš nedrīkst būt par jebkādas tirdzniecības objektu”.  Realitātē diemžēl ir, tai skaitā arī Latvijā un pietiekami lielos apmēros. Un ir cilvēki, kas pat to saka atklāti, piemēram, agrākais  Valsts cilvēktiesību biroja direktors  un tagadējais Sarkanā krusta vadītājs Olafs Brūvers nekautrējās atklāti paziņot, ka ir pilnīgi vienalga cik tiek saņemts par adopcijas starpniecības pakalpojumiem, kaut vai miljons.

Saskaņā ar likumu par pašvaldībām (http://www.likumi.lv/doc.php?id=57255 ) 15.panta 23.punktu viena no pašvaldības autonomajām funkcijām ir „īstenot bērnu tiesību aizsardzību attiecīgajā administratīvajā teritorijā”. Lai to nodrošinātu pašvaldībā jābūt vienai neatkarīgai institūcijai – t.s. bērnu ombudam, kurš kontrolē kā pašvaldības struktūras un darbinieki pilda visas pārējās pašvaldību funkcijas no kuru izpildes kvalitātes arī ir atkarīga bērna labklājība. Šai ziņā kā nozīmīgākās pašvaldību funkcijas var minēt: (4.) gādāt par iedzīvotāju izglītību, (6.) nodrošināt veselības aprūpes pieejamību, kā arī veicināt iedzīvotāju veselīgu dzīvesveidu un sportu, (7.) nodrošināt iedzīvotājiem sociālo palīdzību, (8.) gādāt par bērnu personisko un mantisko tiesību un interešu aizsardzību, (9.) sniegt palīdzību iedzīvotājiem dzīvokļa jautājumu risināšanā, (10.) rūpēties par bezdarba samazināšanu.  Latvijā bērnu ombuda funkcija vairs netiek veikta vispār, kas ļauj netraucēti zelt korupcijai un bērnu tirdzniecībai.

Starp Baltijas valstīm Latvija ieņem stabilu pirmo vietu bērnu tirdzniecībā. Ja Lietuvā un Igaunijā politiķi un sabiedrība nebija ar mieru atļaut plašu un nekontrolētu bērnu adopciju uz ārzemēm, jo tie taču ir pašu bērni par kuriem pašiem arī ir jārūpējas, tad Latvijā maz kuru tas uztrauca.  Latvijā ļoti daudzi nesaprot, ka bērna adopcija uz ārzemēm ir augstākā mērā bezatbildība  un ka bērnu adopcijas uz ārzemēm akceptēšana, ir viens no sabiedrības deģenerācijas pakāpes rādītājiem. Un tas, ka Latvijā bērnu tirdzniecība notiek lielos apmēros, tiek atbalstīts visaugstākajā līmenī un ienākumu gūšanas vārdā tiek pastrādāti visdažādākie noziegumi, ir jau pavisam citas sabiedrības deģenerācijas pakāpes rādītājs.

Zinot visu šo top skaidrs, ka  jebkādas svētulīgas runas par nepieciešamību uzlabot slikto demogrāfisko situāciju, nebraukt prom, atgriezties Latvijā, būt Latvijas patriotiem utt., ļoti aktīvi un stingri nerisinot bērnu tiesību aizsardzības jautājumus un necīnoties uz dzīvību un nāvi ar izdzimteņiem, kuri nodarbojas ar bērnu tirdzniecību, ir labākajā gadījumā tukša muldēšana, un vairums cilvēku to jūt, reaģējot ar savu darbību (braucot prom) vai apātisku bezdarbību, kas ļoti strauji pazemina darbības efektivitāti visās dzīves jomās.

5. Likumi.

Likumi, kuri nosaka bērnu, vecāku un pedagogu tiesības un pienākumus:
– Konvencija par bērnu tiesībām (http://www.likumi.lv/doc.php?id=85620 )
– Bērnu tiesību aizsardzības likums (http://www.likumi.lv/doc.php?id=49096 )
– Vispārējās izglītības likums (http://www.likumi.lv/doc.php?id=20243 )
– Izglītības likums (http://www.likumi.lv/doc.php?id=50759 )
– Civillikums (http://www.likumi.lv/doc.php?id=225418 )
– Patvēruma likums (http://www.likumi.lv/doc.php?id=194029 )
– Satversme (http://www.likumi.lv/doc.php?id=57980  )
– Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (http://www.ohchr.org/EN/UDHR/Documents/UDHR_Translations/lat.pdf )

Bāriņtiesu darbību regulē Bāriņtiesu likums (http://www.likumi.lv/doc.php?id=139369 ).

Saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 13.pantu pašvaldības dome var atstādināt no amata bāriņtiesas locekļus:  „Ja bāriņtiesas priekšsēdētājs, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieks vai bāriņtiesas loceklis rīkojies prettiesiski vai nolaidīgi, attiecīgās pašvaldības dome viņu var atstādināt no amata”

Bāriņtiesu likuma 23.pants bāriņtiesām dod lielas pilnvaras tūlītējā bērnu aprūpes tiesību atņemšana, ko bērnu tirgotāji arī plaši izmanto.  „Ja bērna dzīves apstākļu pārbaudē vai citādi atklājas, ka bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos, kā arī tad, ja bērna turpmākā atrašanās ģimenē var apdraudēt viņa pilnvērtīgu attīstību, bāriņtiesas priekšsēdētājs, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieks vai bāriņtiesas loceklis vienpersoniski pieņem lēmumu par: 1) bērna aprūpes tiesību atņemšanu vecākiem”

Savukārt bērna aprūpes un aizgādniecības tiesības tiek atņemtas un atjaunotas saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 22.pantu. „(1) Bāriņtiesa lemj par bērna aprūpes tiesību atņemšanu vecākam, ja: 1) ir faktiski šķēršļi, kas liedz iespēju aprūpēt bērnu; 2) bērns vecāka vainas dēļ atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos; 3) vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību; 4) vecāks ir devis piekrišanu bērna adopcijai; 5) konstatēta vecāka vardarbība pret bērnu vai ir pamatotas aizdomas par vardarbību pret bērnu.”

6. Ko darīt?

Lielākā cilvēku problēma ir viņu nezināšana un uzticēšanās sociālajiem dienestiem un bāriņtiesai, domājot, ka tur patiešām viņiem kāds vēlas palīdzēt. Iespējams, ka ir Latvijā vēl kāda vieta, kur tā ir, bet diemžēl nākas konstatēt ka, ja arī kas tāds vēl ir sastopams, tad tas ir ļoti liels retums. Visbiežāk šie dienesti ir tikai neitrāli vienaldzīgi, bet, sajūtot personisko interesi, tie kļūst par plēsīgiem vilkiem, kuri visnekaunīgākajā veidā izmanto savu dienesta stāvokli un cilvēku bezspēcību, lai kaitētu ģimenei un atņemtu bērnu. Visi šie dienesti atrodas zem valdošo partiju politiskās varas.

Ilze_Freimane

Ilze Freimane

Vēl cilvēki nezina un nesaprot kopējo šīs jomas konjunktūru, ka bāriņtiesas, sociālie darbinieki ir saistīti ar vietējo varu, policiju, prokuratūru, ka viņiem ir centralizēts atbalsts Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā, kas koriģē gan bāriņtiesas, gan arī veic to uzraudzību un bērnu tiesību aizsardzību (kas pats par sevi jau ir absurdi). Tāpat cilvēki nezina, ka viņiem ir sakari arī tiesās (pašreizējā administratīvās tiesas priekšsēdētāja Ilze Freimane agrāk strādāja par Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāju), ka nepieciešamības gadījumā tiek nozīmēti vajadzīgie tiesneši un ka tam visam ir augstākā līmeņa politiķu atbalsts. Pat vairāk, par cik galvenie bērnu pircēji ir naudīgas Rietumu aprindas, tad bērnu tirgotājiem ir arī atbalsts no atsevišķām ārvalstu amatpersonām un struktūrām  (ASV un citu valstu vēstniecības, un ne tikai). Īsāk sakot, ir jāapzinās ka ir darīšana ar pietiekami spēcīgu un labi organizētu, bet tai pat laikā ne visvarenu mafiju.

Tātad, vispirmām kārtām ir profilaktiski jāsargājas nokļūt šo struktūru redzeslokā,  jāuzpasē bērns no mazpazīstamiem cilvēkiem, kuri izrāda pārlieku interesi par bērnu un viņa ģimeni un ir jāsargā ģimenes personiskā informācija.

Ja nelaime tomēr ir notikusi un ir saskarsme ar bāriņtiesu, tad ir ļoti uzmanīgi jālasa visi dokumenti, rakstiski jāpieprasa visu dokumentu kopijas, uzreiz jāapstrīd viss, kas nepareizi tiek dokumentēts, atbildes jāpieprasa sniegt rakstiski, pēc iespējas jāizmanto diktofons un kameras.

Ja ir sākusies atklāta konfrontācija, tad ir jāizmanto visas formālās iespējas, jāraksta iesniegumi par katru pārkāpuma epizodi visām iespējamajām institūcijām – pašvaldības vadītājam, policijai, prokuratūrai, KNAB, tiesai, ģenerālprokuroram, tiesībsargam, ārzemju institūcijām utt. Notikumus nepieciešams rūpīgi dokumentēt, pierakstīt hronoloģisku notikumu attīstības gaitu, pieļautos pārkāpumus, personas, kuras to pieļāva utt. Galvenais, lai paliktu rakstiskas liecības par notikušo un rakstiskas liecības jāpieprasa arī no ierēdņiem un struktūrām par ko ir zināms vai ir pamatotas aizdomas, ka tie darbojas pret ģimeni, jo, sniedzot rakstisku atbildi, šie personāži ierobežo savas tālākās darbības rakstīto formulāru ietvaros (viņiem nav vairs iespējams pilnīgi brīvi improvizēt atkarībā no apstākļiem) un,  kļūdoties, viņi paši rada rakstiskas liecības pret sevi par ko ir jāinformē maksimāli plaša publika.

Jācenšas iesaistīt prese. Ja tas neizdodas, jāliek materiāli internetā. Var veidot arī skrejlapas un dalīt iedzīvotājiem. Īsāk sakot, jāmēģina panāk pēc iespējas lielāka publicitāte, jo tas ir vienīgais, kas šos kropļus kaut kādā mērā spēj apturēt, jo, uzzinot ar ko viņi nodarbojas, normāli cilvēki no tiem novēršas. Tāpat tas saasina bandītisko grupējumu iekšējās cīņas (atklātībā nokļuvušās personas un grupas kļūst ievainojamas, ko var izmantot viņu konkurenti) un dod vērtīgu informāciju nākamajiem potenciālajiem upuriem.

Visbeidzot, ja nekas nepalīdzēja un bērns ir atņemts un pārdots, tad paliek pēdējais līdzeklis – vienkārša atriebība. Iespējams varbūt tāpēc Latvijā ir savairojušies visdažādāko pasugu izdzimteņi, ka nepietiekami spēcīgi darbojas personiskās asins atriebības princips.  Cilvēki, kuri nodarbojas un atbalsta bērnu tirdzniecību, ir morāli pazuduši un pēc būtības ir pelnījuši augstāko soda mēru.

Daži avoti:
http://ego.uapa.ru/issue/2010/03/15/
https://infoagentura.wordpress.com/2012/10/11/par-bernu-tiesibu-aizsardzibu/
https://infoagentura.wordpress.com/2012/08/28/par-bernu-adopciju/
http://www.bernutiesibas.lv
http://bernuproblemas.com/?page_id=13
http://www.aprinkis.lv/tema/229-kam-pieder-berns-gimenei-vai-draudzei
http://www.bernutiesibas.lv/?gr_id=13&id=172
http://www.diena.lv/arhivs/parmet-bernu-izmantosanu-kara-11052550
http://www.delfi.lv/news/national/politics/pedofilijas-skandals-sit-augstu-vilni-saeima.d?id=33774
http://www.diena.lv/arhivs/adamsons-nosauc-tris-uzvardus-satricina-saeimu-10627380 http://www.diena.lv/sabiedriba/politika/adamsons-norada-uz-tiesibsargajoso-iestazu-nevienlidzigo-attieksmi-pret-cilvekiem-824
http://www.sb.by/post/36956/
http://www.delfi.lv/news/national/politics/bernu-tiesibu-aizsardzibas-inspekcija-neatbalsta-glabejsilisu-aizliegsanu.d?id=42866852

http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/6313-alina-ekspertize-lika-teikt-ka-vecaki-sit

Šis ieraksts tika publicēts !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

44 Responses to Par bērnu tirdzniecību

  1. JaniS saka:

    Paldies, Ivar, par šo pamatīgo kopsavilkumu!

    Tikko pamanīju, ka portāls http://www.bernutiesibas.lv vairs nedarbojas!
    Arhīvā – http://web.archive.org/web/20101112152548/http://www.bernutiesibas.lv/ – vēl var atrast pa raksta galam, taču saites uz dokumentiem vairs nedarbojas. Teiksim, žūrnāli Nākotnes Vārdā vairs nav lejuplādējami. Savulaik biju nokopējis 2009. gada oktobra numuru, kurā publicēta otrā intervija ar bijušo (un par pārlieku sparīgu [pret]darbību no darba atlaisto) Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra direktoru Jāni Gulbi. Šobrīd uzliku to failiem.lv – http://failiem.lv/u/lxicfcn

    Cieņā,
    JaniS

  2. Maija saka:

    Mjā, lasot šo rakstu galvā tikai viena doma. žēl, ka nāvessodu atcēla. Ideāli būtu, tos morālos kropļus, kolīdz pierādijumi – uzreiz nāvessods. Dzivot tādiem nedrīkst, pat, ja tiks cietumā ar savām smadzenēm un “nopelnīto” naudu tik un tā tiks brīvībā un turpinās (nu kā piemēram, uzpirks ārstu, pierādīs, ka nepieskaitāms un miers). A tā vismaz aizdomātos, arī tie, kuri gribētu ar to nodarboties.
    Vispār kā var ienākt prātā kaut ko tādu darīt ar bērniem, pašu neaizsargātāko cilvēces daļu. Un vēl ar tādiem, kam nav nekā sava, kurus jau tā neviens nemīl un kam nav neviena, kas var aizstāvēt.

  3. bosiks2012 saka:

    Paldies par rakstu par bāriņtiesām!!! Mani draugi (vairāki) arī ir saskārušies ar šo iestādi/ monstru gan Rīgā, gan Saldū un Jūsu rakstā ļotri daudz kas saskan ar šo cilvēku personīgo pieredzi. Mūsu sabiedrība ir maz informēta par šīs institūcijas patieso darbību un godīgi sakot, ja man tuviem cilvēkiem nebūtu pieredze, būtu ļoti grūti noticēt, ka tā ir patiesība. Lai Jums izdodas!!!!

  4. sarkanakmens saka:

    Raksts interesants, bet ļoti nepamatots ar faktiem, bet pieņēmumiem, minējumiem izjūtām un fantāzijām.

    • ivarsp saka:

      Raksts ir reālās situācijas apraksts, kas daļēji balstās uz struktūras, kas nodarbojās ar bērnu tiesību aizsardzību, pieredzi un daļēji uz Žannas Pilsētnieces gadījumu (http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/102453/maza-siguldas-alina-ekspertize-lika-teikt-ka-vecaki-sit-video ), iepazīstoties ar kuru un konstatējot nu vienkārši brēcošu nekaunību, cinismu, melus un falsifikācijas (pierādījumi par to ir) arī radās doma uzrakstīt šo aprakstu, lai cilvēki zina cik lieli nelieši valda Latvijā un kā viņi rīkojas.

      • sarkanakmens saka:

        Ja jau ir pierādījumi, tad jādodās uz policiju rakstīt iesniegumu, pretējā gadījumā, tas ir likuma pārkāpums, zināt par noziedzīgu nodarījumu un neziņot tiesību sargājošām iestādēm.

      • ivarsp saka:

        Bāriņtiesa melo, fabricē dokumentus par ko ir iesniegumi gan policijā, gan prokuratūrā, bet viņi ne velna nedara. Diemžēl nav Latvijā tieslietu sistēmas, bet gan mafiozu un bandītisku struktūru kontrolētas iestādītes, kuras bez čemodāniņiem un aploksnītēm neko nedara, un, ja kāds cits viņiem to atnes, tad ierēdnīši rīkojas pretēji. Un tad vairs nav nozīmes vai ir pierādījumi, kādi ir pierādījumi utt. – tie pazūd, tiek interpretēti pavisam savādāk, tiek vienkārši pateikts ka to nav, safabricēti pretēji utt. tā ka tikai uz šo sistēmu paļauties nevar (protams ir jāsniedz utt., lai cilvēkiem kļūst skaidrs, ka tiesas vairs nav tiesas, ka prokuratūra un policija ir bandas, lai saprot, ka pret tiem neliešiem ir jāizmanto pavisam citas metodes un iespējams ka tikai tās citas arī var ko līdzēt). Kulminācija šim absolūtajam tiesiskuma nihilismam manuprāt bija pedofilijas skandāls, kad bija bērnu liecības, pie tam vairāku, bet tas viss tika ļoti brutāli un rupji noignorēts un notušēts. Pēc tā jau viss ir iespējams, un tas arī notiek, tāpēc Latvija ir tik katastrofālā situācijā un nav redzams, ka kaut kas varētu mainīties uz labo pusi. Ja bērniem ķeras klāt, tad ir skaidrs, ka viņiem pilnīgi nekas nav svēts.

  5. maris saka:

    Uzsāktā tēma ir ļoti interesanta, ir vēlme ar Jums sazināties.

  6. Reāliste saka:

    Piekrītu sarkanakmenin, ka tēma ir laba, bet raksts ir balstīts uz pieņēmumiem un fantāzijām. Vairāk izskatās pēc populistiskas atriebības. Protams, ka ir daudzas lietas, par kurām mēs pat nenojaušam un noteikti ir izņēmumi, kas apstiprina kādu no raksta idejām, bet ir absurdi apliecināt, ka visas Latvijas institūcijas, kas darbojas bērna aizsardzībā nodarbojas ar bērna pārdošanu, tas vairāk izskatās pēc cilvēka safabricēta raksta, kuram pašam ir psiholoģiska rakstura grūtības

    • ivarsp saka:

      Reālistei varu pateikt vēlreiz to, ko jau teicu sarkanakmenim: rakstā paustais ir balstīts uz Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centra praktiskā darba pieredzi un uz pēdējo atklātībā nonākušo Pilsētnieces gadījumu, kurā ir ļoti labi un uzskatāmi redzams kā tie nelieši strādā (tas viss ir iedokumentēts). Tie necilvēki aiz sava stulbuma un nesodāmības apziņas pat īpaši vairs nemaskējas un strādā nu ļoti rupji. Viņi paļaujas uz formālo juridisko pieeju un to, ka galvenajās institūcijās viņiem ir savi cilvēki un ka tam visam ir politisks atbalsts. Bet neceri, reāliste, tas nepalīdzēs.

  7. vt saka:

    Te īsti pat nav ko komentēt. Apmēram 1h 14 min ir cipari par to cik cilvēku pazūd bez vēsts.

    Teorētiskais pamatojums

    Bija dati par adopciju no Krievijas – no vairāk kā 1200 bērniem, kas oficiāli aizvesti adopcijai uz Itāliju, pēc gada varējuši satikt un apraudzīt tikai 4 bērnus. No pārējiem ne vēsts.

  8. a_ivars saka:

    1. Patreiz Krievijas dome aizliegusi adopciju uz ASV. Gada laikā uz ASV adoptēja ap 1000 bērnu.
    2. http://sandraveinberga.lv/2012/12/20/skolenu-seksa-nemieri-geteborga-socialo-mediju-etiku-jasak-macit-skolas/
    Problēmas būtība, iespējams ir tā, ka dažus jautājumus valsts=likums vienkārši adekvāti nevar atrisināt. Viena lieta ir bērnu būtiskāko tiesību aizsardzība. Otra lieta varētu būt sociālais darbs (baznīcas terminoloģijā – karitatīvais darbs). Gribu vērst uzmanību uz atslēgvārdu “draudze”. Aicinu padomāt par draudzi, kopienu kā, iespējams pat, tīri laicīgu institūtu un par tā nepieciešamību sabiedrībā.
    Nu ir tāda lieta kā ētika, vienkārši ir .. kā Saule. Skolai un Ģimenei bērnam jāiemāca būtiskākais. Vai TAS patreiz strādā labi? ir aizdomas, ka ne sevišķi.
    3. Var likties, ka šeit būtu neiederīgi runāt par cilvēka novērtējumu naudā. Es tomēr nosaukšu skaitli 1 miljons latu. Tāda ir katra cilvēka vērtība. Un tā ir ļoti liela vērtība. Vienmēr, faktiski jebkurā sabiedrībā tā vienmēr caurmērā sabiedrībai ir vislielākā vērtība.

  9. Atpakaļ ziņojums: О торговле детьми. 1 часть. | Zemskix

  10. Atpakaļ ziņojums: О торговле детьми. 2 часть. | Zemskix

  11. mb saka:

    arī Norvēģijā Bāriņtiesas brutāli paziņo vecākiem ka bērnus vairs satikt nevarēs
    http://www.ir.lv/2012/11/29/latviesiem-atnem-bernus

  12. Rakaris saka:

    Paldies par rakstu. Tema ir loti aktuala. Domaju, ka bez raksta minetajiem bernu izmantosanas merkiem noteikti ir ari eksperimenti (piemerm, oficiala statistika par Afriku, tuberkolozes izplatibu, genocida reitingu un farmacijas kompaniju darbibu. so var uz pirksitem pa smuko izanalizet) 🙂
    Otra lieta varetu but ritualas slepkavibas un upuresanas. Sim aktivitatem varbut ari nav tik kliedzosi skaitli, bet, balstoties uz materialu analizi interneta, domaju, ka starp noteiktu aprindu ‘cilvekiem’ si lieta ir populara (upuresana nav vienkara dzivas butnes novaksana, to var uzskatit ari par dzivibas energijas [bernam ir loti daudz] nolaupisanu).

  13. Atpakaļ ziņojums: Palīdzi atgūt bērnu | Informācijas aģentūra

  14. Atpakaļ ziņojums: Bāriņtiesas un VBTAI patvaļa Viesītē. Māras Juškevičas gadījums (+ video stāstījums) | Informācijas aģentūra

  15. Atpakaļ ziņojums: TV raidījums par bērnu tirdzniecību | Informācijas aģentūra

  16. Atpakaļ ziņojums: Globalizācija.Par mūsdienu bērnu tirdzniecību » Antiglobālisti

  17. Atpakaļ ziņojums: Bāriņtiesas un VBTAI patvaļa Viesītē. | Anti Juvenile Justice Agency

  18. Atpakaļ ziņojums: Norvēģija – pedofilu zeme | Informācijas aģentūra

  19. Atpakaļ ziņojums: Informācijas aģentūra

  20. Торговля детьими в Латвии или для чего иностранцам нужны здоровые дети из Латвии???

    Сегодня в первом чтении были приняты поправки подготовленные министерством благосостояния. Изменения коснуться следующих пунктов:

    поправки к 18 статье: Если ребенок или родители ребенка не согласны на лечение, то решение о лечении может принять сиротский суд. А также в принудительном порядке заставить принимать ребенка лекарства.

    дополнения к 23 статье: по решению главы сиротского суда, его заместителя или члена сиротского суда, сиротский суд имеет полное право отказать родителям в контакте с ребенком или раскрывать его местонахождение.

    53 статья пункт 4: Сиротский суд в случае лишения родительских прав имеет право передать ребенка на попечение за границу.

    Эти поправки сегодня подписал парламентарский секретарь А. Ашераденс.

    Подали изменения законапроекта: К. Вента Киттеле, Байба Аберсоне.

    Простая модуляция ситуации: Родители не хотят делать ребенку прививку – врачь у себя отмечает в карте – прививки небыло, приходит проверка из Мин Здравоохранения, смотрит чисто случайную карточку видит что прививки небыло, сообщает куда надо. В один прекрасный день на пороге этой семьи стоят службы опеки и волоком тянут ребенка на прививку… Далее у этой семьи начинаютя проблемы мол не слледите за ребенком вон прививка не сделанна – следует лишение родительских прав, а далее ребенка продают за границу неизвестному опекуну ))))

    Получается торговля детьми – Легальная!

  21. Žanis Plēve saka:

    Vai Tvaika ielā beidzot ievilkts internets ?! Cilvēks ar veselu galvu neko tādu nedabūtu gatavu !

  22. Stroncijs saka:

    Popularizējama doma:
    “Latvijā ļoti daudzi nesaprot, ka bērna adopcija uz ārzemēm ir augstākā mērā bezatbildība un ka bērnu adopcijas uz ārzemēm akceptēšana, ir viens no sabiedrības deģenerācijas pakāpes rādītājiem.”

  23. Atpakaļ ziņojums: Par bērnu aizsardzību. (Pārpostots) | Ieteicošs pārdomu blogs

  24. Atpakaļ ziņojums: Sargāsim mūsu bērnus! Nepaliec vienaldzīgs! | Biedrība Sniegaroze

  25. Atpakaļ ziņojums: 07.03.2014. „Dance beat” vadītāja Dace Zvirgzdiņa: Parakstīties PAR propagandas AIZLIEGŠANU bērniem - spektrs.com

  26. Atpakaļ ziņojums: Tiesībsargs: Bāriņtiesa un VBTAI neievēro bērnu intereses | Informācijas aģentūra

  27. Atpakaļ ziņojums: Holokausta maitu ērglis atkal klāt | Latvijas Republikas tautas

  28. Atpakaļ ziņojums: Nīderlandes ierēdņu vardarbība pret bērniem | Informācijas aģentūra

  29. vveak saka:

    Sākšu ar to, ka esiet cilvēki uzmanīgi arī te komentējot, jo nezin kā tas var pavērsties.

    Par rakstu liels paldies!
    Priecājos, ka ir cilvēki, kas atļaujas to teikt vismaz internetā, kopš Ādamsona k-gs, sazin kādu drosmi saēdies par šo paziņoja Saeimā aizvien biežāk sanāk sastapties ar šādu informāciju, ko no vienas puses to gribas nepamanīt un nedomāt, nk otras tas liekas tik traki, ka pēc katra raksta pārņem šausmas par mūsu bezspēcību un iespējams arī vienaldzību.

    Būtu priecīgs , ja cilvēki apvienotos sabiedriskā organizācijā, kas popularizētu bērnu adopciju, piemēram, izbeidzot to slimo suņu adopciju pa tv un popularizētu pašu bērnu adopciju, kā to dara tv kanāls dožģ ar savām soc. reklāmām.

    Droši vien arī vajadzētu sociāli darboties apciemojot b.namu bērnus iepriecinot un socializējot tos. Kā arī izveidot punktu, kur vērsties pēc padoma, ja esi nonācis šādā situācijā, kā aprakstīts augstāk.

    Interesanti būtu, ja kāds varētu hronogrāfiski krāt aizdomīgos gadījumus, tad cilvēki arī zinātu, kur nosūtīt info. Utt.

    Bet jebkurā gadījumā – vai kāds nevarētu skaļi izanalizēt jaunos adopcjas likuma grozījumus no šādu risku skatu punkta? Var būt juristu studentiem var iedot?

  30. Atpakaļ ziņojums: Par un Pret: bērnu tirdzniecība Latvijā | Informācijas aģentūra

  31. Domubiedru grupā Draugiem.lv Sociālais darbs un sociālā psiholoģija.” krāju ziņās nonākušos gadījumus. Tas, ka bērnu nolaupīšanas un spīdzināšanas tīklā ietīta visa Zemeslode liecina, ka to organizēja visaugstākajos līmeņos. No nesodītās patvaļas pilnīgi sajukuši prātā.

  32. matiss2005 saka:

    Arī mums ir ar bērnu atgūšanu ir problēmas. Par nelaimi mums ne usmas pagasta parvalde ne barentiesa ne soc dienests nenak mums par labu. Tagad mus pataisa par bubuļiem jo stājamies pretī un vēlamies ģimeni. Jūtamies bezspēcīgi. Ir safabricēts kriminālprocess,un tagad jātiesājas,bet diemžēl pat ventspils tiesa ignore likumus. Mūsu izmisuma sauciens pēc palīdzības.

    • ip saka:

      Bāriņtiesu un soc.dienestu patvaļas gadījumā:
      1. Viss maksimāli jādokumentē (jāpieraksta, jāvāc dokumenti, jāieraksta)
      2. Jāraksta iesniegumi pēc iespējas visiem, pēc iespējas saprotamāk izklāstot reālos lietas apstākļus
      3. Visa lieta, kopā ar stāstījumu jāpublisko ar vārdiem uzvārdiem (var uztaisīt speciālu blogu, var izsūtīt presei, ir vēl citi variant)
      4. Ar visu savu būtību (bet netieši) jāparāda, ka iesiet līdz galam un ka varmākas saņems “acs pret aci, zobs pret zobu” un ka bērna atņemšanas gadījumā tiks veikta asinsatriebība

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s